Page 1

M Ä jas Ä r sts

Noskannejis gramatu un failu izveidojis Imants Locmelis


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • ■

S a in d ē š a n ā s Tropu slimības. Venēriskās slimības. Traumas


G rupa 10

I n f e k c ija s • S a v a in o j u m i • S a in d ē š a n ā s Tropu slimības. Veneriskās slimības. Traumas Infekcijas A ID S Aktinomikoze Amēbu dizentērija

1\) 2 3

Bakas Bakteriālās infekcijas, vispārīgi Banga slimība Bērnu trieka - poliomielīts Boreliozes Brucelozes

4V 5 6 7 8 9

D ifterija Dizentērija Dzeltenais drudzis

10 11 12

Ē rč u encefalīts

13

Flegm ona Frambēzija

14 15

G āzes gangrēna Gonoreja Gripa Gripozā infekcija

16 17 18 19

H o lēra

20 V

Izsitumu tīfs

21

Jostas roze

22y>

Kondilom a

2 3 \/

Lamblioze Legionelloze Leišmanioze Lepra

24V" 25 V 26 27

M alārija Mēris Miega slimība Mononukleoze

28\y

Parastais herpess

32

29 30 31

Paratīfs Parazītu izraisītas slimības I Parazītu izraisītas slimības II

33 34 35

M ugurkaula savainojumi

66

N epietiekam s uzturs

67

Q -drudzis

36

Plaušu ievainojumi Plecu daļas ievainojumi

68 1/ 69

Saišu plīsums Sastiepumi, izmežģījumi, sasitumi, plīsumi Slīkšana

7 0 1/

R oze

37 V -

Salmoneloze Sēnīšu infekcijas I Sēnīšu infekcijas II Sibīrijas mēris Sifiliss Stinguma krampji

38 39 40 41 42 43 U

T īfs Toksoplazmoze Trakumsērga Trihom onoze

44

Veneriskā limfogranuloma Vīrusinfekcijas, vispārīgi

Savainojumi

71 72

V ēdera dobuma ievainojumi 73

Saindēšanās

45 46 V Arodsaindēšanās 47\j Dzīvnieku indes I 48 Dzīvnieku indes II 49 K ukaiņu kodumi, dzēlieni

74 75 76 77

Saindēšanās ar alkoholu 781/ Saindēšanās ar arsēnu 79 A cu ievainojumi, tipiskie 80 50 V Saindēšanās ar augiem I Apdegumi 51 Saindēšanās ar augiem II 81 Apsaldējumi 52 V Saindēšanās ar dūmiem 82 Atslēgas kaula lūzums 53 \r Saindēšanās ar dzīvsudrabu 83 Saindēšanās ar insekticīdiem 84 C eļa locītavas savainojumi 54 Saindēšanās ar mazgāšanas Cīpslu savainojumi 55 un tīrīšanas līdzekļiem 85 Saindēšanās ar medikamentiem 86 Galvaskausa ievainojumi 56 Saindēšanās ar nikotīnu 87 Gūžas kakliņa lūzums 57 Saindēšanās ar ogļūdeņradi 88 Saindēšanās ar opiātiem 89 Iegurņa dobuma ievainojumi 58 Saindēšanās ar pārtikas Iekšēji ievainojumi 59 produktiem 90 Izgulējumi 60 Saindēšanās ar psihotropām vielām 91 K akla skriemeļu trauma 61 \j Saindēšanās ar skābēm un Kaulu lūzumi, vispārīgi 62 V sārmiem 92 Kostas, durtas, grieztas brūces 63 Saindēšanās ar svinu 93 V Krūškurvja ievainojumi 64 Saindēšanās ar tvana gāzi 94 Ķīmiskie apdegumi 65 Saindēšanās ar zilskābi 95


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Infekcijas

K \R T E

1

G rupa

10

AIDS Kas ir AIDS?

O

AIDS - tas ir nosaukuma Akūts imūndeficīta sindroms saīsinājums. AIDS izraisītājs ir cilvēka imūndeficīta vīruss (IIIV). Taču AIDS nav in­ fekcijas slimība tradicionālā izpratnē, tā saistāma ar sim­ ptomu kompleksu, kuriem ir neskaitāmas izpausmes, kas var parādīties kā pēkšņs sli­ mības uzliesmojums, kas vē­ lāk var izzust. N o brīža, kad cilvēks inficējas ar M V , līdz saslimšanai ar AIDS var pa­ iet pat vairāk nekā 1 0 gadi. AIDS gadījumā raksturīga saslimšana ar grūti iznīcinā-

SIMPTOMI □ Drudzis

Ļaundabīgā Kapoši sarkoma, kas parasti ir reti sastopama, AIDS progresējošā stadijā ir tipiska.

□ Nogurums □ Svara zaudēšana □ Atkārtotas saslimšanas ar infekciju slimībām U Plaušu karsonis □ Smadzeņu plēves iekaisums

mām infekcijas slimībām un ļaundabīgu audzēju rašanās. Progresējošā slimības stadijā AIDS pacienti slimo ar ādas vēzi, kas ir ļoti reta parādība un ko dēvē par Kapoši sar­ komu.

□ Caureja □ Pietūkuši limfmezgli □ Stipra svīšana naktīs □ Nomāktība U Atmiņas traucējumi □ Kapoši sarkoma

AIDS cēloņi AIDS izraisa inficēšanās ar IIIV , kas novājina organis­ ma imūnsistēmu. Tas veici­ na saslimšanu ar dažādām

M

ā jas ā r s t s

infekcijas slimībām. HIV iespējams konstatēt sēklas šķidrumā, maksts sekrētā, asarās, siekalās, mātes pienā, asinīs un urīnā. Inficēšanās iespējama tikai tieša asins vai gļotādas kon­ takta rezultātā, respektīvi, dzimumakta laikā, pirms dzemdībām vai to laikā, kā arī pārlejot asinis. Visbiežāk par slimības upuri kļūst nar­ komāni, kas lieto vienu un to pašu šļirci, ar kuru tiek pārnesta infekcija.


G rupa

Karte

10

1

I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Infekcijas

AIDS Kā ārstēt AIDS? Pagaidām nav līdzekļu, ar ko varētu izārstēt vai arī aizka­ vēt šo slimību. T om ēr ir ra­ dušās cerības, jo pēdējos ga­ dos radīta kāda vīrusu kavē­ joša /.āļvielu kombinācija. No M V infekcijas labāk iz­ vairīties profilaktiski, nevis vieglprātīgi paļauties uz lik­ teni, cerot, ka līdz saslimša­ nas brīdim zinātnieki jau būs izgudrojuši zāles. Katrā ziņā liela daļa 16-24 gadus veco jauniešu, kuri šobrīd Latvijā inficējas, savus brieduma gadus un pilnīgu izveseļoša­ nos tā arī nesagaidīs.

Kā izsargāties no AIDS $

Jāizvairās no jebkādām iespējām inficēties ar HIV. Seksuālie kontakti ar infi­ cētām personām sevī slēpj pašu draudošāko inficēšanās risku. Stājoties intīmos sakaros ar mazpazīstamiem vai nepazīstamiem cilvēkiem, jālieto prezervatīvi, kas nodrošina zināmu aiz­ sardzību. Arī narkomāni, kas kopīgi lieto vienas un tās p ašas šļirces, sevi pakļauj ievērojamam infi­ cēšanās riskam.

Ka sev palīdzēt? Cilvēks, kas ir inficējies ar HIV, pats nevar aizkavēt AIDS rašanos. Kad jādodas pie ārsta? Ja ir aizdomas par inficēša­ nos, nekavējoši jāizdara H IV antivielu tests. Tas attieci­ nāms arī uz personām, kas pieskaitāmas tā saucamajai riska grupai un tāpēc ir pa­ kļautas lielākām inficēšanās briesmām. Tie ir homosek­ suāli orientēti cilvēki, narko­ māni, prostitūtas un viņu klienti. Kā rīkosies ārsts? Ārsts nozīmēs HIV antivielu testu, tas ir, laboratorijā pār­ baudīs asins analīzes. Ja re­ zultāts būs pozitīvs, proti, tiks konstatētas H IV antivie­ las, tas nozīmē, ka ir notiku­ si inficēšanās. Tikai retos gadījumos testa reakcija ir pozitīva, neraugoties uz to, ka asinīs nav atrastas anti­ vielas.

augstināta temperatūra, sāp kakls, ir noguruma sajūta un pietūkuši limfmezgli. Parasti šī AIDS stadija beidzas letā­ li. T ā kā imūnsistēma ir no­ vājināta, cilvēks arvien bie­ žāk saslimst ar infekcijas sli­ mībām, zaudē svaru, ātri no­ gurst utt. Slimība nereti pa­ rādās tieši kā kādas infekcijas slimības uzliesmojums, pēc tam pacienta stāvoklis uzla­ bojas, tad atkal pasliktinās. Vēlīnā AIDS stadijā veidojas arī dažādi vēžveida audzēji. Viens no tiem ir AIDS rak­ sturīgā Kapoši sarkoma.

Fakti Latvijā reģistrēti aptuveni 1390 ar HIV inficēti cilvēki. 2 0 0 1 . gada 1 . pusē no jauna atklāti 432 inficēšanās gadī­ jumi. IirV infekcija apstiprināta arī diviem bērniem, kas dzi­ muši inficētām mātēm.

SVARĪGI Slimības gaita Vairākums ar H IV inficēto saslimst ar kādu akūtu infek­ cijas slimību, kas līdzinās gripai, dažkārt tas notiek pat vairākus gadus pēc inficēša­ nās ar HIV. Vērojama pa­

■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■

MĀJAS

ā rsts

Ikdienas saskarsme ar HIV inficētajiem nav bīstama. Vīrusu nevar pārnest ar ūdeni, un tas neiz­ platās gaisā (pilienu infekcija).


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • Sa in d ē š a n ā s

Infekcijas

K a rte

G ri p \

1 0 m n u n iiim —

Bakas Kas ir bakas? Bakas ir akūta, sevišķi bīsta­ ma infekcijas slimība, kam raksturīga organisma smaga vispārēja saindēšanās un spe­ cifiski izsitumi uz ādas un gļotādas, pēc kuru sadzīša­ nas paliek nelielas rētas. Ba­ kas ierosina vīruss Poxvirus variolae, kas ir ļoti izturīgs ārējā vidē. Slimnieka atdalī­ jumos (arī krevelēs) tumšā telpā tas var saglabāt dzīvot­ spēju ilgāk par gadu; putek­ ļos, slimnieka veļā tas sagla­ bājas vairākas dienas. U ltra­ violetais starojums iznīcina baku vīrusu sešās stundās. Ir divi baku tipi. Mazāk bīs­ tamā izpausmes aina ir dzel­ tenīgi ūdens vai strutu pūs-

SIMPTOMI □ Augsta ķerm eņa te m ­ peratūra □ Slikta vispārējā p a š ­ sajūta j N ogurums □ Reibonis □ Apdullums □ Muguras s ā p e s un sāpīgi izsitumi □ Ūdeņaini, gaiši pūslīši, strutainas vai asiņo­ jo šas papūlas

Šajā attēlā redzamas govju bakas. Dažkārt tās var rasties kā reak­ cija uz baku aizsargvakcināciju, kurā tiek izmantota mākslīga infi­ cēšana ar govju baku vīrusu.

līši. Taču, ja baku krāsa ir zilganmelna un rodas arī asi­ ņošana, runa ir par dzīvībai bīstamajām melnajām ba­ kām. Agrāk baku epidēmiju laikā mira daudz cilvēku. Mūsdienās ir aizsargpotes un slimību uzskata par gan­ drīz pilnībā izskaustu.

M

ā jas ā r s t s

Kādi ir baku cēloņi? Baku vīrusi tiek pārnesti pi­ lienu infekcijas veidā. Taču var inficēties arī saskarsmē ar saslimušo. Jāņem vērā, ka uzņēmība pret baku vīrusu i ārkārtīgi liela.


K arte

I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Bakas Kā ārstē bakas? Ja cilvēks ir saslimis ar ba­ kām, viņu ievieto infekciju slimnīcā un tur, lai aizkavētu tālāku slimības izplatību, ie­ spējami izolē. T ā kā runa ir par vīrusinfekciju, to nevar nomākt ar antibiotikām. M azināt var tikai atsevišķus slimības simptomus, piemē­ ram, augstu temperatūru, muguras sāpes un sāpīgos izsitumus uz ādas. Pacien­ tam tiek doti temperatūru pazeminoši līdzekļi un pret­ sāpju medikamenti.

Ko var darīt pats? Slimnieks pats nevar darīt neko.

Kad jāiet pie ārsta? Ja pēkšņi rodas augsta temperatūra un ir stipras sāpes locekļos, ja pamana sarkanus plankumainus izsitumus uz ādas, jādodas pie ārsta. M az ticams, ka tās varētu būt ba­ kas. Ticamāk, ka runa ir par citu nopietnu slimību, kas noteikti jāārstē. Ko darīs ārsts? Ārsts veiks vispārēju visa or­ ganisma izmeklēšanu, ļoti rūpīgai apskatei pakļaus izsi­ tumus un paņems asins pa­ raugu un pūslīšu sekrēta pa­ raugu analīzēm.

Slimības vieglākā forma ar dzeltenīgi pelēkām bakām.

Slimības gaita Vienu līdz divas nedēļas pēc inficēšanās pēkšņi rodas ļoti augsta temperatūra, drudzis, drebuļi, galvassāpes un m u­ guras sāpes. Seko tādi simp­ tomi kā svina smaguma no­ gurums, reibonis un spranda stīvums. Pēc dažām dienām tempera­ tūra pazeminās un parādās izsitumi, vispirms uz sejas, pēc tam tie pārklāj visu ķer­ meni. Parasti sākumā izsitu­ mi ir mazu, gaišu ūdeņainu pūslīšu veidā, kas arvien vai­ rāk un vairāk pārvēršas par cietām, dzeltenām strutu papulām. Atkal paaugstinās temperatūra, cilvēks jūtas apdullis, viņam griežas gal­ va, un viņš cieš no halucinā­ cijām. Turklāt izsitumi slim­

M ā jas

ā rsts

niekam sagādā stipras sāpes. Pēc dažām dienām papūlas izžūst, temperatūra paze- minās un slimnieks sāk jus­ ties labāk.

Vai bakas ir bīstamas? Bakas ir ļoti bīstamas. Sma­ gākā forma - melnās bakas -, kam raksturīgi tipiski zili melni izsitumi, var pat izrai­ sīt nāvi.

Ka izvairīties no bakām? Katrā ziņā vajadzētu vakcinēties un vakci­ nēt arī bērnus. Pirmā vakcinācija notiek lai­ kā no pirmā līdz otra­ jam dzīves gadam , atkārtotu vakcināci­ ju izdara 12. dzīves gadā.


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • Sa in d ē š a n ā s

Ka r t f

19

Infekcijas

G rupa

10

Gripoza infekcija Kas ir gripozā infekcija? Gripozā infekcija ir apvie­ nots nosaukums elpceļu sa­ slimšanām, ko izraisījuši vīrusi. Izraisītāji pieder pie dažādām vīrusu grupām. Parasti gripozās infekcijas, ko tautas valodā vienkārši sauc par saaukstēšanos, nori­ sinās bez vērā ņemamām komplikācijām.

Kādi ir gripozās infekcijas cēloņi? Izraisītāju mazu pilieniņu veidā izdala inficētas perso­ nas - runājot, šķaudot vai klepojot. Cilvēks tos uz­ ņem vai nu ieelpojot, vai ar roku starpniecību. Gada laikā katrs cilvēks vidēji čet­ ras piecas reizes saslimst ar saaukstēšanās slimībām.

SIMPTOMI □ Iesnas □ Klepus □ Konjunktīvas iekaisums U S ā p e s kaklā

Vairumā gadījumu gripozās infekcijas izraisītājs tiek pārnests pilie­ nu infekcijas ceļā. Mutes aizsardzība var palīdzēt.

Taču imūns viņš nekļūst. Agrāk par saukstēšanās sli­ mībām sauca dažādas slimī­ bas, kas radīja paaugstinātu temperatūru vai sāpes, pie­ mēram, gripu, plaušu karso­ ni, angīnu, augšējo elpceļu iekaisumu, neiralģiju, reima­ tismu, nefrītu. Tagad pierā­ dīts, ka vairākumam šo sli­ mību aukstums ir tikai veici­ nošs faktors, bet galvenā nozīme slimības izcelsmē ir baktērijām vai vīrusiem.

□ G alvassāpes □ S ā p e s locekļos

Kā ārstē gripozo infekciju?

□ N ogurums □ Paaugstināta t°

T ā kā gandrīz vienmēr sa­ aukstēšanās izraisītāji ir vīru­

M

ājas ā r s t s

si, slimību kā tādu ārstēt ne­ var. Iespējams ir vienīgi ma­ zināt tās simptomus. Auk­ stums un mitrums atslābina gļotādas un sašķidrina sekrē­ tus. Gripozu infekciju gadī­ jumos var palīdzēt dažādu ēterisko eļļu ieelpošana. Bez tam ir vēl arī liels skaits dažādu pretgripas līdzekļu, kurus aptiekā var iegādāties bez receptes. Slimību izrai­ sošo vīrusu augšanu var aiz­ kavēt interferons - celulozes vielmaiņas produkts. Taču ārstēšana ar interferonu ir dārga. Terapija, izmantojot antibiotikas, teofilīnu un kortizonu, gripozo infekciju gadījumos ir mazefektīva.


G rupa

I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • Sa in d ē š a n ā s

Karte

10 19

Infekcijas

Gripoza infekcija Ko var darīt pats? Pāris dienas gultas režīma (it īpaši, ja saslimšana norit ar paaugstinātu temperatūru) paātrina izveseļošanos un pasargā no komplikācijām. Jālieto liepziedu, pelašķu un kumelīšu tēja, kam pievie­ nots upeņu vai aveņu ievārī­ jums. Kad jādodas pie ārsta? Katra infekcija ar paaugsti­ nātu temperatūru, it īpaši, ja skarti apakšējie elpceļi (plau­ šas, mazie bronhi), ko pava­ da izteikta slimīga sajūta, ir jāizmeklē ārstam. Ko darīs ārsts? Pats galvenais, ko darīs ārsts, - noskaidros, vai nav pievienojusies sekundāra bakteriāla infekcija, kas, pie­ mēram, var izraisīt plaušu

Kā izvairīties no gripozās infekcijas? Drošas aizsardzības nav. S a a u k stē ša n ā s epi­ dēmijas laikā vajadzētu izvairīties no sarokošan ās un griezt ceļu sli­ miem cilvēkiem. No inficēšanās var p a ­ sargāt arī bieža roku m a z g ā ša n a un p erso­ nīgā higiēna.

Dažu infekciju gadījumā no­ vēro arī rīšanas traucējumus un aizsmakumu. Vasarā daži gripozo infekci­ ju izraisītāji izsauc arī caur­ eju un vemšanu - bieži vien bez jebkādiem parastiem saaukstēšanās simptomiem. Šo infekciju sauc arī par va­ saras gripu, pie mums to dē­ vē par vēdergripu.

Bieži vien saaukstēšanās laikā brīnumaini iedarbojas karsta kāju pelde.

iekaisumu. Pret bakteriāliem iekaisumiem ārsts nozīmēs antibiotikas.

Vai gripozā infekcija ir bīstama? Lielākoties nē. Simptomi pazūd vienas līdz divu nedē­ ļu laikā (ja neparādās kom­ plikācijas). Komplikācijas ir bronhīts, plaušu iekaisums (plaušu karsonis), deguna blakusdobumu iekaisums un vidusauss iekaisums.

Slimības gaita Vairums gripozo infekciju norisinās apmēram šādi. Saaukstēšanās piesakās ar drebuļiem, šķaudīšanu un it kā ar smagu galvu. Gļotādas pietūkst, caur degunu ir grūti elpot, sāp galva, niez un asaro acis, saslimušais klepo un viņam ir sāpīgs kakls. Vairumā gadījumu pievienojas nogurums un paaugstināta temperatūra, kas īpaši augsta var būt bēr­ niem. Iesnas sākumā ir ūdeņainas, vēlāk sekrēts kļūst strutaini gļotains.

M

ājas ā r s t s

SVARĪGI Vairums gripozo infekci­ ju tiek p ārn ē sā ta s slim­ nīcās un ārstu praksēs. Laikā, kad plosās sa a u k ­ s tē š a n ā s vilnis, bērnus līdz se š u m ē nešu vecu­ m am nevajadzētu vest uz ārstniecības iestā­ dēm, protams, ja tas nav obligāti nepieciešam s. Arī veciem cilvēkiem un personām ar pavājinātu imunitāti šajā laikā jāiz­ vairās no slimnīcām un sabiedriskām vietām.


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Infekcijas

Karte

(; r i ' p \

20 I 10

Holēra Cholera asiatica

Kas ir holēra? Holēra ir akūta, sevišķi bīs­ tama zarnu infekcijas slimī-

SIMPTOMI □ Vienlaikus caureja un vem šana. Abas sā k a s pēkšņi, nevis ar vē­ d ersāp ēm □ Z em a tem peratūra līdz pat 33 grādiem □ Ķermeņa izžūšanas pazīmes: n e p a n e s a ­ m as slāpes, s a u s a s gļotādas, krampji

ba. T ā pazīstama jau sen; tā ir periodiski izplatījusies, aptverot daudzas valstis un izraisot lielu mirstību. Ir bi­ jušas vairākas holēras pandē­ mijas, kas aptvērušas Āziju, Eiropu, Āfriku. Mūsu platuma grādos jau ir samērā droši, ka holēra cil­ vēkus šeit vairs nenonāvē. Citādi tas ir, ja ceļojam uz Tuvajiem un Tālajiem Aus­ trumiem, Āfriku vai Ķīnu. T u r šī infekcijas slimība jo­ projām nav gājusi mazumā. Holēru izraisa noteiktas baktērijas - holēras vibrioni. Slimības pazīmes ir pēkšņa vemšana ar caureju, ko ne­

M

ājas ājrsts

pavada vēdersāpes, pazemi­ nāta temperatūra un moko­ šas slāpes. Sevišķi smagos gadījumos pacients var būt arī bezsamaņā. Galvenais holēras gadījumā ir šķidru­ ma zaudējums, kas sabeidz asinsriti un nieru funkciju un var izraisīt nāvi.

Kādi ir holēras cēloņi? Holēras vibrioni cilvēka or­ ganismā iekļūst ar inficētu cilvēku izdalījumiem, netī­ riem pārtikas produktiem un inficētu ūdeni. Zarnās tie iet bojā un tādējādi saindē visu organismu.


G ru p a

K a rte

10

20

I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Infekcijas

Holera Cholera asiatica Ka ārstē holeru? Saslimstot ar holēm, galvenā problēma ir milzīgais šķid­ ruma zudums - līdz pat 15 litriem diennaktī, kas rodas pastāvīgas caurejas un vem­ šanas lēkmju dēļ. Tas ir jā­ kompensē ar sāli saturošiem šķīdumiem. Pret holēras vibrioniem cīnās arī ar anti­ biotikām - tetracikliniem.

Ko var darīt pats? Ja uzliesmo holēra, jādzer ļoti daudz sālsūdens, kam pievieno nedaudz cukura, lai atvieglotu šķīduma uzņem­ šanu. T ā kā šķidrums tik un tā lielākoties tiek atkal iz­ grūsts no organisma, nepie­ ciešams vēnā un zemādā ie­ vadīt sterilu sāls šķīdumu. Ja cilvēks dodas ilgā ceļojumā uz Tālajiem Austrumiem, pirms tam jau laikus vajadzē­ tu lūgt savam ārstam, lai tas izskaidro, kas darāms, ja sa­ slimst ar holēra. Protams, vislabākais veids, kā izvairī­ ties no saslimšanas, ir laikus potēties pret holēru. Vakcī­ na darbojas pusgadu.

K id jāiet pie ārsta? T ik ātri, cik vien vispār ir iespējams. Ja esat ārzemēs, saprātīgi būtu uzmeklēt kā­ du slimnīcu un konsultēties ar vietējiem mediķiem.

Gleznainajos Bangkokas kanālos slikto higiēnisko apstākļu dēļ bieži var uzliesmot holēra.

Ko darīs ārsts? Vispirms ārsts noskaidros, vai patiešām cilvēks ir sasli­ mis ar holēru. Viņš ārstēs ar antibiotikām un kompensēs

šķidruma zudumu. Latvijā holēras gadījumā obligāta ir karantīna, tāpēc ārsts pa­ cientu nosūtīs uz slimnīcu.

Slimības gaita

Izplatība Vakcinēšanās pret holēru ir obligāta š ā d ā s zem ēs: Indijā, Nepālā, Taizemē, Ķīnā, Filipīnās un Indo­ nēzijā. Ieteicama vai obli­ g āta tā ir Āfrikā, Vidusamerikā un Dienvidame­ rikā. Atrodoties ša jās vie­ tās, nevajadzētu ēst svai­ gus dārzeņus, dzert d z ē ­ rienus, kas nav rūpniecis­ ki pildīti pudelēs, vai lietot ledus gabaliņus.

M

ā jas ā r s t s

Inkubācijas periods - laiks no inficēšanās līdz slimības uzliesmojumam - ir no dažām stundām līdz četrām dienām. Ja cilvēks ir pārsli­ mojis holēru, viņš pēc tam ilgi ir imūns pret to.

Vai holēra ir bīstama? Jā. Arī mūsdienās apmēram 7-10% ar holēru saslimušo mirst. Lielais šķidruma zu­ dums ietekmē ķermeņa asinsriti un nieru funkciju.


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Infekcijas

Jostas roze Herpes zoster Kas ir jo sta s roze? Roze ir infekcijas slimība, kam raksmrīgs akūts ādas iekaisums. Jostas roze ir sā­ pīga vīrusu infekcija. Ja ner­ vu mezgli, kas atrodas zemādā, ir iekaisuši, uz ādas vei­ dojas pūslīši. Slimība var skart dažādas ķermeņa daļas, taču visbiežāk mēdz parādī­ ties vējbakām līdzīgā jostas formā apkārt ķermenim. Šai slimībai tipiski, ka pūslīši rodas nelielā ierobežotā laukumā, un skar to ādas daļu, ko apgādā iekaisušie nervu mezgli. Tipiski ir arī tas, ka vienmēr tiek skarti tikai vie­ nas ķermeņa puses nervu mezgli. Domājams, ka jostas rozes vīruss ir identisks vējbaku vīrusam. T ā kā attiecībā uz jostas rozi vislielākā riska

SIMPTOMI □ S agurum s □ Stipras s ā p e s ierobe­ žotā apvidū □ Sarkanas, jostas for­ m as ā d a s pārm aiņas J Ar šķidrumu pildīti pūslīši □ Pirmajās dienās dru­ dzis

I1' >i.

____ I______________I____ H

Visbiežāk jostas roze parādās uz ķermeņa. Biežāk jostas roze skar vecākus cilvēkus.

grupa ir vecāki cilvēki, kam ir novājināta imūnsistēma, pastāv pieņēmums, ka runa varētu būt par bērnībā pār­ slimotu vējbaku atdzīvoša­ nos - tā sauktā otrreizējā sa­ slimšana.

Kādi ir jo sta s rozes cēloņi? Jostas rozi var pārnest vai nu tiešā ādas kontakta ceļā vai arī kā pilienu infekciju. Ro­ zes ierosinātāji - streptokoki var iekļūt ādā un zemādas audos ādas bojājumu vietās (noberzumi, ieskrāpējumi, nobrāzumi).

iiiMMiinimimnr

Kā ārstē jo sta s rozi? Jo ātrāk tiek sākta ārstēšana, jo labvēlīgāka ir slimības gaita. Pūslīšus ārstē ar ziedi. Tablešu vai infūziju formā dod līdzekli, kas pārtrauc slimības izraisītāja vairoša­ nos. Sāpes mazina ar medi­ kamentiem. Jāatgādina, ka pašārstēšanās ir bīstama. Nedrīkst lietot mitrus apsē­ jus. Ja ir smaga intoksikācija nepieciešams ārstēties slim­ nīcā. Jālieto arī vitamīniem bagāts uzturs (piena un dār­ zeņu ēdieni, daudz augļu). Nepieciešams fizisks un garīgs miers.

VlfHHTTTfTfffffl M āj as ār sts MMllTiiiiihni iiiiii M IJ ! !IJI iI i Hi H11i i ū ....:" !*!.IUiC IjlllilliiKni.,.., M ii lli m m n M

UBulilV:,!,,.1'


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Infekcijas

Jostas roze Herpes zoster Ko var darīt pats? Mēģiniet, cik vien tas ir ie­ spējams, nomierināties un izvairieties kasīt ūdeņainos pūslīšus. Tādējādi jūs sama­ zināsiet tālāku iekaisuma izplatīšanos. Pret niezi un sāpēm varat lietot medika­ mentus. Kad būtu jādodas pie ārsta? Nešaubīgi, ka jebkuras pār­ maiņas ādā vienmēr ir jāap­ skata ārstam. Ja ir skarti gal­ vas nervi, runa ir par ļoti nopietnu saslimšanu. Sekas var būt vienpusējs kurlums vai aklums. Neārstēta jostas roze var bojāt arī dzimum­ orgānus. Ko darīs ārsts? Ārsts jostas rozi atpazīs pēc izsitumu lokalizācijas un veida. Šaubu gadījumos šūnu kultūru izmeklēs mikrosko­ piski, lai noteiktu, vai tajās ir

SVARĪGI Vējbakas un jostas rozi izraisa viens un tas pats vīruss. Taču atšķirībā no vējbakām jostas ro­ ze ir mazāk lipīga. To­ mēr bērnus vajadzētu turēt izolētus no cilvē­ kiem, kuri slimo ar jos­ tas rozi.

trīs dienas pēc pūslīšu izvei­ došanās. Parasti pūslīši, ne­ atstājot rētas, pazūd divu līdz četru nedēļu laikā.

Ja jostas roze aizstiepjas līdz galvas apvidum, tā jāuzrauga acu ārstam.

vīruss. Smagas infekcijas ga­ dījumā ārsts pacientu ievie­ tos slimnīcā. Stacionārā ār­ stēšana ir nepieciešama arī sejas rozes gadījumā, jo ir apdraudētas acis un dzirde.

Slimības gaita Jostas roze sākas pēkšņi ar spēcīgām, bet ierobežotā apvidū lokalizētām sāpēm, sagurumu, apetītes trūkumu, paaugstinātu temperatūru un nelielu drudzi. Pēc trim līdz piecām dienām sāpīga­ jos ādas apvidos attīstās sar­ kani jostas formas plankumi ar mezgliņiem, kas pēc tam piepildās ar šķidrumu un pārveidojas par pūslīšiem. Pareizi ārstēta, slimība ilgst 5-10 dienas. Temperatūra pazeminās apmēram divas

;iinUHIHHUHW

M

ājas ā r s t s

T om ēr 5-7% gadījumu roze var atkārtoties vairākkārtīgi un ilgt mēnešiem vai pat ga­ diem. Vecākiem pacientiem nervu iekaisumu dēļ stipras sāpes bieži vien nepāriet mē­ nešiem ilgi. ‘

Vai jostas roze ir bīstama? Vairumā gadījumu slimība beidzas ar pilnīgu izārstēša­ nos. Taču, jo pacients ir ve­ cāks, jo bīstamāka ir jostas roze. Ļoti smagos gadījumos var tikt skarta arī centrālā nervu sistēma. T ad visbīsta­ mākās komplikācijas ir m e­ ningīts un encefalīts, kas dažkārt ir saistīti pat ar paralīzēm. Sejas rozes gadīju­ mā nepieciešama acu ārsta uzraudzība. Ja iekaisums pāriet uz aci, var rasties ra­ dzenes čūla. Slimība var skart arī ausis. Nāves gadījumi ir ļoti reti. Cilvēks, kas pārslimojis jos­ tas rozi, pret to parasti pa­ liek imūns uz visu mūžu.

Kā izvairīties no jostas rozes? N o jostas rozes izvairīties nav iespējams.


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

23

Infekcijas IU1UIIIIIIIVN

Karte

MIIHIIIIHII

Kondiloma Kas ir kondilom as? Kondilomas ir norobežoti, perifēri ādas vai gļotādas iz­ augumi. T o rašanos veicina iekaisums. Platās kondilo­ mas ir sifilisa 2 . stadijas iz­ pausme. Smailās kondilomas (arī smailās kārpas, venēris­ kās kārpas) - infekcioza sli­ mība, ko ierosina vīruss, kas ir identisks parastam kārpas vīrusam. Slimība izplatās galvenokārt dzimumkontaktu ceļā. Kondilomu izraisītājs ir vī­ russ. Šie kārpām līdzīgie ādas vai gļotādas izaugumi parādās atsevišķi vai grupās, piemēram, apļa formā. Ie­ spējams, ka tās veido pat lielākus, ziedkāpostam lī­ dzīgus izaugumus. Kondilo­ mas lokalizējas galvenokārt

SIMPTOMI

Vw>

□ Gaiši sarkani, kār­ pām līdzīgi ā d a s vai gļotādas izaugumi dzim um orgānu un anālās atveres a p ­ vidū U Kondilomas parā d ā s atsevišķi vai grupās; tās var saa u g t kopā, radot lielākus veido­ jum us

Kā rāda šis attēls, kondilomas bieži parādas grupās.

anālās atveres apvidū vai pie dzimumorgāniem - vīrie­ šiem bieži zem priekšādas vai uz dzimumlocekļa galvi­ ņas, sievietēm - un kaunuma lupām. Tās sastop arī makstī un pie dzemdes kakla. Speciālistu aprindās pieaug bažas, ka saslimstība ar kon-

dilomām arvien palielinās. Abi dzimumi no šīs vīrusinfekcijas cieš vienādā mērā. Kondilomām ir nepatīkama tieksme nepārtraukti izplatī­ ties. Problēmu rada arī tas, ka tām piemīt tendence pēc it kā šķietami sekmīgas ār­ stēšanas atkal parādīties no jauna.


G rupa

Karte

I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ēša n ā s

10 23

Infekcijas

Kondiloma Kadi ir kondilomu cēloņi? Kondilomu izraisītājs ir pa­ pi lomu vīruss. T ā kā šim vīrusam ir augsta infekciozitāte, ir svarīgi, lai vienlai­ kus tiktu ārstēts arī partne­ ris. Kandilomu rašanos vei­ cina vietējie kairinātāji: iz­ dalījumi, smegma. Ja kondi­ lomas nelikvidē, var rasties patoloģiskas pārmaiņas dzi­ mumorgānos. Pašas no sevis kondilomas ncizūd.

Kā ārstē kondilom as? Pagaidām nav atklāta m eto­ de, ar kuru būtu iespējams vīrusu pilnībā iznīcināt. Ir attaisnojusies kondilomu ārīga ārstēšana ar augu iz­ celsmes līdzekli podofilīnu.

Kā izvairīties no kondiiomām? Izvairieties no dzimumkontakta ar cilvēku, kas slimo ar kondiiomām vai tās ārstē. Tā kā kārpas bieži vien ir ļoti m azas un p a slē p u šā s makstī vai taisnajā zarnā, bieži ir grūti konstatēt, vai partneris ir vai nav infi­ cējies ar kondiiomām.

Ārstēšanu atkārto noteiktos intervālos, līdz kondilomas ir pilnībā pazudušas. Līdzek­ lis dažas stundas pēc tā uzziešanas jānomazgā, pretējā gadījumā var rasties smagi ādas un gļotādu kairinājumi. Ja šī terapija nedod vēlamo rezultātu vai pacientam ir ļoti daudz kondilomu, iespē­ jama arī operācija.

ja mēdz klejot arī ķermeņa iekšienē. Pēc izmeklēšanas tiek sākta ārstēšana. īpaši lielas, uz āru virzītas kondi­ lomas likvidē operatīvā ceļā pilnās narkozes apstākļos.

Slimības gaita

Ja cilvēkam ir parādījušās kondilomas, viņš nedrīkst stāties dzimumsakaros, pirms ārsts atzinis ārstēšanu par pabeigtu. Protams, ka rūpīgi jāpilda arī citi ārsta norādījumi.

Kondilomas parādās dažas nedēļas vai mēnešus pēc in­ ficēšanās. Ja netiek ārstētas, tās var kļūt ļoti lielas. Bez tam kondiiomām piemīt tendence uz recidīviem. Sva­ rīgi ir, lai ārstētos arī partne­ ris, jo pretējā gadījumā sav­ starpējā infekcijas apmaiņa turpinās.

Kad būtu jāiet pie ārsta? Jebkuras izmaiņas dzimum­ orgānos, cik vien ātri iespē­ jams, ir jāizmeklē ārstam. Spēkā ir pamatlikums: jo āt­ rāk sākta ārstēšana, jo tā dos labākus panākumus.

V ai kondilomas ir bīstamas? Nē, tās nav bīstamas, bet ir izteikti apgrūtinošas, jo ārs­ tēšana ir ilgstoša. Bez tam kondilomas var atkal un atkal parādīties no jauna.

Ko var darīt pats?

Ko darīs ārsts? Lai gan tipiskā izskata dēļ kondilomas ir viegli atpazīs­ tamas, tom ēr ārsts var veikt papildu izmeklējumus. Sie­ vietēm parasti veic gineko­ loģisku izmeklēšanu, dažkārt analīzēm tiek paņemts arī audu paraugs no dzemdes kakla. Ja kondilomas atrodas anālajā apvidū, ārsts izmek­ lēs zarnu, jo dažkārt infekci­

M ā jas

ā rsts

SVARĪGI Ir precīzi jāievēro ārsta norādījumi par kondilo­ mu ārstēšanu, jo ieteiktā līdzekļa nepareizas lie­ to ša n a s dēļ var viegli rasties smagi ā d a s un gļotādu kairinājumi. Svarīga ir arī stingra hi­ giēna.


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

K arte

G rupa

24 10

Infekcijas

Lamblioze Kas ir lamblioze? Lamblioze ir zarnu infekcija, kas sastopama visā pasaulē, taču sevišķi izplatīta tā ir sil­ tajās zemēs. T o izraisa vicai ņi, kas ir dzīvas vienšūnu būtnes ar peldēšanas vici­ ņām, jeb lamblijas. Parazi­ tēdamas cilvēka tievajā zar­ nā, tās izsauc saslimšanu. Slimība var skart jebkura ve­ cuma ļaudis, taču galveno­ kārt to novēro bērniem, un tā bieži izraisa caureju. Pie­ augušajiem nereti nekādi simptomi pat neparādās. T om ēr šī bezsimptomu lam­ blioze attiecīgos apstākļos var pāriet izteiktā slimības formā, kas līdzīga divpadsmitpirkstu zarnas čūlai vai arī zarnas gļotādas iekaisu­ mam. Taču iespējams, ka rodas arī vispārēja rakstura simptomi: apetītes trūkums,

Lambliozes izraisītājs vislabprātāk nomitinās zarnu augšējos apvi­ dos, žultsvados un žultspūslī.

Kadi ir lambliozes cēloņi?

dzeramo ūdeni, gan nejauši norijot jūras ūdeni. Inficē­ šanos veicina dienvidu ze­ mēs plaši izplatītā prakse no kanalizācijas ievadīt jūrā ne­ attīrītas fekālijas. Taču ir ie­ spējama arī tieša slimības izraisītāja pārnešana no cil­ vēka uz cilvēku.

Inficēšanās un infekcijas pār­ nēsāšana notiek ar ūdeni un pārtikas produktiem, kas no­ nākuši saskarē ar fekālijām. Turklāt parazītus var uz­ ņemt, gan iedzerot netīru

Lambliozes izraisītājs, ku­ ra zinātniskais nosaukums ir Giardia lamblia vai arī Lamblia intestinalis, izplatās ar nēsātāja - cilvēka vai dzīvnieka - izkārnījumiem.

gāzu uzkrāšanās, vēdersāpes un arī vemšana. Smagos ga­ dījumos tiek zaudēts svars un izdalās liels daudzums smakojošu izkārnījumu.

SIMPTOMI □ Vieglākos gadījumos simptomu nav U Caureja □ Apetītes trūkums □ Gāzu uzkrāšanās □ V ēdersāpes □ Svara z a u d ē ša n a

M

ājas ā r s t s


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Infekcijas

Lamblioze atkārtoti izkārnījumu izmek­ lējumi. Ja slimība nav droši pierādīta, iespējams, ka būs nepieciešama kuņģa un aug­ šējo zarnu daļu caurskate.

Slimības izraisītājs izkārnīju­ mos sastopams izturīgā ilg­ laicīgā formā - cistu veidā. Cistas organismā iekļūst caur muti; tās vairojas un labprātāk nomitinās augšējos tievās zarnas apvidos, kā ari žultsvados un žultspūslī.

Slim ības gaita

Kā ā rs tē lambliozi? Terapijai izmanto antibioti­ kas. Tās ir jālieto apmēram nedēļu. Kā palīglīdzekli ārsts ieteiks kuņģi un zarnas sau­ dzējošu uzturu.

Ko var darīt pats?

Cista ķermenī iekļūst caur muti.

Lambliozes gadījumā nav nepieciešama stingra slim­ nieka izolācija, taču, ievēro­ jot vispārējos higiēnas no­ teikumus, jāizvairās no citu personu inficēšanas. Lai pa­ sargātos no lambliozes, allaž jāievēro personīgā higiēna. Augļi un dārzeņi pirms lie­ tošanas ir labi jānomazgā.

U zturoties slim ības a p ­ d r a u d ē to s a p g a b a l o s , n ev a ja g dzert nevārītu ū d e n s v a d a ūdeni, b et visus a u g ļu s pirm s ē š a ­ n a s jānom izo.

_

_

_

_

Jebkurā gadījumā, kad ilgā­ ku laiku ir caureja vai pro­ blēmas vēdera augšdaļā, va­ jadzētu apmeklēt ārstu. Ārsts vispirms jūs izmeklēs fizis­ ki. Viņš arī jautās, vai pirms tam neesat bijis ārzemēs un ko tur ēdāt. Lambliju, proti, to cistu pie­ rādīšana parasti notiek, iz­ meklējot fēces. Akūtas infek­ cijas gadījumā šī izraisītāja konstatēšana lielākoties ne­ rada nekādas problēmas. Sa­ režģītāk tas var būt hronis­ kas lambliozes gadījumā. Tad izraisītājs ar fēcēm ne­ tiek izdalīts regulāri, tāpēc var būt nepieciešami vairāki

Kā izvairīties no lambliozes?

_

Kad būtu jāiet pie ārsta?

YV

H !i! I i.1111Ji ļ 1i i j jV-r!' i U !j H U iiijījjjļij i'...

’’V

111i 1i (ļ i j i HiVi r v

Lamblioze ir plaši izplatīta slimība, it sevišķi bērniem, kā arī pieaugušajiem, kas cieš hronisku kuņģa saslim­ šanu un kuņģa sulas deficīta dēļ. Vairumā gadījumu tā norisinās bez īpaši izteiktiem simptomiem. Tikai masīvas izraisītāju invāzijas gadījumā parādās slimības simptomi. Pēc tam kad slimības izrai­ sītājs ir savairojies pietieka­ mā daudzumā, kas norisinās pats par sevi un ilgst no da­ žām dienām līdz dažām ne­ dēļām, rodas vēdersāpes, nelaba dūša, pārtikas pro­ duktu nepanesamība un gļo­ tainas caurejas, smagākos gadījumos - organisma no­ vājēšana, nespēks, mazasi­ nība, hipovitaminoze.

Vai lamblioze ir bīstama? l'ikai retos un smagos gadī­ jumos iestājas gremošanas vājums. Nespēja izmantot pārtikas produktus noved pie liela daudzuma izkārnī­ jumu, muskuļu vājuma, kā arī mazasinības. m

■ ■

mmm

_ _ l_ |

M āj as ā r s t s ļ*; " p 'AMOTnnrninii.u •/.A ll'jiu iifH lH i in W i; A M M If lIJ llH ii!! $V« . r>>! t '. A*! 11*‘ 110 i 11n u »>•,; •= AMMiUiiiimmV;,,. A .111!H 1i H) ii i u i i <<i ī Mlmii Muti MlīfMirmU


I n f e k c i j a s • S a v a i n o ju m i • S a i n d ē š a n ā s

Kartf

( . ri i>\

25 10

Infekcijas

Legioneloze Kas ir legioneloze? 1976. gadā Filadelfijā tikās amerikāņu kara veterāni. 180 salidojuma dalībnieki saslima ar smagu plaušu ie­ kaisumu, no viņiem 26 no­ mira. Ārstiem šis gadījums bija mīkla, sākumā viņi ne­ varēja izskaidrot šīs epidē­ mijas cēloņus. Tikai vēlāk atrada slimības izraisītāju baktēriju, ko nosauca par Legionella pneumophila. Slimības nosaukums tika saistīts ar tās upuriem tā tika nodēvēta par leģio­ nāra jeb veterānu slimību.

SIMPTOMI Priekšstadijā: □ Slikta d ū ša □ Galvas un muskuļu sāpes J Paaugstināta te m p e ­ ratūra □ S a u ss klepus

Akūtā stadijā: □ Augsta tem peratūra □ Caureja □ Gļotains klepus J Zem s pulss - m azāk nekā 60 sitieni minūtē □ Iespējam a noskaņoju­ m a maiņa

Legionella pneumophila -

leģionāru slimības ierosinātājs, aplūkojot ar elektronu mikroskopu (palielinājums 1:400).

Slimības priekšstadijā rodas nelaba dūša, galvas un mus­ kuļu sāpes un drudzis. Tam seko smags, vairumā gadīju­ mu vienpusējs plaušu iekai­ sums.

stākļi ir plašaja, sazarotajā siltā ūdens sistēmā.

Kas ir legionelozes cēloņi?

Organismā baktērijas ne­ nokļūst, iedzerot ūdeni, bet gan ar gaisa starpniecību. Izraisītājs ar vissīkākiem ūdens pilieniņiem vispirms iekļūst elpceļos, pēc tam plaušās.

Parasti baktērijas legionellas sastopamas ūdenī un mitrā augsnē. Optimālā legionellu vairošanās notiek tempera­ tūrā no 30 līdz 45 grādiem. Šīs baktērijas iet bojā tikai temperatūrā, kas ir augstāka par 55 grādiem. Tālab legionellārn vislabākie dzīves ap­

Tādi smalki ūdens pilieniņi var rasties, piemēram, inhalācijas aparātā vai du­ šas strūklu veidotājā. Legio­ nellas var saturēt arī kondi­ cionēšanas iekārtu aukstais gaiss. Par inficēšanos no cilvēka uz cilvēku nav zi­ nāms.

M ā jas

ā rsts


-----G r ip a

I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

K arte

10 25

Infekcijas

Legioneloze lozi, ārsts ievietos pacientu slimnīcā. Lai konstatētu slimības izraisītāju, radīts īpašs laboratorijas tests, pēc kura izmeklē pacienta asi­ nis vai citu ķermeņa šķid­ rumu.

Kā ārstē legionelozi? Slimību ārstē ar medika­ mentiem. Saslimšanas ga­ dījumā parasti lieto antibio­ tikas. Lai i/.vai rītos no reci­ dīviem, terapijai jābūt pie­ tiekami ilgstošai - apmēram trīs nedēļas.

Ko var darīt pats? Ir iespējams siltā ūdens tem ­ peratūru mājā paaugstināt līdz 60 grādiem - tad legio­ nellas tiek iznīcinātas. Taču

Kā pasargāties no slimības izraisītāja? □ J a iespējam s, siltā ū d en s sistēm ā p a ­ augstiniet tem p e ra ­ tūru līdz 60 grādiem un p ē c tam attīriet ūdensvadu.

J Pēc ilgākas prom būt­ n es mājās, pirms lietojiet silto ūdeni, ļaujiet tam ilgāk no­ tecēt. □ Nelietojiet smalku d u ­ š a s strūklu veidotā­ jus. □ Inhalācijas aparātus un gaisa mitrinātājus, kas paši neražo tvai­ ku, uzpildiet tikai ar novārītu ūdeni.

Slimības gaita

Arī aukstais gaiss, ko rada kon­ dicionēšanas iekārtas, var satu­ rēt legionelozes izraisītājus.

tas prasa lielu enerģijas pa­ tēriņu un ir visai nereāli. Taču no baktērijām iespē­ jams izvairīties arī tad, ja ūdens temperatūru paaug­ stina tikai laiku pa laikam un ūdensvadu pamatīgi at­ tīra.

Kad būtu jādodas pie ārsta? Noteikti ir jārneklē ārsta palīdzība, ja pēc priekšstadijas simptomiem strauji paaugstinās temperatūra un pulss ir mazāks par 60 sitie­ niem minūtē. Ko darīs ārsts? Ārsts izdarīs krūškurvja rentgenuzņēmumu un asins izmeklēšanu, iespējams tiks izmeklētas ari fēces. Ja radī­ sies aizdomas par legione­

M

ā jas ā r s t s

Paiet 2-10 dienas, līdz sli­ mības ierosinātājs kļūst ak­ tīvs organismā. Vairumam pacientu šajā laikā parādās minētie priešstadijas simpto­ mi. Vēlāk inficētajam strauji paaugstinās temperatūra, pazeminās pulsa frekvence, viņš sirgst ar caureju. Dažkārt slimības laikā mai­ nās noskaņojums, pacients ir apmulsis un viņam ir no­ sliece uz letarģiju vai delī­ riju.

Vai legioneloze ir bīstama? Tā kā slimība skar galveno­ kārt personas, kuru vispārē­ jais veselības stāvoklis jau ir iedragāts, neārstējoties mirstība ir relatīvi augsta 15-20 procenti. Ja slimība tiek laikus atklā­ ta, lietojot specifiskas iedar­ bības antibiotikas, izdzie­ dināšanās izredzes ir ļoti labas.


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

K arte

1 G rupa

28 I 10

Infekcijas

Malarija

Apgabali, kuros malārija s a s to p a m a visbiežāk, zemeslodi a p ņ e m kā josta.

