Issuu on Google+


Annotation AUGUSTS DEGLAVS RĪGA - Labākās familijas (3.daļa)

OTRĀ PUSE Deviņpadsmitā nodaļa Divdesmitā nodaļa Divdesmit pirmā nodaļa Divdesmit otrā nodaļa Divdesmit trešā nodaļa Divdesmit ceturtā nodaļa Divdesmit sestā nodaļa Divdesmit septītā nodaļa Divdesmit astotā nodaļa Divdesmit devītā nodaļa Trīsdesmitā nodaļa Trīsdesmit pirmā nodaļa Trīsdesmit otrā nodaļa Trīsdesmit trešā nodaļa Trīsdesmit ceturtā nodaļa Trīsdesmit piektā nodaļa Trīsdesmit sestā nodaļa Trīsdesmit septītā nodaļa


OTRĀ PUSE


Deviņpadsmitā nodaļa Vakarā bija nolikta «Dienas Lapas» akcionāru sapulce turpat redakcijas lapas. Bet jau agri pievakarē tur bija ieradušies partijas vadoņi, tas ir, Ievērojamākie no viņas izdevējiem un Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kases direktoriem, lai priekš savā starpā norunātu, kā turēties. Stāvoklis bija patiešām bīstams. Bija redzams, ka Latviešiem biedrība ar saviem preses orgāniem bija pārgājusi pret «Dienas Lapu» uzbrukumā uz visas līnijas. Avīžu polemikā gan «Dienas Lapa» neslinkoja, un publikā bija nodibinājušies uzskati, ka viņai daudz «asāka mēle» nekā «Baltijas Vēstnesim», bet Latviešu biedrības runas vīros viņas piekritēji bija mazākumā, un pretinieki to sāka spiest. Tā pie runas vīru vēlēšanām uzstādītais kandidāts – «Dienas Lapas» redaktors Fricis Bergmanis bija izkritis cauri. Lai viņš tomēr kā tuvākais kandidāts nāktu runas vīros, vecais Zanders Martinsons bija mierā izstāties no runas vīriem, lai tad svabadā vietā varētu stāties pirmais kandidāts. Tikai Fr. Bergmanis no šī goda atteicās un viņa upuri nepieņēma. Dr. Butuls tomēr gribēja viņu biedrībai tuvināt un uzdeva par biedru Zinību komisijā. Neraugot, ka pēc savas izglītības viņš tur būtu bijis it noderīgs loceklis, viņu izbalsoja cauri. Šo triecienu nu «partija» it mierīgi būtu panesusi, ja nebūtu izmanījusi māmuļnieku agresīvo politiku pret «Dienas Lapā» un kasi. «Dienas Lapā» viņi gribēja panākt administratoru un tamlīdz virziena maiņu. Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kasē tie sludināja revīzijas padomi no kādiem divpadsmit cilvēkiem. Tajā, kā paredzams, tiktu ievēlēti māmuļnieki, kas tad būtu tie noteicēji, un direktoriem būtu jāizpilda tikai tas, ko tie nolemj. Bija ieradies vispirms Pūcīšu Ģederts, kuru viņa biedri turēja par to gudrāko un kurš arī arvien zināja atrast padomu. Tālāk – Pēteris Bisnieks, kurš visvairāk no ļaudīm bija noklausījies interesantas ziņas un zināja arī paredzēt. Tālāk – vecais Olufejevs, kurš neskatījās ne uz kādiem līdzekļiem, ja vajadzēja līdzēties. Viņš atveda līdzi, kā mēs zinām, Ludvigu Plausi, kuram bija liels svars kā tam naidīgākam, un, kā visas kopējās saimnieciskās lietas gāja uz viņa vārda, tā arī jaunā «Dienas Lapas» drukātava. Vēl pie uzticamākiem barvežiem, protams, piederēja «Dienas Lapas» redaktors Fricis Bergmanis un tirgonis Zanders Martinsons, kurš arvien uzsvēra: «Ar Latviešu biedrības vīriem nevar kopā iet, pret viņiem vajag nostāties opozīcijā…» Bet citādi ar viņu bija laba kopā strādāšana, jo tas nekad strīdu necēla un vienmēr apgalvoja: «Kā jūs ar balsu vairumu nospriedīsat, tā arī es būšu uz miera…» Tie arī patiesībā bija tie galvenie pīlāri, uz kuriem atbalstījās «Dienas Lapas» lieta. Uz pārējiem nevarēja daudz palaisties. Pēteris Krauklītis gan bija direktors Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kasē, bet tas bija pazīstams vispirms kā viens no Rīgas Latviešu biedrības galveniem pīlāriem. Kā runāja, tas ļoti pabalstot Veinberģa projektu par revīzijas domes ievešanu. Jo tas bija ļoti sarūgtināts, ka kase viņam nedeva tik lielu kredītu, vajadzīgs. Viņu tādēļ uz slepenām sapulcēm nedrīksti aicināt, jo tas būtu tikpat daudz kā parādīt pretiniekiem savas kārtis. Tālāk Dr. A. Butuls atkal priekš tādām atsevišķām apspriešanām parādīja pārāk mazu interesi, jo, lai gan tika aicināts, tomēr uz tām nemaz neieradās. Pēteris Bisnieks par viņu galvu vien kratīja: «Viņš ir drīzāk «māmuļas» cilvēks nekā mūsu… Jūs redzēsat, ka viņš pāries viņu pusē.» Bez tam vēl bija citi lietderīgi cilvēki, kuri sirdīgi aizstāvēja «Dienas Lapas» lietu. Bet sagaidīja arī, ka viņus par to neaizmirsīs. Tie bija Ērkulītis, sludinājumu lasītājs Zāmuelis Veinberģis un Vilis Altberģis. It sevišķi pēdējais nelaida vaļā nevienu savu pazīstamu, kamēr tas nebija devis roku, ka abonēs «Dienas Lapu», un izmaksāja līdz pusduci alus, ja citādi negāja. Viņa nopelni vispār bija atzīti, bet par to tas bija izsacījies, ka jaunajā «Dienas Lapas» drukātavā viņš gribētu to saimnieka vietu. Nevienam pret šādu prasību nebūtu bijis ne vārda, ko iebilst, un «Dienas Lapas» pārvaldnieks nebūtu Bisnieks, kuram tad būtu jāatstājas.


«Bankas lieta un «Dienas Lapas» lieta,» Pūcīšu Ģederts, sapulci atklādams, sacīja, «ir viena ar otru ciešā sakarā Ja mēs vienā zaudējam, tad esam zaudējuši arī otrā. Mums visiem spēkiem jārūpējas, lai pilna sapulce nepieņem tādu lēmumu, ka būtu jāpārstrādā statūti un jārada kāda revīzijas padome. Ja tas noliek, tad mēs esam pagalam…» «Pret to mums ir jāved sirdīga aģitācija,» Olufejevs piebilda. «Apstākļi priekš tam ir izdevīgi. Liels sašutums latviešu publikā radies caur to, ka Hipotēku biedrība atņēmusi biedriem lemšanas tiesības un iecēlusi viņu vietā kādu delegāciju sapulci. Mums vajag savus biedrus brīdināt, ka tiem nenotiek tāpat, jo Latviešu biedrības apikāti grib atņemt viņu tiesības un nodot to lemšanu revīzijas padomei.» «Labs paņēmiens!» Fricis Bergmanis atņirdza savus platos zobus. «To mēs izlietosim «Dienas Lapā».» «Nu, tā jau ir!» Pūcītis apstiprināja. «Tagad mēs, direktori, esam atbildīgi vienīgi pret pilnu sapulci, tad mēs esam atbildīgi pret revīzijas padomi.» Olufejevs lepni pacēla savas sirmās krēpes, ka nācis ar tik ģeniālu atradumu. «Bet, lai mēs dabūtu savu priekšlikumu,» viņš turpināja, «tad mums jānodrošinās biedru starpā ar tādiem cilvēkiem, kuriem ir iespaids un kuri ir lieli runātāji. Tāds ir Vilis Altenberģis, riktīgs pašu cilvēks.» Bisenieks, nojauzdams, uz ko lieta iziet, viņu ātri pārtrauca: «Āre, mums, biedriem, vajag lietu tā izskaidrot: «Mēs, amatnieki, mēs to banku dibinājām, mēs pūlējāmies un strādājām viņas priekšgalā, kamēr tai nekā nebija. Bet tagad, kad tai ir nauda, nu nāk Latviešu biedrības apikāti un grib viņu mums paņemt. Tad mēs, biedri, vairs ne kapeikas nedabūsim aizņemties, viņi aizdos tikai saviem studentiem. Viņi paņems mūsu dibinājumu un sviedrus, un mēs paliksim tukšām rokām skatoties.» Āre, tā mums vajag sacīt…» «To jau var sacīt,» Pūcītis piebilda, «bet labāk ir, ja to saka kāds iz pašu biedru vidus. Es domāju, Vilis Altberģis to lietu ļoti labi prot izstāstīt. Abi viņi ar to Liekneju tur plēsās tanī Hipotēku biedrībā. Mums vajadzēs Altberģi gan paturēt pie laba prāta. Viņš grib, lai pie jauns «Dienas Lapas» drukātavas viņam dod saimnieka vietu ar astoņdesmit rubļiem mēneša algas…» «Kā?!» Fricis Bergmanis neizprazdams iesaucās. «Vai tad Bisnieka kungs nepaliek?» «Manis dēļ!» Bisnieks paraustīja mazcienīgi kamiešus. «Var jau arī cits tos labumus baudīt.. Man pietiek ar to administrāciju… Lai cits valda to drukātavu…» «Nu, ko uz tam nospriež?» Pūcīšu Ģederts pēc brīža jautāja. «Tā lieta taču ir skaidra,» Zanders Martinsons atmeta ar roku. «Ko jūs ar balsu vairumu nolemsat, tam es piekritīšu…» «Es domāju, ka mums Altberģim to vietu vajag dot katrā ziņā,» Olufejevs uzstājās. «Cik viņš abonentus vien «Dienas Lapai» nav piegādājis?!… Tādus noderīgus cilvēkus vajag pieturēt.» «Neviens vairāk neizteicas?» Pūcītis jautāja. «Ko tu, Plausi, uz tam saki?» Tam, kā rādījās, domas bija citur, tikai ne še pie šīm sīkām būšanām. Viņš tikai vienaldzīgi paraustīja kamiešus: «Nu, dodat viņam vietu… Man tur nekas nav pretim…» «Ko jūs ar balsu vairumu nolemsat, tam es piekritīšu,» Zanders Martinsons vēlreiz apgalvoja. «Tad nevienam nav nekas pretim?» Pūcītis vēlreiz noprasīja. «Tad lieta būtu izšķirta. Altberģis tiek pieņemts par «Dienas Lapas» saimnieku, un Bisnieks paliek par administratoru – –» «Izšķirts tikai galīgi tas,» Olufejevs viņu pārtrauca, «kā Altberģis tiek pieņemts par saimnieku. Vai būtu ekonomiski blakus viņam turēt vēl sevišķu administratoru vai labāk abus amatus savienot, šo jautājumu kā mazāk steidzamu lūdzu atlikt uz nākošu sapulci…» Še jāpiemin, ka Altberģis bija jau viņam runājis, bet Pēteris Bisnieks kā direktors drusciņ aizriebis, nedodams tam jaunu aizdevumu, tādēļ ka vecu daudz priekšā. Tagad viņš ar to varēja drusciņ parunāt. Ja tas izturēsies kā cilvēks, tad arī viņš nebūs suns… «Lai jau nu bauda arī cits tos labumus,» Bisnieks ironisku vienaldzību paraustīja plecus, lai gan iekšēji pie sevis tas vēlējās, kaut šis Olufejevs būtu tur, kur pipari aug.


«Nu labi, tad atlikts,» Pūcītis vilcinādamies sacīja. «Tālāk nāk kredīta jautājums. Tā «Dienas Lapa» jau mums ir viena ļoti laba lieta, bet viņa mums maksā naudu, sevišķi, kur vēl tagad tiek ierīkota jauna drukātava. Vajadzēja naudu mums ir aizdevis Plausis, bet mēs taču nevaram prasīt, lai viņš nes viens tik lielus izdevumus. Ja viņš viens dos to naudu, tad jau tā būs viņa avīze un drukātava un ne mūsu. Ja mēs gribam, lai «Dienas Lapa ir mūsu vispārējs īpašums, tad jāgādā līdzekļi…» Neviens neatbildēja un arī nevēlējās vārdu. Iestājās klusums. «Pēc mūsu nolīguma vajadzības gadījumā katram akcionāram jāpiemaksā vēlreiz tik daudz, cik liela ir viņa dalības nauda,» Pūcīšu Ģederts paskaidroja. «Kas to nedara, tas savu dalības naudu pazaudē. Bet nu ir jautājums, vai tagad, kur patlaban starp akcionāriem notiek tādas aģitācijas, būtu ieteicams pieprasīt no viņiem kādas piemaksas. Lūdzu par to izteikties!…» «Ko jau jūs ar balsu vairumu nolemsat, tam es piebalsošu.» Zanders Martinsons sacīja. «Es domāju, ka šis moments nebūtu priekš tam ieteicams,» Olufjevs iebilda. «Mēs caur to zaudēsim daudzus akcionārus, jo tie aizies…» Viņam pašam negribējās maksāt klāt vēl otru dalības naudu. «Aizies?!» Biseniks, viņu pārsmiedams, attrauca. «Nu, lai iet, mēs vēl piemaksāsim!… Kas priekš lietas interesēsies un kam rūpēs «Dienas Lapas» plaukšana, tas piemaksās bez vārda runas to, kas jāmaksā. Bet, kas iestājies ar savu pieci rubļi ar to nolūku, lai taisītu skandālu, tad labāk lai tāds no mums aiziet. Mums jātaisās, ka jo drīzāk no šādiem cilvēkiem tiekam vaļā.» «Es arī, domāju, ka vajadzētu piemaksu,» Pūcītis piebalsoja, «jo tad izrādīsies kas ir īsts «Dienas Lapas» piekritējs un kas ne. Lai aiziet no mums visi tie Latviešu biedrības kalpi… Tā būs viena liela tīrīšanās. Arī naudas ziņā mums ar tiem nebūtu līdzēts. Vislabākā gadījumā, ja visi piemaksātu, mums ienāktu tikai 2100 rubļu, cik liels ir mūsu rīcības kapitāls. Bet tas ir vēl daudz par maz…» Visi, it kā vēl ko tālāk gaidīdami, viņu pētoši uzlūkoja. «Vai tad «Dienas Lapai» ir arī vēl citi kādi avoti, kur tā var tikt pie naudas?» Olufejevs ironisku smīnu jautāja. «Ir vēl viena kombinācija,» Pūcītis paskaidroja. «Tā ir sakarā ar mūsu direktoru Krauklīti. Redzat, mēs viņam priekš tās būves nevaram no jauna aizdot, iekāms tas nav vecu nolīdzinājis. Bet vecu viņš nekad nevarēs nolīdzināt, tādēļ ka Hipotēku biedrība, uz kuras aizdevumu tas cerējis, viņam nekā neaizdod. Un mūsu kasei arī grūti turēt, ja tā nevar dalot parādu atmaksu. Krauklītis varētu vecu parādu nolīdzināt, ja tam izdodas par skaidru naudu pārdot kādu no saviem namiem. Mūsu kasei sava īpašuma vēl nav, un tā var tādu pirkt. Ja nu kase pērk no viņa namu Elizabetes ielā un tur pārvadājas un mēs par cenu varam vienoties, tad vienu procentu, kas jādod mākleram, mums jāliek viņam iemaksāt «Dienas Lapai». Tas iznāktu vismaz 6000 rubļi. Ja mēs, direktori, visi esam uz miera, tad mēs varam to izdarīt.» Olufejevs drusciņ saviebās, lai gan centās to neizrādīt. Jo viņš pats bija piedāvājis Krauklītim par 1 procentu kurtāžas izgādāt, ka kase no viņa to namu atpērk. Viņš jau šķita, ka viņam tie 6000 rubļi droši, bet nu atkal pagalam! Viņam cēlās aizdomas, vai tikai Pūcītis bez tam nav dabūjis kādu ekstrā honorāru. «Jā, bet mēs viņa māju varam pirkt tikai tad, ja dabūnam to par pieņēmīgu cenu,» tas cēla ierunas. «Viņas pārbūve bankas vajadzībām arī izmaksās naudu. Vai te necietīs kases intereses?» «Par to mēs runāsim un spriedīsim direkcijas sēdē,» Pūcītis atbildēja. «Kases interesē ne mazāk to māju pirkt kā viņam to pārdot. Še jāpiemin, ka Krauklītis šim priekšlikumam vēl arvien pretojas, bet mēs viņu piespiedīsim…» «Ha-ha-ha!» Fricis Bergmanis priecājās no visas sirds. «Krauklītim, šim lielajam «Dienas Lapas» ēdējam, ir jāsamaksā viņas kara izdevumi. Tas viņam ne vien liels pēriens, bet arī «Dienas Lapai» morāliska uzvara.» Arī visi citi bija pārsteigti par šādu lepnu priekšlikumu un noraudzījās ar cienību uz Pūcīšu Ģedertu. Tāda nauda ir it kā atrasta, un liek to vēl samaksāt ienaidniekam. «Es esmu ar šo priekšlikumu pilnīgi uz miera,» Plausis sacīja. «Pēterim Krauklītim vajag izlīdzēt. Bet vēl viena lieta!… Ja nu mēs tādu operāciju iztaisām un nauda mums ir, – vai tad tiem piecrubļu


vīriem, kas vairs negrib piemaksāt un ar to izstājas, neatdot labāk viņu, lai tie iet, kur nākuši? Citādi tie taisīs skandālu…» Šis priekšlikums neatrada piekrišanu. «Kāpēc? Ja viņi negrib piemaksāt, lai tie savu iemaksu zaudē, kā tas pēc līguma,» Pūcītis iebilda. «Jo savus pretiniekus mēs ar to varam pamācīt…» «Bet citam jau pašam tik maz, ka grēks ir no viņa ko ņemt,» Plausis pretojās. «Tam pašam Lapas Mārtiņam…» «Principu nevar pārkāpt,» Pūcītis pastāvēja. «Kad neatmaksā tad neatmaksā nevienam. Viņam jau var to kā citādi atlīdzināt, ar darbu vai kā… Vai tev, Bergman, priekš «Dienas Lapas» nav kas tulkojams?» «Mums ir izraudzīts priekš feļetona kāds milzu romāns «Mednieks»,» tas atbildēja. «Literāriska vērtība tam nav liela, bet romāns ir ļoti saistošs, jo aptver sevī Austrijas kroņprinča nāves afēru Meindlingas pilī. Kādu pāri simtu tas mums izmaksās, bet, es domāju, ienesīs atpakaļ, jo ķēkšas viņu lasīs raudādamas…» «Nu, tad labi, dos to tulkot Lapas Mārtiņam,» Pūcītis sacīja. «Par viņu labāku tulku nedabūsim, bet viņam tie pāris simti arī labi. Pateiksim viņam: «Vadzi, Mārtiņ, kā nu tu gribi? Ja negribi piemaksāt, tavs pieci rubļi tā kā tā zūd… Ja tu taisīsi skandālu, nedabūsi nekā, bet, ja turēsi muti, dosim tev to romānu tulkot, un tu nopelnīsi divi simti… Kā nu tev labāk tīk?…»» «Es apgalvoju, ka viņš tad būs kluss kā pelīte!» Bisnieks smiedamies piebilda. «Tā būs labi gan…» «Nu, vai vēl mums kas bija pārrunājams?» Pūcītis jautāja. «Ak tā, Bergman, tava lieta!… Bergmanis, kungi, grib atsacīties no redaktora amata…» «Kādēļ, kādēļ?» daži it kā satrūkušies iesaucās. «Jums taču ir pilnīgi mūsu uzticība un neaprobežota brīvība!..» «Redzat, kungi,» Bergmanis, atņirdzis savus baltos zobus, sacīja, ««Dienas Lapa» patiešām vairāk nevar maksāt, kā viņa man maksā, – 1000 rubļu galdā. Bet kā advokāts es varu nopelnīt savu 3000 rubļu gadā. Es biju domājis, ka varēšu reizē· avīzi vadīt un nodarboties ar advokatūru, bet tas neiet…�� «Bet vai tad mēs nevaram algu pielikt, ja tev nepietiek?» Plausis ieminējās. «Kādēļ tad?!» Bergmanis pretojās. ««Dienas Lapa» patiešām vairāk nevar maksāt, un par 1000 rubļiem jūs dabūsat jaunākus studētus spēkus katrā laikā.» «Nu, tad mēs tevi neaizturam,» Pūcītis sacīja. «Bet pirms tev vajag dabūt sev vietnieku, tikai tad tu vari iet.» «Jā, kad ir vietnieks, kas to pašu izdara, tad mēs arī esam uz miera,» Bisnieks piebilda. «Es ar,» Zanders Martinsons piebalsoja. «Ko jūs ar balsu vairumu nolemsat, tam es piekritīšu.» «Nu, vai tad vēl bija kas?» Pūcītis atkal jautāja. «Vēl ir kas, ko pārrunāt?» Visi rādīja tādus vaigus, it kā viss jau būtu izsmelts. Tikai vēl Bergmanis vilcinājās. «Man būtu vēl tas,» tas pēdīgi ieminējās. «Nu?!» «Redzat, tas Draviņ-Dravnieks,» Bergmanis beidzot nāca klajā, «viņš pārāk tur pinas ar tiem māmuļniekiem… Man rādās, viņš būtu jālaiž vaļā – –» «Tā ir tava darīšana,» Pūcītis atmeta ar roku. «Tu esi par redakciju patstāvīgs saimnieks. Pieņem, kas tev patīk, atlaid, kas tev nepatīk…» «Mēs tavās darīšanās iekšā nemaisāmies,» Bisnieks piebalsoja. «Jo tu pats sev puišus izmeklē un pats ar viņiem kopā strādā.» «Nu, tad labi,» Bergmanis apmierinājās. «Es strādāšu avīzes interesē.» «Nu, tad nu mums būtu viss!» Pūcītis pieceldamies nobeidza apspriešanos. «Tikai nu vakarā akcionāru sapulcē vajag tā turēties, tad būs labi.» Visi piecēlās. Priekšējās telpās bija jau ieradušies daži uzticami akcionāri, kas gaidīja tuvākas instrukcijas. Tie bija Ērkulītis, Zāmels Veinberģis, beķeris Ploriņš un arī Vilis Altberģis, kuram diezin


kas no sapulces bija jau pasvilpis viņam labvēlīgo lēmumu. «Mani kungi,» viņš priecīgi starojošu vaigu spieda pateicīgi večiem rokas, «tagad mēs citādi strādāsim! Triju gadu laikā «Baltijas Vēstnesim» vajag izputēt…» «Patiešām, kungi, tas ir to pelnījis, un tam vajag izputēt!» beķeris Ploriņš viņam sirdīgi piebalsoja. «Bet jūs taču neesat mūsu piekritējs?» Bergmanis iebilda. «Jūs ejat kopā ar Hofmani un Kalniņu?» «Ē es tik tāpat izgudrēm, lai viņiem to gudrību izviltu!» Ploriņš attrauca. «Viņi jau nu gan man stāstīja brīnuma lietas, un es jau reizi sāku ticēt. Bet te, ačeku, ir vīrs,» viņš rādīja uz Altberģi, «tas mani pārliecināja, un nu es zinu, kā turēties. Lai Latviešu biedrības advokāti nedomā!… Mēs viņiem parādīsim!…» Altberģis smaidīja par saviem nopelniem un arī viņa piekritējs Olufejevs, ka bija nācis ar tādu priekšlikumu, kas īsti vietā. Akcionāru sapulce tādēļ viņiem iznāca tāda, kā tie vēlējās. Hofmanis, Kalniņš un mašīnu Šteinberģis gan bija noņēmušies uz stingru protestu, aģitēja visiem spēkiem, lai nemaksā iekšā ne graša, bet lai ieceļ citu administrāciju un redakciju, kas lai to lietu labāku vada. «Kur tas viss paliek?» tie prasīja paskaidrojumus. «Divi tūkstoši un viens simts pamata kapitāli ir iztērēti, un no mums vēl prasa piemaksu. Ja avīzei būtu tikai četri tūkstoši abonentu un par katru rēķina četri rubļi, tas ir sešpadsmit tūkstošu… Un kur paliek sludinājumu nauda? Lai būtu tikai divdesmit rubļu par numuru…» Zāmels Veinberģis par viņu taksāciju līdzcietīgi pasmaidīja. «Ko nu jūs, cilvēciņi, ziniet no sludinājumiem un ziniet, kā tie rokā nāk…» viņš nodomāja. «Ja tik daudz jau ienāktu, tad katrs būtu gudrs avīzi izdot…» «Kas tā ir par saimniecību, es prasu!» Hofmanis savas partijas vārdā uzstājās. «Kur tādi ienākumi ir bijuši un kur mums vajag; dividendu, tur no mums prasa piemaksu… Kā tā var būt?» Kā rādījās, tad ar savu stingro uzstāšanos tie padarīja arī vienu otru šaubīgu. Vismaz tas nepalika bez iespaida, jo sapulcē iestājās uz bridi dziļš klusums. Tad uzstājās Dr. A. Butuls ar savu godīgo, lēno valodu. «Ka te varētu būt kas noblēdīts vai aizgājis sāņus,» viņš sacīja, «tas pavisam ir izslēgts. Ja ir kādi izdevumi bijuši, tad tie ir konstatējami, un lieta tos ir prasījusi. Drusciņ dārgāk mums varbūt iznācis caur to, ka mums pašiem varbūt nebija savas drukātavas un mūsu avīze jādrukā kopā ar «Düna Zeitung'u» pie Jākobsona. Tas varbūt nav visai izdevīgi jo «Dienas Lapu» nevar laikus nodrukāt un izsūtīt caur ko viņa tik sekmīgi nevar sacensties ar «Baltijas Vēstnesi» kā to varētu vēlēties. Bet, lai šos nelabvēlīgos apstākļus novērstu un «Dienas Lapas» stāvokli uz visiem laikiem nodrošinātu, tad mums pašiem tiek ierīkota sava drukātava, un priekš tās nauda tiek vākta un ne priekš kā cita. Tā ir tā vislabākā garantija, kas nodrošina avīzes pastāvēšanu. Lai neceltos maldīgas domas un pārpratumi, tad konstatēju vēlreiz: ir gluži izslēgts, ka ir viena kapeika būtu noblēdīta vai aizgājusi, kur nevajag…» «Pilnīgi pareizi!» Ērkulītis iesaucās. «Tur taču ir rēķini un kvītes, kur tā nauda izdota.» «Pareizi, itin pareizi!» viņam piebalsoja arī vēl citas balsis. «Ja «Dienas Lapai» vēl nav tik daudz abonentu, ka viņa var cauri nākt, ko tur var darīt!…» Bet māmuļnieki vēl negribēja padoties. «Kādēļ tad «Dienas Lapai» nav abonentu?!» Hofmanis iesaucās. «Kādēļ «Baltijas Vēstnesim» abonenti ir? Tādēļ, ka «Dienas Lapa» ir tautas vienprātības ārdītāja…» «Kā?! Kādā ziņā?!» atskanēja dažas uztrauktas balsis iz sapulces. «Pievedat kādus piemērus!» «Ja latviešu tauta grib pastāvēt, tad viņai vajag sava augstāka centra, kas visus apvieno,» Hofmanis nāca ar savu programmu klajā. «Šis centrs ir Rīgas Latviešu biedrība, kura ir mūsu māmuļa, kas mūs, latviešus, sedz visus ar saviem spārniem – –» «Ko nu bleķojies!?» Ploriņš viņu pārtrauca. «Domā, ka es tev vairs ticu, ko tu tur stāsti? Man miglu acīs vairs nelaidīsi… Tu no Latviešu biedrības esi nopirkts…»


«Kā – nopirkts!?» Hofmanis, par sava piekritēja tādu uzstāšanos pārsteigts, apjuka, un viss patoss viņam bija vējā. «Neesmu dabūjis ne kapeikas – –» «Bet cik tev uz garderobi atlaida nomas?» Ploriņš attrauca. «Septiņi simti bija salīgts, bet seši tu maksā! Par ko tev to simtu atlaida? Lai man dod to garderobi, es maksāšu tūkstoš rubļu…» Hofmanis par tādu kursa maiņu muti vien noplātīja. «Runā un tālāk!» Ērkulītis ironiski iesaucās. «Ko tu tur guli uz to katedri?…» Hofmanis piesarcis, it kā palīga meklēdams, lūkojās pēc Lapas Mārtiņa, kurš bija nosolījies akcionāru sapulcē taisīt skandālu uz velna paraušanu. Bet arī tas bija aizslēpies aiz sava priekšā sēdētāja muguras un nesacīja neko. Bija caur Ērkulīti dabūjis zināt viņam labvēlīgo spriedumu, ka dabūs tulkot romānu par divi simti. Un tādēļ viņš turēja muti. Hofmanis stomījās un nevarēja vairs nekā laba izsacīt. «Tas vīrs taču nav «Dienas Lapas» piekritējs, bet ienaidnieks!» akcionārs Ķezu Pētersons iesaucās. «Ko mēs viņam tur ļaujam tik daudz pļurkšķēt?! Par ko tad mēs esam to «Dienas Lapu dibinājuši, ja mēs tautu nedrīkstēsim aizstāvēt pret Latviešu biedrības advokātiem?» «Es lūdzu neapskatīt lietu no šāda redzes stāvokļa!» sapulces vadonis Dr. A. Butuls apsauca. ««Dienas Lapa» neuzbrūk un nekritizē tādēļ, ka tie ir Latviešu biedrības vīri vai advokāti, bet tādēļ, ka tas, ko tā saka, ir dibināti…» «Nost ar māmuļnieku kalpiem!» vairākas sašutušas balsis iesaucās, un Hofmanis ieskatīja labāk no katedra pazust… ««Baltijas Vēstnesis» ir tas, kas latviešu vienprātību ārda… Nost ar tautas nodevējiem! …» Sapulcē pret «Baltijas Vēstnesi» arvien cēlās lielāks sašutums un izcēlās par viņu dzīvas pārrunas. «Dienas Lapās» ekspeditors Birzgals, kas agrāk bija kalpojis «Baltijas Vēstneša» ekspedīcijā, zināja pastāstīt, ka «Baltijas Vēstneša» vīri jau tad intriģējuši pret «Dienas Lapu», kad tā vēl nemaz neesot sākusi iznākt un tātad viņi vēl nemaz nav varējuši zināt, kādā garā tā strādās. Zanders Martinsons pastāstīja to faktu, ka viņš izstājies no Latviešu biedrības runas vīriem, lai tur nāktu iekšā kā pirmais kandidāts «Dienas Lapas» redaktors Fr. Bergmanis. Bet Latviešu biedrības priekšniecība to tomēr nav ziņojusi uz sēdēm. Tāpat tika apgaismots fakts, ka Fr. Bergmanis izbalsots no Zinību komisijas, lai gan «Dienas Lapas līdzstrādnieks Āronu Matīss viens no čaklākiem un dedzīgākiem lautas gara mantu krājējiem. Visi šie fakti sacēla lielu sašutumu un rūgtumu. Ka tikai Latviešu biedrība un «Baltijas Vēstnesis» ir latviešu vienprātības jaucēja, to apliecināja arī Latviešu amatnieku palīdzības biedrības priekšnieks Sīpolu Ingus. Tas nu bija tāds tautietis, kas savas runas arvien iesāka: «Sveiki, mīļie latvieši! Sveiki, tautasbrāļi!…» Bet priekš Latviešu biedrības teātra lūgumu pilsētai pēc subvencijas nekad neparakstīs, jo viņi to teātri nekad nevadīs plašākā garā, bet tikai «šaurā kliķes nolūkā». Viņš tiem vīriem to pasacījis un vēl «Dienas Lapā» atklāti paskaidrojis: «Lai paraksta lūgumu, kādas biedrības to grib, Latviešu amatnieku palīdzības biedrība to neparakstīs, un lūdzu mūs mierā laist.» «Ja tā ir, tad jau citādi nevar!» sapulces majoritāte kā viens vīrs iesaucās. «Lai viņi ar savu teātri brauc pupās!…» Hofmanis un Kalniņš jau ieskatīja savu lietu par zaudētu, un nemēģināja vairs nemaz pretoties. Sapulces vadonis, rezumēdams izteiktās domas, vēl piebilda: «Tai teātra jautājumā tās nav pilnīgi manas domas, ka tur vienai kliķei vien būtu darīšana. Latviešu teātris zem apstākļiem tomēr var būt tautas kopēja lieta. Bet to es uzsveru vēlreiz un tas ir pilnīgi izslēgts, ka pie «Dienas Lapas» varētu būt kāds kapeiks noblēdīts vai aizgāji. Kur sānis. Nu tagad es likšu balsot, vai sapulce ir ar mieru «Dienas Lapas» nodrošināšanas labā piemaksāt klāt tik lielu summu, cik liela katra dalības nauda. Kas par to, lai pieceļas!» Piecēlās Ērkulītis, Altberģis, Veinberģis un vēl citi tuvāki piekritēji un paši veči, bet vēl nebija majoritāte. Naudas jautājums arvien tāda kutelīga lieta! Veči diezgan bailīgi un nedroši lūkojās apkārt. Opozīcija smīnēja. «Āre, biedri,» Bisnieks vēlreiz


paskaidroja, «kurš grib, lai «Dienas Lapa» pastāv, un negrib viņu Latviešu biedrībai par patikšanu slēgt, tas lai pieceļas! Bet, kas to Latviešu biedrībai par patikšanu grib izputināt, lai paliek sēžot…» Šādu argumentu visi saprata daudz labāk, un sapulce gandrīz kā viens vīrs piecēlās. Palika sēžot tikai tie trīs oponenti, bet arī tie nejutās omulīgi, jo visapkārt tos gribēja acīm nobadīt. «Tātad ar visām balsīm pret trim,» Pudiķis konstatēja. Opozīcija slēpa savas galvas aiz citu mugurām. Arī Lapas Mārtiņš bija piecēlies. Pēc nobalsošanas paši karstākie patrioti jau spiedās ap galdu maksāt savu daļu. Pats pirmais bija namdaris Pēteris Mednis. «Cik tad tur tās naudas bija vajadzīgs?» tas jautāja: «Nu, cik tad jums bija?» Pūcītis jautāja pretim. «Simts rubļu… Nu, tad vēl simts rubļu…» «Doču, doču (dod šurp)!» Bisnieks kā kasieris steidzās saņemt naudu. Maksāja arī Zanders Martinsons un vēl viens otrs jau tūdaļ uz pēdām. «Mēs nemaksāsim!» Hofmanis un Kalniņš iesaucās, nevarēdami to paciest. «Mēs no «Dienas Lapas» izstājamies…» Viņus sagaidīja tikai ņirgājošas sejas. «Stājies jau nu labāk laukā!» Ploriņš iesaucās. «Domā, ka tevi lūgs, lai tu paliec?» Un to sacīja cilvēks, uz kura viņi taisni bija būvējuši. Viņi redzēja, ka tiem še vairs piekritēju nav, un tādēļ, kaunīgi apkārt skatīdamies, līda uz durvju pusi. Ērkulītis un vēl daži iesvilpās, un viņi taisījās ka tikai tiek laukā. Pēc tam visi citi no večiem stādītie priekšlikumi tika pieņemti vienbalsīgi, un sapulce nobeidzās, ka to labāk vairs nevarēja vēlēties. Pēc sapulces Pūcīšu Ģederts apmierināts sacīja: «Nu mums vairs nav jābīstas, ka Latviešu biedrības vīri mums uzspiedīs revīzijas padomi. Ja mums tā «Dienas Lapa» nodrošināta, mums nodrošināta arī banka…» Kur tad nu ies? Bisnieks domāja – uz Vērmaņa parka lielo restorānu. Tādēļ, ka Plausis viņiem tik ilgi nozudis un nav rādījies, viņam jāizmaksā, un Plausim atkal nekas nebija pretim. Lai nāk līdzi, viņš izmaksās krietnas vakariņas. Viņam gāja līdzi Olufejevs, Pūcīšu Ģederts, Pēteris Bisenieks un redaktors Bergmanis. Plausis izmaksāja krietni. Tur viņi pie tam vēl sastapa kādu no lielākiem akcionāriem, kurš nebija paguvis ierasties uz sapulci un tādēļ gribēja zināt, kas izspriests. Tas bija Jānis Stučka un Stukmaņiem, kas tirgojās stipri ar kokiem. Liels vīrs sārtu vaigu un kupliem matiem. Viņam apstāstīja sapulces lēmumu. «Vai tad m u n u simtnieku arī ņemsi pretim?!» tas jautāja. «Doču, doču!» Bisnieks bija žigli klāt ar savu maku. Bet tautietis gribēja bez tam te iestāt viņu kompānijā un lika arī nākt savai kārtai šampanieša. Viņš gribēja iedzert uz «Dienas Lapas» veselību. Pēteris Bisnieks nu viņam apstāstīja, ka «Dienas Lapai» pēc tam, kad tai nu nodrošināta drukātava, esot lieliska izredze uz nākotni. Ja tikai tā nu dabūtu labu redaktoru… Jo Bergmanis atstājoties, bet viņa vietā vajadzētu kādu jaunu, krietnu spēku. «Vai, ti jau muns dēls Pēteris varētu!» Stučka iesaucās. «Tis jau ar Bergmaņa Frici Pēterburgā gāja reizā skolā…» Tās bija patīkams priekšlikums, kuru arī Bergmanis ar visiem spēkiem pabalstīja. Stučkas dēls Pēteris patlaban ka bija nobeidzis Pēterpils universitātē jurisprudencijas fakultāti un piestājies pie zvērinātā advokāta Jāņa Kļaviņa par palīgu. Tas to lietu tīri labi varēja izdarīt. Uz to bija liela iedzeršana, kura beidzās ar kafeju un benediktīnieti otrā rītā. Plausis jau sen būtu varējis aizbraukt uz jūrmalu, bet viņš to bija pavisam aizmirsis. Pēdīgi vēl ieradās Pēteris Krauklītis no jūrmalas, gan smagu galvu no vakarējā koncerta, tomēr tas «uzpasēja savu šefti» un devās uz savu būvi. Ieraudzījis viņu garām ejot, Plausis, mādams ar roku, pieaicināja klāt. Kad tas bija drusciņ «pahmilājies», Plausis veda lietu tālāk. «Nu, kas ir, Krauklīt,» viņš sacīja,


«iztaisīsim to šefti… Tev vajag naudas, bet kasei vajag mājas… Ko tu domā, – kad kase atpirktu tavu namu Elizabetes ielā Nr.16?…» Krauklītis mazliet it kā no prieka sadrūvējas. «Ja tas notiek,» viņš sacīja, «tad es lieku tūdaļ pusduci šampanieša galdā…» «Tas ir par maz,» Pūcītis atbildēja. «Vienu procentu no pirkšanas summas tev jāziedo «Dienas Lapai».» Krauklītis saviebās. «Kas man par daļu, kur jūs to naudu lieciet. Es savu provīzijas procentu izmaksāju, lieciet viņu, kur gribiet…» «Bet zini, ka tas tad iet priekš «Dienas Lapas»,» Bisnieks paskaidroja. «Sefte paliek šefte…» Viņi sāka un sāka, līga par cenu un beidzot vienojās. Par 75000 rubļiem. Cik viņš tur skaidrā naudā dabūs ārā, to viņš vēl nezināja, jo viņam pirms bija jānolīdzina neatliekamie maksājumi krājkasei. Bet ātrāk tā lieta netiek kustināta no vietas, pirms viņš priekš «Dienas Lapas» iemaksā to vienu procentu. Par to viņš palika ļoti domīgs. «Kāds tad tur man liels labums?!» viņš sacīja. «Ja jūs vēl atrēķināt tūdaļ parādus…» «Bet, ja tev parādi nolīdzināti, tev izredze dabūt jaunu aizņēmumu,» Pūcītis paskaidroja. «Un, ja tu būsi ziedojis «Dienas Lapai», tad mūsu partija ieskatīs tevi par viņas labvēli un nekādas ierunas necels, ja mēs tev aizdodam. Citādi viņi saka: «Āre, pašu cilvēkam jūs neaizdodiet, bet māmuļniekam un «Dienas Lapas» pretiniekam jūs aizdodat…» Krauklītis piesarcis klausījās. Viņš to «Dienas Lapu» ne acu galā nevarēja ieraudzīt, bet tagadējos apstākļos nedrīkstēja to klaji izsacīt. Viņš tādēļ aizbildinājās ar citu iemeslu. «Man tad būtu jāiemaksā 7500 rubļu?» viņš sacīja. «Kur lai tos ņemu?» «Ja tu tīrā tūdaļ iemaksā, mēs tev atlaižam par 6000 rubļu,» Pūcītis sacīja. «Redzi, tu tad nopelni 1500 rubļus…» «Laba šefte!» Bisnieks, viņu it kā kārdinādams, piebilda. Pēteris Krauklītis bija nostādīts pavisam komiskā stāvoklī. Tāpat kā kaķis pie gardas desas, bet uz augstas vāceles. Tu viņu redzi un varētu dabūt, bet te arī pie tās pietikt. Ludvigam Plausim turpretim nepatika, ka viņa draugu tā spīdzina. «Krauklītis ir liels cilvēka, viņš rāda jaunas vērtības,» tas sacīja. «Mēs arī dažs labs naudu nopelnām, bet mēs pelnām to priekš sevis. Bet viņš rada vērtības, kuras nāk par labu visai tautai. Viņa vārdu daudzinās mokošās paaudzes, kad mēs jau sen būsim aizmirsti. Tādēļ viņam katrā ziņā vajag izpalīdzēt…» «Nu, palīdzi, palīdzi!» Bisnieks it kā ironizēdams sacīja. «Tu taču itin labi vari…» «Zināms!» Plausis iesila. «Un es to darīšu arī. Es gādāšu tos seši tūkstoši rubļus… Bet jūs viņam tad atvērsat jaunu kredītu un viņam naudu neliegsat, kamēr viņš nobeidz savu lielo darbu. Jūs man to apsolāt uz savu goda vārdu!…» «Ja jau tikai kasē nauda būs un viņš pareizi turēsies,» Pūcītis vienaldzīgi sacīja. «Kā viņam esam jau devuši, tā dosim arī uz priekšu…» Bisnieks neko nesacīja, bet Olufejevs tikai diaboliski smīnēja. It sevišķi uz tam, kad Plausis piedāvājās ieķīlāt priekš Krauklīša obligāciju. «Ja tikai tā ir laba obligācija, kāpēc tad ne!» Pūcītis apsolīja aizdevumu. Krauklītis bija dziļi aizkustināts. «Es jau domāju, Ludvig, ka man par visu to tikai tev jāpateicas. Pateicos tev, draugs! Ja es dabūju savu lielo darbu nobeigt un nāku cauri, es tev to nekad neaizmirsīšu!… Mēs jau vēl dzīvosim… Var būt, ka arī kādreiz no savas puses varēšu tev līdzēt…» Arī Plausis no savas puses bija pretim aizkustināts. «Tā mums, Pēter, pasaulē jādzīvo, vienam caur otru… Vienam caur otru…» «Olufejevs tikai diaboliski smīnēja. Plausim tas uzkrita. Kāpēc tu, Olufejev, tā? Vai tas tev nepatīk?» «Es tur par tādām valodām maz ko dodu,» tas asi atbildēja. «Pasaulē ir tā katrs priekš sevis, bet


dievs priekš visiem!» «Kā?!» Plausis it kā aizskarts iesaucās. «Vai tu domā, ka es tevi atstāšu ķezā? Mēs taču stāvam drusciņ – –» – «tuvāk», viņš gribēja sacīt, bet paturēja uzvārdu pie sevis. «Cik tev tur liela bija tā vajadzība?» «Pateicos… Es iztikšu!» Olufejevs dzestri atmeta ar roku. «Tev nevajag tik daudz par mani rūpēties… Katrs kā iekš sevis, bet dievs priekš visiem…» Plausis viņu pētoši uzlūkoja. Viņam bija ap dūšu kā citkārt Polikratam, kurš ziedoja jūras dievam balvu, bet tas to neņēma pretim. Žigli viņš paskatījās pulkstenī un samaksāja tēriņu. «Man jātiek uz vilcienu,» viņš sacīja. «Olufjev, vai tu nenāksi man gabaliņu līdzi? Gribu ar tevi drusciņ parunāt…» «Labi!» tas atbildēja. «Man ar uz to pusi jāiet…» Viņi atvadījās no citiem un gāja. Iedami klusēja. Plausis diezin kāpēc tik nemierīgs. Viņš diezin ko būtu devis, lai paturētu Olufejevu pie laba prāta. «Olufej,» viņš beidzot sacīja, «vai varu aizvest Zanai nu tevis samierinošas labasdienas?» «Kāpēc?!» tas diaboliski smīnēja. «Ko viņai mana; labasdienas līdz? Viņai taču tāpat labi iet…» Plausis piesarcis klusēja it kā piepliķēts puika. «Brauc man līdzi!» viņš beidzot kautrīgi iebilda. «Izrunāsimies vēlreiz prātīgi…» «Nevaru!» Olufejevs atbildēja. «Man jātiek un jauno apgabaltiesu…» Plausis piepeši it kā satrūkās. «Ko tur?!» «Man tāda maza darīšana pie prokurora,» Olufejevs diaboliski smīnēja. Bet Plausis nobāla. Kas vainīgs, tas bailīgs! Priekš gara acīm viņš jau redz, ka Olufejevs, nostājies poza pret prokuroru, saka: «Jūsu augstdzimtība!… Man ir pierādījumi, kas atklāj kādu neģēlīgu noziegumu. Ir apdrošinātas personas par lielām summām, bet tās vēl nav mirušas. Viņu papīri pielikti klāt līķiem, par kuriem saņemta apdrošināšanas summa…» To iedomājoties, viņam tīri kājas trīsēja. Viņš apstājās. «Olufejev, saki man to patiesību: vai tu turi uz mani ļaunu prātu?» «Kādēļ?» tā acīs pamirdzēja spīdzinošs smaids. «Nu, tādēļ – – tādēļ, ka man tik labi iet!…» Plausis nesamanīja, ko sacīt. «Man patiešām ir vairāk laimes nekā saprašanas… Bet, lūdzams, ļaunu prātu tādēļ neturi…» «Kādēļ tad ļaunu prātu?!» Olufejevs valšķīgi nobraucīja bārzdu. «Tu rīkojies priekš sevis, es rīkojos priekš sevis… Katrs dara tā, kā priekš viņa iznāk labāk…» «Olufjev!» Plausis pēc īsas klusēšanas it sentimentāli iesaucās. «Es taču tev arvien esmu bijis mīļš draugs… Esmu tev palīdzējis, cik vien spējis…» «Paldievs tev par to!» Olufejevs attrauca. «Par to labu būšu tev arvien pateicīgs. Bet tagad nu dzīvo vesels, jo, man ir jāiet…» «Nu, kur tad tik steidzīgi skriesi!» Plausis vēl lūkoja viņa roku aizturēt. «Nu, apmeklē taču mūs… Kādreiz atbrauc!…» «Gan jau, gan!» tas atkal diaboliski nosmīnēja. «Ieradīšos varbūt vēl drīzāk, nekā tu gaidīsi…» Atsveicinājušies tie devās katrs uz savu pusi. Bet Plausis vēlreiz apstājās un viņam pakaļ nosauca: «Bet Olufej!… Kad tu brauc, tad paņem kādus labus draugus līdzi – –» «Nu, protams, protams!» tas atmeta ar roku. «Gaidi mūs…» Stāvēdams uz vietas it kā sālsstabs, Plausis vēl noskatījās, kā tas iegāja jaunajā apgabaltiesas ēkā. Arvien lielāks palika viņa iekšējais nemiers, un sirds viņam traki pukstēja. «Blēņas!» viņš beidzot pameta ar roku. «Olufejevs tāds cūka nevar būt…» Un, pametis ar roku tuvākajam fūrmanis tas aizbrauca ar to uz dzelzceļa staciju. ***


Diena bija pagājusi kā pa miglu. Kad Lūcija piecēlās, kā acumirklī nezināja, kur atrodas, un tikai vēlāk atjēdzās. Viņas sirdī modās it kā līksmība un līdz ar to sēras, un arī vēl galva drusciņ sāpēja no vakarējiem šampanieša un vīna reibiem. «Bet kur tad viņš?» tai žēli iedūrās sirdī. Šodien viņa tam vairs nedusmotu… Piecēlās arī Zana, un viņas atrada nolikto zīmīti. «Rau, kur kavalieris!» tā Lūciju valšķīgi pētoši uzlūkoja. «Vai tad jūs sastrīdējāties?» Tumšais piesārtums Lūcijas vaigā liecināja par visu, kas noticis. Par atbildi Lūcija apkampa savu draudzeni, paslēpa savu galvu pie viņas krūts. «Kāpēc tad viņš projām skrējis?» Zana jokodama sacīja. «Nu, nu, gan jau viņu dabūsim rokā…» «Man ir viņš jāsatiek,» Lūcija, pārspējusi kaunu, skatījās viņai droši acis. «Man viņam daudz kas jāsaka… Es uz viņu nebūt neesmu ļauna…» «Muļķīte!» Zana pasmaidīja. «It kā viņš to nezinātu…» Pārradās Ludvigs Plausis no pilsētas, arī krietnās paģirās un štimmungā. Apprasījās mīļi pēc visiem. «Ko tad jūs vakar labu darījāt?» «Mēs amizējāmies!» Zana īsi atbildēja. Lūcija pārdzīvoja nāves bailes, ka viņa par visu to notikumu nesāk onkulim stāstīt. Bet Zana gan pati labāk saprata, ko viņa var un ko nevar stāstīt. Viņa runāja gari un plaši par visu, bet par Kārli ne pušu plēstu vārdu neieminējās. Bet onkulim pēc tādiem darbiem tautas druvā vajadzēja miera. Kamēr viņš atpūtās un izdusējās, viņas vienas pastaigājās pa kāpām un mieloja acis. Lūcija ar skaistiem, modemiem kostīmiem, bet Zana ar tiem un vēl ar skaistiem vīriešu stāviem. Bez tam viņas vēl ļoti uzmanīgi raudzījās pēc viena, bet velti!… Nekur viņu ieraudzīt… «Aiziesim pie viņa mājā, es zinu, kur viņš dzīvo,» Zana lika priekšā. «Tu jau vari apciemot savu brāli…» «Brāli gan,» Lūcija atbildēja. «Tas mans pienākums…» Bet viņa pati pie sevis lieliski samelojās, jo brāļa dēļ nebūtu tur savas acis rādījusi. Viņas sasniedza Perlanta dzīvokli, un Zana apjautājās pie saimnieces pēc jaunajiem cilvēkiem. Izrādījās, ka viņu nemaz nav mājā. «Viens no jauniem kungiem,» tā saimniece teica, «šorīt izgājis, bet otrs nemaz nav bijis mājā…» «Nu, gan jau satiksim uz priekšu,» Zana mierināja. «Viņš mums neizbēgs… Redzēsi, – pats būs klāt – –» Bet viņas to nesastapa nekur. Tikai otrā rītā, kad Plausis bija jau izgulējies, kārtējā dzīve šinī famīlijā atjaunojās. Vēlu, kā jau bezdarbnieku dzīvē parasts, tie sapulcējās pie savas rīta kafejas. Tikai Lūcija, kura kā lauku saimniece bija radusi agri celties, bija pilnīgi apģērbusies, mājas kungs turpretim bija vēl rītasvārkā un mājas kundze cakotā naktsjakā ar rozā šleifēm pār krūtīm. Izņemot Lūciju, kurai no vaiga varēja nolasīt pārdzīvojumus, – viņa bija nopietna un klusa, – pie galda valdīja arī īsts rožains garastāvoklis, justament tā kā pie jauniešiem medus mēnešos. Zana lēja viņam zelta tasē, ko tas pateicīgi ņēma pretim. «Tu, Ludvig,» Zana sacīja, «vai mēs abas šodien nevarētu aizbraukt uz pilsētu? Lūcei būtu šis tas jānopērk… Bez tam es arī labprāt paņemtu to rotu, ko tu man apsolīji… Nokaulēta viņa jau sen stāv…» «Katrā ziņā, – kas solīts, tas jādabū, mīļā sirds!» viņš attrauca. «Bet, ja es tevi lūgtu, – vai tu nevarētu to lietu drusciņ atlikt? Man tā nauda ir, bet uz ātru roku jāizpalīdz kādam labam draugam…» «Olufejevam?» viņa jautāja. «Arī tam būs jāaizdod,» Plausis atteica. «Bet vēl jo steidzīgāka vajadzība ir Pēterim Krauklītim…» «Krauklītim?» Zana it kā nesaprazdama iesaucās. «Par ko tad tam?


«Viņš ir mans draugs,» bija atbilde. «Es tevi, Ludvig, nesaprotu,» viņa pēc īsas klusēšanas aizskarta turpināja. «Viņa sieva un meita nezina, kur savus degunus celt, un tu viņam aizdod naudu!… Izrādās tīri, ka Krauklītis tev būtu vairāk nekā es…» «Ja es viņam nepalīdzu, tad, neraugot uz viņa lielo rocību, tas var palikt par ubagu,» Plausis paskaidroja. «Vēl labāk!» Zana enerģiski atcirta. «Tad viņas mācīsies tos degunus zemāk turēt…» «Zana, esi taču pacietīga ar mani!» Plausis lūdzās. «Mēs taču visi esam cilvēki, un mums vienam otram ir jāpalīdz. Es taču arī kādreiz varu nonākt tādā pašā stāvokli? Ja mani neviens neglābj, man var notikt tāpat… Ir, jā, cilvēki, netiesājat, tad jūs netapsat tiesāti…» «Tu man sāc palikt jūsmelīgs!» Zana viņu cieši uzlūkoja. «Vai mums nabagu dēļ dievs jālūdz? Ja tu papriekšu gribi palīdzēt visiem nabagiem un tikai tad manis iegādāties, tad jau gan man maz kas atliks…» «Zana mīļā,» viņš atbildēja ar lūdzošu skatienu, «nu, pacieties taču vēl drusku… Tu taču zini, kas tu man esi – –» Bet piepeši, it kā tagad tikai nojauzdams, ka arī Lūcija te klāt, viņš piesarcis apklusa. «Lūcijai arī jaunas garderobes vajag,» Zana tālāk turpināja. «Vai tu gribi, lai viņa staigā kā pelnrušķe?» Lūcija, tumši piesārtusi, sekoja visām šim valodām. Viņa pirms nevarēja īsti izprast, bet nu beidzot tai bija skaidras šis attiecības, kādās viņas onkulis atradās ar, šo sievieti. «Manis dēļ daudz nerūpējaties, tante,» viņa pazemīgi sacīja. «Man pietiktu; ja es kur dabūtu darbu un varētu sev maizi nopelnīt. Pa brīvo laiku es tad gribu mācīties un izglītoties…» Tas bija viņas lielais mērķis un pamats, kādēļ viņa savu vīru atstāja. Bet nu ar Kārļa jaunu ielaušanos viņas iekšējā dzīvē viņa jutās no šī pamata nogrūsta un no lielā mērķa novirzīta. Tādēļ viņa jutās it kā nabaga grēciniece. «Tādas muļķības!» Zana atraidoši atmeta ar roku. «Onkulis aizsviedis tūkstošus svešiem ļaudīm un savai miesīgai brāļameitai ļaus strādāt kā kalponei?!…» «Manis dēļ!» Plausis beidzot padevās. «Nu, tad brauciet arī uz to Rīgu…» Te bija dzirdami soļi un svešas balsis. It kā ko paredzēdams, Plausis iztrūcies vēroja. «Olufejevs?! …» «Jā!» Zana errīgi attrauca. «Atkal šis vecais ubags mūs te traucē…» «Liekas, ka tam vēl kāds līdzi?» Plausis gribēja sacīt, bet vārdi tam nomira uz lūpām… Olufejevs ar kādu kroņa ierēdni jau nāca pa durvīm. «Labdien, Plausi!» tas atsveicinājās. «Tu lūdzi, lai tevi apmeklēju un paņemu līdzi arī kādu labu draugu… Te nu mēs esam?!» «Kā, es nesaprotu?!» Plausis iesaucās. «Kas tad tas ir par kungu?» «Apgabaltiesas prokurors,» Olufejevs diaboliski pasmaidīja. «Viņam te esot pie tevis kāda darīšana…» «Ā, Olufejev!» Plausis iesaucās drīzāk izbrīnījies nekā izbijies. «Tad tu tiešām to varēji?!» «Jā! Man nebija nekāda iemesla tavus grēkus slēpt,» Olufejevs atbildēja. «No dzīvības apdrošināšanas biedrības man par uzrādīšanu tiek ievērojama summa… Katrs priekš sevis, dievs priekš visiem!…» «Tā, tā, tā!» Plausis it kā bez balss sacīja un lūkoja pieturēties pie galda malas, lai neapkristu. «Ko viņš tur muld?!» Zana īgni sacīja. «Es tur nekā nesaprotu…» «Tūlīt tu dzirdēsi!» Olufejevs attrauca. Prokurors pa tam jau bija izkravājis savu mapi. «Mūsu vārds ir Ludvigs Plausis?» tas jautāja. «Otrās ģildes tirgotājs?» «Jā-a,» Plausis atbildēja. «Otrās ģildes tirgotājs…» «Mēs nākam pie jums ļoti nepatīkamā uzdevumā,» prokurors turpināja. «Jūs esat aizdomās par kādu lietu, par kuru draud katorgas sods. Tādēļ lūdzu no istabas vairs neiziet, mēs izdarīsim pie jums tūdaļ kratīšanu.»


Bija ienākuši arī pāris policisti, kuri gaidīja uz prokurora mājienu. «Nav vajadzīgs!» Plausis, galvu nokāris, sacīja. «Es jau neliedzos… Atzīstos par vainīgu.» «Mans dievs!» Lūcija izbijusies iekliedzās, un arī Zana pietvīkusi iesaucās: «Ko tas lai nozīmētu?! Es nekā nesaprotu…» Prokurors viņai deva vajadzīgos paskaidrojumus. «Tas kungs ar iepriekšēju nodomu un svešu dokumentu palīdzību izkrāpis no apdrošināšanas biedrības ievērojamas naudas summas. Viņa apdrošinātās personas vēl dzīvo, bet viņu pases un dokumentus tas pielicis svešiem līķiem par kurām tad saņēmis apdrošināšanas prēmiju…» «Tas nevar būt!» Zana pietvīkusi iesaucās. «Tie ir Olufejeva meli!…» «Ir taisnība, Zana!» Plausis, galvu nokāris, nopūtās. «Esmu licis par daudz uz vienas kārts… Kas darīts, padarīts! Tikai – – vai viņam to vajadzēja – – » «Ā, tad tu pats atzīsties?!» Zana pietvīkusi uzreiz mainīja toni. «Tu, godīgā mājā dzīvodams, esi nodarbojies ar nežēlībām? Gaužām smuki!… Es no šīs lietas, cienīgā augstā tiesa, nekā nezinu,» viņa griezās pie prokurora. «Viņš ir tikai mans piedzīvotājs un vairāk nekas!…» «Jūs jau arī netieciet apvainoti,» prokurors paskaidroja, visu vērību piegriezdams Plausim. «Ievērojot jūsu labprātīgo atzīšanos, es jūs uzaicina nodot visu savu korespondenci un dokumentus caurlūkošanai. Tāpat arī jums būs jāiemaksā desmit tūkstoš rubļu zaloga, ka ieradīsaties pie tiesas un nopratināšanas. Citādi jūs likt uz vietas apcietināt.» «Še jums būs visi mani papīri,» Plausis izvilka no rakstāmgalda atslēgu un atslēdza atvilknes. «Naudas man gan nav tik daudz klāt… Bet, ja jūs gribiet mani pavadīt uz pilsētu vai ņemt pretim vērtspapīrus, tad varu jums šo summu iemaksāt…» «Kādi ir jūsu vērtspapīri?» prokurors jautāja. «Trezoršeines mēs ņemam pretim…» Plausis atslēdza naudas skapi un tos parādīja. Daži no tiem derēja. Iztrūkstošo viņš piemaksāja klāt skaidrā naudā un dabūja kvīti. Tomēr līdz protokola sastādīšanai prokurors lūdza viņu vēl paciesties, tad viņš varēšot iet, kur grib. Kamēr tika sataisīts garlaicīgais protokols, Zana pietvīkusi staigāja pa istabu. «Tad tik daudz esmu zaudējusi, uzticēdamās akli cilvēkam… Man, godīgai vīra sievai, tas jāpiedzīvo?!…» Viņa uzreiz it kā izmainījusi savu dabu. No agrākā cēluma un maiguma vairs ne vēsts Lūcija sēdēja tikpat kā piepliķēta, un pat Olufejevs atturējās no diaboliskā smīna. Prokurors vēl uzņēma Plauša adresi pilsētā un jūrmalā. «Drīz dabūsat uzaicinājumu ierasties pie izmeklēšanas tiesneša, ko lūdzu ievērot…» Tad viņš aizbrauca, bet Olufejevs palika vēl turpat sēžot. Ilgi neviens nedrīkstēja ne acu pacelt, lai gan it visiem bija tik daudz uz dūšas… «Klausies, Olufejev!» Zana viņu cieti uzlūkoja. «Tu zini, mēs neesam mazi bērni… Tā obligācija, kas ingrosēta uz tavu namu un blanko cedēta, ir manās rokās. Ja tu mani ņem atpakaļ un noliedz visas tenkas par maniem sakariem, tad tu esi glābts. Ja ne, tad zini es piedzīšu visu līdz pēdējai kapeikai…» Olufejevs diaboliski pasmaidīja. «Es tevi ņemu atpakaļ, bet tikai ar visām sievas tiesībām un pienākumiem.» Viņa neatbildēja un arī nepretojās. Redzams, ka viņi klusu sapratās. Viņa tikai mazcienīgi noskatījās sāņus uz sagrauzto Plausi. «Onkul, mans nabaga onkul!» Lūcija vairs nevarēja nociesties un raudādama krita viņam ap kaklu. «Teic, kas tad ir tik briesmīgs noticis?!» «Nabaga bērns, es tev vairs nekā nevaru līdzēt!» tas sažņaugts sacīja. «Es nezinu, kur tu nu paliksi un kā tu dzīvosi…» «Es eju atpakaļ pie sava vīra, lai viņa iet pie sava,» Zana kodīgi piebilda. «Ko jūs runājat?!» viņa it kā izbiedēta uztraucās. «Nemūžam, tad labāk diezin ko!…» «Jā, ko tad jūs domājat?!» Zana viņu asi uzlūkoja. Ne vēsts vairs no tiem smaidošiem glāstiem, kādus agrā vecākā draudzene pret viņu izrādīja.


«Mans dievs!» Lūcija, rokas žņaudzīdama, lūdzās. «Dodiet man tikai kādu kaktiņu, kur piemist, kamēr dabonu vietu. Es savu maizi nopelnīšu…» «Jūs taču, kundze, sapratīsiet, ka nevarat no manis prasīt neiespējamo,» Zana enerģiski atmeta ar roku. «Es esmu godīga vīra sieva un varu nākt sliktā slavā, ka pieturu no vīra aizbēgušu sievu…» It kā negribēdama savām ausīm ticēt, Lūcija viņu uzlūkoja. Tās bija lietas un notikumi, kurus viņa nevarēja apķert, un domas viņai griezās riņķī pa galvu. «Kad mums bija naudas līdzekļu diezgan,» Zana paskaidroja, «tad mēs daudz ko sev varējām atļauties. Tagad apstākļi citādi un mums uz tiem jāskatās. Nevajaga taču tā «anštelēties»!… Kādēļ tad jūs nevarat iet atpakaļ pie vīra?» «Tad tiešām jūs no manis gribat negriezties,» Lūcija skumji sacīja. «Jūs gribiet mani dzīves jūrā atstāt vienu kā atklīdušu salmiņu?!» «Nu, tad ejat pie sava lepnā brāļa, kas citus zin tik tiesāt!» Zana sapīkusi attrauca. «Vai arī pie sava mīļākā…» Un taisni tas bija tas, kas Lūcijai gulās smagi uz dvēseles. Viņa juta, ka kauns durstīja tai vaigus kā adatām. Viņa sabruka kā nabaga grēciniece un aizklāja vaigu rokām… «Es jau eju, es jau eju!» viņa beidzot saņēmusies sacīja. «Negribu jūs ilgāk apgrūtināt… Mans nabaga, nabaga onkuli…» Un, saķērusi savas nedaudzās mantiņas, viņa izslīdēja pa durvīm.


Divdesmitā nodaļa Kad Kārlis vakarā vēlu pārradās dzīvoklī, Perlants jau atradās gultā un svaidījās kā drudzī. «Vai tu esi slims?» Kārlis bažīgi jautāja. «Nē,» Perlants raudzīja smaidīt, «tikai mazas nepatikšanas.» Kārlis nomanīja it labi, ka draugam nav tā ap dūšu, tas varētu smaidīt. Bet arī viņam pašam tāpat… bija tā, it kā draugs jau zinātu par viņa zemo rīcību un justos par to sāpīgi ievainots. Iestājās dziļš klusums. Kārlis tomēr nevarēja ilgāk panest iekšējo nastu, kas viņu smagi nospieda. Viņš sajuta vajadzību atklāt savu vainīgo vietu un lūgties piedošanu. Ka to atkal izlabot? «Perlant, es tevi lūdzos!» viņš saķēra drauga roku. «Ir noticis kaut kas, ko es negribēju – –» «Zinu jau, zinu, mīļais zēn, saprotu!» Perlants attrauca. «Tu taču nevarēji atgriezt manai māsai muguru un nevarēji arī zināt, ka viņa no sava vīra aizbēgusi… It neviļus tu esi sadūries ar korporācijas principiem, bet ne mazāk tev tādēļ, jācieš…» «Kā?!» Kārlis neizprazdams jautāja. «Satiku Pudiķi,» Perlants turpināja. «Komiltoņiem tas viss zināms, un tie vislielākā mērā uztraukti. Briesmīgi slikti tas tev ierakstīts. Uz krāsām tev, draugs, šinī semestrī nav ko cerēt…» Kārlis aiz pārsteiguma izkrita tikpat kā no mākoņiem. Viņa noziegums tātad atradās pavisam citur, nekā viņš to meklēja! «Kad tik vien būtu tās nelaimes!» viņš mazcienīgi noraustīja kamiešus. «Protams, ka tu tiec ar veselu ādu cauri, ja tu aizrādi, ka tā ir bijusi mana māsa,» Perlants kautrēdamies turpināja. It kā viņam nāktos grūti izsacīt to vārdu «māsa». «Bet man tad, – es vēlētos labāk zemē ielīst…» «Ja tev tur kādas nepatikšanas, es jau varu arī klusēt,» Kārlis atbildēja. «Man taču nevienam nav uz deguna jāraksta, ar ko es satiekos. Es jau arī neprasu citiem, lai tie man to uz deguna raksta…» Perlants ar atbildi vilcinājās. «Man gandrīz labāk patiku,» viņš beidzot sacīja, «ka tu to paturētu pie sevis… Bet, kā jau sacīju, tu ar to savu stāvokli padari sliktāku…» «Neviena vārda es nesacīšu! Un ar to lieta beigta!» Kārlis iesaucās. «Man arī nepavisam nav nekāda pieturas punkta to citiem stāstīt…» Perlants par šādu sava drauga kategorisku apņemšanos drusku atplauka un piecēlās pat kājās. Varēja redzēt, ka viņam ļoti daudz no tam attiecas. «Es ar savu onkuli vēlreiz gribu nopietni parunāt,» viņš soļodams pa istabu, sacīja. «Ja viņš to negrib saprast, tad viņš man tīši bedri rok. Tad es no viņa galīgi atsakos. Magone ir man solījusies, un es bez viņas nevaru dzīvot…» Atkal uz brīdi klusums. «Es vēl arvien nesaprotu,» Kārlis beidzot ieminējās, «ko tu esi nogrēkojis un ko es esmu nogrēkojis. Ko tad mums īstenībā var pārmest?» «Ak tu naivais Ritulīt, kā tu to nevari saprast!» Perlants viņu līdzcietīgi uzlūkoja. «Mums daudz ko var pārmest… Še, izlasi vēstuli, tad tu to labāk sapratīsi.» Viņš pasniedza Kārlim mazu kuvērtiņu ar sievietes roku rakstītu vēstulīti. Viņš lasīja: «Cienīts Plauša kungs! Man ir ļoti žēl, ka Jūsu stundas manai Magonei esmu spiesta pārtraukt. Jo viena no tām personām, kas vakar tik piedauzīgi izturējās, ir, kā man, tapis zināms, no sava vīra galīgi aizgājusi un uztura ar Jūsu onkuli neatļautus sakarus. Arī tā otra persona man izlikās ļoti šaubīga, jo saki, ar ko tu satiecies, un es tev teikšu, kas tu esi. Neraugoties uz to, tas jaunais cilvēks, Jūsu istabas biedrs, taisīja viņām «honierus» un ļoti skaļā, uzkrītošā kārtā. Labāko famīliju kundzes to visu ievērojušas (jo visa publika bija uztraukta), izteikušās visiem dzirdot: ja tie seloņi tā uzvedas, tad mēs viņu ballēs par goda dāmām vairs neiesim. Tā kā nu jūs esat pie mums bieži redzēts viesis, tad pasaule var sākt domāt ka arī mums ar šādām šaubīgām personām kāds sakars. No tā es gribu izbēgt un tādēļ lūdzu mūsu māju vairs


neapmeklēt. Še klāt pielieku algu par nekalpoto laiku. Arī manai Magonei lūdzu netuvoties, jo, kamēr Jūsu onkulis turas ar to personu, no tam nekas nevar iznākt. Piedodat man, ja es Jūs caur to varbūt Jūs cienīdama, Maris Krauklīt, dzimusi Mikentāl.» «Tā taču ir neģēlīga šaursirdība!» Kārlis sašutis iesaucās. «Ko tu uz tam atbildēji?» «Acumirklī vēl nekā…» Perlants atteica. «Tev pienākas viņai sacīt: «Piedodat, kundze? Mana tu māsa nav nekāda šaubīga persona– – »» Viņš pats it kā piesarcis apklusa, apzinādamies savu pēdējo soli. «Viņa nezina, ka tā ir mana māsa,» Perlants domīgi atbildēja, «neviens to nezina… Un tādēļ tu darītu man lielu patikšanu, ja tu par to klusētu. Kad viņa vēl nebūtu sapiņķējušies ar to Olufejeveni. Jo tā dzīve, kādu pēdējā ved ar manu krusttēvu, patiešām nav attaisnojama un ir tas piedauzības akmens, par kuru mēs klūpam. Lai būtu kā būdams, korporācijas principi mums jātura svēti. Viss, ko mēs te varam darīt, ir parūpēties, lai konventa spriedums par tevi būtu kaut cik mīkstāks. Lai tev nepelnītā kārtā krāsas neatrautu. Bet, ja tu negribēsi nodot un noslēpsi patiesību, tad grūti gan cerēt…» Smagu sirdi un asaru pilnām acīm Kārlis viņu ilgi uzlūkoja. «Ja tu tas nebūtu,» viņš sacīja, «ja es tev tik daudz nebūtu parādā, ko man vajag par labu griezt… Bet dievs vien to zina, cik grūti man klusēt… Man gribētos šai šaursirdīgai kliķei, cik vien spēka, uzsaukt: «Apžēlojaties, tā taču mana drauga miesīga māsa!»» «Ak, nerunā taču vienmēr «māsa»,» Perlants nospiests sacīja, «tu nezini, cik man sāpīgi to dzirdēt… Un tas jau lietu nelabotu! Jo tad man Magone uz visiem laikiem būtu zudusi. Tagad vēl gribu pamēģināt ko darīt…» «Labi!» Kārlis sevi pārspēja. «Ja tas tev vajadzīgs, savu vārdu esmu jau devis: es klusēšu…» «Tad dosimies rīt uz konventa sapulci, būs ļoti asa plūkšanās,» Perlants sacīja. «Citādi es tur nemaz nebūtu rādījies, lai gan dienas kārtība arī bez tavas lietas visai interesanta…» Un viņš tam izstāstīja visu kuplo dienas kārtību. No III Latviešu dziedāšanas svētku komitejas ienācis raksts, lai «Selonija» līdz ar citām korporācijām piedalītos pie kārtības uzturēšanas. Tur nevienam nebūs, ko pretim bilst, un priekšlikums tiks vienbalsīgi ar patriotisku sajūsmu pieņemts. Tad būšot krāsu izdalīšana, lai jaunie kārtībnieki ar visu «savu štāti» varētu nostāties tautas zelteņu acīs kā varoņi. Tādēļ šoreiz, cik paredzams, konvents ar krāsām daudz neskopošoties, ievērojot šo ārkārtējo gadījumu. Tomēr bez Kārļa vēl divi citi fukši tik smagi bija nogrēkojušies, ka tiem ne vien nebija uz krāsām ko cerēt, bet tie bija likti pat uz izslīgšanu. Jo pārāk rupjā kārtā, pilnīgi apzinoties un ar nodomu, tie bija sacēlušies pret korporācijas kārtību. Noticis tas bija korteļa telpās. Oldermanis vienam no tiem uzsauc: «Fuksi, padod uguni!» Bet tas lasa avīzi un nekustas. «Vai tu uz ausīm sēdi!?» otrreizējs uzaicinājums. Arī tagad vēl nekustas. «Tilterih!» oldermanis saskaišas. «Par tādu neuzmanību es tev iekaru piķi!» Un salej no visām glāzēm atvadājušos ala un uzaicina viņu dzert: «Fuksi, vai tu uz ausīm sēdi?!» Bet tas, uz oldermani nicinoši ar pirkstu pār plecu rādīdams savu otru biedru, tādu pat resgali, saka: «Was will der Kerl von mier haben?» (Ko tas tēviņš no manis grib?) Un otrs viņu nevis apsauc, bet vēl piebalso: «Auf dem Dache sitzt ein Greis, Der sich nicht zu helfen weis…» (Uz jumta sēž sirmgalvis, kurš nezin, kā sev līdzēties…) Visi citi fukši, kas te bija klāt, par tādu nekaunību tīri vai sastinga. Tie abus uz vietas gribēja piekaut un izsviest no korteļa. Bet oldermanis to nepieļāva. «Visām lietām vajag iet likumisku ceļu… Pēc tam kad konvents būs spriedis tiem mūsu telpās nebūs vairs nekādas darīšanas.» Citi šos «zaļos zēnus» mēģināja atgriezt un ķert uz pašu vārīgāko vietu. Vai tā šie varot cerēt uz krāsām. «Jūs varat savas krāsas te uzlikt uz manām biksām,» viens no tiem parādīja uz savu sēžamo vietu.


Vēlāk izrādījās, ka tie abi stāv zem Maskavas studenta Ernesta Sutuma iespaida un iestājušies «Selonijā» tikai ar nodomu izspiegot šejienes mājas dzīvi un nekārtības celt. Viņiem tādēļ nekāda žēlastība no konventa nebija gaidāma. Tas tikai formēli apstiprinās faktiski jau notikušo izsviešanu. Nekad tiem skaistas krāsas nenēsāt un arī nebūt par kārtībniekiem III Vispārējos dziedāšanas svētkos! Viņus neapbrīnos latviešu zelteņu skaistās acis! Ar Kārli lieta bija citāda. Viņš bija mīļš ieredzēts biedrs, kuram daudz draugu un labvēļu. Neviens nešaubījās, ka viņam ir laba, nesamaitāta sirds, bet viņš ir tikai pārskatījies. Var jau maldīties. Maldīties ir cilvēcīgi… Viņu varētu pat pavisam atvainot ar nezināšanu, ja Pudiķis viņam nebūtu aizrādījis, ka tās ir šaubīgas sievietes un viņam nākas smalkā kārtā no viņu galda pazust. Ka viņš šim labi domātam draudzīgam aizrādījumam stūrgalvīgi pretojies un sacēlis vispārēju uztraucies, iekš tam pastāvēja viņa lielais noziegums. Gan arī citi viņa labvēļi, piemēram, Knābis, lūkoja viņa garastāvokli izskaidrot ar psiholoģiskiem motīviem. «Nu, labi,» viņš sacīja, «es sēžu pie viena galda ar dāmām, – lai nu viņas būtu kādas, – un otrs nāks un teiks man: «Ej tu projām!» Es tad kā dumjš puika lai nokaunējies lienu aizkrāsnē?! Nē! Vienalga, vai tas pareizi un labi vai ne, – ja esmu ar viņām sēdējis kopā vienu stundu, es palieku pie tām arī otru stundu… Sodiet mani, ja gribiet, es tā nu esmu reizi atzinis par labu un pie tā arī palieku…» Perlants turpretim mēģināja nostāties uz tāda viedokļa, ka Kārli nemaz tieši nevar pie atbildības saukt. Ja tas ko noziedzies, tad par to var darīt atbildīgu tikai viņu, t. i., Perlantu. Jo tas jau uzņemts korporācijā kā «fehtbodists», tin viņš ir par to galvojis, ka tas ievēros komangu. Ja tas nu nav noticis, tad vainīgais ir tas, kas par to galvojis. Varēja izmanīt viņa cenšanos lietu nostādīt tā, ka notikums savā kodolā nemaz netiktu kustināts un tuvāk izmeklēts, bet gribēja lietu atrisināt vienīgi no formēlās puses. Bet uz šāda viedokļa lielais vairums nenostājās. Ritulim nevar apšaubīt inteliģences trūkumu, ka viņš nezinātu, ko viņš dara. Taisni otrādi. Visi sajuta respektu pret viņa gara dāvanām un lielo interesi uz zinātni. Ar viņu runāt bija savā ziņā darbs, jo bija cieti jādomā. Dažam labam, kas pie glāzītes vai «putojoša kausa» nemīlēja domāt, bet atpūsties, bieži vien nācās viņam aizrādīt: «Eh, ko tu tik gudri runā! …» Nostādīt viņu zem aizbildnības būtu vēl lielāks apvainojums nekā varbūtīgais sods. Kamēr viņa lieta konventā tika izspriesta, Kārlim nemaz negribējās būt tur tuvumā. Kaut kas sāpīgs dedza viņa dvēselē, ka viņš par šo lietu nemaz nevarēja mierīgā garā domāt. Perlantam viņš bija apsolījis klusēt, neko darīt… Bet, ja viņš būtu klāt liekulīgā sēdē, kur viņu tiesā, viņš saviem biedriem uzsauktu: «Jūs visi esat ļurbas!… Vairāk nekas kā ļurbas!…» Bet, tā kā tas nu nebija iespējams, tad viņš apmetās Latviešu biedrības restorācijā un viens pie putojošā alus kausa mēģināja apreibināt savas dzēlīgās sāpes. Bet velti! Dvēsele nebija apreibināma un sirdsapziņa iemidzināma. Viņa prāts bija īgns uz visu pasauli. Viņš nezināja, ko vainot, ko būt. Perlants, viņa labais draugs, ko viņš citkārt tik ļoti cienīja un kas bija paraugs vīrestībai, šinī jautājumā bija gļēvulīgs bāba. Tukšu iedomu dēļ tas noliedz miesu un asini. Un viņš pats vai viņš labāks reiz viņš spēris izšķirošo soli uz Lūciju, tad viņam kā izpērtam zeņķim nevajadzēja no viņas aizbēgt, bet ņemt viņu zem rokas, nostāties šīs liekulīgās sabiedrības priekšā un sacīt: «Te mēs esam jā, un tie mēs esam!… Viņa ir aizbēgusi sieva, jā, bet viņas vērtība mānās acīs caur to nav mazinājusies… Ja es viņu mīlu un viņa mani, – kas jums par daļu?!» Bet viņa, kādēļ viņa raudāja? Vai tā nebija ironiska dzīves traģēdija? Kādēļ tad tam visam vajadzēja tā notikt? Kādēļ tad viņa tam viņas mīla uz viņu deva dabiskas tiesības tika atrauta no sajūgta ar citu, kas ne viņu saprata, ne viņa saprata to? Nu tagad viņam pie viņas jāpieķeras tikpat kā pie svešas mantas, un viņa kā noziedzniece un pārkāpēja un lej nožēlošanas asaras. Raud par tām vecām važām, kas viņu nospiež pie viņas kājām nedabīgas formas nospiež cilvēkus visgarām, un cik laimīgi tie varētu būt, ja tādu važu nebūtu! Kas nesīs viņiem pestīšanu?!


Tā viņš viens pats soļo pie alus glāzes apcerēja un prātoja, apskatīja pasauli no visām eņģēm, un viņa tam likās tā sliktākā, kāda vien var būt. Ko tas nozīmē: labākā sabiedrība? Plausis un Olufejeva brīnījās par viņas uztraukumu, bet viņš kā grēcinieks gaidīja konventa spriedumu. Te jau arī atnāca pirmie vēstneši no korteļa. Skruzīšu Mikus un Hurtiķis. Abi bija sapulcē priekš viņa savus šķēpus lauzuši, un tādēļ arī abi apzinājās, ka tiem tiesība viņu izbārt. Abi izsauca «putojoša alus kausus» un nosēdās viņam blakus. «Nu, tu lielais pīļuzob!» Mikus, viņu āzēdams, iesāka. «Pasaules lāpītājs!… Saules un zvaigžņu ceļus tu zini, visādas vajadzīgas un nevajadzīgas teorijas… Tikai uzvesties, kā studenta gods to prasa, to tu nezini…» Kārlim negribējās ar viņiem nemaz runāt. «Ko tur nu var darīt?!» tas nopūtās. «Tam studentam tas gods citāds nekā tiem citiem cilvēkiem…» «Un to tu vēl nezini?!» Mikus attrauca. «Students vis tā nevar kā kaut kurš knubulis…» «Students vis nevar atklāti «anknipfēt» ar dāmām, no kurām labākās famīlijas ženierējas,» Hurtiķis piebalsoja pēc sava paraduma pus pa latviski un pus pa vāciski. «Unter der Decke dari, ko gribi, bet atklāti – – na…» «Tu jau esi uzvedies pavisam kā pēdējais ganuzēns,» Mikus, viņu sodoši uzlūkodams, nobeidza. Kārlim bija grūti apslēpt savu īdzību par tādu uzmācību. «Tā?!» viņš iesaucās. «Tu biji klāt? Tu to redzēji?!… Lai nu par to vienu jūs ko sakiet, bet par to otru es jums aizliedzu pavisam slikti domāt!» Viņš iegādājās Perlantam doto vārdu un aprāvās. «Tā?!» Mikus platām acīm viņu ziņkārīgi uzlūkoja. «Kas tad tā tāda bija?» «Tas tev var būt vienalga!» Kārlis īsi attrauca. «Ko tu mani tik daudz moralizē: students – knubulis! … Nevajag to knubulību citādi izrādīt, gar knubuļiem tik daudz diedelēt!…» It kā būtu dabūjis adatas dūrienu, Mikus krēslā nogrozījās. Viņš diedelēšanu saprata par pumpēšanu un, tā kā bija pazīstams kā viens no lielākiem pumpētājiem, tad pret tādu divdomīgu aizrādījumu bija ļoti vārīgs. «Students nediedelē, bet tikai aizpumpē!» tas pārmācošā balsī iesaucās un Kārli sodoši uzlūkoja. «To, fuksīt, ievēro un nepalaid muti! Tāds knubulis tirgotājs vai māju īpašnieks var ieskatīt to par godu, ja students paņem no viņa tās mantas, ko rūsa un kodes ēd, un pārvērš tās par garīgu, neiznīcīgu mantu. Piemēram, viņš ar tām samaksā savu kolēģiju naudu un pārvērš tās par zinātni savā galvā. Vai tas nav aizņēmums priekš cildena mērķa? Students tam atdos visu – lai arī nevar nosacīt droši termiņu, kad to varēs. Bet viss mūžs viņam stāv priekšā. Viņš ieņems labu vietu, pelnīs labu algu, –lai tikai tas nobeidz savas studijas – –» Bet, it kā pieķerts un sev neticēdams, viņš piepeši apklusa. Caur biedrībām un atklātības darbiem tas bija iestidzis tādā stāvoklī, ka pats vairs nevarēja paredzēt, kad savas studijas nobeigs. Ar vārdu sakot, viņš bija apsīcis un iestidzis lielos parādos. Korporācijai tas pat nevarēja samaksāt savas nodevas. Par viņu un Hurtiķi ekonoms vēl šinī viņi pašā konventa sēdē paziņoja, ka tie nemaksā savu tēriņu. Tas nozīmēja tik daudz, ka tie tūdaļ tika ieskatīti no korporācijas par izslēgtiem, līdz kamēr tie parādu samaksā. Un, tā kā tie to nevarēja, tad tiem uz pēdām bija jāceļas augšā un jāiet no korteļa projām, kur tie līdz nebija savu lietu nokārtojuši, vairs nedrīkstēja savu kāju iespert. Tas viņam ļoti grauza sirdi. Un tomēr viņš padevās kārtībai. «Ja turpretim aizņemas no komiltoņa vai korporācijas, jā, – tad tā lieta ir citāda,» viņš domīgi piebilda. «Tad nosaka termiņu un to cieši ievēro…» «Jā, fuksīt, das merke dir!» Hurtiķis Mikum piebalsoja. «Šinī punktā mēs knubulim parādām vienu lielu godu. Jā, kas turpretim attiecas uz korporāciju vai komiltoni, tad tā ir Ehrensache.» «Jūs jau nesaprotat, ko es domāju,» Kārlis attrauca. «Pumpēšana gan, protams, arī diedelēšanās, bet nav vēl pati tā ļaunākā. Bet es gribu sacīt to: ja gribiet pār kubuļiem tu paceltis, tad taču nedancojiet pēc viņu aprobežotiem uzskatiem! Jaucaties lietās, gar kurām jums nav nekāda daļa, bāžiet savu degunu, kur


jums nevajag! Kāda iesmu pilsoņu kundze savā aprobežotā prātā diezin ko iedomājas, un jūs skrieniet visi, ka jums vai svārkiem ļipas kust!… Fui, man ir kauns par jums, kad es to iedomājos!…» «Klausies!» viņu platām acīm uzlūkoja. «Kas tā par valodu? Ja es nebūtu korporācijas izslēgts, es tev uz vietas iekārtu piķi… Tu runā, it kā būtu Ernesta Sutuma māceklis.» «Ernests Sutums par tādiem bābu untumiem tikai līdzcietīgu noraustītu kamiešus!» Kārlis iesilis turpināja. «Ar kādu tiesību tad otrs var jaukties manā iekšējās lietās un mani spiest, kam es lai savas simpātijas dodu un atrauju? Tas ļoti muļķīgi un nepieklājīgi! Kā otrs var zināt, kas man tuvs un dārgs, kā vispār šādās delikātās lietās var darīt uz otru kādus spaidus? Tik nekaunīgi un neģēlīgi nav rīkojusies neviena inkvizīcija!» «Es nesaprotu neviena vārda, ko tu tur sarunā?!» Mikus izbrīnījies viņu uzlūkoja. «Vai tu mums nevarētu dot kādu pieturas punktu, lai mēs varam spriest, vai tev visas skrūves kārtībā?» «Erkl(re taču mums drusciņ tuvāk, kas tev ir «tuvs» un kas tev ir «dārgs»,» Hurtiķis Mikum piebalsoja. «Tad mēs varētu «šlīsēt», vai tu te galvā,» viņš rādīja sev uz pieres, «neesi palicis «mesugene».» «Es jums to nevaru sacīt,» Kārlis piepeši norāva valodu. «Aber warum?!» Hurtiķis uzmācās. «Tādēļ ka esmu spiests klusēt… Aiz pietātes…» «Nu tu saproti!» Mikus iesaucās. Viņi abi ar Hurtiķi Kārli izbrīnījušies uzlūkoja, gandrīz pārsmejoši. «Es esmu devis uz tam savu vārdu!» Kārlis, sastrīdējies par viņu žestiem, iesaucās. «Bet es ļoti nožēloju, ka to esmu darījis. Jo pilnā kaklā man gribētos kliegt: «Jūs esat tilterihi, jūs esat švauksti! Jūs, jūs esat muļķa obskuranti!…»» Un zibšņošām acīm viņš tiem it kā uzmācās, pacēlis savu kausu. «Nu, nu, kas tas par toni!?» Hurtiķis it kā sabijies un aizskarts atlēcās. «Vai tu tikai neesi tāds pat sociālists kā tie divi? Es patiešām nesaprotu, par ko tu rezonē. Es arī nezinu, par ko tevi tiesā. Dzirdu tikai: tur ir tāda šaubīga persona bijusi un atkal tāda. Bet, kas tā par personu un kā viņu sauc, to es nezinu. Visi izvairās viņu piesaukt vārdā, un arī tu pats izvairies. Tādēļ man par šo lietu nav nekāda «īberzihte», nekāda skaidrība…» «Atvainojat!» Kārlis savaldījās. «Es negribēju jūs apvainot. Man tikai ļoti uztraukts prāts. Es jau pats nezinu, ko es sarunāju…» «Nu, tad dod taču mums tanī lietā kādu skaidrību!» Mikus iesaucās. «Varbūt mēs tev varam līdzēt…» «Ne te ir kāda skaidrība, ne te ko var līdzēt!» Kārlis sāpīgi attrauca. «Tā ir nožēlojama traģikomēdija. Būtu jāsmejas, ja lieta nebūtu tik bēdīga. Var jau būt, ka mums jāšķiras uz visiem laikiem. Bet, lai nu kā, vienu patikšanu man lūdzu – nerunājat vairāk par to!» Domīgs viņš apklusa un sāpīgu smaidu nolūkojās savā glāzē. Biedri, saprazdami, ka viņam te tomēr kaut kas vārīgs, arī neuzdrošinājās šo lietu tālāk kustināt. Iestājās uz brīdi nospiedošs klusums. To pārtrauca Knābis, kas patlaban atsteidzās no korteļa. «Viss labi!» tas pasludināja jauno vēsti. «Rituļa lietā konvents pārliecināts, ka viņam nav bijis nekāda ļauna nolūka, bet kā krustdēls, labi vēl neizprazdams korporācijas garu, tas neapzinoši pārkāpis robežu. Tātad vienkārši pārskatījies. Lieta tiek atstāta bez seku, tikai ar aizrādījumu un stingru nosacījumu, ka uz priekšu tādas lietas vairs nedrīkst atkārtoties.» «Itin pareizi!» Mikus sacīja. «Ja man būtu teikšana, es spriedumu tāpat būtu motivējis.» «Pilnīgi mana meinunga!» Hurtiķis piebilda. «Un, kas attiecas uz jums abiem,» Knābis ziņoja tālāk, «tad arī labas ziņas. Ievērojot, ka abi esat «Selonijai» uzticami biedri un Mikus pie tam vēl čakls atklātības darbinieks, tad konvents atron par iespējamu no stipendiju fonda izdod jums tik lielu summu, ka varat acumirklī nolīdzināt savus korporācijas parādus. Līdz ar to esat atkal biedri Selonijā līdz ar visām biedru tiesībām…» «Bravo bravissimo!» Hurtiķis gavilēja, un arī Skruzīšu Mikus bija ne mazāk satraukts. «Uz to


tukšosim kausu līdz dibenam sausu! Vivat, crescat, floreat!» Viņu rētas uzreiz it kā sadzijušas, bet Kārlim tas vēl zem sirds čūloja. Studenti sāka rasties arvien vairāk un vairāk, jo konventa sēde, kā rādījās, bija beigusies. Beidzot bija kopā visa korporācija un ieņēma vietas gar garo galdu, pie kura jau mūsu draugi sēdēja. Tagad visi nāca atkal Kārlim klāt un spied tam sirsnīgi roku kā draugam arī tie kuri pirms sēdes bija izrunājušies pret viņu atturīgi. Nu jau viss bija atkal labi un nevienam nebija ko bīstīties, ka, ar viņu satiekoties, sevi kompromitēs. Nu visi atkal kā viena saime un sākās kaut kas komeršam līdzīgs, iedzeršana un dziedāšana. Perlants kā magister cantandi likās no ārienes viens no visstraujākajiem. Dziesmas atskanēja arvien straujāk, glāzes šķindēja arvien straujāk, draugs uzdzēra draugam, kā tas jau bija parasts pie ladesfātera. Pēc tam piķu iekrāšanas un belobigungas. Bet vislielāko interesi sacēla krāsu uzlikšana jaunajiem studentiem. Konvents bija jau izspriedis, kuram tās jādabū, bet fukši paši to vēl nemaz nezināja, un tādēļ viņiem tika sagādāts mazs pārsteigums. Jo spriedums arvien vēlāk tika izpildīts lielākā vai mazākā kompānijā pie alus glāzes pārsteiguma veidā. Tā arī tagad vecākie studenti un krāsneši, kas bija saviem krustdēliem tie krāsu proponētāji, viens ar otru slepeni saskatījās. Pašlaik Pudiķim divi slepeni tuvojās no muguras puses. Žigli viens tam uzkāra kaklā krāsu lentu un otrs uzspieda galvā cepurīti pie brēmes ar zaļu, sarkanu un baltu malu, bet pašā virsū izšūtu lietuvēna krustu. Kaut gan Pudiķis, kā viņš vēlāk atzinās, šo dāvanu bija jau droši sagaidījis, tomēr laimīgs pārsteigums pārlaidās pār viņa seju. Viņš nosarka tikpat kā biete līdz ar visām ausīm. Tad vispārējas gaviles, šmollis un kausu tukšošana. «Draugam un tēvijai! Virtute et fide!» Roku spiedieni un pateicības. Sirsnīgi, novēlīgi smiekli… Nebija troksnis vēl labi apklusis šinī vietā, kad tā pati kņada jau notika citā vietā pie galda. Notika tas pats gods Befim. «Evā!» tas savu perfīdo, rupjo balsi ierēcās. «Slava draugam un tēvijai!» Atkal roku spiedieni, šmollis un kausu tukšošana. Tad tāda pat procedūra notika pie Fuča, tad Knābja un visiem citiem. Un ikreiz tika pildīti kausi un tukšoti sausi. Tikai Kārlis draugu un trokšņa vidū sēdēja kā veca jumprava. Neviens viņam netuvojās no muguras puses ar valšķīgu smaidu un krāsām. Visi juta, ka viņam patiesībā notiek liela netaisnība. Jo, ka viņš ir gatavāks par tiem citiem, par to nevienam nebija to mazāko šaubu. Perlants kā viņa krusttēvs un «onkulis» kā krustmāte uz šo aktu jau tik droši bija gatavojušies, ka pirmais bija apgādājis priekš Rituļa krāsu cepurīti un otrais krāsu lentu, kas tiem atradās svārku iekšpusē. Bet nu caur nejaušu gadījumu, kas bija ieskatāms kā tīrā likteņa ironija, zaķis pārskrēja, pār ceļu! Ne cits kāds, ne arī tie, cik labi tie arī uz Kārli neskatījās, neuzdrošinājās konventā nākt ar priekšlikumu, lai arī viņam šinī semestrī piešķir krāsas. Tāds priekšlikums būtu bijis ne vien kas absurds, bet arī kaut kas cinisks, tā sakot, pliķis visai korporācijai! Pudiķis kā draugs sajuta par savu pienākumu piesēsties viņam klāt un viņu drusciņ apmierināt. «Ja tu mani būtu klausījis,» tas sacīja, «tu mums, visiem jauniem zēniem, būtu nostādīts priekšgalā. Bet es nesaprotu, kas tev to vakaru bija! Tā jau cilvēkam dažreiz ir… Un vēl kad nāk žvingulī… Pastrādā muļķības!… Es arī tovakar ar naudu vairāk, nekā vajadzīgs… Man tas nemaz nav vajadzīgs. Bet nu neņem to lietu pārāk pie sirds… Laiks visu dziedē. Nākošu semestri viss tas būs aizmirsts un vairs ne gailis pakaļ nedziedās. Tad tev būs krāsas drošas! Es tad kā krāsnesis pats tevi proponēšu…» «Būšu tev ļoti pateicīgs!» Kārlis kodīgi piezīmēja. «Redzi, krāsas vajag uzdienēt, un to vajag prast…» «Protams!» Pudiķis izmanīja it labi cauri viņa dūrienu. «Varu it labi saprast tavu garastāvokli, kā tev ir ap dūšu kad vienīgais izej tukšā. Bet uz mums tev arī nav iemesla dusmoties! Apdomā, kādā kritiskā stāvoklī tu biji nostādījis visu mūsu korporāciju. Kad jau labāko famīliju mūsu dāmas rīkojumos vairs negrib uzņemties par goda dāmām!…» Kārlis likās ka viņš šausmīgi nobaidījies, un kā izbiedēts lūkojās viņam acīs. «Tad tādu zaudējumu


es būtu jums nodarījis!…» «Ironizē cik gribi,» Pudiķis atbildēja, «bet mums ar to jārēķinās. Apdomā cik daudz, lielāks būtu skandāls, būtu skandāls, ja tu viņā vakarā ar mūsu krāsām pie zināmā galda būtu apsēdies?!… Mūsu ļaudīm Mikentāla kundzi bijusi nopietna saruna. Mūsējie izspēlējuši pretim trumpu, ka Fr. Veinbergs jau tāpat dzīvojot nelaulājies kā Ludvigs Plausis un tomēr. Viņa apsolījusies gādāt par to, ka lai pie Veinberga tiekot sūtīta delegācija ar ultimātu tā nedzīvot.» «Ek, ko tu tik gudri runā!» Kārlis atmeta ar roku. «Mums tas jāzina, kā Fr. Veinbrģis dzīvo? Un, ja tur kāda spīseru madāma ko ieminas, tad taču mums par to nemaz nav jālec gaisā!» Pudiķis neatbildēja. «Var jau arī būt, ka tev taisnība,» viņš pēc brīža ieminējās. «Mēs pret tādām priekšnieku kundzēm esam pārāk piekāpīgi. Ja mēs tam kungam reiz parādītu zobus un viņu izbalsotu ārā no biedrības runas vīriem, tad arī viņa kundze būtu citāda. Tā mana Herta viņai cik reizes nav stādīta priekšā, bet viņa kā nevar, tā nevar atcerēties, kā viņu sauc. Tikai, kad pasaka vārdu, tad atceras: «Ah tā, tā… Jūs esat tā…» Vajag tikai viņas vīru reiz izbalsot no biedrības priekšnieka amata, tad viņa tūliņ pazīs cilvēkus…» Kārli tas galu galā uzjautrināja. «Nu tu runā prātīgi!» viņš pacēla glāzi. «Uz to es tev uzdzeru…» «Vivat, crescat, floreat!» Pudiķis uzdzēra pretim. «Mēs arvien esam sapratušies… Bet klausies, Rituli, vai tu nevari man parādīt kādu mazu patikšanu?» «Jā? Un tas būtu?» Kārlis jautāja. «Vispirms te tev būs vecs parāds,» viņš iespieda tam saujā piecnieku. «Bet,» viņš vēl to pētoši uzlūkoja, «tu viņu vakaru mainīji simtnieku…» Kārlis saprata, uz ko tas iziet, un nosarka. «O, tas ir jau pie dieva.» Tas jau bija Zanas simtnieks, ko viņa tam toreiz iespieda saujā un ko tie arī godīgi nodzīvoja. «Skāde!» Pudiķis sūkstījās. «Es domāju, ka tie arī būtu varējis izlīdzēt. Es arī to vakaru stipri iekritu. Herta un viņas mamma turpat klāt, un es taču nevarēju pret Krauklīti un Morberģi blamēties! Tikai nu par nelaimi esmu aizķēris līdzi daļu no tās naudas, ko man brālis iedeva, lai priekš viņa samaksāju rēķinu kādai firmai. Esmu to drusciņ novilcinājis, tas tiesa, jo varēju jau samaksāt priekš kādām desmit dienām. Bet nu šis cilvēks piepeši brāļam otrreiz pieprasījis, un brālis tūliņ man atsūtījis cietu pieprasījumu. Mēs bijām ar Hertu bez tam vēl taisījuši mazu izbraukumu… Pavisam aizmirsies, un tās naudas arī trūkst… Ja mans brālis to zinātu, tad manas labās attiecības pret viņu būtu vējā un arī mana mēneša nauda. Es viņam atvainojos, ka esmu drusciņ bijis aizņemts ar eksāmeniem un ka drīzumā lietu nokārtošu… Tādēļ nu dzenu to naudu kopā, bet man vēl trūkst…» «Ai, ai, ai!» Kārlis sūkstīdamies piebilda. «Tu domā, ka tas no manis būtu bijis vieglprātīgi?» Pudiķis jautāja. «Herta taču ir laba partija, un tā nauda nolikta pilnīgi vietā. Bet, ja tev nu nav, tad es tevi tikai lieki apgrūtinu…» «Nu, tad paturi to vēl uz priekšu!» Kārlis viņam sniedza atpakaļ naudas gabalu. «Ar to man nav līdzēts,» Pudiķis noskumis sacīja. «Man vajadzētu vismaz kādu divdesmit…» Un, kad Kārlis vēl pārdomāja, tad it kā aizskarts piebilda: «Tik daudz taču man gan vēl varēs kreditēt! Sarakstīšu kādu labu artiķeli aizpumpēšu, gan atdošu…» «Nu jāpadomā,» Kārlis beidzot sacīja. «No vecā Bora ilgi neesmu ņēmis aprēķinu, var būt, ka man iznāks kāds nieks…» «Vai, tad to vajag steigšus izņemt,» Pudiķis pamācīja. «Nekad nevajag ļaut iekārties lielām summām… Tad viņam žēl maksāt ārā… Vai zini ko, iedod man kādu zīmīti, es aizskriešu un izņemšu.» «Kur nu!» Kārlis attrauca. «Tādus pakalpojumus jau tikai izdara fukši priekš «vecām būdām». Bet tagad es, palieku vēl fuksis, bet tu esi jau krāsnesis… Aiziesim abi divi…» «Lai notiek!» Pudiķis atvieglots uzelpoja. «Tā būs labāk gan…» Dzeršana un dziedāšana pie studentu galda gāja pilnā spēkā. Tādēļ viņu nostbūtni nemaz nemanīju, kad tie uz «Baltijas Vēstneša» lokālu.


Tur viņi izdarīja savas darīšanas, bet dabūja arī kādu jaunu, priekš Kārļa visai notriecošu ziņu. Ludvigs Plausis esot apcietināts… un tikai pret lielu zalogu vēl atstāts uz brīvām kājām. Kad viņi atnāca atpakaļ, biedrība par šo jauno vēsti jau bija kā uzkurta. Hofmanis pie garderobes stāstīja ikvienam. «Vai ziniet par to melno līķu andeli? Redziet, kāda tā «Dienas Lapa» ir? Viņas glaunais pīlārs Ludvigs Plausis apcietināts… Tāpat kā tas Amoliņš no pasta… Tas arī aizbēga ar astoņdesmit tūkstošiem kroņa naudas…» Ar labpatiku tas ieņēma no sava raga labu tabakas šķipsnu un deva to arī šveiceram Kalniņam. «Bet Amoliņš no Latviešu biedrības bija jau izslēgt!» tas atbildēja, «bet Plausis vēl nebija izslēgts. Viņš apķēzī tagad visu biedrību… Te viņš biedrību mānēja, brāķēja, bet ko viņš, tāds opozīcijas vīrs te lien?!» «Nu, to Plausi jau sen vajadzēja izslēgt!» Hofmanis piekrita. «Un, tiklīdz no malas vīriem būtu kāds lēmums taisīts, es viņu ne par kādu naudu nebūtu laidis garderobei garām. Āre, kā ar Amoliņu. Kā es redzu viņu nākam pa durvīm, es te tūliņ priekšā: «Tālāk par šo vietu es jūs nevaru laist… Tas man no tiem kungiem priekšā rakstīts…»» Pie tam tas demonstrēja, kā aizšāvis Amoliņam šķērsli priekšā. «Kā?!» tas ģiftīgi iesaucas. «Man ir karte!» Un izvilcis bāž to man degunā. «Man tas visvienalga, man no kungiem tāds priekšraksts dots, ka jūs pie šo biedrību vairs nepiederot… Un tālāk es jūs vairs nevaru laist…» «Bet man jātiek iekšā, man vajag ar kādu runāt…» šis kaulējas. «Ka nu jums tā lieta steidzama,» es saku, «tad vienu labumu jums varu darīt: sakiet, kas tas ir par cilvēku un, ja viņš te būs, tad es viņu izsaukšu ārā, un tad jūs varēsat te izrunāties…» Nē, ar to šis nav mierā. Tādā biedrībā tas negrib par biedru būt. Un ņem savu biedru karti saplēš smalkās druskās. «Vēl jo labāk, vēl jo labāk,» es saku. «Tā biedrība jau pēc jums nemaz nesērosies… Un drīz vien dabonam zināt, ka mans Amoliņš apzadzis kroni un ar astoņdesmit tūkstošiem rubļu aizbēdzis…» «Tas jau arī bija viens no tiem makariem tur pie tais «Dienas Lapas»,» Kalniņš piebilda. «Tā ir gan avīze? Tur visi tie melnie goda vīri, kuriem Latviešu biedrības baltā gaisma nepatīk, tikpat kā mušas ap medus podu… Visi tie līķu andelmaņi un zelta klubisti…» Viņš runāja jo diktā balsī, tādēļ ka «Dienas Lapas» nominēlais izdevējs Dr. A. Butulis, kas tagad bija Derīgu grāmatu nodaļas priekšnieks, atradās patlaban priekšniecības istabā. Lai viņš to nu dzird… Un tam tad nu arī bija jādzird no visām pusēm. Jo, tiklīdz tas iznāca restorācijas istabā, Starpiņš tam tūliņ pretim: «Vai tas ir smuki, ko?!… Tagad mēs tikai redzam, kas tā «Dienas Lapa» par avīzi ir! Uz blēdībām un krāpšanām tie vīri ir… Es saku, tā «Dienas Lapa» lai latviešu tautai tikai par postu!… Diezin ko tā vēl reiz neizperinās…» Butuls pietvīka līdz ausīm un atbildēja to pašu, ko viņš katram uz to lietu atbildēja: «Ka pie tam būtu jel vismazākā ziņā vainīgs avīzes virziens, tas ir pavisam izslēgts!… Tai ir attiecīgo vīru privāta darīšana… Protams, kamēr lieta tiks galīgi noskaidrota, es jūtos spiests «Dienas Lapas» izdevēja atteikties. Tomēr ar « Dienas Lapas» virzienu palieku pilnīgi solidārs un esmu pārliecināts, ka arī uz priekšu tas necietīs.» Kārlis, kas tam visam sekoja, sajuta šos vārdus tikpat kā sāpīgus adatas dūrienus sirdī. Ne sevis dēļ! Cik viņš to Plausi pazina, viņam tā lieta varēja būt vienaldzīga. Bet tas bija sāpīgs spēriens Perlantam, kuram no tam tik daudz kas atkarājās. Varbūt visa viņa dzīves laime, ja Krauklīšu Magone viņam tāda patiešām ir. Vai viņš par šo briesmīgo notikumu jau ko zina? Jeb vai viņš vēl arvien lolo savas saldās cerības? Pie studentu galda vēl arvien dziesmu kņada mainījās ar iedzeršanu. Tur sava nošķirta pasaule, kurai gar pārējo pasauli nav nekāda daļa, ne gar Plaušiem, ne gar citu ko. Un Perlants rādījās būt viens no bezbēdīgākiem un izlaistākiem. Lai gan labi vērīga acs, kā Kārlim, it labi nomanīja, ka viņam zem šīs


jautrības kaut kas apakšā un ka tā ir tikai apreibināšanās no sevis apmānīšana. Saķēris pētoši drauga roku, Perlants viņu silti spaidīja. Tad pildīja kausu un ar parasto dziesmu viņam uzdzēra. Dziesmas pants izkrita tāds sērīgs un savāds: «Sniedz kausu vēlreiz! To mūžīgais zin, Cik ilgi mēs kopā še dzersim! Sirds sajūt un lūpas jau klusiņām min Kā svešumā soli drīz spersim… Bet, ko mēs še solījušies esam, To krūtis lai līdzi sev nesam. Uz to tad vēl tukšosim kausus Līdz dibenam sausus!…» Tad viņi saskūpstījās, sadeva rokas, un glāze staigāja tālāk savu ceļu. Te piepeši, kur bijis, kur nebijis, pie viņiem pienāca Pēteris Krauklītis. «Plaša kungs,» viņš sacīja, «uz vienu vārdu! Vai jūs arī zināt, kas ar jūsu onkuli atgadījies?» Nevarēja saprast, vai šinī jautājumā slēpās ziņkārīga mocīšana vai līdzjūtība. «Nē,» Perlants, nekā laba neparedzēdams, izdvesa. Bet tad nobāla tikpat kā drēbe, jo īsiem vārdiem Krauklītis viņam tēloja rūgto patiesību. «Ne mazākās jausmas man par to nav bijis,» tas, pieturēdamies pie galda, stomījās. «Esmu bijis arvien tai pārliecībā, ka mans onkulis ir goda vīrs…» «Vai esat pie viņa tagad bijuši?» Krauklītis ātri iejautājās. «Nē,» Perlants vairījās. «Pēdējā laikā esmu ar viņu ļoti reti ticies…» «Tad nobrauksim pie viņa!» Krauklītis sacīja. «Tādos brīžos nav labi, ja cilvēku atstāj vienu…» Perlants, it kā negribēdams savām ausīm ticēt, nesamanīdams viņu uzlūkoja. «Cik zinu, viņš tagad tepat Rīgā,» Krauklītis turpināja. «Ja jums nav nekas pretim, tad nobrauksim pie viņa un to ar kādu vārdu apmierināsim. Tādos brīžos cilvēks viens mēdz pastrādāt dažreiz muļķības.» Perlants vēl arvien kā mēms viņu uzlūkoja. «Vai jūs negribiet man līdzi braukt?» Krauklītis jautāja. «Vai jums kas pretim? Jeb varbūt esat aizņemti?» tas paskatījās sāņus uz dzīru galdu… «Lūdzu! Kas man tur varētu būt pretim?» viņš beidzot palocījās. «No biedriem jau varu uz kādu brīdi atlūgties…» «Tad dariet to!» Krauklītis piebilda. «Aizbrauksim…» Ar pāris vārdiem Perlants darīja biedriem zināmu, ka viņam uz kādu acumirkli darīšanu dēļ tie jāatstāj, bet lai tie neliekas traucēties, viņš drīz varbūt būs atpakaļ. Krauklīša vienjūgs ar kučieri jau gaidīja ārā pie biedrības durvīm. Viņi abi iekāpa, un kučieris brauca uz viņam uzdoto adresi. «Attiecoties uz jūsu kundzes vēstulīti,» Perlants pēc brīža klusēšanas uzsāka, «tad varu jums apgalvot: nav bijis man līdz šim ne mazāko šaubu, ka mans onkulis ir pilnīgi goda vīrs – –» «Ak, nu,» Krauklītis īdzīgi atmeta ar roku, «par to taču tagad nav jārunā…» Perlants arī pats to ieskatīja. Šis acumirklis nav priekš tam izraudzīts, lai spertu kādus diplomātiskus soļus un rūpētos par sevi. Tādēļ visu ceļu tie nobrauca klusēdami. Beidzot eķipāža pieturēja, un viņi devās Plauša dzīvoklī. Šinī citreiz tik dzīva nometnē valdīja tagad dziļš, neomulīgs kapa klusums. Ejot caur veselām istabu rindām, tie atrada mājas kungu vienu savā kabinetā. Drūms un notriekts tas sēdēja pie sava rakstāmgalda, atspiedis galvu uz rokām. Plakstienus nolaidis pusvirus, tas pa šauro acu šķirbu lūkojās it kā tālumā.


Perlants negribēja ticēt, ka šis salauztais un piepeši nosirmojušais vīrs ar dziļām grumbām ir viņa onkulis. Tāpat arī Krauklītis viņu cieši uzlūkoja, it kā gribēdams pārliecināties. «Labdien, labdien!» tas beidzot vāji pasmaidīja, bet stāvokli negrozīja. «Jūs laikam pie manis nāciet kā delegācija? Apmierināties, es jums vairs nestāvēšu ceļā…» Tas bija kaut kas sirdi satricinoši traģisks, kas izskanēja šinīs vārdos. Perlants neatbildēja vai arī nebija spējīgs atbildēt. Viņš tikai mēmi apsveicinājās. «Mēs neesam nākuši tev ko pārmest,» Krauklītis sacīja, «gribam tikai ar tevi parunāties.» «Ko nu vairs?!» Plausis atmeta ar roku. «Lai Perlants tagad labāk runā ar Olufejeva kundzi, lai tā nu ar mani vairs neielaižas…. Veltīgs darbs!» tas pacēlās pat līdz sarkasmam. «Viņa jau ir no manis novērsusies…» Tumšs sārtums saskrēja Perlanta vaigos. Viņš labāk novērsās sāņus. «Vai tad mums nu vairāk nekā nebūtu, ko runāt?!» Krauklītis atbildēja par viņu. «Vai tu esi ļauns, ka pie tevis esam ieradušies?» «Nē, nē, pateicos ļoti par apciemojumu!…» nelaimīgais lūkoja smaidīt. «Tikai nu, draugs, zini, ka es tev vairs nekā nevaru līdzēt. Tev varbūt tā liela strīpa pār rēķinu, bet neņem jaunā…» «Nu, vai tad es esmu bērns, ka neaptveru stāvokli!» Krauklītis, pa pusei sapīcis, pa pusei aizkustināts, sacīja. «Vai tad mums abiem, kas tik ilgi pazinušies, nekā vairs nebūtu vienam otram ko sacīt?» «Ko tur vairs runāt!» Plausis vairīdamies atmeta ar roku. «Kas darīts, padarīts!… Es taču pats par to cietīšu…» «Nu, tad tici jel, ka mēs neesam nākuši tevi tiesāt vai arī tev ko pārmest!» Krauklītis aizkustināts sacīja un apsēdās viņam ieblakām. «Bet ir brīži, kur cilvēkam tā ir, kur viņš vairs nepārliek savu stāvokli – – Kur viņš neredz nekādu izeju un gatavs izdarīt muļķību – –» Ilgi un cieši viņš savu draugu uzlūkoja un tas viņu. «Ludvig!» Krauklītis beidzot iesaucās. «Kas bijis, bijis! Paturi skaidru galvu un sāc atkal no jauna!» Viņš ievēroja katru mazāko Plauša kustību. Tas domīgi nolūkojās uz grīdu un skumji palocīja galvu. «Kur es vairs varu?!» viņš noņurdēja. «Apdrošināšanas biedrības prasība ir lielāka nekā mana manta. Man pašam draud katorga. Kā es lai dzīvoju?!…» «Cilvēks nekad nav zudis, ja tas nav galvu zaudējis!» Krauklītis attrauca. «Nepiemirsti, ka tavs advokāts arī darīs savu… Katrā ziņā tev galvu nenoraus. Pēc kādiem mēnešiem cietuma varbūt tiksi palaists vaļā un varēsi sākt atkal par jaunu.» «No kā tad?!» Plausis, sāpīgi vairīdamies, atmeta ar roku. «Es taču palieku pliks kā zirnis. Viss, ko es savā mūžā esmu plēsies un pūlējies, viss ir vējā! Lai sāku atkal par komiju kā Ērkulītis, ja mani pavisam kāds par komiju pieņem? Varbūt Ērkulītis? Nu, saki, kas tā vairs par dzīvi!» «Tā nerunā!» Krauklītis stingru žestu viņu aprāja. «Vai tad neatceries, cik tad tev bija, kad Rīgā ienāci? Pliks puika bija, bet dievs palīdzēja!… Tagad taču tev vismaz ir piedzīvojumi, toreiz ir to tev nebija!… Kad arī esi zaudējis, bet tāda mācības nauda vēlākā dzīvē nāk ļoti par labu. To vēlāk bagātīgi atpelna. Grūtāk nu gan tev būs caur to, ka labāko famīliju acīs esi blamējies, bet laiks visu dziedē! Paiet gadi, un viss ir ar zāli apaudzis. Ja tikai cilvēks pats noturas…» «Nē, nē, nedomā, ka es tev ko pārmetu!» tas steidzīgi turpināja, kad Plausis pie viņa vārdiem spēji sakustējās. «Tu arvien esi bijis cilvēks, un es saprotu to, kas ir cilvēks… Nedomā arī tavu uzskatu pēc, ka tu esi bijis pie tās «Dienas Lapas»… Varbūt es esmu lielāks dienlapists savā sirdī nekā tu… Jā, jā, tu skaties… Teorija un prakse – tās ir divas lietas, kuras iet katra uz savu pusi. Taisnība ir tā, bet, ja visi citi ir tam pretim, tad ir muļķība skriet ar galvu sienā. Noklausies, kā tās domas vairāk krīt, un nostājies tur, kur lielā puse, tad tu dzīvē nekad nebūsi kritis. Savas teorijas paturi sev, bet dari tā, kā iznāk labāk. Vai es nezinu, kāda ir mūsu dzīve… Cilvēks it negribot, it nemanot var klupt… Viss tas kapitālisms, visa tā nerimstošā dziņa uz peļņu un uz iedzīvošanos. Var katrs teikties laimīgs, ja tas ar veselu ādu cauri un


nav jau krātā!… Un tad tie izsamisuma brīži! Mums dievs un tēvs, kā dzīvē dažreiz neiet?! Cik tu, ja nāk nereiza, vari pazaudēt vienā acumirklī? Cik reizes es lats nelotu varējis nošauties vai pakārties?!… Bet visam tam esmu ticis pāri, un, redzi, es dzīvoju!…» «Jā, tu, – tev ir citādi!» Plausis nopūtās. «Tev tādas nav, tev tikai var būt peļņa – –» «Nesaki, nesaki!» Krauklītis viņu pārtrauca. «Tagad pat?! Vai tu zini, kādi āži man ap dūšu badās?! Tie velna vācieši mani kauj nost! Ko tu domā tagad: trīs stāvi gatavi, un vēl ne graša no hipotēkas! Bet es vēl nepametu dūšu. Es zinu, ka mans darbs nav veltīgs. Nākamība pierādīs, ka man taisnība. Tādēļ, draugs, tikai dūšu nepamet!…» «Ja jau skaidras lietas, tad tā var!» Plausis skumji paraustīja kamiešus. «Bet man – – kas darīja? Pats darīja… Eh,» viņš sāpīgi sakoda zobus, «labāk pirkstus būtu kodis nekā ar to ielaidies – –» Atkal viņš atkrita savā drūmā izmisumā. «Tagad velti prātot par to, kas ir darīts, tagad jādomā, ko uz priekša darīt!» Krauklītis viņu mierināja. «Viss jau jādara, kas ir spēkā, lai būtu mazāks sods. Advokāts jāņem tas slavenākais, uz to naudu nevar žēlot. Un var būt, ka vēl tiec·ar it mazu sodu cauri. Vēlāk jau nu, protams, grūti uzsākt no jauna, – bet vai tev i vienam dzīvē jācīnās? Cik daudziem jācīnās… Nāks laiks, nāks padoms…» «Ek, ko nu tik daudz runāt!» Plausis beidzot atmeta ar roku. «Kas būs, būs… Sagaidīsim likteni kā vīri…» «Nu, tā!» Krauklītis apstiprināja. «Tā tu man patīc! Iepīposim labāk pa cigāram un parunāsim par vispārējām lietām. Plausi junior, jūs ar!?… Tā… Tāds labs dūms, tas palīdz daudz kam tikt pāri. Jā, draugs, nevis labā dienā, bet nelaimē tu redzēsi, kādi tie cilvēki īsti ir. Tava paša domubiedri no tevis atkritīs… Dr. Butuls uz pēdām grib atsacīties no «Dienas Lapas» izdevēja. Avīzes uzskatam gar to neesot nekāda daļa…» «Tad viņš atsakās!» Plausis par šo jauno ziņu iesaucās. «Muļķis! Nevienam viņš caur to nedara tik lielu patikšanu kā manam draugam Pēterim Bisniekam. Tas tikai uz to vien gaidīja! Ak tā, tā… Viņš manis dēļ atsakās…» «Cilvēki ir tādi!» Krauklītis piebilda. «Kam labi iet, tam visi draugi. Viņš nemaz to cilvēku nepazīst, bet cenšas tam iztapt un uzturēt to pie laba prāta. Sak, iztikšu ar to vīru, ko var zināt, kur viņš man var līdzēt. Bet kā nieku, tā ir tikpat kā slepkavu bedre pašā izskatās… Esmu lasījis kādu vācu rakstnieku, tā ir tikpat k�� slepkavu bedre! Ko mēs visi kādreiz domājam, ko mēs vēlamies, ja viss tas varētu notikt, – mēs galvu viens otram norautu!… Tikai ja nu mēs to nespējam izdarīt un tas nevar notikt, mēs esam laipni un labvēlīgi, itin kā tas viss no mums pašiem atkarātos. Mēs visi nesam liekos ģīmjus un neesam tādi, kā mums vajadzētu būt. Cikreiz es par to esmu domājis… Mūs nospiež kāds konvencionēls slogs, no kura mēs netiekam vaļā.» Plausis klausījās un klausījās, it kā viņš dzirdētu kādas jaunas, nebijušas lietas, aizmirsa pat savu stāvokli un jutās kā bērns pēc pēriena, kas sāk jau patlaban smaidīt. «Ko tu, Perlant, uz tam saki?» tas jautāja. «Ko lai es saku?» tas noraustīja kamiešus. «Mums taču ir savas sabiedriskās normas, kuras mums jāievēro. Jo citādi, – kur tad aiztiksim?» «Tev taisnība, tev taisnība,» viņš smagi nopūtās, «bet te manam draugam arī daudz patiesības… Mums vajag saprast, kā tas ir… Bet katram par saviem darbiem jāatbild…» «Tas ir tas nepielūdzamais dzelzu likums!» Perlants piebilda. «Nu, ardievu, onkul, man ir žēl, ka es tev neko nespēju līdzēt. Tev pašam nu ir jāatrod, kas priekš tevis tas labākais…» Plausis viņu domīgi uzlūkoja, gribēja ko teikt, bet paturēja atpakaļ pie sevis. «Tu ievēro, draugs, ko es tev sacīju,» Krauklītis atvadīdamies sacīja, «un viss būs labi!… Tikai dūšu nepalaid, dūšu! Tas ir tas lielākais. Pēc iespējas mēs tevi atkal apciemosim…» «Tu arī, Perlant?!» «Pēc iespējas… Dzīvo vesels, onkul!…»


Ilgi un silti Plausis spieda viņu rokas, tad viņi aizgāja. Bet viņi nebija labi tikuši līdz dzīvokļa durvīm, kad viņiem aiz muguras kabinetā norībēja šāviens. «Dievs, stāvi tu nabaga grēciniekam klāt!» Krauklītis pārmeta krustu. «Viņš ir sev ko nodarījis…» Viņi iesteidzās atpakaļ. Plausis ar pāršautu galvu gulēja blakus kušetei, un revolveris viņam bija izslīdējis no rokām. «Onkul!» Perlants noliecies sakampa viņa roku. «Onkul, vai tu patiešām…» Pašnāvnieks bija jau zaudējis samaņu un cīnījās ar nāvi.


Divdesmit pirmā nodaļa Nesagaidījis savu biedru atpakaļ, Kārlis aizbrauca viens uz jūrmalu. Otrā rītā, smagu galvu un tukšu sirdi pamodies, tas pārliecinājās, ka Perlants nemaz nav pārbraucis. Tas jau nebija nekas ārkārtējs, jo bieži vien viens vai otrs, pilsētā vēlāk aizkavēts, palika pa nakti tur, pārgulēja vai nu kortelī, vai pie kāda biedra, vai pašu istabiņā «hohkolonijā». Šoreiz jau biedram bija tīri motivēts iemesls aizkavēties, tādēļ ka «Selonija» gatavojās uz piedalīšanos pie Trešiem dziedāšanas svētkiem, un tādēļ konventā lielās apspriešanās ilga dažreiz līdz agram rītam. Tātad tur nebija nekā sevišķa, un tomēr – – viņam uzmācās tā kā bažas, tādas ilgas Perlantu redzēt, ar viņu kādu vārdu pārrunāt. Pie tam tāds savāds nemiers… Sajūta, ka savu biedru vairs neredzēs… Padzēris savu tēju un dabūjis daudzmaz smago galvu kārtībā, Kārlis ar nākošo vilcienu aizbrauca uz pilsētu. Viņa pirmais gājiens bija uz Latviešu biedrību. Tur visi par jaunāko notikumu bija jau kā aizkurti. «Tas jau citādi nebija domājams,» garderobjers stāstīja katram par Plauša pašnāvību un it kā apmierināts ieņēma no savas tabakas dozes labu šķipsnu. «Un pie tam viņš vēl nebija tas ļaunākais no tiem dienlapistiem. Tur dažs labs cits to striķīti vairāk pelnījis…» Viņam nevajadzēja stāstīt, visi zināja diezgan, tikai negribēja zināt. Runas vīri neielaidās ne uz kādām blakus valodām, pārrunāja tikai sausi par saviem amata pienākumiem nākošos dziedāšanas svētkos, lai gan ievainotais tonis liecināja, ka katram kas gul uz sirds. Traips uz visu labāko latviešu sabiedrību. «Kādu kompromisu mēs uz priekšu varam tagad dabūt gatava ar saviem līdziedzīvotājiem?!» Starpiņš, it kā savos sirds dziļumos aizskarts, sūrojās. «Vakar domnieku sapulcē konsuls man saka: «Aber kas tie ir par vīriem jūsu sabiedrībā? Wir bekommen durch euch einen üblen Geruch…»» (Mēs caur jums dabūjam nelabu smaku…) Priekšnieks uz to neatbildēja, un arī visi citi sausi turpināja apspriest savas lietas. Kārlis sastapa Pudiķi un citus biedrus ar tādiem vaigiem, ka viņš tiem neuzdrošinājās jautāt, kur ir Perlants. Un viņi arī tam nejautāja. Visi it kā saprazdamies cieta par nepatīkamo gadījumu klusu. Viņam jau arī nekāda paskaidrojuma vairs nevajadzēja, jo garderobjers šausmīgo notikumu bija aprakstījis līdz pēdējam sīkumam. Par vienu lietu viņš nu bija skaidrībā: savu draugu viņš vairs tik drīz neredzēs. Ai, kādas sekas šai vienai lielai nelaimei!… Patiesībā tie visi viņam sveši cilvēki, un tomēr viņš jutās tiem tik tuvu. Ko tagad lai nu iesāk tā nabaga sieviete, kas dalījās šī nelaimīgā vīra priekos un bēdās? Viņa pie tam noārdījusi visus tiltus aiz sevis, atstājusi savu vīru, kritusi labākās sabiedrības nežēlastībā. Kā viņa šo triecienu izturēs? Un Lūce?! Sirds viņam sāpīgi sažņaudzās. No vīra aizgājusi, no vecākiem atstumta, no sabiedrības nicināta, – nu viņa zaudējusi brāli un, kas tas lielākais, arī savu «labo onkuli», kas vēl bija vienīgais balsts viņas mūžā. Un pie tam viņš apzinājās savu vainu. Viņš to, kura jau kritusi, bija grūdis vēl dziļāk, – aiz vājības tas bija noticis, bet tā bija nepiedodama vājība. Kā harpijas viņu sāka mocīt sirdsapziņas pārmetumi. Kā viņš pret to visu varējis izturēties tik vienaldzīgi pēc notikušā par viņu vairs nemaz nebija licies zinot? Ar iepūtīgās, tukšās sabiedrības morāli, ar kuru viņš iekšēji jau sen bija nesaskaņā, tam vajadzēja lauzt līdz galam, viņu uzmeklēt un viņu par labu griezt. Viņš ar Lūci saistīts, un, ja viņa doma – – – nu, tad viņa pienākums viņu vismaz materiāli pabalstīt. Ar tādu ciešu apņemšanos viņš brauca atpakaļ uz jūrmalu. Ar savādu sirdi viņš uzmeklēja to villu, kur bija noticis tik svarīgais, nelaimīgais, bet saldi sāpīgais brīdis mūžā. Ar vaininieka apziņu viņš tuvojās tai vietai, bet ar ciešu apņemšanos savu kļūdu izlabot. Bet viņš te atrada pavisam citus apstākļus. Plauša vietu pie Zanas sāniem bija paguvis ieņemt atkal Olufejevs. Kundze to saņēma ar ārējo ceremoniālo cieņu, gandrīz vēsi, un stādīja viņu priekšā savam vīram. Lai gan Kārlim netrūka uzstāšanās, – tādas lietās viņš bija pietiekoši dresēts, – tad tomēr viņš jutās ļoti neveiklā stāvoklī un nesamanīja, kā lietu īsti ievadīt. Nosēdušies ceremoniāli uz balkona cienīgās pozās, viņi viens otru uzlūkoja. «Ar ko mums tas lielais


gods, ka mūs apciemojat?!» mājas kundze beidzot pārtrauca klusumu. Šāds jautājums Kārlim bija vēl jo kautrīgāks. «Es gribēju zināt, kur Lūcija!» tas beidzot piesarcis iesaucās. «Jūs ziniet, tā jaunā kundze…» «Lūcija?!» mājas kundze it kā nesaprazdama jautāja. «Kas tā par Lūciju? Ak tā, tā ir tā Plauša radiniece…» «Taisni tā!» Kārlis attrauca. «Pirms kādām dienām man bija tas gods no Horna dārza jūs kopā ar viņu še uz mājām pavadīt…» Olufejevs piepeši uzmeta pētošu neuzticības skatienu Kārlim un savai sievai. «Ak tā, atceros, bet viņas še vairs nav,» viņa vienaldzīgi atbildēja. «Plauša kungs, kā ziniet, pie mums vairs nedzīvo.» Olufejevs diaboliski pasmīnēja. «Zinu šo nelaimīgo, satricinošo gadījumu,» Kārlis pēc brīža atbildēja. «Bet tādēļ jau mani ļoti interesē, kur tā nelaimīgā sieviete tagad mīt. Jo, kā jūs paši sapratīsat, viņa taču tagad paliek gluži viena, bez kādu līdzekļu…» «To es nezinu, – bet jūs par viņu vairāk ko ziniet?» Zana nevainīgi atbildēja. «Jūs laikam rada esat? …» «Jā, tā drusciņ tālāku,» Kārlis meloja, ka viņam visi ausu gali nosarka. «Ak tā?!» viņa spīdzinoši attrauca. «To es nemaz nezināju. Mums jau viņa bija gluži sveša persona. Plausis te pie mums dzīvoja, mēs viņu uzņēmām. Kur viņa tagad, to es pavisam nezinu sacīt. Nu taču būs aizgājusi atpakaļ pie sava vīra!…» «Jūs domājat?!» Kārlis par šo ziņu pietvīka, it kā atvieglots un reizē ar to notriekts. «Es domāju, ka tas pareizais būtu,» viņa atbildēja. «Jo citādi izceļas tikai valodas. Šinīs laikos vajag būt ļoti uzmanīgam. Plauša kungs tikai īsu laiku bija pie mums kostē, un iztaisītas tādas valodas, tādas klačas par mums abiem! Kad tur jel vārdiņš būtu patiesības…» Olufejevs diaboliski pie sevis nosmīnēja, un arī Kārlis nezināja, ko sacīt. «Nevajag tādām valodām piegriezt tik daudz vērības,» viņš beidzot it kā nesamanīdams piemetināja. «Vīriešiem viegli sacīt,» Zana it kā aizskarta attrauca, «viņiem jau sabiedrība visu piedod! Par viņiem lai runā, bet ar sievieti tas ir citādi! Uz viņu labākā sabiedrība sāk skatīties šķībi, un tas ir ļoti nepatīkami… Nē, – ko tie, cilvēki visu neizdomā?! Es nu ielaidīšos ar precētu vīru, kam pašam jau pieaugusi meita? Vai jūs tam arī ticiet? Bet mūsu laikos jau nevar ar otru labi parunāt, kad jau tūliņ iztaisa valodas…» Tiklab Kārlis, kā Olufejevs palika atbildi parādā, tā ka iestājās uz brīdi neomulīgs klusums. «Nu, jūs taču vēl uzkavēsaties pie mums uz kādu brīdi, Ērgļa kungs,» namamāte uzsāka par citām lietām. «Paliksat pie mums uz pusdienu. Pastāstat mums taču par tiem nākošiem lieliem dziedāšanas svētkiem! Uz Esplanādi jau ceļot dziedāšanas ēku… Teic, ka ar visiem iežogojumiem tā būšot kādas sešas pūra vietas liela… Un svētku ballē taču arī jūs būsiet?» Nemanot iestigusi savā īstā elementā, tā sāka jau palikt lipīga. Olufejevs kļuva nemierīgs. Jauns cilvēks, ar sievietēm viņam jau arī bijušas darīšanas… Viņš savu Zanu pazina pārāk labi un tādēļ vairākas reizes protestēdams ieklepojās. «Tu jau nemaz nezini, mīļo vīriņ!» Zana lūkoja viņa aizdomas izklīdināt. «Students Ērgļa kungs jau arī latviešu rakstnieks…» – «Zinu, zinu,» Olufejevs diaboliski pasmaidīja. «Zinu, ka viņš raksta «Baltijas Vēstnesi», un zinu, ka arī pie mums viņš ir pierakstīts…» «Pie jums pierakstīts?!» Kārlis viņu neizprazdams uzlūkoja. «Kādā ziņā?» «Nu, pie mums kasē,» Olufejevs paskaidroja. «Mēs jau studentiem naudiņu dodam. Tikai procentus vajag maksāt nu pareizā laikā parādu atmaksāt…» «Jūs domājat, es būtu no jums aizņēmies?!» Kārlis pasmaidīja. «Tāds nodoms man gan ir, bet to vēl neesmu realizējis…» «Nāciet, kurā laikā gribiet, mēs neskopojamies!» Olufejevs attrauca. «Mēs studentiem uz


galvojumiem esam izdevuši pāri par 6000 rubļu. Tikai procentus vajag maksāt. Bet šoreiz jūs esat parakstījuši galvojumu par 1000 rubļiem… Ziniet, tur tam Plauša radiniekam. Termiņš notecējis, bet procentus neviens nemaksā…» «Ak tā ir tā summa, ko es galvoju Viķildu Kristapam!» Kārlis pārsteigts iesaucas. «Tas jau ir Lūces vīrs…» «Vai Lūces, vai kā,» Olufejevs attrauca, «tikai procenti nav maksāti! Jūs esat galvojuši un Plauša brāļadēls…» «Jā, jā, atceros!» Kārlis piesarcis piebilda. «Bet vai tad viņš nesamaksās?» «Vairākas reizes esam rakstījuši, bet velti!» Olufejevs attrauca. «Ja nedabūsim no aizņēmēja, ķersimies pie galviniekiem. Zinām, ka strādājat «Baltijas Vēstnesī», un uzlikt tur vecajam Borisam arestu – tas man tas lielākais prieks…» «Nu, nu, vīriņ, tāda nieka dēļ!» Zana mierināja. «Gan jau tie kungi samaksās!» «To jau mēs gaidām,» Olufejevs piemetināja. «Bet, kamēr tie procenti nav samaksāti, no jauna aizdot nevaram. Kārtībai vajag pasaulē valdīt! Jūs strādājat tautas druvā savā laukā, mēs arī strādājam tautas druvā…» Kārlim šī vēsts nebija tik patīkama un padarīja viņu drusciņ maziņu. Viņa materiālie apstākļi jau tā nebija spīdoši, bet līdz šim tas bija sities cauri kā mācēdams. Bet tagad, ja banka viņu dara atbildīgu par tādu parādu, tad, – kur lai viņš to ņem? «Fui, tas taču no tā Viķilda kunga pavisam neģēlīgi!» Zana guģojās. «Aizņemties un nesamaksāt, un cilvēks, kas galvojis, lai karas nost! Kā tādam pavisam varēja aizdot!?» «Patiesībā mēs tam vīram arī nebūtu ne kapeikas aizdevuši,» Olufejevs paskaidroja, «bet viss tas nāca caur nelaiķa Plausi. Viņš to ņēma uz savu galvu. Ja tas nebūtu noticis tā, tur jau nebūtu arī nekāda nelaime. Ludis būtu samaksājis, vai arī mēs tam būtu atvilkuši no viņa direktora algas. Bet nu,» viņš beidzot rūgti nobeidza, «ne jūs vien viņš padarījis nelaimīgu…» «Nu, nekas!» Kārlis sadūšojies iesaucās. «Es Viķilda kungam rakstīšu; viņš varbūt nemaz nezina, ka galviniekiem tādas nepatikšanas draud. Ja viņš to zinās, tas parādu arī samaksās.» Bet diaboliskais smaids no Olufejeva sejas neizzuda. «Man jau tur nebūtu nekāda daļa, es tikai jums pasaku! Saprotams, ka esam jau soļus spēruši un parādnieku iesūdzējuši. Bet mums ir tiesības turēties arī pie galviniekiem, viena vai otra, no kura iespējams piedzīt. Darāties tad tālāk savā starpā, kā redziet!… Šinī gadījumā jau mēs varētu darīt jums to patikšanu un paspaidīt pirms to otru galvinieku, to Plauša jaunkungu.» «Tā te vairs nav!» Kārlis iemeta. «Viņš ir aizceļojis…» «Aizceļojis? Uz kurieni?» «To nemāku teikt!» «Nu, vai ziniet, tad tā lieta priekš jums dumja,» viņu it kā līdzcietīgi uzlūkoja. «Viss tad gulstas vienīgi uz jums…» Kārlis tagad skaidri redzēja savas nepatīkamās izredzes un klusēja. «Bet vīriņ mīļais!» Zana iejaucās. «Vai tad to lietu kaut kādi nevar nokārtot?!» «Viņa jau nevar palikt nenokārtota,» Olufejevs paskaidroja. «Nesamaksās viens, samaksās otrs…» «Man jāatzīstas, ka man tas nāktos diezgan grūti,» Kārlis pēc īsa brīža klusēšanas atzinās. Kā atbildi uz to Olufejevs noraustīja kamiešus. «Bet mīļais vīrs!» Zana atkal iejaucās. «Dzeniet, no kā gribiet, tikai Ērgļa kungu lieciet mierā! Mums savus rakstniekus nākas pabalstīt, un jūs sāksiet no viņa dzīt parādus, kurus viņš nav taisījis… Vai tad tur tai lietā neko nevar darīt?» «Darīt, – kāpēc tad nevar darīt?!…» Olufejevs attrauca. «Kad pašu cilvēks, visu ko var darīt!.. Cik Lapas Mārtiņam kasē nav bijis parādu? Un visus tos viņš pie «Dienas Lapas» nostrādājis. Honorārus «Dienas Lapa» tāpat maksā. Bez tam vēl derīgi grāmatnieki izsludinājuši: par labiem manuskriptiem 10


rubļu loksnē. Vai ziniet, tas ir Zāmelis Veinberģis, bet iesūtīt tos vajag caur «Dienas Lapas» redakciju. Pie mums tātad tāpat var taisīt šefti!» Kārlis saprata it labi, uz ko lieta iziet, un tādēļ pasmaidīja. «Uz honorāriem vien tas jau neattiecas,» viņš sacīja, «galvenais ir pati ideja! «Dienas Lapā» tagad zem jaunā redaktora Stučkas ir parādījies dažs labs simpātisks raksts, bet daudz tur vēl verdziska, daudz bīšanās vareno priekšā. Par maz tautiskas apziņas, daudz vecu aizspriedumu. Bet tas jau visos mūsu laikrakstos, un tādēļ es ne ar vienu neesmu īsti mierā…» «Nu redziet, tāds dievs tur, tāds tur!» Olufejevs apmierināts iesaucās. «Idejas mums ir visādas, bet jūsu vietā es tā: esmu rakstnieks, kas dzīvo no savas spalvas, un, ja man maksā, – tāds brālis man viens kā otrs…» Glūnoši viņš Kārli uzlūkoja, ko tas atbildēs. «Protams,» Kārlis turpināja, «netrūkst jau arī cilvēku, kas raksta «Dienas Lapā». Daudzi no maniem komiltoņiem jau mēģinājuši savus uzskatus ar viņu saskaņot. Bet man jāaizstāv arī savi korporācijas principi, un pēdējie notikumi, – jūs jau ziniet… Teic, ka «Dienas Lapai» tik tuvs cilvēks kā Dr. Butuls no viņas atsacījies un pat Pr. Bergmanis to nodomājis darīt…» Olufujevs jutās tikpat kā no odzes dzelts un uzlēca no sava sēdekļa. «Tā ir Plauša privāta lieta un vairāk nekas! «Dienas Lapai» gar to nav ne mazākās daļas… Muļķības no Dr. Butuļa… Bet lai viņš iet, lai iet!» «Lieta tomēr nav atklāti noskaidrota,» Kārlis atbildēja, «un, kamēr tā nav noskaidrota, es jums nekā nevaru apsolīt – –» «Es arī ne!» Olufejevs viņu pārkliedza. «Mēs parādu bez žēlastības piedzīsim!» «Bet vīriņ!» Zana it kā izbijusies iesaucās. Arī Kārlis vairs nevarēja palikt mierīgs un uzlēca no sava sēdekļa. «Jā, par ko tad mēs tik daudz runājam!… Mēs taču viens otru it labi saprotam…» Viņš paķēra cepuri un taisījās uz iešanu. «Bet, Ērgļa kungs, jūs jau gribiet iet?!» Zana it kā nobijusies iesaucās. «Nu, palieciet taču uz pusdienu!…» «Pateicos, kundze, bet nevaru! Man steidzīgas darīšanas…» «Es ar jums labprāt vēl būtu patriekusies,» viņa nožēloja. «Bet apmeklējat mūs taču uz priekšu! Lūkošu dabūt par Lūciju kādas ziņas un, ja vien ko zināšu, jums tūdaļ pastāstīšu.» «Būšu jums ļoti pateicīgs,» viņš palocījās un taisījās uz iešanu. «Bet dziedāšanas svētku ballē taču būsiet?» viņa vēl ielējās. «Cerēsim! Bet nu atvainojat, ka jūs tik ilgi uzkavēju!» «Ne par ko, ne par ko!» viņa pasteidzās atbildēt. «Mēs priecāsimies jūs pie sevis redzēt…» Viņš atvadījās. Olufejevs, jau drusciņ apmierinājies, spieda viņam sirsnīgi roku. «Neņemiet ļaunā, jaunais cilvēk!» Par šādu uzrunu Kārlim piere aptumšojās. «Tādēļ mūsu starpā nekāda naida! Es jau lūkošu jūsu labā ko darīt. Bet nekārtības ir tāpat «Baltijas Vēstnesī», «Austrā» un Latviešu biedrībā. Mēs to it labi zinām! Bet, tās attiecības uz «Dienas Lapu», – jūs nedomājat!… Lai viņi iet, tie Butuļi, lai viņi iet visi!… «Dienas Lapa» neputēs… «Dienas Lapa» paliks, kas viņa ir!…» To viņš izsacīja ar tādu pārliecību, ar ērgļa skatienu, savas sirmās krēpes augstu gaisā pacēlis, ka Kārlis to atrada tīri par svinīgu. Ticis ārā pa vārtiem, Kārlis tikai tagad nomanīja savu dziļo elpu. Viņš bija nenoliedzami uztraukts. Stāvoklis patiešām nepatīkams. Pie apvāršņa parādījās jaunas rūpes, kas pārklāja viņa rūpes Lūces dēļ. Kā cilvēks tik ātri var iepirkties, nemaz nedomādams, tikai otram drusku izpalīdzēdams! Patiešām interesanta situācija… Plausis ir pagalam, no tā nevar prasīt; Perlants ir pār visiem kalniem, no tā arī nevar prasīt; Kristaps nespēj vai ir palaidnis, no kura nav, ko prasīt… Atliek tikai viņš, – bet viņam vajadzētu strādāt divus gadus bez ēšanas, ja viņš to parādu grib samaksāt! Un pa starpām žēlas, dzēlīgas


sāpes, iedomājoties Lūces bēdīgo likteni, par kuru viņš nekā nezināja. Tas viņu uzbudināja tādā mērā, ka nevarēja lāgā strādāt, – viņš bija uzsācis garāku romānu priekš «Baltijas Vēstneša», un tā bija viņa materiālā cerība. Viņa pirmais darbs bija norakstīt Kristapam diezgan asu, pārmetošu vēstuli. Tas lai taču iedomājoties, ka viņš tam esot izpalīdzējis, bet par to nu guvis nepatikšanas. Viņš taču vienīgais no galviniekiem esot palicis, un, ja Kristaps nesamaksāšot, tad visa tā lieta gulstoties uz viņu un viņam padarot Rīgā dzīvi neiespējamu. Un to taču viņš par savu labo sirdi neesot pelnījis! Viņš tādēļ sagaidot, ka Kristaps izturēšoties kā goda vīrs un savu parādu nolīdzināšot. Kā viņš pret Lūciju izturoties, tas arī neesot goda vīra cienīgi, – bet pašam viņam saskrēja karstas asinis vaigā. Viņš tādēļ pēdējo teikumu nostrīpoja, bet galu galā vēstuli saplēsa un norakstīja jaunu, kurā Lūciju nemaz neaizskāra, turpretim Kristapam cieti piekodināja viņam katrā ziņā jo drīz atbildēt. Vēstuli nosūtījis, viņš spiešus spiedās savā darbā, kam vajadzēja noturēt līdzsvarā art viņa materiālo stāvokli, tomēr nepacietīgi gaidīja uz atbildi. Vairāk dienas viņš no mājas nemaz neizgāja, arī uz Rīgu nebrauca; bija aizmirsis obligatoriskos kneipvakarus, aizmirsis apspriedes uz vispārējiem dziedāšanas svētkiem. Viņa biedri, saprazdami viņa «piķi», kas tam korporācijas dzīvē atgadījies, uz viņa izpalikšanu skatījās caur pirkstiem viņa nostbūšanu nemaz neievēroja. Ar vārdu sakot, viņš bija apracies savā darbā, tikai pa starpām jūrā izpeldējies un, ja bija no darba noguris, pastaigājās pa jūrmalas kāpām. Kādu dienu, pārnācis no tādas pastaigāšanās, tas atrada uz sava galda vēstuli. Tā nebija no Kristapa. Perlanta rokas raksts. Bet tāds savāds un izmocīts. Ātri un ar interesi viņš apskatīja štempeli, no kurienes vēstule rakstīta, bet burti pa pusei izdzisuši. Likās, ka vēstule būtu iesviesta vagonā. Ātri viņš norāva konvertu, izjuzdams, ka tur iekšā nopietnas, svarīgas ziņas. Bija gara, plaša vēstule, bet rakstīta ar zīmuli. «Ceļā, vēlā ziedonī 18… Mans mīļo, labo zēn! Atvaino mani, ka atvadījos no tevis pa franciski un pazudu kā žīds pa Miķeļiem! Tev par apmierināšanu varu sacīt, ka arī no citiem esmu šķīries tāpat. Neviens nezina, kur es atronos, un nevienam to nebūs zināt. Bet Tu man biji vairāk nekā tie citi, un tādēļ pie Tevis pirmā griežos ar šīm rindiņām. Esmu palicis viens dzīves plašā mežā, kur koks pie koka un kur man bez mērķa nākas maldīties. Dažreiz man ir tā, ka man ņemtu elpu ciet, ir vajadzība kādam savu sirdi izkratīt, tad paliek vieglāk… Un tādēļ Tev rakstu. Cik neizdibināmi ir likteņa ceļi, cik lielas novēršanās dzīvē notiek bez mūsu piekrišanas! Maz dienas atpakaļ vai es varēju sapņot, ka klīdīšu pasaulē? Cik rožaini, cik paļāvības pilni mēs lūkojāmies nākotnē! … Likās, ka mērķis ir jau rokā, un nu – Mans mīļo zēn! Tavai apķērīgai galvai man nevajadzēs lieki izskaidrot, kādēļ es pazudu. Man grūti šo vārīgo lietu aizkustināt. Bet man liekas, – un citādi tas jau nemaz nevar būt, –visa pilsēta par to ir kā aizkurta, un Tu varēsi· taisīt slēdzienus, kas Tuvi novedīs turpat, kur es jau esmu. Pa daļai māsas dēļ, kuras vaina varbūt vēl izlabojama, bet dēļ, kura vaina vairs nekādi nav izlabojama. Visi tilti man ar to noārdīti ne vien ar pagātni, bet arī uz nākotni, kur taču man bija tik krāšņas izredzes. Viss ko sabiedrība man sniedza, viss, kas bija mana priekštiesība, – tas tagad nu kā ar roku atņemts. Nu esmu stādīts vienīgi uz saviem spēkiem, viss man jāiekaro atkal no jauna. Esmu līdzīgs katram algādzim, pilnīgi proletārietis. Tu varēsi iedomāties manu lielo satricinājumu, ieraugot nelaimīgo vīru ar pāršautu galvu no savas paša rokas… Un es tomēr nevarēju palikt, nevarēju sekot viņa zārkam, lai visi uz mani ar pirkstiem rādītu… Man tomēr viņa, tik žēl! Var būt, ka viņš vienīgi labu domājis, bet man viņš ļaunu darījis, padarījis mani sabiedrībā neiespējamu. Man atlika tikai viens: pazust, aizslēpties kur tālumā, lai maniem


vaigiem nebūtu jākaist, pastāvīgi dzirdot pārmetumus, skumdēšanu un zaimus. Varbūt laiks dziedēs; saka, ka viņš daudz ko dziedē un pārklāj. Bet to dziļo rētu, kas manā sirdī, neviens, arī ne laiks, nespēj apklāt un dziedēt! Un par ko? Ko tad es esmu noziedzies? Likteņa ironija! Man ir tas pats vārds, kas nelaimīgajam vīram, un viņš ir mans tēva brālis… Cik daudz es pie tam zaudēju, tas arī Tev mazliet būs zināms no tās vēstulītes, kuru Tev rādīju (manas nākamās sievasmātes in spe!). Daiļā «magone», ko es patlaban gribēju plūkt un spraust pie savām krūtīm, nu viņa zied – – – varbūt priekš cita… Varbūt nozied velti, bet par vienu lietu esmu skaidrībā – man viņa ir zudusi – Veco tautieti Krauklīti mācījos pazīt arī no citas puses. Īsi pirms onkuļa nāves bijām pie tā. Neraugot uz visu notikušo, viņš to vēl turēja par savu draugu un viņam visu piedeva. Cik drīzāk viņš piedotu man, kas taču neko neesmu noziedzies, bet kuru vienīgi sarežģītie apstākļi ierāvuši netīrumā. Var būt, ka viņš būtu pārliecinājis arī Magones māti, jo Krauklītis ir ļoti enerģisks, un Magone,– es domāju, arī viņai sirds lūst! Bet pirms katastrofas es nepaguvu bilst, jo viņš rūpējās tikai par manu nelaimīgo onkuli. Un pēc katastrofas es labāk sev mēli nokostu nekā vēl vārdu par to bilstu. Pat ja viņi paši man dotu, šo puķi man spraustu pie krūtīm, – es pirmais būtu, kas tam pretotos. Kas neiet, tas neiet. Tikai līdzīgs var ar līdzīgu, un tikai līdzīgam ir tiesība sev līdzīgu prasīt! Kas pārāk par to, ir žēlastības dāvana, kas mani pazemotu vēl vairāk! Ne acumirkli es nejustos laimīgs pie viņas sāniem tai apziņā, ka esmu pieņēmis savā labā, ko nevarēju, padarījis viņu par upura jēru! Es zinu, Tu man pretosies: tā ir mazdūšība, šaursirdība. Cilvēks ir mērķis pats par sevi un par visu tas augstākais! Es tomēr grib pie tiem principiem un lozungiem, kādos esmu uzaudzināts, jo, ja man tos izrautu no kājām, es tiešām būtu zudis, jo man tad vairs nebūtu nekāda pamata. Tātad cits neatliek kā padoties nenovēršamam… Ko mani draugi un komiltoņi dara? Kā es vēlētos būt nākamos lielos dziedāšanas svētkos jūsu vidū! Bet savu adresi jums nevaru uzdot, jo pats nezinu, kur palikšu un ko man nesīs nākamā diena. Es braucu, tā sakot, uz zila gaisa! Domāju doties uz kādu lielāku rūpniecības centru un atrast šādu vai tādu nodarbošanos. Es zinu, ka ir riskants solis – bez diploma kabatā, bet es gaidu, ko rītdiena man nesīs. Tagad vārda pilnā ziņā noprotu, kas ir sabiedriskās attiecības, kas ir dzīves mīkla. Paliec sveiks, mans mīļais zēn, sveicini no manis biedrus! Un, ja Tu varētu arī viņai – – nē, nē, ne pušu plēsta vārda nevienam un arī ne viņai par to, ko Tev esmu rakstījis! Nevienam nebūs zināt, ko es jūtu, – viņai vismazāk. Jo ātrāk viņa mani aizmirst, jo tas priekš viņas labāk! Tādēļ viņai darīt sirdssāpes! … Arī Tu par mani daudz nedomā un neizšķied velti savu domu enerģiju, kuras Tev vajadzīgs priekš saviem darbiem. Es Tevi gan arvien atcerēšos, jo Tu jau esi mans pēdējais pieturas punkts vecajā Rīgā, un Tev es šad un tad rakstīšu, kā man sviežas. Nu paliec vesels, mans mīļais, labais zēn! Tavs vecais draugs Perlants. NB. Istabiņu jūrmalā atdod projām vai arī pieņem manā vietā citu istabas biedru. Līdz mēneša pirmajam tā bija samaksāta. T. p.» Kārli pārņēma tādas dzēlīgas, elēģiskas jūtas. Arī viņš jutās viens un atstāts un it kā pats sevi zaudējis. Arī viņam ir svarīgi sarežģījumi dzīvē un alkst pēc drauga padoma, bet tā vairs nav… Viņš tūkstošiem verstu tālu tā nost!… Viņu reizē sāpināja un darīja tam labu, ka Perlants jūtas tik tuvu saistīts pie viņa, un tādēļ viņš sev pārmeta, ka nebija tam uzticējis savus dzīves svarīgākos brīžus. Var būt, ka tad viņas un Lūce?… Bet tagad to darīt par vēlu, – notikušo vairs grozīt nevar. Viņš zaudējis mīļāko uz visiem laikiem un zaudējis arī draugu, un nezināja neviena cita, kam viņš savus sirds noslēpumus varētu uzticēt. Tie draugi, kas viņam, tie tikai ārīgi draugi. Viņam un arī Perlantam, par ko tas drīz dabūja pārliecināties. Jo, kad tas nobrauca uz pilsētu un, sastapis vienu otru komiltoni, tam stāstīja, ka Perlants tam rakstījis un liek sveicināt, tie uzklausījās to tikai pa ausu galam.


