Masku teatris - Vladimirs Kaijaks

pietiekami labi uzklāta, kāds kukurznis spieda sānu, un pārāk skaļa šķita netālās upes šalkšana, ūdeņiem skrienot un atsitoties pret akmeņiem, sīkām tērcītēm sačukstoties ar krastmalas oļiem. Viņš grozījās no viena sāna uz otru, klausījās vienmuļajā, neizprotamajā ūdeņu un akmeņu valodā. Apjēdzis, ka tik drīz neaizmigs, vientuļnieks pacēla telts priekškaru un lūkojās naktī, kur palsajā mēness gaismā pār upi cēlās un vēlās miglas vāli, kāpa augšup, ietīdami un aizsegdami otra krasta egles, kas šķita iepeldam un izgaistam bālā bezgalībā.

Brīžam migla pašķīrās, koku silueti nedaudz izgaismojās, līdz tos arvien ciešāk un ciešāk ieskāva miglas auts.

Migla ne tikai kāpa augšup, tā pletās plašumā, vēlās pāri norai, un, šķita,