Kas ir malārija? Malārija, ko sauc ari par in­ termitējošo drudzi, ir vis­ biežāk sastopamā infekcijas

slimība. Tā ir izplatīta plašos Āfrikas, Āzijas, Vidusamerikas un Dienvidamerikas ra­ jonos un uzliesmo turienes mitrajos apgabalos. Slimību pārnēsā malārijas odi, un tā izpaužas tipisku drudža lēkmju veidā.

SIMPTOMI □ G a lv a s s ā p e s

Kādi ir m alārijas cēloņi?

□ S ā p e s locekļos □ Drudzis. Karstumi □ Drebuļi □ Ritmiskas d r u d ž a lēk­ m e s (intermitējošs drudzis) □ S ā p e s vēdera a u g š ­ d aļā □ S p r a n d a stīvum s □ A pziņas traucējum i □ A siņaina v e m š a n a U Asinsrites k o la p s s

Malārijas izraisītāji ir vienšūņi - dzīvnieku parazīti (malā­ rijas plazmodiji), kas cilvēka organismā nonāk ar oda sie­ kalām, kad tas cilvēkam ie­ dzeļ. Izšķir trīs malārijas formas, kuru gaita atšķiras ar drudža lēkmju smagumu un biežu­ mu. Visbiežāk sastopamā forma ir trīsdienu malārija (izraisī­

M

ā jas ā r s t s

tājs: Plasmodium vivax). Pēc vienas bezdrudža dienas seko jauna drudža lēkme. Cetrdienu malārijas (izraisītājs: Plasmodium malariae) gadī­ jumā jauna drudža lēkme seko pēc divām bezdrudža dienām. Tropiskajai malārijai (izraisī­ tājs: Plasmodium falciparum) nepiemīt regulārs drudža ritms.

UZ MANĪBU! Malārija va r b ū t n ā v ē ­ joša! J a tropiskā m a lā ­ rija n e t i e k ā r s t ē t a vai ā r s t ē š a n a ir n e p a r e i z a , d a ž u d i e n u laikā a s i n s ­ r it e s t r a u c ē j u m u dēļ tā b e i d z a s a r nāvi.


3 z

1

m im r

I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S ain d ēša n ā s

Kartk

o

G rupa

28

Infekcijas

«nnui™

Malarija Kā ārstē malariju? Ja ceļojuma uz tropisku zemi beigās parādās drudža pazī­ mes ar temperatūru un dre­ buļiem, steidzami jādodas pie ārsta vai uz slimnīcu. Daudzās lielpilsētās atrodas specializēti institūti tropisko slimību ārstēšanai, kur var vērsties pēc padoma un pa­ līdzības.

Ko darīs ārsts? Ja ir aizdomas, ka pacients ir saslimis ar malāriju, ārsts izmeklēs asinis, jo slimības izraisītāju var redzēt mikro­ skopā. T ā kā izraisītāja atklāšanu un ārstēšanu var veikt tikai spe­ ciālists, ārstēšanai noteikti ir jānotiek slimnīcas apstākļos. Z>

Slimības gaita Inkubācijas periods ilgst no 8 līdz 40 dienām. Pēc tā ma­ lārija sākas līdzīgi kā gripa ar pakāpenisku temperatūras paaugstināšanos, galvas un locekļu sāpēm, dažreiz arī ar vemšanu un caureju. Dažas dienas pēc tam iestājas īstais ritmiskā drudža cikls ar dre­ buļiem un strauju tempera­ tūras celšanos. Vienas līdz divu stundu laikā temperatūra strauji paaug-

stinās līdz 40° un vēl aug­ stāk. Nereti to pavada dru­ dža delīrijs. Nākamo divu līdz trīs stundu laikā temperatūra atkal krī­ tas. T o pavada spēcīga svīša­ na un mokoša slāpju sajūta. Protams, ka šādi slimības simptomi rada ārkārtēja no­ guruma stāvokli. Pēc 10-12 lēkmēm slimība it kā ir rimusi, taču dažkārt pēc dažiem mēnešiem atkal vēro­ jami slimības recidīvi. Ja nenotiek jauna infi­ cēšanās, pilnīga izārstēšanās iespējama apmēram divu ga­ du laikā.

Vai malārija ir bīstama? Tropiskā malārija, kas ir vis­ bīstamākā no malārijas for­ mām, var radīt aknu, nieru un galvas smadzeņu bojāju­ mus. Ārkārtīgi svarīgi ir lai-

1. diena

2. diena

Kā izvairīties no malārijas? □ Ceļojot uz a p d ra u d ē ­ tajiem rajoniem, divas nedēļas pirms ceļoju­ m a ieteicams lietot profilaktiskos m edika­ mentus. To lietošanu vajadzētu turpināt vēl s e š a s n edēļas p ēc atgriešanās. Konsul­ tējieties ar savu ārstu. □ Latvijas Infektoloģijas centrā un Vides v e se ­ lības centrā vakcinē pret malāriju.

kus sākt ārstēšanu, jo pretējā gadījumā slimība pat dažu stundu laikā var beigties ar nāvi. Pretmalārijas pasākumu sistēmā paredzēta malārijas slimnieku uzskaite, ārstēšana un recidīvu terapija.

3. diena

4. diena

5. diena

Slimības izraisītāji iekļūst sarkanajos asinsķermenīšos un tur vairo­ jas. Noteiktos intervālos skartie asinsķermenīši pārplīst - norisinās jauna drudža lēkme.

i

iuniīrnivviVn'iVi1! tn

M ājas ār sts


I n f e k c ij a s • S a v a in o ju m i • S a i n d ē š a n ā s

K artf,

36

Infekcijas

Q-drudzis Kas ir Q -drudzis?

x>

Drudzis ir organisma aizsargreakcija. Tem peratūra ceļas arī tad, ja asinsritē pa­ stiprināti iekļūst lielmole­ kulāri savienojumi, kas radu­ šies, audiem sabrūkot. N e ­ infekciozs drudzis var rasties arī tad, ja ir traucēta siltumatdeve, bet siltuma ražošana turpinās un pat pastiprinās. 1937. gadā ārsti pirmoreiz novēroja gripai līdzīgu infekciju, kas tom ēr nebija vīrusu, bet gan baktēriju izraisīta. T ā kā šī slimība, ko pavadīja augsta temperatūra, pirm o­ reiz parādījās Kvīnlendā (Queenland) Austrālijā, tā tika apzīmēta par Q-drudzi. Eiropā šo slimību konstatēja 1941. gadā Balkānos, tādēļ to sauc arī par Balkānu gri­ pu. Vēl citi lietotie nosauku-

SIMPTOMI □ Temperatūra līdz 40° □ Klepus Zi Bieži krēpas ir asiņai­ nas □ G alvassāpes □ Caureja J S ā p o š s sēklinieks □ S ā p e s sirdī □ Elpošanas problēm as

Ar Q-drudža izraisītāju cilvēki inficējas no liellopiem, aitām un kazām. Svarīga ir stingra higiēna.

mi ir lopkautuvju vai septiņu dienu drudzis, kas liecina par saslimšanas ilgumu un par vienu no visvairāk ap­ draudētajiem amatiem. Q -drudzi cilvēks iegūst no liellopiem, aitām un kazām. Vairākums ar Q -drudzi sa­ slimušo inficējušies, strādā­ jot lauksaimniecībā, lopko­ pībā, lopkautuvēs un pieno­ tavās. Bādenē un Šveicē 40. gadu beigās bija pat saslimšanas epidēmijas - slimība skāra vairāk nekā 3000 cilvēku.

M ājas

ā rsts

Q-drudža simptomi ļoti lī­ dzinās gripas simptomiem, kam raksturīgi plaušu iekai­ sumi. Slimība ilgst septiņas, retākos gadījumos 14 dienas un tikai izņēmuma gadīju­ mos atstāj sekas plaušās un citos orgānos; lielākoties tā pilnīgi pāriet.

Kādi ir Q -drudža cēloņi? Q-drudzis ir infekcijas sli­ mība, ko reti kad var iegūt no saslimuša cilvēka, drīzāk


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • Sa in d ē š a n ā s

Infekcijas uuiuutiiiiiiiiiiH in

Q-drudzis aizkuņģa dziedzera, kā arī sēklinieku un sēklinieku pie­ dēkļa iekaisumi. Var tikt skartas arī galvas smadzenes. Vairumā gadījumu slimību pavada spēcīga caureja, kle­ pus, kas nereti norit ar asi­ ņainām krēpām, galvassā­ pēm un temperatūru no 39 līdz 40 grādiem pēc Celsija. Pēc septiņām dienām vai­ rumā gadījumu slimība ļoti ātri beidzas.

saslimšanas cēlonis ir kon­ takts ar inficētiem dzīvnie­ kiem, kā arī ērces piesūkša­ nās rezultāts. Izraisītājs ir riketsijas - eks­ trēmi mazas baktērijas, kas kā parazīti dzīvo šūnās. Tās galvenokārt tiek pārnestas, ieelpojot gaisu (putekļu in­ fekcija), kas satur saslimušo dzīvnieku izdalījumus. Cilvēks var inficēties no go­ vīm kautuvēs, kā arī dzerot pienu.

Ko var darīt pats? Pret infekciju diemžēl nevar iedarbīgi aizsargāties. Pro­ filakses nolūkos būtu jāgādā par stingru higiēnu, ja ir jāstrādā pie govīm, aitām, kazām, kā arī zirgiem, cū­ kām un suņiem. N av ietei­ cams dzert nevārītu pienu. Kad jādodas pie ārsta? Tiklīdz cilvēks sajūt simpto­ mus, kas ir līdzīgi gripai, un viņam paaugstinās tempera­ tūra, būtu jādodas pie ārsta vai ārsts jāizsauc mājās. Ko darīs ārsts? T ā kā Q -drudža diagnozi nav nemaz tik vienkārši no­ teikt, ārsts pēc organisma svarīgāko funkciju vispārējas izmeklēšanas paņems asinis analīzēm, lai veiktu to scroloģisku un bakterioloģisku izmeklēšanu. Ja tiks diagnos-

Seroloģiska asins izmeklēšana laboratorijā: Q-drudža diagno­ zes noteikšana nav nemaz tik vienkārša.

ticēts Q-drudzis, lai nomāktu riketsijas, viņš sāks ārstē­ šanas terapiju ar tādām anti­ biotikām kā hloramfenikols un tetraciklīns.

Slimības gaita Slimības izpausmes parādās ļoti pēkšņi un spēcīgi apmē­ ram trīs nedēļas pēc inficē­ šanās. Riketsijas iekļūst dažādu audu šūnās, tur sadalās un noved inficētās šūnas līdz bojāejai, lai varētu izplatīties tālāk. Rezultātā rodas bron­ hu un plaušu iekaisumi, vē­ lāk arī pleiras, sirds muskuļa,

M

ā jas ā r s t s

Vai Q-drudzis ir bīstams? T ā kā iekaist galvas smadze­ nes un citi svarīgi orgāni, pastāv nopietnu akūtu un ilgstošu bojājumu draudi. M ēdz būt arī nāves gadīju­ mi. Tālab slimība ir jāārstē ārsta uzraudzībā. Lai novērstu slimības izpla­ tīšanos, saslimšana ar O -drudzi tiek reģistrēta.

Izvairīties no apdraudētiem rajoniem Lai sam azinātu inficēša­ n ās draudus, siltajos gadalaikos būtu jāizvai­ rās no apvidiem, kuros ir d audz ērču. Tur, kur p a ­ rād ā s žurkas, tās tūlīt būtu jāapkaro. Gan ēr­ ces, gan žurkas bieži ir riketsiju pārnēsātājas.


līlBiii ir’iV 1,1!•"Ul11|!11!!11I’J111l]iiIlui!VHinļTnVri'nVnVniVmVi'*1f11n11f^1*MfHilinM111OViiiiViViTjjjiViViVnViV’’’’' I n f e k c ija s • Sa v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Hllliiiijiiiiiiniit

!11M111*^unnniii

_

.....

Kartf .

G rupa

37 10

Infekcijas lUUUllIillllIlllllllllllllMIK'AUlU! W ĒmĒĒĒĒĒmmĒĒĒĒĒmĒĒĒĒmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmĒĒĒmmmmĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒmimmĒmmmmmmmmKmmmmmmmmmmmmm

Roze Eijsipel Kas ir roze? Roze ir streptokoku baktēri­ ju izraisīts ādas iekaisums. Izraisītājs Streptococcus haemolyticus iekļūst limfvados caur tikko iegūtiem vai arī vecākiem ādas ievainoju­ miem. Retāk roze attīstās arī no kāda dziļāk esoša in­ fekcijas perēkļa, piemēram, furunkula, abscesa vai locīta­ vas iekaisuma. Slimība iz­ paužas ar drebuļiem, drudzi un augstu temperatūru. Ro­ das sāpīgi, pietūkuši un asi norobežoti ādas apsārtumi. Visbiežāk roze skar rokas, seju un apakšstilbus.

Urmii r '

imHmu

Roze pieder pie vissenāka­ jām cilvēcei zināmajām sli-

30

SIMPTOMI □ Augsta tem peratūra līdz 40° □ Drebu|i □ Asi norobežots apsārtum s □ Ā das uztūkums un pārkaršan a infekcijas vietas apvidū □ Dažkārt pūšļu veido­ šanās □ Visbiežāk tiek skar­ ta seja un a p a k š­ stilbi

'Uti-1 !•it»i■■-—A1‘A-J Labākā profilakse pret rozi ir rūpīga brūču apkopšana. Taču, kon­ statējot rozes pirmās pazīmes, noteikti dodieties pie ārsta!

mībām. Tagadējais slimības nosaukums sastopams pat Sokrātā darbos. Savulaik ro­ ze bija īsts ķirurģijas nodaļu bieds, turklāt mirstība sa­ sniedza 50%.

Kādi ir rozes cēloņi? Visbiežāk tie ir pavisam nie­ cīgi savainojumi, piemēram, mutes kaktiņa plaisa vai sīks

&

M ājas ā r sts H D H H H i

liniii

l{


G rupa

K a rte

4

10 37

I n t e k c īja s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Infekcijas Hlll111niii11«»v» 11II11111111111A'.ufl1111Iiiiitinic<«J.vīli»•il11111iVii1111 i*Uljlmllm»r>

.MUllUinu.... ' 'Hlll

Roze Eijsipel skrāpējams uz apakšstilba, pa kuru organismā iekļūst baktērijas. Sevišķi viegli bak­ tērijas ķermenī iekļūst pa apakšstilbu čūlām. Cilvē­ kiem, kam ir izteikti imūnās aizsargsistēmas traucējumi, un novājinātiem pacientiem roze uzbrūk sevišķi viegli. Rozei ļoti līdzīgi simptomi ir sarkanguļai, ko pārnēsā dzīvnieki, lielākoties cūkas.

UZMANĪBU! Ja rozes izraisītājs no­ nāk līdz nerviem, sma­ dzeņu apvalkam, nie­ rēm, ausīm vai citiem orgāniem, arī tur tas var izraisīt iekaisumu. Sekas var būt nopietni, ilgstoši bojājumi. Ro­ zes infekcija ir bīstama dzīvībai, it īpaši, ja sa­ slimis bērns. Tomēr, laikus sākot ārstēšanu, vairumā gadījumu no šādām komplikācijām ir iespējams izvairīties. Tālab, jau konstatējot saslimšanas pirmās pazīmes (paaugstināta temperatūra, drebu|i un drudzis), nekavējo­ ties jāmeklē ārsta palī­ dzība. Tieši operatīva rīcība ir priekšnotei­ kums, lai saslimšana ar rozi neradītu sma­ gas sekas.

Šī slimība apdraud gaļas, pumu un zivju pārstrādes uzņēmumos nodarbinātos cilvēkus. Viņiem tā ir arod­ slimība.

Kā ārste rozi? Konstatējot pirmās rozes pa­ zīmes, nekavējoties ir jāiet pie ārsta. Viņš mēģinās bak­ tērijas apkarot ar atbilsto­ šiem medikamentiem, iz­ mantojot galvenokārt anti­ biotikas. Iespējams, ka bojā­ tais ādas apvidus tiks apsta­ rots ar ultravioletajiem sta­ riem. Bieži vien ir nepiecie­ šama pat ārstēšanās slimnīcā, vismaz tik ilgi, līdz pazemi­ nās augstā temperatūra un pazūd ādas apsarkums.

Slimības gaita N o inficēšanās līdz slimības uzliesmojumam parasti ir tikai dažas stundas, taču ie­ spējams, ka inkubācijas pe­ riods ilgst divas vai trīs die­ nas. Slimība sākas ļoti pēk­ šņi ar augstu temperatūru, drebuļiem un drudzi. Biežas pavadošās parādības ir dru­ dža pūslīši uz lūpām, mus­ kuļu sāpes, bezmiegs. Uz inficētās vietas bez skaidri norobežota uztūkuma parā­ dās arī ādas apsārtums, kas

M ā jas

ā rsts

izplatās plaknē. Ada ir spīdī­ ga un saspringta, karsta un sāpīga. Jo irdenāki ir saistaudi, kas atrodas zem ādas, jo spēcīgāks ir uztūkums. Vai­ rumā gadījumu, ārstējot ar antibiotikām, drīz sākas iz­ veseļošanās. Ja cilvēks ir uz­ ņēmīgs pret rozi, slimība vi­ ņam bieži atkārtojas.

Vai roze ir bīstama? Parastos apstākļos roze tiek pilnībā izdziedināta. Taču ir iespējama ari ļoti smaga sli­ mības gaita, it īpaši, ja ārstē­ šana ir sākta par vēlu un in­ fekcija ir pārgājusi uz iekšē­ jiem orgāniem.

Kā izvairīties no rozes? □ Nekavējoties jāārstē tā d a s slimības kā kā­ ju sēnīte un a p a k š ­ stilba čūlas, jo tās vei­ cina infekciju. □ Diabētiķiem stingri jāievēro diētas no­ rādījumi, lai izvairītos no iespējam ām čū ­ lām. J īpaši svarīgi ir labi apkopt arī m azas brū­ ces, lai tādējādi izvairītos no iespē­ jam ās infekcijas un problēmām.


K arte

I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

G rupa

43 10

Infekcijas

m n a a ia u m iin

Stingumkramp ji Tetanus Kas ir stingumkrampji? Stingumkrampji (tetāns) ir smaga infekcijas slimība. Katru gadu pasaulē no tās mirst viens miljons cilvēku, puse no tiem ir jaundzimu­ šie. Jaundzimušo tetāns rodas no inficētas nabas saites. Eiropā šī slimība ir gandrīz pilnīgi izskausta. Arī pie mums sa­ slimšana ar stingumkrampjiem ir kļuvusi par retu pa­ rādību, jo plaši ir izvērsta

SIMPTOMI Agrīnie simptomi:

□ Salauztības sajūta □ Iekšējs nemiers □ Galvas un m uguras sāpes Stingumkrampji: J K ošļāšanas muskula­

tūras stīvums un savilkšanās □ Raudulīgi ņirdzīga seja s izteiksme □ S p ra n d a muskuļu stī­ vum s □ Muguras un vēdera muskuļu stīvums □ Vismazākā kairināju­ m a izraisīti krampji □ Drudzis

Tetāna inde pa nervu ceļiem pārvietojas uz muguras smadzenēm vai pa asinsvadiem nokļūst līdz nervu šūnām.

vakcinēšanās pret šo infekci­ jas slimību.

Kādi ir stingumkrampju cēloni? > Stingumkrampjus izraisa nūjiņveida baktērija Clostridium tetani. Daudzi zīdītāji zarnās nēsā tetāna nūjiņas. Tās tiek

&

M

ājas ā r s t s

izvadītas ar izkārnījumiem. Nelabvēlīgos apstākļos nūji­ ņa izveido sporas, kas ilgi sa­ glabājas augsnē. Nokļūstot labvēlīgos apstākļos, sporas pārveidojas un spēj vairoties un veidot toksīnu. Cilvēka organismā slimības ierosinā­ tājs iekļūst ar netīrumiem pa brūci ādā vai gļotādā. T u r baktērijas vairojas un veido


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

G rupa ļ -Karte

10 43

Infekcijas

Stingumkramp ji Tetanus indi. N o netīrās brūces inde pa nervu ceļiem pārvietojas uz muguras smadzenēm. Tiklīdz tā ir saistījusies pie nervu šūnām, vairs nelīdz nekāda iedarbīga pretinde. Indi uz nervu šūnām var transportēt arī ar limfu un asinīm. Vairumā gadījumu brūce dzīst labi un bez kom­ plikācijām, līdz ar to nav ne­ kādu norādījumu par drau­ došiem stinguma kram­ pjiem. Inkubācijas laiks līdz pirmajiem simptomiem ilgst no četrām dienām līdz trim nedēļām, dažkārt pat līdz dažiem mēnešiem. Jo ātrāk slimība uzliesmo, jo bīsta­ māka ir tās gaita.

Kā ārstē stingum kram pjus? Cilvēku, kas saslimis ar stingumkrampjiem, obligāti jāievicto slimnīcā. Slimnieku nomierina ar medikamen­ tiem, mākslīgi baro un elpi­ na. T iek dotas asins transfūzijas, temperatūru pazemi­ noši līdzekļi un antibiotikas.

Ko var darīt pats? Stingumkrampjus pats ārstēt nevar. K id jāiet pie ārsta? Ja cilvēks brīvā dabā gūst sa­ vainojumu un nav vakcinēts

sejas izteiksme (sardonisks smaids). T ad arī sprands un mugura kļūst stīvi. Visma­ zākais kairinājums - gaisma, troksnis vai pieskārieni - iz­ raisa krampjus. Nāve iestājas nosmakšanas vai skābekļa deficīta izraisītas sirds ap­ stāšanās dēļ. Apdraudēti ir savainoti bērni no saslimšanas viņus pasargā aizsargvakcīna.

pret stingumkrampjiem, drošības labad vienmēr va­ jadzētu iet pie ārsta.

Ko darīs ārsts? Ārsts injicēs stipri novājinātu tetāna sporu indi, lai stimu­ lētu organisma imūnsistēmu. Lai iegūtu pilnīgu aizsardzī­ bu, jāpotējas trīs reizes. Vai patiešām cilvēku ir skārusi tetāna infekcija, ārsts var konstatēt tikai, kad slimība ir jau uzliesmojusi.

Kā izvairīties no stingumkramp jiem? Droša aizsardzība pret Šo slimību ir vakcinācija. Z ī­ daiņi trešajā dzīves mēnesī saņem poti pret stingum­ krampjiem kopā ar aizsargvakcināciju pret difteriju un poliomielītu. Vakcinācija ir jāatkārto pēc sešām nedēļām un vēlreiz pēc gada. Sestajā un desmitajā dzīves gadā po­ te tiek dota no jauna, pēc tam tā jāatkārto pēc katriem desmit gadiem.

SVARĪGI Slimības gaita Pirmie simptomi ir salauztības sajūta, iekšējs nemiers, muguras un galvas sāpes. Stingumkrampji sākas koš­ ļāšanas muskulatūrā. Sasli­ mušais vairs nespēj atvērt muti, runāšana un rīšana ir stipri apgrūtināta. Muskuļu stīvuma un savilkšanās dēļ izveidojas raudulīgi ņirdzīga

M

ājas ā r s t s

Vakcīnai pret stingum ­ krampjiem nav blakusie­ darbības. Ļoti reti pēc atkārtotas vakcinācijas novērotas vieglas pa k ā­ p e s pārm ērīgas jutības reakcijas. A pdraudētām arodu grupām , piem ē­ ram, lauksaimniekiem, noteikti ir ieteicama aizsargvakcinācija.


In fe k c ija s

S a v a i n o ju m i

Karte ļ G rupa

S a in d ē ša n ā s

45 110

Infekcijas m — — iiiin iim —

■iim iiii— — iim iiim —

n iiiim iiiii—

iiiiiiiii

— m in iim n — —— m īm u — — iiim m m i—

lin u m i—■

m

T oksoplazmoze Kas ir toksoplazm oze? Toksoplazmoze ir parazītu (T oxoplasma gondii) izraisīta infekcijas slimība. Aplipšana ar toksoplazrnām ir viena no visbiežāk sastopamajām pa­ razitārajām infekcijām. T ā ir izplatīta visā pasaulē. N erau­ goties uz to, ka ir augsts in­ ficēto procents, saslimšanas gadījumu ir maz.

Toksoplazm ozes cēloņi Izšķiroša loma toksoplaz­ mozes pārnešanā ir kaķiem. Kaķi ir parazītu pēdējais saimnieks. Starpsaimnieki var būt gandrīz vai visi silt­ asiņu dzīvnieki, arī cilvēki. Kaķi slimības izraisītājus iz­ dala ar izkārnījumiem. Svai­ gi kaķa mēsli nav bīstami,

SIMPTOMI □ Drudzis □ Pietūkuši limfmezgli □ Gripai līdzīgi simptomi □ Galvas sm a d ze ņ u un sm ad zeņ u apvalku iekaisumi □ Locītavu kaites L) lekaisīgi defekti sli­ m ības skartajos or­ g ān o s

Toksoplazmozes pārnešanā kaķiem ir ļoti svarīga loma, tāpēc grūt­ niecēm vajadzētu izvairīties no saskarsm es ar kaķiem.

tic kļūst infekciozi tikai pēc trim četrām dienām un tādi var saglabāties vairākus m ē­ nešus. Cilvēks parazītus uzņem caur muti. Tas var notikt, piemēram, strādājot dārzā zemi, kur kaķis ir nokārto­ jies, ja tā nonāk kontaktā ar cilvēka seju. Vēl cita inficē­ šanās iespēja ir, lietojot uz­ turā jēlu vai nepietiekami termiski apstrādātu cūkas vai aitas gaļu. Liellopu gaļā toksoplazmozes izraisītāji nav konstatēti. Saslimšanas forma ir atkarīga no toksoplazmu celma virulences,

infekcijas devas lieluma, pa­ razītu iekļūšanas vietām un lokalizācijas. Jo virulentāks toksoplazmu celms, jo sma­ gāka saslimšanas forma; straujas parazītu vairošanās un toksīna izdalīšanās dēļ audos un orgānos rodas dzi­ ļas patoloģiskas pārmaiņas. Toskoplazmoze var beigties ar nāvi vai kļūt hroniska process galvenokārt lokali­ zējas CN S un acīs, kur vei­ dojas toksoplazmu cistas. Pārslimojušā organismā tās var saglabāties ilgus gadus, neizraisot traucējumus, var arī būt cēlonis slimības re­ cidīviem.

&

RIBHIiiAHnMHiBBniM


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Kartf.

45

tas

T oksoplazmoze B īsta m i g rū tn ie c īb a s la ik ā

Nopietni bīstama toksoplaz­ moze ir, ja tā caur placentu un nabas saiti ar inficētas mātes asinīm tiek pārnesta uz vēl nedzimušo bērnu. Sekas ir iespējamas pat ļoti bīstamas. Slimības izraisītājs nedzimušajam izraisa cen­ trālās nervu sistēmas iekai­ sumus, skartie audi atmirst, bieži vien bojā iet arī pats auglis. Daži inficētie bērni dzimst nedzīvi, citi nāk pa­ saulē ar smagiem bojāju­ miem (ūdensgalva, galvas smadzeņu defekti ar sma­ giem inteliģences traucēju­ mi, aklums, dzelte, kā ari pa­ lielinātas aknas un liesa).

Kā ārstē toksoplazm ozi? Bojājumi jaundzimušajiem izriet no anatomiskiem de­ fektiem, kas vairs nav laboja-

SVARIGI Grūtniecēm būtu jāizvai­ rās no visām iespējām inficēties ar toksoplaz­ mozi. Tas nozīmē: neēst jēlu gaļu un - nek ād as pārāk tuvas sa sk arsm e s ar kaķiem. Pēc dzīvnieka aizskaršanas noteikti jā­ m az g ā rokas.

ll!ililllļiiilli|!iiļiH]ii

iltimiiminiiiiiHiļiii ftiM lliijUlliliiniffl

par stiprām galvassāpēm un drudzi. Parādās gripai līdzīgi simptomi. Retos gadījumos rodas galvas smadzeņu vai Ko var darīt pats? smadzeņu apvalku iekaisu­ mi. Hroniskā forma ir ļoti Nav iespējams pašam izār­ reti sastopama. T ā izpaužas stēt toksoplazmozi. kā recidivējošs drudzis, gal­ Kad jāiet pie ārsta? vassāpes, locītavu kaites un iespējami slimo orgānu ie­ Ja parādās neparastas sūdzī­ kaisumi. Skarti tiek limf­ bas, īpaši grūtniecības otrajā mezgli, aknas, liesa, sirds, pusē, paaugstināta tempera­ tūra, drudzis, ilgstoša vem- * plaušas, acis un centrālā nervu sistēma. šana un pietūkuši limfmez­ gli, nekavējoties jādodas pie Vai toksoplazmoze ir ārsta. mi. Ja slimība uzliesmo vē­ lāk, vairumā gadījumu to iespējams sekmīgi ārstēt.

bīstama? Ko darīs ārsts? Noskaidrot, vai grūtniece nav inficēta ar toksoplazmo­ zi, ārsts var, veicot asins ana­ līzes. Varbūtība, ka infekcija tiks pārnesta uz nedzimušo bērnu, ir aptuveni 50 pro­ centu robežās.

Vairums cilvēku, kas inficē­ jušies, nesaslimst. Ļoti bīsta­ ma infekcija ir grūtniecēm, jo tā var nedzimušajam bēr­ nam izraisīt ārkārtīgi smagus bojājumus, bieži ūdensgalvu, pārkaļķojumus galvas sma­ dzenēs, asinsvadu sieniņu slimības vai pat nāvi.

Slimības gaita Ja slimība skar vēl nedzimu­ šo bērnu, viņam rodas ne­ dziedināmi defekti, vairumā gadījumu tie skar centrālo nervu sistēmu un galveno­ kārt beidzas ar nāvi. Ja sa­ slimst bērni vai pieaugušie, izšķir akūtu vai hronisku toksoplazmozes formu. Akū­ tas formas gadījumā iekaist limfmezgli, it īpaši kakla limfmezgli, pacients sūdzas

M

ā jas ā r s t s

Kaķi nav jāpadzen Bailēs no toksoplazm o­ z es nav pilnīgi jāpad zen m ājas kaķis. Kaķiem, kuri tiek turēti dzīvoklī, tiek baroti tikai ar gatavo kaķu barību vai tikai ar vārītu gaļu, un kuru tua­ lete katru dienu tiek tīrī­ ta, infekcijas draudi ir niecīgi.

Uļuļļtiļii liifiiiiiiii


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ēša n ā s

Karte

Infekcijas iHrīf?nWAUiJiiiiTnjTn

inīTTn

G rupa

46 10

Trakumsērga Rabies Kas ir trakum sērga? Trakumsērga ir neirotropiska vīrusa izraisīta centrālās nervu sistēmas un galvas smadzeņu infekcijas slimība, kas bojā CNS. T rakumsērgas vīruss ir iz­ turīgs aukstumā (dzīvotspēju saglabā līdz 775 dienām), bet ātri iet bojā saules gais­ mā un augstā temperatūrā. Dabā trakumsērgas vīrusu pārnēsā un saslimst galveno­ kārt plēsēji (vilki, suņi, lap­ sas), var slimot ari vāveres, eži, sikspārņi, putni. N o mājdzīvniekiem visbiežāk saslimst govis un suņi. Trakumsērgas vīrusi cilvēka ķermenī iekļūst caur kostām brūcēm ar inficēto dzīvnieku

SIMPTOMI □ A psarkum s un s ā p e s parasti kodum a jau aprētojušajā brūcē □ G alvassāpes □ Paaugstināta ķerm eņa tem peratūra

Ikvienā gadījumā, ja ir iekodis kāds dzīvnieks, koduma brūce ir jāapstrādā un jāmeklē ārsta palīdzība.

siekalām. Slimie dzīvnieki parasti iekož vai nu rokā, vai kājā. Ir iespējami arī citi in­ fekcijas pārnešanas veidi, ta­ ču tie sastopami reti. Cilvēki ir salīdzinoši maz uzņēmīgi pret trakumsērgu. Slimība attīstās tikai 1 0 - 2 0 % inficēšanās gadīju­ mu, ja pēc inficēšanās netiek veikta ārstēšana. Diemžēl slimība gandrīz vienmēr beidzas ar nāvi.

ļās, izņemot tikai Austrāliju. Pēc O trā pasaules kara tra­ kumsērgas vilnis no austrumiem uz rietumiem vēlās pāri Eiropai, katru gadu sli­ mības skartos apgabalus pa­ lielinot par apmēram 50 ki­ lometriem. Daudzus gadu desmitus Eiropā galvenais slimības pārnēsātājs bija lap­ sas. Kopš 1983. gada lapsas ir vairākkārt vakcinētas. Patlaban trakumsērgas pār­ nēsātāji visbiežāk ir kaķi

Kadi ir trak u m sērgas cēloņi?

Kā ārstē trakumsērgu? Vakcīnu iegūst no laborato­ rijā inficētu trušu muguras smadzenēm. Ja ir aizdomas par infekciju, iespējami āt­ rāk jāveic vakcinācija, jo tās

J Augsta uzbudinātība □ Aizsmakums □ Rīkles un b alsenes paralīze □ Elpas trūkums □ Elpošanas paralīze

Trakumsērga ir pazīstama gadsimtiem ilgi, un tā ir iz­ platīta visās zemeslodes da­

M ājas ārst s uflmmmmutmiIMmHDDmtmIIHIDOuummiiVttuliinin♦

<liifi«*h.JfiTuliir.»

’.v1flnui».


G rupa

I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Karte

10 46

Infekcijas u iiiu m u iiin

Trakumsērga Rabies iedarbība ir droša tikai pēc divām līdz trim nedēļām. Vakcinācijas mērķis ir pa­ nākt organismā ātru imu­ nitātes (neuzņēmības) vei­ došanos, kamēr ir slimības inkubācijas periods. Ja imu­ nitāte paspēj izveidoties, cil­ vēks nesaslimst. Ja kodums ir plašs un tuvu CNS (galvā, plecu joslā), vienlaikus ar vakcināciju ievada arī gata­ vas antivielas - prettrakumsergas gamma globulīnu.

Ko var darīt pats? Iespējami ātri koduma brūci izmazgāt ar ūdeni un ziepēm un apstrādāt ar kādu dezin­ fekcijas līdzekli. Tas ir ļoti svarīgi, jo sārmainās ziepju putas inaktivē vīrusu. Kad jāiet pie ārsta? Koduma brūces vienmēr jāārstē ārstam. Ja ir kaut mazākās aizdomas, ka ieko-

SVARIGI Savus mājdzīvniekus vienmēr laikus vakcinē­ jiet pret trakumsērgu. Tikai tā jūs pasargāsiet sevi un dzīvniekus no šīs bīstam ās slimības. Ar trakum sērgu slimus dzīvniekus diemžēl n e­ drīkst ārstēt. Tos ir jāiz­ nīcina.

Trakumsērga Eiropā Ar trakumsērgu nav apdraudētas:

Bulgārija, Lielbritānija, Īrija, Nīderlande, Norvē­ ģija, Portugāle, Zviedrija. Apdraudētas:

Beļģija, Vācija, Čehija, Slovākija, Francija, Švei­ ce, Baltijas valstis. Austrijā trakum sērga ir reti sastop am a. (Pēc PVO d a tie m )

dis dzīvnieks, kas slimo ar trakumsērgu, tūlīt jādodas pie ārsta.

Ko darīs ārsts? Ārsts apstrādās brūci un fik­ sēs visus novērojumus par to, kā ievainojums iegūts. Ja radīsies aizdomas par tra­ kumsērgu, piemēram, ja ie­ kodis citkārt mierīgs meža zvērs, ārsts pacientu nosūtīs uz slimnīcu, kur cietušo vak­ cinēs pret trakumsērgu. Slimības gaita N o brūces vīruss iekļūst limfvados un tādējādi sa­ sniedz centrālās nervu sistē­ mas pelēko vielu. N o inficē­ šanās brīža līdz slimības at­ tīstībai (inkubācijas laiks) paiet 29-90 dienas, iespē­

jams pat, ka pusgads. Pirmās slimības pazīmes ir apsar­ kums un sāpes sarētotajā ko­ duma vietā. T am seko ne­ miers, muskuļu raustīšanās un muskuļu trīce, siekalošanās, paaugstināta tem peratū­ ra, pārmērīga svīšana, bailī­ gums, apgrūtināta rīšana un sāpīgi krampji, norijot ēdie­ nu vai dzērienu. Katrs pie­ skāriens slimajam rada krampjainas sāpes. Dažreiz slimie trako un skrāpē, izteikta tieksme kost viņiem novērota ļoti reti. Rīkles un balsenes paralīzes dēļ balss kļūst klusāka. Pieaugošā el­ pošanas muskulatūras paralī­ ze rada elpas trūkumu. Nāve iestājas pēc 3-5 dienām.

Vai trakumsērga ir bīstama? Trakumsērga ir viena no visbīstamākajām infekcijas slimībām.

Kā izvairīties no trakumsērgas? Nekad nepieskarties savvaļas zvēram, kas zaudējis savu dabisko bailīgumu! Līdzcietību izraisa ar trakum sērgu slimas stirnas. Tās skaļi vaim anā un pievelk p a ­ ralizēto pakaļkāju. Sli­ mību p ā rn ēsā arī putni.

ftMUUUffiīffi M

ājas ā r s t s

flullfinmiuUullUI111111li»WAv.Ulirtlml11

VAiMtfV(tiU11iiiti. *,A.*V

p lUTliMVmAtt"v-'UlUUuijnv.


im m .1 1 [ ļ ļ |

I n f e k c ija s * S av a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Infekcijas

ih m

Karte

G r u pa

47

10

T rihomonoze Kas ir t rih o m o n o z e ?

1

7 cilvēka trihomonas

Trihom onas ir dzīvas vien­ šūnu būtnes (protozoji). Trihom onas nometinās cil­ vēka ķermeņa dobumos. Neliels skaits trihomonu pastāvīgi atrodas cilvēka ķer­ menī, turklāt neizraisot sli­ mīgas reakcijas. Cilvēka or­ ganismā parazitē trīs sugas: maksts, zarnu un mutes do­ buma trihomonas. Tikai tad, ja tās savairojas pārāk daudz, rodas infekcija - tri­ homonoze jeb trihomoniāze - parazitāra dzimumor­ gānu un izvadorgānu sli­ mība. Trihomonas ir dzīvas vienšūnu būtn es ar vairākām viciņām. Tām ir bumbiera forma, un tā s atro d as cilvēka ķerm eņa d obu m o s.

SIMPTOMI Sievietēm: □ Izdalījumi no m a k s ts (putaini un zaļgani) □ M aksts nieze un d e ­ dzināšana □ D e d z in ā š a n a urinē­ š a n a s laikā Vīriešiem: □ Putaini izdalījumi no urīnizvadkanāla □ D e d z in ā š a n a s sa jū ta urīnizvadkanālā □ P astiprināta tie k sm e urinēt

wwujļUHnnļļi|rr

Trihom onas visbiežāk dzīvo sievietēm makstī un urīnizvadceļos, retāk vīriešiem urīnizvadkanālā, prostatā un sēklas pūslīšos.

Kādi ir trih o m o n o z e s cēloņi? Vairumā gadījumu trihom o­ nas tiek pārnestas dzimumkontakta ceļā. Taču ir arī citi pārnešanas ceļi, piemēram, inficēta tualetes poda mala, netīri dvieļi vai apsildāmu

peldbaseinu ūdens. Ekstraģenitālā inficēšanās sastopa­ ma reti, tāpēc trihomonozi pieņemts uzskatīt par venerisku slimību. Taču trihomonas arī pašas var makstī tik stipri savairo­ ties, ka uzliesmo slimība. Tā notiek, ja vaginas gļotu sa­ stāvs kļūst pārāk skābs, pie­ mēram, traucētas imūnās aizsardzības gadījumā, ko nereti izsauc ārstēšanās ar antibiotikām vai ari pārspī­ lēta higiēna. ntiimuumm

><>t u 1111ļ | Mīi i ViVi ‘iV1' 1n ‘ ! , f l1* t Mij i ļ i ī V ' . v ,i! M: I' *!' i n sļ i t i t

M I ja s Hhti {unnī*11«iVAvAlUit

( l i u r m , . . , . .. M H ļ i i l l i i l h i i i m . , .

ārsts ■ Mtli!Jfi 1 1 111i ī 'i ;.

UflIllImiiii.iAl


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n a s

Infekcijas uiimiiumim

iitiu u in n rc

Trihom onoze Kā ārstē trihomonozi? Ir līdzekļi, kas ātri iznīcina trihomonas. Iedarbīgo vielu var lietot atšķirīgos veidos. T o var lietot iekšķīgi vai in­ jicēt intravenozi. Sievietes parasti makstī ievada svecī­ tes. Ārstējoties ar svecītēm, nav jābaidās no iespējamām blakusparādībām. Taču jāatceras, ka vienmēr jāārstējas abiem partneriem. Ja ārstējas tikai viens partne­ ris, atkārtota inficēšanās ir vairāk nekā droša.

£

Ko var darīt pats? Ārstējot trihomonozi, ne­ drīkst stāties dzimumsaka­ ros, kamēr nav drošs, ka abi partneri ir izdziedinājušies. Ārstēšanās laikā ir stingri aizliegts lietot alkoholu. Ko­ pā ar alkoholu medikamenta reaģētspēja ārkārtīgi sama­ zinās. Kad būtu jāiet pie ārsta? Sievietēm jāiet pie ginekolo­ ga, ja rodas dedzināšanas sa­ jūta makstī vai izdalījumi, kas smako. Vīriešiem vairu­ mā gadījumu nekādi simpto­ mi neparādās. Taču arī vi­ ņiem jādodas pie ārsta, ko­ līdz uzzina, ka seksa patnere ir saslimusi ar trihomonozi.

gaita ir nelabvēlīga, šis iekai­ sums pāriet arī uz olvadiem. Sekas var būt neauglība, jo slimības rezultātā salīp ol­ vadi.

SVARĪGI Pirmajā grūtniecības trimestrī, lai uzveiktu triho­ m onas, m edikam entoza ā rstē ša n a var nopietni kaitēt auglim. Tātad šajā laikā grūtniecēm vairāk nekā citkārt vajadzētu izvairīties no iespēja­ miem infekcijas perēk­ ļiem. 1

Ko dans ārsts? Ja būs aizdomas par triho­ monozi, tiks veikta maksts izdalījumu (sievietēm) vai rīta urīna (vīriešiem) mik­ roskopiska analīze. Sievietēm, lai apstiprinātu diagnozi, iespējams, dks paņemta maksts audu uztriepe. Slimības gaita Sievietēm pirmā trihomonozes pazīme ir šķidri, pu­ taini un zaļgani izdalījumi no maksts. Vairumā gadīju­ mu makstī jūtama nieze un dedzināšana, dedzināšanas sajūta var būt arī urinēšanas laikā. Ja infekciju neārstē, var ras­ ties maksts un urīnizvadkanāla iekaisums. Ja slimības

Ja vīriešiem simptomi tomēr parādās, tic izpaužas kā de­ dzināšanas sajūta urīnizvad­ kanālā un pastiprināta tiek­ sme urinēt. Var būt neregu­ lāri putaini vai strutaini izdalījumi no urīnizvadkanāla, var iekaist dzimumlocekļa galviņa un priekšādiņa. Re­ tos gadījumos vīriešiem ro­ das tādas komplikācijas kā sēldinieka piedēkļa un prostatas iekaisums. Briesmas pastāv tikai tad, ja trihomo­ noze tiek izplatīta. Svarīgi ir, lai vienlaikus tiktu ārstēts arī seksa partneris.

Kā izvairīties no trihomonozes? No saslim šanas izvai­ rīties nevar. Zināmu aiz­ sardzību sniedz higiē­ n as ievērošana, a p m ek ­ lējot sv e ša s tualetes, un uzticēšanās partnerim. Nevajadzētu pārspīlēti bieži apm azgāties un skalot maksti, ta s nelab­ vēlīgi iespaido dabisko m aksts vidi. Svarīgi ir izvairīties no gadījum a dzimumsakariem.

{

V.’1 M11iiiiiij,V‘5!111U»|Hiļj,V’-T1n';!Hi|Hjj ‘‘ :

M ā jas

ā rsts

V

ftUffffiMUHHl! P6


Ka RTF

I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Savainojumi imTīm

G rupa

50 10

Acu ievainojumi, tipiskie sver, ka attīstītajās valstīs tie­ ši acu traumas ir galvenais akluma cēlonis.

Kādi m edz būt acu ievainojumi? Būtībā mēs zinām trīs acu ievainojumu veidus. Pirmām kārtām aci var savainot ar svešķermeni - skaidām, lie­ liem putekļu graudiņiem vai tamlīdzīgi. Relatīvi bieži ie­ vainojumu rada kodīgi šķid­ rumi, piemēram, skābes vai sārmi. U n ir arī tā sauktās tndās acu traumas, ko izraisa sitieni un grūdieni pa aci. Dažās profesijās strādājošie sevišķi bieži savaino acis, piemēram, amatnieki un strādnieki, kas darbojas ar ķimikālijām. Taču acis var savainot arī rotaļājoties, sportojot, kaujoties un sa­ tiksmes negadījumos. Jāuz-

S vešķerm eņa izraisīti acu ievainojumi

Tā izskatās vesela acs un zī­ līte.

Slimojot ar garo klepu, spiedie­ na rezultātā plīst asinsvadi.

SVARIGI Bieži vien cilvēki neapzi­ n ās risku, ko rada a cs savainojums. Svarīgi bū­ tu atcerēties: strādājot ar kaltu, slīpējot un skal­ dot, urbjot (ja objekts atrodas virs galvas), ur­ bjot metālu un darbojo­ ties ar ķimikālijām, no­ teikti jāvalkā aizsargbril­ les, kas p a sa rg ā s no s a ­ vainojumiem un sv e š­ ķerm eņa iekļūšanas acī.

immim lilļimjh m tmtimn ____

Ikvienam kādreiz ir kaut kas “grauzis” acī. T ā bijusi skropsta, puteklis, knislis, ko drīz vien bijis iespējams no acs izņemt vai izvadīt ar asarām. Visbiežāk šādi acī iekļuvuši svešķermeņi ir ne­ kaitīgi; par ievainojumu ru­ nā, ja patiešām ir bojāta konjunktīva vai radzene. Tom ēr, ja acī iekļuvis sveš­ ķermenis, attieksmei jābūt nopietnai. Tikai tad, ja kā­ du laiku pēc svešķermeņa izņemšanas kairinājuma sa­ jūta izzūd, var pilnīgi droši uzskatīt, ka nav ievainota radzene vai konjunktīva.

Nekavējoties pie ārsta! Ja kairinājuma sajūta, ka acī atrodas svešķermenis, sagla­ bājas vai ir aizdomas, ka acī tiešām ir svešķermenis, tūlīt jādodas pie acu ārsta.

Ķīmisku apdegumu gadījumā acs jāskalo ar ūdeni.

Pirmais neatliekamās palī­ dzības pasākums - ārsts ie­ pilinās acu pilienus un uzliki acs pārsēju. Pēc tam sveš­ ķermenis no acs jāizņem tas jādara ķirurgam.

«mm; B H llffll ■ H ratufl

flH H M ājas ā r sts Allli'*i111111mt!n,«Av.vĀlUlt111!!Iii,i-111u}}Mīl [Ullfmi14,kr.;,vUt

ImirnlmVVl


G rupa

K \ rtk

10 50

I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Savainojumi vAlUMATCElUinu»0 1nn11i*.V.UATOuulnImInniiunrmi.iuA

>11111»utmniuh.iiVJA.

TulTiiTn^mhnA"vl'”uUilTiinn r,.;

Acu ievainojumi, tipiskie Trulas acu traum as Tautas valodā bieži vien par to runā kā par “zilu aci”, ko dabū sitiena vai trieciena rezultātā. Ir brīnumaini, cik ļoti acs ābols spēj izturēt trula spēka iedarbību, tom ēr arī šajos gadījumos ir ietei­ cams nekavējoties izmeklēt aci. Ja ir bojāts acs ābols vai kau­ lainais acs dobums, diemžēl ir nepieciešama operācija. Pēc šādas traumas bieži ro­ das asinsizplūdums stiklvei­ da ķermenī vai tīklenē. Acs priekšējā kamerā var sakrā­ ties asinis - tas redzams pat nespeciālistam. Lai izvairītos no vēlīnām priekšējās kame­ ras asiņošanas sekām, ir ne­ pieciešama stacionāra ārstē­

Ja ķīmiska apdegum a dēļ radzenē radies apduļķojums, bieži vien nepieciešama operācija, lai atjaunotu redzesspēju.

šana, kad noteikts stingrs gultas režīms, jo var rasties glaukoma un radzene mainīt krāsu.

ti

Uzmanīgi ar dzelzs skaidiņām J a acī iekļuvusi dzelzs skaidiņa, tā jāizņem, cik vien ātri iespējam s, parasti to var izdarīt ar elektromagnētu. Pretē­ jā gadījumā skaidiņa var pam azām izšķīst se k a s var būt ārkārtīgi bīstam ā sideroze - a c s ābolā veidojas rūsas aplis.

Ķīmiskie apdegum i Šāds savainojums gandrīz vienmēr tiek iegūts nelaimes gadījumā. Acs tūlīt jāskalo ar tīru ūdeni. Tikai tā ir iespē­ jams panākt, ka sārms vai skābe pārstāj bojāt radzeni un konjunktīvu. Arī ceļā uz klīniku cietusī acs visu laiku jāskalo. Bieži pēc ķīmiskiem apdegu­ miem paliek radzenes apduļ-

M āja s

ā rsts

ķojums. Taču mūsdienās, ja pacients ārsta palīdzību sa­ ņem pietiekami ātri, daudzos gadījumos, neraugoties uz apduļķojumu, var atjaunot pietiekamu redzesspēju.Tas tiek panākts ar gļotādas plas­ tiku.