«Ak Perlants, nu paldies, paldies!» bija vienaldzīgas gandrīz vēsa atbilde. Neviens neprasīja, kā viņam iet, ko viņš dara un ko uz priekšu nodomājis. Cits likās, ka. to nemaz nebūtu dzirdējis, cits rādija tādu žestu, it kā Perlants lotu persona, par kuru tas kādreiz tikai iztālēm ko dzirdējis. Vienīgi Knābis saņēma sveicienu drusciņ siltāk un piebilda: «Viņš bija lāga zēns, bet viņam izgāja dumji! Man viņa žēl, bet neko nevar darīt…» Pudiķis viņam divatā pat deva tādu padomu: «Vadzi, Rituli, tu nestāsti tik daudz, ka Perlants tev rakstījis! Jo mazāk par viņu runā, jo labāk…» Viņu šis padoms iekšēji tā aizskāra, ka tam tīri gribējās savam komiltonim pa ausi šaut. Bet viņš noprata, ka tas velti, bija mācījies arī savaldīties un tādēļ paturēja savu sašutumu pie sevis. Tomēr kā ironija viņam skanēja ausīs pants no «landesfātera» pēdējā komeršā: «So lange wir uns kennen, Sich Brüder werden nennen!» (Kamēr vien pazīsimies, par brāļiem sauksimies!) Viens no biedriem apkusis, gluži kā bez savas vainas palicis dzīves ceļmalā. Bet visi tam gāja secen kā levīti un varizeji, un neviens tam nesniedza drauga roku. Līdz sirds dziļumiem viņš par to jutās ievainots, un viņa smalkjūtīgā dvēsele sāpīgi sarāvās. Viņš bēdza atkal atpakaļ uz jūrmalu, ieslēdzās savā istabā un aprakās savā darbā, kas bija viņa vienīgais remdinātājs. Pasaule viņu nemeklēja, un viņš nemeklēja arī pasauli. Pienāca atkal vēstule, – nu beidzot taču Kristaps domā atbildēt! Nē. Atkal Perlanta rokraksts, bet grūti salasāms. «Viņš slims!» Kārlim sāpīgi iedūrās sirdī. Šoreiz viņš rakstīja no Harkovas, bet tikai maz rindiņas, un varēja redzēt, ka viņam nācies grūti tās pašas uzrakstīt. Pēc īsa apsveikuma viņš ziņoja, ka esot garīgi un miesīgi savārdzis, kas viņu spiežot kādas dienas palikt uz gultas viesnīcas numurā. Bet uz nodarbošanos viņam esot vislabākās cerības… Ka tikai drīzāk varētu piecelties. Viņš nu gan negribot apgrūtināt, bet lūdza, lai viņam atsūta drusku naudas, jo viņa līdzekļi esot galīgi izsīkuši. Kārlis zināja diezgan un bija skaidrībā arī par to, ka viņa pienākums draugam palīdzēt. Bet par nožēlošanu viņa paša acumirklīgie līdzekļi bija ļoti vāji. Ar tiem maz rubļiem, kas viņam bija klāt, nebija līdzēts, un arī tie viņam pašam ļoti vajadzīgi. Arī nekādu honorāru pienākumu pie «Baltijas Vēstneša» viņam nebija, jo strādāja pie garāka romāna, kurš vēl ilgi nebija gatavs, un avensus vecais Dīriķis pēdējā laikā vairs labprāt nemēdza dot. Bet priekš drauga viņš bija gatavs darīt visu, aizņemties pat no Amatnieku kases! Tikai sāpīgi viņš iegādājās, ka, galvodams par Kristapu, savu kredītu tur bija samaitājis. Pēc pēdējās sarunas ar Olufejevu viņam velti uz to cerēt!… Vai tas resgalis nevarēja tik daudz kā savus procentus samaksāt!? Vienīgais, kur viņš kredītā, tas bija Pudiķis. Pēdējam kā brūtgāna cilvēkam bija arvien daudz naudas vajadzīgs gan priekš puķēm, gan izbraukumiem, gan balvām savai līgavai. Tiklīdz Kārlim bija nauda, tas bija drošs, kā kādu daļu vajadzēs aizdot Pudiķim, bet atdot viņš tik ātri neatdeva, ja tam visai neuzmācās. Un Kārlis atkal, ja viņam spiedoši nevajadzēja, iztika kā varēdams un virsū nespiedās. Tā vēl vecais aizņēmums nebija atdots, kad jau atkal no jauna aizdots, un to pa drusciņai vien. Viņš paskatījās savā piezīmju grāmatiņā – it laba summiņa! Tātad cita ceļa nav, viņš dosies tūdaļ uz pilsētu un sturmēs Pudiķi. Tas arvien tik gudrs, – lai nu viņš gādā! Tam arvien bija tādi un tādi spiedoši iemesli, kādēļ naudas neatliekami vajadzēja. Nu viņš varēja stādīt pretim iemeslu tik spiedošu, ka neatliekami vajadzēja parādu atdot, – un, proti, uz pēdām! Domāts, darīts! Viņš tūdaļ sēdās vilcienā un brauca uz pilsētu. No stacijas viņš kāpa taisni uz Pudiķa korteli Suvorova viesnīcā Pudiķis, blakus minot, dzīvoja uz tā saucamo «lielo māju», jo daudzi no komiltoņiem sev nevarēja to atļauties, ko viņš sev atļāva. No šveicara izzinājis, ka Pudiķis ir mājās, viņš kāpa pa trepēm augšā un pieklauvēja pie tai istabiņas


durvīm. «Iekšā!» aiz durvīm atbildēja, bet kāda sveša balss. Viņš darīja durvis, bet atrada priekšā Kristapu nošļukušu sēžot, sabozušos, ar vārdu sakot, pavisam sliktā garastāvoklī. «Tu Kristap!» Kārlis ar to apsveicinājās. «Kur tad Pudiķis?» «Es jau arī viņu gaidu!» Kristaps atcirta. «Izgāja uz mirkli ārā un nenāk vairs atpakaļ.» «Bet mājā viņš taču ir?» Kārlis jautāja. «Nu, tepat jau karājas viņa vasaras mētelis un cepure,» Kristaps paskaidroja. «Labi, ka es tevi satieku,» Kārlis turpināja. «Tu zini, tai Amatnieku kases lietā… Vai tu manu vēstuli saņēmi?» «Saņēmu jau, saņēmu,» Kristaps it kā aizskarts attrauca. «Tu jau raksti dikti smuki… Tā jau jūs arvien protat, kad jums ko vajag… Bet, ko jūs apņematies, to vis neizpildāt. Paņem naudu, iztērē… Tagad man griež kaklu ciet…» «Kā tā?» Kārlis iejautājās. «Es tevi nesaprotu!» «Nu, Pudiķis!» Kristaps paskaidroja. «Tanī bankas lietā… Es viņu satiku Jelgavā un lūdzu, lai priekš manis samaksā procentus, tā kā man pašam neiekrīt uz Rīgu braukšana. Iedevu naudu priekš trim mēnešiem. Viņš svēti apsolījās visu izdarīt. Es dzīvoju, cilvēks, itin mierīgi tai pārliecībā, ka viss kārtībā. Te uzreiz! Man nāk uz kakla, ka procenti aizkavēti un lai nu samaksājot visu parādu. Tagad – tukšajā laikā ap Jāņiem?!…» Aizskarts viņš piecēlās no krēsla un soļoja šurp turp pa istabiņu. «Pudiķis rīkojies atkal reiz vieglprātīgi!» Kārlis ienesa. «Par to mēs prasīsim viņam atbildi. Bet, ja tos procentus samaksā, tad varbūt nemaz tik slikti nav. Var būt, ka viņi tad parādu gaida?» «Vakar izmocījos velti!» Kristaps atbildēja. «Pūcītis man atbild: tā ir liela summa, un tie galvinieki, es teikšu taisnību, jums tādi pašvakri vīri. Ja jūs to parādu varētu nolīdzināt ar obligāciju, tas būtu citādi. Tātad esmu tintē,» viņš nošļucis nobeidza, «jo arī priekš procentiem man tās naudas nav…» «Kur ir Pudiķis?!» Kārlis iesaucās. «Man viņš jādabū rokā!…» Uz viņa pogas spiediena ieradās sulainis, kuram viņš prasīja pēc komiltoņa. «Apakšai viņa nav, un aizgājis viņš arī nav,» bija atbilde. «Viņš tepat kur būs iegājis kad tukšā numurā…» Viņš gāja Kārlim līdzi meklēt, un tic patiešām atrada Pudiķi kādā tukšai numurā koridora galā, pēc kam sulainis aizgāja. «Ā, Rituli!» Pudiķis viņu sirsnīgi apsveica un nemaz nebija ļauns par to, ka iztraucēts. «Redzi; kur esmu ielīdis!…» «Redzu!» Kārlis nopietni atbildēja. «Bet kādēļ tad tu neuzturies istabā?» «Mani tur pastāvīgi traucē – es nevaru mācīties!» Pudiķis aizbildinājās. «Tu redzi,» viņš tam rādīja angļu valodas mācību grāmatu, kas tam bija rokā, «esmu ar to izkritis gluži cauri. Tagad nu «oksēju» un gribu uzmanīt angļu valodas skolotāju Vudu, kad tas caur Vērmaņa parku iet uz «polonēzi». Lūgšu, lai viņš mani pielaiž pie pēceksāmena. Citādi viss tas, ko šinī semestrī esmu strādājis, ir bijis velti. Ah jā – to dara tās mīlestības bezmiega naktis…» «Man ar tevi drusciņ nopietnākas darīšanas,» Kārlis stingri noteica. «Lūdzu, lūdzu!» Pudiķis padevīgi attrauca. «Liec dzirdēt! Bet, a propps, Rituli vai tu necelsi pie vecā Borisa honorāru? Vai tu nevari man drusku aizdot? Zinu, ka esmu pie tevis labu tiesu debetā, bet tev visu ar pateicību atdošu – –» Kārlis, saņēmis rokas krustis uz krūtīm, viņu pārmetoši uzlūkoja, un viņš apjuka. «Nu jā!» tas beidzot ir kā aizbildinādamies iesaucās. «Tu taču zini, ka man ir cerība uz «mitgifti». Kam citam reiz visa Starpiņu manta paliks kā viņu vienīgai meitai? Bet mantas attiecības pret viņu man uzliek arī mazus pienākumus. Hertai šinīs dienās ir dzimumdiena, un tu taču sapratīsi, ka man man


vajadzīgs – » «Tā, tā!» Kārlis viņu sodoši pārtrauca. «Tātad Hertai atkal puķes vajadzīgas? Bet priekš cilvēka, kuram esi apņēmies samaksāt procentus, bet naudu notērējis, priekš tā tev nav vajadzīgs!…» Asi un caururbjoši viņš to uzlūkoja. Pudiķis pieķerts līdz ausīm nosarka. «Tad tu ar viņu jau runāji? Nu, teikšu taisnību – man priekš viņa ir vajadzīgs… Cik nepatīkami! Es nevaru vairs uzturēties savā istabā. Tur tas cilvēks sēd un saka man visādas rupjības…» «Uz ko viņam pilnīgi tiesība!» Kārlis stingri noteica. «Tu esi rīkojies vairāk nekā bez sirdsapziņas.» «Zinu jau, zinu, pats to atzīstu!» Pudiķis taisnojās. «Bet mans dievs un tēvs! Cilvēks jau vien esi, un jauns arī esi, un dzīve ir tik jauka, un tava izredzētā tev ir pie sāniem!… Nu, es biju ar viņu teātrī, un sliktas vietas es nevarēju ņemt, un mamma arī bija jātura līdzi, lai neceltos vēl kādas valodas. Un pēc tam supejai, trīs kuvēri, un likām uzstādīt arī ledū, un – pagalam tā nauda bija! Viss taču ir cilvēcīgi, tik saprotami! Bet toties morāliskas paģiras man vēl jo lielākas. Ka es kā varētu atdot tam cilvēkam viņa naudu, lai viņš laiž mani mierā…» «Ar to vien nepietiek!» Kārlis stingrā tonī turpināja. «Tu esi viņu ievedis nepatīkamā stāvoklī, no kura tev jālīdz viņam tikt laukā…» Piesarcis Pudiķis spēra dažus soļus šurp turp. «Arī par to esmu domājis,» viņš beidzot ieminējās. «Patiesībā šis cilvēks jau nekāds saimnieks nav, un būtu labāk, ja viņš no tām mājām varētu tikt vaļā! Mājas ir labas, zem brāļiem savu piecpadsmit tūkstošu rubļu vērtas. Gribu piedabūt savu švīgerpapu, lai viņš tās nopērk un dod Hertai līdzi pūrā. Caur Hertu esmu jau soļus spēris un ar viņu gandrīz sanaidojies, jo viņa nekādi negrib iejaukties sava papiņa veikala lietās. Bet velta viņas liegšanās, – ja es ko esmu nodomājis, tad vedu to arī cauri! Cik patīkami, ka tev kā literātam ir arī savs lauku īpašums! Un tādēļ, vai zini, – tu man darītu lielu patikšanu, ja tu varētu man aizdot tam cilvēkam priekš tiem procentiem. Par atdošanu jau nebēdā, jo man taču no brāļa sava mēneša nauda un izredze arī uz «mitgifti».» Bargi Kārļa piere aptumšojās. «Man nav ne no brāļa mēneša nauda, ne arī kāda izredze uz «mitgifti»! Bet mūsu draugs Perlants svešā pilsētā guļ uz gultas tikpat kā Lācarus un lūdz pēc palīdzības! Vismaz kādi 50 rubļi viņam jānosūta…» «Perlants!» Pudiķis, it kā nepatīkami aizskarts, iesaucās. «Vai tas varētu būt?!… Viņš tev atkal rakstījis?» «Viņš ir rakstījis un lūdz, un, ja viņš lūdz, tad tu gan sapratīsi!» Kārlis attrauca. «Tu taču viņa raksturu pazīsti. Un tādēļ mana cieša un neatliekama prasība ir: tev tā nauda jāgādā!» Ziņa par Perlantu Pudiķim, kā varēja redzēt, bija ķērusies mazliet pie nerviem, jo, pielicis roku pie pieres, viņš nokāra galvu un kādu brīdi palika mierā. «Ja jau tas vajadzīgs,» viņš pēc brīža ieminējās, «nauda būtu jāuzpumpē…» «Pumpē vai kā, bet gādā un cik drīz vien iespējams!» Kārlis stingri noteica. «Jeb vai tu gribi to uz savas sirdsapziņas ņemt, ja slimais biedrs svešā malā nobeidzas badā?» «Jā, kas tad to grib!» Pudiķis it kā aizskarts saslējās. «Kad jāgādā, tad jāgādā, un galu galā – priekš maniem apstākļiem tā jau nav nekāda nauda. Bet ar angļu pēceksāmenu nu ir beigas… Ja naudu patiešām mūsu laikos grib uzdzīt, tad ir jāpieliek visa enerģija. Atkal gads polonēzē, atkal gads ilgāk jādzīvo bez Hertas!» viņš nopūtās. «Nu, – par to es varu pateikties sarežģītiem apstākļiem…» Viņi gāja atpakaļ uz Pudiķa numuru, lai pārrunātu tuvāk naudas uzdzīšanas plānu. Ja jau reiz tas bija vajadzīgs, tad Pudiķis šim uzdevumam dāvāja visu savu enerģiju un bija pavisam cits cilvēks. Kristaps sēdēja vēl arvien nošļucis un sabozies. Iemesls pa galvenai tiesai tas, ka šorīt vēl ne lāsi nebija baudījis, jo viņš bija gluži bez naudas. «Nu, ko lai darām ar to nepatīkamo lietu?» Pudiķis viņu uzrunāja. «Atvaino, ka tev tādas nepatikšanas caur mani, bet man tā lieta ne mazāk nepatīkama. Nu, man neiekrita tūliņ to lietu izdarīt, un tā viņa iegūla. Galu galā tā jau ir pavisam niecīga summiņa, un ne toreiz, ne agrāk tu man nekad neesi licis manīt, ka tavi naudas apstākļi tik vāji. Tu taču arvien uzsvēri, ka simts rubļu, pāri simtu rubļu tev pie


tavām lielām mājām nav ko nospļauties, un tādēļ es to sapratu tā, ka tu to summiņu pats otrreiz samaksāsi…» «Vai tad es to nevarētu!» Kristaps it kā atvainodamies attrauca. «Ja vecie cik necik būtu iedevuši no tā, ko solīja. Bet es esmu pieļurbots, ka vairāk nevar pieļurbot! Vai es sievu ar trim četriem tūkstošiem nebūtu dabūjis katrā laikā? Ko man visu neapsolīja: paši dos, onkulis palīdzēs, – nu ir visi onkuļi pie velna! Viņi gribēja man tikai to meiteni uzkārt kakla, – nu aizskrēja arī tā bez kādas jēgas!… Tā nu es tagad sēžu bez kapeikas…» Kārlim karstas asinis durstīja vaigus, it kā viņš par to visu būtu līdzvainīgs. Sirds viņam vārījās par tādu bezgodību, un tomēr viņš tam cilvēkam neko nevarēja sacīt. «Ē, ko tur tik daudz!» Kristaps beidzot atmeta ar roku. «Lai nāk un mani izķīlā, lai sviež no mājām laukā!… Man naudas nav, – un ko es tur varu darīt?» Pudiķis soļoja šurp un turp pa istabiņu un likās par Kristapa vārdiem ļoti saniknots. «Tā jau ir bērna valoda!» viņš beidzot iesaucās. «Lai nāk un mani izķīlā, lai sviež no mājām laukā, kur vajag spert soļus un darīt visu, lai tas nenotiktu! Es nesaprotu tādu bezdūšību, pasivitāti. Es tur nekā nevaru, – lai dara ar mani, ko grib!… Cilvēks, tu jau nezini, ko tu runā!… Tagad pa Jāņiem, kur jaunā raža, tā sakot, pie durvīm un varēs paņemt naudu, viņš ļausies izsviesties, lai cits nāk iekšā pie pilna galda! Tādu mazdūšību, tādu bezdarbību es tiešām nesaprotu. Kur jāpieliek visi spēki un jādara kas, viņš nolaiž rokas: lai nāk pār manu galvu kas nākdams! Tā ir gļēvulība, bezdūšība…» «Jā, ko tad lai es daru!?» Kristaps attrauca. «Tās vārpas es zaļas nevaru noplūkt, un neviens par viņām man arī neko nedod. Ak, nu, labus padomus esmu dzirdējis diezgan, bet ar tiem man nav līdzēts. Liec labāk uznest kādu šņabi un pudeli alus, man dūša pavisam plakana!» Pudiķis piespieda pogu. Kad parādījās sulainis, viņš tam sacīja: «Uznesat karafinčiku, uzkožamos un pāra pudeles alus! Tas iet uz mana rēķina…» «Tūliņ!» sulainis izsteidzās un pēc maz acumirkļiem bija ar prasīto klāt. Kristaps kāri uzpravīja dūšu, kamēr Pudiķis turpināja lekciju. «Viņš nevar nekā darīt!» tas atņēmās. «Vajag taču drusku paštaksācijas spējas. Tavs materiālais stāvoklis nebūt nav tik slikts, kā tev izrādās. Tev nav skaidras naudas, tas gan, bet tev ir īpašums, kas zem brāļiem savu 15000 rubļu vērts. Un tik daudz parādu, es domāju, tev nebūs. Nu, tad pārdod savu māju nost, ja citādi nevari, saņem pārpalikumu un dzīvo. Rau, ko es darītu, ja atrastos tavā stāvoklī…» «Vadzi, tā nav slikta ideja,» Kristaps, pēc glāzītes atplaucis, sāka padomāt. «Gādā man pircēju, un es tev izmaksāšu labas vakariņas. Vai tu domā, ka par saimnieku būt ir jau kāds liels prieks? Labība lēta, ļaudis dārgi, nepaklausīgi arī, un, ja tu pats neej un neplēsies, uz nevienu tu nevari palaisties. Man tā saimnieka būšana pavisam apnikusi.» «Ir jau arī vēl citas profesijas pasaulē,» Pudiķis piebilda. «Ja es savas mājas varētu pārdot, tas ir, cik necik par cenu, ka man tur atliek kas pāri,» Kristaps sajūsmināts iesaucās, «tad es iemu par «bulgāru»! Tu zini, tagad līdz ar jauno apriņķa policiju uz laukiem iecelti tādi suņu pārziņi. Tiem jāskatās, ka suņi neblandās apkārt pa laukiem bez likumīgām vangalēm, kurām tiem vajag būt piesietām kaklā. Kur tādu suni satiec, šauj nost! Dabū 120 rubļus gadā un barību priekš zirga, un par katru nošautu suni 3 rubļus no viņa īpašnieka. Smuka šefte, daudz labāka nekā saimniekam!» «Ir jau arī vēl citi arodi, kur var savu maizi paēst,» Pudiķis paskaidroja. «Tikai lietai nevajag jaut iet, kā viņa grib, bet pašam vajag ko darīt. Ja tu man atļauj, es piedāvāšu visu tavas mājas kādam pircējam par 15000 rubļu. To vārdu es nesacīšu, jo tas vēl paliek mans noslēpums.» «Malacis!» Kristaps sajūsmināts iesaucās. «Ja tu man tās mājas izšeftē, es izmaksāšu vakariņas!» «Galīgi tev apsolīt nevaru, jo pirkums diezgan svarīgi, kas jāpārdomā,» Pudiķis atbildējā. «Varbūt tas tik ātri neiet. Bet galvenais ir iegūt laiku un bankas spaidus novilcināt. Ja pircējs tūdaļ nerastos, tad vajag runāt ar bankas kungiem, vai viņi nevar aizdot uz tavām mājām pret obligāciju. Tu līdz ar to


samaksā savu parādu, un banka izpērk visas tavas obligācijas un neatliek ar vienu obligāciju tava vienīgā aizdevēja. Tev iznāk vēl varbūt kāds tūkstotis vai vairāk pāri priekš rīcības kapitālā. Maksā nu tikai procentus un esi bez bēdu! Tādu padomu Veinberģis devis daudziem, un daudzi tā izlīdzējušies.» «Arī labs priekšlikums!» Kristaps sajūsmināts iespēra līdzi šņabja. «Katrā gadījumā – vakariņas es izmaksāšu krietnas…» «Mēs tagad ar Rituli iesim un tavā labā strādāsim,» Pudiķis nobeidza. «Nevar kavēties ne minūti… Ja gribi mūs še sagaidīt, vari še uzkavēties. Ja vēlies ko, tad pasauc sulaini, lai dod uz mana rēķina. Tātad uz redzēšanos!…» *** Nākamā acumirklī Pudiķis ar Kārli bija uz ielas. «Vispirms,» Pudiķis sacīja, «mums vajadzētu uzdzīt caur pumpi to naudu priekš Perlanta, jo tas tas steidzamākais! Un tādēļ mums vajadzētu iet taisni uz drošu pumpi. Skraidīt pie kādiem Mikentāliem vai citiem, kur tāda vaina un tāda vaina, nav nekāda nolūka. Es tādēļ lieku priekšā veco tautieti Krauklīti…» «Manis pēc,» Kārlis atbildēja. «Bet tikai ar to norunu, kur tu ne ar pušu plēstu vārdu viņam neliec manīt, ka tas priekš Perlanta. To viņš vēstulē stingri piekodinājis.» «Saprotu it labi,» Pudiķis pasmaidīja, «delikāta lieta!… Kā tas, piemēram, izskatītos, ja es gribētu aizpumpēt Hertas papu? Ir lietas, ko var un ko nevar…» Klusēdami viņi gāja uz priekšu, un Kārlis pārdomāja tās dīvainās attiecības, kādās viņš iestidzis pret Kristapu. Viņš taču šo cilvēku vēlētos tur, kur pipari aug, un tomēr viņam jārūpējas par to kā par savu tuvinieku. Tas laupījis viņam, kas tas dārgākais pasaulē, sagānījis viņa mīlas svētumus, un tomēr viņš tam nedrīkstēja izsacīt ne mazāko pārmetumu. Taisni otrādi, – jutās kā grēcinieks viņa priekšā! Cik tas tomēr tai dzīvē var noiet savādi, pavisam citādi, nekā mēs gribam un domājam. Viņi bija sasnieguši Krauklīša bazāru un atradās tā dzīvoklī. Mājas kungs turpat bija birojā. Bet viņš nebija viens. Arī Olufejevs ar žīdu Srolki Johumsonu tur bija. Kā rādījās, viņi nodarbojās ar kādu svarīgu projektu un dedzīgi studēja mājas plānu. «Vai, kungi, man pavisam tagad nav laika!» Krauklītis saviebās, kad tie pie viņa ienāca. Nekad nebija dzirdēts, ka viņš ar studentiem runātu tādā tonī. «Vai jums kāda steidzīga darīšana?» Pat Pudiķis par tādu neparastu sagaidīšanu apjuka. «Jā, – mums būtu kāds vārdiņš jāparunā – – zem četrām acīm – –» Nevarēja taču še to cilvēku klātbūtnē, jo Olufejevs jau diaboliski smīnēja, bet Srolke Johumsons kā ērglis skatīja plānu. «Neimen wir dos, dos ist gut für die Magazin!» (Ņemsim to, tas labs priekš magazīnas!) «Nujā, – ko tad jūs gribiet man teikt?!» Krauklītis nepacietīgi turpināja. «Lūdzu, nāciet te…» Viņš ieveda tos blakus istabā, kur Ernests Sutums mācīja viņa dēlus. «Redziet, mums ir tāda situācija, kur mums steidzīgi vajadzīga nauda,» Pudiķis paskaidroja. Viņš būtu labprāt piebildis: «Priekš kāda slima biedra,» – bet Kārlis kategoriski to bija noliedzis minēt. «Un, tā kā mēs jūs pazīstam par krietnu patriotu, tad griežamies taisni pie jums – –» «Ak, nu, kungi, tā traču pavisam niecīga lieta pret to, kas man priekšā!» Krauklītis īdzīgi atmeta ar roku. «Man pavisam nav laika… Nu, paskrienat taču citur kur��� Es jau jums nekad neesmu aizliedzis… Jūs nāciet pavisam nelaikā… Ļoti atvainojos…» «Ha-ha-ha!» Ernests Sutums sarkastiski iesmējās, bet nevarēja izprast, vai smiekli zīmējas uz viņiem vai arī iztek no viņa sarunām ar zēniem. Bet Pudiķis pieņēma, ka tas zīmējas uz viņiem. «Ļoti atvainojies Krauklīša kungs, ka jūs apgrūtinām. Bet ja jau jums nav laika un arī nauda pašiem vajadzīga – – –» «Nu, kuram tad nauda nav vajadzīga, mums visiem tā vajadzīga!» Krauklītis attrauca. «Ar ko jums


vēl varu pakalpot?» «Ak tā!» Pudiķis ieminējās. «Mūsu patiesais nākums jau bija pavisam cits. Jūs esat direktors Amatnieku kasē. Mēs gribējām parunāt kāda aizņēmuma dēļ – –» Krauklītis kļuva pavisam nepacietīgs. «Tur jūs runājat ar Pūcīti, ar Olufejevu, ar Bisnieku!» viņš to pārtrauca. «Ar mani runāt nav nekāda nozīme. Kā jau teicu, man nepavisam nav laika…» «Ardievu!» Pudiķis sausi sacīja, Kārlis mēmi palocīja un lepni paceltām galvām viņi atstāja Krauklīša dzīvokli. Kārlim tāda Krauklīša izturēšanās pret paradumu likās dīvaina un neizprotama, un Pudiķis bija pavisam zaļš no dusmām, tas nospļāvās, kad bija ārā uz ielas. «Priekš mums viņam nav laika, priekš letoņiem tam laika vai cik! Un mēs to esam turējuši arvien par savu tautieti un parādījuši to vislielāko cienību. Nē nē, es saku tie veči par daudz izlaižas! Tas paliks arvien jo ļaunāk, ja mēs sēļi, nespersim soļus. Mēs taču biedrībā visi esam biedri, un mums tik skaists biedru skaits. Ja mēs vēl attīstām aģitāciju, tad nākamā pilnā sapulcē visus tos priekšniekus Mikentālus un Krauklīšus, varam izbalsot no runas vīriem! Vismaz varam viņu balsu skaitu nodzīt līdz minimuma. Ja tie redzēs, ka protam radīt zobus, tad arī tie pratīs citādi izturēties pret student. Tādu skopulību, – fu!» Bet, ja viņš būtu pazinis Krauklīša patiesos apstākļus, tad nepavisam būtu tā sirdījies. Viņš jau nepavisam nevarēja iedomāties, ka Krauklītis viņam nespēj aizdot, un tomēr tas tu bija. Tas bija iestidzis tik sarežģītos apstākļos, ka viņa stāvoklis patiešām bija šausmīgs! Viņa grandiozais pasākums, viņa mūža darbs – jaunais bija novedis viņu pie bankrota tik materiālā, kā idejiskā ziņā. Materiālā ziņā viņu gremdēja Hipotēku biedrība, liegdama viņam pienācīgo kredītu, uz kuru katram bija tiesība un uz kuru viņš bija rēķinājis. Toreiz bija parasts, ka pēc tam, kad trešais stāvs būvei bija nobeigts, Hipotēku biedrība to novērtēja un izsniedza pienācīgo aizdevumu, lai būvi varētu nobeigt galīgi. Kad viņš pēc trešā stāva pieteica aizņēmumu, Konrāds Bornhaupts pasacīja, ka uz tādiem fantastiskiem uzņēmumiem Hipotēku biedrība neaizdod ne kapeikas, un citi direktori tam piebalsoja. Katrā ziņā tā bija atbilde uz to, ka bija noņēmis savu kandidatūru pilsētas vēlēšanās no 2. klases kompromisa listes. Bet savus svabados kapitālus tas visus bija izbūvējis un arī no Amatnieku kases pēc iespējas aizņēmies. Citas mājas bija aplienētas un Rīgā vispār iestājusies namu krīze, ka tās ar peļņu vairs nevarēja pārdot. Kā nu lielo būvi dabūt vismaz zem jumta un tiktāl gatavu, ka to varētu izīrēt? Viņš nenolaida rokas un rīkojās. Ar savu iespaidu tas izdabūja cauri Latviešu biedrības runas vīru sapulcē, ka biedrība viņam no savas svabadās naudas aizdeva 6000 rubļus. Arī kā kuģu biedrības «Austra» direktors un kasieris tas izlietoja svabadās summas tai cerībā, ka viņa pasākums sāks dot ienākumus un viņš tās varēs pataisīt atkal svabadas. Bet nu «Austrai» uznāca nesekmes, ka tai pašai vajadzēja savus svabados kapitālus un vēl aizņemties. Latviešu biedrībā cēlās kurnēšana, ka runas vīri viņam aizdevuši biedrības naudu nelikumīgi pret nedrošām obligācijām. Lieta nāca pilnā sapulcē, kura nolēma parādu atprasīt. Arī procentus Amatnieku kasē viņam nācās grūti maksāt, un, kā tas jau arvien mēdz būt, kad aizņēmējs nespēj izpildīt savus pienākumus, citi direktori sāka uz viņu skatīties it kā no augšienes un viņu spaidīt. Vēl jo vairāk – kur Krauklītis bija nostājies noteikti Latviešu biedrības pusē, bija arī akcionārs «Baltijas Vēstnesim», kurš «Dienas Lapu» un kasi apkaroja. Bet faktiski viņš atkarājās pilnīgi no savu līdzdirektoru žēlastības. Un tie ar viņu rotaļājās, piesprieda pa druskai kredītu, bet nekad tik daudz, cik vajadzīgs, novilka no tā vecus parādus un tā viņu pastāvīgi spaidīja un jauca viņa aprēķinus. Tur tīri varēja galīgi apjukt. Viņš tomēr glāba, kas glābjams, lika jumtu jau uz trim stāviem, lai gan kalkulēts bija uz pieciem stāviem. Bet gruntsgabals un fundamente izmaksāja tikpat daudz priekš trim kā priekš pieciem stāviem, tā ka rēķinos iznāca liela starpība viņam par zaudējumu. Tomēr, lai gan ar lielām mokām un grūtībām, viņš no sava grandiozā plāna – pirmais plāns, kā mēs zinām, bija apbūvēt veselu iecirkni starp četrām ielām – dabūja vienu daļu tiktāl gatavu, ka varēja to izīrēt. Bet nu viņš pieredzēja idejisku bankrotu un ar šausmām nomanīja, ka notiek kaut kas pretējs, nekā


viņš bija nodomājis, proti, ka viņa bazārs veicinās latviešu saimniecisko un tirdzniecisko attīstību. Mūsu sašutušie draugi, caur bazāra kolonādi iedami, neievēroja, ka gandrīz no katras pārdotavas, kas izīrēta, žīds, pabāzis bārzdu, garāmgājējus aicināja: «Brauchen Se was?! Kaufen Se was?! Gute Waare! Bilike Preise!» (Vai jums ko nevajag? Vai ko nepirksat? Laba prece! Lētas cenas!) Tikai žīdiņiem un žīdiņiem tas varēja ko izīrēt, latviešu tirgotāji neradās. Un viņš taču bija iztēlojies, ka viņa bazārs būs latviešu tirdzniecības nams, kurā tirgosies latviešu tirgotāji un sekmīgi sacentīsies ar cittautiešiem! Ne vests no tam! Kāds retāks latviešu amatnieciņš ar savu darbnīcu ielīda tālākās rindās, kur kādā stūrītī nost no ielas, citādi – pāris latviešu drēbnieku, kāds grāmatu tirgotājs, kāds kurpnieks ar zābaku bodi – un tas viss! Vienalga, kādas priekšrocības un pavieglinājumus tas arī nedeva saviem tautiešiem, lai tie sekmīgi spētu konkurēt, – latviešu tirgotāji neiedevās. Pēterim Krauklītim bija jānāk pie tās bēdīgās pārliecības, ka latvieši nav tirgotāju tauta. Krodzinieki viņi ir labi, atvilkt pudeli alus un padot, to viņi prot, bet atrast citus sekmīgus tirdzniecības zarus – uz to viņiem trūkst dāvanu. Ka viņa iztēlotā lepnā latviešu tirdzniecības pils, kam bija vairot latviešu turību un atbalstīt latviešu kultūru, izvēršas par žīdu rebinieku midzeni, tas latviešu patriotam Pēterim Krauklītim ķērās vairāk pie sirds nekā visas saimnieciskās nesekmes un zaudējumi. Cik labprāt viņš savus tautiešus būtu iztaisījis par tirgotājiem. «Tirgojaties!» tas sacīja katrām inteliģentam, kam nebija nodarbošanās vai arī kas gribēja pavairot savus ienākumus. «Tirdzniecībai ir zelta pamats! Tirgojaties ar šo vai to, jūs pie tam nopelnīsat… Ja ne ar citu, tad ar petroleju…» Vējā runāti vārdi! Vienīgais, ko viņš varēja pārliecināt, bija Latviešu teātra aktieris Eižens Kociņš, kurš patiešām noīrēja bazārā telpas un tirgojās ar petroleju. Bet veikalu viņš ar to nekādu netaisīja. Pastāvīgi kaldams, viņš savus biedrus kases direktorus pārliecināja, ka vajadzīgs pabalstīt vismaz ar aizdevumiem latviešu amatniekus, vispirmā kārtā mēbeļu galdniekus. Bazārā var atvērt lielāku veikalu kurš komisijā pārdod no latviešu mēbeļu galdniekiem savestās mantas. Uz šiem priekšmetiem viņu īpašniekiem tiek izsniegts no kases aizdevums, kuru atmaksā, tiklīdz priekšmeti pārdoti. Faktiskā veikalu īpašniece būtu pati kase, bet viņš tas direktors, un, lai projektu dabūtu cauri, tam vajadzēja izraudzīties Olufejevu par savu līdzdirektoru, kuru tas no visiem citiem direktoriem vismazāk varēja ciest. Bet lietas labā daudz ko vajadzēja paciest. Tikai arī te izrādījās, ka no latviešiem nekas neiznāk, un veikals tikai tad varēja uzplaukt, kad pie tā piedalījās Srolke Johumsons. Latviešu galdnieki labāk par lētu naudu pārdeva viņam nekā deva savas mantas komisijā pret aizņēmumiem. Turpretim Johumsons gan mācēja aizņemties un galu galā vēl it krietni nopelnīja. Tās visas bija lietas, par kurām abiem mūzas dēliem nebija ne jausmas, jo Krauklītis bija pārāk veikalnieks, lai neatklātu savas trumpas un parādītu otram savu īsto stāvokli. Viņi par to dabūja zināt tikai vēlāk. Bet ilgi tie arī par viņu neprātoja, jo nāca jauni iespaidi un tiem bija jāsteidzas uz Starpiņiem uz daudz svarīgāku lietu nekā vienkāršu pumpi. Ceļš uz turieni veda pa Todlēbena bulvāri gar Esplanādi, kuras stūrī pie Nikolaja ielas tika celta III Vispārējo dziedāšanas svētku ēka. Staba rinda sniedzās augsti gaisos un bija sasietas jau ar krusta kokiem, uz kuriem tika celtas spāres un jumts, segts ar dēļiem… Vienu laiku būve stāvēja mierā, jo būvvalde to apturēja, bīdamās par pīlāru un saišķu izturības spēju, celdama ierunas, ka būve varot sakrist. Bet pēc tam, kad būves vadītājs arhitekts Pēkšēns ar logaritmiem bija pierādījis būves izturības spēju, darbi tika atkal atļauti. Attīstījās milzīga, impozanta ēka, kas pēc sava apmēra lielā mērā pārspēja Otro vispārējo dziedāšanas svētku ēku bija 2000 kvadrātasis liela, tātad ieņēma 2 1/2 pūrvietas lielu laukumu ar visu iežogojumu kādas 6 pūrvietas. Dziedātāju tribīne vien bija celta priekš kādām 3000 personām. Uz ielas no garāmgājējiem bija sastājuši lieli ļaužu pulki un skatījās kā uz kādiem brīnumiem. Starp tiem bija arī liela daļa vāciešu, vecie meistari un viņu gaspažas vai arī citi iesmu pilsoņi, kam


bija grūti aprast ar jauniem laikiem. Mūsu draugiem bija ļoti interesanti iejaukties pūlī, lai noklausītos viņu valodas. «Schau, schau, was die Bauern treiben!» kāds meistars savam biedram ironisku smaidu sacīja. «Sie wollen uns, Deutsche, übertreffen. Wie das Gerümpel dort noch zusammen hält!» Kā varēja redzēt, viņš jutās lietpratējs būvniecības mākslā. (Rau, rau, ko zemnieki taisa! Viņi mūs, vāciešus, grib pārspēt. Kā tas čumuris tur vēl turas kopā!) «Wie man das ihnen überhaupt noch erlaubt?» kāda gaspaža ieminējās. «Es kann ebensgefährlieh werden…» (Kā viņiem to vispār vēl pieļauj? Var notikt vēl dzīvības briesmas…) «Ach, nun!» kāds trešais atmeta ar roku. «Wir werden doch da nicht kriechen…» (Ak nu! Mēs taču tur nelīdīsim…) «Sie sollen ja ihren eigcnen Gott haben!» kāds cits pastāstīja. «Ligo soll er heisen.» (Viņiem jau pašiem savs dievs esot! Līgo saucot.) «Nonsens!» kāds cits, kas likās jau būt kāds virsskolotājs vai kas vairāk, nicīgi noraustīja kamiešus. «Das hat ihnen unser Dr. Diederich klar bewiesen in seiner Abhandlung: «Der falsche Gott «Ligo»…»» (Nieki! To viņiem mūsu Dr. Diderihs skaidri pierādījis savā rakstā: «Viltus dievs «Līgo»…») Kārlis ievēroja arī veco madāmiņu ar melno rotundi un raga brilli, kura tam tik dziļi bija iespiedusies atmiņā, kad tas vienā vagonā ar viņu brauca kopā uz Rīgu. Arī viņa uzlūkoja ēku ar tik nicīgu, ironisku smaidu, ka, ja būve to būtu sapratusi, tai būtu vajadzējis aiz kauna zemē ielīst. «Nun, was meinen Sie denn dazu!» Kārlis viņu uzrunāja pa vāciski. (Nu, ko jūs par to domājat!) «Kuhstall!» viņa nicinoši atmeta ar roku un lepni novērsās. Atskanēja gardi smiekli, kuriem piebalsoja arī mūsu draugi, jo žeste bija pārāk drastiska. Bet viņiem nebija laika te ilgi kavēties, ievērojot svarīgās darīšanas, un tādēļ tie cilpoja atkal uz priekšu. Pēc dažām minūtēm tie piezvanīja pie Starpinu dzīvokļa. Viņus ielaida pati kundze plašā mājas kleitā, kas viņas miesas apjomu padarīja vēl jo diženāku. Tā saņēma viņus ļoti laipni, silti sizdama pa viņu rokām, pēc tam kad tie viņas roku bija jau godbijīgi noskūpstījuši. Tad ieveda tos salonā, kur Amītis viņiem kā mīļiem un labprāt redzētiem viesiem nāca jau pretim, tik saldi «šmuncelēdams», ka viņa sarkanā kakla lentīte notirinājās vien. Un mazputniņš Lulū, kas būrītī bija ieņēmis nelaiķa Pipī vietu, gavilējoši iedziedājās. Pudiķa pirmais darbs bija pārliecināties, vai mazputniņam būrītī netrūkst barības un svaiga ūdens. Mazputniņš, it kā sajuzdams lielo interesi par viņu, spārniņus vien spurkšķināja. Bet mamma apgalvoja, ka viss ir «frišs» un ūdeni viņa vēl tikko kā šorīt pati ar savu roku ielējusi. Pudiķis tad piegriezās citam vēl mīļākam priekšmetam. Patlaban iznāca no blakus istabas Herta, gaiši ģērbusies, savām zeltainām cirtām pār pleciem. Kā rādījās, ar saraudātām acīm, kuras tomēr silti un spulgi mirdzēja, kad Pudiķis viņu pētoši uzlūkoja. Galanti viņš noskūpstīja tai roku, pēc kam viņa apsveicinājās ar Kārli. Pēc tam viņa it nemanot iezagās ar Pudiķi blakus istabā, kamēr Kārlis palika pie mammas un sarunājās ar viņu par visādām vienaldzīgām lietām, par laiku, nākamiem dziedāšanas svētkiem, dzīvi jūrmalā utt. Mamma apstāstīja arī Kārlim, kādas lielas klapatas papam ar saviem septiņiem vīnūžiem. Patlaban viņš no komijiem noņēmis kontroles rēķinus: zogot diezgan! Papus dažreiz pavisam nelabi uztraucoties, ka «neštimmē»: «Jūs mani gribiet apzagt, aplaupīt!…» Viņš jau sirdsslims… «Papiņ, lai jau nu zog,» viņa to apmierinājusi. «Ja dievs mūs svētīs, viņi mūs neizpostīs…» Viņi ar pēcpusdienas vilcienu braukšot uz «štrandi», lai papa labi atpūšas no savām errastībām. Bet, neraugot uz šīm savā ziņā dzīvām valodām, tie abi sekoja dialogam blakus istabā. Herta atzinās, ka viņa sevi pārspējusi un darījusi to, ko viņam teikusies nedarīt, proti, iepazīstinājusi papiņu ar viņa projektu. Grūti tas viņai nācies, bet, tā kā jūtoties ar viņu saistīta, tad arī viņas domas nedrīkstot citādas būt. Un galu galā jau arī viņai tāds lauku īpašums, kā viņš to viņai aprakstījis, izrādoties kairinošs un praktisks. Viņa tur pa vasaru uzturētos brīvā, neviltotā dabā, nekoptu savas mākslas studijas un baudītu produktus tos svaigākos, pienu kā iz govs slauktu, saknes un augļus no pašu


dārza. Tas tik idilliski un tomēr tik praktiski, jo, tā kā tās mājas atrodoties pie upes, tad varētu arī «bādēties» un atkristu pa vasarām dārgā dzīve jūrmalā, kur taču viss tik saspiests un putekļus vien dabon sarīties! Viņa lietu tādā garā arī likusi priekšā papiņam, un tas solījies to pārdomāt. Pudiķis to ieskatīja par to lielāko mīlestības pierādījumu un algoja viņu ar karstu skūpstu. Pēc tam tie laimē starojošām acīm iznāca atpakaļ salonā. «Kur ir papa?» Pudiķis steidzīgi jautāja. «Mums ar viņu steidzīga darīšana…» «Tūliņ!» kāda balss aiz otrām durvīm iesaucās, un drīz vien pa tām iznāca Starpiņš raibā vestē ar resnu zelta ķēdi pār vēderu un mīkstās mājas kurpēs. Viņš sniedza Pudiķim roku. «Labdien, mīļo švīgerzon! Herta man jau stāstīja… Jūs, also, savā mitgiftē gribiet vienas lauku mājas?» «Tās katrā laikā zem brāļiem savu piecpadsmit tūkstoš vērtas,» Pudiķis steidzās paskaidrot. «Dzelzceļa tuvumā, laba kviešu zeme, upes un meža tuvumā, ar vārdu sakot: visas dabas priekšrocības…» «Tā jau man Herta stāsta,» Starpiņš piebilda. «Bet kādēļ tad šis grib pārdot?» «Mantojuma dalīšanas dēļ, kā tas jau dažkārt atgadās,» Pudiķis paskaidroja. «Bet tādēļ jau arī mums ronas tāds izdevīgs pirkums, kāds ne ik reizu – –» «Vai tas tas pārdevējs?» Starpiņš viņu pārtrauca un pameta galvu uz Kārli. «Nē, tas mans komiltonis Ērgļu Kārlis,» Pudiķis piesarka. «Jūs taču viņu pazīstiet?…» «Ah jā, itin pareizi!» Starpiņš atcerējies sniedza Kārlim roku. «Piedodat… Es domāju, ka jūs būtu tas pārdevējs…» «Pārdevējs arī te Rīgā,» Pudiķis steidzās paskaidrot. «Mēs viņu katrā acumirklī varam dabūt.» «Nē, nē, to putru tik karsti nestrēbsim!» Starpiņš atmeta ar roku. «Esmu to lietu pārdomājis. Mīļo švīgerzon, mums nav jāpārsteidzas. Jūsu pūrs jums neizbēgs, jo kam citam paliks mūsu labums kā mūsu vienīgam bērnam? Nu, labi, jūs gribiet mājas, – bet kas tās mājas saimniekos? Jums jānobeidz savas studijas, tā ir pirmā lieta, man ar savām šeftēm pašam savas errastības, mamma arī jau nāk vecs cilvēks… Un, ja mājas bez saimnieka, tad labāk lai viņas nemaz nav… Mamma, ko tu uz tam saki?» «Es nezinu, althen,» Starpiņa kundze noraustīja plecus. «Mūsu bērniem jau tas vien ir…» «Tas jau viņiem neizbēgs, viņi jau dabūs visu, kas mums ir!» Starpiņš paskaidroja. «Lai tikai švīgerzons pasteidz savas studijas… Mēs savu svētību neliedzam…» «Nu jā,» mamma silti sacīja, un arī Herta pateicīgi noknaibīja lūpiņas. Pudiķis nu gan lietai tūdaļ negribēja likt krist un attīstīja visas savas runas dāvanas, lai veci pārliecinātu. Mājas jau nemaz pašiem nevajag turēt, tās varot izrentēt. Cilvēku netrūkstot, un maksāšot par tām labu naudu. Varot rezervēt tikai no dzīvojamās mājas labāko gaļu, augļu dārzu, un kādus pāra lopus varot turēt. Mājas atrodoties dzelzceļa tuvumā, varot tur vasaru dzīvot zaļumos vēl labāk nekā jūrmalā. Savs aprēķins tur arvien esot… «Ielaid tikai šādu tādu rentnieku!» Starpiņš sūkstīdamies attrauca. «Viņš tev noplicina zemi un nolaiž ēkas uz to pēdējo. Klāt viņš pie mājām neko nepieliks, ja drīzāk neatņems. Kādēļ tad mums pavisam tādu krāmu vajadzīgs?» Pudiķis aizrādīja, ka var jau notaisīt stingru kontraktu un visu paredzēt. Viņi taču nebūtu pirmie, kas savas mājas izrentē uz labiem nosacījumiem. «Ak, ar tiem kontraktiem!» Starpiņš noraidīja. «Es redzu ar saviem komijiem: taisi kontraktu, kādu gribi, viņš tevi tomēr apzog līdz acīm… Ej tad ar viņiem tiesājies un bojā savus nervus… Kādēļ es labāk nevaru dzīvot mierā!…» «Ar varu jūs negribu piespiest,» Pudiķim neatlika cits kā piebalsot. «Es tikai domāju, ja pirkums izdevīgs un pie tam mēs tam cilvēkam varam izpalīdzēt…» «Fu, fu, fu!» Starpiņš atmeta ar roku. «Veikala lietās uz tādu izpalīdzēšanos skatīties nevar. Tad viņš savu nastu uzkar kaklā man. Vai pirkums izdevīgs, to nogaidīsim. Labības cenas arvien krītas un tamlīdz zemes cenas. Kroņa muižām par agrākām cenām vairs nav ņēmēju, jāizdod kalpiem. Varbūt uz priekšu vēl


pirksim mājas par sviestamaizi. Veikala lietās, mīļais švīgerzon, nevajag iebrist par dziļu, arvien vajag paturēt savu rezervi, ka var grozīties. Ja palaižas uz citiem, tad var iziet tikpat dumji kā Krauklītim…» «Nu, nu!» mamma iesaucās, pa pusei izbijusies, pa pusei ziņkārīgi. «Vai tad viņam slikti iet?!» «Runā jau visādi, bet es tur tālāk negribu zināt,» Starpiņš novērsās no šī temata. «Gan jau uz priekšu redzēsim… Jā, jā, švīgerzon! Nobeidzat savas studijas, un es jums jūsu mitgifti izmaksāšu blank un bār. Pērciet tad mājas vai uzsākat ko citu… Rīkojaties tad, kā jums tīk! Bet līdz tam visu citu atliksim…» Tātad neko nevarēja grozīt, un Pudiķim cits neatlika kā piebalsot. Herta uzmeta viņam lūdzošu skatienu, kas izteica tik daudz kā: «Es taču tur nekā nevaru darīt!» «Ja jau jūs to lietu esat tā izšķīruši, tad jau pareizi vien būs,» viņš piebilda. «Bet atvainojat, mums tad jāsteidzas. Tas cilvēks gaida uz atbildi, un mums jārauga viņa citādi izpalīdzēt…» «Ko es varu, to es daru,» Starpiņš it kā aizbildinādamies sacīja. «Arī es iedodu nabagam, ja tas lielā notē pie manis griežas, savu rubli, bet vairāk no manis nevar prasīt…» Īsa, sirsnīga atsveicināšanās. No Pudiķa Hertai mīļš šmaukstiņš, no Kārļa tikai īsa, godbijīga paklana. Papum nobučo roku, mammai, kura vēl znotam mīļi noglāsta vaigus, – un nākamā acumirklī tie bija jau uz ielas. «Atkal nekā!» Kārlis nospļāvās. «Nevedas mums šodien…» «S– bambulis!» Pudiķis norūca. «Bet nu paņemsim fūrmani, citādi kasē nonāksim par vēlu.» Tiem arī izdevās saķert fūrmani ar krietnu kumeļu, un tā tie laida, ka dzirksteles vien meta, uz Elizabetes ielu Nr. l6. *** Viens un divi tie bija pa trepēm augšā un atradās kases galvenās telpās. Direktori patlaban kā bija noturējuši sēdi un Bisnieks ieņēmis atkal savu vietu pie kases, Sīpolu Ingus pasludināja klientiem iznākumu: tam piespriests, tam atraidīts, bet vairākiem jau atraidīts. Laimīgajiem pie kases noskaitīja naudu priekšā: «Jums piespriests tik un tik, par procentiem atvilkts tik, gala iznākums iztaisa tik un tik…» «Jā, jā, kungs, tā jau vien riktīgi būs,» laimīgie saņēma naudu, kamēr grāmatvedis Krūms, noskatīdamies ļaužu pūlī, ierakstīja skaitļus grāmatā. «Smuka naudiņa,» saņēmējs sacīja, «bet tā aizies visa… Vajadzība ir… Labi, ka dabūta izņemties…» Un otrs, kam jādabū, vēl piebilst: «Jā, ir tā banka tomēr laba lieta. Vajadzības gadījumā, kad gribi ko uzsākt, liels atspaids! Man pat tagad, – kur tu citur ķertu!…» «Bet ir arī procente laba,» kāds trešais piezīmē. «Kasei tādi aizdevumi nav vis par skādi!…» «Nu jā, no kā tad viņa dzīvos!» bija atbilde. «Bet var jau samaksāt… Nopelna jau ar to naudiņu arī. Ja tev būtu jāiet pie žīda, cik viņš tev neņemtu? Bet, kungs,» tas griezās paklusi pie Bisnieka, «vai neaiziesim uz kādu glāzi alus?» «Kur nu, – nav jau vaļas,» tas draudzīgi atbild. «Gan jau dabūsim citā reizē…» «Nu, gan jau kādreiz satiksim… Mans rublēns jau, tā sakot, arī nav sapuvis… Labprāt izsaucu cilvēkiem, kas man izpalīdzējuši…» Bet atraidītie – citi ar nokārtām galvām, ne vārdu nerunādami, aizgāja pa durvīm, bet ne visi… Citi, kuri jutās, ka tiem nodarīta pārestība, paliek vēl te un uzsāk, tā sakot, atklātas diskusijas. «Kā, vai tad tie galvinieki neģeld, kurus es uzdevu?! Kādēļ manu pieprasījumu atraida? Ja cilvēks, kam sava māja no piecpadsmit tūkstoš rubļu, nav drošs, kas tad vēl ir drošs? Nu jau tie kungi gan šoreiz pārskatījušies. Es taču tāpat esmu biedrs un man sava biedra nauda, – kādēļ man neaizdod?» Arī citi atraidītie ironiskiem smaidiem piebalsoja. Viņiem stājās pretim bankas sulainis Kauliņš ar savu kuplo bārzdu. «Direkcija taču visu būs pārbaudījusi, un viņa gan zinās, kam var aizdot un kam ne. Varbūt jau vecs parāds priekšā, un varbūt


galvinieki arī jau aizņēmušies. Kasei taču jārīkojas pēc statūtiem. Ko nu, Ploriņ, tik daudz runājat…» «Pēc statūtiem, kā tad!» Ploriņš tītīja. «Vai es to naudu priekš nodzeršanas gribu? Maizes ceptuvi gribu ierīkot! Priekš kam tad mums tā kase ir, ja nevaram dabūt, kad mums vajag?» «Priekš kam?!» kāds otrs atraidītais piebalsoja. «Priekš studentiem, apikātiem! Priekš direktoriem, lai viņi diez kādus bazārus var celt! Bet, kad vajag balsis, tad mēs esam labi, tad esam biedri, tad esam tautasbrāļi! Bet, tiklīdz viņš ir ievēlēts, viņš tevi vairs nepazīst…» «Eita nu, Lieknej, ko nu runājat!» Kauliņš atbildēja. «Vai tad nav jums aizdots diezgan?! Diezin vai esat vēl par vecu procentus samaksājuši?» «Es par saviem maksājumiem pats zināšu!» Lieknejs sašutis atbrēca. «Man tas katram ķerlim nav uz deguna jāraksta. Sakāt, – kas jums par daļu, kas jūs tāds esat?!» «Nu, nu, pamazu, pamazu!» Kauliņš attrauca, kamēr Bisnieks un citi aiz letes nosmīnēja. «Jums ir pateikts, ko direkcija lēmusi, un varat aiziet!» «Zināms, ka iešu, te jau nepalikšu!» Lieknejs aizskarts guģojās. «Ar jums te daudz diedelēties neiešu, ir jau arī citas kredītiestādes. Ja es gribētu iet kopā ar vāciešiem un noteikti neuzstātos par latviešu interesēm, es katrā laikā no vācu bankām varētu dabūt savus desmit tūkstošus…» «Nu, tad tik ņemiet!» sulainis attrauca. «Muļķis, kas neņem, ja viņam dod.» Gardi smiekli pārtrauca šo piezīmi nu arī no atraidīto puses. Lieknejs apklusa. Bet Kauliņš, gribēdams izdzēst nepatīkamo iespaidu, griezās pie mūsu draugiem: «Ko jums, kungi, vajag? Aizņemties gribiet? Jums jāpieteicas tad pie darbveža Sīpola kunga. Bet šodien vairs nevariet dabūt, direkcijas sēde jau nobeigta. Nāciet rītā…» Redzēdams, kā te iet, Pudiķis bija zaudējis daudz no savas pašapziņas. «Mums vajadzēja runāt ar direktoru Pūcīti,» tas atbildēja. «Direkcijas sēde jau nobeigusies, nāciet rīt!» Kauliņš paskaidroja. «Kas tad jums ir par darīšanu?» «Tur ir tāds lielāks noguldījums, kāda bāriņu nauda,» Pudiķis meloja. «Mēs nu gribam zināt, zem kādiem nosacījumiem to var kasē noguldīt…» «Ā, tā ir lieta par sevi!» sulainis viņus uzlūkoja ar pavisam citādu cienību. «Ejat tur iekšā pa tām durvīm, tur viņš būs…» Tā viņi beidzot tika priekšā pie Pūcīšu Ģederta, kas dibenistabā, kurā direkcija mēdza noturēt savas sēdes, pie galda vēl parakstīja protokolus un skatīja cauri dažus papīrus. «Ā, labdien, labdien, rakstnieki un avīžnieku kungi!» viņš sauca tiem pretim, jo bija ar viņiem pazīstams. «Ar ko jums varu pakalpot?» «Mēs nākam Viķilda kunga aizņēmuma lietā,» Pudiķis pasteidzās atbildēt, kad bija sasveicinājušies. «Viķilda lietā – – Sēžiet!» Pūcītis atbildēja. «Nu, tie procenti nav maksāti… Parāds jāpiedzen…» «Tādēļ nācām runāt, vai to lietu vēl nevarētu kā grozīt,» Pudiķis ieminējās. «Hm!» Pūcītis padomāja. «Jā, ka samaksātu tos procentus un daļu no aizņēmuma.» «Tā jau ir tā lieta, ka viņam nepavisam nav tās skaidrās naudas,» Pudiķis trauca tālāk. «Ziniet, ka zemkopjiem tagad pats tukšais laiks. Acumirklī viņš nevar ne maksāt procentus, ne arī aizdevumu.» «Tad ir slikti,» Pūcītis norūca. «Tūkstoš rubļu uz galviniekiem vien… Jā, ka tas būtu garantēts ar kādu obligāciju…» «To jau visu varētu izdarīt,» Pudiķis paskaidroja, «tas ir, ja kase no savas puses nāktu pretim. Tās mājas zem brāļiem ir 15-16 tūkstoš rubļu vērtas, to par viņām var maksāt aizmiegtām acīm. Parāds viņam te 1000 rubļu, muižnieku kredītbiedrībā arī kādu 7000 rubļu vai vairāk. Kungam nav nekas, tādēļ ka muižas parāds jau agrāk pārvests uz kredītbiedrību. Tātad ņemiet, kā gribiet, paliek vēl arvien savi seši līdz septiņi tūkstoši rubļu skaidras vērtības…» «Nu, tāpēc mēs jau brīnāmies, ka viņš nemaksā procentus,» Pūcītis pastāvēja. «Aizņēmumu mēs viņam labprāt būtu pagarinājuši. Bet ja nemaz negrib kārtot…» «Tur viņam tādas sarežģītas famīlijas būšanas,» Pudiķis paskaidroja. «Jāizmaksā mantiniekiem. Arī caur Plauša piepešo nāvi viņš iekritis…»


«Nu, ar to mantinieku izmaksu, – diezin vai tas tik tā ir?!» Pūcītis norūca. «Un Plausim viņš arī nekā nav devis… Drīzāk, ja Plausis viņam…» «Var jau būt, bet ar Plauša nāvi viņš ir zaudējis drošu pabalstu!» Pudiķis paskaidroja. «Tagad nu viņš ir tādos apstākļos, ka viņam tā māja gandrīz jāpārdod. Pircēju jau netrūkst… Mans nākamais sievastēvs, Starpiņš, dod viņam uz vietas 15 000 rubļu. Nu, māja to vērts… Zeme kā speķis…» «Ja jau Starpiņš tik daudz dod, tad vērts to ir!» Pūcītis apstiprināja. «Starpiņš jau daudz nemēdz dot…» «Nu, jūs jau viņu pazīstat,» Pudiķis piebalsoja, «Bet Viķildu Kristaps negrib ne dzirdēt no pārdošanas. «Tēvutēvu vietiņu nu pārdošu es, kur tad iešu? Ja man būtu cik necik rīcības kapitāls un es varētu iegrozīties, es jums parādītu, ko no Viķildām var taisīt!» Viņam izmaksā 15000 rubļu uz vietas, bet viņš neparko pārdot…» «Lai dod tikai nost!» Pēteris Bisnieks, kas pēc kases slēgšanas bija ienācis un sarunu noklausījies, iebilda. «Māja ir laba, bet nauda arī laba…» Pudiķis apsveicinājās arī ar viņu. «Nu, vai nevarētu to lietu iztaisīt tā: Kristaps iztaisa obligāciju uz pilnu mājas vērtību, nu, sacīsim, uz 15-16000 rubļiem, un ieķīlā to jūsu kasē. Jūs izpērkat no kredītbiedrības viņa obligācijas, atvelkat viņa parādu un pārējo naudu viņam izmaksājat. Kase tad paliek viņa vienīgais parādu devējs, un viņam tad turpmāk darīšana tikai ar jums…» «Tā jau gan mēdz arī citur darīt!» Pūcītis piebilda. «Bet pilnu vērtību pati obligāciju mēs gan nevaram maksāt. Vislielākais, ja dodam 10000 rubļu.» «Tas ir tas augstākais!» Bisnieks piebalsoja. «Dosiet jau nu vairāk arī!» Pudiķis attrauca, jo viņš labprāt mīlēja diņģēties. «Bet par to jūs vienosaties ar Viķildu pašu.» Viņš bija ļoti apmierināts par sarunu iznākumu, jo nodoms jau tikpat kā sasniegts. «Nu, darīsim tā, Pēter, ja mēs tam cilvēkam gribam izpalīdzēt,» Pūcītis padomājis sacīja. «Zaudēt mēs tur nekā nevaram. Ja viņš nemaksās, mēs atdosim tās mājas Starpiņam. Jūs tad dabūsat atkal no viņa,» viņš vēl smaidīdams Pudiķim piebilda, «jo jums tas numurs uz to meitu krīt.» Bisnieks arī tam piekrita. Jo kase drīzāk var zaudēt, ja priekšlikumu atraida. Tie tūkstoš rubļi, ja tos nedabū šādi vai tādi nodrošināt, ir un paliek šaubīgi. Tikai vēl jānokārto dažas formalitātes, jāaizbrauc uz vietas māju apskatīt, jāpārliecinās Jelgavas kreposta nodaļā, kas tās īpašnieks un cik tur gul virsū parādu, jāizrēķinās beidzot ar Kurzemes kredītbiedrību. Tas viss ņems dažas dienas laika. «Un jautājums, kā mēs to dabūsim cauri valdes sapulcē, jo tik svarīgā lietā spriedumam vajag būt vienbalsīgam…» «Veco Zanderu jau mēs gan piedabūsim.» Pūcītis kalkulēja. «Tas pateiks: «Ko jūs ar balsu vairumu nolemsat, tam es piekrītu.» Krauklītis, tas vairs uz sēdēm nenāk. Atliek vēl tikai Olufejevs. To jums vajadzētu dabūt uz savu pusi… Vai jūs nepazīstat viņa kundzi? Tai liels iespaids uz viņu… Sievietēm vieglāk pietikt, kad viņām drusku paglaimo…» «Labi!» Pudiķis drusku padomāja. «Mēs to izdarīsim!» «Nu, tad lai viņš nāk rīt, bet ar skaidriem papīriem, ka varam dabūt kādu pārskatu,» Pūcītis nobeidza sarunu un taisījās uz iešanu. «Liksim tad valdei priekšā. Kas tur būs, būs…» Viņi atvadījās un ar atvieglotām sirdīm un gandrīz priekā mirdzošām sejām devās projām. Sulainis ar dziļu paklaņu izlaida viņus pa durvīm, kuras bija jau slēgtas, jo kasē vairs nebija neviena cilvēka. «Nu!?» Pudiķis sacīja, kad viņi bija ārā uz ielas. «Tu to lietu izdarīji ģeniāli, tas man jāatzīst!» Kārlis atbildēja. «Tikai par to nabaga Perlantu man žēl…» «Uzdzīsim!» Pudiķis atmeta ar roku. «Mēs jau flinti vēl neesam metuši krūmos…» Viņiem bija tikai pāra soļus ko iet līdz Suvorova viesnīcai. Kristaps vēl arvien atradās istabiņā rezignētā garastāvoklī. Gaidīdams tas bija izdzēris veselu bateriju alus pudeļu, kuras tas ar glāžainām acīm uzlūkoja. Laikam sapņoja par savu ūtrupi. «Nu, veci!» Pudiķis uzsita viņam uz pleca. «Celies nu uz pakaļkājām! Es saku, – ja cilvēks kaut ko


dara, tad arvien ir panākumi. Bet nokārt galvu un neko nedarīt to es nevaru ciest. Tā lieta gan vēl nav galīga, bet viņa ir tikpat kā rokā…» Īsi tas apstāstīja Kristapam šīsdienas panākumus, kurus tā apmiglotais prāts tikko spēja apķert. «Bet tev tūdaļ jābrauc uz Jelgavu un jāatved visi vajadzīgie papīri. Rīt divpadsmitos esi klāt pie mums! Un mēs ar Rituli abi brauksim uz jūrmalu, mums priekšā vēl kāda ļoti svarīga misija…» Bija vēl viens šķērslis – Kristapam trūka vajadzīgās ceļanaudas. Bet Pudiķis to pārspēja drīz, noskrēja lejā un aizpumpēja viesnīcas ķelneri Fridrihu. Tad visi taisījās ceļā uz Tukuma vokz��li, no kurienes atgāja vilcieni tā uz Jelgavu, kā arī uz jūrmalu. Kristaps nāca pašā laikā. Paķēris biļeti, tas atrada jau vilcienu priekšā, ar kuru aizripoja. Turpretim jūrmalniekiem vēl drusku bija jāuzgaida. Pamanījis Starpiņu dzimtu, Pudiķis Kārlim sacīja: «Es tomēr braukšu līdz ar viņiem otrā klasē, jo mans pienākums būt pie Hertas. Nu, tad zini, tu mani uzgaidi Majoros pirmās klases uzgaidāmā istabā, vai arī es tevi tur uzgaidīšu.» «Labi,» Kārlis atteica, kāpdams trešās klases vagonā, kamēr Pudiķis steidzās pretim savai līgavai un sievasmātei, kura viņu sagaidīja ar mīļiem glaudiem, un iekāpa līdz ar viņu un papu otrā klasē. Vilciens sāka kustēties. Arvien lokomotīve steidzīgāk spļāva ārā kuplos dūmu mutuļus un steidzās uz priekšu, atstādama tos aiz sevis.


Divdesmit otrā nodaļa Majoros Kārlim nācās gaidīt, jo Pudiķim nācās ceremoniāli atvadīties no Hertas un mammas, izrunāties ar viņām par Lulū un Amīša labklājību un par visu ko. Kad Kārlis redzēja, ka tas ir laimīgi galā, viņš pats tam nāca pretim, un tie devās uz priekšu. «Vai zini, Rituli, es esmu pārdomājis,» Pudiķis Kārli uzrunāja, «tev vajadzēs to misiju uzņemties vienam pašam. Man būtu ļoti neveikli ar šo sievieti nākt tuvākos sakaros.» «Tu taču direktoriem apsolīji, ne es!» Kārlis atcirta. «Ja tu negribi, tad jau viss tavs ģeniālais plāns var sabrukt.» «Tas jau ir tas bēdīgais!» Pudiķis piebilda. «Bet kā lai es ar viņu runāju un tai glaimoju?» «Kā nu cilvēks var padoties tādai mazdūšībai un pasivitātei!» Kārlis kodīgi piezīmēja. «Tas taču būtu pret taviem principiem…» «Tev tas ir citādi,» Pudiķis pēc brīža atkal skumdēja. «Tu jau reiz esi bijis ar viņu sabiedrībā – –» «Par ko jūs man atrāvāt krāsas,» Kārlis iemeta. «Nu jā,» Pudiķis piebalsoja, «bet, galvenais, tu ar viņu jau esi bijis sakaros, un tādēļ tev pie tās reizes vairāk vai mazāk…» Bet Kārlim patika viņu spīdzināt. «Tu, mans mīļais, runā tāpat kā tā sieva uz savu salijušo vīru: «Tu tā kā tā līdz ādai esi samircis, aizej vēl lietū pēc ūdens! Tu slapjāks vairs nepaliksi, bet es esmu sausa un nevaru salīt…» Vai ne tā?! Bet es tev sacīšu: tu, mans mīļais, šodien tik daudz esi melojis un mānījies, ka tev pie tās pašas reizes vairāk vai mazāk…» Ar tādu vaigu kā krusta nesējs jērs Pudiķis viņam paklausīja, un klusēdami tie gāja uz priekšu. «Es tomēr nevaru,» viņš beidzot apstājās, «es nevaru to pa savu sirdi dabūt pāri…» «Tad tu gribi, lai tavs ģeniālais projekts krīt?!» Kārlis pat pastāvēja. «Nu, manis dēļ – –» «No dieva puses, – tādas domas nav pielaižamas!» Pudiķis izbijies iesaucās. «Mīļais Rituli, esi cilvēks! Es tev svēti apsolu, ka rīt uzdzīšu to naudu priekš Perlanta, bet izdari tu šodien viens bez manis… Es tikai būtu par traucējumu…» «Nu, manis dēļ!» Kārlis beidzot piekāpās. «Es savu izdarīšu, tikai tu neaizmirsti man priekš Perlanta!» «Un, kad man tur būtu pats velns ar savu māti jāaizpumpē, es gādāšu!» Pudiķis atvieglots iesaucās. «Au revoir!» «Labāk jau švīgerpapu!» Kārlis gribēja piebilst, bet viņš jau bija apsviedies uz papēža riņķī un cilpoja projām, bīdamies, ka viņu vēl nepiesien. Kārlis vīpsnādams devās uz priekšu. Bet smaidi pamazām no viņa lūpām nozuda, apzinoties, ka viņam priekšā patiešām svarīgs uzdevums. Drīz viņš sasniedza to villu, kurā Olufejevs dzīvoja. Zana jau viņam smaidīja pretim no verandas un panācās pretim dārzā. «Ā, rakstnieka kungs, tas ir jauki!» viņa mirdzošām acīm tam sniedza pretim roku. Kārlis to ar konvencionālu cienību noskūpstīja, bet viņa tā roku spieda tik kaislīgi un pievilka to pie savas sirds, kura traki pukstēja. «Vienai tik garlaicīgi, tik garlaicīgi!… Olufejevs Rīgā aizkavēts,» viņa pasteidzās apgalvot. «Viņš nāks ļoti vēlu… Nē, nē, tagad es jūs vaļā nelaidīšu… Dzersim kopā vismaz kādu tasi kafejas… Nu, lūdzu, piesēžiet, pastāstāt ko!…» Kārli šāda strauja sagaidīšana tikko neizgāza no lomas. «Pateicos, kundze, gribu jūsu laipnību izlietot vislielākā mērā. Nāku pie jums ar lūgumu un ceru, ka to neatraidīsat.» «Es jūs atraidīt, – nē, nekad!» viņa ar acīm koķetēja, pie viņa pieglauzdamās un spiezdama viņa rokas stilbu. «Ērgļa kungs, kā jūs tā varat domāt!… Jums es varētu aizliegties?… Ak nē taču…» Kārlis no tādas laipnības mazliet saduga. «Jūsu labā, ja vien ko varu un spēju,» viņa koķetēja tālāk un viņu, tā sakot, ar acīm aprija. Bet tad


piepeši palika it kā salta. «Par Lūciju man gan nav nekādu ziņu, it nekādu…» «Par nožēlošanu arī man ne!» Kārlis atbildēja. «Bet ne tādēļ nāku…» «Tādēļ ne!» viņa atplauka, «Nu, tad lūdzu,– kas jūs pie manis atved?» Atkal viņa tam uzmeta kūstošu skatienu. «Gribēju parunāt par to aizņēmumu,» Kārlis gandrīz steidzīgi izgrūda. «Jūs atcerēsaties…» «Ā, tādēļ!» viņa iesaucās. «Par to jums nevajag uztraukties. Es savam vīram krietni galvu samazgāju: dzenat un ķīlājat, ko gribiet, bet Ērgļa kungu jūs lieciet mierā!… Jūs viņi par jūsu labo sirdi – – o, lai tikai viņi man pamēģina!…» «Tā lieta nu ir nokārtojama citādi, tas ir, ja jūsu vīra kungs tam nepretojas,» Kārlis turpināja. Viņš attēloja nu tai lietas apstākļus un sava nākuma iemeslu. Zana ar uzmanību klausījās un izprasīja viņam visus sīkumus. Kā rādījās, tad viņai no tādām lietām bija liela saprašana. «Un jūs domājat ka viņš tam būs pretim?!» viņa zobojoši pasmaidīja. «Tas taisni viņu kases interesē. Tikai vienu lietu kā draugam es jums saku: uzmanāties! Šie direktori ir slīpēti špicbuki! Viķildam tas ir pats labākais ceļš savas mājas paraudēt…» Kārlis noraustīja kamiešus. «Ja viņš no savas vieglprātības neatsakās, – kam pie velna jāiet, tas iet pie tā agri vai vēlu… Šimbrīžam taču viņam cits nekas neatliek kā pieņemt šo laipnību…» «Es saprotu,» viņa padomājusi piebilda, «un, galvenais, – jūs tieciet no tām nepatikšanām vaļā. Nu, ja tas tik vien kā no Olufejeva atkarājas, tad varat būt droši! Man te ar vēl kāds·vārdiņš līdzi runājams…» «Es jums ļoti pateicos!» Kārlis saķēra viņas roku. «Ne par ko, ne par ko!» viņa, koķeti smaidīdama, to silti spaidīja. «Ērgļa kungs, es taču to daru priekš jums… Bet vai ziniet ko: esat tik laipni un norakstāt viņam kādu zīmīti, lai m ar būtu kāds pieturas punkts. Tā es labāk varu to lietu ievadīt…» «Ar lielāko prieku,» Kārlis viņai piebalsoja. «Nu, tad, lūdzu, nāciet te manā istabā,» viņa to paņēma zem rokas un ieveda viņu savā buduārā, kas atradās blakus. Viņa nosēdināja viņu tur pie sava magoņu koka rakstāmgaldiņa, no kura viņam lūkojās pretim fotogrāfiju veidā aiz glāzēm ierāmētas eņģeļu galviņas un no papīra kastītēm plūda pretim salda parfīmu smarža. «Tā, te būs tinte, spalva, papīrs,» viņa, pār viņu pārliekusies, visu nokārtoja viņa priekšā, un tās karstās, viļņojošās krūtis atkal kā vulkāns lika viņam manīt savu tuvumu. Viņš sadrūvējās. Kundzes pārlieku lielā gādība padarīja viņa situāciju neveiklu, un, lai nepiedotu tai kādu citu nozīmi, viņš it kā aiz pateicības noskūpstīja viņas roku, kas bija noliekusies pār viņa kamiesi. Par to viņa it kā tuvināta noglaudīja silti viņa vaigus. «Tā, man mīļais draugs tagad mani uz acumirkli atvainosiet… Zuert Geschāft und dann Vergnügen. (Pirms veikals, tad izpriecāšanās.) Kamēr jūs norakstīsat, es pa gādāšu palaunadzi, un tad mēs par visu izrunāsimies…» Kad viņš to jautājoši uzlūkoja, viņa tad koķeti pakratīja ar pirkstu: «O, mums ir tik daudz, ko runāt, tik daudz!… Bet nu jūs netraucēšu…» Atstādama Kārli vienu, viņa izsteidzās savā saimniecībā. Vairs nebija tā kā Plauša laikos, kur viņai bija kalpone priekšā un pakaļā. Tagad viņai vajadzēja pietikt vienīgi ar uzkopēju, kura atnāca uz pāra stundām pa dienu, un pašai spēlēt par ķēkšu un saimniecības rīkotāju. Protams, ka tad dažu labu reizi nevarēja paturēt rokā gredzenus un, lai rokas izsargātu no sacietēšanas, tās jo rūpīgi kopt ar visādiem krēmiem. Bet viņa to dabūja gatavu un arī uz ārieni pret savu likteņa pārmaiņu nekādu nemieru neizrādīja. Viņa bija cilvēks, kas piedien pie it visiem apstākļiem un izsit no tiem to vislabāko cenu. Kārlis tagad sēdēja un domāja, kā uzrakstīt vajadzīgās rindiņas Olufejevam, bet nevarēja atrast īsto toni. Viss notikušais ar šo sievieti izjauca viņa domu mierību. Arvien un: arvien viņam vajadzēja atgriezties pie tā: kā viņa saprot viņa nākuma cēloni? Vai tur nav kāds liels pārpratums, jo šī sieviete jau bija tikusi viņam daudz tuvāk, nekā viņš to vēlējās? To iedomājoties, viņam visi vaigu gali dzirkstījās, un


viņš jau gribēja celties un, ne vārda nesacījis, aiziet. Bet to nevarēja. Tad viņš ar savu sākumu būtu taisni kaitējis Kristapa lietai un labāk būtu bijis, ja tas pavisam nebūtu nācis. Un, otrkārt, tas nebija savienojams ar viņa pašapziņu un cienību. Viņš korporācijā tik ilgi dresēts un dīdīts, ka tam jāsaprot atrasties it visos stāvokļos, un te nu vienkārša mietpilsoniska koķete viņu izgāztu no līdzsvara, ka viņš vairs nevar atrast izeju. Tas nedrīkst notikt, jo tas ķertos ļoti pie viņa goda. Tādēļ viņš pamazām apmierinājās un mēģināja tai lietai nepiedot nekādu nozīmi. Viņam ir praktisks uzdevums, un to viņš izpilda. Viņš tādēļ uzrakstīja kādas rindiņas un pieklājīgā toni lūdza Olufejevu piepalīdzēt pie jauna aizņēmuma realizēšanas, sīkāk aprakstīdams, kā šis aizdevums tiek nodrošināts. Pieminēja vēl, ka būtu tad iespējams veco parādu atmaksāt un Kristapam būtu līdzēts tikt uz kājām. Un to lieta bija kārtībā. Zana pa tam bija uzklājusi kafejas galdu, ļoti elegantu, visādiem delikātiem uzkožamiem, un viņu pie tā mīļi aicināja. Viņa gan centās būt nepiespiesta un jautra, tomēr Viņas smaidos un balsī varēja manīt apslēptu uztraukumu. «Būsat tik laipni un ieturēsat kopā ar mani palaunadzi. Sēžat te aiz viena stūra, es tepat aiz otra… Mēs esam netraucēti un tādēļ būsim intīmi… Vai drīkstu jums ieliet? Jūs stipru vēlaties? Mazliet atšķaidītu… Vairāk kreima… Jūtaties pilnīgi kā mājās…» «Pateicos, kundze!» Kārlis uz viņas laipnību reaģēja. «Lūdzu, tik ļoti nepūlaties, esmu pieticīgs… Es to vēstuli jūsu vīra kungam norakstīju un ceru, ka tā sasniegs savu nolūku…» «Ak nu,» viņa aiztika silti viņa elkoni, «par to taču nav vērts runāt!… Vai jūs nevēlaties pirms kādu uzkožamo? Te ir sardīnes, ikri, žāvēts lasis… Jeb jūs gribiet pirms kādu liķierīti?» «Pateicos, priekš manis par saldu,» Kārlis jokoja, «un bez tam – neesmu liels alkohola cienītājs…» «Nu, nu, studenta kungs,» viņa draudēja ar pirkstu, «ko jūs man stāstiet… Bet varbūt jūs vēlaties galda šņabi un kādu glāzīti alus?» «Nē, nē, pateicos!» viņš vairījās. «Man labāk patīk tā – – nu, ar jums parunāties – –» «Nu, kā jūs vēlaties,» viņa pasmaidīja, ieņemdama pēc iespējas pievilcīgu pozu. «Bet es domāju, ka jūsu ļaudis nav glāzītes pretinieki…» «Tas vairāk piespiesti un aiz paraduma,» viņš pasteidzās paskaidrot. «Es labāk tā…» Piepeši viņš apklusa, jo ievēroja, ka viņa īsā laikā bija paguvusi izmainīt savu garderobi, lai darītos vēl pievilcīgāka. Tas viņu piespieda būt rezervētam un uzmanīties. Iestājās tādēļ uz brīdi klusums, un, ne vārda nerunādams, viņš smēķēja savu kafeju. «Nu var linus sēt!» viņa skaļi iesmējās. «Bet, Ērgļa kungs, ko jūs domājat?! Jūs kaut ko domājiet!… Jūs par mani domājiet, es zinu!…» «Par jums?!» viņš mēģināja jokot. «Varbūt… Bet es nedomāju neko sliktu…» «To es ticu!» viņa attrauca. «To es vēl atminos no viņa vakara. Turpretim jūsu komiltoņi būtu vēlējušies mani ar zobiem saēst… Muļķa cilvēki! Es viņus lieku mierā, – lai viņi liek mierā mani!… Jā jūs to domājiet, Ērgļa kungs?» «Tur jums pilnīgi taisnība,» viņš atbildēja. «Ikvienam ir tiesība dzīvot pašam savu dzīvi. Tajā ziņā cilvēki darītu labi, ja tie mazāk viens par otru rūpētos…» «Un visas tās dāmas un madāmas,» viņa iesilusi turpināja, «viņas būtu mūs ar acīm nobadījušas… Tā ir tāda un tāda, tā dzīvo brīvā mīlestībā! Vai tad patiešām tā, kas dzīvo tai brīvā mīlestībā, jau tik liela grēciniece, ka katram tiesība mest uz viņu ar akmeni?!…» Pētoši viņas skatieni urbās viņā, bet viņš stūrgalvīgi cieta klusu un strēba savu kafiju. «Kā jūs, Ērgļa kungs, par to domājiet?!» viņa it kā izskarta ar acīm koķetēja. «Es?!» viņš it kā pamodās… «Ko es lai saku?» Bet tad viņam iekrita prātā viņas attiecības ar nelaiķa Plausi, tās viņš vēlējās saudzīgi akceptēt un līdz ar to sarunas ievadīt nopietnākā virzienā. «Ja jums manī ieskati no svara, cienītā kundze, tad varu sacīt, ka dzīve tiktāl attīstījusies, ka tā viscaur vairs neietilpst vecajās formās. Ilgi vai īsi, tām vajag irt, un atsevišķos gadījumos tas jau notiek. Es pats to esmu izbaudījis un viņu dēļ cietis… Nevar divus cilvēkus sajūgt kopā kā neprātīgus dzīvniekus! Jūtīgā dvēsele krūtīs cenšas no šī nedabīgā jūga atraisīties. Nav lielākas nelaimes kā būt ar nemīlamu saistītam


un no mīlam šķirtam! Notiek lūzums, tādēļ, kas tādas parādības grib mērot ar veco tikumības mērauklu, tas dažureiz var būt ļoti slikts tiesnesis…» Pateicīgām, bet kaislām acīm viņa to uzlūkoja. «Jūs esat cilvēks, kas otru saprot!… Oho, daža laba, kas dzīvo tai brīvā mīlā, nemaz nav tik ļauna, kā par viņu domā…» «Bez šaubām, ne!» viņš atbildēja. «Mēs visi esam cilvēki, visi cīnāmies un maldāmies…» Viņa gan mēģināja ar acīm koķetēt, bet no iekšējā uztraukuma drebēja. «Un jūs tādēļ nevienu neniciniet, nenosodiet?!… Sakiet, teiciet, – ko jūs domājiet par brīvo mīlu?… Vai sievietei, ja tā pie kāda pielaulāta, vairs mv nekāda tiesība tiekties pēc laimes?» «Pielaulāta!» viņš sērīgi pasmaidīja. «Jā, jā, tādas lietas notiek!… Bet laulība vēl ir tikai tukša forma, kura nevar dot saturu, ja tāds trūkst. Un tad notiek tā dziļā traģika – būt ar nemīlamu saistītam un no mīlamā šķirtam… Atrautās dvēseles ilgojas viena pēc otras, meklē viena otru, pieķeras viena otrai, tīko salieties un mūžīgi kopā būt, neraugot uz važām, kas viņas šķir… Tas izliekas tik dīvaini un neizprotami un ir tomēr tik dabīgi, ka citādi nemaz nevar būt…» «Jūs saprotat nelaimīgās sievietes mīlu?!» viņa it kā lūgdamiem dvesa. «Važās pie nemīlama piekaltās? Kā krasta lava viņa laužas uz āru… Grib visu sasildīt un sevi piepildīt… Jūs atzīstat šo nelaimīgo mīlu?…» «Jā!» Kārlis stingri izturēja viņas skatienu. Viņas krūtis smagi cilājās. Puspiemiegtām acīm viņa to uzlūkoja, bet ar tādu kaislīgu svelmi, ka viņam bija tīri jāsatrūkstas. «Jūs, jūs mīļais, labais!» viņa drebēdama noslīdēja pie viņa krūts, skāra viņa kaklu un spieda tam uz lūpām skūpstu, tik karstu un dedzinošu, ka viņam sāka prāti reibt. Ar mokām viņš no tās atraisījās un to no sevis atbīdīja. «Kundze!» viņš aizskarts uzšāvās kājās un, it kā vārīgi ievainots, nostājās viņas priekšā. «Jūs mani pamatīgi pārprotat! Ko es saprotu, tā nav sekla apreibināšanās. Es atzīstu nelaimīgo mīlu cilvēka dvēselē, kas nemitīgi bēgas un meklējas, un tiecas pēc savas radnieciskās sastāvdaļas. Tas nav zems, kustonisks kaisles apmierinājums katrai ar katru…» Viņa balss lēni drebēja un izteica vairāk sāpes nekā pārmetumu. Bet viņa it kā aizšauta atkrita krēslā, un viņas krūtis traki viļņoja. Tur cīnījās ārprāta niknums par atraidīto mīlu un žēlas pēc neaizsniedzamā. Aizklājusi vaigu rokām, viņa slēpa to, kas norit viņas dvēselē. «Cilvēks jau nav vienkāršs kustonis, bet indivīds,» viņš saudzīgi turpināja, bet tādā sāpīgā jūtu saviļņojumā, ka tas griezās arī viņa paša dvēselē, «viņš patiesi var mīlēt tikai vienu indivīdu. Kā tad būtu iespējams jūsu lielā, sāpīgā pārdzīvojuma, kas jums atņēmis daļu no jūsu iekšējā «es», kas jūs saista pie nelaimīgā aizgājēja ar atmiņām, varbūt svētlaimīgām, bet neaizmirstamām un skumjām!… Un es? Jums taču bijusi izdevība mazliet ieskatīties arī manā nabaga dzīvītē. Jūs taču ziniet, pēc kā mana dvēsele alkst ko viņa meklē un nevar atrast, kas viņai atrauts no vecu aizspriedumu važām!… Mēs esam divi nabaga nelaimīgi, bet tādēļ nebūsim zemi un prasti…» Viņa izgrūda tādu neartikulētu skaņu, it kā viņai iekšā būtu kas trūcis vai lūzis. Tā bija smaga cīņa, bet žēlas pārvarēja niknumu un naidu. Sāpīgi viņa iešņukstējās. «Jūs mani niciniet man agrāko sakaru dēļ… Tādēļ esmu kustoniska un zem… Jā, jā, es zinu…» «It nepavisam!» viņš apgalvoja. «Jūsu liktenī ar nelaimīgo vīru es tikai ieraugu dziļu traģiku un vairāk neko. Jūsu mīla bija atvainojama, un jums bija tiesība uz to… Kā jūs domājat, es būšu jums par soģi?! Tas, ko es sacīja jau varētu zīmēties ne vien uz jums, bet arī uz mani… Īsta mīla nekad nevar būt zema. Tā vienu indivīdu caur otru papildina, paceļ to un padara labāku. Bet, ja viens otru novelk lejā, padara to sliktāku, tad tā vairs nav mīla. Atvainojat man, ka es jums to saku, tā jums varbūt liekas sirmgalvju gudrība. Bet manas bezmiega naktis, mani domu grauzumi mani noveduši pie tāda uzskata…» Šie vārdi viņai likās kā kāds jauns evanģēlijs, nekad viņa to nebija dzirdējusi. Sāpīgi šņukstēdama, viņa sabruka priekš tā uz ceļiem saķēra viņa roku spieda to it kā krampjos pie savas krūts un slacīja to ar savām asarām. «Neniciniet nabaga nelaimīgo! Nē, es neesmu kritusi… Caur Ludi es tiku daudz labāka, nekā es biju bet nu varbūt atkal kritīšu…» Un viņa sāka rau kults bērns.


Iestājās dziļš klusums, priekš Kārļa visai neomulīgs. Viņš nesamanīja, kā viņai līdzēt un ko tai par apmierinājumu sacīt. «Apmierinājaties, kundze, un saņematies!… Jūsu izmisumam patiešām nav iemesla. Kas tad var jūs nicināt vai tiesāt? Kas šķietas stāvot, lai pielūko, ka tas nekrīt… Zemošanās priekš manis ir nevietā. Lūdzu, pieceļaties un saņematies!…» Viņš to piecēla, nosēdināja atkal savā vietā un ļāva tai iekšēji iztrakoties. Ilgu laiku bija dzirdama vienīgi sāpīga šņukstēšana un pulksteņa lēnie, nemitīgie tikšķieni. Beidzot, pa pusei apmierināta, tā pacēla uz viņu savas saraudātās acis. «Jūs varat par mani ko domāt,» viņa piecēlās, «bet esmu tāpat cilvēks, un man tāpat cilvēka sirds mīt krūtīs!… Visas tās nīcināšanas, visas tās pazemošanas par to drusciņ laimes, kas man bija… Vai domājat, ka tas man nesāp sirdī? Dziļi sāp… Ne vien tās Latviešu biedrības sievas, bet jūsu biedri visi… Arī Perlants bija mans lielākais tiesātājs – –» Kad Kārlis uz to taisīja noliedzošu žestu, tā vēl piebilda: «Jā, jā, nestāstāt man! Viņš manu mūžu ēdis… Un es taču tik labu vien gribēju visiem Luda piederīgiem, visiem cilvēkiem… Tikai viņi mani nelika mierā un arī tagad vēl neliek…» «Tas jau ir nožēlojami,» Kārlis piebilda, «bet es domāju, ka par to tik daudz nevajadzētu uztraukties. Ko seklās iesmu pilsoņu kundzes par jums domā, tas jums var būt vienaldzīgi. Visaugstākais tiesnesis par sevi pats cilvēks, viņa zināmā sirds, jo tai ir skaidrs, kādēļ mēs grēkojam, kādēļ krītam un atkal ceļamies, kas bija mūsu varā un kas nāca kā augstāks nenovēršams spēks un mūs apēnoja!… Un, ja mīla ir grēks, tad šis grēks mums visiem jāizpērk ar savām ciešanām…» Atkal viņa izgrūda dziļu nopūtu, bet jau vieglāku, un atkal uz brīdi iestājās klusums. «Vai jūs Lūciju ļoti mīliet?!» viņa beidzot iejautājās. Kārlim tas bija ļoti vārīgs jautājums, un karstas asinis viņam saskrēja vaigā. «Jā, kundze!» viņš patiesīgi atzinās. «Tā ir vienīgā sieviete, kas nodarbina manus prātus… Bet par nožēlošanu šī mīla ir bez cerību… Es jau pat nezinu, kur viņa tagad mīt…» «Man arī nav tas zināms,» viņa, galvu nodūrusi, sacīja. «Ļoti nožēloju, ka caur pašas vainu. Varbūt viņa vēl šodien būtu te, bet es viņu toreiz, tanī nelaimīgā brīdī, bet sevis aiztrencu. Es biju jauna, Ērgļa kungs, to es atzīstos, bet, kad cilvēks tiek trenkāts un vajāts un tam jau ūdens nāk mutē, tad nav vairs mīļš pret saviem līdzcilvēkiem. Es lūdzu, piedodat man!…» Viņa lūdzoši stiepa tam pretim savu roku. «Es jau piedodu,» viņš drūmi sacīja. «Es jau arī nezinu, cik liela jūsu vaina. Ja jau viņa gribētu mani atrast un satikt, es domāju, viņai tas būtu iespējams. Tādēļ nerunāsim par to, kundze… Man ir grūti…» Sagrauzts viņš soļoja šurp un turp, un bakhante, it kā cienīdama viņa sāpes, godbijīgi ciet klusu. «Viss tas sakarā ar to lielo katastrofu,» viņa beidzot it kā taisnodamās ieminējās. «Viss tas nāca tik negaidīti, tik pārsteidzoši, kā zibens spēriens gaišā dienas laikā… Tas mani samina un nomāca… Mani un tos citus. Nezināju, vai raudāt vai dusmot… Bet ar tiem ļaudīm esmu zaudējusi visus sakarus. Vai jūs varbūt tagad vairāk ko par Plaušu famīliju ziniet, Ērgļa kungs Lūdzu, pastāstāt man!…» «Par viņa sievu un meitu es nekā nezinu,» Kārlis atbildēja. «Varbūt jūs par viņām varēsat ko sacīt? Ja nemaldos, tad viņas bija jūsu draudzenes.» «Bija, jā,» viņa piesarkusi atbildēj, «bet tagad Nina man atrakstījusi tik rupju, nievājošo vēstuli, it kā es vien pie visa tā būtu vainīga. Viņām neesot vairs līdzekļu uzturēties ilgāk ārzemju peldvietās un tādēļ esot jābrauc uz mājām. It kā satricinošais gadījums mani mazāk būtu ķēris, it kā es būtu laimīga. Es Ludi gan mīlēju un stāvēju viņam ļoti tuvu, bet par viņa darbiem man nebija nekādu jausmu. Es viņam tādas dumjības nebūtu pielaidusi, ticiet man…» Kārlis noraustīja kamiešus un cieta klusu. «Nu, un ko tad viņa brāļadēls, tas lepnais students, dara?» viņa pēc brīža atkal ieminējās. «Vai tas vēl citiem uzmetas par tādu tikumības soģi?» Kārlis it kā aizskarts mazliet saslējās un taisīja atraidošu žestu.


«Stāstāt, stāstāt!» viņa lūdzās. «Un tomēr vēl ir kāda interese par šo famīliju vairāk ko zināt…» «Kas attiecas uz Perlantu,» Kārli beidzot atbildēja, «tad viņš ne mazāk bez savas vainas cieš. Viņa še vairs nav dzimtenē. Viņš atronas tālu no mums svešumā, bet ļoti bēdīgos apstākļos…» «Ko jūs sakiet?» viņa it kā izbijusies iesaucās. «Neslēpšu jums, bet sacīšu visu patiesību,» Kārlis turpināja. «Viņš atrodas svešumā uz gultas slims un lūdz pēc palīdzības. Tā man viņam jānosūta, cik drīz vien iespējams, bet nauda man vēl nav nekā. Bet varat paļauties, ka es gādāšu…» «Nabaga Perlants… kas to būtu domājis!» Zana iesaucās, un viņas balsī varēja manī tīri kā apmierinātu gandarījumu. «Arvien piecus soļus viņš turējās no manis nost, bet man ļoti žēl…» «Tā ir, kundze!» Kārlis, skatīdamies pulkstenī, nobeidza nepatīkamo sarunu. «Satricinošais gadījums ir ķēris ļoti daudzus… Bet nu pateicos par jūsu laipno cieņu, man jāiet Esmu pārliecināts, ka jūs pie sava vīra kunga ieliksat savu vārdu un mans nākums nebūs bijis velts…» «Par to varat būt mierīgi,» viņa atbildēja, kā par citu ko domādama. «Bet, ja jūs mazliet varētu uzkavēties, man būtu arī pie jums kāds lūgums… Ērgļa kungs, jūs taču man neatteiksat?» «Nekādā ziņā ne, ja vien tas manos spēkos!» Kārlis apgalvoja. «Lūdzu, tas būtu?» «Tas ir jūsu spēkos, un tādēļ lūdzu vēl kādu acumirkli. Atvainojat, tūdaļ nākšu…» Viņa iegāja blakus istabā, atstājot Kārli vienu prātuļot, kas tas gan varētu būt. Viņam likās, ka viņa tur slēgtu savu kumodi un pēc kā meklētu, bet viņš negribēja klausīties. Pēc neilga brīža tā atkal iznāca un, turēdama rokā kādu kārbiņu, Kārlim kautrīgi tuvojās. «Es arī gribu kaut kādi piedalīties pie tā glābšanas darba… Pēc savām spējām,» viņa sasarkusi sacīja. «Skaidras naudas man nav kā toreiz pie Luda, kad varēju izsviest simtnieku par vienām vakariņām. Vecais skopulis ieskaita visu ar daļu, un es neredzu vairs liekas kapeikas. Bet Perlantu es nevaru atstāt savam liktenim, še, ņemiet, tas priekš viņa…» «Bet kas tad tas ir?» Kārlis nesamanīdams jautāja. «Kas tad tur iekšā?» «Diezgan vērtīga lieta, kuru jūs varat ieķīlāt lombardā,» viņa paskaidroja, izņemdama no kārbiņas briljanta matadatu. «To naudu, ko par to daboniet, nosūtāt Perlantam, bet ķīlu zīmi atnesat man! Lai es kā varēšu, es to atkal izpirkšu, jo man pie šīs adatas saistās daudz laimīgas atmiņas no tiem laikiem, kuri vairs nekad neatgriezīsies – –» Viņa iespieda Kārlim kārbiņu rokās, un viņas balss aizrāvās. Kārlis it kā sastindzis viņu uzlūkoja, negribēdams savām acīm ticēt. «Es patiešām nezinu, vai Perlantam būtu tiesība pieņemt no jums šādu upuri?» «Ērgļa kungs!» viņa saslējās un gandrīz iebrēcās. «Ja negribiet mani pazudināt, jūs nedrīkstat to atraidīt! Tā bija man no Luda, un dievs ir mans liecinieks, cik grūti man no viņas šķirties… Es aizdodu daļu no savas dvēseles, bet es nevaru citādi… Apžēlojaties, Ērgļa kungs!…» Viņš tomēr vēl nevarēja izšķirties. «Es jau ar mīļāko prieku,» viņš aizkustināts sacīja, «bet vai varat iedomāties, ko Perlants par to teiktu?!…» «Viņam tas nav jāzina… Viņam vajadzīga palīdzība, vienalga, no kurienes tā nāk,» viņa uzstājās. «Labi, lai notiek jūsu vēlēšanās!» viņš, brīdi padomājis, nogremdēja balvu savā krūšu kabatā. «Patiesībā to nedarītu katra…» «Pateicos jums ļoti, Ērgļa kungs!» viņa sirsnīgi spieda viņa roku. «Tagad es redzu, ka turiet mani par cilvēku, un es centīšos tāda būt. Kādēļ jūs agrāk neesmu pazinusi? Var būt, ka daudz kas tad nebūtu noticis… Vēlreiz jums ļoti pateicos!…» «Pateicība jau man ir jāizsaka jums,» Kārlis atbildēja. «Būtu jau arī neprātība kādu vecu, iedomātu aizspriedumu dēļ jūsu labi domāto upuri atraidīt.» «Tātad jūs man visu piedodiet un uz mani vairs neļaunojaties!?» bakhante viņu sirsnīgi uzlūkoja. «Es nebūšu vairs nerātna… Mēs paliksim arī turpmāk draugi, jā?!… Daudzās lietās, kas man nesaprotamas, jums tik skaidra izšķiršana, un man tik ļoti vajadzētu ar jums domas izmainīt…»


«Pateicos, kundze, uz to esmu gatavs katrā laikā!» Kārlis atbildēja. «Mums jau ir arī kaut kas kopējs mūsu vienādais, nelaimīgais liktenis… Bet, ja būsim draugi, tad būsim tie patiesi, bez kaut kādas izlikšanās – –» Vairāk viņš nepaguva teikt, jo Zana sakustējās. Dārza vārtiņi pavērās, un pa tiem nāca šurp Olufejevs. Viņa piecēlās un gāja tam pretim. Bet tik nevainīgi un vaļsirdīgi, itin kā it nekas nebūtu noticis. «Mīļo vīriņ, Ērgļa kungs tevi gaida,» tā viņu sagaidīja. «Kādā ļoti svarīgā lietā. Viņš norakstīja vēstuli un gribēja jau aiziet, bet nu varēsat parunāties personīgi…» «Ērgļa kungs?!» Olufejevs viņu neuzticīgi uzlūkoja. «Ak tā, tas students… Vo, vo!… Labdien, labdien, Ērgļa kungs!» viņš sauca tam pretim ar savu diabolisko smaidu. «Es jūs šodien redzēju Rīgā pie Krauklīša…» Viņš sniedza tam roku, un Kārlis ar viņu apsveicinājās. «Jā, kopā ar savu biedru… Mums bija tur maza darīšana… Bet es nāku tā aizņēmuma dēļ…» «Ak tā laucinieka!» Olufejevs attrauca. «Nu, vai viņš domā maksāt?» «Samaksāt viņš nevar, bet viņš nāk ar priekšlikumu to lietu citādi nokārtot,» Kārlis paskaidroja. «Pārējie direktori ir pilnīgi uz mieru, ja jūs dodiet savu piekrišanu, ko es lūdzu. Tā kā esmu par to lietu uzrakstījis, tad lūdzu ar viņiem iepazīties…» Viņš pasniedza Olufejevam zīmīti, ko tas, nosviedis virsdrēbes, ātri izlasīja. «Jā!» tas apstiprināja. «Tā lieta var iet! Kasei tā daudz labāk un viņam ar…» «Ļoti pateicos! Rīt tad viņš pie jums sēdē ieradīsies ar visiem dokumentiem…» «Lai nāk, lai nāk, mēs dosim!… Mēs dodam ikvienam, kur var ko dot… Bet kā jums šodien pie Krauklīša? Neķērās…» Kārlim piere sarāvās grumbās. «Nu, nebija jau arī nekas nopietns… Bez tam arī Krauklītis bija drusciņ aizkavēts…» «Nebija pie laba prāta?!» Olufejevs diaboliski nosmīnēja. «Nu, ne bez iemesla… Sāks jums tie vecie pīlāri grīļoties… Jā, kungi, tā nu jūs redziet! Nebūt jums pie tās «māmuļas» nav tik liela teikšana, un jūs pret kasi un «Dienas Lapu» nebūt tā nevarat nostāties. Nu, gan jau vēl dažu labu ko piedzīvosim…» Kārlim tādas valodas bija visai nepatīkamas, un viņš nezināja, ko uz to atbildēt. Bet Zana viņam nāca palīgā un izpestīja viņu no šī neveiklā stāvokļa. «Ak nu, mīļais vīrs,» viņa iebilda, «tu citu nezini kā: «Dienas Lapa», «kase», «Latviešu biedrība», itin kā visiem cilvēkiem vajadzētu par to kauties! Kas Ērgļa kungam daļas gar jūsu strīdiem? Viņš kā rakstnieks strādā priekš visas tautas un stāv par visu tautu. Mēs taču varam būt arī vienprātīgi…» Uz Olufejeva diabolisko smīnu viņa vēl piebilda: «Nu jā, – ir taču arī citas lietas pasaulē!… Mēs ar Ērgļa kungu runājām visu laiku un nevienreiz neaizņēmām «Latviešu biedrību» vai «Dienas Lapu»…» Pētošu neuzticību Olufejevs uz viņu noraudzījās, jo viņš daudz ko būtu devis, ja zinātu, par ko viņi runājuši. Un tādēļ skeptiskais smīns no viņa sejas neizzuda. Kārlis mēģināja lietu uzķert no jocīgās puses. «Tā ir!» viņš apstiprināja. «Ne reizi nenācām uz to tematu, bet runāt ko bija. Bet nu atvainojat, ka jūs tik ilgi uzkavēju… Teikšu ardievu!…» «Nu, visu labu, visu labu!» Olufejevs spieda sirsnīgi viņa roku. «Ja dievs liks, dzīvosim visi…» Un, kad viņš vēl noskūpstīja roku Zanai, vecis pavisam tapa laipns. Atvadījies viņš devās uz dārza vārtu pusi. «Ērgļa kungs!» Zana viņam vēl nosauca pakaļ. «Manu uzdevumu jūs izpildāt, jo citādi būšu ļoti ļauna!» «Neaizmirsīšu!» viņš vēl, pacēlis cepuri, atsveicinājās. «Varat palaisties…» Olufejevs labprāt būtu jautājis, kas tas par uzdevumu, bet bija jau pieradināts, ka viņam par tādām lietām nevajadzēja zināt. Un tā Kārlis izslīdēja pa vārtiem. Iedams uz mājām, tas pārdomāja notikušo un dzirdēja pats savu dzestro elpu. Viņš jutās, ka viņam tik daudz kas pāri gājis un ka viņš šinī īsā laikā būtu ticis pa gadiem vecāks.


No jauna viņš atkal attālinājies no saviem korporācijas principiem, bet pašam cilvēkam viņš nācis tuvāk. Sekodams savam dialogam ar Zanu, viņš meklēja, vai, viņu moralizēdams, nav izteicis kādu muļķību, jo tās jau bija visas uz ātru roku saimprovizētas gudrības. Viņš tomēr neatrada neko tādu, ko tas nevarētu aizstāvēt. Bet traka tā sieviete bija. Vēl tagad viņam gāja tirpas pār kauliem, atceroties viņas karstos apskāvienus un dedzinošos skūpstus. Mājās pārgājis, viņš atrada savā istabiņā priekšā Pudiķi, kurš ar nepacietību uz viņu gaidīja. «Divas reizes es jau biju un atkal aizgāju,» tas atzinās. «Tātad tev bijusi karsta cīņa?!…» Kārlis neatbildēja, bet, it kā tam vajadzētu atviegloties, ņēma visu no savām kabatām ārā un lika uz galda, un novilka beidzot svārkus. Pudiķis lasīja viņa sejā, ka viņam kas nācis priekšā, un nedroši iemeta: «Tātad nekā!?…» «O nemaz, ne!» Kārlis viņu apmierināja. «Tā lieta ir kārtībā… Pēc dažām debatēm, kas lietu noskaidroja, viņš piekrita bez ierunām…» «Es jau domāju!» Pudiķis uzreiz it kā atplauka. «Ja tev ko uzdod, Rituli, tad arī uz tevi var palaisties. Un šinī gadījumā tas taču ir arī tava paša interesē. Iedomājies nu taču tiec vaļā no nepatīkamā galvojuma.» Kārlis atmeta ar roku un, it kā pēc grūtā uzdevuma gribēdams elpu, spēra dažus soļus pa istabiņu šurp un turp. Pudiķis pa tām pārrevidēja viņa uz galda uzlikto ķešas saturu. «Kas tas?!» tas piepeši iesaucās, izņemdams no kārbiņas matadatu. «Tas jau ir briljants! Jā, jā, īsts briljanta… Skaties, kā viņš mirdz!» vicinādams to, viņš izmēģināja dzirksteļu metumu. «Rituli, kur tu to ņēmi?» «Diskrēcija!» Kārlis atbildēja. «Bet, tā kā tu nu zini, tad tā lieta ies uz lombardu… Priekš Perlanta, bet tā lieta ir diskrēta, saproti…» «Saprotu, saprotu! Ko tu visu nedabon gatavu!» Pudiķis attrauca. «Tu tomēr esi velna puika, Rituli! Pat neiespējamais tev ir iespējams…» «Tas tiešām ir liels upuris,» Kārlis apstiprināja. «Bet Perlantam taču tik nepieciešami vajadzīgs…» «Patiešām kas skaists!» Pudiķis mīlinājās ar juveli. «Cik ļoti manai Hertai piedienētu! Nu, gan būs laiki, kad arī mēs par to varēsim runāt…» Kārlis viņu pētoši uzlūkoja, vai tikai viņam atkal nav kas galvā. «Es to nevaru pārdot, tikai ieķīlāt!» viņš paskaidroja. «Ja nebūtu vajadzīgs priekš Perlanta, es arī tu nedarītu…» «Nu, protams, tur nav ko kautrēties,» Pudiķis apstiprināja. «Bet, a propos, Rituli, kur tev tik labi vedies, tad atsvabini mani no mana goda vārda. Man patiešām rīt mv iespējams solīto naudu prieks Perlanta uzdzīt! Vēlāk varbūt…» «Manis dēļ!» Kārlis piebalsoja. Viņš jau bija tāds cilvēks, ka, ja viņam cieši nevajadzēja, tas lika arī otru mierā. Apmierināts par iznākumu un redzēdams, ka Kārlis grib būt viens, Pudiķis atvadījās un aizgāja. *** Nākošās dienās mūsu draugiem bija ļoti rosīgas darīšanas. Pudiķis un Kristaps rīkojās kases lietās un nokārtoja visu, kas vajadzīgs pie jaunā aizņēmuma realizēšanas. Formas dēļ direktori izsūtīja ārā pāra vīru, kas lai apskata Kristapa mājas un dod savu atzinumu, vai tas patiešām to vērts. Spriedums bija labvēlīgs: ēkas diezgan palabas un pirmā numura zeme. Nu vajadzēja stāties pie jaunas obligācijas izstrādāšanas, kuru kase ņēma pretim tikai tad, kad tā bija blanko cedēta, t. i., viņas īpašnieks katrs, kam tā rokā. Jo kase to pieņēma tikai kā rokas ķīlu un lika parakstīt Kristapam reversālu, ka gadījumā, ja tas nemaksā procentus, kasei tiesība obligāciju pārdot tālāk, lai segtu savu parādu. Tikai tad varēja stāties


pie obligācijas izpirkšanas Kurzemes kredītbiedrībā un pie šī dokumenta dzēšanas. Viss tas prasīja laiku un arī naudu. Bet direktori saviem «tautiešiem» nāca pretim vislielākā mērā. Reiz tie aizņēmumu bija piesprieduši, tie uz tā rēķina sniedza visus vajadzīgos izdevumus un izsniedza pat Kristapam arī mazu avansu. Pēc kādām dienām viņi cerēja tikt galā. Kārļa steidzamais un neatliekamais uzdevums turpretim bija pārvērst Zanas matadatu «zeltā». Un tas viņam nebija viegls uzdevums, jo šādā ieķīlāšanas laukā viņš bija vēl pilnīgi homo novus. Acumirklis arī priekš tam nebija visai izdevīgs, jo bija taisni laikmets, kad, kā saka, «publika ieķīlā savus kažokus un ziemas mēteļus un brauc zaļumos». Lombardos caur to bija ārkārtēji liela drūzmēšanās un spiešanās. Bija Rīgā diezgan daudz nabadzīgas un arī diezgan daudz vieglprātīgas publikas, kas visu vasarā pieciešamo stiepa uz ķīlu kasi un pret augstiem procentiem saņēma kādus rubļus. Te it nejauši un negaidīti satikās tie vistuvākie paziņas, kuri te nepavisam nebūtu vēlējušies otru satikt. Bet tikai retais atzinās, ka dara to tādēļ, ka naudas vajadzīgs un citur nav, kur griezties. Nebūt ne! Pa lielākai daļai darot to tādēļ, ka tādi «krāmi» mājās maisās pa kājām un diezgan grūti uzglabājami. Bet te lombardā tie glabājas kā dieva ausī, ir droši pret kodēm, rūsu un zagļiem. Nodod tu te un visu vasaru esi drošs bez bēdu. Par sevi saprotams, ka šādi ieskati nenāca par sliktu Rīgas ķīlu māju īpašniekiem. Liela noiešana tos padarīja lepnus, bagātus un pārgalvīgus. Viņi nebūt negribēja būt par tādu nevērtīgu, lieku krāmu glabātājiem, un viens no viņiem, Graupners, kādā jaukā dienā saviem klientiem pasludināja, ka turpmāk ņems pretim tikai «dārg– un vērtslietas». Jo tām nevajadzēja sevišķu spikeru, tās deva arī citādu apgrozījumu un peļņu, lai priekšzīmei tiecās sekot arī Tancšers un citi mazākie lombardu īpašnieki, tā ka trūcīgās aprindas, kurām savas lietas patiešām vajadzēja ieķīlāt, nāca grūtos apstākļos. Publikas sūdzības par ķīlu kasu īpašnieku plēšanu un raušanu tapa atklātībā arvien jo skaļākas. To ievērojot un arī tādēļ, ka peļņa no tādām ķīlu kasēm nebija smādējama, Rīgas pilsēta atklāja pati savu lombardu. Tas bija piemērots vispirmā kārtā patiešām – trūcīgo vajadzībām, kuriem nav nekādu greznības lietu, un tiem no svara ko dabūt par savu lieku apģērba gabalu. Pilsētas lombards tādēļ ņēma pretim priekšmetus visplašākos apmēros, ne vien apģērbus, bet arī gultu drēbes, izņemot spilvenus, un lielā ieķīlātāju straume nu griezās te. Protams, ka taksācija te nebija augsta galu galā no visa maz tur kas iznāca. Privātie ķīlu kasu īpašnieki, sajuzdami konkurenci, taksēja daudz augstāk un ņēma atkal jau pretim arī labākus apģērba gabalus. Tā nabaga ļautiņi staigāja no vienas iestādes uz otru tikpat kā bitītes uz ziediem un mēģināja, kur no savas nabadzības vairāk varētu izsūkt. Bet galu galā lombarda īpašnieki izsūca viņus. Jo ikviena no šīm iestādēm bija ne vien ķīlu, bet arī pārdošanas nams bija izlikti pārdošanai visi tie priekšmeti, kuri bija ieķīlāti un pēc notecējušā termiņa netika izpirkti. Un, jo par augstāku cenu tie bija ieķīlāti, jo mazāk tie tika izņemti. To ķīlu īpašnieki it labi zināja un rīkojās noteiktā virzienā, lai kļūtu par ieķīlāto priekšmetu galīgiem īpašniekiem. Un daudz tur bija klāt arī zagta, un zaglis neieķīlā, lai atkal izpirktu. Tikai nebūs domāt, ka pircēji priekšmetus jau dabūja par ieķīlāto cenu, jo taisni no pieliktās virsvērtības jau pastāvēja ķīlu īpašnieku lielā peļņa. Kārlis kā uz pašu solīdāko firmu devās uz pilsētas lombardu, kur atrada jau priekšā lielu ļaužu rindu. Bija patiešām raiba publika. Vienkārši cilvēki, kuri pašrocīgi ar saviem sainīšiem padusē gaidīja. Labāko famīliju dāmas, kurām pašām nest par kaunu, un tādēļ viņām blakus ar mantām stāvēja ekspreši. Bālas, badā aizmirušas šuvējas no darba pārstrādātām un izdzisušām acīm, kuras rezignēti gaidīja, cik taksators viņām piespriedīs, un nebija šaubas par to, ka nebūs daudz. Vecas matronas, kuru vaigiem varēja redzēt, ka tās reiz redzējušas labākas dienas. Smiņķētas kokotes vieglprātīgiem smaidiem un afektējošām acīm gaidīja ar savām «armšpangām», kuras jāpārvērš naudā, lai varētu atkal līdzi spēlēt pie tetalizatora, pie kura pēdējo reizi bija atstājušas beidzamo kapeiku. Buršikozi krāsneši, uzlikuši savīstītos ziemas mēteļus pār pleciem, kūpina bezbēdīgi savus papirosus. Viņiem ieķīlāšana še nav nopietna. Tie varētu iztikt ar tā bet nu, riez tas pieder pie buršikoza toņa, ka students dzer, ieķīlā un pumpē, nu – tad viņš to arī dara! Satiekas te arī daži paziņas no labākām aprindām, tie tā sauktie «verschämte Arme», kuri labprāt viens


otru te nebūtu satikuši. Bet, jau citādi nevar, tad apsveicinās un sarunājas. Atnesuši to, ne jau taisni tās naudas dēļ, bet, nu, tādi lieki krāmi, un te viņi vislabāk uzglabājami. Tā arī vecā madāmiņa, kuru Kārlis vakar bija redzējis iedziedāšanas svētku ēkas, bija atnākusi, un viņai blakus stāvēja blazētais baronelis Egons fon Bimmelštein– Capels, Izoldes sirds izredzētais. Viņai bija rokā melna zīda kleita un tāda par kapuce, bet no seniem, seniem laikiem, tā saucamiem priekškrinolīnu laikiem. Viņam bija padusē jājamo zābaku «šehtes», kuras tas, blakus minot, bija nospēris savam brālēnam baronam fon Bimmelšteinam. Viņa to pazina un smaidīdama vairākkārt ar galvu «niķēja». Viņš turpretim skatījās tai pāri, it kā to neredzētu, jo negribēja, ka viņa būtu tā zagtās ķīlas lieciniece. Viņai turpretim nebija ne prātā, ka baroni var arī zagt. Kad tai nekādi neizdevās vērst viņa uzmanību uz sevi ar mēmu žestu, tā beidzot laida vaļā arī balsi: «Guten Tag, Herr Baron, das sind Sie ja!» (Labdien, barona kungs, tas jau jūs esat!) Tagad viņš vairs nevarēja un devās pazīstams, bet jau no augšienes. «Ah, guten Tag, gnädiges Fräulein, – Schwiechelbein, – nicht wahr?! Sie sind geneigt auch etwas zu versetzen? Ich habe hier so ein unnützes Kram… Etliche Rubel wird man dafür kriegen…» (Ā labdien, cienītā jaunkundze – Švīhelbein – vai ne? Jums arī patīk ko ieķīlāt? Man te ir tāds nederīgs krāms… Kādus rubļus jau dabūs…) Pašlaik bija viņa rinda pie taksatora. Tas nosvieda savus lielus uz letes, un taksators lietpratēja acīm tos tā apgrozīja apkārt. «Vier Rubel,– gilt's?» tas viņu jautājoši uzlūkoja. (Četri rubļi, – vai mierā?) Barons pamāja ar galvu, uz ko taksators izrakstīja zīmi. «An die Kasse!» (Pie kases!) Tagad nāca Švīhelbein rinda. «Na, was bringen Sie mir gutes?!» taksators sacīja, paņemdams viņas priekšmetus. «O, weh, das ist ja ganz abgelegtes Zeug!…» ( Na, ko jūs man laba atnesāt?! Ak vai, tas jau pavisam nonēsāts!) «Reine Seide!» mamzele pastāvēja. «Hab von Frau konsul als Präsent bekommen… Zwanzig Rubel konnen Sie mir schon geben…» (Tīrs zīds! Dabūju no konsula kundzes kā dāvanu… Divdesmit rubļu varat jau dot…) Taksators sāpīgi nogrozīja galvu un aizrādīja, ka gabali sen izgājuši no modes un tādēļ vien tiem jau nav nekādas vērtības. Mamzele pastāvēja, ka tas ir tīrs zīds, uz ko viņš aizrādīja, ka pavisam izgulēts. «Das werde ich kaum entgegen nehmen können,» tas vērtēja. «Na, wenn Sie wollen: 3 1/2 Rubel für das eine und 1 1/2 Rubel für das andere.» (To gan maz vai varēšu ņemt pretim. Na, ja gribiet: 3 1/2, rubļu par to vienu un 1 1/2 rubļi par to otru.) «Das ist ja wahre Lumperei!» mamzele sapīka. «Bei Graupner gibt man mir dafür 20 Rubel.» (Tā jau tīrā lumpēšanās. Pie Graupnera man par to dod 20 rubļus.) «Was Sie mir erzählen!» taksators atbildēja. «Graupner beleiht nur Gold und Silbersachen, aber kein abgeschmacktes Zeug…» (Ko jūs man stāstiet! Graupners aizdod tikai pret zelta un sudraba lietām, bet ne pret novecojušām drēbēm…) «Ich verbitte mir das!» mamzele sašutusi iesaucās. «Es ist reine Seide… Was denken Sie wohl?…» (Es izlūdzos! Tas ir tīrs zīds… Ko jūs gan domājat?…) «·Na, dann lege ich Ihnen noch einen Rubel zu, aber dann keine Kopeke mehr…» taksators noteica. «Na, gilt's?» (Nu, tad pielikšu jums vēl vienu rubli, bet tad vairāk ne kapeikas… Na, būs?) «Fällt mir nicht im Traume ein!» mamzele spītīgi attrauca. «Ich sollte ja verrückt sein…» (Man nenāk ne sapnī prātā! Tad jau es būtu prātu zaudējusi…) «Halten Sie uns nicht unnütz auf!» taksators tai mierīgi atdeva atpakaļ viņas lupatas. «Wer ist der Nächste?» (Neaizturiet mūs velti! Kas ir nākošais?) Tagad bija Kārļa rinda. «Es lūdzu, cik jūs man aizdodat par to še?» Taksators paņēma viņa priekšmetu pavisam ar citu cienību. «Ja to štein ir echt – – tad – – na, es grib bischen probieren…» Kamēr tas nodevās akmeņa izmēģināšanai, Kārlis otrā galā starp ļaudīm piepeši ieraudzīja Lūciju! Karstas asinis viņam saskrēja vaigā. Viņš palika uz vietas tikpat kā pienaglots. «Simt rubel!» taksators beidzot sacīja, bet, kad viņš neatbildēja un skatījās arvien projām, tas


pieņēma, ka viņam tas par maz. Tas tādēļ vēlreiz ņēma akmeņus pārbaudīt. «Es jums dos simte piecdesmit rubel… Jūs mierīg ar to?!» «Jā,» Kārlis, nenovērsdams acis no tālēm, it kā no miega pamodās. «Esmu uz miera… Es jau viņu vēlāk tā kā tā izpirkšu…» Viņš paņēma zīmi, steidzās pie kases lietu nokārtot, lai tad varētu satikties ar Lūciju un ar viņu izrunāties. Bet tas tik ātri negāja. Viņam tik daudz, viņai ko sacīt, tādēļ viņš neizlaidīs no acīm, bet nākošā acumirklī tā bija jau nozudusi. Vai tā acu apmānīšana? Skaties, cik gribi, nav vairs! Saņēmis naudu un ķīlu zīmi, viņš devās telpas otrā galā, kur viņas tēlu bija redzējis miesīgi priekš savām acīm. Velti! Projām jau viņa tā nevarēja aiziet, jo tai vajadzēja nākt uz kasi. Viņš izskrēja ārā uz ielas pārliecināties, jo tālu arī tā nevarētu būt! Nekur vairs ieraudzīt, tikpat kā ūdenī iekritusi! Viņš gāja ārā un gāja iekšā, bet, ko viņš satika, tā nebija Lūce, tā bija mamzele Švīhelbein. Tā arī tāpat gāja lekšu un ārā, nevarēdama izšķirties, ko darīt. Naudas viņai vajadzēja kādam ārkārtējam gadījumam, – ai, likteņa ironija, – nākamiem latviešu dziedāšanas svētkiem! Vēl vakar viņa lepni bija atmetusi ar roku: «Kuhstall!» – un piebalsojusi no sirds savam tautietim, kas sacīja: «Wir werden doch nicht da hinein kriechen.» Bet, kad tā vēlāk apmeklēja konsulus un dzirdēja tur citu valodu, proti: «Man muß sich verständigen, es ist die höchste Zeit,» – ko teica vecais konsuls, un: «Ievērojot lielās represijas no krievu puses, kas vairs nav izturamas,» – ko teica junkurs Kuniberts, un: «Ievērojot lielo, reti piesniedzamo mūzikas baudījumu, jo ne ikreiz mirstīgiem klausīties tādus milzu korus,» – ko teica konsula kundze, kura gan drusciņ ko prata no labas mūzikas, «to ievērojot,» viņi nolēmuši «ierasties šinīs dziedāšanas svētkos», ko viņi teica visi tutti quanti, – tad mamzelei Švīhelbein arī uzskati sāka stipri svērties uz otru pusi. Un, kad viņa vēl pēc tam apmeklēja Bimmelšteinus, tad arī no tiem viņa dzirdēja pavisam jaunus uzskatus. Proti, krievu uzmācība un brutālā apspiešanas baltiešus ar varu spiežot uz vienošanos ar latviešiem «Die baltische Politik muß in ganz andere Bahnen gelenkt werden.» (Baltiešu politika ievedama pavisam jaunā ceļā.) Katrs gadījums, kas varētu veicināt baltu un latviešu apvienošanos, izmantojams, un tādēļ baltiem demonstratīvi vajagot apmeklēt latviešu dziedāšanas svētkus in corpore, kur tikšot dziedāta vecā spītes dziesma «Dievs kungs ir mūsu stiprā pils». Nu arī vecā mamzele Švīhelbein zināja, kas ir viņas pienākums. Viņai savas atsevišķās tieksmes un tiecības jāapspiež un ka atsevišķam loceklim jāpadodas visumam. Bet, tā, kā viņas kārtējais budžets šādus ārkārtējus izdevumus neparedzēja, tad viņai priekš tiem bija jāgādā sevišķi līdzekļi. No citiem diedelēt vai likties turēties par brīvu – to viņa nekad nevarēja savienot ar savu pašapziņu, un tādēļ viņa bija še. Tādēļ viņa arī diņģējās, nevis ar šo kapeiku dēļ kā tādu. Bet tādēļ, ka zināja: tik konsuli, kā baroni iet tikai labās vietās, un viņa tiem gribēja turēt līdzi. Tikai tādēļ viņa nāca iekšā un gāja ārā, jo negribēja nākt par īsu. «Nun geben Sie mir sieben Rubel für das Ganze,» tā beidzot tuvojās atkal taksatoram. (Nu, dodiet man septiņus rubļus par visu to.) «Schon gut, grben Sie her daa Zeug!» taksators atbildēja. «Sie haben mich mürbe gemacht, aber übertaxiert ist das.» (Labi, dodiet šurp to lietu! Jūs mani esat nogurdinājuši, bet pārtaksēta tā ir.) Viņš izdeva tai zīmi, un viņa nu tāpat laimīgi tika galā ar savu. Katrā ziņā daudz apmierinātāka par Kārli, kurš savā sirdī sajuta dzēlīgas sāpes. Viss, kas viņa krūtīs bija iemidzināts, uzreiz tika atkal uzvandīts un padarīja viņu tīri vai elēģisku. Viņš pieņēma, ka tā bijusi halucinācija,– tādēļ ka pēdējā laikā viņš par Lūci tik daudz domājis. Vai arī redzējis citu, viņai līdzīgu sievieti. Tomēr saviļņotās jūtas ne tik ātri ar šādu izskaidrojumu bija nomierināmas. Nosūtījis Perlantam naudu pa telegrāfu un norakstījis bez tam garu, plašu vēstuli, ko nodeva pastā, viņš brauca atkal uz jūrmalu un nodevās tur savam darbam līdz pašam dziedāšanas svētku priekšvakaram. Tad viņam bija jādodas atpakaļ uz Rīgu pie sava pienākuma, jo visi studenti bija ieskaitīti par svētku kārtībniekiem.


*** Lielā diena nu beidzot bija klāt, bet līdz ar viņu tumšs, lietains laiks. Dažreiz lietus gāza tikpat kā ar spaņņiem, mērcēdams dziedāšanas svētkiem par godu izvilktos – valsts krāsās, protams, – karogus, kuri tīri vai saglauduši. Neraugot uz to, Rīga bija kā aizkurta, jo no visām dzelzceļa vilcieni laucinieku – dziedātāju un publikas uzvalkiem, un kas no laucinieku pašaustiem, pelēkiem tautas raibumu darīja vēl jo spilgtāku zeltenes latviešu tautas apģērbos pēc Skruzīšu Mikus zīmējumiem. Tas Rīgā bija kaut kas jauns un neredzēts, un ielas zēni skrēja līdzi gavilēdami. Līdz šim paretam bija redzētas uz tirgus uzbraukošās roņsalietes vai atkal nīcietes, bet tām kājas bija resnas, notītas autiem, turpretim šīm tievās kājiņas tērptas baltās diegu zeķītēs un sarkanās kurpītēs. Un viņu bija daudz! Arī vīrieši bija tautas uzvalkos, bet ļoti reti eksemplāri, pa lauku skroderi, kuri cik necik prata no drēbju stilistikas. Bet nebija diezcik pievilcīgi: vectēvu svārki kuplām šēzēm un tievām rokām, bikses ieautas zilās nātna zeķēs un tās atkal dzeltenās nītna pastalās ar baltām auklām. Rīga madāmas– ne vien vācietes bet īstas patriotes – sprieda: «Pēc spokiem!» Un vecītes nicīgi pasmējās: «Tīrie kepaļbraneči!… Uz laukiem svešās mājās tiem suņi kristu lielos, pilsētās tie tik traki nav!» Ar vārdu sakot, nekāda estētiska iespaida saglaudušas, viņām lietus dienā kā bitītes spārnus pat tumšā dienā ielas gaiši atspīdēja. Stacijās atraucējam gandrīz katram bija savi sagaidītāji, jo katram jau Rīgā ir savs rads. Nekad rīdzinieki nebija uzņēmuši tik daudz lauku radu kā tagad, un, kur vien kāda radu attiecība bija, tā tika izmantota. Jo tad korteli vairs nebija bēda! Lai gan diez kādas pilis Rīgas radi nevarēja dot, bet katram jau savs dzīvoklītis bija. Piespiedās kaut kur kādā kaktiņā, un laucinieki tai ziņā nav izlepuši. Un, kas tas lielākais, viņiem bija bagātīgas ceļakules. Rīdzinieki lai tikai gādā par slapjumu! Arī par tiem, kam radu nav, ir gādāts, pirmā kārtā par dziedātājiem. Svētku komiteja jau iepriekš reģistrējusi tukšos dzīvokļus un arī tos, kuru īpašnieki ar mieru pieņemt dziedātājus un viesus. Tiem jādodas pirms uz Latviešu biedrību, jāstādās tur priekšā, jāpierakstās, pēc kam tie dabū adresi uz savu dzīvokli. Protams, ka spilveni un segas vajag katram savu, ko dziedātāji jau arī zina un ar tādām lietām apgādājušies. Tāpat arī privātcilvēki jau iepriekš paši sarunājuši dzīvokļus vai viesnīcas numurus, kuri, lai gan stipri dārgi, dod tomēr lielas priekšrocības. Jo paliec tu, kur gribi, man sava ala ir droša! Bet arī tikai tiem, kas jau agrāk rūpējušies, jo tagad viss aizņemts, un pat iebraucamās vietas stāvgrūdām pārpildītas no tiem, kas ar zirgiem iebraukuši. Tā dziedātāji un viesu pūļi raibā sastāvā ar drēbju un pārtikas nastām un karogiem priekšgalā plūst uz Latviešu biedrību. Karogus noliek lielajā zālē, lai pēc vajadzības tos atkal var dabūt; pierakstās, aiziet uz atsevišķiem korteļiem, tur ierīkojas un nāk atkal atpakaļ. Vīru kori tukšās skolās un iestāžu ēkās var apmesties pilnā sastāvā; turpretim jauktiem koriem, ņemot vērā piedzīvojumus no agrākiem dziesmu svētkiem, gan vajadzēja šķirties pēc dzimumiem. Tā Rīga, t. i., svētku sarīkotāji, centās savus tautiešus sodam sagaidīt. Rīgas Latviešu biedrības nams bija nopušķots ar mētru vijām, un no augstākā centra, t. i., apaļā jumta loga, plivinājās lielais karogs. Katrs namsaimnieks, kam bija krūtīs īsta latvieša sirds, bija uzvilcis uz savas mājas karogu. Bet samērā maz vēl bija to latviešu namsaimnieku vai kas par tādiem gribēja atzīties. Vācieši stingri atturējās no kādām ārējām goda parādīšanām. Žīdi turpretim ar varu gribēja būt tautieši un patrioti. Tie nopušķoja savus veikala logus ar karodziņiem un izlika rakstītus plakātus, ka še var dabūt tautiskus cigārus, siļķes un pastalu ādas. Laikraksti iebraucējus apsveica ar svinīgiem apcerējumiem: «Sveiki, viesi, Rīgā!» «Māmuļa», kā daži jau sāka saukt Rīgas Latviešu biedrību, dūca tikpat kā bišu strops. Tik liela ļaužu maiņa še ilgi nebija redzēta. Jo te jau bija tā vieta, kur visi gali satecēja, kur dabūja ziņas par svētku kārtību, par gājieniem un visu tālāko gaitu.


