Nogrimusipasaule(Dz.G.Balards)

cauri mūžības elles priekštelpām, un virsmas greizajos spoguļos vīdēja tūkstošiem viņa attēlu. Viņa plaušās bija iestrēdzis milzīgs ezers, tas šķita laužamies uz āru, viņa krūškurvis bija izpleties līdz vaļa krūškurvja apmēriem, lai spētu uzņemt milzīgo ūdens daudzumu.

Kerans…

Viņš palūkojās uz spožo klāju, uz spilgto gaismu virs audekla nojumes, zem kuras viņi gulēja, uz pētošo melno Admirāļa seju. Admirālis sēdēja uz viņa kūjām un ar milzīgajām rokām spaidīja viņa krūškurvi.

— Strengmens, viņš…

Aizrijies ar rīklē sastājušos šķidrumu, Keranss nolaida galvu uz sakarsētā klāja, saules gaisma dzēla acis. Viņā nolūkojās daudzas sejas — Beatrise, satraukumā iepletusi acis, Bodkins, savilcis seju raižpilnā grimasē, vesels bars brūnu seju zem baltām naga cepurēm. Pēkšņi parādījās vienīgā baltā, smaidošā seja.

Pāris pēdu attālumā no Keransa šī seja glūnīgi vērās viņā kā neķītras statujas vieplis.

— Strengmen, jūs…

Smīns pārtapa par uzvarošu smaidu.

— Nē, Kerans, tas nebiju es. Nemēģiniet notikušajā vainot mani. Doktors Bodkins var to apstiprināt.

Un, padraudējis Keransam ar pirkstu, viņš turpināja: — Es taču brīdināju jūs neaiziet pārāk tālu.

Admirālis piecēlās, viņš acīm redzami jutās apmierināts, ka Keranss atguvis samaņu. Klājs šķita izgatavots no kvēlojošas dzelzs. Keranss paslē-jās uz elkoņa un iesēdās ūdens peļķē. Pāris pēdu attālumā kā saplacis līķis gulēja skafandrs.

Beatrise izspiedās cauri skatītāju pūlim un notupās viņam līdzās.

— Robert, nomierinies, nedomā par notikušo.

Viņa apskāva Keransu ap pleciem un nogaidoši palūkojās Streng-menā, kurš, iespiedis rokas gurnos, stāvēja līdzās un apmierināti smaidīja.

— Kabelis nosprostojās… Keranss ieklepojās. Šķita, ka plaušas pārvērtušās par diviem saplosītiem, trausliem ziediem. Viņš lēni ieelpoja nomierinoši vēso gaisu.

— Viņi vilka to no augšas. Vai tu nevarēji…

Bodkins atnesa žaketi un aplika to Keransam ap pleciem.

— Nomierinieties, Robert Tam vairs nav nekādas nozīmes. Esmu pārliecināts, ka tā nav Strengmena vaina. Kad tas notika, viņš sarunājās ar mani un Beatrisi. Kabelis bija aizķēries aiz kāda šķēršļa, izskatās, ka tas būs bijis tikai un vienīgi nelaimes gadījums.

— Nē, doktor, tas nebija nelaimes gadījums, Strengmens viņu pārtrauca. Nestāstiet pasakas, Keranss būs daudz pateicīgāks, ja uzzinās patiesību. Viņš pats pilnīgi apzināti piesēja kabeli. Kāpēc?

Strengmens pamācoši pacēla gaisā roku. Tāpēc, ka viņš vēlējās kļūt par nogrimušās pasaules sastāvdaļu.

Strengmens sāka skaļi smieties, uzjautrinājumā sizdams sev pa gurniem. Keranss kā sapītām kājām steberēja uz sava krēsla pusi.

Un smieklīgākais ir tas, ka viņš nezina, vai es runāju taisnību, vai meloju, Bodkin, vai jūs spējat to iedomāties? Palūkojieties uz viņu, viņš tik tiešām to nezina! Ak Dievs, kas par ironiju!

Strengmen, Beatrise, pārvarējusi bailes, nikni nošņācās. Beidziet tā runāt! Tas varēja būt ari nelaimes gadījums.

Strengmens teatrāli paraustīja plecus un uzsvērti noteica: Tas varēja būt ari nelaimes gadījums. Tas šķistu vēl interesantāk it īpaši Keransam. «Vai es mēģināju vai nemēģināju izdarīt pašnāvību?» Viens no nedaudzajiem eksistenciālisma pamatjautājumiem, daudz nozīmīgāks par Hamleta jautājumu «Būt vai nebūt?», kurš tikai uzsver pašnāvības iespējas nenoteiktību, nevis tās upura mūžīgo ambivalenci11.

Viņš aizbildnieciski uzsmaidīja Keransam, kas rāmi sēdēja krēslā un malkoja Beatrises atnesto dzērienu.

Kerans, es apskaužu jūs par šo uzdevumu — atklāt patiesību —, ja vien jums tas būs pa spēkam.