UZMANĪBU! Ja acī iekļuvis sveš­ ķermenis, attieksme nedrīkst būt vieglprātī­ ga. Nopietnas sekas var izraisīt pat maza skaidiņa vai graudiņš, kas iekļuvis acī.


1i

; ,.;M ,; I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ēša n ā s

" 1 i ļ i i i >>ļ ļ i , i • ļ , j j ļ j

'' "

'

" . V ' ’ ’ ' ’ 1" ! 1, | ! l , | , ' i 11<ti) M l i i r V 7 M’ H " , , l ! , I , | I H H l l l l l l l ļ ļ l l | j 1n i

.

" " U I I I I I J H H I | ||

m

K artf,

G rupa

52 10

Savainojumi

A psaldējum i Kas ir apsaldējum i?

©

Tieši tāpat kā pārāk augsta, arī pārāk zema ārējās vides temperatūra nodara bojāju­ mus cilvēka ķermenim. Veselībai kaitīgā iedarbība ir saistīta ar pakāpenisku vai ātru ķermeņa atdzišanu. Pārmērīga atdzišana var skart gan visu ķermeni, gan tikai atsevišķas tā daļas, pie­ mēram, roku un kāju pirk­ stus, degunu, ausis. Audu bojājumi, kas rodas apsaldē­ jumu dēļ, ir gandrīz tādi paši kā apdegumu gadījumos. Apsaldējums ir aukstuma trauma, kas izraisa virspusē­ ju vai dziļu audu bojājumu. Apsaldējums var rasties ne tikai tad, kad ārējā t° ir ze­ māka par 0°, bet arī 4°, 8 ° un pat augstākā t°, it īpaši, ja aukstums iedarbojas ilgstoši. Apsaldējumu rašanos veicina mitrums un vējš, kad ķerme­ ņa siltuma zudums ir inten­ sīvāks, kā arī asinsrites trau-

SIMPTOMI □ Āda līķa bālumā, pēc sasildīšanas stipri sasarkusi □ Pūšļu veidošanās J Tumši brūnas līdz m elnas ā d a s vietas

3. pakāpes apsaldējumi bojā arī dziļākos audu slāņus.

cējumi (spiedošs apģērbs, apavi, pārsēji, žņaugi, iekai­ sumi), organisma novājēšana utt.

Kā rodas apsaldējum i? Ķermenis pretojas atdzišanai un mēģina izlīdzināt tempe­ ratūras zudumu. Vispirms samazinās asins plūsma uz ķermeņa ārējo virsmu - tā tiek aizkavēta siltuma izsta­ rošana no ķermeņa. Tāpēc salstošiem cilvēkiem ir bāla āda. Mazie matiņi uz rokām un kājām it kā saceļas stāvus, veidojot zosādu - cilvēkam ar mazu apmatojumu tas ir vājš aizsargājošā gaisa pol­ steris, salīdzinot ar dzīvnie­

kiem, kad tie saceļ stāvus sa­ vu spalvaino kažoku. Ķer­ menis producē aizvien vairāk siltuma, arī muskuļu trīsas kalpo tam, lai vairotu ķermeņa siltumu. Ja visi šie ķermeņa pašpalī­ dzības pasākumi atsakās dar­ boties un organismam ļoti stipra vai ilgstoša aukstuma apstākļos vairs neizdodas uzturēt parasto temperatūru ķermenis pārmērīgi atdziest (hipotermija). Perifērā asins­ rite nestrādā, sirdspuksti un elpošana kļūst arvien lēnāki un vājāki, vairs nedarbojas vielmaiņa. Kritiskais punkts tiek sasniegts, kad ķermeņa temperatūra ir nokritusies apmēram par 25 grādiem. T ad iestājas nāve.

mijjmmummum M ājas ārst s MuillinimīnriiiiAlvMflllUluUlMrimii

il11IfimVM

ililiminu,iAOHlBjini11iinin1,Uulummii


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Savainojumi

Apsaldējumi Smaguma pakapes Ja aukstums skar tikai atse­ višķas ķermeņa daļas, vietēju apsaldējumu dēļ rodas apde­ gumiem līdzīgi ādas un audu bojājumi. Arī apsaldējumus iedala dažādās smaguma pakāpēs. 1 . pakāpe - ārējo ādas slāņu bojājums. Vispirms āda kļūst bāla, tai atkal sasilstot, asins­ vadi paplašinās, tā ka bojātās ķermeņa daļas ilgāku laiku ir stipri apsarkušas un pārpildī­ tas asinīm. Dažkārt āda arī lobās. 2 . pakāpe - ārējo ādas slāņu bojājums ar pūšļu veidoša­ nos, kuri pildīti ar dzeltenu šķidrumu. Atjaunojoties asins plūsmai, tiek bojātas asinsvadu sieniņas, serums izplūst ādā un veido pūšļus. Pēc kāda laika tie sadzīst, neatstājot rētas. Abu pirmo pakāpju gadī-

SVARIGI Alkohols paplašina asinsvadus, un aizsar­ dzība pret aukstum u vairs nefunkcionē pietie­ kami. Bez tam iedzēru­ šajiem zūd kontrole pār savām sajūtām, viņi n e­ jūt, ka kļuvis auksti. Tādēļ viņi var a p sa ld ē ­ ties pat tad, ja te m p e ra ­ tūra ir virs nulles.

Šādi sildāmspilveni pasargā rokas no apsaldējumiem.

jumā ādas jutība saglabājas. 3. pakāpe - arī dziļāko ādas slāņu un zemādas audu bojā­ jumi, nekroze. Asinsvadi ir sagrauti, arī sasildot no jau­ na, āda ir nepietiekami apasiņota, audu daļas atmirst (nekroze). Sajās vietās ādas krāsa ir no tumši brūnas līdz melnai. Nagi pēc 3. pakāpes apsaldējumiem vairs neat­ aug. 4. pakāpe - gangrēna. Audi līdz pat dziļākajiem slāņiem ir pilnīgi sasaluši. T ie at­ mirst. Šādi vietējie bojājumi var rasties pat tad, ja gaisa tem­ peratūra ir ap nulli.

Kā ārstē ap sald ēju m us? Pārlieku atdzisušo ķermeni jāsasilda lēnām. Tas vislabāk izdarāms vannā vai dušā.

Nekādā gadījumā ūdens ne­ drīkst būt par karstu, tā tem ­ peratūra jāpaaugstina pa­ mazām. Pārmēru atdzisušais ļoti precīzi jūt, kā atgriežas dzī­ vība. Viņam stipri kņud āda, arī sāp. Kad visas ķermeņa daļas atkal tiek vienmērīgi apasiņotas un ir apsārtušas, vis­ labāk ir tūlīt likties gultā. Sasildīšanas procedūras laikā tiek nogurdināta sirds un asinsrite, kā arī pāratdzišana atvieglo ceļu dažādām infek­ cijām, tāpēc ieteicams izvai­ rīties no jebkādas piepūles. Lai uzlabotu asinsriti, apsal­ dēto vietu ūdenī var arī vieg­ li masēt. Ja izveidojušies pūšļi, masēt nedrīkst.

Kad jādodas pie ārsta? Trešās un ceturtās pakāpes apsaldējumi jāārstē ārstam arī tad, ja tie skāruši tikai nelielus ķermeņa laukumus. Ko darīs ārsts? Ārsts apstrādās apsaldētās vietas ar speciālu ziedi. Atmirušos audus, ja orga­ nisms tos nav atgrūdis, nāk­ sies izgriezt. Ārsts arī vērsīs uzmanību uz to, lai apsaldē­ juma gangrēna nepārietu uz veselajiem audiem. Vissliktākajā gadījumā apsaldētā ķermeņa daļa būs jāamputē. m m

M ājas ā r s ts

p

:


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Ka r t e

Savainojumi

G r u pa

53

Atslēgas kaula luzums Kas ir a t s l ē g a s kaula lūzum s? Plecu josla savieno roku ar vidukli. Tās skeletu katrā pusē veido divi kauli: atslē­ gas kauls un lāpstiņa. S vei­ dā izliektais atslēgas kauls (Clavicula) atrodas krūškur­ vja priekšpusē. T ā iekšējais gals savienojas locītavā ar krūšu kaulu, bet ārējais gals ar lāpstiņu. Dažādu iemeslu dēļ atslēgas kauls var lūzt. Tad cietušo roku iespējams kustināt tikai ar sāpēm. Kādi ir a t s l ē g a s kaula lūzuma cēloņi? Vairumā gadījumu atslēgas kauls lūst netieša trieciena

SIMPTOMI □ S a udzējoša rokas poza □ N espēja kustināt roku □ S ā p e s, izdarot kustību □ Pietūkums virs atslē­ g a s kaula □ Iespējams, ka dzir­ d a m a kaulu rīvēšanās

Garajai rokai, salīdzinot ar īso rumpi, piemīt sp ē cīg a sviras iedarbī­ ba, kas var radīt kaulu lūzumu.

rezultātā tāpēc, ka krītot cil­ vēks parasti instinktīvi iz­ stiepj roku. Atsitiena dēļ ro­ ka parasti nonāk zem ķerme­ ņa, bet ķermeņa svars tajā pašā laikā piespiež roku pie zemes. Spiediens un pret­ spiediens izraisa to, ka atslē­ gas kauls lūst. Šādi lūzumi visbiežāk atga­ dās bērniem, jo viņiem kauli vēl nav tik stabili un viņi vēl nespēj krist tik izveicīgi. Dažreiz atslēgas kauls lūst, ja cilvēks nokrīt uz pleca. Retāk tas lūst tieša trieciena rezultātā.

M

āj as ā r s t s

Kā ā r s t ē a t s l ē g a s kaula lūzum u? Ja ir vienkāršs atslēgas kaula lūzums, vispirms tas tiek ie­ vilkts. Tādējādi abi lauztā kaula gali tiek atkal novietot viens otram pretim - pozīci­ jā, kādā tie atradās pirms lū­ zuma. Tad uzliek tā saukto mugur somas pārsēju, kas ir triko­ tāžas saite, kuras vidus ir pildīts ar vati. T o uzliek, sākot no spranda, pēc tam izvada caur abām padusēm, izvelk uz aizmuguri un virs


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S ain d ēša n ā s ■N

Savainojumi

Atslēgas kaula luzums lāpstiņām sasien. Spranda un plecu cilpas pēc tam tiek savilktas ar pavadu. Šāds pārsējs jānēsā trīs līdz čet­ ras nedēļas.

Pec tam luzums tiek ārstēts, kā iepriekš aprakstīts.

Ja lauztā atslēgas kaula gali ir radījuši arī iekšējus savai­ nojumus, protams, ka ār­ stēšana vairs nav tik vien­ kārša. Šādā gadījumā ir ne­ pieciešama operatīva iejauk­ šanās.

Cilvēkam krītot uz izstiep­ tas rokas vai pleca vai saņe­ mot tiešu triecienu pa at­ slēgas kaulu, atslēgas kauls lūst. Pēc tam cietušo roku vairs nav iespējams aktīvi kustināt un pacelt. Rakstu­ rīgi, ka pacients instinktīvi cenšas to saudzēt.

Ko var darīt pats? Atslēgas kaula lūzuma ga­ dījumā pats nevar darīt neko.

y.

Kad vajadzētu iet pie ārsta? Ja pēc kritiena uz izstieptas rokas vai pleca vai pēc trie­ ciena pa atslēgas kaulu, kus­ tību laikā ir sāpes un roku vairs nevar normāli pacelt,

Kaula lūzums dzemdībās Atslēgas kaula lūzums var rasties arī dzem dību laikā. Tas notiek nejauši, ja bērna guļa ir neparei­ za, vai tiek izdarīts tī­ šām , lai atvieglotu s m a ­ g a s dzem dības, kad bērns guļ otrādi - ar iegurni p a priekšu.

Slimības gaita

Atslēgas kauls tiek fiksēts ar tā saukto mugursomas pārsēju.

jāmeklē medicīniska palīdzī­ ba. Iespējams, ka plecs ir tikai izmežģīts. Taču var būt, ka ir lauzts atslēgas kauls.

Ko darīs ārsts? Ārstam vispirms jākonstatē, vai patiešām ir lūzis atslēgas kauls, jo sāpes un nespēja kustināt roku var rasties arī, piemēram, pleca izmežģīju­ ma gadījumā. Lai noteiktu precīzu dia­ gnozi, ārsts izdarīs lāpstiņas un attiecīgā atslēgas kaula apkārtnes rentgenuzņēmumu. Aplūkojot attēlu, re­ latīvi viegli var konstatēt lūzumu. Izdarot nākamos rentgenizmeklējumus, ārsts konstatēs, vai atvirzītie kaula gali nav savainojuši nem īs, cīpslas, muskuļus vai krūšu dobumu.

M

Ap lūzuma vietu veidojas pietūkums. Dažreiz kaula gali viens pret otru berzējas tā, ka to var pat dzirdēt.

Vai atslēgas kaula lūzums ir bīstams? Vienkāršs atslēg as kau­ la lūzums nav bīstams. Taču, ja nobīdoties kau­ lu gali ievaino nervus, cīpslas, limfvadus vai atslēgas kaula artēriju vai vēnu, tas var kļūt bīs­ tami. J a kaula gabals iespiežas krūšu d o b u ­ mā, var rasties pat dzī­ vību a p d ra u d o šs plaušu kolapss. Šajos gadīju­ m os n epieciešam a o p e ­ rācija.

ājas ā r s t s

..


Cīpslu savainojumi Kas ir cīpslas? Cīpslas ir muskuļu baltie ga­ li, kas sastāv no saistaudiem. Tās savieno muskuļus ar kauliem un tādā veidā gādā par to, ka muskuļu kustības tiek pārnestas uz skeletu. Cīpslu saslimšanas un sa­ vainojumus visbiežāk atklāj un ārstē sporta mediķi un ortopēdi.

Kādi m ēdz būt cīpslu savainojumi? Vienkāršākie cīpslu savaino­ jumi ir sastiepumi un izstie­ pumi. Ja izstiepums ir spē­ cīgs, rodas cīpslas plīsums, turklāt plīst tikai daži šķied­ ru kūļi. Ja pārrauj visu cīp­ slu, runā par cīpslas pārrā­ vumu. Šajā ziņā sevišķi ap-

SIMPTOMI Sastiepums, ieplīsums, pārrāvums:

□ S ā p e s un pietūkums □ Kustību ierobežo­ jumi □ Paralīzes parādības Iekaisums:

□ S ā p e s un pietū­ kums

Ahileja cīpslas pārrāvums pieder pie biežākajiem cīpslu savainoju miem. Tas iespējami ātri jāoperē.

draudētas ir tās vietas, kur muskulis pāriet cīpslā un kur cīpsla ir saaugusi ar kaulu. Visbiežāk cieš locītavu sai­ tes. Ja trauma ir smagāka, saite var tikt atrauta no kau­ la (visbiežāk tā notiek pēdas, ceļa un rokas pirkstu locī­ tavās). Atšķirībā no izmež­ ģījumiem un lūzumiem, sastiepumu gadījumā sāpes sākumā ir mazākas, tās pa­ stiprinās pēc vairākām stun­ dām. Pastāvīgas pārslodzes ap­ stākļos var rasties cīpslu ie­

ttiu in iim n m H

MA ja s

ā rsts

kaisums, proti, vietās, kur atrodas cīpslu makstis. Tās ir caurules formas saistaudu apvalki, kas ir pildīti ar gļotainu šķidrumu un apņem dažas cīpslas.

Kā rodas cīpslu savainojumi? Izdarot pēkšņu un spēcīgu kustību, ikreiz var izstiept, sastiept vai pat pārraut cīp­ slu. īpaši apdraudēti ir ne­ trenēti cilvēki, kas ar spor­ tu nodarbojas tikai reizi pa


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Savainojumi

Cīpslu savainojumi reizei. Taču ari sportisti, kas pirms treniņa vai sacensībām nav pietiekami iesildījušies, bieži savaino cīpslas.

iespējams izvairīties no lie­ lākas slodzes. Spēcīga izstie­ puma gadījumā iespējams, ka cīpsla ir jāsaīsina.

Negadījumi iespējami arī ikdienā - rāvienveidīgi pa­ ceļot nepierastu smagumu, var pārraut bicepsa cīpslu. Abileja cīpslas pārrāvums bieži rodas, ja gājējs noslīd no trotuāra apmales. Ilgstoša slodze, piemēram, rakstīšana ar rakstāmmašīnu vai dato­ ru, var izraisīt īekaisigas parmaiņas cīpslu makstīs.

Pārrautas cīpslas ir jāoperē. Ja nepieciešams, tiek veikta arī transplantācija. Operā­ cija, kolīdz gūts savainojums, jāveic pēc iespējas ātrāk. Jo ilgāks laiks paiet pēc negadī­ juma, jo to izdarīt kļūst ar­ vien sarežž

Kā ārstē cīpslu savainojum us? Sastiepumi un mazāki ieplī­ sumi parasti labi sadzīst bez ārstēšanas, ja kādu laiku ir

SVARĪGI J a d a rb a vietā nākas n e ­ mitīgi noslogot savu lo­ cekļu cīpslas un cīpslu makstis ar vienveidīgām kustībām un tā p ēc bie­ žāk sirgstat ar cīpslu m aksts iekaisumu, vaja­ dzētu konsultēties ar ār­ stu. Iespējams, ka ārsts sniegs lietderīgus p a d o ­ mus, kā mainīt darba apstākļus vai ieteiks pat mainīt darbavietu.

Pirmā palīdzība Cīpslu savainojumi nerodas izolēti. Vairumā gadījumu cietušas ir saišu un muskuļu šķiedras, var tikt bojāti ari kauli. Lai šāda savainojuma sekas būtu iespējami mazā­ kas, vajadzētu rīkoties šādi: Vēsināt savainojumu Cietušajam savas aktivitātes tūlīt ir jāpārtrauc, arī tad, ja sāpes atkal pierimst. Savai­ noto apvidu jādzesē. Vis­ piemērotākais ir maisiņš ar ledu, der arī kompreses ar aukstu ūdeni, ko visu laiku atjauno. Cietušo vietu var aplaistīt ar aukstu ūdeni. Bieži vien tieši potītes un ceļgala locītavas cieš no šāda veida savainojumiem. Tādā gadījumā cietušo kāju novie­ to augstāk. Spiedošs pārsējs, ko gan nedrīkst turēt pārāk ilgi, novērš iespējami stipru

M

ājas ā r s t s

pietūkumu. Sildīšanu drīkst izdarīt ne agrāk kā pēc 3-5 dienām, lai neuzkrātos šķid­ rums un nerastos locītavas iekaisums.

V ienm ēr pie ārsta Pret šādiem savainojumiem attieksme nedrīkst būt pa­ virša. Drošības labad vien­ mēr jāiet pie ārsta, jo tikai viņš var konstatēt, kāds bo­ jājums patiesībā ir, un ne­ pieciešamības gadījumā pa­ mudinās ārstēties slimnīcā. Ārsts arī nosaka, cik ilgi skartā locītava jātur mierā. Vairumā gadījumu kustības ir atļautas un pat vēlamas jau pēc ļoti īsa laika. Taču savainotās cīpslas atkal piepūlēt drīkst tikai tad, kad tās ir pilnībā izdziedinātas.

Kā izvairīties no cīpslu savainojumiem? Nedarīt n e k ā d a s pēk­ šņ a s kustības. Vienmēr jāatceras, ka netrenē­ tiem cilvēkiem sportis­ kās aktivitātes jāuzsāk lēnām. Vajadzētu pietie­ kami ilgi iesildīties, vin­ grojot un lēni skrienot, kā arī izdarīt citus iesil­ d īšan ās vingrinājumus.


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ēša n ā s

K a rte

1 (iRii>\

59 10

Savainojumi luuuilntii»-mAlv.

iniiiiiiiīnmnviiiii

Iekšeji ievainojumi Kas ir iekšeji ievainojumi? Nelaimes gadījumos var ras­ ties ne tikai ārēji savainoju­ mi, kurus konstatē, piemē­ ram, pēc skaidri saskatāmām brūcēm vai nenormālas kājas pozīcijas. Ļoti bieži tiek iegūti ari iek­ šēji ievainojumi. T ie ir bojā­ jumi, kas radušies iekšējos orgānos. 'Lādos gadījumos nereti pa­ stāv arī dzīvības briesmas, jo dažkārt iekšējos ievainoju­ mus ir ļoti grūd konstatēt vai arī tas izdodas tikai pēc ilgā­ ka laika. Bieži rodas iekšējo orgānu plīsumi, un tāpēc dek zau­ dēts daudz asiņu. Būtiski tas ir gadījumos, kad skarti ar asinīm bagāti orgāni: aknas, nieres vai liesa. Var gadīties arī, ka kāda or­ gāna audi no sasituma ir tā

SIMPTOMI U Stipras s ā p e s □ Cieta, saspringta vēdera siena □ Pilnuma sajūta □ A siņošana no m u­ tes □ Šoka simptomi

Iekšējie ievainojumi biežāk rodas tieši satiksmes negadījumos. Lai tos iespējami ātri novērstu, nepieciešama intensīvā medicīniskā palīdzība.

bojāti, ka šūnas pārplīst un lielākas vai mazākas orgāna daļas vairs nefunkcionē nor­ māli.

Kādi ir iekšējo ievainojumu cēloņi? Iekšējos ievainojumus izrai­ sa trula vai asa spēka iedar­ bība. T ā lielākoties notiek, piemēram, ja autokatastrofā ar krūtīm vai vēderu atsitas pret stūri, nokrīt uz vēdera vai arī dabū sitienu vēdera apvidū. Asa spēka iedarbība ir arī šautu un durtu savainojumu gadījumā.

& M ājas ā r s t s ‘‘

""III11ii '

Kā ārstē iekšējos ievainojumus? Iekšējie ievainojumi vienmēr ir jāuzskata par akūtiem un neatliekamiem gadījumiem, un cietušajam iespējami ātri nepieciešama intensīvā me­ dicīniskā palīdzība. Bieži vien cietušais steidzami jāoperē, lai apturētu asiņo­ šanu. Turklāt tikai tad, kad savai­ notie orgāni ir brīvi pieeja­ mi, mediķi iegūst precīzu ainu par bojājuma apjomu un savainojuma nopietnības pakāpi. Lai apturētu asiņošanu,


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

K arte

59

Savainojumi

Iekšeji ievainojumi

£

atkarībā no bojājuma loka­ lizācijas un apjoma bojātos asinsvadus vai nu piededzina ar elektrokaustikas metodi, vai noslēdz, apņemot ar diegu, vai atjauno sašujot.

kcijas, viņi saņem asinsriti stabilizējošus līdzekļus. Ka­ mēr vien pietiekamā daudzu­ mā ir donoru asinis, pacientu apgādā ar asins plazmu vai kādu citu infūzijas šķīdumu.

Mērķtiecīga applaucēšana Plašas virsmas asiņošanas var apturēt, lietojot fibrīna putas vai izmantojot elektrisko piededzināšanu, vai arī uz­ liekot karstā sālsūdenī sa­ mērcētu marli. Šādi, m ērķ­ tiecīgi applaucējot, panāk asins sarecēšanu bojātajos kapilāros. Ja kāda orgāna audi ir bojāti tā, ka tos vairs nevar atjau­ not, tas jāizņem, pirms audi ir miruši un izraisa organis­ ma saindēšanos, kas var būt pat bīstami dzīvībai. Gandrīz vienmēr pacientiem pārlej asinis un, lai nodro­ šinātu dzīvībai svarīgās fun-

Kā palīdzēt cietušajam? Parasti jūs varat vienīgi mē­ ģināt cietušo nomierināt. Ja nelaimes gadījumā ir ievainota mēle, pacients jānovieto uz muguras ar augstāk paceltu ķermeņa augšdaļu. Visus tālākos pasākumus var veikt tikai ārsti.

0 rgānu plīsums J a slimības laikā plīst kāds iekšējais orgāns, piemēram, kuņģis vai zarna, arī tas ir iekšējs ievainojums un mediķi rīkojas kā neatliekamos gadījumos, taču parasti š o s sim ptom us piedēvē slimībai, kas izraisījusi perforāciju.

Kad nepieciešama ārsta palīdzība? Jau visniecīgākās aizdomas, ka iegūts iekšējs savainojums, ir pietiekams pamats, lai meklētu ārsta palīdzību. Ja aizdomas apstiprinās, no­ teiktos apstākļos iespējami arī nopietni draudi dzīvībai. Tātad, ja pēc kritiena vai kāda cita negadījuma jūtat sāpes krūtīs vai vēdera apvi­ dū, noteikti jāiet pie ārsta, lai viņš jūs izmeklētu un laikus sāktu ārstēšanu. Jums tūlīt jāziņo neatlieka­ mās palīdzības dienestam, ja pēc negadījuma cietušais ir šokā: viņš ir bāls, āda pārklā­ ta ar aukstiem sviedriem, sirds darbojas ātri, elpošana ir sekla. Droša pazīme, kas liecina

M

ājas ā r s t s

par iekšēju savainojumu, ir stipras sāpes, kas visvairāk sajūtamas ievainojuma malās. Vēdera dobuma orgānu ie­ vainojumus var konstatēt arī pēc saspringtas, cietas vēdera sienas, mēles ievainojumus pēc gaišām, putainām asi­ nīm, kas izplūst no mutes. Kuņģa asiņošanu cietušais bieži vispirms izjūt kā pilnu­ ma sajūtu tajā.

Kā rīkosies ārsts? Atkarībā no simptomiem un negadījuma apraksta tiks noteikta precīza diagnoze un tikai tad sākta piemērota ār­ stēšana. Pacientam arī paskaidros: ja nākamajā dienā brūces apvi­ dū ir sāpes, pietūkums, apsārtums vai viņam ir paaugstināta temperatūra, jāapmeklē ārsts. Ārsts arī pārbaudīs, vai nav bojāti dziļāk esošie audi.

SVARĪGI Daudzos gadījum os ār­ sti atstāj savainoto o rgā­ nu ķermenī, ja pastāv cerība, ka ta s vismaz daļēji atkal varētu no jauna funkcionēt. Taču reizēm pacientu vēlāk tom ēr atkārtoti jā­ operē, lai izņemtu atmi­ rušās o rgāna daļas.

,


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ēš a n ā s

Savainojumi

K arte

G rupa

61

10

Kakla skriemeļu trauma Kas ir kakla skriemeļu traum a? Ar jēdzienu kakla skriemeļu trauma apzīmē pēkšņu, ļoti spēcīgu kakla skriemeļu pagriešanu vai pavilkšanu, kad tiek sastiepti kakla nervi un asinsvadi. Kad ir iegūta šāda trauma, galva kā pēc pātagas cirtiena sāk patvaļīgi kustēties turpu šurpu, tāpēc šo traumu tautā mēdz dēvēt arī par pātagas cirtiena feno­ menu. Savukārt tulkojumā no grie­ ķu valodas vārds trauma ap­ zīmē brūci, bojājumu vai ievainojumu, kas radies ārē­ jo faktoru iedarbībā. Ir bojā­ ti audi un orgāni, radot to funkcijas traucējumus. Visus šāda veida ievainoju­ mus kakla skriemeļu daļā dēvē par lingas traumu. T o -

SIMPTOMI □ S ā p e s un kustības ierobežojumi kakla skriemeļu apvidū □ Bieži - traucēta stabili­ tātes sajūta, kā arī s ā ­ pes, kas caurstrāvo kaklu un arī rokas Ll Reibonis U G alvassāp es □ Trokšņi ausīs

m ēr šis apzīmējums attiecas tikai uz tām traumām, kas skar kakla mīkstās daļas, res­ pektīvi, saites, asinsvadus, cīpslas vai muskuļus.

Kakla skriemeļu traum as cēloņi Šo traumu bieži gūst auto­ mobilī sēdošie, kad tā aiz­ mugurē ietriecas cita auto­ mašīna. Saņemot triecienu no aiz­

M ā jas

ā rsts

mugures, galva tiek strauji pamesta atpakaļ, pēc tam tā tikpat strauji noliecas uz priekšu. Šādas traumas parasti rodas tāpēc, ka trieciens ir negai­ dīts. Ja automobilī sēdošais spētu paredzēt gaidāmo trie­ cienu, viņš ļoti efektīvi varē­ tu pasargāt kakla skriemeļu saites, instinktīvi sasprindzi­ not kakla muskulatūru. Savukārt kakla zematslēgkaula vēnām īpatnējs tas, ka tās saaug kopā ar fascijām,


G rupa

K arte

10

61

I n f f .k c ī j a s • S a v a i n o j u m i • S a i n d ē š a n ā s

Savainojumi

Kakla skriemeļu trauma tāpēc ievainojuma gadījumā to sienas nesakļaujas un var rasties gaisa embolija.

Kā ārstēt kakla skriemeļu traum u? Svarīgākais ārstēšanā ir no­ drošināt, lai kakls visu laiku atrastos miera stāvoklī. Pa­ pildus tiek izmantota ārst­ nieciskā fizkultūra, ko kom­ binē ar kakla sildīšanu, kas paātrina dzīšanas procesu un nostiprina kakla muskula­ tūru.

Piemēroti galvas balsti automašīnā palīdz izvairīties no vissliktākā kakla traumas.

K a sev p a līd z ē t?

Kakls pēc traumas ir ārkārtī­ gi jutīgs, un tas ir jāsaudzē. Izņemot mērķtiecīgu ārst­ niecisko fizkultūru, nekādai slodzei kaklu pakļaut neva­ jadzētu. K a d j ā d o d a s p i e ā r s ta ?

Pie ārsta noteikti jāiet, ja pēc mehāniskas iedarbības uz kakla skriemeļiem tie sāp. Taču arī tad, ja pēc autoavā­ rijas vai cita nelaimes gadīju­ ma sāpju nav, bet m ugur­ kauls bijis pakļauts lielai mehāniskai slodzei, ir jādo­ das pie ārsta, lai pārbaudītu, vai mugurkauls nav guvis traumu. Bieži gadās, ka sā­ pes vai citi simptomi parādās tikai pēc vairākām stundām vai pat dienām.

K a r ī k o s i e s ā r s ts ?

Vispirms ārsts liks aprakstīt nelaimes gadījumu. Pēc tam viņš jūs rūpīgi izmeklēs, lai konstatētu, vai nav lūzis kāds kakla skriemelis. Ja pēc izmeklēšanas diagnoze kakla skriemeļu trauma ap­ stiprināsies, ārsts ieteiks ilgā-

SVARIGI J a kāds ir ietriecies jūsu autom ašīnas aizmugurē, vienmēr - arī tad, ja n e­ kas ne sāp , - atcerieties par iespējam o kakla skriemeļu traumu. Tās simptomi nereti pa rād ās tikai p ēc vairākām stun­ dām vai pat dienām.

M ā jas

ā rsts

ku laiku nēsāt no īpaša materiāla izgatavotu koriģējošu apkakli un, iespē­ jams, izrakstīs ne tikai sāpes remdējošus medikamentus, bet arī ieteiks nodarboties ar ārstniecisko fizkultūru.

Slimības gaita Nereti, lai izzustu nepatīka­ mie simptomi, pietiek 3-6 nedēļas kaklam nodrošināt miera stāvokli. Ja nav labvēlīga rezultāta, atkarībā no slimības simpto­ miem un to nopietnības nepieciešama ārstnieciskā fizkultūra. Retos gadījumos vajadzīga arī operatīva iejaukšanās.


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • Sa in d ē š a n ā s

Savainojami

K artf

G rupa

62

10

Kaulu luzumi, vispārīgi Kā konstatē kaulu lūzumu? Kaulu lūzumu jeb fraktūru bieži vien var konstatēt pat, neizdarot rentgenu. Bieži ir redzama cietušās ķermeņa daļas nepareiza pozīcija vai nedabisks kustīgums. Sma­ gos gadījumos, kad ir vaļējs lūzums, var pat redzēt lauzto kaulu daļas. Var būt īpatnē­ ja skaņa - krepitācija, kas rodas, kaula fragmentiem berzējoties savā starpā. Rak­ sturīgas ir arī sāpes, Līs pa­ stiprinās, ja kustina cietušo vietu. Taču kaulu lūzumi var radīt arī mazāk ievērojamus simptomus - spiediena vai slodzes sāpes un pietūkumu.

©

SIMPTOMI Droši simptomi:

Pakāpeniski pāri lūzumam veidojas rumbējums saistaudiem veidojas ciets un stiprs kauls.

(callus), no

□ Nepareizs ķerm eņa daļu novietojums □ Nenormāls ķerm eņa daļu kustīgums □ R ed zam as kaulu daļas (vaļēja lūzuma gadījumā) Nedroši simptomi: □ Spiediena sā p e s □ Slodzes s ā p e s □ Pietūkums □ Asinsizplūdumi

Kā ārstē kaulu luzumus? Ārstēšana notiek tikai ārsta uzraudzībā. Lai kauls pareizi saaugtu, tā gali pareizi un pietiekami ilgi jāfiksē, lauz­ tais loceklis jāvingrina. Visos gadījumos gādā, lai saglabā­ tos iepriekšējais locekļa ga­ rums un virziens. Vispirms

M

ājas ā r s t s

izdara manuālu lūzuma frag mentu savietošanu (repozīci ju), iespējams, izmantojot stiepšanas aparātus. Vien­ mēr lauztos kaulus imobilizē ar ģipša pārsēju vai ope­ ratīvā ceļā ievietotām metā­ la daļām - atkarībā no lūzu­ ma veida un smaguma. Lai operācijas laikā apstrādātu lūzumu, izmanto skrūves,


G rup \

K \r ie

10

62

I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ēša n ā s

Savainojumi

DTiMļTļi

HUlffnrnrtV IHIiiHiBaiiillllIlDIIinillIT

Kaulu luzumi, vispārīgi stieples, plates un no ārpuses uzliekamas spriegotājierīces. Lai kauli korekti sadzītu, lū­ zumam būtu jāatrodas abso­ lūtā miera stāvoklī. N e vien­ mēr gan tas ir iespējams, jo noteiktus lūzumus, piemē­ ram, augšdelma vai ribu lū­ zumus, var tikai nedaudz imobilizēt. Taču, ja izdodas divus kaula galus ar spiedie­ nu savietot kopā un tā notu­ rēt, tas paātrina sadziedēšanu, jo izpaliek kaula rumbējuma (callus) veidošanās. Kaula rumbējums rodas, ja kaulu gali lūzuma vietā nav novietoti viens otram pietie­ kami tuvu.

Dažādi tipi Ir dažādi kaulu fraktūru tipi, kurus jau attiecībā uz ārstē­ šanas iespējām, iedala vieg­ los vai smagos. Par nesarež­ ģītiem lūzumiem uzskata šķērseniskos lūzumus, par smagākajiem - šķembainus lūzumus ar daudzām dažā­ dām šķembām. Kādas komplikācijas var rasties pēc kaulu lūzumiem? Pirmajās dienās pēc tam, kad ir radies lūzums, asinsizplū­ dumu un apkārtējo audu pietūkuma dēļ, kā arī tad, ja

mēr ir sarežģīta.

ir pazemināts asinsspiediens un ģipša pārsējs ir pārāk spiedošs, var rasties ļoti no­ pietnas slimības pazīmes. Tās parādās kā krampjveida sāpes un skartajā ekstremitā­ tē izraisa dažādas nelāgas sajūtas (tūska, asinsapgādes traucējumi, spiediena sajūta utt.). Cēloņi, kas izraisījuši šos simptomus, nekavējoties jānovērš, ja nepieciešams operējot. Vaļēja lūzuma gadījumā ie­ spējamas tādas komplikācijas kā infekcijas. Kaulu infekci­ jas ir ļoti grūti ārstējamas, un tām piemīt tendence būt

ilglaicīgām. Ja lūzuma imobilizācija nav pietiekama, ro­ das pseidoartrozes - saistaudi lūzuma vietā pārkaulojas tikai daļēji, kas rada nedabī­ gu kustīgumu, kā arī stipras sāpes.

SVARĪGI Pirmajā laikā p ē c kaulu lūzuma ir svarīgi, lai b o ­ jātā ekstremitāte tiktu novietota augstāk - tā­ dējādi m azināsies lūzu­ m a apvidus pietūkums un varēs izvairīties no komplikācijām.


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Savainojumi

K a r t i:

G ru pa

68

10

Plaušu ievainojumi Kas ir p lau šu ievainojum s? Ievainojot plauša tiek ie­ spiesta, ieplēsta vai saplēsta. Bieži vien ievainojums ir smags un bīstams. T ādā ga­ dījumā rodas plaušas kolapss, jo pleiras dobumā uz­ krājas gaiss vai asinis. N o r­ mālos apstākļos pleiras do­ bums atrodas pazemināta spiediena režīmā, lai ieel­ pojot plauša varētu izples­ ties.

Kādi ir p lau šu ievainojum a cēloņi?

Ieelpas fāze: ja plauša vai krūškurvja siena ir ievainota, ieelpojot gaiss ieplūst pleiras dobumā. Tur e s o š ā plaušas daiva saplok. Krūškurvja vidējā daļa (videne) tiek novirzīta uz pretējo pusi, tur saspiež plaušu un tādējādi ierobežo tās apgādi ar gaisu.

Ja ievainojums ir radies no ķermeņa ārpuses, vairumā gadījumu mūsdienās tādu gūst satiksmes negadījumā.

SIMPTOMI □ P ēkšņas, durošas s ā p e s krūtīs □ Elpas trūkums □ Dobjš klauvējuma troksnis skartajā krūšu p u sē □ Krūšu sie n a vairs n e se k o elp o ša n a s kustībām □ Trūkst elp o ša n a s trokšņa

Izelpas fāze: ja krūškurvis ir ievainots, kaut vai ir tikai viens neliels ievainojums, gaiss vairs nevar normāli izplūst. Ar katru elpas vil­ cienu paaugstinās spiediens pleiras dobumā. Videne un elpvads tiek novirzīti aizvien tālāk, diafragma tiek nobīdīta uz leju un tiek apgrūtināta venozā attece.

9 mmmmmiMMmmm: "mjiivn M j

*<i ; 111* •i i A A

!ilii11flm/tMflMm

ājas ā r s t s

.A lU M l m iiiif iM f iM m r iii.118C u m h ir ' ‘A fflfiM


G rupa

K arte

10

68

I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Savainojumi

Plaušu ievainojumi Taču plaušu ievainojuma iemesls var būt ari detonācija, tas var būt šauts un durts. Ja ievainojums radies ķerme­ ņa iekšienē, iespējams, to iz­ raisījis norīts svešķermenis. Taču iekšēja savainojuma iemesls var būt arī slimība, kad vājā plauša neiztur spē­ cīgu klepu vai pārmērīgu sa­ sprindzinājumu.

Kā ārstē plaušu ievainojumu? Mazāki plaušu ievainojumi parasti sadzīst paši no sevis. Ja pleiras dobuma spraugā ir nokļuvis lielāks daudzums gaisa, krūšu sienā jāievada kanīle, lai gaiss varētu iz­ plūst.

grautās plaušas daļas tiek iz­ ņemtas.

Ko var darīt pats? Ja ir aizdomas par plaušu ievainojumu, nekavējoties jāizsauc neatliekamā medi­ cīniskā palīdzība. Kad vajadzētu doties pie ārsta? Pie ārsta jādodas nekavējo­ ties, ja pēkšņi rodas durošas sāpes krūtīs, elpas trūkums vai pat tiek atklepotas asinis. M ēdz būt arī negadījumi darbā, kad tiek savainotas plaušas. Diemžēl nereti cie­ tušais par to pat neiedomā­ jas. Taču jāatceras, ka pat neliels plaušu ievainojums var būt bīstams, tāpēc pat mazāko aizdomu gadījumā jādodas pie ārsta.

slīgi elpināt un operēt. O pe­ rācija ir nepieciešama, lai atjaunotu plaušas funkciju un glābtu pacienta dzīvību.

Slimības gaita Vieglāki ievainojumi paras­ ti sadzīst paši no sevis. Sma­ gāku ievainojumu gadījumos simptomi rodas pēkšņi. Arī tad, ja krūškurvim nekādi ievainojumi nav konstatēja­ mi, pēc sitiena audu ūdens var iekļūt plaušā. Ja skarti ir arī asinsvadi, plei­ ras dobumā iekļūst asinis. Ja savainotas abas plaušas, tā ir augstākā apdraudējuma pa­ kāpe, jo bieži vien cietušais vairs tik tikko var elpot, un, sniedzot palīdzību, dārga ir katra minūte.

Ko darīs ārsts?

30

Lielāku savainojumu gadī­ jumā plauša ir jāoperē. Sa-

Svešķermeņa izraisīts iekšējs savainojums Plaušu var ievainot arī svešķerm enis, kas atro­ d a s organism a iekšienē. Tāpēc dodieties pie ār­ sta, ja nejauši e sat nori­ jis kādu priekšmetu.

Ārsts izklauvē un izklausa krūtis. Dobjš, dziļš tonis un elpošanas trokšņa trūkums gandrīz vienmēr ir drošas pazīmes tam, ka plauša ir sakritusies. T ad seko rentgenizmeklēšana, lai apstiprinātu izmek­ lējuma rezultātu. Norādīju­ mus var iegūt arī, caurska­ tot augšējos elpceļus. Smagākos gadījumos ir ne­ pieciešams slimnieku māk­

M

ājas ā r s t s

Vai plaušu ievainojums ir bīstams? Izņemot pavisam vieglus gadījumus, plaušu ievai­ nojumi vienmēr ir kvali­ ficējami kā bīstami, jo vienmēr pastāv risks, ka plauša varētu sakristies. Un cietušajam tas vien­ mēr nozīmē dzīvību a p ­ draud ošu stāvokli.

u


I n f e k c ija s • Sa v a in o ju m i . Sa in d ē š a n ā s

Savainojumi

Kartf.

G rupa

70 10

.Saišu plīsums Kas ir saišu plīsum s? Saites ir cīpslām līdzīgi saistaudu veidojumi, kam ir auk­ las vai lentas forma. Parasti tās savieno skeleta kaulus, kas atrodas savstarpējā kus­ tībā. Saites gādā, lai locītava būtu kustīga, bet nevarētu nobīdīties. Atkarībā no fun­ kcijas saites iedala ārējās un iekšējās. Arējās saites stiepjas starp kaulu galiem pa somi­ ņas ārpusi, bet iekšējās savie­ no kaulu galus locītavas do­ bumā. Saites ir mazelastīgas, tās nostiprina locītavas, bet ierobežo to kustības. īpaši sportistiem noteiktu locītavu

SIMPTOMI Vispār: □ S ā p e s skartajā locī­ tavā □ Locītavas pietūku ms un nepareiza pozīcija Ceļgalā: □ Nedabīgs locītavas kustīgums □ "Atvilknes fe n o m en s” krusteniskās saites plīsuma gadījumā. Atkarībā no tā, kura saite ir plīsusi, a p a k š ­ stilbu var, saliecot ceļ­ galu, atliekt tālu uz priekšu vai atpakaļ

Ceļa locītava, tāpat kā potīte, pieder pie ķermeņa daļām, kas vis­ biežāk cieš no saišu plīsumiem.

saites tiek pārmērīgi noslo­ gotas, piemēram, ceļa locīta­ vas saites vai velteņkaula, pa­ pēža kaula un laivveida kaula locītavas saites.

Ļoti stipras saites, piemē­ ram, pēdas locītavas apvidū, tādā gadījumā tiek atrautas pie cīpslas piestiprināšanās vietas.

Nekontrolējamas kustības (kritiens, sastiepums, klupiens) rezultātā saites var par daudz izstiept, pat tā, ka tās plīst. Pārrāvums var notikt saitē vai tās piestiprinājuma vietā. Pēdējā gadījumā bieži tiek atrautas arī kaula daļas.

Biežākie saišu plīsumi Visbiežāk saišu bojājumi skar tādas ķermeņa daļas kā ceļa locītava un velteņkaula, papēža kaula un laivveida kaula locītava (potīte). Celī visbiežāk plīst sānu saites un krusteniskās saites. Piemē-

HUDDBH M ājas ār sts

mBĒĒĒĒJ.UŪlliijiiM,,.


G r i p a ļ K a r tk

10 70

I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S ain d ēša n ā s

Savainojumi

u u iiiim im

Saišu plīsums ram, sānu saišu bojājumi bieži rodas kombinācijā ar menisku savainojumiem. Potītes lūzuma gadījumā saišu plīsuma veids ir atka­ rīgs no kustības, kas izraisī­ jusi lūzumu. Ja potīte ielie­ cas uz iekšu, plīst ārējā saite; ja ielūst uz āru, apdraudēta ir iekšējā saite. Ja tiek izda­ rītas rotācijas kustības, var plīst gan iekšējā, gan ārējā saite.

Kā ārstē saišu plīsumu?

•q

Vispirms izmeklēšanā no­ skaidro, cik liels ir savaino­ jums. Vai tas ir saites plī­ sums vai tikai sastiepums? Sastiepuma gadījumā ieplīst stingrās, no olbaltumiem sastāvošās šķiedras, turpre­ tim elastīgās šķiedras tiek tikai pārlieku izstieptas. Vai locītava vēl funkcionē? Sajā nolūkā ārsts pārbauda locī-

Saites vēdera dobumā Arī vēdera d o b u m ā ir sai­ tes, kas nostiprina o rgā­ nus vai tos saista ar ci­ tiem ķerm eņa audiem. Tomēr tās n em ēdz plīst muskuļu pārmērīga s a ­ sprindzinājuma dēļ.

tavas mehāniku. Jau ar šo pārbaudi vien daudzreiz ie­ spējams konstatēt saišu plī­ sumu. Tiek izdarīti arī locītavas rentgenuzņēmumi. Ja saite pievienojuma vietā ir atrauta ar kaula daļām, to iespējams redzēt rentgenuzņēmumā. Vēl tālākus izmeklējumu re­ zultātus var iegūt ar locīta­ vas caurskati.

Palīdz operācija Ja runa ir vienīgi tikai par saišu sastiepumu, skarto lo­ cītavu imobilizē - ar longeti vai ģipša pārsēju. Turpretim saišu plīsuma gadījumā pa­ rasti nepieciešama operācija. Pēc tam locītava tiek ieģipsēta, lai saišu audi varētu at­ kal saaugt. Kad savainojums ir sadzie­ dēts, pacients saņem pēctraumas ārstēšanu, lai atjau­ notos miera stāvoklī bijušie sarukušie muskuļi un locīta­ va atkal kļūtu kustīga.

Vai var rasties komplikācijas? Saišu plīsumi ir tipiski spor­ ta savainojumi. Piemēram, futbolisti ļoti bieži savaino ceļa locītavas krusteniskās un sānu saites. Kopš tiek lie­

toti modernie augstie slēpo­ šanas zābaki, arī slēpotāji biežāk gūst ceļa locītavas lū­ zumus ar saišu plīsumiem. Agrāk slēpotāju galvenais savainojums bija potītes lū­ zums.

Paliekoši bojājumi T ā kā sportisti visbiežāk ir fiziski labi trenēti, vairumā gadījumu arī saišu sastie­ pums un plīsumi sadzīst labi. Taču dažos gadījumos rodas paliekoši bojājumi, it īpaši, ja saišu bojājumi vairākkārt radušies vienā un tajā pašā vietā (izļodzīta locītava). Komplikāciju dēļ saites zau­ dē savu stabilitāti. Pēc tam tās vairs nav spējīgas veikt savai uzdevumu, proti, vadīt locītavu.

SVARĪGI Saišu sa stiepum us bieži vien cilvēki neuztver no­ pietni un dažkārt izārstē pat m ājas apstākļos. Ta­ ču tad atkarībā no a p ­ stākļiem saite var kļūt vaļīga - locītava vairs netiek pareizi vadīta. S e ­ kas tam ir bieža locīta­ vas pag riešana (pamežģījums). Locītava tiek pārāk stipri noslogota un var rasties tās sāpīg a nolietošanās - artroze.

HiSfflfflļjUM M ājas ā r sts u.v.'Jiļiiiiiiiiiih.,,

P< innunMllluniiiAll vJJllliii.il Aulfjiiihi'm


nvmwMuuuuuļļļļ^

Saindēšanās

Karte

G rupa

78

I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ēša n ā s

Saindēšanas ar alkoholu Kas ir alkohols?

5D

Dzērieni, kas satur vairāk nekā 1,5% etilspirta, jau tiek dēvēti par alkoholiskajiem dzērieniem. Etilspirts ir tipiska narkotis­ ka viela, kas toksiski iedar­ bojas galvenokārt uz centrā­ lo nervu sistēmu un rada pieradumu. Alkoholi jeb spirti ir ogļūdeņražu atva­ sinājumi. Tie sastopami dažādu ķīmisko vielu maisī­ jumos. Alkohols ir arī propilspirts, butilspirts un antilspirts, kurus sauc arī par sīveļļām jeb fūzeļiem. Kad runājam par alkohola saturu dzērienos, ar to tiek domāts etanols jeb etilspirts, kura ķīmiskā formula ir C 7 H 5 -O H . Tas rodas ogļ­ hidrātu rūgšanas procesā. Mūsu sabiedrībā alkohols ir legāla un pieciešama narko­ tika. Alkohola reibums ir visbiežākā akūtā intoksikāci­ ja (saindēšanās).

SIMPTOMI U Atbrīvota uzvedība □ Runīgums □ N edroša gaita □ Š ļu p stēšan a J S a m a ņ a s zudum s

Dzeršana līdz tam, kamēr krīt, ir bīstama drosmes pārbaude

Kādi ir s a in d ē ša n ā s ar alkoholu cēloņi? Saindēšanās rodas, ja alko­ holu lieto par daudz. Tas, cik katram ir par daudz, at­ karīgs no dažādiem fakto­ riem: iedzimtības, ķermeņa svara, dzeršanas ātruma, al­ kohola satura dzērienā, iz­ dzertā daudzuma, vecuma, dzimuma, pieraduma pie alkohola, garīgā un fiziskā stāvokļa, tātad arī no tā, kā­ da ir tā brīža forma. Alkohola reibumu var salī­ dzināt ar narkozi. Vienīgā atšķirība, ka narkozi izdara stingri mērķtiecīgi un tā ir kontrolējama un vadāma. N e velti par narkozes saturu un daudzumu atbild ārsts.