Latviešu biedrības runas vīri un vēl jo vairāk tie, kuri iegāja svētku un kārtības komisijās, lepojās ar lentēm pār kūtīm, sarkanām un tik platām, cik liela katra amatā nozīme. Sevišķi plata «šlaufe» bija Starpiņam, un tas arī visdzīvāk rīkojās, pie tam svētku komitejas priekšnieka konsulenta Zaķīša vārdā. Uz šo autoritāti tas apzinīgi atsaucās ikreiz, kad kāds viņa rīkojumiem gribēja pretoties vai likt kādus šķēršļus ceļā. It sevišķi viņa uzdevums bija lūkoties uz to, lai katrs koris un biedrība pie gājiena nostājas viņam ierādītā vietā, kas jau iepriekš komitejā bija nosacīta ik pēc katras biedrības svara vai pieteikšanās rindas. Šo darbu vecais tautietis izdarīja ģeniāli. Uz ielas viņš iesprauda mietiņus ar numuriem no viena līdz simtam un vairāk, cik jau nu gājienā piedalījās, vienu otru pa gabalu nost, cik jau nu katrai organizācijai bija to locekļu, kas jau sarakstā atzīmēti. Tagad, kurš koris ierodas biedrībā un grib zināt: «Kur mēs nostāsimies?» – Starpiņš paskatās sarakstā: «Jūsu numurs ir tāds un tāds, – skatāties uz ielas mietiņu ar tādu numuru un tur nostājaties!…» Un tā gāja tīri jauki! Gājiens uz ielas, tā sakot, auga pats no sevis: te divi trīs kori no vietas, te tukšums, jo noteiktie numuri vēl nebija ieradušies, te atkal ļaužu rinda. Viss nu būtu bijis ļoti labi, bet Vīgneru Ernests, kurš iemetis kāda, glāzes alus, skatījās uz Starpiņa rīcību no jocīgās puses un taisīja visādas ironiskas piezīmes. Par to nu vecais tautietis nesacītu neko, ja tikai Vīgneru Ernests to nebūtu sācis mācīt un rīkot. To Starpiņš strupi noraidīja: «Mans kungs, vadiet savus korus, bet nejaucaties manās darīšanās! Par gājiena sastādīšanu es saņemu rīkojumus no konsulenta Zaķīša, un viņam vienīgam tur sacīšana…» «Tad jau jūs esat briesmīgi vīri!» Vīgners nosmīnēja. Bet vēl tanī pašā dienā tas dabūja sajust, ka tas tiešām tā. Gājiens uz ielas krājās un bija jau pilnskaitīgs. Trūka vēl tikai pašas spices, jo tās patlaban veda sarunas ar gubernatoru par delegācijas pieņemšanu. Bet sāka atkal stipri lietus līt, un dziedātājiem bija grūta stāvēšana uz ielas. «Sāksim iet!» Vīgneru Ernests ieteicās. «Pastaigāsimies līdz svētku ēkai un atpakaļ…» Un visi dodas uz priekšu. Starpiņš pērkona balsī kliedz: «Kas to licis darīt? Stoi, uz vietas!» Bet tas nobrēcas velti, jo neviens to neievēro. Kori, bez mērķa nogājuši līdz dziedāšanas ēkai, griežas atkal atpakaļ uz biedrību un nostājas savās agrākās vietās. Starpiņš tik daudz ir izzinājis, ka gājiens noticis uz Vīgnera rīkojumu, un tādēļ to apsūdz konsulentam Zaķītim. Tas vainīgo sauc pie atbildības. Pie tam noskaities, pavisam vaigā sarkans. Bet Vīgners nu arī nebija tas vīrs, kas likās no otra daudz ko sacīt, un konsulentam noprasīja, kas viņš īsti ir par vīru. «Es esmu svētku komitejas priekšnieks, jūs mani mācīsaties pazīt!» konsulents atbrēca. «Un es esmu koru virsdiriģents, jūs arī mani mācīsaties pazīt!» Vīgners attrauca. «Kad ļaudīm iet ūdens uz ādas, tie iet uz priekšu…» Tā vārds pa vārdam, un viņi sanāca visai asā vārdu maiņā, kurā Vīgners palika uzvarētājs, jo viņam nāca palīgā dziedātāji un laucinieki, kas ap viņiem ātri sakrājās. «Kos tod šim Reigas kungim nakoit!» kāds malēnietis iesaucās. «Dzeivo pa īkšu po sausumu… Bet dzeidotājim uz īlas loi līst uz skousta, i kustēt nadrīkstosi…» Un tā visādas ironiskas piezīmes, kas Zaķīti spieda pazust. Tā arī pa visu svētku laiku Vīgneru Ernests palika varonis un savos slavas augstumos. Bet pēc svētkiem runas vīru sapulce to sauca pie atbildības. Jau sen viņa attiecības Latviešu biedrībā bija saspīlētas, Latviešu dziedāšanas biedrības koris nepiedalījās viņa koncertos un «neievēroja viņa aizrādījumus» mūzikas ziņā, nu bija radies iemesls šīs attiecības galīgi pārraut. Atsevišķā sēdē Zaķīša un Vīgnera lieta tika izmeklēta un Vīgners atzīts par vainīgu pilnā apmērā. Viņš tika atcelts no runas vīra amata (kurā vairs nekad netika ievēlēts), bez tam vēl uz diviem gadiem izslēgts no pašas biedrības. Nu, pa tam bija diplomātiski nokārtots, ka gājiens var doties uz pili. Jo tur pirms telegrāfiski pieprasīja Pēterpilij, vai ir visaugstāk patīkami, ka tāds gājiens notiek un tiek izsacītas padevības jūtas


tronim no latviešu tautas. Atbilde pienāca, ka tronim tur nekas nevar pretim būt. Bet viss tas nesagājās ar Baltijas pārkrievošanas sistēmu, kurai nevarēja pretim strādāt. Viss tas rusifikatoru rindās sacēla lielu apjukumu. Še latviešu barvežiem tika dota izdevība runāt latviešu tautas vārdā, radīts bīstams precedences gadījums, vēl jo vairāk, ka tie uz to dabūja visaugstāko atbildi. Bet krievu birokrātiem Baltijā nebija nekādas «latviešu tautas», bija tikai «tuzemci». Vajadzēja tādēļ atrast īsto toni un formu, kā to izdarīt. Lieta bija kaut kādi jānokārto, jo birokrāti jutās pārsteigti. Nekādi viņi nevarēja gājienu aizkavēt, arī to, ka latvieši dižojas kā īsta tauta, dzied «Įīęå, öąš õšąķč!» čuknu mēlē, ka tu, cilvēks, nevari zināt, ko viņi tur sadzied, runā par troņa pakāpēm, lai latviešu tautu visuvarenais cars ņem zem saviem spārniem. Itin kā priekš tam vajadzētu vēl kādas latviešu piekrišanas! Šoreiz par nožēlošanu tie bija likušies sevi pārsteigt un nevarēja vairs nekā izdarīt, bet pie sevis sirdī nozvērējās, ka tas turpmāk vairs nenotiks. Dziesmiņai par «latviešu tautu» jādara reiz gals. Nav nekādas Baltijas vai Latvijas, ir tikai Baltijas Piejūras apgabals, kas cieti vienots ar Krieviju, ir Krievija, un tādēļ lieki runāt par kādu citu Krieviju. Var būt vēl tikai «Iekškrievija». «Tuzemciem» tiks ņemta katra iespēja daudzināt sevi par diez kādu tautu. Visiem tādiem separātiskiem centieniem jādara spēji gals! Viens cars, viena zeme, vieni ļaudis, viena baznīca, viena valoda, viena tiesa, viena svēta māmuļa Krievija! Tātad šis lielais, grandiozais gājiens ar daudz karogiem un patiešām sirsnīgo patriotisko sajūtu, dodamies līču loču pa Rīgas ielām uz pili, lai noliktu pie troņa pakāpēm savas karstās padevības jūtas, nezināja, ka par tikko uzdīgstošo latviešu kultūru jau bija taisīts nāves spriedums. Tauta, kas tur plūda, bija tik sirsnīgas sajūsmas un bērnišķas paļāvības pilna un pārliecināta, ka viņai smaida pretim tik laimīga nākotne, kādu vien tā vēlējās. Kad gājiens pilī bija savu izdarījis, svētku komitejas un Latviešu biedrības vīri krievu birokrātiem un rusifikatoriem par jo lielām errastībām nepareizā krievu valodā bezgala slavējuši cara lielo žēlastību un mīlestību, gubernators pateicības jūtas pieņēmis un aizsūtījis tālāk, tauta plūda atpakaļ uz svētku ēku. Lielie lietus gāzieni bija jau pārgājuši, un drīz vien sauss vējiņš sāka plivināt līdz šim mirkušos karogus. Vijas un pušķojumi, kuri līdz šim no lielajām lietusgāzēm bija it kā saglaudušies un sevī ievilkušies, sāka it kā atplaukt un rādīt savu īsto svētku seju. «Dievs, sargi ķeizaru!» – šie vārdi, vīti no mētrām un puķu vītnēm, greznoja lielo ieeju dziedāšanas ēkā. Tie bija patiesi domāti vārdi, var sacīt, toreiz pat dziļākā ideja latviešu tautā – patiesa un izjusta. Ja paši varenie ar visiem spēkiem nebūtu veduši tautu pie apziņas, viņa ilgi vēl būtu tā jutusi. Svētki ņēma savu gaitu, un par augsto politiku vairs neviens nedomāja. Vispirms notika dziesmu karš, atsevišķiem koriem nodziedot par sevi kādu dziesmiņu. Virsdiriģenti un lietpratēji vērīgām ausīm klausījās, vai nav atsevišķi dziedātāji, kas nepilnīgi sagatavoti. Tie pie kopējā svētku koncerta nemaz netika pielaisti. Tāds pats liktenis draudēja atsevišķiem koriem, ja nebija pietiekoši mācījušies un svētku koncerta cienīgi. Virsdiriģenti Vīgneru Ernests, Zīle un Jurjānu Andrejs nebija pielūdzami: labāk lai pāris desmit vai pāra simts dziedātāju mazāk, kad tikai visi droši!… Un tad, kad svētku pirmajā dienā garīgā koncertā kori laida kopīgi vaļā slaveno spītes dziesmu «Dievs kungs ir mūsu stiprā pils», tad rusifikatori, nesaprazdami viņas īsto nozīmi, bet padodamies vienīgi mūzikas iespaidam, bija aizkustināti līdz asarām; tik vareni tā skanēja no apmēram 3000 dziedātāju lūpām. Balti, kuriem tā nebija tik vien kā mūzikas bauda, bet kuri saprata viņas nozīmi, līdz dvēseles dziļumiem aizgrābti, to noklausījās kājās, gardibenes rokā turēdami, piemēram, konsuls Rābemanis un citi. Vēl jo lieliskāk izdevās laicīgais koncerts otrā dienā un bija arī daudz stiprāk apmeklēts, protams, gan no pašas tautas. Te viņa pirmo reizi dzirdēja dziesmas, kuras iespiedās tik dziļi viņas atmiņā, ka vēlāk pie katra gadījuma viņa pilnā krūtī tās dziedāja kā tautas dziesmas. Piemēram, Vīgneru Ernesta neaizmirstamo «Līgo» dziesmu aranžējumu un «Strauja, strauja upe tecēj'», Oskara Šepska «To celiņu rītā gāju, to celiņu vakarā», Jurjānu Andreja «Pastalniekus» utt. Jāzeps Vītols vēl bija gluži jauns, publikai


nepazīstams kompozitors. No viņa dažas dziesmiņas bija liktas trešā dienā muzikāli vokālā koncertā uz programmas, un viņš pats tās ar vislielāko interesi noklausījās. Plašākai publikai jaunās skaņas vēl nebija pazīstamas un izlikās svešādas. Viņas jūtas un prātus valdzināja visvairāk J. Straumes «Ūdensmeita», garāks melanholiski elēģisks dziedājums, kuru pēc tam labāko famīliju meitas gadiem ilgi mocīja uz klavierēm. Tikai pēc gadiem, kad Vītols kļuva autoritāte, tas kopā ar Jurjānu Andreju Rīgas Latviešu biedrības mūzikas komisijā nokritizēja visas Straumes, Purāta un Šancberga kompozīcijas par «šmahtlapeņiem» tiem citiem par lieliem sirdēstiem, bet Šancbergam par sirdsuztaisīšanu. Viņš tagad nu vismaz bija pielīdzināts Straumem, kamēr agrākās svētku komitejas viņa kompozīcijas «Tu esi tālu svešumā» vai atkal «Es sapņoju par tevi, jaukā» vis neuzņēma svētku programmā, kas notika ar «Ūdensmeitu». Viņš bija jūtīgs un vārīgs, vecais Šancberģis! Vērmaņa parkā tas, ikreiz baiļodamies, noklausījās pie sava galdiņa ragu mūzikas koncertos, vai tikai kompozitori nav ko aizņēmušies no viņa ražojumiem. Komponēdams viņš aizņēmās no visas pasaules, un tādēļ viņam izlikās, ka visa pasaule aizņēmusies no viņa. No Trešo dziedāšanas svētku izpildītājiem vēl parādījās latviešu publikai pirmoreiz klavieru solists Ādolfs Bētiņš un violinsolists Jēkabs Ozols. Kritikas gan žēlojās, ka tik plašās telpās daudz no viņu priekšnesumu jaukuma zudis. Arī Jurjānu Andrejs kopā ar saviem brāļiem uzstājās mežraga kvartetā. Tomēr pats viduspunkts šinīs svētkos bija un palika Vīgneru Ernests, kurš nāca ar jaunu «Trimpulas» kompozīciju un nostādīja ēnā Baumaņu Kārļa Trimpulu. No tā laika «Kā Daugava vaida» dzied vairs vēl tikai Vīgnera skandinājumā. Viņš, tā sakot, mērojās ar toreiz tik populāro Jurjānu Andreju, un, ja vien nebūtu sanācis ragos ar Latviešu biedrības vareniem, tas, Rīgā dzīvodams, drīz vien būtu valdījis šinī biedrībā kā latviešu mūzikas karalis. Tik daudz jauna un daiļa! Bet bija arī starp svētku apmeklētājiem ļaudis, kuriem viss, tā sakot, nemanot aizslīdēja garām un kuri tos jaukumus zināja tikai vēlāk no citu stāstīšanas. Jo visapkārt dziedāšanas ēkai bija liela bufete, kur par savu naudu varēja «ziedot Trimpum». Daudziem jau svētku īstais mērķis bija: «Nu mēs, bāliņi, sasatikušies, nu mēs, bāliņi, sasadzersimies!…» Tādiem ļaudīm netrūka draugu un biedru, un starp šiem ļaudīm piederēja arī Viķildu Kristaps. Iznāca tā, ka savu kases aizņēmumu viņš realizēja uz pašiem svētkiem, un viņam bija kabatā savs parāda pārpalikums – tūkstoš rubļu vai vairāk. Nauda viņam kabatā nedeva mieru m pastāvīgi atgādināja, ka viņa tur. Un tādēļ arī prāts viņam bija gluži citāds un nebūt tas nerīkojās pēc iepriekš nospraustas programmas. Viņa pirmais bauslis bija ziedot Trimpum, neraugot uz svētku komiteju un diriģentiem. Tā jau svētku priekšvakarā tas ar skrīveri pie «štēzeideļa» Latviešu biedrībā bija nokavējis rindu dziesmu karā dziedāšanas ēkā. Sekas no tam, ka skolotājs Miesnieks, kuram jau pirmā vai otrā godalga šķitās droša, ar savu kroni bija galīgi izkritis cauri un nebija pa visiem svētkiem vairs apmierināms. Un tā vēl tagad pie svētku beigām, iedzerdams kopti ar Kristapu un citiem dziedāšanas ēkas bufetē, tas vēl sāpīgo zaudējumu nebija aizmirsis, lai gan Kristaps viņam kā plāksteri sniedza jau divdesmito zeideli, neieskaitot daudzos šņabus. «Pats labākais tenors un pats labākais bass atkrīt, – kā tur lai iztura konkurenci!» viņš sūrojās. «Ja tā, tad pie dziesmu kara nemaz nevajadzētu pieteikties, nemaz uz Rīgu braukt…» Protams, ka tas ļoti glaimoja ir Kristapam, ir skrīverim. «Ak nu, draugs,» pēdējais to mierināja, pa savam paradumam uzsizdams uz bikšu ciskas, «nav tā vaina nemaz tik liela, un vai. mēs nedzīvosim arī bez tās godalgas? Vai tad mēs divi vien, ir jau arī citi cilvēki, kas dzied. Varbūt ar mums tu būtu vēl labāk izgāzies, bet tagad vari apmierināties ka mēs neesam bijuši klāt…» «Nav jau brīnums!» Miesnieks skarbi iemeta. «Tu jau vairs nevari izšķirt «fis» no «g».» «Nu, vadzi, klausies veci!» skrīveris atbildēja, jo bija ļoti vārīgs, kad šaubījās par viņa dzirdi. Bet viņš nesamanīja, ko teikt. «Ak, ko nu par niekiem!» Kristaps uzstājās kā samierinātājs. «Iedzersim labāk! Miesnieks domā tā kā viņš – tikai uz dziedāšanu un uz godalgām. Bet man, kā šeftsvīram, citas lietas arī. Tur bija Rustona


Proktora aģents iegadījies; es ierunājos ar viņu par mākslas mēsliem un cik dārga tāda lokombile ar kūlēju. Es tādu esmu nodomājis pirkt, tad pie tās iesvētīšanas būs iedzeršana, zēni! Loi gloze stoigā!… Ja dievs liks dzīvot, es savu saimniecību gribu nostādīt drusciņ uz plašākām kājām. Gribu pieņemt uz renti kaimiņu Malas muižu. Mūsu laikos citādi nevar… Ja nevar simtu pūru kviešu sēt, nevar dzīvot… Un ko tu domā – gandrīz ar vieniem un tiem pašiem darbaspēkiem. Vajag tikai iegrozīt…» Bet atkal skrīveris, kas visiem mīlēja patiesību sacīt, uzsita viņam pa bikšu cisku. «Vai zini ko, draugs? Tev Viķildās ir diezgan plašs areāls nesēts… Apsēj tikai to, tev pietiks…» «Kā, tu šaubies?!» Kristaps it kā aizskarts iesaucās. Viņš vilka ārā savu deņķelbuku. «Nē, nē, draugs, bāz atpakaļ!» skrīveris atraidīja. «Mēs jau zinām, cik tev tur iekšā un cik tev vajag. Iedzersim labāk kausu…» Pie tālāka un dziļāka disputa tie netika, jo Kristaps novēroja, ka Pudiķis viņam pa gabaliņu met ar acīm. Pēdējais, kā rādījās, negribēja ar šo skaļo kompāniju še tautas svētnīcā kompromitēties, tādēļ viņš Kristapu labāk pasauca nost. Notika maza aizpumpēšana, tikai Kristaps pret visiem diskrēcijas likumiem to tūliņ klaji izstāstīja. Pudiķis no viņa jau vakar simt rubļu aizņēmies un, lai tie nebūtu jāmaina, aizņēmies tagad vēl. «Man nav žēl!» tas sacīja. «Labs zēns… Šodien vēl kādiem četriem studentiem aizpumpēju…» Nabaga Pudiķis! Kad viņš šādu indiskrēciju būtu zinājis! Tas bija tajos uzskatos, ka pēc tik liela pakalpojuma, ko tas izdarījis Kristapam, viņš ar labāko sirdsapziņu var pieņemt no tā kādu mazu draudzības pierādījumu. Tāpat ar labāko sirdsapziņu tas varēja sacīt, ka izlieto to pilnīgi vietā. Jo patiesībā viņa prāti bija saistīti tikai pie Hertas, un – nevarēja taisni sacīt, ka arī pie viņas mammas, – bet, tā kā papa bija aizkavēts amata darīšanās, tad viņam par tām abām vajadzēja zināt. Ka viņas tiek uz svētku vietu, ka viņas dabū savus «plačus», ka viņām ir programmas un ka viņām nekas netrūkst! Viņš noīrēja pat eķipāžu, ar kuru pirms katra koncerta aizbrauca tām pakaļ un pēc katra koncerta tās pārveda atkal atpakaļ uz mājām. Un, kad mamma ieminējās, vai eķipāža samaksāta, un gribēja dot priekš tās naudu, viņš par to jutās ievainots vai līdz dvēseles dziļumiem. «Tā ir mana darīšana,» tas cieti noteica, «tik daudz es gan priekš savas Hertas varēšu spendierēt. Vismaz es domāju, ka man uz to tiesība…» «Jā, jā, mīļo švīgerzon,» māte piekrizdama glaudīja viņa vaigus. «Neņemat jau nu ļaunā… Redzu patiešām, ka jūs manu Hertu mīliet…» Par papu runājot, viņi sacīja, ka tas ir kluss darbinieks. Viņš nemeklē savu prieku, viņš strādā priekš tautas. Ārī viņš pats, Pudiķis, tāds bija, tikai mīlas pienākumi viņu novērsa drusku sāņus. Bet caur to darba nasta divkārši gūlās uz viņa draugu Kārli. Jo Pudiķis bija viņa tuvākais kaimiņu kārtībnieks, un, ļaudis uz vietām Kārlim tos vajadzēja novest līdz Pudiķim, kurš, ja vieta nebija viņa rajonā, tos veda atkal tālāk līdz kaimiņu postam. Bet, ja Pudiķa tur nebija, Kārlim pašam apmeklētājus vajadzēja vest tālāk. Pa to laiku uz viņa posta sakrājās ļaudis, kuri, neatrazdami vadoņa, gāja paši uz savu ruku tālāk, caur ko bieži izcēlās jukas. Kārlis nu vienreiz dedzīgi nodevās savam pienākumam, bet nu zem apstākļiem negāja. Taupīdams draugu, tas no viņa švīgerpapas, virskontroliera Starpiņa, dabūja dzirdēt diezgan skarbas piezīmes. «Tas students gaisā vien skatās, bet savu šefti neuzpasē…» Mans dievs un tēvs, cilvēks jau vien ir! Grib taču redzēt un dzirdēt, kas notiek, ir savi pazīstami un pazīstamas, ar kuriem jāparunājas, un nevar taču acis iebāzt kabatā, kad kur pa gabalu redzi kādu glītāku skuķi, uz kuru tīkas paskatīties. Starp citiem pazīstamiem tas satika Zanu, kurai vēlreiz aiz pateicības noskūpstīja roku un atdeva tai atpakaļ lombarda zīmi. Un viņa tam stāstīja, ka būtu ļaužu drūzmā kaut kur Lūciju manījusi, – tur labi ziemeļu pusē. Un tagad viņam acis pilēja laukā viņu ieraudzīt. Viņam likās arī, ka to redzētu. Tā varēja būt arī halucinācija – tālumā līnijas saplūst, un cilvēka vaigu lāgā nevar izšķirt. Bet viņam bija un bija tāda pārliecība, ka Lūce ir tepat pulkā. Viņš taču to ar savām acīm redzēja, bet, tiklīdz gribēja vēl skaidrāk saredzēt, tā atkal ļaužu pulkā nozuda. Tas saviļņoja lielā mērā viņa dvēseli, un pats vairs viņš nezināja


sev līdzēt. Viens no diviem vai, pēdējā laikā tik daudz par viņu domādams un pēc viņas ilgodamies, viņš redz to, kas nav, – spokus gaišā dienas laikā, vai arī viņa ir gan te tuvumā, tikai negrib viņu satikt. Vai tad viņa nemaz neredz? Vai tad viņa nevarētu viņu ieraudzīt? Šī doma viņu darīja skumju, bezgala skumju… Kur dabūt skaidrību? Koncerts jau nāca uz beigām, un jauni apmeklētāji vairs neieradās. Tādēļ viņš pārstaigāja visu ēku, visus ceļus, kas veda starp sēdekļiem, devās pa vaļējām stabu rindām ārā pagalmā, apstaigāja ēku visapkārt, – un, lai viņa kur būtu, viņam vajag dabūt to rokā! Ne mazākās jausmas! Viņš satika daudzus, kurus negribēja satikt, tikai ne viņu. Nebija vairs šaubu: viņa to negrib, – tā arvien vairāk nosvērās viņa pārliecība. Bufetes rajonā kāds aiz muguras sauca viņa vārdu un, kad viņš to negribēja dzirdēt, tad sauca tik nemitīgi, ka viņam vajadzēja apstāties. Pie kāda galdiņa sēdēja Skruzīšu Mikus un vēl pāris vīru, pēc izskata ne latvieši, ne vācieši. Mikus stādīja priekšā: komiji no Kimeļa grāmatu veikala. «Redzi, kas par lietu!» Mikus sacīja. «Es, kā tu zināsi, sastādīju latviešu valodā vadoni pa Rīgu uz III Latviešu vispārīgiem dziedāšanas svētkiem ar tautas apģērbu zīmējumiem. Kimeļa firma man to apgādāja un samaksāja par to 300 rubļus honorāru.» «Anštendig samaksāts!» viens no komijiem apstiprināja. «Anštendig!…» «Nu, pie šiem apstākļiem pietiekoši,» Kārlis piebilda. «Jā, bet kas tad tur sevišķs?» «Aber tie latvieš to grāmat nepērk nepavisam!» otrs komijs pasteidzās paskaidrot. «Viss to auflāg no 10000 eksemplār, kā no druk nākuš, guļ pie mums iekš bēning… Mūsu laufjung būs lab ja 50 eksemplār pārdevuš…» «Un mūsu firma tok bija tik kulant!» otrs trauca tālāk. «Viss to izdevum… Skruzīt kungs saka: «Honorārs 300 rubel! – labi, mēs maksā 300 rubel! Mēs tok labprāt arī ar latvēš grib būt iekš darīšan… Bet kā mēs lai nākamo reiz apgādā…»» Tiklab Skrūzīšu Mikus, kā abi komiji taisīja tādus vaigus, it kā te būtu noticis vēsturisks notikums, kas nekad nav izlabojams. «Kas tur kāds brīnums!» Kārlis attrauca. «Vācu firma ar latviešu grāmatu cer nopelnīt. Tā kā izdevējs saņem visu peļņu, tam jāsaņem arī visi zaudējumi.» «Kad mēs cik necik būtu pārdevuš! Kad mēs pusi būtu pārdevuš, oh, kas tas būtu par profīt!» komijs skaidroja tālāk. «Bet kādēļ tā latvēš taut to grāmat nepērk?!» «Jums nepērk, bet Junka un Poļevska vadoni pērk,» Kārlis paskaidroja. «Jūs protat gan grāmatas izdot, bet ne izplatīt, un tas ir viss…» «Jā, jā,» Skruzītis piebilda, balstīdamies uz šī argumenta. «O, viņam labi pērk, jūs teic?» komijs šaubījās. «Bet viņam tok pavisam nav nekād štof un inhalt… To sastādīš pavisam kād mizerābel aktierīš… Bet mums tok visas ziņas no autntentiše Quelle…» «Bet katram cilvēkam viņa grāmata rokā,» Kārlis atbildēja. «Vai jūs domājat, ka tauta ies pie žēlīgā Kimeļa lielkunga uz Šķūņu ielu pieprasīt, vai viņam nav tāda un tāda grāmata par latviešu dziedāšanas svētkiem? Būtu viņu te atveduši uz Esplanādi, būtu arī pārdevuši…» «Tad jūs domā, to grāmat vajag atvest te šurp?» komijs iejautājās, it kā tur vēl varētu ko līdzēt. «Kad svētki jau pagalam!» Kārlis nosmējās. «Kā sacīt, kungi, jūs grāmatu neesat pratuši izplatīt un īsto brīdi nogulējuši…» Skruzīšu Mikum bija tomēr tā ap dūšu, ka, ja nauda vispār pie viņa nebūtu tik grūti uzglabājama un vēl sevišķi pa šim trim svētku dienām uz savu honorāru jau nebūtu izdarījis lielu atentātu, tas būtu pat varējis to atmaksāt. Notikums viņu lieliski notrieca. Kas gan honorāra zaudējums pret to zaudējumu, ka viss, ko viņš rakstījis un zīmējis, paliek kā noslēpums Kimeļa grāmatnīcas bēniņos. Par to viņam bija mitrums acīs, un sirdi grauza arī vēl tas, ka, lai gan viņš bija izsacījies par 20000 eksemplāriem, tie grāmatu bija drukājuši tikai 10 000 eksemplāros.


Kārlis tajā lietā tātad nekā nevarēja līdzēt. Pašlaik koncerts nobeidzās un notika lielas manifestācijas, dziedātāji atvadījās no tautas. Vētraini «urrā!» saucieni, lakatus plivinot un cepurēm pa gaisu lidojot abās pusēs. Aizrautība līdz līksmai, bērnišķīgai pārgalvībai vajadzēja aizmirst visu citu un nodoties šim skatam. Pēc lielāka starpbrīža tad sākās goda mielasts ar apdziedāšanos, kas bija pavisam kas jauns, lai gan vecu vecā tautas paraša. Pēc kādas stundas svētku telpa bija dabūjusi pavisam citu izskatu. Visi tautas labākie vīri ieņēma vietas pie goda mielasta galdiem, arī gubernators, pilsētas galva, policijmeistars un daudzi resoru priekšstāvji kā goda viesi. Un te nu notika visādas runas, tukšas, sausas, formēlas un grūti sadzirdamas. Pat tāds orgāns, kāds Pāvila draudzes mācītājam Valteram, nevarēja visu ēku pierunāt. Apkārtnē lieli ļaužu pulki un dziedātāji, kas visu to noskatījās un arī aplaudēja runātājiem vairāk pēc tam, cik dzīvas tie taisīja žestes, nekā pēc viņu runas satura. Jo citu redzi: mute viņam kust, bet dzirdēt it nepavisam! Bet tad nāca apdziedātājas un sacēla milzīgu jautrību. Arī tautas uzvalkos tērpušās, tikai pēc vecākas šnites, svārki tādām strīpām kā apsēju raibumi. Pa lielākai daļai padzīvojušas sievietes. Pati barvede, kuru sauca par teicēju, izdziedāja vārdus pirmā solo, tad locītājas tos atkārtoja un vilcējas novilka. Piemēram, par kungu labo apetīti bija dzirdama šāda dziesma: «Ūja, velni, ūja, velni, Kādi bija tautas dēli, Vērsi ēda ēdienā, Mucu dzēra dzērienā. Ai, kundziņi, Rīgas kungi, Tavu resnu vēderiņu; To tev dara cepti cāļi, Aizdaugavas kāpostiņi.» Tad atkal jaunus tautiešus panerroja: «Tev, bāliņi, rudas acis, Neba dieva likumiņš; Krūmi, meži izplēsuši, Meitām pakaļ staigājot…» Herta, Pudiķis, Starpiņu mamma un papa, kas visi omulīgi mielastoja, atzina, ka tas ļoti «nett». Bet Kārlim viss mielasts pagāja tā, ka tas barību lāgā pie mutes nepielika. Jo viņam izlikās no tālienes, ka vilcēju barā atrastos Lūcija, bet, kad tas devās turp un gribēja pārliecināties viņas nebija vairs. Goda mielastam sekoja balle, kurā notika atkal tāda pat apdziedāšanās. Šoreiz savstarpēji starp puišiem un meitām. Tas tagad notika uz dziedāšanas tribīnes, kamēr svētku komiteja izdalīja godalgas tiem kas tās izpelnījušies, vai, labāk sakot, viņu diriģentiem. Karu uzsāka pirmās meitas, starp citu dziedādamas: «Suņuburkšķi, pupulaksti Jaunu puišu Jāņuzāles; Biškrēsliņi, dievkociņi, Tās ir meitu Jāņuzāles


Puiši starp citu savukāt: «Zirgu stiebri, purvju grīslis Jaunu meitu Jāņuzāles; Magonītes, baltrozītes Jaunu puišu Jāņuzāles.» Meitas tiepās: «Meitu dēļ rozes auga, Meitu dēļ magonītes; Puišu dēļ neziedēja Ne nātrītes sētmalī…» Puiši: «Kuplis auga, neziedēja Ceļamalas āboliņš; Liela auga, netikusi Ciema daiļā zeltenīte.» Meitas: «Puiši gāja sienu pļaut, Trīs kažoki mugurā; Nenopļāva gaiļam nastas, Ne kazai kumosiņu…» Puiši: «Čaklas, čaklas jūs, meitiņas, Lielas darba darītājas; Jums mutīte nemazgāta, Neslaucīta istabiņa.» Meitas: «Ciema puiši zirgus jāja, Aiz ausīmi turēdami; Lūgšus lūdza meitiņām, Lai dod lūku pavadiņu.» Puiši: «Meitiņ, puišu nenicini, Vai gājusi, negājusi; Puisīts ēda rudzu maizi,


Miežu dzēra alutiņ'.» Meitas: «Pasarg, dievs, mani jaunu No trijām nelaimēm: No vilciņa, no lācīša, No dzērāja tēva dēļ'.» Beidzot, viena otru krietni izķircinājušas un publiku krietni izsmīdinājušas, abas partijas sadevās rokās un izlīga. «Saderam mēs, tautiņas, Saderam, saderam; Neba mēs visu mūžu Ienaidiņu turēsim. Dziesmu dēļ, tautu dēli (meitas), Ienaidiņa neturiet; Dziesmu dziedu, kāda bij, Ne tā manis darināta.» Ar to tracim bija beigas, un visi nu taisījās uz mājām. Tikai Kārlis staigāja it kā mēnešsērdzīgs pa visu dziedāšanas ēku un meklēja to, ko viņš nevarēja atrast. Viesi sāka strauji šķirties un katrs iet uz savu pusi, jo bija jau pusnakts pāri. Apkārtējās ielas uzreiz it melnas no cilvēkiem, gan fūrmaņi un ekipāžas, gan kājām gājēji, skaļi triecot, jokojot, fūrmaņiem saucot. Turpretim svētku ēkā melnās ēnas bālajā lampu gaismā top arvien retākas, ļaužu pulciņi sadrūp mazāki, līdz beidzot vēl tikai reti, reti melni punktiņi norādīja, ka tur vēl daži atlikuši. Kā jau visās dzīrēs, tā arī te bija tādi viesi, kuri tikai tad gāja uz mājām, kad uzlikta uz galda alus tapa. Bet bufetes turētājs to vēl nebūt nedomāja darīt, jo mantas viņam vēl netrūka un laiks arī nebija apkārt, un tādēļ tas steidzās ieraut, ko var. Un ļaudis bija, kas dzēra; cits aiz patriotisma, cits tādēļ, ka iemīlējies, cits tādēļ, ka līgava atstājusi, citam tāds uztraucošs, priecīgs vai bēdīgs gadījums, citam tāds… Pārstaigājot telpas, Kārlis vēl ievēroja pie kāda galda Skruzīšu Miku ar abiem komijiem. Nepatīkamo faktu viņi mēģināja noslīcināt alus kausā. Miesnieks ar skrīveri arī bija vēl te; pirmais nevarēja aizmirst, ka viņam pagājusi garām godalga, un vienīgais apmierinājums viņam bija: «Loi gloze stoigā!» Vēl tālāk tas beidzot ievēroja pie kāda galdiņa sēžam Kristapu, vienu pašu solo. Apmiglotām acīm viņš lūkojās pāri tukšo alus pudeļu baterijai, izpūzdams paretam no sava sasmulētā papirosa kādu dūmu. Viņš, kā rādījās, bija iegrimis elēģiskā apcerē. Tā kā Kārlim arī pašam sirds bija pilna, tad viņš tam nevarēja paiet garām. «Tu viens?» viņš to uzrunāja. «Jā, – man sievas nav!» Kristaps atbildēja piedzēruša cilvēka sarkastisku smaidu. «To es nezināju,» Kārlis it kā apjucis atbildēja, «Bet kādēļ tad jūs izšķīrāties?» «Kādēļ?!» Kristaps histēriski, gandrīz pikti atbrēca. «Lai skrien, kad pie manis nepatīk!… Es lūgties neiešu…» Kārlis jutās neomulīgā stāvokli un nesamanīja, kā uzsākto lietu nobeigt. «Tā jau nav pareizi,» viņš sacīja. «Ja jau nevar satikt un kopā dzīvot, tad jau atlaulājas pavisam…» «Gar to citam nav nekāda daļa!» Kristaps, kā no odzes dzelts, iesaucās. «Vai es dzīvoju ar sievu vai


bez sievas, tā ir mana darīšana. Tu te man neko nevari līdzēt.» «Atvaino, ka es tevi traucēju, tev pilnīga taisnība!» Kārlis pēc brīža atbildēja. «Paliec vesels!…» «Ardievu!» Kristaps viņam nosauca pakaļ, tad sabruka uz galdiņa. Likās, ka viņa kamieši sāpēs noraustījās. Un sirdī trāpīts, Kārlis gāja ārā no svētku ēkas. Saprotams, ka. viņam nebija nekāda daļa, viņš tikai Lūcei nelaimīgā kārtā nācis ceļā, – bet viņa no tā zināt negrib. Viņiem pašiem sava lieta, paši ķildojas, paši izlīgst, nav pasaulē pirmoreiz… Viņam nav ne mazākā iemesla jaukties viņu starpā… Tas bija prātojums, kas apspieda vētru viņa krūtīs, un saniknotās bangas izdzisa tur klusumā tāpat kā te svētku ēkā. Brīnumu pasaka izbeidzās, lielais, reiz bijis, izgaisa. Iestājās atkal klusums un ikdiena.


Divdesmit trešā nodaļa Noskanējuši pēdējie akordi, un tauta – latviešu zemniecība un inteliģence – atgriezās pie saviem dienas darbiem. Laiks ritēja uz priekšu, bet diženie svētku iespaidi tikai mazpamazām izdzisa no atmiņas. Patecēja vasara, pienāca rudens un atkal ziedonis, gadi, tā sakot, gāja uz priekšu, bet tamlīdz uznāca grūti laiki, tik saimnieciskā, kā politiskā ziņā. Zemkopju šķira smagi tika ķerta caur pārāk slikto labības tirgu. Līdz tam labības cenas, sākot ar turku karu, bija diezgan labas: pūrs kviešu maksāja 5-6 rubļi, pūrs rudzu 3 – 4 rubļi. Plēsa augšā atmatas, kuras pie mākslīgiem mēsliem, kas sākumā arī nebija tik traki dārgi, deva labas ražas, labība maksāja, un cilvēks varēja dzīvot. Te uzreiz cenas sāka slīdēt uz leju arvien vairāk un vairāk, līdz beidzot nonāca tīri vai līdz tam: cik pūru, tik rubļu. Turpretim mākslīgo mēslu cenas caur lieliem pieprasījumiem bija sakāpušas milzīgi augstas, tā ka tie pie lētajām labības cenām vairs neatmaksājās. Zemkopji vairs ne tuvu segt savus izdevumus un vaidēja vien. Daudzi nezināja, ka agrākās labības cenas bija sakarā ar zemo krievu naudas kursu, kurš nokrita sevišķi pēc turku kara. Bismarks Vācijā bija uzsācis pret Krieviju slepenu saimniecības karu, nedeva vairs krievu vērtspapīriem tiesības, tā ka kurss noslīdēja pavisam zemu un svārstījās ap 150 marku par simts rubļiem. Tagad, ja vācieši pirka no mums labību markās, mums iznāca daudz rubļu un zemkopji bija lieliski apmierināti, jo iekšzemes maksājumos, rublis bija pilns rublis. Lieta spēji grozījās, tiklīdz krievu finansu ministrs Vite izdarīja krievu valūtas devalvāciju un līdz ar to sāka strādāt pretim vācu biržas džoberiem. Ar sevišķu zelta fondu viņš Berlīnes biržā uzpirka piedāvātos krievu rubļus, bet prasīja pašu rubli, kamēr biržas spēlē līdz tam mēdza piemaksāt tikai kursa starpību. Notika kas nedzirdēts. Daudzi džoberi lauza kaklu un bankrotēja, tādēļ ka krievu rublis tiem nu bija jāpērk no citiem par daudz dārgāku cenu, nekā paši bija pārdevuši, jo kurss spēji auga un sasniedza īsā laikā 275. Tad nokrita uz 236, pacēlās atkal uz 246 un 247 un ilgu laiku tāds uzturējās. No krievu valsts stāvokļa tā bija lieliska uzvara, bet mūsu zemkopjiem par vācu markām iznāca ļoti maz rubļu, un šim rublim caur to uz iekšzemi nebūt nebija lielāka vērtība. Vācija pie tam vēl ieveda uz krievu labību aizsargmuitu, kas tāpat pa pusei bija jāsamaksā labības ražotājiem, tā ka labības cenas noslīdēja līdz minimumam. Tāpat krita svarā arī lielā konkurence no Argentīnas, Ziemeļamerikas, Kanādas, Manitobas un Austrālijas puses. Mūsu labība tika galīgi izspiesta no Rietumeiropas tirgiem. Noslēdzot divbiedrību ar Franciju un izdarot jaunus aizņēmumus Parīzē, Krievijai izdevās savu kursu padarīt stabilu, kas nu turpmāk līdz pat pasaules karam turējās uz 216. Tas nāca par labu rūpniekiem un tirgotājiem, kam ar, ārzemēm sakari, arī ierēdniecībai caur lētām pārtikas cenām. Bet, tā kā latvju tautas lielum lielā daļa piederēja pie zemkopjiem, tad viņa šo valūtas krīzi sajuta ļoti sāpīgi. Tikai vēlākos gados, mazpamazām no graudkopības pāriedami uz lopkopību, mūsu zemkopji beidzot atžirga! Grūtiem saimnieciskiem apstākļiem piebiedrojās vēl otrs. Līdz ar jauno tiesu ievešanu pēc jau agrāk izdarītās Manaseina revīzijas pārkrievotāji bija izstrādājuši noteiktu plānu, kā zemi padarīt pilnīgi krievisku un izdzēst te katras citas kultūras pēdas. Viņiem jau bija spēcīgs motīvs rokā: latvieši neskaitāmās petīcijās bija lūguši, lai atceļ še zemē vācu priekšrocības, atceļ vācu tiesu un valodu un viņus ciešāk saista ar lielo Krieviju, lai tai vietā dotu latviešu valodai un kultūrai lielākas tiesības, to viņi ir ne sapnī nebija iedomājušies vai pat iedrošinājušies lūgt. Krievu valdībai tātad bija iemesls sacīt, pa viņa nedara neko vairāk kā tikai izpilda latviešu vai, pareizāk sakot, «inorodcu» vēlēšanos. Pirms jau represijas likās būt vērstas tikai pret vācietību, un tās bija tikai kulturēlas un politiskas dabas, jo saimnieciskai attīstība netika likti nekādi šķēršļi. Rīgas pilsētas domē un valdē, kā jau mēs zinām, vācu valodas vietā tika ievesta krievu darīšanu valoda. Nelabprāt Rīgas patricieši paklausīja, tomēr beidzot bija spiesti padoties. Nākamais solis bija aplinkus aizrādījums, ka Rīgas domes sēžu zālē trūkst svētbildes, un tamlīdz prasījums tādu tur uzstādīt Pilsētas galva fon Etingens atbildēja, ka nav tāda


likuma paragrāfa, kas to paredzētu, ja uzstādīšot krievu svētbildes, katoļu domnieki prasīšot, lai uzstāda arī katoļu svētbildes. Par to viņš dažādu iemeslu dēļ tika suspendēts, un viņam tāpat bija jābēg uz ārzemēm. Tika atcelts no vietas arī pilsētas karaklausības komisijas priekšnieks Hilners par to, ka bija liedzies šinī komisijā pielaist krievu darīšanu valodu. Tālākais prasījums bija pārgrozīt Rīgas pilsētas ģerboni tādā ziņā, ka vārtiem ar krustu atslēgām katrā pusē būtu pieglaudies krievu ērglis. Jo agrākais vapenis, pēc činavnieku domām, atgādināja, ka Rīgai ar Krieviju nekā nav kopējā. Tāda separātisma joku nevarēja pielaist: un tādēļ šī prasība bija jāizpilda. Neievērojot šādu piekāpību, rusifikatoriskā prese vēl ilgi nebija apmierināta. «Düna Zeitung», zem Gustava Pipirsa redakcijas izdota ar krievu valdības subsīdiju, skarbi uzbruka baltiešiem par to, ka Rīgas pilsētas domē ievēlētas tās pašas agrākās rātes personas, kuras neprot, krievu valodu un tādēļ «nevar sekmīgi aizstāvēt komūnas intereses». Šādu neprašanu viņa nostādīja par absurdu jau tādēļ vien, ka «krievu valoda ievesta uz visaugstāko pavēli». Balti nu lūkoja izpalīdzēties ar to, ka noturēja iepriekšējas neoficiālas domnieku apspriešanās, kurās izņēma dienas kārtību cauri vācu valodā un taisīja savus lēmumus, tā ka oficiālām domnieku sēdēm bija vēl tikai formēls raksturs. Domnieki sanāca kopā un pateica «jā» vai «nē», tā ka pusstundas laikā visa dienas kārtība bija izsmelta. Arī uz šīm iepriekšējām apspriedēm rusofilā «Düna Zeitung» grieza valdības uzmanību, bet nevarēja tās aizkavēt. Nāvīgu triecienu krievu birokrātija deva Baltijas vācietībai skolu lietās. Vispirms Tērbatas vācu alma mater tika pārvērsta par krievu universitāti. Visām vācu zinātņu zvaigznēm, kas neprata krieviski, vajadzēja aiziet, vai arī viņas pašas to darīja. Ka viņu vietā varēja dabūt tikai krievu valodā runājošus caurmēra profesorus, tas pats par sevi saprotams; krievu kultūra gan gavilēja, bet zinātne cieta, vismaz tādos uzskatos bija vācieši. Lielās pārgrozības, kuras bija sācis jau ievest mācības apgabala kurators Kapustins, – viņa vārdam zinātņu pasaulē bija diezgan spilgta skaņa, – izveda līdz galam un pamatīgi viņa pēcnācējs Lavrovskis, kas jau agrāk «ar sekmēm» bija strādājis Varšavā. Jau Kapustins bija noliedzis vācu valodu kā mācības valodu komunālās un valdības vidusskolās, par ko jau vācieši sacēla lielu brēku. Bet viņi raudzīja atrast izeju. Viņi ievēroja, ko aizrādīja ārzemes nacionālistu lapas. Ja jau komunālās un valsts skolās ir tādi spaidi, tad jau var dibināt privātskolas un savus bērnus mācīt pa vāciski. Bet tiem aizsteidzās riekšā jauns valdības priekšraksts, ka arī privātās vidusskolās mācības valodai vajag būt krieviskai. Muižniecība atbildēja ar savu skolu slēgšanu. Piemēram, slēdza Birkenrūes ģimnāziju Vidzemē pie Cēsīm un Kurzemes landesšūli Kuldīgā. Mazliet pie valdošām aprindām tas gan darīja skumdējošu iespaidu, bet savu nolūku tie nepanāca. Viņu piemēram gribēja sekot Valmieras pilsētas valde. Tā bija subsidējusi līdz tam kādu skolu ar 725 rubļiem gadā. Pēc tam kad skolā tika ievesta krievu mācības valoda, pilsētas valde nolēma šo subsīdiju atraut. Bet guberņas pilsētu lietu komisija šo lēmumu neapstiprināja, tātad subsīdija arī uz priekšu palika spēkā. No Rīgas pilsētas kurators pieprasīja 4 ārkārtējus štatus priekš krievu valodas skolotājiem vidusskolās, lai paveicinātu krievu valodas mācīšanu. Pilsētas dome galvas fon Etingena vadībā šādu priekšlikumu gludi noraidīja. Kurators uz to atbildēja ar represijām, caur ko cieta atkal nabaga skolotāji. Ar cirkulāru viņš aizrādīja, ka daudzi skolotāji pietiekoši nepārvalda krievu valodu un šim apstāklim netiek piegriezta pienācīga vērība. Te jāpiezīmē, ka krievu mācības valoda netika ievesta visos arodos un klasēs uzreiz, bet pakāpeniski un nolikts termiņš, kad tā jāieved neatliekami un galīgi. Kurators aizrādīja, ka lieta iet lēni uz priekšu, tādēļ ka skolotāji savas zināšanas krievu valodā nepapildina. Ir daudzi tādi, kas to triju gadu laikā nav paspējuši. Pasniegt mācību divās valodās nav ieteicami. Tādēļ viņš nosacīja, ka no augusta mēneša (1890.) arī it visās apakšējās klasēs, izņemot reliģiju, mācība pasniedzama vienīgi krievu valodā. Direktori darāmi par to atbildīgi, un skolotāji, kas to nespēj, lai atstāj savu vietu. «Jauns darbs veicams ar jauniem spēkiem.» Lai dotu dziņu būt par krievu valodas skolotāju, kurators izdeva jaunu priekšrakstu, ka krievu


valodas skolotāji tiek skaitīti par virsskolotājiem un ne kā līdz tam pēc veciem ustaviem vienīgi par ģimnāzijas skolotājiem. Lai pasargātu krieviski domājošus skolotājus no vietējo pašvaldības iestāžu un skolu komisiju vajāšanām, tie lai pilnīgi ar sirdi un dvēseli varētu attīstīt rusifikāciju, nebaidoties par savu eksistenci, kurators izdeva pavēli, ka nevienai skolu kuratorijai, komisijai, tāpat pagasta valdei nav tiesība atlaist skolotājus no vietām. Bet neba visi skolotāji valdībai bija tik uzticami. Lielais vairums bija vācu garā audzinātie vecie virsskolotāji, no kuriem viens otrs tika ievēlēts arī pilsētas domē un tur pie gadījuma atļāvās sev to brīvību izsacīties pret jauno kursu kā zinātnei un audzināšanai kaitīgu. Kurators uz to ar cirkulāru aizrādīja, ka viņu runām pilsētas domē vajag būt tikpat apdomīgām kā no katedra. Ja viņi nevar savienot savus domnieka un skolotāja pienākumus tā, ka tie kalpotu valsts interesē, tad viņiem savu komunālo dienestu vajag atstāt. Tika piedraudēts, ka šinī lietā tiks sperti stingri soļi. Šādu nepaklausīgu skolotāju rīcībai viņu priekšniecība sekoja līdz pat pēdējam sīkumam, atrada, piemēram, ka daži ģimnāzijas skolotāji kvitējuši savas algas vācu valodā, ko kurators stingri noliedza, rakstīdams priekšā, ka turpmāk skolu saimniecībā pielaista vienīgi krievu valoda. Arī Rīgas politehnika, uz kuru muižniecība un biržas komiteja ar saviem pabalstiem nodrošināja sev noteikšanu saimnieciskā padomē, nevarēja palikt pie vecās kārtības. Valdības avīzes paziņoja, ka to nodomāts pamatīgi pārgrozīt, tādēļ ka šī iestāde kā tehnikums sniedzot nepietiekošu izglītību un pieturoties šabloniski pie ārzemēm. Netika vairs pielaisti privātdocenti, tādēļ ka tie izsējot Baltijas separātisma sēklu. Arī te bija rakstīts priekšā, ka visās fakultātēs lekcijām pakāpeniski jāpāriet krievu valodā. Ne labāk klājās baltiem baznīcu jautājumā. Kaut kādi pabalsti no komūnu puses luterāņu baznīcām tika noliegti, piemēram, Vilandē. Turpretim priekš krievu pareizticīgās baznīcas tika no valsts puses izsviesti bagātīgi naudas līdzekļi, kuri tomēr galu galā bija jāsamaksā par zemes iedzīvotājiem. Greznā katedrāle, kura pacēlās uz smilšainās Esplanādes Rīgas centrā, prasīja miljonus. Tika bez tam celtas krievu baznīcas citur, veco vietā jaunas greznas būves, bet arī pavisam no jauna, piemēram, Majoros un Bilderliņos. «Viņas celtas ar devīzi,» «Düna Zeitung» priecājās, – «valsts ideja!» Reliģiskā lieta no toreizējā režīma tomēr vispār tika stiprināta. Tā kā agrākās pirmmācības skolas stāvēja pār zem luterāņu garīdzniecības un pārraudzības, tad, ievedot jauno skolu likumu un inspektorus, luterāņu mācītājiem vēl tomēr tika atstāta skolā pārraudzība par reliģijas mācību. Skolu inspektoriem ar cirkulāru bija uzdots «raudzīties uz mācītāju prasījumiem reliģijas lietās, ja tie uz ko norāda, tad arī prasīt, kādus līdzekļus domā par derīgiem, lai to izvestu dzīvē». Tāpat kura ieteic lūkoties cieši uz to, ka lai skolās tiktu ieturētas lūgšanas un garīgu dziesmu dziedāšana. «Bērniem vajadzība bieži nākt sakarā ar dievu.» Bet citādi luterāņu mācītājiem klājās slikti, tiklīdz tie taisīja kaut ir mazāko žestu pret pareizticību. 1848. gadā aiz agrārpolitiskiem iemesliem latviešu zemniecība lielā mērā bija sākusi pāriet pareizticībā. Reiz jau skaitīja apmēram kādu 140 000 pareizticīgu latviešu. Tikai tie ar pāriešanu pareizticībā nesasniedza to, pēc kā bija cīnījušies, ar citiem vārdiem, zemi nedabūja. Baltijā agrārjautājums netika izšķirts pēc Krievijas parauga, jo Baltijas muižnieku iespaidi Pēterpilī bija stiprāki un izjauca toreizējā Baltijas domēņu pārvaldnieka Šafronova plānus. Tādēļ daudzi slepus atkal atkrita no pareizticības. To pēdējā galu galā pēc savas būtības bija gluži sveša latviešu zemniekam, kurš konservatīvi pieturējās pie tāda gara, kādā audzināts. Aleksandra II laikos valdības iestādes uz šādu «atkalatgriešanos» skatījās caur pirkstiem un luterāņu mācītāji izrādīja sevišķu dedzību savu noklīdušo avju atgriešanā. Bez tam arī bērnus no tādām jauktām laulībām bija atļauts kristīt tajā «ticībā», kurā vecāki vēlējās. Aleksandra III laikā apstākļi spēji mainījās. Tika izdots attiecīgs likums: «Lai nedotu iemeslu laulātu draugu cīnām, kurā ticībā bērns audzināms, likums izšķir lietu par labu valdošai ticībai.» Tātad bērni katrā gadījumā bija kristāmi pareizticībā, ja viens no vecākiem piederēja pie šīs ticības. «Ar to lai būtu atņemts pamats mācītāju pierunāšanai un


draudiem.» Pie tam bija uzdots raudzīties uz to, «ka no luterāņu mācītāju puses netiek nicinātas jumpravas, ja tās iedodas laulībā ar pareizticīgiem, itin kā tās izdarītu kādu nodevību pret luterticību». Turpmāk nu luterāņu mācītājus, ja tie gribēja piekopt vecos tikumus, ķēra smagi krievu birokrātisma roka. Daudzi no viņiem tika nodoti tiesām un zaudēja savas vietas. Tā, piemēram, Ikšķiles mācītājs Grims bija apsūdzēts un tika tiesāts par to, «ka liedzies pieņemt pie rādīšanās (pierakstīšanās laulībā) ar pareizticīgu kādu jaunavu, mēģinājis brūti atrunāt, ka krievu ticību «kaķis var aiznest uz asti». Tā esot pagānu ticība un turoties tikai caur to, ka arī ķeizars Aleksandrs pie tās turoties.» Bez tam viņš iesvētījis un laulājis pareizticīgus. Divdesmit astoņus gadus vecais Ugāles mācītājs Tillings tika nodots tiesām par to, ka sprediķojis sekoši: «Velns iet apkārt kā rūkdams lauva un meklē, kuru tas var aprīt; viņa kalpi ir tie pravieši, kas iet apkārt pa draudzi un lūko pārvilkt ļaudis pareizticībā. Šī ticība nāk no velna. Kas pārgājis šinī ticībā, atronas līdz kaklam ellē. Melu pravieši, krievu garīdznieki, svaida cilvēkus, kuri pāriet pareizticībā, ar dubļiem un netīrumiem.» Tillings atbildēja, ka par pareizticību nemaz nav domājis, bet savam sprediķim tekstu ņēmis no Pētera I, 5, 6-11. Oberhoftiesa savās nāves cisās viņu arī attaisnoja, bet Kurzemes prokurors Mjasojedovs pret šo spriedumu cēla protestu, un Tillings tika notiesāts no jauna uz visu tiesību un priekšrocību zaudēšanu un l gadu 8 mēnešiem cietumā. Caur visaugstāko žēlastību viņa sods tika samazināts uz 8 mēnešiem cietuma. Šie ir tikai pāris piemēru no lielā skaita mācītāju prāvu. Vēl jo lielākas izbailes baltiešiem «iedzina» jauno krievu tiesu ievešana. Gadu simteņus tie Rīgā un Baltijā bija lēmuši par mantu un dzīvību, un uzreiz tam bija tapt citādi, un tiem pat nebija izredze, ka pie jaunām tiesām pavisam kādos amatos tiks pielaisti. Ievedot jauno lauku policiju, «Rigasche Zeitung» uz savām nāves cisām nožēloja veco kārtību. Vietējā muižniecība devusi noderīgus cilvēkus, kuri iesākuši kā pilstiesu asesori un pēc nokalpotiem gadiem paaugstināti pat līdz oberhoftiesas locekļiem. Tiesa caur to mantojusi piedzīvojušus vīrus. Vientgais apmierinājums viņai vēl bija tas, ka jaunie tiesu un policijas ierēdņi vis netiek vēlēti, bet tiek no valdības iecelti. Pēc viņas domām, tā itin pareizi. Komūna lai saimnieko, valsts lai valda. Baltiem vēl uznāca tāda tumša nojauta, ka viņu cilvēki pie jaunajām tiesām netiks pielaisti ne vien kā tiesneši, bet arī ne kā advokāti pa daļai aiz politiskiem iemesliem. Bija noticis, ka divi no labākiem baltu juristiem, Tonāgels un Tuncelmanis, bija atraidīti, ko gan varēja vest sakarā ar viņu skandālu Parīzē un Pipirsa prāvu. Balti šo Pipirsu ienīda līdz sirds dibenam. Mēs atcerēsimies, kā vācu labākā sabiedrība viņu izboikotēja no Horna dārza. Bez tam vēl aizskartie bija apsūdzējuši Pipirsu un līdz ar viņu «Rižskij Vestņik'a» redaktoru (kas ziņu bija pārdrukājis) pie tiesas. Uz Parīzes viesnīcnieka Margeri liecības pamata, ka minētie kungi bieži apmeklējuši viņa lokālu, bet skandālu nekādu nav taisījuši, Rīgas apgabaltiesa piesprieda G. Pipirsma (kura aizstāvis pie tiesas bija Fr. Veinberģis) vienu mēnesi cietuma un Vitvickim simts rubļu naudassodu vai 10 dienas aresta. Tuncelmanis un Tonāgels pieveda, ka apmelojuma sekas ir tās, ka tie nav vairs pielaisti pie jaunajām tiesām par advokātiem. Pipirss un arī sūdzētāji, kuri atrada spriedumu par mīkstu, pārsūdzēja pie tiesu palātas. Pipirsu šoreiz aizstāvēja zvērināts advokāts Poļetajevs, kurš norādīja, ka sūdzētāju no Parīzes pievestais dokuments nav oficiāli apstiprināts, bet ir privāta vēstule, bez tam nesvarīga, jo ķelneri nevarot atminēties visus mazus skandālīšus, kas viesnīcā notiek, un apstākļi arī tādi, ka tas, kas avīzē parādījies, nav neticams. Turpretim sūdzētāju aizstāvis advokāts Līvens asi uzbruka Pipirsa rīcībai, aprādīdams vēl, ka pēdējais ir «prūsis». Neraugot uz to, tiesa Jerakova vadībā Pipirsu attaisnoja, motivēdama, ka Tuncelmaņa un Tonāgeļa neuzņemšana par advokātiem atkarājas ne no tiesas, bet no tieslietu ministra. Tātad balti dabūja pārliecināties, no kurienes vējš pūš, un tas priekš viņiem bija vēl ļaunāk. Kas kaut kādi bija pierādījis savu politisko krāsu, tam nebija ne mazākā cerība tikt pielaistam turpmākā praksē. «Düna Zeitung'a» gavilēdama aizrādīja, ka tie vācu advokāti, kas še praktizējot, taču pagalam neesot


spējīgi, jo arī, kad paši tiesājoties, tie ņemot par saviem aizstāvjiem krievu advokātus. Baltiešu prese nožēloja nabaga ierēdņus, kas ar jauno tiesu ievešanu zaudējuši savu maizi. Uz to «Düna Zeitung'a» atbildēja: kādēļ tie negājuši uz Iekškrieviju un nav mācījušies krievu valodu? Pie vecām tiesām tie varējuši nolasīt savus mājā izstrādātos elaborātus un nobeigt ar dixi. Tag vajagot tekoši runāt un ne ststīties un tādēļ jaunā tiesu kārtība neciešo cilvēkus, kuri skaidri neprot valsts valodu. Tātad baltiem nācās izturēt uzbrukumu uz visas līnijas un pirmajā laikā izlikās, ka pārkrievošanas spiedi vērsti vienīgi pret viņiem un ne pret latviešiem. Rusifikatoriskā «Düna Zeitung'a» pret latviešiem centās ieturēt draudzīgu toni, jā, pat vēl vairāk, uzstājās latviešu aizstāvja lomā. Vispirms tā aprādīja, ka nav nekāda «baltiskuma», jo zemnieks, kas runā latviski vai igauniski, nav «balts». «Baltam» būt ir privileģēto šķiru interesē, patmīlības iemiesojums. Nav pielaižams, ka arī turpmāk vienīgi maza saujiņa vāciešu valdītu un latvieši nestu tikai klaušas. Viņa uzteica latviešus, ka tie neizturas nesimpātiski pret valdības rīkojumiem un pie pilsētas vēlēšanām dara savu, lai lauztu baltiešu separātismu. Tikai nožēlo, ka tie sašķēlušies un ka Krišjānis Kalniņš miris. Avīze aizķēra vācu muižniecībai tik visai vārīgo vietu – agrārjautājumu. Tā aprādīja, ka vācieši iekarojuši zemi 1) ar zobenu un šķēpu, 2) ar klaušām un 3) ar māju pārdošanu. Pārdotām mājām baltu muižnieki uzlikuši 9 kārtējas obligācijas, kuras Gustavs Pīpriss uzskaitīja šādi: Kredītbiedrības jeb muižnieku zemes bankas obligācija; obligācija lielgruntniekam; obligācija, ka nav brīv ierīkot brankūžus, atvērt krogus, alus brūžus, pārdotavas, ierīkot ūdens– un vējdzirnavas, ka nav brīv savās robežās zvejot (tātad obligācija uz līdakām vēžiem un asariem), medīt (tātad obligācija uz vilkiem, lāčiem, lūšiem, zaķiem, vanagiem, vārnām un zvirbuļiem). Bēdīgākais pie tam, viņš piebilda, ir tas, ka tikai divas pirmās obligācijas ar izpirkt, bet pārējās ne ar kādu naudu nav izpērkamās. Visi humānisti būs tanīs uzskatos, ka radījumam, kuram ar kontraktu tiesība uz zemi par sevi protams, ir ar tiesība ņemt no šīs zemes sev pārtiku. Bet Baltijā tas tā vēl ilgi nav. Laime, ka mūsu klimatu nepacieš krokodili, jo citādi latviešu zemniekam būtu jānoskatās, ka uz kontrakta pamata tie ievelk bērnus pie sevis ūdenī. Saprotams, ka tādas skaņas no valdībai tuvu stāvošās puses sacēla lielu uztraukumu baronu lēģerī. Daudzi jau sāka šaubīties par savu nākotni un nokāra galvu: «Viss ir pagalam.» Bet viena liela daļa, it īpaši tie, kas bija stāvējuši valsts amatos vai vēl stāvēja, bija gudrāki. «Vēl dažu ko var glābt, ja ietura veiklu taktiku!» Tie aizrādīja uz Rīgas pilsētas domes paraugu, kas likusies uz veiklu likumu iztulkošanu un katrā gadījumā tos iztulko sev par labu. Viņa gan padodas katrā gadījumā valdības rīkojumiem, bet tur, kur domas šķiras, ceļ ierunu un uz likuma pamata sūdzības ceļā lūko atdabūt zaudēto. Tātad izlietot visus ceļus, piekopt atklātu un arī pakaļ trepju politiku saldi padevīgā formā, bet noteikti un vīrestīgi lietas kodolā. Bet vēl viena un pati lielākā daļa atmeta vienaldzīgi ar roku. «Dievs griezīs par labu! Kādēļ spēlēt lapsu, kas mums nepiestāv? Būsim vaļsirdīgi! Nostāsimies kā atristokrāti ar viņiem uz vienādas pakāpes un sekosim vienādām interesēm.» Un patiešām, – dievs grieza par labu! Šis bija īstais un pareizais ceļš, kurš veda pie sekmēm, kas nebija panākamas ne ar kādām sūdzībām un diplomātiju. Sūdzības, lai arī tās būtu bijušas cik spilgtas un skaļas, visas tika atraidītas, bet te notika klusa saprašanās. Neviena vienīga no muižnieku priekštiesībām netika aizskarta, ja tā nebija tieši kulturēlas dabas un neizgāja uz Baltijas separātisma nostiprināšanu. Skolas ar vācu mācības valodu arī muižniecībai tika noliegtas, bet nevis viņas daudzās obligācijas un pat daudzkārt tirzātais patronāta jautājums. Kur muižnieku intereses bija skaidras muižnieku intereses pret zemniekiem, tur tās arī neviens nedomāja kustināt. Ja rusifikatoriskais reakcionārais krievu režīms apspieda baltu separātismu, tad ar to vēl nemaz nebija sacīts, ka tas būtu gribējis ievērot kādas latviešu pretenzijas. Ja skolās tika noliegta vācu valoda, tad tādēļ vēl netika atļauta latviešu mācības valoda. Arī pirmmācības skolās pakāpeniski bija jāieved krievu mācības valoda, un latviešu valoda vēl tika pielaista tikai pirmos divos semestros. Tāpat pagasta tiesas un valdes zaudēja savu agrāko tiesību sarakstīties ar uzraugu iestādēm latviešu valodā.


Rusifikatoriskā prese sāka vajāt līdzi vāciešiem arī latviešu privāto sabiedrisko dzīvi. Jo tas pats, kas tika attiecināts uz vāciešiem, tika attiecināts arī uz viņiem. «Baltijas separātisms,» Pipirss rakstīja, «atbalstās uz viņu biedrībām. Tie piekopj īstu «Vereinsmeierei»; visādas biedrība, notur daždažādas sapulces, saeimas un svētkus ar nolūku izplatīt baltiešu separātisma ģifti un sēt naidu pret krievu valsts ideju. Valdība nedrīkst atļaut tādus vispārējus dziedāšanas svētkus, kuros, kā Ārensburgā, uzstājušies kopā 250 dziedātāju, turēti mielasti un runas, pie kurām piedalījies arī vietējais pilsētas galva. Rīgā notikšot tamlīdz kas: vispārējā Baltijas brīvprātīgo ugunsdzēsēju sapulce. Tas veicina tikai separātismu.» Pie tam vēl Ārensburgā notika incidents. Nodomātais svētku gājiens tika noliegts, tādēļ ka tam bija jāiet gar krievu baznīcu, kur notika dievkalpošana. Ak, kā Gustavs Pipirss tad priecājās par ārensburdziešu sašutumu un viņu sūrošanos par sliktiem krieviem. Leonils Vitvickis «Rižskij Vestņik'ā» gāja konsekventi tālāk un attiecināja vācu nelietības arī uz latviešiem un igauņiem. Latviešiem ir skolas, ir laikraksti, ir biedrības; patlaban noturēti igauņu dziedāšanas svētki, un tiek jau gatavoti atkal lieli latviešu dziedāšanas svētki Jelgavā. Kurp mēs ejam? Apstākļi izvērtās tādi, ka latvieši sāka jau baiļoties, vai tiem maz vairs būs lemts noturēt vispārējus dziesmu svētkus. Cik ļoti latvieši vāciešus neieredzēja un atkal otrādi, «Rižskij Vestņik's» tos bāza abus vienā maisā un gals ciet! «Starp Latviešu biedrību un Latviešu draugu biedrību, kas līdz šim nevarēja satikt,» laikraksts aizrādīja, «noticis miera līgums. Mācītāji, runādami par latviešiem, tos sauc tikai par nāciju. Bīlenšteins uzaicinājis izkopt latviešu onomastiku (vietu nosaukumus, lai izpētītu, no kādas valodas vietas nosaukums cēlies un kāda tauta šo vietu apdzīvojusi). Mācītājs lai labāk būtu mudinājis mācīties krievu valodu,» avīze sarkastiski piezīmēja, «nekā latviešu onomastiku.» Gan, protams, latvieši mēģināja nostāties «politiski» un rādīt, ka viņiem nav nekā kopēja ar vāciešiem, vismaz, ka viņi pret šādu uzspiestu kopību protestē. «Dienas Lapa» pārmeta Latviešu biedrībai un viņas aprindām tiecību uz vācietības pusi. Labāko famīliju ballēs tiekot runāts vienīgi pa vāciski. Aiz modes pieķeroties vācu Biedrību politiku mākslai, bet no plašās krievu literatūras mums nav ne jēgas. Vācu pavalstnieks Rode-Ēbelings pieņemts par atviešu teātra direktoru, un izsludinot tas vācu priekšlasījumus pat provincē, piemēram, Smiltenē, kur dzīvo vienīgi latvieši un kārkluvācieši var būt tikai tie apmeklētāji. «Mode vācietības ziņā, vairāk nekas. Ja valodas ziņā panāksim brīvību, tad būsim tās brīvības cienīgi, kādu mums dāvājuši Krievijas augstie valdnieki, kuru žēlastība mums nodrošinājusi reformas.» Arī igauņi rādīja, ka tie stāv tikai par krievu valsts deju, un pārrunāja atklāti laikrakstos savus «Dievs, sargi ķeizaru!» tulkojumus, kuru tiem esot veseli trīspadsmit, lai gan trūcīgi. Tādēļ esot jārūpējas par īstu autentisku valsts himnas tulkojumu, lai to varētu dziedāt visos svētkos un izrīkojumos, jo nekur valsts himna netiekot tik daudz dziedāta kā Igaunijā. Tas rusifikatorus ne par matu nepārliecināja. «Cerēsim,» viņi savās avīzēs sacīja, «ka krievu valodas prašana arī vienkāršā tautā spers tādus soļus uz priekšu, ka valsts himnu visā valstī dziedās tikai krievu valodā. Tad beigsies visas tulkošanas bēdas.» Un tāpat viņus nepārliecināja arī latvieši, kurus tie ar katru dienu vairāk sāka ēst. «Rižskij Vestņik's» ņirgājās ar visu, kas vien latvisks, par Latviešu biedrības Zinību komisiju, to tikai ironiskā nozīmē saukādams par «učenaja komisija», kurai, kā «Baltijas Vēstnesis» aizskarts sūrojās, «pat ķeizariskā arheoloģiskā biedrība dāvājusi vairākas retas monētas». Latviešu teātrī uzvestās lugas «Luīza Miller», «Precioza», ne arī «Dzīvība priekš cara» viņa acīs neatrada ne mazākās žēlastības. Dravnieks patlaban nobeidza izdot savu latviešu-krievu Tusēn-Langenreidu ar taustāmu nolūku, lai latvieši iemācītos krieviski. «Rižskij Vestņik's» to nosauca par «enciklopēdisku zupu», kas veicinot tikai pusizglītību. Sevišķi kāds «Latišs» «Rižskij Vestņik'a» slejās nejauki uzbruka «jaunlatviešiem», par kuriem kādus gadus trīsdesmit atpakaļ neviens nekā nav zinājis. Tie radījuši mākslīgi to tā saucamo «tautisko atmodu». Tie pieglaimojušies ļaudīm ar to, ka latviešu tauta m��žam pastāvēšot, latvieši dabūšot savas skolas, ģimnāzijas un tiesas. Sliktus augļus redzot tanīs zemākās skolās, kurās mācība tiekot pasniegta latviešu valodā. Ļaudis ticot fanātiķiem, ka mācības valoda varot būt vienīgi latviešu valoda, kurai blakus krievu


valoda varot pastāvēt kā mācības priekšmets. Nevajagot domāt par latviešu skolām, kuras tikai kavējot valsts valodas piesavināšanos. Latviešu literatūra un biedrības tāpat kavējot latviešu pilnīgu savienošanos ar krievu tautu un krievu valodas iemācīšanos. Latviešu valodas pastāvēšana atnes labumu tikai latviešu avīžu un grāmatu izdevējiem un dažiem latviešu tieslietu pratējiem (äåėüöąģ), pie kuriem jāgriežas latvietim, kas neprot krievu valodu. Šie veikalnieki rīkojoties pēc agrākiem vācu paraugiem; arī vācieši nevēlējušies, lai ļaudis prastu vācu valodu, un taisni aiz tādiem pat iemesliem latviešu veikalnieki nevēloties, lai ļaudis prastu krievu valodu. «Baltijas Vēstnesis», protams, to visu atspēkoja un pierādīja, ka latvieši ir labi un uzticami Krievijas pavalstnieki un veicina izglītību vispārējās valsts interesēs. «Lūk, tāpēc,» avīze paskaidroja, «mēs izlietojam mūsu augstās valdības dāvātās tiesības un brīvības un cenšamies kļūt pie gaismas ne vien caur skolām, bet arī caur latviešu grāmatām, avīzēm un biedrībām.» Arī «Dienas Lapa», kuru toreiz vadīja Pēteris Stučka, atrada par neiespējamu klusuciest. «Augstā valdība un tās vietnieks,» vēlākais komunists rakstīja, «pazīst labāk mūs un mūsu vajadzības nekā kaut kāds «Rižskij Vestņik» rakstītājs. Mūsu augstā kunga un valdnieka acis sniedzas pār visiem viņa pavalstniekiem, un viņa vietniekiem Baltijā ir uzticamāki ziņu pasniedzēji par latviešiem nekā «Rižskij Vestņik'am».» Pie tās pašas reizes viņš biedināja arī no baltiešiem, kas tagad uzstājas par latviešu labvēļiem, un pie gadījuma sadeva arī latviešu labākām famīlijām, pie kurām mājās viss ejot pa vāciski, bet nedzirdot tur ne vārdiņa pa latviski. Vienu paņēmienu rusifikatori bija piesavinājušies no baltiešiem, proti, tie noliedza latviešiem katru inteliģenci un nostādīja tos par tik zemiem radījumiem, ka tie nepavisam nav civilizācijas spējīgi. Šo taktiku piekopa pat tāds vīrs kā Leonīds Vitvickis, kura tautību un izglītību paši vācieši apšaubīja, jo viņš esot cēlies no dziļiem Polijas mežiem (Polnische Wildnisse). To liecinot skaidri viņa tipiskais līkais deguns, ar ko bija norādīts, ka šis sirdīgais rusifikators cēlies no Jūda cilts. Bet te viņš bija krievs un taisīja tādu žestu, ka bez viņa ar izglītību Baltijā stāvētu ļoti bēdīgi. Latvieši, vienalga, kā tie izglītoti, priekš viņa bija tikai «·čuhņa». Vai nu aiz personīgas sadursmes, vai arī idejas un pārliecības tas uzbruka savas avīzes slejās Stopiņu skolotājiem J. Bērziņam un G. Fridrihsonam, vēl jo vairāk – viņu personās uzbruka vispār latviešu skolotāju šķirai. «Pa lielākai daļai viņi (t. i., tautskolotāji),» Vitvickis rakstīja, «ir tie paši zemnieki, neizšķirdamies no tiem nei caur ārēju izskatu, nei izturēšanos, nei dzīves kārtu, nei dziļu un plašu pasaules uzskatu, nei arī lielāku saprašanu. Izturēšanās stūraina un neveikla kā pie paša pēdējā igauņu zemnieka «čuhņa». Nevar taču, negrēkojot pret loģiku, lasīt– un rakstītprašanu un kādas rēķināšanas druskas (un to pašu tik vien kā mehāniski) nosaukt par izglītību.» Abi skolotāji par to sūdzēja Vitvicki pie tiesas, pievezdami viņa izteikumu. Tiesas priekšsēdētājs iztiesāšanas dienā prasīja, lai sūdzētāji izsakās skaidrāk, vai tie sūdz par apmelošanu vai difamāciju. «Par apmelošanu,» bija atbilde. Tiesneši vīpsnādami aizgāja uz apspriešanos, pēc neilga laika bija atpakaļ un pasludināja spriedumu, ka Vitvickis attaisnots, jo ar viņa rakstu neviena gods nav ticis aizskarts. Pats apsūdzētais tiesā nemaz nebija ieradies. Tātad ar tiesu neko nevarēja izdarīt! Latviešiem un baltiešiem rusifikatoriskā presē nebija taupāmais laiks. Pārkrievotāji centās visu noārdīt līdz pamatam un uz drupām uzspraust mātuškas svjatajas Rusj karogu. Kas zīmējās uz baltiešiem, tas zīmējās arī uz latviešiem, tikai ar to starpību, ka pēdējie bija necivilizēti pusmežoņi, bet vācieši slīpēti un gudri. Tie visgarām jau bija noorganizējuši pasīvu pretošanos. Rusifikatoriem drīz vien vajadzēja pārliecināties, kā viņu centieniem nav cerētās sekmes. «Baltieši,» Pipirss sūrojās, «saprot krievu ideju tā: ortodoksija, nihilisms, činavnieki, papīra rublis, degvīns un dinamīts. Viss, kas no krieviem nāk, nāk no ļauna – mūsu vācietība ir briesmās. Tie nesaprot, ka Krievijas valsts pilsoņiem nav un nevar būt atsevišķas Baltijas un nav arī nekādas Austrumu provinču jūras. Jūra, kas mūs te apskalo, nav mums austrumos.»


Un tālāk: «Baltieši, kā tas viegli saprotams, par spīti visiem sitieniem, kas pret viņiem vērsti un izvesti, jūtas tomēr pārgalvīgi droši. Tas caur to, ka viņu rokās koncentrēts viss zemes kapitāls. Lai arī tiesā ir krievu tiesneši, administrācija cieši uzmana, ka lai likumīgās robežas neviens nepārkāpj, lai arī skolās ir krievu valoda– baltiskums tomēr paliek kā privāta iestāde. Bet šai nelaimei arī sava laime. Citām šķirām pret šādām saimnieciskām priekštiesībām vajag sacelties. Lai arī balti tagad smaida, bet vienā otrā vietā jau deg, – un tam vajag nākt citādi!… Kad nāk kāda nacionāla svētku diena vai arī Rīgā ieronas kāds nopelnu bagāts valsts ierēdnis, krievu biedrības iziet atklātībā, to dara arī latvieši, tikai vācieši paliek nost. Viņu biedrības izpilda savu literātu diktatoru pavēles. Liepājas pilsētas galva, piemēram, pavēl doties no gada tirgus Projām ugunsdzēsējiem, kas sūtīti no policijmeistara, bet bez sazināšanās ar pilsētas galvu Ādolfi. Citādi uzskati, lai gan tādi ir, nedrīkst izpausties, pat ne pie krievu tiesām meklēt aizsardzību. Tā pilsoņi neuzdrošinās nokratīt saujiņu baltiešu-separātistu, jo bīstas no saviem darba devējiem.» «Jelgavā var pārliecināties, ka fūrmaņi nemaz, bet gordovoji ļoti slikti prot krieviski. Viesnīcā «Kurisches Hof» nemaz krieviski nerunā, lai gan viesi piebrauc no Maskavas. Krievu plāna Jelgavā nemaz nav. Pavisam citāda ir Rīgas policija, pārāka nekā Maskavā, kareiviska, pakalpīga. Policijmeistars Vlasovskis godīgs, bet prasa valsts idejas un dienesta stingru izprašanu. Viņu cienī pat tā pretinieki, kas, zobus sakoduši padodas viņa pavēlēm. Un tomēr arī te, tikpat kā Polijā, redzams, ka krievus ienīst ik uz soļa. Rīgas vācu pilsonība politiski vēl vairāk aprobežota nekā muižniecība.» «Un iemesli? Vaina krīt tomēr aru uz krievu ierēdņiem, kuri pret vietējām aprindām ir tikai administratori un tiesneši, bet citādi ar tām neuztur nekādus sakarus. Tādēļ trūkst tās mīklas, kurai vietējā sabiedrību krieviski jāsaraudzē.» «Tātad separātisms ir baltiešu garīgā slimība, kura tiem pārgājusi asinīs, un tur nekā nevar dziedēt.» Ja jau baltiem būtu bijusi tā iespēja izteikties, tie arī no savas puses būtu mazgājuši galvas rusifikatoriem. Ārzemju avīzēs gan parādījās viena otra atsauksme, kuras Pipirss it vienkārši nokrustīja par baltiešu pamfletiem, – viņi «strādā uz to, lai Baltija tiktu atrauta no Krievijas». Vietējā vācu prese atbildēja ar klusēšanu un arī tādos gadījumos, kur rusifikatori to sāpīgi sajuta. «Vai avīzes «Zeitting für Stadt und Land» un «Rigaer Tageblatt» arī turpmāk nedrukās Krievu labdarības biedrības ziņojumus? Vai arī turpmāk tās kliķes kalpībā sitīs patiesībai pliķi vaigā?» Balti gan šur tur raudzīja izteikties pārējā krievu presē vai arī darīt iespaidu uz avīzi «Pribaltijskij Kraj». Pēdējā pie gadījuma arī uzbruka «Düna Zeitungai», kura atron par neiespējamu, ka Liepājā ievēlētie dominieki lauza krievu valodu un tur nav neviena viena pareizticības aizstāvja. Par to savukārt Vitvickis bruka virsū «Pribaltijskij Kraj'am», kas ar kādu žīdu veikalnieku priekšgalā diezin priekš kā dibināts, ienīst krievu valodu un ņirgājas par notiesātiem redaktoriem. Bet balti izgudroja vēl šādu triku: tā kā «Rižskij Vestnik'am» to abonentu arī nebija diezin cik daudz un tas Pipirsa «Düna Zeitung'ā» ieraudzīja savu sāncensi, tie «Rižskij Vestņik'ā» ievietoja kādu rakstu, ka «Düna Zeitung'a» ir lieka, jo tās vietu it labi izpilda «Rižskij Vestņik's». «Balti labojas!» Pipirss sāpīgi iesaucās. «Balti mācās krieviski!» Bet tad nu viņš arī tālāk konsekventi mācīja tos «krieviski»! Nebija nevienas nozares sabiedriskā dzīvē, kur viņš nebūtu iejaucies un prasījis «reformas». Visām biržas komitejām vajag obligatoriski lietot krievu valodu, kas ir lietas labā. Akciju biedrībām nebūs izdot par ieķīlātām akcijām kvītis, uz kuru pamata to īpašnieki piedalās ar balsstiesību pilnās sapulcēs. Nebūs pielaist pie tiesām privātadvokātus, kas trūcīgi pārvalda krievu valodu un ir tikpat kaitīgi kā kaktu advokāti, jo sastāv pa lielākai daļai no veciem vācu juristiem, tiesnešiem resp. sekretāriem. Visur, kur vien ko sliktu varēja sacīt par baltu-duodec politikāņiem, viņš to arī laida atklātībā un priecājās par viņu nesekmēm. Uzbruka patronāta tiesībai, kuru valdība tomēr diemžēl apdomājās atcelt. Ar lielāko prieku viņš ziņoja, ka atceltas Rīgas pilsētas un Sāmu salas konsistorijas, tāpat daudzas tā laika tiesas, kamēr vācieši mauca maisus galvā, sēroja par savu vēsturiski iegūto tiesību zaudēšanu, caur


ko zemes iekārta dabūja pavisam citu vaigu. Zobojās par Jelgavas «kaunīgiem nabagiem», kuri pavada savu laiku, svēti acis pārgriezuši, misiones stundās. Valsts idejai naidīgā garā, protams, debesu mannā un prozaiskie kartupeļi! Pastāsta tālāk, ka skolas direktors Gustavs Šmits no Lauhštates Saksonijā potējis savu garu tālāk Vilandē savā privātā iestādē. Sacījis, lai viņam pateicoties, ka nācis uz Krieviju kultūru nest. Kāds viņam zināmā vietā aizrādījis: «Jūs stāstījāt agrāk, ka skolotāju pilnība Saksonijā tik liela, ka esot devuši stundu par trim grašiem un uz Krieviju esot nākuši tādēļ, ka jums deva 300 rubļi sidraba gadā un visu par brīvu. Morāle: ārzemniekus turpmāk nepielaist par direktoriem.» Melngalvjiem 500. gadasvētki. Kāds no melngalvjiem devies uz Berlīni, kas «vieglāk sasniedzama» nekā Pēterpils un Maskava, un saķēris tur šim gadījumam viesnīcnieku ar kalpojošiem gariem. Par katru kuvērtu bez citiem izdevumiem tas dabon 25 rubļus, kas pie 200-300 kuvērtiem iztaisa 7500 rubļu, ko varēja it labi paņemt vietējie viesnīcnieki. Bet mums vajag Vācijas, lai būtu feini! Pat Zūdermaņa «Godu» Pipirss neatzina nevis viņa morāles trūkuma dēļ, kā vietējie reakcionārie vācu un vēlāk latviešu kritiķi, bet lugas «pārāk sliktās uzbūves» dēļ, kura «nekam nederīga». Treškārt, lai liktu manīt vācu teātrim, kurš viņam nedeva recenzenta karti, un tādēļ viņš sistemātiski «norēja» katru lugu un izrādi. Un kādi ir luterāņu garīdznieki?! Mācītājs izkāpj no fūrmaņa, piekauj kādu nabaga puiku un aizbrauc. Jautājumu vakarā kāds apmeklētājs, kura meiteni mācītājs todien iesvētījis, viņam prasa, vai tas labi, ka mācītājs tā dara? Uz to pēdējais atbild: «Es esmu lepns uz to, un, kas grib iepazīties ar manu pļauku, tas to var dabūt,» un aiziet! Kad pilsētas kanāla malā diezgan ātri neparādījās ieteiktie slīkoņu glābšanas korķa riņķi, Pipirss rakstīja: «Rīga diezgan bagāta maksāt savam galvam 10 000 rbļ. gadā, bet iegādāties pāra korka riņķus tā nespēj. Arī baltiešu separātisms!» Viņš uzmanīja pat, ka tie advokāti, kas pielaisti pie jaunām tiesām, nelietotu vairs vecās izkārtnes, pastāstīdams par kādu vecu bleķi ar uzrakstu: «Christian Barnhaupt, Rahts und Hofgerichts Advocat. Zwei Treppen.» Šis bleķis izkārts vai nu pārdošanas, vai reklāmas nolūkā, bet pēdējā ziņā – vai tas savu nolūku sasniegšot? Avīze «Novoje Vremja» izteicās pret studentu duetiem, tāpat komeršiem un ka korporācijas kā kas svešs un kaitīgs pie krievu universitātēm nemaz nebūtu pielaižamas. Uz to Pipirss paskaidroja, ka agrāk tas gan varējis būt pārpratums, ka tādas pielaistas. Bet pie jaunās lietu kārtības vairs neesot nozīmes tam, vai tas kuronis vai livonis; vai «Fraternitas Rigensis». Tādēļ vēl neviens nebūšot maģistrāta loceklis, ne arī ieņemšot kādu citu treknāku vietiņu, jo valdības iestādēm esot tikpat labi vienkāršie studenti, kas savas studijas kārtīgi nobeiguši. Korporācijas būtu vienīgi tad bīstamas, ja tās audzētu separātismu. Bet tas jau atkarājoties no profesoriem, un pašu korporāciju interesē to nedarīt, lai netiktu slēgtas. Korporācijas šo mājienu saprata un jau bez viņa teikšanas sargājās no politikas vairāk nekā no uguns. Visbaigākie bija konkordi un vēl nesankcionētie seloņi. Viens sauciens un lozungs bija manāms it visā Baltijas krāsnešu dzīvē: tikai ne politiku! Ja ar to pavisam nodarbojas, tad tikai tā var būt viena privāta lieta, bet tālu nost no korporācijas dzīves! Valdībai nebūs dot ne mazāko iemeslu turēt uz viņu aizdomas! Graudams baltu separātismu, Pipirss rakņājās pat gar strādnieku jautājumu, aizrādīdams, ka strādniekiem trūkst piemērotu dzīvokļu un tādi jāceļ. Protams, ka viņš pie tam izgāja no filantropijas viedokļa, jo, ja viņu kāds būtu turējis par sociāldemokrātu, tas aiz bailēm būtu noģībis. Bet visvairāk tas sašuta par to, ka vācieši piekopa Baltijas atdalīšanas politiku lielos vilcienos. Ar sevišķu sarkasmu tad aprakstīja, ka Viļums II, apmeklēdams Rēveli, sniedzis roku pilsētas galvam f. Maidelam, kurš priekš baltiem gājis ko lūgt. Valsts kanclers Kaprivi savas stāvās ūsas bijis noliecis uz leju, lai atgādinātu Bismarku. Viņam par lielām sirdssāpēm tanī pašā laikā Maskavas pilsētas galva apciemoja Rīgu. Ne šī apciemojuma dēļ, bet Maskavas pilsētas galva bija atzinīgi atsaucies par Rīgas labierīcību, ko avīze «Zeitung für Stadt und Land» lepni pauda. Ārzemju presē turpretim parādījās arī tādi raksti, par kuriem Pipirss un citi rusifikatori dabūja tīri vai trieku. Kāds Jegors fon Zīverss prasīja Baltijai personālūniju ar Krieviju zem sava augstā valdnieka.


«Tā būtu,» Pipirss iesaucās, «vācu valodas valdība, luterāņu baznīcas valdība. Baltijas justichofs ar savu obertribunālu būtu Rīgā pilnīgi patstāvīgs, padots vienīgi zem augstā valdnieka stāvošam Baltijas senātam. Riteršafte pārvaldītu kroņa domēnes, un jums tad nebūtu neviena pretim no Liepājas līdz Narvai. O sinnloser Dünkel, wahnwrtzige Verblendung, stupider Größenwahn!» tas iesaucās. (Ak nejēdzīgā iedoma, ārprāta apstulbums, notrulusī lieluma liga!) «Tā ir nekaunība – nostādīt valdību par vāciešu, igauņu un latviešu ienaidnieku! Solche Treue des Baitenthums gegen dem Throne, solchen Ergebenheit gegenüber für das russische Vaterland, oder besser gesagt, solchen politischen Halunkenthum gegenüber empfinden wir zuviel Eckel, um es mit einem Male ganz zu sezieren.» (Pret tādu baltiešu uzticību tronim, tādu padevību savai tēvijai Krievijai vai, labāk sakot, tādu politisku blēžu būšanu mēs sajūtam par daudz riebuma, lai to, uz vienu reizi izmeklējot, sagraizītu.) Balti tam pretim lietoja vienīgo līdzekli, kāds tiem bija pieietams: kur vien Pipirsu atklātībā satika, tur viņu piekāva un arī uz ielas tam uzbruka. Tas pēdīgi vairs tikai drīkstēja staigāt pa ielas vidu ar revolveri rokā. Bez tam viņi to gānīja ar anonīmām vēstulēm un atklāti rakstīja caur «Kreuzzeitung'u» atklātas vēstules jezuītam, «Düna Zeitung'as» redaktoram Pipirsam priekš tālāksūtīšanas. Pipirss atbildēja: «Ihr seid geboren nur für Bier, Jagd und Börsen.» (Jūs esat radīti tikai alum, medībām un biržai.) Bet nabaga latviešiem caur to nebūt neklājās labāk, lai gan tie dziedāja tikuši «Dievs, sargi ķeizaru!» un urrāja augstai valdīšanai pa visām biedrībām. Viņu lūgšanas arī tika paklausītas. Krievu ērglis tos ņēma pamatīgi zem saviem spārniem. Par latviešu tautu nebija brīv rakstīt, par agrāro jautājumu nebija brīv rakstīt, skolās latviski nevarēja mācīt, pie tiesām latviski runāt varēja tikai caur tulku. Latviešu teātrim vēl ilgi nebija brīv tas rādīt, kas vācu un krievu teātrim. Gan viņiem Rīgā bija skolu inspektors Fr. Treilands-Brīvzemnieks, kas, bez šaubām, bija īsts latviešu patriots, bet arī tamlīdz apzinīgs krievu ierēdnis, kas nevarēja un arī negribēja atkāpties no dotiem priekšrakstiem. Viss, ko viņš varēja darīt, bija tas, ka Rīgai, savu rajona, tas savilka latviešu tautības skolotājus. Bet tiem tāpat vajadzēja strādāt pie pārkrievošanas darba. Brīvzemnieks galu galā apmierinājās ar to, ka motīvi, kas valdību piespieda to darīt, pēc viņa atziņas, nebija latviešiem naidīgi domāti (tās «tautas» vairs nebija). Mums nav iemesla skatīties neuzticīgi uz to pusi, no kuras līdz šim labu vien esam sagaidījuši. Lai cik grūti, latviešiem tomēr vajag ar savu valdību saprasties. Varbūt reiz nāks labāki laiki. Galvenais, ka varam savu tautību paturēt, veģetēt. Un liela laime, ka mēs esam luterticīgi, un ar visiem spēkiem mums vajag savas luterticīgās iestādes aizstāvēt, jo luterticība ir pats tas dambis, kas mūs aizsargā no pārkrievošanas. To saprata arī it labi pārkrievotāji un apsvēra jau jautājumu, vai neizdot likumu, ka luterāņu mācītājiem jāsprediķo no kanceles krievu valodā. Tas nu īsti negāja, jo būtu kaitējis reliģiozam garam, ko krievu reakcija ieskatīja par vienu no saviem galveniem pamatakmeņiem. Tomēr savas darīšanas, izdodot dokumentus, mācītājiem bija jāved krievu valodā. Tā Brīvzemnieks pret savu «načaļstvu» rādīja īstu birokrāta rusifikatora vaigu, bet savā sirdī bija latviešu patriots, kas cerēja uz latviešu tautas nākotni. Pret vāciešiem izrādījās nīdējs, izlaida cirkulāru, ka viņam esot zināmas skolas, kas tam neesot uzdotas, un tās visas tikšot slēgtas. Turpretim savā sirdī tas cienīja vācu garu un luterticību kā vienīgo latvju tautas glābēju no pārkrievošanas. Īstie rusifikatori turpretim gribēja izdzēst no latviešu tautas katras pēdas, un tiem nepietika ar to vien, ka latviešu skolās tiek ievesta krievu mācības valoda. Pacēlās projekts sūtīt no latviešu skolēniem 75 procentus uz Maskavas guberņu, izdalot tos tur pa krievu dzimtām, lai tie apmeklētu turienes skolas un tiktu arī mājās mācīti pa krieviski. Tam pretim tikpat daudz bērnu no Maskava guberņas būtu sūtāmi uz Baltiju un izdalāmi pa latviešu dzimtām, apmeklētu šejienes krievu skolas un bez tam vēl savus korteļa devējus mācītu pa krieviski. Jauni izdevumi te nekādi neceltos, jo notiktu tikai izdevumu apmaiņa: krievu vecāki koptu un uzturētu latviešu bērnus, par ko latviešu vecāki uzturētu un koptu tam pretim krievu bērnus. Šis projekts tika atzīts par labu un ģeniālu, tomēr diemžēl par neizvedamu. Bet bija vēl kāds cits ceļš, kā latviešus sakausēt uz visiem laikiem ar krieviem. Šo sakušanu līdz


šim, kavējis latviešu alfabēts, kas ir trūcīgs, vācisks un latviešu dabai nepiemērots. Ir jau pacēlušās balsis par viņa atmešanu. Latīņu alfabētu tai vietā pieņemt arī nav iespējams, tādēļ ka tam ir savi trūkumi. Bet vislabāk latviešu valodas dabai un garam piedien krievu alfabēts. Brīvzemnieks savā laikā bija izdevis latviešu mīklas un parunas ar krievu burtiem ar to praktisku nolūku, lai krievi bez kavēkļiem varētu tā lasīt un iepazīties ar viņu fonētiku. Rusifikatori nu viņa darbu attīstīja konsekventi tālāk. «Cik tas labi skan, un kāda te ekonomija!» «Latišs» «Düna Zeitung'ā» izskaidroja. «Ņemsim vārdu «žēlaba». Tagadējā latviešu alfabētā tam vajadzīgi 9 burti, bet, pieņemot krievu «ęåėąįą», tikai 6 burti. Vārdam «čūska» latviešu alfabētā ir 10 burti, bet, lietojot krievu alfabētu, «÷óńźą» uzrakstāms ar 5 burtiem.» Tātad, ja ne arī latviešu masas bija par to skaidrībā, tad latviešu inteliģence it labi saprata, ka rusifikācija ir kopējas briesmas tik latviešiem, kā vāciešiem un tādēļ arī kopēji pret tām jāuzstājas. Nav nozīmes vairs gaust pat veciem verdzības laikiem, par latviešu kalpināšanu no vācu puses, par pelavmaizi un kungu rijām, par bezsaules darbiem utt., bet ir jāpiegriež vērība daudz svarīgākiem dienas jautājumiem un jāvairās no vēl daudz lielākām briesmām. Mums ar saviem līdziemītniekiem jāmeklē saprašanās. Šo jauno taktiku arī rusifikatori manīja un par to latviešiem uzbruka. «Valdība rūpējusies par reformām,» «Düna Zeitung» klāstīja. «Ir ievestas krievu tiesas, ir ievesta krievu valoda vācu valodas vietā, kura masām sveša. Bet «Baltijas Vēstnesis» savā jaungada apcerē skatās pretim «nezināmai nākotnei». Tas ir absurds! «Dienas Lapa» gan agrāk bija pielīdzināma līdakai karūsu dīķī, lai tās patrenkātu, bet nu arī pati apslinkusi. Latviešiem ir savas «labākās famīlijas», kas tiem atsver trūkstošo aristokrātiju. Ein mächtiges Parvenüthum macht sich im Kreise der «runas vīri» breit.» (Spēcīga parvēniju saime plātās runas vīru aprindās.) «Dienas Lapa» cieta klusu, «Vēstnesis» sirdījās, bet lietu nespēja grozīt. «Balti,» «Düna Zeitung'a» summa summarum sacīja, «kuriem savās politiskās intrigās un svētu ģīmju pieņemšanā arvien maz bijis laimes, jaunākā laikā sākuši apsūdzēt visus ierēdņus, kuru pienākums tiem skatīties uz pirkstiem, par amata varas pārkāpšanu.» (Kompetenzüberschreitungen.) «Der Frosch kämpft wie ein Mann, – Ob ihm das noch helfen kann?» (Varde cīnās dūšīgi kā vīrs, – bet vai tas viņai ko var līdzēt?) Avīze izteica savu līdzjūtību gubernatoram, kuram tā jau jācīnās ar baltiešu separātismu, kas visam pretim, ja tas nepas viņa «krāmā». Še ar visādām viltībām un intrigām pretojās lietām, kas citur pašas par sevi saprotamas. Gubernators nomocās un nekā nepanāk. Un baltiešu vācu prese nedara neko, lai asinātu atklātības apziņu, – tā guļ… Vidzemes gubernators ģenerālleitnants Zinovjevs tika apbalvots ar Baltā Ērgļa ordeni, – viņa nopelni pienācīgā vietā tātad bija atzīti. It sevišķi tā avīze, kura bija uzdrošinājusies pretim runāt, proti, «Rigasche Zeitung», Buhholca redakcijā 1889. gadā bija apturēta, un pēc diviem viņas koncesija izdzisa, tādēļ ka preses virsvalde neapstiprināja jaunu redaktoru un arī liedza izdevējiem parakstīties par redaktoru. Bet ilgi arī Pipirsam par savu nomākto pretinieci nebija lemts gavilēt. Vietējie vācieši savu boikotu pret viņu izstiepa līdz vistālākām konsekvencēm, nepārdeva beidzot viņam ne drukas krāsu, ne arī papīru. Tā kā viņam trūka priekš avīzes izdošanas tik nepieciešamu lietu, tam arī gribot negribot savas preses orgānu, kas, patiesību sakot, pēc sava satura bija pats interesantākais Baltijā, vajadzēja atdot saviem pretiniekiem. Avīze pēc tam uzreiz palika neinteresanta un mēma, kamēr pats Pipirss, atsaukdamies uz vāju, sabojātu veselību, nogāja no avīžnieciskās skatuves. Tas notika zem tādiem apstākļiem. «Rigasche Zeitung'as» izdevēji bija iepazinušies ar ķeizarienes Marijas Feodorovnas, dzimušas dāņu princeses, piena brāli, dāni Knutu Hornemani. No viņiem ierosināts, Hornemanis griezās pie savas piena māsas ar lūgumu, lai atļauj tam izdot Rīgā vācu avīzi ar nosaukumu «Rigasche Zeitung». Ķeizariene nevarēja savam piena brālim aizliegties. Tā lika viņam iesniegt lūgumrakstu un pati apsolījās likt to lietu priekšā savam augstam laulātam draugam.


Nepazīdams lietas apstākļus tuvāk, tas arī apsolījās viņas vēlēšanos izpildīt. Bet, iepazīstoties ar lietu tuvāk, tas pārliecinājās, ka lieta nav tik vienkārša, jo tas bija tik daudz kā visu Baltijas pārkrievošanas politiku ar vienu spalvas vilcienu sagāzt čupā un dot baltiem morāliskas koncesijas uz separātismu. Laiks gāja uz priekšu, bet koncesija nenāca. Hornemanis nekautrējās vēlreiz personīgi griezties pie savas augstās piena māsas. Tā kopā ar viņu apmeklēja savu Sašu un aizskarta tam prasīja paskaidrojumu. Viņa izšķīrusi lūgumu pozitīvā garā, viņš tai piekritis, bet ministrija to neievēro. «Vai tu esi ķeizars Krievijā vai iekšlietu ministrs?» Aleksandrs III it labi zināja, uz ko lieta attiecas, un, tumši pieri saraucis, koda skābā ābolī: «Äą, äą,įóäåņ.» Hornemanim šīs lietas dēļ lika ierasties preses virsvaldē. Tur viņam paskaidroja, ka izdot koncesiju avīzei ar tādu nosaukumu, kāds bijis slēgtai dumpīgai vācu avīzei ar separātiskiem centieniem, nav iespējams. Bet viņu apstiprinās par redaktoru-izdevēju no Gustava Pipirsa līdz šim lojālā garā vadītai avīzei «Düna Zeitung», ja tas var ar viņas līdzšinējo izdevēju vienoties. Hornemanis apmierināts brauca uz mājām, jo viņš zināja, ka tas iespējams un ka tos pāra tūkstošus izdevēju sabiedrība Pipirsam ar prieku samaksās. Pipirss bija uz mieru par trīstūkstoš rubļiem – tik daudz viņš teicās pie savas avīzes pielicis – savu «Düna Zeitung'u» pārdot, jo dzīve Rīgā viņam galu galā bija tapusi par elli. Līgums tika parakstīts, jauns lūgums iesūtīts, un pēc nedaudz dienām atnāca atbilda, ka Knuts Hornemanis apstiprināts par avīzes «Düna Zeitung» redaktoru-izdevēju. Priekš baltiem šai avīzei bija tikai negatīva nozīme, jo viņa varēja tikai ciest par visu klusu, par ko Pipirss agrāk runāja. Tādēļ baltu politiķi it labi noprata, ka briesmas ar to vēl it nebūt nav novērstas un ka uzsāktie pārkrievošanas spaidi tagad vēl tikai īsti sāksies. Ja tie gribēja pastāvēt, tiem vajadzēja savu politiku nostiprināt uz visas līnijas. *** Vidzemes gubernators ģenerālleitnants Zinovjevs dzīvoja vēl ilgi labu dienu un būtu dzīvojis vēl, ja «godavīrs» nebūtu apprecinājis savu meitu ar tirgotāju Kamarinu, rupju, brutālu cilvēku, ar kuru sieva nekādi nevarēja sadzīvot. Viņa no tā aizgāja, bet bez likumīga iemesla, caur ko cēlās prāva ar lieliem izdevumiem. Lai segtu izdevumus, Zinovjevs nelaimīgā kārtā bija sapinies ar žīdiem, proti, devis uzturēšanās tiesības arī tādiem, kuriem tās nepienācās. Viņš par to tika saukts pie atbildības un ceļā no Pēterpils «nobeidzās ātrā, piepešā nāvē».


Divdesmit ceturtā nodaļa Cīņā un steigā laiks nemanot bija aizslīdējis un pagājuši gadi. Bargai ziemai sekoja ziedonis un vasara, kuru Kārlis šoreiz bija nodomājis pavadīt uz laukiem pie saviem vecākiem. Lai tiktu pie naudas, tas devās pie vecā Dīriķa izņemt honorāru par nostrādātiem darbiem. Redaktora kabinetā viņš, sastapa priekšā kādu jaunu, paslaidu cilvēku melniem matiem un ūsiņām, ar asām brillēm, caur kurām tas lūkojās pa pusei ar ziņkārīgu, pa pusei ar sarkastisku smaidu. «Ā, Ērgļa kungs, jūs arī vienreiz redz!» vecais Dīrķis caur savām zelta brillēm smaidīja. «Jūs man ciema kukuli atnesāt – solīto lielo romānu?!» «Vēl ne, tas prasa laiku!» Kārlis atbildēja. «Bet te es lūgšu par tiem mazākiem darbiem,» viņš pasniedza tam rēķinu. «Labi, labi,» Dīriķis atbildēja parakstīdams. «Apstrādājat tikai labi. Jo labāk jūs man apstrādāsat, jo vairāk es maksāšu… Bet vai jūs nepazīstaties, kungi?» «Nav man tas gods!» Kārlis, uzlūkodams svešo, sacīja. «Mācītājs Kārlis Balodis,» Dīriķis iepazīstināja, «viens no šālaika ievērojamākiem ģeogrāfiem. Viņam ir ļoti svarīgi projekti, un, ja mēs tos spētu realizēt, latvieši būtu laimīga tauta.» Kārlis palocījās un ar svešo sasveicinājās. «Ļoti interesanti,» viņš sacīja, «bet vai es drīkstētu zināt, kas tas būtu?» «Jūs taču ziniet, Ērgļa kungs, ka mums, latviešiem, te Baltijā beigas,» Dīriķis sērīgu smaidu sacīja. «Ja pārkrievošanas periods paliek arī uz priekšu un nav paredzams, ka tas grozīsies, tad drīz vien no mums, latviešiem, nevarēs sameklēt ir pēdas. Tātad, ja mēs savu tautību un kultūru gribam glābt, mums ir jāredz, kur mēs paliekam.» «Vai mūsu juristi pie jaunām tiesām vairs tiks pielaisti, ir liels jautājums,» Balodis piebilda. «Katrā ziņā jau nu nekad tie, kas studējuši Tērbatā un neprot krieviski. Skolās mēs vairs nedzirdēsim ne vārdu pa latviski, un, ja mums vēl aizliedz biedrības un laikrakstus, tad, kur mēs tad rakstīsim? Jūs ziniet, ka leišiem vairs ne zilbes nav brīv drukāt savā valodā, pat pātaru grāmatas ne…» «Jā, jā,» Kārlis domīgi ieminējās, «bet vai tad mēs viņu to tā ar mierīgu prātu pacietīsim?» Balodis smaidīja, bet Dīriķis atbildēja: «Nihilisti mēs neesam, sociāldemokrāti arī nevaram būt! To tie kungi it labi zin – –» «– – un tādēļ ar mums tā rīkojas,» Kārlis nobeidza. «Bet ja mēs viņiem tā drusciņ mēģinātu rādīt zobus. Ja jau beigti tā kā tā, tad labāk krītam cīņā…» Dīriķis par viņa vārdiem mazliet satrūkās un lūkojās uz durvīm, vai kāds nedzird. «Polijas piemērs ir pārāk atbaidošs,» tas domīgi turpināja, «un lietuviešiem arī klājas daudz sliktāk par mums… Nē, nē, paliksim labāk lojāli pavalstnieki, ar bumbām un dinamītu mēs Krievijas lielo varu neizārdīsim. Mums bez tam te nav nekādu kalnu, kur turēties un patverties. Bet tas gan, ko Baloža kungs liek priekšā, ir ievērības cienīgs. Ja mūs par daudz sāk spaidīt, mēs aizejam citur.» «Jūs domājat, mums vajadzētu izceļot?» Kārlis piemetināja. «Tā ir!» Balodis tīri gavilējošu smaidu piebilda. «Latviešu tauta ar savu darba spēju un rosību nekur neies bojā. Ja Baltija saimnieciskā ziņā tīk manāmi atšķiras no Krievijas, tad tas ir mūsu pašu nopelns. Pie tam mūsu agrārapstākļi še tik šausmīgi netaisni kā reti kur citur pasaulē. Un, ja tad mums te liedz to pašu suņa eksistenci, mēs it vienkārši nokratām pīšļus no kājām un aizejam citur…» «Jā, bet kur?» Kārlis neizprazdams jautāja. «Tas tagad ir jautājums, par kuru mums jātiek skaidrībā, lai varētu rīkoties pēc noteikta plāna,» Balodis atbildēja. «Krievijas melnzemes guberņās ir vēl daudz neapstrādātas stepes, un ražas tur pie intensīvas saimniecības, pat pie tādas, kas Baltijā, būtu, bez šaubām, daudz lielākas nekā Baltijā. Kur nu vēl nesalīdzināmi labāki nomas un pirkšanas nosacījumi! Arī Sibīrijā un ziemeļu guberņās netrūkst zemes


platības, kuras latviešu zemkopji, bez šaubām, pārvērstu par auglīgiem dārziem. Tikai viena lieta, – tā pati dūre, kas mūs te nospiež, nospiedīs mūs arī tur…» «Diemžēl, tas jau ir mūsu bezizejas stāvoklis,» Kārlis domīgi piebilda. «Lai griežamies uz kuru pusi griezdamies, it visur mūs sagaida šī dūre…» «Un tādēļ mums jāiet tur, kur mūs neķer šī dūre!» Balodis kategoriski noteica. «Krievu dūre sniedzas tālu, bet, paldies dievam, ne visā pasaulē. Mums jāmet savas acis ne uz tāliem austrumiem, bet uz tāliem rietumiem. Pāri Atlantijas okeānam latviešu tautai atveras ziedoša nākotne, ja viņa tikai tagad izdevīgos apstākļus grib izmantot. Kviešu zemē Argentīnā ir vēl plašas pampas, kuras var pārvērst par auglīgiem tīrumiem, kuros zelta vārpas līgosies. Un turpat blakus ir Brazīlija, 8361350 kvadrātkilometrus liela, t. i., 15 reizes lielāka par Vāciju un gandrīz, tikpat liela kā Eiropa, ar tikai 14602335 iedzīvotājiem, t. i., 25 reizes mazāk nekā Eiropā. Vācijā uz vienu kvadrātkilometru dzīvo 89 cilvēki, Brazīlijā, lai gan tur tāds zemes gabals varētu uzturēt vēl vairāk, dzīvo tikai 1,8 cilvēki, tātad 50 reizes mazāk. Es domāju, ka tur rūmes tiem 2 miljoniem latviešiem pietiks…» «Bet vai turienes tropisko klimatu latvieši varēs izturēt?» «Tas ir jau zinātniski noskaidrots,» Balodis atbildēja. «Par laimi dienvidus puslode līdz 40. platuma grādam ir vēsāka nekā ziemeļu puslode no 40. platuma grāda tas ir otrādi. Še mums ir jāuzmeklē tādi platuma grādi ar tādu klimatu, kas mums piemērots. Un te mums krīt svarā Paranas province, kas atronas starp 22° 45' un 26° 30' dienvidu platuma grādu, Rio Grande do Sul starp 27° 10' un 33° 45' dienvidu platuma grādu un Santa Katarīna starp 26° 30' un 29° 18' platuma grādu. Santa Katarīna, tā dēvētā Brazīlijas paradīze, ir 74156 kvadrātkilometru liela, un šimbrīžam tur uz kvadrātkilometru dzīvo tikai 3,2 iedzīvotāji. Tikpat bieži vai, labāk sacīsim, reši apdzīvota ir 236 553 kvadrātkilometru lielā Rio Grande do Sul province. Paranai pie 221319 kvadrātkilometru platības ir tikai 195 000 iedzīvotāju, t. i., uz 1 kvadrātkilometra 0,8 iedzīvotāji. Ja ievērojam, ka Krievija, ieskaitot ziemeļu provinces, ir ļoti reti apdzīvota zeme, tai tomēr vēl arvien iznāk uz kvadrātkilometra 17,1 iedzīvotājs, pat ar visu Āzijas daļu un Sibīrijas tundrām – vēl arvien 5,05 iedzīvotāji, tad no tā vien jau varam spriest, cik šinīs mums noderīgās Brazīlijas provincēs ir vēl tukšu vietu. Bez šīm provincēm vēl tālāk uz ziemeļiem ir ievērojami kalnāju apgabali, kur eiropiešiem iespējams it patīkami dzīvot.» «Kalnus, meklējat kalnus!» Bernhards Dīriķis piebilda. «Kalnos mūsu tautiešiem, ja nāk likteņa nestunda, būs vislabāk iespējams turēties.» Balodis attina līdzi paņemto Brazīlijas karti, uz kuras bija atzīmētas latviešiem noderīgas vietas, starp citu aizrādīdams, ka paredzētie apgabali Rio Grande do Sul provincē ir stipri kalnaini un sakrīt ar Dīriķa drošības prasījumiem. «Viss jau labi,» Kārlis beidzot iebilda, «bet vai tad zeme jau ir tā mūsu rīcībā, ka mēs varam iet un paņemt kuru katru gabalu, kas mums patīk?» «Ja mēs to gribam un izlietojam izdevīgo gadījumu,» Balodis atbildēja, «tad mēs to varam. Brazīlijas valdība tagad pati ieceļošanu ne vien veicina, bet to tieši pabalsta. Jums būs zināms, ka Brazīlijā pēdējā laikā atcelta verdzība, kura tur pastāvēja pie nēģeriem. Šie nēģeri brīvprātīgi nestrādā un aiziet. Lai zemi neatstātu tukšu, bez kopējiem, valdība rūpējas par kolonistu ieceļošanu. Viņa apsveic un pabalsta it visus, kas vien Brazīlijā grib uz dzīvi nomesties. Še jums varu pievest dažus skaitļus: 1887. gadā tur ieceļoja 55990 personas; 1888. gadā 130 056 personas un 1889. gadā – 60 591 persona. Valdība sniedz ieceļotājiem-zemkopjiem ne vien pabalstu, bet vēl samaksā tiem ceļa naudu pār okeānu. Latvieši ir pavisam 2 miljoni. Ja nu mēs dodamies turp, sacīsim, ne visi, tikai puse, varbūt vēl par daudz – ceturtā daļa un pat desmitā daļa un nometamies visi vienā provincē kompaktā masā, kas viegli iespējams, mēs tad ar savām 200 000 dvēselēm darām manāmu iespaidu uz Rio Grandu, kurai 760000 iedzīvotāju, iztaisām jau gandrīz vairākumu Santa Katarīnā, kurai 236000 iedzīvotāju, un pilnīgi pārvaldām Paranu, kurai 195000 iedzīvotāju. Brazīlijas provinces, kā jums zināms, ir savā ziņā patstāvīgas valstis un tikai ārējā politikā turas kopā Brazīlijas valstu sabiedrībā. Ievērojot turienes pārtikas pārpilnību, pēcnākamu


vairošanās pie kolonistiem ievērojama lielā mērā, piemēram, vācu kolonisti Blūmenavā, tā kā mēs tur drīz vien būsim majoritātē. Mēs runājam savu valodu, paturam savas ierašas, savu kultūru, izdodam savas avīzes un literatūru un, ja nāk brīdis, ņemam valsts valdību pilnīgi savās rokās. Mēs, ja vajadzīgs, varam izcīnīt pat savu neatkarīgu Latvijas valsti un no Brazīlijas valstu sabiedrības izstāties, bet, es domāju, tas nebūs vajadzīgs. Nekāda krievu dūre mūs vairs neapdraud tur tālos dienvidos, nekādas vācu lielgruntniecības izsūkšanas mums vairs nav jābaidās! Viss, ko mums sniedz bagātīgā daba, mūsu darbs, inteliģence un pūles, tas viss ir mūsu pašu – latviešu tautas īpašums.» Kārlim patiešām imponēja šis tautietis, kam lieta bija tik skaidra, kurš uz katru iebildumu varēja atbildēt ar zinātniskiem skaitļiem, katru neskaidrību un sīkumu noskaidrot ar faktiem un katru šaubu izklīdināt ar drošu zinātnisku pārliecību. Ar vārdu sakot, tas bija cilvēks, kas zināja, ko viņš gribēja, un bija par savu lietu drošs. «Ko tad vairāk!» viņš beidzot tīri sajūsmināts iesaucās. «Projekts ir lielisks, vajag viņu tikai realizēt. Mēs vienkārši pasakām krievu varmākām, ka aizejam!» Turpretim Dīriķis, lai gan lietai simpatizēja, izturējās tomēr diezgan skeptiski pret to. «Redzēs nu, redzēs,» viņš beidzot sacīja, «cik tad nu mums īsti to Brazīlijas gājēju būs. Lai projektu varētu attīstīt, mums trūkst vairāku lielu. Pirmām kārtām, vajadzīgo naudas līdzekļu, jo es neticu, ka, tur nogājuši ar tukšām rokām, varēsim ko izdarīt. Otrkārt, mēs nevaram par to atklāti uzstāties un tautā izlaist uzsaukumu, norādot uz tejienes grūtībām un turienes labumiem. Treškārt, mums trūkst vienprātības presē: ko viens laikraksts ceļ, to otrs peļ. Ja «Baltijas Vēstnesis» par to sacītu kādus labus vārdus, «Dienas Lapa» to tūdaļ apkarotu jau tādēļ vien, ka «Baltijas Vēstnesis», to par labu atzinis.» «Attiecoties uz līdzekļiem,» Kārlis ieminējās, «vai tad latviešiem nav iespējams sadabūt arī naudas līdzekļus, ja lieta to prasa? Kā tad mums varēja nodibināties kuģniecības biedrība «Austra» ar 200000 rubļu lielu rīcības kapitālu? Vai nevarētu nodibināt arī tādu pat izceļošanas biedrību ar tikpat lielu un varbūt vēl lielāku kapitālu? Ja ne citādi, var uzsākt atklātu līdzekļu vākšanu caur laikrakstiem, kā tas ir ar studentu stipendijām.» «Esat jūs avīžnieks un nepazīstat jaunākā laika kursu,» Dīriķis smaidīdams piebilda. «Ja mēs tādam mērķim lasītu naudu, mūsu avīzi otrā dienā aiztaisītu ciet!… Tāpat «Austra» cietusi tādas nesekmes, ka varbūt uz ilgiem laikiem tauta skatīsies neuzticīgi pret šādiem pasākumiem. Bet lieta jau tā, ka mēs no par vienu, ne otru lietu nemaz atklāti nedrīkstam runāt, ja negribam, ka mūs nostāda par krievu valsis nodevējiem…» Arī tam Kārlim bija jāpiekrīt. Krievu dūre bija nospiedusi Latviju tiktāl, ka tā ne vien nevarēja kustēt, – tā nevarēja arī muti attaisīt. «Viss, ko te var darīt, ir pamēģināt to lietu mazumā,» Dīriķis piebilda. «Es domāju, ar pašu izceļotāju līdzekļiem. Katrs lai zina, cik viņam ir un ko viņš var. Pietiek, ja pirmā laikā aizbrauc uz turieni nedaudzas ģimenes. Tās pamēģinās, kā tur iet, iedzīvosies, un citi varēs iet pakaļ.» Balodis saldsērīgi pasmaidīja. «Tas ir, ja mēs tiem pakaļnācējiem jau tagad to zemi varētu nodrošināt, kur viņiem vēlāk apmesties. Es neticu, ka pēc kādiem gadiem tā būs vairs svabada, jo to nopirks vācieši vai itālieši…» Ieradās darīšanās arī advokāts Kļaviņš, kurš arī par šo nodomu zināja, jo Balodis ar savu projektu bija iepazīstinājis gandrīz it visas latviešu spices. Arī visa latviešu inteliģence par to bija stipri ieinteresēta, jo neviens droši nezināja, vai viņam šinī zemē vēl būs palikšana, t. i., vai viņš dabūs kādu nodarbošanos. Kļaviņš atnāca jau ar drusciņ labākām ziņām. Viņa kā tiesību aizstāvja pielaišana pie apgabala tiesas jau nodrošināta, pateicoties viņa sakariem ar Kurzemes gubernatoru Sipjaginu un turienes prokuroru, pie kura tas bija bijis par biedru. Būšot iespējams darboties kā advokātiem tālāk visiem, kas studējuši Pēterpilī vai Maskavā un pārvaldot labi krievu valodu. Turpretim Zaķītim, Einbergam un citiem tērbatniekiem jau nu neesot ko cerēt. Einbergs gan ar kādu krievu Andrusovu nolīdzis strādāt uz pusēm, t. i., Einbergs apstrādā tās lietas, kuras viņš labi saprot, un Andrusovs tās pārliek pa krieviski. Bet tādai kompanjona būšanai ilgi vai īsi būšot beigas; tiklīdz Andrusovs būšot dabūjis rokā Einberga klientus, viņš


to pašu metīšot. «Tātad viens Brazīlijas izceļotājs atkal mazāk,» Dīriķis jokoja, zīmēdamies uz Kļaviņu. «Ir taču Latvijā savu zemes stūrīša gribētāju diezgan bez manis,» Kļaviņš atbildēja. «Vajag tikai tos visus dabūt kopa, un kolonistu būs diezgan…» «Lieta jau ir tā,» Balodis piebilda, «un redaktora kungs jau arī mani par to pilnīgi pārliecinājis, – mēs nevaram uzstāties pilnīgi atklāti. Ja mēs varētu nodibināt tādu izceļošanas biedrību, kāda pastāv Vācijā un citās valstīs, mēs tad varētu stāties tieši sakarā ar pašu Brazīlijas valsti, no kuras mēs dabūtu ievērojamu pabalstu. Par katru nometinātu ģimeni tiek maksāts 500 milreisu, par katru kilometru uztaisīta ceļa uz jaunām dzīves vietām 800 milreisu. No šīs naudas tad nu būtu jāsedz izdevumi kolonistiem pirmā laikā, jāpabalsta tie ar pārtiku un darba rīkiem utt. Tā ir pietiekoši liela summa, kas arī apmierinātu vajadzības, un līdzekļu jautājums būtu pilnīgi izšķirts. Bet, kamēr mums tādas biedrības nav, mums jāgriežas pie kādas pastāvošas cittautiešu kolonizācijas biedrības, no kuras mēs tad arī esam atkarīgi grūtības sākumā paredzamas ļoti lielas. Bet es ticu, ka latviešu zemkopja lielā darba spēja un izturība arī tās pārspēs. Latvieši taču izcietuši klausības laikus un kungu rijas; es domāju, ka cīņā par savu labāku nākotni tie arī daudz ko pārspēs.» Viss jau bija tik loģiski un saprotami, ka pret to nebija, ko iebilst. Bet kā šo lielisko plānu izvest?! Par to nu vajadzēja pagudrot. Atklātu aģitāciju par izceļošanu nevarēja uzsākt; ja daudz, tad varēja ievietot avīzēs vienu otru rakstu, kas sniedz skaidru pārskatu par turienes apstākļiem, klimatu un audzelību, un tā publiku aplinkus ieinteresēt. Naudu priekš izceļošanas mērķiem arī nevarēja atklāti vākt un dibināt biedrību ar tādu mērķi nepavisam ne. Izceļotājiem tātad vajadzēja rīkoties pilnīgi uz sava riska. Jautājums vēl tas: kurp doties? Vai tu Dienvidus Brazīliju, kuras klimats mums cik necik piemērots, vai arī uz Argentīnu, kur, zināms, apstākļi mums vēl vairāk piemēroti? No Argentīnas valdības gan pabalsts nekāds nav sagaidāms. «Ceļā pa jūru vien līdz turienei iznāk uz katras galvas 33 rubļi,» Balodis paskaidroja. Cik niecīga šī summa arī tagad neizliktos, toreiz mūsu tautieši no tās tīri vai nobijās. «Kur jūs no šiem izceļotājiem ņemsat 33 rubļus?!» Kļaviņš iesaucās. «Viņi var pārdot visas savas lupatas un arī tos nesadabūs. Uz kādiem līdzekļiem no viņu puses nav ko cerēt. Jo, kam jau tie ir, tiem nav vajadzības izceļot…» «Tad mums jāizšķiras par Brazīliju,» Balodis pēdīgi noteica. «Tur, pirmkārt, jau nodrošināta ceļa nauda pār jūru; otrkārt, mēs tur varam stāties sakarā ar kādu kolonizācijas biedrību un dabūt no tās līdzekļus priekš pirmās ietaisīšanās. Pirmie kolonisti jāizrauga tādi, kas var ko izturēt un saprot ideju. Tālākas masas iekustinās mana biedra Jēnas studenta P. Zālīša brošūra, kura patlaban iznākusi no drukas. Viņš bijis līdz ar mani Brazīlijā un pazīst it labi turienes apstākļus. Mēs aiziesim pirmie 50-60, un, kad mums labi ies, – un es to nešaubāmi ticu, ka mums ies labi, – Latvija mums nāks pakaļ, un – Latvija būs brīva!…» «Lai jums izdodas, novēlu vislabākās sekmes!» Kārlis sajūsmināts saķēra viņa roku. «Bez visiem komplimentiem, mīļo tautiet, pie jūsu zināšanām, drosmes un dziņas uz noteiktu mērķi – tur nemaz nevar neizdoties… Jūs mani aizraujat…» «Pateicos, pateicos!» Balodis viņa roku sirsnīgi spieda. «Tad jūs brauciet līdzi?!» vecais Dīriķis caur savām zelta brillēm valšķīgi ieminējās. Kārlis piepeši piesarka un atlaida roku vaļā. «Es nezinu, nē… Man par to būtu… Šinī brīdī es gribu apmeklēt savu dzimteni, ilgi tur neesmu bijis. Tās ir tādas savādas ilgas!… Bet varbūt reiz… Es ceru, ka mūsu tautiešiem jaunajā tēvijā labi ies… Es patiešām nebūšu pēdējais…» «Kad labi ies, jā, mēs tad neviens nekavēsimies,» arī Kļaviņš piebilda, un vecais Dīriķis sacīja to pašu. Baloža vaigā parādījās smaids, kas Kārlim dziļi iespiedās atmiņā, bet tas nebija apmierināts smaids. «Tad jūs uz dzimteni domājat laisties fērijās!» Dīriķis uz Kārli sacīja. «Laimīgu ceļavēju! Tikai


neaizmirstat man atvest labu ciema kukuli un iesūtāt šad tad «Baltijas Vēstnesim» kādu korespondenci!» «Pateicos, pacentīšos!» Kārlis atbildēja. «Bet nu atvainojiet, kungi, ka atvados… Tik drīz neredzēsimies!» Viņi sadevās rokas, pēc kam viņš avīzes kantorī saņēma savus rēķinus un devās uz mājām. Priekš gara acīm viņam vēl arvien stāvēja Baloža neapmierinātais, pārmetošais smaids, un arī viņš pats no tā jutās ķerts. Visi viņa projektu atzina par labu un slavēja, bet tālāk – līdzi neviens netaisījās. Kas tas varēja būt? Tur paradīze, kādu jaukāku vairs nevarēja iztēloties, še sūra, drūma ikdiena un bezcerību nākotne. Un tomēr! Kas tad tas bija par spēku, kas viņus te tik cieši kala pie šīs izsūktās, samērā kailās zemes?… *** Šo spēku, kas saistīja un piekala, Kārlis juta sevi jo vairāk, kad tas pēc kādām dienām bija ceļā uz savām tēva mājām. Viss, tā sakot, uz viņu runāja! Visi tie kuplie labības lauki, braucot cauri Kurzemes līdzenumiem, retas bērzu un ozolu birzes, sarkanie ērbēģu jumti augļu dārzu malā, baltās riju un laidaru sienas, zirgu būdas, ganāmie pulki ar saviem ganiņiem, kuri ziņkārīgi noraudzījās uz dzelzceļa vilcienu, pat melnā, apartā zeme. Viss kā ar ko sevišķu apdvests! Pēdējā stacija… Viņš ir galā. Redz vienu otru pazīstamu vaigu, netrūkst arī pajūgu un vedēju. Viņš tomēr gribēja nostaigāt līdz mājām kājām, un sevišķa bauda tā viņam bija, kad zināja iziet taisni pa lauku grāvjiem m ežām caur līgojošām druvām. Jo tuvāk mājām, jo siltāk tam metās ap sirdi. Un, kad bija sasniedzis robežas ežu, kura veda mājām taisni garām, un viņa priekšā atvērās viņa tēva māju lauki, viņam bija tā, ka tam vajadzētu mesties ceļos un skūpstīt šo mīļo, dārgo dzimtenes zemi. Jo līdz ar to atklājās priekš gara acīm viņa bērnības un jaunības gadi. Tā nebija viegla jaunība, ko viņš te palaidis. Gandrīz katru pēdu no šīs zemes viņš strādādams pārstaigājis, tā prasīja no viņa tik sviedrus un pūles. Bet mīļa tā viņam tomēr, mīļa, neraugot uz to, ka tā nav vairs viņa. Jautājums «mans vai tavs?» viņam nav prātā, nav tā sava zemes stūrīša pielūgšana. Bet katrs gruvis, katrs lauku akmens, katra eža viņam pazīstama, pie katra saistās kāda atmiņa vai attiecība, un tas viņam tos dara tik tuvus, tik tuvus… Lēniem soļiem, visu aplūkodams, viņš dodas uz priekšu. Ērgļu ēkas platām mugurām, kā arvien stingri uz kājām nostājušās, un koki starp viņām, galvas pacēluši un zarus izplētuši, viņu jau no tālienes kā uzrunā. Tik daudz kas noticis, tik daudz kas pārdzīvots. Kā nepiedzīvojis puika tas aizgāja, bet atgriežas kā vīrs, kam jau daudz kas uz muguras. Mājas, liekas, pavisam tukšas, jo ļaudis redz tur otrā pusē uz lauka. Tur arī suņi, kuri, pamanījuši nācēju, liekas šurp, it kā gribētu viņu vai saēst. Bet, tikko ir klāt, tie redz savu vecu draugu, un stāvoklis uzreiz grozās: luncinās, laiza rokas. Māmulīte parādās durvīs, ar sevi runādama: «Ko tad tie suņi tur tā plēš?…» Viņa to tūdaļ nepazīst, jo tapusi daudz vecāka un vājāka uz acīm. Viņa «dievpalīgu» tā vēsi saņēma un g��ja līdz ar viņu iekšā, nogaidīdama, kas būs. Kad viņš bija no saviem nesamiem atsvabinājies, tas nu viņai no tiesas tuvojās. «Nu, māmulīt, vai mani vairs nepazīsti?» Ievērojot, ka tas piebriedis un pārvērties, viņa nevarēja un nevarēja to saskatīt un nemaz negribēja ticēt, ka tas viņš. Bet balss nodeva. «Tu tiešām, dēliņ!… Man nemaz nebija prātā…» Viņa priecājās un skūpstīja tam abas acis, sēdināja pie galda un kā pirmo atspirdzinājumu tam cēla priekšā saldu pienu, sviestu un sieru. Kā viņam labi iet, un ko viņš pelna? Un vai viņš patiešām vēl godīgs un nav kritis kādā kārdināšanā svešā pasaulē? «Ak dieviņ, ak dieviņ! Tādā negodā krist kā tas Plauša


brālis… Ko pasaule visu par viņu nerunā!…» Ludviga Plauša lieta arī te uz laukiem bija zināma, tikai ļaužu fantāzija, atstāstot no mutes mutē, bija daudz ko piedomājusi klāt un vēl briesmīgāk izpušķojusi. Plauša brālis sev pārgriezis rīkli ar bārdas nazi tajā brīdī, kad viņa māju ielenkusi rota «krievu». Tas būtot saņemts un vests pie kāķa par briesmu lietām, ko izdarījis, jo licis kādai bandai kaut strūgu polīšus, kausējis viņu taukus un pārdevis uz ārzemēm. Tas sūtījis tos tādos savādos traukos un uzdevis par zābaku viksi, bet beidzot lieta nākusi gaismā, un tā viņam bijis gals. Bet milzum naudas viņš ar tiem taukiem sapelnījis. Rīgā vien viņam bijušas kādas sešas mājas, desmit vīnūžu un krievu zemē liela muiža. Tie nu visi esot atņemti, tikai tā muiža palikusi, tādēļ ka tur aizbraucis Plaušu Perlants un sacījis, ka tā ir viņa. To māte viņam tagad atstāstīja, kā dzirdējusi, un no sevis vēl piebilda: «Plauši arī, – nenāk no Rīgas brāļa vairs nekāda palīdzība, uzreiz kā no plaukta nokrituši!… Meitai arī ar to precību izgāja šā tā… Aizklīdusi pasaulē, un vecie par viņu ir zināt vairs negribot… Ak tu dievs, ak tu dievs, lai viņš to nepielīdzina nevienam mātes bērnam!» Kārlim karstas asinis saskrēja vaigā, kad viņa runāja par Lūci. «Vai tu, māmiņ, domā, ka viņa nepareizi darīja, savu vīru atstādama?» «Vai, dēliņ, kā tu nu tā jautā!» bija atbilde. «Cilvēks taču un vēl precēts sievišķis nevar palikt padauzis… Kad mācītājs riktīgi salaulājis, kā tad var atstāt vīru?… Nē, nē, ko dievs sajūdzis, to neviens nevar šķirt.» Kārlis redzēja, ka šinī jautājumā viņš nekad ar savu māmulīti nesapratīsies. Viņa tādēļ jāatstāj pie savām atsevišķām domām un debates jāizbeidz. Pret vakaru pārnāca līdz ar ļaudīm no lauka tēvs. Tas ar; bija kļuvis vecāks, tikpat kreņķīgs kā agrāk, tikai mazāk runāja. Tas gan viņu pazina tūdaļ, bet apsveicināšanās sevišķi silta arī nebija. Vecais naids viņu starpā bija aizmirsts, bet kāda iekšēja tuvuma un sevišķas simpātijas starp viņiem arī nebija. Tēvs uz Kārli lūkojās kā uz svešu cilvēku, kaut arī ar zināmu cienību tādēļ, ka bija atbraucis ar labiem svārkiem un zābakiem. Viņš pret dēlu jutās savā ziņā parādnieks, jo nebija izpildījis to, ko solījis, bet citādi jutās pret viņu svešs, kaut arī viņu sauca par «tu». Arī viņš apjautājās, kā Kārlim iet un cik tas pelna, un atvainojas, ka pa tiem gadiem nav varējis viņam neko dot. Bet laiki paliekot pavisam slikti: labība nemaksājot nepavisam, ļaudis ar katru dienu dārgāki, – nevarot vairs tā griezties kā agrāk. Diezin vai nebūtu bijis labāk, ja viņš toreiz Kārlim būtu atdevis Ērgļus, kā tas gribējis, un pats gājis vecsaimnieka maizē? Bet kas arī Kārlim par labumu būtu bijis, un kāda laime tagad būt lauksaimniekam? Varbūt tādus svārkus vis nenēsātu kā tagad. «Jā, jā, par saimnieku būt – tagad skola! Nodokļi nāk klāt ik dienas, tad tādas jaunās izdošanas, tad tādas «desetīnas». Turi tikai maku vaļā… liet divas vārpas tev neaug, – un cik ilgi dzīvosi no vecā?! Labība paaugt jau paaug, to nevar sacīt, bet maksāt nemaksā nepavisam. cik pūru, tik rubļu… Kā tagad māki puisim sadabūt to simtu astoņdesmit par gadu? Un ka vēl tie cilvēki būtu tādi kā agrāk… Ar kārsi velkami, ar kruķi stumjami! Ja tu viņam nestāvēsi priekšā un pakaļā, tad nav nekā… Jā, jā, tagad dzīvot ir skola!… To jau nevar teikt, maizīti esam paēduši, bet naudas, – naudas nav nepavisam. Arī Tedim vajag, viņš iet tai Jelgavas kreicskolā… Kur tad, vecen, tas Tedoris?!» viņš piepeši pārtrauca pavedienu. «Kādēļ viņš nebija pie ābula grābšanas?» «Viņš aizgāja uz Plaušiem pie Luda,» māte paskaidroja. «Solīja drīz būt atpakaļ…» «Kas tā par vazāšanos tagad darba laikā?!» tēvs bargi atcirta. «Varēja it brangi nākt pie ābula grābšanas. Meiteņi strādā kā īstie darba rūķi un pat mazais Gusts… Tā kā tu viņu vairs nekur nelaid!…» «Āre, nu saki tu pats viņam, kad pārnāk,» māte atbildēja. «Varbūt tevi viņš vairāk klausa…» «Jāklausa ir!» tēvs cieti noteica. «Kur to skolas naudu lai citādi ņem! Viņš jau iet tanī kreicskolā vai citādi, kā to skolu tagad sauc,» tēvs atgriezās pie sava agrākā temata. «Reālskola,» Kārlis papildināja. «Rāl – nu jā, var būt,» tēvs turpināja, «bet es nezinu, vai varēšu viņam to rālskolu samaksāt un viņu


tālāk laist…» «Nu, laižat vien, ja viņš labi mācās,» Kārlis sacīja. «Skolu nevajag atraut, es jau arī palīdzēšu, cik varēšu. Un, ja viņam prāts nestos uz augstskolu, arī to viņam neliedziet. Ņemiet no manas daļas, gan viņš man vēlāk ar pateicību atdos. Vai esat runājuši: vai viņam prāts nesas uz studijām?» «Vī manu, viņš jau tāds študente ar to Plaušu Ludi!» māte ar labpatiku paskaidroja. «Dzer alu no tāda liela kausa, smēķē papirosus un kaujas ar vabām (rapieriem). Tādi kamrāti abi…» «Tātad pašiem jau sava korporācija,» Kārlis pasmaidīja. «Nu, pārliecināsimies arī, kā ar to mācību iet. Man liekas, ka viņam arī galva…» Te arī Teodors pārnāca, un viņam līdzi ieradās Plaušu Ludis. Varbūt ar gudrību, jo, kad svešs cilvēks līdzi, kā tad tēvs rāsies? Tādā pat kārtā tas izlīdzēja Ludim Plaušos. Un tā tēvs, lai gan gribēja ko teikt, norūca tik vien: «Varēja gan arī Tedoris nākt pie grābšanas, gredzens no rokām vis nenokristu… Redzi, kā vecākais brālis, tas no darba nekad nav atrāvies…» Ar to lieta bija izbeigta, jo Teodors bija pārāk saprātīgs un uz šo kluso pārmetumu neko neatbildēja. Tēvam jau nu gan būt vairāk, ko teikt, bet viņš neteica, bīdamies, ka arī Kārlis nenostājas opozīcijā. Apsveicināšanās starp abiem brāļiem, lai gan tie ilgi nebija redzējušies un viens otru, tā sakot, maz pazina, bija tomēr sirsnīga. Jaunākais uz vecāko kā pret tautas darbinieku sajuta sevišķu cienību, un vecākam bija izdevība pārliecināties, ka jaunākais nav uz galvu kritis. Kas viņam sevišķi pie tā patika, bija lielā zināšanas kāre par politehniku, korporācijas dzīvi, eksāmenu likšanu un uzņemšanas kārtību. Daudzas lietas viņš jau smalki zināja, citas Kārlim vajadzēja paskaidrot. Tāda liela interese uz lietu liecināja, ka jaunais brālis patiešām gatavojas uz augstskolas dzīvi. Viņš izrādīja Kārlim arī savas mācības grāmatas, salīdzināja vecais ar jaunām un nodeva pat spriedumu, kura no viņam tā labākā. Vecāki ar bijību noklausījās, ka dēli runāja par viņiem tik svešām un gudrām lietām. Pēc vakariņām, pie kurām piedalījās arī Plaušu Ludis, zēni Kārli iepazīstināja ar jauno režīmu reālskolā. Visas agrākās vācu mācības grāmatas jāatmaina pret krievu, bet grūti tās dabūt un nav arī tik pamatīgi sastādītas. Citādi vairs nemaz nedrīkst sarunāties kā pa krieviski. Arī citādas grāmatas lasīt. Bet zēni to neievēro, ņem līdzi pat klasē vācu un latviešu grāmatas un, tās zem galda turēdami, lasa pat pa mācības stundām. Daudzi jau pieķerti un sodīti. Skolotāji ļoti uztraukti. Jo sparīgi trako krievu skolotājs Smirnovs, kurš sevišķi ieēdies uz latviešiem, kurus saukā par «putreņikiem». «Kamēr latvietis nav iemācījies pa krieviski, ar kuras valodas palīdzību tas no pasaules saprot, tas vairāk nav kā «putreņiks».» – «Bet, kad viņš iemācās krieviski, saprot krievu garu un top par īstu krievu cilvēku, tad viņš ir – «kapustņiks»!» kāds apķērīgs zēns piemetinājis. Reiz Smirnovs pieķēris atkal kādu zēnu, kas taisni pa viņa krievu stundu lasa slepus grāmatu. Dabon rokā: kas tas ir? Kāds vācu apcerējums par Šilleru un Gēti. «Ahā – dihteri – vaši dihteri!» Smirnovs sauc saukdams, sarkans vaigā. «Šiller – dihter, Gēte – dihter!… A Puškin – vot dihter kakoil…» un ar lielāko nicību aizsviež grāmatu projām kaktā. Cienību tas tādēļ pie skolēniem nav ieguvis. Zēni pie katra gadījuma bombardē no muguras viņa pliko pauri ar papīra prapjiem, kuri pa daļai paliek karājoties ap pliko pauri lielajās krēpēs. Vispārēja ņirgāšanās nemitējas, kamēr viņš atron, kas ir, pārmet krustu un nočortojas. Dažs labs jau dabūjis karceru, un kas par to! Reiz tie Smirnovam tādu stiķi iztaisījuši, ka tas klupdams tikko degunu nav nolauzis. Proti, zēni piesituši viņa galošas ar naglu pie grīdas. Smirnovs tajās iekāpis, grib iet, bet «plauks!» – uz deguna. Iesaucas tikai: «Ah ti, latiši, putreņiki!» Kurš vainīgais, to neviens zināt nedabūs! Liek visai klasei stundu pakaļ nosēdēt. Nu, kas tā liela lieta! Bet to lai viņš nekad nedomā – no latviešiem iztaisīt krievus! Zēni jau nodibinājuši savus slepenus literāriskus pulciņus, notura priekšlasījumus par latviešu literatūru, lasa latviešu grāmatas un laikrakstus. No savas tautas viņus neviens nedabūs nost! Tā viņi trieca līdz vēlai naktij, kad Ludis atvadījās un abi brāļi devās uz sienaugšieni gulēt. Apmierināts par nākamo paaudzi un noguris no ceļa grūtībām, Kārlis drīz aizmiga un saldi sapņoja.


Kārlis iedzīvojās Ērgļos tik omulīgi kā dieva ausi. Otrā galā māte viņam ierīkoja istabu, tik patīkamu, ka labāk nevarēja vēlēties. Viņš te varēja rakstīt, gulēt, studēt. Ja viņam nepatika te, tad priekš viņa bija sagatavota dārza lapene. Un, kad viņam patika, viņš gāja tēvam pie lauku darbiem palīgā, kas notika bieži. Tēvs bija tīri aizkustināts, ka viņš, lai gan kungs būdams, nekautrējās pielikt roku pie darba, likās klāt pie siena un ābola vāla un nostrādāja veselus cēlienus ar melnu muguru. Darbi caur to Ērgļos gāja lieliski uz priekšu. Bez tam viņš bieži vien ar tēvu pārrunāja saimniecības darbus un aizrādīja tam uz jaunāko lauksaimniecībā, ko bija lasījis. Tēvs atrada, ka, turoties pēc viņa aizrādījumiem, iznāca arvien pareizi. Un, kad viņš vēl bija ar mieru no savas daļas skolot brāli un arī citādi izrādījās pret māsām un brāļiem gādīgs, tad vecais vīrs bija tīri kā nokaunējies un nožēloja pie sevis, ka nav viņam mājas devis. Tikai vienīgais apmierinājums un atvainojums viņam bija: kāds labums tagad saimniekam?! Bet, kad viņš gribēja viens būt, nestrādāja tēva, bet savu darbu, tad visi gāja uz pirkstu galiem, lai tikai viņu netraucētu. Jo neskatījās uz viņa rakstu darbiem tā kā agrāk kā uz kādiem niekiem, bet kā uz kādu augstu gudrību, pret kuru pienākas sajust cienību. Viņš te tika ieskatīts kā kāda augstāka būtne, kā kāds dievs no citas pasaules, un tikai māte ar tiem labākiem kumosiņiem, ko tā arvien priekš viņa izmeklēja, saistīja viņu pie šīs pasaules. Un, kad viņš pretojās: «Vai, māmulīt, kādēļ tu tā, kādēļ tad man vajag arvien to labāko,» – viņa atbildēja: «Nu, nu, dēliņ, maizītes un pepītes mums ir diezgan, tikai tās naudiņas pamaz…» (Tāda vispār uz laukiem bija dzirdama tā dziesma.) «Tu jau arī mums atvedi…» Kārlis jau patiešām bagātīgā mērā bija paņēmis no Rīgas līdzi to, kas lauciniekiem vismazāk un pašiem neaug, proti, kafeju, tēju, cukuru. Ka Ērgļu vecākais dēls uzturas patlaban vecāku mājās, tas izpaudās arī apkārtnē, un drīz viņu sāka apciemot pazīstami. Pirmais, kas pie viņa ieradās, bija Čipa – sevišķi noslēpumainu vaigu. Viņš no laika gala bija liels grāmatnieks, nopirka katru jauniznākušu latviešu grāmatu, jo mīlēja jaukus stāstus. Tagad viņam bija līdzi grāmata «Brazīlija, sevišķi Dienvidus Brazīlija». To viņš bija nopircis un izlasījis no viena gala līdz otram. Vairāk reizes izlasījis, desmit reizes; ko bībelē tas agrāk bija lasījis par paradīzes dārzu, tad te stāvēja melns uz balta tas pats. «Vadzi, Kārli!» tas noslēpumaini sacīja, kad abi bija divatā. «Tu esi gudrs un mācīts cilvēks, saki man – vai tā tiešām taisnība, kā tas tai grāmatā stāv?» Tā kā arī Kārlis šo grāmatu bija paguvis izlasīt un viņas saturu pazina, tas atbildēja: «Kādēļ tad ne! Ir pasaulē arī no dabas daudz bagātīgāk apbalvotas zemes nekā mūsu dzimtene! Grāmatas autors tur pats teicas bijis un pieved arī zinātniskus avotus, no kuriem savas ziņas smēlis. Mums nav iemesla viņu apšaubīt…» «Tātad tur viss aug un padodas no sevis?» Čipa it kā neticēdams vēl šaubījās. «Un cilvēku tur dzīvo tik maz, tik daudz vēl neapstrādātas zemes?» «Nu, domājams!» Kārlis atbildēja. «Vai tas ir pareizi?! Vai dievs dara pareizi?!» Čipa it kā draudzīgi iesaucās. «Nu kā?!» Kārlis jautāja. «Tur visas pasaules tukšas, un mums nav nekā!» Čipa turpināja. «Te visas pasaules saimnieku rokā, un mums, kalpiem, atkal nav nekā! Kur ir taisnība pasaulē? Vai tu tici, ka dievs ir debesīs?!» Aizskarts viņš slaucīja sviedrus, kamēr Kārlis nezināja, uz viņa tiešo jautājumu ko atbildēt. «Nu, tas ir tā, ka katrs to ņem!» viņš smaidīdams sacīja. «Skroderis, tu zini, teic, ka nav, bet mācītājs stingri uz to pastāv, ka dievs debesīs… Varbūt viņš tur ir, varbūt viņš ir citur…» «Es ticu, ka viņš ir debesīs, bet viņš nedara pareizi!» Čipa noteica. «Vai mēs, kalpi, viņu mazāk lūdzam un slavējam?! Kādēļ viņš mūs tā nepaklausa kā saimniekus?» «Lieluskungus viņš paklausa vēl vairāk,» Kārlis pavīpsnāja. «Mācītāji ar tiem pa draugam…» «Nu, tā jau ir tā lieta!» Čipa sirdīgs iesaucās. «Kungi, mācītāji, saimnieki, visi viņi uz vienu roku!…


Viņiem lai tik vieniem būtu zeme, kalpam nekā! Jā, jā, kalpam dievs augstu, ķeizars tālu!…» «Nu, laidīsim jau to dievu mierā, Čipu!» Kārlis beidzot nopietni sacīja. «Viņš tikpat maz vainīgs kā tu vai es, un viņam būtu labs prāts arī tad, ja tas būtu citādi… Tāpat viņam nav iespējams atnest neapdzīvotu zemi no Brazīlijas uz Latviju. Ja ļaudis to grib, tiem jāiet turp…» «Kā, vai tas būtu iespējams?!» Čipa, it kā iztrūcies par šo domu, iesaucās. «Vai man būtu iespējams notikt turp un zemi dabūt?!… Vienam pašam svešā pasaulē! Un kur tur būtu jābrauc, uz kuru pusi? Teic, Kārli, teic, tu taču esi gudrs, – palīdzi man, kalpiņam…» Viņš trīcēja tīri kā drudzī. «Iespējams tas ir,» Kārlis atbildēja, «jo tur ik gadus ieceļo simtiem tūkstošu cilvēku no visām pasaules malām. Tikai vienam ir grūti, viens nekā nevar izdarīt. Kolonistiem jāsalasās kopā lielākiem pulkiem. Jo pirmais iesākums ir ļoti grūts. Tu taču zini, – nav nieka lieta nomesties kaut kur uz atmatas un varbūt vēl mežā…» «Lai arī, lai arī!» Čipa iesaucās. «Tie, kas dabūja zemi Auru atmatā, tagad jau it labi ietaisījušies, un tie, kas Jaunzemju mežā, vēl labāk. Mežā daudz labāk aug un arī vajadzīgais koka gabals priekš ēkām tev ir jau priekšā… Vai, kur tas būtu labi, ja mēs varētu kopā sataisīties…» «Nu, tur tas mežs ir drusku citāds nekā Jaunzemju mežs,» Kārlis sacīja, piebāzdams sev papirosu un pasniegdams arī vienu Čipam. «Tas ir tāds mūžamežs, kur vēl neviena cilvēka kāja nav klīdusi. Un pie tam klimats tur ir karsts, lai gan, kā tu grāmatā jau būsi lasījis, mums, eiropiešiem, neizturams nav. To vajag labi pārdomāt, jo, kad esi tur aizgājis, atpakaļ vairs netiec, un suta tev jātur cauri…» «Lai arī, es nebīstos!» Čipa iesaucās. «Vai te mums arī nav karsts vasarās un strādājam pa siena un rudzu laiku melnām mugurām!… Lai man ierāda zemi vai kur – arī mežā! Ar zobiem es to nokrimtīšu, uzcelšu savu būdu un dzīvošu. Sava zeme man būs, un maizi paēdis būšu…» «Nu, ja tev tāda kurāža, tad vari doties turp,» Kārlis piebilda. «Es arī sākumā biju ļoti sajūsmināts, bet tagad esmu lietu pārdomājis. Man,» bet, tā kā viņam bija ļoti neveikli izstāstīt Čipam savas dzimtenes mīlestības jūtas, viņš vīpsnādams nobeidza, «nav saimnieces! Ko es tur viens darīšu?» «Vai tik vien tās bēdas!» Čipa iesaucās. «Tādas mantas var dabūt, cik tīk. Parādi tikai ar mazo pirkstiņu, būs saimnieku meitu klāt dučiem! Āre, tā pati Plaušu Lūce,– aizgāja pie tā plendera Viķildu dēla. Ja jau tāds plenderis sievu varēja dabūt, tu nu nedabūsi…» Kārlim, dzirdot Lūcijas vārdu, iedzēlās sāpīgi sirdī un piere sarāvās grumbās. «Lai nu paliek, Čipu,» viņš sacīja, «nerunāsim par to…» Būs jau arī izceļotāji bez manis!… Un, ja tu nu gribi zināt,» viņš pēc brīža iesāka, «tad pastāstīšu tev vairāk ko. Rīgā ir patlaban kāds kungs, mūsu tautietis, mācītājs Balodis, kas to lietu organizē. Viņam ir lieli nodomi. Viņš labprāt gribētu visus kalpus – visus tos, kam nav zemes, pārcelt uz Brazīliju. Tās noderīgākās vietas viņš jau izmeklējis. Vai tu domā, ka mums, latviešiem, te Baltijā vēl kāda dzīve būs zem vāciešiem un krieviem? Bet tur, siltā zemē, mēs varam būt brīvi, tur neviens mums rokas nesaistīs. Tur var izcelties Jauna Latvija, kurā būsim daudz labāk paēduši un arī citādi pārtikuši nekā te. Ja viņa plāns izdodas, tad tas ir patiešām kaut kas lielisks…» Čipa par šo vēstuli bija tā sajūsmināts, ka nevarēja vairs savā ādā rimt. «Saki man, Kārli, saki, kur ir tas labais kungs?!» viņš sauca. «Nu taču reiz radies cilvēks, kas arī par mums, kalpiem, domā! Mēs viņam kājas un rokas skūpstīsim, mēs viņu uz rokām nesīsim, lai viņš ved mūs uz to zemi…» «Bet vai tu proti arī muti turēt?!» Kārlis viņu pārtrauca. «Apņemies nevienam par to ne pušu plēstu vārdu nestāstīt?!… Tu taču zini, kāda mums tagad valdīšana. Ja viņš atklāti uzstātos ar tādu nodomu, viņu aizsūtītu uz Sibīriju. Tas jādara klusu, tā, ka lai to nemana ne kungs, ne mācītājs, ne policija. Ja tu proti klusēt, tad sniedz man roku!» Čipa sniedza ar mīļāko prieku un nodievojās būt kluss kā pelīte. Viņš tādas lietas saprata un nav ar pirkstu zīdāms. Cikreiz viņš nav bijis ar lūgumrakstiem Rīgā uz «domēnop», – un vai tu saimniekiem to vari teikt, kādās darīšanas tu brauc?! Tūlīt būs skrīveris priekšā ar cupliķi un aizliks tev ciet! Viņi jau tā ir smalki okšķerētāji, kur nu vēl, kad tu viņiem savu padomu izstāstīsi. Ja viņš kādam par to teiks, tad


zinās, kam, jo – var jau rasties vēl līdzbraucēji. Bet ar tiem sazināties vajag klusu… Kārlis viņam tad uzdeva Baloža adresi Rīgā, ko Čipa ierakstīja savā kabatas grāmatiņā un noglabāja kā kādu svētumu. Runīgais Čipa uzreiz bija kļuvis kluss un nākamās dienās aizbrauca uz Rīgu. Sieva teica, ka neesot jau nekādas svarīgas darīšanas, tikai šis tas un jāpārvedot arī jaunās grāmatas. Un vēl jo noslēpumaināku vaigu viņš rādīja, no Rīgas pārbraucis. Nevienam viņš nesacīja savu īsto nodomu, arī no sievas neviens nevarēja izdabūt ne pušu plēstu vārdu. Vienīgi Kārlis zināja, ap ko lieta grozās. Citiem viņš atteica gan šo, gan to; varbūt aiziešot pavisam uz Rīgu dzīvot, jo viņam esot paredzama kāda vietiņa. Pēdīgi viņš sāka izpārdot savus krāmus un beidzot pat izsludināja ūtrupi, pārdodams visu, kas lieks, un paturēdams tikai tās visvajadzīgākās drēbju lupatas. Visi brīnījās, ka viņš to dara tagadējā laikā, jo tādas pārvadāšanās mēdz notikt pavasaros ap Jurģiem. Viņš tikai atmeta ar roku. «Kā kādreiz izkrīt! Saņem savas grabažas uz pleciem un ej…» Ar to viņš savu noslēpumaino rīcību izskaidroja un visus apmierināja. Beidzot viņš Kārlim pasacīja, ka pēc dažām dienām viņš nu aizbrauks. «Paldies tev, Kārli!» viņš spieda tam sirsnīgi roku, un asaras bija viņam acīs. «Tu man lielu labumu izdarīji. Mūžam tev to neaizmirsīšu, jo nu beidzot tikšu pie sava zemes stūrīša. Lai gan nezināmā pasaules malā, un es jau nezinu, ko liktenis mums nesīs… Bet to es gan zinu, – ja es tur tā strādāšu un plēsīšos kā te, es kritis nebūšu. Tur taču tāpat dzīvo cilvēki… Ja tie dzīvo un iztiek, mēs tāpat dzīvosim…» «Novēlu tev visu labāko!» Kārlis spieda viņa roku pretim. «Es tev pilnīgi piekrītu. Ja jau ir lietu reiz pārlicis un par labu atradis, tad cits neatliek kā rīkoties. Šaubīšanās ir visa ļaunuma sakne. Es arī esmu pārliecināts, ka jums labi ies, un nav pat izslēgts, ka jūs topat par ļoti laimīgiem un bagātiem cilvēkiem. Bet arī uz to jums vajag sagatavoties, ka sākumā būs jāpārspēj lielas grūtības, daž un dažādas.» To arī Čipa zināja, – bet kur ir maize bez garozas! «Tādēļ es tagad neko nerunāju un neplātos. Bet, ja mums labi ies, es rakstīšu, un visi mani radi un draugi nāks man pakaļ…» Kādā jaukā dienā Čipa ar savu ģimeni pagāja garām Ērgļiem, dodamies uz dzelzceļa staciju. Viņam pašam bija drēbju vīstolis pār muguru, sievai pats mazākais bērns pārsiets lakatā pie krūts, kamēr pārējie paši saķērušies gāja līdzi. Viņiem tādas lietas parastas, jo neba pirmo reizi tie taisīja līdz Jurģus. Atskatīdamies uz Ērgļiem, Čipa ar savējiem vēlreiz un vēlreiz sveicināja. Tad devās pretim jaunai, nezināmai, bet jauki iedomātai nākotnei… «Nu reizi aiziet tas Čipa uz to Rīgu,» ļaudis piebilda. «Zivis meklē, kur tai dziļāk, cilvēks – kur tam labāk…» Bet Kārlis zināja vairāk. Jaunas avīzes saņemdams, viņš tur pētīja pēc kādas ziņas. Un patiešām, pēc kāda laika viņš «Baltijas Vēstnesī» lasīja kādu aprakstu, ka kuģis ar aizceļotājiem uz Brazīliju atstājis Rīgas ostu, pavadīts no liela ļaužu pulka un skaļām ovācijām. Avīzes pielikumā tas bija izrakstīts vēl plašāk, un apcerējums nobeidzās ar jaukiem dzejoļiem par silto zemi, kur cipreses aug un mirtes un oranžas zied. Kārlis ziņoja, ka arī Čipa ir starp aizceļotājiem… ––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––– –––––– Vēl Kārli apmeklēja Miesnieks, kurš nu pa tiem gadiem bija to caurizkrišanu ar to godalgu III Vispārējos dziesmu svētkos gan drusku piemirsis, bet viņam pēdējā laikā radušās atkal citas nesekmes. Šoreiz literatūras laukā, kur tas pēdējā laikā bija ļoti daudz strādājis, bet nebijā nekur ticis. Dzirdēdams par Kārļa lielajiem panākumiem šinī laukā, viņš gribēja apklausīties, kā viņš to dara. Viņš pats, lai gan dzejoja īstā tautiskā un senču garā, nebija nekur ticis. Redakcijas nevienu vienīgu no viņa iesūtītiem dzejoļiem nebija nodriķējušas. Nosūtītās korespondences paretam gan, bet arī stipri saīsinātas, un honorāru viņš savu mūžu par tām nebija redzējis. Tātad paplašināt savus vājos skolotāja ienākumus ar dzeju un rakstniecību tam nebija nekādas izredzes, cik noderīgi tas arī būtu. Viss, ko viņš dabūja, bija


avīzes brīveksemplārs. Viņš bija pilnīgi tai pārliecībā, ka avīžu redakcijās nodibinājusies kāda sazvērestība, kas iziet uz to – nepielaist viņu pie vārda. Reiz viņam te kādās kāzās bijusi saduršanās ar kādiem avīžu līdzstrādniekiem, tie strīdējušies par dievu, par šo un par to, – pie kam viņa draugs skrīveris Noriņš, kā tas jau parasts, stāvējis atkal pretinieku pusē, – un no tās reizes viņam, tā sakot, bulta aizšauta priekšā. Kad puikas savā rokā dabū presi, tad labi nav. Kārlis nu šādas aizdomas lūkoja visiem spēkiem izklīdināt. Redakcijas savos spriedumos liekas vadīties vienīgi no lietišķiem motīviem. Var taču itin dabīgi būt, ka viņa dāvanas, kas tiktāl izkopušās mūzikā, nevar tikpat spēcīgi vairs parādīties literatūras laukā. Universāls ģēnijs taču neviens nav, bet redaktoriem jāizraugās no laba tas labākais. Miesnieks nu gan tam tiktāl piekrita, ka loģiskas konsekvences var novest arī pie šāda izskaidrojuma. Ka mūzika ir viņa īstais lauks, to viņš skaidri sajūt. Viņš tādēļ uzaicināja Kārli ierasties uz zaļumsvētkiem, ko viņa dziedātāju koris, kas patlaban apstiprināts par dziedāšanas biedrību, sarīkot Plaušu birzē. Viņš tam došot provi, ka dziesmu gars te nestāv uz vietas un ka viņa dzimtenes ļaudīm ir kaptus uz tādām lietām. Kārlis ļoti pateicās un apsolījās būt, jo pie Plaušu birzes viņu saistīja daudz vecu, jauku atmiņu. Bija taču tur notikusi viņa pirmā satikšanās ar Lūci! Garā viņš vēl tagad lūkojās viņas dziļajās acu dzīlēs. Kā tas viss tā varējis notikt un izgrozīties?! Liktenis bija gribējis pavisam ko citu, un tagad viņai laimes vietā ļaunas valodas un sabiedriskā nicināšana, it kā viņa par to būtu vainīga. It kā nazis viņam dūrās sirdī, kad dzirdēja aizdomas, it kā viņa būtu noklīdusi, un pēc visa notikušā arī viņš pats bija sācis par to šaubīties. Bet, kad viņš iegādājās viņas tumšās acu dzīles… Nē, nē, nekad, nekad tas nevar būt – – Noliktā svētdienā un noliktā stundā viņš ieradās Plaušu birzē uz zaļumsvētkiem un bija gandrīz viens no pirmajiem svētku viesiem. Brālis jau vakar vakarā bija atnācis pie Luda un meitenēm, tēvs tādus zaļumu svētkus atrada par nevajadzīgiem. Ārējais izskats šiem zaļumu svētkiem bija tāds pats kā agrāk: ap laukumu birzes malā apvilkts striķis, ārpus kura sastājis ļaužu lielais vairums, un iekšpusē kustas stipri saredzamais mazākums, kuram pret ieejas maksu piesprausta pie krūtīm svētku nozīme. Lai gan vēl arvien viens otrs cilvēks pienāca, Kārlim tomēr likās, ka zaļumu svētki būtu ļoti vāji apmeklēti. Rīkotāji bija pretējos uzskatos, jo samērā ar citām reizēm, kad apmeklētājus patiešām varot pie pirkstiem saskaitīt, tagad to esot stipri daudz. Ievērojot, ka publika vēl pienāks, skaidrs atlikums šoreiz esot drošs, un desmit rubļu no tā atvēlēts dziedātājiem priekš alus. Pie pēdējiem par to bija manāms diezgan priecīgs un pacilāts garastāvoklis. Jo paši tie dziedātāji jau arī bija tie rīkotāji. Tie ar gudru ziņu pie izrīkojuma bija ievērojuši to vislielāko ekonomiju. Nekādus daudzus sludinājumus, nekādas lielas afišas. Ragu orķestris, kurš citkārt no Jelgavas izbrauca līdz 30 zaldātu, tagad bija samazināts uz kādiem tie vīriem civilu. Priekš dejas pietiek! Tāpat arī svētku vietas pušķošana bija ļoti trūcīga un apgaismošana tāpat; bija nodomāta itāliska nakts. Papīra lampiņas bija pārvilktas tikai uz pāris striķiem, pie tam ļoti reti un pašas cik vien iespējams primitīvas. Kārtībnieki un dejas rīkotāji, tas tiesa, bija apbruņojušies ar diezgan platām un kuplām lentēm, un citiem bija pat balti cimdi. Uz laukuma daži pāri griezās taktī, cik nu labi to pie tās «labās ragu mūzikas» varēja sadzirdēt. Pa starpām atkal dziedātāji, vīru koris, kāda liela ozola tuvumā ap savu karogu, noskandināja svētkiem nodomātās dziesmas. Arī kora sastāvs samērā ar garākiem gadiem bija stipri sašļucis. Kārlis dzirdēja it skaidri cauri skrīvera Noriņa spilgto tenoru un Viķildu Kristapa sonoro alus basu. Ar abiem tiem Miesnieks savā laikā bija cerējis iekarot pirmo godalgu! Nebija nekādu jaunu dziesmu, nekādu jaunu deju, nekādu jaunu paņēmienu. Zaļumu svētki vispār, kā rādījās, bija jau zaudējuši savu pirmo pievilcīgumu, un viņos bija manāms, tā sakot, vecuma nespēks. Nekādas jaunas vagas vairs netika dzītas, viss gāja pa vecām, izmītām takām. Ļaudīm arī nebija vairs nekādu brīnumu, un tādēļ viens otrs atteica: «Ko es tur iešu! Kas tur būs, to es


zinu jau no galvas…» Visdzīvākā kustība bija ap bufeti, kura rādījās būt šo svētku pats lielākais pievilkšanas punkts. Tā bija ierīkota ar gudru ziņu tā, ka arī tiem, kas ārpus striķa, bija pie tās pieiešana. Par šo jautājumu gan starp bufetes turētāju un dziedātājiem bija valdījusi domstarpība, jo pēdējie tādu iekārtu nebija gribējuši piebilst. «Ja publika aiz striķa var visu redzēt un dzirdēt, tad ikviens, ja viņš negrib tieši dejot, savas trīsdesmit kapeikas labāk pie tevis nodzers nekā pirks svētku nozīmi.» Uz to bufetes turētājs atbildēja: «Cik tie var nodzert, kas iekšpus striķa, tas ir mazums, un vai es savu alu te esmu atvedis priekš ieskābēšanas?… Nu, labi, – lai pieci duči alus priekš dziedātājiem, un ne vārda vairāk!» Uz to jau varēja vienoties, tikai rīkotāji vēl to piedabūja, ka arī muzikantiem bufetes turētājam jādod uzkožamais. Tātad gāja, ka labāk vairs nevajadzēja, un arī bufetnieks nevarēja žēloties par noiešanu. Tiklīdz Kārlis satikās ar saviem agrākiem paziņām, it sevišķi ar Noriņu un Viķildu Kristapu, tam vajadzēja kopā ar viņiem sadzert kausu. «Lai ziedojam slāpušiem gariem…» – «Lai atdzīvo sentēvu tikums!…» Un alus tik jauki putoja! Šinī virzienā dzīve te bija jauki attīstījusies, par ko, ja gribēja, varēja nopriecāties. Neraugoties uz naudas trūkumu un sliktiem laikiem, kausam ziedoja visi, veci un jauni, saimnieki un kalpi, puiši un meitas. To ieskatīja par to visaugstāko dzīves gudrību, un, ja kāds citādi domāja, to ieskatīja par apsīkušu un savam laikam pakaļ palikušu cilvēku. Kristaps, piemēram, apjautājās Kārlim, vai tas zinot ko tuvāk; viņš esot dzirdējis, ka Rīgā nodibinājusies tāda kārtības biedrība «Auseklis». Tas gribot ļaudis atradināt ne vien no šņabja, bet arī no alus. Tas nu gan neiet nepavisam! Kur tad paliek latviešu patriotisms? Tad jau mēs nebūtu nekādi tautieši, ja mēs neziedotu Trimpum. Kā mūsu senčiem slāpa, tā arī mums slāpst… Un tāds tikums valdīja arī pie visjaunākās paaudzes. Plaušu Ludis, Ērgļu Teodors un vēl trīs četri Jelgavas reālskolnieki, tikpat apkārtējo saimnieku dēli, zālē nometušies, ziedoja Trimpum savā kompānijā, pie tam uzvilkdami «Kā Daugava vaida» utt. Kārtībnieks, balstīdamies uz savu amata varu, viņiem dziedāšanu noliedza, jo izrīkojumu tā atļauta vienīgi pēc programmas dziedātāju korim. Pret dzeršanu viņam nebija, ko iebilst. Zēni prata izpalīdzēties, viņi pārcēla savu nometni aiz striķa birzē, kur nesniedzās vairs kārtībnieku vara. Te viņi varēja ne vien dzert, bet arī dziedāt un darīt visu, kas tiem patīk. Viņi lika kausam staigāt pēc visa komanga, spēlēdami «buršus», kas, kā rādījās, viņiem ļoti patika. Bet savā ziņā tie bija «demokratizējušies», jo veda arī kalpu meitas uz deju, tiklīdz signāls pasludināja jaunu kadriļu, un dancoja ar tām, ka put vien. Meitas no savas puses bija atkal «aristokratizējušās», jo bija ģērbušās pilnīgi pēc modes, baltiem diega puscimdiem, kuri slēpa sastrādātās rokas, rozā vai raibiem saulsargiem, kas meta patīkamu, sārtu ēnu uz viņu brūnām, nodegušām sejām. Grūti tās bija atšķirt no saimnieku meitām, un arī dejot tās prata! Zēniem ar viņām bija vispatīkamāk, tādēļ ka no tām nevajadzēja daudz «ženierēties». Kārlis atlūdzās no saviem kausa biedriem, jo gribēja to pasauli tuvāk apskatīt. Pastaigādamies pa laukumu, viņš ievēroja arī kādu pilsētas dāmu, kura viņam lūkojās pretim ar dzēlīgu, perfīdu smaidu. Viņš ieskatījās tuvāk ��� tā bija Plaušu Nina. Mazliet tikai palikusi vecāka, priekšzobi lielāki un retāki. Godbijīgi Kārlis pacēla cepuri un ar viņu apsveicinājās. «Nu, rakstnieka kungs, vēl arvien sapņojiet par saviem «tīgusoņiem» un «dievu soņiem»?» viņa to perfīdu smaidu uzrunāja. «Meklējat atkal pēc kāda jauna dieviņa, ar ko tautu aplaimot?! Bet drūmā patiesība iet savu ceļu, neraugot jūsu fantāzijas sapņus, no kuriem pamošanās ir rūgta… fantāzija ir kas cits, un drūmā, reālā ikdiena… atkal kas cits…» Kārli šāda neparasta sagaidīšana gan mazliet aizskāra, bet viņš, to neizrādīja. «Nenodarbojos ne ar vienu no šiem noziegumiem, kurus jūs man uzkraujat,» viņš smaidīdams atbildēja. «Kad bija spiests pats dzīves nopietnību izbaudīt, tad kādi liegi sapņi nav vairs iespējami. Ko es cenšos; attēlot, tā ir dzīves


īstenība. Cik tas izdodas, tā atkal cita lieta…» «Jā, jā mūs, sievietes, ieskatāt par zemākiem radījumiem!» Nina neticīgi uz viņu nolūkojās. «Par rotaļu lietiņu un baudu priekšmetu vai atkal par jūga lopu, putras vārītāju un zeķu lāpītāju. Bet es jums saku, – mēs, sievietes, tādas negribam būt! Te jau tas jūsu draugs ir tā izdarījies ar manu māsīcu. Viņai gan tik daudz dūšas biji; savu jūgu nokratīt un aiziet pasaulē –» «Atkal nav mani ieskati,» Kārlis viņu pārtrauca, «un pie Lūcijas likteņa es vismazāk esmu vainīgs…» Viņš, juta, ka karstas asinis viņam sakāpa vaigā. «Taisni otrādi, – es ko būtu devis, ja būtu varējis to aizkavēt…» Negribot viņam šie vārdi izskanēja kā žēli norauta stīga, un Nina saka jau uz viņu skatīties. Bet viņas labvēlība pastāvēja tikai uz īsu laiku. «Ak jūs, vīrieši!» viņa cieti noteica. «Kas jums var ticēt?!» Klusu ciezdami tie soļoja abi uz priekšu, un Ninas lūpas vairāk reizes nervozi noraustījās. «Es jums būtu ļoti pateicīgs, ka jūs man par savu māsīcu Lūciju varētu dot kādas ziņas!» Kārlis it kā lūgdamies pēc kāda laika ieminējās. «Es nezinu!» Nina cieti atteica. «Man viņa nav rakstījusi. Man ar viņu nekad nekāda uzskatu saskaņa nav bijusi. Viņa ir buržuje, tāpat kā visas citas. Ko tad viņai vajadzēja tur kaunēties un slēpties? Droši varēja pacelt galvu visas pasaules priekšā: «Jā, tā es esmu!»» «Vai viņas vecākiem arī nav nekādu ziņu par viņu?» Kārlis ieminējās. «Nekādu!» Nina atbildēja. «Viņi par meitu nekā nezin un arī negrib zināt! Kādi novecojuši aizspriedumi! Priekš viņiem sievai vajag būt slaucamai govij, sava vīra verdzenei… Ja tas nav, tad viņš nav cilvēks…» Kārlim visi ausu gali sārtojās. «Es būtu ikvienam pateicīgs, kas man par Lūciju varētu dot kādas ziņas,» viņš pēc brīža atkal iebilda. «Tad jums vajag runāt ar viņas bijušo vīru,» Nina sarkastiski atcirta. «Tas zinās vairāk! Esot jau iesūdzējis pie konsistorijas un izsludinājis guberņas avīzēs, lai mana māsīca līdz zināmam laikam pie viņa atgriežas. Ja ne, tie tikšot šķirti aizmuguriski, un viņa palikšot vainīgā puse… Viņš lielījies, ka tad dabūšot daudz labāku sievu ar riktīgu pūru!… Nu, kādu zostiņu jau dabūs…» Kārlis jutās neomulīgā stāvoklī, un iestājās uz brīdi klusums. «Nu, kā tad jums pašiem labi iet?!» viņš beidzot to pārtrauca. «Man?!» Nina sarkastiski iesaucās. «Jūs varat gan iedomāties pēc visa tā notikušā! Bet to es jums saku, mans nabaga tēvs viens tur nebija vainīgs. Mūsu satrupējusī dzīves iekārta pie tam vainīga. Visi viņi ir zaguši un krāpuši, tie tautas pīlāri, tikai vienam vajadzēja palikt tam grēku āzim. Kā vilki viņi visi sakrita uz mūsu mantu… Pats pēdējais gabaliņš mums tika nolaupīts. Neviens neprasīja, vai mums vēl maizes kumoss paliek vai ne. Jā, jā, tāda ir tā izvirtusī buržuju sabiedrība: kad viens krīt, visi kā kraukļi ap maitu, un katrs rauj, ko nagi nes. Kad mēs abas ar māmu atbraucām no ārzemēm, mums pat dzīvokļa nebija vairs…» «Bet jums taču bija kāda tuva draudzene?» Kārlis iebilda. «Es domāju – Olufejeva…» «Tā!» Nina gandrīz nikni atbrēca. «Nu, labāk nerunāsim!… «Mana mīļā, man jau ļoti žēl, bet es tur neko nevaru darīt. Es bīstos, ka neizceļas liekas valodas, kad jūs ilgāk pie mums…» Buržuje! Viņa, kas manu tēvu visvairāk sūkusi, parādīja mums vienkārši durvis. Pie viņas es visvairāk mācos pazīt mūsu izvirtušo sabiedrību…» Viņa norija savu rūgtumu, un atkal iestājās klusums. «Kur jūs tagad dzīvojat, jaunkundze?» Kārlis beidzot iejautājās. «Kur?!» viņa iesmējās. «It nekur! Man ar māmu nav vēl sava pastāvīga dzīvokļa. Šimbrīžam esam apmetušās pie radiem Plaušos, bet jau manu, ka esam tapušas par nastu. Ko visu mans tēvs nav Plaušos sagrūdis? Zinu it labi, ka tie viņam ievērojamas summas parādā, bet par to tie ir zināt neliekas! Paēst jau mums dod un klētī izgulēties arī, bet par to mūs grib pataisīt arī par kalponēm. «Darba laiks, pilna māja cilvēku, bet roku pie darba nepieliek.» No manis prasa, lai es iemu sienu grābt un rudzus siet! Na, es


pateicos! Bet mana māma jau pa pusei atdevusies verdzībā un izpilda viņiem kukņas meitas lomu. Mana nabaga māma, kurai agrāk bija tāda slimība un tāda slimība, un viņa pati nezināja, kur tai sāp, – nu viņa ir pilnīgi vesela!… Vakar redzu, – piestājusies pie kreklu baļļas un griež un mazgā rupjo veļu ar savām smalkām, izdēdējušjām rociņām. «Ko tad darīs, meit,» viņa man saka, «viņi jau grib, lai kust!» «Nē, nē, māma,» es atbildu, «viņu žēlastības mums nevajag! Brauksim atpakaļ uz Rīgu. Es nolikšu pie komisijas skolotājas eksāmenu, – paldies dievam, tēvs par manu izglītību gādājis, – man būs vieta, un mēs iztiksim!… Un, ja tu gribi stāvēt pie veļas baļļas, tad jau to vari darīt pie sevis Rīgā. Dabūsi par to samaksāt, bet nebūs jāvergo par velti.» Jā, jā, Ērgļa kungs, lai arī mums slikti iet, dūšu es nepalaidīšu! Un tik daudz es zinu, ka sieviete pati sevi var uzturēt… Bet, ka es došos laulības jūgā un kļūšu par vīra verdzeni, to jūs no mana nesagaidīsiet…» «Varu sacīt tikai to: jūs atronaties uz pareiza ceļa!» Kārlis pavīpsnāja. «Bet vai visas sievietes tā domā?» «Nu, pagaidat tik!» viņa attrauca. «Gan mēs, sievietes, reiz it visas būsim tiktāl, ka no jums, vīriešiem, prasīsim savas tiesības…» «Cik tas no manis atkarāsies, es jums tās ar mīļu prātu došu!» Kārlis jokoja. «Bet, a propos, patlaban atskan tik maigs «reinlenderis»… Vai nepamēģināsim abi?» Viņa drusku padomāja, tad devās viņa rokās. «Lai iet!… Es gan necienu tādus seklus niekus kā deju, bet ar jums labprāt!… Es nezinu – – jūs neesat tāds kā tie citi…» Kārlis pateicās par komplimentu. Tad viņi griezās riņķī citu dejotāju pulkā, lai varētu sacīt, ka bijuši zaļumu ballē. Nina prata dejot ar grāciju un aizrautību, un Kārlis drīz vien sajuta, ka viņa iemīt tik daudz sievietības, ka tas viņas zvērestam «mūžam nedoties laulības jūgā» var būt vairāk nekā bīstami. Viņa piekļāvās tam ciešāk un balstījās uz viņa kamiesi vairāk, nekā dejas likumi to prasīja. Un, kad tie piekusuši apstājās, viņa silti spaidīja tā roku. Tad abi apsēdās malā uz sola un sarunājās par it vienaldzīgām lietām, noskatīdamies dejotāju pūlī un to kritizēdami. Te viņiem tuvojās Kristaps, jau krietnā zēģelītē, apzinīgu uzvaras smaidu, kuram neviens nevar pretoties. «O, Kārli, tas ir labi, ka es tevi satieku, gribu ar tevi drusku parunāt… Bet pirms atvēli man, ka es ar to jaunkundzi izlaižu kādu riksi… Vai drīkstu lūgt, jaunkundze!» viņš palocījās pret Ninu. «Pateicos!» viņa kodīgi atbildēja. «Es ar jums nedejoju…» «Kā?! Jūs nedejojat?!» Kristaps, atbīdījis savu platmali gandrīz uz pakauša, brīnījās. «Redzēju taču, ka jūs patlaban dejojāt ar Ērgļa kungu!» «Ar Ērgļa kungu jā, bet ne ar jums!» viņa skarbi atcirta. Kristaps ieplēta muti un bolīja savas garās, gurdās acis. «Vai es drīkstu zināt, kāpēc?» viņš jautāja. «Es vienkārši nevēlos ar jums dejot!» viņa asi atteica. Kristaps nevarēja tādu atbildi sagremot un viņu stīvi uzlūkoja. «Jūs nevēlaties ar mani dejot?!… Bet kad es jums stādos riekšā kā šīs biedrības priekšnieka vietnieks un mantzinis, pie tam šīs dienas dejas priekšnieks? Še ir mana amata nozīme,» viņš rādīja uz krūtīm. «Mans vārds ir Viķildu Kristaps…» «Lieciet mani mierā!» viņa atcirta. «Es ar jums nemaz nevēlos iepazīties un dejot nepavisam ne…» «Jūs nevēlaties?!» Kristaps uzstāja. «Jūs man dosiet paskaidrojumu, kādēļ ne!…» Nina viņu uzlūkoja tik izsmejoši, ka viņam tapa tīri neomulīgi ap sirdi. «Nu, vienkārt, tādēļ, ka esiet piežūpojies, un, otrkārt, jūs esat nelietis!…» «Es nelietis? Nu, nu, jaunkundzīt!…» «Nelietis un neģēlis, pēdējais cilvēks!» viņa sašuta. «Ko jūs darījuši manai māsīcai?!… Kā jūs vēl iedrošināties man tuvoties!…» «Ak tad no turienes vējš pūš!» Kristaps ieplēta acis cik vien varēdams. «Bet vai es esmu vainīgs, ka viņa no manis aizskrēja? Es viņai pakaļ neskriešu un nelūgšos arī!» «Ko tad viņa lai būtu darījusi pie jums, tāda pļundura un plikadīdas!» Nina asi un sarkastiski iesmējās.


«Es pļunduris un plikadīda?!» Kristaps iesaucās. «Es lūdzu – ja gribiet zināt, es apņēmu plikadīdu! Plauši tūkstoš rubļu apsolīja, ne kapeikas neiedeva… Man vajadzēja aizņemties kasē… Jūsu tēvs man galvoja, bet piekrāpa, jo pašam man bija jāsamaksā un mājas jāieķīlā. Ja es būtu ņēmis kuru katru citu saimnieka meitu, es desmitreiz vairāk būtu dabūjis līdzi…» «Un ar to jūs vēl lielāties, jūs, jūs –!» Uzšāvusies kājās, viņa to nikni uzlūkoja. «Cūku cepure tāds! Jūs manu māsīcu precējāt ne viņas pašas, bet naudas dēļ… Vergu tirgotājs – – tpvh, jums acīs iespļaut! …» Vārdiem sekoja darbi. Kristaps pavisam apjuka un noslaucīja ar kabatas drāniņu slapjumu no vaiga. Bet viņš gribēja izlikties vienaldzīgs un viņu kaitināt. «Ko tad mums, vīriešiem, cita vajag?!» viņš ciniski smaidīja. «Kad tikai ir mīksta memmes meita un tai ir zeķē!… Nebūs tā…» Bet nu viņa zaudēja galīgi pašsavaldīšanos, un viņu sagrāba histērija. «Jūs, jūs riebīgs tēviņš!» viņa iesaucās, un acis tai savādi spulgoja. «Jūs iedrošināties par sievieti – – še jums – –» Un «pļivks!», «pļivks!» – viņa tam pārreiz iesita pa ļepu, tā ka viņa šķībā platmale novēlās zālē. Nejēdzīgākais bija, ka arī apkārtējie ļaudis to redzēja un sāka pilnā kaklā smieties. Taisni un sodoši Nina stāvēja viņa priekšā kā dusmības dieviete, Kristaps kādu brīdi bija apjucis, pieliecās un pacēla platmali, bet tad viņu sagrāba nevaldāmas dusmas, un viņš cēla jau savu roku: «Tu, velna bāba – –» Kārlis vēl laikā dabūja viņu starpā nostāties, jo citādi viņš savu tiesātāju būtu nositis kā mušu. «Laid mani, laid!» viņš lauzās. «Es viņu samīšu…» Ja viņš nebūtu tik stipri iereibis, Kārlis viņu grūti būtu varējis saturēt. «Apmierinies,» tas sacīja, «ar sievietēm taču nemēdz spēkus mērot. To taču katrs zina, ka viņa nav tavs pretinieks!…» «Es viņu samīšu, samalšu!» Kristaps pusraudu lauzās ārā no sava biedra rokām. «Es esmu veselu krogu izkāvis, un šī spindzele man… jedritvai kociņ!…» Kārlis viņu turēja ciet. «Nu, apmierinies jel, ar sievietēm tā nevar! Vēl jo vairāk emancipētām sievietēm… Nodosim lietu goda tiesai… Tu vari viņu izaicināt uz divkauju…» «Vienalga, vai kā, bet to es tai mātītei nešķiņķošu!» Kristaps lauzās. Nina turpretim, redzēdama, ka lieta pieņem tik nopietnu raksturu, bija atzinusi par labāku pazust. Viņu vairs neredzēdams, Kristaps kļuva drusku rāmāks. «Ak tu, spindzele tāda!… Nu, lai nāk ar mani uz divkauju!… Es viņai parādīšu pistoli…» «Nu, sist taču tu nevari!» Kārlis mēģināja viņu pārliecināt. «No tavas dūres viņa jau sakristu čupā…» Kristapam kā jau arvien tas ļoti glaimoja, ja atzina viņa miesas spēkus. «Tu zini, draugs, nags man ir!» tas lielījās. «Kur ķer, tur zāle vairs neaug… Degu krogā reiz ar saviem puišiem izsitu visas mīkunas… Bet ko ar tādu vistu lai iesāc? Vai viņš tavs pretinieks?…» «Nu tu reiz runā prātīgu valodu!» Kārlis viņam piebalsoja. «Uz zvirbuļiem taču nevar šaut ar lielgabalu… Ek, ko mēs te tik daudz kreņķējamies, iesim labāk iedzert glāzi alus!…» No tāda uzaicinājuma Kristaps nekad neatteicās. Trimpum viņš neatteicas ziedot ne naktī, ne nakts vidū. «Iesim, Kārli, iemetīsim!… Tu esi mans draugs!» Rokās saķērušies, viņi aizgāja pie bufetes, un drīz vien viņiem bija rokā putojoši alus kausi. Vecā dziesma gāja vaļā pa jaunu. Nepalika pie viena kausa vien! Lai atdzīvo sentēvu tikums!… Kārlis pie tam uzsāka sarunas par vispārējām vienaldzīgām lietām. Kā tas ir agrāk bijis un kā viņi dažreiz dzīvojuši. Ar to viņš gribēja atvilkt Kristapa domas no nepatīkamā notikuma. Tomēr Kristaps to nevarēja un nevarēja aizmirst un nāca arvien uz notikušo atpakaļ. «To es lai mātītei nepiedošu un nepiedošu!» tas atņēmās. «Mani tā izcūkot! Tas prasa asinis… Protams, sist jau tur tādam spokam nav, bet es viņai citādi atriebšos… Man plāns ir jau gatavs… Tepat Plaušos viņa dzīvo un iziet vakaros pastaigāties. Kad es viņu ķeršu, likšu grāvī un mīšu uz velna paraušanu! Lai tad viņa mani sūdz!» «Fu, fu, fu!» Kārlis par tādu brutalitāti likās aizskarts. «Tas nav džentelmeniski. Tā tikai plebeji var rīkoties… Lietu vajag nodot goda tiesai, vai arī jūs ejat uz divkauju. Tu zini, emancipētas sievietes jau


prot arī šaut…» «Ē, ar tādu divkauju tur mērķoties!» Kristaps pretojās. «Viņa man var iešaut arī… Bet tā es trāpu arvien, un tā ir tā pareizā divkauja…» Un ciniski viņš dzērumā nosmējās par savu nodomu. «Fu, fu, nerunāsim vairs par tādām cūcībām!» Kārlis noraidīja. «Mums taču ko runāt par citām lietām. Nu, saki man, – kā tev tagad vispār iet?» «Kā man iet?!» Kristaps, it kā sevi pētīdams, domīgs atbildēja. «Es dzīvoju uz velna paraušanu!… Naudas kapeiku es dabūju labu, bet kūst tā nauda tikpat kā sniegs… Daudz nav vairs pāri, bet procenti atkal jā· maksā, ai, ai… Pārreiz gan lustīgi esmu uzdzīvojis, tas tiesa, bet cilvēks taču arvien nevar tā kā darba zirgs… Jāredz taču arī, kā citi cilvēki dzīvo… Nu, nekas!… Kad es tikai tiktāl tiktu, ka dabūtu laukus riktīgi apsēt un apstrādāts!… Kvieši, tu zini, Viķildās aug kā meldri… Bet nemaksā viņi tagad, tādēļ lai mana zeme labāk atpūšas! Tikpat gudri tie, kam pilni lauki… Iztrūkums vienmēr šā vai tā… Labāk likties uz lopkopību un piensaimniecību, bet bez riktīgas saimnieces tur arī nav nekā… Neiet man nepavisam, dzīvoju, tā sakot, uz zilu miglu…» Un, it kā savas krūtis atvieglodams, tas uzrāva: «Ek, šitā, zēni, mums dzīvoti, Neziņāi aiziesim! Šitā savus zābaciņus No kājām nodzersim!…» «Jā, saki, – kāpēc tad tu laidi savu saimnieci projām?» Kārlis pēc kāda brīža iejautājās. Ja nebūtu bijusi tumsa, viņa biedrs būtu novērojis, ka par šo jautājumu viņam visi ausu gali sārtojās. «Laidi projām!» Kristaps atmeta ar roku. «Tā muļķība jau bija tā, ka es viņu pavisam apņēmu. Nebūtu Plauši mani iekrāpuši ar saviem tūkstošiem, ne velns manu smaku uz turieni nebūtu aiznesis. Tā jau nebija nekāda dzīve! Kā saimniece jau, nevaru teikt, viņa šiverējās diezgan un redzēja arī vienu otru lietu. Bet sievas man nebija nepavisam, to tev varu teikt!… Ņaud un čīkst, kad tu viņai pieduries… Tā jau nebija nekāda dzīvošana! Žēl man dažreiz viņas gan ir, bet, kad es tā labi pārdomāju, atmetu ar roku: lai skrien! Bet tāda dzīve kā tagad arī nav nekas, tai reiz jābeidzas… Atpakaļ nācēja viņa tā kā tā nebūs, tādēļ gribu tikt no viņas pavisam vaļā! Pie konsistorijas ir jau iesūdzēts, termiņš izsludināts, kad viņai jānāk atpakaļ pie vīra. Nebūs tas, – mēs esam šķirti ļaudis. Varu tad ņemt sev citu sievu, kāda man patīk! … Bet to es tev saku, tagad ar sviestmaizi vairs neļaušos piemānīties… Noskaiti man skaidru naudu priekšā, tad tavu meitu ņemu. Ja ne, – vari iesālīt! Šinīs laikos vairs citādi nevar…» It kā bez elpas Kārlis klausījās. Nu viņš zināja, ko tik ļoti vēlējās zināt. Gan Kristapa līdzekļi tādā ceļā tikt vaļā no sievas viņam likās visai zemi un nicināmi, viņš tomēr pie sevis par to sajuta it kā gandarījumu. Tam tikai viena vēlēšanās: kaut viņa neatgrieztos! Kristaps lai ņem citu sievu, kāda tam patīk. Kamēr viņi tā runāja, bija jau tapis diezgan vēls. Ragu mūzika, kura bija klaigājusi līdz aizsmakumam, piepeši, apklusa; muzikanti savāca savus instrumentus un taisījās projām… Kārtībnieki savāca uz laukuma «itāliskās nakts» papīra lampiņas, kuras jau bija izdzisušas. Pēdējie zaļumnieki taisījās uz mājām; daži vēl spiedās pie bufetes, lai dabūtu ceļakāju. «Nav vairs ne surbes!» bufetnieks apmierināts sacīja. «Beidzamā pudele izdzerta… Paldies dievam, nav jāved atpakaļ nekas…» Viņš steidzīgi pakāja kopā pudeles un traukus un tos līdz ar galdiem krāva ratos. Zaļumu svētki no šī viedokļa bija kupli izdevušies. Arī mūsu draugiem cits neatlika kā līdz ar citiem doties uz māju pusi. Kristaps nu reiz kādam cilvēkam bija dabūjis pamatīgi savu sirdi izkratīt un Kārlis dziļi jo dziļi ieskatīties viņa dzīvē. Ne vien ārējos apstākļos, ka viņš ilgi dzīvotājs Viķildās vairs nebūs, bet, ieskatījies jo dziļi viņa iekšējā cilvēkā, taustīja pelēko tukšumu un drūmo bezcerību viņa dvēselē. Ko viņš ar savu jautro ārējo dzīvi mēģināja aizsegt, tā bija dziļa, nožēlojama traģika, mūžam neapmierināmas dzīves slāpes. Arī viņš savā sirdī sajuta


žēlumu. Kādēļ tas tā? Cilvēkiem visiem griba uz dzīvi, šīs daudzās gribas aizkrusto viena otrai ceļu, nepiepildītas alkst, un tādēļ visi jūtas tik bezgala nelaimīgi… Arī Kristaps bija kļuvis elēģisks un kluss, un tā, domās iegrimuši, tie soļoja gar Plaušu lielo grāvi uz priekšu. Te piepeši pamodās viņa neapmierinātā atriebības kaisle. «Es viņai nešķiņķošu un nešķiņķošu!» tas iesaucās. «Kad es viņu ķeršu – tepat šinī grāvī – – –» Kārlis sāpīgi saviebās. «Kādēļ to!?… Viņa tāpat nelaimīga…» Pienāca vieta, kur viņu ceļi šķīrās. Viņi atvadījās un gāja katrs uz savu pusi. Divdesmit piektā nodaļa Vasara tuvojās beigām. Lauki bija nokopti, visā apkaimē spīguļoja saulē balti, kaili rugāji, un šur tur starp savestām labības stirpām tvaikkuļmašīnas sīca kā bites. Naktis jau metās stipri vēsas, un laucinieki, kas vasarās dzīvoja pa klētīm, vadājās atpakaļ uz istabām. Caur to radās neērtības, jo viens otram bija ceļā. Kārlis taisījās uz aizbraukšanu. Teodors jau sen bija izvadīts uz Jelgavu, un arī viņam Rīgā sākās semestris un sezona, un te bija viņa darba lauks. No savas māmulītes visgarām apskūpstīts, ar svētību un labu kukuli pavadīts, tas tēva pavadībā devās uz staciju, – šo tiesību viņu uz turieni aizvest tēvs neatdeva nevienam citam, – no turienes suta kumeļš to noveda vecajā Rīgā. Viņa pirmais gājiens bija uz konventa korteli, kur no biedriem dabūja zināt, ka pēc kādām dienām Vērmaņa parka ziemas dārzā notikšot «tautu komeršs». Pēdējam šoreiz piešķirama jo liela nozīme, jo sakarā ar lietu stāvokli notikšot starp vietējām tautībām, t. i., vāciešiem un latviešiem, intīma saprašanās, lai kopotiem spēkiem varētu stāties pretim rusifikācijas spiedienam. Tas, protams, jādara privāti, neoficiāli, vislabāk sarunā vīram ar vīru, jo atklātībā tādas lietas nevar cilāt. Izdalīšoties pa grupām un istabām un pārrunāšot šo to, varbūt kādā slēgtā blakus telpā, protams, izsargoties no krievu elementiem, kuriem nevar uzticēties. Ieradīšoties lielā skaitā visu korporāciju konfilistri un visādu virzienu ļaudis, pat no tērbatnieku puses būšot stipra piedalīšanās. Tādēļ zēniem un tautiešiem šoreiz tika dotas sevišķas, sekrētas instrukcijas izsargāties no «ieplēšanās», lai netiktu traucēta saprašanās, jo no sarunu iznākuma atkarāšoties arī «Selonijas» krāsas. Šoreiz ir jāiztur politisks eksāmens, un visvairāk tas Befim tika likts aiz auss. Ar nepacietību Kārlis gaidīja to lielo dienu, kura ienesīs jaunu laikmetu tautu sabiedriskā dzīvē, un noliktā laikā līdz ar saviem citiem biedriem bija tur. Komeršs bija ļoti stipri apmeklēts, ieradusies bez profesoriem un konfilistriem gandrīz visa politehnika, bez korporācijām arī «mežoņi», kuru bija ļoti daudz. Arvien pietrūka vietas, arvien tika nesti klāt un klāti jauni galdi. Bet pati sadzīve bija ļoti stīva un oficiāla. Ikviens ar savām domām palika rezervē, tādēļ ka riskanti bija tās izteikt. Runātāji pa lielākai daļai bija profesori, kuru runas bija oficiālas un pelēkas, neitrālie «mežoņi», kuri no lietas neko nezināja un kūla tukšus salmus, pēdīgi rusifikatori un krievu tautības ļaudis. Pēdējie jutās kā stāvokļa kungi, izsacījās par valsts ideju un pilsonisko saprašanos, nepārprotamā kārtā graizīdami separātiskos centienus, kas traucējot saimniecisko attīstību un labo saticību starp dažādām aprindām. Bet viņi paši nobrīnījās, cik mazu atbalsi tie atrada sapulcē un ka viņu runām piegriež tik mazu vērību. To nojaušot, viņiem dūša saplaka, un dažs labs no viņiem aizgāja, nemaz nenogaidījis komerša oficiālās daļas beigas. Bet vispārējā bilde grozījās un rusifikatoru stāvoklis kļuva vēl ļaunāks, kad nobeidzās oficiālais komeršs un iesākās viņa neoficiālā daļa. Vācieši ne vien savā starpā tapa uzreiz runīgi, bet uzmeklēja arī latviešus un nosēdās ar tiem pie kopēja galda. Vispaviršākās iepazīšanās tika atjaunotas, jaunas noslēgtas, pat «tu» brālības, tik ātri un viegli, kā tas agrāk nebija piedzīvots. izrādījās, ka cilvēki jau agrāk ir tur pazinušies un tur pazinušies, ko nemaz nevarēja domāt. Bet, tiklīdz krievi mēģināja kādam galdam tuvoties un attīstīt te savas idejas, tad, it nemanot un neaizskarot nemaz pieklājības likumus, muguras bija pagrieztas uz viņu pusi, it kā tas būtu noticis tīri nevainīgā, nejaušā kārtā. Vai arī viņu runas piepeši pārtrauca jaunas valodas par kādu citu priekšmetu, kāda nejauša iedoma, pikanta anekdote un skaļi smiekli. Tādu runātāju vai nu nesaprata, vai pārprata, atbildes bija šķērsiskas, piezīmes buršikozas vai pat nesakarīgi puiciskas, tomēr paliekot arvien stingras pieklājības robežās. Ar vārdu sakot, kā jau kad


smalki tiek noraidīts uzbāzīgs cilvēks. Piemēram, Leonīds Vitvickis, «Rižskij Vestņik'a» redaktors, cilvēks, kas ļoti mīlēja runāt par kultūru un to pie latviešiem apšaubīt, šoreiz velti izmēģināja savu laimi pie daudziem vācu galdiem. Piesēdies, kur gribi, visur tāda pat nelaime! Un to pašu izbaudīja arī citi rusifikatori. Nomanīja viņi, ka pret tiem smalkā kārtā tiek izvests boikots, kuram tie pat nevarēja pieķerties. Tie bija spiesti atvilkties atpakaļ kādā stūrītī savā pulciņā un sāpīgu sajūtu noskatīties šinī ieviļņotā ļaužu jūrā, kura bangoja pret viņiem. Tātad nelīdzēja nekādi spaidi, nekādas represijas, nekādi cirkulāri un pavēles! Krievu valsts ideja šiem stūrgalvjiem nebija tikusi ne līdz ādai. Krievijas valsts labumus tie gribēja baudīt, bet par krieviem negribēja būt!… Katrs krieviski domājošs cilvēks tika no viņiem ne vien izsaldēts, bet tam bija arī ļoti garlaicīgi. Neko jaunu tam nebija, ko teikt, neko aizstāvēt, jo neviens viņam nepretojās. Citādi, ja šie separātisti būtu ielaidušies ar viņiem vārdu cīņā. Smalki uz to sagatavoti, tie savus pretiniekus arī objektīvi būtu notriekuši, ievērojot vēl, ka viņu pusē bija vara, spēks un taisnība. Rusifikatori mazpamazām pazuda, un uz to tikai balti gaidīja. Pulciņos notika sačukstēšanas, un tika zināms, ka kādā iekštelpā notiks vārdu apmaiņa starp vadoņiem. Tādēļ lai ikviens, kas ko reprezentē un kam ir, ko teikt, lai dodas turp. Bet neba visiem bija, ko teikt, un katrs tur gribēja būt, kur tāda stīva, oficiāla būšana. Labāk palikt te joviālā sabiedrībā pie alus, vīna un dziesmām! Lielākā daļa jau iepriekš bija informēta un zināja it labi, ko viņi tur runās. Šī lielā, jautrā sabiedrība jau viņus, iekšējos, sedza, jo neviens administrators nevarēja nākt uz domām, ka še, kur notiek tāda uzdzīvošana, tam blakus norit arī kas nopietns. Bet, kuriem bija interese, tie nemanot aizšļūca turp, starp tiem arī Kārlis. Varēja būt kopā kādi 40-50 vīri, bet arī sasēduši pie galdiem un katram kas priekšā. Tas vajadzīgs, lai atstātu tādu iespaidu, t. i., ja uznāk «zbiri», – ka še notiek iedzeršana un vairāk nekas. No latviešiem Kārlis ievēroja Aleksandru Vēberu, Bernhardu Dīriķi, advokātus Mikentālu, Zaķīti un J. Einbergu, tālāk jauno arhitektu Konstantīnu Pēkšēnu, kuru vācieši turēja par savu cilvēku, un vēl dažus Latviešu biedrības vīrus. Iztrūka arhitekts Baumanis, jo pēc tam, kad tas pilsētas domē un vēlāk Pipirsa «Düna Zeitung'ā», bija nokritizējis pilsētas valdes rīcību, viņam vairs neuzticējās. No «Dienas Lapas» ļaudīm nebija manāms neviens, jo ar tiem kā asi radikālu elementu vācieši negribēja ielaisties. Vēl lielāks un manāmāks bija robs vācu pusē. Trūka citreizējā pilsētas galvas Roberta fon Bingnera, viņa pēcnācēja fon Etingena, agrākā pilsētas sekretāra Eižena Alta, pilsētas valdes locekļa Hilnera, «Rigasche Zeitung'as» redaktora Dr. Buhholca, kurš pēc savas avīzes slēgšanas uzturējās ārzemēs, tāpat citi pieminētie. Varēja sacīt: vētra gājusi pāri baltiem un lauzusi viņu ozolus. Arī advokāti Tuncelmanis un Tonāgels bija atraduši par labāku izpalikt no komerša, lai nevērstu uz sevi policijas uzmanību. Tagad pirmais vīrs Romā – pardon, Rīgā – bija pilsētas galva Ludvigs Kerkoviuss. Braucīdams savu šķelto, sirmo bārzdu un savilcis savas kuplās uzacis, tas asi ar savām caururbjošām acīm kritizēja pienācējus. Bez tam vēl bija advokāti Ervīns Morics, Kristiāns Bornhaupts un pēdējā brālis Konrāds Bornhaupts, Hipotēku biedrības priekšnieks. Tālāk starp vairākiem eltesteriem un pirmās ģildes tirgotājiem Kārlis ievēroja arī sirmo konsulu Georgu Rābemani, viņa dēlu Kunibertu un znotu baronu fon Bimtnelšteitu, vienu no baltu politikas vadošām personām. «Mani kungi!» Ludvigs Kerkoviuss iesāka, kad visi klātesošie bija ieņēmuši savas vietas un no jauna vairs neviens nenāca. «Lai mums sarunas ritētu sistemātiski un kārtīgi, es lieku priekšā caur aklamāciju ievēlēt sarunu vadoni, un proti, mūsu dzīves pazinēju, sirmo un nopelnu bagāto konsulu Rābemani…» «Pieņemts!» atskanēja no visām pusēm, un bija dzirdami arī piekrītoši kāju šļūcieni. Vecais konsuls piecēlās un dziļi palocījās. «Es pieņemu uzdevumu, bet ar protestu, ka izvēle kritusi uz mani un ne uz mūsu nopelnu bagāto un enerģisko pilsētas galvu, kurš ir tas cienīgākais starp mums, lai mūs vadītu. Tomēr saprotu, ka manam uzdevumam tikai automātiska nozīme, un mūsu pilsētas galvas kunga norādījumi – jo viņš tik ļoti iedziļinājies mūsu tagadējā stāvoklī – mums noderēs par ceļa rādītāju. Tādēļ es ceru, ka viņa balss ļoti bieži šovakar atskanēs – –»


Viņš pieturēja, jo cerēja, ka šinī vietā vajadzēja izpausties karstai piekrišanai Kerkoviusam. Bet klātesošie palika auksti. Balti tīri labi nevarēja ar savu «praktisko» Ludvigu iedzīvoties. Viņš jau arī tika ieskatīts tikai kā pārejas persona, bet labāku viņa vietā līdz šim vēl nebija izdevies atrast, tādēļ ka visas galotnes bija atlauztas. «Mani kungi!» konsuls nogaidījis turpināja. «Atļaušos sev kādus vārdus. Jūs visi saprotat šī momenta svarīgo nozīmi. Mūsu saimnieciskā un politiskā eksistence atronas uz spēli, «mums būt vai nebūt» ir jautājums, kas izšķirsies no tā, kāda būs mūsu turpmākā taktika. Mani kungi! Atzīt savas kļūdas ir arī vīrestība, un tādēļ atzīsimies, ka mūsu līdzšinējā politika, es negribu teikt principos, bet taktikā, ir bijusi visai nepareiza. Politiskām teorijām sekodami, mēs esam aizmirsuši praktisko dzīvi. Ar visādiem fantastiskiem, nacionāliem nākotnes plāniem un nepārdomātiem soļiem mēs esam notikuši tur, kur nevēlējāmies. Starp mums un mūsu augsto valdīšanu ir atvērusies plaisa, kuru mūsu skauģi un nelabvēļi cenšas vēl jo vairāk padziļināt. Mēs esam tapuši ilojāli, vismaz tiekam nostādīti par tādiem – –» Kuno Rābemanis nervozi sakustējās, bet Ludvigs Kerkoviuss piekrizdams palocīja galvu. «Bet, mani kungi,» konsula balss iedrebējās, «e s n e v a r u e l p o t, j a e s z i n u, k a m ū s u a u g s t ā v a l d ī š a n a n a v a r m a n i v i e n s, ka ir pret mani aizdomas, kas mani nostāda par to, kas es neesmu, proti, par valdības pretinieku! Šīs aizdomas mums ar saviem turpmākiem soliem jāizklīdina, lai atkal naktīs varētu gulēt kārtīgu miegu. Un, otrkārt, dziļa jo dziļa plaisma ir atvērusies starp mums un mūsu līdziemītniekiem – latviešiem. Mēs, tā sakot, dzīvojam katrs uz savas pasaules un esam zaudējuši tos vienības sakarus, kuri šinī nopietnā brīdī mums tik ļoti būtu vajadzīgi! Kurā pusē vaina meklējama un kurā pusē tā lielāka vai mazāka, to izmeklēt šinī acumirklī būtu neauglīgs darbs. Tik daudz ar pilnu apziņu varam sacīt: vainīgi esam abi. Veltīgi esam viens otru apkarojuši un griezuši viens otra miesā. No mūsu puses vaina tā, ka neesam pietiekoši sekojuši latviešu attīstības spējām, neesam tās sapratuši, pat esam tās nolieguši. Bet dzīves īstenība gājusi savu ceļu, vienalga, ka to neesam pietiekoši sapratuši, un ir kļuvusi par faktoru, ar kuru mums jārēķina. Un tādēļ arī šī bīstamā plaisma ir izlīdzināma, uz to vajag iziet visiem mūsu turpmākiem soļiem, un es ceru, ka klātesošie, labi domājošie latvieši no savas puses ar godīgu pretimnākšanu mūsu centienus pabalstīs, kas tikpat labi viņu, kā mūsu interesēs. Tātad, mani kungi, mūsu šīsdienas sarunu mērķis ir norāt uz līdzekļiem, kā radīt atkal tiltus starp mums un mūsu augsto valdīšanu un starp mums un mūsu līdziemītniekiem – latviešiem. Lūdzu šinī virzienā sarunas ieturēt un pieteikties pie vārda…» Viņš nobeidza, bet jūtas sapulcē bija ļoti dalītas. Tikai vecākie, piedzīvojušie elementi piekrita viņam, ka tas runājis kā prāta vīrs un pilnīgi izpratis, ko apstākļi diktē. Jaunā paaudze turpretim, studenti un jaunie literāti, bija sagaidījuši daudz vairāk, proti, kaujas saucienus un aktīvus soļus pret rusifikāciju. Tie rādīja garus vaigus it kā maldināti. Pirmais ņēma vārdu Ludvigs Kerkoviuss. «Mani kungi! Es pilnīgi pievienojos mūsu cienītā sarunu vadītāja uzskatiem un konstatēju, ka viņš ir pilnīgi izpratis šī momenta svarīgo nozīmi. Mēs nevaram pastāvēt bez mūsu augstās valdīšanas labvēlības, mēs nevaram bez tās dzīvot un elpot. Un tādēļ mums šodien jāvienojas un jāliek pamats mūsu turpmākai taktikai, jo, ja mēs gribam ko panākt, tad nedrīkstam rauties katrs uz savu pusi, bet visiem mums vajag apzināties cietu, noteiktu mērķi, un tas ir: mēs būsim lojāli Krievijas pavalstnieki,» atraidošs žests pie jaunajiem, kuri iztaisīja sapulces dzīvāko daļu, «ciktāl tas – – es gribēju sacīt, ņemot vērā mūsu atsevišķo kultūru, īpatnības un vajadzības… Mēs nedrīkstēt šķielēt uz Berlīni vai piekopt kādus atdalīšanas centienus, un es domāju, ka arī mūsu līdziemītnieki latvieši ir tādos pat uzskatos– –» «Mums tādu centienu nekad nav bijis,» Aleksandrs Vēbers paskaidroja. «Latviešu prese nepārprotami izsacījusies, ka Latvija ir neatraujama Krievijas sastāvdaļa. Mums, latviešiem, nekad nav bijuši kādi separātistiski centieni un nevar tādi būt, jo esam lielās Krievijas uzticamie dēli!» To viņš uzsvēra ar sevišķu prieku un gandarījumu. «To pašu arī es varu sacīt par baltu lielum lielo daļu,» Kerkoviuss turpināja. «Citādās domās tikai


daži pulciņi jaunu cilvēku, kas liekas aizrauties no fantastiskām teorijām, kuras praksē nekad nav izvedamas, dod tikai iemeslu ļaunprātīgām denunciācijām un nedara mums nekādu labu – –» Kuniberts Rābemanis ietrīcējās un it kā vairīdamies pacēla savu savītušo roku. «Un tādēļ mūsu soļiem turpmāk jābūt tādiem, ka nekristu uz mums ne mazākā ēna, ka esam ilojāli! Pret ko tad mēs īsti cīnāmies? Ka valdība ievēro mūsu saimnieciskās intereses, tas taču ikvienam vecam rīdziniekam pārpilnām zināms. Mēs šinī zemē ļoti labi dzīvojam… Arī tie svešinieki, kas atnākuši no citurienes ar dažādām idejām un uzskatiem; viņi še ierīkojušies kā mājās un jūtas ļoti labi… Mēs cīnāmies pret krievu valodu. Bet vai tā mums par sliktu? Ikvienam kultūras cilvēkam jāprot vairākas valodas, un krievu valoda mums nepieciešama jau dēļ tirdznieciskiem sakariem vien. Taisni krievu valoda mums noder par ieroci šo pilsētu pārvaldīt. Bet, ja mēs šo ieroci nepieņemam un no tā izvairāmies, tad izlaižam no rokām mūsu pilsētas un zemes pārvaldīšanu un nododamies pilnīgi svešu elementu rokās, kas nepazīst mūsu būtību un nesaprot mūsu vajadzības. Kur gan ir tā valsts pasaulē, kurā nebūtu jācienī valsts valoda un jādod tai pirmtiesības? Ja saprotam krieviski, tad ar to vēl nebūt neesam atmetusi savu vācietību, tāpat kā neesam to atmetuši, Ja saprotam angliski un franciski. Taisni otrādi, krievu valodas prašana mums taisni palīdz Baltijā vācietību stiprināt. Jo, kā jau aizrādīju, ar tās palīdzību mēs paliekam arī turpmāk še pie mūsu zemes un pilsētas stūres. Savās amata darīšanās esam krievi, savā privātā dzīvē – vācieši un tie arī paliekam, un pats velns mums nekā nevar padarīt – –» «Es lūdzu vārdu!» Kuniberts Rābemanis piepeši kailā balsī iesaucās. «Pēc visiem tiem paskaidrojumiem, ko te deva pilsētas galvas kungs, jau iznāk, ka muguras liekšana un siekalu laizīšana ir augstākā politiskā gudrība, bet vīrestība un skaidru principu aizstāvēšana – pēdējā aplamība un nejēdzība! Tie vīri, kuri droši griezuši ienaidniekam krūtis pretim un kurus mēs savās rindās vairs neredzam, būtu pelnījuši, ka tos iesloga ārprātīgo mājā, turpretim mūsu glumais pilsētas galvas kungs būtu izpelnījies nemirstību un mums nāktos celt viņam pieminekli – – –» «Lūdzu atturēties no personībām!» konsuls viņu apsauca. «Tas pie mums nav parasts…» «Es neaiztikšu personības,» Kuns pacēla savu kailo balsi vēl augstāk un tamlīdz savu savītušo roku, «es runāšu par pašu lietas kodolu, kas mums ir, bijusi un būs neapgāžama patiesība it visos laikos… Mēs esam vācieši un piederam pie vācu tautas. Mēs esam no viņas atrauti, bet mums jācenšas ar viņu atkal savienoties, ja negribam būt tās sakaltušais zars, ko iemet ugunī… Vācija ir mūsu īstā dzimtene, un, tikai savienojoties ar Vāciju, mēs kļūsim atkal lieli – – –» Viena daļa no jaunajiem viņa vārdus saņēma ar skaļiem aplausiem, turpretim vecie elementi taisīja ne vien atraidošas žestes, bet arī viņu vaigos bija lasāms taisni izbīlis. «Ar kādiem spēkiem jūs to domājat izdarīt?!» Ervīns Morics iemeta. «Ar kādiem spēkiem, jūs jautājiet?» Kuns atņēmās. «Ar mūsu pašu, ar vācu tautas spēkiem… Jūs sacīsat: «Krievija ir liela un stipra!…» Bet, vai pēc desmit divdesmit gadiem viņa arī vēl būs liela un stipra, uz to jūs neviens nevarat dot noteiktu atbildi. Un, ja mēs kā īsti vīri nelokām savu muguru, paturam savas īpatnības un valodu, tad, ja reiz pienāk jaukais, skaistais brīvības rīts, mēs esam gatavi – – –» «Es runātāju pārtraucu!» vecais Rābemanis piepeši piešķindināja glāzi. «Tādas lietas nepieder mūsu apspriešanā.» Jo Kuns savas kārtis bija tiktāl atklājis, ka ne vien vecie, bet arī jaunie par viņa pārdrošību bija nobijušies. Piecēlās advokāts Zaķītis. «Pie dienas kārtības! Man uz to visstingrāko jāprotestē, ka par tādām lietām vispār tiek debatēts. Ja te netiek izdarīta korektūra, mēs, latvieši, esam spiesti aiziet…» «Atvainojos pret sapulci,» sirmais konsuls lēni palocījās, «es arī to pašu pastrīpoju. Tāds jautājums pie mums nevar būt paredzēts, un tādēļ par to nevar diskutēt. Atvainojos tālāk pret cienījamo pilsētas galvas kungu, ka jāvu viņu pārtraukt, jo vārds piederēja viņam un ne manam dēlam. Es tādēļ ņemu runātājam vārdu un lieku priekšā šo domu starpību izšķirt tūdaļ caur nobalsošanu… Mēs esam Krievijas uzticami pavalstnieki, un Baltija ir Krievijas neatņemama sastāvdaļa… Lūdzu par to nobalsot!» «Mums, latviešiem, tā par sevi saprotama lieta!» Vēbers iebilda. «Mums te nav ko balsot…»


«Mums, baltiem, arī ne!» Morics no savas puses paskaidroja. «Balsot par to, kas katram jau pēc savas būtības saprotams, būtu laušanās vaļējās durvis…» «Tomēr, tā kā te izsacītas arī pretējas domas,» konsuls konstatēja, «tad pareizais ir, ka patieso uzskatu neskaidrojam caur nobalsošanu.» Viņš atkārtoja vēlreiz savu formulu un uzaicināja: «Kas tam piekrīt, lai paliek sēžot, kas tam pretim, lai pieceļas…» Visa sapulce palika sēžot kā pienaglota, izņemot Kunu, kurš jau stāvēja un, celdams nedroši savu savītušo roku, skatījās, ko dara viņa domubiedri. Viens otrs gan gribēja jau celties, bet atkal saduga, jo celties bija patiešām riskanti. Kādēļ nest savu ādu tirgū, kur pat korporācijas jau bija taisījušas oficiālu lēmumu, ka nekādā gadījumā nenodarbosies ar politiku. «Tātad vienbalsīgi!» konsuls konstatēja, kamēr Kuns demonstratīvi atstāja sapulci un līdz ar viņu vēl kādi trīs četri balti, kuri vēlāk atlīda atkal klusu atpakaļ. «Tagad lūgšu pilsētas galvu turpināt,» konsuls, apmierināts par iznākumu, sacīja. «Mani kungi!» Kerkoviuss uzsāka. «Ar to, ka esam vienbalsīgi pieņēmuši Rābemaņa formulu, pirmais un vārīgais punkts ir izsmelts. Šis lozungs mums noderēs par pamatu mūsu nākamiem soļiem. Tātad – mēs esam lojāli Krievijas pavalstnieki, es to ar gandarījumu ņemu vērā. Tomēr šo lojalitāti es negribu saprast tik šauri, it kā mums bez mazākās ierunas būtu jāpadodas katra birokrāta rīkojumam, vienalga, kad arī tas nemaz nebūtu saskaņojams ar likumu. Nē! Mēs jo cītīgi pārbaudīsim, cik tas pamatots uz likumu, un, ja tas tā nebūs, tad kā lojāli Krievijas pavalstnieki mēs meklēsim Krievijas likumu aizsardzību pret nelikumībām…» «Pilnīgi pareizi!» fon Morics, Bornhaupts, Baums un vēl citi juristi iesaucās. Līdz ar to atsalums pret pilsētas galvu atslāba, jo tagad viņa īstā politika kļuva saprotama. Tā bija segta un gudra politika, pieturoties pie visa vecā. «Kas attiecas uz otru,» Kerkoviuss turpināja, «plaismu starp mums un latviešiem, tad šis jautājums daudz grūtāk izšķirams. Pretimnākšana no mūsu puses jau nekad nav trūkusi… Protams, mums nav iespējams apvienoties un fraternizēt ar lielo, pelēko pūli, bet gan mēs godīgi esam centušies saprasties ar vīriem, kuriem ar mums vienāda izglītība un mantas stāvoklis un mums simpātiski uzskati. Bet šinīs mēģinājumos mēs allaž esam rūgti vīlušies, jo nav mums nekādu garantiju par to, ka šie vīri patiešām izpildītu norunu un ka tiem patiešām arī būtu pie savas tautas kāds svars… Tā, piemēram, rūgti piedzīvojumi mums pašulaik ir ar arhitektu Baumani…» «Man par tādu latviešu apvainojumu ir noteikti jāprotestē!» Vēbers uzlēca no savas vietas. «Runātājam it labi zināms, ka Baumanis nenāca domē no latviešu aprindām, bet pats uz savu roku. Tādēļ latviešu aprindas nevar uzņemties nekādu atbildību par viņa rīcību. Latvieši arvien godīgi izpildījuši norunu, – es te aizrādu uz landtāga reformu 1878. gadā, «Balss» toreiz pēc norunas aizstāvēja landtāga reformu pret valdības reformu līdz pēdējai konsekvencei, riskējot pat savu tautiešu uzticību…» «Štimt!» fon Bimmelšteins apstiprināja. «Vēbera kungs toreiz izturējās ļoti vīrestīgi…» «Un tā arī tagad!» Vēbers turpināja. «Ja notiks kāds izlīgums, kas mums, latviešiem, pieņemams un sakritīs ar mūsu interesēm, mēs to arī godīgi turēsim. Nelikumīgie spaidi un krievu ierēdņu īsredzība apdraud un nospiež mūs, latviešus, tāpat kā jūs. Tādēļ, ja cīņa vērsta pret šīm nelikumībām, – cīņa ar ciešu savstarpēju morālisku pabalstu, – mēs būsim tur!… Bet, ja jūs gribiet iet tālāk, piekopt kādu atdalīšanās politiku vai arī uzstāties pret Krievijas valstisko iekārtu, tur mēs jums līdzi neiesim…» Tumša rūkoņa vācu rindās liecināja par kurnēšanu. «Kas tad to domā?!…» atskanēja dažas balsis. «Tas ir netaktiski…» «Vēbera kungs!» Konsuls sāpīgu un tamlīdz ironisku smaidu viņu pārtrauca. «Šis incidents taču caur nobalsošanu tik nepārprotami likvidēts, ka nav nekāda iemesla uz to atgriezties…» Viņa balsī izskanēja pārmetums un tamlīdz garīgs pārsvars. «Lai arī!» Vēbers atmeta ar roku. «Mēs, latvieši, mīlam skaidrību un skaidri pasakām, ko jūs no mums varat gaidīt un ko ne…»


«Es tomēr nezinu,» Ludvigs Kerkoviuss vilcinādamies piebilda, «kas mums vēl būtu jādara, lai mēs iemantotu latviešu labvēlību…» Iestājās brīdi neomulīgs klusums. «Tā tomēr to lietu nevar nostādīt, Ludvig,» konsuls iesāka pavisam citādā, familiārā tonī, «tas ir, it kā vaina meklējama vienīgi pie mūsu līdziemītniekiem, bet mēs jau būtu darījuši visu, lai viņus saistītu. Abi mēs esam vainīgi, esam griezuši viens otra miesā. Jāgādā, ka uz priekšu tas lai vairs nenotiek. Latvieši lai paši uzmeklē, kur ir viņu vaina, un to lai novērš; mums vajag būt tik daudz vīrestības atzīties, kur mēs esam maldījušies. Es te pievedīšu dažus konkrētus gadījumus. Piemēram, kādēļ latviešu korporācijai «Selonijai» tiek liegtas krāsas? Atkaras tas taču pilnīgi no mūsu korporāciju uzskatiem. Tāpat man ir zināmi gadījumi, ka mūsu līdztautiešu kredīta spējas tiek aplam vērtētas un tīri kredīta spējīgiem cilvēkiem kredīts, ja nu arī, neteiksim, taisni ļaunprātīgā, tad taču negudrā kārtā liegts! Es te aizrādu uz bazāra īpašnieku Krauklīša kungu, pret kuru mūsu Hipotēku biedrība tīri nesaprotamā kārtā aizpogājusi savas kabatas – –·-» Konrāds Bornhaupts nikni nošņācās. «Man ir sacīts, ka tu, Konrād,» konsuls, zīmēdamies uz viņu, turpināja, «to esi nostādījis par bezprātīgu uzņēmumu, lai gan loģika tam runā pilnīgi pretim. Taisni otrādi! Tas ne vien nav bezprātīgs uzņēmums, bet solis, kas paplašina un padziļina mūsu tirdzniecību, iznesdams to no sava avota, iekšpilsētas Kaļķu ielas, uz priekšpilsētām –·-» Konrāds Bornhaupts nošņācās pa otrai lāgai. «Mani kungi! Mūsu pilsēta aug. Arī tirdzniecība nevar palikt savos agrākos apmēros, tai jāaug visam līdzi. Izrādās, ka tikai Hipotēku biedrība to negribētu saprast… Pat tagad, kur Krauklīša būves nākušas gatavas un ir izīrētas, tā ka viņu ienesība ir skaidri konstatējama, Hipotēku biedrība nezin aiz kāda iemesla paliek pie sava agrākā lēmuma, liedz šim vīram kredītu, viņu nepelnīti apbēdinādama un mūsu pilsētas attīstībai par jaunu…» «Taisnība, taisnība, konsula kungam pilnīgi taisnība!» kāds vīrs ar melnu bakanbārzdu priecājās. Tas bija pirmās ģildes tirgotājs Andrejs Balodis. «Ī nu, tā ir taksācijas komisijas darīšana!» Konrāds Bornhaupts no jauna nošņācās. «Ja tam vīram tur kādi ienākumi ir, tad lai viņa par to pārliecinājās…» «Mēs sagaidām un noteikti pastāvam, lai tas tiktu izpildīts!» konsuls piebilda. «Tu, Konrād, dod rīkojumu, lai tavā resorā katram tiek dots, kas viņam pienākas…» «Ī nu!» Bornhaupts nošņācās. «Lai viņš iesniedz attiecīgu lūgumrakstu…» Ar to lieta bija izšķirta. Jo, lai gan «Konrāds» gulēja uz Hipotēku biedrības kapeikām kā nelabais un bija tik stūrgalvīgs, ka viņu tikpat kā iecirtušos zirgu ne ar kādām laužņām nevarēja nogriezt uz jauna ceļa, – tad, ja tas reiz sacīja, lai iesniedz lūgumrakstu, tad viņš ar to bija padevies. Vārdu ņēma brīvkungs fon Bimmelšteins. «Konsula kunga aizrādījumi itin pareizi un ir jāņem vērā, ja mēs patiešām gribam nodibināt labāku saticību ar mūsu līdziedzīvotājiem. Krāsu jautājums «Selonijai» ir bieži cilāts, bet iznākums arvien bijis negatīvs. Protams, ka tad, kad krāsas izsniedz kādai jaunai korporācijai vecās pastāvošās korporācijas, tām arī vajag kādas garantijas par to, ka jaunā korporācija izpildīs komangu. Tādēļ ir vajadzīgs zināms pārbaudīšanas laiks. Man šķiet, ka te jau varētu konstatēt gatavību un krāsu atļaušanai vairs nevarētu būt kavēkļu. Bet blakus tam te vēl kāds otrs cēlonis, «Selonija» ir savā laikā atdalījusies no «Konkordija» un par šādu atkrišanu konkordi ir zvērējuši nekad nebalsot par labu «Selonijas» krāsām – –» «Man būtu jāpaskaidro, zem kādiem apstākļiem atkrišana notikusi,» Korfstantīns Pēkšēns iebilda. ««Konkordija» bija vienīgā korporācija, kura uzņēma latviešus savā vidū, bet viņa uzņēma tos tikai līdz zināmam skaitam. Tiklīdz šis skaits bija pilns, tālākie kandidāti bez kāda; motīva tika izbalotēti – –» «Itin pareizi!» fon Bimmelšteins paskaidroja. «Jo, kā teic, tad ir manīti centieni no latviešu puses dabūt korporācijā savu majoritāti, pēc kam izdarīt palasta revolūciju, t.i., pārvērst korporāciju pilnīgi par latvisku… To vācu biedri mēģinājuši aizkavēt, un tādēļ arī tas naids. Man tomēr šķiet, ka patecējis jau


diezgan ilgs laiks, kas visa liek apaugt ar zāli, un tagadējā nopietnā momentā izlīgšana var notikt. Protams, ka galējais vārds te sakām ne mums bet šaržēto konventam… Es tomēr tiecos uz domām, ka krāsu atļaušana «Selonijai» ir tikai laika jautājums…» «Tas būtu ļoti vēlami,» konsuls piebilda, «mēs ar gandarījumu to dzirdam…» «Es esmu arī tajos uzskatos, ka mums jāpanāk vienošanās ar mūsu līdziedzīvotājiem uz visas līnijas,» fon Bimmelšteins turpināja. «Bet tas var notikt uz zināmas platformas. Mūsu līdziedzīvotājiem būtu jāatzīst kontinuitātes princips, jāpieņem mūs' baltu tradīcijas, jo pašiem viņiem tādu trūkst. Un, otrkārt, tiem būtu jāatzīst mūsu inponderābilijas, kas atkal sakarā ar tām pašām tradīcijām, kādu latviešiem nav un caur ko mums jau daudz kas šūpulī likts bez mūsu pašu piedzīvojumiem (Zutun) – –» Skaļi aplausi no vācu jaunatnes puses pārtrauca šos vārdus, turpretim latvieši taisīja garus, skeptiskus ģīmjus. «Kā tas saprotams?!» Kārlis nevarēja nociesties neiesaucies. «Kontinuitāte būtu tik daudz: mums jāatzīst, ka viss, kas līdz šim, paliek tāpat arī uz priekšu! Un tās inponderābilijas: mums jāpadodas jūsu garīgā vadībā, tādēļ ka jums ir kaut kas iedzimts, kas arī it labi var būt garīgs nespēks un impotence…» «Nevajag to lietu ņemt tik krasi!» fon Bimmelšteins sarauca pieri. «Kontinuitāte vēl nenozīmē, ka nevarētu pielaist nekādas pārgrozības, jo pasaulē viss nemitīgi pārgrozās un jauni laiki prasa savas tiesības! Bet ir jāņem vērti, ka daba nekur netaisa lēcienus, un tā arī sabiedrībā un politikā jaunajam vajag dibināties uz veciem, izmēģinātiem pamatiem. Sabiedriskā attīstība nedrīkst zaudēt sakarus ar pagājību. Un, kas attiecas uz inponderābilijām, tad taču nevar būt divēju domu, ka mūsu audzināšana, mūsu garīgais mantojums no mūsu priekšgājējiem mums dod zināmas pozitīvas īpašības, kādas nevarēja iegūt tādas tautas piederīgie, kam nav kultūras tradīciju…» «Bet šo tautu piederīgiem arī nav nekādu negatīvu īpašību un iedzimtu trūkumu,» Kārlis atbildēja. «Tiem turpretim ir svaigas, nesamaitātas asinis, nesabojāti nervi un asa saprašana…» Vācu pusē bija manāma nepacietība. «Mēs te iestiegam neauglīgās debatēs, kuras nav uz tik ātru roku izšķiramas,» sapulces vadonis piezīmēja. «Par katru lietu vari sacīt «pro» un arī «contra». Medaļai ir divas puses: «aversa» «reverss». Ir labas īpašības mums un arī mūsu līdziemītniekiem un arī mums katram savi trūkumi. Tā lieta ikvienam būs skaidra, un tādēļ iestigt še kādos teorētiskos apcerējumos būtu lieki un nevestu mūs pie spraustā mērķa. Labāk ir ķerties lietai pie pašiem ragiem, aizrādīt uz konkrētām parādībām vienā vai otrā pusē, tādām, kuras būtu novēršamas, un atkal tādām, kuras būtu veicināmas. Tā mēs drīzāk panāksim saprašanos…» «Lietas skaidrības dēļ tomēr no svara aizrādīt uz tiem pamatiem, uz kādiem mēs varam un gribam vienoties,» barons piezīmēja. «Pretējā gadījumā vienošanās uz katriem noteikumiem jau būtu kapitulācija. Bet mēs nekapitulējam, mēs pieņemam tikai kompromisu…» Atkal jaunie vācieši aplaudēja. «Es piekrītu tai taktikai, kādu ieteic nopelnu bagātais konsuls Rābemanis,» redaktors Rihards fon Ruecs ņēma vārdu. «Mums vajag ņemt vērsim tieši aiz ragiem. Es domāju latviešu preses nekoleģialitāti. Ne vien pret vāciešiem pastāvīgi tiek kūdīts, bet arī tas, kas vācu presē rakstīts, sagrozīts un nostādīts pavisam aplamā gaismā. Tā manā avīzē «Zeitung für Stadt und Land» bija attēlots, ka ļaudis neracionēli rīkojas ar pārtikas vielām, pievests, ka kāds strādnieks ēdis žāvētu lasi bez maizes. Otrs aizrādījums bija pret žūpību, ja kāds otrs zemnieks jau mēnešiem ilgi kādā šejienes vīna pagrabā nodzerot ik dienas 11/2 pudeles krievu šampanieša. Īstenībā ņemot, vienkārši reportieru ziņojumi, neko nedomājot, pie kam avīze tur nekādu stāvokli nebija ņēmusi. Bet jums vajadzētu lasīt, ko latviešu prese no tam iztaisīja! «Latvieši ēd laša gaļu, – kā viņi to drīkst?!» (Kārlis no vietas: «Tas ir pret kontinuitāti!») «Zemnieks dzer šampanieti, kā viņš to drīkst?!» (Kārlis no vietas: «Jo tā ir vienīgi vāciešu inponderābilija?») Sakiet, – vai tā var veicināt labu saticību vietējo tautību starpā?» Jau pieteicās pie vārda Vēbers, un bija paredzamas sīvas cīņas starp abiem redaktoriem. Kārlis jutās maldināts no tā, ko bija sagaidījis; tā bija zaudēta lieta, revolucionārs gars izčibēja smieklīgos sīkumos.


Sagaidāmo, soļu lieta, apvienotas frontes vietā pret krievu barbarismu – tikai tukšu salmu kulšana! Velti notērēts laiks, sarunas ne pie kā nebija novedušas, izņemot, ka Krauklītis nu varbūt dabūs kredītu un varbūt «Selonija» dabūs krāsas – no vācu žēlastības. Nekādas drosmes un apņemšanās dēļ nākotnes, nekādas vīrestības, tikai laipošana, kompromisi un dūres rādīšanas kabatā! Lai viņi spriež līdz rītam, viņam negribas vairs! Labāk ārā uz balkona, kur svaigāks gaiss, var brīvi iemest savu kausu, uzdziedāt savu dziesmu un visļaunākā gadījumā ieplēsties. Iedams ārā, tas vēl dzirdēja vārdu maiņu starp Vēberu un fon Ruecu, kurš sevišķi nikni uzbruka «Dienas Lapai». Tā izķēmojot baznīcas dziesmas un esot «eine wahre Stinkpflanze». Te ārā raibā publika čaloja un vārījās tikpat kā ietrakota jūra. Tur jautras dziesmas, te runas, tur humors, te asas piezīmes. Pie atsevišķiem galdiem sasēdušās tās visraibākās sabiedrības – te balts, te konkords, sēlis un rubonis, netrūkst velecis un arī viesu no Tērbatas: livoņi, kuroņi, rigenži. Visdažādākie kulieri, un netrūkst pa starpām arī «mežoņu» spožo pogu un misina plecu emblēmu. Te šmollis, tur pereat, te vivat, fiducit moris! Ar vārdu sakot, fraternizēšana, ieplēšanās, iemesli nākamām menzūrām!… Visizlaistākais un jautrākais likās būt Kuniberts Rābemanis baltu kulierī un augstā viksē. Savu iekšējo satricinājumu tas mēģināja apsegt ar ārēju līksmību un buršikozumu. Viņš tukšoja kausu pēc kausa un turēja trakas, pārgalvīgas runas. «Tādēļ vivat, crescat, floreat visiem, kam pāris veselu kāju stilbu, stipra roka, ass skatiens, spēcīgas plaušas, veseli pieci jutekļi, droša dūša, jautrs dzīves prieks un izmēģināts medību ierocis! Pereat visiem olektsbruņiniekiem, rečitatoriem, lielmutēm un atkal vairulīgiem briļļotiem, kurus nesastop dzīrēs un pie vīna sulas, bet pie tintes, švakalus un kvasas! Pereat šiem spalvu varoņiem (Federfuchser), kuri nostājas pret publiku, tikai gudri pirkstu pie deguna pielikuši, bet kuriem pret katru, kas cienīgi paceļ galvu un droši atmet pakausi, ap lūpām tikai izsmejošs smīns!… Es lebe die noblen Passionen!…» Ko viņš ar to gribēja teikt, to Kārlis īsti nesaprata. Tā jau vispār bija baltu īpašība, ka viņi gan gribēja ko teikt, bet neuzdrošinājās izteikt līdz galam. Te viņš pamanīja Kārli, kurš gribēja paiet garām viņa galdam, un aizstājās tam ceļā. «Nu, nu, ieplēšanās,» Kārlis pie sevis nodomāja. Asi viņi viens otru mēroja ar acīm. Piepeši Kuniberts paķēra pilnu putojošu kausu un sniedza to Kārlim, un ar savu slimo roku cik labi varēdams paņēma sev otru. «Šmollis!» viņš sacīja. «Fiducit!» Kārlim cits neatlika kā atbildēt un uz to izdzert, kam sekoja sabučošanās, studentu draudzība. Jo tā tas bija parasts, lai gan Kārlim nebija diezin cik omulīga šī junkura tuvošanās, ko viņš taču bija devis viņam iemeslu taisni uz pretējo. «Lai gan es latviešus neieraugu,» junkurs sacīja, «es tomēr nevaru noliegt, ka jūs esat jauna un spēka pilna ļaužu suga!… Pilna apņemšanās ar noteiktu gribu uz mērķi… Bet tie tur iekšā,» viņš rādīja ar savu savītušo roku, «viņi ir morituri!… Mūsu lieta ir zaudēta un tamlīdz arī jūsu…» «Jūsu, – varbūt?!» Kārlis attrauca. «Bet jūsu lieta nav mūsu…» «Brīva, neatkarīga Baltija ir mūsu kopēja lieta!» junkurs, liesmojošām ausīm iesaucās. «Mums nav brīvas, neatkarīgas Baltijas,» Kārlis atbildēja. «Mums varbūt tikai brīva, neatkarīga Latvija!…» Viņu skatieni asi sastapās, – tie saprata it labi viens otru. «Bet ko jūs darīsiet, kad mēs pasaules ugunsgrēku tomēr iededzināsim?!» junkurs vēl piebilda. «Vai jūs glābsiet krievu reakciju?» «Jūs pasauli nekad neaizdedzināsiet, pat neiesildīsat!» Kārlis noteikti sacīja. «Jūsu nemiera gars nav vairāk kā vētru ūdens glāzē, par ko tad jūs uzstājaties? Par saujiņas izredzēto interesēm, par aprūsējušām privilēģijām, lai tās tiktu uzturētas arī uz priekšu uz nospiestās tautas rēķina? Tad jau krievu reakcija ir solis uz priekšu, jo tai vismaz ārda jūsu privilēģiju cietokšņus un visu nivelē (nolīdzina). Un, kad tā būs diezgan ārdījusi, kad smagi nospiestā tauta atņems elpu un pienāks viņas dusmības diena, – tad velsies troņi un tiāres, bet arī jūs tiksat līdzi noslaucīti!… Jūs pasauli aizdedzināsat, jūs, kas gribat atdzīvināt


mirušo pagātni?… Nemūžam! Neviens neaizdedzinās pasauli, kam nav drošu soļu uz nākotni…» «Servus!» junkurs norāva sarunu un jau gandrīz konvencionāli palocījās. «Mēs paliekam tātad katrs pie sava!… Mēs abi steidzamies uz mērķi, jautājums, kurš pirmais to sasniegs…» «Tikai tas, ar kuru ies tauta!» Kārlis, galvu pacēlis, atbildēja. «Servus!» Arī viņš palocījās un devās pie savējiem, kurus redzēja pie kāda galda otrā malā. Te tiešām bija jautra kompānija seloņu, kuriem piebiedrojušies daži vācieši un letoņi, kas pie gadījuma bija Rīgā, starp tiem Fridols un mūžīgais students Alberts Mikentāls. Onkuļa vadībā tie dziedāja savas dziesmas, turēja runas, trieca un līksmoja, ka visa apkārtne skanēja. Ar vārdu sakot, tie apmierināja savu dzīves salkumu. Jo ir taču arī studentu dzīve vienmuļīga un pelēka… Tādos brītiņos tad nu parādās īstais cilvēks, viss, kas nomākts un aizturēts, laužas nevaldāmi uz āru… Pašlaik te tika āzēts kāds jocīgs «akadēmiķis» resnu vēderu, tievām ciskām, īsi apcirptu, dzeltenu galvu un gaunerīgām, nedrošām acīm. Visur viņš stādījās priekšā, bet nekur netika pieņemts. «Mans vārds Kamenskis, akadēmiķis,» tas stādījās arī te priekšā. «Esmu nobeidzis ar labām sekmēm vairākas fakultātes.» Neviens viņam neminēja savu vārdu pretim un nepriecājās iepazīties. Tikai noskatījās no galvas līdz kājām kā uz kādu ērmu. «Es labprāt gribētu ar saviem tautiešiem parunāt par vispārējām lietām,» tas turpināja. «Par valodas jautājumu, par ortogrāfiju. Gotu alfabēts mums atmetams, latīņu arī nav pilnīgs –» – «Un tādēļ vajag pieņemt krievu!» onkulis viņu pārtrauca. «Mēs jau zinām, jūs esat tas «latišs» no «Rižskij Vestņik'a»…» ««Rižskij Vestņik'ā» es rakstu gan šad un tad,» tas atbildēja. «Bet es piesūtu arī latviešu laikrakstiem, ja tie uzņem…» «Kā jūs tik smalki esat izrēķinājuši?» onkulis viņu āzēja. «Žēlaba – 6 burti, čūska – 5 burti… Vai jūs arī to tik riktīgi zināt?» «Tā ir!» tas smaidīdams raudzīja pielabināties. «Liela ekonomija…» «Bet vai jūs riktīgi ar collštoku esat izmērojuši, cik tie burti plati?» Alberts Mikentāls viņam rādīja zobus. «Viņus vajadzētu apvīlēt drusku šaurākus,» Fridols piemetināja. «Tie «že» un «ša» jau tik plati kā zivju duramie…» «Atvainošanu, tie ir valsts valodas burti un tamdēļ –» viņš gribēja sacīt: «Tie nav izsmejami,» – bet Alberts Mikentāls piebilda: «Tie drīkst būt tik plati…» «Augsta kultūra, plati burti!» onkuli piebilda. «Šauros tik gudras domas kā jūsējās neietilpst…» «Oi nē,» Befis jau sāka čamdīties. «Šis vīrs pēc sava stāva ir gan krievu «fita», bet galvā viņam tikai «ižica»…» «Es nezinu, kungi skatās uz lietu ne no nopietnās puses!» Kamenskis sasparojās. «Bet es jums varu sacīt, ka mūsu augstās valdības griba patiešām ir ievest mūsu ortogrāfijā reformas. Pretimnākšana rādītu, ka mēs šīs reformas saprotam un protam cienīt – –» Te uzreiz tas iztrūcies apstājās, jo tepat tuvumā ap lieveņu trepēm bija traka jakts. «Pipirs, sintemal der Halunke!» vācu burši sauca uzsaukdami. «Zum Teufel, was hat der Kerl hier zu schaffen?!» (Pipirss, tas halunka! Kas, pie joda, šim tēviņam še darāms?!) «Ich attackiere Sie garnicht!» kāds drukns, kalsnējs vīrs ar melnām ūsām izmisis pretojās. «Mit Ihnen will ich garnicht verkehren, ich suche den Hern Leonid Witwizky…» (Es jūs nemaz neaiztieku! Ar jums es nemaz negribu satikties, es meklēju Leonīdu Vitvickij kungu…) «Heraus mit dem Schuft!» balsis palika arvien draudošākas. «Haut ihn nieder!» Un piepeši viņa platmale noripoja pa trepēm dārzā, viņš pats, no pļaukām sagrīļojies, nodulburoja tai pakaļ. (Ārā ar to blēdi! Sitiet viņu nost!) Piecēlies tas izrāva savu revolveri un, atpakaļ kāpdamies, draudēja: «Achtung! Wer mich anzuruhren wagt, ist ein Kind des Todes!» (Uzmanīgi! Kas uzdrošināsies mani aizskart, ir nāvei ziedots!) Neviens jau viņu neaizskāra un viņam nesekoja kā tikai izsmejoši un līdz nāvei aizskaroši smiekli.


Tā atpakaļ kāpdamies un atticis kādus soļus atpakaļ, viņš piepeši mainīja fronti, pagrieza saviem ienaidniekiem muguras pusi un skriešus likās uz vārtu pusi. «Latišs», to redzēdams, kā «fimberis» bija pāri barjerai un likās uz otru pusi, it labi nojauzdams, ka tas var atteikties arī uz viņu. Viņš ar Pipirsu reizē bija atnācis, cerēdams te atrast kādus domubiedrus vai nopietnus oponentus. Turpretim tas sastapa te tādu gaisu, ka juta jau «djavolu» savā pakausī. Viņš tādēļ labāk lika ļekas vaļā, jo drošs paliek drošs un bēgt ir un kauns, bet dažreiz veselīgi. Abus bēdzējus pavadīja uzvarētāju smiekli un gaviles. Ka ienaidnieks aizdzīts, par to tik vācieši, kā latvieši sajuta vienādu prieku un savā ziņā jutās it kā vienoti. Viņi dziedāja skaļi savas tautu dziesmas un šur tur grupās pārcēlās vieni pie otriem šaurākā satiksmē. Arī seloņu galdam tuvojās vairāki balti. «O, unsere Landsleute, Kurlander… Wollen wir fraternisieren… (Ai, mūsu tautieši, kurzemnieki… Brāļosimies…) Uzdzied mēs vien īst tautdzēsm… Hallo!…» Pirms pildīja kausus un tos iedzēra, tad viens no tiem iesāka: «Iepūš manam kuiļam – –» Nenoliedzami tā bija ļoti populāra tautas dziesma, jo to dziedāja it visi lauku gani. «Bet pagaidi, brāl,» onkulis viņu apturēja, «tā nav tā īstā meldija… Uzdziedāsim viņu īstā meldijā.» Intonēdams «Die Wacht am Rhein» meldiju, onkulis iesāka: «Iepūš manam kuiļam,» – un viss koris et tutti guanti līdzi. To vācietis nevarēja paciest. Tā bija svētuma aizskaršana. Acumirklī alus glāzes lija acīs, štoki gāja pa gaisu, deķeļi lidoja un krēsli lūza. Galu galā viena ontlīga izkaušanās. Beidzot kā pēc katra kara miers, pirms pagaidām, galējais līgums var nākt tikai pēc dienām. Attiecības starp vācu un latviešu korporeļiem bija kļuvušas asākas kā jebkad. «Nu mūsu krāsas atkal pie velna!» Knābis, ejot uz mājām, domīgi ieminējās. «Bet šoreiz ne caur manu vainu!» Befis priecājās. «Desmit gadus esam gaidījuši, desmit gadus gaidīsim vēl!» onkulis noteica. «Ko laiks mums nesīs, tas neizbēgs…»


Divdesmit sestā nodaļa Pienācis bija tas gadalaiks, kad notiek biedrībās slēgtas un publiskas balles, maskarādes, notiek visgarām gada sapulces, runas vīru un direktoru vēlēšanas. Šis ir tas gadalaiks, kad likteņos notiek virzienu maiņas, cerības piepildās vai viļas. Balles krāsnesim dod izdevību iepazīties ar daiļu, turīgu tautas meitu, to bildināt un sev rezervēt ar visu pūru. Maskarādēs precību gados atronošās jaunavas atron iespējamību precības spējīgus vīriešus ievilkt savos tīklos un tad ar laulības saitēm pie sevis saistīt uz visu mūžu. Gada sapulces sniedz izredzes pilsonim, vai nu tas būtu literāts, vai saimniecības vīrs, tikt par runas vīru un, vēl jo vairāk, par direktoru kasē, pie kam atveras kredīts pašam un draugiem. Dažreiz laime nāk rokā tīri vai pati no sevis kā maiga jaunava. Bet dažreiz tā jāņem ar varu, jātaisa aģitācija, jāpulcē vēlētāji un jāgāž vecie direktori, kas ne ikreiz izdodas. Arī Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kasē bija gaidāma sapulce, no kuras ļoti daudz atkarājās Pēterim Krauklītim. Būt vai nebūt! Vienā ziņā gan viņa stāvoklis bija uzlabojies, jo uz konsula Rābemaņa enerģisku iejaukšanos viņš bija dabūjis uz vienu daļu no savas būves hipotēku kredītu. Caur to viņa pasākums dabūja pavisam citu nozīmi un dzīvības spēju. To būtu vajadzējis atzīt arī viņa līdzdirektoriem un viņa plānus nu galīgi pabalstīt, kamēr tas tiek galīgi cauri. Viņi turpretim joprojām nemitējās viņam pretim strādāt. Jau pie hipotēku kredīta tie cēla grūtības, tā ka viņš to nevarēja uzņemt uz visu savu būvi, bet tikai uz vienu daļu. Jo tie neatkāpās ar kases obligācijām otrā vietā, kā tas visur parasts, tādēļ ka Hipotēku biedrība aizdod tikai pret pirmo naudu. Pie visiem citiem direktoriem, kad tie uz savām mājām uzņēma hipotēku, kase ar savām obligācijām atkāpās otrā vietā, tikai Krauklītim viņi to nenovēlēja. Krauklītis tātad bija spiests savu imobiliju dalīt, tā ka uz vienas daļas palika bankas parāds, otru tas ieķīlāja Hipotēku biedrībā. Hipotēku aizdevums gan bija labāks un lētāks par bankas parādu, tomēr zem šādiem apstākļiem tas iznāca vēl arvien par šauru. Viņam trūka pietiekošā rīcības kapitāla, tā ka vajadzēja visādi lāpīties, nokavēt procentus, aizķert no kasei piederīgās mēbeļu magazīnas naudas utt. Pa draugam dzīvojot, jau galu galā viss būtu iznācis pareizi, bet citi direktori uz to vien raudzījās, kur viņu varētu ķert. Viņi izdarīja mēbeļu magazīnā piepešu revīziju, pēc kuras atsvieda viņu no direktora amata ne vien tur, bet arī pašā kasē. Un, tā kā tas par savām obligācijām bija procentus nokavējis samaksāt, tad uzteica tam visu parādu. Ar vārdu sakot, viņi bija nodomājuši to izputināt! Bet viņš tiem pasacīja acīs: «Kā gribiet, draugi!… Jūs jau varat to darīt, bet es darīšu to, kas manos spēkos. Gruntsgabali kreposta nodaļā ir nošķirti… Pateicos jums par to pakalpojumu!… Ja jūs gribiet jums ieķīlāto pārdot vairāksolīšanā, tad es to faktiski nošķiršu ar brandmūri. Tad nebūs vairs svabadas caurejas no Marijas ielas uz Dzirnavu ielu un otrādi. Dzirnavu ielas gals ar savu vienu izeju var iztikt, jo tur tikai dzīvokļi un darbnīcas. Bet ko jūs darīsiet ar veikalu kvartālu pie Marijas ielas? Vērtība vēl ir tikai tiem veikaliem, kas pie pašas ielas, bet ko jūs darīsiet ir otro un trešo kolonnu, kas ielas mājai iet līdzteku? Kurš veikalnieks tur līdīs iekšā, ja tur nebūs vairs nekādas pasāžas? Tādēļ jūs procentus man pagarināsiet un aizdosiet man vēl kādu summu no jauna. Pretējā gadījumā es jums vairs ne kapeikas nemaksāšu un, ja jūs ķersaties pie mana īpašuma, tad izdarīšu to, ko sacīju…» Direktori, to dzirdot, tīri vai sastinga, ne tik daudz par to dzirdot, tīri vai sastinga, ne tik daudz kas tajā gadījumā paredzams drošs zaudējums, bet par Krauklīša apbrīnojamo veikalniecisko ģēniju. Zem tādiem apstākļiem jau kase nepavisam nedrīkst likt viņa īpašumu uz pārdošanu, bet ir spiesta joprojām viņam palīdzēt. Arī Olufejeva ģeniālam priekšlikumam, – proti, kad Krauklītis apsīks, kase varēs viņa grandiozo pasākumu vest galā un vienam būs laba direktora vieta, – vairs nebija nekādas vērtības. Jo viņi jau atrastos Krauklīša varā, un tas mūrē viņiem caurumu ciet… Olufejevs gan diaboliski nosmīnēja, bet bija spiests atzīties: «Tātad Krauklītis mums liek revolveru uz krūtīm un ne mēs viņam!»


Bisenieks spļāva baltu vien, bet Pūcītis, lietu pārdomāja, sacīja: «Es likšu tavu priekšlikumu priekšā direkcijas sēdē un rīt tev par iznākumu paziņošu…» «Nu?!» direktori viens otru jautājoši uzlūkoja, kad Kraukītis bija aizgājis. «Zander Martinson, kādas tavas domas?!…» Bet tas, kā jau tādās reizēs parasts, taisījās pa durvīm laukā. «Ko jūs ar balsu vairumu nospriedīsat, tam es piekritīšu…» Palikušie raustīja piecus un nesamanīja, ko darīt. Pūcītis beidzot sacīja: «Es domāju, būs jāpiespriež viņam, jo tādu risku kase uzņemties nevar, ja viņš to izdara… Neko darīt… Citreiz būsim gudrāki!…» «Bet, ja dod, nekad visu summu uzreiz!» Olufejevs iesaucās. «Diezin kādas kombinācijas viņš vēl neizved, ja viņam tā nauda rokā?! Tikai, cik katru nedēļu nostrādāts un cik var uzrādīt rēķinus, tik izmaksā…» «Pilnīgi manas domas,» Bisnieks piebilda. «Mēs neierādīsim to, ka no viņa draudiem bīstamies, bet darām to pa draugam. Viņam, āre, nemaz nevajag zināt, vai mēs viņam līdz galam dosim! Izturas viņš kā cilvēks, mēs viņam palīdzam; grib tas taisīt niķus – ne kapeikas vairs! Āre, tā vajag strādāt…» Krauklītim arī tika pasacīts, ka jaunais kredīts piespriests viņam tikai kā draugam, un, kā uz priekšu būs, tas atkarājas no viņa paša turpmākās izturēšanās. Bet, ja tie domāja viņu ar to samierināt, tie rūgti maldījās. Tas sajuta nāvīgu naidu pret viņiem līdz pat sirds dziļumiem. Un arī dienlapisti ne domāt nedomāja viņu turēt par draugu, kamēr tas bija «Baltijas Vēstneša» un Latviešu biedrības piekritējs. Grūto apstākļu spiests, tas savu dalības zīmi kā «Baltijas Vēstneša» izdevējs bija pārdevis jau citam, tomēr zvērēja uz katra vārda, kas «Baltijas Vēstnesī» rakstīts. Un par to viņi tam lika sajust, kur vien varēja! Bija jau arī daži mazāki aizņēmumi bez obligācijām, vai arī Krauklītis bija kādam citam galvojis, kas nemaksāja. Tādus parādiņus viņi bez žēlastības izsūdzēja un mēģināja pieķerties pie viņa kustamās mantas. Ka Krauklītim ik mēnešus pārreiz aprakstīja mēbeles, tas bija kļuvis par paradumu. Tāpat viņi mēģināja pieķerties kuģniecības biedrībai «Austra», kur Krauklītis bija viens no atbildīgiem biedriem, direkcijas loceklis un kasieris. Uz tā pamata tad kases advokāti meklēja tur rokā Krauklīša mantības daļu, un nevarēja piestāt Rīgas ostā neviens «Austras» kuģis, kuram viņi nebūtu pasteigušies uzlikt arestu. To viņi darīja, tā sakot, ar sevišķu baudu un prieku. Tikai pateicoties Krauklīša advokāta Fr. Veinberga rosībai un neatlaidībai, tur nekas neiznāca, jo viņš pārsūdzēja augstākā instancē, kura arestu atkal atcēla. Tomēr Krauklītim lieta arvien bija nepatīkama, jo tiesas maksāja naudu, viņš mūžīgi arvien kā parādnieks tika vazāts pa laikrakstiem un bojāts viņa kredīts. Veinbergs, blakus minot, līdz ar jaunām tiesām bija atdabūjis arī savas advokāta tiesības, praktizēja tagad kā zvērināts advokāts (pēc nokalpota gada kā gubernatora kanclejas sekretārs), un viņa lielākais prieks bija cīnīties ar kases advokātiem ap «Austras» kuģiem. Pēteris Krauklītis redzēja, ka kases direktori viņam neparko negrib atļaut iesakņoties un dzīvot. Viņa veikaliskie pasākumi izvērtušies tādos apmēros, ka viņš bez plaša tekoša kredīta nevar pastāvēt, bet, ja šie vīri paliek arī turpmāk viņa kredīta noteicēji, tad tik daudz viņš saprata, ka tam beigas. Viņam atlika tikai vēl viens: cīņa uz dzīvību un nāvi ar tiem! Bija jācenšas visiem spēkiem uz to, lai viņi no saviem amatiem tiktu gāzti vai arī viņu noteikšana aprobežota līdz minimumam. Tā kā ar šiem direktoriem Latviešu biedrības aprindas vispār bija nemierā un arī plašākās aprindās tiem netrūka apskaudēju un ienaidnieku, tad Krauklītim – ievērojot vēl viņa plašos veikaliskos sakarus – nebija grūti dabūt sev domu draugus. Pa daļai aiz praktiskiem aprēķiniem, pa daļai aiz idejas vai citiem mērķiem nodibinājās organizācija ar plašu aģitācijas fondu. Bija vīri, piemēram, lieltirgotājs Andrejs Balodis, kas nežēloja pat savu simtu, tikai to lietu vajag vest cauri! Ja šos «melnos» izsviedīs no kases, arī «Dienas Lapai» būs mute ciet. Lai to panāktu, tad pirms pret kases direktoru rīcību vajadzēja sacelt vispārēju neuzticību, tautas īgnumu un dusmas, tā ka viņi pilnā sapulcē nemaz lāgā nevarēs rādīties. Protams, ka «Baltijas Vēstnesis» jau nu darīs savu, bet ar to vien nepietika. Tā kā līdzekli atļāva, tad varēja pieņemt arī algotus aģitatorus un biedru apbraucējus.


Par tādiem tika izraudzīti divi ļoti noderīgi spēki, proti, Latviešu biedrības garderobjers Hofmanis un tās pašas biedrības sulainis Kalniņš. Par abiem varēja sacīt, ka tie strādās ne tikvien naudas, bet arī idejas dēļ, jo vairāk dienlapistus nevarēja ienīst, kā viņi tos ienīda. Hofmanis katrreiz, kad ķērās pēc sava tabakas raga un ņēma prīzi, sacīja to prātīgo vārdu: «Kamēr tos melnos velnus no tās kases neizdzīs tāpat kā te Latviešu biedrībā, – jaukuma tur nebūs!…» Un Kalniņš, liels vīrs tumšu seju un melnu, spožu bārzdu, kases direktorus nemaz citādi nesauca kā par «līķu andelmaņiem». Ko vien šie abi vīri zināja sliktu par Pūcīti, Bisnieku un Olufejevu, to arī viņi bez žēlastības pauda pasaulei. Tajā ziņā aģitācija bija nostādīta, var teikt, priekšzīmīgi. Ne mazāk rosīgs savā laukā bija Fr.Veinbergs. Viņš rakstīja «Baltijas Vēstnesī» un gatavoja jaunus projektus, kurus celt priekšā kases pilnā sapulcē. Arī viņš nevarēja aizmirst to, ka cik labus padomus tas kasei jau gadiem devis, cik projektus jau iesniedzis, bet sapulces tos arvien gludi atraidīja. Šoreiz tam nu tā nebūs būt, un tādēļ tas biedrībā iesauca klusas apspriedes no tādiem Latviešu biedrības cilvēkiem, kas tamlīdz kases biedri. Apmierināts viņš pārskatīja kluso sapulcīti, kura bija sanākusi klusās, neuzkrītošās blakus telpās. Bija savu cilvēku piecdesmit, visi viņam pazīstami vaigi: Ērkulītis, Ābrants, Linde, Viktors Lībeks, arī Lieknejs, kurš latviešu lietas labā Hipotēku biedrībā bija cīnījies pret delegāciju sapulcēm; tālāk krusta Lācis, mašīnu Šteinberģis, lielais Vikmanis un citi, sevišķi abi sirmie biedri Kreilis un Mikentāls, kuri ieradās tikai ļoti svarīgās reizēs, kā, piemēram, pilsētas vēlēšanās. Ka tie arī šoreiz viņa aicinājumu atraduši par tik svarīgu, tas Fr. Veinbergam ļoti glaimoja. Paši svarīgākie dūži, Pēteris Krauklītis un zvērināts advokāts Juris Lazdiņš, lai neuzkristu, ieradās tikai vēlāk, advokāts Zaķītis nemaz nerādījās. «Bet es tur redzu pāris kungu, kuri man nav pazīstami!» viņš beidzot sacīja. «Kas tur to kungu ievedis?» «Tas jau ir Ploriņš!» Hofmanis izsmejošu smīnu paskaidroja. «Nu, ko tad tu, Ploriņ? Tu jau mums savu balsi nedosi… Tu taču esi «Dienas Lapas» akcionārs…» «Ek, nu, es ar viņiem vairs nepiņķējos!» Ploriņš atmeta ar roku. «Viņi gan mani tura par savu, bet tas ir labi, es no viņiem visu varu izzināt. Tādi cūkas, neaizdod man ne 1000 rubļu priekš krāsns, lai gan pēc statūtiem kase vienai personai var aizdot uzreiz līdz 200 000 rubļu. Mēs viņus gāzīsim kā nabagus! Es jau protu aģitēt, simts jaunu biedru ievedīšu kasē, ja vajadzīgs. Viņi mani tura par savu,» tas noslēpumaini piebilda. «Rublis iestāšanās naudas, viens rublis uz biedru naudu, lai tikai kungi man dod naudu, būs biedri, ka lūst…» Kalniņš noskatījās uz viņu baltām acīm: «Skat, saodis, ka te ir aģitācijas fonds.» Hofmanis turpretim pārsmiedams sacīja: «Ko nu, Ploriņ, rūpējies velti! Ja jau biedrus vajadzēs gādāt, tad jau priekš tam būs citi vīri, ne tu!» Veinbergs nu palika neskaidrībā, jo uzskati, kā tas zināja no saviem piedzīvojumiem, jau arī varēja mainīties. «Es pieņemu, ka te ir visi mūsu piekritēji,» viņš beidzot sacīja. «Kas tāds nebūtu, to gan lūdzu atstāt sapulci!…» Tas bija tik skaidri teikts, ka katram to vajadzēja saprast, bet Ploriņš palika sēžot. «Bet es redzu tur vēl vienu nepazīstamu kungu!» Veinbergs zīmējās uz Viķildu Kristapu, kuru viņš nepazina. «Es tiem velniem!» pēdējais pilnu krūti iesaucās. «Apēda man ne vien seši tūkstoš rubļu uz obligācijas, bet arī mājas man apēda… Bet to es viņiem nešķiņķošu… Kā seseriem tiem vajag no bankas izsprāgt laukā!…» Viņš iepazīstināja sapulci īsumā ar savu aizņēmuma lietu, par kuru mēs jau zinām. Fināls bija tas, ka Kristaps procentus nemaksāja vai arī nespēja maksāt. Viņš, cilvēks, bija norēķinājis tā: «Ko tad viņi man vairāk var izdarīt kā tās mājas pārdot?! Obligācija man lielāka nekā parāds, atliks man tūkstoši pieci seši. Uzsākšu ko citu…»


Ar vārdu sakot, viņš rēķināja tā, kā jau bija runāts. Te kādā jaukā dienā tas no kases saņem pavēsti samaksāt sava aizņēmuma procentus, jo pretējā gadījumā kase būs spiesta pārdot viņa roku ķīlu. Viņš nemaz lāgā neizprot, kas tas ir, un naudas procentu maksāt tam nav. Te neilgi pēc notecējuša termiņa viņš saņem otru paziņojumu, šoreiz no Olufejeva, ar uzaicinājumu samaksāt 16000 rubļu lielo obligāciju ar visiem procentiem; pretējā gadījumā viņš būs spiests sūdzēt pie tiesas un, lai nodrošinātu savu parāda segšanu, arestēt viņa īpašumu. Redzēdams, ka lieta ir nopietna, viņš aizsteidzas uz Rīgu, sagrabina naudeli priekš procentiem, grib drusku maksāt un noprasa direktoriem, kādēļ tie obligāciju pārdevuši. Tie parāda viņa paša parakstīto reversālu, kas tiem dod tiesību to darīt. Viņa paraksts jau ir, bet vai viņš pats zina, ko toreiz parakstījis! Ar Olufejevu nemaz nelon runāt, tas tikai diaboliski pasmīn. «Samaksājiet manu naudu, un obligācija ir jūsu…» Nu skrien vēl pie Pudiķa, lai tas palīdz tāpat kā izgājušo reizi. Bet tas viņam vairs vainīgs nejūtas un par to lietu i dzirdēt negrib. Viņam gar to nav nekāda daļa!… Tā viņš nemaz labi nedabūja apskatīties, kad bija jau izsūdzēts, izķīlāts un no mājām laukā, vairāk nemantodams kā savu paputējušo inventāru un to, kas mugurā! «Vai tie ir direktori un tautieši?!» viņš nobeidza savu ziņojumu. «Razbainieki tie ir…» Viņa nostāsts bija citiem pārāk interesants un izsauca visādas piezīmes. «Redzi, kā direktori tiek pie naudas!» bija dzirdamas balsis. «Tādēļ var saprast, ka viņus ne sviešus nevar izsviest…» Bet Kalniņš īgni norūca: «Līķu andelmaņi!…» «Iz visa tā ir redzams,» Veinbergs rezumēja, «ka ir nepieciešami nostādīt direktoru rīcību zem kontroles. Kā to panāksim, to pārrunāt ir šīsdienas apspriedes mērķis. Tā kā mēs še esam sapulcējušies vienu uzskatu cilvēki, tad nu mums būtu jāpārrunā viss, lai neaizejam uz sapulci nesagatavoti, zinātu, ko likt priekšā, kā uzstāties, par ko debatēt, kā balsot un ko vēlēt. Ir no svara, ka viss norit pēc iepriekš sagatavota plāna…» «Itin pareizi!» dažas balsis iesaucās. «Vadāt tikai mūs un sakāt, ko mums darīt… Mēs skatāmies uz jums…» «Kases bilance,» Veinberģis attīstīja savu priekšlikumu un pārskatu, «sniedzas tuvu pie viena miljona rubļu. Tā ir tautas nauda, kuru turpmāk nevar atstāt bez kontroles. Vajag zināt, kam šī nauda tiek aizdota un vai tā tiek aizdota patiesi lietderīgiem mērķiem. Tagad par to lemj tikai pieci un zem apstākļiem kā tagad – tikai trīs cilvēki. Trīs cilvēki tātad par šo tautas naudu ir pilnīgi patvaldnieki un rīkojas ar to pēc savas patikas…» «Pareizi, pareizi!» dažas balsis apstiprināja. «Nu, var sacīt, ka bez direkcijas jau arī ir vēl revīzijas komisija,» Veinbergs turpināja, «kuras pienākums sekot direkcijas darbībai. Kā mēs no revīzijas komisijas priekšnieka advokāta Lazdiņa zinām, tad viņa to arī dara un ne vienreiz vien aizrādījusi direkcijai uz viņas pretlikumībām. Bet nu trūkums ir tas, ka pēc statūtiem nav nevienas iestādes, pie kuras varētu griezties un kura uz ātru roku varētu lietu izšķirt un direkcijas kļūdas izlabot. Direktori atbildīgi vienīgi pret pilnu sapulci, un tā sanāk tikai reizi par gadu. Tās sanāk arī tikai uz dažām stundām, otrkārt, tām stipri gadījuma raksturs, tā ka tur lietas grūti izšķiramas. No šīm sapulcēm ar balsu vairākumu ievēlētiem direktoriem mēdz būt tanīs arī balsu vairums. Galvenais, viss atkarājas no sapulces vadīšanas, un pēc statūtiem, kā mēs zinām, pilnas sapulces vada direkcijas priekšnieks.» «Un, kas viņam nepatīk, to viņš nemaz nepielaiž pie vārda!» dažas balsis iesaucās. «Te nu būtu jācenšas panākt kases pārvaldībā sistēmas maiņa,» Veinbergs turpināja. «Jo pēc mana ieskata vainojama sistēma un ne tik daudz personas – –» «Oho!» Kalniņš iesaucās. «Šie līķu andelmaņi nebūtu vainojami!?» «Es gribēju sacīt, ka te nevar līdzēt personu, bet sistēmas maiņa,» Veinbergs turpināja. «Mums jāpārgroza statūti pēc valdības izdotiem normālstatūtiem. Pēc tiem gan arī pilna sapulce ievēl direkciju


tieši no sava vidus, bet ievēl tai līdzās revīzijas padomi, kuras locekļu skaitu nosaka pati pilnā sapulce. Lemšana par kredītiem un visiem principa jautājumiem piekrīt revīzijas padomei, direkcijai paliek tikai izpildu vara. Ar citiem vārdiem, kā padome nolemj, tā direkcijai jārīkojas. Ja direkcija gribētu pārkāpt padomes lēmumus, pēdējā katru brīdi var sasaukt pilnu sapulci un likt tai lietu izšķirt. Pilnas sapulces vairs nevada direkcijas, bet padomes priekšnieks, un tādēļ tās vairs nekad nevar ņemt nevēlamu virzienu. Varētu vēl statūtos paredzēt pantu, ka padomei tiesība nepaklausīgo direkciju suspendēt līdz pilnas sapulces izšķiršanai…» Sakustēšanās sapulcē liecināja, ka viņa ar šo priekšlikumu lielā mērā apmierināta un ar bijību nolūkojās uz Veinbergu, kam tik gudra galva. Tikai pats Krauklītis nebija piekritējs statūtu maiņai tādēļ, ka līdzšinējie statūti deva kasei tādas brīvības un pavieglojumus, par kādiem normālstatūtos ne sapņot nevarēja. Viņš nekad nebūtu varējis no kases tādas summas aizņemties un ar tām operēt, ja tai būtu jārīkojas pēc normālstatūtiem. Bet, tā kā statūtu maiņa bija pats galvenais cīņas ierocis, kā aprobežot direktoru varu, tad arī viņš savas atsevišķās domas paturēja pie sevis. Arī Kaspars Lieknejs, kurš bija cīnījies pret pilnu sapulču tiesību atņemšanu no delegācijām Hipotēku biedrībā, redzēja šinī priekšlikumā ko līdzīgu. Bet arī viņš neko nesacīja un pataupīja savu pulveri izdevīgākam brīdim, kad skaidri būs redzams, kurā pusē var nostāties. «Tā kā šinī padomē vajadzēs savu cilvēku divdesmit, tad mums atveras plašas izredzes iedabūt tajā no savas puses ļoti noderīgus cilvēkus,» Veinbergs tālāk paskaidroja. «Pats par sevi protams, ka inteliģentus, vispār populārus cilvēkus ievēlēs drīzāk. Viņiem tādu nav, bet mums to ir daudz… Vai kādam kāda ieruna pret manu priekšlikumu?» «Ierunu nav, tātad pieņemts!» viņš turpināja. «Lūdzu tad tādā garā aģitēt, sapulcē debatēt un balsot. Katrā ziņā, šis jautājums tiks plaši jo plaši apskatīts arī «Baltijas Vēstnesī»… Biedri uz tādiem uzskatiem jāsagatavo…» Šis jautājums tātad bija nokārtots, un viņi pārgāja uz nākamiem dienas kārtības punktiem. «Tālāk mēs prasīsim, lai sapulces vadonis tiktu izvēlēts no pašas sapulces,» Veinbergs turpināja. «Pēc kases statūtiem to dara gan direkcijas priekšnieks. Bet visā civilizētā pasaulē tas ir parasts un tā ir goda lieta, ka sapulces vadonis tiek vēlēts, jo, kur par pašu direkciju tiesu spriež, sapulces vadonim vajag būt neitrālai personai.» «To jau nu mēs nedabūsim!» Ābrants sacīja. «No sapulces vadīšanas Pūcītis neparko neatkāpsies.» «Tas atkarāsies no pilnas sapulces, ja viņa to enerģiski prasa,» Veinbergs paskaidroja. «Lai prasījumam dotu juridisku pamatu, var iesniegt pret direkciju kādu sūdzību. Iemeslu priekš tam, domāju, netrūks…» «Pieņemts!» Lībeks un citi iesaucās. «Un kā kandidātu uz sapulces vadoni mēs uzstādām Fridrihu Veinberga kungu. Kurš cits gan vēl prot tās sapulces tik labi izvadīt?!» «Pieņemts, pieņemts, lūdzam!» visa sapulce kā viens vīrs uzturēja viņa kandidatūru. Veinberģim tas ļoti patika, lai gan viņš to neizrādīja. «Es domāju, ka šo pienākumu varētu uzņemties arī kāds cits. Bet, ja sapulce prasa, es no tā neatsakos…» Skaļi aplausi, un šis jautājums bija ieskatāms par galīgi izšķirtu. «Tālāk mums būtu jāgādā, lai revīzijas komisijas ziņojums būtu tāds, kas lietu pietiekoši apgaismo,» Fr. Veinbergs turpināja. «Ja spilgti izceļas nebūšanas un direkcijas kļūdas, tad mums jo dibināts iemesls prasīt pēc revīzijas padomes…» Pa tam bija ieradies advokāts Lazdiņš, kurš paskaidroja sekoši: «Revīzijas ziņojums, kuru es celšu priekšā kā revīzijas komisijas priekšnieks, būs ļoti ass. Sevišķi es apgaismošu tos zaudējumus, kas kasei cēlušies, izdodot uz obligāciju pārāk par vērtību uz Vecpiebalgas Laugu mājām, un zaudējumus, kas cēlušies caur Olufejeva mēbeļu veikalu…» «Lūdzu uzņemt revīzijas ziņojumā arī manu lietu!» Viķildu Kristaps spēji iesaucās. «To, ka direktori man no obligācijas nokrāpuši 6000 rubļu.» Un, kad Lazdiņš negribēja saprast, viņš tam ātri attēloja lietas


apstākļus. Lazdiņš noraustīja kamiešus. «Kasei zaudējums caur to nav cēlies. Taisni otrādi, tie viņu ļoti veikli izsargājuši no zaudējumiem…» «Kā, es lūdzu?!» Kristaps lielām acīm iesaucās. «Tad mans zaudējums nekas nav?! Es lūdzu celt to priekšā pilnai sapulcei, lai tauta izspriež, kam piekrīt tie 6000 rubļi – man vai direktoriem? Taču man, un tādēļ lai direktori man nokrāpto naudu atmaksā!» «Ja obligācija ieķīlāta kā rokas ķīla, tad kasei arī tiesība to pārdot,» Lazdiņš paskaidroja. «Es nezinu, vai tur varēs ko izdarīt…» Patiesībā viņam šis jautājums bija diezgan kutelīgs, jo bieži vien viņš saviem klientiem vadīja tādas lietas ar uzpirktām obligācijām, un tās bija tās patīkamākās un ienesīgākās lietas visā viņa praksē. «Es sagaidu, ka jūs to celsiet priekšā pilnā sapulcē, es pastāvu uz to! Es esmu aplaupīts, un aplaupītam arī savas tiesības…» Saņēmis dūres un saslējies kājās, Kristaps stāvēja par savu prasību un cieši lūkojās uz advokātu, kurš viņam nekādu pozitīvu atbildi nevarēja dot. Visu acis ar interesi lūkojās turp. Veinbergs nojauta, ka sapulces darbībā iemetas mezgls, kuram veikli jāprot apiet apkārt. «Tagad nāk pats svarīgākais,» viņš pārtrauca neomulīgo klusumu. «Mums jāvienojas par noderīgiem kandidātiem uz direktoru amatiem…» Sapulce uzreiz sakustējās un aizmirsa incidentu. Visas acis uzreiz no Kristapa novērsās un ar lielāko interesi koncentrējās uz sapulces vadoni. Kā rādījās, tad tas bija pats pievilcīgākais punkts visā dienas kārtībā, jo pēc sakustēšanās iestājās tik dziļš klusums, ka varēja dzirdēt vai adatu nokrītam. Veinbergs gaidīja, ka sapulce minēs kādus kandidātus, bet neviens neminēja. «Pārvēlami ir Krauklītis un Bisnieks,» viņš paskaidroja. «Ka par Krauklīša kungu mums noderīgāka kandidāta nav, par to, es domāju, mums nebūs divēju domu. Tādēļ lūgsim viņu, lai tas uzstājas kā kandidāts arī uz priekšu…» «Lūdzam, lūdzam!» visi piekrītoši sacīja. «Pateicos ļoti par uzticību,» Krauklītis glaimots atbildēja. «Bet savu kandidatūru es pieņemu tikai atkarībā no tā, kāds būs mans līdzkandidāts Bisnieka vietā. Mums taču būs jādzīvo tikpat kā uz nažiem. Tagad viss atkarāsies no jaunu biedru pieņemšanas, un vecajam Zangum (Martinsonam) mugurkaula nepavisam nav! Ja man nav labāka līdzbiedra, viens es tur nekā nevaru izdarīt…» «Jā, jā, tur vajag tagad stīvu zeļļu!» Kalniņš piebilda. «Citādi viss ies pa vecam!…» «Ja no sapulces neviens netiek minēts, tad mums viens tāds noderīgs kandidāts ir,» Veinbergs pasteidzās izskaidrot. «Gan ļoti stūrgalvīgs cilvēks, bet zem tādiem apstākļiem, kā viņam tagad būs jāstrādā, šāda stūrgalvība taisni ieteicama. Tas ir advokāts Zaķītis…» Iestājās klusums, nepriecājās neviens, bet gan uz daudzu vaigiem bija lasāms tā kā pārsteigums. Viens otrs no klātesošiem pie sevis sirdī jau bija nocerējis uz šo godu, bet, paskat, viņiem jau advokāts ir, ko likt vietā. «Ievedot jaunās tiesas, Zaķītis paliek bez nodarbošanās tādēļ, ka neprot krievu valodu,» Veinbergs centās viņa kandidatūru tuvāk motivēt. «Tas taisni laimīgi izgadās, ka mums vajadzīgs tāds cilvēks, kas, tā sakot, var dzīvot uz nažiem! Zaķītis, kā jau sacīts, priekš tam taisni ir īstais vīrs…» Kad sapulce vēl arvien atbildēja ar klusuciešanu, viņš ieminējās: «Vai sapulcējušies būtu mierā ar Zaķīša kandidatūru?» «Labs ir!» garderobjers Hofmanis pārtrauca klusumu. «Studierēts cilvēks, ko tur vairāk!…» «Kas ir par Zaķīša kandidatūru, lai paliek sēžot!» Veinbergs lika balsot. Neviens nepiecēlās. «Tātad pieņemts vienbalsīgi,» Fr. Veinbergs apmierināts sacīja. Neviens nekādu ierunu necēla. «Beidzot nu vēl jāparūpējas par to, lai sapulces sastāvs būtu tāds, ka mūsu priekšlikumi tiek pieņemti un mūsu kandidāti ievēlēti,» Fr. Veinbergs turpināja. «Ar citiem vārdiem, lai sapulcē mums būtu


pārsvars. Kā ar to īri…» Jautājoši tas lūkojās uz abiem aģitatoriem. Hofmanis ķēra pēc sava raga, lai ieņemtu prīzi. «Nav ko bēdāt,» tas apzinīgi attrauca, «savu divisimt līdz divi simti piecdesmit vīru mums ir droši. Tik daudz Pūcis ar Bisnieku nekad nevar dabūt kopā!… Ir jau arī strādāts pa tām dienām…» «Ar to tad mēs savu dienas kārtību būtu izsmēluši,» Veinbergs apmierināts paskatījās pulkstenī. «Tagad turpmākais ir, ka ar visiem saviem domubiedriem ieronamies laikā sapulcē un izvedam pēc še norunātā plāna savu gribu. Tātad uz redzēšanos pilnā sapulcē, ja neradīsies vajadzība noturēt vēl kādu apspriešanos.» Viņš steidzās prom uz pili, kur viņam bija darīšana. Tāpat arī citi visi ātri izklīda, jo darba diena un katram sava darīšana. Retais izgāja pie bufetes, izdzēra savu glāzi alus, bet tāpat kājās, un tad devās pie sava pienākuma. Tikai vecie biedri, kā fabrikants Mārcis, vecais Mikentāls un Kreilis, kuri reti uz biedrību nāca un ilgi nebija tikušies, piesēda un pie glāzītes drusku parunājās. Viss lielais pulks, kā jau sacīts, devās projām. Garderobes telpās Hofmanis ar Kalniņu noskatījās aizgājējiem pakaļ, ieņēma pa labai šķipsnai no sava raga un nogrozīja galvas. «Es tev varu galvot, ka tie visi mūsu cilvēki nebija, kas te bija ieradušies,» Hofmanis skeptiski sacīja. «Es tev varu galvot, ka tāds Ploriņš, tāds Ērkulītis, tāds Lieknejs paši pirmie noies pie Bisnieka un viņam visu izstāstīs!…» «Jā, jā!» Kalniņš sāpīgi piebilda. «Kad tie kungi mūs neklausa, grāvī viņi iebrauks…» Ploriņš, Ērkulītis un Lieknejs pa tam gāja gar Vērmaņa parku pa Suvorova ielu uz Elizabetes ielas pusi, it kā tiem visiem būtu viens ceļš un viens mērķis. Neviens no viņiem neko nerunāja, bet katram bija kas uz sirds. «Koo?!» Lieknejs beidzot pārtrauca klusumu. «Tikai advokāti var tās vietas ieņemt un tikai advokāti! Kur ir kāds robs vaļā, iebāž atkal advokātu! Bet par vīriem, kas priekš tautas plēsušies, par tiem neviens nedomā…» Viņš te domāja sevi un savus nopelnus Hipotēku biedrībā, kur tas tik daudz ar vāciešiem bija cīnījies par pilnas sapulces tiesībām un pret delegācijām, tik daudz tērējies un materiāli cietis. Vācieši pat, viņam nezinot, bija likuši ievelt vairākas alus mucas viņa alus pagrabā, lai notaisītu to vēlāk par zagli! Tauta gan pa druskai viņa nopelnus bija atzinusi un ievēlējusi par priekšnieku Jonatana biedrībā, bet ar to vien viņam nebija līdzēts. Ploriņš, būdams uzskatos, ka tas, ja viņš pāriet no Bisnieka un Pūcīša otrā pusē, ir liels un neaizmaksājams nopelns, attiecināja to uz sevi. «Zināms,» viņš sacīja, «tā direktora vieta pēc patiesības pienācās man. Ja es būtu direktors, es jums nevienam kredītu neliegtu.» «Nu, es jau nekādā ziņā neliegtu,» Ērkulītis piebilda, ar to saprotami norādīdams uz sevi. Pēc Plauša nāves viņš turēja vīnūzi pats uz sava rēķina, tā ka viņa ienākumi bija pavisam citi, un viņš savai personai stādīja arī pavisam citas pretenzijas. Un, it kā būtu norunājuši, tie visi iegriezās Elizabetes ielā un gāja uz Nr. 16. Nevis Redberga alus pagrabā, kur dažkārt mēdza iegriezties, bet kāpa tieši pa trepēm augšā un, Kauliņam nemaz atļauju neprasīdami, devās tieši iekšā pie direktoriem. Direktori sēdi bija jau nobeiguši, bet Pūcītis, Olufejevs un Bisnieks bija vēl kopā. Ploriņš, kas ar direktoriem stāvēja uz «tu», sniedza Bisniekam roku un sacīja: «Nu tikai aun kājas un taisies, ka tiec! Tavā vietā nu nāks advokāts…» «Nu, nu, vai tik traki jau būs?!» Bisnieks pa jokam iesaucās. «Advokāti par direktoriem, tikai advokāti vien!» arī Ērkulītis no savas puses piebalsoja. «Ne tu, ne es, ne Lieknejs, advokāts Zaķītis būs…» Lai gan ironiski, it kā ņemdami to lietu par joku, direktori tomēr vērīgi klausījās. Pūcītis un


Olufejevs, kuri nebija pārvēlami, tiem nekas, bet Bisnieks, par kura ādu kauliņi tiek mesti, šinī ādā nemaz negribēja rimt. Viņš tikai to neizrādīja. «Blēņas!» viņš atmeta ar roku. «Par tādiem niekiem es nemaz neuztraucos…» «Nav blēņas, lieta nopietna!» Lieknejs apstiprināja. «Ar to pašu laucinieka obligāciju būs Olufejevam kaklā!…» «Tur man nekā nepadarīs!» Olufejevs diaboliski pasmaidīja. «Esmu ar savu aitiņu uz sausuma. Lai man pierāda, ka kasei tur ir par kapeiku kāds zaudējums ticis?!» «Bet ko atbildēsi par to iztrūkumu mēbeļu magazīnā?» Ploriņš iebilda. «Arī par to tev bruks virsū…» «Es sapulcē lietu noskaidrošu!» Olufejevs attrauca. «Paskaidrošu, ka veikals pieder ne man, bet Krauklītim, un esmu tam devis tikai savu firmu.» «Atkarāsies no tam, kā tauta pret jums nostāsies!» Lieknejs turpināja. «Vai viņa piekritīs tev vai Krauklītim? Tādēļ mums jāzina, kas mums par to būs, ja mēs par jums stāvēsim un balsis gādāsim!… «Nu, par to jau mēs varam parunāt,» Bisnieks draudzīgi sacīja. «Ja ir pašu cilvēki un riktīgi turas… Vai tu domā, ka man tas direktora amats jau tā pie sirds pieaudzis? Vai Pūcim tik liela griba pēc tā, Olufejevam? Mēs esam līdz kaklam apnikuši! Bet, kad ar māmuļniekiem jācīnās, mēs turēsimies līdz pēdējo… Vēlāk lai mūsu vietās nāk pašu cilvēki…» «Mēs tikai negribam atdot kasi māmuļniekiem,» Pūcītis apstiprināja. «Vairāk mēs nekā negribam…» «Un saviem cilvēkiem jau esam gatavi izpalīdzēt katrā laikā,» Bisnieks turpināja. «Kādas tad jums tās vajadzības būtu?» «Man vajag tik daudz, ka varu no jauna vienu ontlīgu vīnūzi ierīkot!» Lieknejs sacīja. «Ar vāciešiem esmu plēsies diezgan…» «Un man priekš jaunas ceptuves ierīkošanas tūkstotis mazākais vajadzīgs,» Ploriņš piebilda. «Man jau tāpat,» Ērkulītis piebilda. «Ja es gribu pieņemt otru vīnūzi, tad bez «taukšta» tā lieta neiet…» «Nu jā, – es nezinu, redzēsim!» Pūcītis vilcinādamies sacīja. «Ja jau tā garantija pietiekoša un kasē svabada nauda – –» Bisnieks piemina viņam kāju, un Olufejevs meta ar acīm. «Gan jau būs garantija, kur tad viņa paliks!» pirmais viņu pārtrauca. «Visiem esam aizdevuši, pašu cilvēkiem nu neaizdosim?» Un Olufejevs piebilda: «Ja jau līdz šim tiem esam aizdevuši, tad taču tur kāda garantija ir…» «Nu jā, jā,» Pūcītis pēdīgi piekrita, «labi jau būs! Tikai par to nu vajag stāvēt, lai kase neaiziet māmuļnieku rokās. Būs viņa mūsu, būs kredīts, būs direktoru vietas…» Klienti, kuri par Pūča vilcināšanos jau bija kļuvuši nemierīgi, tagad runāja pavisam citu valodu. «Neturiet bailes, mēs zinām, kā mēs strādāsim!» Lieknejs iesaucās. «Mēs pateiksim: āre, viņi grib revīzijas padomi. Vai ziniet, kas tas ir? Viņi grib ievest tāpat kā Hipotēku biedrībā delegātu sapulces, lai biedriem vairs nebūtu nekāda teikšana. Viņi tad nāk ar saviem direktoriem un rīkojas ar mūsu mantu, kā tiem patīk… Bet es saku: nost ar vācu draugiem, mēs paliksim pie savas vecās kārtības!… Viņi izgāzīsies ar savu priekšlikumu, ka nezinās, cik veci paliek!» «Un statūtus viņi grib pārgrozīt!» Ploriņš piebilda. «Biedri, kam ir vēl tik plaši statūti, kas dod tik lielas brīvības, kā mūsu kasei?! Bet viņi grib tādus statūtus, pēc kuriem tikai tie var aizņemties, kam tūkstošiem dalības naudas, bet mazturīgie biedri nedabūs nekā un varēs noslaucīt degunu. Tagad var aizņemties vienādi tik mazturīgais, kā bagātnieks, bet viņi grib vieni mūsu noguldītos grašus un tādēļ grib mūsu statūtus pārgroz��t, kā tas viņiem par labu. Bet mēs to nepielaidīsim, mēs paliksim pie savas vecās kārtības! Es saku, viņi ar savu priekšlikumu kritīs cauri, ka ne dibenu neatradīs.» «Un to tev, Bisniek, vajag ņemt vērā, ka viņiem sapulcē būs divi simti piecdesmit cilvēku,» Ērkulītis piebilda. «Tādēļ vajag gādāt, ka mums ir vismaz savu trīssimt piecdesmit. Ja nav vecu biedru tik daudz, kas droši, vajag uzņemties jaunus. Ko tas iztaisa, pāris rubļu no cilvēka? Var jau to naudu samest…» Tā viņi deva katrs savu labu padomu un izstāstīja visu šīs dienas sapulces gaitu. Tās bija ļoti


vērtīgas ziņas no ienaidnieka aizmugures. Izrunājušies vēl par šo un to, klienti pacilātu garastāvokli aizgāja. Direktori dzirdēto klusu pārdomāja. «Vai nu tur patiešām arī kas ir, vai tikai viņi grib izraut mums to kredītu?» Pūcītis beidzot ieminējās. «Es neticu, ka tie ir mūsu cilvēki…» «Kur nu mūsu?!» Bisnieks atmeta ar roku. «Šaudās no vienas puses uz otru, tā ka palaisties uz tiem nevar nepavisam! Bet būt tur kaut kas ir, un tādēļ drošības dēļ viņiem vajag solīt. Tad viņi nezina, kā rīkoties! Nesolīsi tu viņam nekā, tad zini droši, ka viņš tev būs pretim. Bet sasoli tu viņam labi, un viņš par tevi skries ugunī!…» Olufejevs diaboliski pasmaidīja. «Galvenais, ka tu neko nezaudē, viņam solīdams. Soli viņam, ja vajadzīgs, zvaigznes no debesīm… Lai tas paņem, ja var…» «Nu, protams!» Bisnieks piebilda. «Redzēji, kādi viņi bija sākumā, bet, tiklīdz pasolīja, uzreiz cita valoda!… Mums arvien vajag izlikties tā, ka savus amatus esam apnikuši un labprāt atteiksimies, ja tikai dabūsim savā vietā labus cilvēkus. Mums tad piekritēju būs vai cik, jo katrs jau grib būt tas labais cilvēks! Bet, vai mēs atteiksimies un kad mēs atteiksimies, tas atkal jautājums par sevi… Āre, tā vajag strādāt!…» «Tagad es jūs saprotu,» Pūcītis nobeidza sarunas. *** Pienākusi ilgi gaidītā svētdiena, kad bija izsludināta Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kases pilnā sapulce. Agri no rīta, stundu vai vairāk pirms sapulces sākuma, iekams vēl bija ieradušies kārtībnieki un sapulces rīkotāji, prāvs pulciņš tautiešu jau bija sanācis «Uļeja» zālē. Arī Hofmanis un Kalniņš bija starp tiem. Varēja redzēt, ka tie ir gāzēji. Garastāvoklis bija teicams un liela interese: kas šodien notiks? Hofmanim un Kalniņam bija ļoti izdevīgs darba lauks, ja uzdūrās uz kādu nepazīstamu biedru, kas vēl nebija apstrādāts. Protams, «Baltijas Vēstnesī» jau nu bija rakstīts diezgan: gandrīz miljons tautas naudas kasē atronas direktoru rokās bez kontroles, un tādēļ vajadzīga revīzijas padome; kase gan izmaksā 15 procentus dividendu, par pusotru gadu 23 procentus, bet patiesībā dividendei vajadzēja iznākt 30 procentu. Pēc statūtiem grāmatvedis Krūms bija algojams no tās peļņas daļas, kas paredzēta valdei, bet direktori viņu algo sevišķi un patura valdes tantjēmu vienīgi sev. Un tā vēl par vienu otru lietu jau katrs zināja. Bet Hofmanis un Kalniņš par visiem direktoriem kopā un par katru atsevišķi varēja sniegt daudz sīkākas un tuvākas ziņas: kā Bisnieks uz Laugu mājas obligāciju kasei nozadzis savu 700 līdz 800 rubļu; Olufejevs ar savu mēbeļu magazīnu noblēdījis 1000 rubļu. Revīzija par to šodien ziņošot, un tas nebija vis katram zināms. Tie ir tumši goda vīri, kas nebīstas ne no kādiem tumšiem veikaliem! Vai Plausis viens pats ar tiem līķiem andelējās? Vai Bisnieks, Pūcītis un Olufejevs bija tīrām rokām? Tie tikai bija gudrāki un prata iziet ar veselu ādu… Tiem ir sakari ar zelta klubistiem un diezin ko vēl. Tie kasē sagrābuši tautas naudu savās rokās un grib to izputināt… Ko visu ar šo tautas naudu nevarētu izdarīt? Ir tam būtu sava piepalīdzība, ir tam savs kredīts. Ja jau būs revīzijas padome, un uz to biedriem vajag pastāvēt, tad būs visiem taisnība un katrs dabūs savu. Kamēr atnāk kontrolieris, kura pienākums biedrus pret grāmatiņu uzrādīšanu ielaist zālē, tur ir jau kāds simts cilvēku. Ieronas darbvedis Sīpolu Ingus un grāmatvedis Krūms ar grāmatām, atsteidzas kārtības komisijas priekšnieks Kete, kam jālūkojas uz to, vai zālē nav nebiedri un vai visi būtu savas grāmatiņas pie durvīm uzrādījuši un pierakstījuši. Bet kas tev pierakstīsies, ja neviena pie durvīm nav, kas pieraksta. Kete sauc un kliedz: «Ei, veiri, kos sogojuši zoļā bez kontroļa, iznāk uz āru pie kontroļa! Teiri kā nagudri, bez goismas saskrājuši…»