M

ājas ā r s t s

Reibums norisinās četrās stadijās. 1. Uzbudinošajai stadijai raksturīga jautrība, runī­ gums, sevis pārvērtēšana, paškritikas trūkums, atbrī­ votība. Ārējās izpausmes ir piesarkusi, labi apasiņota āda. 2. Hipnotiskā (no grieķu hypnos - gulēšanas dievs) stadija izraisa galvas smadze ņu darbības un nervu kavē­ šanu. T ā izpaužas ar apgrū­ tinātu uztveres spēju, izvei­ cības samazināšanos, nedro­ šību gaitā un stājā, šļupstēša nu, apmātību un, beidzot miegu, no kura piedzērušais pēc laika pamostas. 3. Narkotiskajā stadijā iestā­ jas bezsamaņa. Saindējušos ir grūti vai pat neiespējami


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Saindēšanās

Saindēšanas ar alkoholu atmodināt. Acu zīlītes ir pla­ tas un vairs nereaģē uz gais­ mas kairinājumu. Šis stāvok­ lis ir bīstams dzīvībai, jo mē­ le var iesprūst rīklē un no­ slēgt elpceļus. 4. Asfiksijas (asphyxia - pulsa zudums) stadijā cilvēks, kas ir saindējies ar alkoholu, mirst, jo apstājas elpošana un izbeidzas sirds un asinsri­ tes darbība. Smago saindēšanos ar alko­ holu izraisa galvenokārt tie­ ši stiprie alkoholiskie dzē­ rieni, jo tic pat nelielā til­ pumā satur augstas alkoho­ la devas.

Alkohola nonākšana asinīs 2 0 % uzņemtā alkohola no­ nāk asinīs no kuņģa, 80% no tievās zarnas. Ja kuņģis

SVARĪGI Medikamenti un alkohols bieži n e p a n e s viens otru. Tāpēc vienmēr ir jāievēro brīdinājumi, kas izlasāmi medikamentu anotācijās. J a ir lietoti medikamenti, no alkohola ieteicams izvairīties. Maziem bērniem jau pavi­ sam neliela alkohola d e ­ va ir nāvējoša. Briesmas ir apslēptas pat ar alko­ holu pildītās konfektēs.

Cik bīstams ir alkohols? “Vienīgi d o z a rada indi,” - to zināja jau Paracelzs no Hoenheim as. 80 mili­ litri alkohola tīrā veidā izraisa organism a bojā­ jum us (divi litri gaišā alus satur 64 mililitrus alkohola, divi litri tum šā alus - 136).

un zarnas ir labi pildītas, pāriešana asinīs tiek palē­ nināta. Daļa alkohola, apmē­ ram 5%, tūlīt pēc iedzerša­ nas nemainītā veidā tiek iz­ vadīti no ķermeņa caur nie­ rēm, ādu un plaušām. Pārē­ jais alkohols ar asinīm nonāk aknās, kur notiek virkne komplicēm ķīmisku procesu, kā rezultātā alkohols tiek pārvērsts par oglekļa dioksī­ du un ūdeni. Viena 0,7 litru pudele degvī­ na (40 procentu) satur 233 gramus tīra alkohola. Ja vīrietis, kas sver 70 kg, izdzer šādu pudeli, alkohola līmenis viņa asinīs sasniedz 4,9 promiles, kas līdzinās smagai, iespējams, pat nāvē­ jošai saindēšanās pakāpei. Katru stundu (pēc alkohola uzņemšanas pārtraukšanas) noārdās 15% alkohola dau­ dzuma asinīs. C vitamīns (askorbīnskābe) un fruktoze

M \ ja s

ā k sts

(augļu cukurs) palīdz strau­ jāk samazināt promiles.

Kā ārstē s a in d ē ša n o s ar alkoholu? Ārstē intensīvās terapijas re­ žīmā ar mākslīgo elpināšanu, sirds masāžu, šoka terapiju.

Ko var darīt pats? Apzināti izraisīta vemšana (pirksts rīklē) var pasargāt no bēdīgākām sekām. Kad jāsauc ārsts? Sākot ar 3. stadiju, nekavējo­ ties jādodas uz slimnīcu. Ka­ mēr ierodas ātrā medicīniskā palīdzība, pacientu novieto guļus uz sāniem, lai mēle neaizsprostotu elpceļus. Vai s a in d ē ša n ā s ar alkoholu ir bīstam a? Alkohola saturs asinīs virs četrām promilēm bieži vien ir nāvējošs. Akūta saindēša­ nās ar alkoholu jeb etilspirtu galvenokārt ietekmē kavēša­ nas procesus centrālajā ner­ vu sistēmā. Uzbudinājums var būt neilgu laiku, jo drīz vien sākas miegainums, kas pāriet narkotiskajā miegā. Rodas dzīvībai bīstami sirds­ darbības un elpošanas trau­ cējumi.


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ēš a n ā s

Saindēšanās

K arte

( . ru \

84 I 10

Saindēšanas ar insekticīdiem Kas ir insekticīdi? Insekticīdi ir ķīmiski prepa­ rāti kaitīgo kukaiņu un to pēcnācēju iznīcināšanai. T ie var būt paredzēti gan oliņu un kāpuru, gan arī pašu ku­ kaiņu iznīcināšanai. Šie lī­ dzekļi, cik vien iespējams, nedrīkst apdraudēt citas dzī­ vas būtnes.

Kā iedarbojas insekticīdi? Insekticīdi var iedarboties ļoti atšķirīgi. Kaitēklis, pie­ mēram, var tikt iznīcināts tādējādi, ka tas ieelpo vielu un pēc tam iet bojā. Taču ir iespējams, ka tas tiek iznī­ cināts tikai, saskaroties ar kādu vieli^. Insekticīdu var arī apēst.

SIMPTOMI □ G alvassāpes □ V em šana □ Reibonis un vājuma lēkmes □ R edzes traucējumi □ V ēdersāpes □ Elpas trūkums □ Krampji □ Paaugstināta uzbudināmība

Lauksaimniecībā insekticīdi ir efektīvi, bet tajā pašā laikā tie ir bīsta­ mi cilvēkiem.

Atbilstoši iedarbības veidam izšķir elpošanas indes (uzsū­ cas caur kukaiņu elpošanas orgāniem), kontakta indes (uzsūcas caur kukaiņu apval­ kiem) un ēsmu indes (uzsū­ cas caur kukaiņu gremošanas traktu). Bez tam ir t.s. sistēmas in­ des, ko augs uzņem caur sa­ vu sakņu sistēmu un pēc tam transportē uz iedarbības vie­ tu, piemēram, lapām. Tādā gadījumā, ja kaitēklis piesū­ cas lapai, tas uzsūc augā eso­ šo indi un arī iet bojā. Šis iedalījums ir nosacīts, jo lielākā daļa insekticīdu ku­ kaiņu organismā iekļūst pa vairākiem ceļiem. Galvenokārt insekticīdus

lieto pulvera, emulsiju, sus­ pensiju un aerosolu veidā.

Cik indīgi ir insekticīdi? Ideāls insekticīts būtu šāds: kaitēklim nāvējošs, derīgiem kukaiņiem un cilvēkiem ab­ solūti nekaitīgs. Diemžēl mūsu sadzīvē ir tā, ka insek­ ticīdiem piemīt arī blakusefekti attiecībā pret cilvē­ kiem un citām dzīvām būt­ nēm. Daudziem insekticī­ diem piemīt spēja uzkrāties cilvēka organismā, to pama­ zām saindējot. Tas, cik liels var būt apdrau­ dējums, ir atkarīgs no indes veida un dozēšanas. Lielu


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Saindēšanās

Saindēšanas ar insekticīdiem kaitējumu var radīt hlorogļūdeņraži, pie kuriem pieder ari D D T . Vēl lielāks ap­ draudējums cilvēkiem ir holīnesterāzes inhibitori, ku­ riem pieskaitāms ari E 605. Mazāk kaitīgi ir augu eks­ trakti, kurus izmanto kaitēk­ ļu apkarošanā. Taču, strādā­ jot ar augu ekstraktiem, vienmēr ir jābūt piesardzī­ giem lietoto šķīdinātāju dēļ.

UZMANĪBU! Insekticīdu izmantoša­ na piemājas dārziņos ir efektīva, tom ēr bieži vien arī bīstama. Tālab insekticīdus vajadzētu lietot tikai tad, ja tas ir absolūti nepieciešams. Audzējot piemājas dār­ zā dārzeņus, pirms ra­ žas novākšanas no­ teikti vajadzētu izvairī­ ties no insekticīdu iz­ m antošanas. Noteikti jāievēro tas, ka 4 -6 ne­ dēļas pirms ražas no­ vākšanas kategoriski ir aizliegts lietot kaitēkļu apkarošanas preparā­ tus. Bez tam vienmēr ir precīzi jāievēro norādī­ jumi, kas kā brīdinā­ jums ir dots uz insekti­ cīda iesaiņojuma. Vien­ mēr priekšroka būtu jā­ dod bioloģiskiem un mehāniskiem augu aiz­ sardzības līdzekļiem.

D D T piemērs D D T (dihlordifeniltrihloretāns), kas vairumā Eiropas valstu tika aizliegts, ir bez­ krāsains un ar vāju smaku. Perorāli uzņemot 1,5-5 gra­ mu D D T , cilvēkiem pus­ stundas līdz stundas laikā sākas spēcīga vemšana. Tālākas saindēšanās pazīmes ir uzbudināmība, acu plak­ stiņu raustīšanās un trarnī-

mazgāšanās siltā ūdenī ar ziepēm. Ja āda ir nonākusi kontaktā ar holīnesterāzes inhibito­ riem (piemērs E 605), tūlīt ir jānovelk apģērbs un ar zie­ pēm un ūdeni jāmazgā viss ķermenis. Ja insekticīdu šļakatas nejauši ir iekļuvušas acīs, 10-15 minūtes tās jā­ skalo tekošā ūdenī. Visos gadījumos tālākai ār­ stēšanai nepieciešams doties pie ārsta.

E 605 piemers Vieglas saindēšanās ar E 605 gadījumā rodas vemšana, galvassāpes, reibonis, vājuma lēkmes, redzes traucējumi un vēdersāpes. Nopietna saindēšanās var izraisīt spē­ cīgu caureju, elpas trūkumu, krampjus, sekas var būt pat sirds apstāšanās.

Kā ārste s a in d ē ša n o s ar insekticīdiem? Ar mājas līdzekļiem pret sa­ indēšanos, it sevišķi ar holīnesterāzes inhibitoriem, neko daudz līdzēt nav iespē­ jams. Šajos gadījumos neka­ vējoties jāiet pie ārsta. Ātrai paļīdzībai vieglāku saindēša­ nos gadījumos tiek ieteikti vairāki pasākumi. Ja āda ir saskārusies ar hlorogļūdeņražiem (piemērs D D T), labi palīdz pamatīga

M ā ja s

ā rsts

Citi insekticīdi Kā kaitēkļu iznīcināša­ n a s ē sm u indes parasti izmanto a rsē n a un fluora savienojumus, savukārt zilskābi - kā indi. kas uz­ s ū c a s caur kukaiņu el­ p o š a n a s orgāniem. Izsmidzināmajos līdzek­ ļos lieto minerāleļļas un darvu. Insekticīdi, kuru darbības p a m atā ir augu izcelsm es vielas, satur rotenonu vai piretrumu. Pēdējo galvenokārt ie­ gūst no kaltētām krizan­ tēm ām . Pie hlorogļūdeņražu grupas bez DDT pieder arī HCH (heksahlorcikloheksāns). T.s. karbonāti p ēc darbības lielā m ērā atbilst E 605 un tam radniecīgām vielām. Tātad arī tie rada drau d u s cilvēkam.


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Ka r t i ;

Saindēšanās

9

3

10

^ 1

Saindēšanas ar svinu Kas ir s a in d ē ša n ā s ar svinu? Svins kā mikroelements ir sastopams visur, arī vesela cilvēka organismā var kon­ statēt miljonās daļas grama svina. Indīgais smagais me­ tāls nogulsnējas tieši kaulau­ dos. Saslimšana rodas tad, ja laika gaitā organismā svins ir uzkrājies par daudz (hronis­ ka saindēšanās ar svinu) vai ja pēkšņi ir uzņemts liels daudzums svina (akūta sain­ dēšanās ar svinu). Nav precī­ zi nosakāms, kāds daudzums svina rada saindēšanos, jo cilvēki reaģē ļoti atšķirīgi. Lielāks svina daudzums bojā asinsvadus, gremošanas orgānu sistēmu, locītavas, asinis, aknas, nieres, bet

x>

SIMPTOMI Hroniska sain d ē šan ās: □ Bāla un blāva ā d a □ Tumša svina apm ale gar sm a g a n u malu □ Svara zudum s L) Smagi orgānu bojā­ jumi □ Centrālās nervu sistē­ m as bojājumi Akūta saindēšanās: □ Slikta d ū ša □ Vem šana

Svins ir bīstams. Bieži ar svinu saindējās burtliči • mūsdienās jau reti sastopam a profesija.

maziem bērniem un zīdai­ ņiem galvenokārt centrālo nervu sistēmu. Hroniska saindēšanās ar svinu, ko sauc arī par svina slimību, pieder pie reģistrējamām arodsli­ mībām, par kurām tiek iz­ maksāta kompensācija. Ja ir notikusi saindēšanās ar neorganiskiem svina savie­ nojumiem, rodas pastiprinā­ ta siekalu izdalīšanās, metā­ liska garša mutē, slikta dū­ ša, vemšana, sāpes vēderā, muskuļu un locītavu sāpes, asinsrites traucējumi. Sain­ dēšanās ar tetraetilsvinu (etilētā benzīna sastāvdaļu) iz­ b h

raisa galvenokārt CNS dar­ bības traucējumus. Ir gal­ vassāpes, uzbudinājums, vē­ lāk miegainība, redzes trau­ cējumi, krampji.

Kādi ir sa in d ē ša n ā s ar svinu cēloņi? Svins cilvēka organismā no­ nāk ar putekļiem, tvaikiem vai dūmiem, tos ieelpojot. Retāk tas tiek uzņemts caur muti un kuņģi: ja dzer svi­ nu saturošu ūdeni; ja svina putekļi atrodas uz rokām nn tādējādi - tieši vai ar pārtika produktiem - nonāk mutē. fTTffffflM111llVi'nftfA1!11f>1f MHiVm7

M

ā ja s ā r s t s

innrīrfm ii..,.

' •Ml (U|| 11,i i. ^. 1 Mintim j i n. i.. 1 iillImfHi-t.lUHlifiiiiu.:, ‘lumffir


I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

Saindēšanās

Saindēšanas ar svinu Kā ārstē s a in d ē ša n o s ar svinu? Bieži saindēšanos ar svinu ārstē ar pretindi. Pretindes ir D penicilamīns, dimerkaptols, nātrija sulfāts un noteiktos apstākļos arī joda tinktūra. Hroniska saindēša­ nās bieži vien organismā jau ir paguvusi nodarīt smagus bojājumus, pirms parādījušās saslimšanas pirmās pazīmes. Šajos gadījumos ir nepiecie­ šama bojāto orgānu sirnptomātiska ārstēšana.

Ko var darīt pats? Tiem , kam darbs ir saistīts ar vielām, kas satur svinu, piemēram, svina metalurģis-

SVARIGI Dažos vecos nam os jo­ projām ir ū dens cauru­ les, kas ražotas no svi­ na. Tajās mīkstais, ogļ­ sk āb o gāzi saturošais ūd e n s šķīdina svinu. Tā koncentrācija ūdenī ir a u g sta īpaši no rīta, kad ilgāku laiku ūd en s nav tecējis. Tādēļ rītos vaja­ dzētu ļaut ūdenim ar lielu spiedienu vismaz vienu minūti tecēt un tikai pēc tam to izmantot dzeršanai vai vārīšanai.

kā rūpniecībā, krāsu fabrikās nodarbinātajiem, iespiedē­ jiem un burtličiem, ir jābūt iepazīstinātiem ar darba dro­ šības noteikumiem un šie noteikumi ir stingri jāievēro.

Kad būtu jāiet pie ārsta? Pirmās hroniskas saindēša­ nās ar svinu pazīmes ir ne­ spēks, apetītes zudums un svara zaudēšana. Šie simpto­ mi ir ļoti nespecifiski - tie var norādīt arī uz citām ie­ spējamām slimībām. Taču tam, kurš strādā ar svinu, va­ jadzētu būt uzmanīgam un vērst ārsta uzmanību, ka viņa darbs ir saistīts ar svinu. Akūtas saindēšanās ar svinu simptomi ir spēcīgi izteikta slikta dūša un vemšana. Ko darīs ārsts? Akūtas saindēšanās ar svinu gadījumā ārsts dod attiecīgās pretindes. Ja būs aizdomas uz hronisku saslimšanu, kas saistīta ar profesiju, par sain­ dēšanos ar svinu tiks infor­ mētas attiecīgās iestādes, piemēram, Vides veselības centrs. Slimības gaita Saindēšanās, kas piezogas it kā nemanot, sākas ar nogu­ rumu, apetītes zudumu un spiediena sajūtu kuņģa apvi­

M

ājas ā r s t s

dū, galvassāpēm un sāpēm locekļos. Slimnieks krītas svarā, viņa āda izskatās bāla un blāva. Tā iegūst tipisku svinam raksturīgo kolorītu pirmo ļoti svarīgo norādīju­ mu par hronisku saindēša­ nos ar svinu. Nākošā brīdinājuma zīme ir svina apmale - tumša josla smaganu malā gar zobiem. Vēlāk, tā kā pārmainījušās asinsvadu sienas, veidojas nieru ciroze, sāk sāpēt locī­ tavas, atmirst deguna, roku un kāju pirkstu audi. Smagi, nedziedināmi bojājumi rodas galvas smadzenēs, pacientam ir stenokardijas lēkmes. Dažkārt rodas arī nervu paralīzes, kas ir nesāpīgas.

Vai saindēšanās ar svinu ir bīstama? Hroniska saindēšanās ar svinu ilgstošā periodā kaitē organismam. T ā var beigties ar nāvi.

Ko darīt, lai nesaindētos? Iedarbīgu pretindi satur piens. Tie, kuru darbā iespējam a sa sk a rsm e ar svinu, parasti to saņem bez m ak sa s savā d a rb a ­ vietā.


B ē r n u s l im īb a s P r o fila k s e . S lim īb a s n o te ik š a n a . Ā r s tē š a n a


G rupa 11

B ē r n u sl im īb a s Profilakse. Slimības noteikšana. Ārstēšana

1

Ahondroplāzija Alerģija no pārtikas produktiem Alerģijas, bērnu Atrombopēniskā purpura Attīstības traucējumi Augšanas traucējumi Autiņu dermatīts Autisms

K ava saki sindroms Krampju lēkmes I 2 Krampju lēkmes 11 Krampju lēkmes 111 3 4 Kriptorhisms 5 Kuņģa un zarnu motorikas 6 traucējumi T 7 v . Kuņģa un zarnu motorikas b V/ traucējumi TT

25V 26 27 28

Bailes un skumjas

9

32 33

Caureja Celiakijā Cūciņas D zim uinhrom osom u izraisīti traucējumi G arais klepus Garīgi traucējumi H iperkinēzes sindroms Hromosomāli noteiktas anomālijas, vispārīgi Iedzimtas anomālijas Iedzimtas sirdskaites Infekcioza eritēma Jaundzim ušo dzelienā kaite Jaundzimušo infekcijas I: vi pārējas Jaundzimušo infekcijas II: sepse Jauniešu artrīts, hronisks

M asalas Masaliņas Mongolisms (Dauna 10 sindroms) 11V 12 Mukoviseidoze Muskuļu distrofija 13 N ab as kolikas Nabas trūce 14V Neiroblastoma 15 V Neīstais krups. Krups Nepilnīga osteoģenēze 16 P ēkšņa bērna nāve Piena krevele 17 Plaušu karsonis Profilaktiskā izmeklēšana 18 19 U1 Profilaktiskā izmeklēšana 20 U2, U3 Profilaktiskā izmeklēšana 21 U4, U5 22 Profilaktiskā izmeklēšana U6, U7 23 Profilaktiskā izmeklēšana 24 U8, U9

29^ 30 31

Reimatisms, akūts Runas traucējumi Seksuālās nobriešanas traucējumi Skābekļa trūkums dzemdību laikā 1 Skābekļa trūkums dzemdību laikā 11 Spastiska vārtnieka stenoze Svešķermenis elpceļos

50 51

52 53 54 55 56

34 , 35 36

Šarlaks Šizofrēnija, bērnu

57 58

T rīsd ien u drudzis

59

37 38 39 40 41

Vakcinācija Vējbakas Vielmaiņas slimības T Vielmaiņas slimības IT Vilmsa tumors

60 ’J j 61 \y 62 63 64

42 43 V 44 I: 45 TI: 46 if TĪT: 47 1/ TV: 48 V: 49y


Bērnu

s l im ī b a s

K arte

G rupa

7

11

■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■M M

A u tiņ u d erm a tīts Kas ir autiņu d e rm a tīts? Dermatīts ir ādas iekaisums. T o var radīt ārēji mehāniski, fizikāli, ķīmiski un bioloģiski kairinātāji. Jāņem vērā, ka zīdaiņu un mazu bērnu āda ir ļoti maiga un jutīga. T a ­ ču tā, it sevišķi vēdera lejas­ daļā, kas “iepakota” autiņos, tiek pakļauta lielai slodzei. Sviedri, urīns un izkārnīju­ mi ap dzimumorgāniem, tūpli un cirkšņiem nonāk tiešā saskarsmē ar ādu. D a­ žādu iemeslu dēļ var rasties apsārtumi, izsitumi, ādas lobīšanās vai pat vātis. T o sauc par autiņu dermatītu vai izsitumiem, ko radījuši autiņi. Smagus gadījumus, kad rodas pat čūlas, ārsti dē­ vē par Dermatitis ammoniacalis jeb amonjaka izraisītu iekaisumu. Dermatīts var būt akūts (ilgst no dažām dienām līdz

SIMPTOMI □ Ā d a s a p s ā r tu m s □ J u tīg u m s pret s ā p ē m U B ērns ir nem ierīg s □ P ūslīšu vai citu p a ­ rādību r a š a n ā s uz ādas

Vislabākā profilakse ir rūpīga ā d a s kopšana. Vēdera lejasdaļa vien mēr pamatīgi jānotīra un jāieziež ar bērnu krēmu vai jānopūderē.

dažām nedēļām) vai hronisks (ilgst vairākus mēnešus), pē­ dējais saistīts ar ādas sabie­ zējumu, sacietējumiem, lo­ bīšanos, plaisām.

Kadi ir autiņu > derm atīta cēloņi? Ir divi galvenie iemesli, kas izraisa autiņu dermatītu. Lielākoties tas var rasties, ja bērns netiek laikus pārtīts, ir nepietiekami notīrīts vai, mainot autiņus, viņa āda nav pietiekami rūpīgi ierīvēta ar ziedi, eļļu vai pūderi. Taču autiņu dermatītu var izsaukt arī slimības, piemē­

M

ā jas ā r s t s

ram, zarnu infekcijas, kuru dēļ bērna urīns un izkārnīju­ mi ir tik asi, ka ļoti stipri bojā ādu. Bez tam var gadīties, ka kāda slimība ļoti ietekmē ādu un tā kļūst pārmēru jutīga. Adas iekaisuma cēlonis var būt arī alerģija, piemēram, pret au­ tiņbiksītēm.

Ka ā rs tē autiņu derm atītu? Ja bērnam ir autiņu derma­ tīts, viņam bieži jāmaina au­ tiņi. Tādējādi iespējams no­ vērst, ka ķermeņa mitrums vai bērna izdalījumi ilgāku


G

rupa

11

Bērnu

K arte

s l im ī b a s

7 UĒĒĒĒĒĒmmmmmmmmmmmtaĒmmmĒmmammmmmm

Autiņu dermatīts laiku kairina ādu. Apsārtusī āda ārkārtīgi uzmanīgi jā­ notīra un jānosusina, vis­ labāk ar mīkstu, eļļā samit­ rinātu salveti. Pēc tam visa vēdera lejasdaļa rūpīgi jāieziež ar dziednie­ cisku ādas kopšanas līdzekli, kas paredzēts zīdaiņiem, vai jāpārklāj ar atbilstošu pū­ deri. Bez tam zīdaiņa labsajūtai ir svarīgi, lai autiņu vai autiņ­ biksīšu vīles un malas nesa­ skartos ar slimajām vietām.

Ko var darīt pats? Labākā profilakse ir regulā­ ra un rūpīga bērna ādas kop­ šana. It īpaši uzmanība jā-

Vienreiz lietojamos vai marles autiņus? Tirdzniecībā tiek p ie d ā ­ vāti d až ād i vienreiz lieto­ jam ie autiņi, kuri kļūst aizvien piem ērotāki un kvalitatīvāki. Tie ir derm atoloģiski pārbaudīti. Arī autiņi n o kokvilnas m a rles sekm īgi pilda sa v u p ie n āk u m u . Taču n ev a ja d z ē tu to m a z g ā ­ ša n a i izm antot sin tētis­ k u s līdzekļus.

Vairumā gadījumu mazuli var izārstēt, ja lieto ārsta parakstītu dziedināšanu vei­ cinošu ziedi, ar ko ieziest bojātās ādas vietas. Dažreiz tiek ieteikta uztura maiņa, lai urīns un izkārnījumi būtu maigāki un mazāk kairinātu ādu. Ja autiņu dermatīta cēlonis S m a g s autiņu dermatīts: ā d a ir stipri apsarkusi, iekaisusi, izvei- ’ ir alerģiska reakcija, jānovērš dojušies pūšļi. tās izraisītājs, piemēram, jā­ velta pamatīgai ķermeņa apakšdaļas tīrīšanai un ap­ draudētie ādas apvidi labi jāieziež ar zīdaiņu krēmu vai jāuzklāj pūderis.

Kad vajadzētu iet pie ārsta? Ja divu līdz trīs dienu laikā iekaisums būtiski nemazinās, vajadzētu iet pie ārsta. Šajā gadījumā pastāv briesmas, ka skartajās vietās var būt iemitinājusies, piemēram, ādas sēnīte vai kāda infek­ cija.

Ko darīs ārsts? Ārsts uzmanīgi apskatīs skartās ādas daļas. Iespējams, viņš ar sterilu špāteli paņems ādas uztriepes paraugu. Uz­ triepi izanalizēs laboratori­ jā, lai konstatētu iespējamo sēnīšu vai baktēriju infek­ ciju.

M

ājas ā r s t s

izvēlas citas firmas ražotas autiņbiksītes.

Slim ības gaita Ja autiņu dermatītu neārstē, āda kļūst arvien plānāka, līdz sabrūk čūlu veidā. Bez tam izplatās infekcijas. T u rp re­ tim, ja ādu kopj labi, simpto­ mi parasti pazūd dažu dienu laikā.

Vai autiņu derm atīts ir bīstams? Parasti autiņu dermatīts nav bīstams. Taču tas dažkārt var rasties arī tad, ja mazuļa ādu rūpīgi un labi kopj. Ja pievienojas infekcijas vai izdziedināšanās nenotiek kādu citu iemeslu dēļ, ie­ kaisums var būt pazīme, ka bērna imūnsistēmā vai viel­ maiņā radies nopietnāks traucējums.


Bērnu

sl im īb a s

K a r te

G rupa

8

11

Autisms Kas ir a u tis m s ? Ar autismu saprot cilvēka savrupniecisku egocentris­ mu, kad viņš nc tikai nespēj, bet arī nejūt nepieciešamību izveidot sociālus kontaktus ar apkārtni un apkārtējiem. Autismu pēta jau 50-60 ga­ du. Runa ir par ļoti īpatnē­ jiem bērnu psihiskās attīstī­ bas traucējumiem, kurus novēro jau viena divu gadu vecumā. Tie rada neizpratni un bažas, diagnostiskas un terapeitiskas problēmas. Jau mazbērna vecumā raksturīga pasivitāte un vienaldzība, mazuļi nepriecājas, ieraugot māti, un neraud, ja mātes ilgāku laiku nav tuvumā. C ē­ loņi šiem traucējumiem ir dažādi. $

SIMPTOMI □ R u n a a ttīstās n o v ē ­ loti □ Izklaidīga n elo ģ isk a d o m ā š a n a un ru n a □ P ārspīlēta ie ra u š a n ā s sevī U N e s p ē ja ko n tak tēties □ Afekta trū k u m s un v ienaldzība, tajā p a š ā laikā - p ā rā k a u g s t a jutība

Autiski bērni dzīvo kā zem stikla kupola un nekontaktējas ar apkār­ tējo vidi.

Kā b ērniem iz p a u ž a s a u tis m s ? Bērns ir noslēgts un emo­ cionāli indiferents - nepauž ne prieku, ne interesi, izvai­ rās un baidās no mazpazīsta­ miem cilvēkiem un neie­ rastām situācijām. Autisks bērns nekontaktējas ar ci­ tiem cilvēkiem ne ar acīm, ne ar runu, viņš pat ir vie­ naldzīgs pret vecākiem, at­ raida maigumu vai arī nerea­ ģē uz to. Autisks bērns nespēj ierasti rotaļāties ar citiem bērniem, runāt mācās (ja mācās vis­

M

ā jas ā r s t s

pār) ļoti grūti un bieži vien vārdus izmanto, tikai tos bezjēdzīgi atkārtojot. Arī attieksme pašam pret sevi ir līdzīga kā pret visu apkārtē­ jo. Bērnam trūkst paša iden­ titātes sajūtas, viņš dažkārt ar sava ķermeņa daļām apie­ tas tā, it kā tām nebūtu ne­ kāda sakara ar viņu. Vēl citi simptomi ir bailes no pārmaiņām apkārtnē, nevēlēšanās iepazīt vispārē­ jas, ikdienišķas sakarības un nespēja novērtēt briesmas (piemēram, ceļu satiksmē). Bez redzamiem iemesliem autiski bērni pēkšņi sāk smieties vai raudāt, vai arī


K artf.

Bērnl

sllviības

8

Autisms viņiem uznāk nepamatotas niknuma lēkmes.

Speciālās intereses Turpretim viņiem ļoti patīk ritmiskas kustības, un bieži viņi ir neparasti muzikāli. Viņi var apliecināt ari ļoti īpašas intereses un šajā jomā attīstīt ievērojamas spējas. Piemēram, dažiem autiskiem jauniešiem gandrīz nekādas pūles nesagādā no galvas iemācīties visu telefona grā­ matā publicēto - laikā, kad citkārt viņi nav spējīgi pie­ dalīties sarunā par laika ap­ stākļiem.

7a nav garīga atpalicība Autism s nav g a rīg a a t­ palicība. Kaut arī daži autiski bērni ir garīgi vai fiziski invalīdi (p ie m ē ­ ram, kurli), lielākoties viņi s a v ā attīstībā ir lī­ dzīgi s a v a v e c u m a b ē r ­ niem, b e t d a ž ā s jo m ā s (mūzika, z īm ē š a n a , m atem ātik a) viņu inte­ liģ en ce s koeficients var p a t būt virs vidējā. Tikai n e v ie n m ēr e g o c e n ­ trism a dēļ šie bērni sp ēj adekvāti izm antot sa v u in teliģ en ce s p otenciālu.

Kādi ir a u tis m a cēloņi?

£

Par cēloņiem pastāv dažādas teorijas, bet neviena nevar izskaidrot precīzus slimības cēloņus. Nereti tiek uzska­ tīts, ka autisms biežāk ir no­ vērots radu vidū. Tas varētu būt pārmantots, bet var ras­ ties arī tāpēc, ka vecāki šajā radu saimē paši ir maz kon­ taktējoši, raksUirā smagnēji un pedantiski, kas varētu veicināt autismu. Taču ir arī tā, ka autiski bēr­ ni rodas ģimenēs, kurās pā­ rējie brāļi un māsas uzaug pilnīgi normāli. Nedrīkstētu būt tā, ka vecāku vēsums vai bezjūtība ir slimības cēlonis.

T ā kā šai kaitei ir daudz at­ šķirīgu simptomu un, iespē­ jams, arī dažādi cēloņi, mūs­ dienās runā tikai par autisko sindromu bērna vecumā.

K ā d a s ir palīdzības i e s p ē ja s ? Bērnu autisma ārstēšanai līdz šim nav nekādas iedarbī­ gas terapijas. T ā kā bērni bez redzama iemesla ir sdpri iebiedēti, viņiem savā apkār­ tnē ir vajadzīga zināma vien­ muļība. Gan ikdienas ķer­ meņa higiēnai, gan ēšanai jānotiek vienā un tajā pašā laikā un vienmēr pēc viena

M

ājas ā r s t s

un tā paša rituāla, lai bērnu nesabaidītu. Vecākiem ir grūti pieradināt bērnu pie kaut kā jauna. Ja kāda pār­ maiņa tomēr tiek pieņemta, bērni to stingri ievēro. Kaut gan izredzes attiecībā uz autisku bērnu ir nezinā­ mas un ir sarežģīti viņam izskaidrot sakarības, vairumā gadījumu var bērnam palī­ dzēt dzīvot normālu dzīvi un iespējami attīstīt viņa dotī­ bas. Taču apmeklēt parastu skolu diez vai ir iespējams. Šiem bērniem nākas mācī­ ties skolās, kas paredzētas garīgi atpalikušajiem bēr­ niem. Jāteic, ka prasmīga bērnu psihoterapeita vadībā autiski bailīgais bērns pama­ zām nojauc paša uzceltās barjeras un sāk nedroši kon­ taktēties ar citiem bērniem.

Ko var darīt vecāki J a u p a š ā s ā k u m ā ir s v a ­ rīgi, lai m ā te pati barotu bērn u , jo b a r o š a n a ir ne tikai fizioloģisks, b e t arī e m o c io n ā ls p r o c e s s . J a ir tr a u c ē ta k ā d a no agrī­ n ajām attīstības fāzēm , p r o b lē m a s r o d a s arī tu rp m ā k a jā attīstībā. Durvis uz b ē r n a dvēseli var p av ērt tikai bezgalīgi d a u d z mīlestības.


Bērnu

K arte

s l im ī b a s

G rupa

11 11

Celiakija Kas ir celiakija? Celiakija ir gremošanas sis­ tēmas slimība - glutēna nepanesamība. Glutēns ir ol­ baltumviela, ko satur kvieši, rudzi, mieži un auzas. T ie ­ vajā zarnā uzņemtā barība tiek sašķelta sastāvdaļās, un organisms to uzņem. Lai ra­ dītu tam nepieciešamo pie­ tiekami lielo virsmu, zarna ir izklāta ar izvirzījumiem, tā sauktajām bārkstiņām. Celi­ akija bojā šīs bārkstiņas. Zar­ nu gļotāda iekaist, kolīdz tiek uzņemta glutēnu satu­ roša barība; bārkstiņas kļūst plānākas un aizvien vairāk iznīkst. Ja glutēna slodze mrpinās, vairs netiek pār­ strādātas dzīvībai svarīgas pārtikas sastāvdaļas. Rodas

Celiakiju izraisa glutēns. J a to n ep a n es, nedrīkst uzturā lietot kviešu, rudzu, miežu un auzu maizi.

deficīta parādības un viel­ maiņas traucējumi.

©

SIMPTOMI □ Izsp iedies v ē d e r s □ Ķ e rm e ņ a s v a rs m a ­ zāk s, n e k ā n o rm a □ S lā b a n a m u sk u latū ra □ Bālum s, v e m š a n a □ Apjomīgi, n epatīkam i sm a k o jo ši izkārnījumi □ S a īg u m s □ R au d u līb a □ A petītes trū k u m s □ Attīstības traucējum i

Kādi ir celiakijas cēloņi? Ir zināms, ka celiakija tiek pārmantota. Taču ne katrs, kas sevī nes šādu iedzimtu tendenci, arī saslimst. Kas izraisa slimības uzliesmoju­ mu, vēl nav zināms. Ir vai­ rākas celiakijas izcelsmes te­ orijas. Zināms, ka ģimenēs, kurās slimo ar celiakiju, bieži konstatē gremošanas orgānu slimības.

M

ājas ā r s t s

Kā ā rs tē celiakiju? Uzturā stingri dozējot bezglutēna produktus, iekaisusī un saplacinātā zarnu gļotāda atgūst savu parasto veidoju­ mu un funkciju. Kamēr tiek strikti ievērota bezglutērta diēta, cilvēks dzīvo bez sa­ režģījumiem. Taču tādā vei­ dā nav nekādu iespēju no­ vērst predispozīciju uz celia­ kiju. Ja slimība ir jau progre­ sējusi, pirms cilvēks pārori­ entējies uz bezglutēna diētu, zīdaiņiem un mazbērniem


G rupa

K arte

11

11

B

ē r n u s l im īb a s

Celiakija kādu laiku jāuzturas slim­ nīcā, kur tos baro intrave­ nozi.

Ko var darīt pats? Ja kādam no jaunajiem ve­ cākiem ģimenē ir bijuši celi­ akijas gadījumi, savu zīdaini vajadzētu barot ar mātes pie­ nu, cik vien ilgi iespējams. Ir daudz norādījumu tam, ka slimība noris smagāk un tās sekas ir nopietnākas, ja bēr­ na piebarošana ar putrām un citiem piena maisījumiem ir sākta ātrāk.

Kad jādodas pie ārsta?

£

Ja zīdainis, kad viņu beidz barot ar mātes pienu un sāk dot putru, vairs pietiekami nepieņemas svarā, ja viņam aizvien un aizvien ir caureja, ja bērns novājē, bet viņam ir uzpūsts vēders, par to būtu jāinformē ārsts.

SVARĪGI Celiakijas g a d īju m ā aiz­ liegts u ztu rā lietot š ā d u s pārtikas p ro d u k tu s: kvie­ š u s , ru d zu s, m iežus, a u ­ za s, z a ļo s g r a u d u s un visus no tiem p a g a ta v o ­ to s p ro d u k tu s (nūdeles, maizi, sm alkm aizītes, c e p u m u s , kūk as, m a n ­ nu, p iln g rau d u putras, iesala alu, alu u.c.).

Celiakijas gadījum ā bārstiņas Veselai zarnu gļotādai ir lieli iz­ virzījumi (bārkstiņas), kas pare- * tiek bojātas, barību vairs nevar pareizi pārstrādāt. dzētas barības apstrādāšanai.

Ko darīs ārsts? Simptomi ārstam palīdz no­ teikt diagnozi. Aizdomas par celiakiju galīgi tiek apstipri­ nātas, izdarot tievās zarnas biopsiju.

Slim ības gaita Saslimt ar celialkiju var jeb­ kurā vecumā. Bērniem to parasti konstatē laikā no vie­ na līdz pusotram gadam. Saslimušais zīdainis pirmajos mēnešos attīstās bez problē­ mām. Pēc tam aizkavējas pieņemšanās svarā, viņš bie­ ži vemj un aizvien vairāk sa­ mazinās apetīte. Vienlaikus palielinās izkārnījumu dau­ dzums, tie nelabi vai sald­ skābi ož un kļūst gaiši smilšu krāsā. Daudziem bēr­ niem ir caureja, dažiem ir nosliece uz aizcietējumiem.

M

ājas ā r s t s

Raksturīgs ir uzpūsts vēders, kas uzkrītoši kontrastē ar novājējušo ķermeni. Pazūd tauku polsteri uz augšdel­ miem, augšstilbiem un di­ bena. Šeit veidojas krokas. Iespējamas arī rahīta pazī­ mes un sekundāras infekci­ jas pievienošanās.

Vai celiakija ir bīstama? Ja uzturs netiek piemērots atbilstoši bezglutēna diētai, ja var novest arī līdz n āv ei.

Kā izvairīties no celiakijas? N o celiakijas izvairīties nav iespējams, bet ir iespējams ar to gandrīz bez problē­ mām sadzīvot, ja lieto atbil­ stošu uzturu. Taču sirgsto­ šiem nereti piemīt tieksme pēc gadiem ilgas diētas pēk­ šņi vieglprātīgi atkal ēst visu.


Bērnu

s l im īb a s

Ka r t e

G ru pa

14

11

Garais klepus Pertussis Kas ir g a ra is k le p u s? Garais klepus ir akūta, nūjiņveida baktēriju izraisīta infekcijas slimība, ar ko sli­ mo galvenokārt mazi, vienu līdz piecus gadus veci bērni. Slimībai raksturīga cikliska gaita un smagas, krampjveida klepus lēkmes. Jaundzimušo organismā vēl nav izveidojušās antivielas pret garo klepu, tāpēc slimī­ ba var kļūt par cēloni bīsta­ mām komplikācijām, un bērni, ja viņi ir saslimuši ar garo klepu, obligāti jāuztic ārsta aprūpei. Pēc pārslimošanas visu atlikušo dzīvi cil­ vēks pret to ir imūns. Grafikā red z am a s tipiskās g arā klepus fāzes.

SIMPTOMI □ P a a u g s tin ā ta te m p e r a ­ tū ra

G arā k lep u s cēloņi

1. un 2. n ed ēļā: □ N erak stu rīg s k le p u s ar konjunktīvas iekaisum u 3. un 4. n ed ēļā: □ Tipisks, a p ra u ts , lēkmjveid a k le p u s ar e lp a s trū k u m u un svilpjošu gaisa kam pšanu. L ēkm e nereti b e id z a s ar v e m š a n u . □ Uztūkusi s e ja □ Bieži - m ē le s saitītes čūla

Slimības izraisītājs ir baktē­ rija Bordetella pertussis, kas ārējā vidē ir neizturīga un ātri iet bojā. Taču, iekļūstot augšējo elpceļu gļotādā, tā izraisa katarālu iekaisumu. Inficēšanās parasti notiek ar inficētu, klepošanas laikā iz­ dalītu pilieniņu starpniecību. Inficēšanās avots ir slims bērns, kas klepojot ar sīkiem krēpu pilieniem izdala slimī­ bas ierosinātāju apmēram

M

ājas ā r s t s

1,5 m attālumā. T ā kā slimī­ ba ir ļoti lipīga, vairumā ga­ dījumu jau pirmais kontakts ar vīrusu izraisa saslimšanu. Slimnieks apdraud apkārtē­ jos 40 dienas kopš slimības sākuma. Ierosinātājs iekļūst organismā pa elpceļiem. Kā ā r s tē t g a ro klepu? Ja slimajam bērnam nav pa­ augstināta temperatūra, vi­ ņam nevajadzētu atrasties gultā, bet gan kustēties un


K arte

Bērnu

s l im īb a s

14

Garais klepus Pertussis daudz uzturēties svaigā gaisā (vēss gaiss samazina lēkmju biežumu).

gā formā. Tāpēc, pamanot pirmās garā klepus pazīmes, jādodas pie ārsta.

var rasties mēles saitītes čū­ la. Inficēšanās iespēja šajā laikā samazinās.

Kā palīdzēt bērnam?

Kā rīkosies ārsts?

3. Atveseļošanās periods

Bērna, kas slimo ar garo kle­ pu, kopšana prasa lielu pa­ cietību un uzmanību, jo sli­ mība bieži vien ilgst nedē­ ļām un arī psiholoģiski stipri nomoka saslimušo bērnu. Slimo bērnu vajag izolēt no citiem bērniem. Spazmatiskā klepus periodā vajadzētu bērnu ēdināt pēc iespējas biežāk, tāpat ieteica­ mas pastaigas priežu mežā un uzturēšanās uz ūdeņiem.

Viņš izrakstīs zāles. Medika­ menti (antibiotikas, spazmolītiskie līdzekļi, specifiskais gamma globulīns) jālieto ti­ kai pēc ārsta norādījuma.

Nākamajās divās līdz četrās nedēļās lēkmes pakāpeniski kļūst retākas un vājākas. Krēpas atdalās retāk un la­ bāk atklepojas. Naktīs kle­ pus lēkmes vairs neuznāk.

Slim ības gaita Garais klepus ilgst apmēram astoņas līdz desmit nedēļas, un tam ir trīs stadijas:

1. Katarālais periods Kad jādodas pie ārsta? Zīdaiņiem noteikti ir nepie­ ciešama stingra ārsta uzrau­ dzība, jo tieši viņiem slimība bieži vien norisinās ļoti sma-

SVARIGI Nereti k le p u s lēkm e b e id z a s ar v e m š a n u . S av u kārt b ie ža v e m š a ­ na, īpaši zīdaiņiem, var izraisīt ievērojam u šķ id ­ r u m a z u d u m u un b a r o ­ š a n ā s trau c ēju m u s. Tādēļ ir svarīgi b ē rn a m regulāri d o t d ze rt n e ­ lielu d a u d z u m u šķ id ­ rum a, kā arī uzturā lietot k o n c e n trē tu barī­ bu.

Pēc vienas vai divu nedēļu ilga inkubācijas perioda sli­ mība piezogas it kā pama­ zām 1111 sākas kā gluži parasts klepus. Šajā laikā slimība ir vislipīgākā. Slimniekam zūd apetīte, reizumis ir arī slikta dūša un paaugstināta ķerme­ ņa temperatūra, parādās ies­ nas, asaro acis, attīstās kle­ pus, kas naktīs ir spēcīgāks nekā dienā.

2. Spazmatiskais periods Nākamajās trīs līdz četrās nedēļās uznāk krampjainas klepus lēkmes, īpaši naktī. Bieži vien lēkmes atkārtojas tik ilgi, līdz slimais atvemj staipīgas krēpas. Biežas kle­ pus lēkmes veicina asinsiz­ plūdumu rašanos acs ābolos,

M ā jas .ā r st s

Vai garais klepus ir bīstams? Zīdaiņiem bieži rodas kom­ plikācijas, piemēram, vidusauss iekaisums, plaušu kar­ sonis, centrālās nervu sistē­ mas bojājumi, kā arī samaņas zudumi un elpošanas bloķē­ šana.

Vai nepieciešams vakcinēt pret garo klepu? ' Savulaik, p at ja bija v e ­ selībai bīstami riska fak­ tori, p ie m ēra m , krampji vai pietūkuši limfmezgli, vak cin ēt pret g a r o klepu to m ē r neieteica. M ū s d ie n ā s v a k c in ē ša n u pret g a r o klepu atkal re­ k o m e n d ē , jo tā s pozitī­ vais efekts ir b ū tisk āk s p a r negatīvo. P ro g n o z ē , k a tu v āk ajā laikā b ū s pie­ e ja m a jau n a, lab āk p a n e ­ s a m a vakcīna.

P 04


Bērnu

K arte

s l im ī b a s

15

__ G rupa

11

iMnnnnnmns!i

Gangi traucējumi Kad bērni ir garīgi trauc ē ti? Ne visi bērni aug un attīstās vienādi. Taču bērnu psihiat­ rijā pastāv attīstības traucē­ jumu grupa, ko pēta jau ap­ mēram pusgadsimtu. Runa ir par īpatnējiem bērna psi­ hiskās attīstības traucēju­ miem, ko novēro viena divu gadu vecumā. Šo traucējumu cēloņi ir dažādi, taču klīnis­ kās izpausmes un pazīmes gandrīz vienādas. Jau maz­ bērna vecumā raksturīga pasivitāte un vienaldzība,

SIMPTOMI □ G rūtības, b ē rn a m zīžot vai d z e ro t no p u d elītes

£

U B ērn am ir attīstības aizture, n e p ie tie k a m a attīstība vai p a t pil­ nīgs visu veidu fizisko un p sihisko funkciju un reakciju trūkum s, pasivitāte un vienal­ d zīb a □ S te re o tip isk a s kustību n o rises j N e h a rm o n is k a s ķ er­ m e ņ a k u stīb as □ U z m ā cīg s n e m ie rs □ Fiziskas d e ģ e n e r ā c i­ ja s iz p a u s m e s

Inteliģences koeficientu n o sak a ar neverbālajam (no runas neat­ karīgās) te s tē š a n a s m etodēm .

mazuļi nepriecājas, ieraugot māti, un neraud, ja viņas il­ gāku laiku nav tuvumā. Šos garīgos traucējumus dēvē arī par oligofrēniju. Tai ir dažā­ das pakāpes, kas atšķiras ar inteliģences koeficientiem (IQ). Vieglākā forma ir debilitāte (IQ 60-79), vidējā pakāpe - imbecilitāte (IQ 40-59), augstākā - idiotija (IQ zem 40). Normāliem bērniem inteliģences koefi­ cients ir apmēram 100 .

M

ā jas ā r s t s

K āpēc r o d a s garīgi traucējum i? Izšķir ģenētiskus (iedzimtī­ bas noteiktus) un iegūtus cēloņus. Ģenētiskie cēloņi vairumā gadījumu ir viel­ maiņas sistēmas kļūdas vai hromosomu bojājumi (pie­ mēram, mongolisma cēlo­ nis). Garīgie traucējumi, kas iegūti vēl pirms bērna dzim­ šanas, vairumā gadījumu ir


B ērn u

s l im īb a s

Gangi traucējumi infekcijas, saindēšanās vai hormonālu traucējumu sekas (kļūdaina olšūnas nobrieša­ na, rentgena izraisīti bojāju­ mi, embrija saslimšanas, al­ kohola, narkotiku, medika­ mentu pārmērīga lietošana). Faktori, kas dzemdību laikā var izraisīt traucējumus, gal­ venokārt ir smadzeņu asiņo­ šana un skābekļa deficīts. Pēc dzimšanas izraisītājs var būt smadzeņu iekaisums. Garīgus traucējumus var ra­ dīt arī nelabvēlīgi psihosociālie apstākļi (ja bērns ir at­ stāts pilnīgā novārtā).