Bet viņa uzstāšanās saceļ tikai opozīciju. Vienkārt, pie durvīm ronas drūzme, jo plūst arvien jauni biedri klāt, un, otrkārt, tie, kas ieņēmuši vietas zālē, nekust vairs. «Ja esi kontrolieris, tad nāc laikā un neguli!… Kas tā ir par cūku būšanu?!…» Aģitatoriem Hofmanim un Kalniņam lielas pūles piedabūt biedrus, lai tie tomēr iet un pierakstās. Jo viegli var būt, ka tādu neizkontrolētu sapulci direktori nemaz nenotura, it sevišķi, ja manīs, ka tiem nav pārsvara. Var būt, ka viņi tikai uz to gaida un pasaka: «Zālē sanākuši nebiedri, sapulce jāatliek!» Tikai vecais Kete savā amata dedzībā neizmana, kas viņa partijai var par labu nākt. Kad kalns neiet pie Muhameda, Muhameds iet pie kalna. Viņš apstaigā tos, kuri nosēdušies, un noprasa tiem, lai uzrāda biedru grāmatiņas, kuras tad pieraksta. Tā kā viņam pie krūtīm spoža kārtībnieku nozīme, neviens ir neiedomājas pretoties. Atnāk Altberģis, Birzgals un vēl citi pašu cilvēki, kuru uzdevums iepazīstināt biedrus ar māmuļnieku-advokātu īstiem nodomiem un taisīt sapulcē vajadzīgo «štimmungu». Bet tie runā tikpat kā pret sienu, jo no pretpartijas saaģitētie tos ir dzirdēt negrib. Klausies, kur vien gribi, vairāk nedzirdi: «Nost ar «melnajiem»!» un «Lai dzīvo revīzijas padome!» It sevišķi Viķildu Kristaps ar savu obligācijas lietu dara direktoru reputācijai ārkārtēju postu. Nenoguris tas stāsta, un arvien tam ir jauni klausītāji. Sarkastiskie smīni uz visu vaigiem nezīmējas ne uz ko citu kā uz direktoru rīcību. Altberģa un Birzgaļa vārdi pret viņu vējā runāti! Abi sāpīgi saskatās un bažīgi saka: «Par maz strādāts, par maz… Diezin kā šodien izies!…» Ieronas Pūcītis ar citiem direktoriem, pārlaiž skatienu pār čalojošo ļaužu pūli, kas viņiem neko labu neapsola. «Teic vēl, ka atsacīsies no direktora amata,» viņš klusu Bisniekam pārmet. «Ļaudis to iztulko par vājības zīmi.» Bisnieks paliek atbildi parādā. Nervozi viņi ieņem savas vietas pie galda. Aiz viņiem nāk «Dienas Lapas» redaktors Pēteris Stučka, kas citreiz ar savu lielo stāvu tik pašapzinīgs, bet tagad it bikls un nobaidījies. Viņš jau nezina, ko no šīs sapulces var sagaidīt. Parādās arī «māmuļas» pīlāri – Zaķītis, Veinberģis, vecais Dīriķis, Juris Lazdiņš un citi. Aģitatori jau par to gādājuši, ka tie tiek sagaidīti ar aplausiem. Pēdējie tomēr nav vispārēji un arī diezin cik izjusti, bet arvien noderīgi, lai direktorus padarītu nervozus. It sevišķi biedri uz aģitatoru aizrādījumu apskata šodien ievēlamo direktoru Zaķīti. Nekas. Neraugot uz spico bārzdu, ir vīrs ar kamiešiem, kas var ko nest. Ir jau kopā savu četrdesmit cilvēku vai vairāk. Tie arvien paliek nemierīgāki, jo laiks sākt. Pūcītis izmaina klusu domas ar Bisnieku: «Vai tikai Zangus nav rīkojies saziņā ar māmuļniekiem, piepeši atteikdamies? Tagad divu pārvēlamo direktoru vietā jāvēl trīs, un, ja pretinieki dabū cauri savus, tad esam apkārt uz visiem laikiem…» Direktori vēlreiz pārlaiž skatienu pār zāli, vai visi pašu cilvēki ieradušies. Svešo ļaužu jūrā jau arī vienu otru saredz: tur ir Lieknejs, tur Ploriņš, tur Ērkulītis! Bet vaigi noslēpumaini kā sfinksiem. Varbūt paši sevi vēl nav skaidrībā un sliesies uz to pusi, kur būs balsu vairākums… Beidzot ir laiks; Pūcītis kāpj katedrī, atklāj sapulci un nolasa dienas kārtību. Veinberģis, kas turpat priekšā nosēdies, lūdz vārdu pie dienas kārtības. «Tā kā šodien tiks pārrunātas dažas lietas, kas attiecas uz direktoru rīcību,» viņš, savu smalko balstiņu paceldams, sacīja, «tad es lieku priekšā izvēlēt neitrālu sapulces vadoni no pašas sapulces vidus!» «Sapulces vadoni ievēlēt, ievēlēt sapulces vadoni!» vai kādas simts balsis korī atbalsojās. «Nost ar Pūci, mēs gribam vēlētu sapulces vadoni!» Pūcītis tomēr palika drošs savā vietā un gaidīja, kamēr troksnis aprima un sapulce nomierinājās. «Pēc mūsu kases statūtiem,» viņš piesauca arī paragrāfu, «pilnas sapulces vada valdes priekšsēdētājs. Ja mēs vēlētu citu sapulces vadoni, tad mēs ar to pārkāptu statūtus.» Tas bija pliķis Veinberģim jo paragrāfus tas cienīja tāpat kā visi citi advokāti. «Es domāju, ja direkcija tam piekristu,» tas atbildēja, «mēs varētu pielaist arī izņēmumu. Vispār tas mūsu biedrību dzīvē


parasts, ka sapulce pati izvēl vadītāju, un direkcijas goda prāts jau arī piespiež šādam vispār par paradumu kļuvušam godprātības likumam nepretoties…» «Nost ar Pūci!» atkal simtām balsu iesaucās. «Sapulces vadoni vēlēt! Vēlēt sapulces vadoni!» Pūcītis atkal ar dzelzs izturību gaidīja, kamēr troksnis apklust, tad ar savu griezīgo balsi piemetināja: «Te nevar būt runa par direkcijas goda prāta trūkumu, bet mums ir jāturas statūtu robežās. Jo it viegli var notikt, ka viens otrs biedrs, nemierā būdams, ka mēs pie tiem neturamies, iesniedz par mums sūdzību. Tad sapulce kā nelikumīga tiek atcelta un viņas lēmumi, tāpat izdarītās vēlēšanas no augstās valdības uzskatīti par nenotikušiem.» Tas līdzēja. «Mums pārsvars, – lai viņš vada!» aģitatori publiku nomierināja. «Pie balsošanām un vēlēšanām mēs tā kā tā ņemsim!…» Ticis pie vārda, Pūcītis enerģiski un caurgriezīgu balsi nolasīja kases pārskatu, kas bez tam bija arī drukāts un atradās jau katram biedram rokās. Skaidri un saprotami viņš uzsvēra katru skaitli, cik ienācis, cik izdots, cik nopelnīts uz katra konta, uz to tik un uz to tik, kopsummā par tik un tik daudz tūkstoš, simts un desmit rubļiem ar tik un tik kapeikām, – var sacīt, nolasīja tīri ar sajūsmu. Garastāvoklis sapulcē ievērojami mainījās. Viņš nosauca tik skaidri katru kapeiku un rubli, tad taču pareizi vajag būt. Īstie pretinieki jau sāka palikt nemierīgi un, gribēdami viņu sajaukt, allaž iesaucās: «Diktāk! Nevar sadzirdēt…» «Vajag izturēties mierīgi,» Pūcītis, pārtraucis lasīšanu, pamācīja. «Tad varēs dzirdēt diezgan arī tālāk zālē…» Viņš nobeidza savu lasījumu, var sacīt, ar lielu aplombu un uzaicināja revīzijas komisiju nākt ar savu ziņojumu, pēc kam varēs izteikties biedri. Pieteicās Juris Lazdiņš. «Vai jūs celsat priekšā savu vai revīzijas komisijas ziņojumu?» Pūcītis viņam noprasīja. «Jūs ziniet, ka esmu revīzijas komisijas priekšnieks,» Lazdiņš atbildēja, «un tādēļ es nolasīšu revīzijas ziņojumu.» «Es lūdzu vārdu!» jaunais Šiliņš iesaucās. «Es arī esmu revidents, bet ne no kāda revīzijas komisijas ziņojuma nezinu. Revīzijas komisijas priekšnieks Lazdiņš mūs, revidentus, pēdējā laikā ne reizi nav sasaucis uz sapulci un ar mums apspriedies. Mēs nezinām, ko tas sapulcei priekšā cels, un tādēļ lūdzam uzskatīt Lazdiņa kunga ziņojumu ne par revīzijas, bet par viņa paša privātu ziņojumu.» Tam piebiedrojās arī otrs revidents, pareizticīgais skolotājs Soliņš. «Lazdiņš rīkojies viens pats uz savu galvu… Revīzijas komisijai pat nav protokolu par savām sēdēm…» Sapulcē cēlās atkal mazliet kā apjukums. Sevišķi Veinberģis sēdēja kā uz oglēm, jo tas tiešām nebija likumīgi. Revīzijas komisijas ziņojums visiem revidentiem kopīgi pieņemams un parakstāms. «Vai tad pavisam pielaist tādu privātu ziņojumu?» Pūcītis sapulcei jautāja. «Vai neuzaicināt visu revīzijas komisiju, lai tā sastāda savu ziņojumu un ceļ to priekšā nākamā sapulcē?» «Atļaujiet man mazu paskaidrojumu!» Lazdiņš, kurš vēl arvien stāvēja katedrī, cieti apņēmies uz lasīšanu, piebilda. «Nav no svara, vai ziņojums ir vienīgi mans vai visas komisijas, no svara ir fakts, ko es te celšu priekšā. Jums jāzina, ka pārējie divi revidenti ir direkcijas piekritēji. Ja es tiem liktu balsot par manu ziņojumu, tie to atraidītu un jūs šos faktus nemaz nedabūtu zināt. Vislabākā gadījumā tie vismaz to izpaustu direkcijai, kura savas kļūdas censtos kaut kā aizsegt un attaisnoties. Bet lietas labā ir, ka viņi tiek pārsteigti. Tādēļ lai sapulce man atļauj savu ziņojumu nolasīt, – pārējie revidenti pēc tam var ziņot savu…» «Es likšu uz nobalsošanu –» Pūcītis sacīja, bet vārdi tam palika mutē, tāda kņada izcēlās. «Lasīt, lasīt, nolasīt!» sapulce kā viens vīrs sauca. «Nost ar tiem, kas ar direktoriem uz vienu roku! Mēs gribam zināt patiesību! Lasīt, nolasīt!…» Tā tikpat kā vētra gāja pa zāli, kamēr abi pārējie revidenti ar Lazdiņu sarunājās un viņu kavēja. Lazdiņš atbraucīja savu plato pieri un tad sāka arī. Ziņojums bija ass, viņš nebija melojis. Ikkatrā


trešā vārdā: «direktoru patīgas intereses», «direktoru patvarīga rīcība»… Direktori strādājuši taisni pret statūtiem, aizdevuši nelikumīgi tik daudz tūkstošu tam un atkal tik daudz tūkstošu tam. Direktori aizņēmušies par visiem kopā bez pienācīgas drošības 85 000 rubļu. (Ka lielāko daļu no šīs summas bija aizņēmies Krauklītis, to viņš neizcēla.) Bisnieks viens pats kasē ieķīlājis divas nevērtīgas obligācijas, vienu uz Vecpiebalgas Laugu mājām, uz kuru nākšoties zaudēt 680 rubļus, otru uz Krauklīša bazāru par 1000 rubļiem. Vēl lielākus zaudējumus kasei nodarījis Olufejevs. Slavenais zeltklubists ieķīlājis kasē kādu ādu par 100 rubļiem; Olufejevs bijis tas lietpratējs, bet no ādas iznākušas tikai divas apkakles. (Hofmanis ar dažiem no vietas: «Vecu lietu uzpircējs! Kenneris!») Ļoti sajūtams kasei ir zaudējums uz tā saucamās amatnieku mēbeļu magazīnas – 1167 rubļi! Nav taisnība, ka mēbeles pieder amatniekiem, tās pieder Olufejevam, un caur viņu vien šis lielais zaudējums kasei cēlies – – «Ā!» sašutuma vilnis pārskrēja pār visu zāli. «Tā tie vīri māk strādāt!? Nost ar Olufejevu!…» Bet Olufejevs tikai diaboliski pasmaidīja. Viņš zināja, ka, ja viņš tiks pie vārda, tas visu to lietu tā aptēlos, ka tā dabūs pavisam citu nokrāsu. «Tādas nelikumības nebūtu iespējamas,» Lazdiņš nobeidza savu ziņojumu, «direktoriem nebūtu iespējams rīkoties pēc savām patīgām iegribām, ja mums būtu revīzijas padome, kas viņiem lūkotos uz pirkstiem un neļautu tiem izdarīt nelikumības!…» Sapulce bija tā saniknota, ka tā direktorus būtu iznesusi vai pa durvīm laukā. Bet, tā kā tas nu nebija iespējams, tad neganti trokšņoja, kāpa uz krēsliem un kliedza: «Nost ar Olufejevu un Pūci! Nost ar Bisnieku! Nost ar direktoriem!» Viens no nevaldāmākiem trokšņotājiem bija Viķildu Kristaps. It kā bez elpas viņš klausījās Lazdiņa ziņojumā, kad nāks viņa lieta un revidents griezīsies pie sapulces ar priekšlikumu, lai tā nospriež Olufejevam viņam nokrāptos 6000 rubļus atmaksāt. Bet ne pušu plēsta vārda no tam! Par to viņam sirdī cēlās nevaldāms sašutums, un viņš to mēģināja atvieglot trokšņodams un kliegdams, pats neizprazdams, pret ko tas vērsts – blēdīgo direktoru vai glumo revidentu. Satrakotā sapulce beidzot vārījās tikpat kā putras katls. Pat pretkandidātam Zaķītim un citiem māmuļniekiem palika neomulīgi. Lai gan citādi viss gāja ļoti pēc viņu prāta, tad taču šāda trokšņošana nevarēja novest ne pie kā laba. Hofmanim ar Kalniņu ar lielām mokām izdevās savus ļaudis beidzot tiktāl apmierināt, ka no katedra varēja atkal kādu vārdu sadzirdēt. «Te tika no katedra izsacīti ļoti smagi apvainojumi,» Pūcītis sacīja. «Būs tādēļ vietā, ka ļausim arī otrai pusei izteikties. Vārds Olufejevam.» Gavilējošu smīnu Olufejevs kāpa katedrī, apzinādamies, ka Lazdiņa uzbrukumu viņam atspēkot nieks. Bet, vēl muti tas nedabūja attaisīt, kad jau atkal elles troksnis bija kājās. «Nost ar Olufejevu, vecu lietu uzpircēju!» sapulce satrakota kliedza. «Nost ar veco gauneri un ķenneri!» Olufejevs tik viegli nedomāja atstāt katedri un gaidīja, lai troksnis norimst. «Es jau esmu astoņus gadus direktors – –» tas iesāka. «Pasaki, kur ieķīlāts tavs vasaras mētelis, un es pateikšu, kas tu esi – –» kāda balss viņu pārtrauca. «Pie vecu lietu ieķīlātāja Olufejeva, ķennera un gaunera!» kāds cits sauca pa vidu. «Manus 6000 rubļus apēdi, nolokāms!» Kristaps sašutis brēc un spiežas uz katedra pusi, lai viņu piekautu. Tikai netiek drūzmai cauri. Un atkal vispārējs troksnis. «Nost, nost ar Olufejevu, vecu lietu uzpircēju!» Olufejevs nevar saprast. Nav jau pirmo reizi viņam šādas trokšņainas sapulces, bet šoreiz ne vārda nevar dabūt izrunāt. Pat Veinberģis iesaucas viņa labā: «Apsūdzētam vārdu nevar liegt!» Viss velti! It kā nozvērējusies sapulce viņu pie vārda nepielaiž, tikai zaimo, pucina un izsmej. Izmocījies visādi, viņš beidzot atmet ar roku un nokāpj no katedra. Tagad kāpa katedrī revidents Šiliņš, un redzēja viņu ar rokām žestikulējam un muti plātām. Kas bija tuvāk pie katedra, tie dzirdēja, ka viņš asi uzbruka Lazdiņa ziņojumam, kurš neizturot ne mazāko kritiku un esot pilnīgi absurds. Pēc statūtiem kase varot aizdot pret galviniekiem līdz 200 000 rubļiem, kas pilnīgi ir


likumīgi. «Ja nu lielākus aizdevumus nodrošina ne vien ar galviniekiem, bet ar obligācijām, tad tas taču drošību pavairo un ir pilnīgi kases interesē. Ko tad Juris Lazdiņš grib? Lai kase tos aizdevumus, kas tai droši, padara par nedrošiem? Tā kases intereses var izprast tikai augsti mācīti advokāti, bet ne mēs, vienkāršie mirstīgie… Juris Lazdiņš prasa revīzijas padomi jeb tādu vietnieku pulku, kāds «Austrā»… Bet mēs visi redzam, kā «Austrā» iet…» Bet te jau varēja runāt zeltu, sapulce vairs neviena nedzirdēja un neklausījās, izņemot mazo pulciņu direkcijas piekritēju un vēl dažus, kas, sastājuši ap katedri, centās lietu objektīvi izprast. Pūcītis bija patiešām nesamaņā, ko darīt. Nu, uz labu laimi liks balsot, kas ir par gada pārskata pieņemšanu un kas ir pret to. Bet ko tādā satrakotā jūrā izdarīsi! Grūti viņam bija tikt pie vārda, bet, tikko bija paskaidrojis, par ko jābalso, kad pacēlās vesels roku mežs, un pārskats atraidāms. Altberģis ar saviem švāgariem skaitīja balsis. Nu lika balsot otrādi: kas ir par pieņemšanu? Bet ko tu saskaitīsi, kad nav, ko skaitīt! Pavisam retas rokas… Nu, viņš gan savu lietu prata un pasludināja iznākumu, ka ar piecu vai sešu balsu vairumu pārskats tomēr pieņemts. Skandāls vēl lielāks. Nepareizi skaitīts! Daži jau dūres vien vīstīja, gribēdami piekaut skaitītājus, kas tik nepareizi var skaitīt. Beidzot kāds nāca ar priekšlikumu, kas tik skaidrs kā diena. Sapulce lai nošķiras: tie, kas pieņem pārskatu, lai paliek vienā pusē, kas tam pretim, lai pāriet zāles otrā pusē. Pūcītis drusku padomāja un beidzot priekšlikumu pieņēma. Viņš cerēja, ka direkcijas lietu glābs inercijas likums, jo cilvēks, kas reiz savā vietā iesēdies, no tās negrib kustēt. Viņš zināja it labi, ka, ja grib dabūt cauri kādu kutelīgu jautājumu, tad vajadzēja balsot: «Kas tam piekrīt, lai paliek sēžot!» Neceļas neviens labprāt augšā, kur nu vēl ies spiesties un lauzties uz otru pusi! Labi ar acumēru novērojis, kura puse tā biezākā, tas sacīja: «Kas piekrīt gada pārskatam, paliek šinī pusē, kas tam pretim, pāriet otrā pusē!…» Kas tagad notika, tam viņš ar savām acīm negribēja ticēt! «Par» pusē visi gandrīz kā viens vīrs ceļas un iet uz «pret» pusi, kamēr no pēdējās pārnāk pāri tikai reti. Iznākums, kā varēja redzēt, darīja uz sapulces vadoni notriecošu iespaidu. Tagad viņš juta, ka viņa lieta zaudēta, viņš no tautas atstāts, ko tas vislabāk redzēja sava pretinieka Zaķīša vaigā. Visi tie cilvēki, uz kuriem rēķināts, Ploriņš, Lieknejs, Ērkulītis un citi, stāv kā mieti uz vietas un nekust ne soli. «Pret» pusē ļaužu kā melns, «par» puse izskatās kā izgulēts rudzu lauks! «Altberg, skaiti nu balsis, Altberg!» Hofmanis izsmejošu smīnu ieņem labu šķipsnu no sava raga. Altberģis it kā apmulsis skaita ar pirkstu: «Viens, divi, trīs,» – un sāk atkal no gala, bet ko tur saskaitīsi, kur nav, ko saskaitīt. «Cik ir balsis «par»?» Pūcītis saņemdamies stingri iesaucās, lai varētu pasludināt rezultātu. Bet Altberģis skaita un skaita sasvīdis un nevar saskaitīt. «Pieci simti trīsdesmit!» kāds, par viņu jokodamies, iesaucās. Bet citi to ņem nopietni un sāk šķendēties. «Kur tev pieci simti trīsdesmit! Labi, ja piecdesmit…» Citi aplaudēja, citi svilpa, citi lamājās par «melnajiem». Pūcītis katedrī, pagriezis ausi uz Altberģa pusi, gaida uz atbildi, bet Altberģis skaita un skaita, un sajūk. It kā par kādiem ērmiem izsmiekls un gaviles top arvien skaļākas… Uzreiz Pūcītis, it kā viņam no augšienes būtu nākusi kāda iedvesma, saslejas un griezīgā balsī, kas spiežas cauri visam troksnim, pasludina: «Troksnis tik liels, ka es nevaru sadzirdēt balsu skaitu. Man nav iespējams sapulci tālāk vadīt, un tādēļ to slēdzu. Sapulce slēgta…» Veinberģis saduga; viņš saprata, ka pretinieks uzreiz uzlabojis savas pozīcijas un uzvara tagad atbīdīta nepārredzamā tālumā. Visu laiku viņš bija par to trīcējis, ka tikai Pūcītis sapulci neslēdz, un to nu tas patiešām izdarīja. Tāpat sapulci tāds iznākums pārsteidza tikpat kā zibeņa spēriens gaišā dienas laikā. Vairums ar to


nebūt nebija uz mieru un trokšņodams un aurodams prasīja sapulces turpināšanu. Bet Pūcītis no katedra zemē un neliekas vairs ne zinis! Sīpolu Ingus ar grāmatvedi Krūmu kravā kopā grāmatas, un drīz vien direkcija ar savu štābu un nedaudziem piekritējiem, izsmieklu un trokšņa pavadīta, iziet pa lielajām zāles durvīm. Bet lielais pulks nogaidīdams paliek tepat. «Veinberg kungs, Veinberg kungs!» Hofmanis izbijies piesteidzas savam patronam. «Vai mēs to viņam varam pieļaut? Ja viņi grib, lai iet projām, mēs iecelsim vadoni un sapulci turpināsim…» «Ja sapulce reiz slēgta, tad viņu tai dienā vairs nevar atklāt,» Veinbergs sāpīgā balsī pamācīja. «Tādā sapulcē taisīti lēmumi būtu likumiski apstrīdami. Jāatzīst, ka sapulce bija pārāk trokšņaina un to vadīt nebija iespējams. Es to būtu jau daudz agrāk slēdzis…» «Jā, ko tur lai dara, konsulenta kungs,» Kalniņš it kā taisnodamies sacīja. «Tie ļaudis ir nemierā ar to pārāk lielo netaisnību…» «To var izšķirt tikai mierīgā, kārtīgā sapulces gaitā,» Veinberģis paskaidroja. «Biedri bija pārāk nedisciplinēti. Jāgādā, ka turpmākās sapulcēs būtu vairāk organizācijas…» «Gādāsim, konsulenta kungs, gādāsim,» Hofmanis padevīgi sacīja. «Tagad mums atliek tikai izklīst,» Veinberģis vēl piebilda un, galvu palocīdams, aizgāja. Arī tiem, kas vēl labprāt būtu palikuši, cits nekas neatlika, jo drīz vien ieradās okolodočņiks un uzaicināja tos izklīst. «Kad tevi!» dažs labs nospļāvās. «Tik interesanti bija, un nu jāiet projām!…» Tomēr bija vēl viena vieta, kur varēja ilgāk uzkavēties: tā bija bufete! Tur varēja drusku parunāties un errastības noskalot ar kādu rudzīti un miezīti. Tādēļ visi tie, kas zināja to iekārtu un kuriem rūpēja vairāk sapulces iznākums, devās turp. Tur satikās visi: Kalniņš, Hofmanis, lielais Vikmanis, mašīnu Šteinberģis, Lieknejs, Ploriņš, Ērkulītis, Viķildu Kristaps un vēl citi. «Ko tad nu, Ploriņ un Ērkulīt?!» Hofmanis šos abus brāļus ņēma grauzt. «Jūs nu šodien gan nevarējāt saprast!… Kā nu Pūcim atbildēsiet, ka izkritāt cauri?…» «Slikti jau nu būs gan!» Ērkulītis kā izgudrēm un jokodams viņam piebalsoja. Viņš savu padomu citam neies izklāstīt. Turpretim Ploriņš jau uzvilkumu saņēma piktāk. «Ko nu tu muldies! Ko tu viens būtu izdarījis, ja mēs tev nebūtu gājuši palīgā, tā tauta…» «Jā, jā, Ploriņš šoreiz turējās riktīgi!» Kalniņš piebalsoja, bet arī jau tā kā ironiski. «Pats redzēju, kā viņš kliedza…» «Tikai es nesaprotu, kādu velnu mēs kliedzām?» Lieknejs īgni iemeta. «Priekš kam mēs cīnāmies, priekš advokātiem?! Vai tie kādi tautas aizstāvji?…» «Nē, nē, tu jau tik, Lieknej, esi tas tautas aizstāvis!» Hofmanis viņu pārsmēja un gribēja jau sākt dziļāk grauzt, kad Lieknejam radās spēcīgs aizstāvis – Viķildu Kristaps. «Nu, zināms, ka mums ar tiem advokātiem nav ko piņkēties!» tas sparīgi iesaucās. «Mums priekš viņiem vajag kliegt un cīnīties, – bet kā viņi izturas pret mums? Man viens tur Jelgavā uzņēmās lietu aizstāvēt, saņem naudu, bet nedara nekā, kamēr mani izsviež no mājām. Mani direktori aplaupa, bet revidentam-advokātam tas viss par kroni! Kad kase pret obligācijām aizdod un cilvēkam izlīdz, tad tas ir pretlikumīgi darīts. Bet, kad direktori ieķīlāto obligāciju pārdod un atlikumu iebāž savā kabatā, tas ir likumīgi darīts un revidents sapulcei nemin ne vārdu!…» «Ko tad jūs domājat, ko viņam tad vajadzēja darīt?!» Kalniņš iebilda, gribēdams neapmierināto pārliecināt, jo viņš to tiešām turēja par tautu. «Viņam vajadzēja likt nobalsot, lai viņi man zaudējumu atlīdzina,» Kristaps pastāvēja. «Lūk, tad bija riktīgi!» «Nu, zināms,» Lieknejs piebalsoja, «bet viņš tev to minēs, kad pats tā rīkojas. Lai tikai viņam dod kasi rokās, tāpat izstrādās! Advokāts paliek advokāts…» «Tas nebija uz dienas kārtības, draugi,» Hofmanis samierinošā garā piedāvāja no sava tabakas raga.


«Viņš tur nekā nevarēja darīt…» «Tā?!» Kristaps stīvējās. «Un, kad mēs saucām: «Pūce nost!» – un Olufejevam neļāvām runāt, tas bija uz dienas kārtības?!…» Ap viņiem sāka pulcēties citi bufetes viesi, ziņkārīgi noklausīdamies debatēs. «Anton, te jau pie jums «melnie» arī ir?!» lielais Vikmanis, pilnīgi sava vārda nozīmē sārts un plecīgs tautietis, ieminējās. Hofmanim viņš bija labs draugs un uz tā saucienu arī šodien bija te. Ja ar «melnajiem» vajadzēja cīnīties, tad sauc viņu vai nakts vidū! Pastāvīgi viņš ar tiem karoja «Cerības» un «Jonatana» biedrībās. «Nav jau nekādi «melnie», pašu cilvēki!» Hofmanis paskaidroja. «Tikai tāpat domstarpības…» «Neprotat jūs ar tiem «melniem» cīnīties!» kāds otrs milzis tuklu vēderu sacīja. Tas bija padrečiks Ozols un taisīja tiltus uz Rīgas-Orlas līnijas. Vīrs, kuram nags, trīs porcijas ēda no vietas un ar «melnajiem» cīnīties bija gatavs katrā vietā un laikā. «Neprotat, es saku… Nāciet pamācīties pie mums, cerībniekiem…» «Nebija jums tā lieta pareizi noorganizēta, nebija!» mašīnu Šteinberģis, kurš to vārdu bija dabūjis tādēļ, ka bija šujmašīnu aģents, sacīja. Agrāk kā J. Šteglava draugs tas bija turējies «Dienas Lapas» pusē, pat akciju devis, bet nu ar «melnajiem» sarāvies. «Jums nevajadzēja pielaist Pūci pie sapulces vadīšanas…» «Jā, bet, ja viņš neatkāpjas, ko tu izdarīsi!» Hofmanis aizbildinājās. «Nu, mēs jau izmēģinājāmies visādi, pats redzēji…» «Nākat pamācīties pie mums, cerībniekiem!» Ozols atkārtoja. «Pie mums Pūcītis arī gribēja vadīt sapulci. Balso, cik gribi, – mums roku ceļas kā mežs, – viņam kā pārsvars, tā pārsvars. Viņš kāpj uz katedra un būs tas sapulces vadītājs! Rauj viņu aiz svārkiem nost, bet viņš turas. Nu stājās mūsēji pa pāra vīru katedrim katrā pusē un – apkārt ar visu katedri! Zemē ir, un nu ir miers mājās. Ievēlam savu sapulces vadoni, izbalsojam visus «melnos» no padomes un valdes laukā, un nu ir biedrība tīra. Tā mēs strādājam, bet jūs to neprotat!…» «Jā, jā, tā bija!» Šteinberģis apstiprināja, un Vikmanis, atcerēdamies šo uzvaru, apzinīgi smaidīja. «Jā, jums tā lieta citāda,» Hofmanis aizbildinājās, «jums pēc statūtiem sapulces vadonis tiek vēlēts. Tad var to izdarīt! Bet te pēc statūtiem sapulces vada direkcijas priekšnieks, un statūti jāievēro…» «Statūti tur nav tā īstā vaina,» Lieknejs iebilda. «Bet Cerības biedrībā – tur stājas lietas priekšgalā vīri no tautas, pie mums te advokāti. Ar advokātiem neko neizdarīsi…» Tam piekrita arī Ploriņš un Ērkulītis, nerunājot jau nemaz par Viķildu Kristapu, kuram šie vārdi bija runāti taisni no sirds. «Nu, ko tur tik daudz strīdēties!» Hofmanis beidzot lika priekšā. «Vieni ļaudis, vieni centieni… Sadzers labāk kopā pa šņapstam!» Nebija jau neviens slinks savu kārtu izsaukt. Ieradās arī Lapas Mārtiņš, un tas peldēja priekā un laimē. Viņš nešaubāmi bija pārliecināts, ka «melno» vara nu reiz lauzta, un sajuta lielu gandarījumu par to. Viss, ko tie viņam norāvuši uz honorāriem, visa viņa zaudētā piecu rubļu akcija, viss tas viņam likās būt ar to bagātīgi atlīdzināts. «Tauta līdz šim snauda tāpat kā vācu kungu verdzības laikā,» viņš sacīja. «Nu viņa ir modusies un nokratījusi melno jūgu…» «Priekā! Lai «melnie» nīkst un zūd!» viņi svinēja savus uzvaras svētkus. Apstākļi, pēc Lapas ieskatiem, tik lieliski pārgrozījušies, ka viņu sekas nemaz nav pārredzamas. Viņš tomēr vēl neapmierināsies, dzelzs jākaļ, kamēr karsta! Kādus rakstus tas «Baltijas Vēstnesī» rakstīs, kādas rīmes taisīs, par to jau viņam bija kāda maza nojauta. Viņš jau draugiem pastāstīja kādu ideju, kā viņš pretiniekus sarkastiski apraudās, un katrs pants beigsies ar refrēnu: «Raudat, melnās aitiņas, ak, raudat!» Beidzot vajadzēja šķirties, un pulciņos tie katrs aizgāja uz savu malu. Mašīnu Šteinberģis, kurš bez


tam Lapam bija personīgs draugs, saviem biedriem iebilda: «Tas Lapas Mārtiņš ir taču viens riktīgs tautietis un tura «balto» kanti! Drīz paies divdesmit pieci gadi, kamēr viņš strādā tautas druvā. Vai mēs nevarētu viņam sarīkot kādu jubileju?» Un nebija neviena balss, kas tam pretotos. *** Dienu pēc sapulces un vēlāk «Baltijas Vēstnesis» rakstīja: «Vakarējā R. L. a. pal. biedr. krājaizdevu kases sapulce bija šīs biedrības dzīvē ievērojama diena. Viņa, biedrība, nometa jūgu, kas to turēja zem direkcijas» utt. Tālāk bija aprakstīta sapulces gaita. Sapulce pārgājusi uz «priekšlikumu apspriešanu» atcelt Olufejevu no amata. Tikai pēc Veinberģa aizrādījuma atļaut apsūdzētam Olufejevam runāt sapulce to pie vārda pielaidusi. Pūcītis mēģinājis apturēt Lazdiņu, caur ko sapulcē izcēlušās nekārtības. Kas nu vainīgs, ka piecsimt biedru ap četras stundas notērējuši un savas lietas neizsprieduši? Atstāstīti bija arī tie fakti, kurus Lazdiņš bija nolasījis savā revīzijas ziņojumā. Tam sekoja apcerējumi, caur ko kase «tik augstu uzplaukusi» un caur ko tā atkal tik zemu noslīdējusi. Sākumā tā, pabalstīta no dažiem «labā slavā stāvošiem» latviešiem, kā nelaiķa Kalniņa, Vēbera, Zaķīša un Grīnupa (Krauklītis nebija minēts), ir panākusi ievērojamu stāvokli. Bet tagadējā direkcija, partejiski rīkodamās, to novilkusi lejā. Izbalotēti biedri, kurus neuzņemt nebija nekāda iemesla. Uzteikts 600 rubļu parāds kādam Z. kungam, lai gan tam māja 12 000 rubļu vērtībā. Bet vai tad kasei nekādu citu parādnieku nav, un cik tad īsto parādnieku nodoti tiesām? Dividende gan laba, bet tā būtu varējusi būt vēl labāka, ja direktori nebūtu nodarījuši kasei visādus zaudējumus. Algas kases direktoriem lielas, izdevumi par sludinājumiem, drukas darbiem utt. īsti paprāvi. Kasei nav uzticības, tā zaudējusi patlaban kādu lielāku prāvu, tādēļ ka nav bijis likumīgās pilnvaras. (Pret Krauklīti.) To uzticību tai var dot tikai revīzijas padome. Direktori saka, ka tie atbild ar visu savu mantu. Bet kā tad tie atbild? Cik lielai vajag būt tādai direktora mantai? Un vai tā jau ir pietiekoša drošība kasei nestundā? Direkcija tāpat grib grozīt statūtus, tikai ne tā, lai pēc tiem būtu revīzijas padome, bet lai direktoriem dotu palīgus. Lai neatgrūstu kases ierēdņu simpātijas, bija priekšlikums apspriest pilnās sapulcēs arī ierēdņu algas, kuras jāpaaugstina, un ne tikvien kā direktoru kungu algas. Jādibina arī pensiju kase. Tālāk «Baltijas Vēstnesis» neaizmirsa paziņot, ka miertiesnesis piespriedis kasei samaksāt Pēterim Krauklītim ieturēto direktora algu. Vispār tas centās aprādīt, ka pie tagadējās kārtības kasei nav drošības, tā nestundā nespēj visiem noguldītājiem atmaksāt un tādēļ tai cits nekas neatliek kā savu darbību likvidēt. Beidzot ievietoja vēl kādu rakstiņu, ar kuru domāja ķert uz direktoru sirds stīgām: «Direktoru kungi, nepretojaties tik ciešai biedru gribai! Ar varu neviens nevar biedrībai uzbāzties, un lai viņš būtu pats gudrākais vīrs. Neviena biedrības valde nepastāv mūžīgi; katrai jāatjaunojas.» Patiesībā jau nu arī direktori nebija tie vīri, kas būtu izpelnījušies kādu tautas mīlestību. Un par visiem viņus mīļoja un cienīja mazāk Lapas Mārtiņš. Neraugot, ka viņš bija tulkojis «Dienas Lapai» garo romānu «Mednieks» un saņēmis par to honorāru! Īstenībā šī viņa attiecība ar ienaidnieku tam bija ienesusi bagātīgus augļus pašu mājās. Proti, vecais Dīriķis tam reiz bija apjautājies, kādēļ tas īsti «Dienas Lapai» tulko. Uz to Lapa it vienkārši bija atbildējis: «Lai ko nopelnītu.» Jo ar to, ko saņem no «Baltijas Vēstneša», tas nevar cauri nākt: viņš tagad precējies, ģimenes tēvs. Sieva gan pelnās uz tirgus, bet ar to nepietiek. Tas spieda Dīriķi pārdomāt. Tā kā Lapas Mārtiņš bija viņam ļoti nepieciešams pie igauņu preses tulkošanas, tad viņš apņēmās to cieši saistīt algā kā pastāvīgu redakcijas locekli. Kādā jaukā dienā tas viņam paziņoja, ka viņš pieņemts ar trīsdesmit pieci rubli algas mēnesi, par ko tam jāseko igauņu presei un jāizņem no tās viss ievērojamais, kas latviešiem varētu interesēt. Bet, tā kā darba viņam tur būtu par maz, tam jāņem arī līdzi no vietējās vācu preses ziņas, kuras noderīgas.


Lapa bija ar to mierā, jo igauniski tas skaidri mācēja un vāciski vairāk vai mazāk prata. Un savas stundas redakcijā viņš nostrādāja cītīgi. Viņš tika tūdaļ pie laba apģērba, un nekad tas viņam vairs nenotika, ka zābaku dēļ nebūtu varējis atstāt dzīvokli. Un, tā kā vecais Dīriķis neuzņēma visu, ko viņš pret kasi un «Dienas Lapu» bija sagatavojis, bet sirds viņam dedza to izteikt, tad pēc beigtiem dienas darbiem viņš nostaigāja uz bankas pagrabu Elizabetes ielā Nr. 16, lai «melnos» tur «mutiski blamierētu». Saprotams, ka pašu direktoru tur nebijā, jo tie negāja vienkāršā alus bodē, bet, ja kur gāja, tad – Romas vai Klostera pagrabos. Tomēr šinī alus pagrabā piegāja «tauta», no kuras daudzi bija kases biedri. Tādēļ bija ļoti nepatīkami, ja Lapa saka ārā visu patiesību no sava subjektīvā redzes stāvokļa un neviena nav, kas to atspēko. It sevišķi, ja Lapa bija mazā dūšiņā, – un tādā viņš bija arvienu, jo viņam daudz nevajadzēja, – viņš varēja būt ļoti nepatīkams. Tad tādās reizēs viņam stājās pretim «Dienas Lapas» ekspeditors un grāmatvedis Kārlis Birzgalis, kuram palīdzēja arī daži burtliči. Birzgalim tāpat netrūka materiāla, jo viņš izlietoja to, ko «Dienas Lapa» rakstīja. Bez tam viņš agrāk bija kalpojis «Baltijas Vēstneša» ekspedīcijā un zināja tur daudzus aizkulišu noslēpumus. Toreiz, kad «Dienas Lapa» vēl tikai taisījās iznākt, šie vīri sprieduši un gudrojuši, kā tikai viņa varēšot pastāvēt. Un tagad, kur «Dienas Lapa» pierādījusi, ka tā pastāv, tas nu tiem vīriem darot galvas sāpes, un tie tikai nu gudrojot un lauzot galvas, kā viņu labāk noēst. «Baltijas Vēstneša» vīri paši par naudas skapjiem vien sapņojot un gribot tikt klāt pie kases, lai pildītu savus makus, «Austru» esot jau iztukšojuši, nu gribot iztukšot arī kasi. Agrāk, kad kases direktoru algas iztaisījušas niecīgus rubļus, direktoru stundas atalgojums neesot pārsniedzis ekspreša algu, tad no māmuļniekiem neviens neesot vēlējies būt par kases direktoru. Tagad, kur kase spējot maksāt cik necik piemērotu atlīdzību, nu arī direktori tūdaļ klāt. Apikāti, kas citur nekur neder, jo neprot krieviski, tie tagad nu spiežas kasē par direktoriem. Vecie darbinieki, kas līdz šim tikpat kā par velti strādājuši, tie lai iet!… Pazīstam mēs šos vīrus un viņu nolūkus! Kad viņu, bagātnieku, iedomas nav pieņemtas, tie sākumā no valdes izstājušies aiz laiskuma un riebuma, ka tiem pie mazas kases jāstrādā. Tie tagad nu klāt un duļķē ūdeni, lai labāk varētu pa tumsu zvejot! Kad «māmuļā» kādas nekārtības, par to «Baltijas Vēstnesis» vis neraksta! Bet, ja notiek kas «Dienas Lapas» aprindās, tie no mušas iztaisa ziloni. Tās bija patiesības, uz kurām Lapa nevarēja atbildēt, bet kurām viņš tomēr negribēja piekrist. Viņš, kā jau tādās reizēs parasts, šķielēja un mēdījās, ar pirkstu rādīdams: «Desu puika, desu puika, ehehehe!» Būdams no dabas bailīgs un bīstīdamies kāviena, tas taisījās jau bēgt pa durvīm laukā. Bet Birzgalis tad viņam tuvojās samierinošā garā un uzsāka diplomātiskas sarunas. «Par ko tad mums, Mārtiņ, tā jāplēšas?! Es strādāju pie «Dienas Lapas», tu strādā pie «Baltijas Vēstneša», ēdam savu maizīti… Lai kungi ņemas, ja tiem tīk! Mums, darba cilvēkiem, vai mums kāds naids?! Vai zini ko? Esmu nodomājis izdot uz sava rēķina tādu grāmatu ar Rīgas adresēm, aprakstu un vēsturisku apcerējumu. Sludinājumus pats sagādāšu, bet priekš literāriskās daļas man vajag rakstnieku. Vai tu nevēlētos pie manas grāmatas līdzi strādāt? Honorāru es maksāšu tādu, kāds nav ne «Dienas Lapai», ne «Baltijas Vēstnesim». Rakstniekiem vajag maksāt, tur es negribu lumpēties, jo esmu pārliecināts, ka grāmata ies labi…» Neraugot uz visu partijas naidu, Lapa visam, kur varēja nopelnīt, dāvāja pienācīgu vērību un tādās reizēs pat varēja atsacīties no lamāšanās. To tikai Birzgalis gribēja; viņi sadzēra kopā šņapstu, un miers bija atkal mājās. Vai tas patiešām tādu grāmatu gribēja izdot vai arī tā bija tikai diplomātija, to vēlākie gadi nenoskaidroja. Gan katru rakstnieku, ar kuru iepazinās, tas uzaicināja strādāt līdzi pie tādas grāmatas, kura nekad viņa apgādībā neiznāca. Lapu šāds uzaicinājums vairāk valdzināja nekā Bisnieka solījums dot savu direktora vietu. Nebūs lieki jāmin, ka viņš pārgāja mājās ar lielāku žvingulīti, nekā bija atnācis. Bet otrā dienā viņš visu jau bija aizmirsis un, ieradies bankas pagrabā, vicināja no jauna kara cirvi. ––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––– ––––––


«Baltie» jeb «Baltijas Vēstneša» un Latviešu biedrības partija gan pašā pirmā brīdī bija apreibusi uzvaras skurbumā. Bet drīz vien noskaidrojās, ka viņu uzvara pār «melnajiem» nav ne tik liela, ne pilnīga, kā tas sākumā izlikās. Vispirms viņus uztrauca tas, ka «Dienas Lapa», referēdama par sapulci, nemaz negribēja atzīties, ka viņas partija uzvarēta, bet runāja tādā tonī, it kā viņa būtu tā uzvarētāja. Viņa nostādīja lietu tā, it kā «balto» pusi būtu bijusi nevis visa sapulce, bet tikai mazs pulciņš trokšņotāju-māmuļnieku. Bēdīgā kārtā tika attēlota viņu neizdevība sagrābt savās rokās kases kapitālus. Ar trokšņošanu tie nodomājuši kasi sagraut tikpat kā agrāk Jērikas mūrus. Kāpuši uz krēsliem, klieguši un visādi ērmojušies, kamēr tauta ar īgnumu novērsusies no viņu kumēdiņiem. Trokšņa dēļ gan sapulce bijusi jāslēdz un viņas darbība jāpārtrauc, bet tas caur to, ka kārtības uzturēšana nebijusi pietiekoša. Uz priekšu tas jānovērš, un cerams arī, ka nākošu reizi kārtības uzturēšana būs tāda, ka trokšņotāji un ērmi vairs nevarēs traucēt sapulces kārtīgo gaitu. «Baltie» par tādu nekaunību nejauki skaitās. «Melo tas Stučka tavu melošanu!… Pavisam otrādi, nekā bijis…» Bet «Dienas Lapa» palika pie sava. «Kāds strādnieks», kas visu bija noskatījies, piesauca pie vārda visus tos trokšņotājus no labākām famīlijām, kas bija: 1) kāds advokāts, 2) divi teātra komisijas locekļi, 3) kāds M., kurš nemaz nav biedrs, bet iešmaucis sapulcē ar svešu grāmatiņu, 4) dzelzceļa stacijas priekšnieks G. un 5) kāds skolotājs, arī ar citu grāmatiņu. Izsaka vēlēšanos, lai direkcija tos sauktu pie atbildības. Tam sekoja asi raksti par nekārtībām Latviešu biedrībā, par zaudējumiem un lielajiem iztrūkumiem «Austrā», kuru «māmuļas» advokāti noveduši pie bankrota. Tur iemaksātie 200 000 rubļi tautas naudas jāieskaita par zaudētiem. Tālāk, lai darītu saprotamu Jura Lazdiņa nelabvēlīgo ziņojumu, «Dienas Lapa» vēstīja, ka direkcija atraidījusi Lazdiņa lūgumu pieņemt viņu par kases advokātu. Neraugot uz «lielām nekārtībām», kase pelnījusi 23 procentu dividendu. Revīzijas komisijai pašai vajadzētu vest protokolu grāmatu, lai redzētu viņas darbību. Gada pārskatu revidenti ar saviem parakstiem arī jau atzinuši, tomēr Lazdiņš uz Veinberģa padomu taisījis divas piezīmes. Pastellēto klaigātāju nodoms bijis aizkavēt gada pārskata pieņemšanu… Revīzijas padome, kādu zināmi ļaudis ieteic, nebūt nepavairo kases drošību. Direktori tagad atbild ar visu savu mantību, bet ar ko atbild revīzijas padome? Olufejevs paskaidroja: revidents Lazdiņš ziņojis, ka caur Olufejeva veikalu kasei cēlies 1000 rubļu zaudējums. Bet patiesībā veikals piederējis Krauklītim, Olufejevs tam devis tikai savu firmu. Tādēļ, ka kasei Krauklītis vairs nebijis drošs un lai nodrošinātu no kases aizdotos rubļus. Kādēļ revidents nav cēlis ierunas pret Krauklīti, bet pret viņu, kas aizsargājis kasi no 20 000 rubļu liela zaudējuma? Jau astoņus gadus viņš ir direktors, un nekad nav dzirdēts, ka tas kasei būtu kādus zaudējumus nodarījis! Viņš paskaidroja, ka mēbeļu magazīna gan sākumā ierīkota priekš latviešu mēbeļu galdniekiem, lai veicinātu latviešu amatniecību. Bet tad Krauklītis sācis dzīt rebes ar žīdiem Šmuli Eliasštamu un Srolki Johumsonu. Kase tad par mēbeļu magazīnas pārzini iecēlusi Redbergu, kuru Krauklītis kā magazīnas direktors atkal nolicis zemākā vietā. Kad Krauklītis sācis izīrēt ieķīlātās mēbeles, veikala vadība viņam pilnīgi atņemta un nodota viņam, Olufejevam, kā vienīgam atbildētājam. Nu revidenti sākuši veikalu lieliski kontrolēt un gribējuši mantas štempelēt. To Olufejevs nevarējis pielaist, ka viņa firmu tā kompromitētu, un apņēmies parādu labāk atmaksāt. Tas izsludinājis aizņēmējiem, ka, ja tie līdz zināmam termiņam nebūs savu aizņēmumu atmaksājuši, viņu lietas pārdos ūtrupē. Tas arī noticis, un Olufejevs uz šo reizi vien glābis un atmaksājis kasei 7000 rubļus. Tos zaudējumus, kurus revidents Lazdiņš minējis pilnā sapulcē, nodarījis kasei nevis viņš, bet Pēteris Krauklītis. Olufejevam nekad nav protestēti vekseļi, nekad nav izsludinātas ūtrupes, ka pārdos viņa mantu, kā citiem goda vīriem. Tālāk piebaldzēni nāca klajā ar atklātu vēstuli, ka no Bisnieka ieķīlātā obligācija uz Laugu mājām ir


pilnīgi droša, bet nedroši ir paši tie, kas viņu teic par nedrošu. «Melnie» neapmierinājās ar to vien, ka rakstīja «Dienas Lapā», bet pārgāja pat uz darbīgu cīņu. Rīgas Latviešu biedrības gada sapulcē, kura pa tām starpām notika, tie bija sarīkojuši opozīciju, lai gāztu priekšniecību. Pateicoties Peļu Vanaga modrībai, .kas pie «melnajiem» spēlēja to pašu lomu, ko Ploriņš pie «baltajiem», bija vēl iespējams laikā savākt spēkus un uzbrukumu atsist. No «melnajiem» uz runas vīriem dabūja Fricis Bergmanis 75 balsis, Skalbe 70, E. Mednis 62, Pūcītis 58 un Krūms 50. Ievēlēts neviens netika, bet viņi bija paguvuši iekustināt sapulcē diezgan nepatīkamas lietas. Caur biedrības sulaiņa piepešu nāvi biedrībai cēlies 1000 rubļu liels zaudējums uz biedru kartēm, bet kartes parakstījis un par tām atbildīgs Pēteris Krauklītis. Runas vīru sapulce pret pilnas sapulces lēmumu nav atprasījusi no Krauklīša 6000 rubļu biedrības naudas, kas viņam aizdoti pret nedrošu obligāciju. Cik iemaksāts par labu Jura Alunāna piemineklim, un kurā bankā nauda glabājas? Gan arī «Baltijas Vēstnesis» neslinkoja un taisīja cik spēdams «štimmungu» uz otru pusi. Cik liela bijusi uzvara pagājušā kases sapulcē, tik sīciņa turpretim opozīcijas partija Latviešu biedrībā, kas dabūjusi tik niecīgu balsu skaitu. Čakli viņš uzrādīja kasē arvien uz jaunām nebūšanām, uzsvēra revīzijas padomes vajadzību, kura taču esot tautas griba, un tādēļ direktoru pretošanās pret to velta. Arī veco «Dienas Lapas» akcionāru lietu «Baltijas Vēstnesis» cēla no jauna gaismā un uzaicināja tos biedrus, kam tur dalības nauda, sapulcēties Jākobsona drukātavā. Bet viens, ko «baltie» nespēja, bija glābt Pēteri Krauklīti no «melno» spaidiem. Tie sāka atkal sūdzēt un piedzīt viņa parādus un aprakstīja gandrīz katru dienu viņa mēbeles. Tik grūti šim tautas vīram nekad nebija gājis kā taisni šinī periodā. Un tādēļ viņš bija ne dzīvs, ne miris. Ka viņš tiek padarīts par ubagu, ja māmuļniekiem nākamā sapulcē neizdodas uzvarēt, to viņš pārredzēja tik skaidri kā uz delnas. Un pārredzēja arī, ka uzvara, ja tā nav panākta uzreiz, vairs nav iespējama. Tādēļ viņš tagad bija aģitācijas sapulču cītīgākais apmeklētājs un uzstādīja tur jautājumu: «Kas notiks tad un ko mēs darīsim, ja nākamā sapulcē nepanākam uzvaru?» Daudziem šāds jautājums izlikās absurds un nesaprotams. Kā pēc notikušā par uzvaru pavisam vairs varēja šaubīties! It sevišķi seloņi, kas piedalījās cīņā, bija par to stipri pārliecināti un savu nākamo gada balli gribēja svinēt kā uzvaras svētkus. Bet Krauklītis neatlaidīgi palika pie sava. «Karavadonim,» viņš sacīja, «jārēķinās ar visu! Viņam jāzina, ko tas darīs tālāk, kad kauja būs uzvarēta, un viņam jāzina, kas tālāk darāms, ja kauja tiek zaudēta…» Veinberģis padomāja. «Tad mēs uzteiksim savu dalības naudu un noguldījumu un no kases izstāsimies. Ja biedru vairums – un tas ir mūsu pusē – to dara, tad kase savus pienākumus vairs nespēj izpildīt un spiesta bankrotēt…» «Darīt jau to var,» Krauklītis atbildēja, «bet kas ar to būtu panākts? Ja mēs uzteicam savu dalības naudu un noguldījumus, tad kasei cits nekas neatliek kā uzsacīt saviem parādniekiem. Viens otrs no mums taču ir aizņēmies un būtu nu spiests savu parādu atmaksāt, ko tas nemaz nespēj… Tie visi tiktu izpostīti, pirms kase kristu…» Sakustēšanās sapulcē liecināja, ka tādu daudz bija. «Vislabākā gadījumā,» Krauklītis turpināja, «mēs šā tā izkultos un kase iznīktu. Bet kas ar to būtu panākts? Mums nebūtu vairs tik nepieciešamās kredītiestādes, mēs, latvieši, būtu atkal atkarīgi vienīgi no vācu kredītiestādēm un žīdu augļotājiem. Mums veikaliski būtu atkal rokas saistītas, mēs neko vairs nevarētu uzsākt un darīt, un, ko tas nozīmē, to klātesošie biedri vislabāk sapratīs…» Daudzus tādas izredzes padarīja pavisam domīgus. Aizķēris taču no kases viens otrs, un tas nu būtu bez žēlastības jāatmaksā, rauj, kur gribi! Un jāpieduras pie tās arī turpmāk, jo ikvienam padomā šis tas, un labs tas simtiņš, ko vajadzības gadījumā var dabūt. Bet, ja kases vairs nebūs, kur tad rausi? Veinberģim tādas ierunas īsti nepatika, jo tās jauca viņa kaujas plānu. «Vienu lietu jau var apskatīt, kā grib, – no gaišās un arī no tumšās puses,» viņš iebilda. «Pirms mēs veco sagāžam, mums jāzina, ko tajā vietā likt,» Kraukītis enerģiski turpināja.


«Gadījumā, ja mēs cīņu zaudējam, mums jādibina jauna krājaizdevu biedrība. Attiecības ar krievu administrāciju saimnieciskos jautājumos mums ir tās vislabākās. Tā mums dos tādu atsauksmi, ka ministrija mūsu kredītiestādi apstiprinās visīsākā laikā. Tādā gadījumā, ja cīņu esam zaudējuši, it droši varam aģitēt, lai biedri ņem ārā no kases savu naudu un nogulda to pie mums. Par kapitāla trūkumu mums tad nebūs raizes un varēsim palīdzēt arī tiem biedriem, kurus direkcija aiz atriebības gribēs žņaugt. Ar citiem vārdiem, mēs pārvedīsim viņu aizņēmumus kasē uz mūsu iestādi…» Lielais saviļņojums sapulcē liecināja, ka viņš gandrīz it visiem runājis no sirds. Arī no Veinberģa vēlīgā smaida varēja spriest, ka viņš ļoti labprāt pats būtu izteicis tādas domas. «Tas ir ļoti ievērojams un, man liekas, arī pieņemams priekšlikums,» viņš sacīja. «Mums tas kādā sapulcē būs jāapskata tuvāk…» Ieradās sapulcē Ploriņš. Tā kā viņš bija draugs arī otrā pusē vai vismaz par draugu tika turēts, – nevar zināt, ar cik lielu tiesību un kura puse ar lielāku tiesību, tad viņam bija uzdots iespiesties pretpuses noslēpumos un par viņas soļiem ziņot. Bet tāds pat uzdevums tam bija uzdots arī no otras puses, tā ka viņš pēc patikas varēja spēlēt divdomīgu lomu. Viņš pienesa svarīgas un arī noderīgas ziņas. Pūcītis esot grūti saslimis un nākošo sapulci laikam nevarēšot vadīt. Šī vēsts sacēla vispārējas gaviles. Daudzi nemaz neticēja, ka viņš patiešām slims, bet ka tā ir politika. Viņš ieskata «melno» lietu par zaudētu un tādēļ jau pie laika taisās nost no grimstošā kuģa. «Nu, tad reiz tiksim ar tiem līķu andelmaņiem galā!» Kalniņš priecīgs iesaucās. «Pūcītis par velti nav slims… Redz, ka lieta neiet…» Arī daudzi citi domāja, ka uzvara tikpat kā rokā, jo otra tik gudra vīra kā Pūča «melnajiem» nav. Pēteris Krauklītis turpretim no tāda vieglprātīga uzskata brīdināja. «Tā ir tā lielākā kļūda, ja savu pretinieku vērtējam par zemu. Ja Pūcītis ir slims, tad taču vēl ir veseli Bisnieks un Olufejevs. Lai neaizmirstam, ka direkcijai tiesība uzņemt jaunus biedrus. Viņi darīs to pašu, ko arī mēs viņu vietā darītu, lai tikai panāktu pārsvaru…» «Es jau Olufejevam teicu,» Ploriņš turpināja, «ka nu mēs bez Pūča tikpat kā avis bez gana! Bet viņš tik nosmīn vien. Pasaule iztikusi bez Bismarka, iztikšot arī bez Pūcīša. Šis pats būšot to sapulci vadīt…» «Olufejevs!?» Viķildu Kristaps spēji iesaucās. «Mēs viņu pie vārda nepielaidīsim!… Mēs viņu nosvilpsim!…» «Ja tikai tas būs iespējams,» Krauklītis piebilda. «Veinberģa kungs arī saka, ka vajag atturēties no trokšņošanas,» Hofmanis stingri paskaidroja. «Mēs visu varam panākt ar balsošanu, tādēļ klaigāšanu nekādu!…» Kristaps sarāts klusēja, bet Ploriņš turpināja savu ziņojumu: «Ka Pūcis slims, tas mums drīzāk par sliktu nekā par labu… Olufejevs, vai dieviņ, kas par advokātu! Apgājis kases statūtos tādu pantu, ka Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības biedri skaitās par kases biedriem bez balsošanas. Kete sapulcējis amatniekus, un Bisnieks turējis runu: «Ko jūs, ļautiņi, guliet?! Jūsu biedrība nodibinājusi kasi, un jūs tur vēl paši neesat biedri. Tagad nāk Latviešu biedrības apikāti un grib jums to kasi paņemt projām. Un paņems arī, ja jūs gulēsiet!… Tādēļ pierakstaties visi no vietas un nākat uz nākamo sapulci! Naudas vairāk nevajag kā divi trīs rubļi uz vīra. Lai nāk viens kā aizņēmējs un pāris kā galvinieki un aizņemas no kases kādus simtus priekš tiem, kam nav. Galu galā jau nauda nav zudusi, tā paliek jūsu pašu nauda…» Amatnieki nu visi kā uzkurti un bez tam vēl esot ļoti pikti uz «baltajiem». «Baltijas Vēstnesis» uzbrucis viņu biedrībai, ka tā grib sev būvēt māju, ne amatnieku vajadzībām, bet ar plašu dejas zāli, kas esot pret statūtiem. Grunts vien maksājot 10 000 rubļu, un biedrībai naudas pavisam esot tikai 16 000 rubļu. Amatnieki tādēļ ar visiem spēkiem pabalstīšot tagadējo direkciju, kas tai priekš mājas būves apsolījusi aizdot 70000 rubļu. Ar to viņu partijai balsu skaits par kādām 300 pavairojoties.» Tas vēl nebija viss! «Pēterburgas Ārrīgas Dziedāšanas biedrība par savu priekšnieku ievēlējusi Stučku. Lai gan tur jauni cilvēki vien, pa lielākai daļai dancotāji, šī biedrība tomēr kasei var dot savu 20


balsu. Tāpat Fūrmaņu palīdzības biedrība, kur valdē ir kases grāmatvedis Krūms, kā viens vīrs stājas iekšā un stāv par Bisnieku un Olufejevu. Un, kas tas trakākais, – arī visi Baltijas vagonu fabrikas meistari un priekšstrādnieki kā gaisos un stāv viņu pusē! Runāju ar Eiduku, tas saka: «Pagājušo reizi nebijām, bet nu iesim visi un ar rungām cīnīsimies pret tiem Latviešu biedrības apikātiem!…»» Šīs ziņas atstāja dziļu, ja ne arī notriecošu iespaidu. Hofmanis ar Kalniņu jau klusu pārrēķināja savas balsis. «Va velns, ja tik daudz, tad nevar vis zināt, cik mums drošu…» Bet viņi to neizrādīja. «Nu, nu, tik traki jau tie turki vēl nešauj… Pastarāsimies, un arī mums būs vairāk…» Pienāca vēl kāds virs ar sprogainiem, sarkaniem matiem un vēl jo sārtāku bārzdu. Tas bija Peļu Vanags, kalpoja gan vācu firmā pie Heflingera, bet citādi bija liels tautietis. Viņš bija tur pieņemts par latviešu korespondentu, jo firmas princips bija atbildēt katram tirgotājam tajā valodā, kādā tas vēstulē pie firmas griezies. Tādēļ viņš ne par ko tā nevarēja skaisties kā par latviešu tirgotājiem, kuri griezās pie firmas ar vācu vēstulēm. Par ko gan Heflingeram ir latviešu korespondents? Arī tagad tas likās būt ļoti aizskarts, un rokā tam bija «Baltijas Vēstneša» patlaban kā iznākušais numurs. Tur stāvēja rakstīts, ka direkcija ar «ielūgtiem kases parādniekiem» apspriedusies Karlevica zālē par nākamo sapulci. Vispirms, kā uzturēt kārtību un savaldīt «Baltijas Vēstneša» buntavniekus. Nolēmuši balsošanas un vēlēšanas izdarīt ar bumbiņām un sapulcē ievest numurētas vietas, uz kurām jau kase kādas dienas agrāk, biedru grāmatiņas uzrādot, izdošot ieejas kartes. Sapulcē bez tādas ieejas kartes neviens netikšot ielaists. Viņš pasniedza avīzes numuru Veinberģim, lai tas pārliecinājas, bet pats, it kā būtu dziļi ievainots, turpināja: «Buntavnieki, domājat, mēs esam buntavnieki! Kad mēs nepiekrītam Pūcīša un Olufejeva melniem darbiem, mēs esam buntavnieki!» Par viņu runāja arī, ka tas savā laikā piederējis pie Aizupa pulciņa un līdz ar to tramdīts, kad dzenāja rokā pirmos latviešu revolucionārus. Tā kā tagad tas savus uzskatus bija pamatīgi grozījis, tad bija vārīgs pret visu, kas varēja atgādināt viņa «buntavniecisko pagātni». Tāpat Veinberģim, ieskatoties avīzē, parādījās sejā sāpīgs, aizskarts smaids. «Tāpat nelikumīgi ir, kā es te redzu sludinājumos,» viņš sacīja, «ka sapulci izsludina par izgājušās sapulces turpinājumu. Ja sapulce reiz slēgta, tai nekāds turpinājums nevar būt, un ir jāsasauc pavisam jauna sapulce ar jaunu dienas kārtību. Mēs tādēļ sapulcē izsacīsim protestu un prasīsim jaunas sapulces sasaukšanu…» «Pieņemts!» balsis no sapulces apstiprināja. «Uz jauno dienas kārtību mēs liksim sūdzību pret Pūcīti un citiem direktoriem. Bet kā tad paliek ar tām ieejas kartēm?» «Tas pavisam pretlikumīgi, jo statūtos nekur nav minēts, ka biedriem uz sapulcēm vajadzētu kādas sevišķas ieejas kartes un ka biedriem jāsēd uz zināma numurēta krēsla,» Veinbergs paskaidroja. «Neviens biedrs nav spiests paklausīt tādam paģērējumam. Pie ieejas zālē pietiek ar biedru grāmatiņas uzrādīšanu, un katrs var apsēsties tur, kur tas atron vietu; protams, vislabāk katedra tuvumā…» Par šo jautājumu gan uzskati šķīrās. «Ja viņiem tāda kārtība ievesta,» Krauklītis iebilda, «tad jādomā, ka arī kādi kārtībnieki tur būs. Tad var iznākt nepatīkama sadursme, un viena daļa no mūsu piekritējiem, kas iztaisa pārsvaru, it viegli var palikt aiz durvīm. Tādēļ būtu ieteicams gan ar ieejas kartēm apgādāties, bet mēģināt ietikt ar biedru grāmatiņu. Ja tas neizdodas, tad jau pēdīgi var uzrādīt ieejas karti…» «Manis dēļ var turēties arī pie šādas taktikas,» Veinbergs paskaidroja, «kauču gan es to atzīstu par nevajadzīgu. Es personīgi tādu ieejas karti neņemšu un sēdēšu zālē, kur man patīk…» Tātad arī šī lieta bija noskaidrota. «Kas attiecas pēdīgi uz balsošanu ar bumbiņām, tad sapulce pati var nosacīt savu balsošanas kārtību,» Veinbergs izskaidroja. «Protams, ka mēs bumbiņas atraidīsim kā liekas un nevajadzīgas. Mēs balsosim tāpat ar piecelšanos no sēdekļiem un vēlēsim ar zīmītēm…» «Pieņemts!» no visām pusēm apstiprināja. «Tā lieta var iet!…» «Mūsu kandidāti paliek tie paši,» Veinbergs vēl pieminēja, «izņemot Krauklīša kandidatūru, kuru


viņš noņem, – jo dažādu veikalisku sarežģījumu dēļ tā būtu grūti uzturama. Tajā vietā tiek uzstādīts Viktors Lībeks. Bez tam caur Zandera Martinsona atteikšanos vēl viena vieta nāk svabada, uz kuru mēs kā kandidātu uzstādām Ābrantu…» «Pieņemts! Nav advokāti!» Viķildu Kristaps iesaucās. Un vispārējā roku plaukšķināšana to apstiprināja, kā likās, diezgan sirsnīga. Veinberģis un citi klātesošie advokāti jutās par to apvainoti. Bet, tā kā pašiem sevi aizstāvēt arī bija neveikli, tad iestājās neomulīgs klusums. «Es domāju, ka tā uz lietu skatīties nevar,» Krauklītis beidzot ieminējās, jo viņa stāvoklis bija tāds, ka tikai advokāti vien vēl varēja viņu glābt un pa daļai jau bija glābuši. «Daudzas no nelikumībām kasē cēlušās caur to, ka tur nav neviena juridiska lietpratēja. Ja mums nebūs advokātu un mēs tos atbīdīsim, tad viņu vietā nāks kaktu apikāti, kas ļaudis māna. Ja viens otrs te tik asi izsakās pret advokātiem, tad tādi cilvēki ir saaģitēti…» «Lai dzīvo advokāti!» Peļu Vanags sajūsmināts aplaudēja. Daži citi viņam piebalsoja, un ar to incidents bija izbeigts un tamlīdz sapulce izsmelta. Sapulces dalībnieki izklīda, bet ļoti dalītu pārliecību. Viena daļa gan vēl rožaini cerēja uz uzvaru sakarā ar pagājušās sapulces garastāvokli. Bet praktiskie un piedzīvojušie ļaudis par to daudz nedeva, lai gan cerības arī neatmeta un apņēmās visu darīt, kas vajadzīgs. Viņi gan izlikās kā uzvarētāji, bet saprata it labi, ka bija iekustinātas diezgan plašas aprindas, kas tagad nu nākamā sapulcē runās līdzi. Bet, ko viņas sacīs, tas nebija vēl zināms… *** Beidzot pienākusi izšķirošā diena. Sapulce bija iesaukta vislielākā zālē, kāda Rīgā vien dabūjama, proti, Vācu amatnieku biedrībā. Agri jo agri turp devās ļaužu pulki, it sevišķi no opozīcijas, lai ar savu nospiedošo pārsvaru, kādā pārliecībā tā vēl arvien atradās, panāktu caur nobalsošanu lietas izšķiršanu. Jo debatēts pa visu to garo starplaiku abās avīzēs bija jau tik daudz, ka patiešām vairs nebija, ko jauna sacīt, un atlika tikai balsot. Veinberģis ieradās viens no pirmajiem. Bet šoreiz neatrada nesagatavotu zemi tā kā izgājušo reizi. Lai «baltie» nāca cik agri, Kete ar saviem kārtībniekiem jau bija priekšā. Kurš nāk zālē, tam noprasa ieejas karti; kuram tādas nav, norāda uz kādu galdu pie durvīm, kur tādas izdod. Veinberģis neielaižas nekādos garos izskaidrojumos, bet, uzrādījis savu biedru grāmatiņu, iespraužas zālē. Kete viņam uz pēdām pakaļ. «Kungs, kungs, lūdzu jūsu ieejas kortu!» viņš tam jau teju, teju ķeras pie svārku šēzēm. Bet Veinbergs strupi atbild: «Man ir biedru grāmatiņa, un pēc statūtiem ar to pietiek…» Viņš aiziet un nosēžas pašā priekšā. Kete tomēr tā nebija mierā. «Tis nieīt, kungs! Te sēdēs jis, kam korta ar tū nomoru…» «Es sēžu tur, kur atronu svabadu vietu!» Veinbergs stīvējās. «Parādāt man to personu, kurai numurs uz šo vietu?» «Tī ir mona vīta!» Kete parāda savu ieejas karti, kuras numurs patiešām sakrīt ar krēsla numuru. «Kur tad es sēdēšu?» Veinbergs nemaz neklausās, bet nākošā acumirklī Kete jau nosēdies viņam blakus uz neaizņemtās krēsla maliņas. Nu viņi izdarīja viens uz otru savstarpēju spiedienu, pie kam Kete arvien vairāk guva teritoriju, bet Veinbergs to zaudēja. Cīņa galīgi nobeidzās ar Ketes uzvaru, tādēļ ka tas pielika vairāk enerģijas. Veinberģis piecēlās un nosēdās uz blakus krēsla.


Bet Kete vēl tādēļ nelikās mierā. «Tis krēslis ir priekš gubernatoru,» tas paskaidroja. Veirnberģis, no cīņas mazliet uztraukts, izvilka no kabatas un uzrādīja apliecību, ka viņš ir gubernatora sekretārs. Kete nevar sabokstierēt. Bet zīmogs pareizs bija, un krieviski tas arī drusku prata. «Nu, ka jau no gubernatora esi, tad sēdi ar, kamēr jis nav atnācis,» viņš tam atvēlēja, bet Veinberģis skatās tam lepni garām un liekas viņu ne redzam, ne dzirdam. Tikai, kad Kete bija aizgājis prom pie savām amata darīšanām, viņš pieceļas un paskatās apkārt zālē. Ļaudis nāca iekšā kā melna nakts un pēc kārtībnieku aizrādījumiem uzmeklēja savas vietas. Bet no savas partijas cilvēkiem, kas būtu gribējis sekot viņa priekšzīmei, tas nevienu nemanīja. Pacēlis acis uz augšu, viņš redz, ka «baltie» it visi sadzīti galerijā. Kalniņa lielā, melnā bārzda bija saredzama ap zāles vidu, bet Hofmanis pavisam iespiests stūrītī, ka nevar ne pagriezties, kur nu vēl aģitēt. Varēja sacīt, ka biedriem paņemta katra kustības brīvība. Tikai sēdi uz krēsla un gaidi, citādi kārtībnieks klāt un prasa; kur tava karte. Ne mazākā domu izmaiņa masā nebija iespējama, kur nu vēl iedvesma. Veinberģis pagrieza savas acis uz skatuves pusi, un tur tas redzēja atkal ko nebijušu! Augstu pār viņa galvu uz skatuves dekorēts liels galds, pārklāts ar zaļu drēbi, uz kura sakrautas kases grāmatas un deg žuburainos lukturos sveces. Pašlaik direktori un kases ierēdņi ieņem pie tā savas vietas. Olufejevs pašā vidū kā tas vecākais, viņam pa vienu roku Bisnieks, pa otru Zanders Martinsons, tālāk Sīpolu Ingus, grāmatvedis Krūms un citi ierēdņi. Viss tas atstāj jo lielā mērā svinīgu, autoritatīvu iespaidu, kuru vēl jo vairāk pavairo Olufejeva sirmās krēpes un lielais sudraba medālis pie krūtīm, šlipses galā. Ļautiņi jau nezina, ka tas ir vienkāršs medālis, ko Olufejevs reiz izpelnījies par slīkoņa glābšanu, tie sajūt tikai bijīgu cienību pret šo vīru, kam tā teikšana. Jo apakšā pie viņa kājām nolikts runātāja katedris, tik zems un niecīgs zem augšējās varas un godības! Veinberģis tik daudz rakstījis par autoritātu cienīšanu. Un nu viņš atrodas zem šīs autoritatīvās varas, viens vienīgs te zālē, kā baltais zvirbulis starp svešiem, nepazīstamiem vaigiem. To apzinoties, tas jutās mazliet kā nospiests. Apakšā zāle pilna līdz pēdējai vietiņai, un augšā galerijā arī ņudz vien. Olufejevs pārlaiž piemērotu ērgļa skatienu pār sapulci, kura čalo kā ieviļņota jūra, tad paķer zvanu, kas ir laba ilkss pulksteņa lielumā un izdodi pietiekošu skaņu, pēc kam sapulce nomierinājas. Olufejevs pasludina, ka kases valdes priekšnieks Pūcītis saslimis un tādēļ viņš kā priekšnieka vietnieks uz tāda un tāda statūtu paragrāfa pamata izpilda viņa funkcijas un atklāj sapulci. Tā kā pagājušā sapulce tika slēgta un nepaguva savu dienas kārtību izsmelt, tad šī sapulce kā pagājušās turpinājums iztirzās atlikušo dienas kārtību. Viņš ziņoja arī, cik šodien biedru klāt, un to bija ļoti daudz. «Pagājušā sapulcē,» tas paskaidroja tālāk, «mēs revīzijas ziņojumu jau noklausījāmies, un tagad atliek tikai pieņemt gada pārskatu. Vai kāds no sapulces vēlas izteikties?» Pagājušā sapulcē viņu nemaz pie vārda nepielaida, nu viņš tas lielais runātājs. «Lūdzu vārdu!» Veinberģis pieteicās. Olufejevs noliecās, lai paskatītos, kas tur sīc pie viņa kājām. «Vārds zvērinātam advokātam Fr. Veinbergam,» Olufejevs pasludināja. «Lūgšu runātāju tikai stingri turēties pie lietas un neatklīst no priekšmeta, lai mēs varētu izsmelt plašo dienas kārtību.» Veinberģim uzkāpjot katedrī, viņu visapkārt sagaidīja zaimojošas, ņirgājošas sejas, kas viņu mazliet uztrauc. Tas slauka savu pensneju, sprauž to degunā, bet ņem to nost un slauka atkal. Pēdīgi tas, piespiezdams visus savus spēkus, iesāk ar savu smalko orgānu, pārtraukts no saucieniem: «Diktāk, diktāk! …» Olufejevs jūtas tik augstu pār viņu pacelts, ka nemaz viņu kā niecīgu zemes tārpu neievēro un izmaina domas ar saviem biedriem. Bet patiesībā tas smalki dzird. «Es protestēju pret šīs sapulces dienas kārtību,» Veinbergs runāja, «protestēju, ka tā tiek ieskatīta par pagājušās sapulces turpinājumu. Tas ir pret statūtiem un likumu – – –»


«Runātāj, ko jūs?!» Olufejevs viņu ar savu spilgto zvanu pārtrauca. «Es dzirdu, ka jūs atkāpjaties no lietas. Es lūdzu ievērot kārtību!…» «Es protestēju,» Veinbergs turpināja, «ka nav uz dienas kārtības likta četrdesmit biedru sūdzība par valdes locekli Pūcīti un ka sapulces vadonis netiek izvēlēts no pašas sapulces – –» «Kas tur?!» Olufejevs atkal nozvanīja, bet šoreiz divas reizes. «Runātāj, jūs novēršaties atkal no lietas… Ja vēlreiz, tad es jums ņemšu vārdu!…» «Es protestēju tālāk, ka biedri tiek apgrūtināti ar ieejas kartēm,» Veinbergs turpināja, «kas ir pret statūtiem. Tāpat es protestēju, ka revidenta Lazdiņa ziņojums netiek nolasīts arī šinī sapulcē, tādēļ ka te klāt daudz jaunu biedru, kas to nav dzirdējuši – –» Atkal viņu pārtrauca Olufejeva spilgtais zvans, izdodams trīs dusmīgas, pavēlošas skaņas. «Runātāj!» Olufejevs pasludināja. «Tā kā jūs neturiet par vajadzīgu turēties pie dienas kārtības, tad es jums ņemu vārdu!… Lūdzu atstāt katedri!…» Neko darīt, jāpaklausa! Jo Ketes smaids izteic skaidri, ka, ja viņš neies ar labu, tad viņš tam ņems aiz šēzēm. Pēc norunas gan vajadzēja tagad nākt citam un stāties viņa vietā, bet neredz nevienu, kam būtu tik daudz dūšas. Kalniņš gan galerijā rājas, arī citi tur rausta plecus un taisa visādas piezīmes, bet līdzēt viņam nevar… «Es lūdzu manu protestu uzņemt protokolā!» Veinberģis nokāpdams, uz direktoriem pagriezies, saka, bet neviens viņu neievēro, tikai sapulce urrā un gavilē par viņa izgāšanos. «Kas vēl vēlas izteikties?» Olufejevs jautā, kad sapulce nomierinājusies. Neviens neatsaucas. Tiem, kas apakšā, tas nav vajadzīgs, tie, kas augšā, – nevar. Bez tam jau arī avīzes tik sīki lietu noskaidrojušas, ka atliek tikai balsot. «Valde liek priekšā gada pārskatu pieņemt, revidents Lazdiņš – atraidīt,» Olufejevs paskaidro. «Tagad balsosim ar bumbiņām. Kas piekrīt Lazdiņam, met baltu bumbiņu; kas piekrīt valdei – met melnu! …» Altberģis ar saviem švāgariem nesa tagad apkārt vēlēšanu urnas un bumbiņas, bet tagad ar pavisam citādiem vaigiem kā pagājušo reizi. Viņi par iznākumu jau iepriekš droši! Bez tam arī, bumbiņas izdalot, tiem bija tā skaistākā izdevība aģitēt. Pasacīja katram klusu pie auss: «Ja gribiet kasi atdot māmuļniekiem, tad metiet balto; ja gribiet, lai no tās kāds labums maziem cilvēkiem, metiet melno.» Un iespiež melno bumbiņu rokā! Tādēļ jau melnās krita, ka pļauks vien. Kalniņš no augšas krata ar pirkstu un rājas: «Jūs tur aģitējat… Es redzu to!» Bet tas jau arī bijā viss, ko viņš varēja darīt. Sanes un izber nu samestās bumbiņas. Balto neliela čupiņa, bet melno jau īsta kaudze. Kad tās pamatīgi saskaitītas un izkontrolētas, Olufejevs no katedra lepni pasludina iznākumu. «Revidenta Lazdiņa priekšlikums atraidīts, un gada pārskats tiek pieņemts ar 613 pret 203 balsīm!» «Balto» vaigos, to dzirdot, pavisam atslābums. Daudzi atmeta ar roku un gāja uz mājām, jo pretinieka pārsvars taču bija pārāk saredzams. Viena daļa ziņkārīgo palika vēl noskatīties, un šaubīgie pārgāja tieši ienaidnieka pusē. Tagad pārgāja pie budžeta apspriešanas. Lazdiņš, gribēdams glābt savas partijas prestižu, nāca ar visai kutelīgu priekšlikumu: aizdevumu procentus pamazināt no 9 procentiem uz 7 1/2 procentiem. Viņš domāja, ka direktori tam pretosies un viņš dabūs savā pusē visus kases parādniekus, kas iztaisīja biedru galveno daļu. Bet viņš neapsvēra, ka arī direktori bija no kases aizņēmušies un vēl pa krietnam un tādēļ viņiem šāds priekšlikums varēja būt tikai patīkams. Tādēļ no viņu puses nebija ne mazākā pretošanās. Olufejevs ar sapulces atļauju pat nelika nemaz balsot ar bumbiņām, bet ar vienkāršu roku pacelšanu priekšlikumu pieņēma gandrīz vienbalsīgi. Pats interesantākais un pēdējais dienas kārtības punkts bija vēlēšanas. «Baltie» saņēmās, un Hofmanis ar Kalniņu vēl nezaudēja cerības. Jo, tā kā Lazdiņa priekšlikums tik lieliski bija gājis cauri, tad kas var zināt!? Tā kā no otras puses bija uzstādīti uz direktora amatu trīs kandidāti, tad pavisam tika


nestas apkārt sešas kastes un tikpat daudz nesēju vajadzēja arī priekš bumbiņām. Visa tā procedūra savā ziņā bija ļoti garlaicīga un ņēma laiku, bet totiesu «melnajiem» bija ļoti jauka izdevība priekš sevis aģitēt. Kalniņš no galerijas brēca: «Es ar piecpadsmit lieciniekiem varu pierādīt, ka jūs vienam iedevāt veselu sauju melno bumbiņu!» No otra stūra brēca Hofmanis, ka tur atkal kāds iemetis divas bumbiņas. Bet Altberģis ar saviem palīgiem strādāja savu darbu un neklausījās. Kad tie par daudz tielējās, tad atmeta ar roku. «Nevajag jau… Melno tāpat diezgan!» Liela dala ļaužu, kas savas bumbiņas jau iemetuši, devās uz mājām, tā ka sapulce palika itin reta. Arī «balto» redzamākie vadoņi ieskatīja par labāku pazust, tāpat vairums viņu vēlētāju. Palika tikai paši ziņkārīgākie, starp tiem arī Hofmanis un Kalniņš, kuri gribēja izturēt līdz galam. Tad sākās balsu skaitīšana; ziņkārība uz visu vaigiem bija tikpat kā uzvilktas stīgas, Kalniņš ar Hofmani ar Argusa acīm lūkojās, ka lai neviena baltā bumbiņa nenoklīstu sāņus un neviena melnā nepieklīstu klāt. Arī «melno» kandidāti, kaut gan viņu izredzes bija drošas, gala iznākumu tomēr sagaidīja ar lielu nervozitāti. It sevišķi Bisnieks nevarēja savā ādā rimt. Pastāvīgi viņš aizkūpināja savu papirosu, kas nākošā acumirklī atkal izdzisa. Kad draugi un pazīstami viņam apjautājās, kāds būs iznākums, tas atbildēja: «Nu, nevar zināt… Vēl nevar teikt!…» Beidzot balsis bija saskaitītas, izrevidētas un uz papīra uzzīmētas. Liela uzvara «melno» pusē. Olufejevs atkal kāpa katedrī, lai paziņotu vēlēšanas iznākumu, un zālē bija tāds klusums, ka varēja dzirdēt adatu nokrītam. «Ievēlēti par direktoriem: P. Bisnieks ar 603 balsīm, P. Mednis ar 563 balsīm un V. Altbergs ar 605 balsīm. Balsis vēl dabūjuši: Zaķītis – 178, V. Lībeks – 107, un A. Ābrants – 93.» Kapa klusums. «Ceļiet mani, celiet uz galda!» Bisnieks pēkšņi iesaucās. «Es esmu ievēlēts…» No uztraukuma tas trīcēja. Protams, ka netrūka draugu un cienītāju, kas viņu uzurrāja, jo zināja, ka tas nav par velti. Sapulce pēc izsmeltas dienas kārtības tika slēgta, ierēdņi pakoja kopā savas grāmatas, bet cienītāji turējās ap ievēlētiem direktoriem: «Kur tad šie nu mūs vedīs?…» Pačukstēja viens otram klusu pie auss: «Tepat kases telpās pa mazo pusi!» Uzvara jau iepriekš paredzēta, jo sulaiņa vadībā te bija kauts, cepts un vārīts un netrūka arī miezīša un rudzīša. Ar vārdu sakot, ēšana un dzeršana kā pa lauku dzīrām. Pašu ļaudis savā starpā… Tomēr arī Viķildu Kristaps bija iemaldījies citiem līdzi, ēda un dzēra un lamāja advokātus. Jo viņam galu galā: tādi vieni, tādi otri!… *** Kārlis, kas arī bija bijis sapulcē un visu to joku noskatījies, otrā rītā nonesa Dīriķim priekš «Baltijas Vēstneša» dažus rakstus. Pie tās pašas reizes tas apjautājās, vai par sapulci ir jau kāds referāts nodots. Ja nebūtu, viņš varētu kādas rindiņas uzrakstīt. Atbilde bija, ka ir jau nodots. Kārlis apjautājās, ko nu viņa partija domā darīt, jo arī seloņi uzvaru no sirds bija vēlējušies. Kā rādījās, tas vecajam Dīriķim bija ļoti nepatīkams jautājums. «Tur it nekas nav darāms,» viņš atbildēja, «jo tie vīri ieskata kasi par savu privātu veikalu. Atklātības un sabiedrības balsīm tie nepiegriež nekādu ievērību. Ja jau tas tā, ja kase ir viņu privātveikals, tad mēs tur nemaz negribam būt…» Un patiešām nākošās dienās kasē iesākās liela uzteikšana, dalības naudas un noguldījumu atprasīšana. Direkcija ņēma uzteikumus vērā, bet vienkāršiem cilvēciņiem tūliņ vēl neatmaksāja, jo bija pārliecināti, ka tie tomēr vēl uz priekšu paliks biedri. Bet barvežus un «māmuļas pīlārus» direkcija pati apzīmēja par izslēdzamiem un pēc neilga laika sasauca sapulci, kurai par tiem iesniedza sūdzību. To izmeklējot, izrādījās, ka tie kaitējuši kases interesēm, un tādēļ tos izslēdza no biedru skaita, vienalga, kad arī tie uz sapulci nemaz nebija ieradušies.


«Dienas Lapa» lepni izsludināja izslēgto vārdus, un nebija neviena «māmuļas pīlāra», kas vēl būtu palicis iekšā. Tikai Olufejevs ar to vēl neapmierinājās, bet iesūdzēja «Baltijas Vēstneša» redaktoru pie apgabaltiesas par difamāciju. Viņš citu advokātu nepieņēma, bet veda lietu pats, aprādīdams, ka «Baltijas Vēstnesis» apkarojis kasi sistemātiski un cēlis tai neslavu. Tā kā pilnā sapulce lietu jau izmeklējusi, kases darbību attaisnojusi un apmelotājus sodījusi ar izslēgšanu, tad par apmelošanu viņš un kase gandarījumu dabūjuši un tādēļ lūdz tiesu «Baltijas Vēstneša» atbildīgo redaktoru sodīt par difamāciju. Tiesa piesprieda vecajam Dīriķim 100 rubļus naudas soda vai nemaksāšanas gadījumā desmit dienas aresta. Tātad «baltie» bija zaudējuši uz visas līnijas un «melnie» panākuši bez tam morālisku uzvaru. Bet arī par «baltiem» dievs gādāja! Vienā laikā ar sprieduma pasludināšanu pienāca no Pēterpils jaunās II Rīgas krājaizdevu sabiedrības apstiprinātie statūti. Jaunā kredītiestāde tūdaļ varēja iesākt savu darbību. «Māmuļa» viņai ierīkoja dzīves vietu savā namā, tautieši sanesa naudu, un pēc pāra nedēļām II Rīgas krājaizdevu sabiedrība uzsāka savu darbību ar 250000 rubļu lielu bilanci. Viņa ātri auga un pēc kāda gada jau pārsniedza Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kasi. Bija revīzijas padome un viss! Lazdiņš tika ievēlēts par direkcijas un Fr. Veinberģis par revīzijas padomes priekšniekiem. Pēterim Krauklītim tā bija pestīšanas stunda. Jaunā kredītiestāde pārveda šurp viņa aizņēmumus no vecās kases, viņu bez tam arī pietiekoši kreditēja un atsvabināja viņu galīgi no kases direktoru nagiem. Tagad viņa pasākumi varēja netraucēti attīstīties un paplašināties. Bija noticis lūzums un sperts solis uz priekšu latviešu finansu un saimnieciskā dzīvē. Bet tas bija noticis ar lielām sāpēm.


Divdesmit septītā nodaļa Kārlis atradās Latviešu biedrībā pie lasāmgalda un kāri un ar interesi meklēja it visas ziņas par Brazīlijas izceļotājiem. No Čipas Kresciumā viņš bija saņēmis ļoti drūmu vēstuli, kurā tas ļoti nožēloja, ka bija devies uz silto zemi. Viņa mazākie bērni apmiruši, tādēļ ka nevarot izturēt turienes klimatu. Grūti esot dzīvot tādā zemē, kur neesot ne skābas putras, ne rupjas rudzu maizes un kartupeļi tiekot pārdoti delikatesu bodēs par šokolādes cenām. Nemaz nebūtu ticams, ja cilvēks pats to nebūtu izbaudījis: dzīva cilvēka miesā augot cirmeņi! Cik viņš būtot laimīgs, ja varētu tikt atkal atpakaļ dzimtenē! Radiem esot rakstījis un tos mīļi lūdzis; var būt, ka par visiem kopā tie atsūtīšot viņam ceļanaudu, ka viņš tiek atpakaļ uz dzimteni. Kārlis jau šad un tad avīzēs bija pavirši lasījis, ka Baloža grandiozais izceļošanas plāns sabrucis. Tādēļ, ka politiskie apstākļi tur nenoteikti, jo brazīlieši bija gāzuši savu ķeizaru un līdz ar to lielas pārgrozības iestājušās it visās valdības iestādēs. Izlietodamas juku laikus, kolonizācijas biedrības nav turējušas savus solījumus, un kolonistiem apstākļi un klimats nav bijuši piemēroti. Viņš tādēļ palūdza arī vecākas avīzes, lai dabūtu kopā par visām noapaļotu bildi. Tamlīdzīgas ziņas kā Čipas vēstulē tas lasīja arī no kāda cita izceļotāja «Baltijas Vēstnesī» ar rūgtiem pārmetumiem Balodim. «Nevienu neesmu redzējis ar tik sārtiem vaigiem, kā Balodis rakstīja. Veselas ģimenes izmirušas. Daži aizgājuši uz San Paulo un iestājušies par fabrikas strādniekiem. Tūkstoškārt labāk dzīvot zem stingras valdības nekā Brazīlijā. Lūdzam pazemīgi no radiem palīdzību, lai varētu attikt uz Eiropu. Še dzeltenais drudzis un melnās bakas. Kurš ar pēdējām saslimst, tiek likts melnos vāģos un vests uz kādu salu jūrā.» «Dienas Lapa» ziņoja, ka no Brazīlijas pārnācis kāds cementa fabrikas strādnieks, kas piktojās par Balodi, ka tas viņu iegrūdis nelaimē. Pati avīze brīdināja aizgājējus. Amerikas apstākļi dažreiz tādi, ka tur notiekot lietas, kas pat nav iespējamas Turcijā. Nometina nezināmu mežu vidū, gubernatorus nopērk par maz dolāriem. No meža izbēgt nav iespējams, jo zvēri saplosa vai arī iekrīt un noslīkst paslēptos ūdeņos. Kāds cits «Dienas Lapas» raksts bija nepārprotams netiešs uzbrukums Balodim. Avīze runāja par «garīgās dzīves priekšstāvjiem», kuri pie mums nebūt nav tie labākie elementi, jo nav atraduši pat vietas un uzturu dzimtenē, lai gan pie mums vēl nebūt nav par daudz inteliģences. («Ka patroni un konsistorija latviešu tautības mācītājus Baltijā pie vietām nemaz nepielaiž, par to «Dienas Lapa» rūpīgi cieš klusu,» Kārlis nodomāja.) Šo aģentu mīlestība uz aizgājējiem tautiešiem ļoti tuvā atkarā no ienākušās aizgājēju dvēseļu naudas. Ceļu gan aģenti aizgājējiem izgādā par brīvu, bet aģenti paši ņem diezgan augstu dvēseļu naudu, kā dzird, astoņpadsmit rubļu un vairāk no galvas. Nonākuši, nabadziņi, jaunajā zemē, neko citu nevar uzsākt kā pieņemt vietu par kalpotājiem pie turienes «kungiem», kuri caur to iegūst agrāko vergu vietā uzcītīgus klausībniekus. Kādā citā vietā «Dienas Lapa» bruka Balodim virsū, ka, lai mantotu pie aizgājējiem lielāku uzticību, tas uzdevies par mācītāju. Lai taču viņš piesaucot to mācītāja muižu un vietu, kurā tas dzīvojot. Vezdams tautiešus prom svešā zemē, kur nevalda mūsu cars un viņa likums, Balodis satricinājis valsts ekonomiskos pamatus. Šis raksts bija pārdrukāts arī «Düna Zeitung'ā» un no turienes pārņemts uz visu krievu nacionālistu presi, tā ka Balodis bija nostādīts neapskaužamā stāvoklī kā Krievijas valsts ienaidnieks. Kādā «Düna Zeitung'as» numurā tas atrada Dr. K. Baloža atbildi uz «Dienas Lapas» apvainojumiem. Esot taču pārāk smieklīgs apgalvojums, ka viņš būtu vedis kolonistus uz Brazīliju par naudu, ar citiem vārdiem, pārdevis katru dvēseli par 18 rubļiem, kas kopā par visiem 40 izceļotājiem iztaisītu niecīgu summiņu, 720 rubļus. Tāpat absurds apgalvojums, it kā izceļošanas aģitācija būtu satricinājusi valsts ekonomiskos pamatus, tā kā izceļojušas pavisam tikai 40 personas. «Dienas Lapai» laikam nav zināms, ka


no Krievijas katru gadu izceļo 40 000 personu, bet valsts ekonomiskie apstākļi tādēļ vēl nebūt nav satricināti. «Dienas Lapa» gribot apstrīdēt viņa mācītāja titulu ar to, ka nevarot atrast to muižu un vietu, kur viņš par mācītāju. Bet pirms gada tā pati viņu dēvējusi par mācītāju, nesdama viņa rakstu par latvju vīru pienākumiem. Kādā citā «Dienas Lapas» ievadā bija sniegtas ziņas bez polemikas par aizgājēju grūto likteni. Šis raksts bija nodrukāts arī citos laikrakstos. Šausmīgi jau bijuši apstākļi, aizbraucot uz tvaikoņa «Baltimore» starpdeķa, zupa slikta, mirstība liela un nomirušie bērni sviesti pār kuģa bortu jūrā. Kolonizācijas biedrība dabū no Brazīlijas valdības par katru dzimtu 450 milreisus pabalsta, bez tam uz ikkatrām 100 dzimtām 5000 milreisus prēmiju. Tālāk kolonistiem maksājot par ceļu taisīšanu starp kolonijām par katru kilometru 800 milreisus. Patiesībā to biedrība iebāžot savā kabatā un kolonistiem nedodot nekā. Tāpat ieceļotāji dabū no valdības brīvu ceļu, bet labklājības nav. Ierēdņi zog – uzdod tikai rēķinu, bet kolonisti nedabū nekā. Kolonisti nosūtījuši pie mācītāja Baloža delegāciju, lai tas rūpētos par to, ka biedrība izpilda pret viņiem savu pienākumu. Balodis arī kādus soļus spēris, bet saņēmis no komisijas draudu vēstuli, kas aizliedz viņam ar kolonistiem pavisam runāt. Vēl neapskaužamāks ir krievu kolonistu liktenis. Santa kolonijā nomirušas bada nāvē pavisam 70 personas un spiestas ubagot 300. Ieceļotāji Brazīlijā guļ gar ceļa malām un mirst badā. Viņi tik ļoti vēlas tikt atpakaļ uz Krieviju. Raksts nobeidzās «Balsī» ar vārdiem: «Ko palīdz Brazīlijas auglība un Dienvidbrazīlijas veselīgais klimats, kad tagadējie apstākļi tur tādi, ka pat ienaidniekam nevar ievēlēt turp doties. Kādēļ no savas puses katram varu tikai ievēlēt palikt savā tēvijā, jā, pat lūdzu neatstāt dzintara zemītes, lai tas pēc varbūt ar asarām nebūtu rūgti jānožēlo…» Un «Dienas Lapas» rakstam bija piesprausts galā: «Ikkatram varu tikai uzsaukt: Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt, To turi ciet ar visu savu sirdi! Tev šeitan stipras saknes droši tur; Kā niedra būsi svešā malā tur, Ko mazais vējiņš iespēj samaitāt.» To rakstīja Jēnas students P. Zālītis, kura grāmata par Brazīliju Čipu tik ļoti sajūsminājusi. Šinī rakstā vēl bija interesantas ziņas par to, ka cirmenis, par kuru rakstīts, ka tas ieperinoties dzīva cilvēka miesā, neesot nekas cits kā smilšu blusiņa, kuru brazīlieši nosauc par bicho dos pēs jeb kāju tārpiņu. Viņa cilvēkam ieurbjas miesā, sevišķi aiz kāju nagiem, un sadēj tur oliņas. Tādēļ tīrība vienīgais un visdrošākais līdzeklis pret smilšu blusiņām, tāpat kā pret mūsu blusām. Daudzi kolonisti, kas nodzīvojuši Brazīlijā jau gadiem, nav no viņām cietuši un par tām tikai pasmejas. Te piepeši pie viņa iesteidzās Pudiķis ar komiltoni Sieriņu. «Ko tu, cilvēks, visu neizdabū caur kombinācijām!» Pudiķis iesaucās. «Mēs esam iekrituši, es saku, nejauki iekrituši…» Kārlis viņu jautājoši uzlūkoja. «Es nezinu, kā to lietu tagad izlabot,» Pudiķis spaidīja savu deķelīti. «Ja mēs to nedabonam kārtībā, «Selonija» ir vairāk nekā blamējusies…» «Jā, kas tad tur ir?!» Kārlis ziņkārīgi iesaucās. «Kas tur ir?!» Pudiķis sāpīgu vaigu atbildēja. «Es tev tūdaļ izstāstīšu…» «Nu, tad dari to, es klausos!» Kārlis nepacietīgi iesaucās. Jo arī Sieriņa vaigs liecināja, ka viņam vairs nav nekāda padoma. «Tā lieta tā,» Pudiķis iesāka, «cik nepatīkami tas! Nu, tu zini, ka mums priekšā stāv «Selonijas»


balle…» «Itin labi zinu!…» Kārlis atbildēja. «Un ka mums priekš balles vajag goda dāmu,» Pudiķis turpināja. «No vislabākām aprindām, protams. Man un Sieriņam no konventa uzdots goda dāmas angažēt. Balsu vairumu bija dabūjušas Krauklīša kundze, Starpiņa kundze, pret kuru gan tika celtas nedibinātas ierunas, arī vecā Katrīna Dombrovska, pats par sevi saprotams, aiz finansiāliem iemesliem, un, kas tas svarīgākais, šikā Mikentāl kundze. Devāmies ceļā vispirms pie tās – –» Viņš pārtrauca, un, kad Kārlis gaidoši viņu uzlūkoja, Sieriņš skumīgi nogrozīja galvu. «Mēs piezvanām pie Mikentāliem,» Pudiķis turpināja, «mūs ielaiž kalpojošs gars, kalpone… Kā par nelaimi Mikentāla kundzes nav mājā, arī kunga ne, ne cita kāda no famīlijas. Uz jautājumu, kur kundze, kalpojošais gars atbild: «Es labi nezinu. Te bija atnākušas pie viņas citas tādas pavecīgas kundzes un, cik no valodām nopratu, veda viņu līdzi pie tā kunga, kas sludina to pastara dienu…»» «Aizvilkusies tām līdzi pie Buša papas, kas laidis klajā atkal vienu brošūru – «Velnam par spīti»!» Sieriņš īgni papildināja. «Jā, Mikentāla kundze ir bagāta!» Pudiķis piebalsoja. «Tādas tiecības ir arī Starpiņa kundzei un pat mazs «anšlāgs» no tam Hertai. Apbrīnojami, ka šis Bušs prot labāko aprindu sievietes ievilkt savos tīklos! Un var jau kombinēt, kādēļ. Tāda brošūru izdošana, kaut arī «velnam par spīti», prasa līdzekļus, un tā viņam pie labāko aprindu dāmām, kuru sirdis tas aizkustinājis, ir bagātīga pļauja. Studentam aizpumpējot desmitnieku, tur mums ir lielu lielās izrunas, bet velnam par spīti simtnieku, to mēs aizsviežam, ne muti neattaisot. Viena no mūsu sadzīves raksturiskām parādībām…» Viņš tikko varēja norīt savu rūgtumu. «Vienlīdz daudz,» tas turpināja, «goda dāmas mums tādēļ ne mazāk vajadzīgas un noderīgas. Apjautājos kalpojošam garam, vai viņa nevar pateikt, kad cienītā kundze būs atkal atpakaļ.» «Nemāku jums to sacīt,» tā atbild, «bet salonā, tur ir viena jaunkundze, ar kuru, projām ejot, tā runāja. Varbūt tā jums zinās pateikt ko tuvāk…» «Kalpojošais gars mūs ielaiž salonā, kur pieceļas un nāk mums pretim kāda interesanta dāma plānu sejiņu, gudrām, spridzīgām acīm, vaigi gan pabāli, tomēr pievilcīgi. Apaļains stāvs, tērpts vienkāršā matrožu blūzē, bet ar garšu pagatavotā. Es saku, kopota daile un inteliģence, – vai ne, Sieriņ?…» Sieriņš piekrītoši pamāja ar galvu. «Un, kas tas lielākais,» Pudiķis turpināja, «viņas svārki un blūze apkantēti, nu iedomājies, – ar mūsu korporācijas krāsām: zaļš, balts, sarkans!… Man izdveš pretim kaut kas radniecisks, top tā savādi ap sirdi… Mēs stādāmies priekšā, viņa min savu vārdu: Vinkelman. Man gluži svešs un nedzirdēts vārds, bet persona pati, liekas, ka viņu jau būtu reiz redzējis, tikai nevaru pasacīt, kur. No visas viņas būtības, kā jau sacīts, man dveš pretim kaut kas tik radniecisks, un mēs uzsākam sarunas. Par visu viņai tik veselīgs spriedums, pat zinātnes jautājumos, it kā tā būtu apmeklējusi priekšlasījumus polonēzē,» Pudiķis turpināja. «Nesaudzīgu kritiku viņa nodod par brošūrām, kuras uz Mikentāla kundzes galda: «1000 gadus nākotnes valsts» un «Atkal spēriens velnam par spīti». Viņa brīnās, ka šādas sēnalas var atrasties labāko famīliju salonos. Ieskata to vairāk par sportu nekā par nopietnību. «Taisni manas domas,» es piebilstu, bet gribu vairāk ko zināt par viņas personu. Vai viņa zina, kas tās ir par krāsām, ko viņa izraudzījusies, un aiz kādām simpātijām? «Tās ir «Selonijas» krāsas,» tā vaļsirdīgi atbild. «Es viņas nēsāju tādēļ, ka kāds selonis man ļoti tuvs cilvēks…» «Kas tad ir šis cilvēks respektīvi selonis?» Viņš nav še, un viņa vārdu tā nekad nesacīs. Tas padara mūs visai ziņkārīgus, bet viņa paliek cieta. Par to viņa nerunā, bet par visu citu tik interesanti, ka mēs jūtamies tīri valdzināti. Man iešaujas prātā: vai mēs pavedienu kaut kā nevarētu uzturēt? Nenoliedzu, draugs: es un tāpat arī Sieriņš, cik varēju manīt, –


mēs bijām «Feuer und Flamme» priekš viņas. Atzīstos, man mana Herta ļoti patīk, mani valdzina viņas daiļums un muzikālais ģēnijs, bet tāds mazs «abšteheris» pa starpām, tas ir ļoti interesants!… «A propos, jaunkundze,» es saku, «jūs simpatizējat «Selonijai». Vai jūs, kā sacīt, negribētu mūs pagodināt un apmeklēt mūsu balli?» «Ā, labprāt!» tā mirdzošām acīm iesaucās. «Pie mācītiem, izglītotiem cilvēkiem…» «Tātad jūs piekrītat mūsu krāsām un principiem? Labi!» Izvelku vienu ielūguma karti, izpildu to uz Vinkelman jaunkundzes vārdu un pasniedzu to viņai: «Jūtos ļoti pagodināts!» «Ļoti pateicos!» viņa saņem karti. «Katrā ziņā būšu… Tikai neaizmirstat mani vest uz deju…» Runājām vēl šo un to, bet, tā kā Mikentāl kundze neieronas un laika mums maz, tad tīri skumju sirdi šķīrāmies. Sieriņš liek priekšā nokāpt pirms pie Krauklīša kundzes izpildīt tur savu misiju un griezties tad atpakaļ pie Mikentāliem. Mēs atvadāmies no savas daiļavas uz redzēšanos… Liekam priekšā Krauklīša kundzei savu lietu un pēc īsas vārdu maiņas dabūjam no viņas piekrītošu atbildi. «Tikai ar to norunu, ka šī pārspīlētā Olufejeva lai nedabū ielūgumu,» viņa nosaka. «Pasarg dievs, cienītā kundze, kā jūs variet iedomāties, ka mēs tādu personu – – –»» «Nu, nu!» Kārlis iemeta starpā. «Es zinu, viņa mums reiz izpalīdzēja, bet te nu neko nevar darīt,» Pudiķis trauca tālāk. «Lieta nodarīta, un mēs steidzamies atpakaļ uz Mikentāliem. Šoreiz viņa ir mājās, bet svešās daiļavas tur vairs nav. Liekam viņai savu lietu priekšā, un viņa, taisnību sakot, jūtas pagodināta. Bet tikai ar to norunu, ja ir ielūgtas vienīgi piemērotas personas, it sevišķi, kas attiecas uz sievietēm. «Nu, pats par sevi protams,» es apgalvoju. «Seloņu ballē ir pietikšana tikai mūsu īstām tautas zeltenēm, pašām pirmām un labākām…» Un tā runājām vēl par šo un to, un beidzot es apjautājos par to jaunkundzi, kas te bija, kad viņas nebija mājās. «Ak tā!» kundze mazcietīgi norausta plecus. «Tā jau ir tikai šuvēja! Patiesībā vēl mazāk – manas šuvējas strādniece. Viņa bija atnesusi man kostīmu, bet man nebija laika to tūdaļ uzprovēt, un liku, lai viņa pagaida, kamēr ieronos atpakaļ. Nu, vienkārša kalpojoša persona, ar kuru nav jārēķinās…» Redzēdama mūsu apjukumu, tā iejautājās: «Vai šī persona būtu kaut kādi – –? Būtu izdevusies par kādu mājas piederīgu?» «Nē, nē, kundze,» es saņemos, «tikai tāpat gribēju apjautāties. Bet pateicos ļoti par jūsu aizrādījumu, cienītā kundze, jo tas man var būt ļoti noderīgs, ar šo personu atkal satiekoties…» «Jā, jā,» viņa, it kā mani saprazdama, iebilst, «šinīs laikos vajag ļoti uzmanīties! Es reiz biju spiesta atlaist savu kalponi… Bija ļoti glīta skuķe un arī ne dumja… Bet nekad pie iekšā laišanas tā neprata aizlikt priekšautu, tā ka mani viesi, kas to nepazina, sāka tai taisīt «honierus»… Vairāk reizes viņai aizrādīju: «Aizlieciet taču priekšautu, Magda, kad ejat saņemt viesus! Kā tie lai zin, ka jūs esat kalpone un ne pie ģimenes piederīga? Kā lai viņi zin pret jums izturēties?…» Bet viņai vai teicis, vai neteicis… Nu, es viņu atlaidu…» Es izliekos vienaldzīgs un itin kā es visu to tikai ar vienu ausi dzirdētu. Bet ap dūšu man metas nelabi… Atvadāmies un dodamies pie Starpiņiem. Starpiņa kundze mūsu piedāvājumu saņem ar neliekuļotu prieku, jo šinī pienākumā tā uzstājas tikai pirmo reizi. Bet uz balli viņa jau taisījusies, tāpat kā Mikentāla kundze jau likusi pagatavot garderobi. Tikai Hertai vēl jābrauc pie šuvējas uzprovēt, un man piekrīt tas patīkamais uzdevums viņu uz turieni pavadīt. Atlaižu Sieriņu uz mājām, un braucam abi ar Hertu turp… Un te nu viss diemžēl apstiprinās. Mikentāl kundzes šuvēja ir arī Starpiņu šuvēja. Herta ieiet pie uzproves, un es redzu pa durvju šķirbu, ka tā persona, kas principāles klātbūtnē ap Hertu nodarbojas, ir tā pati persona, ar kuru iepazināmies Mikentālu salonā. Protams, tas uzvalks viņai vairs nav un krāsas arī ne, bet es viņu pazīstu uz vietas, tik tiešām, kā es še stāvu – –» Viņš apstājās, it kā pats par saviem vārdiem sabijies. «Nu, cilvēks, ko tu saki uz tam?!»


«Ko es tur varu sacīt?» Kārlis noraustīja kamiešus. «Bet iedomājies tik,» Pudiķis ar uzsvaru turpināja, «viņa ieradīsies mūsu ballē!… Mikentāla kundze viņu pazīst, Herta viņu pazīst, un par nožēlošanu varbūt vēl viena otra no labāko famīliju kundzēm viņu pazīst… Šuvējas firma ir ļoti iecienīta, un mūsu kundzes, kas viņām par godu jāsaka, liek lielu svaru uz labu firmu. Iedomājies, viņas visas «Selonijas» ballē sastop vienkāršu šuvēju, kalpojošu garu, kas vēl maz dienas priekš tam uzlaikoja viņām apģērbus…» «Jā!» Kārlis noraustīja kamiešus. «Ja viņai ielūgums, viņai taču tāda pat tiesība ballē ierasties…» «Nu, tā jau ir tā nelaime!» Pudiķis nelaimīgs iesaucās. «Un tādēļ mums jāatron kāds padoms – –» Pašlaik ieradās oldermanis, kurš te biedrībā mēdza ieskatīties arvien jaunākos ārzemju laikrakstos. «O, labi, onkul, ka tu atnāci!» Pudiķis atvieglots iesaucās. «Mums vajadzīgs tavas autoritātes, lai to lietu izšķirtu…» Un gari un plaši viņš ņēma tam aptēlot savādo gadījumu. «Tā ir viena no tām kritiskākām situācijām, kādā korporācija jebkad no sava pastāvēšanas laika atradusies,» viņš nobeidza savu ziņojumu. «Hm!» onkulis ar mierīgu, bet valšķīgu smaidu noklausījās. «Piebaldzēns teic: lieta troka!… Bet tik traka jau nemaz nav. Ja tas attiecas uz vienkāršu kalpojošu garu, tad jau nemaz tik daudz nav «jāženierējas». Itin vienkārši aiziet atpakaļ pie šo tautas meitu un saka: «Redziet, jaunkundze, par nožēlošanu te ir noticis mazs pārpratums. Mēs jums ielūgumu pasniedzām, būdami tanī pārliecībā, ka jūs esat kāda cita persona. Tagad ir noskaidrojies, ka jūs tā persona neesat, tādēļ lūdzam, atdodat mums ielūgumu, lai to varētu piesūtīt tai personai, kurai tas nodomāts…» «Ļoti nožēlojam» un «atvainojat», un pāris vārdu jau vēl arvien katrs var atrast. Viņa katrā ziņā nekavēsies atdot, un ar to lieta nodarīta.» «Jā, bet kas to lai dara?!» Pudiķis vairīdamies iesaucās. «Es nekādā ziņā ne… Nu, iedomājies tu pats… Nu iedomājies taču!…» Oldermanis drusku padomāja: «Nē, tev tas būtu pārāk neveikli!… Lai gan,» viņš kodīgi piezīmēja, «tev pašam nāktos izstrēbt to putru, ko esi ievārījis!… Bet par ko tad mums ir fukši, ja mēs viņus neizlietotu tādos gadījumos, kur patiešām var izrādīt attapību un dzīves veiklumu. Āre, te jau arī hospitants Ritulis; tas priekš šis misijas tas visnoderīgākais…» Kārlis atbildēja ar stūrgalvīgu klusēšanu un novērsies lasīja tālāk savu avīzi. «Klaus', puiš, vai tu uz ausīm sēdi?!» onkulis stingri iesaucās, kad Kārlis likās iegrimis avīzē. «Kas, ko?!» Kārlis kā no miega pamodās, itin kā ta neko nezinātu. Bet tūdaļ pats sevi nodeva: «Kādēļ tad man vajag būt par to morālisko bendi? Na, es pateicos!…» «Tu izpildīsi korporācijas disciplīnu!» onkulis stingri noteica. «Te, puisīt, zini, nekādas izrunas nelīdz!…» Kārlis zināja, ka te ierunas veltas. Viņš gan vēl mēģināja balstīties uz to, ka viņš šo personu nemaz nav redzējis un tādēļ viņu nepazīst. «Lai vismaz viens no viņiem, kas bijis klāt, nāk līdzi…» «Tev taisnība,» Oldermanis piebalsoja. «Var iznākt vēl jo nevēlamāki pārpratumi…» Viņš skatījās uz vienu biedru un otru, it kā īsto meklēdams, kamēr Pudiķis svīda baiļu sviedros. «Tu, Sieriņ, iesi viņam līdzi!» onkulis cieti noteica, un ar to lieta bija izšķirta. «Bet šodien es nevaru, man lekcija,» Kārlis aizbildinājās. «Vienalga, rītā vai parītā, tā tava darīšana!» oldermanis cieti noteica. «Tu esi atbildīgs par to, ka viņa neieronas sēļu dzīrēs, un ar to lieta basta…» Kārlis ar Sieriņu norunāja tuvāk, kad ies, tad visi izšķīrās. *** Kā jau norunāts, Kārlis ar Sieriņu otrā dienā satikās Latviešu biedrībā, lai no turienes uzsāktu grūto vai, labāk sakot, nepatīkamo uzdevumu uzmeklēt svešo šuvēju. Patiesi atzīstoties, Kārlim šis uzdevums nemaz tik nepatīkams nebija, jo viņa komiltoņi tik daudz bija runājuši un stāstījuši, ka ap šīs nepazīstamās sievietes galvu bija sakrājies spožs «oreols». Patīkama, elastīga, labu garšu, attapīga, zin arī ko no zinātnes, – varbūt tā ir viņa, kuru viņš tik ilgi meklēja. Nē, –


viņam patiešām sirds dedza šo personu redzēt. Tā kā viņam bija skaidri zināma šūvējas veikala adrese, kas atradās Nikolaja ielā Nr…, tad, lai lieta labāk izskatītos, viņi piebrauca tur ar fūrmani. Tur pie durvīm stāvēja jau priekšā kāda eķipāža pakaļā ar kādu muižnieku cilts ģerboni un priekšā kučieri livrejā, un pie krāsainās gardibenes tam sānos atkal kāda zvaigžņota ripiņa ar stirnas spalvām. Zirgi nemierīgi mīkstījās. Viņš ieskatījās ciešāk – tas bija Viķildu Kristaps! Viņa korporeļa gods tam tomēr nelāva uzrunāt uz ielas svešu kučieri, un Kristaps, «kas zināja, ko jāzina labam kučierim», to arī saprata. Tikai viņš, smaidīdams un tieši ne uz vienu nezīmēdamies, sacīja: «Pirmā diena jaunā dienestā… Redzēs, kā ies…» Viņi uzskrēja pa trepēm augšā un piezvanīja. Tos ielaida kāda no šuvējām, gandrīz palaidnīgi ģērbusies, ar piekārtām šķērēm pie sāniem. Tā viņus jautājoši uzlūkoja. «Vai mēs nevarētu dabūt runāt ar – –» Kārlis gari vilka, viņš gribēja sacīt «ar Vinkelmaņa jaunkundzi,» bet tad apķērās, jo lietu vajadzēja ņemt oficiāli. «Mums vajag runāt ar šī veikala īpašnieci…» «Vinkelman lietā, zinu!» skuķe uzmeta degunu. «Tie vīrieši ļoti par viņu interesējas – –» «Lūdzu, pieteiciet mūs savai kundzei!» Kārlis viņu pārtrauca. «Tas tik ātri neies!» viņa piespiesti iesmējās. «Pašlaik pie viņas priekšā baronese Bimmelštein ar meitas jaunkundzi. Lūdzu te uzgaidāmā istabā un piesēstiet…» Uzgaidāmā istabā sēdēja jau priekšā kāds blazēts vācietis. Kārlis viņu pazina – Egons fon cur Bimmelšteins Capels. Aiz durvīm, kur atradās īpašniece ar baronesēm, bija dzirdamas skaļas valodas un smiekli. Turpretim skuķe iegāja blakus kādā lielā telpā, no kuras spiedās ārā pletdzelzs tvani un šujmašīnu tarkšķēšana. Tā kā viņa atstāja durvis pusviru, tad varēja telpā arī drusciņ tālāk ieskatīties. Pie gariem galdiem gan pie mašīnām šuva, gan piegrieza, gan arī ar karstām pletdzelzīm gludināja vai kādas divdesmit jaunas sievietes gan veselīgiem vaigiem un stāviem, gan arī noliesējušas un izdēdējušas. Cita skrullainiem un īsi apcirptiem matiem, cita resnu, biezu cirtu, kas ar krāsainu «šlaufi» galā nokarājās pār pleciem, citai mati saņemti augstā cekulā, pa lielākai daļai kailiem kakliem, un iz ņiebura dvesa pretim divas veselīgas, apaļas krūtis… Tās jau bija taisni tās, uz kurām Egons fon cur Bimmelšteins bija noskatījies. Viņš vērtēja tās pēc īstiem mākslas likumiem – tās nedrīkstēja būt ne par augstu, ne par zemu. Un, kur tas ieraudzīja tās pašā laikā, tur viņam nāsis plati kustējās un acis mirdzēja kā kaķim, kas ieraudzījis zivi. Tās bija mācekles no laukiem, saimnieku meitas, pa lielākai daļai nesagrauztu veselību, nākušas no svaiga lauku gaisa ar lielām maizes kulēm, gaļas švertēm un sviesta cibām. Tās te mācījās pašas ar savu maizi. Bet pa starpām, kā jau tas sacīts, bija arī nonīkušas parādības izdēdējušām, bālām sejām, iekritušām acīm un salīkušiem stāviem. Tās bija strādnieces, kurām patiešām bada alga bija sūri grūti jānopelna, kurām no ārienes nekāda palīdzība nenāca. Kuras nebija savas krūtis veldzējušas svaigā lauku gaisā, bet caurām naktīm pie tumšas gaismas šuvušas un šuvušas un bada dēļ varbūt arī atdevušās un grēkojušas. Uz tām fon Bimmelšteins-Capels vis neskatījās. Šuvējas buduārā skaļās balsis nobeidzās, durvis pavērās, un veikala īpašniece izvadīja abas muižnieces uzgaidāmai istabā. Kārlis ar Sieriņu piecēlās. Grizete viņus jautājoši uzlūkoja, bet arī baronese viņus sāka caur savu lorneti fiksēt ar tādu labpatiku, kas bija tuvu riebībai. «Ar ko jums varu dienen?» veikala īpašniece jautāja. Šuvēja, kas pirmīt viņus ielaida, pasteidzās tagad kā starpniece. «Tie kungi meklē atkal Vinkelman jaunkundzi,» tā ar savādu kodīgumu sacīja. «Kurai laime, tai laime!» «Stille, Marianne!» veikala īpašniece viņu apsauca. «Esat vairāk geseizt!… Ejat…» Marianne paklausīja un, no Egona fon Bimmelšteina spridzīgiem skatieniem pavadīta, iegāja blakus telpā pie citām. Baronese šinī lietā likās piepeši ieinteresēta. «Liebschaft!» viņa uzmeta Kārlim noslēpumaini kaislu


smaidu, kamēr Izolde smaidīdama fiksēja Sieriņu. Kārlis nepatīkami sarāvās, jo šis sārtās sievietes skatiens bija tik kusls, ka viņam bija acis jānodur. Baroniete vēlreiz kaislīgi ieklepojās, bet, tā kā viņa netika saprasta, tā it veikli prata situāciju izlabot. It kā tā lieta viņai būtu tā vienaldzīgākā uz pasaules, tā sacīja: «Ja, Kinder, wir begeben uns… Egon, schläfst du?!» (Jā, bērni, mēs dosimies… Egon, vai tu guli?!) Tas vēl arvien bija iegrimis šuvēju krūšu aplūkošanā. «Ja, sogleich!» tas it kā iztraucēts piecēlās, pasniedza baronesei viņas pārliekamo, kamēr šuvēja piepalīdzēja Izoldei. Baronese vēlreiz atskatījās, divdomīgi saldi iesmējās: «Ha-ha-ha!» – tad žēlīgi palocīja ar galvu, un visi izslīdēja pa durvīm. Kārlis it kā atvieglots uzelpoja, jo šīs sievietes izturēšanās patiešām bija aizvainojoša. Bet arī šī ziņkārīgā darbnīcas īpašniece nebija visai patīkama. Viņa tos ieveda savā buduārā un tad sāka eksaminēt. «Kas tad jums par darīšanām ar to Vinkelman?» viņa ziņkārīgi uzstāja. «Kāda ļoti nevainīga privāta lieta,» Kārlis atbildēja. «Vai jūs nevarētu mums atļaut ar šo jaunkundzi īsu sarunu zem četrām acīm?» «Jā, jā, es zin!» šuvēja attrauca. «Jūs viņai esat piesūtījuši einlādungu uz savu balli. Aber kāpēc grād viņai, to es nesaprot?! Viņa tok ir pavisam tāda alberīga überschnappte Person! Par strādniec es nevar teikt… Viņa strādā sauber… Bet grāmat vienmēr kabatā, un, kā tik novērsīs acis, viņa savu degunu tūdaļ iekšā. Par pusdien laik, tad klārē citām tād gudrīb… Par tād sievieš reht, un tā laulīb nemaz neesot tād svēt liet! Nu, überschnappte Person, pavisam überschnappt!… Es viņai gan teic: «Vinkelman, jūs esat vairāk gesetzt… Iekš man verkštūb jūs tād šmucig liet nerunā…» Kad vēl viņa tām citām galvas nesajauc. Ka viņa no jums dabūjus to einlādung, uz to viņa sevišk vihtig…» Sieriņš sāpīgi noplātīja rokas un nodomāja: «Skat, kā tas izgājis jau placī!» Un Kārlis uz viņas sūdzībām arī citu neko nesamanīja kā noraustīt kamiešus. «Aber vai tas ir pareizi!» viņa pārmetoši turpināja. «Jūs ielūdzat šādas tādas personas, bet man jūs savu einlādungu vis nepiesūtāt! Es tok tāpat ferkērē ar smalkiem ļaudīm, kā jūs paš redzat… Mikentāl un Starping, tie vis' man kund!… Nu, kad es viņ satikš, tad gan pasacīš: «Kas te ir par Art und Weise?…»» «Man ir jums jāsaka,» Sieriņš ar sevi cīnījās, cik grūti tas tam arī nenācās, «te ir noticis pārpratums… Caur pārskatīšanos viņai nācis rokās citai personai nodomāts ielūgums…» «Ach so, so!» šuvēja manāmi apmierināta ar gandarījumu sacīja. «Es jau dome… Ja man jums jādod auskunft,» viņa vēl noslēpumaini piebilda, «tad es ir dzirdēš to: viņ nemaz nav jaunkundze, bet no sav vīr aizbēgus siev un ir sameklējus sev vien bērn iekš čigān laulīb…» Šīs ziņas Kārli arvien vairāk uztrauca, viņam šķitās, ka viņš būtu uz pēdām. «Vai kundze mums nevarētu atjaut ar pašu Vinkelman jaunkundzi īsu sarunu?!» viņš beidzot nepacietīgs sacīja. «Ach so, so,» viņa atbildēja, «viņ šodien nav nemaz pie darb… Jums vajadzēs uzmeklēt viņ iekš vin vonung… Marianne, Marianne!» viņa sauca spilgti caur durvīm. «Kur tad tā Vinkelman dzīvo?» «Tā Vinkelman, ak tā!» Marianne no otras istabas atbildēja. «Mīliņ ielā Nr….» Viņa ienāca un aprakstīja tiem tuvāk namu un numuru. «Sētas mājā… Jākāpj pa tādām koka trepēm…» Kārlis ātri atzīmēja adresi. «Pateicamies!» tas beidzot palocījās. «Atvainojat par traucējumu…» «Ne par ko!» šuvēja atbildēja, un Marianne tiem uzmeta ļoti zīmīgu sāņskatienu. Nākamā acumirklī viņi bija uz ielas un, ne vārda nerunādami, soļoja uz norādīto adresi. Pēc visa dzirdētā un piedzīvotā Kārlim sirds dedza šo nezināmo personu redzēt jo ātrāk, jo labāk. Beidzot tie bija sasnieguši apzīmēto numuru, aprakstīto sētas māju un kāpa pa šķībajām koka trepēm uz augšu, cik augstu vien varēja. Tās liecināja, ka iedzīvotāji še aiz taupības upurējuši ērtību un daili. Trepju galā pie vienkāršām durvīm bez fillungām tie pieklauvēja. Iznāca pretim kāda veca sieviņa ar bērnu uz rokas. Kārlim likās, ka viņš jau to būtu redzējis, tikai nevarēja atcerēties, kur, un bērna seja – tik radnieciska un pazīstama…. Viņi apjautājās, vai te dzīvo Vinkelman jaunkundze.


«Tepat jau ir!» vecīte viņus ziņkārīgi uzlūkoja, tad ielaida priekšiņā un norādīja uz blakus durvīm. «Ejat tik iekšā!» Viņi atdarīja durvis un iekāpa mazā jumta istabiņā, kurā gaisma tikai mazā mērā iespīdēja pa mazo lodziņu ar tikai četrām rūtīm. Telpa tik liela, ka tajā knapi var apgriezties. Gulta, veca, sagrabējusi kušete, pāris krēslu, mazs galdiņš un neliels, apaļš sienas spogulis bija viss tās piederums. Istabas vidū it kā iztraucēta stāv meklētā, noslēpumainā sieviete, kura, kā rādījās, pašlaik bija atradusies pie spoguļa un laikojusi savu jauno tautas uzvalku, kas tai mugurā, iekantētu ar «Selonijas» krāsām. Kārlis it kā sastindzis viņā nolūkojās, karstas tirpas tam pārskrien pār kauliem un krūtis sāk smagi cilāties. Arī Sieriņš, padevis sveicienu, nemāk vairs tālāk neko sacīt. Iestājās brīdi neomulīgs klusums. «Redziet, es jau pošos uz jūsu balli,» viņa, kautrīgi smaidīdama, beidzot iesāka. Patiesībā jau viņa tādēļ vien bija palikusi mājās, lai uzpostu par jaunu savu tautas uzvalku un apkantētu to ar sēļu krāsām. Kad viņi neatbildēja, tā turpināja: «Tautas uzvalki taču tiek pielaisti? Modes kostīmu iegādāties man nav tagad pa spēkam…» «A propos, jaunkundze,» Sieriņš beidzot ieminējās, un kaklā tam tikpat kā kāds kamols žņaudzās. «Tās pašas lietas dēj jau mēs nācām – – –» Viņa uzlūkoja to kā bez elpas. Kas taču tas varētu būt?!… «A propos, sasodītā, gribēju sacīt, nožēlojamā pārprašanās,» Sieriņš, norīdams kumosu, turpināja. «Tas ielūgums, kas jums tika izsniegts, bija nodomāts kādai citai personai, – tas ir, mēs domājām, ka jūs esat kāda cita persona ar tādu pašu vārdu… Jūs turpretim neesat tā persona, kas jūs esat… Un tādēļ lūdzam mums atpakaļ to ielūgumu, lai mēs varam to nodot tai personai, – es gribēju sacīt, lai mēs to varam nodot pēc pareizas adreses…» «Vaī!» tā sēri kautrīgi iesaucās, tik žēli, it kā būtu izkritusi no septītām debesīm. Kā bez palīga viņa tos uzlūkoja. «Lūcij!» Kārlis beidzot aizkustināts iesaucās. «Vai mani vēl atceraties?!…» «Ērgļa kungs!» viņa, aizklājusi acis ar rokām, iekunkstējās. «Kādēļ jūs mani tā sāpināt?…» It kā nevarēdama panest šo triecienu, viņa sāka ļodzīties, sabruka uz kušetes un, ar rokām vaigu aizslēpusi, sāpīgi šņukstēja. «Piedod, Lūcij, piedod!» viņš, nometies pie tās ceļos, atvilka viņas roku no acīm un to karsti skūpstīja. «Nekad tevi neesmu gribējis sāpināt… Nav bijis man ne prātā! Es no visas tās lietas nekā nezinu… Es nemaz nezināju, ka tu tā esi… Izpildīju tikai oldermaņa pavēles!… Atzīstu, ka tas ir bleķis! Bet ne par to tevi lūdzu… Atmini to reizu… Lūcija mīļā, dārgā, piedod man, piedod!…» Un karsti viņš skūpstīja tai rokas un vaigus, acis un lūpas, un viņa it mierīgi to visu atļāva. Sieriņš atradās ļoti neveiklā stāvoklī un atzina par labu pazust. Viņi nu tagad bija vieni, tikai vecenīte aiz durvīm vērīgi klausījās un savā sirdī priecājās. Viņš skūpstīja to un skūpstīja, izskūpstīja tai pēdējo asaru no acs, un beidzot viņa sāka smaidīt. «Bet kādēļ, Kārli, tu toreiz no manis aizgāji?!» viņa pārmetoši sacīja. «Fui, cik tas bija nežēlīgi no tevis…» «Es to no visas sirds nožēloju un būtu diezin ko devis, ja tas nebūtu noticis,» viņš atbildēja. «Tu nevari iedomāties, cik ļoti es skumu, kad tevi vairs neatradu. Ko es nebūtu devis, ja būtu varējis tevi tikai reizi satikt, tikai vienu vārdiņu tev sacīt: dārgākā, piedod!… Es taču citādi nevarēju, jo tevi tik ļoti mīlēju…» Un, it kā gribēdams to apliecināt, viņš spieda savas lūpas uz viņas lūpām tik karsti, tik karsti… «Tu muļķīti,» viņa beidzot atņēma elpu un valšķīgi pasmaidīja, «es uz tevim nepavisam nebiju ļauna! … Vai tu domā, ka tas būtu varējis notikt, ja es to nebūtu gribējusi? Ahā!… Dažs labs man ir gribējis tuvoties, bet velti… Cik tas ir nejauki tai pasaulē!… Mēs taču bijām tik mīļi viens otram… No bērnu dienām… Kādēļ tad mēs tikām viens otram atrauti?… Kādēļ man bija jāaiziet pie nemīļota vīra?…» Un domīgi viņa sērīgi smaidīja, it kā nevarēdama šo mīklu atminēt.


«Vainīga tur mūsu dzīves satrunējusī iekārta,» Kārlis atbildēja. «Ik uz soļa sastopam tajā tikai nepatiesību, melus, pretrunas un liekulību… Mums šī kārtība jālauž… Cilvēce varētu būt brīva un laimīga, bet, pati sevi iekalusi aizspriedumu važās, ļodzās un mokās un neprot vairs ne soli pēc savas dabas spert…» «Man rādās, tev taisnība, Kārli,» viņa sacīja. «Ai, es neesmu vis vairs agrākā zostiņa… Esmu ne vien daudz ko pārdzīvojusi, bet arī daudz ko lasījusi un mācījusies… Es saprotu, ka sievietei vajag vairāk nekā alkt pēc vīrieša glāstiem, laulības gultas un omulīgās famīlijas dzīves… Mēs jau visas netiekam tajā nemaz iekšā… Bet, es atzīstos, toreiz man bija tik žēli, tik žēli pēc tevis… Es slāpu pēc tevis, kaut vienu vienīgu skūpstu vēl – vienu vienīgu acu uzmetienu…» «Bet kur tad tu man biji iekritusi tikpat kā ūdenī?!» Kārlis turpināja. «Kā es tavas pēdas dzinu, – bet velti! Vai tad tu mani nevarēji dabūt rokā? Tu taču zināji manu adresi vai arī varēji to dabūt zināt polonēzē…» «Es zināju gan!» viņa valšķīgi atbildēja. «Redzēju tevi arī daudzreiz notālēm uz ielas, bet es izvairījos…» «Kādēļ tad?!» viņš pārmetoši iesaucās. «Tas nebija labi no tevis…» «Es tevi pārāk ļoti mīlēju,» viņa sacīja. «Es domāju, tu varbūt nožēlo, ka esi man par tuvu nācis… Jo, patiesību sakot, – es jau dabūju pārliecināties, ka tā bāba, kas mums to sagādāja, bija ļoti rafinēta. Viņa nebija tas cilvēks, par kādu tā izlikās, – un vēlāk es to tik rūgti nožēloju!… Un tā es domāju, ka katrs vīrietis tavā vietā būtu darījis to pašu… Galu galā es taču tev esmu ļoti nesvarīga… cauri gājusi sieva, kurai nododamies nostājies tikai smieklīgā stāvoklī… Tev izredzes ir tās vislabākās, varbūt jau kāda nocerēta – – jā, jā,» tā piebilda, kad viņš taisīja protestējošu žestu, «– – no labākām famīlijām tā vislabākā… Un tādēļ negribēju stāties tev ceļā. Es labāk nesu upurus, lai redzētu tevi laimīgu. Mēs, sievietes, varam arī uzupurēties, tas ir, priekš tā, kuru mēs mīlam…» «Tad tāda tu, tāda tu man esi?!» viņš jokodams to tirdīja. «Bet par to tu esi nu atkal manās rokās, un neparko, neparko es tevi vairs no tām ārā nelaidīšu…» Un ar karstu, dedzīgu skūpstu tas apzieģelēja savu apņemšanos… «Nē, nē, neparko – –» viņa vijās ārā no viņa apkampieniem, lai dabūtu elpu. «Esmu tava…» Bet tad piepeši piebilda: «Ko mēs abi darīsim, divi jauni sagājuši?» «Es ņemšu tevi pie sevis!» Kārlis cieti noteica. «Man «hohkolonijā» vajag štūbenflauša, un tu būsi mans štūbenflaušs…» Iestājās brīdi klusums, viņa pārdomāja. «Bet, Kārli,» tā piepeši iesaucās, «tas taču neiet!… Mēs jau neesam laulāti…» «Kas tad laulāja balodīti?» Kārlis attrauca. «Kas laulāja lakstīgalu?… Un tomēr viņi tik mīli dzīvo…» «Tas gan,» viņa domīgi atteica. «Bet iedomājies, ka es esmu cita laulāta sieva… Likumīgi tev nekad nevaru piederēt… Un kādas tur var izcelties valodas? Par sevi es neko nesaku, mans mūžs nu reiz ir izpostīts. Bet tev tas vēl ir priekšā… Tu vari iestigt nepatīkamā stāvoklī…» «Nerunā!» viņš cieti noteica. «Reiz mēs esam cietuši no veciem, aprūsējušiem aizspriedumiem, tad arī uzsāksim nesaudzīgu cīņu pret tiem. Tu esi mana sieva, no pašas dabas dota! Uztici savu likteni manās rokās, un es tevi sargāšu un glabāšu…» «Oho!» viņa gandrīz spītīgi atcirta. «Mēs, sievietes, pašas mākam aizstāvēties… Es tos vecos aizspriedumus sajūtu tikpat rūgti kā tu…» «Nu, tad uzsāksim cīņu pret tiem!» viņš cieti noteica. «Mīdami jaunas dzīves tekas, mēs dragāsim tos…» «Kas tad mani visu to laiku sargāja un glabāja, kad tevis nebija?!» viņa vēl kā aizskarta atņēmās. «Bet, kad es to lietu nopietni apdomāju, grūti gan vienam cilvēkam būt, tikpat kā kokam! Ne kur pieķerties, ne kur pietverties, ne kur jaunus spēkus smelt, savu sirdi izkratīt… Uz katru jālūkojas ar


neuzticību… Jāizliekas, jāliekuļo, lai tikai izbēgtu no vajāšanām… Grūti ir būt sievietei vienai, to es tev varu sacīt. Tādēļ es it labi saprotu, kādēļ tas svētos rakstos stāv: nav labi būt cilvēkam vienam…» «Bet tagad nu mēs būsim divi,» viņš jokoja. «Jā, divi,» viņa piesarkusi nodūra acis un košļāja savus pirkstus. «Mēs patiesībā esam vairāk, Kārli – – – Tas jau citādi nevarēja būt…» Kārlis viņu vērīgi uzlūkoja. Karsts sārtums saskrēja viņa vaigos… Pašlaik mazais pilsonis, kas līdz šim blakus telpās bija turējis mieru, sāka neganti kliegt un spārdīties, jo laikam tam nebija izdarīts kas pa prātam. Viņa piecēlās, lai, kā jau parasts, iejauktos lietā. «Māt, nesat šurp, dodat man to resgali!» tā, durvis pavērusi, sacīja. «Še, še, nu jau uzreiz sāk niķoties!» vecīte sacīja, kamēr tas lauzās viņas rokās. «Nemaz valdīt…» «Tādi jau tie vīrieši ir!» Lūce jokodama piebilda. «Ja jau ar labu nevarat ar spēku nekā neizdarīsat… Bet, Ērkulīša māt, vai tad jūs šito kungu nepazīstat? Tas jau ir Ērgļu Kārlis…» «Vai manu, pašu cilvēks!» viņa asaru pilnām acīm saķēra viņa roku un ar to apsveicinājās. «Es jau skatos, tā kā pazīstams, bet man tās acis tādas patumšas… Redziet, kā nu man iet?! Kā dēls apņēma smalku sievu, es tūdaļ par prastu… Nu es viņa dzīvoklī vairs nevaru dzīvot. Nu vajag priekš manim noīrēt citur prastāku korteli… Vai es to domāju, dēlu audzinādama?!» Viņai aptecējās vairāk asaru, kuras tā slaucīja no acīm. «Nu, nu, izaudzināsim to jauno dēlu,» Lūce iemeta, «redzēs, kāds tas būs… Tagad varat atpūsties… Raudzīšu pati ar viņu tikt galā…» Kārlis vēl kā bez elpas uzlūkoja gan mazo puisēnu, gan Lūciju. Viņš paredzēja maigu pārsteigumu svarīgu priekš viņa… «Tas ir tavs!» Lūcija kautrīgi sacīja. «Mans pirmdzimtais un vienīgais…» Nu Kārlim bija lieta skaidra. Tagad izskaidrojās tas radnieciskais, kas viņam dvesa pretim, to pirmīt ieraugot. «Lūcij, Lūcij!» viņš apķēra to ap vidu un pieglaudās kā trešais cieši pie viņas kamieša. «Tu nabaga dvēsele… Kas nu mūs vairs var šķirt?!» «Jā, jā,» viņa lepni sacīja. «Tagad tev ir sieva un dēls…» «Un visu es atdabūju vienā dienā!» viņš gavilējoši iesaucās. «Par daudz laimes!… Cik vecs viņš? Nu, to jau var izrēķināt… Un vai krustīts? Jādomā… Kas tad vārdā?…» «Lāčplēsis,» viņa atbildēja. «Ak, Lāčplēsi, zēn, zēn!… Tu tiešām reiz lāčus plēsīsi, reakcijas lāčus!» Kārlis iesaucās. «Nāc šurp uz mana klēpja, lai tevi labi apskatu…» Viņš paņēma no Lūces rokām bērnu, kurš gan sākumā, skaļi brēcot, protestēja un spārdījās, bet zem viņa glāstiem drīz vien apmierinājās un sāka nogrimt viņa deguna un acu pētīšanā. Drīz vien, būdams uzņēmīgas dabas, tas gribēja atlauzt gabalu no viņa deguna un apstrādāja uz nebēdu viņa ūsas. Eksperimenti bija tik nopietni, ka Kārlim šad un tad viņa roķeli vajadzēja saturēt ciet, par ko tas smējās un tirinādamies ķērca. Tā viņi bija kļuvuši nešķirami draugi, un šī draudzība pastāvēja iekš tam, ka mazais puisis bez žēlastības apstrādāja tēva muti un seju, meklēdams tur pēc jauniem atradumiem. Lūcija laimīgi viņiem pieglaudās blakus. «Nu, pastāsti man, kā tev gājis,» Kārlis jautāja, ar bērnu darbodamies. «Kā nu gājis?» viņa atbildēja. «Ļoti dažādi! Tās pirmās dienas pēc briesmīgā notikuma es domāju, ka vai prātu zaudēšu… Lasīju avīzēs, ka viņš nogalinājies, mans onkulis. Un viņu paglabāja vienu kā sunīti… No piederīgiem es biju viena vienīgā. Viņa sieva un meita bija ārzemēs un nevarēja būt klāt. Vēlāk, kā dzirdēju, viņas pārbraukušas un tagad piemītot Plaušos pie maniem vecākiem, kamēr mana onkuļa lietas tikšot nokārtotas.» «Jā, es zinu, es Ninu satiku!» Kārlis atbildēja un pastāstīja viņai par savām sarunām ar Ninu Plaušu birzē.