Kā a tp a z īst g a rīg u s tra u c ē ju m u s ? Dažiem bērniem grūtības sagādā pat zīšana vai dzer­ šana no pudelītes. Vairumā gadījumu garīgie traucēju­ mi izpaužas kā atpalicība at­ tīstībā, piemēram, bērni ļoti

PADOMS J a ju m s ir b ē r n s ar garī­ giem trau cēju m iem , p ie­ ņem iet katru palīdzību, ko ju m s sn ie d z g a n m e ­ diķi, g a n citi cilvēki. N e­ k ā d ā ziņā neizolējiet sevi. Iesaistieties p a š ­ palīd zīb as g ru p ā s .

vēlu mācās satvert lietas, smieties, neprot mērķtiecīgi raudzīties uz noteiktiem priekšmetiem. Bieži vien viņiem grūtības sagādā gal­ vas noturēšana, sēdēšana un staigāšana. Daudziem garīgi traucētiem bērniem ir tiek­ sme uz stereotipām kustī­ bām un darbībām. Saprast runāto viņi sāk ļoti vēlu, ja vispār sāk to darīt. Vairumā gadījumu šiem bēr­ niem ir neharmoniskas kus­ tības un uzmācīgs nemiers. Izteiktas idiotijas gadījumos noteiktos apstākļos viņiem ne tikai nepiemīt aizsargkustības, bet neeksistē pat sāpju reakcija. Bieži garīgi traucē­ tiem bērniem novēro arī fi­ ziskas deģenerācijas pazī­ mes: galvaskausa asimetriju, deformētas auss gliemežnī­ cas vai šķielēšanu.

Ko darīt, ja b ē rn a m ir garīgi trau c ē ju m i? Izšķiroša nozīme ir tam, kā­ da ir vecāku un apkārtējo at­ tieksme pret slimo bērnu. No tā ir atkarīgs, cik daudz viņš spēj aptvert savā apkār­ tnē un kā spēja ar to tikt ga­ lā. Cik vien agri iespējams, vajadzētu attīstīt - vislabāk ar ārstnieciski pedagoģiskām metodēm - visas bērnā eso­

M

ājas ā r s t s

šās spējas. Medikamentus lieto vienīgi, lai ierosinātu īpaši trulus bērnus vai brem ­ zētu pārmērīgi aktīvos. Vai bērnu ar garīgiem traucēju­ miem labāk aprūpēt mājās vai arī speciālā pansionātā to lemj individuāli katrā konkrētā gadījumā. Ja vecā­ ki vēlas bērnu ar garīgiem traucējumiem aprūpēt paši, jāpievērš uzmanība tam, lai viņi rūpētos arī par sevi. T i ­ kai tā būs iespējams nodro­ šināt pietiekami daudz spēka - tā vecākiem nepieciešams ļoti daudz.

Ko darīs ārsts? Viņš no vecākiem ievāks zi­ ņas par to, ko viņi novēro­ juši sava bērna rīcībā un spē­ jās. T ad ārsts izmeklēs, vai novērotie simptomi ir saistīti tikai ar fiziskiem traucēju­ miem. Šaubu gadījumā viņš nosūtīs bērnu pie speciālista, kas ar testiem noteiks bērna inteliģences koeficientu.

Kad jāiet pie ārsta? J a savam bērnam p a ­ m a n ā t izteiktas attīstības aiztu res vai n e p a r a s tu uzvedību, v ajad z ētu a p m e k lē t ārstu. Laikus sā k o t terapiju, tra u c ē ju ­ m u s var novērst.


Bērn u

s l im īb a s

K arte

G rupa

25

11

Kavasaki sindroms Kas ir Kavasaki s in d r o m s ? Kavasaki sindroms ir akūta bērnu slimība, ko pavada drudzis. Tas ar augstu tem­ peratūru ilgst apmēram des­ mit dienas. Tipiski šai slimībai ir tas, ka tā var skart daudzus ķerme­ ņa orgānus: limfmezglus, galvas smadzeņu apvalku, kuņģi un zarnas, locītavas un urīna izvadkanālu. Kavasaki sindromu pavada ādas izsitu­ mi, kas ir līdzīgi masalu izsi­ tumiem. Var novērot arī aveņkrāsas mēli, līdzīgi kā skarlatīnas gadījumā. Šī ļoti nopietnā bērnu slimī­ ba vispirms parādījās Japānā,

SIMPTOMI □ Drudzis ilgst ilgāk p ar p ie c ā m d ie n ā m □ Ā d a s izsitumi līdzīgi kā m a sa lu g a d īju m ā □ Pietūkuši kakla limf­ mezgli □ Aveņu m ē le (uz m ē le s mazi pauguriņi) U S a r k a n a s , cie ta s roku virm as un kāju p ē d a s , n o kurām lo b ā s ā d a □ S a u s a , sap laisāju si m u te s g ļo tā d a □ Tā s a u k tā s lakas lū p a s

pēc tam ASV. Eiropā pagai­ dām Kavasaki sindroms vēl ir relatīvi reta parādība. Pagaidām var skaidrot tikai to, kā izpaužas drudzis, kas ir organisma reakcija galve­ nokārt uz infekciju ierosinā­

M

ā j a s .ā r s t s

tāju iekļūšanu. Temperatūra paaugstinās arī tad, ja asins­ ritē pastiprināti iekļūst liel­ molekulāri savienojumi, kas radušies, audiem sabrūkot, piemēram, uzsūcoties iekšē­ jiem asinsizplūdumiem.


Bērnu

s l im īb a s

Kavasaki sindroms Kādi ir Kavasaki s in d ro m a cēloņi? Līdz šodienai nav atklāts ne konkrēts slimības ierosinā­ tājs, ne arī kāds cits saslim­ šanas iemesls. Japāņu ārsts T . Kavasaki šo sindromu kā atsevišķu slimību konstatēja tikai 1967. gadā. Pamatojoties uz diviem iz­ teiksmīgākajiem simpto­ miem - limfmezglu pietūkumiem un ādas izsitumiem, Kavasaki sindromu apzīmē arī par mukokutāno (tādu,

Noslēpumainais sirds iekaisums J o mediķi p a m a tīg ā k p ē ­ ta s a s lim u š o s sird s k o ­ ro n ā ro s a s in s v a d u s , jo noteiktāk viņi k o n statē, ka a s in s v a d u sie n iņ a s ir ie k aisu šas. N era u g o tie s uz d a u ­ d ziem pūliņiem, līdz pat šai dienai n av izdevies atra st š o a s in s v a d u s ie ­ niņu iekaisīgo p ārm a iņ u cēloni. Tikpat labi ta s var b ū t vīruss vai baktērijas, vai arī p a š a o r g a n is m a p ā rm ē rīg a aizsa rg sistē m a s reakcija. Nav retum s, ka im ūnsistēm a v ē r š a s p ret p a š a o r g a n is m a š ū n ā m un u zbrūk tām .

kas skar ādu un gļotādu) limfmezglu sindromu. Sli­ mība skar arī mutes dobuma gļotādu - tā kļūst sausa un saplaisājusi, lūpas pārvēršas par t.s. lakas lūpām.

Kā ā r s t ē Kavasaki s in d ro m u ? T ā kā slimības cēloņi nav zināmi, var tikai mazināt tās simptomus. Kavasaki sindroma gadījumā ir ne vien stiprs drudzis, bet arī paātrināti vairojas trombocīti. Šā iemesla dēļ pa­ cientam nozīmē acetilsalicilskābi. Komplikācijas, kas, iespē­ jams, skar arī sirdi, uzskatā­ mas par slimības blakusparādībām. Lai tās konstatētu iespējami agri, tiek pamatīgi izmeklēta arī sirds.

Ko var darīt pats? Kavasaki sindroma ārstēša­ nai noteikti jānotiek slimnī­ cas apstākļos. Nepieciešamību uzturēties slimnīcā nosaka vajadzība kontrolēt sirdi, kā arī augstā temperatūra un drudzis.

Kad jādodas pie ārsta? Bērnu jebkuras saslimšanas gadījumā ieteicams izmeklēt ģimenes ārstam vai pediat­ ram. T ad kļūst zināms, par

M

ājas ā r s t s

kādu slimību ir runa, kā arī, kas ir jādara.

Kā rīkosies ārsts? Sākuma stadijā Kavasaki sin­ dromu konstatēt ir grūti. Tikai tad, ja simptomus nav iespējams attiecināt ne uz vienu no biežāk sastopama­ jām bērnu slimībām, ārsts domās par Kavasaki sindro­ mu. Ja augstais drudzis turas ilgāk par piecām dienām un slimībai pievienojas citi ti­ piski Kavasaki sindroma simptomi, ārsts mudinās bērnu ievietot slimnīcā. Slim ības gaita Kavasaki sindroms ir ļoti nopietna bērnu slimība: apmēram divi no 100 sasli­ mušajiem bērniem mirst, galvenokārt sirds bojājumu dēļ - slimības gaitā rodas sirds koronāro asinsvadu iekaisums, sirds ritma trau­ cējumi, pat sirds infarkts.

SVARĪGI J a ir infekcijai līdzīgs stiprs d ru d zis un sim p to ­ mi, k urus n ev a r attieci­ n āt uz v isp ā rz in ā m ām b ē rn u slimībām, p a s tā v a iz d o m a s p a r ie sp ē ja m u Kavasaki sin d ro m u.


Bērnu

\u u im m m m a

s l im īb a s

K arti

G rupa

29

11

■H H M Ii

Kriptorhisms Kryptorchismus Kas ir krip to rh ism s? Vīrieša dzimumorgānu at­ tīstībā, vēl bērnam esot mā­ tes miesās, grūtniecības bei­ gās sēklinieki caur vēderplēvi pārvietojas no vēdera do­ buma uz zīdaiņa sēklinieku maisiņu. Līdz šim nenoskaidrotu ie­ meslu dēļ dažkārt viens vai abi sēklinieki paliek vēdera dobumā vai arī iesprūst iegurņa apvidū. Iespējama arī situācija, ka sēklinieks brīžam atrodas sēklinieku maisiņā, tad atkal ievelkas atpakaļ cirksnī. Šīs parādības sauc par kriptorhismu. Ja kriptorhismu laikus neārstē vai dara to nepareizi, tas izraisa sēklinieka funkcijas traucējumus, hipogonādismu un vēlāk arī neauglību.

SIMPTOMI □ Sēklinieku m aisiņ ā ir tikai v ien s sēklinieks vai arī to nav vispār. □ Dažkārt cirksnī var izp a lp ē t sēklinieku, k as n av vēl pilnīgi n o slīd ē ­ jis sēklinieku m aisiņā. □ S v ā rsta sēklinieks brī­ žiem ir sēklinieku m ai­ siņā, brīžiem - cirksnī.

Grūtniecības beigās sēklinieki pārvietojas no vēd era d o b u m a uz sēklinieku maisiņu. Kriptorhisma gadījum ā šī pārvietošanās n e ­ notiek.

Sēklinieka un sēklas saites elementu slimības un ie­ dzimtās anomālijas uroloģi­ jas praksē sastopamas ļoti bieži, sevišķi bērnu uroloģi­ jā. T ā ir viena no izplatītā­ kajām dzimumdziedzera at­ tīstības anomālijām, un to sastop 1,1-5% bērnu.

Kādi ir kriptorhism a cēloņi? Kriptorhisms ir iedzimta anomālija. Ja bērniem, kam ir kriptorhisms, izdara vīrie­

šu dzimumhormonu izmek­ lējumus, tie lielākoties ir normāli. Taču, neraugoties uz to, uzskata, ka cēlonis varētu būt hormonāli trau­ cējumi vai mehāniska ano­ mālija. Apmēram 4% jaun­ dzimušo zēnu sēklinieki pa­ liek vēdera dobumā vai cirk­ šņos.

Risks, ko izraisa k riptorhism s Visām kriptorhisma formātr ir īpaši riska faktori. Piemē-


B ērnu

s l im īb a s

Kriptorhisms KryptorchismUs ram, vēdera sēklinieku var iespaidot paša organisma aizsargsistēma un tas zaudē savas funkcijas. Tādējādi ari otrs, sēklinieka maisiņā eso­ šais sēklinieks var kļūt ne­ auglīgs. Bez tam vēdera sēklinieka gadījumā vēža risks ir četras līdz piecas reizes augstāks nekā, ja sēklinieks ir nor­ māls. Svārsta sēklinieka ga­ dījumā sēklinieks var pēkšņi sagriezties. Ja to neārstē, sēklinieks zaudē auglību.

Kā ā rs tē kriptorhism u?

v-

Vispirms ārstē ar hormonu preparātiem, un tā mēģina iekustināt sēklinieku, lai tas pārvietotos uz sēklinieku maisiņu. Ja tas neizdodas, pirmo divu dzīves gadu laikā sēklinieki operatīvā ceļā jā­ novieto sēklinieku maisiņā.

Ko var darīt pats? Neko, izņemot to, ka laikus un nekaunoties vecākiem ir jārunā ar ārsm.

Ko darīs ārsts? Ārsts jau bērna profilaktiskās izmeklēšanas laikā konstatēs kriptorhismu un ieteiks hor­ monu terapiju, kas ilgst ap­ mēram sešas nedēļas. Ja, ne-

Kriptorhisms pieaugušajiem J a kriptorhism u ā r s tē tikai p ie a u g u š ā v e c u m ā , ta d ir ie s p ē ja m s o p e ra tī­ vi izņem t attiecīgo sēkli­ nieku. Tas noteikti ir jā ­ d ara, lai n e p a k ļa u tu sevi iespējai saslim t ar sēkli­ n iek a vēzi. Sēklinieka iz ņ e m š a n a no v ē d e r a d o b u m a n ea tstāj n e k ā ­ du negatīvu ie sp aid u uz vīrieša auglību. Tā kā vīriešiem ir divi sēklinie­ ki, s ē k la s p r o d u c ē š a n u pie tie k am ā d a u d z u m ā var n o d ro šin ā t atlikušais sēklinieks.

sekas. Uzskata: tāpēc, ka vē­ dera dobumā temperatūra ir augstāka nekā sēklinieku maisiņā, tur palikušajā sēkli­ niekā vieglāk attīstās vēzis. Tālab arī vēlākos dzīves ga­ dos sēklinieks, kas palicis vēdera dobumā, noteikti ir jāizņem. Būtiski mazāka ir operācija, kas vajadzīga, ja sēklinieks svārstās starp sēklinieku maisiņu un cirksni. Šajā ga­ dījumā pietiek, ja sēklinieku sēklinieku maisiņā piestipri­ na ar vienu šuvi. Līdz ar to vairs nav iespējama sēklinie­ ka sagriešanās.

Vai kriptorhisms ir bīstams? raugoties uz to, sēklinieks tom ēr nepārvietojas uz sēkli­ nieku maisiņu, ārsts ieteiks izdarīt operāciju. Nelielā iejaukšanās jāizdara agri, tas nozīmē - laikā, pirms bērns ir sasniedzis divu gadu vecu­ mu. Līdz tam laikam ir ie­ spējams, ka sēklinieks vēl ir spējīgs funkcionēt.

S lim ības gaita Ja kriptorhisms tiek lietpra­ tīgi ārstēts, reti kad rodas sēklinieka funkcijas zaudē­ jums. Taču neārstēts kriptorhisms var izraisīt smagas

M

ājas ā r s t s

Bērna radīšanai pietiek ar vienu veselu sēklinieku, to­ m ēr kriptorhisms nav tikai kosmētiska problēma. Krip­ torhisma gadījumā vēža risks ir augstāks nekā parasti.

SVARĪGI Arī vecāki bērni, kam ir kriptorhisms, noteikti ir jā o p e rē . P ro ta m s, nevar cerēt, ka sēklinieks, k a s atro d as v ēd era dobum ā, b ū s fu n k cio n ētsp ējīg s, ta č u v ē d e r a sēklinieki bieži d e ģ e n e r ē j a s p ar v ē ž a au d zēju .


Bērnu

s l im īb a s

K artf.

G rupa

39

11

■ ■ ■ ■ ■ ■ ■

N eiroblastoma Kas ir n e iro b la s to m a ? Par neiroblastomām sauc dažādus ļaundabīgus audzē­ jus, kas var skart embrija vai bērna galvas smadzenes un nervu sistēmu. Runa ir par ļoti retu slimību, ar ko caur­ mērā saslimst viens no des­ mit līdz divdesmit tūksto­ šiem bērnu. Audzējs ir jaunveidojums, kas rodas vietējas pastiprinā­ tas audu augšanas dēļ, tur­ klāt šūnu augšana un viel­ maiņa nenoris normāli. Au­ dzēja audi atšķiras no nor­ mālajiem ar šādām galvena­ jām bioloģiskajām īpašībām: atšķirīga šūnu un audu uz­ būve, šūnu spēja strauji un nepārtraukti dalīties, auto­ nomi augt, atbīdot veselos audus vai arī ieaugot tajos. Atkarībā no skartajiem au­ diem un audzēja atrašanās vietas izšķir četras neiroblastomas pamatformas: medulloblastoma, simpatoblastoma, neirofibroblastoma un retinoblastoma.

Ļoti nopietna neiroblastom as forma - medulloblastom a veidojas vietās, kur operatīva iejaukšanās ir stipri apgrūtināta.

M edu lloblastom a Medulloblastoma rodas smadzenīšu aizmugurējā daļā, tātad atrodas tik dziļi, ka operēt mēdz būt stipri problemātiski. Tas ir ārkārtīgi ļaundabīgs audzējs, kas ļoti ātri veido metastā­ zes, un vairumā gadījumu slimība dažu mēnešu laikā beidzas ar bērna nāvi.

Retinoblastoma

SIMPTOMI □ G a lv a s s ā p e s □ C a u re ja □ R a k stu ra p ā rm a iņ a s □ R e d z e s p a v ā jin ā š a n ā s

Retinoblastomu var pazīt pēc pārmaiņām acs tīklenē. Sis ļaundabīgais audzējs ir ārkārtīgi reti sastopams un piemeklē tikai zīdaiņus un bērnus mazbērna vecumā. Audzējs sagrauj tīklenes

audus, tas savukārt noved pie vispārēja akluma. T u rklāt rodas metastāzes, kas iespiežas galvaskausa iek­ šienē.

Neirofibroblastoma Neirofibroblastoma, ko sauc arī par neiroblastomu, skar simpātisko nervu sistēmu. Vēdera dobumā veidojas izpalpējami audzēji, metastā­ zes pāriet uz limfvadiem un vēlāk uz skeletu.

Simpatoblastoma Arī simpatoblastoma skar simpātisko nervu sistēmu, kā arī virsnieres. T ā rodas, kad embrijā ir izveidojusies ^

Illll M ājas

ārsts

///////////////////////////^^

Mļ /////////////////7j


G rupa

Kā r i e

11

39

Bērn

u s l im īb a s

Neiroblastoma tamlīdzīgas attīstības pazī­ mes. Arī rakstura pārmaiņas var būt norāde, ka bērnam ir galvas smadzeņu audzējs.

nervu sistēma. Vēža meta­ stāzes pirms dzimšanas skar galvenokārt aknas, zīdaiņiem tiek skarts arī skelets, ādas taukaudi un gremošanas orgāni.

Kādi ir n e ir o b la s to m a s cēloņi? Tāpat kā visu labdabīgo un ļaundabīgo audzēju arī šīs saslimšanas cēloņi nav precī­ zi zināmi. Uzskata, ka dažu šo slimības formu izcelsmē nozīmīga loma ir varbūtējai iedzimtī­ bai, tom ēr vairumā gadīju­ mu audzēji rodas acīmredza­ mi spontāni, tātad bez re­ dzama pamata.

Kā ā r s t ē n e iro b la s to m u ? Ja audzējs ir lokalizēts izde­ vīgā pozīcijā, tas tiek ope­ rēts. Sekmes var gūt arī ar staru terapiju un pretvēža medikamentiem, it īpaši, ja audzēju atklāj agri. Šīs tera­ pijas ar labām izredzēm var tikt izmantotas arī metastāžu ārstēšanai. Taču medulloblastomas gadījumā izredzes ir būtiski sliktākas.

Kad būtu jāiet pie ārsta? Bērni ir jāved pie ārsta, ja viņi sūdzas par galvassāpēm

Ko darīs ārsts? Atkarībā no potenciālā au­ dzēja lokalizācijas vietas pa­ matīgi tiks izpalpēts vēdera dobums. Ja ārsts atradīs no­ virzes no normas, tās tiks apstiprinātas ar ultraskaņas Ar kodolmagnētisko rezonansi ’ izmeklēšanu un rentgenuztiek vizualizēta neiroblastom a ņēmumiem. (attēlā tā red zam a sark a n ā Ja atklās audzēju, bērnu ie­ krāsā). vietos slimnīcā un iespējami ātri operēs. Ja ir aizdomas par audzēju vai vēdersāpēm, viņiem ir smadzenēs, tiks izdarīta caureja vai viņi pēkšņi krītas elektroencefalogramma, svarā. ultraskaņas izmeklēšana un Vēl cita brīdinājuma zīme ir, galvaskausa rentgens, iespē­ ja bērns pēkšņi zaudē kādu jams, arī kompjūtertomono savām kustību spējām, ko grāfija. Noteiktos apstākļos viņš līdz tam ir varējis lielis­ tiks veikta arī scintigrāfija, ki izdarīt, piemēram, mērķ­ tātad galvas smadzeņu atai­ tiecīgi satvert priekšmetu, nošana, izmantojot radioak­ stāvēt, fiksēt acu skatu, un tīvās vielas.

Slimības gaita K o p u m ā iz v e s e ļo š a n ā s iz re d ze s bērn iem , k as slimo ar n eiro blasto m u , nav sliktas, ja slimība ir laikus atklāta. M e d u llo b la sto m as g a d ī­ ju m ā ir m a z ā k izredžu uz iz d z ie d in ā šan o s, jo to bieži vien nav ie s p ē ja m s o p erēt.

M

ājas ā r s t s

Acu izmeklējumi Ar noteiktiem izmeklēju­ miem ārsts var konstatēt paaugstinātu spiedienu gal­ vaskausā, ko varētu būt iz­ raisījis audzējs. Retinoblastomu atklāj acu ārsts, aplūkojot acs dobumu. Šajā nolūkā mākslīgi ar atropīnu saturošiem pilieniem paplašina acu zīlītes, lai varētu redzēt visu tīkleni.

w>'


B ērnu

K a r tk

s l im īb a s

43

I G rupa

11

Piena krevele Kas ir p iena krevele? T ā ir hronisks alerģisks ne­ infekciozs ādas virsējo slāņu iekaisums; ekzēma, kas pa­ rādās zīdaiņiem un maziem bērniem. Tai raksturīgs apsārtums, pietūkums un zvīņu (blaugznu) veidošanās. Iekaisums sākas no vaigiem, pāriet uz pieri un deniņiem, kā ari uz galvas mataino daļu. Veidojas niezoši mez­ gliņi un mitrojoši pūslīši. Sekrēts, kas izdalās, veido uz ādas kreveļainas garozas. Ekzēma var skart ne tikai galvu, bet arī citas ķermeņa daļas.

K āpēc r o d a s piena krevele? Vairumā gadījumu piena krevele rodas tikai pēc trešā dzīves mēneša. Tās cēlonis nav, kā bieži tiek apgalvots,

SIMPTOMI □ Vaigu a p s ā r tu m s □ A p s ā rtu m a p ā re ja uz pieri, d e n iņ iem un m atiem □ Pūslīšu v e i d o š a n ā s un n ieze Ll Kreveļu v e id o š a n ā s □ N em iers

Piena kreveles cēlonis nav piena n ep a n e s a m īb a vai pārm ērīga jutī­ ba pret piena olbaltumiem.

pārmērīga jutība pret piena olbaltumiem vai piena nepa­ nesamība; tā var būt pirmā neirodermīta pazīme. Daļai slimnieku iespējamas pārmaiņas nervu sistēmā, iekšējās sekrēcijas dziedze­ ros, kuņģī, zarnās, aknās, turkJāt, paasinoties iekšējo orgānu slimībai, paasinās arī neirodermīts. Neirodermīta attīstībā liela nozīme ir ie­ dzimtībai. Ārsti uzskata, ka piesārņota apkārtējā vide veicina sa­ slimšanu ar piena kreveli. Ādas pārmaiņas ir līdzīgas sarecējušam pienam, no šīs asociācijas radies ari nosau­ kums. Vairumā gadījumu

M

ājas ā r s t s

mitrošana un kreveļu veido­ šanās rodas tāpēc, ka niezo­ šās vietas tiek pastiprināti kasītas, un tās nav tiešas sli­ mības sekas. Kā ā r s t ē piena kreveli? Lai ārstētu piena kreveli, ārsts vispirms mēģina ma­ zināt alerģiskās reakcijas un simptomus, kā arī apkarot radušos infekciju. Tiek ieteikti tie paši pasāku­ mi, ko lieto pieaugušajiem neirodermīta ārstēšanā. Sirgstošajiem zīdaiņiem la­ bākā barība ir mātes piens.


B ērnl

s l im īb a s

Piena krevele Dažkārt bērnu var barot arī ar kazas pienu, kas reti izrai­ sa alerģiskas reakcijas. Ēdienreizes var aizstāt ar hipoalerģisldem piena pro­ duktiem, piemēram, sojas pienu. Mokošos ādas defektus ārstē ar kompresēm un ziedēm, īpaši ieteicamas ir kumelīšu tējas un borūdens kompre­ ses. Vannot bērnus vajadzētu ti­ kai ūdenī, kam pievienotas kumelītes un klijas, jo tā bo­ jātā āda tiek saudzēta un vei­ cināta izdziedināšanās. Bieži vien papildus nozīmē ziedes, kas satur cinku, dar­ vu, salicilskābi, kortizonu vai urīnvielu. N ereti slimība iz­ zūd, ja tiek mainīti klimatis­ kie apstākļi.

Ko var darīt paši? Bērnam, kas sirgst ar piena kreveli, noteikti nepie­ ciešams uzturēties iespējami mazāk kairinošā un mazāk

alerģiskā vidē. Atsakieties no veļas mīkstinātājiem, skalo­ jot veļu. Mazgājiet bērna drēbes tikai ar bērnu veļai domātiem veļas pulveriem. Pēc iespējas vairāk lietojiet kokvilnas tekstilizstrādāju­ mus. Neturiet bērna tuvumā efe­ jas, ģerānijas un krizantē­ mas, jo tās var izraisīt jaunu alerģiju. Ja bērnam ir piena krevele, nevajadzētu mājās turēt dzīvniekus. Bērna tuvumā nedrīkst smēķēt.

Kad būtu jādodas pie ārsta? Tiklīdz bērnam uz vaigiem vecāki konstatē nedabīgu sārtošanos, iespējams, pat nelielas krevelītes, vajadzētu doties pie ārsta, jo nav šau­ bu, ka šīs pazīmes liecina par piena kreveles sākumstadiju. Iespējamo nieru bojājumu un paaugstinātās ādas jutības dēļ slimība jāārstē tikai me­ diķim.

Izdziedināšanu veicina atraitnītes P ie n a k reveles d z i e d ē ­ š a n u var s e k m ē t atrait­ nīšu k o m p r e s e s . Ņ em divas ē d a m k a r o t e s a t­ raitnīšu (pirktas aptiekā), pievieno puslitru v ā r o š a ū d e n s , uzvāra, ļauj a t­ dzist un tad b ē r n a m liek k o m p r e s e s . P ap ild u s no rīta un v a k a rā b ē r n a m var d o t d zert p a tasei tējas, k a s g a ta v o ta no divām tējk aro tēm atrait­ nīšu. Taču šī tē ja n e g a ­ ran tē pilnīgu iz ā r s tē š a ­ n o s un n eaizstāj ā rsta ap m ek lēju m u ! Atraitnīšu tēja ir atzīta p a r v islab āko ārstn ie c is ­ ko līdzekli e k z ē m a s ā r ­ s t ē š a n ā p ie au g u ša jie m .

formā). Ja bērns slimības dēļ sirgst ar mazasinību, nozī­ mēs arī kādu asinsrades me­ dikamentu.

Ko darīs ārsts?

Ziepēm ne Bērnus, k am ir p ie n a krevele, n e v a ja d zē tu m a z g ā t ar zie p ē m , jo tā s s a u s ē un kairina ād u . Pilnīgi pietiek ar ūdeni, kam p ie v ien o tas kumelī­ te s un klijas.

Ārsts tūlīt izmeklēs skartās ādas daļas un ievāks no jums izsmeļošu informāciju, ko jūs dodat bērnam ēst. Ja mo­ košās niezes dēļ bērns ir ļoti nemierīgs un miega deficīta dēļ parādās lielas svara svār­ stības, ārsts ordinēs ziedes un nomierinošus līdzekļus (vairumā gadījumu svecīšu

M

ājas ā r s t s

Slim ības gaita Sākot diētu un ārstēšanu, vairumā gadījumu piena kre­ vele pazūd ļoti ātri. Taču organisma gatavība alerģis­ kām reakcijām saglabājas daudzus gadus, ari tad, ja slimība vairs neuzrāda nekā­ dus simptomus.


Bērnu

s l im ī b a s

MM—

H U —

K arte

G rupa

45

11

■llimimM

Profilaktiska izmeklešana I: U1 Kad izdara U1? U1 ir pirmā no deviņām profilaktiskajām izmeklēša­ nām (U 1 līdz U9), kas jāiz­ dara bērniem, pirms viņi sāk apmeklēt skolu. Labklājības ministrijas 2000. gada 23. augusta rīkojums nr. 240

Primārās veselības aprūpes (jauktās kapitācijas) finansēša­ nas modelis noteic, ka profi­ laktisko apskašu programma Latvijā ir vienota un to regu­ lē likumdošana. Parasti pirmās bērna profi­ laktiskās apskates notiek Dzemdību namā vai slimnī­ cas dzemdību nodaļā, pēc izrakstīšanās no slimnīcas pie ģimenes ārsta, arī pri­ mārās aprūpes pediatra prak­ sē nākamajā dienā pēc izrak­ stīšanās un turpmāk ik pēc desmit dienām. U1 ir pats pirmais pasākums, ko veic Elp o šan as p ā rb a u d e ir yiens no profilaktisko a p s k a šu program m as nosacījumiem.

SVARĪGI P irm ās a p s k a t e s D ze m ­ dību n a m ā vai n o d a ļā tiek izdarītas tūlīt p ē c b ērn iņ a p ie d z im ša n a s , jo to rezultāti ir nozīmīgi p e d ia tra vai ģ im e n e s ā r ­ s ta d a r b ā ar m a z o b ē r ­ nu. P ar v ēlāk ā m izm ek­ lē š a n ā m v e c ā k ie m jā rū ­ p ē ja s p ašiem .

pēc piedzimšanas - vēl pirms jaundzimušā naba ir sterili pārsieta.

Ko d a ra pirmo profilak­ tisko a p s k a š u laikā? Profilaktiskās apskates ir iz­ meklēšanas pēc t.s. Apgara skalas (sk. šis kartītes otrā

M ājas

ā rsts

pusē), kā arī jaundzimušā fi­ zisko datu un vispārējā vese­ lības stāvokļa un attīstības novērtējums. Redzamas, resp., pamanāmas fiziskās gatavības pazīmes ir ķermeņa garums (normāli 48-54 cm), svars (25004500 g), galvas apkārtmērs (33,5-37 cm). T iek noņemti arī asinsparaugi, lai izdarītu


K arte

Bērnu

s l im īb a s

45

Profilaktiska izmeklešana I: U1 skašu bērna brieduma kritē­ riji: cik stingra ir auss glie­ mežnīca, kādi ir ārējie dzi­ mumorgāni un t.s. Lanugo apmatojums (tā sauc smalkās pūciņas uz zīdaiņa ādas).

fenilketonūrijas un iedzimtās hipotireozes skrīningu. Priekšlaikus dzimušiem vai mātes miesās nepietiekami apgādātiem mazuļiem šie rā­ dītāji ir zemāki, nekā pare­ dzēts Apgara skalā. T u rp re­ tim, ja grūtniecība ilgst vai­ rāk nekā 40 nedēļas, bērnu pārnēsā. Bieži vien to var no­ teikt pēc jaundzimušā ādas, kas ekstrahējas un noskalojas ar augļūdeni un tādēļ ir krunkaina. Citi pirmo profilaktisko ap­

K āpēc U1 iz m e k le ša n a ir tik s v a rīg a ? N o brīža, kad jaundzimušais ienāk pasaulē, viņš pastāvīgi attīstās un nobriest. Instin­ ktīvos refleksus, kas vēroja-

Apgara skala J a u n d z im u š ā vitalitāti var p ā rb a u d īt p ē c a m erik ā ņ u ā r s te s Virdžīnijas A p g a r a s iz strā d ā tā s p u n k tu s is tē m a s . Katram no pieciem kritērijiem ie s p ē ja m a is rezultāts var būt nulle, vien s vai divi punkti. Optimāli ir iegūt d e s m it punktu. J a rezultātā k o p ā ir m a z ā k p a r a s to ņ ie m punktiem , n ā k a m a ­ jo s dzīv es m ē n e š o s b ē r n a m ir pastāvīgi jā u z tu ra s p ed iatra vai ģ im e n e s ā r s ta a p rū p ē . N ovērtējum s:

0

1

2

Sirdspuksti

Nav

<100

>100

E lp o š a n a

Nav

N ereg u lāra

B ērns kliedz

Muskuļu tonuss

S lā b a n s

Vidējs

Aktīvas k u stīb as

Refleksi

Nav

P alē nin āta reakcija

N orm āla reakcija

K rāsa

Bāla

Zila

S ā rta

mi, bērnam piedzimstot, trīs mēnešu laikā nomaina ap­ zinātas reakcijas; ir sācies do­ māšanas un iemaņu attīstības posms. Neviens bērns nelī­ dzinās citam, un, kaut arī at­ tīstības modelis ir līdzīgs, no progresa viedokļa bērni ļoti atšķiras. Attīstību var ietekmēt ie­ dzimtas problēmas, dzemdī­ bu trauma vai nelabvēlīgi dzīves apstākļi. Profilaktiskās apskates U 1-U 9 ir domātas, lai laikus atklātu iespējamās attīstības anomālijas un tā­ dējādi tās laikus novērstu. Jau U1 rezultāti var būt iz­ šķiroši. Profilakse nozīm ē no v ē rst Ja iedzimtus traucējumus vai nenormālu attīstību konstatē laikus, ir labas izredzes turē­ ties pretī. Tādēļ bezmaksas profilaktisko izmeklēšanu ie­ spējas noteikti ir jāizmanto. Katram jaundzimušam bēr­ nam izdod profilaktisko iz­ meklēšanu karti. Tajā tiek ierakstīti visi izmeklēšanu rezultāti, kā arī speciālistu slēdzieni, kurus izdara attie­ cīgajā vecumā, piemēram, okulista, ķirurga, neirologa u.c. speciālistu diagnozes, analīžu rezultāti un dati par izdarīto imūnprofilaksi.

$ M

ā jas ā r s t s

pi


Profilaktiska izmeklešana II: U2, U3 Kad tiek veikta U2? U2 ir paredzēta laikā no zī­ daiņa trešās līdz desmitajai dzīves dienai. T o sauc ari par jaundzimušā pamatizmeklēšanu, jo tā ir īpaši sva­ rīga un tāpēc tiek veikta ļoti pamatīgi. Ja dzemdības notikušas klī­ nikā, vairumā gadījumu ma­ zulis tiek izmeklēts piektajā dzīves dienā. Ambulatoru dzemdību vai mājas dzem­ dību gadījumos drīz pēc dzemdībām noteikti vaja­ dzētu apmeklēt bērnu ār­ stu, lai zīdainim izdarītu

SVARĪGI Profilaktisko iz m e k lē ša ­ nu b u rtn īca ir z īd aiņ a un m a z b ē r n a v e s e līb a s p a ­ s e . Tālab tā vienmēr, it īpaši c e ļo ju m o s uz ā r z e ­ m ē m , b ūtu jā ņ e m līdzi. N e p ie c ie š a m īb a s g a d ī­ ju m ā je b k u rš ārsts, izla­ s o t š o s p ie ra k stu s, var iegūt p recīzu ainu p ar b ē r n a vispārējo stāvokli un izdarīt se c in ā ju m u s p a r ie s p ē ja m a jā m sa s lim š a n ā m . Tas var bū t nozīmīgi, ja n ā k a s izdarīt k ā d u steidzam i n e p ie c ie š a m u operāciju.

U3: vai bērns stingri satver a b u s m ātes pirkstus?

visus nepieciešamos izmek­ lējumus.

Ko izmekle U2 laika? Pamatizmeklēšanas laikā ārsts pārbauda, vai bērnam nav dzemdību izraisīti bojā­ jumi vai anomālijas, kas nav konstatētas U 1 pārbaudē. Turklāt ārsts zīdainim pār­ baudīs visas dzīvībai svarīgās ķermeņa funkcijas un iespē­ jamās slimības. Bērns tiks nosvērts un no­ mērīts, lai konstatētu, vai viņa svars ir _palielināts vai samazināts. Ārsts izmeklēs

M ā ja s

ārsts

arī vispārējo brieduma pakā­ pi. Pazīmes, kas liecina par nepietiekamu briedumu, ir krunku trūkums uz kāju pē­ dām, nenoslīdējis sēklinieka maisiņš vai atvērtas kaunu­ ma lūpas. Pazīmes, kas lie­ cina, ka zīdainis ir pārnēsāts, ir tā saucamās veļas mazgātā­ jas rokas vai pārāk gari roku un kāju nagi. īpaša uzmanība tiek veltīta sirds un plaušu, gremošanas orgānu, skeleta sistēmas (ro­ ku un kāju un gūžas locīta­ vas kustīgums), maņu orgā­ nu (acis, mute, deguns, au­ sis) un nervu sistēmas iz­ meklēšanai. Bez tam zīdai­


G

rupa

11

Bērnu

K arte

s l im īb a s

46

Profilaktiska izmeklešana II: U 2 ,U 3 nim no papēdīša tiek pa­ ņemts nedaudz asiņu. Tas nepieciešams, lai izdarini dažādus laboratoriskus tes­ tus, ar kuriem iespējams iz­ slēgt vielmaiņas un vairog­ dziedzera slimības. Ja tādas kaites paliek neatklātas, tās tālākā nākotnē var izraisīt smagus smadzeņu bojāju­ mus. Vielmaiņas un vairog­ dziedzera traucējumi ir ne­ kavējoties jāārstē! Ja vajadzīgs, tūlīt pēc U2 var sākt profilaktiskus pasāku­ mus pret iespējamo saslim­ šanu ar rahītu.

Kad tiek veikta U3?

©

Trešā izmeklēšana ir pare­ dzēta laikā no ceturtās līdz sestajai dzīves nedēļai. T ā kā šajā laikā bērns ar māti parasti vairs neatrodas ārst­ niecības iestādē, šos izmek­ lējumus mājas apstākļos iz­ dara pediatrs, kas jaundzi­ mušo apmeklē mājās.

Ko izm eklē U3 laikā? T āpat kā U2 izmeklējumu laikā arī šajā reizē ārsts vēl­ reiz pārbauda visus svarīgos orgānus - sirdi, plaušas un ādu. Tikpat liela uzmanība tiek pievērsta zīdaiņa fiziska­

Smejoties b ērn s kontaktē ar apkārtējo pasauli.

jiem un psihiskajiem panā­ kumiem. Piemēram, ārsts pārbauda, vai zīdaiņa acu refleksi reaģē uz plaukšķi­ nāšanu, vai, guļot uz vēde­ ra, mazulis jau var pacelt galvu, vai sēdus stāvoklī viņš uz īsu brīdi spēj balan­ sēt galviņu. Tālākie izmeklējumi ir sais­ tīti ar bērna barošanu. Ārsts jautā mātei, vai bērns tiek barots atbilstoši viņa vecu­ mam, kā viņš dzer, vai ēdot viņam ir pamanītas kaut kā­ das grūtības, piemēram, rī­ šanas traucējumi. Ārsts inte­ resējas arī par bērna vēdera izeju. Noslēgumā ārsts vēlas arī noskaidrot, vai māte ir ap­ mierināta ar bērna attīstību un uzvedību.

M

ā jas ā k s t s

Otra veselības burtnīca Bez profilaktisko izm ek­ lē ša n u b u rtn īc as v e c ā ­ kiem v ajad z ētu ieviest vēl otru, privāto burtnīcu. B ē rn a m kļūstot v ec āk a m , ā rs ta m n ā k a s u z d o t n e ­ s k a itā m u s j a u tā ju m u s p ar fiziskiem un psihiskiem atklājumiem, ko vecāki ir pam an īju ši s a v a m b ē r ­ nam , jo īslaicīgas izm ek­ lē š a n a s laikā ā r s ts nevar to s v isu s k o n statēt. Š o informāciju, k am tiek p ie­ v ē rsta ā r s ta u zm an īb a, vecāki g ū s t no o trās burtnīcas. T āp ē c visu, k a s šķiet n eierasts, vis­ lab āk - n o rā d o t d a tu m u , v ajad z ētu ierakstīt burt­ nīcā. Tad n e k a s n ea iz­ mirsīsies.

p


Bērnu

Kartf . 1 G rupa

s l im ī b a s

47

I

11

Profilaktiska izmeklešana III: U4, U5 Kad tiek veikta U4? U4 vajadzētu izdarīt laikā no trešā līdz ceturtajam bērna dzīves mēnesim. Līdz šim laikam zīdainis jau ir apguvis kaut ko no kustību spējām un refleksiem. Piemēram, trīs mēnešu ve­ cumā bērns notur galvu un plecu da]u, griež galvu uz skaņas pusi, viņam izveidojas spēcīgs reflekss uz krūti ēdi­ nāšanas laikā. Bērns sāk sniegties pēc rotaļlietām, grib, lai ar viņu nodarbojas. Četru mēnešu vecumā zīdai­ nis pagriežas uz sāniem. N o ­ modā viņš daud/. dudina, sāk smieties, atšķirt krāsas un skaņas. Tāpēc bērnu ārsts var labāk novērtēt, cik nor­ māli attīstās bērns, un laikus konstatēt iespējamos traucē­ jumus.

SVARĪGI U4 laikā v aja d z ē tu ar ārstu ap s p rie st, vai ir saprātīgi veikt profilaktis­ ko v a k c in ē ša n u . Š ajā laikā ie teica m a bū tu p o ­ t ē š a n ā s pret poliomielītu un k o m b in ē tā difterijas un t e tā n u s ā (vai difteri­ jas, g a r ā k le p u s un te tā ­ n u sā ) vakcīna.

U4 laikā testē arī zīdaiņa refleksus, piemēram, vai viņš jau spēj reaģēt uz smiekliem.

Ko izmeklē U4 laikā? Ārsts atkal izmeklē vispārējo fizisko stāvokli un izturēša­ nos. Viņš vecākus izjautā, vai zīdainim nav grūtību ar dzeršanu, vai nav problēmu ar barošanu un kāda ir bērna vēdera izeja. Tiek pārbaudīts arī locītavu kustīgums. Taču galvenā uzmanība U4 laikā tiek veltīta noteiktu refleksu un varbūtēju kustību traucē­ jumu pārbaudei. Tas viss dod svarīgus norādījumus par bērna galvas smadzeņu attīstību. Piemēram, ārsts jautā, vai bērns jau spēj rea­

ģēt uz smiekliem, vai viņš vienādi labi kustina rokas un kājas. Ārsts arī pārbauda, vai bērns var fiksēt acis un vai viņš cita cilvēka kustības pavada ar savai skatienu. Tālāk ārsts pārbauda, vai dzirde reaģē uz akustisku kairinājumu, vai zīdainis klausās trokšņus un vai tos pavada ar skatienu. Pēc tam ārsts kontrolē, vai bērnam nav kustību nemiers vai kus­ tību trūkums. Ja vērojami kustību traucējumi, ārsts veic izmeklēšanu, lai atklātu to cēloni un sāktu atbilstošu ārstēšanu. Ir svarīgi, vai un

M ā jas ā r s t s f


Profilaktiska izmeklešana TĪT: U4, U5 kā zīdainis tur galvu sēžot, kā arī guļot uz vēdera. Bez tam ārsts konstatē, vai pie­ nācis laiks izbeigt rahīta pro­ filakses kursu. Kad tiek veikta U5? U5 vajadzētu izdarīt apmē­ ram trīs mēnešus pēc U4. Tad bērns jau ir sasniedzis lielu fizisko progresu. Ārsts, veicot šo izmeklēšanu, iegūst noteiktu viedokli par atse­ višķām detaļām un novērtē bērna vispārējo attīstību. Ko izmeklē U5 laikā?

y.

Bez parastajiem vispārējiem izmeklējumiem un jautāju­ miem par šā posma attīstību, ārsts galvenokārt pārbauda bērna refleksus un kustīgu-

Vairīšanas no svešiem S tarp U4 un U5 b ē rn a m bū tu jā s ā k vairīties no svešiniekiem . Š a jā fāzē b ē r n a m r o d a s bailes no cilvēkiem, k u ru s viņš nepazīst. Tās ir pilnīgi d a b i s k a s un liecina tikai p a r to, ka zīdainis ir pilnī­ b ā a k c ep tējis sa v u a p ­ kārtni un jū ta s dro šībā.

U5 laikā ārsts pirmām kārtām p ā rb a u d a kustīgumu. Vai bērns, pie­ mēram, jau spēj no guļus stāvokļa uz m u g u ras apgriezties uz vēdera.

mu, Ārstu visvairāk interesē, vai bērns no stāvokļa guļus uz muguras spēj apgriezties uz sāniem un uz vēdera, vai viņš, šādi mainot ķermeņa pozīciju, spēj labi kontrolēt savu galvas stāvokli, vai viņš, guļot uz vēdera un turot pa­ celtu galvu, var atbalstīties, vai spēj ar roku mērķtiecīgi satvert dažādus priekšmetus. Pēc tam ārsts pārbauda, vai bērns jau ir spējīgs brīvi sē­ dēt, izmantojot sānu atbal­ stu. Šajā laikposmā vajadzētu jau parādīties pirmajām pa­ zīmēm, kas liecina, ka bēr­

M ā jas

ā rsts

nam ir vēlme stāvēt. Ārsts pārbauda arī maņu orgānus. Jau var konstatēt acu defek­ tus, piemēram, šķielēšanu.

Garīgā attīstība Tālāk ārsts kontrolē runas attīstību. Piemēram, ārsts vēro, vai zīdainis, dzirdot smieklus, arī pats ir spējīgs veidot balsīgus trokšņus. Lai novērtētu zīdaiņa garīgo attīstību, ārsts vecākus iz­ jautā arī par to, vai mazais pacients ir sācis interesēties par rotaļlietām, ko viņam piedāvā, un vai viņš jau bai­ dās no svešiem cilvēkiem.


Bērnu

s l im īb a s

K arte

G r u pa

49

11

Profilaktiska izmeklešana V: U 8 ,U 9 Kad tiek veikta U8? U 8 būtu jāveic laikus: trīs­ arpus, vēlākais četru gadu vecumā; to izdara ģimenes ārsts vai pediatrs. T ā ir priekšpēdējā bērna profilak­ tiskā izmeklēšana. Tās laikā, tāpat kā jebkurā profilaksē, vajadzētu iespējami agri at­ klāt iespējamās bērna attīstī­ bas anomālijas, lai laikus va­ rētu no tām izvairīties vai ari sākt ārstēšanu. Taču va­ jadzētu ielāgot, ka katrs cil­ vēks attīstās atšķirīgi. Fizis-

PADOMI j Rūpīgi uzglabājiet profilaktisko izm eklē­ š a n u burtnīcu arī p ē c U9. Tajā reģistrētie iz­ m ek lēju m u rezultāti v e s e līb a s trau c ēju m u g a d īju m ā var sn ie g t vērtīg u s n o rād īju m us, lai d ia g n o stic ē tu ie­ s p ē ja m o slimību. j Lūdzu neaizmirstiet: ja profilaktiskajās izm ek­ lē š a n ā s k o n s ta tē ta s a t k ā p e s no n o rm a s , tā s vēl n av jā u z sk a ta p a r b ē r n a attīstības trau c ēju m ie m - n o v ē ­ rojiet tā lāk o b ē r n a attīstību, ta č u dariet to b e z liekām raizēm.

Astotajai, tātad priekšpēdējai profilaktiskajai izmeklēšanai ir liela nozīme bērn a tālākajā attīstībā.

kais, garīgais un dvēseliskais briedums ir atkarīgs no dau­ dziem faktoriem - gan no iedzimtības, gan arī no ārē­ jiem iespaidiem. Turklāt at­ tīstība nenotiek vienmērīgi, bet gan grūdienveidīgi. N e­ var noteiktas brieduma sta­ dijas piespiedu kārtā saistīt ar attiecīgu bērna vecumu. Vecākiem tomēr vajadzētu pievērst uzmanību tam, vai bērnam šajā vecumā garums palielinās aptuveni par 5 cm

M

ājas ā r s t s

gadā, vai ķermeņa masa pa­ lielinās par 2-2,5 kg gadā; vai viņam jau ir visi piena zobi.

Ko izmeklē U8 laikā? □ Motori ku, tas nozīmē kustību norisi, piemēram, kāpšanu pa kāpnēm vai skriešanu □ Runāšanas attīstību □ Visu orgānu stāvokli,' pie­ mēram, plaušas, sirds u.c.