«Lai nu viņš arī bija grēcīgs cilvēks vai kāds,» Lūce turpināja, «bet tas ir briesmīgs liktenis! Kad viņš grēkoja, tam draugu bija diezgan, kad to ķēra sods, neviena nebija vairs… Esmu pārliecināta, ka, ja viņa noziegums nebūtu atklāts, viņa draugi, lai arī tie būtu zinājuši, būtu bijuši tam draugi arvien. Kad viņam tos nevajadzēja, tie bija, kad viņam tos vajadzēja, tie nebija… Un brālis arī nozudis… Nekādas vēsts… Par Perlantu man ir rūpes… Diezin kur viņš atronas…» «Priekš gadiem no viņa saņēmu divas vēstules,» Kārlis atbildēja. «Bet pēc tam viņš man vairs nav rakstījis…» «Un tā paliku viena svešos ļaudīs, svešā pilsētā,» viņa turpināja. «Nekur griezties, nekur padota rast! Biju jau tuvu pašnāvības domām un gāju uz Daugavu… Viņas viļņos galu meklēt… Bet visapkārt rosīga dzīve, tik jautra, tik čalojoša! Cilvēki runā un smej… Vai viņi zin, kas tev sirdi kremt?! Un dzīvot gribas… Dzīvot gribas ikvienai mazākai dzīvībiņai, kur nu vēl cilvēkam! Un tā es pie sevis nodomāju: «Kas tev, cilvēciņ, cits līdzēs un būs… Tev pašam sev jāpalīdzas…» Satiku nejauši Daugavmalā Ērkulīša māti, un tā bija mana laime. Viņas nelaime, mana laime! Jo, tā kā tā bija izsviesta no dēla dzīvokļa, es varēju apmesties pie viņas… Visu laiku viņa man bijusi kā māte, un es nezinu, ko es bez viņas palīga un padoma ar to mazo puisi būtu iesākusi. Sākām tad nu gudrot… Ielikām avīzēs sludinājumu, iemaksājām vietu vidutājības birojā. Beidzot dabūju vietu, gan par bada algu, bet arī par to saviem vecākiem ļoti pateicos. Vismaz tik daudz tie man tās izglītības novēlējuši, ka iemācījuši mani par šneiderieni. Ka es ar to nevaru apmierināties, nevaru justies ne brīva, ne laimīga, to tu it viegli sapratīsi!…» «Saprotu, saprotu it labi!» Kārlis piebilda. «Ja mēs gribēsim patiešām cilvēcīgu stāvokli iekarot, mums priekšā stāv sīva cīņa…» Bet nu viņš pastāstīja tai ko ļoti interesantu, – kā tas bijis ar to balles būšanu un visas seloņu lielās ķezas un nelaimes ar to sakarā. Sevišķi Pudiķa bažas: ko nu teiks labākās famīlijas?! Visas tās komiskās situācijas viņš to izcēla tik spilgti, ka, nelūkojot uz nopietno stāvokli, viņai bija jāsmejas tik spilgti, ka tai vai asaras bira pa acīm. Un beidzot, ka viņš par to lietu nav neko zinājis un ka viņam šī misija uzspiesta negribot… «Žēl gan!» viņa uzskatīja savu tautas uzvalku un nopūtās. «Es tā priecājos uz seloņu balli… Gribas taču arī reiz tikt zem cilvēkiem…» «Vai tas tev patiešām darītu prieku un patikšanu?» viņš jautāja. «Bet ļoti!» viņas krūtīs pamodās sieviete. «Visu to ilgo laiku, tā mājās pie vīra, tā te darbnīcā, esmu bijusi tikai «slugs». Neviena jautra brītiņa… Vai, cik ilgi neesmu dejojusi!…» «Nu, tad rītvakar to darīsim… Ieradīsimies seloņu ballē,» viņš cieti noteica. «Vai tu negudrs!» viņa it kā izbijusies iesaucās. «Tu taču dzirdēji, ka ielūgums uz mani nezīmējas! …» «Bet ielūgums zīmējas uz mani,» Kārlis cieti noteica. «Es vēl piederu pie «Selonijas», un, kur es esmu, tur arī tu…» «Iedomājies, kādu vētru tas saceltu pie labāko famīliju dāmām un taviem komiltoņiem?!» viņa tam aizrādīja. «Viņi jau mani ar acīm nobadītu!…» «Lai tikai iedrošinās kāds!» viņš attrauca. «Tam tad ir darīšana ar mani…» «Tu nu uzņemsies grūtu cīņu, no kuras varētu izvairīties,» viņa domīgi iebilda. «To es taisni gribu!» viņš pastāvēja. «Es degu pēc cīņas!… Vai tur nu lūst vai plīst, gribu tiem reizi pateikt patiesību acīs… Mēs nedrīkstam slēpties aizkrāsnē un izvairīties!… Mums jāgriež krūtis pretim veciem aizspriedumiem un tie jādragā…» «Ja tu domā,» viņa beidzot piebilda, «man arī netrūkst kurāžas… Labi, es turu līdzi…» «Tātad pieņemts!» Kārlis noteica. «Un reizi pieņemts ir jāizpilda, un to grozīt vairs nevar!… Un tagad nu sakravājiet savas mantas, es jūs šinī žurku perēklī ne acumirkli ilgāk neatstāju. Man «hohkolonijā» daudz labāks numurs…»


«Ko lai dara?» viņa traģikomisku smaidu attrauca. «Jūs, vīrieši, esat tie radības kungi, un mums, sievietēm, atliek tikai paklausīt. Bet tā jau arī, mans mīļais, es pie tevis uz zila gaisa neskriešu, gribu pirms tavu iedzīvi redzēt. Man šķiet, ka ne te, ne tur mums nebūs dzīvošana. Bez Ērkulīša mātes es nevaru iztikt, jo viņa un Lāčplēsis nav šķirami… Mums būs jāmeklē pavisam jauns, piemērots dzīvoklis…» «Labi, bet šovakar jūs abi ar Lāčplēsi – – vai, aizmidzies zēns…» «Lai, atstāsim viņu labāk mātes zināšanā šovakar,» viņa sacīja. «Mums viņš vajadzīgs nav, un pie mātes tas tomēr jūtas visomulīgāk. Ja jau tu nu gribi, tad braukšu tev arī šovakar līdzi…» Viņa paņēma aizmigušo bērnu, ienesa to pie mātes un sacīja, ka tai jāiziet un šovakar mājās nebūs. Tad ātri saģērbās un abi saķērušies nokāpa pa trepēm. Kārlis paņēma pirmo fūrmani, kuru sastapa, un, cieti viens pie otra pieglaudušies, tie uzsāka savu mīlestības ceļojumu uz «hohkoloniju». *** Lielā diena bija pienākusi. Pār Latviešu biedrību plivinājās valsts karogs. Trepju rūme, tāpat lielā zāle greznojās skuju un mētru vītnēm. Augšā skatuves rampa bija pušķota mirtu un lauru podiem pēc visiem likumiem. Tikai ārā, frontē, ģēveles apaļais logs vēl neierāmēts un aizbāzts ar lielu cisu maisu, lai vējš pa to neietiktu un netrakotu pa bēniņiem. Seloņiem par lielām nepatikšanām, jo deva «Dienas Lapai» bagātīgu vielu zoboties. «Baltijas Vēstnesis» bija bieži norādījis uz Latviešu biedrību kā uz «māmuļu», kas visu sedz ar saviem spārniem, kā uz latviešu centru un pat kā uz «visaugstāko centru». Bet, tā kā asās attiecības starp abām partijām pēc notikušās kases cīņas bija kļuvušas vēl asākas, kam piebiedrojās vēl Stučkas izslēgšana no Zinību komisijas, tad «Dienas Lapa» par šādu augstāku centru ir zināt negribēja. Viņa katrā gadījumā, kur vien varēja, zobojās par to augstāko centru un pēc studentu balles savā literāriskā pielikumā pat nobildēja Latviešu biedrības ģēveli ar apaļo logu, aizbāztu ar cisu maisu, ar parakstu: «V i s a u g s t ā k a i s c e n t r s». Šis bailīgais centrs komiltoņiem tagad acīs neiekrita. Tikai vēlāk viņi sev par lielām errastībām to lasīja «Dienas Lapā». Tagad viņiem ausis un acis vajadzēja priekš kā cita: lai godam sagaidītu viesus un lai iekšējā balles dzīve būtu kārtībā un saskaņā. It kā uz burvju mājienu labākās famīlijas šodien saplūda «māmuļas» telpās daudz lielākā skaitā, nekā cerēts. Gan pašas savām eķipāžām, gan fūrmaņiem, pa lielākai daļai «lihačiem» (automobiļu vēl nebija), gan arī kājām, jo laiks bija skaists un trotuāri skaidri slaucīti. «Liepas meitas» baltām balles kleitēm, ienākot turēdamas šlepes rokās, baltām zīda kurpītēm, mātes un vecākas kundzes augsti pufētām krūtīm, kas piespraustas visādām brošām, īstiem un neīstiem akmeņiem, robustiem turnīriem, smagām roku sprādzēm, kuru križuļi skanēja vien, un tādām frizūrām, kas, izlietojot liekas bizes un matus, bija tik lielas un augstas kā spaiņi. Redzēja arī paretam tautas uzvalkus un sagšas. Bet tādas parādības vairs neimponēja, jo vispārējos dziedāšanas svētos tādas bija jau redzētas un labāko famīliju kundzes noprata it labi, kādēļ ar tiem švītizēja! Kad cita labāka nav, ko apvilkt, velk to pašu… Jau pa «māmuļas» telpām viļņoja vilinošas mūzikas skaņas. Šovakar nespēlēja vis kaut kāds Zaikovskis, bet «Eiterpes» orķestris melnās frakās un baltās šlipsēs. Goda dāmas jau bija savās vietās un apspriedās, kā sākt. Visām tām pār krūtīm un pleciem, sānos ar šlaufi piespraustas, platas lentas «Selonijas» krāsās. Viss tas darīja viņas ģenerāļiem līdzīgas. Arī komiltoņiem visiem, kam krāsas dotas, šauras lentas pār vestēm korporācijas krāsās. Tā bija interna vieta un sabiedrība pašu «māmuļas» sienās, kur krāsas nevajadzēja slēpt, bet varēja tās atklāti rādīt «tautai». It sevišķi tās valdzināja jaunavu acis, kurām likās, ka tāds jauneklis krāsās ir daudz glītāks un patīkamāks. Tādēļ arī garderobē nodotiem deķeļiem pa lielākai daļai it visiem bija atgrieztas oderes vai, labāk sakot, labās puses ar visām krāsām. Orķestris pēc ievadījuma mūzikas uz īsu laiku apklusa, tad atskanēja trompetu signāls, ka balle


atklāta, kam sekoja rondo jeb polonēze. Pats seniors ar Krauklīša kundzi atklāja tūri, viņiem sekoja kā otrais Knābis ar eleganto Mikentāl kundzi, kā trešie – Pudiķis ar savu nākamo sievasmāti, robusto Starpiņa kundzi. Viņas tuklais vaigs staroja aiz prieka. Tā apzinājās, ka ar plato krāsu lentu pār krūtīm viņa ir impozanta parādība. Un pēc viņiem citi visi! Jaunavām ne visai par patikšanu, ja, kur visa uzmanība bija piegriezta šīm goda dāmām, daža laba zeltene palika sēžot! Tā jau bija lielākā blamāža, kādu vien var iedomāties, un tādēļ krāsneši cieti nokodināja viens otru un it sevišķi fukšus uz to raudzīties, ka neviena no «labākām tautumeitām» netiktu apbēdināta un nepaliktu sēžot. Tā Pudiķis vēl atgādināja Kārlim sevišķi šo apstākli vērā ņemt. «Jā, jā,» Kārlis atbildēja. «Man jau ir sava dāma, kura nekādi nevar palikt sēžot…» Dejas maršali, tāpat platām krāsu lentām, no korporeju vidus kā veiklākie dejotāji šim nolūkam izraudzīti, tūrēm mainoties, komandēja franciski. Starpiņa kundze, var sacīt, peldēja laimē. «Ah, cik jauki tā labākā sabiedrībā ferkērēt ar bildētiem cilvēkiem!» viņa bez žēlastības spaidīja Pudiķa roku. Kad beidzot rondo izbeidzās valsī, Pudiķim nācās grūti šo drukno stāvu dabūt pēc takta riņķī; viņa gūlās uz viņa roku un lipa tikpat kā jaunkundze. Visi tie tautas vīri, kuri noģīmēti karājās pie sienas starp mētru un skuju vijām, kā Valdemārs, Biezbārzdis un citi, nolūkojās šinī jautrajā tracī un nokrēslī it kā smaidīja resp. smīnēja. Nākamā deja bija kadriļa. Beigās tai visi dejotāji saķērās dārziņā, tad dāmas uz vienu pusi un kungi uz otru pusi roku pa rokai devās uz priekšu. Atskanēja balles maršala skaļais cherchez. Pār Mikentāla kundzes seju pārlidoja tumšs mākonis. Viņai pretim nāca Lūcija tautas uzvalkā ar seloņu krāsām. Viņa gan neko neteica, bet roku tai vis no visas sirds nedeva, tikai vienu pirkstiņu, lai jo ātrāk, jo labāk tiktu viņai garām. Tāpat ar Lūci nācās sastapties Starpiņa kundzei, kura tikko nepalika «štucīga» un iesaucās: «Na nu!» Bet arī tai, kamēr tā nebija labi atjēgusies no sava pārsteiguma, Lūcija aizslīdēja garām. Un pēdīgi šo malieri bija ievērojis arī Pudiķis, kurš tikko neiesaucās: «Parbleu!» Šausmīgais tomēr bija noticis! Plebejiete iezagusies labākā sabiedrībā seloņiem taisni par šikānu! Pēc tam kad bija aizgādājis Starpiņa kundzi uz savu vietu un pārliecinājies, ka Hertai nav garlaicīgi, – tā mīlinājās ar viņa dāvāto buķeti un triecās ar labiem komiltoņiem, kuriem viņš pielūdzis tērzēt ar viņa līgavu, kamēr viņš aizkavēts no saviem oficiāliem pienākumiem, – viņa pirmais darbs bija uzmeklēt un nopratināt Sieriņu. «Tu man dosi paskaidrojumu!» viņš gandrīz bargi iesaucās. «Kā šī persona ir ietikusi mūsu vidū?» Kas tā par personu, to Sieriņš it labi zināja, jo bija tāpat visu novērojis ar šausmām sirdī. «Es nezinu,» tas noraustīja kamiešus. «Man tā lieta tikpat nesaprotama kā tev…» «Vai tu korporācijas uzdoto misiju izpildīji un viņai ielūgumu atprasīji?!» Pudiķis uzsāktā tonī turpināja. «Saki: jā vai nē?!» «Saprotams, ka izpildīju,» Sieriņš attrauca. «Es viņai skaidriem vārdiem pasacīju: «Jaunkundze, jūs neesat tā persona, kas bija domāta! Jums ielūgums jāatdod, lai mēs to varam nosūtīt uz īsto adresi…» Bet – –» «Jā, kas bet?!» «Nu, es taču nebiju viens, kam tas uzdots!» Sieriņš gandrīz sapīcis attrauca. «Ritulis jau arī bija līdzi… Kā rādījās, viņš ar to jaunkundzi bija tuvs pazīstams… Abi saucās vārdā. Viņš to par Lūciju, cik dzirdēju. Viņš sāka palikt ar viņu tik intīms, ka es biju spiests pazust…» «Ahā!» Pudiķis saprazdams pamāja ar galvu. «Es saprotu, «jeibogu», es Rituli pilnīgi saprotu. Ka priekš šīs sievietes var iedegties, to man lieki vairs nevajag izskaidrot… Bet katrai lietai savas robežas. Zem segas viņš ar to var skūpstīties, cik tam tīk, bet, ja tas viņai savus rendez-vous dod «Selonijas» izrīkojumos, nu tas taču par traku!» «Kā redzi, es te vainīgs neesmu,» Sieriņš nelaimīgu vaigu atteica, pie sevis tomēr apzinādamies kā līdzvainīgs. «To mēs vēl izmeklēsim!» Pudiķis cieti noteica. «Kādēļ tu par notikušo neziņoji tūdaļ oldermanim,


man vai kādam citam komiltonim? Mēs tad būtu spēruši kādus aizsardzības soļus, lai viņa neietiek zālē… Bet nu pēc notikušā – to skandālu?!… Kā tagad lai lietu izlabo?» Viņš novērsās no Sieriņa un sekoja kārtībai zālē. Bet, cik mums tas jau zināms, tad Pudiķis nebūt nebija tas vīrs, kas bezspēcīgi nokar rokas, lai lietas iet kā iedamas. Ciešā apņemšanās viņa sejā liecināja, ka viņš glābs vēl to, kas glābjams. Skandālu nedrīkstēja izlaist plašākā publikā. Vispirms viņš uzmeklēja Mikentāla kundzi un lūdza viņam atļaut mazu sarunu zem četrām acīm kādā ļoti diskrētā lietā. «Man korporācijas vārdā pret jums jāatvainojas,» tas sacīja. «Neiedomājamais ir noticis! Jūs taču būsat manījuši, ka jūsu šuvēja ietikusi starp balles viesiem?» «Jā, tas man ļoti uzkrīt!» kundze pārmetoši atteica. «Es pati jau par to gribēju no jums prasīt kādu paskaidrojumu…» «Nožēlojams pārpratums,» Pudiķis attrauca. «Nav ta nekas noticis ar nolūku… Es jums varu apgalvot: tas vairs nekad nenotiks! Jūs dabūsat gandarījumu un lielāku, nekā varat iedomāties… Tikai viens pazemīgs un sirsnīgs lūgums man pie jums!» «Un tas būtu?» viņa šķelmīgi koķetēja ar acīm. «Paturiet to lietu pie sevis un nelieciet to nevienam manīt!» Pudiķis turpināja. «Korporācija traki ciestu, ja tāds skandāls izietu atklātībā. Kad to vēl dabūtu zināt letoņi! Es jums vēlreiz dodu savu goda vārdu: jūs dabūsat gandarījumu, kādu vien var vēlēties.» «Nu,» kundze, drusku padomājusi, ļāvās atmīkstināties. «Es gan principā esmu pret tādu – – kā to lai saka – – das ist doch eine Anmaßung sondergleichen – – Bet, nu, es saprotu jūsu stāvokli… Lai viņa nenāk tikai man par tuvu, es viņai virsū neskriešu…» Pudiķis pateicās, padevīgi noskūpstīja viņai roku, tad, sirdī atvieglots, devās pie savas nākamās sievasmātes, lai arī to tāpat apklusinātu. Lielā mērā jau arī bija izšķiroša publikas izturēšanās. Tā kā neviens Lūciju tuvāk nepazina, neviens pret viņu arī neturēja tādu naidu, kāds te nedaudzām dāmām rūga krūtīs. Taisni otrādi, viņa mantoja neitrālo piekrišanu un apbrīnošanu. Visi par skaisto jaunkundzi ar glīto tautas apģērbu bija tīri vai sajūsmināti. Viņa patlaban ar Kārli dejoja valsi, un vecākās kundzes nevarēja beigt uz viņiem caur savām lornetēm lūkoties. «Ein nettes Paar!» (Košs pāris!) Savu sievasmāti Pudiķis ievadīja lietā apmēram tāpat kā Mikentāl kundzi. Bet panākumi bija daudz lielāki, nekā viņš bija cerējis. «Ko nu, švīgerzon mīļais, tik daudz par tādu štruntīgu personu,» viņa tam uzsita ar cimdu uz pleca. «Priekš manis ta tikai ir lufte!… Bet, Herta, bērns, tā kā tu ar to personu tikai nerunā!» tā beidzot iesaucās Pudiķim par jo lielām izbīlēm. Jo varēja izjukt visa diskrēcija, tiklīdz publika sāk interesēties, kas tā tāda persona ir. Ticis laimīgi šai klintij pāri, tas tagad uzmeklēja onkuli un nodeva tam par visu notikušo raportu. «Ir tagad jāpadomā, ko darīt,» viņš sacīja. «Šis zēns, cik labs un mīļš biedrs tas arī nebūtu, ir tomēr liels resgalis. Tas darījis korporācijai jau raizes diezgan, tādēļ pats pēdējais brīdis, ka viņam uzliek iemauktus…» Onkulis gan, kā viņa smaidošais vaigs liecināja, to lietu tik tuvu pie sirds neņēma, tomēr apņēmās parunāt ar senioru un buršiem un šinī lietā apspriesties. Jo, patiesībā ņemot, no korporācijas stāvokļa tā bija liela «šmuce», ko Kārlis bija izstrādājis. Tādēļ nevarēja kaitēt, ja viņam notura mazu «bikti». Krāsneši sapulcējās kādā blakus istabā, kura viņiem bija rezervēta, un apsprieda delikāto lietu. Šī istaba nebija vis kaut kāda «medveckaja», žūpības perēklis, kāds bija sastopams «nekulturēlo» maskavnieku vai ārpus korporācijām biedrojošos «mežoņu» ballēs. Tur tādās «medveckajās» tika žūpots uz nebēdu. Seloņi izbēga no visa, kas viņu oficiālās ballēs varēja atgādināt žūpošanu, jo priekš tam bija oficiālie kneipvakari. Neviens komiltonis ballē nedrīkstēja dvesot alkohola tvanus, bet tikai saldas smaržas! Tādēļ daži zēni bieži vien iesvaidīja savas baltās vestes ar odēra pudelītēm, kas tiem bija kabatās.


Kārlis gan bija it mierīgs. Likās, ka viņš citu visu būtu aizmirsis un nodevās savai laimei divatā ar Lūciju, savu uzticamo dzīvesbiedri un sava dēla māti. Viņi dejoja tikai viens ar otru un, ja bija starpbrīdis, tad pārrunāja vecos laikus dzimtenē. Daudz tiem bija jauku, bet daudz arī sērīgu atmiņu. Viņi nevarēja paiet garām toreiz brīvestības ballei Jelgavā, kur sākumā tie bija tik laimīgi, viens otram tik tuvu, bet tad spēji viens no otra tika atrauti!… Kā divas lapiņas vējš viņus aiznesa katru uz savu malu, un viņi tur neko nevarēja aizkavēt, ka tika ar varu šķirti… Tad nāca viņu klusais ciešanu laiks un viņas smagais, riebīgais, pazeminājošais laulības jūgs. Kā viņa brēca, kā viņa pretojās tajā iedoties, bet drīzāk viņa būtu varējusi akmeni atmīkstināt nekā savus vecākus. «Labākas mājas kā Viķildas nedabūsi,» tie atteica; tikai mājas te krīt svarā, viņa bija piedeva prece. Un pie tam būt piekaltai pie nemīlama cilvēka! Neviens vārds tiem nesaskanēja, neviena doma nebija viena! Katru apskāvienu tā sajuta kā dziļu pazemojumu, katru skūpstu kā traipu. Zobus sakodusi, viņa cieta šo lopisko dzīvi, un tad viņa nevarēja vairs. Vai zem jūga sabrukt un beigties vai to nokratīt un uzsākt jaunu dzīvi. Tēvs, māte, brālis – visi bija tai pretim, vienīgi nelaiķa onkulis viņu saprata, un pie tā viņa domāja atrast patvērumu. Tad visdziļākā satricinājuma un bezcerības brīdī tā satika viņu, savu sirds ideālu. Un tad notika tas… Debesīs lielākas svētlaimības nevar būt, nekā viņa juta Kārļa apkampienos! Visas asinis it kā no jauna pārlējušās, jauni sirds pukstieni, jaunas jūtu kaismes… Bet, no laimes apreibuma piecēlusies, tad atrada gultā sev blakus tik tukšu vietu… Cik rūgti viņa raudāja! Tai bija tik žēli, tik žēli kā indiešu bajadērai, kuras apkampienos dievs bija nomiris… Viņa zināja tikai vienu, viņš tai ir zudis. Pat smagām sāpēm, kas viņu ķēra pie sava onkuļa nelaimes, kad atkal tika pa durvīm izgrūsta, lauzās cauri žēlas pēc viņa un visu pārspēja. Viņa staigāja kā mēnešsērdzīga… Un, kad viņa sāka ar prātu pārdomāt, kādēļ tad viņš aizgājis, tad atbilde bija tikai viena. No viņa puses tā bija tikai aizraušanās, viņa taču nevarēja prasīt, lai viņš saistās ar cita izmīlētu, caurgājušu sievu. To prasīt jau būtu tas pats kā aprakt viņa nākamību, novilkt viņu tādā pat stāvoklī, kā pati atradās. Viņa ieskatīja, ka tādu upuri tā no viņa prasīt nevar un viņas sapnis, cik arī tas jauks, ir izsapņots. Bet vienu viņa drīz apzinājās: ka nes ko zem sirds, viņa mīlestības ķīlu, un to neviens tai nevar atņemt… Viņai jau pietika, ka tai bija bērniņš no mīļotā vīra, un viņas tālākās rūpes un vēlēšanās bija tikai tās: redzēt Kārli laimīgu! Tādēļ viņa rūpīgi tam gāja iz ceļa, lai nenotiktu jauna aizraušanās. Nu viņš to atkal atrada… Savu laimi viņa projām nesviedīs, viņi ir atkal viens… Bet, no viņa stāvokļa ņemot, tā ir tā vislielākā muļķība, ko viņš dara!… Ja viņai vienai būtu noteikšana, viņa to nekad nepieļautu. Glāstīdams viņas rokas, viņš to ar svētlaimīgu smaidu noklausījās. Katram vienam vajadzēja sacīt, ka šis pāris ir dziļi iemīlējies. Tādu laimi var pat dievi apskaust!… Lai gan viņi, tā sakot, dzīvoja savā nodabā un nevienam nenāca pa tuvu, tad taču no krāsnešu sačukstēšanās un sāņu skatieniem Kārlis it labi noprata, ka pār viņa galvu savelkas mākoņi. Stāv priekšā cīņa, un, lai gan viņam dūšas netrūka, tad tomēr varēja būt noderīgi to vēl pastiprināt. Starpbrīdī ar nolūku drusku atspirdzināties tas noveda savu līgaviņu lejā uz vakariņām. Tur ekonomijā tie sastapa priekšā Augustu Miķel Krūmu. Tas bija ļoti sabozies par «Dienas Lapu». Pēc pilnās sapulces, tirzādama revīzijas iznākumus, tā bija sacēlusi lielu traci par teātra direktora rīcību. Bija runa par lienētiem zābaku lieliem pret ļoti augstu cenu, par kvīšu viltošanu un tamlīdz. Bet arī viņu avīze bija ievilkusi lietā, izrēķinādama, ka viņš no teātra saņemot pāri par astoņdesmit rubļiem mēnesī. Ne vārdiņa tur nebija patiesības! Kā inspicients viņš saņēma divdesmit piecus rubļus mēnesī, kā bibliotēkas pārzinis piecus rubļus, un, ja tas par lomu izrakstīšanu piepelnīja vēl piecus līdz sešus rubļus mēnesī, tad tas bija daudz! Viss, ko viņš saņēma no teātra, tikai maz pārsniedza trīsdesmit piecus rubļus un pie tam vēl tikai ziemas mēnešos. Tādēļ viņš gatavojās «Baltijas Vēstnesī» ievietot vienu pretrakstu un «Dienas Lapai» labi sadot pa degunu. Kārlis stādīja viņam priekšā savu līgavu, bet izrādījās, ka viņi jau pazinās. Lūcija, ko Kārlis vēl nezināja, skaitījās pie teātra kora, un tai nācās uzstāties kā statistei. Viņa mācījusies Augustu Miķeli pazīt arī no citas puses. Jo tas, kur tas bija iespējams, varēja būt arī rupjš un ass. Par nabaga statistēm viņam


nevajadzēja daudz ženierēties. «Ļoti priecājos, man no tam nebija ne jausmas!» tas sirsnīgi kratīja Lūcijas roku. «Es jūs nu arī turpmāk kā sava drauga līgavu respektēšu. Lomiņas jūs no manis dabūsat laikā un skaidri salasāmas, un, ja man ko pieprasīsiet, atbildēšu jums noteikti un korekti! Atvainojat, ka es pret jums dažreiz varbūt esmu bijis arī skarbs. Bet iedomājaties manu stāvokli, ka man darīšana ar tik daudz cilvēkiem… Kur es ar laipnību vien tikšu? Jo visiem cilvēkiem jau nav tās apziņas…» «Tātad jūs mani ieskatījāt par tādu neapzinīgu,» Lūcija jokodama iemeta. «To es nekad neesmu teicis!» viņš attrauca. «Taisni otrādi, esmu novērojis, ka jums liels skatuves talents… Es nesaprotu, kādēļ jūs nedaboniet lielākas lomas…» «Priekš tam vajadzīgs pie direktora stundas ņemt,» Lūce atbildēja. «Bet man nav ne laika, ne vajadzīgo līdzekļu…» «Žēl!» Krūms piebilda. «Ja jūs tiktu pirmās lomās, jūs pārspētu dažu labu… Arī tev, Kārli Miķel Ērgli, cik esmu novērojis, ir aktiera dāvanas… Protams, kamēr tu esi polonēzē un korporācijā, tu reizē nevari būt aktieris…» «Nu, kas var zināt, var būt, ka es arī tāds topu,» Kārlis atbildēja. «Tas jau būtu ļoti jauki, bet to tavi biedri nekad nepielaidīs!» Krūms attrauca. «Ja tūliņ pirmās lomās, tas būtu citādi… Bet tev būtu jāiesāk no apakšas…» «Vai tu dzersi šņabi, August Miķel?» Kārlis jautāja. «Kas par jautājumu? Augusts Miķels Krūms nekad no šnaba nav atteicies.» Viņi paturēja krietnas vakariņas, un abi Miķeļi palika ne pie vienas glāzītes vien. Ar vārdu sakot, viņi uzdzīvoja tīri kā mazi «mežoņi» «medveckajā», un šī viņu rīcība bija jau ievērota. Atkal pretī korporācijas garam. «Uz veselību!» Krūms pacēla glāzi. «Lai Lūcija top par pirmo latviešu varoņu lomu tēlotāju un tu, Kārli, par pirmo drāmu rakstnieku…» «Un tu, August Miķel?» Kārlis iejautājās. «Es par inspicientu un pirmo lomu rakstītāju,» bija atbilde. Kad Kārlis piecēlās, viņš juta, ka tam vaigi zied vien. Tagad viņš gatavs uzņemties katru cīņu. Uz to nebija ilgi jāgaida. Viņš ar Lūciju vēl nebija labi uzgājis augšā un apsēdies, kad Pudiķis bija jau klāt, bet palika kādus soļus piecus sešus nost un meta ar roku. Kārlis likās, ka viņš to neredzētu, un Pudiķis bija spiests distanci ievērojami samazināt. «Rituli,» viņš uzsāka, «man ir tev kas jāsaka zem četrām acīm…» «Ļoti patīkami!» Kārlis attrauca. «Bet par nožēlošanu mēs še esam sešas acis…» «Esi tik laipns un panāc drusku!» Pudiķis turpināja. «Te sāņu istabā arī citi biedri… Mums ir kas jāpārrunā…» «Atvaino mani, ka esmu aizņemts!» Kārlis atbildēja. «Tu taču redzi, ka esmu dāmas pavadībā…» Pudiķis kodīja lūpas un nesamanīja, ko tālāk darīt. «Nu, ej taču, Kārli!» Lūce beidzot iesaucās. «Es jau kādu brīdi varu palikt arī viena…» «Ja tu vēlies – –» Kārlis piekrita. «Pagodinos tev stādīt priekšā savu komiltoni. Komiltonis Pudiķis – mana līgava…» Lūce starojošām acīm stiepa pretim savu roku, bet Pudiķis nesamanīdams skrullēja savas ūsiņas. «Tā ir mana līgava!» Kārlis gandrīz bargi atkārtoja un piespieda tam pieņemt viņas roku. «Ak tā, ļoti priecājos!» Pudiķis, it kā viņš nebūtu sapratis, tagad, konvencionēli smaidīdams, palocījās, bet no rokas gan deva viņai tikai pirkstu galus un tik maz, cik vien iespējams. «O, ar to kungu jau esmu pazīstama!» Lūce attrauca tālāk. «Viņš taču bija tik laipns mani uz šo balli uzlūgt…» «Par to parunāsim citā reizē,» Pudiķis viņu pārtrauca. «Atvainojat mūs uz kādu laiciņu…» Un, paņēmis Kārli zem rokas, viņš to vilka projām.


Viņi iegāja blakus istabā, kur vesels bars krāsnešu Kārli sagaidīja ar sodošiem skatieniem. «Tilterih!» oldermanis beidzot iesaucās. «Vai tā tu ievēro korporācijas komangu?» «Onkul!» Kārlis sašuta. «Runā tu ar mani citādā tonī. Kurš ir tilterihs? Es, tu vai Pudiķis?» «Na, es lūdzu!» Pudiķis ar žestu izsaucās. Onkulis it kā neizprazdams Kārli uzlūkoja un drusciņ aprāvās. «Nu, tu jau man izliecies varen asprātīgs! Vai tas man vēl būs jāpaskaidro? «Tilterihs» ir tas, kas nesaprot, ko viņam saka! «Tilterihs» ir tas, kurš pretim oldermaņa pavēlei griezties pie kādas nepiederīgas personas un atprasīt viņai ielūguma karti ne vien to neizdara, bet ieronas ar šo personu ballē un «šarmē» tā, ka tas visiem cilvēkiem uzkrīt. Nu tu zini, kas ir «tilterihs». Un tāds «tilterihs» pelna, ka tam ne vien iekar piķi, bet tāds «tilterihs» kā «tilterihs» izmetams pavisam no korporācijas. Nu tu zini, kas ir «tilterihs», un zini arī, kurš ir tas «tilterihs» starp mums?!» «Zinu, ka es tas neesmu!» Kārlis spītīgi attrauca. «Ko tu man uzdevi, to es arī izpildīju… Tas ir, morālisko bendes amatu – viņai to pasacīt – gan izpildīja Sieriņš. Bet to es tev droši varu apgalvot, ka viņa uz šī ielūguma pamata ieradusies nav…» «Uz kāda pamata tad?» onkulis attrauca. «Ielūgums ir anulēts, es viņu personīgi ievedu!» Kārlis it kā gavilējoši iesaucās. «Ar kādu tiesību, es lūdzu?!» onkulis attrauca, un viss bars par šādu pārdrošību it kā sakustējās. «Ar tādu tiesību, kā jūs visi ievedat ballē savas mātes, māsas un līgavas!» Kārlis saslējās, cik liels viņš bija. «Viņa ir mana līgava.» Atkal vispārējs pārsteigums un sadugums. «Un to tu man teic tā, it kā tas nekas nebūtu!» onkulis turpināja. «Tā ir viņa līgava, ko tu domā?!… Ja mēs visi sāksim vest ballē savas līgavas, ar kurām esam drusku paknakstījušies, tad mums te ķēkšas, istabas meitas un šuvējas vien būtu. Te neviena godīga labāko famīliju dāma tad nevarētu ienākt, ja tā negribētu sadurties ar savu istabas meitu vai ķēkšu – –» «Mūsu cienīgās pašas pa daļai pārģērbtas istabas meitas un ķēkšas!» Kārlis sarkastiski iesaucās. «Atļauj man izrunāt līdz galam!» onkulis viņa ierunu atraidīja. «Katram ir savas «mazas nerātnībiņas», un to mēs visi saprotam, bet, ja korporelis grib ieiet mariāžu, tad ne ar katru, bet tikai ar sev līdzīgu, vai saproti!…» «Viņa ir man līdzīga!» Kārlis attrauca. «Tāds mariāžs jums vēl nevienam nav laimējies…» «Nu, paklausāties vien šo pintiķi!?» onkulis sāpīgi iesmējās. «Viņa tev līdzīga? «Tilterih», vai tad tu nemaz neproti sevi vērtēt? Nu, kas tad viņa ir tāda, šī adatu princese? Vai tu mani nevarētu drusku iepazīstināt ar viņas heraldiku?» «To labprāt gribu darīt!» Kārlis attrauca. «Jau sen es gaidīju uz tādu izdevību, bet man nebija nekāda iemesla jums, tukšgalvjiem un iepūtīgiem nelgām – –» «Na nu, puika!» onkuļa acis iezibējās. «Uz tevi tas nezīmējas, onkul, atvaino!» Kārlis izlaboja. «Tu piederi korporācijā pie tiem nedaudziem cilvēkiem, kurus es vēl patiešām cienu. Bet arī tu esi līdzvainīgs… Tu aizstāvi šos nejēdzīgos principus, pats nezinādams, kāpēc…» «Pateicos par komplimentu!» onkulis sarkastiski iesaucās. «Bet es taču reiz gribētu zināt, kas tad tā tava sirds izredzētā tāda īsti ir.» «Lūcija Vinkelman, dzimusi Plausis!» Kārlis attrauca. «Un, ja gribiet tuvāk zināt, tad mūsu komiltoņa un mana neaizmirstamā drauga Perlanta Plauša miesīgā māsa…» Uz reizi klusu kā baznīcā. Varēja manīt, ka komiltoņi, sajuzdami pārmetumu, mazliet aiz kauna saduga. Visnelaimīgāko vaigu rādīja Pudiķis. «Fučikata!» Fučis uz viņu ar skaudīgu prieku iesaucās, pirmais pārtraukdams klusumu. «Jā,» Knābis norūca. «Es redzu, ka mēs patiešām esam blamējušies, bet uz otru pusi…» «Ar kādu tiesību jūs viņu niciniet un morāliski pazemojat?!» Kārlis tagad uzstājās tiesātāja lomā. «Ar kādu tiesību jūs viņu izstumjat no savas sabiedrības par to, ka tā savu maizi godīgi nopelna? Ja jūs


pazītu viņas cēlo dvēseli, viņas slāpes pēc zinātnes, viņas cenšanos pēc izglītības saules un viņas smagos, sāpīgos pārdzīvojumus! Kādēļ jūs viņu vajājat kā akli iekodušies suņi?!… «Mums ir savi korporācijas principi», «mēs nevaram ar katru» – – Es spļauju uz jūsu principiem –» «Ko tu teici, zēn?!» onkulis viņu pārtrauca. «Tā ir pārdrošība – –» «Tā ir nekaunība!» komiltonis Džoniņš piebilda. «Es spļauju uz tiem!» Kārlis liesmojošām acīm saslējās, cik liels viņš bija. «Visu laiku es klusēju, bet tagad nu gribu runāt. Es cietu klusu, zobus sakodis, kad viņa, tik mīļa man un dārga, tika atrauta no manis ar rupju varu, varmācīgi pielaulāta citam mantas dēļ, kuru arī jūs tik ļoti dievināt un pārdodat par viņu savu cilvēka cienību!… Es biju mēms un cietu viens savas dzijās sāpes, viens savā jumta istabiņā, kad daudzi no jums lēkājāt viņas kāzās, tukšus salmus kuldami par latviešu tautas izlasi… Vai jūs no viena vaibsta manā sejā lasījāt, ko es biju zaudējis? Un vai jūs arī viens apdomājat, kādā nelaimē un postā jūs viņu iegrūdāt? Viņas nelaimi jūs viņas kāzās apdancojāt un aptērzējāt!… Un tagad, kur esmu viņu atkal atradis un viņa ar neatraujamām saitēm pieder man, – es nevaru to pieļaut, ka jūs metiet uz viņu ar akmeņiem… Jums nav uz to nekādas tiesības, vai dzirdiet?! Mēs divi, kas lielā sadzīves mežā, kur tik daudz melu teku, bijām nomaldījušies, nepareizus ceļus meklēdami, viens no otra aizklīduši tik tālu, tik tālu, nu mēs viens otru esam atkal atraduši, un es to nepielaidīšu, ka jūs mūsu vārīgās dvēseles stīgas aplejat ar savu netīro morālisko zosti – –» «Nu, beidz savu lekciju!» onkulis viņu pārtrauca. «Mēs saprotam it labi tavu kļūmīgo stāvokli. Pielaižu arī tev mīkstinošus apstākļus – – tā ir savā ziņā traģēdija – dilemma – – No vienas puses, korporācijas gods un principi, no otras puses, tiecības uz jaunības mīlu un pienākuma apziņa pret draugu. Bet atvaino, mēs par to lietu neko nezinājām… No mūsu puses, es pielaižu to, tā ir kļūda, ka mēs neesam pietiekoši informēti. Jo pret sava komiltoņa Perlanta māsu mēs lietu nekad tik asi nostādīt nedrīkstējām…» Pārmetums zīmējās uz Pudiķi, ko tas it labi sapratu. «Man arī patiesībā par to visu nebija nekādas jausmas,» tas it kā atvainojās, «jo Ritulis man taču par to nekā nav bildis…» «Atvainošanu,» Knābis iebilda. «Ar to, ka Ritulis viņu proklamē par savu dzīvesbiedri, lieta ņem citu virzienu. Ja viņa reiz bijusi kalpojošs gars, tad tas jau pieder pagātnei, kura mums nav noteicošā. Tagad viņa ir Rituļa dzīvesbiedre, un kā tādai mums nav tiesība, arī ne iemesla noliegt viņai savu cienīšanu…» «Tad tu domā: agrāk tā varēja būt arī ķēkša vai šuvēja, mums tas neskādē?!» Džoniņš iemeta. «Vai mums tādi precedences gadījumi ir?» «Protams, ka ir!» Knābis attrauca. «Varu konstatēt, ka arī Starpiņa kundze agrāk bijusi tikai vienkārša ķēkša. Šodien viņa ir viena no mūsu goda dāmām…» «Viņa nu gan bijusi kas vairāk,» Pudiķis piesarcis paskaidroja, «apmēram tik daudz kā saimniecības vadītāja. Bet vienmēr kalpojošs gars, kas viņa tagad vairs nav, un es Knābim pilnīgi piebalsoju, ka mums jārēķinās ar tagadējo sabiedrisko stāvokli. Ja Ritulis mums piesūtītu savu salaulāšanās karti, lieta būtu izšķirama tāpat. Bet tas nu viņam nav iespējams, tādēļ ka viņa jau ir precēta, tikai no sava vīra aizgājusi…» «Tas būtu vēl tikai formēls kavēklis,» Knābis atspēkoja. «Mums varētu būt izšķirošā tikai morāliskā kvalifikācija…» «Tas jau ir tas āķis!» Pudiķis attrauca. «Tagad, kur es visu nu zinu, man tā lieta atklājas tikpat kā uz delnas. Lai arī Perlanta māsa, ārpus sabiedrības kritikas tā nav stādāma. Ka viņa aizgājusi no sava vīra un dzīvo te viena uz savu roku pilsētā, tas met uz viņu tādu savādu ēnu. Tas viens! Otrs, – saki man, ar ko tu satiecies, un es teikšu, kas tu esi! Jūs atcerēsaties taču vēl to skandālu jūrmalā pie Horna, kad Ritulis, mums sagādāja tik daudz nepatikšanas. Mēs redzējām viņu un viņa «līgavu», pardon, es toreiz to nezināju, izlaidīgās, no mūsu labākās sabiedrības galīgi nosodītās Olufejevas sabiedrībā…» «Ā!» biedri atcerējās, un simpātijas, kas bija pārsviedušās Kārļa pusē, manāmi atsala.


«Ka viņa ir Perlanta māsa, tas mums jāņem vērā,» Pudiķis turpināja. «Bet tāpat mums jāņem vērā, ka Perlants visvairāk bija nemierā par to, ka tā aizgājusi no vīra. To viņš tai nevarēja piedot…» «Perlants, neraugot uz viņa vīrestību dažā citā lietā, šinī jautājumā bija bāba!» Kārlis kategoriski noteica. «Kā to ņem,» Pudiķis noraustīja kamiešus. «Cik komiltoņi atcerēsies, Perlants par viņas izturēšanos jūrmalā arī bija ļoti nemierā, un man liekas, ka tas bijis viens no tiem iemesliem, kas viņu spieda no Rīgas pazust… Ir arī jautājums, – konvents par to vēl nav izšķīries, jo lieta arvien tiek atlikta, – vai Perlants pēc viņa krusttēva skandalozā notikuma vēl ieskatāms par mūsu komiltoni?» «Mūsu korporācijas principi nosprauž tiešu līniju, no kuras nekādā gadījumā nevaram atkāpties,» Džoniņš cieti noteica. «Ja mēs pielaidīsim kādus izņēmumus, tad tie var tapt par likumu…» Iekšējs sašutums par šādu ārišķību sagrāba Kārli ar jaunu sparu. Viņš redzēja, ka ar šiem ļaudīm vairs nekas nav iesākams. «Tad arī tu jūties kvalitatīvi labāks par Perlantu!» viņš dzēlīgi iesaucās. «To es nezināju!… Un tāpat Pudiķis – slepenībā viņš gribētu apkampt visas nekvalificējamās sievietes un nopumpēt visus nekvalificējamos onkuļus!… Tikai atklāti viņš to negrib atzīties…» «Lūdzu, lūdzu!» Pudiķis, tikpat kā no odzes dzelts, iesaucās. «Tu attiecini laikam uz to, ka es tev gāju līdzi pie tās sievietes, bet es taču iekšā neiegāju… Un to pumpi tu laikam attiecini uz manu mazo goda parādu… Visdrīzākā laikā nolīdzināšu… Tev nemaz nevajadzēja atgādināt!… Tas ir gaužām netaktiski no tevis…» «Lūdzu te nepāriet uz personībām!» oldermanis iesaucās. «Tās nav nekādas personības, tie ir principi, kas mūs šķir!» Kārlis attrauca. «Es manu, ka starp mani un jums atvērusies plata plaisma. Cik mīļš un labs biedrs jūs dažs man esat, mūsu rokas vairs nesniedzas pāri šai plaismai. Jau sen jūtu, ka piederība pie jums mani nospiež kā kāda smaga nasta, neļauj man brīvi elpot… Man atliek tikai šis važas nokratīt un galīgi ar jūsu apsūnējušiem principiem lauzt!… Es jums sacīšu, mani mīļie draugi, to, ko Bismarks sacīja Baltijas vāciešiem: «Jūs esat sava veida reakcionāri nerri!» Un es jums sacīšu vēl: «Jūs esat kaķēni bez acīm!» Dzīves nopietnība iet savu ceļu un atrisina šausmīgas problēmas. Visas vecās sabiedriskās normas savās eņģēs spraikšķ un taisās irt. Bet jūs to neredziet un nedzirdiet! Jūs esat reakcionāri nezin aiz kādiem iemesliem, jo ne jūsu pagātne, ne jūsu nākotne, ne arī jūsu nožēlojamā tagadne – jūsu ubadzīgā saimnieciskā eksistence jums tādiem nespiež būt! Jūs gribiet būt grandseniori, pacelties kā lielikungi pār saviem tautasbrāļiem, lai gan ikvienam jums kāds tālāks onkulis ir sētas puisis, bet tādēļ nav sliktāks tautietis par jums. Tikai jūs saraujat saites starp sevi un tautu, un tas ir viss!.. Jūs savā iepūtībā rotaļājaties ar savām krāsām un principiem, piešķirot diez kādas vērtības, un iedomājaties, ka esat gudri un vareni, tādēļ ka sevi par tādiem turiet. Bet ne par kventiņu jūs tādēļ neesat labāki un ievērojamāki. Jūs izmetat ap sevi apsūnojušo aizspriedumu tīklu, lai pa tumsu zvejotu, un esat pārliecināti, ka dzīves attīstība ies tā, kā jūs to gribiet un jums tas pa prātam! Tā jūs rotaļājaties un ceļat savas kāršu mājiņas, bet drūmā dzīve iet savu ceļu un rada jaunas problēmas un jaunus atvarus. Un, kad nāks vētra, tad jūsu kāršu mājiņa sabruks uz pirmā grūdiena un jūs, kas esat pārrāvuši visas saites ar savu miesu un asini, saviem tautasbrāļiem, – jūs tiksat izklīdināti vējā tikpat kā pelavas – –» «Tas nav pielaižams!» Džoniņš iesaucās. «Viņš ir nihilists!…» «Viņš ir vienu vairāk iemetis!» onkulis izlaboja. «Ko tu te samuldi?» viņš piegrūda Kārlim pie sāniem. «Pie tavas bailīgās situācijas katrs neapdomāts vārds padara tavu palikšanu korporācijā neiespējamu…» «Nē, onkul, tu mani vairs nesamierināsi!» Kārlis sāpīgu balsi atbildēja, no uztraukuma trīcēdams. «Lūzums iekšēji jau sen noticis, gaidīju tikai izdevīgu brīdi ar jums izrēķināties un pasacīt jums to acīs…» «Tā ir korporācijas apvainošana!» Džoniņš aizskarts sauca. «Lai viņš ņem atpakaļ savus vārdus…» «Neko es neņemu atpakaļ, es pastrīpoju katru vārdu!» Kārlis vēl jo vairāk. «Jūs esat tukšgalvji,


obskuranti, nejēgas, idioti!… Jūsu ideāls ir pieēdis vēders, piebriedis naudas maks, tuklas, bet dumjas sievietes!… Dzīvojat!… Es nokratu pīšļus no savām kājām un aizeju no jums!…» «Tu aiziesi šovakar tūdaļ ar savu izredzēto!» onkulis pavēlēja. «Bet pēc iespējas neuzkrītošā kārtā…» «Lai jūsu pīļu mātes ar šausmām nedabū zināt, ka arī gulbe starp tām bijusi!» Kārlis iesmējās. «Valet carcer ex more! Sveiki, mani draugi!» Uzmetis tiem vēlreiz bargu, zibsnošu skatienu, viņš grieza tiem muguru un nākošā acumirklī bija prom. Biedri par šādu nedzirdētu provokāciju bija it kā sastinguši un mēmi. «Nekaunība!» Džoniņš pirmais uzlēca kājās. «To viņš mums iedrošinājās sacīt acīs?!…» Un Befis neprata vairāk kā iesaukties: «Es iešu un šaušu viņam reiz pa ausi!…» «Na nu! «Selonijas» ballē?» onkulis norādams stājās viņam ceļā. Un Pudiķis piebilda: «Paliec, nekādus ekscesus!… Mēs viņu esam izlutinājuši, tā ir tā nelaime… Viņa iedomība caur to pārsniedz katras robežas…» To viņš sacīja ne apvainodams, bet kā cietējs, dziļi līdz dvēselei aizskarts. «Mums tur ir kaut kas jādara!» Džoniņš piesarcis koleriski skraidīja pa istabu. «Mēs nedrīkstam tādus plebejiskus uzskatus kultivēt!… Ar visu sakni tie mums jāizravē… Korporācijai būs dabūt gandarījumu.» «Šī bēdīgi sarežģītā lieta jāizšķir konventam,» onkulis nopietni sacīja. «Varu jau paredzēt, kādu galu tā priekš viņa ņems. Sasodītais pie tam, ka viņam tik daudz taisnības! Eh,» viņš, zobus kozdams, vēl piebilda. «Es diezin ko dotu, ja lieta nebūtu novesta līdz tādam asumam…» «Nu, mēs taču nevaram palikt priekš viņa par muļķa puikām un atļaut viņam darīt visu, ko tas grib!» Pudiķis it kā atvainojās. «Nē, to mēs nevaram, nekādā ziņā nevaram!» Džoniņš sauca uzsaukdams. Knābis tomēr domīgi iebilda: «Tur ir daudz attaisnojoša, ja mēs to labi apsveram… Iedomāsimies mēs ikviens viņa stāvoklī… Viņš ir nelaimīgs, ļoti nelaimīgs! Un mēs zaudējam vienu labu biedru…» «Fučikato!» Fučis gandrīz skumji noplātīja rokas. «Lai tur arī kāds būtu konventa spriedums, es viņam vairs roku nesniegšu un viņu vairs neievērošu!» Džoniņš cieti nosacīja. «Priekš manis viņš turpmāk ir tikai nulle…» Citi cieta klusu, pēc kam pārgāja uz citu sarunas priekšmetu un pamazām izklīda. – – – – – – – – – – ––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––– Kārlis pa tam ar savu līgaviņu lidoja valsi starp citu raibo pūli. Ka tas ir viņa pēdējais valsis «Selonijā», varbūt arī «polonēzē», to viņš it labi zināja. Bet viņš jutās it kā atdzimis un atvieglots, iekšējie žņaugi viņu vairs žņaudza. Viņš nu bija viņš, Kārlis Ērglis, un bija kaut kas vesels un nedalīts, un neatkarīgs no svešiem iespaidiem. Kam viņš pieķērās, tam viņš pieķērās ar visu sirdi un dvēseli kā šai savai dārgai dzīvesbiedrei. Ko viņš ienīst, to viņš ienīst ar visu sirdi un dvēseli kā šos tukšgalvjus nelgas. Un viņa saprata to, lasīja viņa acīs visu, kas noticis. Ka tas noticis viss viņas dēļ, par to viņa jutās tik laimīga, tik laimīga. Lēnām trīsām viņa spiedās pie viņa krūts un sakusa ar viņu vienā dejā… «Vai redziet to skaisto pārīti?» viņiem atsitās ausīs apbrīnotāju vārdi. «Nē, tīri ne atskatīties nevar…» Tātad nekā redzama un taustāma nebija, kas viņus šķirtu no šīs sabiedrības. Bija tomēr atvērusies kāda neredzama plaisa, tik nepārkāpjama un dziļa… «Vai tu neesi piegurusi, mīļā sirds?» viņš pēc dejas tai sacīja. «Vai tu nevēlētos uz mājām?» Viņa to saprata. «Jā, Kārli, jūtos mazliet piegurusi,» tā atbildēja, lai gan no noguruma ne vēsts, jo nebija vēl pusnakts. Nemanot tie izslīdēja pa durvīm un paņēma savas garderobes. Rūpīgi viņš to ievīstīja pajūgā, tad viņi aizbrauca zilā, zvaigžņotā ziemas naktī…


Divdesmit astotā nodaļa Ap pulksten astoņiem vakarā Latviešu biedrībā (1908. gadā nodedza) uz skatuves un aiz kulisēm sāka rasties rosība. Pa šaurajām riņķa trepēm no sētas puses ieradās viens pēc otra aktieri un aktrises, statisti un koristi uz mēģinājumu, kurš šovakar nolikts Raimunda lugai. Uz skatuves aiz drāšu tikliem gāzes liesmiņas raustīdamās dedza un izplatīja spocīgu gaismu. Pie rampas jau nostādīts režisora galdiņš ar zaļo lampu, obligāto tējas porciju un šķīvis ar sagrieztām ābolu šķēlēm. Direktors un vienīgais režisors RodeĒbelings pa mēģinājuma laiku mēdza dzert tēju un ēst ābolus. «Kā viņš nedabū blaktis vēderā?!» aktieri prātoja. Tālāk no skatuves neapgaismotā zāle izskatījās kā kāds spocīgs, tumšs, bezgalīgs tukšums. Aktieri un aktrises ieskatās vēl savās lomās un iekaļ tās vēl jo ciešāk savā atmiņā, bet mēteļus nenoņem, jo nav diezin cik karsts. Direktors, kā rādās, nokavējies, jo pulkstenis pāri astoņiem un viņa vēl nav. Aktieri tādēļ, pulciņos sastājuši, top arvien runīgāki, un izceļas jau maza kņada. Citi runā par politiku, citi kritizē teātra komisiju. Pēc viņu ieskatiem, tā rīkojas, ka nejēdzīgāk vairs nevar. «Kā nu ne,» Ziemciešu Marija jeb Mārcis Zīraks sacīja. «Ko tāds Augusts Dombrovskis vai Andrejs Balodis zin no teātra lietām?! Jā, ar savām plankām tie var andelēties, savas strūgas dzīt. Bet no teātra literatūras tie zin tikpat daudz kā zilais vērsis no svētdienas!…» Tādas domas tas neizsacīja pirmo reizi, un kā arvien, tā arī tagad tās atrada atbalsi. Visi sirsnīgi nosmējās, un rādījās tam piekrītam pat pirmie spēki. Bet, tad tie ar komisijas locekļiem satikās pie viena galda biedrības restorācijā, – tikai pirmiem spēkiem tur bija pietikšana, mazākie spēki un koristi, ja tie nebija Latviešu biedrības biedri, restorāciju nedrīkstēja apmeklēt, – tad šo mūzas dēlu izturēšanās pret nozākātiem teātra komisijas locekļiem bija pavisam citāda. Tamlīdzīgas valodas bija uzsākušas arī dažas dāmas zāles tumsā, kur bija nokāpušas pa trepītēm lejā. Viņas sprieda par teātra komitejas un vispār par labāko famīliju uzpūtību. «Cik zināms, tad mūsu labāko famīliju dāmas notura visādus cirķelus un jour fixe,» aktrise Olga sacīja. «Bet kurš no mūsējiem tur tajos vakaros kādreiz redzēts? Vai nevarētu arī mūs kādu vakaru ieaicināt? Lūk, tā būtu atzinība par mūsu darbiem! Bet uz to jūs velti gaidīsiet! Uz nabaga aktierīšiem un aktrisēm mūsu labākās famīlijas noskatās kā no augšienes… Viņas tos par pilniem cilvēkiem nemaz neuzskata…» Citas aktrises, it sevišķi mazākās un jaunākās, tam pilnīgi piekrita. Tomēr dažas no pašiem pirmiem spēkiem, kuras šādu ielūgumu varbūt bija paredzējušas, mēģināja situāciju mīkstināt un labākās famīlijas tā kā aizstāvēt. «Cik tad galu galā taču mums to labāko famīliju?» tās ierunājās. «Tās pāra ģimenes, kuras te nāk biedrībā un kuras mēs pazīstam, taču apkrautas ar visādiem darbiem un pienākumiem. Tās taču it visus nespēj ielūgt…» Tur būtu izcēlušās sīvas debates, un grūti tām būtu nācies savu pozīciju aizstāvēt, bet pašlaik ieradās gaidītais direktors. Viegliem, bet noteiktiem soļiem tas lika manīt savu tuvumu. Kņadas vietā uzreiz kapa klusums. Neliels vīriņš ar manāmu kumpi mugurā, uz kura gludi piegula viņa melnais «gēroks», asu, stūrainu vaigu, kupliem, melniem matiem un spridzīgām vērotāja acīm, Mefistofeļa un intriganta maskai noderīgs sejs, kas tomēr pastāvīgi smaidīja, kaut arī perfīdi. Viņš izskatījās daudz lielāks, nekā patiesībā bija. Vienkārt, gardibene pavairoja viņa augumu par kādu pēdu, un, otrkārt, viņa zābaku papēži bija ne vien tik augsti, cik iespējams, bet arī vēl zābakos tas lietoja papēžu korķus, tā ka viņa kāju pēda atbalstījās uz zemes gandrīz taisnā, vertikālā līnijā. Viss tas kopā cēla viņa augumu. Viņš izvilka savu pulksteni. «Ich bin zu spät gekomme (en), Kinda (der), bitte um Verzeihe (ung)!» (Esmu nācis par vēlu, bērni, lūdzu piedošanu!) Un tūdaļ, pagriezies uz kulisēm, sauca: «Herr Khuma! Ist da nicht Herr Khuma?!» «Ja, Herr Direktor!» pēdējais atsaucās un parādījās drīz pats miesīgi ar atšķirtu inspekcijas grāmatu. «Hier bin ich!»


«Merken Sie, das ich eine Viertelstunde versäumt habe… Ich werde also gestraft…» (Atzīmējiet, ka esmu ceturtdaļstundas aizkavējies… Es tātad tieku sodīts…) «Zehn Kopeken, eine Kleinigkeit,» Krūms, kuru Ēbelings nevarēja izsaukt un sauca par «Khuma», norūca. «Möchte es mehr sein…» (Desmit kapeikas, mazumiņš. Ka būtu vairāk…) «Ih nun, das ist doch laut Beschluß!» direktors sapīka. (Ī nu, tas taču pēc lēmuma!) Tad piepeši pārgāja uz citu. «Was ist das?! Das ist doch nicht das richtige Prospekt, was da herunter gelassen worden ist. Herr Mülla (Müller), was bedeutet das?» (Kas tas?! Tas taču nav pareizais prospekts, kas tur nolaists. Millera kungs, ko tas nozīmē?) Millers, smalks vīriņš smalku vaigu, zemu pieri, bet gudru galvu, bija teātra tehniķis un dekorāciju krāsotājs. «Ja, Herr Direktor,» tas ātri atsaucās. «Das ist doch das Prospekt vom Raimund'schen Stücke, ich meine, «Verschwender»?…» (Jā, direktora kungs. Tas taču ir Raimunda lugas prospekts, es domāju, no «Izšķērdētāja»?…) «Papperlap! Raimund hat nicht den einzigen Stück… Mißverständnis, wir geben seinen «Menschenfeind».» (Pļāpas! Raimundam nav tikai viena luga… Pārpratums, mēs dosim viņa «Cilvēces naidnieku».) «Ach, das von dem neuen Stücke,» Millers ātri apķēra. «Das brauch ich nur herunterzulassen, – es ist schon da…» (Ak tas no tā jaunā gabala. To jau man vajag tikai nolaist, – tas jau ir…) Nākamā acumirklī nolaidās no augšas pareizā dekorācija. Ēbelings to ar lietpratēja acīm apskatīja. «So… ist recht!» Tad atgāja kādus soļus atpakaļ, gandrīz līdz pašai rampai. «Ach, wenn es um ein Paar Fuß höher! Jammerschade… Na, nichts zu machen!» (Ak, kad būtu kādu pāra pēdu augstāk! Ļoti žēl… Na, neko darīt!) Tā viņš arvien žēlojās par zemo skatuvi, kur lāgā nevarēja izdarīt nekādus scēniskus efektus, sevišķi Alpu sārtumus. Tas tuvojās savam režijas galdiņam un ātri sasita plaukstas. «Flugs, flugs, Kinda!… Wir fangen an! Wo ist Herr Arin, Herr Stinus, Herr Janson, Herr Franz, Herr Brigader?! Fräulein Baltin, Fräulein Silit, wo stecken Sie?… Fräulein Akmentin, Frau Brigader…» Visi parādījās un pagāja atpakaļ, izņemot Āriņ-Duburu, kam bija solo skats. Arī Duburs bija puisis ar Ēbelingu vienu augumu, bet drusciņ plecīgāks. Viņam nācās tēlot Cilvēces naidnieku, kuru tas savos jaunos gados vēl nekad nebija redzējis, nei arī tam par to bija kāda jausma. Arī pie Ēbelinga dramatiskās stundas tas nebija turējis par vajadzīgu ņemt. Laikraksti viņu dēvēja par jaunu, apdāvinātu aktieri, bet Ēbelings, ar citiem runājot, tā paklusi izsacījās: «Von seiner Begabung weiß ich nichts!» (No viņa apdāvinātības es neko nezinu!) Tagad nu viņam bija iedota grūta rakstura loma, un visi ar jo lielāko ziņkārību gaidīja, vēl jo vairāk pats Rode-Ēbelings, ko viņš no tās izcels. Bet Duburs nostājās pozā un mierīgi, bez sevišķiem žestiem nodeklamēja tekstu. Mazliet vēl neveiklā pozā, varētu sacīt. Ēbelings skatījās ar lielām acīm un, kad Duburs bija cauri, sāpīgi iejautājās: «Was ist das, Herr Arin?! Was stellen Sie dar? Das soll der Menschenfeind sein?!» (Kas tas ir, Āriņ kungs? Ko jūs tēlojat? Tas būtu cilvēces naidnieks?!) Duburs paskaidroja, ka viņa tekstā tā stāv un viņš nesaprot… Tikai dažas valodas kļūdas būtu izlabojamas. «Ach, das ist doch nicht die Hauptsache!» direktors attrauca. «Aba (er) was stellen Sie denn eingentlich dar?! Ach Gott, ach Gott, soll ich das Stück vom Repertoir nehmen!… Ich habe doch mit keinen Acteuren, sondem mit Leuten, die keine Ahnung haben, zu tun…» (Ak, tā nav galvenā lieta! Bet ko tad jūs īsteni tēlojat?! Ak dievs, ak dievs, vai man būs gabals no repertuāra jānoņem!… Man nav darīšanas ar aktieriem, bet ar ļaudīm, kuriem nav ne jausmas…) «Ja, wie meinen Sie denn das?» Duburs piesarcis saslējās. (Jā, kā tad jūs domājat?)


«Wie ich es meine? So schildert man doch keinen Menschenfeind.» Viņš atkārtoja Dubura neveiklo pozitūru. «So macht man es! So…» (Kā es domāju? Tā taču netēlo cilvēces naidnieku. Tā to dara!) Tas pieņēma vajadzīgo pozu un žestus, un likās, ka uz skatuves uzreiz būtu parādījies cits cilvēks. Lai gan viņš tekstu neprata, tomēr vārdi nāca ārā ar tādu uzsvaru un žesti tik trāpīti, ka izteica tādu pasaules naidu, ka būtu varējis arī nerunāt. «Ko jūs glūniet, pekles sienas?!» tas, rokas saņēmis, draudēja. Duburs sarka un bāla. Tas bija jau otrs «auspuceris», ko tas no direktora saņēma. Pirmo reizi arī Raimunda lugā «Izšķērdētājs», kur tam vajadzēja tēlot dabas zēnu Valentīnu; bet viņš bija sabāzis rokas kabatās, neprata ne āriju nodziedāt ar pienācīgo vieglo toni. Direktors tad viņam parādīja priekšā, un gāja, kā raisīt raisīja. Bet šī bija grūta rakstura loma, kurā varēja iedziļināties, tikai ilgi mēģinoties un mācoties. «So macht man es, wenn wir einen Begriff von einem Menschenfeinde haben sollen,» direktors nobeidzis paskaidroja. «Aber was Sie da geben, das ist nonsens… Na, probieren Sie mal so…» (Tā to dara, ja grib dabūt sajēgumu par cilvēces naidnieku. Bet, ko jūs tur dodiet, tas nekas nav… Na, pamēģināt reiz tā…) Sasarcis Duburs stājās viņa vietā, un arī no viņa piepeši tapa cits cilvēks. Viņš kopēja direktoru tik pamatīgi, ka tas gan nebija pilnīgs Rode-Ēbelinga tēlojums, bet daudz tur nekas netrūka. Tādi pat žesti, tādi pat kaisli, naida pilni vārdi. «Ko jūs glūniet, pekles sienas!…» Visi no brīnumiem bija it kā sastinguši, bet ne mazāk frapēts bija pats direktors. Ar sevišķi skaudīgu prieku tas bija atsedzis Dubura tēlošanas trūkumus tajā pārliecībā, ka viņš tos nekad neizlabos. Tomēr šis «bauerjunge», par kādu tas turēja Duburu savā sirdī, prata imitēt; tas nu viņam bija jāatzīst… «So, jetzt geht es einigermaßen…» tas apstiprināja, kad Duburs bija savu nobeidzis. «Gehen wir jetzt weita (ter)… Die nächsten Rollen, flugs, flugs!…» (Tā, nu iet drusciņ… Iesim tagad tālāk… Nākošās lomas, ātri, ātri!…) Mēģinājums ritēja uz priekšu, kamēr direktors, tajā noskatīdamies, dzēra tēju un ēda ābolu šķēles, šad un tad pārtraukdams darbības gaitu ar īsām piezīmēm un sīkiem aizrādījumiem. Bet acis viņam bija kā vanagam ieraudzīt katru mazāko nepareizību. «Kreuzhimmeldonnerwetter!» pērkona balsī iekliegdamies, viņš tad uzlēca kājās. «Klar ausreden! Herr Osoling, sie bellen durch den Hals, wie ein Hund! Herr Stinus, nicht so spreizen… Ihr Gang muß viel leichter sein… Herr Janson, Sie stellen doch einen Geist dar, nicht wah(r)? Ich bitte, mehr im Grabesstimme…» (Skaidri izrunāt! Ozoliņa kungs, jūs rejat caur kaklu tikpat kā suns! Stinus kungs, neplēsties tā, jūsu soļiem vajag būt daudz vieglākiem… Jansona kungs, jūs taču tēlojat garu, vai ne? Lūdzu vairāk kapa balsī…) Šādi lāsti, kuros Ēbelings varēja sacensties ar katru prūšu feldfēbeli, aktierus galu galā vairs nemaz neuztrauca. Tie bija parasta parādība. Viņš lietoja tos ar vislabākām sekmēm, jo tie atstāja uz aktieriem jūtamu iespaidu un uzlaboja viņu tehniskās zināšanas. Garāmejot jāmin, ka viņiem tādu nemaz nebija. Pat pirmie un labākie spēki, kuri skolās bija mācījušies deklamēt, uz skatuves uzgājuši, neprata lāgā, kur savas kājas un rokas likt. Kur nu vēl mazākie, skolas nebaudījušie. Tie varēja gan izrādīt zemniekus, kalpotājus un vienkāršus cilvēkus dažreiz it pietiekoši, bet dievs nedod, kad bija jātēlo inteliģenti un vēl jo vairāk aristokrāti. Režisoram patiešām bija galvas lauzīšana, kas lai nospēlētu vajadzīgo lielkungu un lielmāti. Ēbelings tādēļ arī labprāt no šādiem gabaliem izvairījās, bet izvēlējās labāk lugas iz bavāriešu kalninieku dzīves. Latviešu publika tās it labi saprata, un piedevām vēl varēja dot ko latviešu teātra dzīvē līdz tam vēl neredzētu – Alpu sārtumus. Pēdējiem tad arī netrūka apbrīnotāju, un tie jo lielā mērā vairoja teātra publiku. Rode-Ēbelingam tātad, vārdu sakot, nācās savam skatuves personālam – no vislielākā līdz vismazākam – aizrādīt uz viselementārākām lietām. Piemēram, kā uz skatuves uznākt un noiet, kā apgriezties, kā soļus spert, kā ar rokām žestikulēt, nekad tās augstāk necelt kā līnijā līdz elkoņa locītavai. Sevišķi viņš nevarēja aprast ar aktieru neveiklo, smago soļu speršanu. Kariķēdams viņš tiem tad izrādīja


viņu neveiklos soļus vai, labāk sakot, tos izmēdīja. «Meine He(rr) jen, ihr geht so… so!» tas spēra kājas cik vien iespējams smagi un lācīgi. «Aber so, so müßt ihr gehen!» tas piepeši pārgāja uz pirkstu galiem, ar papēdi zemi knapi ko aizskardams. «Das müßt ihr angewöhnen, denn das giebt einen elej (g) anten Jang…» (Mani kungi, jūs ejat tā… tā! Bet tā jums vajag iet! To jums vajag pieradināties, jo tas dod ļoti elegantu gājienu (gaitu)…) Protams, ka aktieri to arī ievēroja un, cik viņu jaudā bija, arī izpildīja. Ja loma negāja, kā vajadzīgs, un vairākkārtējie aizrādījumi no režijas krēsla nelīdzēja, Ēbelings uzlēca kājās, nostājās aktiera vietā un, neraugot uz visu trūcīgo latviešu valodu, izspēlēja viņam lomu priekšā, kā mēs jau redzējām pie Dubura. «So macht man es!» (Tā to dara!) Visi to gan tik labi neuztvēra, tomēr labāk gāja. Tā galu galā aktieris, vai nu tas savas lomas kodolu izprata, vai ne, no ārienes to attēloja nevainojami un pietiekoši. Aktieri vairāk vai mazāk darīja pakaļ savam meistaram. Redzēdams savus aktierus tik mazspējīgus un neievingrinātus, Rode-Ēbelings pierada uz tiem skatīties ne ar diez cik lielu augstcienību. Pastāvīgi tas atgādināja: «Ich habe hier mit bloßen Anfangem und nicht mit Acteuren zu tun.» (Man še darīšana vienīgi ar iesācējiem un ne ar aktieriem.) Saskaities par kādu nepareizību, tas sāka kliegt uz visu aktieru saimi: «Man soll ich mit euch machen, es ist nicht auszuhalten!» (Ko lai es ar jums daru, tas nav izturams!) Un pie tam viņam vēl paspruka vārdi, kā: «Bande…», «Schweinerei…» Tad Duburs bija, kas tam pirmais stājās pretim. «Direktora kungs,» tas vāciski sacīja, «es lūdzu te nerunāt vispārīgi! Ja kāds ir vainīgs, tad mums citiem par to nebūt nenākas klausīties. Te nav nekāda banda, bet latviešu teātra aktieri, kuri atbild katrs par sevi…» «Ih nun, Sie sind ja garnicht gemeint,» Ēbelings raudzīja attaisnoties. (Ī nu, uz jums tas nemaz nav domāts.) «Jūs runājat vispārīgi, tātad tas attiecas arī uz mani,» Duburs cieti pastāvēja. «Lūdzu to vienu par visām reizēm vērā likt!…» Lieta izbeidzās ar vispārēju klusumu, un direktora dusmas izgaisa. Tik liela garīga diktatūra, kāda toreiz bija Rode-Ēbelingam, gan nekad latviešu teātrī nebūs bijusi un arī nebūs. Un neviens direktors arī nebūs mēģinājis turēt visu zem savas varas līdz pat pēdējam sīkumam kā viņš. Viņš rakstīja priekšā frizūras un rekvizītus, un katram aktierim, pirms tas stājās uz skatuves, vajadzēja pirms rādīties viņam. Koristi un statisti tika kolektīvi apskatīti. Viņu varēja nosaukt par mazu tirānu. Viņam tādam būt bija savi iemesli. Lai gan viņš citiem stāvēja par galvu augstāk, tas sajuta tomēr, ka tam viens liels trūkums, latviešu valodas trūkums. Piesavināties šo vienkāršo «ganu tautas» valodu nebija izdevies, kā cerēts. Pēc kontrakta viņam sezonā divreiz bija jāuzstājas arī lomās. Pirmoreiz tas izraudzījās tādu ludziņu, kur vairāk nebija jāsaka kā «jā» un «nē», un ar šiem diviem vārdiem vien tas atstāja lielu iespaidu. Vēlāk tas uzstājās operetē «Korneviļas zvani» un Šekspīra lugās «Venēcijas tirgotājs» un «Rikards III». Bet te jau nepareizais akcents un izruna gandrīz izjauca to lielo iespaidu, ko sniedza meistariskā spēle. Viņa Gaspara vārdi «Korneviļas zvanos»: «Vai tu izplēsi man to lapū?», «Vai tū atdosi man to naudū?», «Labī, labī» – skanēja tik jocīgi, ka izsauca negribot smieklus. Tāpat kad Šeiloks «Venēcijas tirgotājā» sacīja: «Es gribbu ta bagāta viņa mantū terēt…», «Es zvēru pie Jekāba zizlīša: acs: pret acu, zobs pret zobsu…» Viņš tādēļ noprata, ka ir pie latviešu teātra tikai pagaidu parādība, kamēr celsies vai izaugs mākslinieks ar latviešu valodu. Viens no viņa spējīgākiem mācekļiem tas dienās būs, – varbūt arī Duburs. Un varbūt tādēļ viņa centieni izgāja uz to, lai spējīgākos atturētu atpakaļ un savu dienesta laiku paildzinātu. Viņam nebija nekāda iemesla savu mācekļu attīstību paveicināt, vēl jo vairāk, kur tie neturēja par vajadzīgu ņemt pie viņa privātstundas. Viņa interesē, lai pēc iespējas ilgāk tas būtu še nepieciešams un neatsverams. Tātad Ēbelings bija pilnīgi kungs par māju, bet laimīgs viņš pie tam nejutās. Še, nemācītu «bauru» vidū, kur nekā jauna neredz, arī pats it viegli var panīkt. Viņa mērķi bija daudz tālāk sprausti nekā būt Latviešu teātrī par direktoru. Jo bija viņš priekš tam uz Rīgu pie vācu pilsētas teātra par režisoru un


raksturlomu tēlotāju aicināts, tas bija daudz vairāk. Bet viņš gribēja rīdzinieku vērību tiktāl uz sevi griezt, ka lai tie izraudzītos viņu par savu direktoru. Vācu avīzē «Rig. Tageblatt» tas nokritizēja sava līdzrežisora operas «Freischütz»inscenējumu un nostādīja to zem nulles. Rīgas vācieši lasīja un priecājās: kas tas par gudru cilvēku?! Jo viņš bija pievedis arī, kādam tam inscenējumam vajadzētu būt. Nokritizētais režisors bija pacenties izzināt no redakcijas iesūtītāja vārdu, un izrādījās, ka tas viņa paša kolēģis. Atklājums sacēla lielu auku ne vien pie vietējās aktieru saimes, bet aizskartais griezās arī ar sūdzību pie vācu «Bühnengenossenschaft'es». Šinī biedrībā, var teikt, bija obligatoriski apvienoti it visi vācu aktieri, operdziedātāji un citi pie skatuves piederīgi spēki. Nevienam nedrīkstēja vietu dot, ja tas nebija biedrs «Bühnengenossenschaft'ē». Un sūdzība nepalika bez sekmēm. Tā kā biedrības statūti aizliedza aktierim rakstīt par aktieri kritikas, tad tā nosodīja Rode-Ēbelingu uz pieciem gadiem ar izslēgšanu un boikotu no «Bühnengenosserschaft'es». Sprieduma sekas priekš viņa bija vēl ļaunākas, jo, tā kā neviens teātris ar šādu no ģenerālbiedrības boikotētu cilvēku nedrīkstēja būt darīšanās, Ēbelingam uz ātru roku nācās atstāt savu vietu. Te nu viņam kā par laimi notika krīze Latviešu teātrī. Ādolfs Alunāns aizgāja, un viņa vietā vajadzēja spējīga direktora. Pieteicās Kazimirs, pieteicās Bodniek-Jaunzems, pieteicās Rozentāl-Krūmiņš no Pēterpils, pieteicās students J. Bergs, un pieteicās arī beidzot Rode-Ēbelings. Iniciators šinī lietā un viņa kandidatūras karsts aizstāvis bija teātra komisijas loceklis Pēteris Krauklītis. Latviešu teātra repertuārs tā kā tā bija tulkots no vācu valodas. Lugas visas Ēbelings pazina oriģinālā un bija tās spēlējis. Galvenā lieta, ka viņš pamatīgs lietpratējs, un aktieriem, kuri taču ikviens vairāk vai mazāk saprata vāciski, var visu parādīt. Teātra komisija nosprieda tā: visi pieteikušies direktori lai katrs pēc kārtas iestudē savu konkurences izrādi, un, kuram būs tā labākā, to pieņems. Rode-Ēbelings nāca pēc rindas pats pēdējais, bet viņa izrāde tika atzīta par to vislabāko. Viņš tika pieņemts, attīstīja dzīvu darbību, un likās, ka latviešu teātra vēsturē patiešām iestājas jauns laikmets. Vai nu tās bija vācu lugas, kā «Izšķērdētājs» vai «Lenore», vai krievu lugas, kā «Dzīvība priekš cara», – uz skatuves tagad bija daudz vairāk nekā agrāk ne tikai ko pasmieties, bet arī ko redzēt un dažreiz pat raudāt. Var sacīt, ka ārējās tehnikas laukā Latviešu teātris no Rode-Ēbelinga daudz ko mantojis. Ēbelings tika algots ar 50 rubļiem mēnesī un 15 procentiem no izrāžu neto atlikuma, atskaitot dienas izdevumus. Tā kā izrādes notika ik svētdienas un vēlāk arī trešdienās, tad viņa ienākumi bija caurmērā no 300 līdz 350 rubļiem mēnesī, un viņš, kā rādījās, bija ar tiem apmierināts. Viņam jau bija iespējami arī kādi blakus ienākumi par stundām un vācu diletantu izrādēm. Turpretim aktieri samērā ar viņu bija nostādīti daudz sliktāk. Pašiem pirmiem spēkiem algas nebija lielākas par 25 līdz 35 rubļiem mēnesī. Vienam Duburam kā izņēmums alga bija 40 rubļu mēnesī. Tas tad bija viens no galveniem iemesliem aktieru iekšējai neapmierinātībai. Mākslinieki rakstnieki pa lielākai daļai jau nu gan pēc savas dabas neapmierināti, bet te nu galvenais cēlonis gan bija pārāk īsās algas. Kam nebija savi pilsoniski ienākumi un teātra alga tikai blakus ienākusi kabatas nauda, tam iekšējais nemiers lauzās ar varu uz āru, piemēram, Duburam. Tomēr arī šīs mazās algas bija liels solis uz priekšu, jo agrāk latviešu aktieri nemaz netika algoti. Šim nolūkam jau arī, t. i., lai rastos līdzekļi aktieru algām, tika sašaurināti Ādolfa Alunāna procenti no 20 procentiem uz 15 procentiem, un tādēļ viņš arī aizgāja. Tagad jau pat domāja par koristu un statistu algošanu, kurā nolūkā tika ņemts no katras izrādes zināms procents, tam pievienoti vēl atlikumi no kora benefices izrādēm. Sezonas beigās tad šī summa tika izdalīta, nevis vienlīdzīgi, bet pēc nopelna, cik katrs bijis klāt pie mēģinājumiem, kādas spējas tam un arī cik labi tas pie direktora un kapelmeistara pierakstīts. Teātra koristos un statistos it nejauši ieviesās internacionāls proletārisks gars, jo neviens netika atraidīts, kas pieteicās. Agrāk, kad nekādu algu nesaņēma, gars bija daudz aristokrātiskāks, jo teātra saimei bija sava «teātru spēlētāju biedrība», un neviens nevarēja tikt pieņemts pie teātra bez šīs biedrības piekrišanas. Pirms vajadzēja būt viņas biedram. Alga nebija nevienam, ne lielam, ne mazam, teātra


spēlēšanu visi uzskatīja kā atpūtu pēc beigtiem dienas darbiem, jo no tā nedzīvoja. Ikvienam jau bija savi ienākumi citur, ka tas tautas labā varēja strādāt; bet tādēļ tas arī gribēja zināt, kas viņa biedri. Ar vārdu sakot, teātris līdz tam bija klubs priekš labāk situētiem diletantiem, kuriem tās kapeikas no teātra nevajadzēja. Visi tie bija pieklājīgi un pēc modes ģērbušies, tiem cieši sakari ar Latviešu biedrības aprindām, un arī, kad tie nebija Latviešu biedrības biedri, tiem uz «teātra spēlētāju biedrības» kartes pamata bija tiesība apmeklēt Latviešu biedrības ekonomiju. Tagad pie jaunās kārtības bilde piepeši izmainījās. Pieteicās ne vien tādi, kuri patiešām juta sevī kādas spējas un interesi pret teātri, bet arī tādi, kuriem varbūt tās maz kapeikas, ko no teātra varēja sagaidīt, bija vienīgais ienākumu avots. Krājās ap teātri visādi sveši, atsevišķi elementi, gan stipri eļļotām, bet arī neķemmētām frizūrām, apspūrušiem bikšu galiem un nošķiebtiem zābakiem. Daži varbūt pat ģēniji, bet ar ļoti trūcīgām elementārzināšanām. Latviešu biedrība tiem sveša un latviešu tauta vienaldzīga. Tiem pa vidu netrūka arī inteliģentu, kuri lauzās pie teātra ar nodomu uzstrādāties par pirmiem spēkiem. Starp tādiem minams arī Kārlis, kurš uz Krūma pierunājumu šodien bija ieradies. Pēdējais bija apņēmies runāt, vai nevar Kārli pieņemt vēl sevišķā postenī: viņš direktoru sīki lai iepazīstina ar latviešu oriģināllugu tekstu. Tā kā viņš bija latviešu rakstnieks un pie tam vēl pārvaldīja ļoti labi vācu valodu, tad viņš šim uzdevumam varēja būt ļoti noderīgs. Agrāk priekš latviešu oriģināllugu inscenēšanas no teātra bija angažēts Rozentāl-Krūmiņš, bet Ēbelings viņu bija izsaldējis. Tā kā direktors bija šovakar ļoti aizņemts, tad Krūms nebija vēl paguvis ar viņu runāt. Kārlis, sekodams mēģinājumu gaitai, sēdēja tumšajā zālē un gaidīja. Tur bija arī vēl citi jauni spēki, kā rādījās, viens otram vēl gluži sveši. Lēni un taustīdami tie mēģināja viens otram tuvoties un viens otru izdibināt. Kāds puisis sārtu vaigu stādījās Kārlim priekšā; Kleinbergu viņu saucot. Kas Kārlis agrāk bijis? Ar ko tas tagad nodarbojoties? Uz kādām lomām tas visvairāk reflektējot? Kārlis uz šiem daudzajiem jautājumiem nezināja atbildēt un noraustīja kamiešus. «Luga «Cilvēces naidnieks» ir zīmēta taisni uz Šopenhaueru,» kolēģis atkal ieminējās. «Pilsētas teātrī «Cilvēces naidniekam» ir Šopenhauera maska…» Kārlis atkal atbildēja ar plecu paraustīšanu, jo patiesībā viņš šo lietu tuvāk nepazina. Bet citi jaunie kolēģi bija daudz vaļsirdīgāki. Kad Kleinberģis griezās pie kāda otra jaunekļa, tas stādījās priekšā par Voitovu. Tas strādājot eksprešu kantorī par rakst– un grāmatvedi. Dienests sevišķi grūts, un alga pavisam maza. Bet to pašu vēl grib pazemināt. Viņa darba devēji izsludinājuši avīzēs, lai pieteicas kandidāti. Un netrūkst arī ļaudis, kas pieteicas, lai gan tie nu kantora absolūti nekā nezina. Dažs pat neprot lāgā salocīt un ielikt godīgi kuvertā pieteikšanās rakstu. Ak tu pelēkā ikdienība! Cik pavisam citādi būtu nodoties pilnīgi mākslai un no tās dzīvot… Jā, kam uz to dāvanas!… Kāds cits ar ķerainiem, sarkaniem matiem minēja savu vārdu – «Kārkliņš» un piebilda: «Kas to var zināt, kam tās dāvanas?! Vai jau visi, kam tās ir, tiek pie vārda? Var būt dažam labam no mūsu brāļiem ir tik lielas dāvanas, ka mūsu pirmie spēki nav cienīgi tiem kurpju siksnas atraisīt!… Bet kas viņus laidīs pie vārda?…» «Nu, nu, nesakāt, ka mūsu direktors nav liels mākslinieks,» kāds pienācējs sacīja. «Mans vārds Ozers… Kas gan vēl prot sastādīt tik plastiski grupas kā viņš?! Mani ļoti kairina atlētika un plastika!…» «Jā, bet jaunos spēkus viņš nelaiž vis pie vārda, un tādēļ mums vēl daudz garadāvanu guļ zem pūra,» kāds apmēram astoņpadsmit gadus vecs jauneklis lielām, brūnām acīm un kupliem, tumšiem matiem piebilda. «Bet mēs tādēļ nedrīkstam bīties grūtību. Pāri visiem šķēršļiem un kavēkļiem mums jātiek pie mērķa.» Šis mūzas dēls patiešām nebaudīja vieglas dienas, jo brauca savam tēvam līdzi uz smagas frakts laivas; viens pie stūres, otrs pie zēģeles. Viņi veda akmeņus, granti un visu, kas izgadījās, un laivas saturs dažreiz pašiem bija jāiekrauj un jāizkrauj. Viņu sauca Teodoru Krūmiņu, bet, tā kā Rode-Ēbelings lietoja divus vārdus, tad arī viņš sev pielika otru vārdu un rakstījās Lejas-Krūmiņš. Tāda paraša toreiz bija stipri


modē. Viņa mērķis, kuru tas neliekuļoti izstāstīja, bija kļūt par teātra direktoru. Ticīgi viņš pēc grūtā dienas darba apmeklēja teātra mēģinājumus un būtu drīzāk trīs dienas palicis neēdis nekā no kāda nost palicis. Talija dziji bija iezagusies jaunā laivinieka sirdī. «Per aspera ad astra!» viņš nobeidza. (Caur darbu pie uzvaras!) «Gluži manas domas!» kāds neliels jauneklis, to visu noklausījies, sajūsmināts piebilda. Kāds bijis saimnieka dēls no laukiem. «Arī man nav mazāk grūti jāstrādā, bet nevienu mēģinājumu vēl neesmu nokavējis.» Un viņš aptēloja drusciņ savus apstākļus. Ienācis no laukiem gluži bez kādiem līdzekļiem, bet dūšu nezaudē. Viņš nopelna sev uzturu koku fabrikā un pēc darba laika ir savs kungs. Dažreiz gan, no mēģinājuma pārnākušam, tam pulksten piecos no rīta jāceļas slaucīt sniegs no koku stāpelēm, kad ir slapjdraņķis. Tad ir nepatīkami, jo miegs nāk un slapjums līst aiz apkakles. Bet uz to nevar skatīties, ja grib tikt pie mērķa. Viņu gan vairāk kairina rakstniecība, un, lai tam simpātiska teātra māksla, tas pirms grib uzstrādāties par ievērojamu rakstnieku. «Jūs itin pareizi, attiecoties uz teātri, savas spējas esat novērojuši,» jaunais laivinieks sacīja. «Jums pavājš balss orgāns… Man ir daudz stiprāks!… Man reiz jau bija loma, gan tikai viens vārds «juhhē!». Bet es to izsaucu: «Juhhē!…»» Lai gan viņš to bija gribējis sacīt ar aizturētu balsi, tomēr visā zālē noskanēja viņa skaļais «juhceris». «Ruhe dal!» Rode-Ēbelings, no sava režijas krēsla uzšāvies, pērkona balsī iesaucās un blenza tukšajā zālē. «Sacra, was ist das für Jodelei?!…» Viss bars nobēdza tālāk tumsā, tikai Kārlis palika sēžot kā sēdējis, apspīdēts drusku no rampas gaismas. «Was haben Sie da?!» Ēbelings, viņu pamanījis, sauca. «Wer sind Sie?» (Kas jums tur ir?! Kas jūs esat?) Kārlis piecēlās un gāja pie rampas, lai izskaidrotos. Bet no skatuves puses jau arī Krūms piegāja pie direktora un viņam klusu pačukstēja, ka tas ir tas cilvēks, par kuru jau tas viņam runājis un kurš tam varētu būt ļoti noderīgs. «Ach so,» Ēbelings pienākušo Kārli vērīgi, bet manāmi neuzticīgi uzlūkoja. Pret inteliģentiem latviešiem tas vispār izturējās ļoti neuzticīgi, jo kas var zināt, kas tiem par nodomiem. «Das ist eigentlich Sache des Kapellmeisters,» viņš beidzot Krūmam paskaidroja. «Er muß zuerst seine Stimme prüfn(en). Wann haben wir Gesangprobe?» (Tā īstenībā kapelmeistara lieta. Kad mums ir dziedāšanas mēģinājums?) «Morgen abend!» Krūms paskaidroja. «Also, dann bitt ich morgen abend zum Kapellmeister!» Ēbelings Kārlim pasacīja un sarunu nobeidza. (Tātad lūdzu rītvakar pie kapelmeistara!) Krūmam viņš vēl klusu paskaidroja: «Das weitere werden wir sehen…» (To tālāko redzēsim…) Piesēdies atpakaļ pie režijas galdiņa, direktors izvilka un apskatīja savu pulksteni. «Ich meine, wir haben heute genug gearbeitet, Kinda (er)… Schließen wir…» (Es domāju, ka šodien diezgan esam strādājuši, bērni… Slēgsim!…) Nākošā acumirklī viņš ar savu «gēroku» un gar dibenu bija jau gatavs uz iešanu, un arī citi visi izklīda. *** Nākošās dienas vakarā Kārlis, kā jau teikts, atkal ieradās un, uzvadījis Lūciju augšā uz skatuvi, uzmeklēja pats kapelmeistaru Velfertu, kurš lai viņa balsi izmēģinātu. Bija liela meklēšana. Kapelmeistars ar savu flīģeli šoreiz bija iekortelējies blakus lielai zālei, dāmu istabā. Tur ieiedams, tas atrada priekšā jau lielu drūzmu jaunu cilvēku abēja dzimuma. Visvisādi vairāk vai mazāk interesanti


tipi, sevišķi, kas attiecas uz sievietēm, viens otram sveši, sveši art latviešu teātrim, un pat daži sveši latviešu tautai, gan spoži eļļotām, gan arī gluži nesukātām frizūrām. Laikrakstos bija izsludināts, lai jauni spēki pieteicas, un tie bija nākuši bagātīgā mērā. Velferts jau ieņēmis savu vietu pie flīģeļa. Sānis pie sienas sēdēja arī Duburs un citi aktieri, vai nu aiz ziņkārības gribēdami noskatīties jaunos spēkus, vai arī kā pieaicināti goda tiesneši. Velferts katru vienu, kas pēc rindas pie viņa pienāca, apskatīja pirms no galvas līdz kājām. Tad piesita pie klavierēm «a», lika dziedāt to pakaļ, pats arī, muti cik varēdams ieplētis, līdzi dziedādams. Ja pārbaudāmam negāja, kā vajadzīgs, tas piesita kauliņu vairāk reizes: a-a-ā… «Mund auf, mehr!… Mund auf!…» (Muti vaļā vairāk, muti vaļā!…) Dažs, nabadziņš, jau nu arī plēta, ka vairāk nevarēja. «So, so, mehr, Mund auf!» kapelmeistars komandēja. «So, so… So ist es recht!» tas beidzot piekrītoši ar galvu māja, pats līdzi dziedādams: «Ā!» Beidzot pēc apmierinoša iznākuma pierakstīja eksaminanda vārdu un adresi. Bet, ja negāja ar visu mutes plēšanu, – uz ko Velfertam pašam bija sevišķas dāvanas, – tad nogrozīja galvu. «Es geht nicht. Nein reiner Ton… Nein, – Sie können nicht… Der nachste!» (Neiet. Neviena tīra toņa… Nē, jūs nevarat… Nākošais!) Atraidītam, vai nu tas galvu kasīja, vai ne, cits nekas neatlika kā posties projām, lai dotu vietu nākošam. Viņa vietā stājās cits labākām vai sliktākām sekmēm, kā nu kurš. Beidzot pienāca Kārļa rinda. «Pavisam cita balss!» Duburs piekrizdams piecēlās. Un, kad Kārlis minēja kapelmeistaram savu vārdu, Duburs viņam draudzīgi tuvojās: «Ērglis?… Es arī pazīstu vienu Ērgli… Mans skolasbiedrs Jelgavas reālskolā…» «Tas ir mans brālis,» Kārlis paskaidroja. «Man ir tas gods ar Dubura kungu?…» Viņi sasveicinājās. «Es jau domāju, ka brālis… No vaiga un acīm var zīmēt,» Duburs draudzīgi turpināja. «Mēs ar Teodoru stāvējām viens otram ļoti tuvu… Jā, jums ir labi izkopta un skanīga balss, bet lielais daudzums te ir nederīgs materiāls.» «Nu, nu, es jau arī neesmu nekāds solists un nedomāju tāds būt!» Kārlis vairījās. «Ja jūs gribiet uz to skoloties, kādēļ ne,» Duburs lietpratēja balsī atbildēja. «Balss materiāls jums pilnīgi pietiekošs. Protams, skolas mums visiem vēl vajag… Es arī dziedu solo, bet, ka es tādēļ solists neesmu, to it labi noprotu. Labprāt es ņemtu stundas pie kāda šejienes vācu operas dziedātāja, – bet vai ziniet, ko tas maksā?! Tā jau ir tā nelaime, ka mums, latviešiem, trūkst tās timpas.» «Jums tomēr, kā esmu dzirdējis, teātris maksā ievērojami lielāku algu nekā citiem,» Kārlis ieminējās. «Esmu dzirdējis arī teātra komisijas večus izsakāmies, ka tā ir tā vislielākā alga, ko teātris var maksāt, un ka tas jau sen pārkāpis normu…» «Veči ir ēzeļi!» Duburs gandrīz nervozi atbrēca. «Vai ar četrdesmit rubļiem kāds cilvēks var dzīvot un vēl mākslinieks! Viņi, šie pintiķi, mani smalki piekrāpuši un ieveduši tintē… Es nenācu pie teātra bez sešdesmit rubļiem mēnesī, jo tā ir tā vismazākā summa, bez kuras nevar cauri nākt. Nu ņem Krauklītis un Balodis abi mani vārdot, teātris nevarot vairāk par trīsdesmit pieciem rubļiem, bet šie gādāšot, ka man tomēr iznāk sešdesmit rubļi. Balodis man došot kādu mazāku vietu savā kantorī un maksāšot iztrūkstošos divdesmit piecus rubļus. Tātad mana eksistence būtu nodrošināta. Un šī vieta kantorī mani arī nekavēšot no manas teātra darbības. Būtu jau tīri labi, ja tā būtu bijis! Bet kas tā par vietu bija?! Šis ēzelis mani gribēja izlietot par skrejpuiku. Mani, Latviešu teātra pirmo spēku, pintiķis tāds!…» «Tas nu gan lāgā nebūtu saskaņojams,» Kārlis pēc brīža iebilda, kad Duburs bija apklusis. «Tā ir cūcība un netaktība vislielākā mērā, ko tikai tāds miltu maiss var izdomāt!» Duburs attrauca. «Saprotams, ka es tam protestēju un prasīju, lai man dod kādu citu vietu, kas acumirklī bija svabada. Bet Balodim ar Krauklīti ir savas veikala kombinācijas kopā, vienam ir pret otru pienākumi un pakalpojumi. Tās vietas vajag kādam Krauklīša radiniekam, un es palieku gluži tukšā!… Tie ēzeļi pilnīgi piemirsuši, ka tie man devuši savu vārdu, un, lai man dotu kādu gandarījumu, tie pieliek man pie teātra algas piecus rubļus. It kā es ar to varētu apmierināties! Ceturtdaļa no algas man iziet par sodiem vien… Nu, sakiet, –


vai tie ir džentlmeņi? Tie jau pēdīgie ļurbas!» Kārlis noprata, ka Duburs pie viņa dāvanām varbūt jau būtu ticis par direktoru, vismaz būtu ticis daudz tālāk nekā tagad, ja nebūtu tik asi nostājies pret teātra komisijas locekļiem. «Esmu tomēr ļoti lielā pārsteigumā,» viņš piebilda. «Es domāju, ka jūsu stāvoklis būtu pilnīgi apskaužams, bet, kā redzu, jūs pavisam esat neapmierināti…» «Ai, tur man būtu daudz, ko stāstīt!» Duburs atbildēja. «Nebūt neesmu priekš tās teātra lietas tik karsts, kā to domā… Bet noiesim lejā uz kādu glāzi alus. Man šovakar uz skatuves darīšanas nav, varam drusku parunāties…» Kārlis uzaicinājumam paklausīja, un viņi nokāpa pa trepēm vecā Latviešu biedrības pagrabā, restorācijas zālē. Cilvēku te nebija daudz, tikai parastie avīžu lasītāji, starp tiem daži seloņi. Duburam tie visi bija draugi un arī Kārlim reizi bijuši. Bet tagad tie viņus nelikās ne redzot. Duburs nosēdās ar Kārli pie galda un pasauca alu. Viņš pameta vēlreiz acis uz seloņiem. «Ei, Knābi, Fučiņ, vai tad jūs nepienāksat!…» Neliekas ne dzirdis. Kārļa dēļ. Tikai Duburs, kas no tās lietas neko nezināja, nevarēja īsti saprast viņu atturību un domāja, ka tie tāpat negrib nākt. Kārlim tā lieta bija skaidra. Jau labi sen viņam bija pienākusi apdrošināta vēstule ar konventa paziņojumu, ka viņš no konventa izslēgts un tam aizliegts turpmāk korporācijas telpas apmeklēt. Viņš saprata arī it labi šī izslēguma sekas un instrukcijas, kas ar to sakarā dotas viņa komiltoņiem. Tie nedrīkstēja ar viņu vairs ne runāties, ne viņu sveicināt, ne likties viņu pazīstam, ne griezt uz viņu kādu vērību arī tad, kad tie atronas ar viņu vienās telpās vai pat spiesti sēdēt dažreiz ar viņu pie viena galda. Ja nav iespējams no pēdējā aiziet, tad izlikties tā, ka viņa te nemaz nebūtu, ja iespējams, jāpagriež mugura un, kad trešais grib tos ar viņu iepazīstināt, tad tikai vēsi jāpaloka galva: «Jā, jā!» Īsi sakot, pret viņu izvedams boikots līdz pēdējai konsekvencei. Tikai daži nevainīgākie biedri, kā Knābis un Fučis, kad tie viņu satika koridorā, kur neviens viņus neredzēja, sniedza tam silti roku, itin kā nekas nebūtu noticis, gribēja zināt, kā viņam tagad iet un vai tas pilnīgi vesels. Knābis iesprauda tam pat smaržojošu papirosu zobos, ja viņam tāds jau nebija mutē, un pasmaržoja vēl uguni. Tā sasodītā muļķīgā lieta! Bet, tiklīdz kāds nāca vai kāda acs varēja viņus ieraudzīt, tie likās no viņa projām, ka ne atpakaļ nepaskatījās. Bet Duburam viņš nekā par to neteica, un tie iesāka paši savas valodas. Vispirms Duburs lika priekšā, ka viņi sauktos par «tu», uz ko Kārlim nevarēja būt nekas pretim, un uz to viņi tukšoja putojošu kausu. Tad pēc dažām sarunām par viņa rakstniecības darbiem un turpmākiem nolūkiem Duburs tam atklāja savu dzīves gājumu. No sākta gala viņš nebūt nav gribējis tapt par aktieri, bet tapis tāds caur pārpratumu, var sacīt, likteņa ironiju. Tā kā balss viņam laba un arī, jau skolā iedams, pratis deklamēt, tad ir bijis spiests uzstāties Jelgavas reālskolas latviešu skolēnu pulciņa slepenos vakaros, kur ieguvis savu biedru apbrīnošanu. Tas piedalījies arī kādas reizes no aktieriem vai diletantiem sarīkotās teātra izrādēs Jelgavas pilsētas teātrī. Bet cita lieta ir spēlēt sava prieka dēļ! Viņš un arī vēl citi biedri, piemēram, J. Bergs, kas tagad jau students un savā laikā pieteicies pat pie Rīgas Latviešu teātra par direktoru, ieskatījis teātra spēlēšanu par patīkamu un arī pamācošu laika kavēkli. Citādi tas čakli gatavojies uz gala eksāmeniem, lai pārceltos uz Rīgas politehniku. Šo eksāmenu dēļ nu arī notikusi tā traģika. Viņš strādājis ar tādu dedzību un par tiem priekšmetiem, par kuriem jau ticis eksaminēts, bijis drošs uz 5. Te nu nelaimīgā kārtā tam radusies ziņkārība, cik augstus numurus tas taču sasniedzis, un tādēļ aplinkus kārtā kādam cilvēkam, kam ar skolotājiem sakari, licis pēdējiem par to apjautāties. Atbilde bijusi notriecoša: visos priekšmetos tik slikti numuri, ka viņš galīgi izkritis cauri. Viņam pavisam vairs neesot vērts pārējos priekšmetos eksāmenus likt, jo tam tā kā tā vēl jāpaliekot atpakaļ semestris reālskolā.


Duburs, apzinādamies, kā viņš strādājis, sajutis tādu netaisnību un viņu pārņēmis tāds riebums, ka metis arī visu un gājis cauri. Dzēris vairāk dienas un naktis, atbraucis ar to pašu galu uz Rīgu. Tā kā te pašlaik reorganizēts Latviešu teātris, meklēti aktieri un dziedātāji, tas ar labām sekmēm parādījis savas spējas dziesmu lugā «Mīlestības dzēriens». Tā viņš pieņemts par teātra pirmo spēku un dabūjis arī to blakus vietu. Bet tik vienā, kā otrā vietā tam bijis jau tik daudz nepatikšanu, ka lieta sarūgtināta viņam jau līdz kaklam. Katru stundu viņš no teātra aizietu, ja tam būtu, kur iet. Un galu galā izrādījies, ka skolotājs, kas sniedzis ziņas par numuriem, skaudīgi pārskatījies. Sliktie numuri piederējuši kādam citam, bet Duburam paši labākie. Viņa draugi un labvēļi gan sūtījuši tam cilvēku pakaļ uz Rīgu, lai nāk un nobeidz eksāmenus. Bet tas nav varējis viņu saķert, bez tam viņš bijis arī tādā garastāvokli, ka nebijis runājams. Bet tagad viņš to nožēloja ļoti. «Ja šis pārpratums nebūtu noticis,» viņš rūgti ieminējās, «vai man te par to bada algu būtu jāmokās pie teātra un jāklausās vācieša rupjības? Un vai man būtu jāpieņem tādas pazeminošas blakus vietas un jāļaujas patikties no tādiem miltu maisiem?! Ēzeļi tie veči ir, ka viņi aktieriem tik maz maksā, ēzeļi!» Dobji šie vārdi noskanēja restorācijas tukšajās telpās. Kārlis it kā satrūkās. Ja nu te kāds vecis klāt un to dzird! Nebija te neviena, un nedzirdēja neviens to, bet veči tāpat zināja, ka Duburs tos tura par ēzeļiem. Viņa stāvoklis pie tam bija jau tāds, ka tas gandrīz vairs nebija izlabojams. Mēģinājums augšā bija patlaban nobeidzies, un ieradās lejā daži aktieri. Pirmie spēki, kuriem teātra alga, kā saka, bija tikai tāda blakus ienākusi kabatas nauda, mēdza pēc mēģinājumiem vēl kādu stundiņu pavadīt apakšā pie alus vai tējas. Tā kā Krūms bija izpaudis, ka Kārlis, kura darbus pazina gandrīz visi, piestājis pie teātra un patlaban ar Duburu, tie nonāca šoreiz it lielā skaitā, jo gribēja ar jauno biedru tuvāk iepazīties un varbūt arī tuvāk izzināt viņa nodomus. Tur bija Jānis Brigaders, grāmatu tirgotājs, sākumā un tikai komijs pie Kapteiņa viņa filiālē Krauklīša bazārā, bet vēlāk patstāvīgs, varoņtēvu tēlotājs, skaistu, melnu bārzdu, kuru tas beidzot ar grūtu sirdi upurēja teātra interesēm. Viņš skaitījās pie iespaidīgākiem pirmiem spēkiem. Pēc tam kad tas bija apprecējis pirmo aktrisi un subreti Annu Maiju un ievērojot pēdējās ciešo draudzību ar Akmentiņ jaunkundzi, viņa iespaidu varēja multiplicēt divireiz, pat trīsreiz. Viņa attiecības ar teātra komisiju bija tās vislabākās, jo tas bija ar mieru, ko viņam deva, un nekaulējās. Kārli viņš pazina jau iztālēm un zināja pat, ka tas rakstījis dažas kritikas par Latviešu teātri vācu avīzēs. «Tas ir labi, tas ir labi, ka nu nākam tuvāk,» tas spieda sirsnīgi Kārļa roku. «Kad atkal kādreiz saņemam kādu literārisku pērienu, tad vismaz zinām, no kuras puses tas nāk…» Ne mazāk draudzīgi Kārlim tuvojās Mārtiņš Stinuss, varonis-mīlētājs, sārts puisis prāvu augumu un platiem pleciem. Kaut gan viņš kā notāra palīgs ārpus teātra pelnīja labu algu, tas tomēr piederēja pie «neapmierinātiem» un pastāvīgi kritizēja teātra komisiju. «Kad mūsu teātra komisija nospriež kādu muļķību,» tas sacīja, «tad tā saka, ka tas notiek aiz principa. Aiz principa tā, piemēram, nevar aktieriem lielākas algas izmaksāt kā tik un tik!… Ak, kā es vēlētos viņai to principu lauzt!… Vai tad nevarētu reiz kāds cilvēks viņai to zobu izlauzt!… Nu, es domāju, ka Duburs to izdarīs…» Protams, ka teātra komisijai šāds oponents bija ne visai patīkams, un tā pie katra izdevīga gadījuma mēģināja no viņa atsvabināties, tikai Stinuss nebija tik viegli pieciešams. Beidzot viņam radās vietnieks, Aleksandrs Freimans, un Mārtiņš vairs netika tālāk angažēts. Iekšēju nemieru sajuta arī Roberts Jansons, varoņu un raksturu lomu tēlotājs. Viņa vienīgie ienākumi bija no teātra, un, tā kā tie bija nepietiekoši, lai varētu eksistēt, tad bija apprecējis kādu dārznieci, Baltiņ jaunkundzi, kuru tad izaudzināja par ievērojamu aktrisi. Bet Jansons nebija skaļš protestētājs, viņš tikai taisīja klusas piezīmes. Viņa skaistā sonora balss, dzīvē paklusu runājot, skanēja vēl burvīgāk nekā uz skatuves. Viņš bija opozīcijā ne tik daudz pret teātra komisiju kā pret direktoru Rode-Ēbelingu. Kas viņam pie Ēbelinga nepatika? Pirmkārt, tas, ka direktors sodīja par vēlu nākšanu un par lomu neprašanu. Bet Jansons nāca pastāvīgi par vēlu, un lomas tas, principiēli nemācījās. Izlasīja tikai divas un


trīs reizes cauri un pietika ar suflieri. Ja nevarēja no tā tik ātri sagaidīt, tad taisīja mākslīgus starpbrīžus, tā saucamās «kunstpauzes», ar kurām tas bija nesasniedzams meistars. Otrkārt, tam nepatika, ka Ēbelings uzbāžas ar savu priekšā rādīšanu. Tas iznicina katru aktiera patstāvīgu koncepciju, nomāc viņa individualitāti, tā ka nejauj tam attīstīt neko iekšēji un patstāvīgi. Tēlojums caur to iznāk sekls un ārīgs, ne vairs māksla, bet tīrā dresūra. «Vai jūs vērtējiet to par mākslu, ko te Ēbelings dod?» viņš Kārlim sāpīgi sacīja. «Nē, tā nav māksla, tā ir tikai «rohe Mache». Ēbelings nav nekāds mākslinieks, tikai rutinēts tehniķis…» Nevarēdams savus mākslas principus ar Ēbelingu saskaņot, tas beidzot aizgāja; sarīkoja pats teātra izrādes un apmācīja jaunus aktierus. Viens no viņa spējīgākiem audzēkņiem, kas diemžēl liekas teātrim zudis, ir Pēteris Rudzītis. Tur vēl bija mazais Francis, labs aktieris, bet neciešams ar savu rupjo, vulgāro valodu. Tālāk Eižens Kociņš, ļoti raksturisks veču tēlotājs, bet citādi praktisks un taupīgs cilvēks. Viņš spēlēja teātri un tirgojās Krauklīša bazārā ar petroleju. Biedriem nekad pudeli alus neizmaksāja, bet gan no tiem dzēra. Šīs īpašības dēļ Duburs viņu ļoti āzēja un arī tādēļ, ka tas honorāra dēļ uzņēmās katru lomu, vienalga, vai tā viņam piestāv vai ne. «Der wahre Rollenschinder!» tas izsaucās, kad redzēja sarakstā, ka Kociņš uzņēmies atkal tādu un tādu lomu. Dzirdēdams, ka Kārlis rakstnieks, Eižens tam klusu pieglaudās un aprunājās: «Vai jūs nerakstīsiet kādu jaunu lugu? Vai jūs nevarat tajā iekārtot priekš manis tādu labu veča lomu?» Drusku neuzticīgāk, dzirdēdams, ka viņš ir kritiķis, Kārlim tuvojās Fricis Lepševics, tumšs dienvidnieka tips kuplām, melnām ūsām un zelta brilli. Tas nebija cieti angažēts un spēlēja uz reizēm tādās lomās, kas viņam stipri piemērotas un kur bez viņa nevarēja iztikt. Bez tam tobrīd viņš bija pats labākais latviešu baritons. Viņš bija kļuvis slavens ar savu Valheimu un mēteļa dziesmu «Lenorē» un ar Ubaga dziesmu «Izšķērdētājā». Tas tādēļ bija ļoti apzinīgs un par teātra apstākļiem ļoti neapmierināts. Ne algas dēļ, jo to viņš pelnīja labu kā grāmatvedis Balka šņaba kantorī, bet atrada, ka nebija tā, kā viņš nolīdzis. Tam pienācās savs kabinets, un, kad tas nāca uz izrādi, – tikai pusstundu pirms sākuma, – tur vajadzēja būt jau visam noliktam, garderobei un katram mazākam sīkumam, kas priekš grimēšanās vajadzīgs. Bet reti kad tas bija! Tad viņš kāpa pa trepēm lejā un šimpojās uz nebēdu. «Was ist das für ein Lumpen wirtschaft hier?» viņš direktoram noprasīja. Tas bija vienīgais aktieris, kas cēla tādas pretenzijas un no kura Rode-Ēbelings bijās, lai gan, blakus minot, tas stāvēja ar viņu uz «tu» un «tu». Kad viņš nāca, Ēbelings trīcēja un lūkoja, cik labi varēdams, viņu apmierināt. Bet kādēļ Fricis skatījās tik neuzticīgi uz kritiķiem? Nu, it vienkārši, Pudiķis viņu reiz «Baltijas Vēstnesī» bija nejauki nokritizējis. Ka tas dziedādams norijot vārdus, savu lomu neskaidri izrunājot. Patiesībā jau nu gan no dabas viņa izruna bija pārāk strauja un vārdi, tā sakot, dažreiz sakrita veldrē. Bet Lepševics to nevarēja paciest. Viņš Pudiķi ne vien aizmuguriski, bet arī acu priekšā izlamāja par pēdējo pintiķi un sūkalu zēnu, bet arī divas nedējas bija šaubās, vai viņu nogalināt vai izdarīt pašnāvību. Beidzot uztrauktais garastāvoklis pamazām norima, un Fricis Lepševics dzīvoja tālāk, līdz nomira dabiskā nāvē. Pavisam apmierināts bija Augusts Vārna-Vārtiņš, kuram tā teātra alga bija tikai «spička» un kurš kā komiķis taisīja tikai smaidošu ģīmi. Ļoti saticīgas dabas cilvēks. Svētdienas rītos uz ģenerālmēģinājumiem tas nekad nenāca, tādēļ ka bija aizkavēts savā otrā dienestā – pastā. Viņa biedri tad to pēc kārtas dabūja marķēt, par ko tas atkal nebija slinks izmaksāt. Viņa kārtējā alga arī pastā nebija necik liela, trīsdesmit līdz četrdesmit rubļi, mēnesī. Bet, ko tas ieņēma pa Ziemas svētkiem un Jaungadu, ar to tas varēja dzīvot visu gadu. Viņam tur nebija nekāds liels «čins», tikai vēstuļu šķirotājs. Bet taisni kā tādam tam bija ļoti plaši sakari ar publiku, labāk sakot, ar Rīgas tirdzniecības kantoriem vai, vēl pareizāk sakot, ar šo kantoru kurjeriem un skrejpuikām. Kantori jau negaidīja, kamēr tiem pienes korespondenci klāt, bet tūliņ pēc vilcienu pienākšanas sūtīja tai pakaļ uz pastu. Un te nu atkarājās no tam, cik Vārtiņš tos labi apkalpoja un cik tas ātri strādāja, pienākošo pastu izšķirodams.


Viņš patiešām ātri strādāja, jo citādi nevarēja. Draugi jau stāvēja aiz letes un korī cits aiz cita sauca: «August, hast du nichts für mich? August, ich habe keine Zeit… August, entlasse mich zuerst!» Bet Augusts tikai strādāja un katram pasvieda, kas bija viņa kantorim adresēts. Tā viens, divi, trīs vēstuļu maiss bija cauri, un katrs dabūju, kas bija viņa. Draugi apmierinātām sejām devās uz mājām ar tik siltu pastu, ka kūp vien. Bet tad uz Ziemas svētkiem un Jaungadu biroju šefi apprasījās saviem kurjeriem, no kam tas atkarājas, lai pastā ietu gludāk. To vajadzētu atminēt ar mazu gratifikāciju. Tad sulaiņi pazina tikai savu draugu Augustu un proponēja vienīgi to. Viņi paši jau arī bija tie, kas gratifikāciju Augustam nonesa. Tātad ap gadu maiņu Augusts kuvērus ne vien izsniedza, bet arī tos saņēma, daždien tik bagātīgā skaitā, ka nevarēja ne kabatās sabāzt. Viens deva vairāk, otrs mazāk, bet par visiem sanāca ievērojama summa, no kādiem pāra tūkstošiem. Biedrībā Augusts labprāt izsauca saviem biedriem, kuriem mazāk, un dažu labu vakaru tie nodzīvoja kupli uz viņa rēķina. Tā arī šovakar bija pilns galds, jo Augustam netrūka ne naudas, ne jautra prāta. «Uzdzersim mūsu jaunajam biedram un manam kolēģam-rakstniekam par godu!» tas piesita glāzi. «Lai dzīvo rakstniecība!» «Vai tu, August, arī starp rakstniekiem?» kāds no biedriem iejautājās. «To es nezināju. Ko tad tu būtu sarakstījis?…» «Es tikai vēl rakstīšu, lielu traģēdiju septiņos cēlienos,» Augusts paskaidroja. «Virsraksts jau man ir: «Apburtais nēģis» jeb «Slepkavība zārkā»…» Vispārēji smiekli un jautrība. Te nemanot ienāca Augusts Krūms un Kārlim ko klusu pie auss pačukstēja. Kārlis piecēlās, atvainojās un izgāja koridorā. Tur, kādā kaktiņā piespiedusies, stāvēja Lūce viena pati un garlaikojās, kamēr viņš dzēra un brammējās. Kādēļ viņa negāja iekšā pie viņa? Kā koristei viņai tas nebija atjauts; nevienam koristam nebija brīv apmeklēt Latviešu biedrības restorāciju, ja tas nebija šīs biedrības biedrs. Hofmanis un Kalniņš tikpat kā cerberusi bija par to nomodā, ka šī laužu suga nepārkāptu demarkācijas līniju. Jā, uzgaidīt te, tik daudz viņai bija atļauts. Dzēlīgas sāpes Kārlim iedūrās sirdī. «Lūcij, tu te viena, un es nemaz neiegādājos…» «Neliecies traucēties,» viņa sāpīgu smaidu atbildēja. «Es jau varu uzgaidīt…» «Nē, nē, tev nebūs nevienu minūti ilgāk gaidīt!» Kārlis cieti noteica. «Mēs iesim tūdaļ… Atvados no viņiem pa franciski…» Viņš saķēra savu mēteli un, pavadīts no garderobjera perfīdiem smaidiem, izkāpa pa trepēm uz vārtu telpām un tālāk uz ielas. Ilgu laiku tie ne viens, ne otrs nerunāja ne vārda, bet klusu soļoja uz priekšu. Viņš bija tai aplicis roku ap viduci un to tik cieti apķēris, ka ne ūdens pile viņiem nebūtu varējusi iztikt cauri. Lai gan bija jau patecējusi pavasara sezona, karsta vasara un tagad bija dzestrais rudens, un tie pārlaiduši gandrīz jau gadu trūkumā un rūpēs, viņš savā Lūcijā vēl arvien bija iemīlējies līdz ausīm un viņa tāpat iekš tā. Piepeši tas naktstumsā un klusumā uzspieda tai uz lūpām karstu, dzēlīgu skūpstu. «Par ko tas bija?!» viņa, atņēmusi elpu, ieminējās. «Kādēļ tu, mīļā sirds, tik ilgi uz mani gaidīji?» viņš sacīja. «Vai tev nav garlaicīgi?…» «Vai lai es būtu pieņēmusi citu kavalieri, kas mani pavada uz mājām?» viņa ķircinādamās attrauca. «Es varēju dabūt…» «Es patiešām biju pelnījis, ka tu to darītu,» Kārlis sērīgi piezīmēja. «Piedod man, mīļā!» «Nu, neesi jau sentimentāls!» viņa attrauca. «Mums taču daudz lielākas rūpes un šķēršļi kā šis nieciņš…» Viņš apklusa, un lēni tie gāja atkal uz priekšu, jo līdz mājām tiem bija ievērojams ceļa gabals. Blakus minot, Lūcijai no tās kolēģiem-koristiem katru vakaru piedāvājās divi trīs par pavadoņiem, jo tie nezināja, ka tai pašai savs. Šīs «pavadīšanas uz mājām» pēc garlaicīgiem mēģinājumiem, pēc


pulksten vieniem un vēlāk naktī, jau bija pats skaistākais posms nabaga koristu un statistu gaitā. Nebūs lieki jāaizrāda, ka aktrises un jaunās sievietes nemēdz ap pulksten vieniem nakti vienas pa ielām staigāt. Vajadzēja apjautāties pēc kāda vīrieša, kaut arī korista, vai tam nebūtu pa ceļam iešana un vai tas viņu nevarētu pavadīt. Un tādu nekad netrūka, ja koriste bija skaista un aktrise interesanta. Dažam nebija nepavisam pa ceļam, bet to piemeloja, jo ko gan jauns cilvēks iztaisa par stundu vai pāris stundu no sava atpūtas laika, ja tam zem rokas patīkama sieviete un mēness pie debesīm spoži spīd, un zvaigznītes dzirkstās!… Varēja raidīt uz viņiem divdomīgas nopūtas, varēja citādi «amizēties», pie izdevīga gadījuma laupīt skūpstus; ka tur kas sliktāks būtu noticis, nebija dzirdēts!… Nabaga koristam tas bija vairāk kā alga un kas, tā bija viņa benefice… Bet ne arvien mēness spīdēja un zvaigznītes dzirkstījās! Bija arī suņa laiks, sniegputenis un slapjdraņķis, un tāds uz ātru roku sacēlās arī šovakar mūsu gājējiem taisni pretim. Tagad ne pa jokam, bet patiesi bija jānopūšas, kad vējš dzina sniegu un krusu acīs. «Mēs pa tālu dzīvojam!» Kārlim paspruka vārdi. Viņa atbildēja ar saldu: «Hm,» – kas tikpat labi varēja būt klepus, kā arī smaids. Viņi patiešām tālu dzīvoja, Pārdaugavā, pāri Lēģera ielai. Tuvāk nevarēja, jo budžets neatļāva. Nebija jau Kārlis viens, arī sieva, Lāčplēsis, viens vēl drīz gaidāms. Tāpat Ērkulīša māte viņiem bija nepieciešama, un tā arī ne par kādu naudu no viņiem nebūtu gājusi projām. Likt tai vēl ko maksāt par īri un ēdienu, kur viņa bija tiem tik noderīga. Tas bija tas, kas viņiem dažreiz lika iet klusiem un domīgiem arī pie laba laika, kad mēness spīdēja un zvaigznītes dzirkstījās. Beidzot viņi bija mājās. Labi tālu pār Lēģera ielu, Āgenskalna priedēs, nelielā koka namiņā, sastāvošā no apakšstāva un jumta dzīvokļa. Pusi no apakšstāva, divas istabas ar ķēķi, tie bija noīrējuši sev, lai gan jumta dzīvoklis bija stipri lētāks. Bet tur bija savi cēloņi, kas tiem lika izšķirties par apakšējo stāvu. Pirmkārt, Ērkulīša mātes dēļ, kura beidzamā laikā tāda pastīva, un tai būtu grūti stāvās trepes izkāpelēt. Otrkārt, Lāčplēša dēļ, kurš bija ļoti uzņēmīgs un, atstāts tikai uz acumirkli bez uzraudzības, varētu it viegli novelties pa trepēm lejā. Un, treškārt, lejas dzīvoklis tika izīrēts kopā ar dažām mēbelēm, kādu mūsu jaunajam pārim pašam nebija. Jo citādi gan viņu dzīvoklī tādas greznības nebūtu kā rakstāmgalds, daži mīksti krēsli un spogulis. Viņi bija te ierīkojušies, cik labi varēdami, ar to principu, ka lai Kārlim būtu sava istaba un miers strādāt. Otrā istabā uzturējās pārējie trīs, un, kad Lāčplēsis bija skaļāks, nekā vēlams, tad durvis varēja uztaisīt un aizsegt. Bet tas maz ko līdzēja, jo Lāčplēša tieksmes bija lauzties iekšā pie tēva, un viņš labprāt te uzturējās, kamēr kas notika. Kārlis atslēdza durvis. Viņa istaba, kura atradās priekšā, bija tumša, bet otrā istabā maza lampiņa kā vilka acs spīdēja, lai gan Ērkulīša māte bija drusku piesnaudusies, nerunājot jau nemaz par Lāčplēsi, kurš gulēja cietā miegā. Bet mātes miegs bija jautrs. «Mājā?!» viņa atlieca muguru taisni. «Es jau vēl nemaz negaidīju. Vai tad jau ir tik daudz?…» «Mājā, mājā,» Kārlis apstiprināja. «Būs jau arī pāri diviem…» «Ko jūs tur skrejat un dauzāties cauras naktis!» vecīte norūca. «Noplēš vairāk apavu nekā tā labuma…» «Mēs strādājam priekš savas tautas attīstības, Ērkulīša māt!» Kārlis atbildēja. «Priekš tautas attīstības jānes arī upuri…» «Upurē nu, upurē!» viņa atcirta. «Var tiktāl attīstīties, ka pavisam pliks paliek…» «Nu, nu, mums jau vēl pieder nākotne,» Kārlis viņu mierināja. Lūce pa tam bija pārliekusies pār kasti, kur snauda Lāčplēsis. Arī Kārlis piegāja tai blakus un noskatījās, kā mazais guļ.


«Kas tad viņam par skrambu tur pie smakra?» tas iejautājās. «Nokrita no galda, labi, ka vēl nenositās,» māte paskaidroja. «Ar viņu jau tīrās nedienas, tikpat kā viens dzīvais sudrabs! Ka tu maz paiesi sāņus, viņam jau kas prātā. Tā bija izlavījies man pa durvīm un pa tām stāvajām trepēm uz augšu! Ticis jau līdz pusei, noveļas atpakaļ kā kamols. Bet ne vārda neieminējās… Vai tad nu bez sāpju bija? Iegrūžu atpakaļ dzīvoklī un, lai netiktu tik ātri ārā, ievedu to tēva istabā un pietaisu durvis ciet,» Ērkulīša māte turpināja. «Kamēr es rīkojos ap plīti, redzu, ka šis uzrāpies pirms uz krēsla, no krēsla ar visām kājām uz galda un dur ar šķēri pie sienas ķeizara bildei acis ārā… Pamanījis mani, tas zina gan, kas tas ir, rāpjas atpakaļ un ačgārni svempjas lejā uz krēsla, bet nevar to ar kājelēm attapt un noveļas zemē kā kūlenis, gar galda malu nobrāzdams smakri. Bet nostenas vien un ne vārda vairāk… Aplam cieta dūša!» «Vaī!» Lūcija bažīgi iesaucās. «Vai tad ievainojums vārīgs?» «Nekas, tikai āda drusku nodrāzta,» māte apmierināja. «Tikai ķeizaram tā acs izdurta! Ko tagad saimnieks teiks? Tā jau nebija mūsu bilde.» «Nu, liela nelaime tā nav, ķeizars jau tā kā tā neko neredz,» Kārlis apmierināja. «Bet viens kas, tas puika cenšas uz augšu… Uz augstām lietām vien, uz augstām lietām vien!» «Vai negribiet tēju?» māte jautāja. «Man ir vēl silta…» «Nevar kaitēt,» Lūce atbildēja. «Labi, ka mums tāds mājās gaidītājs.» Ātri viņi iedzēra pa glāzei tējas, tad Lūce paņēma zeķi lāpīt. «Liecies nu mierā!» Ērkulīša māte to viņai izņēma no rokām. «Gan jau es salāpīšu. Ej tik gulēt… Izjāņojusies esi diezgan…» «Bet jūs uzkraujaties sev vieni visu darba nastu,» Kārlis iebilda. «Mēs jau tā vēlu nākam mājās…» «Nu, drīz jau tu viens būsi tas nācējs,» māte zīmīgi sacīja. «Ilgi jau viņa tev līdzi neies…» Lūcija lēni piesarka un piecēlās. Arī Kārlis saprata. «Nu, tad dosimies pie miera!» viņš sacīja, atvadījās un aizgāja uz savu istabu. Bet, durvis aiztaisījis, tas nelikās vis tūdaļ gultā. Viņš saprata it labi mātes aizrādījumu. Visā drīzumā nāks atkal viens jauns, un tam būs sava daļa vajadzīga. Viņš domāja vēl kādu stundiņu pastrādāt pie sava lielā romāna. Tas nāks gatavs īstā laikā, un tad pie vecā Dīriķa projām! Cik labi, ka viņam tagad izredze uz lielāku honorāru, jo citādi: dzīves cīņa ir pārāk asa un nopietna!


Divdesmit devītā nodaļa Kārlim pēc pieņemšanas korī un statistos bija bagātīgi, ko darīt, jo teātris prasīja visu cilvēku. Vienu vakaru dziedāšanas, otru – skatuves mēģinājums. Kamēr tā lieta bija jauna, darbs viņam likās visai interesants. Bet vēlāk tā lielā klimšana līdz pulksten diviem naktī, visas svētdienas priekšpusdienas un vakari, kazarmas disciplīna un manāmais kastu gars viņam sāka apnikt. Aktieris, kaut arī trešās šķiras un pēdējais, noskatījās uz koristu un statistu tikpat kā uz pāriju. Pie tam arī šī teātra dzīve viņu atrāva ļoti daudz no sava tiešā darba. Kas viņu vēl še tālāk atturēja, bija cerība uz atalgojumu, kas viņa pieaugošai saimei tik ļoti būtu noderīgs. Blakus minot, tas iepazinās ar kādu jaunu koristu Jani Rozentālu, kurš sajuta un domāja to pašu, ko viņš, bet arī to atturēja vienīgi izredze sezonas beigās dabūt kādu atalgojumu. Šimbrīžam tas bija «daiļkrāsotājs», vēl tikai māceklis, un krāsoja istabas. Bet viņš gribēja tikt par īstu gleznotāju un apmeklēt Pēterpils mākslas akadēmiju, jo sajuta sevī varenas spējas un dziņas. Priekš tam vajadzēja timpu; viņš atlicināja un krāja cik varēdams no savas mācekļa uztura naudas, bet, ja viņš vēl varētu piepelnīt no teātra klāt savus trīsdesmit piecus līdz piecdesmit rubļus, tā viņam būtu liela lieta! To paturēdams acīs, tas ticīgi, tāpat kā Kārlis, apmeklēja katru mēģinājumu un neiztrūka nevienu vakaru. Un patiesībā jau arī nebija tā, ka te neko nevarētu mācīties. Skatuves tehniku, aizkulišu noslēpumus bija interesanti zināt tikpat rakstniekam, kā gleznotājam. Ēbelings pie tam bija arī atzīts inscenētājs un nepārspējams plastisku grupu sastādītājs. Pie viņa ikvienam, kas atradās uz skatuves, bija sava funkcija, tā ka labo kopiespaidu vajadzēja dot kopējam ansamblim un ne tikvien kā solistu spēlei. Neviens statists nestāvēja uz skatuves, rokas nolaidis, dīkā, nezinādams, kādēļ viņš te atrodas. Ikvienam vairāk vai mazāk bija jādarbojas kopsakarā. Rode-Ēbelinga sastādītās grupas dziesmu lugā «Dzīvība priekš cara», kur krievu zemnieki uzbrūk mežā poļiem, un atkal lielais tautas un bajāru gājiens Maskavā bija latviešu teātra dzīvē līdz tam kas neredzēts un nedzirdēts un arī līdz šim nav pārspēts, lai gan Ēbelingam nebija ne tuvu tie tehniskie līdzekļi, kas tagad. Šovakar atkal skatuves mēģinājums. Statisti visi tika saukti augšā uz skatuves, jo direktoram vajadzēja sastādīt kādu grupu lugai «Svētbilžu griezējs». Notika zemnieku kāzas ar kaušanos. Vajadzēja pirmā pāra, kas cīņu uzsāk, lai citi varētu mesties pulkā. Nostādījis visus statistus sev priekšā rindā uz skatuves, direktors ar acīm meklēja noderīgos eksemplārus. «Sie, Junker vom Lande, Sie sind mir recht,» tas paņēma pie rokas saimnieka dēlu no laukiem un izvilka to no rindas. (Jūs, junkur no zemēm, man esat pareizais.) «Und Sie sind der Andere,» tas kā otro izraudzīja jaunekli sarkanķerainiem matiem. Tad viņš iedalīja visus citus, kā tiem jāsēž pie galdiem un jādzer alus no māla krūzēm. Pašā priekšā izraudzītam pārim nejauši vajadzēja uzsākt strīdu ar kaušanos. «Nun macht es!» direktors pavēlēja. (Nu dariet!) Abu gladiatoru garastāvoklis nemaz nebija uz plēšanos. Kā nu tīri no lieka skriesi cilvēkam virsū, viņu sitīsi un grūdīsi! Pieķērās viens otram pie svārkiem un drusku paraustīja. Ar to Rode-Ēbelings nepavisam nebija apmierināts. «Raafen, raafen sollt ihr! Kreuzhimmeldonnerwetter sacra, ist das Raafen?!» (Plēsties, plēsties jums vajag! Pērkons un deviņi velni, vai tā ir plēšanās?!) Saimnieka dēls un tāpat viņa pretinieks palika pavisam mierā un neizprazdami direktoru uzlūkoja. «Nun ja, raafen!» tas atbrēca. «Kerls, habt ihr denn keine Ahnung, was Raafen ist?!» (Nu jā, plēsties! Kerli, vai jums nav nekāda jausma par to, kas ir plēšanās?!) Saskaities par tādu nicināšanu, saimnieka dēls zvēla tā savam partnerim pa ausi, ka tas kaktā iekšā


un kājas gaisā. Piecēlies tas nu atriebības kārs gāzās virsū sitējam, bet nu arī citi metās pulkā, starp tiem arī pats direktors. «Nicht, nicht so, Kinda (er), nicht so!» tas izbijies skaidroja. «Nur markieren, markieren!» (Ne tā, bērni, ne tā! Tikai marķēt, marķēt!) Un tad viņš ierādīja pamatīgi, kā to vajag darīt. Saimnieka dēlam vajadzēja otram sist, bet netrāpīt un pašam krist. Citi tad metās pulkā, un tika imitēta, kā vajadzīgs, kaušanās. Saimnieka dēls bija šī vakara varonis un tika no visiem apbrīnots. Pat paši pirmie spēki ieskatīja to un ielaidās ar viņu sarunās. Tas tik teicami izdevies, nē, kas klasisks! Katrā ziņā tam vajagot dot lielākas lomas, jo iekš viņa skaidri parādījies aktieris. Arī Rode-Ēbelings tam piekrita un apstiprināja: «Er hat es sehr fein gemacht!» (Viņš to izdarīja ļoti smuki!) Bet tas tikai šovakar, citādi starp koristiem un aktieriem pacēlās atkal vecā, aukstā siena. Aktieriem bija sava pasaule un koristiem atkal sava. Uz aktieru garderobes durvīm stāvēja plakāts ar lieliem burtiem: «K o r i s t i e m u n s t a t i s t i e m s t i n g r i a i z l i e g t s š i n ī s t e l p ā s i e i e t!» Tumšā, mitrā pagraba istabā zem skatuves – tur bija viņu vieta! Tikai paši pirmie izcilus koristi, kuriem tuvāki sakari ar pirmajiem spēkiem, kā, piemēram, Kārlim ar Duburu, un tāpat arī Rozentāls uzdrošinājās šo nosacījumu pārkāpt un ieradās šad un tad pirms izrādes telpā, kur aktieri ģērbās un grimējās. Viņi nākuši it kā pie draugiem, un citi aktieri to arī klusu pacieta. Bet, tiklīdz kādi no viņiem cēla ierunas, tad koristam bija jātaisās, ka tiek. Bet kādēļ tad te pavisam lauzties iekšā? Nu, caur drauga protekciju tiek ātrāk klāt pie friziera, kad viņš nonāk pagraba istabā. Dabū labāku bārzdas kušķi, tiec ātrāk gatavs, un grimējot piegriež arī drusku vērību, lai tu neizskatītos gluži pēc velna. Jo pie koristiem jau parasts šā tā. Un tādēļ var arī drusku riskēt. Arī citādi te bija ļoti interesanti un gāja tikpat kā žīdu baznīcā. Bija pagara un pašaura telpa, kurai abās pusēs gari galdi, apakšā ar skapīšiem un atvilktnēm. Katram aktierim bija savs skapītis un sava atvilktne; augšā uz galda spogulis, jo tas to pats par saviem līdzekļiem bija iegādājies. Te nu visi strādāja kreklos, lai radītu vajadzīgo skatuves figūru. Viens otrs kaut ko meklēja, uztraucās. «Kur mana šmiņķe?! Kur mana pūdere? Ē, kas tos paņēmis?! … Man taču bija!» Te biedrs, kas tos paņēmis, atvainojas un atdod, vai arī tie kur pagrūsti sāņus. Cits, kam tā manta acumirklī izgājusi, lūdz, lai kolēģis tam palien no sava. Un tā kņada bez gala!… Frizieris uzliek vienu parūku, aktieris to negrib ņemt pretim. Pēc kā tad viņš izskatīsies? Pēc suņu puiša, bet viņam taču vajag izrādīt draudzes priekšnieku!… Frizieris uzrāda direktora priekšrakstu, ka tam un tam aktierim tai un tai lugā tāda un tāda parūka. Cits nekas neatliek kā apmierināties, bet tas neiet īsti bez lamāšanās par pastāvošo kārtību. Aktieris nopūšas bezgala neapmierināts. Beigu beigās tomēr darbs iznāk itin labs. Tas ar to vienu, bet citi tāpat neapmierināti. Neviens negrib atzīt, ka maska viņam jel tuvu piestāvētu. Kāds jau izmet aplinkus vārdus: «Nu jā, te tik daudz cilvēku!» Un, kad tad vēl kāds otrs, kas nevar atrast zudušo smiņkes gabalu, uzkliedz: «Ko tie koristi te meklē?!» – tad ir laiks visiem pie šīm telpām nepiederošiem pazust. Citās reizēs šinīs telpās tika noturēti arī lasīšanas mēģinājumi. Tad bez aktieriem ieradās arī aktrises un visi tie koristi un koristes, kuriem lugā kāda lomiņa, lai salīdzinātu to ar pirmtekstu un iekaltu galvā, uz kura aktiera vai aktrises galavārda jāklausās. Tad nu šie «mazie» visi ieradās, pieklājīgi un godprātīgi nostādamies lielajiem aiz muguras otrā rindā. Pirms mēģinājuma starp pirmajiem spēkiem notika tādas aplinkus izrunāšanās, kurās aktieri noslēdza rēķinus savā starpā, izsacīdami viens otram pārmetumus, kuri nebija tieši zīmēti, bet kurus tomēr varēja saprast. Jo nebija nekāds noslēpums, ka lomu ziņā starp tiem pastāvēja sacensība. Ikviens sev mēģināja saķert to labāko un piedienīgāko lomu, dažreiz ķeroties mazliet pie intrigām. Parunāja ar direktoru zem četrām acīm, pie kam savu konkurentu pagalam nosmādēja. Ēbelings gan tik viegli neizšķīrās, bet parunāja zem četrām acīm ar to aktieri, kam lomu bija nodomājis. Protams, ka tas savu konkurentu vēl jo vairāk nosmādēja, līdz tad beidzot direktors izšķīrās. Un, kurš tad bija palicis uzvarētājs, tas savam


pretiniekam to gribēja likt manīt. Tā arī šoreiz kāds no pirmajiem aktieriem, kura sieva arī spēlēja līdzi, pēdējai sacīja, bet tā, ka jau nu visi dzird: «Vai zini, sieviņ, ko dabūnu zināt caur kombinācijām? Kāds cilvēks ar visiem līdzekļiem gribējis nozvejot to lomu, kura pienākas man! Tu redzi, ka te ir cilvēki, kuriem nav ne nieciņa goda prāta!» Otrs aktieris, kurš jutās ķerts, arī spēlēja pirmās lomas, tāpat viņa sieva bija viena no pirmajām. «Klau, sieviņ, tas laikam uz mums zīmējas,» tas sacīja, bet jau tā, ka visi varēja dzirdēt. «Te ir cilvēki, kuri šķietas būt universālģēniji un domā, ka viņiem vienīgiem monopols uz visām lomām…» «Klau, vīriņ, tas laikam zīmējas uz mums?» pirmā aktiera laulības otrā puse aizskarta iesaucās. «Te ir cilvēki, kuriem nav ne mazākās sprieduma sajēgas par savām spējām vai, labāk sakot, nemākulību! Tie domājas tēlot lomas, par kuru kodolu tie tikpat maz zina kā zilais vērsis no svētdienas…» «Klau, vīriņ, šādas prastības tiek taisni zīmētas uz mums!» otra laulātā draudzene sagaidīja cirtienu. «Tie ir cilvēki, kurus sagrābusi lieluma mānija, bet kuri neprot pieklājīgā sabiedrībā ieturēt godīgu toni…» «Klau, vīriņ, ja tā nav kaila prastība, kas tad tā ir!» pirmā iesaucās. Bet vīrs viņu mierināja: «Lai nu, lai, sieviņ, iztiksim mēs bez tās pieklājīgās sabiedrības. Kam jau radi uz tirgus andelējas, tas jau nevar citādā tonī…» «Kam tad tas nav zināms, ka jūs pati uz tirgus andelējaties,» otra attrauca. «Nudien, vīriņ, te ir cilvēki, – jā, ko par viņiem lai saka?» «Nu apmierinies, sieviņ, nevar jau prasīt smalkumu no kura katra,» otrs aktieris mierināja. «Te ir ļaudis ar tādu izturēšanos, kuri mūs piespiež ar viņiem nemaz nerunāt…» «Nu, sieviņ, arī mēs neesam spiesti ievērot tādus ļaudis, kuri lomu dēļ taisa visādas intrigas un negaida, kamēr teātra sulainis viņiem tās pienesīs klāt,» pirmais mierināja savu uztraukto otru pusi. «Ir cilvēki, kuri priekš mums ir lufte…» «Mums tāpat!» otrs nepalika parādā. «Un vēl nelāga, smacīga lufte…» Tā abas puses, aplinkus runādamas, viena otru izpliķēja. Duburs atrada par vajadzīgu sarkastiski piezīmēt: «Tas ir labi, bērni, ka sev piedienīgo uz sevim vien attiecināt. Ja jūs to zīmētu vispārīgi, man būtu jāprotestē.» Arī Kārlis pie sevis pasmaidīja, jo viņš zināja, ko Ēbelings domāja. Lomu nedabūs ne viens, ne otrs, – luga nepavisam netiks izrādīta. Viņam ar direktoru vairāk vai mazāk bija tiešs sakars. Gan nepiepildījās Krūma plāns, ka Ēbelings pieņems Kārli par savu sekretāru, jo direktors atzina, ka viņam tāda nav vajadzīgs. Priekš kā tad?! Oriģināllugas ienākot ļoti maz un vēl mazāk tādas, ko varētu izrādīt. Latviešiem, kā rādoties, neesot dramatisku rakstnieku, par nožēlošanu arī aktieru ne. Teātra komisijā vairākkārt aizkustināts jautājums, vai nevarētu izrādīt Šekspīra «Hamletu» un «Makbetu». Nu lai taču pasakot to aktieri, kas latviešiem būšot tēlot Hamletu? Tas pats ar «Makbetu». Viņš pats par nožēlošanu neprotot pietiekoši latviski, un visi filozofiskie dialogi nesaprotamas izrunas dēļ būtu vējā. Pie tam latviešu teātra publika šos dialogus nemaz nesaprotot, un tie viņai garlaikojot. Dialogu lugas nav priekš mums: mums jāturas pie skatu un tautas lugām. Komisija pieņēmusi izrādēm lugu «Grāfs Horns». Viņš to līdz šim vēl nav varējis izrādīt. Itin vienkārši nav varējis lomas izdalīt, jo kam lai tas dod un kas lai šos aristokrātus tēlo? Turpretim, kas attiecas uz kalninieku lugām, kuras viņš oriģinālā pazīstot, tad arī te viņš tik daudz latviski saprotot, ka tiekot pats galā. Ja viņam kādreiz viņa padoma vajadzēšot, tad jau viņš Kārli pieaicināšot. Tikai algu viņš nekādu nevarot maksāt, jo ar saviem ienākumiem tam knapi pietiekot, ko ēst. Jā, – ja pie teātra rastos kāda vakance vai viņam piedienīga loma, tas viņu tad gan būšot atminēt. Kas attiecas uz direktora ienākumiem, tad viņš nerunāja patiesību. Jo bez latviešu teātra tas nopelnīja vēl otru naudu, sniegdams vācu dramatiskās stundas. Teātra sulainis Vilhelms zināja stāstīt, ka ik mēnešus lielāka summa tiekot nosūtīta kādai Berlīnes bankai kā noguldījums. Tā kā mēģinājumi notika


vakaros, tad visas dienas viņam bija brīvas. Bez tam viņš ļoti ekonomiski dzīvoja un par savu skopumu ne vienreiz vien bija nolicis provi. Tā par kādu notikumu ilgi runāja visa aktieru saime. Reiz tas biedrības ekonomijā ar dzejnieku Esenberģu Jāni, kas tobrīd bija teātra suflieris, sēdējis kopā pie viena galda un diskutējis par mākslas jautājumiem. Esenberģis dzēris sarkanvīnu un izmaksājis to arī viņam, vairākas glāzes, kamēr izdevis visus savus pāra rubļus naudas. Tagad Ēbelings pircis vīnu tālāk, bet vienīgi sev, un Esenberģim vajadzējis runāt tālāk ar sausu muti. Tāds egoisms nabaga dzejnieku aizskāris tik dziļi, ka viņam asaras spiedušās acīs. Latvieša dabai tas grūti saprotams; vācietim tur nebija nekas nesaprotams. Kārlis drīz vien dabūja ieaicinājumu ierasties pie Ēbelinga māt, jo latviešu oriģināllugas tomēr ienāca. Bet, tā kā viņš bija ļoti neticīgs, tas kontroles dēļ pieaicināja klāt vēl kādu no pirmiem aktieriem, piemēram, Aleksanderu Freimani. Viņi tad no sākuma līdz beigām izņēma cauri lugas saturu un ar visu, kas te rakstīts pa latviski, iepazīstināja Ēbelingu sīki un smalki pa vāciski. Viņiem te nācās iepazīties ar Ēbelinga pamatību. Dažā labā vietā tam nācās grūti apķert svešos apstākļus, bet tas jautāja un atkārtota, kamēr dabūja īsto bildi. Tad gāja tālāk, līdz tas par svešo gabalu, no kura tas nesaprata ne vārda, bija smalki orientēts it visos sīkumos, varēja par to nodot savu spriedumu un varēja to inscenēt. Pie šī darba tas savus ekspertus mēdza pacienāt ar cigāriem, bet jau ar tik stipriem, ka rāva vai ūku ciet! Viņi izmanīja gan, kas te par nolūku: lai nevar daudz izpīpot. Tad viņi tam par spīti pūta vēl jo sīvākus dūmus un oponēja Ēbelingam vēl jo stiprāk, ka latviešiem iespējams gan izrādīt klasiskas lugas. Un, ja tas vēl nav iespējams tagad, tad pēc pieciem un desmit gadiem droši! Tādās reizēs tie nāca viņam tuvāk arī kā cilvēkam un tas viņiem parādīja savu iekšieni. Pie visas lielās varas un garīga diktatora stāvokļa tas nebūt nejutās laimīgs. Kas viņam taču te par labumu nomocīties ar nemācītu ļaužu baru? Pie tam viņa paša aktiera spējas nevingrinājoties apsīkst. Gadus viņš nav bijis savā tēvijā; nezina, kas tur jauns viņas lielajos mākslas centros, kuriem no malienes grūti sekot, un tā palicis laika garam atpakaļ. Ja viņu nesaistītu nežēlīgais boikots, neviens ne ar strīdiem viņu neatturētu atpakaļ. Un cik ilgi viņš vēl to pašu vietu varēšot paturēt?… Jā, – hofrāts Dīriķis gan esot vīrs, kurš, ja reiz vārdu teicis, tad uz to var palaisties. Tas nostājies pilnīgi viņa pusē, kas lietai nācis par labu. Turpretim tos citus kungus viņš nesaprotot. Tie viņam nekā nesakot, un viņš pat nezinot, ko tie par viņu domā. Vai tie ar viņa darbību apmierināti un ciktāl apmierināti? Viņa nopelnus pie latviešu teātra mākslas pacelšanas gan laikam tikai nākošās paaudzes pratīšot apsvērt. Kā ir bijis tad, kad viņš piestājis, un kā ir tagad?!… Gott sei dank, es hat schon Hand und Fuß!… (Paldies dievam, ir visam jau kājas un rokas!…) Tātad Kārlim, ievērojot viņa pakalpojumus direktoram, bija vēl jo vairāk iemesla cerēt uz pienācīgu sezonas honorāru. Tika sarīkota vēl benefice, kuras skaidrs atlikums pieskaitīts koristu atalgošanas fondam. Nākamās dienās pēc tam notika laupījuma dalīšana, un koristi tika uzaicināti saņemt savu daļu. To arī Kārlis ņēma vērā. Bet uz trepēm tas satika Rozentālu pagalam uztrauktā garastāvoklī. «Es tos sešus rubļus neņemšu! Lai viņi ēd!» tas sauca viņam pretim. «Kāds skroderis ir saņēmis piecdesmit rubļu, kāds sīkbodnieks trīsdesmit piecus, citi vēl dabūjuši divdesmit piecus, astoņpadsmit un divpadsmit rubļus, bet es un tu – kā beidzamie nūgļi mēs esam ierindoti pašā pēdējā šķirā, un mums par mūsu darbu tiek izmaksāti tikai seši rubļi. Par to lielo kaukšanu un klimšanu cauras naktis! Patiesīgi atzīstoties, man nav naudas priekš pusdienas, bet tos sešus rubļus es neņemšu!… Lai viņi ēd!» «Tad es arī ne!» Kārlis piebalsoja, par tādu nedzirdētu cūcību sašutis. «Lai ēd arī manu!…» Viņš gāja atpakaļ Rozentālam līdzi uz ekonomijas pagrabu, kur tie savas dusmas noskaloja ar glāzi alus. Tad devās pie teātra komisijas un prasīja paskaidrojumu. Tur nekā nezināja; lai griežoties pie direktora. Viņi devās pie direktora. «Nichts zu machen… Das ist die Sache des Kapellmeisters…» (Neko darīt, tā ir kapelmeistara lieta…) Viņi griezās pie kapelmeistara. Tas paraustīja vēl vairāk kamiešus, tad ierāva galvu plecos un nesacīja nekā. Kas pie šīs kliedzošās netaisnības vainīgs, tas palika nenoskaidrots. Bet viņi palika pie tam – ne viens, ne otrs naudu neņēma pretim, lai gan tik vienam, kā otram naudas


vajadzēja kā ēst. *** Ērkulīša mātes pravietojums piepildījās: Lūcijai atnāca jaunas meitas. Dažas dienas mazs uztraukums ģimenē, tad viss atgriezās parastās sliedēs. Bet laikus viņi sāka padomāt, kā tad jauno pilsoni saukt. Kārlis domāja, ka skaists un piedienīgs vārds būtu Maiga, pie tam arī tautisks un patriotisks. Bet Lūcija vairs nebija iesildāma priekš «saules meitām» un «ozoldēliem». Viņa skaitījās par emancipētu sievieti, kas negribēja būt par tādu «maigu» rotaļu lietiņu. Viņas meita būs tāda pat kā viņa, un tādēļ tā gribēja dot īstu piederīgu nosaukumu, tikai vēl nevarēja lāgā sagudrot, kādu. Ērkulīša māte tur arī nekā nevarēja līdzēt. Viņa tādu Maigu nepavisam nebija dzirdējusi, zināja tikai Annu, Lavīzi, Grietu, Trīni – nu, kas jau ir «riktīgi» vārdi. Kas sieviešu «emancipācija», to arī viņa nezināja, tādēļ tā nekā nevarēja teikt. Nu, un Kārlis jau arī šinī jautājumā negribēja strīdēties! Lai Lūce sauc meitu, kā grib, viņam jārūpējas par ko citu. Viņa lielais romāns nu reiz bija gatavs, un par to tas ne mazāk priecājās kā par jauno meitu. Ir tāda savāda sajūta pēc nobeigta, svaiga darba! Tāda savāda apmierinātība, apzinīgs, salds kūtrums visos kaulos: nu reiz var atpūsties! Nervi, kas visu laiku bija sastiepti kā vijoļu stīgas, tagad nu atlaižas. Cilvēkam daudz kas pāri gājis, bet ticis no viņa saistīts un piepildīts, un darītājs pēc darba sajūt atpūtu. Rūpīgi viņš savu manuskriptu iesēja papīros un steidzās ar to uz «Baltijas Vēstneša» redakciju. Runāja, ka vecais Dīriķis esot slims un ārstējoties Ārensburgas dūnu peldētavās Sāmu salā. Pašlaik viņš no turienes esot pārbraucis. Ceļā viņš jau pārrēķināja lokšņu skaitu un cik pie piecpadsmit rubļiem par loksni tas dotu lielu gala summu. Protams, honorārs varēja būt augstāks, bet sanāca diezgan. «Tagad, kur man tik daudz vajadzību,» viņš apmierināts pie sevis nodomāja, «kur ģimene pieaugusi atkal par vienu galvu.» Bet, cik jautrs un ar rožainām cerībām tas aizgāja, tik kluss un domīgs tas pārnāca atpakaļ. Viņš gan centās neko neizrādīt, tomēr Lūcijai viņa garastāvoklis nevarēja palikt apslēpts. Viņa jau bija piecēlusies no slimības gultas, rīkojās pa saimniecību un darināja savai meitai pūru. Rūpīgām acīm viņa sekoja savam vīram, – viņam ir kas nopietns nācis ceļā, jo, pie galda sēžot, viņam galva it nemanot domīgi atslīdēja uz roku. Viņa nemanot tam piegāja no muguras puses, brauca ar savu roku pa viņa brūnajiem, kuplajiem matiem un sacīja: «Teic, nu teic, mans mīļais draugs! Kas tad nu tev ir atgadījies?» «Ak, nekas!» viņš mēģināja smaidīt. «Pēc izsviešanas no korporācijas mums taču vairs nekas ļaunāks nevar nākt…» «Kas to zina?» viņa skūpstīja viņa ausi. «Bet lai nāk, mēs jau varam arī ko panest!… Nu, izteic, izteic, mans mīļais!…» «Jā, jā,» viņš kodīgi nopūtās. «Agrāk es biju gudrs un apdāvināts tikai tādēļ, ka biju komiltonis! Tagad tas vairs neesmu, nu arī vairs nekam nederu… Tāpat kā toreiz, vai atmini! Kad man bija Ērgļi, tavi vecāki mani gribēja par znotu kā ēst, – nebija man vairs Ērgļu, nebiju arī vairs nekas… Ģeniāls līdzeklis, kā radīt ģēnijus un talantus! Vajag tikai dibināt korporācijas, un mums saules dēlu vai cik…» «Vai tad Dīriķis tavu romānu atraidīja?» viņa bažīgi iejautājās. «Nē!» viņš attrauca. ««Kādēļ tad tas rakstīts, ja to nedrukās,» viņš saka. «Bet, kas attiecas uz honorāru, tad jums tik daudz vairs nevaram maksāt kā līdz šim. Līdz šim jums maksājām kā studentam, bet jūs taču students vairs neesat.» «Par tādu vairs neskaitos,» es viņam atbildēju. «No korporācijas esmu izslēgts un arī no politehnikas, tādēļ ka nevarēju samaksāt kolēģiju naudu…» «Tātad jūsu stāvoklis ir galīgi izmainījies un mūsu attiecības pavisam citas,» viņš turpina. «Mēs


turpmāk jums maksāsim tāpat kā visiem citiem nestudentiem.»» «Un tas būtu cik?» Lūcija ziņkārīgi iejautājās. ««Mēs ņemam savus rakstus tā, kā tos varam dabūt,» viņš paskaidro. «Par sīkiem rakstiem dodam par loksni vairāk, par garākiem mazāk. Tulkotāji un iesūtītāji cits honorāru nemaz neprasa, korespondentiem dodam tikai brīveksemplāru. Par ievadrakstiem dodam divas kapeikas rindiņā, arī tikai studentiem. Citiem pusotras kapeikas, vienu kapeiku, trīs ceturtdaļas kapeikas un pat puskapeiku, – kā var salīgt!… Feļetoni bez tam skaitās kā vieglāka prece, un par tiem vēl mazāk rēķinām…» «Bet apžēlojaties, no kam tad lai es dzīvoju?!» es uztraucos. «Man tagad daudz lielākas vajadzības nekā agrāk, jo man ir divi bērni!» Viņš parausta kamiešus. «Jūsu konjunktūras nav apskaužamas, bet tā jau ir tā nelaime, ka latviešu rakstniecība nevar savu darbinieku uzturēt…» «Un studentiem, tiem pavisam cita konjunktūra!» es attraucu. «Es nevaru piekrist jūsu nosacījumiem, ka studentiem tiek maksāts tā un citiem atkal citādi! Honorāra lielumu var nosacīt tikai darba labums, un varu jums sacīt, ka mans darbs ir daudz vērtīgāks par agrākiem.» «Par to nešaubos, bet jūs, kā redzams, negribat saprast lietas īsto stāvokli!» tas it kā sakaitināts atbild. «Mēs studentiem maksājam vairāk ne tādēļ, ka mums vajadzētu maksāt, bet tādēļ, ka gribam saviem studentiem palīdzēt. Tas ir principa jautājums. Mēs, piemēram, Pumpuram par «Lāčplēsi» samaksājām trīssimts rubļus, kas iztaisa trīsdesmit rubļu par loksni. Mēs darījām to tādēļ, ka viņš ir mūsu līdzstrādnieks, ne tādēļ, ka bijām spiesti to darīt. Un ir bijuši gadījumi, ka cilvēkiem, kas pie mums strādā,» viņš tālāk it kā vēl taisnojās, «labi, mēs izdodam uz priekšu piecdesmit rubļu, pat simts rubļu ja note. Honorārus izņemot, tie lai atmaksā, cik var. Bet to mēs darām pa draugam, kā džentlmeņi, ne tādēļ, ka būtum spiesti.» Bet es nevaru savaldīt savu rūgtumu. «Kas tas ir trīs simti rubļu Pumpuram par darbu, kur ielikts tik daudz pūļu?!» es iesaucos. «Un kas galu galā vēl tie paši piecpadsmit rubļi par jūsu milzu loksni? Tas nav nekāds džentlmenisms, tā ir izsūkšana!…» Viņam tas, redzams, ķeras klāt. «Es jūsu darbu lāsīšu rūpīgi cauri un došu jums to lielāko cenu, kādu attaisno tagadējie apstākļi. Pienāciet pēc kādām dienām…» Viņš sniedz man roku un nobeidz sarunu…» «Tad jau tu nu gan esi atdūries pret cietu principu sienu!» Lūcija glāstīja un šķirstīja viņa matus. «Šie vīri no saviem principiem neatkāpsies, viņu dēļ pasaule var bojā iet.» «Es nemaz nevaru saprast, ka tāds vīrs kā vecais Dīriķis,» Kārlis atņēmās, «kas pats piederējis pie pirmiem latviešu gara celmu lauzējiem, kam pašam jaunībā tik grūti gājis, – trīs vīri viņi pārtikuši no viena rundstiķa dienā, – ka viņš var nostāties tā pret rakstniekiem?! Es nevaru iedomāties, ka viņš no sirds varētu būt tik ļauns. Nē, nē, tie sasodītie apstākļi pie tam vainīgi, kā jau viņš – to pareizi izskaidro…» «Kas tad tos apstākļus taisa?» Lūcija iebilda. «Dīriķis tāds pat uzņēmējs kā citi. Viņš no savas avīzes cenšas izsist tik lielu profītu, cik vien iespējams, un spiež savas līdzstrādnieku un strādnieku algas uz leju, cik vien iespējams. Tiem vairāk nebūs nopelnīt, cik pietiek, lai dzīvību vilktu. Tas ir kapitālisms, tas ir nepielūdzamais dzelzs un vara algas likums. Vēl ļaunāk būs, mans draugs, vēl grūtāk mums ies!» «Bet es vēl nezaudēju cerības,» viņš domīgi iebilda. «Lai arī tagad mums iet grūti, bet mums pieder nākotne. Mēs tiksim uz augšu!» «Pie šīs sadzīves kārtības nekur netiksim!» viņa nopūtās. «Buržuji tiek, proletārieši netiek! Kas savas saites ar buržuāziju pārrāvis, tas šļūk no kalna lejā, tam nav vairs protežētāja. Tu jau nu izstrādāji kā muļķītis! Biji students, krāsnesis, kam patiešām izredzes. Bet ieķēries manī, caurgājušā sievā, un viss pagalam!» «Lūcij!» viņš pārmetoši spieda viņas roku. «Vai tu mani vairs nemīli?» «Tevi nemīlu?» viņa liegi sacīja. «Kas tas par jautājumu? Bet muļķis tu tādēļ esi!…» «Vai tādēļ, ka tevi mīlu, es muļķis?» viņš ķircinājās. «To es vis nezināju!»