G rupa

K arte

11

49

Bērnu

s l im īb a s

Profilakt iska izmekl ēšana V: U 8 ,U 9 □ Ķermeņa garumu un ķer­ meņa svaru □ Asinsspiedienu □ Maņu orgānu funkcionē­ šanu, piemēram, redzes spēju Šīs izmeklēšanas laikā vecāki var ārstam ļoti palīdzēt, ja ir rūpīgi vērojuši savu bērnu un var ārstam pastāstīt par visu, ko sava bērna attīstībā uzskata par aizdomīgu vai neparastu. K o ā rs ts jautās? Ārsts no vecākiem gribēs uz­ zināt, vai bērns labi ēd, vai regulāri guļ, vai viņa vēdera izeja ir normāla un vai bērns vienmēr ir tīrs. K o ā rsts m ērīs? Ārsts mērīs bērna garumu un noteiks viņa svaru. Šie mērījumi nav nedz sāpīgi, nedz nepatīkami bērnam. Normāli rādītāji bērna au­ gumam trīsarpus līdz četru gadu vecumā: garums - 92 līdz 112 cm, svars - 12 līdz 20 kg. K o ā rsts izm eklēs? Ārsts izmeklēs tādas orgānu sistēmas kā sirds, plaušas, aknas utt., izklausot gan ar stetoskopu, gan novērtējot ārējās izpausmes, gan arī izpalpējot. Bez tam bērnam ir jānodod urīna paraugs, lai

Kas bērnam būtu jāizdara un jāspēj U8 laikā? J īsajā laikā, kas ir ārsta

rīcībā, neveicot plašā­ kus izmeklējumus, vi­ ņam ir grūti novērtēt, kāds ir bērna rotaļu un sociālās uzvedības attīstības līmenis. Šeit izšķirošu ieguldījumu var dot vecāki, detali­ zēti izstāstot par savu bērnu. □ Šajā vecumā īpaša uzmanība jāvelta tam, kā bērns kontaktējas ar citiem bērniem, īpaši svarīgi šajā laik­ posmā ir veicināt draudzību ar bērna vienaudžiem. Atce­ rieties, ka tieši šajā vecumā bērni sāk lomu rotaļas, kurās uzņemas nospēlēt visdažādākās dzīvē noskatītās lomas. □ Bez tam ir nepiecie­ šams, lai bērns - kaut arī gramatiski kļūdai­ ni - var pastāstīt par to, ko ir piedzīvojis. Ja jums, izlasot kādu no šiem punktiem, rodas šaubas par to, vai jūsu bērns attīstās normāli, ieteicams lūgt padomu bērnu ārstam jeb pedi­ atram.

M

ā ja s ā r s t s

izdarītu cukura testu. Tālākā sarunā ar bērnu iespējams, ka ārsts jautās, kāds ir bērna vārds un uzvārds un novē­ ros, vai viņš pats var atbildēt uz šiem vienkāršajiem jautā­ jumiem.

-

K a d t ie k v e i k t a U9?

Šī profilaktiskā izmeklēšana ir noteikta tikai kopš 1989. gada. T o veic pēc piektā dzīves gada, un tās būtība lielākoties atbilst U 8 . Šīs divas pēdējās profilaktiskās izmeklēšanas ir īpaši svarī­ gas, jo ārstam vēl ir iespēja laikus ārstēt un novērst ve­ selības traucējumus, pirms bērns sāk skolas gaitas. V e se līb a m iesai u n dvēselei Kas attiecas uz bērna garī­ gās attīstības gaitu, šajā laikā jau ir likti droši pamati visai turpmākajai dzīvei. Tāpēc ir lietderīgi un pat nepiecieša­ mi raudzīties, lai bērns arī pēc U9 nenoslēdzas no savas apkārtnes. Tas nozīmē, ka viņam jādibina jaunas drau­ dzības un jāmācās atklāt ne­ zināmo un to saprast. Jāteic, ka šajā laikposmā paši bērni ir ļoti atvērti pasaulei, tāpēc viņiem ir viegli uztvert un saprast ikvienu jaunu infor­ māciju.

p


Bērnu

K arte 1 G rupa

s l im īb a s

60 111

Vakcinacija Kas ir v akcinacija? Slimības ārstē ar medika­ mentiem, savukārt vakcinā­ cijas uzdevums ir jau no paša sākuma aizkavēt infekcijas rašanos. Tas tiek panākts, radot organisma imunitāti pret slimības izraisītājiem. Imunizāciju var veikt divos veidos: aktīvi un pasīvi. Aktīvā imunizācija nozīmē, ka organismā tiek ievadīta attiecīgā infekcija - protams, novājinātā formā, lai tā neiz­ raisītu saslimšanu. Tādējādi organisms tiek rosināts ražot aizsargvielas, kas reālas infi­ cēšanās gadījumā jau sākot­ nēji būs spējīgas efektīvi pre­ toties infekcijai. Pasīvās

iK il

SVARĪGI JD

Katrs cilvēks uz vakcīnu r e a ģ ē citādi. Dažreiz var rasties komplikācijas, t ā p ē c p ē c v a k c in ē š a n a s novērojiet sa v u b ē rn u un, ja p a m a n ā t ko n e p a r a s ­ tu, nek a v ējo tie s d o d ie tie s pie b ē rn u ārsta. Tom ēr p ie re d z e rāda, ka vakcinācija ļoti reti izrai­ s a sa re žģ īju m u s. Tā kā vakcinācija n e r a d a tik ilgstošu imunitāti kā dabiski p ā rc ie s ta slimība, jā izd a ra revakcinācija.

Perorālā vakcinācija ārsta apm eklējumu bērnam p ad a ra saldāku.

imunizācijas gadījumā orga­ nismā uzreiz tiek ievadītas gatavas aizsargvielas, tādējā­ di nodrošinot imunitāti. Vairums vakcīnu aizsargā tikai noteiktu laiku, tādēļ tās periodiski, ar noteiktiem in­ tervāliem jāievada atkārtoti. Dažkārt vakcināciju jāizdara

M

ājas ā r s t s

vairākkārt, iekams tiek sa­ sniegta pilnīga aizsardzība. Pret k ā d ā m slim ībām ir ie s p ē ja m s v a k c in ē tie s? Nepārtraukti tiek izstrādātas un izmēģinātas aizvien jau-


Bērnu

s l im īb a s

Vakcinacija nas vakcīnas. Tādējādi tiek iegūti vērtīgi līdzekļi, kas palīdz aizsargāties no jau­ nām slimībām. Bet pastāv arī tādas slimības, piemē­ ram, gripa, kuru izraisītāji (vīrusi) nepārtraukti mainās, tāpēc, lai no tiem izsargātos, nepieciešams radīt arvien jaunas vakcīnas.

Svarīgākā vakcinēšana Daudzas slimības, piemē­ ram, skarlatīna, kuru rezul­ tātā mūsu platuma grādos vēl pirms dažiem gadu des­ mitiem mira liels skaits bēr­ nu, vairs tikpat kā nav sasto­ pamas. T o nodrošina ne vien higiēnas apstākļu uzla­ bošana, bet galvenokārt efektīva vakcinēšana. Pārskats par slimībām, pret ko mūsdienās tiek vakcinēti

bērni, redzams vakcinēšanas plānā šīs kartītes lejasdaļā. Vecākiem vajadzētu rūpīgi sekot bērna vakcinēšanas kalendāram, kurā tiek ierak­ stīts, kad un pret kādu slimī­ bu izdarīta vakcinācija un kad tā ir jāatkārto.

Papildu aizsardzība Vēl pirms dažiem gadiem ārsti neieteica vakcinēties pret garo klepu, to pat uz­ skatīja par nevēlamu. Mūsdienās uzskati mainī­ jušies un vakcinācija tiek pat īpaši ieteikta. Pikai atsevišķos gadījumos, kad var rasties komplikācijas, no tās vajadzētu atteikties. Pastāv vakcīnas, kas ieteica­ mas tikai īpaša inficēšanās riska gadījumos. Mūsu valstī šādu inficēšanās risku rada ērču encefalīts, Laima slimī-

Vakcinēšana: kad un pret ko? P ē c p ie d z im š a n a s : BCG pret tuberkulozi.

4. m ē n e sī: pirm ā p ero rālā pret b ē rn u trieku (poliomie­ lītu); pirm ā trīsk āršā pret difteriju, stin g u m k ram p jiem un g a r o klepu; pirm ā pret meningītu.

5. m ē n e sī: otrā trīsk āršā pret difteriju, stin g u m k ra m ­ pjiem un g a r o klepu;

6. m ē n e sī: o trā pret polio­

mielītu; tr e š ā trīsk āršā pret difteriju, sting u m k ram p jiem un g a r o klepu; otrā pret meningītu.

15. m ē n e sī: pret m a s a ­ lām, c ū c iņ ā m un m asali­ ņām ; 18. m ē n e s ī: t r e š ā pret poliomielītu; revakcinācija pret difteriju, stin g u m k ra m ­ pjiem un g a r o klepu; tre­ š ā pret m eningītu.

M

ā jas ā r s t s

Vai vakcinācija ir obligāta? Pediatriem ir iz strād āts vakcin ācijas k alen d ā rs, un, k a m ē r b ē r n s atro ­ d a s ā r s ta a p r ū p ē , ta s tiek stingri ievērots. B ē rn a m p ie au g o t, vakci­ n ē š a n ā s pret vairākām s a s lim š a n ā m bieži a tk a ­ rīga no b ē r n a v ec ā k u rūpības.

Uzmanību! ī p a š s v a k c in ē š a n ā s p e rio d isk u m s ir jāievē­ ro bērniem , k am ir a le rģ isk a s s a s lim š a ­ n as.

ba, difterija un gripa, īpaša nozīme vakcinācijai ir tad, ja cilvēks dodas ceļoju­ mā uz tālām zemēm. Ja plā­ nojat šādu ceļojumu, vismaz trīs mēnešus iepriekš pie sava ģimenes ārsta vajadzētu noskaidrot, kādas vakcīnas nepieciešamas, dodoties uz izvēlēto valsti vai reģionu. Jāatšķir vakcinācija, ko ar likumu pieprasa valstis ie­ braukšanai to teritorijā, no vakcinācijas, ko rekomendē Pasaules veselības organizā­ cija vispārējai aizsardzībai, un vakcinācijas, kura var būt vēlama noteiktos apstākļos.


Bērnu

K a rtf

s l im īb a s

61

\ G ru p a

11

Vējbakas Varicella Kas ir v ē jb a k a s ? T ā ir lipīga infekcijas slimī­ ba, ar kuru sirgst daudzi bērni. Vējbaku vīruss ir identisks ar vīrusu, kas pieaugušajiem izraisa jostas rozi. Tieši tā­ pēc dažkārt uzskata, ka jos­ tas roze ir no jauna modušās vējbakas. Ilgu laiku valdīja pārliecība, ka vējbakas ir nekaitīgs baku paveids. Tikai 19. gadsimta beigās konstatēja, ka tā ir patstāvīga un nopietna sli­ mība. Vējbaku cēloņi .Ar vējbakām, dēvētām arī par ūdensbakām, inficējas tieša kontakta ceļā. Infekcijai īpaši ir pakļauti bērni, kas apmeklē skolu vai bērnudārzu.

SIMPTOMI

Vējbaku pūslīši ro d as 6 -1 2 stundu laika no sa slim šan as sākum a.

□ V ieglas g a l v a s s ā p e s □ N e d a u d z p a a u g s tin ā ta ķ e r m e ņ a te m p e r a tū ra □ Sīki, sark an i plankumiņi uz ā d a s , k a s drīz vien p ie p ild ās ar ū d e ņ a in u šķidrum u. P ē c tam pūslīši izzūd, un to vie­ tā v eid o jas kreveles

Kā ā rstē t v ē jb a k a s ? Slimība problēmas parasti nesagādā, un tā neprasa spe­ ciālu ārstēšanu. Lai izvairītos no papildu infekcijām,

uzmanība jāpievērš roku un nagu tīrībai. Pūslīšus uz ādas apziež ar 3% joda tinktūru, briljantzaļā šķīdumu, kalamīna los­ jonu vai mentolspirtu. Pūslīši apkalst ātrāk, ja tos apstaro ar kvarca lampu.


Bērnu

s l im īb a s

Vējbakas Varicella Ka sev palīdzēt? Ir risks, ka, nokasot izsitumu pūslīšus, organismā var ie­ kļūt vēl kāda cita infekcija, tāpēc jālieto niezi mazinoša ziede. Smagākos gadījumos ārsts izraksta antihistamīna pre­ parātu, kas mazina niezi. Slimnieks jāizolē no citiem bērniem, jo viņš piecas die­ nas pēc pēdējo izsitumu parādīšanās ir infekcijas avots. Pirmskolas vecuma bērni, kas bijuši saskarē ar slimnie­ ku, ar citiem bērniem var satikties tikai aptuveni pēc trim nedēļām.

Kad jādodas pie ārsta? Ja slimnieks cieš no nepane­ samas niezes vai konstatē

3D

Ka izsargāties no vējbakām? Bērniem, kuri ir veseli un labi ēd , lielākoties slim ība n av kaitīga, t ā ­ p ē c n av n e p iec iešam i īpaši profilakses p a s ā ­ kumi. Taču je b k u rā g a ­ dījum ā ie teica m s izvai­ rīties no s a s k a r e s ar sa slim u šo . Atcerieties! K amēr p ū s ­ līšiem n av izveid oju šās kreveles, tie ir infekci­ ja s avots.

nopietnas slimības blakusparādības. S lim ības gaita

mi - kā skarlatīnas gadījumā. Tas viss izraisa nepatīkamu niezi. Pēc vienas vai divām nedē­ ļām simptomi ir izzuduši un cilvēks atkal ir vesels.

Uzņēmība pret vējbakām ir Vai vējbakas ļoti liela, inficēšanās notiek ir bīstamas? jau pēc īslaicīgas saskares ar Slimība nav komplicēta, vis­ slimnieku. maz tad, ja ar to slimo bēr­ Inkubācijas periods ilgst ap­ nībā. Vecākiem cilvēkiem tuveni 11-21 dienu. Slimība sākas ar temperatūras paaug- ' slimība var noritēt ilgāk un ar lielākiem sarežģījustināšanos. Drīz pēc tam m iem.Turklāt vienmēr pa­ rodas izsitumi, kas 2-4 die­ stāv risks, ka radīsies kom­ nu laikā bez noteiktas secī­ plikācijas. bas parādās dažādās ķerme­ Ja netiek nodrošināta pietie­ ņa vietās - uz sejas, galvas kama ķermeņa higiēna, brū­ matainajā daļā, uz rokām un cē var iekļūt kāda cita infek­ kājām. Parasti to nav uz plaukstām un pēdām. Dažu cija, ierosinot strutainus procesus ādā un zemādā stundu laikā tie pārveidojas furunkulus u.c. Ļoti retos dažāda lieluma pūslīšos, kas gadījumos var rasties nieru pildīti ar dzidru vai duļķainu vai smadzeņu iekaisums. šķidrumu. Šķidruma pūslīši Nokasīto kreveļu vietā var pazūd, un uz ādas veidojas palikt rētas. tumša krevele, kas turas ap­ tuveni vienu vai divas nedē­ ļas; nokrītot tā parasti neat­ stāj rētu. Imunitāte T ā kā visi izsitumi neparādās visam reizē un daļa no tiem nesa­ mūžam sniedz pūslīšu stadiju, uz V ējbakas p arasti p ā r ­ ķermeņa vienlaikus ir gan slim o a g r ā b ērnībā. plankumiņi, gan pūslīšu kre­ J a cilvēks ir slimojis veles. Šī izsitumu daudzvei­ ar v ējb ak ā m , izveidojas dība ir raksturīgs vējbaku ilg sto ša im unitāte, un simptoms. parasti visu tu rp m ā k o Pašā slimības sākumā pirms dzīvi viņš b ū s p a s a r ­ īstajiem vējbaku izsitumiem g ā ts n o šīs slimības. var rasties sīki, sārti izsitu­

M \ ja s

ā rsts


I zm ek lēša n a s u n ā r st ē ša n a s m e t o d e s Klasiskās un mūsdienu metodes


G rupa 12

I zm ek lēša n a s u n ā r st ē ša n a s m e t o d e s Klasiskās un m ūsdienu metodes Izmeklēšanas m etodes Acs dibena izmeklēšana Acs izmeklēšana ar spraugas lampu Aknu punkcija Alerģijas lesu Angiogrāfija Antivielu noteikšana Arteriogrāfija Artrogrāfija Artroskopija Artrosonogrāfija Asins analīzes I Asins analīzes 11 Asins analīzes III Asinsgrupas noteikšana Asinsspiediena mērīšana Audiomctrija Auglības izmeklēšana Augļapvalka šķidruma punkcija un izmeklēšana Ausu izmeklēšana ar spoguli

1 \] 2 3 4 5

6V 7 8 9 10 11 12 13 14 15 Xj 16 17

G astroskopija Ginekoloģiskā izmeklēšana Grūtniecības tests

35' 36 37

Sekcija 65 Sirds katetrs 66 Sirds muskuļa scintigramma 67

H isterosalpingogrāfija Histoloģija

38 39 '

Šķidrum u izmeklēšana

68

Taisnās zarnas caurskate Term ogrāfija, vispārīgi

69 70 V

Ultraskaņas sonogrāfija, vispārīgi Urīna izmeklēšana Uroloģiskā izmeklēšana

71 72 73

Intravenozā pielogramma un urinācijas cistouretrogrāfija 40 Izklausīšana

Kaula smadzeņu punkcija un biopsija Kaulu rentgenizmeklēšana Kaulu scintigramma Kodolmagnētiskā rezonanse Kompjūtertomogrāfija Koronārā angiogrāfija K rūšu sonogrāfija Līdzsvara izjūtas pārbaude

18 19

41-

Alam ogrāfija Mielogrāfija

Barības vada manometrija Bronhoskopija

20 21

N eiroloģiskā izmeklēšana

Cistoskopija

22

Paternitātes noteikšana

42 43 * 44 45jc/ 46 47 48

V airogdziedzera funkciju tests Vairogdziedzera scintigramma Vairogdziedzera sonogrāfija Vispārējās izmeklēšanas 49 metodes I: sirds, asinsrite Vispārējās izmeklēšanas 50 metodes II: plaušas, 51 krūškurvis Vispārējās izmeklēšanas 52 metodes 111: vēders, tūplis Vispārējās izmeklēšanas 53 metodes IV: kustību aparāts, 54 V nervi 55 Vispārējās izmeklēšanas 56 metodes V: galva, kakls

Plaušu funkciju kontrole Plaušu rentgenizmeklēšana Plaušu scintigramma Profilaktiska vispārēja EF.G (clektroenccfalogramma) 25 \ļ izmeklēšana 57 F.hocncefalogramma 26 Psihiatriskā izmeklēšana 58 Ehokardiogram ma 27 V Punkcija ar tie™ adatu 59 EK G (elektrokardiogramma) 28 Elektromiogrāfija 29 Redzes tests 60 Endoskopiskā retrogrādā Refleksu kontrole 61 holangiopankreatogrāfija 30 Rentgenizmeklēšana kuņģa un F.zofagogastroduodenoskopija 3! zarnu apvidū 62 Rentgenizmeklēšana, Fēču izmeklēšana 32 vispārīgi 63 Flebogrāfija 33 Resnās zarnas izmeklēšana ar Fonokardiogramma 34 spoguli 64 D oplerogrāfija D zirdes tests

23 24

74 75 7 6 '4 77

78 (/ 79! /

80 81

Ārstēšanas m etodes

Antibiotikas Ārstnieciskā vingrošana 1 Ārstnieciskā vingrošana II Ārstnieciskā vingrošana III Asinsreci mazinoši līdzekļi Atsāpināšana

Amputācija

82 W 83 84 “ 85 V 86 87 88

Balondilatācija

89 \

s_ J


Caurejas līdzekli Defilirilācija un kardioversija Dialīze Dziedniecības kursi E lektrošoka terapija Elpināšana Ģ ipša pārsēji H orm onterapija Im ūnstim ulādja Infūzija 1111 transfūzija Inhalācija Intensīvā terapija Tntubācija K aulu lūzumu ārstēšana Kortizona terapija Kuņģa rezekcija Kuņģa skalošana Ķeizargrieziens Ķirurģiskas operācijas, vispārīgi Lāzerķirurģija Logopēdija M ākslīga barošana Mākslīgā sirds Mākslīgas asinsvadu protēzes

Mākslīgas locītavu protēzes Mākslīgi izsaukta zarnu izeja Mākslīgs urīnpūslis 91 Mandeļu operācija 92 Marles pārsēji 93 Medikamenti sirds slimību 94 V gadījumā 95 V Miega zāles Mugurkaula disku operācija 96 1/ N arkoze, lokāla un reģionāla Nierakm eņu un urīnpūšļa 97 akmeņu izņemšana 98 99 ^ /O rto p ēd isk a ārstēšana 100 Osteoplastika 101 102 Pārsienam ie materiāli Pilnā narkoze 103 y Plastiskā ķirurģija 1 104 Plastiskā ķirurģija 11 105 Prctiekaisuma līdzekļi 106 Protezēšana Psihoterapija 1: vispārīgi 10711 Psihoterapija 11: uzvedības terapija 108 Psihoterapija III: dziļā psiholoģija 109v' Psihoterapija IV: sarunu 110 terapija Psihotropie līdzekļi 111' 1 112 Rehabilitācijas metodes I 113 Rehabilitācijas metodes 11 90

114 115 116 117 118 119 120 121 122

Sirds elektrostimulators Sirds vārstuļa maiņa Smadzeņu asinsapgādes artērijas, to šuntēšanas operācijas Spinālā anestēzija Staru terapija Sterilizācija

139c/ 140

Soka terapija Šuntēšanas operācija

145 146

Transplantācijas I • Transplantācijas II 124 Transuretrālā prostatas 125 rezekcija T rombolīze 126 127 U rīnizvada katetri un 1281/ urīnpūšļa fistulas 129i/' 130 Vakcinācija I 131 j / Vakcinācija 11 132 Vēdera dobuma operācijas Vēža terapija I: apstarošana 133 Vēža terapija II: medikamentoza 134 135 Zobārstniecība 136 Z o k ju ortopēdiska ārstēšana Žultsakmeņu izņemšana 137 138 123

141 142 143 144

147 V 148 149 150

151 152 V 153 154 155 156 157 158 159


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

K arte

G r u pa

1

12

Izmeklēšanas metodes

Acs dibena izmeklešana Kad izmekle a c s d ib e n u ? Parasti acis tiek izmeklētas, kad tās radījušas pacientam kādas problēmas, piemēram, sāpes, redzes pavājināšanos vai apsarkumu. T om ēr bieži acis izmeklē arī tad, ja pa­ cients sūdzas par citām kai­ tēm. Radzenes, lēcas un tīk­ lenes stāvokļa analīze var dot norādes, kas palīdz konstatēt noteiktas organisma saslim­ šanas. Izmeklējot acs dibenu, var atklāt pazīmes, kas norā­ da uz vispārēju organisma saslimšanu.

iiiiiiir flUMn !ll\

Acs diben a izmeklēšanai galvenokārt izmanto elektriskos spoguļu: ar h alo g ēn ā s g aism a s avotu.

Kā izmeklē a c s d ib e n u ? Visplašāk izmantojamais palīglīdzeklis, lai izmeklētu acs dibenu, ir acs spogulis oftalmoskops. Izmeklēšanu ar šo optisko instrumentu

SVARĪGI

V

C ukurslim niekiem ir ie s p ē ja m a s tīklenes p ā r ­ m a iņ as , k a s nereti var radīt s m a g a s s e k a s , p at pilnīgu aklum u. Tālab cil­ vēkiem, k as slimo ar d ia ­ bētu, katru g a d u jāiz­ m eklē a c s d ib e n s.

dēvē par oftalmoskopiju. Sā­ kotnēji šis instruments tie­ šām bija tikai mazs, ieliekts spogulītis ar caurumu vidū. Stari, kas nāk no gaismas avota blakus pacientam, sa­ kopojas kūlītī, kas izgaismo acs dibenu. Mūsdienās pār­ svarā izmanto elektriskus oftalmoskopus, kuros atrodas halogēnās gaismas avots.

metode ir tiešā oftalmosko­ pija, ko izmanto detalizētai acs dibena apskatei - ārsts var saskatīt sīkas acs dibena detaļas 16 reižu palielināju­ mā. Klīniskajā praksē lieto arī netiešo binokulāro oftalmoskopu, ar kuru var apska­ tīt plašu acs dibena daļu vai arī atsevišķas vietas lielā pa­ lielinājumā.

Ir divas izmeklēšanas for­ mas. Viena no tām ir netiešā oftalmoskopija, kad var iegūt 4,5 reižu palielinājumu. Šo formu ārsts izmanto, lai ie­ gūtu vispārēju priekšstatu par acs dibena stāvokli. Otra

Acs dibena apskati vienmēr sāk ar redzes nerva diska iz­ meklēšanu; novērtē tā krāsu robežas un līmeni. Pēc tam apskata tīklenes asinsvadus, makulu un acs dibena peri­ fēriju.

MĀJAS ā r s t s


G r u pa

K arte

I zm ek lēša n a s

12

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

Acs dibena izmeklešana gadījunfā aneirismas saskatā­ mas pat vairākus gadus pēc slimības norises.

Ko ko n sta tē , izmeklejot a c s d ib e n u ? Ar oftalmoskopu ārsts var iegūt nozīmīgu acs dibena ainu. Vispirms tiek noteikta krāsa, tīklenes asinsvadi, kā arī aklā plankuma (vieta, kur atiet redzes nervs) un dzel­ tenā plankuma (visasākās redzes vieta) stāvoklis. Iz­ meklējot acs dibenu, var konstatēt tīklenes saslimša­ nas. Noteiktas tīklenes sa­ slimšanas un pārmaiņas ir simptomātiskas attiecīgām vispārējām saslimšanām. Bez tam šie izmeklējumi pa­ līdz izpētīt tīklenes un re­ dzes nerva stāvokli, ļauj at­ klāt distrofijas un iekaisuma perēkļus, asinsizplūdumus, tīklenes un dzīslenes plīsu3D

Angiogrāfija Bieži vien, lai izmeklētu a c s d ib e n u , nepietiek tikai ar oftalmoskopiju. Tad p a p ild u s izm anto vēl citas m e to d e s . P ie m ē ­ ram, flu o re sc e n to angiogrāfiju, k a s ļauj labāk sask atīt a s in s v a d u s un ko izm anto g alv en o k ārt a c s d ib e n a a s in s v a d u p ārm a iņ u diagnostikai.

Dzeltenā plankuma deģenerācija

Pigmentu nogulsnējum us uz tīklenes iespējam s atklāt, iz­ meklējot aci ar oftalmoskopu.

mus, atslāņošanos, audzējus.

Tīklenes saslimšanas Slimīgas pārmaiņas tīklenē var rasties, piemēram, iekai­ suma dēļ. Sirgstošajam ir sajūta, ka acīs mirguļo, viņš redz “dzirksteles”, paslikti­ nās redze. 'Ilklenes saslimšanas, kuru pamatā nav iekaisums, satic par retinopātijām. Ir daudz dažādu retinopātijas veidu, turklāt cēlonis lielākoties ir vispārēja slimība. Piemēram, aterosklerotiska un hipertensīva retinopātija norāda uz paaugstinātu asinsspie­ dienu. Pēc raksturīgām blakusparādībām acs dibenā iespējams atpazīt sākušos vai jau esošu nieru kaiti, tuberkulozi vai sifilisu. Piemēram, diabētiskā retinopātija izraisa tīkle­ nes asinsvadu izvelvējumus aneirismas. Cukura diabēta

M

ājas ā r s t s

Vecumā bieži vien paslikti­ nās redze. Galvenais cēlonis, kas izraisa šo redzes paslikti­ nāšanos ir slimīgas dzeltenā plankuma pārmaiņas. Atka­ rībā no deģenerācijas veida ārsts, izmantojot acs spoguli, var dzeltenajā plankumā re­ dzēt gaišus un tumšus plan­ kumus vai arī pelēki baltus jumus.

Tīklenes atslaņošanās Tīklenes atslāņošanās nera­ da sāpes, tās simptomi ir aizmiglošanās, dzirksteļošana un redzes pasliktināšanās. Šķiet, ka redzes laukam priekšā tiek nolaists priekš­ kars. Tīklenes atslāņošanos ārsts pazīst pēc tā, ka tīkle­ ne ir kļuvusi neregulāra un tai radies pūšļveidīgs pacē­ lums.

Iedzimti bojājumi Vairāki tīklenes bojājumi ir iedzimti. Tādā gadījumā acs dibenā var novērot, kā tīk­ lene lēnām sadalās un tajā nogulsnējas pigmenti. Šo bojājumu pirmām kārtām konstatē kā nakts aklumu, taču tas var novest līdz pil­ nīgam aklumam.

P6


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

Karte

G r u pa

3

12

Aknu punkcija K as ir a knu punkcija? Kaut ari pēdējos gados iz­ meklēšanas metodes, kas mediķiem sniedz attēlus, piemēram, rentgena un ultraskaņas izmeklēšana, ir ievērojami attīstījušās un uzlabojušās, tom ēr ne visos gadījumos, lai absolūti droši noteiktu diagnozi, pietiek tikai ar tām. Dažkārt ārstam ir nepiecie­ šams arī audu paraugs. Mūsdienās tiek izmantoti divi dažādi paņēmieni, lai bez operācijas iegūtu aknu šūnas, - aklā aknu punkcija un laparoskopija, t.i., vēdera dobuma caurskatīšana. Izmantojot endoskopu, ār-

Vai aknu punkcija ir nepatīkama? Pati ie ja u k š a n ā s notiek vietējā nark o zē, tātad n av s ā p īg a . Tom ēr p a ­ rauga p aņ e m ša n as laikā p a c ie n ts īsu brīdi var just s ā p e s . P u n kcijas s ā k u m ā ir jū ta m s stiprs sp ie d ie n s uz v ē d e r a sienu. P ē c ta m k ad b e id z a s n a rk o z e s iedarbība, lielākoties jū ta m a s n e ­ lielas s ā p e s , k a s v ēlā­ kais p ē c 48 s tu n d ā m pāriet.

Izdarot laparoskopiju, ārsts var pamatīgi apskatīt aknas. Vēdera d o b u m s tiek piepūsts ar oglek|a dioksīdu.

stam ir iespēja orgānu ap­ skatīt visā pilnībā. Apzīmējumu punkcija lieto gadījumos, kad nepieciešama neliela iejaukšanās, kas atstāj tikai mazu brūcīti un kuras laikā izmeklējamie audi ne­ tiek atvērti. Tātad punkcija - dūriens ir ķermeņa dobuma, asinsva­ da vai orgāna sienas, normā­ lu audu vai patoloģisku vei­ dojumu (piemēram, audzēja) pārdurŠana ar dobu adatu diagnostiskā vai ārstnieciskā nolūkā. Punkciju izdara, lai konstatētu šķidrumu dažā­ dos dobumos un audos un iegūtu šo šķidrumu bioķī­ miskai, bakterioloģiskai un

M

ājas .ā r sts

citoloģiskai izmeklēšanai, kā arī noteiktu tā fizikālās īpa­ šības.

Kad tiek veikta aknu punkcija? Aknas tiek punktētas, ja diagnozes galīgai apstipri­ nāšanai ir nepieciešams iz­ meklēt arī audus. Galveno­ kārt, tas ir tajos gadījumos, kad ir aizdomas par aknu audzēju. T ad ir skaidri jāzi­ na, vai tas ir labdabīgs vai ļaundabīgs audzējs, lai, bal­ stoties iegūtajās zināšanās, varētu noteikt precīzu tālākc ārstēšanu.


G r u pa

K a rte

12

0

Izm

eklēšana s u n ārstēšanas m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

Aknu punkcija Aknu punkciju veic ari citu aknu slimību gadījumos (aknu sarukšana, aknu tau­ kainā deģenerācija, aknu darbības traucējumi, žultsvadu un žultspūšļa kaites), ja citu izmeklējumu rezultāti nesniedz absolūti skaidru slimības ainu. Ar laparoskopu ārsts var no­ vērtēt aknas tikai pēc to for­ mas un krāsas vien, nemaz neņemot audu paraugu.

nepietiek, caur laparoskopa kanālu ārsts var ievadīt pin­ ceti, resp., mazas knaiblītcs, ar kurām paņemt no aknām audu paraugu. Kad laparoskopiskā izmeklē­ šana ir pabeigta, griezuma vietu sašuj vai tai uzliek ska­ vu. Otras adatas dūriena vie­ ta, caur kuru vēdera dobums tika piepūsts ar oglekļa di­ oksīdu, tiek pārsieta ar ste­ rilu pārsēju.

Aklā punkcija Kā tiek veikta aknu punkcija? Punkciju veic tikai slimnīcā. Pacients saņem vietējo nar­ kozi. Vēdera endoskopijas laparoskopijas gadījumā parasti tiek veikta īsa pilnā narkoze.

Laparoskopija Laparoskopu ievada caur aptuveni divus centimetrus garu iegriezumu vēdera sie­ nā. Aparāts ir aprīkots ar gaismas avotu un optisko sistēmu. Tātad ārsts izmek­ lēšanas laikā var precīzi no­ vērot, kur atrodas aparāta priekšējais gals. Bez tam viņš iegūst nepieciešamās ziņas par aknu virsmas formu, krāsu un stāvokli. Dažos gadījumos diagnozei ir pietiekami jau ar šo apska­ ti vien. Ja ar to diemžēl vēl

Smalkā adata, ar kuru izdara aklo punkciju, ir ļoti tieva, līdzīga garai injekciju adatai. Arī tā iekšpusē ir doba, bet ievadīšanas laikā asais gals iesākumā tiek noslēgts ar speciālu aizbāzni. Atkarībā no tā, kur ir jāņern audu

Vēders tiek uzpūsts Pirms sā k t izmeklēju­ m u s ar la p a ro sk o p ija s m etodi, c a u r v ē d e r a s ie ­ nu tiek ievadīta vēl otra a d a ta . C a u r to v ē d e r a d o b u m ā , lai to u zp ū stu , ie sū k n ē o glek ļa dioksī­ du. Tas d o d iespēju ā r ­ sta m la p a ro s k o p u uz­ manīgi ievadīt sta rp iekšējiem o rg ā n ie m un novadīt līdz p at a k n ā m , neizraisot ie k šēju s ievai­ no ju m u s.

M

ājas ā r s t s

paraugs, adatu ievada caur vēdera sienu vai krūškurvi. Vairumā gadījumu to, kā tiek ievadīta adata, ārsts pār­ bauda, vērojot ultraskaņas aparāta ekrānu, lai pārlieci­ nātos, ka vajadzīgā izmeklē­ jumu vieta precīzi sasniegta. Ja tas ir izdarīts, ārsts aizbāz­ ni atvelk atpakaļ adatā, tā ka tajā rodas vakuums, un vien­ laikus dur dziļāk aknu audos. Šajā laika sprīdī adatas do­ bums piepildās ar audiem. Pēc tam adatu izvelk un au­ dus nodod laboratorijā, lai veiktu izmeklējumus.

Vai aknu punkcija ir b īsta m a ? Aknu punkciju var izdarīt tikai pēc nopietnas pacienta izmeklēšanas, jo punkcijas laikā iespējami infekcijas draudi, kā arī iekšēji ievaino­ jumi un asiņošana. Vietās, kur tiek durta adata, var vei­ doties fistulas. Šo izmeklēša­ nu nedrīkst izdarīt pleiras, diafragmas un vēderplēves iekaisumu gadījumos, kā arī tad, ja ir sirds un asinsvadu sistēmas traucējumi un asins slimības. Aknu vēža gadīju­ mā jautājums par aknu pun­ kciju joprojām ir diskutē­ jams, jo audzēja šūnas var nokļūt kanālā, pa kuru tiek ievadīta punkcijas adata.


I zm ek lēša n a s

K arte

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

Antivielu noteikšana Kas ir antivielu n o te ik š a n a ? Cilvēka organismā atrodas daudz antivielu. Pret katru slimības izraisītāju (antigēnu) organismā tiek veidotas specifiskas antivielas. Dažas antivielas saglabājas organis­ mā arī pēc slimības izārstē­ šanas - tādā gadījumā pret šo slimību cilvēks ir imūns. Dažreiz antivielas sastopa­ mas arī nekad neslimojošu un nevakcinētu cilvēku se­ rumā; to izcelsme nav pilnī­ gi noskaidrota, organisma aizsargreakcijās tās piedalās. Apmēram 85 procenti ko­ pējā antivielu daudzuma ir gamma globulīni, neliela daļa - beta globulīni. Ar mūsdienīgiem medicīnis­ kiem laboratoriskiem izmek­ lējumiem iespējams dažādos

Autoimūnsaslimšana J o m a , kurā lieto antivie­ lu n o te ik ša n u un kas stipri attīstījusies tieši p ē d ē jā laikā, ir autoim ū n s a s lim š a n a s . Š ajā g a d īju m ā im ū n ā aizsa rg s is tē m a b e z r e d z a m a ie m esla ie d a rb o ja s pret p a š a o r g a n is m a vielām.

Pazīstam ākā antivielu noteikšana ir HIV/AIDS tests. P aņ em tās asi­ nis laboratorijā tiek izmeklētas, lai noteiktu HIV/AIDS antivielas.

veidos izmeklēt cilvēka anti­ vielas. Var konstatēt atseviš­ ķas antivielas, kā arī visu cil­ vēka ķermenī esošo antivielu daudzumu. Antivielu noteikšana ir pa­ rasta procedūra, piemēram, izdarot asins transfūzijas. Vispazīstamākā antivielu no­ teikšana ir asins pārbaude HIV/AIDS diagnosticēšanai.

Kā n o s a k a antivielas? Ar elektroforēzi ir iespējams noteikt, vai kāda konkrēta

M

ājas ā r s t s

tipa antivielas organismā atrodas ļoti daudz vai, gluži otrādi, - ļoti maz. Lietojot šo metodi, serumu uzpilina uz filtrpapīra un ievieto elektriskā sprieguma laukā. Olbaltumi sāk aktīvi pārvie­ toties uz filtrpapīra. T ā kā šo olbaltumu uzbūve nav vienāda, elektriskajā laukā tie pārvietojas ar atšķi­ rīgu ātrumu, katļa grupa sasniedz tai raksturīgo no­ teikto vietu. Izmantojot šo visai vienkāršo metodi, ie­ spējams noteikt līdz 30 an­ tivielu grupas.


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

K arte

G r u pa

15

12

Asinsspiediena menšana K āpēc jām ē ra a s in s s p ie d i e n s ? Asinsspiediens ir asiņu hid­ rodinamiskais spiediens sirds dobumos un asinsvados. T o rada sirds muskulatūras kontrakciju attīstības spēks, asinsvadu sienu mehāniskās īpašības un asinsvadu gult­ nes pretestība asins plūsmai. Sirdij cilvēka ķermenī ne­ pārtraukti jāsūknē seši litri asins, lai to optimāli nodro­ šinātu ar skābekli un barības vielām un lai asinsvados nenogulsnētos pārāk liels dau­ dzums sārņu. T e izšķirošais ir ne tikai asins daudzums, bet arī spiediens, ar kādu tās cirkulē pa asinsvadiem, īpa­ ši - pa smalkajiem kapilā­ riem. 0

Ja radušies traucējumi Pārāk augsta asinsspiediena (hipertonija) simptomi ir galvassāpes, galvas reiboņi, vājuma sajūta, bālums un iz­ teikti piesarkusi seja, redzes traucējumi un trokšņi ausīs. Arī zems asinsspiediens (hipotonija) par sevi liek ma­ nīt - galvenokārt pastāvīga noguruma sajūta un aktivitā­ tes samazināšanās. Taču bīstamākais ir tas, ka cilvēkiem, kam ir paaugsti­ nāts asinsspiediens, iespēja­

Asinsspiediena netiešā mērīšana, izmantojot aproci.

mas sirdslēkmes un infarkts. Tātad ir pietiekami daudz iemeslu, kāpēc regulāri vaja­ dzētu kontrolēt savu asins­ spiedienu. ft Kā m ēra a s in s s p ie d i e n u ? Pastāv divas dažādas asins­ spiediena mērīšanas m eto­ des - tiešā un netiešā. Pirmo

M

ājas ā r s t s

lieto tikai īpašos gadījumos. Tas notiek tā: ārsts iedur vē­ nā injekcijas adatu un pievie­ no tai tonometru. Visbiežāk izmanto netiešo mērīšanas paņēmienu, lieto­ jot gumijas aproci un fonendoskopu. Šajā gadījumā ap augšdelmu apliek gumijas aproci, ko piesūknē ar gaisu, līdz aizspiesta vēna. Kad tas ir izdarīts, pulss vairs nav ne sajūtams, ne sadzirdams, jo


G rupa

12

K

I zm ek lēša n a s

arte

15

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

Asinsspiediena menšana plūst pa vēnu, vispirms kļūst skaļāks, pēc tam saglabājas nemainīgs un beidzot sama­ zinās. Nolasījumu izdara, pirms troksnis mazinās.

stinot asinsspiedienu, orga­ nisms kompensē asinsvadu elastīguma samazināšanos.

Derīga informācija Norm āls a s in s s p ie d i e n s Manometrs p a rā d a asin s­ spiediena līmeni.

asinis pa vēnu neplūst. Pēc tam fonendoskopu piespiež elkoņa locītavas iekšpusei un no aproces lēnām izlaiž gai­ su. Pulsācija kļūst dzirdama, aparāts fiksē asinsspiediena līmeni.

Sistoliskais un diastoliskais spiediens

v*

Kolīdz pulss kļūst atkal sa­ klausāms, var nolasīt mano­ metra rādījumu, kas raksturo sistolisko spiedienu. Tas ir asinsspiediena maksimālais līmenis. Taču svarīga nozīme ir arī diastoliskajam spiedienam, kas rāda, cik augsts ir asins­ spiediens starp diviem sirds­ pukstiem. Tas ir svarīgs rā­ dītājs, jo raksturo asinsvadu izplešanos un asins piegādi laikā līdz nākamajam pulsa sitienam. Diastolisko asinsspiedienu nosaka šādi: ja caur aproces vārstu plūst aizvien vairāk gaisa, troksnis, ar kādu asinis

Diastoliskais spiediens, pro­ tams, ir daudz zemāks par sistolisko asinsspiedienu. Veseliem cilvēkiem tam jābūt no 55 līdz 90 mm Hg, turpretī sistoliskajam asins­ spiedienam jābūt no 120 līdz 149 mm Hg. Ja divās dienās, veicot vis­ maz trīs mērījumus, tiek ie­ gūta vidējā vērtība, kas aug­ stāka par 149/90 mm Hg, asinsspiedienu uzskata par paaugstinātu. Asinsspiediens jeb vienas vērtības attiecība pret otru ir atkarīgs no cilvēka vecuma, viņa asinsvadu elastīguma, asins konsistences un tā, vai pacients asinsspiediena mē­ rīšanas laikā atrodas stāvais, ' sēdus vai guļus, kā arī no daudziem citiem faktoriem. Tāpēc tikai ārsts var secināt, vai mērījumu rezultāts lieci­ na par slimības procesiem.

Vecumā augstāks Tas ir pilnīgi normāli, ka asinsspiediens, gadiem ritot, kļūst arvien augstāks. Paaug­

M

ājas .ā r sts

U Ko nozīm ē mm Hg? A s in ssp ie d ie n a vērtību parasti izsak a d zīv su d ­ r a b a s ta b iņ a milimet­ ro s (mm Hg). J a u n ā k s v ērtīb as izteik šan as v eid s ir kilopaskāli (1 m m Hg = 133 Pa). J a s p ie d ie n s ir 120, m ē r a p a r ā ta d z īv su d ra ­ b a sta b iņ š p a a u g s ti­ n ā s p a r 120 m m . Arī m anom etri, k a s d a r b o ­ ja s b e z d zīv su d ra b a , ir kalibrēti atbilstīgi šai sistēm ai.

□ E le k tro n isk ā s a s i n s ­ s p ie d ie n a m ē r ī š a n a s ierīces. Vairums no tā m d a r b o ­ ja s autom ātiski, un ta jā s s te to s k o p a vietā ir ieb ū v ēts mikrofons, k a s fiksē un izvērtē a s in s p lū s m a s radīto troksni.

□ J ā p i e v ē r š u z m a n īb a kalibrēšanai. J a ie g ā d ā ja tie s a s in s ­ s p ie d ie n a m ē rīš a n a s ap a rātu , noteikti p ie­ prasiet, lai ta s būtu k a­ librēts. P rasiet arī, lai ju m s precīzi izskaidro lie to š a n a s veidu, un izm ēģiniet iekārtu jau p irk š a n a s laikā.

\J


G rupa

12 EEG (elektroencefalogramma) Kas ir e le k tro e n c e fa lo g ra m m a ? Elektroencefalogrāfija ir gal­ vas smadzeņu bioelektrisko potenciālu reģistrēšana ar speciālu aparātu - elektroencefalogrāfu. Iegūto līkni sauc par elektroencefalogrammu, saīsināti par EEG. T ā ir daudzu galvas smadze­ ņu garozas šūnu summārās elektriskās efektivitātes pie­ raksts. E E G reģistrācijas laikā cilvēks atrodas miera stāvoklī, tiek izslēgta gaisma, skaņa u.c. ārējie ierosinātāji. Smadzeņu elektriskie poten­ ciāli stipri mainās dažādu kairinātāju (gaismas, skaņas, elpošanas biežuma un dziļu­ ma maiņas u.c.) ietekmē. EEG pārmaiņas ir atkarīgas no smadzeņu funkcionālā stāvokļa, tāpēc šos kairinātā­ jus izmanto diagnostikā. Lai strāvas varētu mērīt, pie pacienta galvas piestiprina 8-15 sudraba elektrodu pā-

Lietošana

Lai mērītu galvas sm a d ze ņ u strāvas, izmanto pat 15 elektrodu pārus.

rus. T ie ir savienoti ar ļoti jutīgu mēraparātu, kas spēj mērīt un reģistrēt strāvas, kuru stiprums ir tikai dažas miljonās volta daļas. Strāvas stiprumu ar pašrakstītāju uzzīmē uz papīra lentas. E E G ir relatīvi vienkārša metode, lai varētu konstatēt iespējamos galvas smadzeņu organiskos bojājumus. Piemēram, tai ir liela loma krītamās kaites (epilepsijas) diagnosticēšanā.

J Epilepsija □ G alvas tr a u m a s

Kā d a rb o ja s EEG?

□ S m a d z e ņ u trieka □ B ezsam aņa □ S m a d z e ņ u audzēji

Visi nervu sistēmas impulsi sastāv no vismazākajiem elektriskajiem lādiņiem.

M

ā jas ā r s t s

Galvas smadzenes darbojas arī tad, kad ķermenis ir miera stāvoklī vai guļ. E E G aparātu pašrakstītāji šī: strāvas pārvērš līknēs, kas ir specifiskas katram izmek-* lēšanai pakļautajam galvas smadzeņu apvidum. Šīs līk­ nes ar tām raksturīgajiem viļņiem ārsts var analizēt. Bez tam pakauša daļā parādās tā sauktie alfa viļņi, kas apmēram 8-13 reižu se­ kundē svārstās turp un -atpa­ kaļ. T urpretim beta viļņi svārstās 14—30 reižu un ir sa­ stopami tikai galvas priekšē­ jā daļā. Delta viļņi ar 0,5-3 svārstībām parasti parādās tikai dziļā miega stāvoklī. Viļņi, kas svārstās 4-8 reizes


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

EEG (elektroencefalogramma) ir teta viļņi. Ja tie ir konstan­ ti, tā var būt norāde uz slimīgām pārmaiņām orga­ nismā. Galvas smadzeņu strāvu līk­ nes ir atkarīgas arī no pacienta vecuma. Bērnu un pieaugušo E E G viena no otras ievērojami atšķiras. Kad izm anto EEG?

£,

Ja ārstam ir aizdomas, ka pacientam varētu būt epilep­ sija, vai ja ir nepieciešamība konstatēt noteiktu šīs slimī­ bas tipu, E E G ir svarīgs diagnostikas paņēmiens. Šo metodi arī izmanto, lai pēc galvas traumām iegūtu norādījumus par iespēja­ miem organiskiem galvas smadzeņu bojājumiem un to lokalizācijas vietu galvas smadzenēs. EEG mērījumus vienmēr izdara, ja pacientam ir bijusi smadzeņu trieka vai ir galvas

Kas izdara EEG? Ne katrs ā r s ts s a v ā p ra k ­ s ē var izdarīt EEG. Š ajā jo m ā k o m p e ten ti lielāko­ ties ir neirologi, kā arī ārsti, k a s g a d ie m ilgi praktizē slimnīcu neiro­ loģijas n o d a ļā s.

Elektroencefalogram ma reģis­ trē galvas sm a d ze ņ u strāvu frekvences un grafiski attēlo tās uz papīra.

smadzeņu iekaisums. 'Tādē­ jādi var noteikt, vai ir skarti galvas smadzeņu apvidi un tieši kur atrodas šie bojā­ jumi. Lai veiktu komplicētākus mērījumus galvas sma­ dzenēs, īpaši, lai veiktu au­ dzēju izmeklēšanu, mūsdie­ nās jau ir pieejamas precīzā­ kas metodes, piemēram, kodolmagnētiskās rezonanses tomogrāfija. Kā izdara EEG? Pacients iespējami atslābinā­ jies sēž vai guļ. Ārsts ar vieg­ li nomazgājamu līmi piestip­ rina elektrodus pie galvas ādas. Lai mati kā elektrības izola­ tors netraucētu strāvas plūs­ mu, uz elektrodiem uzpilina

M

ājas ā r s t s

dažus pilienus strāvu vadoša gela. Kad pēc šīs ievadprocedūras pacients no jauna ir nomierinājies, atslā­ binājies un aizvēris acis, tiek sākta smadzeņu strāvu mē­ rīšana. Šai nolūkā katrreiz vienlaikus tiek pieslēgti asto­ ņi elektrodu pāri un aparāts reģistrē attiecīgās strāvas. Elektrodus pieslēdz un m ē­ rījumus izdara dažādās kombinācijās. Noteiktos brīžos pacientam vajag atvērt acis un atkal tās aizvērt vai arī ir dziļi jāelpo. Bez tam viņa acu priekšā tiek ieslēgti un izslēgti gais­ mas zibšņi. Parasti izmeklējumus izdara ambulatori un procedūra ilgst 45-90 minūtes. Pēc tam pacients var doties mājās. Vai EEG ir b īsta m a ? E E G ir absolūti nekaitīga metode, kas veselībai nerada nekādus draudus, jo pacien­ tu nedz ārstē ar medikamen­ tiem, nedz pakļauj starojuma vai strāvas iedarbībai. Elektrodu piestiprināšana gan ir apgrūtinoša un ap­ nicīga procedūra. Bet citādi pēc šīs izmeklēša­ nas ir vienīgi jāizmazgā ma­ ti, lai likvidētu gela un līmes paliekas.