«Visi, kas mīl, ir muļķi, lai gan citādi gudri cilvēki!» viņa attrauca. «Bet lai nu paliek. Reiz tu esi nolaidies lejā pie proletāriešiem, tad arī tev jāmeklē jauni ceļi, kā iekarot savu nākamību.» «Kā tu to domā?» viņš iejautājās. «Tikai tad, kad mēs, algoti strādnieki, būsim organizēts spēks, mēs būsim tie algas noteicēji un arī, cik kapitālists drīkst pelnīt…» viņa attrauca. «Organizēts spēks?» viņš domīgi sacīja. «Jā, strādniekus gan var organizēt, bet ne mūs, laikrakstu strādniekus! Kad tos dabūs visus zem vienas cepures?» «Tamēr jūs arī mīs ar kājām un spaidīs un jūs nekur netiksat,» viņa cieti noteica. «Nē, nē, mans draugs, mums ir jāmeklē jauni ceļi, ar pussoļiem un pasivitāti mēs nekur netiksim. Mēs, inteliģenti, vieni par sevi esam par maz, mums jāiet kopā ar strādnieku masām, ja gribam ko panākt.» «Jā, kur tad viņas ir, tās masas?» Kārlis domīgi jautāja. «Katrs dzīvo savu dzīvi, un man ar viņām nav nekādu sakaru.» «Māsīcai Ninai taisnība: kalns nenāks pie Muhameda, Muhamedam jāiet pie kalna,» Lūcija noteica. «Mums tās masas jāuzmeklē, un tas būtu ļoti auglīgs darbs. Mēs turpretim ejam pavisam nepareizus ceļus, izšķiežam savu laiku un enerģiju nevietā. Ko mēs, piemēram, meklējam pie teātra?» Neizprazdams viņš to uzlūkoja. «Nu, mēs taču mācāmies, attīstām savu garu…» «Nekā mēs neattīstām, mēs tikai sevi notrulinām!» Lūcija pastāvēja. «Kur visiem cilvēkiem nav vienādas tiesības, kā tur var kas labs būt?! Kurai loma jau no pieciem sešiem vārdiem, tā noskatās uz mani kā no augšienes!… Kur tad es esmu tikusi? Ja es mājā lasu lugu, es vienā otrā lomā tā iedziļinājos, it kā es tajā dzīvotu. It kā es jau tā būtu domājusi un jutusi un tikai cits manā vietā to izteicis. Es degu, sajūsminos un dzīvoju! Bet teātrī? Dažreiz noķeru kādu lomiņu no pieciem sešiem vārdiem, bet tie paši man spraucas kaklā, es nevaru tos izrunāt. Nekādas sajūsmas, nekādas apgarības, un visapkārt skaudīgi smiekli: «Tas jau, mana mīļā, priekš jums par grūtu!…» Nē, nē, mans gars netiek vis izkopts, bet taisni nomākts un zemē novilkts…» To viņa teica sarūgtināta, tīri ar asarām acīs. Viņš klusēja, bet saprast saprata viņu it labi. Jo arī viņam tāpat gāja. Vienu otru mazu lomiņu viņam noņēma no deguna mazāk spējīgi, kuriem lielāka mute, bet mazāk paškritikas un mazāk kautrības. Dzīve nu reiz ir tāda: ja tu esi kaunīgs un netaisi sev ceļu ar elkoņiem, tu nekur netiec. Kurš vairāk riskē un ieliek, tas vairāk vinnē. Bescheidenheit ist eine Zier, Doch weiter kommt man ohne ihr! (Godprātība ir jauka rota, tomēr bez viņas tiek tālāk.) «Tu runā par masām, Lūcij,» viņš beidzot iesāka. «Kur tad visi šie koristi un statisti cēlušies, ja ne no masām? Bet tās ir inertas masas, ar kurām nekā nevar iesākt. Mani agrākie komiltoņi, lai viņi bija aušīgi vai kā, tie bija izglītoti un pārzināja dažu labu lietu tālāk nekā es, bet cik atsaucīgi tie bija pret katru jaunu domu, un cik dzīvu atbalsi tā pie viņiem atrada! Turpretim saviem tagadējiem komiltoņiem esmu izteicis dažu labu domu un uzskatu, kas nogatavojies daudz vairāk nekā agrākie. Bet atbalsta nekāda un iespaida nekāda! Viņi to saņem ar stupīdu vienaldzību vai pārgudru smīnu: «Es to jau sen zinu!» Kā lai tādu inertu masu iekustina?…» Lūcija klusēja; kā rādījās, viņa par daudz ko vēl nebija skaidrībā. «Katrā ziņā to, ko tu man teici, es gribu pārdomāt un vērā likt,» Kārlis nobeidza. «Tagad man vairāk interesē zināt, cik lielu man īsti Dīriķis to honorāru piesolīs. Cik īsti vērts vēl būšu?» Drīz tas par to dabūja pārliecināties. Būdams Rīgā, tas kādu dienu piestaigāja, garām ejot, pie Dīriķa. Tas atrada viņu manuskriptus lasot, bet jau pa pusei uz gultas. Viņš bažījās, ka drīz tam būšot jāliekas pilnīgi uz gultas. «Es lasu jūsu darbu ar vislielāko interesi,» redaktors sacīja. «Ja jums izdodas to visu tāpat


atšķetināt, kā esat ievadījuši, – un nav iemesla par to šaubīties, jo esmu jau pāri pusei, – tad jūs paši sevi esat pārspējuši. Vienu otru lietu gan cenzors strīpos, bet tur neko nevar darīt.» «Tas mani ļoti iepriecina,» Kārlis atteica, «jo, protams, ka tad arī jūs manu honorāru nesašaurināsiet.» «Par to ar izdevējiem jau esmu vienojies,» Dīriķis turpināja. «Mēs jums maksāsim tā, – kā nu jūs labāk gribiet, – viena loksne skaitās tūkstoš «Baltijas Vēstneša» rindu, – ja jūs to atdodat mums uz visiem laikiem un ar visām tiesībām, t. i., pārdrukāšanas, tulkošanas un dramatizēšanas, tad astoņus rubļus par drukas loksni. Par vienreizēju nodrukāšanu «Baltijas Vēstnesī» mēs jums maksāsim piecus rubļus loksnē. Jūs tad paši savu darbu varat pārdrukāt vai pārdot šo tiesību citam…» – «Paldies!» Kārlim sāka svīst. «Par to nu jums savu darbu dot nevaru.» Dīriķis mazliet piesarka un viņu neizprazdams uzlūkoja. «Pēdējā laikā rakstnieku piedāvājumi no visām pusēm tik daudzi,» viņš sacīja, «ka tie mierā ar katriem nosacījumiem. Jā, ko tad jūs domājat darīt? «Dienas Lapa» mums nemaksās ne tik!» Kārlis vairs nevarēja valdīt savu uzbudinājumu. «Nu, tad es nedodu nevienam! Labāk savu darbu iznīcinu nekā to par velti aizsviežu!…» Arī Dīriķis sapīka. «Kas tā par loģiku?! Ja man nemaksā to, ko es gribu, es iznīcinu pavisam! Kam no tā kāds labums?» «Piedodat, ka es uztraucos!» Kārlis ieminējās. «Bet jūs taču sapratīsat, ka manuskriptu, pie kura esmu nostrādājis gadus, es nevaru aizsviest par sviestarmaizi. Man taču no sava darba jādzīvo!…» «Jūs negribiet un negribiet rēķināt ar apstākļiem!» Dīriķis sāpīgi nopūtās. «Mūsu rakstnieki nevar stādīt diezin kādas pretenzijas. Nu iedomājaties,» viņš pacilāja manuskriptu, «te būs pāri par četrdesmit loksnēm. Piecpadsmit rubļu loksnē, tas jums iztaisītu sešsimt rubļus par vienu pašu darbu! Nē, to latviešu literatūra nespēj…» «Bet ja es būtu students?» Kārlis iejautājās. «Jūs man to maksātu! Itin pareizi, ka jārēķinās ar to, kas iespējams un kas ne. Bet es domāju, ka «Baltijas Vēstnesis» pie sava piecarpus tūkstots abonentu skaita un vairāk gan var pienācīgi samaksāt katram, tiklab studentam, kā nestudentam.» «Protams, ka mums ir abonenti, un tie pastāvīgi aug,» Dīriķis pēc brīža iebilda. «Ja tādā pat proporcijā tie aug uz priekšu, tad pēc gadiem desmit mēs skaitīsim divdesmit tūkstošu un vairāk abonentu. Bet vai tādēļ jau mums viss jādod projām? Pie avīzes izdošanas ir risks, un tādēļ tur var būt arī peļņa…» «Ar citiem vārdiem, jūs varat gan, bet izlietojiet savu pārāko saimniecisko konjunktūru, lai saimnieciski nespēcīgos rakstniekus izsūktu!» Kārlis rūgti sacīja. Iestājās neomulīgs klusums. «Jā, ko mēs tik daudz runājam,» Dīriķis to beidzot pārtrauca. «Es ar mīļu prātu gribu iespiest jūsu darbu «Baltijas Vēstnesī», un man būtu ļoti žēl, ka jūs to ņemtu atpakaļ. Bet mēs rīkojamies pēc noteiktiem principiem, un tos mēs negrozīsim. Mūsu honorāra noteikumi jums zināmi, jūs jau varat izšķirties šā vai tā! Ja jūs negribētu, tad jau mums jūsu darba vietā būtu jādod kāds cits…» Arī Kārlis atzina, ka vēl tālāk runāt būtu velti. Bija skaidra alternatīva: dot par to vai nedot? Viņš tādēļ lūdza vēl kādas dienas laika apdomāties un atvadījās. Ai, ai, viņam rūgtais ābols tomēr būs jānorij! Viņš devās uz tuvējo Vērmaņa parku, lai atveldzētu savas krūtis. Bija jau labi tālu vasarā. Tur savā nodabā bez mērķa un nolūka tas klejoja pa gaņģiem. Te kāds nejauši uzlika viņam roku uz kamieša. Apskatījies atpakaļ, tas ievēroja Fridola smaidošo seju. «Nu iesim!» pēdējais sacīja, viņa aiz rokas vilkdams. Kārlis saprata. Fridols bija dabūjis no mājām naudu, un tādās reizēs viņš bija gatavs pacienāt visus savus draugus un paziņas. «Uz kuru krogu tad!?» Kārlis jokodams sacīja. «Uz lielo vai mazo paviljonu?» Fridols viņu zem rokas vilka uz priekšu. Nāca pretim viņiem arī viens otrs no Kārļa agrākiem komiltoņiem. Fridols arī tos gribēja aizturēt, bet tie aizbildinājās ar nevaļu vai arī aizgriezās pa sāņus gaņģi. Nezinādams iemeslu, Fridols it kā saducis tiem pakaļ noskatījās. «Mēs visi kopīgi būtu varējuši


iemest,» viņš žēlojās. «Nu, labāk parunāsimies mēs divi vien,» Kārlis sacīja. «Man ir kāds jauns «verķis» izdodams.» «Ahā, tad labi, dod man!» Fridols iesaucās, jo viņam bija nauda. Viņš jau bija arī pārdrukājis vienu Kārļa darbu, ar kuru tam negāja tik slikti. «Šoreiz te būtu jāizlieto ekonomija,» Kārlis turpināja. «Es došu romānu drukāt «Baltijas Vēstnesim», un tas pats salikums būtu jāizlieto arī sevišķam novilkumam, kurš būtu tavs izdevums.» «Vai zini?!» Fridols piepeši ieminējās. «Aiziesim labāk uz «māmuļu». Tur ir kluss, un mēs netraucēti varam izrunāties.» Viņi devās turp. Fridols pasauca pirms konjaku un uzkožamos un tad uzsāka sarunas. Viņš bija jau diezgan veikalnieks, kas no lietas ko zināja; pie tam viņš taisījās patlaban atvērt savu grāmatu tirgotavu. Bet vairāk viņš nedeva kā vecais Dīriķis, proti, pieci rubļi par loksni, un lauz tu viņam zobu laukā! Kārlis gan pastāvēja uz to, ka tagad viņam izdevumi par salikumu atkrīt un druka iznāk daudz lētāka. Bet Fridols atkal turējās uz to, ka šis darbs daudz lielāks un prasa daudz lielāku kapitāla ieguldījumu. Bez tam no vienas «Baltijas Vēstneša» loksnes iznāk divas novilkuma loksnes, kas Kārlim par labu. Patiesībā jau arī tā bija. No vienas «Baltijas Vēstneša» loksnes iznāca divas grāmatas loksnes. Tātad patiesībā par to, ko Dīriķis maksāja pieci rubļi, Fridols maksāja desmit rubļi. Galu galā viņi tā arī vienojās, uz ko Fridols izsauca kuplas magaričas. Traucēt tos netraucēja neviens, izņemot kādu jaunu sievieti, kura piepeši parādījās restorācijā. Fridols piecēlās, gāja tai pretim un izmainīja dažus, cik nojaušams, nelaipnus vārdus. Pēc tam sieviete pazuda. Fridols bija atkal laipnais saimnieks kā agrāk. Viņi ēda un dzēra, ko sirds kāroja un kas «māmuļas» restorācijā bija dabūjams. Tad vecais students pēc kāda brīža domīgi ieminējās: «Viņa man ir tuvs cilvēks, mīļš cilvēks, nepieciešams cilvēks! Viņa saka, ka tai grūti no manis šķirties. Man vēl grūtāk no viņas… Bet es taču nevaru viņu rādīt sabiedrībai un tādēļ esmu tai noteicis: «Dzīvo pa mājām, bet nemēģini man sekot atklātā dzīvē.» Viņa to negrib ievērot, un tas ir tīrais posts!» Kārlis apķēra, ka tas attiecas uz zināmo sievieti. «Ak tā,» tas nesamanīdams sacīja. «Kur tad viņu saķēri?» «Viņa man atbrauca pakaļ no Tērbatas, lai gan to viņai biju noliedzis,» Fridols paskaidroja. «Tur viņa vadīja manu saimniecību. Bez manis nevarot dzīvot…» «Bet kādēļ tad tu viņu nelaid atklātībā?» Kārlis pēc brīža ieminējās. «Vai tu esi negudrs?!» Fridols it kā sabijies iesaucās. «Tad jau ikviens zinātu mūsu sakarus, un tu taču zini, kā mūsu labākās famīlijas uz to skatās.» «Nu, vai tad tu viens pats tā dzīvo?» Kārlis kaitināts iesaucās. «Ir jau arī citi cilvēki tādā pat stāvoklī.» «Zināms, ka ir citi arī!» Fridols attrauca. «Veinberģis, piemēram, dzīvo ar nelaulātu sievu, ko tas atņēmis kādam krievu palkavniekam. Viņš to nekur neved placī, un tomēr mūsu labākā sabiedrība ar viņu nav mierā. Sūta pie viņa delegāciju, lai viņš tādu dzīvi beidz… Man pašam bija jāuzņemas viena delegāta loma…» «Nu, un kas tur iznāca?» Kārlis ziņkārīgi iejautājās. «Viņš mūs mierīgi uzklausīja,» Fridols paskaidroja, «tad atbildēja, ka netura par iespējamu ielaisties ar mums kādās sarunās. Jo, kas attiecoties uz viņa privāto dzīvi, tad tā esot vienīgi viņa darīšana. Kā ar aukstu ūdeni aplietiem, mums vajadzēja aiziet.» «Malacis!» Kārlis iesaucās. «Citādu atbildi jūs nepelnījāt…» «Katrs sev nevar atjauties to, ko Veinberģis,» Fridols it kā taisnojās. «Lai tikai pamēģina cits?!… Labi, es jau zinu, – citu es neprecēšu, – no Mariannes es šķirties nespēju. Bet šimbrīžam atklātībā ar viņu nerādos… Lai viņa paciešas…» Viņš apklusa un iegrima domās, izpūzdams vairāk kuplu dūmu no sava papirosa. «Viņa ir ļoti labs


cilvēks, sirsnīgs cilvēks!» tas vēl atņēmās. «Apmeklē mūs kādreiz mūsu dzīvoklī…» «Pateicos!» Kārlis atbildēja. «Bet, ja tev nākšana uz Pārdaugavu, tad esi tik laipns un apciemo arī mani. Man justament tādi paši apstākļi, bet es neatsakos ar savu rādīties atklātībā…» «Tu arī?» Fridols viņu it kā neticīgi uzlūkoja. «Jā, jā, man liekas, ka es tamlīdz ko būtu dzirdējis!» «Nu, neslēpšu tev,» Kārlis sacīja un īsiem, spēcīgiem vilcieniem apstāstīja viņam to svarīgāko no savas dzīves stāsta. Arī to, ka tas otrreiz jau tēvs, bet pirmais bērns vēl nav kristīts. Tur ir savas lielas grūtības ar viņa laulību un bērnu kristību. Fridols to visu klausījās kā kādu neticamu stāstu. «Kas to no tevis varēja domāt, tāda klusa zēna!» tas piebilda. «Nu, tā lēnā cūka dažreiz to dziļo sakni rok!» Kārlis jokodams attrauca. Tā viņi nodzīvoja līdz vēlam vakaram un tumsā gāja uz mājām. Roku rokās saķērušies, jo jutās tuvināti, un arī ceļš tiem bija viens un tas pats. Fridols dzīvoja Iekšrīgā, caur kuru Kārlim bija jāiet uz Pārdaugavu. Beidzot kādā šaurā iekšpilsētas ielā ar izgrieztu zvēra galvu Fridols apstājās. «Te ir,» tas zīmīgi sacīja. «Ievēro šo māju un durvis ar zvēra galvu, kurai riņķis mutē. Pie tā tu piezvani, un tevi ielaidīs…» Tad, izvilcis lielu atslēgu, tas atslēdza šīs durvis un, galvu vēl palocīdams, aiz tām pazuda. Lēni Kārlis devās uz Daugavas pusi tai cerībā, ka ar kuģīti vēl tiks pāri. *** Otrā dienā Kārlis ieradās «Baltijas Vēstneša» redakcijā un paziņoja vecajam Dīriķim, ka ir spiests pieņemt viņa priekšlikumu. Viņš dod savu romānu «Baltijas Vēstnesim» vienreizējai nodrukāšanai par pieci rubļi loksnē, bet novilkumu izdarīs un pārējo maksās Fridols. Dīriķis to gandrīz ar saldskābu vaigu noklausījās. «Tā, tā, tad jau labi,» tas piebilda. «Fridols vēl arvien pieturas pie tradīcijām.» Bet varbūt saldskābā vaiga cēlonis bija viņa slimība, jo viņš Kārlim sacīja, ka nekavējoši dosies uz Ārensburgas dūņu peldu vietām. Viņam dīvaina parādība – kājas tirpstot un pastāvīgi tās jāturot aukstā ūdenī. «Es tad jūsu romānu tūdaļ nodošu drukā,» tas sacīja. «Bet man šķiet, ka cenzūras apstākļu dēļ jums nāksies sākumu drusku grozīt. Jūs esat tur tēlojuši, kā kalpiem zemes dala, tātad aizskāruši agrāro jautājumu. Ievadrakstos un ziņojumu daļā mums ir noliegts par to ko rakstīt; redzēsim, kā cenzūra skatīsies uz feļetonu.» Cenzūras sarkanais zīmulis patiešām trakoja. Pie pirmiem numuriem vēl domāja, ka varēs iztikt, bet vēlāk caur strīpojumiem cēlās tik lieli robi, ka stāsts zaudēja savu pavedienu. Gribot negribot to vajadzēja apturēt un pārstrādāt, lai būtu kāds sakars, un rēķināties arī turpmāk ar cenzūras prasībām. Pēc tam «vecais Dīriķis» aizbrauca uz Ārensburgu, un Kārlis viņu dzīvu vairs neredzēja. Romāns gāja avīzē kārtīgi uz priekšu, un ik mēnešus Kārlis saņēma savu naudu. Viņa rūpes nu bija, kā nokārtot savas ģimenes būšanas. Mazā meita bija jākristī, bet, ķeroties pie šī jautājuma, izrādījās, ka arī Lāčplēsis vēl nebija kristīts; viņu tikai tāpat sauca. Tātad arī tas vēl kārtīgi bija jānokristī. Bet kam tad lai nu dēlu un meitu pieraksta? Vai lai tos kristī kā ārlaulības bērnus? Tātad, pirms viņi kristīja, tiem vajadzēja salaulāties, likt ģimenei pamatu. Bet te nu cēlās tās nepārkāpjamās grūtības. Lūce vēl arvien skaitījās kā Viķildu Kristapa likumīgā laulātā sieva. Divreiz nelaulā, kad arī vīrs būtu devis atļauju. Kristaps gan agrāk lielījās, ka iesniegs pie konsistorijas šķiršanās prāvu, bet bija ar savu lietu apsīcis. Pēc tam kad bija savas mājas pazaudējis un atnācis uz Rīgu, tam saimnieces jautājums vairs nebija akūts, un tādēļ tas par tādiem niekiem vairs nemaz nedomāja. It sevišķi, kamēr tas bija dabūjis kučiera vietu pie barona fon Bimmelšteina un atradās ar visiem zirgiem zem baroneses Ortrūdes un viņas meitas baroneses Izoldes protekcijas, viņam vēl pēc kādām citām sievietēm,


kā rādījās, nebija nekāda vajadzība. Ar citiem vārdiem, viņš laulības šķiršanas lietu bija gluži aizmirsis. Un Lūcei arī nebija nekāda tiesība par viņu sūdzēt, jo viņa pati no viņa bija aizgājusi. «Nu redzi, tibulīt, kādā mēs atronamies tagad dīvainā stāvoklī,» Kārlis sacīja, kad Lūce atkal brauca ar roku pa viņa kuplajiem matiem. «Nekāda nelaime!» viņa bezbēdīgi attrauca. «Dzīvosim tāpat tālāk. Jeb vai es nelaulāta neesmu tev tik mīļa, ka tev vajag laulības?» «Tas ne…» viņš atbildēja. «Ne jau mūsu dēļ… Es labprāt nokratītu vecos aizspriedumus un formas. Bet tas ir to bērnu dēļ. Viņi taču iznāk tikai ārlaulības bērni, neskatot, ka mūsu laulība ir visintīmākā. Tevi kā māti mācītājs gan pierakstīs, bet mani kā tēvu nepieņems…» «Nu tad dzīvosim ir tālāk nekristīti kā citreiz matrikaliātā,» viņa jokoja. «Vai mūsu bērni savus vārdus dzirdēs sliktāk, ja tos nebūs devis mācītājs?!» «Nē jau, tibiņ, nē!» viņš nogrozīja galvu. «Tur mums vēlāk celsies lieli sarežģījumi, kad bērni pieaugs un būs jāsūta skolā. Ja tiem nebūs papīru, tiem nebūs arī pilsoņu tiesības. Bet vai zini, kas man nāk prātā?… Kā būtu, ja mēs Kristapu uzmeklētu, – lai tas nobeidz, ko reizi uzsācis?» Viņa uzreiz palika nopietna. «Iet viņu vēl lūgties?!» viņa iesaucās. «Nu, tas tikai vēl trūka!» Varēja redzēt, ka viņa par šādu priekšlikumu aizskarta līdz sirds dibenam. «Kā citādi tad lai virzām lietu uz priekšu?» viņš pēc brīža domīgi iebilda. «Kā lai savus apstākļus nokārtojam?» Viņa spītīgi klusēja. Tad sāpīgi nogrozīja galvu un, nokritusi uz krēsla, aizsedza vaigu ar rokām. Iestājās ilgs, svinīgs klusums. «Es jau pilnīgi saprotu tavas jūtas, tavas sāpīgās atmiņas,» viņš lēni sacīja un tagad glaudīja viņas matus. «Bet vai tu zini citu ceļu, kas mūs vestu pie mērķa?» «Labi,» viņa beidzot pacēla galvu, «es nepretojos!… Dari, ko tu par labu atzīsti!…» Piecēlusies viņa gāja pie saviem dienas darbiem un nerunāja vairs. «Es tad tūdaļ došos ceļā,» viņš sacīja. «Lieta nav atliekama. Man jādabū Kristaps rokā, un vismaz mēs zināsim, ko viņš par to lietu domā…» *** Kārlis uzmeklēja fon Bimmelšteinu villu Strēlnieku dārza tuvumā, kur atradās arī viņa «marstals». Paši kungi pa vasaras vidu te nedzīvoja, bet jūrmalā, tomēr marstalu pārcelt uz turieni nebija iespējams, jo tas bija ļoti plašs. Kristapam ar zirgiem vajadzēja palikt atpakaļ Rīgā. Tikai nepieciešamākos gadījumos tam ar pāri vai vienjūgu vajadzēja izbraukt ārā uz «štranti», kas bija maza lieta un notika diezgan reti. Kungi izlietoja dzelzceļa satiksmi un apmierinājās ar to. Pilsētā viņi iebrauca diezgan bieži un mēdza ļoti rūpēties par zirgiem, tā ka viņu pirmais gājiens, tā sakot, bija uz stalli. It sevišķi baronesēm, tik vecajai, kā jaunajai. Novērojams bija tikai tas, ka viņas abas kopā stalli neapmeklēja, jo neatbrauca nekad ar vienu un to pašu vilcienu. Kad Kārlis iegāja sētā, tas nezināja, kur griezties. Tā kā māju apdzīvoja vienīgi Bimmelšteinu dzimta, tad tā tagad bija gluži tukša un visus durvis noslēgtas. Vienīgā iestāde, kas viņam varēja nodot kādu informāciju, bija mājas kalps, kurš dzīvoja pagrabā, kur uz durvīm trekniem burtiem stāvēja: «Zum Hausknecht». Viņš pieklauvēja un apjautājās. «Vai te dzīvo kučieris Viķilda?» kāds sarains vecis, ēzdams lielu gaļas gabalu, atkārtoja jautājumu. «Rau, tur stallī, tur viņam ir sava loža.» Pats līdz nenākdams, viņš rādīja pagalma dibenā uz kādu baltu ēku gareniem logiem un oša krāsā pervētām, pusvelvētām durvīm. Tās bija ciet. «Piedauziet, viņam tur iekšā vajag būt!» mājas kalps no savas ložas pamācīja. Kārlis kādas reizes labi stipri pieklauvēja, bet atbildes nesagaidīja. Uz mājas kalpa mudinājumu


piedauzīt stiprāk, tas to darīja vēlreiz un vēlreiz, pēc kam pats mājas kalps pazuda. Tikai pēc ilgāka laika durvis atdarījās, un pa tām izspraudās kāda jauna sieviete, saņēmusi savu jājamo kleiti, drusciņ pietvīkusi, mazliet izspūrušiem matiem. Neievērodama viņa atvainošanos, tā aizšmauca tam garām. Baronese Izolde, – Kārlis viņu pazina, un varbūt tā pazina viņu. Tas iegāja spodrajā stallī, kas skaistu, tīru grīdu, augsts un gaišs, ka būtu arī it labi noderējis baznīcai. Steliņģi gar vienu pusi vai kādi divdesmit, gandrīz visi ieņemti, un pie marmora silēm barojās gan īsāk, gan garāk apcirptām astēm ķēves un zirgi. Ugunīgām acīm tie atskatījās atpakaļ un uzlūkoja svešinieku, cēli pagriezdamies un graciozi kājas cilādami. Spalva melniem spoži, mirdzēja, sirmiem laistījās kā sudrabs un losiem staroja kā zelta lāses, kuras ieplūda pa logu. Kakli slaidi un daiļi, samērs simetrisks, gaita svabada un elastīga; likās, ka lopiņi to visu apzinājās, jo, koķeti minstīdamies un bubinādami, tie ēda savas auzas ar ekseļiem. Turpat blakus telpas otrā pusē plašas remīzes, kur novietotas dažādas eķipāža, kamanas un zirgu lietas, daudzums seglu un arī divriču. Jo Bimmelšteins ar savu marstalu piedalījās pie abām Rīgas sporta biedrībām «Rikšotāju» un «Aulekšotāju» biedrībām. Atmosfēra pilna juhtas un zirgu sviedru smakas, kam Kārlis oda mazliet cauri tā kā pačuli vai arī cēlākas smaržas. «Tīri kā cirkū!» viņš pie sevis nodomāja. Viņam pagāja labs brītiņš, visu to apbrīnojot. Te beidzot no kāda steliņģa iznāca Kristaps baltā, tresainā kučiera kaftanā, nesdams uz rokām sedlus. It kā zīmēdams, tas lūkojās uz ienācēju. «Sveiks, Kristap!» Kārlis viņam sniedza roku. «Vaī, Kārlīt, tas jau tu esi!» tas viņu beidzot pazina un līksms spied viņa roku. «Esi tapis daudz kalsenāks un nopietnāks…. Tas ir labi, tas ir labi, ka mani reiz apciemo!» «Nu, vecāki un nopietnāki jau mēs visi topam,» Kārlis atbildēja. «Tu nu gan esi pieņēmies un dzīvo arī tikpat kā baznīcā…» «Vai ne, ko?!» Kristaps piekrizdams atbildēja un nolika sedlus. «Nu, un vai man nav prāva saime un smuki lopiņi? Tprh, Herta!» tas uzsita uz krusta tumšu spalvu ķēvei, kurai ap pakaļciskām no karstuma bija sakrājušies balti sviedri. «Stoi, Mirjama!» tas uzsauca otrai, blakus. Aiz apnikuma tā bija kļuvusi nervoza un sāka minstīties un zviegt. «Pagaidi vien līdz nākamai skriešanās dienai…» Un viņš sāka izrādīt Kārlim savu saimi. «Šīs abas favorītes nākamās skriešanās piedalīsies kā kandidātes uz pirmo godalgu, protams, katra savā numurā. Te paša barona jājams zirgs «Zīgfrīds», ar kuru pats barons nodomājis piedalīties pie kungu jāšanas sacīkstēm. Bet varbūt tas piedalīsies ne ar viņu, bet ar «Hertu» vai «Mirjamu». Te blakus abi karietes dumjie, skaidras rasas un arī trenēti rikšošanā. Tiem blakus losā baroneses jājamā ķēve «Trilbija». Te vienjūgu izskrējējs rikšotājs «Barons», kurš ņēmis jau dažu labu godalgu. Tur Izoldes šķimelis «Satraps», kuram pašlaik izmēģināju sedlus, īsi pirms tavas ienākšanas. Tur vēl sirmais briedis «Trusi», vecās lielmātes jājams zirgs, kad tai vēl uznāk luste kādreiz izlaist. Ļoti rāms un dievbijīgs lops, kuram, ja gribi, lien caur vēdera apakšu.» Tā viņš iepazīstināja Kārli ar vēl daudz citiem «augstdzimušiem» lopiem, ar viņu vēsturi un rakstura īpašībām. Kārlis to visu nespēja ne pretim saņemt, ne galvā paturēt. «Viens, kas tiesa,» viņš beidzot piekrita. «Zirgi ir skaisti lopi un varbūt to arī apzinās. Un gādāts par tiem, kā redzu, arī tiek. Jūs jau te dzīvojat daudz labāk kā daždien citur cilvēki!» «Ko tu darīsi kungiem, kam nauda!?» Kristaps lielījās. «Vai zini, savās mājās kā saimnieks es tik labi nedzīvoju kā te kučieris…» «To jau redzu!» Kārlis apstiprināja. «Bet kā tad tev citādi iet? Gribētu ar tevi par šo to aprunāties… Ja tev būtu laika, tad aiziesim līdz tuvākam vīnūzim vai restorānam, kas nu te ir tuvumā…» «Kāpēc?» Kristaps attrauca. «Mēs tepat visu varam dabūt, ko mums vajag. Laika man diezgan, un priecājos, ka tu neesi lepns kā tas pintiķis Pudiķis… Ko domā, viņš mani nepazīst!» «Nu, nu, viņam tik tāpat aizmirsies,» Kārlis paskaidroja. «Ka ne, ne!» Kristaps it kā aizvainots turpināja. «Vai man tādēļ draugu trūkst?!… Nāc, Karloš,» viņš


to paņēma zem rokas, «parādīšu tev savu ložu… Ieturēsim krietnu brokastu, patrieksimies…» Viņi devās uz otru stūri, kur uzkāpa pa trepītēm, iegāja kādā no pārējās telpas atdalītā ložā, no kurienes caur glāžu sienu varēja stalli un visu citu pārredzēt. Tā bija savā ziņā istaba, un Kristaps te arī dzīvoja. Divi gaiši logi, kuriem tagad priekšā aizlaists «rollo», glīta, masīva gulta, bez tam vēl stipra ādas kušete, galds, kurš tamlīdz arī skapītis un bufete, pāris krēslu. Grīda spodra, krāsota, galdiņš apklāts ar baltu drēbi, pie sienas skapis un drēbju pakaramie ar dažādiem kučiera kostīmiem. Kā varēja redzēt, Kristaps te bija it labi ierīkojies. Te varēja dzīvot arī ziemā, jo vienā stūrī bija iemūrēta bleķa krāsns, kuru ziemā varēja kurināt, bet vasarā tā bija ļoti noderīga priekš cita kā. «Sēdi, draugs!» Kristaps aicināja. «Paskatīsimies, kas mums tur tai krāsniņā ir?!» Viņš ņēma no turienes laukā un krāva uz galda visādas labas lietas. Konservus, majonēzi, pastētes, desas, sieru, ķilkas, sardīnes un kas vien var būt. «Viss mums ir, pat ikri, ja tu vēlies,» Kristaps starp citu uzlika arī ikru bundžu, pa kukulim baltmaizes un saldskābas maizes, ietaisītas siļķes, šķiņķi un ko tik vien var vēlēties. «Un kādu šņabi mēs dzersim?» Kristaps vēl piebilda. «Te ir rjabinovka, burgunders, portvīns. Arī alus mums netrūkst… Pat Pale-Ale, ja vēlies.» «Nu, nu, pietiks jau… Es jau to rūgto un stipro tā nemaz nevaru panest,» Kārlis vairījās, kamēr Kristaps sniedza nažus, dakšiņas un šķīvjus. «Arī saldo liķieri varam dabūt,» viņš ieminējās. Kārlis nopurināja galvu. «Paliksim jau labāk pie tās rjabinovkas…» Kristaps pildīja glāzes un piesita. «Uz veselību!» Viņi iedzēra. «Labs! Uzkožamais arī tik piedienīgs un garšīgs… Nudien, tādas brokastis prot tikai Fridols sarīkot! … Vai tev, draugs, patiešām tādas ienākšanas ir?» Kārlis jokoja. «Tas man ienāk viss tā!» Kristaps atteica. «Cilvēkam nevajag būt muļķim… Draugs, tu taču daudzmaz saproti? Arī Viķildu Kristapam kādreiz var labi iet… Izstāstīšu tev visu, kā man ir gājis…» Viņi iedzēra, iekoda, un Kristaps stāstīja. «Vai zini, kad man tās mājas atņēma un to obligāciju nolaupīja, man pavisam gāja čūriski. Tādi savādi āži badījās ap dūšu! Uz laukiem dzīvošana nebija, gribēju pilsētā dabūt kādu vietu. Bet sākumā nemaz nelaimējās! Uz sludinājumiem atsaucoties, nācu arvien par vēlu… Cits jau priekšā, un dari, ko tu gribi! Domāju, kā būtu, kad es pats sludinātu? Tad man cits nevarētu priekšā aizsteigties… Nodzīvots bija līdz pēdējai kapeikai, bet nu tik daudz sagrabināju un ieliku avīzēs šādu sludinājumu: «Spēcīgs cilvēks no laukiem, trīsdesmit trīs gadus vecs, derīgs visādiem stipriem darbiem, vēlas nodarbošanos.» Un nu iet uzreiz! Uz šo sludinājumu dabūju uzaicinājumu ierasties tādā un tādā kantorī. Tur mani apskata tādām savādām acīm un beidzot pasaka: jā, man to vietu došot gan. Alga četrdesmit rubļi mēnesī, un darbs arī nebūšot grūts. Kas nu par darbu! Aiznest šur tur vēstuli pie tādām un tādām lielmātēm, kas atkal tā savādi uzlūko un laizās, ka tīri savādi paliek. Bet vairāk nekā un tā dienu no dienas, kamēr beidzot nonāku pie tagadējās lielmātes… Šī nu skaras man pavisam citādi klāt un izčamda man muskuļus. Cik es varot celt un nest? Jā, šai gan vajadzīgs «štātes» kučieris, es būtot itin noderīgs. Pie algas vēl desmit rubļus pielikšot, pie drēbēm un visa brīva. Vai es gribot to vietu pieņemt? «Kādēļ ne,» es atbildu, «darba cilvēks esmu, ar zirgiem arī protu rīkoties…» Un tā pieņēmu šo vietu un skatīšos, kas nu notiks. Kungs uz to stalli pavisam reti atnāk, bet lielmāte katru dienu. Izrāda man visu, palīdz man zirgus strīķēt un pucēt, grābstās un pinas pa priekšu vien… Es jau arī neesmu uz galvu kritis, lai gan tāds izlikos, – un cilvēks jau arī paliek tikai cilvēks! Vai zini, vienu dienu tur tukšā steliņģī patlaban kā bija atvesti svaigi salmi, grābu tur viņu ciet, kas tur ir, ir… Eh!» Tas nogāza dibenā glāzi portvīna. «Uz to viņa bija tikai gaidījusi! No tā laika man balta putna piena arī vairs netrūkst… Es tieku uz to


vislabāko apgādāts un visus tos gaļas gabalus nemaz nevaru noēst, kas man tiek piesūtīti. Pašauju arī vecajam sētniekam, kad iekrājas par daudz. Nu, tagad tu saproti manu dienestu? Ja jau cienīgā, rokas uzbraucījusi, atnāk uz zirgu stalli zirgus pucēt, tad zini, kas ir…» Kārlis lēni sadrūvējās. Lai gan Kristaps to visu izstāstīja tik naivi, nostādīja tik nevainīgi un pie tam tik dabīgi, it kā tas citādi nemaz nevarētu būt, viņš tomēr sajuta, ka tā ir brutalitāte, kas viņu nelabi aizskāra. Jā, jā, viņš jau bija dzirdējis par baroneses fon Bimmelštein «Noble Passionen». Ja jau zirgu audzināšana notiek pēc zināmiem patvarīgiem principiem, kādēļ tad arī ne cilvēku radīšana?!… «Un vēlāk,» Kristaps domīgi turpināja, «arī jaunā no vecās noskatījusies un grib to pašu. Kā vecā kur izbrauc, vai nav mājā, tā viņa tūlīt uz stalli raudzīt zirgus, bet lieto pret mani tos pašus paņēmienus, kamēr arī viņa bija jāņem priekšā. Izrādījās tomēr, ka viņa ar sevi nav vēl skaidrībā, jo izsamisusi viņa pretojās, bet es viņu pielauzu!… Man ļoti žēl, ka es to darīju, jo es tur nekā neparedzu laba… Ek!» tas, sev pārmezdams, sakoda zobus. «Cilvēks var dažreiz būt arī lops!…» Atkal viņš nogāza glāzi portvīna dibenā, kamēr Kārlis klusu saducis viņu uzlūkoja. «Bet reiz viņai ir amats rokā, un es no viņas vaļā netieku, kad arī gribētu!» Kristaps turpināja. «Tā mēs dzīvojam. Visam tam pāri noslēpumains segs… Neviens nezina, ko otrs dara… Varbūt viņas arī viena uz otru domā, bet skaidri nezina neviena… Tas ir liels, bet smags noslēpums, kas mums gulstas virsū… Tikai, velns, tā resnā ķēkša te pēdējā laikā sāk okstīt… Pastāvīgi tā lien šurp uz stalli… Tad viņai tāda izruna, tad tāda! … Vakar pat vēl sviedu viņu kanteniski ārā, grābu tā, ka lai viņai pāriet luste te vilkties šurp!… Ko viņa gan domā: es lai ar viņu vēl trešo uzņemos?! Nē, – man ar tām divām ir diezgan… Ek!…» Un atkal tas nogāza glāzi stiprā vīna dibenā, tad iegrima domās. Kārlim taču nu beidzot vajadzēja nākt klajā, kādēļ tas īsti nācis. Iedzēris malku burgundieša, tas beidzot iesāka: «Bet, mīļais Kristapiņ, tu taču reizi biji apprecējies?» Kristaps sarāvās. «Biju, jā, bet tur man nebija nekāda dzīve… To es vēlreiz saku: nekad man nevajadzēja Plaušu Lūci ņemt!» «Es zinu,» Kārlis piebilda, «viņa no tevim aizgāja…» «Ak!» Kristaps atmeta ar roku. «Lai viņa iet!…» Iestājās brīdi klusums, kuru Kristaps atkal pirmais pārtrauca: «Nu, tu taču sapratīsi, ka man pēc viņas nav nekāda note… Man tagad daudz labāka dzīve, nekāda rūpe, nekāda bēda! Kādēļ viņa skrēja no manis projām? Viņa bija vairāk vainīga nekā es…» «Par to es nešaubos,» Kārlis atbildēja. «Viņa jau bija tā vainīgā puse. Bet tu taču solījies iesniegt sūdzību konsistorijai un panākt laulības šķiršanu?» «Toreiz man bija gan tā ap dūšu, ka es, dievs sodi, to būtu izdarījis!» Kristaps attrauca. «Bet tur man bija tāda klapata ar tām mājām, neatlika ne laika, ne naudas… Un tagad? Es viņu lieku pilnīgi mierā, lai tikai viņa liek mierā mani…» Kārlis par šiem vārdiem jutās mazliet atvieglots, tomēr viņš nelikās mierā. «Tev tomēr vajag to lietu galīgi nokārtot. To prasa tavs aizskartais vīra gods! Tev vajag dabūt laulības šķiršanu, lai tu būtu pilnīgi brīvs un tev neviens nevarētu pieķerties…» Kristaps kļuva domīgs. «Zināms, aizskarts un ievainots es biju ļoti. Bet laiks visu dziedē… Un viņa jau pret mani neko neuzsāks…» «Bet lai… Ir tomēr arvien…» Kārlis iebilda. «Nu, iedomājies, tev iznāk izdevība no jauna apprecēties… Bet tu to nevari, jo esi saistīts!…» Viņš atmeta ar roku. «Tāda izdevība man nav paredzamā… Par tādiem niekiem nemaz negribu domāt!…» Atkal brīdi klusums. «Bet iedomājies arī viņas stāvokli!» Kārlis nelika viņu mierā. «Tai tāpat var rasties izredze, jo sieviete taču bez gādnieka nevar dzīvot… Viņa nevar ne kur pierakstīties, ne kur būt…» «Tā?» Kristaps viņu ar lielām acīm uzlūkoja. «Tad tu zini par viņu vairāk ko?!»


«Nu, es tikai tāpat runāju,» Kārlis piesarka, jo patiesībā vīns arī viņu bija padarījis runīgu. «Nu, piemēram, var rasties viņai viens otrs, pie tam vēl labs pazīstams, jaunības draugs… Vai dieviņ, kādēļ tad ne?!… Piemēram, es…» «Tu?!» Kristaps brīnīdamies iesaucās. «Nē, nē, nevar būt!… To es tev, draugs, neieteicu! Tici man… Nu, vai tad sieviešu trūkums?! Es taču par velti no viņas nešķīros…» No viņa izmisušiem vaibstiem varēja redzēt, ka tas ar visiem spēkiem grib viņu atrunāt. «Atkāpties vairs nevaru,» Kārlis beidzot paskaidroja. «Viņai no manis jau divi bērni…» «Ak tad tā!» Kristaps nobālis jocīgi iesaucās. «Man pirmā dzirdēšana! Skat, kā ļaudis dzīvo?!… Jauki, jauki…» Spilgti viņš iesmējās un it kā piekaunējies glabāja no Kārļa acis. Smēja, smēja joprojām pilnā kaklā un raustīdamies. Bet šinīs pārgalvīgos smieklos izskanēja arī žēlums, sāpes, izmisums un kauns. Vai tas bija prieks vai dziļas skumjas?! Viņš smēja ļodzīdamies, nokrita uz galda, aizlika roku priekš vaiga, lai valdītu smieklus, bet smēja, smēja joprojām… Kārlis sēdēja tikpat kā uz ugunīm, nesamanīdams, kā lietu turpināt. «Jauki, jā… Tā mēs dzīvojam!» viņš beidzot iesaucās. «Vienoti cietām, nešķiramām saitēm. Ja tikai mums ļautu dzīvot! Bet mums mūsu jaunā dzīvē sarežģījumi ik uz soļa! Mēs taču neesam laulāti, un es viņai likumīgas sievas tiesības nespēju dot. No lielā pūļa un labākām famīlijām viņa tiek ieskatīta par netikli, un es tur neko nevaru darīt… Jo tieku pats par tādu ieskatīts, tādēļ ka ar viņu dzīvoju. Mūsu mīla gan visu šķīstu un svētu dara, un tomēr viņas dēj esmu zaudējis savus sakarus ar korporācijām, izstumts no labākām famīlijām, zaudējis savas honorāra priekštiesības – –» Bet Kristaps joprojām klusi un raustīdamies smēja… «Nu, tagad nāk bērni!» Kārlis atkal uzsāka. «Kā viņus lai nokristī? Īsi sakot, mums trūkst ģimenes pamata… Tādēļ tevi, Kristapiņ, ļoti lūdzam, – es lūdzu, un arī Lūce lūdz, – atņem no mums tos šķēršļus un ved galā to laulības šķiršanas lietu! Kas ir bijis, bijis! Varbūt viņa bija vainīga, varbūt tu arī drusku vainīgs biji, varbūt jūs neviens nebijāt vainīgi… Jā, jā, neviens!… Vecāki māju dēļ jūs saspieda, piesolīja tev mantu, kuru nespēja dot… Bet jūsu raksturi nesaskanēja!… Nu, tu taču pats teici, ka tev ar viņu nekāda dzīvošana nebija… Vai tādas lietas nāk pirmo reizi priekšā? Vai tu pirmais, kas no sievas šķiras? Un kas mani pie viņas saista? Nu, tici man, ir lietas, kas iet pār mūsu spēkiem, un mēs neko neiespējam pret savu likteni – –» Viņam likās, ka Kristapa stāvs sāpēs noraustītos, un smiekli aprima. It kā mierinādams Kārlis aizskāra viņa kamiesi. «Piedod man, ka es tevi sāpinu. Es jau tāpat ciešu… Mēs visi ciešam. Vienreiz taču vecais mezgls jāatrisina… Pārcērt savu sirdi, sakod zobus un izbeidz reiz to, kas bija nepareizi darīts!…» Kristaps pacēla galvu, ieskatījās viņam patiesīgi acīs, pie kam spoža asara noritēja pār viņa vaigu. «Lai nu, lai, Kārlīt,» tas sniedza viņam roku, «es jau zinu, ka es lops esmu! Bet tādēļ draugi esam bijuši, draugi paliksim! Lai tad notiek, – kas bijis, ir bijis… Cik manos spēkos stāv, es gādāšu, lai viņa kļūst brīva… Es to sūdzību iesniegšu.» «Tad ir labi, tad ir labi!» Kārlis priecājās, un, ja Kristaps to būtu pieļāvis, viņš būtu to apkampis un noskūpstījis. «Pateicos tev ļoti! Un, ja tev nav nekas pretim, es atnākšu un pie tā raksta palīdzēšu tev…» «Paldies, ja tev labs prāts un tu neesi lepns mani apciemot,» Kristaps atteica. «Ak nu, vienas dzimtenes bērni!» Kārlis attrauca, nesamanīdams, ko citu teikt. Valodas vairs patiešām neveicās, tādēļ viņš atvadījās, vēlreiz Kristapam pateikdamies par viņa labo sirdi. Klusēdams Kristaps izlaida viņu no staļļa un izvadīja caur sētu. Ne vārda nerunādami, viņi nonāca līdz vārtiem. «Neesi arī tu lepns un apciemo arī mūs kādreiz!» Kārlis piepeši ieminējās. «Adrese arī šī te!…» Viņš sniedza tam papīrīti. «Nē, nē!» Kristaps izvairījās un atdeva to viņam atpakaļ. «Tagad ne… Varbūt vēlāk kādreiz!…» Un,


apsviezdamies uz papēža riņķī, tas devās atpakaļ uz stalli. Kārlis noskatījās viņam pakaļ, kamēr tas nozuda aiz krāsotām durvīm, tās aiz sevis aizcirzdams. Tad viņš gāja savu ceļu. Mājās pārnācis, viņš apsēdās pie galda un pārdomāja savu šīsdienas gājienu. Lūcija, nemanot tam pienākusi, saņēma viņa galvu un lūkojās silti un pētoši viņa acu dzīlēs. «Nu?!…» «Kristaps ir sevi pārspējis, tu būsi brīva,» viņš paskaidroja. «Es šodien dabūju nojautu, cik dziļa var būt cilvēku traģika un cik liels var būt viņu garīgais izmisums un posts… Kristaps patlaban atronas zaņķī, un viņa dvēsele deg sarkanās liesmās… Kad tā būs izdegusi no visiem kaislību sārņiem, tā tīra un šķīsta pacelsies pār mums visiem! Kristaps patlaban pārdzīvo dziļu traģiku, bet viņš reiz celsies…»


Trīsdesmitā nodaļa Varēja būt augusta beigas, kad Kārlis piegāja «Baltijas Vēstneša» redakcijā pēc sava romāna pēdējā honorāra. Avīze patlaban bija kā iznākusi, bet priekšpuse tai ar sēru malām, un saturs vēstīja: v e c a i s D ī r i ķ i s m i r i s! No nelaiķa brāļa Džona, kas vadīja avīzes saimniecisko daļu, Kārlis dabūja tuvākas ziņas. Vecais Dīriķis pēdējās dienās pārvests no Ārensburgas uz Zasulauka ūdensdziedniecību, bet tur nomiris. Esot jau apģērbts un nolikts uz miroņu gultu, bet viss nācis tik piepeši, ka neesot vēl zārka. Arī Latviešu biedrības runas vīru sapulce sanākšot vēl tikai šovakar, tātad nelaiķim šonakt jāpaliekot vēl tur. Bet, lai nu tas negulētu viens kā koka gabals, tad būtu ļoti jauki, ka Kārlis ar vietējiem pārdaugaviešiem sarīkotu pie viņa šonakt goda vakti. Arī studenti par to jau runājuši, bet droši tas neesot zināms. Tā Džons Kārlim lūdza, un viņš nevarēja atteikties. Pie tam viņš juta, ka, neraugot uz visām domstarpībām, Dīriķis bija viņam viena no tuvākām personām. Viņa laikrakstā tas bija izpelnījies savus pirmos rakstnieka piešus. Noliktā laikā viņš ieradās Zasulauka ūdensdziedniecībā. Līķis bija jau uzstādīts dziedniecības oranžērijā, guldīts skaisti dekorētā gultnē. Nelaiķim apģērbti viņa jaunie svārki un ordenis pie krūtīm. Visapkārt tam dedza sveces, un augu mājā svinīgs klusums. Bet studenti neradās, un Kārlis solo arī negribēja vāķēt. Viņš tādēļ aizgāja pie kāda necik tālu dzīvojoša tautieša, dzeltenā bodnieka P. Tas bija pazīstams kā darbinieks Jonatana biedrībā un cīnītājs līdz ar Liekneju pret vāciešiem Hipotēku biedrībā. Viņš turēja šo vīnūzi, ko tautas mute bija nokristījusi par «dzelteno bodi», tādēļ ka māja bija dzeltenā krāsā. Tur tas sastapa vēl Zasulauka stacijas priekšnieku G. un tās pašas stacijas telegrāfistu. Neviens no tiem nebija Dīriķa piekritējs, bija pat ar viņu plēsušies, piemēram, kases lietās, un Š. pat vēlāk izvērtās par sociāldemokrātu. Bet neviens no viņiem neatsacījās, kad Kārlis tos uzaicināja doties uz dziedniecību un parādīt nelaiķim pēdējo godu. Četri vīri nosēdēja pie Dīriķa zārka un pārrunāja viņa darbus. Visi sajutās cilvēcīgi, un nekāda tiesāšana nenotika. Katrs savu taisnību paturēja pie sevis. Un, kad izrunāts bija viss, tad pātarus arī viņi neskaitīja. Trumpas līdzi bija, sita preferansu līdz pāri saules lēktam. Vecais Dīriķis likās it kā smaidām, jo tā vien bija tas pareizais! Arī viņš savā mūžā bija arvien labāk piesitis uz dūzi nekā skaitījis pātarus. Reti omulīgi pavadītājiem paritēja nakts labā saticībā ar mirēju. Bet, kad tie gāja uz mājām, tad ārā bija tāds savāds piekvēpis gaiss, ka cilvēki spļāva melnus putekļus kā rijā. Tad nāves vēsts izplatījās pa visu Rīgu un pa visu tautu. Laikraksti darīja savu. Rīgas Latviešu biedrība savu. Dīriķis zārkā tika pārvests uz «māmuļu», kur zālē bija ierīkots katafalks, grezni dekorēts, un krāsnešu goda vaktis, tāpat kā pie Kalniņa, Valdemāra, Baumaņa un citiem. Izvadīšanas dienā nebeidzamas runas, neskaitāmas delegācijas un nepārredzami pavadītāju pulki! Sēru lentas, mūzikā un karogi!… Pēc tam dzīve ritēja atkal parasto gaitu. Kārlis manīja, ka viņu arvien smagāk nospiež dzīves nasta. Viņa saimnieciskie izdevumi auga augumā, bet ienākumi līdz ar romāna izbeigšanos katastrofiski samazinājās. Jau tagad viņš ar visu šo romāna honorāru tikai ar mokām bija varējis segt savas vajadzības, bet tas nu bija cauri, un ko nu?!… Otru tādu darbu tik drīz radīt tas nevarēja iedomāties, pēc tam kad bija atdevis tik daudz no sevis projām, ziedojis savas labākās sirdsasinis un jutās iekšēji tik tukšs, tik izlaupīts, ka ilgi tam nebūs, ko dot. Viņš nāca pie bēdīga atraduma, ka pie pastāvošām algām ar rakstniecību sevi uzturēt un vēl jo vairāk ģimeni ir kaut kas neiedomājams! Savāda pasaule! Kritika viņu atzina, tauta slavēja un lasīja kā reti kādu, tikai par viņa pārtiku neviens nerūpējās! Prasīja gan, cik burtlicim vajag ieņemt, lai tas varētu dzīvot, prasīja arī, cik kučiera algai vajag būt lielai, lai ar to varētu cauri nākt, tikai neviens neprasīja, cik rakstniekam vajag


ieņemt, lai tas no sava darba varētu dzīvot. Un taču pie mazliet labas gribas un pretimnākšanas no izdevēju puses šis jautājums būtu it labi nokārtojams, tāpat kā pie citām tautām. Bet šie izdevēji, ko viņš bez rūgtuma nevarēja iedomāties, turējās cieti pie līdzšinējā un ar visiem spēkiem centās piepaturēt līdzšinējo atalgošanas kārtību. Savus grašus tie cieti aizpogoja savās kabatās, bet neskopojās ar patriotiskiem un pamācošiem vārdiem. Agrākie tautas darbinieki rakstījuši aiz tautas mīlestības, aiz patriotisma un nav nemaz slikti rakstījuši, tādēļ ka tiem jāraksta. Cits viss tiem blakus lieta! Tagad rakstnieki par saviem darbiem jau saņemot naudu un gribot pat no rakstīšanas dzīvot. Tie neesot vairs ideālisti, bet profesionāli. Bet latviešu tauta esot tik maziņa, ka nevarot samaksāt un atalgot rakstnieku profesiju, un iekš tam slēpjoties tā traģika! Lai taču palūkojoties uz aktieriem un gleznotājiem, kuriem nemaz labāk neejot! Var būt, ka tas tiesa, bet neviens cilvēks nevar un negrib tā tieši zemē ielīst. Neviens negrib apkrist no kājām un palikt ceļmalā, bet lūko kaut ko darīt, lai savu dzīvību vilktu. Vai nemest viņam rakstniecību un nepāriet uz citu arodu? Ja viņš dzeju tik ļoti nemīlētu un tās citas vietas jau tā būtu dabūjamas?! Kā lai viņš glābjas? Naudu uzpumpēt viņam arī lāgā vairs nebija iespējams, un, ja arī to varētu, tad tomēr ar to nekas nebūtu līdzēts. Tas padarītu viņa stāvokli uz priekšu vēl jo grūtāku. Te viņš iegādājās, ka tam vēl pienākas mantojuma daļa no Ērgļiem. Viņš tādēļ izbrauca uz Ērgļiem ar tēvu izrunāties, var būt, ka dabūs kādu daļu. Ceļā uz laukiem tas iedomājās, cik labi būtu, ja viņš ar sievu un bērniem pa vasaru varētu nodzīvot Ērgļos pie spēcīga lauku ēdiena, veselīgā gaisā. Viņa mīļās memmītes gādībā! Zem citādiem apstākļiem tas būtu itin labi iespējams. Bet tagad, cik viņš pazina savas memmītes uzskatus, tad viņš tai nemaz nedrīkstēja minēt par saviem ģimenes apstākļiem. Ja viņa memmīte zinātu, ka viņas mīļais dēliņš dzīvo nelaulājies ar paklīdušu sievu, sapinies ar to Plaušu padauzi, tā būtu bijusi viņas nāve. No šī satricinošā atklājuma tam vajadzēja viņu pasargāt un savus apstākļus viņai noslēpt. Turpretim ar tēvu tas ir citādi. Tas ir vīrieša cilvēks, ar kuru var izrunāties prātīgi, kurš varēs mierīgākām asinīm noklausīties viņa kļūmīgo likteni un to saprast. Bet jau iepriekš viņš to nokodināja mātei par to neko nesacīt. Tēvs arī, manāmi apmierināts, to visu noklausījās un sajuta it kā gandarījumu. Pagājušo reizi dēls viņam bija tā kā pāraudzis pār galvu, tas sajutās pret viņu tik maziņš, tik maziņš. Tagad nu viņa priekšā stāvēja tāpat cilvēks ar savām vājībām un klizmām, un viņš vēl var noskatīties uz savu gudro dēlu kā no augšienes. «Nemaz tā nav, kā dažreiz izrādās,» viņš pie sevis nodomāja. Kārlis vēl aizrādīja, ka viņa apstākļi tādi, ka viņam daļa no mantojuma nepieciešami vajadzīga. «Slikti, pavisam slikti,» tēvs norūca un kratīja savu pīpi. «Nepadodas tā labība vairs, un nemaksā arī vairs nepavisam! Ja jau tu nu pastāvi uz to, ka man vajag maksāt, kas pie pagasta tiesas norakstīts, labi, – es gādāšu!… Pārdos kādu barokli, kādu slaucamu govi, pietiks ar mazāk pavalga. Bet tad Teidori es uz Rīgu vairs nevaru sūtīt študierēt… Neko darīt, lai stājas ārā un iet arklam pakaļ…» To nu Kārlis nepavisam negribēja. Caur viņu brālim lai tiktu laupīta izglītība un vēl augstskola, kurai pēc viņa atziņas tik liela nozīme! «Viņi nevar, viņi nevar… Tāda atbilde vien it visiem!» viņš pie sevis rūgti nodomāja. «Bet nevienam neienāk prātā: vai tad es varu?!…» Viņš tēvam attēloja tuvāk savas vajadzības. «Divi bērni, sieva, uzkopēja, tās ir četras mutes, kuras pastāvīgi kust. Drēbju lupatas arī katram savas vajadzīgs. Tad gan vajag padomāt, – un vēl pilsētā, kur par visu jāskaita skaidra nauda.» «Nu jā, vienam jau tā dzīve citāda, piespiedies, kur redzi!» tēvs piebalsoja. «Un vēl pilsētā – saprotu, saprotu!… Nav nekāda laime mūsu dienās no tās precības… Jā, kad vēl no sievas kas ienāk! Tu jau nu gan, dēls, esi nošāvies pavisam… Ja jau viņa pie tā Viķilda nedzīvoja, vai tad viņa pie tevis dzīvos?» «Tā ir mana darīšana!» Kārlis kaitināts iesaucās. «Tas taču bija mans goda pienākums… Vai es pavisam citādi maz varēju? Kādi jums visiem te uzskati?! Kādēļ tad viņai ar varu uzspieda Viķildu? Viņš


pats to tagad atzīst…» Tēvs noraustīja kamiešus, it kā sacīdams: «Kas man tur par daļu? Tu jau pats dzīvosi ar viņu, ne cits… Ka viņa no sava vīra aizgājusi, to jau visa pasaule zin…» «Kādēļ jūs man nedevāt Ērgļus?» Kārlis atcirta. «Tad viņa nebūtu pie Viķildas aizgājusi un arī viņu atstājusi. Viņa tūdaļ būtu kļuvusi mana sieva, Ērgļu saimniece… Bet jums tur bija savi aprēķini!…» Tas bija temats, par kuru vecais Ērglis labprāt nemīlēja runāt. Aizbildinādamies ar nevaļu, tas sarunas pārtrauca. Un Kārlis arī taisījās atpakaļceļā. Māmulīte gan nožēloja, ka viņš tik ātri brauc projām un nepaliek kādas dienas ilgāk. Viņa to ļoti nopaijāja tāpat kā agrāk, deva tam arī līdzi labu ciema kukuli. Sviesta cibu, pāris siera rituļu. Tāpat kā agrāk, lai gan viņa atvestais ciema kukulis šoreiz bija pavisam niecīgs. Un tēvs atkal pats pavadīja viņu uz staciju. Šķiroties viņš tam iespieda divdesmit piecus rubļus saujā. «Še, vairāk nevaru, ja nu tu gribi, lai to Teidori vēl tālāk sūtu! Varētu jau arī varbūt citādi pie to vienu tev palīdzēt, ja tev būtu skaidra māja. Kad mēs Teidori nodotu pie tevis kostē? Visu to, ko mēs dodam, jau viens nevar noēst, paliktu pāri citam arī!… Bet tev jau nav skaidras tās būšanas…» Kārlis atvadoties atmeta vēsi ar roku: «Nu jā, jā… Dariet, kā gribiet…» *** Sezona atkal bija sākusies. Kārlis un Lūce, lai nopelnītu kādu kapeiku, apmeklēja čakli visus «skatuves mēģinājumus» un «dziedāšanas proves», kādas vien bija noliktas. Kā viņi lielu neko nevar gaust, to viņi it labi zināja, bet cerēja, ka honorāri šoreiz tiks izdalīti taisnīgāk. Dīriķa nāve, cik manāms, bija atstājusi lielu iespaidu, it sevišķi uz teātra direktoru Rode-Ēbelingu. Tas bija zaudējis savu drošo balstu un dzīvoja tagad neziņā. Pēc veca paraduma tas gan vēl palamājās un palādējās arī, bet bez sevišķa «šneida», ļāva aktieriem dažreiz darīt, kā viņi grib, un neievēroja viņu grēkus. Uz sodīšanu arī vairs nebija tik ātrs kā agrāk un, ja sodīja, tad tikai visnepieciešamākos gadījumos. Ar vārdu sakot, tas bija ļoti politisks un izsargājās iestigt ar aktieriem kādos konfliktos. Viņš noprata, ka viņa stāvoklis nav vairs drošs. Tikai ar Duburu tam nekādi nebija iespējams sadzīvot. Tas bija pārāk nervozs un runāja pastāvīgi par algu paaugstināšanu. Teātra komiteja jaunai sezonai sāka līgt aktierus un bija uzdevusi direktoram apjautāties pēc viņu prasībām. Rode-Ēbelings to paziņoja aktieriem un uzņēma katra prasības rakstiski, lai varētu tās komisijai priekšā celt. Tas ir, viņš jau nevarot sacīt, vai komisija viņu prasījumus pieņemšot, bet katrs lai uzdod, ko viņš grib. Duburs gribēja piecdesmit rubļus mēnesī, kas esot viņa conditio sine qua non! «Also Sie fordern monatlich fünfzig Rubel?» Ēbelings ar manāmu uztraukumu atzīmēja. (Tātad jūs prasāt mēnesī piecdesmit rubļus?) «Ja, – aber darf man das auch tun?!» Duburs asi ieminējās. (Jā, bet vai to arī drīkst?) «Ih nu, komische Frage!» direktors saviebies iesaucās. «Gewis darf man das, das Komitee darf aber auch akzeptieren oder nicht…» (Ī, nu, jocīgs jautājums! Zināms, ka drīkst, bet arī komiteja drīkst pieņemt vai ne…) «Aber ich möchte ihre Meinung hören, ob es mir auch zukommt,» Duburs dzēlīgi turpināja. (Bet es gribētu dzirdēt arī jūsu domas, vai man tas pienākas.) «In dieser Frage habe ich überhaupt keine Meinung,» direktors attrauca. «Ich bin der artistischer Leiter und habe mit wirtschaftlichen Fragen nicht zu tun!» (Šinī jautājumā man nav nekādu domu. Esmu mākslinieciskais vadītājs, un man ar saimnieciskiem jautājumiem nav nekādu darīšanu!) Uz to Duburs iejautājās, vai tie piecdesmit rubļi, ko tas piezīmējis, ietilpst saimnieciskā vai artistiskā jautājumā. «Atstāju šo jautājumu neatbildētu,» Ēbelings strupi nobeidza sarunu.


Tad tie stājās pie saviem dienas darbiem un pārrunāja, ka drīzumā būtu jāuzved kāds viencēliens, kurā arī Duburam būtu loma. Duburs atbildēja, ka viņš šo lomu nepazīstot: jo tāda viņam nekad neesot bijusi. «Viņa jums ir «jā» bijusi,» direktors uztraucās. «Man viņa nav bijusi!» Duburs pastāvēja. «Jā!» direktors paaugstinātā balsī sauca. «Nē!» Duburs sauca vēl augstāk. «Jā!» direktors diktāk un augstāk. «Nē!» Duburs viņu pārtrumpoja vēl augstāk. «Jā!» direktors, saņēmis visus spēkus, kāpj vēl augstāk. «Nē!» Duburs vēl skaļāk nobeidz ar augsto «e». Nu direktoram vairs nebija, kur tālāk iet, jo vēl augstāk un skaļāk tas nespēja. «Die Probe ist aufgehoben!» tas pasludināja un aizgāja. Šis gadījums nepalika bez sekām. Ēbelings sodīja Duburu ar to visaugstāko soda mēru, ko pielaida viņa amata vara, proti, ar ceturtdaļas mēnešalgas atvilkumu. Bet saviem paziņām tas sūrojās, ka tas neko nelīdzēšot, jo Duburs ne ar kādu naudas sodu neesot savaldāms. Viņš vairs nezinot, ko ar šo cilvēku iesākt! Bet šoreiz Duburs sodu tā bez ierunas vis nepieņēma, bet pārsūdzēja pie komitejas. Tā sprieda ilgi un pamatīgi, bet izdeva tomēr galu galā direktoram taisnību. Tad Duburs no Latviešu teātra izstāja. Viņš bija nācis uz domām nodibināt Rīgā blakus teātri. Uz to viņu pamudināja Ādolfa Alunāna piemērs, kurš pēc savas atstāšanās no Latviešu teātra arī sarīkoja Rīgā izrādes. Pēc tam kad bijušais Latviešu teātra aktieris Jurjānu Andrejs bija uzņēmies saimniecisko vadību, tās bija kupli apmeklētas un deva labus panākumus. Kā noderīgu vietu šim nolūkam Duburs bija izraudzījies Vācu amatnieku biedrību. Viņš bija runājis arī ar «Dienas Lapas» un bankas kungiem, kas bija piesolījuši viņam naudas pabalstu un priekš pirmās izrādes izdevumiem rezervējuši jau trīssimt rubļu. «Tie vīri ir labi, tos tikai vajag prast izlietot!» Duburs lielījās. Un, tā kā viņš bija vēl sarakstījis kādu lugu «Pie nabadzības sliekšņa», tad viņš no sava nodoma vairs nebija atturams. Viņam bija daudz draugu un paziņu starp Jelgavas aktieriem, kas viņam bija piesolījuši spēlēt par velti, un arī Lūcei bija jāuzņemas loma. Zāli tas nolīga diezgan lēti un vēl uz pirmajiem svētkiem, tā ka varēja cerēt – apmeklētāju būs milzums. Izrādījās, ka priekš lietas gan iekustināti «Dienas Lapas» galvenie vīri, bet ne masas, kas aiz «Dienas Lapas» stāv. Ieradās jau visi smuki un godīgi uz izrādi: Pūcītis ar savu kundzi, Olufejevs ar savu un citi. Bet citādi, neraugot uz pirmo Lieldienu, zāle pavisam reta. Aplausi arī ļoti vidēji un konvencionāli. Duburs, kā varēja redzēt, par šādu iznākumu bija ļoti notriekts un ilgi vairs nedomāja par jaunas izrādes sarīkošanu. Arī uz laukiem un citās pilsētās, kur tas uzstājās ar patstāvīgiem koncertiem un izrādēm, tam gāja diezgan plāni. Vēlāk izrādījās, ka visizdevīgāk pieturēties pie šādas taktikas: labāk lai rīko lauku biedrības un uzaicina viņu un citus spēkus par noteiktu honorāru. Tam nebija vairs nekādas rūpes par izrādes sarīkošanu, un tas, kas solīts, bija drošs. Arī publikas bija diezgan, piekrišana liela un aplausu, cik vajag! Bet arī Rode-Ēbelings pie Latviešu teātra viņu ilgi vairs nepārdzīvoja, jo viņš, kā pats izsacījās, nevarēja ilgi izturēt neziņas stāvokli. Bez tam arī viņa soda gadi pie «Bühnengenossenschaft'es» bija izbeigušies, tā ka viņu vairs nekas nekavēja atgriezties atpakaļ uz «fāterlandi» un pieņemt vietu pie katra vācu teātra. Lai gan viņš savu vietu vēl nebija atteicis, arī viņam tā nebija atteikta, tad taču neatlaidīgi gāja baumas par direktora maiņu. Ka Ēbelings vairs nebūs, tas visiem likās skaidrs, bet, kas būs jaunais direktors, par to, lūk, visi galvas lauzīja. Kārlis ieradās «Baltijas Vēstnesī» pie Krūma. Tas viņam stādīja priekšā padruknu jaunu cilvēku


kuplām, brūnām ūsām un vaļsirdīgu, smaidošu skatienu. Fricis Kārkluvalks, «Baltijas Vēstneša» jaunais redaktors vai, labāk sakot, līdzredaktors. Tā kā Vēberam bija vēl otra avīze un uz laukiem mājas, tad viņš «Baltijas Vēstnesim» varēja ziedoties tikai trīs dienas nedēļā. Otras trīs rīkojās Kārkluvalks. Par to viņš atkal tās trīs dienas, kad Vēbers strādā, ir brīvs un tam nav jānāk uz redakciju. Tā viņi patlaban bija nolīguši. Arī Krūms Kārkluvalku tikai tagad pirmo reizi vaigā redzēja, lai gan viņu sen jau cienīja un vēlējās ar viņu kopā sadzert šņapstu. Cienīja viņš to tekoša stila dēļ, jo Kārkluvalka iesūtīto rakstu korektūru viņam bija tik viegli lasīt, ka viņš sajuta tīri svētdienu. Tā kā viņš neprasīja domu, bet tikai veikli sakārtotus teikumus, tad Kārkluvalks, pēc viņa ieskatiem, bija viens no latviešu ģēnijiem, par kādu tas viņu stādīja arī Kārlim priekšā. Kārkluvalks atkal savukārt priecājās iepazīties vaigu vaigā ar rakstnieku, kurš vispār atzīts un kura darbus tas tik daudz lasījis. Viņš tādēļ uzaicināja Kārli līdzi uz «māmuļu», kur vēl citi biedri no Tērbatas iebraukuši. Tur viņi sastapa Plutu Vili (vēlāk Olavs), mag. Birzmani un citus. Visi «pagodinājās» iepazīties ar ievērojamo latviešu rakstnieku, kuru vēl nepazina. Birzmanis patlaban ēda paprika šniceli (ko tas ļoti mīlēja), noslaucīja ātri ar salveti muti un spieda Kārlim sirsnīgi roku. «Tas ir labi, tas ir labi, rakstnieka kungs, uz priekšu tās lietas ies citādi! Mēs, letoņi, par to gādāsim. Iejauksimies vairāk Latviešu biedrības dzīvē un teātra vadībā. Plutu Vilis ir jau ievēlēts teātra komisijā, un es patlaban tieku kooptēts. It visu mēs izrādīsim, ko latviešu rakstnieki sarakstīs, un gādāsim arī, ka tie pēc iespējas tiek labi atalgoti…» «Tas jau ļoti iepriecinoši,» Kārlis atbildēja. «Latviešu rakstnieku materiālais stāvoklis šimbrīžam patiešām fragmentārisks.» «Nu būs citādi!» Birzmanis ķērās klāt atkal pie savas paprika šniceles. «Mēs, letoņi, ieskatām rakstniekus par saviem cilvēkiem un izlietosim visu savu iespaidu, lai uzlabotu viņu stāvokli. Mēs te, Rīgā, nometušies lielākā skaitā, un mūsu iespaids biedrībā būs stipri jūtams. Visas tās lugas, kuras līdz šim nav izrādītas, tagad tiks uzvestas. Vai jūs esat ko dzirdējuši par kādu iesūtītu lugu «Vaidelote»?» «Tā pa ausu galam,» Kārlis atbildēja. «Reiz Dīriķis izteicās, ka to nevarot izrādīt tehnisku neiespējamību dēļ un arī cenzors to strīpošot. Veca pagānu ticība tur esot nostādīta augstāk nekā kristīgā ticība,» viņš vēl smiedamies piebilda. «Maza vaina!» Birzmanis attrauca. «Kas attiecas uz cenzoru, tad tās vietas it viegli var pārtaisīt. Un tehnisko līdzekļu dēļ? Na, – un kādas lugas vēl nav izrādītas! Protams, tas maksā drusku naudu, un mūsu teātra komisijas locekļi ļoti baidās no izdevumiem. Bet šinī punktā es esmu uz miera vajadzīgo naudu izlikt vai atlīdzināt tos zaudējumus, ja izrādes patiešām nesegtu izdevumus.» Še jāpiemin, ka Latviešu biedrībā jau strādāja II Rīgas krājaizdevu biedrība letoņiem par jo lielu svētību un atvieglinājumu kredīta lietās. Jo tagad par viņu kredītu vairs nebija noteicēji Pūcītis, Bisnieks un Olufejevs, bet pašu biedrības pīlāri un filistri. Ja tikai «pašu cilvēkam» bija kāda laba ideja vai drošs uzņēmums, to varēja it labi realizēt. Tā Birzmanis, kurš bija farmakoloģijas maģistrs, ar II Rīgas krājaizdevu biedrības kredītu atvēra Rīgā lielu aptieku preču magazīnu, kura drīzi kļuva populāra visā tautā. «Un kas tas lielākais,» maģistrs turpināja, «lugu ir sarakstījusi sieviete zem pieņemta vārda Aspazija. Vai ziniet, tā ir liela sieviete! Kas tur par vārdiem, tēliem un lāstiem! Tā kas latviešu rakstniecībā vēl nav bijis! Zināms, luga ir jāpārstrādā, tā viņu izrādīt nevar! Bet es rakstnieci pie tam piedabūšu…» «Jūs viņu pazīstiet?» Kārlis jautāja. «Esmu kaut ko par viņu dzirdējis…» «Viņa mani apciemoja,» Birzmanis paskaidroja. «Es jums saku, tā ir liela sieviete! Gan arī tai personīgi piedzīvojumi – no vīra caurgājusi… Mazs defekts, protams (uz ko Kārlis viegli nosarka), bet lielās dzejas dāvanas atsver visu. Visā drīzumā jums būs izdevība iepazīties ar viņas poēmu «Saules meita». Tur tādas gleznas, izteiksme un drosme, ka mēs, latvieši, varam būt lepni uz to. Drīz šo poēmu jūs


varēsat lasīt «Austrumā». Jā, Ērgļa kungs, jums ceļas ievērojama konkurente.» «Tas nekas!» Kārlis attrauca. «Jo vairāk darbinieku, jo labāk. Latviešu rakstniecība jau ir vēl tik neiztaisīta un tukša…» Kamēr maģistrs piegrieza vērību atkal savai paprikai, Kārlim otrā pusē piesēdās Plutu Vilis, pēc savas dabas rāms un apdomīgs, kurš runājot izteica drīzāk vārdu par maz nekā par daudz. «Jums taisnība,» tas sacīja, «latviešiem patiešām vēl maz rakstnieku un vēl mazāk labu rakstnieku. Uz katriem simts cilvēkiem vajadzētu nākt vienam rakstniekam, tikai tad mēs nodrošināsim savu kultūru.» «Tikai vajadzētu painteresēties arī par to, no kā lai tie rakstnieki dzīvo,» Kārlis rūgti piebilda. «Citādi mēs pavairosim tikai savu proletāriešu armiju…» «Protams, ka arī par to ir jāgādā,» Vilis atteica. «Tādēļ lietām vairs nevar atļaut iet to gaitu kā līdz šim. Mēs, letoņi, kā jau maģistrs jums stāstīja, uzsāksim jaunu virzienu. Tagad mēs te, Rīgā, esam diezgan lielā skaitā un arī pats biedrības priekšnieks ir mūsu. Mūsu vecākie filistri gan diemžēl ierūsējuši. Esmu Rīgā jau gandrīz gadu un esmu diezgan noskatījies. Dzīvoju pie Mikentāliem un redzu, cik tās tautības ir mūsu večiem viņu privātā un māju dzīvē. Jā, biedrībā, te jau viņi runā diezgan smuki, arī darbinieki viņi ir lieli, ja neattiecas uz lielo, melno darbu. Bet māju viesībās – es varu to teikt par Mikentāliem – tiek ielūgti vācieši vien. Ja tur kāds rets latvietis iemaldās, tad tas ir tikpat kā baltais zvirbulis!… Un tautai pati cienīgā parādās tikai augstās svētku dienās. «Man muß sich doch mal dem Volke zeigen…»» «Vai tas var būt?!» Kārlis neticīgi iesaucās. «Advokāts Mikentāls taču viens no dedzīgākiem latviešu patriotiem.» «Viņš tur nekā nevar darīt, viņa pati velk uz vācu pusi,» Plute paskaidroja. «Viņš ir nelaimīgs vīrs, es viņa ādā nelīstu! Ne viņš, bet viņa ir tas kungs mājās, kur valda pilnīgi vācu gars. Un tā tas ir dažam labam! Mēs uz to darīsim savu iespaidu. No latviešu inteliģences un turīgām aprindām mēs asimilēsim visas spices, noņemsim, tā sakot, to kreimu… Bet tādas mājas mēs boikotēsim…» «Sanāk visi, puišķen, meiten, Nu tik šourp pie sienkraušen. Darbs diev' sveitib' mums ir teitan, Barā liksmib' vien mūs dzen! Teč', tu a', Peč, tu re', Mazjān, kraps, Sacērt laps, Tad mēs ar drīz galā taps.» utt. Dzejolim bija vairāk pantu, un tas sacēla uz brīdi lielu jautrību, tā ka visi citi runas pavedieni apklusa. «Vai ziniet, Ērgļa kungs, kādēļ man jūsu stāsti patīk un kādēļ tie paceļas pār dažu labu citu?» Plute atkal iesāka, kad kņada bija apklususi. «Jūsu varoņiem piemīt tā saucamais tikumiskais nervs, tie ir sirds cilvēki ar ētisku kodolu un tādēļ simpātiski un var noderēt par paraugu. Un tas ir vairāk nekā augstas, gudras domas. Jo arī rakstos stāv: «Kaut mēs arī runātu eņģeļu mēlēs, bet mums tas trūktu, mēs būtu tikai skanīgs varš un zvanīgs zvārgulis…»» «Pateicos par atzinību!» Kārlis atbildēja. «Es gan pavisam par to neesmu domājis vai arī mēģinājis iepīt savos darbos kādu morāli.» «Tad jums tas ir iznācis sirds vientiesībā un neapzinoties, kas daudz vairāk vērts,» Vilis apstiprināja. «Strādājat tikai tādā virzienā tālāk, un jūsu darbi mūžam nevītīs… Es tikai to jums varu sacīt, ka jūs tiksiet podestēti. Jūs un varbūt arī Aleksandrs Freimanis…» Kārlis beidzamo lāgā neizprata, bet viņš nejautāja, kas ar to domāts, jo negribēja tālāk šinī jautājumā ieiet. Var būt, ka Plutu Vilis zināja, ka viņš no Selonijas izslēgts, un «podestēt» nozīmēja, ka viņi tam


pasniegs Letonijas krāsas? Bet varbūt tie bija izraudzījuši viņu par Latviešu teātra direktoru un Freimani par pirmo režisoru? Bet šādu posteni viņš nekad nebūtu pieņēmis. Viņš tādēļ pārgāja uz teātra jautājumu. «Kādas reformas jūs te esat nodomājuši? Un vai ir sagaidāma direktora maiņa?» «Ka Rode-Ēbelings vairs nebūs, tas ir jau drošs,» Plute atbildēja. «Kas būs jaunais, tas vēl nav zināms, bet es domāju, ka tāds radīsies. Un reformas – nu, par tām jāpadomā…» «Vai esat arī domājuši par atalgošanas un darba dalīšanas kārtību?» Kārlis jautāja. «Tā jau pavisam nedabīga un netaisna. Direktors tiek atalgots puslīdz lepni, bet pirmie aktieri nekad no tās bada algas nevar dzīvot, ja tie blakus teātrim negrib piekopt vēl kādu citu amatu. Tāpat viņi netiek pie darba un nevar pietiekoši attīstīt savas spējas, kas kavē teātra attīstību. Es par to gribu rakstīt avīzēs un lietu atklāti pārrunāt…» «Tas nebūtu slikti!» Plute atteica. «Ir jādzird visādas domas, ja grib notvert pareizo…» Tā, pārrunājuši vienu otru lietu, viņi izšķīrās, jo Kārlim nebija ilgāk laika. Viņam par visu svarīgākais tagad izvirzījās teātra direktora jautājums, par ko viņš apņēmās nākt klajā ar garāku rakstu. «Mīļā Lūcij!» tas, pārnācis mājās, aprunājās ar savu dzīvesbiedreni. «Kurš no latviešu aktieriem būtu tas cienīgākais ieņemt Ēbelinga vietu par latviešu teātra direktoru?» «Nu, tikai Duburs!» viņa pēc īsas pārdomas sacīja. «Tas ir no visiem mūsu aktieriem tas spējīgākais un inteliģentākais!» «Mūsu domas pilnīgi sakrīt!» Kārlis apstiprināja. «Es domāju, ka tās būs arī vispārības domas. Mums viņš sevišķi nemaz nav jāieteic, jo konkurences izrādes jau pašas pierādīs, kurš tas īstais…» Viņš bija tai pārliecībā, ka valdīs atkal tā pati direktora pieņemšanas kārtība, kāda bija, kad piestāja Rode-Ēbelings. Viņš ķērās pie darba un rakstīja, ka algu izdalīšanas kārtība ir nepareiza. Vienīgi labi nostādīts ir direktors, bet aktierus, kuri dabū tikai labu kabatas naudu, ar to ciešāk nevar pie teātra saistīt. Tie ir spiesti pieņemt blakus nodarbošanās un tā izšķiež citur savu teātrim tik ļoti vajadzīgo enerģiju. Protams, direktora cietā alga arī nav daudz lielāka, bet viņam bez tās vēl tiek piešķirti piecpadsmit procenti no skaidrā atlikuma, bet aktieriem tādu procentu nav. Labi apmeklētas izrādes, piemēram, pa svētku laiku, dod direktoram simts un vairāk rubļu tantjēma, un visvājākā darba dienas izrāde dod ne mazāk par divdesmit pieciem rubļiem. Galu galā pa visu sezonu procentu salasās trīstūkstoš līdz četrtūkstoš rubļu, kamēr, maksājot skaidrā algā, direktors būtu atalgots ar divtūkstoš līdz divarpustūkstoš rubļiem sezonā. Pārējā nauda tad paliktu aktieriem, kurus varētu ciešāk pie teātra saistīt. Direktora procenti tiek attaisnoti ar to, ka viņš ar tiem ieinteresēts pie izrāžu pacelšanas. Ir novērots tomēr, ka izrādes caur šo sistēmu var arī ciest. Jo, tā kā kostīmi un rekvizīti tiek skaitīti pie dienas izdevumiem, direktors ieinteresēts izvairīties no tādiem izdevumiem vai arī tos vismaz sašaurināt līdz minimumam, lai neciestu viņa procenti. Daža laba luga caur to tiek nepietiekoši ietērpta, daža laba, kura prasa labāku tērpu, tādēļ vien atbīdīta no repertuāra. Tātad tik no artistiskā, kā arī morāliskā viedokļa lieta prasa, lai to nostāda uz citādiem pamatiem. Jo galu galā teātris taču nav veikals, bet mākslas iestāde. Mākslas intereses tādēļ stādāmas pār visu. Tāpat jāgroza arī teātra darba dalīšanas kārtība. Aktieriem nepieciešami jādod priekšstāvniecība teātra komisijā, tā ka lai arī viņi var spriest līdzi par teātra likteni. Netaisni ir, ka teātra komisijā var sēdēt it visādu arodu ļaudis, kas dažreiz tālu no teātra lietas nost. Tikai tā profesija, kura ar teātra mākslu tieši nodarbojas, nekā nevar sacīt. Lietpratējs caur to nodots nelietpratēja aizgādībā. Tāpat nedabīgi ir, ka mums ir vienīgais režisors direktors, kuram pat palīga nav. Režisoru mums vajag vairāk, lai aktieri varētu savas spējas attīstīt arī šinī laukā un specializēties. Tagad ikviens tēlojums var parādīties uz skatuves tikai tādā formā, kā direktors to atzīst par pareizu. Bet ir vēl arī citi ceļi, kas ved uz Romu. Citi režisori katrā ziņā pēc savas individualitātes no viņa nošķirtos, pie teātra attīstītos daudzpusība, un ikviens lūkotu


piemēroties vislabāk savai individualitātei. Tas būtu liels solis uz priekšu. Dažreiz ļoti grūti sašaurināt algu un grozīt kārtību, jo vadošās personas to var ieskatīt par apvainojumu un viņu nopelnu neatzīšanu. Tagad turpretim, notiekot direkcijas maiņai, ir tāds laimīgs moments, ka iespējamas visplašākās un visdziļākās reformas. Ne uz vienu te nav jāņem atskats, neviens te nevar justies apvainots vai atbīdīts. Te lietu var izšķirt no tīrā lietderības viedokļa. Tādēļ žigli pie darba, lai radām jaunu teātra kārtību. Un tā joprojām, un tā joprojām. Viņš deva savu rakstu izlasīt arī dažiem no pirmajiem skatuves spēkiem, un tie bija sajūsmināti. Tas sacelšot sensāciju. Tad viņš to nonesa «Baltijas Vēstneša» redaktoram Vēberam. Tas to izskatīja cauri un arī atzina par ļoti lietišķu. Sevišķi viņa proponētās konkurences izrādes būtu ļoti vietā. Bet, tā kā komisija jau esot pieņēmusi jaunu direktoru uz pastāvošiem nosacījumiem, tad raksts nākot par vēlu un viņa nodrukāšana nesasniegtu nolūku. «Ko, ir jau ievēlēts?» Kārlis tīri satrūcies iesaucās, uz ko Vēbers pasniedza viņam šīsdienas «Baltijas Vēstneša» numuru. Tur vietējā nodaļā bija paziņots, ka teātra komisija savā vakarējā sēdē par Latviešu teātra direktoru nākamai sezonai pieņēmusi Pēteri Ozoliņu, kurš Drēzdenē izglītojies dramatiskos kursos. Par Duburu nebija minēts ne vārds?! Kas? Vai tad konkurences izrādes nemaz netiks pielaistas? Nekāda sacenšanās? «Bet tas taču nav pareizi!» tas iesaucās. «Kādēļ tad tik ātri steigt? Kur tad ir tie pierādījumi, ka Ozoliņš taisni spējīgākais un noderīgākais teātra vadonis? Es domāju, ka lieta būtu atklāti iztirzājama un tādēļ mans raksts būtu īsti vietā.» «Žēl, ka tas nav nodrukāts agrāk,» Vēbers sacīja. «Tagad tas uz komisijas lēmumu nevar atstāt nekādu iespaidu. Pēc tam kad viņa jau izšķīrusies, nākt ar to klajā būtu tikai lietas jaukšana. Jo teātra komisija galu galā ir atbildīga un var rīkoties, kā tai vislabāk izrādās par pareizu. Viņa var pielaist konkurenci un iztikt arī bez tās. Es tādēļ gan būtu pretī šī raksta nodrukāšanai tagad «Baltijas Vēstnesī».» To teikdams, viņš pasniedza Kārlim rakstu atpakaļ. Tā bija pirmā reize, kad viņam no «Baltijas Vēstneša» tika atraidīts kāds raksts. Atvadījies viņš devās projām, nemaz lāgā nevarēdams apķert, kas noticis. Nejauši tas uz ielas sastapa Duburu un stāstīja tam visu notikušo – par savu rakstu, Ozoliņa ievēlēšanu un ka to lietu vairs nemaz negrib pārrunāt un ar mākslīgiem līdzekļiem atstumj viņu (Duburu) no teātra vadības. Bet Duburs pret visu to bija gluži vienaldzīgs. Ieskatījies viņa rakstā, tas atbildēja, ka tas jau ir itin labs, bet zem tiem apstākļiem, kādi viņam tagad, tas nemaz nedomā pieņemt Latviešu teātra direktora amatu. Viņam ir radies labvēlis – fabrikants Augusts Dombrovskis. Tas viņam izmaksā kārtīgi piecdesmit rubļu mēneša naudas, kamēr vien tas papildina savu māksliniecisko izglītību. Viņš tādēļ nodomājis likties uz sava indivīda izkopšanu un ņemšot pie kāda no slavenākiem pilsētas vācu teātra spēkiem stundas, lai iegūtu pilnīgi māksliniecisku un arodniecisku pamatu. Viņš griezies pie paša direktora Marteršteiga, bet tas viņam ieteicis pirmo raksturu lomu tēlotāju Ekelmani. «Un tad tu redzēsi, kad es tad atkal uzstāšos kādā lomā!… Tas būs pavisam kas cits!…» «Ja tu negribi, tā jau būtu tava darīšana!» Kārlis attrauca. «Tu jau varēji atteikties no piedāvājuma, bet viņiem ar šo piedāvājumu vajadzēja nākt… Es patiešām tos kungus nesaprotu, kā viņi varēja vienīgi Ozoliņu redzēt, bet tevi neredzēt! Tu arvien esi tēlojis galvenās, viņš tikai otrās šķiras lomas. Tu esi sarakstījis pāris teātra lugu. Lai kritiķi par tām kā spriestu, bet Ozoliņš nav sarakstījis nevienas. Ka viņš bijis ārzemēs un ņēmis dramatiskus kursus, tas viņam būtu tas «plus». Bet arī tu ņem kursus tepat iekšzemēs, un tad jau konkurence gan būtu izrādījusi, kurš pārāks.» «Ē, ar tām ārzemēm un kursiem!» Duburs atmeta ironiski ar roku. «Vācijā labu aktieru ir tik daudz, ka ar tiem var cūkas barot. Ja jau kursi viņam ko lielu būtu devuši, tad jau mēs arī par viņu ko dzirdētu. Ka viņš Mecē debitējis vai pat angažēts, par to gan lasījām, bet vairāk arī neko. Man pat tādas ziņas, ka viņš teātri pavisam atmetis un strādājot Minhenē kādā alus brūzī…»


«Nu, tāpēc!» Kārlis piebilda. «Kāds pamats tad komisijas kungiem taisni viņu protežēt?» «Ak, tu nesaproti!» Duburs attrauca. «Tur gan kādam interese būs. Esmu tā kā pa ausu galam dzirdējis, ka kolēģe Akmentiņ jaunkundze viņam nobraukusi pakaļ uz ārzemēm. Viņa stāv ļoti tuvu komisijas priekšnieka Baloža dzimtai. Tev jāzina, ka Ozoliņš še Rīgā bija ne tikvien kā aktieris, bet arī tirgotājs. Savu veikalu tas bija spiests likvidēt un no Rīgas aizbraukt. Bet komisijas priekšnieks, koku tirgotājs Andrejs Balodis, viņam bija devis savu galvojumu kreditoriem. Tas nu viņam būtu jāmaksā, ja Ozoliņš nemaksā. Izdevīgāk, ja tas pats samaksā, bet tad viņam vajag dot iespēju. Kā direktors ar diezgan labiem ienākumiem tas parādu pa mēnešiem vien nomaksās… Nu, vai tu saproti?» «No tā stāvokļa gan,» Kārlis atbildēja, «bet no teātra mākslas viedokļa pavisam ne.» «Es jau domāju, ka viņš uz Rīgu nemaz neatgriezīsies,» Duburs vēl piebilda. «Bet nu zem tādiem apstākļiem jau var atgriezties!… Un par mani nebēdā… Es bez piecdesmit rubļiem mēnesī pie Latviešu teātra nepiestāšu, un var būt, ka es savus prasījumus paaugstinu pat uz piecdesmit pieciem rubļiem mēnesī.» Viņi izšķīrās. Tā kā Kārlim vajadzēja naudas, tas devās pie sava izdevēja, kurš savu grāmatpārdotavu Tērbatas ielā 20 bija atstājis sava komija pārziņā un pats izpildīja Latviešu biedrībā intendanta vietu. Ar to honorāra maksāšanu pie viņa gāja ļoti vāji, jo par desmit rubļiem tas vairāk nekad nedeva un, ja pie sliktas dūšas bija, tad tikai piecus rubļus. Jā, brokastu viņš izmaksāja katrā laikā, ja vēlējās, tikai tiešām vajadzībām ar naudu skopojās. Šoreiz par pieci pārāk negāja, jo viņam bija pārāk slikta dūša. Un tādēļ viņš lika priekšā pirms pie bufetes ar kādu konjaku noskalot slikto omu. «Ak, tas Birzmanis un Plute nav izdarījuši, kā vajadzīgs!» tas pie sevis pukojās. Tam bijis grandiozs plāns! Tas gribējis tikt ne vairāk, ne mazāk kā par Latviešu teātra direktoru. Arī viņš to nekad nebija domājis, ka Ozoliņš kādreiz griezīsies atpakaļ. Ka Rode-Ēbelinga aiziešana tikai laika jautājums, tas viņam sen jau bijis zināms, un to viņš glabājis pie sevis kā klusu noslēpumu. Itin dabīgi tad uzdīdzis jautājums: kas būs viņa vietā teātra direktors? Brigaders tas nevar būt, jo tam trūkst teorētisko zināšanu un tam pašam darīšana ar savu veikalu. Duburs varētu būt nopietns kandidāts. Bet tas teātra komisijas locekļus vismaz simts reižu nosaucis par ēzeļiem. Caur savu ātro dabu tas savu stāvokli tā samaitājis, ka tam nav ne mazāko cerību. Bet viņam pašam, Fridolam, attiecības ar visiem tās vislabākās. «Runas vīri par mani būtu visi kā viens vīrs, – tikai tas Plute ar Birzmani komisijā nav turējušies, kā vajadzīgs,» tas sūkstījās. Kārlis viņu pētoši uzlūkoja, it kā negribēdams tam visam ticēt. «Labi, labi,» tas ieminējās, «tavas personiskās īpašības ir simpātiskas! Bet kur tev priekš tam vajadzīgās mākslas spējas?» «Mākslas spējas?» Fridols it kā brīnodamies attrauca. «Vai tad tu nezini?… Esmu ļoti stiprs dramatikā. Visā augstskolā neviens ar mani nevarēja sacensties deklamēšanā.» It kā nododams provi par savām spējām, tas sāka deklamēt kādu Šillera dzejoli, bet ar tādu «vervi» un «šneidu», ka Kārlim vajadzēja pabrīnīties. «Jā, jā, tagad saprotu,» viņš sacīja. «Tu itin labi noderētu par direktoru.» «Un latviešu tauta varētu lepoties, ka tai studēts teātra direktors,» Fridols piebilda. «Tas būtu bijis tik skaisti, bet tam nebija notikt! Bet kur tam Ozoliņam ronas tādi pabalstītāji? Cik man zināms, tad bez lielāka naudas pabalsta viņš nemaz te nevarēja rādīties?» Kārlis paraustīja kamiešus. «Parunā ar Duburu,» tas sacīja, «tas tev par to lietu vairāk zinās pastāstīt… Bet nu atvaino mani… Man ir jāiet…»


Trīsdesmit pirmā nodaļa Pienācis atkal ziedonis un līdz ar to sporta sezona, starp citu arī zirgu skriešanās. Kārlis vēl nebija spējis savus bērnus nokristīt, bet Lūcei jau atkal bija atskrējis jauns dēls. Par Juri viņi to apņēmās saukt un kristīt ar citiem reizē. Vēl to nevarēja, jo Kristaps savu solījumu vēl nebija izpildījis. Tādēļ Kārlis kādu dienu nokāpa pie viņa paraudzīt, kas tur ir. No mājas sētnieka tas dabūja zināt, ka Kristaps līdz ar kungiem nobraucis uz zirgu skriešanos. Šoreiz piedaloties arī lielkunga divi zirgi; vienu būšot jāt pats barons. Visi citi nobraukuši lielajos medību ratos, tikai «freilene» palikusi atpakaļ mājās, jo esot slima. Izgadījās itin brangi, ka arī Kārlim uz šīm skriešanām bija «Baltijas Vēstneša» ieejas karte. Jo savus tik vajadzīgos ienākumus tas lūkoja drusku uzlabot ar reportāžu. Tagad viņš uz viena cirtiena varēja ķert divas mušas: sarakstīt referātu un sastapt Kristapu un ar viņu drusku parunāt. Aulekšotājiem toreiz vēl nebija sava ceļa Zolitūdē, un tie iztika ar Rikšotāju ceļu uz pilsētas ganībām. Arī šis ceļš ierīkojamās preču stacijas dēļ vairākkārt grozīts un pārcelts. Aulekšotāji pirms turēja savu agro sezonu, pēc viņiem nāca Rikšotāji. Tie vēl labi nebija beiguši, kad Aulekšotāji uzsāka savu rudens sezonu; pēc viņiem atkal Rikšotāji. Tagad patlaban bija Aulekšotāju pavasara sezona. Šodien skriešanās bija ļoti interesanta caur dažiem numuriem, kuros piedalījās gan pazīstami, gan nepazīstami favorīti. Barons fon Bimmelšteins piedalījās ar diviem zirgiem – ar savu «Mirjamu» vispārējās skriešanās un ar «Hertu» kungu sacīkstē, jo šinī numurā jāja paši zirgu īpašnieki un ne īrēti džokeji. Tādēļ visi viņa draugi un paziņas bija ļoti ieinteresēti un ieradās uz šo skriešanos ar visām savām dzimtām. Sevišķi attiecoties uz «Hertu», cirkulēja visādas leģendas. Tā esot brīnišķīgs lops un varot jau likt vienu pret desmit, ka viņa ņemšot pirmo «prīzi». «Herta», blakus minot, bija izvilinājusi šodien uz «placi» arī Pudiķi ar savu Hertu, tāpat «švīgerfāteru» Starpiņu ar savu kundzi. Ka barons savu brīnumķēvi nokristījis viņu bērna vārdā, tie jutās patīkami aizskarti. Tādēļ, izrādīdami viņai savu piekrišanu, tie gribēja turēt tikai uz «Hertu» un tikai uz viņu. Blakus minot, Pudiķis nu bija īsts «švīgerzons» un bija pārvedis savu Hertu pie sevis. Studijas viņš gan vēl nebija nobeidzis, un tādēļ tas maksāja viņam daudz uztrauktu brīžu un Hertai daudz asaru, līdz beidzot veco Starpiņu piedabūja pie tam, ka tas savu principu lauztu. «Pirms nobeidz savas studijas,» tie atdūrās tikpat kā pret cietu klinti, «tad dari visu, kas tev tīk!» Bet nu tā studiju nobeigšana vilkās no semestra uz semestri, aizķērās viens otrs eksāmens un izjauca visu. Un tas viss vienīgi tās lielās mīlas dēļ!… Pastāvīgi tev par viņu jādomā, sirds kaist un ilgojas, – vai tu vari tā mācīties kā ar skaidru galvu! Bet tā, – kad viņa pie manis, tad ir sirds tūliņ mierīga: «Te jau tu nu esi un man nekur neizbēgsi.» Tad var ar sekmēm nodoties studijām un vienā semestrī panākt to, ko citādi par trim un četriem semestriem nevarēja pastrādāt. Ja vēl trāpās kāda laba vieta pirms studiju nobeigšanas, – uz precētiem cilvēkiem tādās reizēs skatās arvien nopietnāk kā uz neprecētiem, – tad to var droši pieņemt, un visa tā studiju beigšana galu galā paliek nesvarīga. Vai visi tie konsuli, eltesteri un banku direktori ir jau studijas beiguši? Un tomēr – kādas viņi ieņem vietas!… Pie tam dažs labs vēl nav nobeidzis to vidusskolas izglītību… Un papa pat! Vai viņš mūsu sabiedrībā kā tirgonis, pilsētas domnieks un bankas direktors neizpilda savu vietu vēl labāk nekā tas studētais? Tāds piemērs jau nu Starpiņam ļoti patika, tā ka viņam grūti nācās tur ko pretim sacīt. Tomēr šis motīvs vēl nebūtu bijis izšķirošais, ja tur nebūtu bijuši vēl svarīgāki motīvi. Un tiem sevišķi māte piegrieza savu vērību. Tie bija tie ilgie brūtes un brūtgāna gadi, kas tīri vai palika kroniski. Aiztecējusi liela rinda gadu, un Herta nav vairs jaunais meitēns, – ir jau stipri pāri divdesmit pieciem. Un tad tie


mūžīgi nepatīkamie jautājumi: «Kad tad nu tai jūsu meitai būs tās kāzas?» Atsaukties mūžīgi uz vienu un to pašu studiju nobeigšanu diezgan neveikli, jo tas it viegli var izsaukt jautājumu: «Jā, kad tad jūsu znots vienreiz tās studijas beigs?» Ko nu niekus! Galvenais te nav studijas, galvenais te tas, ka viņi šķirami vairs nav. Un, ja tie nav šķirami, par ko tad te vilcināties? Nav jāgaida taču vienīgi viņam, jāgaida arī Hertai. Bet tā nav nekāda dzīve, tā ir tikai tāda nīkšana. Viss, kas pie pūra vajadzīgs, viņai sagādāts ir, tādēļ lai iet kopā un dzīvo, mācās, studierē, dara, ko grib! Ir jau pieauguši cilvēki un zina, ko dara. Un, kas mums priekš mūsu bērna nodomāts, to mēs dodam. Un, kad vēl Herta šos mātes spēcīgos motīvus pabalstīja ar daiļām asaru pērlēm savās skropstās, tad tēvs vairs ilgāk nevarēja un sacīja: «Lai notiek dieva vārdā!» Tās bija lepnas kāzas, un gandrīz visi seloņi tajās ieradās un saviem deķeļiem uzgrieza virspusē raibās oderes. Ilgi par tām runāja, gandrīz vēl līdz tai dienai. Vecais bija ļoti «splendids» un izpildīja Pudiķa vēlēšanos pēc lauku mājām, nopirka viņam Viķildas. Gan ne vairs par to cenu, par ko tās agrāk varēja dabūt, – stipri dārgāk! Bet rēķins iznāca vēl arvien, jo jaunieši caur to tika atturēti no ārzemes kāzu ceļojuma, kas būtu izmaksājis milzu naudu. Mājas bija gan izrentētas, bet saimnieku gals un dārzs palika viņiem, un te viņi varēja pavadīt savus medus mēnešus. Jau apmēram pusgadu Pudiķis un Herta bija vīrs un sieva, bija laimīgi un tagad, iebraukuši pilsētā, nodomāja savus vecākus apciemot arī jūrmalā. Pudiķis baltās biksēs, zilganā kamzolī ar balto panamā galvā izskatījās piebriedis, drošu skatienu un apņemšanos. Viņa bija tērpusies balti puķainā blūzē un kleitē. Zem platās, diženās cepures ar kuplām spalvām nokarājās «blondā copfe», ēnojās cēli baltais vaigs un staroja zilās, burvīgās acis! Dzīvojot uz laukiem, tā tomēr bija pratusi izsargāties no dedzinošiem saules stariem, kas taisa brūnu. Priekš tam viņai bija ļoti noderīgi instrumenti – puķainais saulessargs un baltie diega cimdi. Papa ar savu puķaino vesti un iesmēķēto jūras putu cigāru spici, noskatoties uz saviem bērniem, jutās pavisam apmierināts, tāpat mamma ar savām augstām, pufētām krūtīm un brīnumīgi augsto, plato cepuri. Viss skriešanās laukums bija iežogots ar augstu dēļu sētu. Vienā malā, kas pieiet pie ielas, lielie vārti. Tālāk no vārtiem uz vienu pusi lielais publikas paviljons, celts no neēvelētiem dēļiem amfiteātra veidā ar sēdekļiem. Paviljonam pretim blakus skriešanās ceļam, kas norobežots no publikas laukuma ar zemu latu sētiņu, atronas starts. Paša laukuma vidū mūzikas paviljons, pār kuru plivinājās Krievijas valsts karogs. Uz otru pusi no vārtiem atronas totalizatora kases. Uz laukuma starp šīm kasēm un lielo paviljonu kustas publika un sabraukušas arī dažas eķipāžas, kas pieder skriešanās biedrības biedriem vai viņu tuviniekiem. Starp citu redzami arī fon Bimmelšteina vāģi, kur Kristaps sēd uz bukas un visu redz un dzird. Pie lielajiem vārtiem divas kases strādā nosvīdušas, jo publika nemitīgi plūst iekšā, pilda tribīnes un arī minēto publikai atstāto laukumu. Redz visādus ļaudis no it visām Rīgas aprindām. Gan no pieklājīgām decentām, gan arī no tā saucamās «puspasaules». Redz biržas komitejas locekļus, ģildes eltesterus, pilsētas domniekus, lieltirgotājus, sportsmeņus. Bet redz arī kurtizānes, koķetes un vienkāršas profesionālās no daudziem Rīgas atklātiem namiem. Viņas atnākušas še «lietderīgi» pavadīt savu brīvo laiku. Kad viņas kādu pazīst, tās neliekas to redzam un sargās uzsākt kādas sarunas vai koķetēšanas ar saviem klientiem. Vienīgi kurtizāne – un tā ir tāda, kurai daudz dārgakmeņu, – drīkst zagšus uzsmaidīt saviem paziņām. Ar dārgakmeņiem mazāk bruņota kokote jau to neriskē, bet vienkāršai prostituētai tāda izturēšanās var būt pat bīstama. Protams, ka materiāls un miesa visām vienāda, starpību iztaisa tie dārgakmeņi… Cilvēku drūzmai pieplūstot un laikam topot karstākam, gaisā jaucas staļļu smarža ar cēlo heliotropu un arī rupjo pačuli. Apmeklētājiem pa lielākai daļai rokā programmas, kuras tie čakli studē vai pārrunā ar saviem kaimiņiem. Uz kādiem zirgiem ņemt, uz kādiem turēt? Lielākā daļa pavisam neziņā un rīkojas, tā sakot, uz zila gaisa. Manāms arī junkurs Kuniberts Rābemanis. Tas pavirši pārskata savu programmu un


neliekas nevienu redzot. No saviem novērojumiem kā sportnieks tas apmēram zina, uz ko turēs. Viņu vairāk saista pašu zirgu īpašības un spējas. Tur baronese ar kādām paziņām studē cauri programmu un dzīvi žestikulē. Tur Zana ar Olufejevu; tie arī skatās programmā, bet vēl nav apņēmušies, ko darīt. Vispār dzirdama tāda tendence, ka «Herta» ņems, bet Zana skatījās uz to skeptiski. «Jo, kad visi liek uz favorīti, tad vinniņš sadalās un tur nav nekā. Bet var jau kādreiz favorītei misēties, un «prīzi» ņem konkurents, uz kura maz likts. Tad naudas ir gubām!» Olufejevs diaboliski pasmīnēja. Galu galā tas ļoti pareizs princips. «Kad, velns, zinātu, uz ko tas Srolka tura?!» Zana iesaucās. «Viņam var droši likt pakaļ, jo žīdiem iznāk arvien pareizi…» Ieradušies arī liela daļa Mozus dēli, gan eleganti ģērbušies, bet ar savu čalošanu tie atgādina, ka ir sveša tauta. Tie, pirkstus staipīdami, kalkulē un žestikulē, kurš ņems un kurš neņems, un uz kura varētu ko pelnīt. Viņi nav nākuši sportu apbrīnot, bet kādu kapeiku nopelnīt, un, «ja žīds netrāpīs īsto, kas tad trāpīs», kā Zana saka. Bet katru reizi nu nav tā. Jo žīdi tikpat gudri kā citi, jo savu īsto padomu jau neviens otram neizstāsta. Tāpat profesionālās ir pavisam neziņā. Viņām ir līdzi drusku nauda, un ļoti jauki būtu, ja ar to ko varētu nopelnīt. Šmiņķētām lūpām un gurdām acīm zem kuplām cepurēm tās cenšas no programmas ko izzīlēt, bet nespēj. Tām nav nekādas sevišķas prašanas vai spēles principu. Liks uz tuvāko, un, ja dievs dos, tad būs. Tā kā viņas daudz dzird par «Hertu», «Mirjamu», «Kazbeku», «Burlaku» un «Rīta zvaigzni», tad liks uz tiem. Piedzīvojumi gan māca, ka viņas arvien aiziet uz mājām tukšā, bet var jau arī kādreiz laimēties. Viena daļa cilvēku tomēr izturas neuzkrītoši un klusu un ir jau ar sevi skaidrībā, par kuru liks un turēs. Tiem tā ir profesija, no kuras tie dzīvo. Tie pazīst visus šos zirgus, jo tie ir turfi no viņu agrākām sacīkstēm, zina, kādā samērā tie viens ar otru, zina viņu distances, viņu ātrumu. Apceļodami vairākas pilsētas un piedalīdamies pie turienes zirgu sacīkstēm, tie dažus zirgus pat pazīst personīgi. Bet, ja arī nepazīst, tad tomēr uz drošu materiālu pamata kalkulē droši. Ne ikreiz tie vinnē, bet pa lielākai daļai gan, jo iet ar savu lietu droši. Tikai viena lieta! Daži zirgu īpašnieki slavenus favorītus izņem no apgrozības, lai citā pilsētā laistu sacīkstē zem jauniem vārdiem gluži bez pagātnes. Tad kalkulēt ir grūti! Bet šie profesionālie sportisti tad prot izsist cenu, šos nedarbus uzrādīdami. Jo tie tiek stingri sodīti ar zirgu deklasēšanu un viņu īpašnieku izslēgšanu no biedrības. Lielā laukuma vidū spēlē kareivju mūzika, bet neviens tai nepiegriež nekādu vērību. Tiek jau svērti jātnieki un vieglākiem piedotas svina bumbiņas, kas lai izlīdzinātu svara starpību. Nav vairs tālu, kad vajag sākties sacīkstēm, un visi tā kā uztraukti. It sevišķi barons Bimmelšteins skraida apkārt tā, it kā tas būtu saņēmis kādu sliktu vēsti. Arī baronese, lai gan liekas vienaldzīga, ir tomēr ļoti kustīga, lai segtu savu uztraukumu. Starpina kundze jau pārreiz gribējusi ar to parunāt, bet tā neredz ne viņu, ne viņas sveicienus. Un pašu baronu aizturēt viņa nemaz neuzdrošinās. Tas nemaz nezina, kur pats gribētu iet, no starta piepeši drāžas uz totalizatoru, bet tad piepeši ierauga savu kučieri, uzlūko viņu ar tādām acīm, ka vai to gribētu saēst! Kristaps, nolaidis acis, skatās caur pieri tikpat kā bullis. Barons ātri apsviežas apkārt un steidzas atpakaļ, it kā novērsdamies no kā riebīga. Ceļā viņš sastop atkal baronieti, kura saka: «Monsieur, jūs esat uztraukti!… Labāk atsakāties no sava numura vai atlieciet to…» Viņš nedzird un pazūd ļaužu ņudzeklī. Starpiņa kundze tā būtu ar viņiem parunājusi un izzinājusi, kā tiem iet!… Skatījās, kur jaunā baronese, bet arī to nekur saredzēt. Beidzot tā ievēro Kristapu uz bukas, ar kuru jau papa patlaban uzsācis sarunas, apbrīnodams viņa zirgus. Galvu laipni palocīdama, viņa saka it kā sveicinādama: «Itin pareizi, tas cilvēks jau ir no Bimmelšteiniem. Nu, kā tad pa mājām iet? Kādēļ tad baronese


Izolde nav līdzi braukusi?» Kristaps atņēma sveicienu, bet viņam šāds jautājums, kā rādījās, nebija visai patīkams. «Nemāku teikt,» tas gandrīz noraidoši sacīja. «Teic, ka slima esot…» «Slima?! Ko jūs sakiet!» Starpiņa kundze it kā izbijusies iesaucās. «Piesarg dievs, taču ne nopietni?! … Nu teiciet, – ar ko tad viņa īsti saslimusi?…» Kristaps kā nopliķēts klusēja. Ko lai viņš teic? Starpiņš viņu no šī neveiklā stāvokļa atsvabināja. «Ko tik daudz prasi? Kas sievišķu slimības visas var zināt!» tas apsauca savu otru pusi. «Es tādas nemaz neņemu nopietni. Sievišķim drusku iesāpas pirksts, viņš tūdaļ slims… Jā, mēs, vīrišķi, kad liekamies, tad liekamies arī riktīgi… Bet tāds sievišķis – te viņš slims, te vesels… Nu, tu jau pati zini pie sevis… Parunāsim labāk par ko citu. Tas ir tas pats cilvēks, kas mums toreiz piedāvāja savas mājas…» Bet mammai tas mazāk interesēja nekā likt manīt savus sakarus ar Bimmelšteiniem. Pagriezusies pret znotu un meitu, viņa sacīja: «Ko domājat, bērni, baronese Izolde saslimusi! Tā tas cilvēks saka, Herta. Ej pati ar viņu parunā…» Tas tikai vēl trūka! Pudiķis manāmi saduga, un uz viņa vaiga savilkās sašutuma ēna. Visu laiku jau viņi cik varēdami bija uzgriezuši muguras, lai rādītu, ka viņiem nav nekāda sakara pie šīm sarunām ar kalpojošu garu. Te nu mamma tos gāza tīšu iekšā! Dusmu un kauna piesārtis, Pudiķis skrullēja savas labi koptās, dzeltenās ūsas, un Herta piebalsoja ar lēnu plecu paraustīšanu un sūkstīšanos: «Ah!…» Bet mamma ne uz kādām zīmēm neiegāja. Kā viņai darīt saprotamu, ka tas neklājas? Kad viņa vēl lauzās tālāk, Herta ar manāmu sašutumu sacīja: «Ah nu, mamma! Es taču zinu baronu adresi un varu turp noiet un apjautāties… Kādēļ lai es runāju ar svešu cilvēku!?…» «Nu jā, tad vajag noiet aprunāties,» mamma turpināja. «Ah jā jau, jā!» meita mina viņai uz kājām. «Neizturies tu taču tik uzkrītoši…» Nu tikai mammai drusku atausa gaismiņa. «Jā, jā… Nerunāšu vairs…» Bet papus bija nācis pilnā «švunkā», un viņu apturēt nebija domājams. Vērtēdams viņš sita Bimmelšteinu zirgiem uz krusta, apraudzīja viņu kāju vēzīšus, pacēla astes un palūkojās zobos. Viņš tā varēja nosacīt zirga vecumu, īpašības un enerģiju. Jo ne vienreiz vien savā mūžā tas bija pats savu zirgu turējis. Labi pircis un appircies! Zaudējumi izmāca! «Veikala lietās – tur tas ir tā,» viņš sacīja, «dažreiz atkarājas no momenta… Toreiz pat ar tām jūsu mājām!… Kur man bija tas prāts? Par piecpadsmit sešpadsmit tūkstoš neņem, un tevi vēl lūdz… Un tagad vairs nedod par divdesmit un lūdz tu viņu! Neparko, un lauz tu zobu laukā!… Dividesmit divi tūkstoši rubļu samaksāju tam vecam žul – –» Turpat jau arī Olufejevs bija un, diaboliski smaidīdams, klausījās. «Iegrūdi tu man, vecais lungenhāze!» Starpiņš pa jokam viņam ar dūri draudēja. «Un mani vēl vairāk, asinssūcējs tāds!» Kristaps turpretim nopietni draudēja tam ar pātagas kātu. «Skaties tik, skaties, gan tu reiz savu kaklu lauzīsi!…» Dzirdot, ka viņš paņēmis gandrīz otru naudu, kas patiesībā viņam pienācās, tas nevarēja valdīt savu sašutumu, un, ja Olufejevs būtu bijis klātāk, tas būtu dabūjis arī. Bet tas visu uzņēma pa draugam, kā joku. «Kas māk, tam nāk,» tas, diaboliski smaidīdams, aizgriezās. «Jā, kāds kādreiz tam cilvēkam tas prāts!» Starpiņš vēl atņēmās, kamēr Pudiķis svīda tīri vai baiļu sviedrus. «Švīgerzons man teica: «Ņem, papa, ņem, tā vieta ir laba!…» Neklausīju… Nebija vēlēts!… Āre, cik nu dabūju maksāt vairāk? Bet galu galā slikti pirkts tas nav… Bez trīsdesmit tūkstoš es tās mājas citam neatdotu…» Ļaudis visapkārt sāka jau klausīties un skatīties. Te piepeši – Pudiķim par lielu sirds atvieglošanu – mūzika apklusa, karogs uzlaidās mastā, un pirmie jātnieki devās nost no starta. Sacīkste bija sākusies un saistīja pie sevis it visu vērību, arī Starpiņa. Piedalījās Bimmelšteinu «Mirjama», bez tam vēl no citiem


staļļiem «Kazbeks», «Trilbija», «Burlaks» un «Rīta zvaigzne»… Jāja visus slaveni džokeji, visi vienādi skrējēji un līdzīgos spēkos, tā ka grūti bija teikt, kam piekritīs uzvara. «Tu uz «Mirjamu» liki, švīgerzon?» Starpiņš apprasījās Pudiķim. «Cik biļetes?» «Četras apliku,» tas atbildēja. «Mums abiem pa vienam, tev un mammai.» «Einfach vai doppelt?» Starpiņš jautāja tālāk. «Einfach,» Pudiķis paskaidroja. «Vajadzēja labāk aplikt doppelt, švīgerzon!» Starpiņš pamācīja. «Tas arvien ir drošāk! Pienāk viņa kā otrā pie mērķa, arī tu ņem…» Pudiķis noraustīja kamiešus. «Uz einfach ja ņem, tad arī ņem! Redz, redz, «Mirjama» jau gandrīz pa veselu augumu visiem priekšā…» Nāsis viņam aiz uztraukuma un prieka drebēja, acis spīguļoja. Tas tāpat visiem citiem, kam bija biļetes uz «Mirjamu». Turpretim tiem, kas turēja uz viņas konkurentiem, deguni kļuva arvien garāki. «Ach, wie herrlich, ach, wie schön!» pāra jaunkundzītes, «Mirjamas» piekritējas, dancodamas priecājās. «Aber ich sog euch, Mirjame wird gar nicht neimen!» kāds žīds ar kuplu bārzdu iesaucās. «Der Burlak wird neimen…» «For wos wird der Burlak neimen?» kāds otrs žīds, nelabi aizskarts, iesaucās. «For dem, das ihr habt von ihm Billets?…» «Jeu!» pirmais žīds, kas bija Srolke Johumsons, joviāli iesaucās. «Gerade für dos!…» «Ach, sprecht nicht!» otrs atrūca. «Der Burlak wird schon nicht neimen…» «Mirjama» gandrīz visu pirmo ceļu bija vēl arvien visiem priekšgalā. Bet viņai pie handikapa (šķēršļiem) samisējās, un tā pazaudēja vadību. «O, weh, die «Trilby» geht vor!» daudzas balsis žēli iesaucās, kas šo favorīti nebija gribējušas atzīt. «Trilby, Trilby, das ist gut, meine Nummer!» muļķīši pa citiem kaktiem priecājās. Bet ilgi šis prieks nedūrēja, jo «Trilbijai» paskrēja garām «Kazbeks». Iekāms vēl tā piekritēji bija paspējuši uzgavilēt, jau atkal tam vadību bija atrāvis «Burlaks». Otrs ceļš jau gāja uz beigām, drīz vajadzēja izrādīties, kurš paliks uzvarētājs. Džokeji un zirgi saņēma pēdējos spēkus. Jājamās pātagas zibēja pa gaisu un tikpat kā gaļas gabalus apstrādāja lopiņus, kuri aiz sāpēm stenēja. Bet tad uzreiz «Mirjama» saspēcināja savu enerģiju, drāzās kā bulta garām saviem konkurentiem un bija jau sasniegusi «Burlaku» līdz pussāniem. ««Mirjama», «Mirjama»!» Pudiķis it kā elektrizēts sauca, līdz ar viņu Herta un mamma, un viss tas bars, kas līdz ar viņiem turēja. Viņi svērās ar saviem ķermeņiem uz priekšu, it kā gribēdami viņai palīdzēt. «Regen Sie sich gar nicht auf!» Srolke Johumsons smīnēdams sacīja. «Die Mirjam nimmt nicht!» Tāda izturēšanās Pudiķi nelabi uztrauca. «Kas tā jums par teikšanu! Ko jūs tur runājat!» tas drebošām lūpām iebrēcās. «Pielūkojiet jūs – –» Tas pacēla savu nūju. «Vorsicht, junger Herr!» Srolke mierīgs atbildēja. «Es vare runāt, kā es gribe, jūs rune, kā jūs gribe… Es teice, ka Mirjama neņems – –» Pašlaik noskanēja zvans par zīmi, ka pirmie zirgi garām startam. «Nu, vai vines nēme?» Srolke mierīgā garā turpināja. «Līdz puskaklam palika «Burlakam» atpakaļ! Nu ies tik un paņems naudine,» viņš izvilka un parādīja vairāk biļetes uz «Burlaku». «Ja jūs gribe zināt, kas nems, jums vajag runāt ar Srolke Johumsonu…» Pudiķis pats ieskatīja, ka te dusmoties velti, un apmierinājās, lai gan žēl bija. Sēras nopūtas un pārsteigums par maldiem jau bija dzirdami it visos stūros un kaktos, jo uz «Mirjamu» bija turējuši pārāk daudzi. Arī Starpiņa vaigs bija sēri skāņš. «Redz, švīgerzon, ko es teicu,» tas sūkstījās. «Uz «doppelt» mēs vēl arvien būtu paņēmuši smuku naudiņu!… Es nekad tā uz «einfach» nepalaižos, jo kas var zināt kādreiz – –»


«Einfach» nozīmēja, ka prīzi izmaksāja tikai tad, ja zirgs nācis pirmais pie mērķa; «doppelt», ka izmaksāts tiek arī, ja tas nonācis pie mērķa otrais. «Nu tad mums jāapdrošinās uz «Hertu» ar otrām biļetēm,» Pudiķis sacīja. «Jā, švīgerzon, jā,» Starpiņš piekrita. «Drošs paliek drošs.» Izvilcis no sava deņķelbuka, tas pasniedza Pudiķim varavīksni. Pudiķis aizgāja uz totalizatoru un apgādājās ar biļetēm. Skriešanās pēc starpbrīža gāja atkal savu gaitu. Tie, kuri bija vinnējuši, priecīgu sirdi ņēma atkal biļetes uz jauna; zaudētāji gan kasīja pakausi, bet tamlīdz prātoja, kā nu izņemt labi gudri, lai atvinnētu atpakaļ zaudēto. Beidzot pienāca kungu skriešanās numurs ar daudzināto «Hertu», kura bija visu mutē. Un, kad jātnieki uz zirgiem taisīja pirms savu parādi, – kungi sarkanās frakās un raibās džokejcepurēs, – no tribīnes atskanēja skaļi aplausi, kuri bija domāti «Hertai». Ugunīgs lopiņš spožu, melnu spalvu un baltu blesīti pierē. Bet viņa šodien bija ļoti bikla un šaudījās. Tāpat jātnieks fon Bimmelšteins nerādījās būt pie laba garastāvokļa, jo bieži vien piespieda piešus stiprāk, nekā tas būtu vajadzīgs. Tomēr visi bija uz viņu nesatricināmā pārliecībā, un totalizatora kases bija kā apsēstas. Jo, lai gan uz «Hertu» bija izdotas jau neskaitāmas biļetes, tad tomēr radās vēl arvien jauni gribētāji un pieprasītāji pēc tās. Tikai Srolke Johumsons un citi prātīgie, kuri nemaz neapšaubīja «Hertas» spējas, kalkulēja uz cita principa. Kad visi liek uz vienu, cik tur iznāks? Nav vērts! Joku pēc paņem šinī numurā biļeti uz kādu konkurentu, uz kuru neviens nedomā. Ja paspēl, paspēl, bet, ja krīt, tad ar gubu. Protams, ka viens otram savu gudrību vis neizteica. Beidzot tika dots signāls. Zirgi atgāja no starta. Kā dzirkstele «Herta» uzreiz visiem citiem bija priekšā, ko publika saņēma ar skaļiem aplausiem. Tomēr lietpratēji par viņu neko labu nedomāja, jo viņa nervozi raustījās un gribēja vai iz ādas lēkt. Distance, ar kuru tā aizsteidzās citiem priekšā, nebija mantota dabiskiem lēcieniem; bija kaut kas slimīgs un drudžains. Arvien tālāk un tālāk tā attālinājās no citiem ar tādu tempo, kas lika šaubīties, vai viņa izturēs līdz galam. Varēja redzēt, ka uztrauktais jātnieks velti mēģināja viņu apmierināt un iedabūt normālās sliedēs. Te pie pirmā handikapa notika kas negaidīts: «Herta» piepeši apsviedās uz pakaļkājām un pilniem aulekšiem devās citiem konkurentiem pretim un tiem garām. Velti barons to mēģināja apgriezt apkārt. Trīs reizes viņa uz pakaļkājām apgriezās gaisā riņķī, tad beidzot viņam izdevās uzdabūt uz ceļa. Bet nu citi konkurenti jau bija gabalā! Varēja redzēt, ka barons, lai ienāktu citus, deva piešus cik varēdams. «Hertas» spožā, melnā spalva pārklājās ar baltām putām. Pirmo ceļu startam un publikai garām paaulekšojot, tā nelabi šņāca un krāca, un viņas nāsis tai likās būt par šaurām. Visus spēkus saņemdama, tā tomēr vēl citus panāca, bet, neraugot, ka Bimmelšteins deva piešus, viņa priekšgalā vairs netika. «Sie nimmt, sie nimmt!» publika, nezaudēdama cerību, gavilēja. Bet šoreiz Herške Johumsons auksti un nežēlīgi noteica: «Aber se nemmt nicht!» «Als zweite nimmt sie doch, ich wette!» Pudiķis uzbudināts sauca, turēdamies vismaz pie mazākās pozīcijas. «Auch net!» žīds kategoriski noteica. «Se nemmt gor nicht…» «Ach du, verfluchter Judenpack!» Kuniberts Rābemanis piecēla grasoši savu savītušo roku. Visu laiku viņš caur savu binokli it kā bez elpas bija nogremdējies zirgu kustībās, un te nu šie «ķiploku bruņinieki» viņu traucēja ar savām grašu operācijām. Nospļāvies viņš devās uz citu vietu. Pie beidzamā handikapa «Herta» atkal sadrūvējās un slējās uz pakaļkājām, tā ka Bimmelšteinam nācās grūti viņu dabūt šķēršļiem pāri. Kad tas bija noticis, pārējie bija jau startam tuvu. Barons tādēļ vairs nemaz nesteidzās, bet jāja lēni tiem nopakaļis. Kā pirmais pienāca «Rīta zvaigzne», otrais – «Krizantēms». «Fui!», «Shocking!», «Parbleu!», «Verfluchtes Luder!», «Ach du Aas eine!» – tā tagad «Hertas» milzīgais piekritēju pulks sirdījās un lādējās un draudēja uz starta pusi ar savām nūjām un lietussargiem.