Iz m e k lē ša n a s u n

ā rstēša n a s

K arte

m eto d e s

27

Izmeklēšanas metodes

G rupa

112

Ehokardiogramma

Sirds muskuļa ehokardiogram m a. Kreisā sirds kam bara (Vs) lielums sasp rin g u m a un atslāb u m a (pa labi) stāvoklī norāda, ka sirds muskulis n es trā d ā pareizi.

Kas ir e h o k a rd io g ra m m a ? Ehokardiogramma ir gra­ fisks attēlojums (monitorā vai izdrukā), ko mediķi ie­ gūst, izmeklējot sirdi ar ul­ traskaņu. Šo izmeklēšanas metodi sauc par ehokardiogrāfiju. Sirds izmēri ir ļoti svārstīgi un atkarīgi no cilvēka ve­ cuma, auguma, masas. Lai uzzinātu pacienta sirds no­ vietojumu un lielumu, ārsts nozīmē ehokardiogrāfiju. Šādi izmeklējot, ārstam ir iespēja novērot sirdsdarbī­ bu un secināt par sirds darb­

spēju, ka arī noteikt, cik tā ir vesela.

Kā iegūst e h o k a rd io g ra m m u ? Vispirms pacientam jāatbrī­ vo no apģērba ķermeņa augšdaļa un jāatguļas uz ku­ šetes. Tad ārsts ierīvē ar speciālu gelu pacienta krūšu kreiso pusi. Caur šo gelu ul­ traskaņas viļņi var netraucē­ ti iekļūt ķermenī. Vairumā gadījumu ultraska­ ņas aparāts tiek pielikts uz krūtīm tieši virs sirds. T ā forma var būt dažāda - at­ karībā no uzbūves veida, ra­

M

ājas ā r s t s

žotājfirmas un izgatavošanas gada. Aparātā ir iebūvēts kristāls, kas izstaro svārstību viļņus un atkal uztver, kad tie atstarojas no ķermeņa. Impulsus, kas rodas, pārvei­ do ehokardiogrāfam pie­ slēgts pašrakstītājs, kas at­ tēlo sirdi vai ari sirdsdarbī­ bas līkni. Bieži vien ārsts vispirms no­ vērtē sirdi kopumā un nosa­ ka sirds lielumu un tilpumu T ad viņš ultraskaņas aparāti noliec tā, lai tas būtu novie­ tots pret sirdi dažādos leņ­ ķos. Tādā veidā ārsts gūst iespē­ ju redzēt dažādas orgāna


G

rupa

12

Karte

Izm eklēšanas

27

u n ārstēšanas m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

Ehokardiogramma var izmantot, lai diagnos­ ticētu sirds somiņas iekai­ sumu un sirds tamponādes, kad gļotādas sekrēts vai asi­ nis spiež uz sirdi.

plaknes un tieši novērtēt sirds vārstuļu formu un dar­ bības veidu.

K ā d a s ir eho k a rd io g rā fija s p r ie k š ro c īb a s ? Tāda ultraskaņas izmek­ lēšana kā ehokardiogrāfija ir pacientam absolūti nekaitī­ ga. Jo organisms netiek noslogots ne ar starojumu (kā rentgenizmeklēšana un scintigrāfijā), ne ar medika­ mentiem vai kontrastvielām. Izmeklēšana notiek ātri un ir pilnīgi nesāpīga. T ā pacien­ tam nav pat nepatīkama. Bez tam, izmeklējot ar ehokardiogrāfu, pacienta or­ ganismam netiek radīti sa­ vainojumi, jo nav nepiecie-

Četras standartpozīcijas M edicīnas p r a k s ē n o ­ teiktas č e tr a s k o n k rēta s iz m e k lē š a n a s s ta n d a r t­ pozīcijas, no k u rām tiek iegūti u ltra s k a ņ a s attēli. Tie p a r ā d a sirdi n o d a ­ ž ā d ie m leņķiem. Atbil­ sto š ie attēli m on ito rā tiek fiksēti ar f o to k a m e ­ ru vai videoierakstā.

Kas veic e hokardiogrāfiju?

Ar ultraskaņu sirds tiek attēlota monitorā.

šams ievadīt zondi vai līdzī­ gas palīgierīces. Taču galvenā šīs metodes priekšrocība - iespējams ļoti precīzi novērot un novērtēt sirdi nevis tikai vienā tās darbības momentā, bet gan ilgākā tās darbībā, jo ultra­ skaņas aparāts bez pārtrau­ kuma pārraida jaunus sirds­ darbības attēlus.

Kad n e p ie c ie š a m a e h o kardiogrāfija? Metodi izmanto visu sirds traucējumu gadījumos, arī tad, ja jānovēro sirds blakusorgāni. It īpaši svarīga eho­ kardiogrāfija ir, lai konstatē­ tu sirds vārstuļu defektus. Ļoti labi ehokardiogrāfiju

M

ājas ā r s t s

Parasti sirds izmeklēšanā ir specializējušies internisti. T o dara arī kardiologi (no grieķu kardia ‘sirds’). Lai veiktu ehokardiogrāfiju, pa­ cients nav jāstacionē. Izmek­ lēšanu var veikt ambulatori, tūlīt pēc izmeklēšanas pa­ cients drīkst atstāt ārsta prakses telpas. Protams, ja nepieciešams, ehokardiogrāfiju iespējams izdarīt ikvienā klīnikā.

Nesāpīga metode E hokardiogrāfija ir n e s ā ­ p īg a iz m e k lē š a n a s m e ­ to d e , un p a c ie n ta m nav tai īp aši jā g a ta v o ja s . Iz­ m e k lē š a n a s ilgum s ir a t­ karīgs n o sird s lieluma un fo rm as, kā arī n e p ie ­ c i e š a m ā izmeklējum u ap jo m a . Mērījumi var ilgt no d a ž ā m m in ū tēm līdz a p m ē r a m p u sstu n d a i. R e to s g a d īju m o s n e p ie ­ c i e š a m s ilgāks laiks.


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

Ka rte

G r u pa

35

12

Gastroskopija Kas ir g a s tr o s k o p ija ? Gastroskopija ir kuņģa iek­ šējās virsmas (gļotādas) ap­ skate ar speciālu instrumen­ tu - gastroskopu; tas ir viens no endoskopijas veidiem. Gastroskops sastāv no nelie­ la diametra caurules un lēcu, prizmu, spoguļu sistēmas vai stiklšķiedras optikas. Gastroskopu ievada kuņģī caur muti un barības vadu, iepriekš ar medikamentiem samazinot gļotādas jutību. Izmeklēšana gan nav patīka­ ma, tomēr nav nepieciešamī­ bas uzturēties slimnīcā. Pa­ rasti šos izmeklējumus izda­ ra ambulatori. Ārstam iz­ meklēšanas gaitā ir iespē­ jams apskatīt kunga gļotādu, lai atklātu iespējamos iekai­ sumus, audzējus vai arī vēzi. Bez tam ar attiecīgiem in­ strumentiem ārsts var pa­ ņemt kuņģa sulas un audu

U Z MA NĪ BU ! Tā kā p ir m s c a u r s k a t e s pacientam dod sp ē c ī­ gu n o m ie r in o š u līd zek­ li, p ē c i z m e k lē ju m a n e k ā d ā gadījum ā n e ­ d rīk s t v a d īt a u to , a p ­ k a l p o t m a š ī n a s , kā arī veikt c itu s p a a u g s t i n ā ­ t a s b īs ta m īb a s d a r b u s .

G astroskopija ir d ro šāk ā m etode, ar ko pamatīgi izmeklēt kuņģi. Tā nav diez cik patīkama, taču no īstām sā p ē m nav p am ata baidīties.

gabaliņu paraugus, kurus pēc tam izmeklē laboratoriski.

Kā funkcionē g a s tro s k o p ija ? Endoskopa galvgalī atrodas lampa un stiklšķiedras opti­ ka, ar kuru attēls tiek nova­ dīts uz otru endoskopa galu, kurā skatās ārsts. Attēlu var aprakstīt un izvērtēt tieši, var projicēt uz ekrāna vai arī nofotografēt. Caurule ir tikai centimetru resna, tādēļ ievadīšanas brīdī tā nerada īpašas problēmas. Bez stiklšķiedras un gaismas

M

ājas

ĀRSTS

vadiem tā satur vēl tukšu ie­ dobi, caur kuru kuņģī var ievadīt mazu knaibļveida pinceti vai tievu caurulīti, ar ko ārsts var paņemt kuņģa gļotādas vai kuņģa sulas pa­ raugus. Tādējādi nav nepie­ ciešams endoskopu izvilkt un tad atkal ievadīt paraugu ņemšanai. Ir arī iespējams caur endo­ skopu ievadīt mazus ķirur­ ģiskus instrumentus, ar ku­ riem, piemēram, var apturēt asiņošanu, piededzinot ar elektriskās strāvas impulsu. Piemēram, Rīgas 1. slimnīcā darbojas modernākā izmek­ lēšanas aparatūra pasaulē. T ā ārstam dod ļoti padziļi-


G rupa

K arte

12

35

I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

Gastroskopija nātu attēlu ne tikai par nori­ sēm barības vadā, kuņģī un divpadsmitpirkstu zarnā, bet arī iespēju noteikt absolūti precīzu diagnozi.

Kad lieto g a s tro s k o p iju ? Gastroskopiju izmanto kā parastu ikdienas izmeklēša­ nas metodi pacientiem ar kuņģa un zarnu kaitēm. Ar šo izmeklējumu ārsts gūst skaidru priekšstatu par to, vai kuņģa gļotāda ir kairinā­ ta, iekaisusi vai arī audzēju vai ievainojumu bojāta. Ja ir moderna izmeklēšanas aparatūra, ārstam pietiek ar vienu izmeklējumu, lai no­ skaidrotu diagnozi. Kā

veic gastroskopiju?

Pirms izmeklēšanas pacien­ tam, kam uz izmeklējumu jāierodas tukšā dūšā, tiek in­ jicēts kāds nomierinošs lī-

Tukšā dušā Ārsts var izmeklēt kuņģi tikai tad, ja p a c ie n ts uz izm eklējum u ie ro d a s tu k š ā d ū š ā . Nedrīkst arī n ek o dzert. P ē c iz m e k lē š a n a s ir atļau ts tūlīt g a n ēst, g a n dzert.

Tik skaidrs ir kuņģa iekšienes attēls.

dzeklis. T o dara, lai mazinā­ tu iespējamās pacienta bai­ les. Bez tam tas mazina ari kuņģa kustības (peristaltiku) līdz minimumam un tiktāl atslābina barības vadu, ka tas nepretojas caurules ievadīša­ nai. Tāpēc procedūras laikā nepatīkamu izjūtu ir maz, nav arī vēlēšanās rīstīties, kā tas bija agrāk, kad ārsti lieto­ ja vecās izmeklēšanas m eto­ des. Turklāt pirms procedū­ ras no ārpuses ar izsmidzinā­ mu preparātu tiek anestezēta rīkle. Ar to samazina vemša­ nas kairinājumu, ievadot endoskopu. Pašu cauruli ieziež ar slīdvielu. Izmeklēšanas laikā pacien­ tam jāguļ uz sāniem. Cauru­

M

ājas ā r s t s

lītes ievadīšanas laikā viņam vajadzētu galvu pastiept uz augšu, lai endoskopu varētu ievadīt bez pretestības un iespējami taisni. Ārsts precīzi pārbaudīs visas kuņģa daļas pēc kārtas. Lai to izdarītu, nepieciešams cauruli daudzkārt stumdīt turp un atpakaļ. Citas kustī­ bas endoskopa galva izdara pati, jo tiek vadīta ar mazām trīsēm. Slimajās vietās, tādās kā audzējs vai iekaisuma pe­ rēkļi, ārsts paņems audu pa­ raugus, ko vēlāk izmeklēs mikroskopiski un histolo­ ģiski.

Vai gastroskopija ir bīstama? Izmantojot mūsdienu apara­ tūru, gastroskopija nav bīs­ tama. Gļotādas ievainojumi ir ārkārtīgi reti un mazas asi­ ņošanas parasti beidzas pēc dažām sekundēm.

Vai izmeklēšana ir nepatīkama? Patīkama šī izmeklēšana nav, jo caurule izsauc svešķerme­ ņa sajūtu rīklē, kas gan lielā mērā tiek nomākta ar no­ mierinošu līdzekli. Dažreiz ievadīšana izraisa rīkles vai balsenes kairinājumu, tad uz dienu vai divām var būt ap­ grūtināta rīšana. Taču no īstām sāpēm nav pamata bai­ dīties.


Izm

eklēšana s u n ārstēšanas m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

K

arte

39

G rupa

12

Histoloģija Kas ir histoloģiskie izmeklējumi? Cilvēka organismā visiem audiem ir speciāli uzdevumi, tādēļ tie sastāv no speciāli tam paredzētām un veido­ tām šūnām. Ir ļoti daudz da­ žādu audu. Taču, neraugo­ ties uz to, ir iespējams slimās šūnas atšķirt no veselajām. Šis ir īpašas medicīniskās disciplīnas - histoloģijas jeb mācības par audiem - darbī­ bas lauks. Ilistologi izmeklē aizdomīgo audu paraugus, lai noteiktu to šūnu sastāvu. Šim nolūkam galvenokārt tiek izmantoti mikroskopi

Lietošanas jomas H istoloģiskos izmeklēju­ m u s v ie n m ēr izdara tad, ja ā r s ts grib noskaidrot, vai audi ir iekaisuši, infi­ cēti vai arī to s ir s k ā ­ r u š a s a u d z ē jv e id a izmai­ ņ as. D ro šīb as la b ad bieži histoloģiski izmeklē arī cistas, m e z g lu s un ā d a s p la n k u m u s, lai tā d ējād i izslēgtu vēzi. A udu p a r a u g u s no d zied z erie m un o r g ā ­ niem izmeklē, lai n o ­ skaidrotu, ciktāl tie vēl ir fu n k cio n ēt spējīgi.

P aņ em tās š ū n a s mikroskopā tiek izvērtētas un izmeklētas, lai noteiktu iespējam o slimību.

un elektronu mikroskopi, ar kuriem ir iespējams noteikt un izvērtēt paņemto parau­ gu šūnas. Laboratorijā arī audzē audu kultūras, piemē­ ram, lai noskaidrotu, kā un kādos laikposmos šūnas dalās. Dažu minūšu laikā, bet dažkārt tikai pēc vairā­ kām dienām histologi var pateikt, vai audu paraugs sa­ tur veselas vai slimas šūnas.

norisēm. Histoloģija pētī šūnu un audu attīstības li­ kumsakarības, vecuma radī­ tās un funkcionālās histolo­ ģisko struktūru pārmaiņas, audu reģenerāciju, nervu sis tēmas un iekšējās sekrēcijas sistēmas regulējošo ietekmi uz šūnu, audu un orgānu darbību, šo struktūru pielā­ gošanos u.c.

Histoloģiskie izmeklējumi ir nepieciešami vispirms jau tāpēc, lai noteiktu vēža dia­ gnozi. T ātad histoloģija ir zinātne par cilvēka audu at­ tīstību, uzbūvi un dzīvības

Kā veic h isto lo ģ is k o s izm eklējum us?

M

ājas ā r s t s

Bieži histoloģisko izmeklē­ jumu laboratorija tūlītē­ jai izmeklēšanai materiālu


G r u pa

K a rte

12

39

I

z m e k l ē š a n a s u n

ā r st ē š a n a s m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

Histoloģija saņem tieši no operācijas zā­ les - tā sauktās hiopsijas. Kamēr notiek audu histolo­ ģiskā izmeklēšana, pacients gu| uz operācijas galda nar­ kozē. Pēc neilga laika histologi var pateikt, vai paņem­ tie audi ir veseli, iekaisuši vai arī tic liecina par audzēju. A tro g rie z u m u m e to d e Lai paraugu varētu ātri iz­ vērtēt, audi ir strauji jāsasal­ dē un jāsagriež ārkārtīgi plā­ nās šķēlītēs. Tieši šos plānos audu griezumus izmeklē mikroskopiski. T om ēr ar šo metodi nav iespējams no­ teikt precīzu diagnozi - vai audzējs ir labdabīgs vai ļaun­ dabīga. Tāpēc, lai veiktu precīzākus izmeklējumus, izmanto atlikušo audu pa­ rauga daļu. Atkarībā no iz­ meklējuma mērķa audus vai nu pavairo (audzē) vai arī tie tiek speciāli sagatavoti pamatīgāku mikroskopisko izmeklējumu veikšanai.

Gaidīšanas laiks viena nedēļa > H istoloģiskiem izm eklē­ ju m iem ir v ajad z īg s laiks. N e rau g o ties uz m ū s d ie ­ nīgu ap a ra tū ru , izm ek­ lē š a n a ilgst ned ēļu , d a ž ­ kārt p at ilgāk.

Kāda vecāka ā d a s šū n a rastra elektonmikroskopā. Iespaidīgs ir aplikums, kas šūnu tā d ā m ērā salipina, ka tā s a ņ em mazāk sk ā­ bekļa.

Šu n u d ife r e n c e š a n a Lai mikroskopā vai elektro­ nu mikroskopā varētu iegūt precīzus rezultātus, šūnu materiāls vispirms ir saudzē­ joši jāatūdeņo. Pēc tam audu paraugu ievieto vaskā un ar ārkārtīgi smalku griezējaparātu - mikrotomu - sagriež šķēlītēs, kuru biezums ir ti­ kai dažas milimetra desmit­ tūkstošās daļas. Tās novieto uz priekšmetstikliņa un tur iekrāso. Katra šūna un katra šūnas sastāvdaļa piedalās speciālās ķīmiskās reakcijās. Izvēloties atbilstošas krāsvielas, šādā veidā iespējams padarīt re­

M āj as

ā rsts

dzamas struktūras, kas citādi mikroskopā nav konstatēja­ mas. Tikai tagad histologs var preparātu izvērtēt un, sa­ līdzinot ar veseliem audiem, noteikt diagnozi.

Š ū n u kultūras Lai iegūtu šūnu kultūras, paņemtās šūnas ievieto šķid­ rā barotnē vai arī noliek uz želatīna pamata, kas satur visas nepieciešamās barības vielas, lai nodrošinātu šūnu dzīvības uzturēšanu un iero­ sinātu to augšanu. Ātrs aug­ šanas temps vien var būt no­ rādījums par vēzi, jo šūnas dalās nekontrolējami bieži un īpaši ātri.


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

K arte

G rupa

45

12

Kodolmagnetiska rezonanse Kas ir k o d o lm a g n e tis k a rezonanse? Kodolmagnētiskā rezonanse ir viena no visjaunākajām medicīniskās diagnostikas metodēm. Priekšnoteiku­ mus, lai zinātnieki radītu šo tehnisko meistardarbu, radī­ ja jauna tipa datori un attie­ cīgas programmas. Pirms vairākiem gadiem pie mums Jūrmalā svinīgi atklāja pirmo kodolmagnētiskās rezonan­ ses kompjūteru Latvijā. T a ­ gad līdzīgi aparāti jau uz­ stādīti vairākās mūsu valsts klīnikās.

Kodolmagnētiskās re z o n an se s gadījum ā pacientu ievieto magnēts caurulē un tur tūdaļ tiek aktivēts magnētiskais lauks. Kompjūters elektromagnētiskos viļņus pārstrād ā par attēlu.

M agnētu radītie attēli Kodolmagnētiskais rezonan­ ses aparāts paredzēts tikai

Uz ko balstās kodolmagnētiskā rezonanse? A to m a k o d o la m ir rak­ stu rīg a p ašro tācija. Aktivējot m a g n ē tis k o lauku, p a š ro tā cija tiek mainīta. J a kodoli virzās atpakaļ uz sa v u s ā k u m a pozīci­ ju, tie izstaro elektro­ m a g n ē tis k o s viļņus. Š o viļņu m ē rīš a n a ta d arī ir k o d o lm a g n ē tis k ā s re­ z o n a n s e s iz m e k lē š a n a s m e to d e .

diagnostikai. Kodolmagnētskajā tomogrāfijā rentgen­ staru vietā izmanto spēcīgu magnētisko lauku, tālab me­ todi sauc ari par Nuclear

Magnetic Resonance (NMR) tomogrāfiju. T ā kā nav ra­ dioaktīvā starojuma ar rent­ genstariem, nav nekādu ne­ gatīvu blakusparādību. Kodolmagnētiskās rezonanses tomogrammas var neierobe­ žoti bieži atkārtot. Diagnostikā šis aparāts ir neatsverams, ar to var lieliski redzēt galvas un muguras smadzenes, locītavas, skrim­ šļus, vēdera dobuma un

M

ājas ā r s t s

krūškurvja orgānus. īpaši nozīmīgs tas ir neiroloģijā, neiroķirurģijā un ortopēdijā

Kā funkcionē k o d o lm a g n ē tis k ā rezonanse? Nozīmīgākās daļas ir liela magnēta caurule un kom­ pjūters. Lai veidotu attēlu, izmanto atoma spēju raidīt elektromagnētiskos viļņus, ja tie īsu laiku ir pakļauti spēcīga magnētiskā lauka iedarbībai. Pacientu ievieto magnēta caurulē un īsu brīd tiek aktivēts magnētiskais


G rupa

I zmeklēšanas

K artf,

12

u n ārstēšanas m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

Kodolmagnetiska rezonanse lauks. Tad tiek mērīti elek­ tromagnētiskie viļņi, kurus raida pacienta ķermenis, kompjūterā tie tiek pārvei­ doti par attēlu. Lai iegūtu kādas ķermeņa griezuma vietas attēlu, jāveic vairāki mērījumi. Vairākus šādus attēlus kompjūters spēj pār­ strādāt arī par plastisku trīsdimensionālu attēlu.

Ko var izmeklēt ar k o d o lm a g n ē tisk o re z o n a n s i? Attiecībā uz attēla precizitā­ ti un izšķiršanas spēju kodolmagnētiskā rezonanse un

Kodolmagnētiskās rezonanses nākotne Vēl aizvien, lai tālāk a t­ tīstītu š o m etodi, notiek intensīvi pētījumi. Izm an­ tojot trīsd im en sio n ālo s attēlus, cilvēka galv as s m a d z e n e s uz e k r ā n a var ap lū k o t un izvērtēt no visām p u s ē m un d a ž ā d ā dziļum ā. Trīsdim e n sio n ā lie attēli līdz šim tika iegūti tikai zināt­ niskiem m ērķiem . To ie­ v ie š a n a ik d ienas d ia ­ g n o stik ā vairs ir tikai lai­ ka jau tāju m s.

K J/

Galvas šķērsgriezum s acu a u g ­ stum ā. Kreisajā p u sē izteiksmī­ gi konstatējam s audzējs.

Galvas sm a d ze ņ u izmeklēšanai kodolm agnētiskā rez on an se ir precīzāka par rentgenu.

datortomogrāfija ir gandrīz līdzvērtīgas. Noteikms audu veidus ar kodolmagnētisko rezonansi var labāk vizuali­ zēt nekā ar līdzšinējo datortomogrāfiju, kas darbojas uz rentgena bāzes. Piemēram, izmeklējot galvas smadzenes un audu uzbūvi, ārsts ar ko­ dolmagnētisko rezonansi var izdarīt būtiski precīzākus secinājumus par audu stā­ vokli. Vislabāk šai izmeklē­ šanai padodas audi, kam ir liels ūdens saturs. Arī sirds un nieru izmeklēšanā kodolmagnētiskā rezonanse ir pā­ rāka.

maza. Tom ēr, tā kā šo me­ todi izmanto tikai nesen, uzmanība tiek pievērsta arī tam, vai neparādīsies kādi vēlīni organisma bojājumi. Problēmas ar magnētisko lauku var rasties pacientiem, kam ir metāla protēzes vai kardiostimulators. Šajos gadījumos veikt izmeklēšanu ar kodolmagnētisko rezo­ nansi nav iespējams.

Vai k o d o lm a g n ē tis k ā re z o n a n s e ir b īsta m a ? Veselībai kaitīga iedarbība līdz šim nav konstatēta, un tās iespējamība ir ārkārtīgi

M

ājas ā r s t s

Kādi trūkum i piemīt kodolmagnētiskaj ai rezonansei? Nozīmīgs arguments pret plašu un apjomīgu kodol­ magnētiskās rezonanses lie­ tošanu ir šīs izmeklēšanas augstās izmaksas. Tālab ko­ dolmagnētisko rezonansi nozīmē tikai tad, ja to pašu nav iespējams konstatēt un izmeklēt ar lētāku izmeklē­ šanas metodi.

u


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

K arte

G rupa

54

12

Plaušu funkciju kontrole Kas ir p la u š u funkciju kontrole? Lai pārbaudītu plaušu funk­ cijas, lieto dažādus paņēmie­ nus, lai iegūtu aptverošu ai­ nu par šā orgāna stāvokli. Izmeklējumu mērķis ir uz­ zināt, vai plaušas spēj orga­ nismu pietiekamā mērā ap­ gādāt ar skābekli un atbrīvot no oglekļa dioksīda. Turklāt tiek lietotas fiziskas un fizikālas metodes - m ē­ rīts elpošanas tilpums un gaisa plūsmas stiprums, iz­ klausīti plaušu trokšņu un izdarīti rentgenuzņēmumi. Defektīvas plaušu funkcijas var izraisīt paaugstinātu temperatūru un apgrūtināt elpošanu. Arī citu orgānu slimības var iespaidot plaušu funkcijas, piemēram, krūš­ kurvja un vēdera dobuma saslimšanas var iesaistīt sli­ mībā arī elpošanu.

Ar spirometru tiek mērīts elp o ša n a s stiprums un tilpums. Šajā nolūkā cau r iemuti pūš mēraparātā.

Kā izdara p laušu funkciju kontroli? Lai varētu pārbaudīt visas plaušu funkcijas, pirms plau­ šu pārbaudes tiek noteikts cilvēka vispārējais veselības stāvoklis.

dzinot abas krūškurvja pu­ ses, ja tā kustības nav vienā­ das, ārsts var konstatēt, vai plaušu daivas ir saplakušas vai bojātas. Ar šo izmeklējumu iespē­ jams konstatēt arī krūškurvja anomālijas. Pēc tam ārsts

Vispārēji izmeklējumi

Kad veic plaušu testus? Kad ir n e p ie tie k a m a a p g ā d e ar skābekli un a iz d o m a s p a r ie s p ē ­ ja m ā m p la u š u s a s lim ­ šanām .

Lai veiktu pirmo izmeklēju­ mu, uz izmeklēšanas kušetes parašu pacients sēž iztaisno­ jies, ķermeņa augšdaļa ir at­ brīvota, kājas nolaistas zemē. Ir svarīgi elpot atbrīvoti un mierīgi. Turklāt ārsts novē­ ro, kā paceļas un nolaižas krūškurvis un vēders. Salī­

M

ājas ā r s t s

Kad ir zināmi rezultāti? P lau šu funkciju izm ek­ lējumu rezultātus ie g ū st tieši katra izm eklējum a b e ig ā s, t ā p ē c tie ir z in ā­ mi tūlīt.


G rupa

Ka r t f .

12

54

Izm

eklēšana s u n ārstēšanas m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

Plaušu funkciju kontrole T o veic ar spirometru. Šī metode dod skaidrojumu par elpošanas tilpumu un, ja tiek lietots mēraparāts ar atbils­ tošām iespējām, arī par izel­ potā gaisa sastāvu. Šajā gadī­ jumā uzskatāmi redzamas ir skābekļa un oglekļa dioksīda attiecības.

Plaušu tilpuma noteikšana

Plaušu tilpumu m ēra ar speciālu aparātu, izmantojot radioaktivitāti. Tiek noteikts, cik d au d z gaisa var uzņemt plaušas.

nosaka, cik bieži un cik dziļi pacients elpo, vai elpojot viņš klepo, vai ieelpa ir īsa. Aplūkojot lūpas un pirkstu nagus, viņš pievērš uzmanī­ bu, vai lūpas un nagi nav zil­ ganā nokrāsā. Arī pēc krēpām ārsts var iz­ darīt secinājumus par izmek­ lējamā cilvēka veselības stā­ vokli. Dzeltenīgi gļotains sekrēts norāda par infekciju, ūdeņains - par sirds vājumu, savukārt sauss klepus - par plaušu saslimšanu.

Plaušu rentgens Rentgenuzņēmumā labi var konstatēt infekcijas, audzējus un pneimotoraksu. īpašs plaušu uzņēmuma veids ir scintigrāfija. Šajā nolūkā pacientam tiek inji­ cēta viegli radioaktīva viela, kas uzkrājas galvenokārt plaušu asinīs. Ar aparātu, ko vada ar datoru, pamatojoties uz asiņu sadalījumu, tiek ie­ gūta precīza aina par plau­ šām un to asinsriti.

Spirometrija Savukārt, izklauvējot plaušas ar pirkstiem, ja tās ir slimas, rodas raksturīgi trokšņi.

Plaušu tilpuma noteikšana ir viens no spirometrijas vei­ diem. Šim nolūkam cilvēks no šļūtenes saņem elpojamo gaisu, kas ir sajaukts ar viegli radioaktīvu gāzi (marķēts). T ad tiek iegūts scintigrāfijas attēls, pēc kura dators iz­ skaitļo plaušu tilpumu.

Spirometrija ir metode gaisa plūsmas stipruma un dau­ dzuma mērīšanai plaušās.

M ājas

ā rsts

Vai p l a u š u f u n k c i j u k o n t r o l e ir n e p a t ī k a m a ?

Izmeklēšanas neizraisa nekā­ das sāpes un nav satraucošas, izņemot vienīgi slodzes tes­ tu, kuru veicot, ir nepiecie­ šams darboties ar veloergometru.

Cik ilga ir plaušu funkci­ ju kontrole? Plaušu funkciju kontrole nav ilga un nogurdinoša. Lai iz­ darītu visas nepieciešamās izmeklēšanas, ārstam būs ne­ pieciešama apmēram pus­ stunda.


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

Karte

G r u pa

67

12

Sirds muskuļa scintigramma Kas ir s c in tig ra m m a ? Scintigramma (latīņu scintillare - mirgot; grieķu gramme - attēlošana) ir scintigrāfijas rezultāta atspoguļojums attēla veidā. Scintigrāfija ir nukleārmedicīniska izmek­ lēšanas metode, kad orga­ nismā, tā orgānos izvieto radioaktīvas vielas, ko pēc tam reģistrē. Scintdgrammā redzams, kā ķermenī sadalās šīs gamma starus izstarojošās vielas, t.s. radionuklīdi - radiofarmakoloģiskie preparāti, kam ir iespējami īss dzīves periods. Šādā veidā, piemēram, ar skeneri vai gamma kameru (komplicēts Geigera skaitī­ tājs) ķermenī var atklāt un lokalizēt audzējus vai citas slimīgas izmaiņas.

Koronāru sirds slimību gadījumā, piemēram, pēc infarkta, scintig ram m ā iespējam s konstatēt vietas, kur sirds muskulis ir nepietie­ kami apasiņots.

Kad izm anto sird s m uskuļa scin tig ra m m u ?

SVARĪGI S irds m u s k u ļa scintigrā­ fija ir sv arīg a sird s iz­ m e k lē š a n a s m e to d e . Tā s n ie d z pierādījum us, vai sird s m uskulī ir p a ­ lēnināta asinsrite. Tom ēr p a tie s o s slim ības a p m ē r u s var vienīgi novērtēt. V isļaunākajā g a d īju m ā ā rs ta m ir jā ­ izm anto sird s katetrizācija.

Sirds muskuļa scintigrāfija ir ieņēmusi nozīmīgu vietu ko­ ronāro sirds slimību jomā. Proti, ar šo metodi pēc sirds infarkta ir iespējams novēr­ tēt infarkta rētas, kā arī tā apvidus apjomu, kurš slo­ dzes dēļ vairs netiek pietie­ kami apasiņots. Bez tam tā sniedz norādījumus, vai sirds muskulatūrā ir vismaz mi­ nimāla asins cirkulācija. Scintigrammā var arī atšķirt

M ā ja s

ā rsts

mirušus rētaudus no vēl dzī­ va sirds muskuļa slāņa, ko sauc par miokardu, kas vienīgi noteiktos apstākļos (spontāni vai atkarībā no slodzes) ir nonācis skābekļa badā. Atgādināsim, ka mio­ kardu veido sirds šķērssvītru muskulatūra. T ā biezums visās sirds daļās nav vienāds. Visbiezākā muskuļ kārta ir kreisajā kambarī, jo tas veic vislielāko darbu - dzen asi­ nis pa lielo asinsrites loku. Divreiz plānāka tā ir labajā kambarī, kas dzen asinis ti­ kai pa mazo asinsrites loku.


G rupa

K arte

12

67

Izm

eklēšana s u n ārstēšanas m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

Sird s m uskuļ a scin tig ra m m a Kā tiek izdarīta sird s m usk u ļa scintigrāfija? Pacientu apgrūtina tikai ne­ daudz. Rokas vēnā yiņam ievada radioaktīvo talliju. Tallijs sadalās pa visu orga­ nismu. Aptuveni piecus pro­ centus no tā uzņem sirds muskulis,. T ā kā plaušas šo vielu uzņem ļoti niecīgā daudzumā, iespējams labi novērtēt ueši sirds muskuli.

Sirds muskuļa scintigrammas robežas I z m e k lē ša n a n av b īs ta ­ m a, a p s ta r o ju m a dev a, ko r a d a radioaktīvais materiāls, ir minimāla. Tomēr ā r s ts n e g ū s t atbil­ d e s uz š ā d ie m jau tāju ­ miem: □ Kur tieši a t r o d a s k o ro ­ nārie sašau rin ā ju m i (s te n o z e s )? J K ād a ir to p a k ā p e ? □ K ād ā stāvoklī ir c a u r u ­ le, lai varētu pievienot š u n tu ? □ Cik liela ir sird s? Lai atbildētu uz šiem jautājum iem , ir n e p ie c ie ­ š a m a s papildu izm eklē­ š a n a s m e to d e s - t ā d a s kā k atetra ie v ad īš an a sirdī.

Ar g a m m a kameru iespējam s iegūt sirds muskuļa scintigrammu sērijas. Tas atvieglo noteikt precīzu diagnozi.

Radioaktīvi iezīmējas tikai tās muskuļa slāņa daļas, ku­ rās norisinās aktīva vielmai­ ņa. Starojumu, kas seko tūlīt pēc tallija uzņemšanas, re­ ģistrē ar gamma kameru, un dators to pārvērš attēlā.

Ko ā r s t s var k o n s ta tē t p ē c s ir d s m uskuļa s c in tig r a m m a s ? Ja parādās defekts, vienmēr paliek atklāts jautājums par to, vai runa ir par sarētotiem muskuļa audiem pēc infarkta vai par skābekļa deficīta ap­ gabalu. Nosaka arī tā sirds muskuļa apvidu, kas slodzes dēļ vairs netiek pietiekami labi apasiņots, kā arī sniedz norādījumus, vai sirds mus­ kulatūras apvidū pastāv vis­ maz neliela asins cirkulācija.

M

ājas ā r s t s

O trais uzņēm ums Lai saņemtu atbildi, pēc di­ vām līdz četrām stundām veic otro uzņēmumu. Tas tiek darīts tāpēc, ka tallijs, kura pussabrukšanas periods ir 73 stundas, divās līdz čet­ rās stundās no jauna ir sada­ lījies organismā. Tagad ārstam kļūst skaids: ja viņš novēro tādu pašu defek­ tu kā iepriekš, runa ir par miokarda rētu. Ja defekts ir papildinājies ar talliju, to sauc par pozitīvu redistribūciju, un tas nozīmē, ka dzīvs muskulis cieš no skābekļa trūkuma. Šādā veidā ārsti bieži iegūst atbildi uz jautājumu, vai, piemēram, būtu saprātīgi un lietderīgi veikt šuntēšanas operāciju vai arī vēl funkcionēt spējīgs ir esošais šunts.


Izm eklēšanas

u n ārstēšanas m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

K \rtf

G rupa

70

12

Termografija, vispārīgi Kas ir term ografija? Termografija nozīmē kāda priekšmeta vai ķermeņa sil­ tuma starojuma vizualizēšanu. T as var būt gan mākslīgs objekts, piemēram, māja, gan arī augs, dzīvnieks vai cilvēks. Medicīniskajā diagnostikā ar jēdzienu “termogrāfija” ap­ zīmē infrasarkano impulsu attēlojumu, kuru izstaro sil­ tuma lauki, kas ir izkliedēti pa visu cilvēka ķermeņa vir­ smu. Infrasarkanos impulsus vai nu nolasa tieši, vai arī tie tiek attēloti uz ekrāna t.s. siltuma attēla veidā. Jāatce­ ras, ka infrasarkanā staroju­ ma iegūšanai izmanto siltu­ ma starotājus, kas lielāko

Termogrāfiska u zņ ē m u m a izdarīšana - ar šo izm eklēšanas metodi iespējam s kontrolēt asinsvadu asinsapgādi.

daļu savas enerģijas atdod ar infrasarkano jeb siltuma sta­ rojumu.

Precīza tem peratūras mērīšana

SVARĪGI Termogrāfija ir p av isam n ek aitīg a iz m e k lē ša n a s m e to d e . Ārsts to var veikt, cik bieži vien ta s ir n e p ie c ie š a m s ; izm eklē­ ju m a m v ajad z īg s m az laika un ļoti ātri tiek ie g ū ts rezultāts. Šī m e to ­ d e ir sevišķi p ie m ē ro ta v ē ž a profilaktiskajā iz­ m e k lē š a n ā un slim ības g a ita s n o v ēro ša n ai.

Termogrāfijas rezultāti ir ļoti precīzi. Proti, ar šo me­ todi iespējams konstatēt temperatūras atšķirības līdz 0,08 grādiem pēc Celsija. Bez tam izstarojums atbilst: no vienas puses - organisma asiņu saturam, no otras - au­ du vielmaiņai. Uzskatot to par galveno atskaites punk­ tu, var secināt, ka tempera­ tūras atšķirības rodas atšķirī­ gas asinsvadu asinsapgādes dēļ. Zema temperatūra no­

M

ājas .ā rsts

rāda uz asinsapgādes traucē­ jumiem, bet augstāka tem ­ peratūra dod iespēju konsta­ tēt iekaisumu vai iekaisu­ mam līdzīgu saslimšanu.

Kā tiek veikta term ogrāfija? Ja ārsts vēlas saskatīt siltu­ mu, ko ražo un izstaro cilvē­ ka ķermenis, ir šādas iespē­ jas: lietot teletermogrāfiju vai izmantot plašu termogrāfiju.

Teleterm ogrāfija Teletermogrāfijas gadījumā infrasarkanais starojums, ko


G rupa

K arte

12

70

I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

Termogrāfijā, vispārīgi plati, un to iespējams nofo­ tografēt. Pēc tam, izmanto­ jot speciālu krāsu skalu, ie­ spējams iegūtajā attēlā no­ lasīt fiksētās atšķirīgās tem­ peratūras.

izstaro ķermeņa virsma, ar speciālu infrasarkano kame­ ru tiek fiksēts vai nu meln­ baltā, vai krāsainā veidā un attēlots uz monitora. Iegūto attēlu iespējams ari izdrukāt vai saglabāt digitālā veidā. Turklāt atšķirīgie toņi, resp., krāsas, atbilst dažādām tem­ peratūras pakāpēm. Krāsai­ najā termogrāfijā aukstās ķermeņa daļas parādās zilga­ nos toņos, bet augstāka tem ­ peratūra tiek attēlota pieau­ gošā tonējumā - no zaļas uz sarkanu un dzeltenu, līdz pat

Nepieciešami papildu izmeklējumi Ar term ogrāfiju ārsts var k o n sta tē t arī visniecī­ g ā k ā s te m p e r a tū ra s atšķirības o rg a n ism ā , k as n o r ā d a uz noteik­ tā m slim ības ainām . Taču ar to n av pietieka­ mi, lai noteiktu galīgo diagnozi. Jo , p ie m ēra m , ar term ogrāfiju n av ie­ s p ē ja m s atšķirt iekaisu­ m u n o au d z ē ja . Tātad rezultāti, ko ā r s ts ie g ū st ar term ogrāfijas m e to ­ di, viņam ir jā p re cizē un jā ap stip rin a ar ci­ tā m iz m e k lē š a n a s m e ­ to d ē m .

K am k alp o te rm o g rā fijā ?

Sievietes ķerm eņa a u g šd aļa s termogrāfijā: zilās vietas ir aukstas; zaļās, sa rk a n ās un dzeltenās virsmas ir siltas; baltās d aļas - karstas. Šeit a s in s a p g ā d e ir visspēcīgākā.

baltai (ļoti augstas tempera­ tūras gadījumā). Runājot par melnbalto ter­ mogrāfiju: jo baltāka ir kā­ da vieta, jo augstāka ir tem­ peratūra, un otrādi - tumši ēnojumi atbilst zemākai temperatūrai.

Plašu termogrāfijā Ja ārsts lieto plašu term ogrā­ fiju (to sauc ari par kontakttermogrāfiju), viņš pie iz­ meklējamās ķermeņa vietas pieliek ar noteiktiem šķidra­ jiem kristāliem pildītu plati vai foliju. Šķidrajiem kristā­ liem piemīt īpašība dažādu temperatūru iespaidā atainot dažādas krāsas. Tātad siltu­ ma starojums iedarbojas uz

M

āj as ā r s t s

Termogrāfiju ārsts parasti izdara, ja izmeklēšanas gaitā ir radušās aizdomas, ka pa­ cientam ir pavājināta arte­ riālā apasiņošana. Ar term o­ grāfiju viņš var konstatēt, vai šis pieņēmums ir pamatots. Ja arteriālā apasiņošana pa­ tiešām ir pavājināta, siltuma starojums ir būtiski paze­ mināts.

Iekaisumi un audzēji Bez tam ar termogrāfiju ārsts var konstatēt ari iekai­ sumu procesus un audzējus, pirmām kārtām jau krūts dziedzera audzēju sievie­ tēm. Lai laikus diagnosticētu krūts vēzi, termogrāfijā pat ir labāk piemērojama iz­ meklēšanas metode nekā mamogrāfija. T ā kā ļaun­ dabīgie audzēji producē daudz siltuma, iespējams konstatēt ari ļoti mazu au­ dzēju.


Izm eklēšanas

u n ārstēšanas m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

K arte

G rupa

76

12

Vairogdziedzera sonografija Kas ir v a iro g d z ie d z e ra sono g rā fija ? Vairogdziedzera sonogrāfija ir izmeklēšanas metode, iz­ mantojot ultraskaņu, kad uz monitora var ieraudzīt vai­ rogdziedzera attēlu. Tādējādi iespējams iegūt precīzu šī hormonu dzie­ dzera novietojuma, lielu­ ma un dažādo audu īpašību ainu. Taču tikai ar šo informāciju vien nepietiek, lai noteiktu vairogdziedzera funkciju traucējumus. Ja sonogrāfijas rezultāti lieci­ na par iespējamiem būtis­ kiem, slimnieka veselību traucējošiem faktoriem, ārsts nozīmē arī tālākus izmek­ lējumus, piemēram, scintigrāfiju. Sonogrāfijas īpašā priekšro­ cība - tā nemaksā dārgi un to var veikt ātri un bez iepriek­ šējas sagatavošanās, tādējādi pacientam tiek aiztaupītas

LIETOJUMS □ V airo g d ziedzera funkciju tra u c ē ju ­ mi □ V airo g d ziedzera audzēji □ Cistu v e id o š a n ā s

Balsenes apvidu apziež ar gēlu un tad ar a p a rāta zo n d e s galviņu vairākkārt izpalpē.

sāpes vai citas nepatīkamas sajūtas. Rentgenuzņēmumi un scintigrāfija ir daudz precīzāki izmeklējumi, taču, izmeklē­ jot ar sonogrāfijas metodi, var izvairīties no jebkādas apstarošanas. Tāpēc vairog­ dziedzera sonogrāfiju var iz­ darīt, cik bieži vien pacients vēlas. Rentgenuzņēmumi ir vieni no būtiskākajiem slimību diagnostikā. Rentgenoloģijai piesaistītas citas līdzīgas iz­ meklēšanas metodes - sono-

M

ā jas ā r s t s

grāfi ja, datortomogrāfija un angiogrāfija - invazīva iz­ meklēšana ar kontrastvielām. Katra no tām pēta savus au­ du veidus - papildinot vai aizvietojot viena otru. Atbil­ dēm uz izmeklējumiem ir plašs diapazons.

Kā d a r b o j a s so n o g ra fija s aparāts? Izmeklēšana tiek veikta ar ultraskaņas aparātu. Aparāta galviņas kristāls ar īsiem in-


G rupa

Izmeklēšanas

12

u n ārstēšanas m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

Vairogdziedzera sonografija tervāliem sūta ultraskaņas signālus un pēc brīža uztver to atbalsi. N o uztvertās atbalss stipru­ ma un nobīdes laikā starp noraidīšanu un uztveršanu dators izskaitļo attēlu (sonogrammu), ko pārnes uz monitoru. Sonogrammu ir iespējams arī izdrukāt, lai to varētu pievienot slimības vēsturei. T ā kā katrs atšķirīgais šūnu veids rada arī atšķirīgu atbal­ si, pamatojoties uz sonogrammas attēlu vai izdruku, precīzi var izmērīt, cik liels ir

Vai vairogdziedzera sonogrāfija ir bīstama? ©

Izm e k lē š a n a norit b ez b la k u s p a rā d īb ā m . Tā kā pirm s iz m e k lē š a n a s nav jā s a ņ e m injekcija un nav v ajad z īg a ī p a š a s a g a t a ­ v o š a n ā s , šī p r o c e d ū ra norit b e z s ā p ē m . Vienīgi viegls sp ie d ie n s, kad ārs ts u ltra sk a ņ a s z o n d e s galviņu u z s p ie ž uz ā d a s , n o teik to s a p s tā k ļo s ir d ie z g a n n ep a tīk a m s. Diemžēl no tā izvairīties nevar: s ta rp a p a r ā ta g a l­ viņu un ā d u nedrīkst a tra stie s g aiss, jo ta s reflektē u ltra sk aņ a s vilnus.

Tā izskatās normāla vairog­ dziedzera labā daiva gareniskā griezumā.

vairogdziedzeris, un noteikt, vai atšķirīgo audu sadalījums atrodas normas robežās. Bez tam ir iespējams konsta­ tēt vairogdziedzera slimības, piemēram, iekaisumu vai cis­ tas, tātad ar šķidrumu pildī­ tus dobumus, kā arī vairog­ dziedzera audzējus. Ka izdara v airog­ d z ie d z e ra sonogrā fiju ? Lai veiktu šo izmeklējumu, pacientam tikai jāatbrīvo kakls no apģērba un jāieņem vieta uz krēsla vai kušetes. Pēc tam ārsts ieziež balsenes apvidu ar gēlu, lai nodroši­ nātu labāku skaņas vadā­ mību. T ad ārsts novieto mikrofona

M

āj as ā r s t s

formas aparāta galviņu pie kakla un vispirms cenšas ie­ tvert vairogdziedzeri visā tā garumā. Šim nolūkam nepieciešams mikrofona galviņu vairākkārt virzīt turp un atpakaļ pa kak­ la apvidu, tajā pašā laikā mai­ not ultraskaņas stiprumu, lai uz ekrāna visas orgāna virs­ mas iegūtu iespējami izteik­ smīgas un asas kontūras. Ek­ rānā redzamos attēlus var arī izdrukāt. Vairumā gadījumu viss iz­ meklēšanas process ilgst tikai dažas minūtes, jo vairogdzie­ dzeris ir novietots ļoti tuvu zem ķermeņa virsmas un to nenosedz citi orgāni.

Cik precīza ir vairogdziedzera sonogrāfija? Ārsts, k a s ir ieguvis p ie­ tiek am u pieredzi, p ē c v airo g d z ie d z e ra s o n o ­ grāfijas attēla precīzi n o ­ s a k a , vai izm eklējum a rezultāts izraisa b a ž a s un vai ir n e p iec iešam i tālāki izmeklējumi. Ir ie­ s p ē ja m s precīzi k o n s ta ­ tēt p a t ļoti m a z u a u d z ē ­ ju. Lai n o sk aid ro tu , vai ta s ir la b d a b īg s vai ļa u n ­ d a b īg s, jāveic arī citi izmeklējumi, p ie m ēra m , jāizm eklē asin is un a u d u p araugi.


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

Karte

G rupa

77

12

Vispārējās izmeklēšanas metodes I: sirds, asinsrite Kas ir s ir d s un a s in s r ite s izm e k lē š a n a ? Ja pie ārsta veic organisma vispārējo izmeklēšanu, tātad, kā saka, no galvas līdz kājām, ārsts izmeklēs arī sirds un asinsrites funkcijas. Šie iz­ meklējumi parasti ir arī sā­ kuma izmeklējumi, ja ir aiz­ domas par sirds un asinsrites sistēmas saslimšanu vai ci­ tām slimībām, kas noslogo sirdi vai asinsriti. Sirds un asinsrite jāizmeklē arī tad, ja tiek plānota operā­ cija vai kāda cita sarežģīta iejaukšanās. T ā kā daudziem medikamentiem ir blakusie­ darbības uz sirdi un asinsriti,

Citi izmeklējumi Vispārējie sird s un a s in s v a d u izmeklējumi diem žēl d o d tikai s ā k o t­ n ē jo s n o rād īju m u s p ar noteiktām slim ībām vai ie sp ē ja m ie m funkciju trau c ēju m ie m . Galīgo diag n o zi noteikt vēl n e ­ var. Lai to izdarītu, ir n e p i e c ie š a m a s laboratoriskas a s in s an a līz es un tālāki slēdzieni, k a s ie­ g ū stam i, izdarot r e n tg e ­ nu, scintigrāfiju vai iz­ meklējot ar u ltraskaņu, v ajad z īb as g a d īju m ā arī veicot katetrizāciju.