«Tā ir viena kauna būšana!… Viena mānīšana!… Tas ir iepriekš norunāts!…» Neizprazdams Starpiņš žēli uzlūkoja savu švīgerzonu. «Neiet mums šodien nepavisam!… Nav vērts. Brauksim labāk uz mājām!…» Iedomājoties skaisto naudas summiņu, kas šodien pagrūsta, tas balti nospļāvās. Art Hertai tā lieta vairs nemaz nebija interesanta, un mamma sajuta mazliet kā galvassāpes. Totalizatora kases, kas pirmīt bija kā apsēstas, tagad pavisam brīvas, jo daudziem nebija, no turienes ko ņemt. Bet, kas ņēma, tie ņēma pa krietnam! Starp citiem arī brāļi Johumsoni atgāja no kases ar labu gubu un rēķināja uz pirkstiem, cik procenti īsti pelnīti un cik liela ir katra daļa. Tāpat Olufejeva Zana, kura nezin kāpēc bija likusi uz «Rīta zvaigzni», atgāja no kases ar tādu varavīksnu kušķi, ka nespēja tās ne saujā saturēt. Olufejevs diaboliski smīnēja. «Ai, siev, tev jānāk rīt pie mums kasē noguldīt!» tas sacīja. «Ātri gribēji!» viņa kairinādamās attrauca. «Es noguldīšu tā, ka man pastāvīgi būs kapitāls, ar ko rīkoties…» «Nu, tad izmaksā!» viņš jokoja tālāk. «To es varu arī, ja es gribu,» viņa atbildēja. Vispārējais garastāvoklis bija tomēr ļoti nospiests, it kā būtu notikusi kāda katastrofa. Visi tie komiji, kokotes un profesionālās, kas bija turējušas uz «Hertu», cerēdamas no viņas zelta kalnus, bija savu visu uz viņu zaudējušas, jo tām nebija vairs ne graša priekš tālākām derībām. Nekas cits viņām neatlika kā vai nu vienaldzīgi un bez intereses noskatīties, vai arī doties uz mājām. Tādēļ lielā publikas daļa nošķīrās, un tālākās sacīkstes noritēja gluži bez intereses. Kristaps dabūja pavēli ar zirgiem pārvest mājā baronesi un tad nākt atpakaļ uz skriešanās laukuma staļļiem pēc sacīkstes zirgiem. Šimbrīžam tie turpat staļļos bija satīti biezos deķos. Viņš pavēli arī izpildīja, bet brīnījās, ka cienīgā visu ceļu ar viņu nerunāja nevienu vārdiņu. Viņš pārveda mājās arī «Hertu» un «Mirjamu», tās uzposa, pataisīja atkal spožas viņu no sviedriem saļeskātās spalvas, pabaroja tās. «Herta» pamazām jau bija atdabūjusi atpakaļ savu gara līdzsvaru un lēni bubināja. Bija pienākusi jau pavakare. It kā ko gaidīdams un no kā bīdamies, Kristaps lūkojās arvien uz durvīm. Jo vajadzēja kaut kam nākt, kaut kam notikt. Kāda iekšēja sajūta viņam sacīja, ka Izoldei kas radies – tādēļ viņa slima, – un viņš zināja arī, kas pie šīs lietas tas vainīgais. Tikai viņš nejutās kā tāds, kas knakstījies gar aizliegta koka augļiem vai arī sava prieka dēļ zvejojis pa svešiem dīķiem. Viņš jutās kā tāds, kas pats ievilkts zveņģē, pazemots, padarīts par dzīvnieku, līdzīgu katram kustonim. Tā nebija viņa griba, kas te notika. Viņš te bija rotaļu lietiņa citu rokās, tikpat kā jājams zirgs un medību suns. Tātad tēvs viņš būtu kļuvis – tāda savāda sajūta! Bet nevienam nenāca ne prātā to viņam sacīt un viņam jauno dzīvībiņu rādīt! Un tādēļ viņš sašuta un sajuta rūgtumu līdz sirds dibenam. Viņu jau neturēja par cilvēku… Diezin… diezin ko viņš būtu varējis nodarīt saviem mocītājiem un nicinātājiem!… Krampveidīgi viņa rokas savilkās dūrēs. Te beidzot nāca barons no sacīkstēm džokeja uzvalkā un jājamo pātagu pie sāniem. «O, puiš, tagad mēs izrēķināsimies!» tas iesaucās plikā, blazētā balsī un, piecēlis jājamo pātagu, tuvojās Kristapam. Saslējies kā statuja, tas cieti stāvēja uz savas vietas. Abi vīri nāvīgi saskatījās, bet barons bija drusku frapēts, ka ne mazāko bailību nemanīja Kristapa vaigā. Aci pret aci tie brīdi stāvēja viens pret otru kā divi nāvīgi ienaidnieki. «Še tev, tu dummer bauerjung!» barons, piecēlis jājamo pātagu, ar to uzbruka Kristapam. Bet, iekams vēl pātaga bija spējusi ķert viņa kamiesi, jau Kristaps to bija izgriezis baronam no rokām, turpretim ar otru roku saķēris viņu pašu pie krūtīm un pacēlis gaisā. Viņš to būtu varējis nopērt, kā saimniece dažreiz mēdz kaķi sodīt, aiz čupras sagrābusi, – un kādu acumirkli barona acīs jau bija lasāmas tādas bailes… Bet Kristaps aizsvieda pātagu projām, un no viņa grūdiena arī pats barons attantaroja kādus soļus atpakaļ. «Ko jūs gan domājat?!» Kristaps tagad nostājās pret viņu kā soģis. «Par tiem suņa darbiem jūs


gribiet man dot vēl suņa algu?!… Tas jums neizdosies!… Tā nebija mana griba, un vainīgi esat tikai jūs… Jūs, seski, baroni, nevarat paši tikt ar savām sievām galā un laižiet tās mums uz kakla – – –» «Jūs, tād' dumm un šmucig gezinnt bauerfolk, pavisam vajag iznīcināt!» barons, atdabūjis savu pozīciju, dusmās šņāca. Bet te uzreiz viņš kā ar platām acīm ievēroja Kristapa spēcīgos muskuļus un stāvu. Smalks eksemplārs rases pacelšanas ziņā pēc tās teorijas, ko tas piekopa pie saviem zirgiem un suņiem. Tāds atradums viņu iekšēji aplēja tikpat kā ar aukstu ūdeni, jo nekas baronu tā nenotrieca kā tas, ja viņš nerīkojās loģiski. Kristaps vēl arvien grasoši stāvēja savā vietā, ja barons no jauna gribētu uzsākt cīņu. Bet baronam pēc reiz izmērotiem spēkiem vairs nebija, ko teikt. Paķēris savu pātagu, tas it kā bēgšus izsteidzās no staļļa, bet pie durvīm vēl atgriezās un draudēja: «Mēs vēl runās… Tu man to dārgi samaksās, latvies šmurgel!» Tad devās kā vērkulis uz kungu namu. Ienācis savā darba istabā, tas nosvieda pātagu un atlaidās ādas krēslā. Viņam vajadzēja atviegloties, jo krūtis tam ņēma ciet elpu. Uzšāvies un kādu laiku soļojis šurp turp pa istabu, tas piespieda zvana pogu. Drīz parādījās resnā Jete. «Vai, lielskungs, ko vēlaties?» «Lūdzu pieteikt mani baronesei, man ar viņu jārunā!» barons pavēlēja. «Kā pavēlat, cienīgs lielskungs!» Jete attrauca un pazuda. Pēc brīža tā atgriezās ar atbildi: «Lielmāte barona kungu liek lūgt uz viņas buduāru!…» Oto fon cur Bimmelšteins devās turp. Arī baroniete, atgriezdamās no sacīkstēm, sajuta vajadzību atpūsties un bija jau izvilkusies ērtā, puķainā mājas apģērbā. Piecēlusies no kušetes, uz kuras patlaban bija atlaidusies, tā gāja viņam pretim. Barons, pēc iespējas saņēmies, rātni ar viņu apsveicinājās, noskūpstīdams tai roku. «Mon cher!» viņa mirdzošām acīm laipni atņēma viņa sveicinājumu. «Jums šodien ļoti smaga diena! Izsaku jums savu līdzjūtību…» ««Herta» šodien bija neizprotami nervoza,» barons mēģināja izskaidrot cēloņus. «Tas ir vairāk nekā malieris, ja zirgs ir nervozs…» «Vēl jo vairāk, ja nervozitāte pāriet no jātnieka uz zirgu,» baroniete piebilda. «Caurkrišana pie starta, monsieur, es domāju, nav tas sāpīgākais, kas jums šodien atgadījies…» Barons klausījās. Vai tad viņa Izoldes dēļ – – Šinī lietā tas taisni gribēja runāt ar baronieti asāku vārdu, – bet viņa gribēja darīt to pašu par to atbildīgu? «Sāpīgākais?» viņš atkārtoja. «Madame, kā jūs to domājāt?» «La liaison ar mademoiselle d'Anbrucy, mon cher,» baronese Ortrūde liekuļotu līdzjūtību atbildēja. «Man ir drošas ziņas par to, ka tas ir izbeidzies jums par lielām sirdssāpēm…» «Mazs jociņš, starpgadījumiņš, varētu sacīt,» barons it kā pieķerts atbildēja. «Ir taču cilvēkam savi brīži, kur viņš nodara kādu muļķību – un beidzot tikai nepatīkama sajūta…» «Vēl jo vairāk, kad jūs pārspējis žīdu banķieris, jo mademoiselle aizbraukusi ar pēdējo,» Ortrūde kodīgi papildināja. «Jā, jā, mūsu Baltijas muižniecība no visām pusēm tiek bīdīta atpakaļ,» viņa vēl dzēlīgi nopūtās. Uz barona pieres savilkās dziļas grumbas; viņš lūkoja skaisties. «Šī lieta man nebija tik daudz vērta, ma chere, kā jūs to varbūt domājat,» tas atbildēja. «Ka es spēlē nevaru pārtrumpot to, kas ir vienīgais sava trezora slēdzējs, to jūs, mana mīļā, sapratīsat…» Šie vārdi izskanēja kā pārmetums, kaut arī pa jokam. «Maza asignācija no jūsu puses, un es it viegli būtu palicis uzvarētājs… Par manu muļķību jau jums tiesība zoboties. Bet patiesībā šī mademoiselle, – viņa atstāj mani gluži aukstu…» «Par ko jūs man šodien devāt tik daudz piemēru,» baroniete nežēlīgi turpināja, tā ka baronam bija grūti pāriet uz citu toni. «Tas nav tas iemesls, madame!» viņš kaitināts iesaucās. «Tādēļ arī neesmu pie jums nācis. Ir taču kas nedzirdēts, kas neiespējams noticis, kas man sāpīgi griežas sirdī… Man, kā tēvam, mon dieu, mon dieu! Vai tad jūs, kā māte, neko nesajūtat?…»


«Jūs domājat Izoldi?» baronese pārgāja citā tonī un pavēra durvis, lai pārliecinātos, vai Jete aiz tām neklausās. «Jā, – un tas ir nedzirdēts skandāls!» barons uztraukts turpināja. «Viņa ir mana miesa un asinis un ir nejauki aptraipīta. No prasta kučiera, latviešu lemeša, mon dieu, mon dieu!» Tas nobeidza šos vārdus raudulīgā tonī, atkrita uz kušetes un aizklāja vaigu rokām. «Mon cher, apmierināties!» Ortrūde lika savu roku uz viņa kamiesi. «Tici man, šis sāpīgais gadījums man ne mazāk ķeras klāt, bet ko tas līdz, ka mēs sāpēs lūstam. Tas ir nelaimes gadījums, liktenīgs force majeure, pret ko mēs, mirstīgie, neviens neesam pasargāti…» «Tie ir jūsu audzināšanas augļi!» barons atbrēca. «Bet es to necietīšu!… Es to necietīšu! Viņam būs dabūt sodu un manu gandarījumu…» Saņēmis dūres, viņš histēriski drebēja. «Vai jūsu nodoms izsaukt savu kučieri uz divkauju?» baronese salti iejautājās. Barons aiz riebuma saviebās. «Ko vēl ne!… Tādam ar – –» viņš rādīja uz jājamo pātagu, bet, iedomādamies notikušo, nospļāvās. «Jūs domājat ar jājamo pātagu?» viņa pārtrauca. «Nekaitētu, ja jums tikai tik daudz fiziskā spēka… Bet ko tad!? Vai gribiet sūdzēt pie konsistorijas, lai viņš jūsu meitai dod likumīgu laulību? Vai arī skaļi kliegt un brēkt uz visām pusēm pasaulē, ka jums liela netaisnība nodarīta! Monsieur, ko jūs īsti esat nodomājuši? Sacelt atklātu skandālu?» Barons satrūcies atbildēja ar atraidošu žestu. «Nē, nē, tikai ne skandālu…» «Nu, tādēļ?!» viņa attrauca. «Ko tad jūs īsti gribiet? Kā jau sacīju, man bēdīgais notikums ne mazāk ķeras klāt, un es arī savu vainu nenoliedzu. Lai gan, blakus minot, te no manas puses nav notikusi nekāda personīga muļķība… Bet, reiz tas ir noticis un to nevar vairs padarīt par nenotikušu, tad taču mums viss tas jāpatur priekš sevis un pasaules priekšā jāizliekas tā, it kā nekas nebūtu noticis! Priekš pasaules tad arī nebūs nekas noticis… Izturaties taču mierīgi, kā kavalieris… Tikpat auksti un mierīgi kā mademoiselles lietā, kas taču jums ne mazāk sāpīga,» viņa nobeidza atkal ar ļaunu sāņus cirtienu. «Jūs sodiet mani, nabaga notriektu vīru, ma chere!» barons skumīgi sacīja. «Ticiet man, ka tā lieta man nebija tik daudz vērta… Mon dieu, mon dieu, un visa mūsu laulības dzīve jau arī ir tik viena liela komēdija… Vai to visu vairs var padarīt par nenotikušu…» «Mūsu attiecības, monsieur, tagad neizmeklēsim…» Ortrūde sacīja. «Izoldes lietā pirmos soļus jau tādā garā esmu ievadījusi. Atkaras no tam, cik jūs mani tālāk pabalstāt. Nezin ne papiņš, ne mammiņa… Kunibertam varbūt ir kāda bāla nojauta, bet tas visu patur pie sevis. Esmu pat pratusi apiet Jetes ziņkārību. Domestiki gan ko jauš, bet īsti nezina, ko… Un, kad tiem nav skaidru ziņu, tad arī tas tur paliek. Es pat to lietu varēju izdarīt tā, ka jūs, monsieur, no visa nekā nedabonat zināt. Bet es to negribēju, tādēļ ka vēlāk tur var celties lieli sarežģījumi. Tātad – Izolde tika nodota kāda ārsta sekrētā dzīvoklī. Viņa ir dzemdējusi puisēnu – mon cher, jūs esat vectēvs! Bērns bez vārda iedabūts patversmē, bet mums viņš paliek zināms, un vārds tam tiks dots pēc mūsu vēlēšanās. Tik tālu tā lieta tagad stāv…» «Mon dieu!» barons, galvu sakampis, iesaucās. «Tas jau tīri kā romānā…» «Kā mēs viņu vēlāk audzēsim,» baronese turpināja, «par to mēs spriedīsim. Vai kā oficiēlu bāriņu vai arī viņu adoptēsim. Vai varbūt arī kā citādi nodrošināsim viņa pilsonisko stāvokli, par ko vienoties mums ir vēl laika. Pēc slimības laika Izolde apmeklēs kādu no jūsu augstdzimtīgām tantēm. Tās par viņas apciemojumu ļoti priecāsies, ja negribu teikt, jutīsies pagodinātas. Tad viņa dosies uz ārzemēm un iepazīsies ar turienes labdarības un misiones iestādēm. Tas viņai kādreiz var ļoti noderēt. Pēc tam viņa pārradīsies mājās svaiga un sārta, un tad mēs domāsim par viņas turpmāko dzīves gaitu. Katrā ziņā, kur es sajūtu savu vainu, – lai gan ne personīgi,» viņa atkal dzēlīgi paskatījās uz baronu, «tas man dod tiesību turpmāk raudzīties uz viņu ar abām acīm…» «Pateicos jums ļoti, ma chere, jūs esat to lietu aranžējuši teicami,» barons pieliecās un noskūpstīja viņas roku. «Bet lietas otra puse, gandarījums mums?!» tas piepeši atkal uztraucās. «Vai lai šis lemesis paliek bez soda?… Vismaz viņu patriekt no vietas, un proti, uz pēdām!… Es viņam… Es viņam!» tas


dauzīja bezspēcīgi savas dūres. «Es viņu nošaušu!…» «Vienīgi piemērotais, ja jums ir tik daudz kurāžas un jūs riskējat, ka tiksat notiesāts uz katorgu!» Ortrūde cieti noteica. «Cits viss nozīmē tikai inscenēt nevajadzīgu skandālu. Mūsu interesēs ir, lai tas lempis cieš klusu. Ja mēs viņu uz vietas padzīsim, tas taisni sāks visiem stāstīt, kādēļ. Ja tas vēl rafinēts, viņš pat var pieprasīt mums savu bērnu. Ir tādēļ prātīgāk piesolīt viņam kādu summu, lai atsakās no savām tēva tiesībām…» «Eklig!» barons paraustīja kamiešus. «Cik lieliski, tādas cūcības vēl algojas…» «Cūcības ne ikreiz slikti algojas!» baroniete atkal asu sāņu skatienu atcirta, kas nabaga baronam lika nosarkt. «Labi, var jau to darīt,» viņš piebilda, «bet tad viņu vismaz vajag padzīt no vietas.» «To nevar tagad, bet tādā momentā, kad par to neviens, nedomā,» baroniete cieti noteica. «Katrā ziņā gribu par to gādāt, ka lai viņš bez soda neaiziet! Tā jau ir infāmija, kāda vēl neredzēta! Rīkoties tā pret saviem labdariem, kuri dāvinājuši uzticību… Mon cher, mēs par to lietu vēl parunāsim, bet skandālu es negribu!…» «Man tas viss ir līdz kaklam, ka ir runāt par to vairs negribu!» barons it kā ievainots attrauca. «Kauns mani slāpē nost, man vajag atviegloties, izklaidēties!… Madame! Par sodu, ka neesat bijusi nomodā, es atstāju šo nejauko lietu nokārtot vienīgi jums… Es negribu vairs nekā zināt!… Mans dievs, kā es to pārdzīvošu?!… Kā es to pārcietīšu?…» Uzbudināts tas soļoja šurp un turp, un iestājās brīdi klusums. «Es jūs saprotu, mon cher!» baroniete beidzot mīkstā balsī iesāka. «Pēc šī trieciena jums vajadzīgs garāks atpūtas ceļojums, un to jūs uzsāksiet visdrīzākā laikā… Ja jums personīgi priekš tam līdzekļu trūkst, es jums tos dodu… Es domāju, ka tas priekš jums tas vislabākais… Ar šo lietu jau es viena tikšu gatava…» «Pateicos, ma chere!» barons noskūpstīja viņas roku, «Paklausīšu jūsu padomam, jo redzu, ka tas ir patiesi domāts. Es domāju izbraukt jau šonedēļ un tādēļ ceru, ka vajadzīgo jūs iekārtosiet. Un, kas attiecas uz pārējo, tad jums jau manas pilnvaras ir. Kā jūs to lietu esat ievadījuši, tā arī jūs pratīsiet to galā vest…» «Ka viņš bez soda neizies, uz to variet pielaisties!» viņa sniedza tam roku. «Tas ir tas svarīgākais, un tas mani ļoti apmierina!» barons iesaucās jau atvieglotā balsī. «Bet nu atvainojat mani, man galva griežas riņķī un jātiek svaigā gaisā. Bon soir, ma chere, līdz tālākam… Bon soir…» Noskūpstījis tai vēl galanti roku, tas izsteidzās pa durvīm. Viņa piegāja pie loga un skatījās, it kā ko gaidīdama. Pēc īsa laiciņa viņa redzēja, ka barons pārģērbies izietā no mājas, uz ielas pamet ar roku tuvākam važonim un ar to aizbrauc. Viņa pati iemet vēl dažus skatienus spogulī, tad dodas uz stalli. Kristaps jau dzird viņas soļus, jo pazīst tos no tālienes. It kā glābiņu meklēdams, viņš iesteidzas savā ložā. Vainas sajūta, kauns par savu pazeminošo stāvokli viņu nomāca, – viņš nevarēja tik lepni pacelt galvu kā pret baronu un nevarēja arī viņu sagaidīt ar naida uguni. Ai, kādas elles mokas! Par kādu verdzību izvērties viņa agrākais flirts un patīkamais laika kavēklis! Jau viņa pavēra staļļa durvis, un viņš saduga. Beidzot tā uzkāpa pa trepītēm un atradās pie viņa. «Nu, bon soir, mans draugs!» baronese Ortrūde viņu griezīgi uzlūkoja. Bet viņš, nodūris galvu, nedrīkstēja viņai rādīt vaigu. Viņa nolaidās tam blakus uz krēsla tik tuvu, ka viņš juta viņas krūšu smago cilāšanos. Pie tam viņa to uzlūkoja tikpat kā kaķis peli. Tad ņēma tam aiz ausīm un sāka tās plūkāt. «Vai tā tev vajag, tu lemp!» un iesita tam reizi pa katru vaigu pliķi. Tad viņas viļņojošās krūtis gūlās tam virsū, viņas lūpas kā nokarsēta dzelzs spiedās uz viņa lūpām…


Viņš aizmiga acis, jo atradās šīs sievietes varā. Viņa to sodīja, bet nekad Kristaps vēl nebija izjutis, ka šis sods tik bargs… *** Barons aizceļoja uz ārzemēm. Tā kā Izolde jau agrāk bija nozudusi no redzes apvāršņa, tad visi bija tai pārliecībā, ka viņa kopā ar tēvu apceļo ārzemes. Baronese Ortrūde pa tam bija sākusi interesēties vairāk par labdarības lietu. Romantiskās baumas drīz vien apklusa un drīz bija aizmirstas, ka visai tai lietai ne gailis vairs pakaļ nedziedāja. Viss notika tā, kā baronese to bija vēlējusies un iepriekš paredzējusi. Pie fon cur Bimmelšteinu labās slavas nebija pielipis ne puteklītis!… Tikai lietu teju, teju gribēja samaitāt Egons cur Bimmelšteins, kurš pēdējā laikā pavisam bija noslīdējis uz leju. Lai gan viņam, diedelniekam, uz Izoldi nebija ne mazāko cerību, viņš tomēr uz to savas acis bija metis un turējis sevi par viņas oficiālo līgavaini. Caur kādām kombinācijām tas bija izdabūjis zināt, kas patiesībā noticis starp Kristapu un Izoldi, un jutās lieliski ievainots pie sava muižnieka goda. Tādēļ tas sajuta tiesību savas brūtes pavedēju pārmācīt. Kā īsts muižnieks tas devās ar suņu pātagu uz stalli. Bet tas viņam slikti izdevās, jo ne pāra vilcienu tas nedabūja iešaut, kad Kristaps to nostiepa gar zemi un tā nolēja, ka tas gandrīz vairs nevarēja piecelties. Brīnišķīgā kārtā baronelis pēc šī pēriena sajuta pret Kristapu tik lielu cienību, ka centās ar viņu noslēgt draudzību. Kad Kristaps gāja uz vīnūzi, baronelis tam gāja līdzi un izmaksāja šņapstu, kad viņam bija nauda. Bet tā viņam reti kad bijā, un tad, protams, vajadzēja izmaksāt Kristapam. Par to baronelis visiem atklāti viņu proklamēja par savu draugu. Lai viņš arī būtu latvietis. To «latvēs bauerkerl» viņš gan ne acu galā nevarot ieraudzīt, «bet to Kristap ir tād ādlig manīre un alīre, viņš pēc sav dab ir tikpat kā vien muižniek… Viņš ir ādlig gezinnt un tādēļ man draug…» Visiem tad ar ieskurbušo baroneli bija lielu lielais amizieris un joki. Bet, kad tas bija pārāk piedraņķējies, tad sāka palaist muti un izpļāpāt noslēpumus. «Vait' tā dara draugs draugam, kad viņš iet pie viņa brūt?!» tas uzbruka Kristapam. «Tu ir vēn šmucfink, saproties! Tu ir pieķēries, kas nemaz nav tav kārt, saproties! Pie barones Izold tu ir pastrādājis varas darb's, jo viņa vienīg mani mīlē un priekš man dzīvo… Bet tu pataisi tād šmuc man, savam draugam… Jo to baron Oto fon cur Bimmelštein meit – barones Izolde bij man saderēt priekš diev un cilvēk, saproties! Bet tu, vēn bauerkerl, ņem viņ apšmucē un izpost man dzīv's laim!… To es tev nepiedos, nekad nepiedos, saproties! Es visem ļaudīm to teiks un sacēs: šmucfink tu ir, saproties, šmucfink!… Mans laim's laupītājs…» Asarām acīs viņš par šo netaisnību ķērca. Ļaudis jau sāka klausīties un viens otrs ieprasīties dziļāk, tā ka viss noslēpums draudēja iznākt klajā. Bet Kristaps, paturēdams aukstu garastāvokli, ne mazāko nieku neuztraucās, smaidīdams uzlūkoja baroneli un izskaidroja ļaudīm nesaprotamo mīklu: «Viņam jau te vienas skrūves trūkst! Viņš jau pats nezina, ko samuld, jo tā baronese nemaz nav te! Neviena vārdiņa nevar ticēt tur tam, ko viņš stāsta…» Tā gan varēja būt, un ļaudis apmierinājās. Baronelis ar saviem «briesmu stāstiem» palika visiem par smieklu. Bet viņš savā apmiglotā prātā nerima, sajuta, ka viņam notikusi liela pārestība, un ķērkdams ķesās Kristapam virsū. «Es tev nekad to nepiedos… Es atriebsies… Es briesmīg atriebsies… Ich halte mich schadlos ar deine dicke Jette…» «Jā, jā,» Kristaps, viņu paijādams, sacīja. «To tu arī vari…» Tad veda piekusušo uz mājām, lai viņš izguļas.


Trīsdesmit otrā nodaļa Lai gan latviešu garīgā un kulturēlā dzīve rādījās it kā nospiesta zem rusifikācijas žņaugiem, tā tomēr ritēja savos šauros rāmjos dzīvi uz priekšu un tiecās pat šos rāmjus lauzt. Notika pārsteigumi, varētu pat sacīt – lūzumi. Kāds Maskavas students J. Jansons Jelgavā pa brīvestības svētkiem (30. augustā) bija lasījis referātu ar virsrakstu «Jaunlaiku domas par latviešu literatūru» un izteicis tamlīdzīgus uzskatus kā Nina un Ernests Sutums. Publika, kā jau visu jaunu, bija saņēmusi referātu ar gavilēm, un vēlāk tas tika nodrukāts arī «Dienas Lapā». Nebija vēl līdz tam dzirdēts tik skarbs un nievājošs tonis par latviešu literatūru, rakstnieki tā norāti un nostādīti par garā aprobežotiem cilvēkiem, kā tas te notika. Vienalga, vainīgs vai nevainīgs, ar nodomu slikts raksts vai bez nodoma, visi dabūja no vietas! Tikai Kārlis pāris vietās tika atzīts, ka tas labi attēlojis strādnieku dzīvi, bet citādi viņš tika šausts un grauzts tāpat kā tie citi. Viņu tas nu gan neuztrauca. Vienkārt, viņš jau pazina šādus uzbrukumus no Ernesta un Ninas un, otrkārt, pazina daudz labāk tās idejas, par kurām jaunais maestro te runāja, nebūdams daudz vietās pats ar sevi skaidrībā. Varbūt tādēļ arī tas nebija pietiekoši izcēlis viņa darbos tās vietas, kur Kārlis jau bija uztvēris daudzas no tām «jaunām idejām», pēc kurām te prasīja, lai gan varbūt tumšākos vārdos aiz cenzūras apstākļiem. Bet, vispār ņemot, viss latviešu rakstnieku lielais vairums bija aizskarti līdz dvēseles dziļumiem. Jo kritikas tonis bija ne vien ass un nesaudzīgs, bet atstāja arī tādu iespaidu, it kā tas būtu netaisns, bez mēra beztaktisks, varētu pat sacīt – bezkaunīgs. Latviešu rakstniecībai pārmeta, ka tā nepavisam neaizskar reālo dzīvi, ka tā ar saviem romantiskiem tēliem lido no īstenās dzīves nost pa mākoņiem, ka rakstnieki neprot reālu dzīvi un tipus tēlot, ka tie kultivē savos stāstos un dzejās sīrupsaldu erotismu un ka tiem nepavisam nav pazīstamas Rietumeiropas jeb tā sauktās «jaunās idejas». Referents apstrādāja latviešu rakstniekus ar toreiz rietumos jau novecojušo Heines satīru un idejām. Varbūt viņam bija sava daļa taisnības, bet neba nu visi toreizējie latviešu autori sava prieka dēļ bija tādi. Tie bija šausmīgie cenzūras apstākļi, kas dažu labu spieda ar tik vien apmierināties. Tikai kritiķis šos apstākļus neizprata vai arī tos tīši noklusēja. Protams, tādā garā, kā Jansons to darīja, bija daudz vieglāk izteikties. Jo toreizējai cenzūrai pret tādām idejām nebija nekādu priekšrakstu. Toreizējais latviešu cenzors, valstspadomnieks Ruperts, kurš vēlāk tautas mutē pārvērtās par «veco rupuci», bija bargs vīrs, kurš, bez šaubām, zināja pamatīgi pareizticīgo baznīcas kanonu, bet kuram par kādām «idejām» nebija nekādas idejas. Viņa priekšrakstos stāvēja raudzīties uz to, ka netiek aizskartas pareizticīgo dogmas, netiek piekopts krievu valstij kaitīgs separātisms, netiek iztirzāti agrārapstākļi, ka latvieši nepropagandē sevi par kādu tautu un ka Krievija netiek apzīmēta kā kāda sveša zeme, bet vienkārši kā Iekškrievija. Bet tur nekas nebija minēts par kādām idejām, un ar sociālismu tam arī vēl nebija bijušas nekādas darīšanas. Vēlāk gan, kad tas aptvēra, kas tas sociālisms un kas tās tādas par idejām, tas tapa viņām nāvīgs pretinieks. Tad vēl tas: te jau tika nozaimota un nonicināta latviešu literatūra, kas bija taisni ūdens uz pārkrievotāju dzirnavām. Jo īpatnējo latvisko vairāk ārdīja un postīja, jo labāk. Viss tas, kopā ņemot, izskaidro, ka zem bargā Ruperta, kas knieba nost katru brīvāku asnu, varēja parādīties un trakot atklātībā tik radikāla kritika. Otrs pārsteigums bija, ka tanī pašā laikā «Mājas Viesis», kurš pēc Laubes Indriķa nāves tika vadīts no Kazimira īstā, tradicionēlā leitāniskā, t. i., īsti kristīgā, dievbijīgā garā, dabūja jaunu redaktoru un meta spalvu. Kāds ārzemēs studējis latvietis, Dr. K. Baloža lietā jau agrāk minētais Jēnas students, tagad Dr. philos. P. Zālītis, parakstījās «Mājas Viesī» kā redaktors. Jau pašā pirmā numurā P. Smits, lai gan toreiz vēl nebija profesors, bruka virsū Lautenbaha-Jūsmiņa meteoroloģiskai mitoloģijas metodei un apstrādāja viņa dieviņus uz nebēdu. Lautenbahu-Jūsmiņu agrāk «Austrumā» bija paplucinājis Zeiferts, tagad tas dabūja otru smagu triecienu, kas kopā ar «jaunlaiku domām» sagrāva galīgi viņa autoritāti. «Dienas Lapa» nikni sāka uzbrukt dieviņiem, vecu lietu krāšanai, veciem brunčiem, pastalām un rindukiem, zākāja «ozolu


dēlus» un «liepu meitas» un «Mājas Viesis» tāpat. Tas slavēja rietumu idejas, mudināja arī uz sieviešu emancipāciju, mācīja saprast «reālo dzīvi» un ieteica vēl censties pēc zinātnēm. Viss tas radīja latviešu gara dzīvē zināmu saviļņojumu. Aizskartie līdzšinējie tautas vadoņi, filistri un krāsneši, skaitās un spļaudīja par tādām neģēlībām, bet bija spiesti tās lasīt, tādēļ ka tas bija kas jauns. Likās, it kā «Dienas Lapa» un it sevišķi «Mājas Viesis» gūtu tautā zināmas pozīcijas. Bet arī no otras puses notika, kas varēja sacelt vispārēju ievērību. «Baltijas Vēstnesis» bija sasniedzis savu divdesmit piecu gadu pastāvēšanu un taisījās to iezīmēt ar lielisku jubileju. Jau Dīriķa laikā darbi tika uzsākti pie piemiņas raksta sastādīšanas, kas sastāvēja no īsas «Baltijas Vēstneša» vēstures un viņa līdzstrādnieku biogrāfijām. No ievērojamākiem līdzstrādniekiem pie tam vēl bija nodomāts sniegt ģīmetnes. Arī Kārlis tika uzaicināts pienest redakcijā savu ģīmetni. Tā kā viņam tādas vēl nebija un līdzekļu trūkuma dēļ tas nespēja no jauna noņemties, tas bija spiests no šī uzaicinājuma atteikties. No viņa parādījās gan neliela biogrāfija, bet ģīmetne izpalika. Turpretim Pudiķis bija ievietojis savu visjaunāko fotogrāfiju un vēl ar deķeli galvā «Selonijas» krāsās, kas natūrā tam vēl nemaz nebija atļautas nēsāt. Starpiņam un viņa mammai vaigi aiz prieka staroja vien, noskatoties, kādā godā viņa znots bija ticis. Arī Herta sajuta iemeslu būt uz savu vīru lepna. Šo lielo, pabiezo grāmatu, kurai cena bija nolikta uz vienu rubli, «Baltijas Vēstnesis» divdesmit piecu gadu jubilejas gadījumā piesūtīja par brīvu visiem saviem abonentiem un arī visiem tiem, kas viņu no jauna gribēja abonēt. Kurš gan negribēs grāmatu, kur par to naudu tik daudz lasīšanas un bildes. Laikrakstam caur to lielā mērā pieplūda jauni abonenti, kuri tādēļ vien atkrita no «Dienas Lapas». Pēdējās pastāvēšana, neraugot uz to, ka tā tik lieliski uzstājās, kļuva tīri problemātiska. Bez tam vēl reizē ar to Rīgas Latviešu biedrībai iekrita divdesmit piecu gadu pastāvēšanas svētki. Tie tika grezni svinēti, pulcēja daudz viesu un tautiešu un cēla biedrības prestižu. Līdz ar to jaunais teātra direktors P. Ozoliņš iesāka sezonu ar jaunām lugām. Starp citu, kādas jaunas rakstnieces Aspazijas drāmu «Vaidelote», par kuru jau Birzmanis Kārlim stāstīja. Viens cēliens no šīs «Vaidelotes» tika izrādīts jau jubilejas svētku izrādē, kas jauno rakstnieci ar vienu rāvienu padarīja populāru. Tās bija jaukas svētku dienas, kas Kārlim stāvēja priekšā, bet tas prasīja arī izdevumus. Kam kabata neklausīja, tam bija ļoti grūti. Kārļa saimnieciskie apstākļi tapa arvien ļaunāki. Ko tur mag. Birzmanis un letoņi runāja par rakstnieku stāvokļa uzlabošanu, tās visas bija tikai tukšas valodas. Latviešu rakstnieks, pat tāds, kurš bija visu mutēs, saimnieciskā ziņā bija un palika nožēlojama parādība. Katram lauku kalpiņam ienāca tik daudz, ka tas varēja ne vien sevi, bet arī sievu un bērnus uzturēt. Tas ienāca arī pilsētā ikvienam, kas bija algā; tas ienāca katram dienas strādniekam, kučierim, ielas slauķim, ja tikai tas strādāja. Bet tas neienāca latviešu rakstniekam pie tā atalgojuma. Kārlis, starp citu, uzsāka arī kādu lielāku darbu, strādāja dienas un naktis ar maziem pārtraukumiem, kad tam vajadzēja iziet uz iekšpilsētu. Viņš piespieda savus gara spēkus, ka vairāk vairs nevarēja, un manīja jau, ka viņa citreiz nesatricināmā veselība paliek gurda. Bet ar visu to viņš ilgi vēl nenopelnīja tik daudz, lai segtu savas un savēju visnepieciešamākās vajadzības. Viņam vajadzēja lienēt un aizņemties uz priekšu, piekopt sistēmu, kura tam līdz kaklam bija pretim. Bet ko darīsi? Bērnus nevar neēdušus turēt un pats arī ne ar gluži tukšu vēderu strādāt. Ja nu šādos apstākļos tiem trim pienāktu vēl klāt ceturtais?! Tas būtu traki!… Nē, nē, to nevarēja pielaist, viņš apņēmās laboties. Viņam bija žēl savas dievinātās, daiļās Lūcijas, uz kuru gulstas vissmagākā nasta un kura atdod priekš viņa ģimenes laimes savas sirds asinis. Viņas šaurais vaidziņš tapa arvien šaurāks, un viņas spulgās acis pat sāka mirdzēt drudžaini. Agrāk tā ar Kārli kaitējās, ka viņš muļķis, precēdams nabadzi. Tagad, kur lieta tapa nopietna, viņa nesacīja vairs nekā, jo no kailās patiesības nevarēja vairs nekādu joku iztaisīt. Jo nu arī Kārlim pašam pie sevis bija jāatzīst: «Kāda vieglprātība iedoties laulībā ar nepietiekošiem eksistences līdzekļiem! Jo jāzina ne tikvien, kā jaunas dzīvības pasaulē laist, jāzina arī par viņu budžetu.»


Bet tad viņu pašu šāda doma nejauki aizskāra un ievainoja. Kā? Vai tikai tas pelnījis mīlas laimi, kas par to var nolikt galdā banknotes un naudas summas? Vai katram vienam ar savu darbu nav tiesība uz nodrošinātu eksistenci? Kā tas ir dabā? Vai tur mīla nav augstākais bauslis, kas neprasa ne pēc kā?… Tur nevajag nekādas garantijas, tur nav samaksas un nav arī prostitūcijas. Tā tikai sākas cilvēku sabiedrībā, samaksātā un nodrošinātā mīļa. Viņš ar savu darbu nespēj to nodrošināt. Darbs ir kapitāls, to viņš zina no tautsaimniecības. Par visu, ko mēs saucam par mantu un kapitālu, mums jāpateicas mūsu darbam. Kāds tautsaimnieks pat mācīja: kapitāls ir aizkrāts darbs. Bet viņa darbs? Vai tas tik zemē metams un nevajadzīgs? Vai tas nekas nebija un neko nespēja nodrošināt? Nē, tas bija ļoti vajadzīgs. Bez viņa, tāpat kā bez katra garīgā darba, tautas garīgā attīstība apsīktu, mākslas sajūta izsīktu un viss ietu atpakaļ no civilizācijas mežonībā. Jo visa tauta jau dzīvi atsaucās uz katru vienu viņa jauno darbu, to slavēja un cildināja, tikai negarantēja viņam eksistenci! Pie tam vainīga tikai sabiedriskā vienaldzība. Tādēļ viņu dažreiz sagrāba nevaldāmas dusmas uz visu sabiedrību, bet vēl jo vairāk uz tiem vīriem, kas viņas priekšgalā. Tie ne vien vienaldzīgi, tie tieši strādāja pretim viņa eksistencei. Bet vēl viņš gluži nezaudēja cerības, ka apstākļi reiz grozīsies. Pēc Dīriķa nāves par «Baltijas Vēstneša» šefredaktoru nāca A. Vēbers. Ar viņu kā jaunlaiku cilvēku Kārlis gribēja reiz pamatīgi un nopietni izrunāties. Viņš katrā ziņā to sapratīs un atjaunos agrāko tarifu, kas taču maza lieta un nav neiespējams. Bet pie šādas izrunāšanās viņš tik drīz netika. Lieta tā, ka viņš bija piesiets pie istabas, jo bija jau stipri vēls rudens un viņam nebija mēteļa. Viņa veco mēteli, kas arī jau bija nogājis uz pēdējo tūkstoti, viņa dārgā Lūcija aiz ekonomiskiem iemesliem tai cerībā, ka viņš dabūs jaunu, bija izstrādājusi. Bija iztaisījusi no tā Lāčplēsim kamzoli, Maigai segu un arī Jurim šo to. Viņa jau būtu varējusi tam nolūkam izlietot arī savu stipri nonēsāto rotundi, bet tai nebija izredzes tik ātri tikt pie jaunas. Arī Kārlis nebija ticis pie kā jauna, bet nu ziema uznāca ļoti ātri, un laukā sāka jau salt. Viņš tādēļ nevarēja nekur iziet un, kad bija neatliekama vajadzība, tad izgāja svārkos. Uz ielas visi ļaudis uz viņu noskatījās, it kā tas būtu prātu zaudējis. Vēl vairāk tas pašam ķērās pie kauliem, jo apsaldējās un bija spiests dažas dienas palikt gultā. Viņš savai slimībai gan mēģināja izgudrot šādu vai tādu citu cēloni, bet Lūcija nebija piemānāma. «Bez pienācīgām virsdrēbēm, mans mīļais draugs, tu ne pēdu no mājas nekustēsi!» tā stingri noteica. «Žēl, ka tev pa šauru mana rotunde, tu varētu pagreznoties ar to. Kungiem jau arī tagad tādas modes…» «Tavs joks jau ļoti labs,» Kārlis pasmējās, «tikai, sasodīti, man stāv priekšā neatliekamas iziešanas. No «māmuļas» jubilejas nekādi nevaru izpalikt, no «Baltijas Vēstneša» tāpat. Un naudas priekš jauna mēteļa nav. Sasodīta dilemma!…» Šīs lietas dēļ viņš pat jutās spiests rakstīt tēvam uz laukiem vēstuli. Atnāca atbilde, ka gads šogad tik slikts, ka nevar ne kapeikas sūtīt. Māte gan sūtīšot gabalu lauku pašdarinātas vadmalas, lai liekot no tās pataisīt. Prastāka jau nu gan viņam, kā kungam, tā drēbe esot, bet ko tur var darīt. Bet drēbe vēl nebija atnākusi, un viņas pašūšana tam darīja vēl otras raizes. «Ja jau tā lieta tik neatliekama, tad jau mētelis būtu no kāda jāpalien,» Lūcija gudri ieminējās. «Kad es biju korporācijā, tad tādos gadījumos tā bija parasta lieta,» Kārlis paskaidroja. «Bet tagad? Kur ņemsim buržuju, kas aizdos proletārietim savu mēteli?…» «Varbūt no mūsu saimnieka varētu?» Lūcija ieminējās. «Varētu tam teikt, ka par nožēlošanu skroderis mēteli nav noteiktā laikā pagatavojis, bet tev neatliekama iziešana…» «Nē, nē, no saimnieka ne!» Kārlis, drusku padomājis, iesaucās. «Viņš jau tā, kad ienāk pie mums, vērtē ar acīm mūsu bagātību. Tādam cilvēkam, kas pat no otra grib aizņemties mēteli, tas neviena rubļa īres vairs nekreditētu. Sekas no tam – mūs izsviestu no dzīvokļa…» Lūcijai bija viņam jāpiekrīt. «Tā gan ir… Bet kā tad lai to lietu izdarām?» Jā, tur bija galvas lauzīšana! Lāčplēsis, savas plaušas mēģinādams, sāka dziedāt un kliegt, Maiga


pēc viņa mūzikas lēkāja, un mazais Juris šūpulī sāka brēkt pēc barības. Tiem visiem gar šo dilemmu nebija nekādas daļas! Beidzot Ērkulīša māte zināja rast padomu. Viņa gan pirms parunāja klusu ar Lūciju. Necik sen tā bijusi pie dēla pēc mēneša naudas, pie kam tai bijusi tā laime pacienāties pie viņa cienīgās. Pie tam viņa novērojusi, ka viņas dēlam daudz un dažādas drēbes un arī lieki mēteļi karājas pie sienas. Varbūt viņa varētu aiziet un parunāt ar to vedeklu? Iemeslu jau kādu var atrast: skroderis aizkavējis un steidzīga vajadzība. Varbūt viņa aizdotu uz kādu laiku? Viņas iepazīstināja ar šo priekšlikumu Kārli, kuram gribot negribot to vajadzēja pieņemt. Vecīte aizgāja un pārnāca ar tādu mēteli, ko vajadzēja tīri apbrīnot. «Karoškoks» uz muguras – tas varēja it labi noderēt ir meža kungam, i kupčiem, kas brauc pa tirgiem. Kārlim tas bija gan drusku paērts, bet silts, un tā bija tā galvenā lieta. Lai nu kā, jautājums ar to bija izšķirts, un Kārlis noliktā laikā varēja ierasties «māmuļas» jubilejas svētkos. Lūcijai piedalīties neatļāva budžets. Pirmā diena sastāvēja no svētku akta un viesu delegātu apsveikumiem. Kā jau parasts, tad tādās reizēs tiek lietots daudz tukšu, lieku vārdu un viens un tas pats atkārtojas līdz apnikumam. Bet nez kādēļ Kārlim likās, ka tik seklas un banālas runas kā šodien tas sen nebūtu dzirdējis. Pārskats tika sniegts bāls, sekls un bez dzīvības. Un tie, kas gribēja runāt ar jūtām, izvērtās skaļā patosā. Neviena dzīva jūta, neviena patiesa doma! Neviens nebija izpratis sava laika garu, neparedzēja, kas var nākt, nesaprata tautas mērķus un centienus. Šinī svarīgā brīdī, kur bija vietā teikt nopietnu vārdu, kam bija cieti saliet kopā visu jūtas uz cietu apņemšanos par savas tautas eksistenci un nākotni, tur nemitīgi atkārtojās tukšas frāzes, kas tikai radīja žāvas. No šī svētku akta Kārlis aizgāja uz māju stipri neapmierināts. Otra diena, ja arī tā nedeva tik daudz sirdij, tad toties vairāk vēderam. Bija goda mielasts, pie kura piedalīšanās maksāja divi rubļi piecdesmit kapeikas, bet par to sniedza arī četrus gājienus. Kārlis dabūja pie galda vietu starp saviem jaunajiem letoņiem kuri jutās ļoti pagodināti un pastāvēja uz to, ka viņam jātura runa. To viņš bez tam jau arī pie sevis bija apņēmies. Viņam bija kaut kas sakrājies uz sirds, ko tas nevarēja ilgāk paturēt pie sevis, bet kas bija jāizsaka. Tikai bija jāgaida, kamēr pienāks rinda, jo bezgala daudz runātāju vēl bija priekšā. Šīsdienas runas no vakarējām atšķīrās caur to, ka tās bija pastiprinātas ar alkohola spēku. Tika uzsauktas neskaitāmas augstas laimes pirms augstai valdīšanai, gubernatoriem, augstākiem administratoriem, un arī žandarmērijas priekšnieks nepalika tukšā. Tad atkal biedrības priekšniekam, runas vīriem, redaktoriem, korporācijām, laikrakstiem, komisijām, tautas darbiniekiem utt. Alkohola tvans jau it stipri bija gaisā manāms. Nopietno svinību arvien vairāk pārvarēja jautrība. Aplausi bez laika, starpsaucieni pie runām, ar vārdu sakot, visa sabiedrība viena kņada. Tāds bija garastāvoklis, kad pienāca Kārļa rinda. Viņš knapi ko varēja sadzirdēt, kad tika nosaukts viņa vārds, un devās uz katedri. Ieņēmis tur vietu, viņš gaidīja, lai troksnis daudzmaz aprimtu, kas arī pa daļai notika. Liela daļa publikas lūkojās uz viņu šurp ar vislielāko ziņkārību. «Mēs esam uzsaukuši kuplas laimes lieliem un maziem, bet vienu mēs esam aizmirsuši! Mēs, latvieši, it visi esam cēlušies no vieniem un tiem pašiem arājiem. (Publikā saucieni: «Lai dzīvo mūsu zemkopji un gruntnieki!») Jā, lai viņi dzīvo un dzīvo arī citas ļaužu šķiras, kas ietilpst mūsu tautas saimē. Mūsu zeme mums laupīta, ar sūri grūtu darbu mēs to esam atpirkuši no saviem apspiedējiem. Mēs neesam mantojuši it nenieka, par visu, kas mums ir, mums jāpateicas mūsu darbam. Tādēļ neaizmirsīsim savu darba tautu, savu strādnieku šķiru, kura ar savām sastrādātām, tulznainām rokām pastāvīgi rada jaunas vērtības. (Liels burkšķis starp studentiem.) Apmierināties, es gribu ar to sacīt – lai viņa netiek atskaldīta no mūsu tautas celma un neaiziet pa internacionāles ceļu, kurp viņu aicina. Rīgas Latviešu biedrība top dēvēta par «tautas māmuļu». Lai viņas durvis un vārti būtu atvērti priekš visiem latviešiem, katram lai te būtu sava daļa! Viņai vajag aizstāvēt it visas tautas intereses, arī mūsu mazo brāļu un strādnieku. (Atkal troksnis, kurš pieņemas.) Žēl, ka viņa šinīs svētkos nav reprezentēta. Lai visi tie, kas darbu strādā, ir


paēduši un tiem nav jācieš bads! Še, «māmuļā», lai ir tā vieta, kur mēģina izlīdzināt un mīkstināt asās šķiru pretišķības, kas gan nav iespējams katrā gadījumā, bet mūsu tautas intereses mums visiem ir tomēr vienas un tās pašas. Es tādēļ paceļu savu kausu uz mūsu darba rūķu labklājību… Latvju strādnieku šķira lai dzīvo augsti!» Viņam pretim raudzījās nicinošas sejas, visvairāk no korporeļu saimēm. Neviena balss neatsaucās – uz brīdi kapa klusums. Tad atkal dzēruma troksnis un vispārējs piktums par viņa runu. It kā sirdī trāpīts, Kārlis nokāpa no katedra un devās atpakaļ uz savu vietu. Lielākie fanātiķi viņu vēl ceļā mēģināja aizturēt. «Jūs gribējāt runāt Jansona garā, bet tas jums neizdevās,» kāds jauns studentiņš viņam sacīja. Un kāds prātīgs filistrs ar griezīgu smīnu tam pasacīja: «Jūs mēģinājāt propagandēt sociālistu mācības, bet tām Latvijā nav vietas.» «Sveiks, draugs, uzdzersim uz taviem panākumiem!» viņa galda biedrs Fricis Kārkluvalks ironiski sniedza pretim kausu. «Panākumiem, patiešām!» Kārlis attrauca. «Strādnieku šķira nu reiz ir no «māmuļas» atraidīta un te nekad vairs nenāks…» «Es tevi tagad tik mācos no tās puses pazīt,» Plutu Vilis, ar kuru tas jau kādu laiciņu stāvēja uz «tu», tam smaidīdams sacīja. «Tas jau izklausās ļoti radikāli, un vai mums, latviešiem, tas vajadzīgs?…» «Latviešiem visiem pēc savām dabiskām interesēm vajag būt kreisiem, ļoti kreisiem cilvēkiem!» Kārlis nopietni sacīja. «Tikai caur korporeļu un tautas vadoņu kļūdu notiek it kā novirzīšanās uz labo pusi un masu skaldīšanās… Tā ir mana pārliecība…» «Kāda jau nu katram tā pārliecība!» Plute vēl piebilda, tad pārgāja uz citu tematu. Letoņu tonis pret Kārli bija manāmi atsalis, un arī citādi viņš pēc notikušā nejutās omulīgs. Viņš piepeši juta, ka visa šī atmosfēra viņu smagi nospieda, viņam vajadzēja svabada, tīra gaisa. Bez liekām ceremonijām tas atvadījās pa franciski un devās uz garderobi. Viņam uz pēdām sekoja Ērkulītis, ko viņš darīja katram, kas šovakar izņēma savu garderobi. Viņš, lūk, garderobē pamanīja savu mēteli, ko bija pircis no kāda dzērājbrāļa un kas droši vien varēja būt zagts. Vīnūžniekam bieži vien jāredz, kā viņš tiek pie savas naudas, un neņems viņš pretim, ņems cits. Tā viņam bija krājumā daudz drēbju, kuras tas par lētu naudu pārdeva. Tikai pirms vajadzēja drusku ko pārgrozīt, jo agrākais īpašnieks savu drēbes gabalu varētu uzzīmēt, un tad ir dumji. Šim mētelim vēl nekas nebija darīts, un tādēļ Ērkulītis bija ļoti uztraukts. Nekā nezinādams par mēteļa aizlienēšanu, tas gribēja redzēt, kas to paņems un kā viņš te nonācis. Kad garderobjers to izsniedza Kārlim, Ērkulītis it kā izbrīnījies visu uzlūkoja: «Vai tas jūsu mētelis?!» Kārlis novērsās sāņus un likās, it kā to nedzirdētu. Bet Ērkulītis nelikās mierā. «Nē, nē, bez jokiem, sakiet man, – vai tas jūsu?…» Kārlis atradās pavisam neveiklā stāvokli. «Tas jau laikam būs jūsu,» tas piesarcis atbildēja, «no jums palienēts… Atvainojat, ļoti nepatīkami man – –» «Nekas, nekas, es tikai tāpat gribēju zināt,» Ērkulītis mierināja. «Atvainojat mani, ka es par aizlienējumu neko nezināju. Tā lieta ir kārtībā, valkājat vien! Silta drēbe, laba drēbe, es jums viņu varu pavisam pārdot, ja gribiet. Tikai drusku būtu jāpārgroza…» Kārlis vēl gribēja atvainoties, ka tas spiests lietot viņa īpašumu, bet Ērkulītis viņu nelaida pie vārda. «Ak nu, tur taču nav vārdam vietas! Vai tad nu pirmoreiz mēs aizņemamies viens no otra mēteli vai ko citu?… Vai dieviņ, kas tad nu tur tik daudz! Es jau vēl varu būt lepns uz to, ka latviešu rakstnieks nēsājis reiz manu mēteli…» «Nu tad ļoti pateicos!» Kārlis, pieri saraucis, viņam sniedza roku, jo viņam nepatika Ērkulīša uzbāzīgais, draudzīgais tonis un arī, ka tas lietu velk arvien vairāk plašumā. «Veseli, veseli, staigājat laimīgi!» Ērkulītis klanīdamies spieda viņa roku. «Tikai neaizmirstiet rīt ierasties uz kaķu brokasti. Tas būs ļoti interesants…»


«Būšu!» Kārlis atteica un, uzkāpis pa trepītēm, devās pa durvīm laukā.– – – – – – – – – – – – – – – – ––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––– Otrā rītā viņš pēc vakardienas notikuma sajuta patiešām lielas paģiras. Lai gan viņš līdz sirds dibenam bija pārliecināts par savu taisnību, taču ar visu šo sabiedrību tas tagad stāvēja asā opozīcijā. Nekas, – viņu «kaķu brokastis» tam nevarēja kaitēt, un tādēļ viņš devās atkal uz «māmuļu». Galdi šoreiz bija klāti apakšā restorācijas zālē, lai netraucētu augšā pārējos jubilejas rīkojumus. Pašā vidū kā paģiru simbols bija uzstādīts pelēki rankains runcis, no gumijas pagatavots, bet tika no visiem apbrīnots un sacēla jautrību. Galdi pildījās ar «sakaterējušiem» svētku dalībniekiem. Liela daļa no laukiem un citām pilsētām bija aizbraukuši jau uz mājām. Tādēļ rindas bija daudz retākas nekā vakar. Korporācijas, kā jau parasts, bija nošķīrušās atkal par sevi, seloņi savā stūrī un letoņi – savā. Kārlis arī šodien pieturējās pie tiem pašiem letoņiem, par ko daži no viņa agrākiem komiltoņiem šķībi vien noskatījās kā uz pārgājēju. Bet tiem vajadzēja saprast, ka lieta citādi negāja, jo pie viņiem sēdēt tas arī nevarēja. Viesi ēda, dzēra un spirdzinājās. Valodas bija tādas paknapas, un runas arī nekādas netika turētas. Lielāka dzīvība tikai radās drusku vēlāk, kad tika nolasītas telegrammas un apsveikšanas raksti, kuru bija bezgala daudz un kuri nāca vēl arvien no jauna klāt. Tos nolasīja pēc kārtas biedrības priekšniecības locekļi un runas vīri. Ja kāds no lektoriem kādai no korporācijām bija nesimpātisks, tad tā taisīja pretdemonstrācijas un traucēja lasīšanu, tā ka tas bija spiests atdot savu vietu citam. Ja tam bija pretim otra korporācija, tam klājās tāpat. Kamēr tad beidzot pie tādiem, kas abām pusēm bija patīkami, studenti izturējās, kā vajadzīgs, un aplaudēja tikai pēc nolasītā apsveikuma beigām. Apmēram brokasta vidū, kad omulība bija vislielākā, zālē piepeši ieradās Lapas Mārtiņš. Jau krietni iemeties, spīdīgām, nosmulētām krūtīm. Kā rādījās, tas nebija nācis visai miermīlīgā nolūkā. Varēja būt, ka viņš savā švunkā bija samisējies un noturēja šos «līgusoņus» un «ozoldēlus» par dienlapniekiem un tātad saviem dabiskiem ienaidniekiem. Bet varēja būt, ka šoreiz arī pašu mājās viņš nebija apmierināts. Viņš, vecs rakstnieks, nebija ielūgts kā goda viesis, lai gan daudzi, kas jaunāki par viņu, bija ielūgti un ēda un dzēra par brīvu. Katrā ziņā viņam bija kas sakrājies uz sirds, jo šķielēdams rādīja studentiem ar pirkstu un smēja savu nicinošo smieklu. Studenti sniedza viņam pretim kaķi, par ko vecais Lapa kļuva tīri traks. Izrāvis tiem runci no rokām, viņš gribēja to saplēst gabalos, samīt zem kājām, – bet ko padarīsi tam, kas no gumijas?! Visai auditorijai par to bija gardi smiekli. Galu galā viņu apmierināja un piesēdināja pie galda Kārļa tuvumā. Visi uzķēra lietu no jocīgās puses, bet Kārlis nopietni sacīja: «Es saprotu viņa garastāvokli… Latviešu biedrības divdesmit piecu gadu attīstību apskatot, cildināti tik daudzu vārdi! Cik tie to pelnījuši, es negribu uzmeklēt. Bet vienu gan neviens nevarēs noliegt: vecam Lapam ir lieli nopelni latviešu rakstniecībā, tātad latviešu attīstībā. Tikai neviens ne ar vārdiņu viņu nav aizņēmis… Tas viņu sāpina…» Tas arī bija tas patiesais iemesls. Šis apstāklis padarīja arī citus domīgus, un studenti domāja, ka uz viņu vajadzētu turēt vienu runu. Kāds letonis arī piecēlās, piešķindināja glāzi un uzkāpa uz krēsla. Tā kā tam bija lielas dāvanas uz visiem dialektiem, tas iesāka malēniešu izloksnē. Runāja par kādu vīru, kura vārdu priekšlaicīgi neminēja, bet kuram lieli nopelni latviešu rakstniecībā un dzejas laukā. Pieveda dažnedažādus piemērus, tā ka pat Lapa jau sāka uzmanīgi klausīties. Bet, tiklīdz tas nāca klajā, ka šo slavējamo vīru sauc Lapas Mārti��u, pēdējais to pieņēma par izsmieklu. Iekliedzās kā indiānis un sāka no jauna trakot. Klupa atkal kaķim virsū, gribēja to sagriezt un sadurt, bet nazis un dakšiņas negāja šinī gumijas daiktā iekšā. Viņš nespēja neko citu kā mīdīt to zem kājām un kliegt. Bet nu arī Starpiņam, kas bija vecākais kārtībnieks, ar to bija diezgan, jo katrai lietai ir savas robežas. «Ko jūs te dariet?! Kā jūs iedrošināties te biedrībā skandalēt?!» Un no otras puses piesteidzās Ērkulītis, kas arī bija kārtības komisijas loceklis. «Ko jūs gan domājat?! Uz vietas ārā, projām, marš!…» Lapa nebūt nedomāja paklausīt. Atlēcies kādus soļus atpakaļ, tas šķielēdams mēdīja: «Desu puikas,


desu puikas!» «Kas par daudz, tas par daudz! Vai jūs kādā kreipītē domājat ienākuši?» Starpiņš brēca. «Te ir Rīgas Latviešu biedrība…» Viņš saķēra Lapu pie vienas rokas, Ērkulītis pie otras un, nelūkojot uz viņa spirināšanos, vilka to uz durvju pusi. Tagad Vēbers, kurš, lasot no katedra apsveikumus, pie šī trokšņa bija apstājies, metās kā lauva viņu vidū. «Lieciet viņu mierā… Tas ir «Baltijas Vēstneša» līdzstrādnieks!» tas, pērkonbalsī saukdams, abiem kārtībniekiem piesteidzās. Kad tie viņu neizprazdami uzlūkoja, tiem lēnākā balsī piebilda: «Esat tik laipni, kungi, atstājat viņi man…» Abi kārtībnieki atlēcās nost, un Lapa asarām acīs gaudoja: «Sodiet mani, tētīt, periet mani, dariet ar mani, ko gribiet, tikai no vietas projām nedzeniet!… Es jums strādāšu, es jūs klausīšu…» Viņš krita savam jaunam maizes tēvam pie rokas… Ar mokām Vēbers to viņam atrāva, jo, vienkārt, viņš roku laizīšanai principā bija pretinieks un, otrkārt, Lapas bārzda un ūsas bija slapjas un neomulīgas. No vietas atlaist viņu arī nevienam nebija nācis prātā, drīzāk bija dzirdamas baumas, ka nākamai jubilejai par godu visiem «Baltijas Vēstneša» redakcijas locekļiem un tamlīdz arī Lapam algas tiks palielinātas. Tādēļ tas bīstījās pavisam par velti. Paņēmis savu līdzstrādnieku zem rokas, Vēbers izveda to garderobē, līdzēja tam uzvilkt mēteli, izveda tad uz ielas, pasauca fūrmani, kuram pēc tam, kad Lapa bija pasacījis savu dzīvokļa adresi, samaksāja un pavēlēja pasažieri aizvest uz mājām. Pa to laiku iekšā iestājās it kā pārtraukums un klusums. Pacēlās balsis, ka kādam Vēbera vietā vajadzēja turpināt apsveikumu nolasīšanu. Starpiņš, drusku padomājis, nāca pie apņemšanās, ka arī viņš it labi varētu izpildīt šo lomu. Balss viņam bija ļoti skaļa – orgāns spēcīgs, tikai labi saredzēt vairs nevarēja, bet, kad uzlika savu zelta brilli, tā viņam piešķīra cienīgu izskatu. Bet, tiklīdz tas uzkāpa katedrī, tas dabūja pārliecināties, ka tam nav simpātijas ne pie letoņiem, ne pie seloņiem un pie pēdējiem vismazāk. Pretdemonstrācijas bija nepārprotamas un arvien auga. Vēl jo vairāk kur tas nebija stiprs ne vecā, ne jaunā ortogrāfijā un no sapulces viņam izdarīja koriģējumus. Starpiņš tad bija spiests apstāties un par lietu pamatīgāk pārliecināties. «Kā tad tas alzo ir?» tas burtoja. «Jā, jā, jā, itin pareizi…» Tas sacēla vispārīgu jautrību, un lieta no svinīgā noslīdēja komismā. Publika demonstratīvi aplaudēja un vistrakāk seloņi. Dr. Volframs, kas sēdēja Kārļa tuvumā, zīmīgi sacīja: «Das da ist eine gefahrliche Ecke!» (Tas tur ir bīstams stūris!) Švīgerzons Pudiķis sēdēja tikpat kā uz adatām, skrullēja ūsiņas, bet nespēja neko darīt. Pašā viskritiskākā brīdī atgriezās atpakaļ Vēbers un uzņēmās pats savu pienākumu. Starpiņš noslaucīja sviedrus un atvieglots uzelpoja. Lieta ritēja atkal savu kārtējo gaitu. Oficiālā daļa «kaķu brokastīm» beidzat nobeidzās vai, labāk sakot, viss, kas galdā, bija noēsts un nodzerts. Viesi sāka nošķirties pulciņos un iedzert uz savu roku. Sevišķi redzēja kopojamies letoņus ar seloņiem, lai gan abu attiecības nebija diezin cik labas. Tie uzsāka kopīgi tā saucamo «apis» gājienu (atvasināts no seno ēģiptiešu vērša «Apis»), t. i., simpātiskos večus, kuriem katrā ziņā vajadzēja būt «tautiešiem», tas nozīmē, ar akadēmisku izglītību, no muguras puses nozaga ar visu krēslu un aiznesa pie sava pulciņa. No viņu viedokļa tas bija pārāk liels gods, un nozagtie filistri tūdaļ lika uzstādīt katrs savu mučeli. Par alus trūkumu nebija vairs ko bēdāt. Tā viņi tur dzīvoja par sevi, turēja runas un dziedāja savas buršu dziesmas. Palika ārpusē vēl diezgan goda vīru, kurus arī it labi varēja zagt, bet tas netika darīts, tādēļ ka tie nebija akadēmiķi. Vienīgais izņēmums tika pielaists ar Pēteri Krauklīti, bet tālāk citus nezog ne akli! Piemēram, Starpiņš ar prieku būtu savu mučeli izmaksājis un vairāk arī. Tur vēl bija citi, kuri it kā maldināti velti gaidīja, piemēram, fabrikants Mārcis, kura švīgerzons advokāts Mikentāls jau dzīvoja pa viņu pulku. Tāpat Ērkulītis un citi. Tie tādēļ savilkās visi cietāk savā kompānijā un iztaisīja otru cirķeli.


Kārlis, kas arī atradās viņu vidū, drīz vien kļuva par to viduspunktu, ap kuru viss grozījās. Veči pa lielākai daļai bija lasījuši viņa darbus, kas viņiem ļoti patika, un tādēļ tie viņu cienīja. Bet viņi nevarēja aizmirst, ko viņš vakar bija sacījis par strādniekiem. «Vai zin' jūs, rakstnieka kungs!» fabrikants Mārcis iesāka. «Es jūs' romān's esmu lasījis un jūs ļoti cienu, bet, ko jūs vakar par tiem strādniekiem runājāt, tam es nepavisam nevaru piekrist! Par ko viņam augstas laimes? Vai viņš savu algu nedabū? Jau tā grūti ar viņiem iztikt, bet nu tiem vēl tiek iepūsts: skat, kas mēs par vīriem?! Tad jau ikurāt viņi paliek tie kungi, un mēs vairs nekas nav…» «Labi, ka jūs uz to nāciet, mēs to lietu varam pārrunāt,» Kārlis atbildēja. «Es jau izteicu tikai savu subjektīvo pārliecību un pavisam nezinu, vai tā droši iespējama. Vai strādnieki gribēs ar pilsoņiem kopā iet? Patiesībā ņemot, es runāju vairāk jūsu nekā strādnieku interesē…» «Ak, ko jūs tik daudz ar tiem strādniekiem?!» Mārcis sapīcis atmeta ar roku. «Iztiksim bez viņiem.» «Strādnieki tikpat nepieciešami kā citas šķiras,» Kārlis smaidīdams atbildēja. «Kā fabrikantam jums to vislabāk vajadzētu zināt. Kā tad jums būtu iespējams ražot, ja jums nebūtu strādnieku?» «Vai dieviņ, – nebūtu? Kur tad šie paliktu, kad nebūtu?!» Mārcis iesaucās. «Nu, lai iet arī, nav vajadzīgs! Dabūtu citus, iževicus, polīšus…» Viņam ar saviem strādniekiem bija savs mazs «kreņķis», un dažreiz viņš ar tiem bija jau saskrējies. Viņš nebūt nebija pret tiem suns, bet līdz šim ļoti labi bija ar tiem izticis. Viņam arī nebija žēl, ka strādnieki vairāk ko nopelnīja, un tādēļ labprāt izdeva darbus uz akorda. Viņam bija prieks, ka pie tam ierāva, jo arī viņam pašam tas nebija par sliktu. Bet nu pašā jaunākā laikā radās tādi «muzikanti», kas no akorda darbiem nekā negribēja zināt un musināja arī vecos strādniekus uz tiem neielaisties. Mācīja, ka vajag strādāt tikai astoņas stundas dienā, lai it visiem strādniekiem pietiktu darbs. Šie arī pie darba tā nemaz nesteidzās un, tiklīdz pulkstenis sita vai signāls svilpa, ne soli nespēra vairs, it kā tas būtu grēks – priekš darba devēja vēl roku pakustināt, vismaz nolikt lietu savā vietā. Tāda gnīdošanās viņam nepatika. Strādnieks lai nopelna, viņam nav žēl, bet lai tas strādā arī! «Labi, dabūsat iževicus, polīšus,» Kārlis turpināja, «bet tie tāpat strādnieki! Sociāldemokrātu mācības jau iziet uz to, ka strādniekam nav nekādas tēvijas un tautības. Tas ir internacionāls. Bet es vēlos, lai mūsu strādniekiem tiktu ieaudzēta… tie var aizstāvēt savas atsevišķās šķiru intereses, bet vispārējos jautājumos iet kopā ar mums. Tādēļ es uzsaucu augstas laimes visai strādnieku šķirai, lai arī tā atzītos kā pilntiesīgs tautas loceklis un strādātu līdzi pie vispārējā tautas kultūras darba! Ka lai arī viņi «māmuļā» lai justos savās mājās, – bet kā tas viss būtu iespējams, ja te nemaz neizpaustos viņu intereses? Še, «māmuļā», lai visas šķiras nostātos uz vienlīdzīgām tiesībām! Nu sakiet, – vai es nepareizi esmu runājis?» Bet nu Starpiņš metās pulkā. «Tas jau nu ir pavisam falši, ko jūs tur, jaunskungs, runājat!» tas iesaucās. «Tad jau man akurāt savs strādnieks biedrībā būtu jānosēdina sev blakām, un tam būtu tādas pat tiesības kā man?! To nu ne kustēt! Biedrībā ir teikšana priekšniekam, runas vīriem un arī biedriem reiz par gadu pilnā sapulcē. Visiem citiem, arī strādniekiem, tiem nav te ko muksēt!» Tādi lozungi bija Rīgas vācu patriciešiem, un latviešu «dižvīri» tos bija no viņiem piesavinājušies. «Strādnieks jau tāpat kā biedrs var ierasties pilnā sapulcē,» Kārlis turpināja, «un kā tāds tikt ievēlēts runas vīros. Ja tikai viņam priekš tam vajadzīgās spējas. Es domāju, ka tas arī būtu tas pareizais…» Šos vārdus sagaidīja visapkārt pārsmejošas un nicinošas sejas. «Strādnieku par runas vīru vēlēt?!» Ērkulītis iesaucās. «Tad es labāk no biedrības izstājos!» Starpiņš piebilda: «Kā mēs bez tiem strādniekiem esam biedrībā iztikuši, – paldies dievam, jau divdesmit piecus gadus, – alzo, tā arī uz priekšu bez tiem iztiksim!» Vecais Mārcis gan palika tāds domīgs. «Pašā sākumā, kad biedrību dibinājām, gan tā bija. Par biedru varēja būt katrs, arī strādnieks. Bet tad jau arī mēs paši strādnieki vien bijām!» «Ko nu niekus!» Starpiņš atmeta ar roku. «Katrs ir savā vietā un lietā. Bet ko tad jūs, jaunskungs, tik daudz par tiem strādniekiem?! Jūs taču neesat strādnieks, ne viņiem kāds brālis.»


«Jā, jā,» Ērkulītis piebalsoja. «Strādnieki un strādnieki? Kas tad jūs tāds par strādnieku? Kur tad jūs esat strādājuši?» «Arī es esmu strādājis, kad pie sava tēva biju, un zinu, kas ir melna mugura,» Kārlis, sāpīgi smaidīdams, attrauca. «Tagad, kā jau ziniet, strādāju rakstniecības druvā, un it visi latvieši man vienlīdz tuvi, tāpat arī strādnieks un mazais brālis. Mūsu saimnieciskā dzīvē viņš ir nepieciešams, produktīvs spēks. Bet par viņa vajadzībām maz tiek gādāts, un bieži viņš tiek neatļauti izmantots. Tas izsaucis sociālisma kustību visā pasaulē, un arī mēs no tās neizbēgsim. Ir manāmas jau pirmās pazīmes. Ja biedrībai izdotos cik necik saistīt pie sevis strādniekus un darīt uz tiem kādu iespaidu, tad lielākā daļa no viņiem paliktu pie nacionālisma. Bet, ja jūs viņus auksti atstumjat, kā tas vakar notika, tad jūs tīši viņus grūžat internacionālisma ūdeņos un padarāt tos par saviem nāvīgiem ienaidniekiem. Drīz vien jūs dzirdēsiet saucienus: «Nost ar buržuāziju, nost ar pilsoņiem!» Bet tad būs par vēlu meklēt ar viņiem kādus sakarus…» Viņiem vai nu trūka vispārējā pārskata, lai tie būtu spējuši viņu saprast, vai arī tie negribēja viņu saprast. Vecais Mārcis jau citādi bija goda vīrs, izsauca, kur vien vajadzīgs, un apprasījās tikai: «Ko dzersim – alu, vīnu vai konjaku?» Bet šinī punktā tas palika pie sava. «Jūs mani pazīstiet,» viņš sacīja, «mans rublis nav sapuvis, kur tautu vajag pabalstīt. Un, ja atnāk rakstnieks vai students pie manis aizņemties, še, cēneris bez vārda runas! Bet tos strādniekus gan nemāciet… Viņi jau tā pārāk gudri…» Iekams Kārlis vēl paguva atbildēt, kāds no muguras puses aizskāra viņa kamiesi un nosēdās viņam blakus. Tas bija Plutu Vilis. «Nu, kā labi iet?» tas viņu draudzīgi uzrunāja. «Aģitē, ko?» Redzēdams no tālienes viņu dzīvās sarunas, tas patiešām sāka bažīties, ka Kārlis uz večiem neatstāj pārāk lielu iespaidu, jo droši viņu cilvēks tas nebija. «Jā, sarunājamies par šo un to,» Kārlis atbildēja. «Ir mums savas mazas domstarpības…» «To strādnieku dēļ?» Plute smaidīdams attrauca. «Jā, jā, tiem večiem ir cietas galvas…» Kārlis neatbildēja. «Kā tev patīk mūsu svētki?» Plute tālāk jautāja. «Es domāju, tie ir izdevušies…» «Jā,» Kārlis atbildēja. «It sevišķi to var sacīt par teātra uzvedumiem. Tie sniedz skatu pagātnē un arī nākotnē. Nu, un mielastu runas, tās jau kā tādās reizēs parasts…» «Man žēl, ka tev vakar tā izgāja, jo tu biji pelnījis ko labāku!» Plute turpināja. «Bet ar savu nelaimīgo ideju liecies mierā, jo ar to tu nekā nepanāksi. Vai tad tu nemani, ka tautas virsējos slāņos notiek it kā kristalizācijas process? Viss, kas labāks, turīgs vai izglītots, izlobās ārā no masas un kopojas par sevi. Šo sabiedrības kreimu mēs, letoņi, gribam pulcēt ap sevi zem lozunga «I z g l ī t ī b a u n t u r ī b a». Šinī slānī skriet iekšā ar savām idejām būtu tas pats, kas skriet ar galvu sienā! Tu tikai sadauzītu savu galvu, un vairāk nekā…» Viņš izsacīja to ar tādu pašapziņu, kas Kārli kaitināja. «Bet varbūt es esmu tas alanens, pret kuru jūs iedauzāt savas galvas!» viņš kaitināts iesaucās. Plute mazliet atlēcās. «Tu?… Var jau būt… Tas izrādīsies nākamībā… Bet vai neaiziesim tur drusku mūsu pulciņā?» «Pateicos, es jūtos paguris un gribu doties tūdaļ uz mājām,» Kārlis noraidīja. Īsto cēloni, ka tur sēž arī seloņi un var izcelties incidents, viņš negribēja sacīt. «Nu, tad atvaino, man jāiet,» Plute sniedza viņam roku un, it kā gribēdams ar viņu salabt, vēl piebilda: «Nedomā, ka mums pret tevi kas pretim… Ikviens, kas ievērības cienīgs, nepaliks no mums neievērots…» Viņš aizgāja. Kārlis pa visu sarunas laiku ar vienu ausi bija sekojis saviem biedriem, kā tie tiesāja viņa vakarējo runu. «Tādas valodas un runas biedrībā nemaz nebūtu pielaižamas,» Starpiņš sacīja. «Mēs jau paši viņus pabalstām, lai tie strādā mums pretim. Ja augstā valdīšana dabū zināt, ka te tik dumpīgs gars, tā sāks uzlūkot mūsu sabiedrību šķībi…»


«Paši pabalstām, jā,» Ērkulītis viņam piebalsoja. «Āre te, šim pašam! Es palienu viņam mēteli, lai tas pavisam uz biedrību var atnākt, bet redzi nu, kādu viņš saceļ jakti!…» Šie vārdi tikpat kā auksts dzelzis iedūrās Kārlim sirdī. Tik neģēlīgi viņš nekad nebija juties apvainots. It kā dubļu traips tam gulēja uz sirds, bet nevarēja no tā tikt vaļā, jo patiesībā viņš taču no Ērkulīša mēteli bija aizņēmies. Īsi atvadījies, viņš pēkšņi aizgāja, atstājot gudros večus spriežam. *** Otrā dienā Kārlis sūtīja Ērkulīša māti ar mēteli atpakaļ pie dēla. Viņa lai ļoti pateicoties par laipnību, bet viņam vairs nevajagot. «Nevajag?» vecīte viņu neizprazdama uzlūkoja. «Ir taču auksts.» «Auksts vai silts, bet nevajag!» Kārlis cieti noteica, un vecīte paklausīja. Drēbe no mātes bija pienākusi, bet ar to vēl mēteļa jautājums nebūt nebija zaudējis savu asumu. Vajadzēja līdzekļus priekš mēteļa pagatavošanas, maksāt skroderim, gādāt oderi. Lūcija gan prata sieviešu drēbes darināt, bet pagatavot vīriešu mēteļus, kā vajag pēc šnites, to viņa atzinās, ka neprotot. Varētu jau nu arī pamēģināt, bet varbūt iznāk pēc spoka. To nu nevarēja riskēt, jo, kad visi ļaudis skatās virsū un apbrīno, tas arī nav patīkami. Jo ne velti korporācijā mācīja ārēju uzstāšanos. Viņš atcerējās, ka kāds komiltonis no malēniešiem semestrī iebrauca no laukiem ar gaiši pelēku pašdarinātas vadmalas mēteli, kuru lauku skroderis nebija knapinājis ne garumā, ne plašumā. Kad viņš gāja ar to pa ielu, tad visi ļaudis apstājās un uz viņu skatījās. Komiltoņi deva viņam privātus mājienus, bet, kad tas nelīdzēja, tad konvents taisīja lēmumu, ka viņam šo mēteli vajag atmest un iegādāties citu, neuzkrītošu, bet pieklājīgu un studenta stāvoklim piemērotu. Bez tam arī Lūcijas rotunde bija ne vien ļoti nodilusi, bet arī tāda paplāna un aukstam laikam nepietiekoša. Būtu ļoti muļķīgi priekš viņiem visiem, ja tā saaukstētos un saslimtu. Viņai it labi noderētu tāds pabiezāks mētelis, un tādu viņa arī pati varētu pašūdināt. Pie tam drēbe arī labāk piedienēja viņas augumam un vaigam, par ko tie pārliecinājās, likdami to viens otram uz pleciem un vērodami. Kārlim radās cieta apņemšanās nest priekš savas dārgās Lūcijas upurus, uz ko viņam citādi bija tik maz izdevības. «Vai zini ko?» tas sacīja. «Tu no manas memmes drēbes pagatavo sev, jo tev tā daudz labāk piestāv!» Viņa par tā vārdiem it kā sabijās un viņu neizprazdama uzlūkoja. «Un tu?! Kā tu iztiksi?…» «Raudzīšu!» tas domīgi atteica. «Uzmeklēšu savu bijušo korporācijas skroderi, kurš man taisīs uz pumpi…» «Un ja nu viņš to nedara?» viņa iebilda. «Kādēļ tad nedarīs, ūja!» viņš ātri attrauca. «Rīgā drēbnieki visgarām taisa uzvalkus uz pumpi, ja tikai nav samaitājis kredītu. Un es pie Džoniņa to vēl neesmu samaitājis…» Domāts, darīts. Nogaidījis kādu daudzmaz klimatiski lēnāku dienu, viņš uzmeklēja savu veco korporācijas skroderi, sauktu Džoniņu, ar īsto vārdu Fridrihsons. Par «Džoniņu» komiltoņi viņu sauca tādēļ, ka tas bija mīļš un labs un tikpat kā brālis gādāja par viņu uzvalkiem. «Nu, labdien, Džoniņ!» Kārlis viņu apsveicināja pēc veca paraduma. «Labdien, labdien, kā nu labi iet?!» Džoniņš atbildēja. Še jāpiemin, ka runājot viņš drusku pašķieba apakšžokli tāpat kā Arturs Baumanis, caur ko drusku šļupstēja. «Neiet jau nu nepavisam!» Kārlis raisīja savu biezo šalli. Džoniņš smaidīdams viņu uzlūkoja. «Jā, jā, mēteļa vajag… Laiks tāds pavēss…» «Bet pavisam steidzīgi vajag!» Kārlis apstiprināja. «Vai tad nevarētu uz veciem nosacījumiem?…» Tas nozīmēja uz pumpi jeb nomaksu. «Vai varēsi desmit rubļus iemaksāt?» Džoniņš, drusku padomājis, sacīja. Jo, tiklīdz kāds gribēja no viņa uzvalku uz pumpi, tas sajuta, ka viņam tiesība runāt ar to vienskaitlī.


«Kur nu desmit, Džoniņ, tik grūtos laikos!» Kārlis kaulējās. «Pietiek katru mēnesi ar pieci…» Viņš jau skaitīja savus piecus rubļus galdā, jo tik daudz tam bija. Džoniņš drusku padomāja. «Nu jā, jā, tad jau jātaisa būs! Bet tas būs kādu laiciņu jāpagaida. Ja desmit rubļu iemaksā, tad dabūsi ātrāk.» «Kur nu es to varu?!» Kārlis iesaucās. «Bet taisi nu gan man labi ātri… Man briesmīgi vajag… Es citādi nosalšu…» «Nu jā, jā, tad jau jātaisa būs!» Džoniņš cieti noteica, noņēma mēru, un ar to lieta bija nodarīta. Kārlis nu varēja apmierināts aiziet, jo viņš zināja, ka Džoniņš tura vārdu. Bet studenti gan ne ikreiz turēja vārdu pret viņu. Nolīgts, ka pa mēnesi jānomaksā tik un tik, bet nemaksā nekā! Nekāda iemaksa nav taisīta. Džoniņš pieprasa, bet viņam aizbildinās ar visādiem iemesliem, kādēļ naudu nevar dot. Tad Džoniņš īsi to lietu darīja tā. Kā mīļam un tuvam cilvēkam viņam konventa telpas bija arvien pieietamas. Viņš uzmanīja, kad notiek kneip– vai citi sapulces vakari. Tur priekšā jau karājās visi tie mēteļi, kurus viņš pazina ar visām viņu individuēlām īpašībām un zināja arī, kurš kuram piederēja. Tad viņš nemanīts ielavījās garderobē un vainīgo gabalu aiznesa jeb, ikdienējā valodā izsakoties, to nozaga. Saprotams, ka uztraukums pēc tam bija liels. Mētelis nozagts!… Kur cilvēks nevar krist nelaimē!… Bet bez mēteļa iztikt nevar… Jāgriežas atkal pie Džoniņa, kurš arī apņemas gādāt, bet tikai pēc stingri ieturētas nomaksas. Tad kontrahents ar maziem pārgrozījumiem dabū no viņa savu mēteli atpakaļ. Tam liekas, ka viņš to pazītu; tomēr ir nācis klāt un gājis kas nost – nav vairs īsti tas. Notika pat gadījumi, ka, ja līgums netika ievērots, vienam un tam pašam komiltonim viens un tas pats mētelis tika nozagts vairākas reizes, un uz jauna līguma pamata tas to ar maziem pārgrozījumiem dabūja no Džoniņa atpakaļ. Tā visiem bija līdzēts, un arī Džoniņš ar savu veikalu daudzmaz varēja pastāvēt. Kārlis nu gaidīja uz jauno mēteli kā uz ūdens kustēšanos, kā uz mesiju, kas viņu atsvabinās. Jo laiks bija stipri vēss, un viņš kā piekalts bija spiests palikt savā istabiņā. Turpretim Lūce savu bija jau pagatavojusi un varēja iziet. Kārlis lūdza pieiet viņu pie Džoniņa apjautāties. Džoniņš atbildēja, ka būs, – lai tikai drusku paciešas. Kārļa karstās cerības, ka mētelis nāks gatavs priekš «Baltijas Vēstneša» jubilejas svētkiem, nepiepildījās. Un svētku diena iekrita reti asa un vējaina. Lienēt vēlreiz mēteli no Ērkulīša viņš ne par kādu naudu nebija piedabūjams! Tagad viņam gan sirds rūga un ēdās uz Džoniņu, kurš taču tā bija nosolījies visvēlākais līdz tai dienai mēteli «līferēt», bet nu atstāja viņu sēžot. Viņam taču bija tādas ilgas pie tā paša gadījuma izrunāties personīgi ar Vēberu un likt viņam savu lietu priekšā. Spriežot pēc viņa cēlās izturēšanās ar Lapu, nemaz jau citādi nevarēja būt, ka tas ievēros viņa bezizejas stāvokli. Viņš savā fantāzijā, tā sakot, šo tautas vīru idealizēja, no kura sagaidīja tikai labu, taisnu, korektu un kulantu rīcību. Kā rakstnieks un dzejnieks tas pats jutās solidārs ar saviem darba biedriem. Bet nu nekā – Džoniņš nenāk… Neko darīt! Jāpaliek mājās vien un jāizsaka «Baltijas Vēstnesim» savs sveiciens post festum! Otrā dienā pēc gaviļu dienas Džoniņš klāt! Kādēļ vakar nav nācis? Nu, cilvēks jau gribējis pa visu makti, bet radusies tur tāda neparasta reparatūra viņa paša komiltoņiem. Vienam tāds nieks, otram tāds… Sīkumi gan ir, bet aizņem laiku! Pudiķim kaut ko jāizlabo pie frakas, jo citādi tas nevar iet apsveikt «Baltijas Vēstnesi». Un tā visiem tās pašas apsveikšanas dēļ. Stāv klāt un neiet projām, kamēr viņiem to padara. Tā pienāk vakars, jo diena aizskrien ātri! Tādēļ lai neņemot viņam ļaunā un valkājot mēteli vesels!… Nu, – mētelis labi piegulēja, un drēbe arī laba, un tas tas lielākais! Bet nu viņš nekavējās vairs ne minūti, apvilka jauno mēteli un devās tūdaļ uz «Baltijas Vēstneša» redakciju. Te viņu sagaidīja ar lielu sūkstīšanos, – kāpēc viņš vakar nav bijis? Vaī, kas tā bijusi par izdzīvi! Kāda iedzeršana un uzkožamie! Puriņu Klāvs Krūms un pat Lapas Mārtiņš ar cienību to iegādājās. Šampanietis un austeri, – tā kas nenāk katru dienu priekšā! Bijuši apsveikt delegāti no citām redakcijām, Latviešu biedrības un milzums avīžnieku un līdzstrādnieku. Visi bijuši, tikai viņš vienīgais iztrūcis. Arī «Mājas Viesa» izdevējs Dr. phil. A. Plātess bijis ar savu jauno redaktoru Dr. philos. P. Zālīti, kas


studējis Jēnā. Tas turējis garu un gudru runu un izteicies, ka «Mājas Viesis» uzsākšot strādāt tautiskā garā. Uz to Dr. phil. A. Plātess apstiprinājis, ka viņš tādā garā arvien jau strādājis. Kārlim tikai atlika aizbildināties un nožēlot. Bet patiesībā viss tas viņam bija vienaldzīgi. Viņam dedza izrunāties ar pašu Vēberu un noskaidrot viņam savu stāvokli. Ja tas to zinās, tas arī neliegsies viņa dibinātās prasības ievērot. Tādēļ tas devās uz Vēbera kabinetu un viņa personā novēlēja «Baltijas Vēstnesim» kuplas laimes uz viņa divdesmit piecu gadu pastāvēšanas svētkiem. Šefredaktors nebija pret viņu nelaipns, tomēr izrādījās aizskarts. «Vakar bija tā diena,» viņš, sāpīgi smaidīdams, aizrādīja. «Kā jūs tā varējāt aizmirst datumu?» «Nepavisam nebiju to piemirsis,» Kārlis attrauca, «visu laiku tas stāvēja man prātā. Es, – jā, kā nu lai jums stāstu savas klizmas, – nekādi man nebija iespējams vakar pie jums personīgi ierasties…» «Nu, tad vismaz rakstiski,» Vēbers pārmeta. «Atsūtīt ar ekspresi kādu raksta galiņu gan varējāt…» Kārlis piesarka. «Cik lepni viņš spriež par maniem saimnieciskiem apstākļiem?!» viņš nodomāja. «Es ļoti nožēloju un atvainojos,» tas turpināja, «bet tur nu vairs nekā nevar grozīt. No visas sirds novēlu laimes post festum un lūdzu manu laimes vēlējumu pretim ņemt…» «Nu, pateicos, ļoti pateicos!» Vēbers spieda viņa roku. «Lai gan es jūs kā «Baltijas Vēstnesim» tik tuvu personu labprāt būtu vakar še redzējis personīgi. Taisni jūs es gaidīju…» «Ļoti priecājos to dzirdēt!» Kārlis palocījās. «Mani tādēļ ļoti skumdina, ka vakar nespēju pie jums būt. Ticiet man, pie vislabākās gribas ne! Tur vainīgi mani sasodītie materiālie apstākļi… Nu, reiz taču mums par to jāizrunājas… Kamēr es neskaitos vairs pie korporācijas, mans honorārs samazināts trīskārtīgi!… Tā ir visa tā nelaime! Nu iedomājaties, Vēbera kungs, ja jums uzreiz samazinātu jau tā ne visai spožos ienākumus trīsreiz mazākus! Jūs arī dažu labu nespētu, kas jums tagad izliekas pats par sevi saprotams. Līdzekļu trūkums mani spiež no viena otra atteikties.» «Bet te taču nebija nekādu reprezentācijas izdevumu,» Vēbers paskaidroja. «Novestu par tālu, lai es jums visos sīkumos izskaidrotu, kas man trūka,» Kārlis atbildēja. «Man nebija mēteļa, ko uzvilkt mugurā, nu!» Viņš pats par šiem vārdiem bija tā piesarcis, ka viņam visi ausu gali kaita. Pār Vēbera vaigu pārlidoja tumša ēna. «Bet jūsu varā gan stāv padarīt mani saimnieciski atkal spējīgāku,» Kārlis turpināja. «Kā būtu, ja jūs atjaunotu manus agrākos honorārus? Agrāk es, kā students, par drukas loksni saņēmu piecpadsmit rubļu, tagad tikai piecus rubļus.» Vēbera uzači mazliet sarāvās, jo tas atjēdzās, ka sarunas bija novedušas pie punkta, ko viņš nemaz nevēlējās aizskart. «Es jums tur nekā nevarēšu līdzēt,» tas sacīja. «Man būtu tad jārunā ar avīzes citiem īpašniekiem. Par visām lietām, viss atkaras no avīzes budžeta… Nezinu vis, vai mūsu kungi pēc lielajiem jubilejas izdevumiem vēl gribēs budžetu pacelt…» Kārlis asu smaidu viņu jautājoši uzlūkoja. «Tātad nav iespējams?» «Šimbrīžam gan maz cerību,» Vēbers noteikti atbildēja. «Redzat nu!» Kārlis rezignēti sacīja. «Kā lai mēs, rakstnieki, savu stāvokli uzlabojam, ja nekas nav iespējams? Ja mēs nespējam nopelnīt tik daudz, cik mums vajadzīgs, no kā lai mēs dzīvojam?» «Tas ir viens no mūsu laika problēmiem,» Vēbers paskaidroja. «Saimnieciskie apstākļi te izšķiroši. Latviešu laikraksti un izdevēji vēl nespēj tik daudz maksāt saviem rakstniekiem. Bet kas ir rakstnieks? Vai ir maz vēlams un pielaižams, ka latviešiem nodibinās sevišķa rakstnieku profesija tādēļ vien, lai no tās eksistētu? Īsts rakstnieks, pēc maniem ieskatiem, strādā pašas lietas dēļ. Tādēļ ka tas nevar nerakstīt, tāpat kā putns nevar nedziedāt. Tas nemaz nedrīkst skatīties uz to, cik tas nopelna. Jo tāds, kas strādā tikai peļņas dēļ, – tāds ir tikai algādzis…» Katrs šis vārds Kārli dziļi ievainoja, jo viņš zināja, ka tās ir frāzes, kam nav ne mazākā pamata. Kādēļ viņam agrāk varēja maksāt un tagad ne? Vai tad apstākļi bija labāki? Ja būtu spiesti, samaksātu arī, tāpat kā burtličiem un mašīnas strādniekiem, ar kuru dzīves minimumu spiesti rēķināties. «Var jau būt, ka jūsu teorijai ir arī klāt sava daļa patiesības, redaktora kungs,» viņš noskumis


piebilda, «bet vēl nav sacīts, ka, ja rakstnieks saņem par savu darbu algu, tas varētu arī nerakstīt. Viņam ir tāpat kas ko teikt, ko tas nevar atstāt nesacītu. Bet, ja tā, tad jau arī vajadzētu gādāt, ka tie «īstie rakstnieki» nepaliek par «algādžiem». Eksistence taču prasa savu minimumu. Ja tas būs nodrošināts, es jums varu galvot, ka rakstnieks nemaz nedomās par honorāru, bet tikai par savu darbu. Nu sakiet, – no kā tad lai tie īstie rakstnieki dzīvo?» Vēbers paraustīja kamiešus un gribēja lietu uzņemt no jocīgās puses. «Nu, kā kurais! No saviem mantojumiem, aizkrātiem kapitāliem, no sava cita darba ieņēmumiem no saviem parādiem…» «Tātad eksistences līdzekļu vienādi kādu vajag,» Kārlis piebilda. «Man nu nav ne mantojuma – vismaz es to tagad nevaru dabūt, nav arī man aizkrāta kapitāla tāds nekad man nav bijis! Cita darba arī man nav, jo ar miesu un dvēseli esmu atdevies latviešu rakstniecībai. Atdevis viņai visu savu enerģiju, savas sirds asinis. Man atliktu vēl tikai tas pēdējais eksistences līdzeklis, kuru jūs minējāt. Vēbera kungs, man būtu pie jums kāds mazs lūgums. Vai jūs man nevarētu parakstīt galvojumu par kādiem simts rubļiem, kurus es aizņemtos krājkasē?» Vēbers neatbildēja, tad dzestri iejautājās: «Vai tā jūsu nopietnība?» «Kādēļ lai tā nebūtu nopietnība? Man vajag, no kā dzīvot,» Kārlis atbildēja. «Protams, ka atmaksāt varu vienīgi no saviem honorāriem un tātad ne tik drīz…» Vēbers bija pavisam sasarcis. «Es domāju, ka jūs jokojat. Jo, nopietni ņemot, kā jūs pavisam nāciet pie manis ar tādu paģērējumu? Es lai priekš jums galvoju kasē? Principā es nevienam negalvoju un, ja to daru, tad pavisam tuvām personām. Mēs taču tik tuvu nestāvam…» «Nē?!» Kārlis attrauca. «Es domāju, ka būtu no jums dzirdējis, ka mēs ļoti tuvu stāvam… Es nezinu, man ir tā, ka atkal kāds ideāls būtu manī sabrucis un it kā es uz kādu būtu ticību zaudējis… Jā, jā, jums taisnība, mēs stāvam viens otram ļoti tālu! Atvainojat, es ņemu savu lūgumu atpakaļ. Piedodat art, ka jūs apgrūtināju ar savām sīkām, intīmām lietām!…» «Savas dzīves rūpes un mājas bēdas taču ir katram,» Vēbers vairīdamies atmeta ar roku. «Jums taisnība, neba es viens ciešu!» Kārlis turpināja. «Rakstnieka alga un eksistences jautājums ir patiesībā vispārīgs jautājums… Apstākļi nav ciešami. Ja jūs nemēģināsat šinī lietā neko darīt, tad nebrīnāties, ka pret jums saceļas vētra!» Vēbers vairīdamies atmeta ar roku, ka viņš to negrib dzirdēt. «Jā, jā!» Kārlis vēl sacīja. «Varbūt arī es esmu spiests izteikties, ko aiz pietātes pret jums labprāt nedarītu. Tātad atvainojat; še būs kādi gabaliņi, – ja varat, izlietojat…» Vēsi Vēbers saņēma manuskriptus un nolika uz galda, stīvi atņēma viņa sveicinājumu, un Kārlis devās projām.


Trīsdesmit trešā nodaļa Kādā nejaušā dienā Kārlim un Lūcei ieradās negaidīts ciemiņš – māsīca Nina. Diezgan agri no rīta, tā ka istabas vēl nebija savestas kārtībā. Lūce un Ērkulīša māte steidzās noslēpt nevajadzīgo un visu no ārienes daudzmaz nogludināt. Bērni vēl nebija modušies. Lūcija ar māsīcu sirsnīgi sabučojās; Kārlis spieda viņai roku. «Nāc te apsēdies pie manis,» viņš aicināja to savā istabā. «Es jau nemaz nezināju, ka jūs abi kopā sagājuši,» Nina smaidīdama sacīja. «Skaties, nodibinājuši omulīgu famīlijas dzīvi kā īstie buržuji! Cilvēciņi, vai jūs arī ziniet, kas pasaulē notiekas, vai tikai guļat vien?!…» «Nu, nu, pastāsti mums! Kas tad ir no jauna?» Kārlis iejautājās. «Visās malās saceļas pret veco iekārtu balsis!» Nina trauca tālāk. «Vai esat lasījuši biedra Jansona referātu «Jaunlaiku domas par latviešu literatūru»?» «Esam lasījuši un zinām visu!» Lūce sauca no otras istabas. «Esam viņas arī drusku sijājuši, – tās nemaz tik smagas nav.» «Jā, jā, viscaur tām nevar vis piekrist!» Kārlis arī no savas puses apliecināja. «To es ticu!» Nina sarkastiski iesaucās. «Kā nu saplūkāts rakstnieks lai piekrīt savam kritiķim?» «Nav tas tas iemesls,» Lūce, bērnus ģērbdama, sauca. «Tu taču zināsi, ka par Kārli vienīgo kritiķis izteicies atzinīgi. Bet tas mums gluži vienaldzīgi! Īstam rakstniekam, kāds ir Kārlis, no kritikas nav jābīstas. Viņa darbiem kritika ir tikpat kā ūdens, kas noskalo tikai ziedus, lai tie vēl jo labāk attīstās. Jābīstas ir tām papīra puķēm, jo tās samirkst…» «Nu tādēļ,» Nina attrauca. «Kritiķim ar rakstnieku vēl arvien var būt domstarpības…» «To es nenoliedzu,» Kārlis sacīja. «Kas attiecas uz referātu, tad galvenais trūkums ir tas, ka autors ne viscaur nostājies uz proletāriska pamata. Par daudz tas piekļaujas vācu buržuāzijas dzejniekam Heinem, kurš, ja arī viņu nevar noliegt kā dzejnieku, kā publicists ar visu savu lunkano mēli ir tomēr izrādījies par revolūcijas nāvīgu pretinieku. Uz tāda pamata mēs nevaram būvēt…» «Tev taisnība,» Nina viņam piekrita. «Daudzi ar referātu nav apmierināti. Es runāju ar Ernestu Sutumu. Neraugot, ka referāts radījis sabiedrībā lielu sakustinājumu, viņš saka, mēs ar to vien apmierināties nevaram. Mums ir jāiet tālāk. To arī es gribu uzsvērt. Ja reiz mēs esam atraduši ļaunuma cēloni, tad taču mums vajag ķerties tam pie pašas saknes. Mēs nedrīkstam vairs izturēties pasīvi, nolaist rokas: «Kungs, kā tev tīk, tā dar' ar man'!…» Protams, tev, kā korporelim un aristokrātam, jau var būt arī citādi uzskati…» «Tu maldies, Nina!» Kārlis apvainots iesaucās. «No korporācijas sen jau esmu izslēgts un taisni tādēļ, ka man nebija to aristokrātisko uzskatu. Pastāvīgi man nemiers dedza krūtīs ir pret korporācijas kārtību, ir pret to, kas ārpus tās. Es tikai savas dzēlīgās sāpes noslēpu sirdi un ar tām neforsēju, kā tas pie jums parasts! Tu man daudzreiz esi netaisni uzbrukusi, tu un Ernests. Tādēļ, ka es redzu tālāk un dziļāk nekā jūs. Sociālais jautājums nav tik viegli un uz ātru roku izšķirams, kā jūs to esat iedomājušies. Pirms grib pieņemt kādus lozungus, taču jātiek ar sevi skaidrībā, vai tie pareizi…» Aizvainots tas norija savu rūgtumu, un iestājās brīdi klusums. «Kārlis nu būtu kāds buržujs un aristokrāts?» Lūce pārmetošā balsī iesaucās. «Ej nu ej, māsīc, kā tu tā vari runāt? Tad viņš gan mani, samīto un nicināto sievieti, nebūtu ņēmis pie sevis un manis dēļ upurējis savu nākotni… Aplam atradusi aristokrātu!…» «Nu, nu, neuztraucaties, bērni!» Nina viņus mierināja. «Pati dzīve mūs izmācīs un novedīs pie pareizā! Bet, ja Kārlis patiešām grib būt proletārietis, tad lai viņš stājas iekšā mūsu rindās un strādā. Viss tiek darīts un organizēts, lai ienestu tautā jaunas idejas. «Dienas Lapas» redaktors Pliekšāns pārbrauc no Vācijas, kur tas apmeklējis arī Bēbeli un noskaidrojis ar to sociāldemokrātisko platformu. Studentu


savienība «Pīpkolonija» stājusies sakari ar rīdziniekiem, Kasparsons ievietojis «Pūrā» svarīgu apcerējumu par vēsturisko materiālismu. Maskavieši sazinās ar pēterpiliešiem tāpat idejas ienestas jau vidusskolās. Jelgavā nodibinājies ģimnāzisteņu pulciņš «Austra». Studenti un augstāko klašu skolēni sagatavo referātus jautājumu vakariem, it sevišķi Rīgas malienas un lauku biedrībām. Jonatana biedrība jau ir mūsu stiprā pils, kur mēs varam izplatīt savas idejas. Drīz iegūsim arī citas biedrības un pārvaldīsim jautājumu vakarus, izņemot varbūt reakcionāro Rīgas «māmuļu». Lai arī Kārlis stājas ar citiem sakarā, liek rokas pie darba…» «Mans materiālais stāvoklis, kā tu vari pārliecināties, ir tik proletārisks, ka vairāk nevar būt!» Kārlis atbildēja. «Man jau cita ceļa nav kā vien uz to pusi, jo visi tilti uz buržuāziju man ir noārdīti. Nebūt negribu atrauties arī no kopējā darba. Bet tad ir jātiek pirms skaidrībā, kā un kur, jāpanāk un jānoskaņo pilnīga uzskatu vienība, lai darbs būtu kas vesels un tam varētu nodoties ar miesu un dvēseli. Bet es bīstos, vai mums tāda saskaņa ir. Ar tevi un Ernestu man tik daudz domstarpību un, kā domājams, ar tiem citiem arī. Tad jau labāk, ka katrs strādā par sevi un viens otru netraucē, un, kas manos spēkos stāv, to jau arī gribu darīt…» «Mūsu spēks ir vienība!» Nina iesaucās. «Viens par sevi mēs neko nepanāksim, mūsu spēks ir apvienotās masas…» «Ir jau taisnība,» Kārlis atbildēja, «bet patlaban vēl tikai stājamies pie viņu apvienošanas. Te man liekas, ka tā taktika, ka esat izraudzījušies priekš tam atklātus jautājumu vakarus un sapulces, ir visai nedroša un nedos cerētos panākumus. Vai tad jūs domājat, ka administrācija un žandarmērija jums tā it mierīgi ļaus rīkoties? Jūs tikai velti sevi nodosat, un tas būs viss…» «Brīvības cīnītājs nedrīkst pazīt bailes!» Nina patētiski iesaucās. «Lai nāk un ņem mani ciet, bāž mani cietumā, es nebīstos!» Kārlis nogrozīja galvu. «Labprāt tīkas ziedot savu brīvību un pat dzīvību, ja par to kas panākts! Bet, ja nekādu panākumu nav, tad tas ir rūgts ābols, velta spēku tērēšana, kas attālina no mērķa. Man šķiet, ka uz masām jāmeklē pavisam jauni ceļi… Es domāju, tam jānotiek konspiratīvi…» «Var jau būt,» Nina attrauca, «bet par to jau gan varēs vienoties… A propos, kādēļ tad es vēl nācu pie jums… Jā, ka es nepiemirstu,» tā piepeši ķēra sev kabatā. «Te jums ir kāds dokuments no Viķildu Kristapa. Viņš ir bijis Jelgavā un pārvedis norakstu no konsistorijas sprieduma. Tu nu, Lūce, esi galīgi brīva… Jūs esat galīgi šķirti, un tu nu vari darīt, ko gribi…» Šī nejaušā vēsts tik Kārli, kā Lūci tā pārsteidza, ka tie vai sastinga un ilgu laiku neatjēdza, ko uz tam atbildēt. «Tad nu vienreiz!» Lūce asaru pilnām acīm iesaucās. «Paldies, paldies mīļam dievam!… Vienreiz no tā jūga galīgi vaļā…» Bet Kārlis vēl nevarēja un nevarēja no brīnumiem atdzerties un neizprazdams viņu uzlūkoja. «Bet, mīļā Nina, kāds sakars tev var būt ar Kristapu?! Jūs jau, ja es pareizi atceros, stāvējāt vairāk nekā uz nažiem…» «Tā reizi bija,» viņa piesarkusi attrauca, «bet tagad mēs šo muļķīgo gadījumu nemaz vairs nepieminam. Nu tā, mēs iepazināmies par jaunu. Mēs tur tuvumā dzīvojam, un viņš mani uz ceļa uzrunāja. Es viņam devu kādu grāmatu izlasīt, kas darījusi uz viņu brīnišķīgu iespaidu. Viņš ir tagad pilnīgi mūsu uzskatos, pilnīgi mūsu cilvēks… Pavisam cits nekā agrāk! Par Kristapu neko nesakāt. Neraugot uz viņa pagātni, tas tomēr ir interesants cilvēks…» «To es zinu, es par Kristapu nešaubos!» Kārlis attrauca. «Jo viņam ir kodols… Tātad Kristaps ir tagad tava simpātija?» «Var arī būt,» viņa drusku piesarka. «Mūsu simpātija dibinās uz gara radniecību. Viņš ir pilnīgi zem mana iespaida, apmeklē līdz ar mani sapulces un jautājumu vakarus, iepazīstas manā vadībā ar sociālistisko literatūru…» «Tu esi pastrādājusi lielu darbu, Kristapu par tādu padarīdama,» Kārlis sacīja. «Tikai viena lieta man vēl nesaprotama. Kristapam, cik zinu, bija ļoti smags dienests. Kur viņš ņem laiku priekš visa tā?»


«Laika viņam ir vairāk, nekā vajadzīgs!» Nina attrauca. «Viņam tagad ir piedots palīgs, kāds milzis latgalietis Kveders. Tas padara visus darbus pēc viņa aizrādījumiem. Kristaps var nākt un iet, kā tam tīk! … Viņš arī to vietu pavisam grib atstāt, tiklīdz tam radīsies kas cits piemērots…» «Nu, tad novēlu tev no visas sirds laimes!» Kārlis spieda viņas roku. «Kristaps arī ar šo maiņu var teikties laimīgs, jo tā viņu dara pilnīgāku un labāku…» «Pateicos, ļoti pateicos!» Nina sirsnīgi kratīja viņa roku. «Un tu, Lūce, ko tu uz tam saki?… Vai arī tu man no visas sirds novēli savu bijušo vīru?» «No visas sirds, mīļo māsīc, no visas sirds!» Lūcija viņu apkampa un noskūpstīja. «Dzīvo un esi laimīga!… No savas puses varu tikai mīļam dievam pateikties, ka esmu reiz no tā jūga vajā…» «Nedodies tikai nu no jauna jūgā iekšā,» Nina viņu pamācīja. «Bērni, man šķiet, ka vislabākais, ja jūs dzīvosat uz priekšu, kā jau dzīvojuši. Kam jums to mācītāju pātaru vajadzīgs?» «Tu domā, tāpat bez laulības?» Kārlis domīgi atbildēja. «Redzi, te mums uzskati atkal šķiras. Piemēram, ja es Lūci tagad atstātu. Izdarīt to es taču varu, jo mani te nekas nesaista. Bet kas tādā gadījumā būtu tā cietēja puse? Vai viņa neatrastos vislielākā postā un bezizejas stāvoklī? Bet, ja viņai no manis gredzens uz pirksta, tad nevaru vis viņu tā patvaļīgi atstāt, tad esmu saistīts. Ar laulību tiek nodrošinātas tikai sievietes tiesības…» «Nē un nekad!» Nina pretojās. «Ja jau tās laulības ir tik labas, – kādēļ tad viņas tiek šķirtas? Mums vajag ņemt piemēru no cilvēces vēstures. Kā tas ir bijis senatnē? Visi vīrieši bijuši visu sieviešu vīri un visas sievietes visu vīriešu sievas… Tikai, nodibinājoties privātam īpašumam, sievietes tiesības tika aprobežotas, jo vienlaulībā tā kļuva par sava vīra īpašumu…» Gavilējoši viņa uzlūkoja Kārli. Ko gan viņš uz to var atbildēt? «Kādēļ tagad vairs nav tā kā senatnē,» Kārlis sacīja, «tur ir vēl citi faktori un ne tikvien kā privātīpašums. Cilvēces psihiskā attīstība gājusi uz priekšu un prasa individuālas simpātijas. Tikai ar patīkamo grib salieties. Vai tev tās nebūtu mokas – dzīvot laulībā ar katru?!» «Es laulību nepavisam neatzīstu un to katrā gadījumā noliedzu!» Nina iesilusi attrauca. «Vārds «precēt» un «prece» jau vien norāda, ka precēta sieviete tiek ieskatīta par preci…» «Tas tā ir latviešu valodā,» Kārlis sacīja. «Citās valodās to tā nevar iztulkot.» Nina, nevarēdama uz to neko iebilst, sapīka. «Nu, palūk, kāds reakcionārs, laulības aizstāvis! Lūcij, nāc taču tu man palīgā! Mums, sievietēm, jāaizstāv savas tiesības.» «Tas ir atkal otrs jautājums,» Kārlis pasmaidīja. «Laulāta sieviete bez vīra gan neko nedrīkst darīt, jo vīram vienīgam noteikšana par kopēju mantu, bērniem un visu. Es tādēļ arī atzīstu, ka pastāvošai laulības formai vajag reformas. Laulība, mīļā māsīc, sastāv no satura un formas. Mūžīgi alkstošas simpātijas un nemitīgas tiecības vienam pret otru ir tas saturs, kuras, ja pašam nav, neviens nevar dot. Kur šāda satura nav, tur laulība tukša, bēdīga forma. Bet saturam forma nedara nekā jauna. Rietumeiropas valstīs ir civillaulības, kas nodrošina sievietes tiesības daudz labāk nekā baznīcas laulība. Tomēr, kamēr mums labāka nav, mums jāpietiek ar to pašu formu, kas daudzmaz nodrošina sievietes tiesības. Sieviete, kas ielaižas ar vīrieti laulības sakaros bez gredzena uz pirksta, šķiršanās gadījumā būs un paliks cietēja puse!» «Nu, Lūcij, ko tad tu uz tam saki?!» Nina griezās pie tās. «Vai tad tev nav nekādu uzskatu?» «Es nezinu!» Lūcija domīgi attrauca. «Kristapam es biju pielaulāta, bet jutos viņam tik sveša, – un tā bija elle! Ar Kārli laulāta neesmu, bet jūtos, ka esmu viņam tik cieši pielipusi, ka mani nekas nespētu no viņa atraut. Ja tas notiktu, tā būtu mana nāve, jo bez viņa dzīvot es nespēju! Es nekādus prasījumus neuzstādu, jo zinu, ka Kārlis rīkosies tā, kā ir pareizi. Es pēc mācītāja pātariem un svētības nekādas vajadzības nesajūtu. Bet, ja Kārlis domā, ka tas vajadzīgs manis un to bērnu dēļ, – kuri citādi ir un paliek ārlaulības bērni, – un tas notiek aiz viņa dziļākās pārliecības, tad es padodos viņa gribai, jo tā vien pareizi būs…» «Ak, cik tu padevīga un pieticīga!» Nina ironiski iesaucās. «Nu, gatavā Grietiņa! Tev ir tikpat


teikšana kā viņam… Un, kas attiecas uz to bērnu kristīšanu, tad tā lieta nemaz tik traka nav! Ja mācītājs negrib tā kā tu, tad tikai saki, ka pāriesi krievu ticībā. Man viens stāstīja, ka tad ar mūsu melnsvārčiem itin labi varot iztikt… Ja pasakot to, tad viņi tik mīksti kā izsmērēti!…» Mazā Maiga patlaban bija pierāpojusies pie viešņas ar nodomu tikt viņai uz klēpja. «Nenāc, nenāc!» Nina it kā izbijusies vairījās. «Kāda tev mute, kāds tev deguns!? Fui, kā es tādus bērnus nevaru ieraudzīt! … Tāds bērns ir tikpat kā sivēns…» Mazā pārsteigta pacēla savu puņķaino degunu. Piesteidzās Lūce, pacēla viņu no zemes, noglaudīja tai degunu un noskūpstīja galviņu. «Mums jau atkal viņi ļoti mīļi, tie bērni! Tā jau ir mūsu vienīgā manta…» Tad viņa steidzās padot mazajam Jurim krūti. Tas patlaban šūpulī pamodies ķepurojās un taisīja nemieru. «Cik tad tev tās mantas īsti ir?!» Nina, noraudzījusies viņas bērnos, iejautājās. «Kā redzu, trīs gabali! Vadzi, tik īsā laikā tas gan drusku par daudz… Bērns uz bērna, krauj tikpat kā podus… Te nu ir tā laulības laime! Es saku, mūsu sievas tanī ģimenes dzīvē nekas vairāk nav kā slaucamās govis…» Lūce tumši piesārta un nesamanīja, ko uz šo nievājošo uzbrukumu atbildēt. Arī Kārlis aizskarts sarāvās, bet savaldījās un mēģināja lietu uzķert no jocīgās puses. «Nu, nu, māsīc, nesaki neko, es jau labošos!» viņš smiedamies piebilda. Nina ieskatīja, ka gājusi par tālu, un tādēļ gribēja situāciju mīkstināt. «Es jau tikai tāpat jokoju,» viņa iesmējās. Tad viņa ievēroja Lāčplēsi. Pēc saviem gadiem augumā lielāks un stiprāks, tas, spītīgi galvu atmetis, svešo neuzticīgi uzlūkoja. «Nu, nāc šurp, manu zēn!» Nina aicināja. «Tu jau esi vairāk apvēlies nekā tie citi… Nāc, aprunāsimies…» «Nāc, Lāčplēsi, nāc!» Kārlis piebalsoja, kad viņš kavējās. «Nāc apsveicinies ar krustmāti…» «A,» tas strupi attrauca. «Es viņu negribu…» «Negribi?!» Nina uzmācās. «Kādēļ tu mani negribi?» «Tu esi buržule!» tas lepni aizgriezās projām. «Nu paskat viens cilvēks!» Nina iesaucās. «Es esot buržule?! Kas tad tu esi? Anarķists?…» «Jā, jā, tu redzi!» Kārlis smiedamies piebilda. «Ar mums nevar vis jokot…» «Nu, nāc taču šurp, mazais!» Nina piecēlās. «Es neesmu nekāda buržule… Es tevi mācīšu, kā proletārietim būs lāčus plēst…» Viņš nepadevās, bet palika opozīcijā, turēdamies viņai pretim ar kājām un rokām, attīstīdams tādu spēku, ka Nina ar viņu vis neko nevarēja izdarīt. «Nu, labi,» viņa beidzot teica. «Gan mēs sapratīsimies. Es saku, no tā zēna mums iznāks lielas lietas… Bet nu, a propos, esmu jau ilgi uzkavējusies, man jātiek uz stundu… Nu, dzīvojat veseli, bērni, un iegaumējat demokrātisku kārtību. Vīram nebūs prasīt sev tiesības kā sievai. Un neaizmirstiet, ka mums jāved pie gaismas masas!… Kad būs kas jauns, atkal pieskriešu…» Viņa atvadījās, – ar Lūci atkal sirsnīgi sabučodamās, – un aizgāja. «Kas tad tā tāda par mātīti bija?» Ērkulīša māte, kura visu šo laiku bija klusējusi, tagad nāca klajā. «Bērni esot sivēni un laulātas sievas slaucamās govis?! Ko tu tik, cilvēks, nedzirdi!…» «Tā jau mana māsīca, Rīgas onkuļa meita,» Lūcija paskaidroja. «Jā, jā, mūslaiku sievietes prasa vairāk no laulības nekā bērnus un vīru apkalpot! Tās grib pilnas cilvēcīgas tiesības un brīvības…» «Vaī dieviņ! Kādas brīvības tad šī vēl grib?» Ērkulīša māte iesaucās. «Ja sieva savu maizes devēju neapkalpos, kas tad viņu apkalpos? Ko tad šī grib? Lai vīrs viņai visu pienes pie pakaļas?» «Jā jau, jā, māt, bet tagad ir citi apstākļi, un šī laika cilvēku jūs nepazīstat!» Lūce norāva valodu. Bet acis viņai bija pilnas asaru… ***


Nevienu vienīgu no Kārļa priekšā liktām saimnieciskām reformām Rīgas Latviešu teātris nepieņēma, bet palika pie vecās kārtības. Turpretim, kas attiecas uz repertuāru, tas saņēmās, tā ka idejiskā ziņā par viņu neko nevarēja sacīt. Tika izrādītas ne vien Aspazijas lugas, bet arī modernās cittautiešu novitātes. Pēteris Ozoliņš jau ārzemēs vienu otru lietu bija redzējis un centās to izmantot. Vācijā, sevišķi Berlīnē, neredzētus panākumus guva Zūdermaņa novitāte «Gods». Veselu sezonu tā tika rādīta dienu no dienas pie izpārdota nama. Tāpat provincē. Atskaņas bija tik stipras, ka pat Rīgas pilsētas vācu teātris, kas jau vienreiz skatījās uz decentu programmu, bija spiests likt «Godu» uz sava repertuāra. Izrādes notika diezgan bieži un bija visas izpārdotas. Rīgas pilsoņi un viņu madāmas gan šķaudīja un kritizēja, tomēr ar labpatiku noskatījās šo «šmucīgo» lugu zināšanas dēļ un ieteica to darīt arī saviem paziņām. Tādēļ tad arī Latviešu teātris nekavējās šo lugu pārtulkot un izrādīt, vēl jo vairāk kur tā solīja izpārdotas mājas un labu atlikumu. Otrkārt, vajadzēja sagatavot publiku uz kādu otru modernu latviešu lugu «Zaudētas tiesības», ko bija sarakstījusi «Vaidelotes» autore Aspazija. Jaunie letoņu teātra komisijas locekļi gan neparko negribēja pielaist, bet beidzot apmierinājās, ja tiek izdarīti daži pārstrādājumi un grozījumi. «Goda» izrāde notika un tika stipri apmeklēta. Kārlim bija pienākums rakstīt par to recenziju. Tā kā tur bija nesaudzīgi attēlotas attiecības starp fabrikantiem un strādniekiem, kapitālistiem un proletāriešiem, pie tam runāta tik skarba un atklāta valoda, tad Kārlim savos apstākļos un pie sava garastāvokļa tā izlikās kā kāda pravieša balss. Viņš nu bija reiz par šo lugu sajūsmināts un uzrakstīja arī par viņu sajūsminātu kritiku. Viņš slavēja autoru, ka, attēlodams mūsu sabiedriskos un saimnieciskos apstākļus, tas ar nesaudzīgu roku ķēries pie pašas ļaunuma saknes, neko nav gribējis aizsegt, neko aizplīvurot, bet ir rādījis, kas ir mūsu ienaidnieki. Rakstot jau viņam ienāca prātā: diezin vai Vēbers to tikai uzņems? Izrādījās, ka viņa šaubas nebija nepamatotas. Pēc tam kad tas ar ekspresi recenziju redakcijai bija piesūtījis, tas kāri ķēra pēc jauniznākušā «Baltijas Vēstneša» numura. Tur tas neatrada savu rakstu, bet gan kādu no paša Vēbera rakstītu gluži pretējā garā. Bija iztirzāti autora nepareizie goda jēdzieni un luga galīgi nolamāta par kādu pornogrāfisku darbu. Kā varēja redzēt, tad Vēbers arī par savu pārliecību nebija visai drošs, jo raksta beigās sarunājās ar kādu teātra apmeklētāju, lauku veci, kurš izsakās: «Tas nebija gods, tas bija negods!» Kārlim, to lasot, asinis kāpa galvā. Pirms pašas lietas dēļ, jo viņam bija tā, it kā Vēbers tīšu negribētu saprast patiesību. Otrkārt, ka te veras arvien plašāka plaisma starp viņu un «Baltijas Vēstnesi». Treškārt, viņam likās, it kā Vēbers ar nodomu strādātu pretim viņa materiālai eksistencei. Mājās Lūcija viņam jau no acīm nolasīja, ka tam kas ļoti nepatīkams atgadījies. Braucīdama viņa kuplos matus, viņa lūkoja tam ko no acīm izzīlēt. Bet velti, – viņš neko neizteica. Otrā dienā viņš ieradās personīgi pie Vēbera. «Vai jūs esat saņēmuši no manis kādu manuskriptu par Zūdermaņa «Godu»?» tas jautāja. «Jā,» Vēbers sniedza viņam pretim manuskriptu, «te viņš ir… Tas pienāca par vēlu, tā ka es jau biju paguvis citu sarakstīt…» «Tātad manējais jums būtu lieks?» Kārlis dzestri ieminējās. «Viņu varētu varbūt nodrukāt kā otru referātu, manam kā papildinājumu,» Vēbers nopietni sacīja. «Bet es paguvu tajā ieskatīties. Tur izsacīti man gluži pretēji uzskati, tā ka abus rakstus nekādi nevar savienot. Kas jau neiet, tas neiet!» viņš nobeidza, bet Kārlis aiz viņa dziļās nopietnības nomanīja it kā sarkastisku smīnu. «Audiatur et altera pars!» Kārlis sacīja. «Tikai tad var zināt, kam taisnība.» «Katrs aizstāv savu pārliecību, un avīzei tiesība aizstāvēt arī savu,» Vēbers paskaidroja. «Es jūsu rakstu nekādā ziņā nevaru savienot ar savas avīzes vadošo uzskatu.» «Tas nozīmē, ka es pie jums tad nevaru strādāt,» Kārlis atbildēja, pūlēdamies izlikties mierīgs.


«Tas nav sacīts!» Vēbers it kā atvainojās. «Ja jūs varat pieslieties mūsu avīzes garam, lūdzu, dodat man tādus rakstus! Ja jums būtu sava avīze, jūs arī tajā neuzņemtu rakstus, kas pret jūsu pārliecību un ir jums pretim…» «Esmu nostrādājis pie šīs avīzes veselu rindu gadu,» Kārlis atteica. «Arvien mūsu uzskati saskanējuši, nu tie nesaskan! Tad jau nu gan tas neatkarājas no mums pašiem, bet vainīgi ir tie paši tik bieži minētie apstākļi… Es varu rakstīt tikai pēc savas pārliecības un nevaru pieņemt no jums nekādus žņaugus… Ardievu, Vēbera kungs!» Paķēris savu manuskriptu, tas devās ārā uz ielas. Pirmā brīdī tam bija ap dūšu tā, ka tas gribēja saplēst savu manuskriptu gabalu gabalos. Bet tad viņš apdomājās. Kādēļ tad?! Bija noticis tas, kam reiz vajadzēja nākt, un viņam no šīs avīzes jāšķiras. Tiem visiem ir citāds saimniecisks fundaments nekā viņam – tie gājuši uz labo pusi, viņš uz kreiso. Nabaga jaunam studentam Vēberam bija citāds garīgs satvars nekā tagadējam filistram, zvērinātam advokātam un avīzes īpašniekam. Saimnieciskā apakšbūve noteic ideoloģisko virsbūvi! Lūk, noslēpuma atslēga… Tomēr pats viņš pret šo aksiomu saslējās. Kā tad būtu bijis, ja viņam ceļā nebūtu nākusi Lūce? Viņš nebūtu pārrāvis saites ar korporāciju un ar laiku varbūt nodibinājis tādu pašu saimniecisku apakšbūvi… Vai tad viņa gars tam truli padotos un būtu ar visu uz miera? Nē, nē, tam viņš negribēja piekrist. Instinktīvi viņu kājas veda uz Latviešu biedrību. Tur ekonomijas zālē tas pie Fridola, kas tagad bija biedrības intendants, satika mūžīgo studentu Albertu Mikentālu. Lūk, kas viņam par sarežģītu lietu! Viņš runāja sava brāļa uzdevumā. Rīgas Latviešu biedrības runas vīriem katram pēc kārtas jāvada savs jautājumu vakars, kas notika reizi nedēļā. Viņiem jāgādā arī par to, ka lai katrs vakars tiktu ievadīts ar priekšlasījumu. Ja tāds nav no lieka pieteikts, tiem jālasa ko nebūt pašiem vai arī par savu naudu jāgādā lektors. Šīs nedēļas vakars pēc rindas piekrita advokātam Mikentālam. Bet tam nebija vēl referāts. Jo pašam viņam pie savas kuplās prakses ar tādiem niekiem nodarboties nealgojās. Arī seloņi neviens nerādījās, laikam aiz spītības. Arī Albertam vairāk patika pasēdēt pie pudelītes un patērzēt nekā lauzīt galvu ar kailām teorijām. Viņš zināja, ka daudz izdevīgāk ir pagādāt referātu kur no ārienes, un bija pilnvarojis savu brāli Albertu tādu kur sadzīt un nopirkt. Tas patlaban veda sarunas ar Fridolu, lai tas tādu pagatavotu. Fridols saprata tautsaimniecību un statistiku itin labi, bet domāja, ka, lai referāts būtu apskatīts no visām pusēm, tad pāra dienas ir pārāk īss laiks un arī honorārs – desmit rubļu – pavisam nepietiekošs. Bet tas bija tas visaugstākais, ko budžets Albertam atļāva, kaut gan viņš vēl piedevām solīja izmaksāt labu brokastu. «Āre, nu ir labi, te nāk Ērgļu Kārlis!» Fridols iesaucās. «Parunā ar to, jo viņam katrā ziņā būs kāds referāts…» Alberts griezās tūdaļ pie Kārļa. «Redziet, Ērgļa kungs, tas ir tā un tā…» Un sāka izlikt viņam savu situāciju. «Es zinu, ka jūs manam brālim katrā ziņā varat izpalīdzēt, ja tikai gribiet…» «To jau varētu,» Kārlis vilcinādamies atbildēja. «Bet kādēļ tad jūs paši negribiet lasīt?» «Nu jā, es jau arī varētu, bet man tā valoda nav tik literāriska,» Alberts Mikentāls vairījās. «Jūs to katrā ziņā izdarīsiet labāk par mani…» «Es varētu lasīt par Zūdermaņa «Godu»,» Kārlis, īsi apdomājies, sacīja. «Bet es nezinu, kā tas jūsu brālim patiks.» «Tas taču ļoti labi!» Fridols iesaucās. «Taisni uz dienas kārtības…» «Tas gan,» Kārlis atbildēja, «bet advokātam Mikentāla kungam par to varbūt citādi uzskati nekā man…» «Uzskati!» Alberts atmeta ar roku. «Mēs jūsu uzskatus zinām. Jūs strādājat «Baltijas Vēstnesī», un šīs avīzes uzskatiem mēs visi piekrītam.» «Nu, ja jūs domājat,» Kārlis vilcinādamies sacīja, «tad lai paliek tā…» «Labs ir, tad tā lieta kārtībā!» Alberts Mikentāls atvieglots iesaucās, jo savu grūto uzdevumu tas nu bija izpildījis. «Lūdzu, saņemiet honorāru, ja drīkstu lūgt. Desmit rubļus, tā brālis teica…»


Kārlis vienaldzīgi savīstīja desmit rubļu gabalu un iebāza to savā vestes kabatā. «Un tu, Fridol, sastādi labu brokastu,» students griezās pie tā. «Tas iet uz mana rēķina… Sūnas (naudas) mums šimbrīžam pietiek,» tas parādīja Fridolam savu pabiezo deņķelbuku. Priekš šī mērķa tas varēja izdot vairāk nekā par referātu. «Jā, jā,» Fridols atbildēja, «bet pirms man jānosūta laikrakstiem sludinājums par nākošo jautājumu vakaru.» Viņš piesēdās un uzrakstīja, ka Latviešu biedrības jautājumu vakarā tad un tad, ko vadīs zvērināts advokāts K. Mikentāls, rakstnieks Kārlis Ērglis runās par Zūdermaņa «Godu». Tad nosūtīja to, kur tas vajadzīgs, pēc tam stājās pie mūžīgā studenta uzdevuma izpildīšanas. «St, st!» tas pasauca sulaini sāņus un ar viņu aprunājās. Vai to var dabūt un to, un to?! Arī tas būtu labs… «Kāpēc ne,» bija atbilde, «it visu var dabūt!» Un drīz «galdiņš klājās»; viņi iedzēra un uzkoda. Bet jautras valodas, kā tas tādās reizēs parasts, nemaz negribēja raisīties. Tik mazrunātnīgs un sevī ievilcies Kārlis nebija ilgi redzēts. Viņa domas un prāti bija koncentrēti tikai ap vienu un to pašu lietu. Viņš sajuta, ka viņa dzīvē noticis atkal kāds liels lūzums, kuram netiek tik viegli pāri. Dzīve viņam kļuva arvien sarežģītāka un grūtāk atminama mīkla. Kādēļ tas nevarēja palikt tāpat, kā tas bijis, kādēļ tam jātop citādi? Viss tas nenotiek uz viņa gribu, bet neredzamas varas viņu nes! Apstākļu vara viņu šķir un rauj nost no tā, kur tas agrāk piederējis. Kā šo ļauno apstākļu personifikācija viņam stāv priekš acīm Vēbera sarkastiskais tēls: «Ja varat pievienoties mūsu avīzes virzienam!» Tas izklausījās kā ļauns izsmiekls un izaicinājums. Neparko tas nevar izturēties, domāt un darīt, kā tas ir jau noticis, un tādēļ sajūt, ka tam notiek liela netaisnība, liela pārestība. Viņš labprāt gribētu noskalot nepatīkamo sajūtu ar alkoholu, bet viņam nereibst. Dzer un dzer, met glāzi pēc glāzes un tomēr nereibst. Uz savu biedru asprātībām tas arī pasmaida, bet tikai ārīgi. Nekas viņam klāt neķeras, bet viss paslīd garām ārīgi. Te piepeši biedrības ekonomijā sabruka vairāki biedrības veči un kārtībnieki. Kārla vecais draugs fabrikants Mārcis, viņa sievastēvs Kreilis, vecais Mikentāls, viņa znots Pēteris Krauklītis, Peļu Vanags un vēl daži citi. Tie patlaban bija izdarījuši pie mājas kādu revīziju un, to nobeiguši, nonākuši lejā spirdzināties pie kādas glāzītes. Tā kā viņi te atrada priekšā pašu ļaudis, Mikentāls savu dēlu un Krauklītis – svaini, tad sēdās tepat klāt, un kompānija ievērojami paplašinājās. Sauca viens, sauca otrs, un nu iedzeršana gāja vaļā atkal par jaunu. Valodas kļuva arvien skaļākas. «Kādēļ mēs tevi, to rakstnieku, nevaram biedrībā vēlēt par revidentu?!» fabrikants Mārcis iesaucās. «Tu izrevidētu daudz labāk nekā mēs…» «To, vadzi, gan varētu,» vecais Mikentāls viņam piebalsoja. «Lai strādā tie jaunie; mēs, vecie, savu laiku esam jau nostrādājuši…» «Jā, jā, nākamā sapulcē viņu katrā ziņā vēlēsim!» vecais Kreilis sauca. «Viņam ir vairāk vaļas nekā mums…» «Tā ir laba ideja,» Peļu Vanags sacīja un ierakstīja to savā piezīmju grāmatiņā. «Še mana roka uz to!» viņš griezās pie Kārļa. Tas viņam mehāniski sniedza pretim savu, smaidīdams, nemaz nepiegriezdams lietai vērību un nezinādams, par ko ir runa. «Ek, ko mēs nu vēl dzersim?!» Mārcis piepeši iesaucās. «Viss tāds palkans!… Vai zin, ņems boli. Riktīgs runas vīru dzēriens.» Šis priekšlikums atrada piekrišanu, un pēc neilga laika viņiem uz galda kūpēja boles trauks. Alberts Mikentāls pildīja glāzes, un tie iebaudīja. Veči sūkdami un smeķēdami, bet Kārlis lielākiem malkiem. «Ar to vajag uzmanīties,» Mārcis, kas viņam blakus sēdēja, to klusu pamācīja. «Daudz nedzer, tas ļoti stiprs…» Kārlis pavīpsnāja. Kā bijis korporācijas students, viņš gan zināja, kas ir bole un cik tādu var nest. Bet jāatzīst, šis savādi dzirkstījās asinīs! Viņam nebija zināms, ka še pēc sevišķa «uzus» runas vīriem to


boli ievārīja stiprāku. Gribēdams dabūt daudzmaz savu slikto dūšu nost, tas, neraugot uz vecā drauga brīdinājumu, izdzēra divas vai trīs glāzes, kur būtu pilnīgi pieticis ar vienu. Sekas parādījās uz pēdām. Viss, kas viņam iekšā bija sakrājies uz sirds, ar lielu sparu un enerģiju lauzās uz āru. Viņš juta sevī tādu spēku, ka būtu varējis apgāzt visu pasauli un samītu katru, kas viņam ceļā nāk. Viņš uzķēra kabatā «Baltijas Vēstneša» numuru ar Vēbera recenziju par «Godu». Ironisku smaidu, varētu sacīt, zaimu, viņš sāka to lasīt. Bet drīz vien šie zaimi pārvērtās par nevaldāmām dusmām. Karstas asinis šāvās viņam galvā. «Tilterihs, muļķis!» viņš piepeši iesaucās, nosvieda avīzi zemē un mina to zem kājām. «Tilterihs!… Jūs visi dzirdiet!» «Kas? Ko?» visa sapulce it kā iztraucēta un pārsteigta piepeši sakustējās. «Ko viņš tur runā? Kas tam jaunam cilvēkam gan kait?… Uz ko tas zīmējas, lūdzu?!…» Kārlis saslējās, cik liels viņš bija. «To es jums paskaidrošu! Dzirdiet, – «Baltijas Vēstneša» redaktors Vēbers ir tilterihs un lielākais muļķis pasaulē!…» «Kas tas? Uz kāda pamata? Ko jūs tur runājiet?… Lūdzu paskaidrot!» balsis jaucās cita caur citu. Pēteris Krauklītis piebilda: «Aleksandrs Vēbers, kā tas visiem zināms, ir pilnīgi prāta vīrs. Lūdzu par viņu tā nerunāt!…» «Tas nekur nav redzams, ka viņš tik gudrs būtu!» Kārlis spītīgi attrauca. «Viņš ir idiots…» «Es tam protestierē! Kā jūs tā drīkst?!» Peļu Vanags sašutis iesaucās. «Kas jūs tāds esat? Kas tā par manieri goda vīru viņam aiz muguras noķengāt?!» «Ak jūs domājat, ka es viņam priekšā to nesacītu?!» Kārlis spītīgi iesaucās. «Tāpat viņam, kā jums visiem dzirdot: Vēbers ir lielākais tilterihs un muļķis pasaulē!» «Kad te tādas lietas notiek, tad es pie šī galda sēdēt nevaru,» Alberts Mikentāls aizvainots piecēlās. «Es Vēberu ļoti labi pazīstu, un tādēļ es, kungi, atstāju jūsu sabiedrību. Ardievu!…» «Es ar tāpat!» Pēteris Krauklītis savukārt piecēlās. «Es to ir dzirdēt negribu…» «Mēs ar, mēs ar!» citi sauca cits pēc cita. «Mēs taču nevaram nolamāt goda vīru. Kas tam jaunam cilvēkam kait?!» Tā viņi aizgāja cits pēc cita, pat Fridols nepalika, tā ka īsā laikā galds bija tukšs, un uz tā palika vēl tikai neizdzertās un pusizdzertās boles glāzes. Visi no viņa atrāvās, tikai vecais draugs Mārcis, kas domājās saprotam to cēloni, vēl drusku kavējās. «Es jau teicu, ka no viņa vajag uzmanīties!» tas paklusi Kārlim pārmeta. «Tu esi iekampis vienu glāzi par daudz!… Taisies nu labāk, ka tagad pazūdi, vēlāk par to lietu varēs izrunāties…» Bet Kārlis no kādas pazušanas ne dzirdēt negribēja. Viņš te tagad gribēja tikai īsti dominēt un savas patiesības sludināt. Viņš lamāja ne vien Vēberu, bet arī visu «māmuļu» par reakcionāru perēkli, par apsīkušu tumsoņu baru, kurš negrib un nespēj saprast jaunlaiku idejas un garu. To dzirdot, arī Mārcim kažoks metās par karstu un tam vajadzēja pazust. Viņš uzvedās kā jau daždien piedzēries cilvēks, kas par sevi nevar atbildēt. Bet neviens to nevarēja sacīt, ka būtu piedzēries, jo nestreipuļoja un bija tik asprātīgs kā reti kāds nedzēris. Viņš bija patiess. Vīnā patiesība! Viss, kas viņam bija sakrājies uz sirds, viss, kas reizi domāts un justs, bet aiz konvencionāliem iemesliem apspiests un neizteikts, tas tagad, it kā dabūjis spārnus, nāca klajā. Katrs, kas viņam bija par tuvu nācis, dabūja dzirdēt savu tiesu. Tā kā viņa cienība un autoritāte biedrībā bija vēl arvien liela, tad visi it kā nobaidījušies skatījās, kas gan viņam noticis. Sevišķi tie, kas tagad pienāca no jauna. Ieradās arī Plutu Vilis, ar kuru tas bija iepazinies diezgan tuvu un kurš tādēļ domāja, ka tam uz viņu ir kāds iespaids. «Kas tev ir pret Vēberu?» tas, viņam pienācis, jautāja. «Par to lietu vajag izrunāties un viņu noskaidrot. Vai tur kāda personība?» «Tur nav nekāda personība,» Kārlis, jau pa pusei apmierinājies, atbildēja. «Viss ir tik skaidrs, ka tur


nekas vairs nav izskaidrojams…» «Jā, par ko tad tu uztraucies?» Plute jautāja. «Par ko?!» Kārlis attrauca un pasniedza viņam avīzes numuru ar recenziju. «Par tādiem niekiem!» Plute iesaucās. «Nu raksti viņam pretim, apgāz viņu… Viņš izsaka savas domas, izsaki tu savas…» «Ne ap to lieta grozās!» Kārlis rezignēti atbildēja. «Bet kad tu vienu cilvēku esi cienījis un apbrīnojis, turējis viņu par savu ideālu un tad rūgti alojies – – – Tad grūti paturēt mierīgas asinis…» «Nevajag neko apbrīnot un cildināt!» Plute mierīgā tonī viņu pamācīja. «Ja jau tas tai pasaulē tā ir, tad iedomājies, ka tam tā vajag arī būt… Paturēt arvien savu līdzsvaru, tad arī nekad nebūs jāžēlojas par alošanos un maldiem…» «Un kad ir iestāde – biedrība, no kuras esi turējis lielas lietas,» Kārlis turpināja, «esi sagaidījis, ka tā apvienos visus savus tautiešus, arī mazos brāļus, un vedīs tos pie gaismas un patiesības!… Bet tad piepeši redzi, ka esi maldījies, jo visi jūs esat tumsoņi, obskuranti, jezuīti!… Vai tad nav jākliedz, cik vien jaudā balss?!…» «Kā?! Vai tu patiešām gribi nostāties opozīcijā pret visu biedrību?» Plute jautāja. «To es tev neieteicu. Tu tik knapi te tā tiec ciests, un tu gribēsi taisīt diez kādu opozīciju. Tu vilksi arvien to īsāko kociņu, to es tev varu sacīt…» «Nekāda opozīcija, es gribu to biedrību reformēt!» Kārlis atcirta. «Te vajag valdīt demokrātismam, tautas garam…» «Tu gribi sacīt – jaunai strāvai?» Plute uzsvēra. «Nebaidies, pret to mēs stāvam savās sarga vietās. Es tev varu jau sacīt, ka ir nolemts «Dienas Lapai» atņemt teātra sludinājumus un izslēgt to no biedrības lasāmā galda. Un, ja «Mājas Viesis» nelabosies, tam notiks tāpat… Biedrība strādās, kā jau strādājusi, tālāk nacionāli konservatīvā garā…» «Tad jūs domājat apturēt laika ratu?!» Kārlis ironiski iesaucās. «Par to es tikai pasmejos! Kam jānāk, tas nāks… Latviešu biedrība būs demokrātiska, vai tā nebūs nekas!…» «Tā?!» «Jā!» Abi viņi spītīgi saskatījās, tad Kārlis atstāja biedrību. *** Jautājumu vakars Latviešu biedrībā bija ļoti kupli apmeklēts, lai gan pieiešana pie tā bija vienīgi Rīgas Latviešu biedrības biedriem, viņu ievestiem viesiem un lauciniekiem. Biedrības biedriem ieeja bija brīva, turpretim viesiem un lauciniekiem vajadzēja ierakstīt savu vārdu sevišķā grāmatā un maksāt par to trīsdesmit kapeikas. Šodien sevišķā grāmatā ierakstījās ārkārtēji daudz, bet arī pieplūdums no biedru puses bija diezgan ievērojams, sevišķi jaunas meitas. Tām interesēja vairāk lektori nekā viņu temati. Bija novērots, ka, ja lasīja kāds vecāks lektors, kas precību gadiem pāri, vai arī kāds vispār pazīstams advokāts vai ārsts, kam bija jau sieva un bērni, tad tādu daiļu radījumu ieradās daudz mazāk. Jo tad vēl nebija tā kā mūsu dienās: precēts vai ne, kad tikai interesants; precība nav nekāda nepārkāpjama siena. Tad ļoti skatījās uz to, ka būtu vēl «neprecēts». Bez pārspīlējumiem runājot, jaunā sieviete, kas audzināta laulības dzīvei, centās atrast pašu šīs laulības dzīves galveno faktoru, proti, vīru, kam vajag sievas. Advokāts Mikentāls, kā zināms, bija precējies, ko zināja visi. Turpretim daiļās tautas meitas lielum lielā daļa nezināja, vai Kārlim ir sieva, tā kā viņš pa lielākai daļai izgāja bez savas Lūces un bija vēl samērā jauns gados. Tādēļ jāpieņem, ka lielais procents daiļavu bija nākušas jaunā lektora dēļ – noskatīties tuvāk, kāds tad tas īsti izskatās. Tomēr arī temats šoreiz bija tāds, ka tas varēja interesēt katram. Vēbers «Baltijas Vēstnesī» savā kritikā bija kūris taisni uz to vaļā, it kā šī luga būtu kas


netikumisks. Bet tādas lietas ir ļoti patīkami redzēt un noklausīties, lai par tām varētu spriest. Beidzot te bija vēl kāds jauns un ne visiem zināms faktors. Cik Kārlis no vaigiem pazina, tad daudz te bija tādu, kurus viņš bija redzējis «jaunās strāvas» pusē. Viņš manīja Ninu, Ernestu, Kristapu un pat baroneli, kurš diez kā te bija iekūlies. Tāpat ļoti daudzus Maskavas un Rīgas studentus, kuri ieradušies pilnā skaitā, taisni kā uz norunu. Nina dzīvi sarunājās ar tiem un arī vēl ar citām jaunavām. No viņu vaigiem varēja lasīt gan zobgalīgu smīnu, gan cietu apņemšanos. Bija ieradies arī Pēteris Krauklītis, gan laikam ne lai «Godu» aizstāvētu. Redzēja arī daudzus letoņus, Plutu Vili, maģistru Birzmani, Frici Kārkluvalku un citus. Tie visi bija gatavi aizstāvēt vecos ideālus un uzsākt cīņu par tiem. Tātad vakars, jau pirms tas vēl bija sācies, solīja būt ļoti interesants. Pirms Kārlis nolasīja savu referātu. Tā kā tas nebija visai garš, tad lasīja, katru vārdu uzsvērdams, it kā gribēdams izdabūt no tā vairāk materiālu. Bet, tā kā šie vārdi sakrita pilnīgi ar viņa paša pārliecību, tad katrs viens no tiem aizrāva. Uz klausītāju vaigiem attīstījās vēl svinīgāks aizkustinājums nekā baznīcā. Nesaudzīgi viņš tirzāja mūsu nedabīgos sadzīves apstākļus, kuros viss tas iespējams. Ļaunums nemitēsies agrāk, kamēr būs ar visu sakni izravēts, t. i., tagadējie apstākļi novērsti. Viņš nobeidza ar vārdiem: ««Gods» nav jūsu ienaidnieks. Viņš tikai rādīs jums jūsu ienaidniekus!» Tam sekoja tādi aplausi, ka vai griesti cēlās uz augšu. To autors nemaz nebija sagaidījis un nebija arī savu darbu vērtējis tik augstu. Iespaids no tā bija tāds, ka pat paši karstākie pretcīnītāji, kuri bija nākuši referātu sagāzt lupatās, kautrējās. Kad advokāts Mikentāls uzaicināja pieteikties pie vārda, tie sasarkuši viens otru uzlūkoja. Beidzot vārdu ņēma maģistrs Ernests Birzmanis. Viņš mēģināja aprādīt, ka tie apstākļi, kas «Godā», nav mūsu apstākli. Tādēļ tad arī parādās tādas jaunas idejas, kas nav mums piemērotas, ievazātas no ārzemēm un ir kaitīgas – – – Šņācieni publikā liecināja, ha ar viņa runu ir lieliski nemierā. Tikai reti aplaudētāji izteica viņam savu piekrišanu. Negribot viņam bija jāapstājas. «Mums tādēļ labāk tādas kaitīgas idejas atstāt neievērotas,» orators turpināja. «Mums pašiem daudz tuvāki un steidzamāki uzdevumi. Mums ir jāizpētī mūsu mitoloģija, jākrāj mūsu tautas dziesmas, jākrāj mūsu tautas teikas un pasakas un jākrāj mūsu senie tautas apģērbi, kamēr tie vēl atronami… Tikai tad mēs varēsim skaitīties pilnīgi par tautu, kad cienīsim savas gara mantas un varēsim pasaulei parādīt, ka mums tādas ir – – –» Atkal šņācieni un starpsaucieni: «Bleķis!» Orators tikai ar lielām mokām paguva savu runu nobeigt, neatstādams nekādu iespaidu. Toties pats vakars izvērtās arvien dzīvāks. Ernests Sutums prasīja un dabūja vārdu un ņēma ironizēt «ozoldēlus» un «liepumeitas», kumeliņus, bāleliņus, vecos brunčus, tautiskās vīzes un pastalas. «Kāds labums mums, latviešiem,» tas jautāja, «ja kādreiz kāds ārzemju filologs lasa, ka mums bijuši tādi un tādi audumi un apģērbi? Vai tas padara mūsu dzīvi labāku, es prasu. Nē, tas tikai atvelk mūsu uzmanību no patiesās dzīves, lai mēs neredzam, kur ļaunuma sakne, un nemēģinām to novērst. Īsi sakot, vecie brunči mums aiz