Ar veloergometru - speciālu aparatūru slo d zes dozēšan ai - ārsts p ēc EKG var pārbaudīt sirds darb asp ēju rezerves.

pirms šādu līdzekļu nozīmē­ šanas pacients ir nopietni jāizmeklē, lai izvairītos no iespējamiem riska faktoriem.

Kā veic s ir d s un a s in s r ite s iz m e k lē ša n u ? Atsevišķas sirds un asinsrites funkcijas tiek izmeklētas ar dažādām metodēm. Vien­ kāršākā no tām ir pulsa mē­ rīšana.

Pulsa mērīšana Katrā sirds saraušanās reizē uz īsu brīdi asinsvados pa­ augstinās spiediens. Tam

izsekot ir iespējams pēc pul­ sa sitieniem. Vietās, kur pulsa artērijas novietojušās mvu ķermeņa virsmai, pulsu var sajust - piemēram, uz kakla artērijas vai apakšdel­ ma iekšpusē tieši virs plauk­ stas. T ad, kad ārsts jūt pulsu, viņš ne tikai skaita, cik sirdspuk­ stu ir minūtē, bet arī izseko pulsa sitienu kvalitātei. Vienlaikus tiek noteikts, vai pulss ir ciets, liels, pilns, sa­ sprindzināts, mazs, ātrs vai vienmērīgs. Šīs ziņas sniedz jau pirmos pieturas punktus par pacienta iespējamo vese­ lības stāvokli.


G rupa

K arte

12

77

I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

Vispārējās izmeklēšanas metodes I: sirds, asinsrite rijā. Pie noteiktiem trok­ šņiem tiek mērīts spiediens.

Kas ir pulss? Tas ir perio­ disks asinsvadu sienu viļņo­ jums, ko rada tilpuma, spie­ diena, asins plūsmas ātruma svārstības un artēriju sienu elastība. Izšķir arteriālo un vēnu pulsu. Sataustīt var ar­ teriālo pulsu.

EKG

Izklausīšana Tālāku svarīgu informāciju iegūst, izklauvējot krūškurvi kreisajā priekšējā krūšu apvi­ dū un ar stetoskopu izklau­ sot sirdi. Pēc klauvējienu trokšņiem ārsts var noteikt sirds lielumu. Ar stetoskopu viņš dzird trokšņus, kas ro­ das sirds muskuļa, sirds vār­ stuļu un asins plūsmas rezul­ tātā. Ar šo izmeklēšanu gal­ venokārt tiek iegūti norādī­ jumi par sirds vārstuļu de­ fektiem. Šim nolūkam ārsts

Pat p e ld ē ša n a s laikā ar radio­ raidītāja starpniecību vai izdarīt EKG.

stetoskopu pieliek pie pie­ ciem precīzi noteiktiem punktiem virs un blakus sir­ dij. Ja kāds patoloģisks process bojā sirds vārstuļus, asinis nevar normāli plūst cauri sirdij un rodas smagi traucē­ jumi visā asinsrites sistēmā.

Asinsspiediena mērīšana

Vai sirds un asins­ vadu izmeklējumi ir nepatīkami? Izm eklējum iem vienīgi ir n e p ie c ie š a m s , lai tik­ tu a t s e g t a ķ e r m e ņ a a u g š d a ļa , kur ā r s ts v a ­ rētu pielikt s te to s k o p u vai EKG elek tro d u s. Citādi šie izmeklējumi n e p r a s a īp a š u s a p s tā k ­ ļus. Tālab tie n av n e d z nepatīkam i, n e d z s ā ­ pīgi.

Ar asinsspiediena mērāmo aparātu ārsts var noteikt, ar kādu spiedienu sirds sūknē asinis cauri ķermenim. Ar to viņš iegūst vērtīgus izskaid­ rojumus par sirds darbaspē­ jām un asinsvadu stāvokli ķermenī. Lai izmērītu asinsspiedienu, ārsts uz pacienta augšdelma uzliek piepūšamu manšeti un to piepumpē. Kad gaisa plūsma atkal tiek pazeminā­ ta, ar stetoskopu klausās trokšņus elkoņa pulsa artē­

M

ājas ā r s t s

Sava darba ciklā sirds raida elektriskus impulsus, tāpat arī nervi, kas izraisa sirds­ pukstus. Šīs strāvas var uz­ tvert dažādās krūškurvja vietās un ar mēraparātu attē­ lot elektrokardiogrammas (EKG) veidā. Ar EK G ārsts izdara secinā­ jumus par sirds muskuļa stā­ vokli un iespējamām saslim­ šanām, par sirds ritm u un virkni citu slimību. EK G ir viena no galvena­ jām sirds izmeklēšanas me­ todēm.

Ergometrija Ar veloergometru - speciālu aparatūru slodzes dozēša­ nai - izmeklēšanas laikā var reģistrēt EKG. Tādējādi ārsts var izmērīt, vai sirds muskulis slodzes gadījumā reaģē pareizi un kādas ir tā darba spēju rezerves. Izmek­ lējumu sauc arī par slodzes EKG.

Vai sirds un asinsvadu izmeklējumi ir bīstami? Veicot šos izmeklējumus, netiek izmantoti ne medika­ menti, ne arī citas iejauk­ šanās, tāpēc izmeklējumi ir pilnīgi nekaitīgi un nav bīs­ tami.


Izm

eklēšana s u n ārstēšanas m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

Karte

G rupa

78

12

Vispārējās izmeklēšanas metodes II: plaušas, krūškurvis Kas ir krūškurvja un p lau šu izm e k lē š a n a ? Ja pacients sūdzas par klepu, elpas trūkumu, sāpēm ieel­ pas laikā vai līdzīgiem sim­ ptomiem, tam cēlonis var būt dažādas slimības vai traucējumi. Tikai pēc vispā­ rējas krūškurvja un plaušu izmeklēšanas ārsts ir ieguvis pietiekami apstiprinātus iz­ meklējumu rezultātus, uz kuriem pamatojoties, viņš var noteikt diagnozi vai ari izmantot specializētas iz­ meklēšanas metodes. Izmeklēšanas mērķis ir atklāt plaušu un bronhu slimības, kā ari ribu un pleiras bojāju-

Bronhoskopija Tāpat kā citos ķ e r m e ņ a d o b u m o s arī p la u š ā s ir ie s p ē ja m s ieskatīties ar sp e ciā lu iz m e k lē š a n a s ierīci - e n d o s k o p u . N e s ā p īg ā iz m e k lē ša n ā ā r s ts c a u r muti vai d e g u ­ nu ie v ad a e lp v a d ā līdz b ro n h ie m tievu caurulīti. Ar o p tik as palīdzību ā r s ts var ap lūk o t a u d u s un v a ja d z īb a s g a d īju m ā ar sp e ciā lie m p ie d e ru ­ m iem p a ņ e m t a u d u p a ­ rau g u s.

Izklauvēšanu ārsts izdara, ar saliekta pirksta galu klaudzinot pa m uguru vai krūškurvi, un p ēc tam analizē rad u šo s trokšņus.

mus. Bez tam ārsts pārbau­ da, vai plaušu kapacitāte ir pietiekama, lai organismu visu laiku apgādātu ar ne­ pieciešamo daudzumu skā­ bekļa.

Aizdomīgi trokšņi Starp citu, šajā izmeklēšanā ārsts gūst informāciju ne tikai par plaušām. Dažkārt viņš uzzina ari, vai sirds fun­ kcionē nevainojami, vai arī tā rada aizdomīgus trokšņus. Izmeklējot krūšu dobumu, ārsts līdztekus šiem izmek­ lējumiem saklausa arī sirds toņus, jo, kā zināms, sirds atrodas krūšu dobumā.

M

ā jas ā r s t s

K ādus izm eklējum us izdara? Lai izmeklētu elpošanas or­ gānu stāvokli un to funkcio­ nēšanas veidu, vispārējā iz­ meklēšanā ārstam nav obli­ gāti nepieciešams ieskatīties ķermeņa iekšienē. Viņš, lai noteiktu diagnozi, izvērtē trokšņus, kas rodas elpojot, kā arī izklauvē krūškurvi. Bez tam, lai izvērtētu plauši un krūškurvja stāvokli, no­ zīmīgus datus ārsts iegūst n< rentgenuzņēmumiem un plaušu funkcionēšanas tes­ tiem.


G rupa

Karte

12

78

I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

Vispārējās izmeklēšanas metodes II: plaušas, krūškurvis Apslāpēts tonis ir norādī­ jums par šķidruma uzkrā­ šanos, savukārt dobji toņi var rasties pleiras iekaisuma dēļ.

Ka veic izm eklējum us? Pēc tam kad ārsts ir iepazi­ nies ar slimības vēsturi, viņš vispirms novēro, kā pacients elpo. Pirmos secinājumus ārsts var izdarīt, vērojot pa­ cienta ķermeņa stāju, elpo­ šanas dziļumu un biežumu. Svarīgs ir arī veids, kā pa­ cients elpo. Ja cilvēks acīm redzami tam patērē daudz spēka, viņam, iespējams, ir sašaurināts elpvads, bronhi vai plaušu alveolas. Savukārt uzpūsts, mucas formas krūš­ kurvis norāda uz plaušu emfizēmu. Novērošanas laikā ārsts kā pirmo pamana, vai pacients elpo pareizi. Daudzi cilvēki elpo tikai ar krūškurvi un elpošanā neiesaista vēderu. Šā iemesla dēļ plaušās bieži vien nenokļūst pietiekams daudzums svaiga gaisa. Sva-

Elpošanas frekvence J a cilvēks elp o normāli tā ta d n e ļoti dziļi, n e arī ļoti sekli - , viņam m inū­ te s laikā 16 līdz 20 rei­ z e s jāievelk g aiss. Fizis­ k a s p ie p ū le s g a d īju m ā cilvēks izdara p at līdz 60 e lp a s vilcieniem minūtē.

Rentgens

Lai pārbaudītu plaušu kapacitā­ ti, pacients caur iemuti pūš m ēraparātā.

rīgi ir arī tas, vai pacients elpo caur degunu, kas ir pa­ reizi, vai arī caur muti.

Izklauvēšana un izklausīšana Ar stetoskopu katrā no plau­ šu daivām ārsts saklausa trokšņus, kas elpošanas laikā rodas plaušās un bronhos. Veselam cilvēkam troksnis plaušu daivās līdzinās skuj­ koku meža šalkšanas trok­ snim, savukārt bronhos var sadzirdēt asu, augstu trok­ sni. Iekaisumu vai citu bojā­ jumu dēļ var rasties gārdzo­ ši, svilpjoši, dobji vai rūcoši toņi. Izklauvēšanu ārsts izdara, ar saliekta rādītājpirksta vai vi­ dējā pirksta galu klauvējot pa krūškurvi, un pēc tam analizē dzirdamos trokšņus. Tiem ir jāskan dziļi un skaļi.

M

ā jas ā r s t s

Rentgenuzņēmumos pēc dažādi tumšiem pelēkiem toņiem ārsts var konstatēt precīzu vienas un otras plau­ šas, kā arī bronhu izmērus un lokalizāciju. T ā kā plauša ir ļoti bieza un atrodas segtā stāvoklī, plaušu rentgenuzņēmumus vienmēr izdara dažādos virzienos. Uzņēmumos var konstatēt bojājumus, ko izraisījuši au­ dzēji, iekaisumi, šķidruma uzkrāšanās vai plaušu saplakšana, kā arī citus. Ja rentgenuzņēmums ne­ sniedz nepārprotamu rezul­ tātu, atkarībā no apstākļiem lieto tādas izmeklēšanas me­ todes kā kompjūtertomogramma un plaušu scinti­ gramma.

Plaušu funkcionēšanas tests Ar mēraparātiem (piemē­ ram, spirometru), kuros pa­ cientam ir jāiepūš caur ie­ muti, tiek konstatēts, kāda ir plaušu kapacitāte (gaisa ietilpība) un ar kādu spēku cilvēks elpo.


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Izmeklēšanas metodes

K a r te

G r u pa

79

12

Vispārējās izmeklēšanas metodes III: vēders, taisnā zarna Kā veic v ē d e ra izm e k lē š a n u ? Vispārējā izmeklēšanā ārsts izpalpē vēdera sienu. Viņš pārbauda, vai vēdera iekšējie orgāni nav palielinājušies un vai, uzspiežot uz vēdera, pa­ cientam netiek izraisītas sā­ pes, kas liecina par bojāju­ miem. Precīza vēdera telpas un tur izvietoto orgānu izmeklē­ šana prasa nopietnāku m e­ tožu lietošanu un lielākus izdevumus. Ja grib precīzi izzināt vēdera dobuma stā­ vokli, mūsdienās izmanto laparoskopu - speciālu apa­ rātu, ko ievada vēdera dobu-

Pelviskopija S p e c iā la v ē d e r a d o b u ­ m a iz m e k lē š a n a s m e to ­ d e ir ie g u rņ a e n d o s k o pija (pelviskopija). To g alv en o k ārt lieto sievie­ te s iekšējo d zim u m o r­ g ā n u s a s lim š a n a s g a ­ dījumā. Pelviskopija kalpo n e tikai iz m e k lē š a ­ nai, ar to ie s p ē ja m s arī paņem t audu paraugus un p a t veikt nelielu ie­ ja u k š a n o s , p ie m ēra m , likvidēt s a a u g u m u s ol­ v ad ā .

Vienkāršā vēd era izmeklēšanā ārsts parasti p ā rb a u d a arī vēdera refleksu.

mā, caurkļūstot vēdera sie­ nai. Lai instrumentu varētu lie­ tot, vispirms ar speciālu kanīli vēdera dobumā iepūš oglekļa dioksīdu vai slāpek­ ļa oksidolu (tā saucamo smieklu gāzi). T ā rezultātā vēdera siena it kā paceļas, un tad caur to tiek ievadīts laparoskops. Pacients pirms šī izmeklē­ juma saņem pilnu narkozi, tāpēc sāpes nejūt. Ārsts caur laparoskopu var tieši aplū­ kot vēdera dobuma orgānus - līdzīgi kā izmantojot tāl­ skati.

M

ājas ā r s t s

Ko ko n sta tē , izmeklējot v ē d e ra d o b u m u ? Ārsts var lokalizēt bojājumu; aknās, žultspūšļa daļās, liesā un sānu vēderplēvē. Ar lapa­ roskopu var ieskatīties arī kuņģa priekšējā sienā un zarnu daļās. Vēdera caurskates laikā la­ paroskopu var izmantot arī, lai paņemtu audu paraugus, kurus pēc tam var izmeklēt mikroskopiski. Apskates lai­ kā var arī veikt ārstēšanu izdarīt mazinvazīvas iejauk­ šanās vēdera dobuma iekšē­ jos orgānos.


G

rupa

12

K a rte

I zm ek lēša n a s u n ārstēša n a s m e t o d e s

79

Izmeklēšanas metodes

Vispārējās izmeklēšanas metodes III: vēders, taisnā zarna Kā izmekle ta isn o z a rn u ? Par taisno zarnu (rectum) medicīnā uzskata 15-20 cm garu pēdējo zarnas posmu. Vienkāršākā izmeklēšanas metode ir taisnās zarnas izpalpēšana ar rādītājpirkstu. Ārsts pirkstu, kas ieziests ar Ar rektoskopu ārsts izmeklē taisno zarnu.

Laparoskops un rektoskops Izmeklējumi ķ e r m e ņ a ie k šien ē tiek veikti ar e n d o s k o p u . Tā ir cieta vai lo k a n a caurulīte, kurā ie b ū v ēta o p tisk a s is tē m a - vai nu no tra­ dicionālajām stikla lē­ c ā m un prizm ām , vai arī no stikla šķ ie d rā m . Ārsts c a u r okulāru var aplūkot m ē rķ a o r g ā n u s , novieto­ jot uz o k u lā ra kam eru, var p a t iegūt foto un vi­ d e o u z ņ ē m u m u s . Endos k o p s d o d ārkārtīgi p r e ­ cīzu padziļinātu attēlu. Ā rstam ir ie s p ē ja m s s a ­ skatīt visu, k a s notiek b a rīb a s v a d ā , kuņģī, divp ad sm itp irk stu za rn ā, un tā d ējā d i noteikt precīzu slim ības diagnozi. Iz­ m eklējot ta is n o zarnu, lieto re k to sk o p u , izmek­ lējot v ē d e r a d o b u m u la p a ro s k o p u .

slīdvielu, ievada anālajā atve­ rē un iespiežas līdz taisnajai zarnai. Savukārt pacientam tā ir jāspiež līdzīgi kā vēdera izejas laikā. Cita svarīga taisnās zarnas izmeklēšanas metode ir rektoskopija. Rektoskopa cau­ rulīti var ievadīt taisnajā zar­ nā līdz pat 30 cm dziļi. Lai tas notiktn vienkārši un bez sāpēm, pacients vai nu guļ uz sāniem, vai arī tup uz ceļ­ galiem, vienlaikus atspiedies uz elkoņiem, vai arī guļ uz muguras ar izplestām un pievilktām kājām. Rekto­ skops dod ārkārtīgi precīzu padziļinātu attēlu, tādējādi ārstam iespējams saskatīt visu, kas notiek zarnā, un noteikt precīzu slimības dia­ gnozi. Izmeklēšanas laikā taisnā zarna tiek piepildīta ar gāzi

M

āj as ā r s t s

un atrodas neliela spiediena iespaidā. Ko ko n sta tē , izmeklējot ta is n o z a rn u ? Ar pirkstu izpalpējot anālo atveri, ārsts var konstatēt tajā esošās izmaiņas, piemē­ ram, hemoroīdus vai anālo ekzēmu. Savukārt lielajā rektālajā iz­ meklēšanā tiek pārbaudīts slēdzējmuskuļa spriegums, sieniņu stāvoklis un taisnās zarnas diametrs. Ir iespējams izpalpēt un novērtēt ari prostatu (vīriešiem) un ol­ nīcas un dzemdi (sievietēm). Rektoskopiju galvenokārt izmanto, ja ir aizdomas par ļaundabīgu audzēju, kā arī, lai diagnosticētu citas taisnās zarnas saslimšanas.


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

K artf.

82

G

rupa

12

Amputacija Kas ir a m p u ta c ija ? Katrai cilvēka ķermeņa daļai ir noteikti uzdevumi, tādēļ tā patiesībā ir neaizstājama. Taču var notikt, ka kāda ķermeņa daļa ir jānoņem. Šo apzināto kādas ķermeņa daļas noņemšanu mediķi sauc par ķirurģisko amputāciju. Dažreiz kāda ķermeņa daļa, piemēram, kāja, atdalās nelaimes gadījumā gūto sa­ vainojumu dēļ - tad runā ar traumatisko amputāeiju.

Kad ir n e p ie c ie š a m a a m p u tā c ija ? Amputāeiju izdara tikai tad, ja tā glābj pacienta dzīvību. Ķirurģiskā amputācija ir ne­ pieciešama galvenokārt šā­ dos gadījumos:

Fantoma sāpes C ietu šais vēl ilgi p ē c a m p u tā c ija s var just s ā ­ p e s vairs n e e s o š a j ā ķ er­ m e ņ a d a ļā (fantom a s ā p e s ) . C ietu šaja m ir stip ra s s ā p e s arī ta d , ja a m p u tā c ija s stu m b rā pārg riez tā n erv a g alā r o d a s u z p ū š a n ā s (a m ­ p u tā cijas neirom a).

Amputācija tiek veikta tā, lai, piemēram, ar kājas stum bru varētu kustināt protēzi.

Sadragašana Ja negadījuma rezultātā kāda ķermeņa daļa, piemēram, roka, ir sadragāta un to nav iespējams restaurēt un izār­ stēt, tā ir jānoņem.

Embolija Par emboliju sauc asinsvadu vai limfvadu aizsprostojumu. Ja kāda ķermeņa daļa ir sa­

M

ā jas ā r s t s

vainota, tajā var veidoties asins receklis, kas aizkavē asins plūsmu. Asinis netiek pievadītas, tāpēc audi at­ mirst. Ja asins receklis atrau jas no savas rašanās vietas, tas ar asins straumi tiek aiz­ nests uz priekšu, bieži vien līdz tālu novietotam orgā­ nam. Receldis nosprosto asins plūsmu, kam sekas ir


G

K arte

rupa

I zm ek lēša n a s

12 82

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Amputacija šā orgāna, piemēram, plau­ šu, pārstāšana funkcionēt. Cietušā dzīvība ir apdraudē­ ta. Abos gadījumos ķermeņa daļa ir jāamputē, lai nevarē­ tu rasties embolija vai no tās varētu izvairīties.

Gangrēna Arī gadījumos, ja sākusies gangrēna, skartā ķermeņa daļa ir jāamputē, jo audi ir atmiruši. Gangrēna bieži ro­ das endartrīta un ateroskle­ rozes beigu stadijā, kad ar­ tērijas sašaurinās un locekļi neliek pieliekami apgādāti ar arteriālajām asinīm. T am se­ ko audu barošanās traucēju­ mi, ko pastiprina asinsvadu spazmas un tromboze. Šāda gangrēna visbiežāk rodas kājās.

SVARĪGI Lai iesp ējam i efektīvi pie ro k as vai k ājas s tu m b ra varētu p ie lāg o t protēzi, ir svarīgi, ku rā vietā a m p u ­ tējot ir pārgriezts. J a a m ­ p u tē ta d a ļa kājas, p ro ­ t e z ē š a n a i p ie m ē ro ta ir tikai vieta tieši z e m ce ļ­ g a la un a u g š s tilb a v id ē­ jā līdz a u g š ē jā daļa. J a a m p u tē t a roka, p r o te z ē ­ ša n a i p ie m ē r o ta s ir g a n ­ drīz v isa s vietas līdz p at a u g š d e lm a kaula galam .

Dzīvību apdraudošas slimības Amputācija var būt nepie­ ciešama, ja slimība apdraud cilvēka dzīvību. Piemēram, dažreiz nav iespējams izvai­ rīties no visas krūts amputācijas, ja tajā izveidojies ļaun­ dabīgs audzējs. Ja audzējs ir kuņģī, jāizņem kuņģis. Daļē­ ja amputācija ir neizbēgama arī tuberkulozes un smagas infekcijas gadījumā.

Kā tiek izdarīta am p u tā c ija ? Pirms amputācijas precīzi nosaka, kur un kā ķermeņa daļa tiks atdalīta. Kritērijs ir savainojuma vai saslimšanas apjoms. Bez tam ir jāparedz, kā pēc operācijas varēs vis­ piemērotāk pielāgot protēzi, kā to varēs vislabāk darbināt ar vēl atlikušo locekļa daļu amputācijas stumbru. Lai nodrošinātu optimālu arnputācijas stumbru, audu slāņus atdala cini pēc cita - t.s. kinetoplastiskā amputācija ar mīksto audu plastiku stum­ brā, lai palielinātu strumbra vai protēzes kustību ampli­ tūdu. T aču dažreiz, it īpaši neat­ liekamos gadījumos, ķerme­ ņa loceklis jānoņem ātri - ar vienu vienīgu, gludu griezu­

mu. Tas ir t.s. cirkulārās am­ putācijas veids, visus locekļa audu slāņus pārdalot vienā, locekļa asij perpendikulārā plāksnē, it kā nocērtot ar gil­ jotīnu. Mēdz būt arī gadīju­ mi, kad amputēšana notiek locītavā (eksartikulācija).

Ā r s tē š a n a p ē c a m p u tā c ija s Pēc tam kad amputēta kāda ķermeņa daļa, vispirms ir jādziedē amputējot radītās brūces. Pēc tam veic citus ārstnieciskos pasākumus. Piemēram, amputētu krūti var “aizstāt” ar mākslīgu pil­ dījumu. Ja ir amputēta taisnā zarna, tiek izveidots mākslī­ gais zarnas izvads. Ja ampu­ tēta roka vai kāja, pēda vai plauksta, pēc amputācijas pats cietušais sev var daudz palīdzēt. Viņam jārūpējas, lai uz amputācijas stumbra nerastos ādas noberzumi, ik dienas tas jātīra.

Spēja funkcionēt Visu šo pasākumu mērķis ir padarīt amputācijas stumbru spējīgu darboties un saga­ tavot to protēzes uzlikšanai. Šeit minami arī kustību vin­ grinājumi un masāžas. Pēc protēzes pielāgošanas pa­ cientam, ilgstoši vingrinot, iemāca to kustināt.

d M

ājas ā r s t s

P5


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

K artf

G rupa

83

12

Antibiotikas Testa rezu ltāts: piecas antibiotikas ir iedarbo­ jušās, divas (sarkana un zila) ne. Baktērijas aug tālāk.

Lai konstatētu, k ād a antibiotika jāizmanto pret noteiktu slimības ierosinātāju, laboratorijā veic reakciju testus. Šajā nolūkā urīna pilienus uznes uz b arotnes (pa kreisi) un pievieno d a ž ā d ā s antibiotikās s a ­ m ērcētas papīra strēmelītes (vidū). Pēc kāda laika ir iespējam s konstatēt, kuros p ara u g o s baktērijas ir a u g u š a s tālāk un kuros a u g š a n a nav notikusi (pa labi).

UZMANĪBU! Visas antibio tikas (bez izņēm um a) ir r e c e p š u m ed ik am en ti - t ā s p ie ­ d e r pie v is i e d a r b īg ā k a ­ jiem zāļlīdzekļiem, ku­ ru s drīkst lietot tikai precīzi s a s k a ņ ā a r ā r ­ s ta norādījum ie m . P a t­ vaļīgi e k s p e rim e n ti var izraisīt s m a g a s b l a k u s ­ ie d a rb īb a s . Stingri ie­ vērot ā r s ta n orādīju­ m u s ir jū su iz v e se ļo ­ š a n ā s in te r e s ē s.

Kas ir antibiotikas?

rošanos un attīstību vai pat tos iznīcina.

Nosaukums ir no grieķu va­ lodas mākslīgi veidots vārds, un tas nozīmē ‘dzīvības pre­ tinieks’. Ar to tiek raksturota šo medikamentu īpašība spēja nonāvēt slimības izrai­ sošās mazās dzīvās būtnes vai aizkavēt to vairošanos. Tātad, runājot zinātniski precīzi, antibiotiskās vielas ir ķīmiski savienojumi, kas ro­ das mikroorganismu viel­ maiņas procesos un nomāc citu mikroorganismu vai­

Ir zināmi vairāki tūkstoši ļot atšķirīgu vielu, kas iedarbo­ jas antibiotiski, taču medicī­ nas praksē izmanto tikai ap­ mēram 30. Vairums antibio­ tiku ir dažādu zemāko orga­ nismu, visbiežāk sēņu, viel­ maiņas produkti. Līdz šai dienai pazīstamākā antibioti ka ir penicilīns, kuru 1928. gadā atklāja Aleksandrs Flemings. Bakteriālo infekciju ārstēšanā to lieto jau kopš 1940. gada. Pārējās svarīgās

M

ā jas ā r s t s


G rupa

Karte

I zm ek lēša n a s

12 83

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Antibiotikas antibiotiku grupas ir cefalosporini, aminoglikozīdi, makrolīdi un hinoloni.

Kā ie d a rb o ja s antibiotikas? Savu specifisko īpašību dēļ dažas antibiotikas spēj ie­ jaukties baktēriju un baktē­ rijām līdzīgu organismu vielmaiņā un to daļēji vai pilnīgi sagraut. Citas anti­ biotikas kavē baktēriju šūnu membrānu veidošanos. Sa­ vukārt citām piemīt spēja bojāt šūnu membrānas.

£

Daudzveidīgie baktēriju cel­ mi pēc uzbūves un vielmai­ ņas funkcijām atšķiras tikpat ievērojami kā antibiotikas pašas savā starpā, tāpēc ir skaidrs, ka ne visas antibiotikas var vienlīdz efektīvi iz­ m antot pret katru slimības izraisītāju. Vēl vairāk - kat­ rai atsevišķai antibiotikai piemīt savdabīgs iedarbības spektrs, tātad tās var iznīdēt tikai noteiktus mikroorga­ nismus. Ja iedarbības spektrs ir ļoti plašs, runā par plaša spektra antibiotikām.

Tikai pret baktērijām Vārda šaurākajā nozīmē an­ tibiotikas iedarbojas tikai pret baktērijām. Bez tam pastāv arī vielas, kas līdzīgā

SVARĪGI J a cilvēks zina, ka viņam ir alerģija pret penicilīnu, ikkatrā s a s lim š a n a s g a ­ d ījum ā viņam ir arī n o ­ pietni jā a p z in ā s , ka jau neliela š ā p r e p a rā ta d e v a izraisa p at dzīvībai b īs ta m a s reakcijas.

veidā iedarbojas uz sēnītēm, un tālab tās sauc par antimikotiskām vielām. Antibioti­ kas var līdzēt arī pret vienšūņu iedarbību. Taču pretvī­ rusiem antibiotikas ir bez­ spēcīgas, jo tiem nav savas vielmaiņas, kuras darbībā līdzeklis spētu iejaukties. Lielākajai daļai antibiotiku pretmikrobu iedarbība iz­ skaidrojama ar to, ka tās ka­ vē mikrobu apvalka veidoša­ nos (penicilīni, cefalosporīni, polimiksīni, novobiocīns, cikloserīns) vai traucē olbal­ tumu sintēzi mikrobu šūnās (streptoniicīni, levomicetīns, tetraci klīni, eritroni icetīns).

Kā lieto antibiotikas? Šo medikamentu iedarbības mehānisms ir tik komplekss, ka pacients nedrīkst paļau­ ties tikai savām izjūtām. Ļoti bieži tiek pieļauta kļūda, ka

M

ājas ā r st s

antibiotikas vienkārši pār­ trauc lietot, tiklīdz ir pieri­ muši slimības simptomi. Šīs rīcības sekas: vēl aktīvie sli­ mības izraisītāji sāk vairoties no jauna - slimība uzliesmo atkārtoti. Rezultāts tam var būt stāvoklis, ka slimību kļūst vēl grūtāk ārstēt nekā iepriekš, jo baktērijas ir kļu­ vušas nejutīgas (rezistentas) pret antibiotikām un tāpēc vairojas netraucēti.

K ā d a s ir antibiotiku b la k u s ie d a r b īb a s ? Kā visu augstas iedarbības medikamentu gadījumā, ari lietojot antibiotikas, iespēja­ mas šo medikamentu bla­ kusiedarbības. Vissmagākā no tām ir alerģija, galveno­ kārt pret penicilīnu. Ja no šīs antibiotikas rodas alerģija, nekavējoties jāmeklē medicī­ niskā palīdzība. Relatīvi bie­ ži, lietojot antibiotikas, ro­ das caureja, jo tiek ietekmē­ tas ne tikai slimību izraisītā­ jas baktērijas, bet ari zarnu flora. Var ciest arī uz ādas esošās aizsargājošās baktēri­ jas, tādējādi iespējamas sēnī­ šu slimības. Smagas, taču, par laimi, retas ir blakusie­ darbības, kas izraisa nieru bojājumus un iekšējās auss bojājumu, kas ekstremālā gadījumā var radīt kurlumu.


Izm

eklēšana s u n ārstēšanas m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Karte

G rupa

84

12

Ārstnieciska vingrošana I K as ir ā rs tn ie c isk ā v in g ro š a n a ? Ārstnieciskā vingrošana dažādu fizisku vingrojumu, kā ari dabas faktoru (saule, gaiss, ūdens) izmantošana ārstnieciskā un profilaktiskā nolūkā. Ārstnieciskajā vin­ grošanā izmanto ķermeņa kustības, lai dziedinātu sli­ mības. Ja izdziedināšana nav iespējama, vingrošanas m ēr­ ķis ir mazināt ciešanas. Vis­ nozīmīgākais ir paša slim­ nieka izdarītas aktīvas kustī­ bas. Tikai tad, ja slimnieks pats nav spējīgs to darīt, lo­ cītavas un muskuļu grupas kustina ārstnieciskās vingro­ šanas metodiķe (izometrija).

LIETOŠANA □ O rto p ēdijā □ T raum atoloģijā J Ķirurģijā □ G inekoloģijā □ Terapijā □ Neiroloģijā

Ārstnieciskās vingrošanas iedarbība ir tikpat daudzveidīga kā tās lietošanas jom as. Medicīnā ārstniecisko vingrošanu izmanto g a n ­ drīz visur.

Ārstnieciskās vingrošanas mērķi ir visu fizisko un garī­ go funkciju attīstīšana, sagla­ bāšana vai atjaunošana. Ja ir kāds traucējums, ko nav ie­ spējams likvidēt, piemēram, amputācijas, anomāliju vai šķērseniskās paralīzes gadī­ jumos, ar ārstnieciskiem vin­ grojumiem tiek vingrinātas aizstājējfunkcijas.

□ Psihiatrijā

Individuālā terapija

□ Pediatrijā

Ikviena ārstnieciskā vingro­ šana, ari tad, ja tiek izdarīta grupā, ir individuāla terapi­ ja. T iek ņemtas vērā slim­ nieka personiskās pazīmes: vecums, darbaspējas un no­

□ S p o rta m e d icīn ā □ D arb a m ed icīn ā □ Geriatrijā

M ājas

ā rsts

darītie bojājumi. Kādi vin­ grinājumi jāizdara katram pacientam, nosaka fizikālās terapijas ārsts.

Speciālās tehnikas Ir izstrādāta speciāla ārst­ nieciskās vingrošanas tehni­ ka, kas veidota, pamatojoties veseliem cilvēkiem pielāgo­ tajās sporta tehnikās un fiz­ kultūrā. Vai arī sastāv no ik­ dienišķu kustību iemācīšanā! un trenēšanas. Apmācības, treniņu un vingrināšanās principi tika pārņemti no sporta un masu fizkultūras, kā arī sporta medicīnas. Bieži vien ar ārstniecisko


G rupa

K arte

12

84

I zmeklēšanas

u n ārstēšanas m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Ārstnieciska vingrošana I vingrošanu kombinē masā­ žas, elektroterapiju un ūdens terapiju, kā arī citas fizikālās terapijas metodes, kas vin­ grošanu, lai atgūtu veselību, tikai papildina.

Kā ie d a rb o ja s ā rs tn ie c isk ā v in g ro š a n a ? Ārstnieciskās vingrošanas iedarbība ir tikpat daudzvei­ dīga kā tās lietošanas jomu spektrs. Lielākoties ķerme­ nis vai atsevišķas ķermeņa daļas, aktīvi kustoties, tiek stieptas, atslābinātas un spē­ cinātas. Ar mērķtiecīgiem vingrinājumiem tiek likvidē­ ti vai mazināti muskuļu, cīp­ slu, saistaudu, locītavu un nervu bojājumi, 'l iek koor­ dinēti traucētie kustību pro­ cesi, paaugstinātas fiziskās

darbaspējas un zaudētās kus­ tību funkcijas aizstātas ar ci­ tām. Piemēram, cilvēks, kam amputēta kāja, mācās staigāt ar protēzi vai arī pārvietoties ar kruķiem tā, lai nepareiza slodze un kustību norises neradītu jaunus bojājumus.

Profilaktiska iedarbība Pacientiem, kam, piemēram, sakarā ar gūžas kakliņa lūzu­ mu, ir ilgstoši jāatrodas gu­ ļus stāvoklī, svarīgākais ārst­ nieciskās vingrošanas uzde­ vums ir novērst izgulējumu, trombožu un plaušu iekai­ suma rašanos, ko var izraisīt piespiedu miera stāvoklis. Pavisam būtiski ārstnieciskā vingrošana iedarbojas arī uz cilvēka psihi, jo tā slimajam vai invalīdam sniedz iespēju gūt panākumus, kas motivē

Kur tiek veikta ārstnieciskā vingrošana? Ā rstniecisko v in g ro šan u n o zīm ē ārsts. Viņš n o s a k a ārs tn ie c isk ā s v in g r o š a n a s tera p ija s veidu un ap jo m u. Ā rstn iecisk ās v in g r o š a n a s m e to d iķ e s (parasti š a jā profesijā d a r b o ja s sievie­ tes) ir v airāk u s g a d u s m ā ­ c īju šā s s p e c iā lā s skolās, k as g alv en o k ā rt d a r b o ja s lielās slim nīcās vai univer­ sitāšu klīnikās. AML/Stra-

d iņ a universitātē, kā arī LU M edicīnas fakultātē var a p ­ g ū t īp a š u specialitāti - fizi­ k ālās m e d ic īn a s ārsts. S tu ­ d en tiem ir p r a k s e un n o ­ b e ig u m a e k s ā m e n i, pirm s drīkst s ā k t sa v u praksi vai s tr ā d ā t slimnīcā. Ā rstn iecisk ās v in g r o š a n a s iz m ak sas, ja tā ir ārsta nozīm ēta, p a lielākai daļai s e d z slim o k ase.

M ā ja s

ā rsts

viņu jauniem pūliņiem. T ā ­ tad ārstnieciskā vingrošana palīdz pacientam tikt galā, cik vien iespējams, ar ikdie­ nišķām darbībām bez citu palīdzības.

Kad lieto ā rs tn ie c isk o v in g ro š a n u ? Mūsdienās nav praktiski ne­ vienas medicīnas specialitā­ tes, kas varētu iztikt bez ārstnieciskās vingrošanas. Viena no klasiskajām ārst­ nieciskās vingrošanas izman­ tošanas jomām ir ortopēdi­ ja - medicīnas nozare, kas nodarbojas ar kustību aparā­ ta slimībām.

Papildu palīdzība Cieši ar to saistīta ir trauma­ toloģija - viss, kas saistīts ar gūtiem savainojumiem un ārējā spēka iedarbību, kad radušies nopietni ievainoju­ mi un traumas. Ārstniecisko vingrošanu lie­ to arī ginekoloģijā, kardioloģijā, pulmonoloģijā, gastroenteroloģijā, ķirurģijā (galvenokārt, lai izvairītos un mazinātu operāciju se­ kas), tāpat arī terapijā, neiro­ loģijā, pediatrijā, sporta m e­ dicīnā, darba medicīnā, kā arī geriatrijā, kas nodarbojas ar vecu cilvēku slimībām.


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Ka rtf.

G rupa

85

12

Ārstnieciska vingrošana II Ā rstnieciskā v in g ro š a n a bērniem Galvas vai muguras smadze­ ņu bojājumi, kas radušies pirms dzemdībām, to laikā vai pēc tām, nereti var bēr­ nam izraisīt spastiskas para­ līzes. Ir paaugstināts mus­ kuļu sasprindzinājums, kas vēlāk izsauc traucējumus kustību norisēs. Ir daudz testu, ar kuriem ārsts novēro roku un kāju kustības, kad zīdainis maina pozu. T ā iespējams spastis­ kās paralīzes atklāt, pirms tās

LIETOŠANA Vojtas terapija: □ S p a s tis k a s paralīzes □ M en in g o m ielo cēle (m u g u ra s s m a d z e ņ u un to apvalku trūce) □ D zem d ību paralīzes □ S kolioze (m ugurkaulāja izliekums uz sān iem ) J Iedzimti g ū ž a s locī­ ta v a s izmežģījumi B o b a ta terapija: □ Visi kustību tra u c ē ju ­ mi, kuru cē lo n is m e k ­ lējam s g alv as vai m u ­ guras sm a d ze n ēs

Ar mērķtiecīgiem vingrinājumiem agrīnā bērnībā iespējam s novērsi d a u d z u s traucējumus. Attēlā redzam s, kā tiek stiprināta roku un vēd era muskulatūra.

ir attīstījušās. Tādējādi rodas reālas izredzes agrīnai ārstē­ šanai, izmantojot ārstniecis­ ko vingrošanu. Ja ārstēšana sākta pirmajos četros dzīves mēnešos, 95 procenti zīdai­ ņu, kam ir spastiski apdrau­ dējumi, mūsdienās iemācās normāli sēdēt, stāvēt, staigāt un satvert priekšmetus. T a ­ ču pat, ja ārstēšana sākta vē­ lāk, izredzes, ka motorika at­ tīstīsies normāli, ir augstas. Ārstnieciskās vingrošanas praksē ir daudz pārbaudītu

M ā jas

ā r st s

metožu, ar kurām var labvē­ līgi iespaidot bērna kustību attīstību. Spastisko paralīžu gadījumos mūsdienās gal­ venās ir Vojtas un Bobata metodes.

Vojta terapija Cehu neirologs Vaclavs Voj ta atklāja tā saukto refleksu lokomociju (virzes kustība, pārvietošanās). Lietojot šo metodi, dažādās pozīcijās tiek izraisīti noteikti reflek­ si. T ā tiek automātiski aktivēti kustību un muskuļu


G rupa

K arte

12

85

Izm eklēšanas

u n ārstēšanas m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Ārstnieciska vingrošana II modeļi, kas vienādi visiem cilvēkiem. Modeļi, ja tos pastāvīgi atkārto, iespiežas zīdaiņa atmiņā. T ā viņš glu­ ži neapzināti mācās pareizi kustēties, pirms vēl nav pa­ rādījušies spastiskās para­ līzes simptomi, kas izpau­ žas kā nepareizi kustību modeļi. Vojtas atklāto refleksu lokomociju ar panākumiem iz­ manto ne tikai bērniem, bet arī vecākiem pacientiem, piemēram, ja pēc triekas ir paralizēta viena ķermeņa puse. Tas iespējams tāpēc ka kustības, kas tiek izraisī­ tas, stimulējot kairinājuma punktus, nav atkarīgas no vecuma.

SVARĪGI Ā rstn iecisk ās v in g ro ša ­ n a s m e to d iķ e un b ērn u ā r s ts p a r ā d a v ecāk iem , k ā d u s vingrinājum us viņiem ar b ē rn u jāveic m ājās. Ā rstnieciskās vin­ g r o š a n a s p r o g ra m m a tiek v eid o ta individuāli k atram p a c ie n ta m . Tā­ p ē c v ec āk iem p a š ie m n ev a ja d zē tu izdom āt ja u n u s vingrinājum us, ja viņi ir tikai dzirdējuši p a r tiem vai arī izlasījuši kā­ d ā žu rn ā lā vai g rām a tā .

Ā rstnieciskā v in g ro ša n a , labojot s tā ja s d e fe k tu s Arī tad, ja agrā bērnībā kus­ tīguma attīstība norisinās normāli un bez redzamiem traucējumiem, vēlāk var pa­ rādīties stājas defekti. Vairumā gadījumu stājas defekti rodas bērniem, kas * ātri aug. Tie ir pamanāmi jau pubertātes vecuma sā­ kumā - bērniem ir šļaugana ķermeņa stāja, apaļa mugura Š ā vingrinājuma laikā bērns un neelastīga gaita. Vecā­ m ā c ā s noturēt līdzsvaru. kiem, kas konstatējuši savam bērnam stājas defektus, vaja­ Bobata terapija dzētu mudināt viņu regulāri vingrot. Bobatu laulātais pāris attīstī­ ja ārstēšanas koncepciju, lai Korekta stāja kavētu slimīgos kustību mo­ Bērnus, kam nav pareiza deļus. Nepareizās kustības stāja, vajadzētu konsultēt pie tiek likvidētas, un vienlaikus ortopēda. Vairumā gadīju­ bērns mācās, kā un kas ir jā­ mu speciālists bērniem nodara pareizi. • zīmēs ārstniecisko vingro­ šanu, ar kuras palīdzību tiek Nav noteiktu Bobata vingri­ nājumu. Šīs teorijas būtība stiprināta muguras un vē­ dera muskulatūra. neaprobežoties ar pāris mi­ nūšu mērķtiecīgiem vingri­ Bez tam ārstnieciskā vingro­ nājumiem, bet izpildīt tos šana koriģē arī nepareizi ap­ visas dienas gaitā. Tādēļ ve­ gūtās kustības. Ja nopietni cākiem noteikti jākonsultējas nodarbojas ar ārstniecisko ar šīs terapijas speciālistu. vingrošanu, vairumā gadīju­ mu, kad ķermenis ir beidzis Ārstēšanas panākumi vai augt, vairs nekonstatē no­ neveiksmes ir atkarīgi no tā, cik regulāri un nopietni no­ virzes no pareizas ķermeņa stājas. darbojas ar bērnu.

M ā jas

ā rsts


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

K arte

G ru pa

89

12

Balondilatacija rīta pastavīga rentgenkontrole.

Kas ir balondilatacija? Tieši gados vecākiem cilvē­ kiem bieži vien artērijās, kas no sirds transportē asinis uz atsevišķiem orgāniem, izvei­ dojas sašaurinātas vietas. Pirms balondilatācijas ie­ viešanas, kas radīja izredzes uz panākumiem, tādas sašau­ rinātas artēriju vietas varēja ārstēt vienīgi ar asinsvadu ķirurģiju. Tātad balondilatācija ir ār­ stēšanas metode, kad skar­ tajā artērijā tiek ievadīta rieva šļūtenīte. Tās galā atrodas balons, kas sašau­ rinājuma vietā tiek palie­ lināts un paplašina šauro vietu. Lai redzētu, kur at­ rodas balons, visa ārstēša­ nas procesa gaitā, izmanto­ jot kontrastvielu, tiek izda-

S ašaurināta sirds vainagartērija pirms iejaukšanās. *

Katetrs un uzpūstais balons artērijā.

Protams, var izmantot arī vielas, kas, dažādi iedarbojo­ ties, paplašina asinsvadus. Neirotropiskie līdzekļi kavē tonizējošo impulsu nonāk­ šanu asinsvadu muskulatūrā. Savukārt miotropiskie spazmolītiskie līdzekļi atslābina ne tikai bronhu un gremoša­ nas orgānu, bet arī asinsvadi gludo muskulatūru.

Kad izdara balondilatāciju?

SVARĪGI Balondilatācija ir kļuvusi p ar sv a rīg āk o ā r s t ē š a ­ n a s p a ņ ē m ie n u ieg u rņ a un kāju artēriju s a š a u ­ rinājum a g ad īju m ā . ī p a ­ š a šīs m e to d e s p riek š­ ro cīb a g a n ā rsta m , g a n p a c ie n ta m ir tā, ka ie­ s p ē ja m s reizē veikt g a n iz m ek lēšan u , g a n ā r s tē ­ ša n u .

Lai izvairītos no tā, ka vietā, kur asinsvads ir ticis papla­ šināts, no jauna veidojas trombs, papildus ir jālieto medikamenti, kas samazina asins sarecēšanas spēju. Ap­ mēram astoņiem no desmit pacientiem ar šo metodi izdodas panākt paliekošu skartā asinsvada paplašinā­ šanu.

Pēc iejaukšanās artērija atkal ir caurlaidīga.

M ā jas

ā rsts

Iespējams, ka balondilatāciju var izmantot gandrīz katra artērijas sašaurinājuma ga­ dījumā. Pazīstama slimība, kuras cēlonis ir šāda veida asinsvada sašaurinājums, ir intermitējošā klibošana, kas izpaužas kā krampjveida sā­ pes un vājums kājās, jo īpaši ikros, kas rodas un lielāko-


G r u pa

K arte

12

89

Izm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Balondilatacij a ties pastiprinās staigājot un izzūd atpūtā. Iemesls tam ir samazināta muskuļu asinsapgāde Šīs slimības gadīju­ mā sašaurinātā vieta atrodas kājas artērijā. Plaši izplatīta slimība ir arī stenokardija. Šajā gadījumā šaurā vieta at­ rodas sirds vainagartērijās, kā rezultātā sirdī tiek izrai­ sītas sāpes.

Kad nev a r veikt balondilatāciju? Ja asinsvadu saslimšana ir tālu progresējusi, ja ir radu­ šās daudz sašaurinātas vietas vai ja asinsvados ir viens ļoti garš sašaurinājums, ar ba­ londilatāciju vairs nav iespē­ jams gūt apmierinošus re­ zultātus. Arī stipri kaļķu nogulsnēju­ mi asinsvados ir pamats, lai izšķirtos nevis par balondi­ latāciju, bet gan par operāci­ ju. Tādos gadījumos ir svarī­ gi izņemt lielākas slimās ar­ tērijas daļas un aizstāt tās ar Gore-Tex (īpašs materiāls) protēzi.

Implantācijas robežas Diemžēl mēdz būt arī tādi gadījumi, kad pat šī ķirur­ ģiskā ārstēšana vairs nav pie­ mērojama. Jo arī protēzes implantācija ir iespējama

vienīgi, ja bojājums nav skā­ ris visas asinsvada daļas un ir atlikušas veselas asinsvadu daļas, lai protēzi varētu droši iešūt.

Vai balondilatācija ir bīstama? Balondilatāciju var izdarīt tikai tad, ja vienlaikus pastāv iespēja nekavējoties veikt ķirurģisku asinsvadu operā­ ciju. Tas it īpaši svarīgi ir, ārstējot sirds vainagartērijas. N ereti šajos gadījumos pa­ stāv nopietni draudi, ka, ār­ stējot ar^balonkatetru, sirds muskuļa audu asinsapgāde tiks pazemināta un pacien­ tam radīsies sirds infarkts.

Tikai viena diena slimnīcā P irm os b alondilatācijas m e to d e s m ē ģ in ā ju m u s 1964. g a d ā v eica rentg e n o l o g s Č ārlzs D oters B o s to n ā (ASV). K opš tā laika šis p a ņ ē m ie n s ir tiktāl izstrādāts, ka kļu­ vis ie s p ē ja m s ā r s tē š a n u veikt v ie n a s slim nīcas d ie n a s laikā. Tādējādi var izvairīties no bieži vien d ie z g a n risk antas o p e rā cijas, p ē c k u ras slim niekam n e d ē ļā m il­ gi bū tu jā u ztu ra s s ta c io ­ nārā.

M

ā jas ā r s is

T ad to novērst ir iespējams vienīgi ar neatliekamu sirds operāciju. T ā kā šādas kom­ plikācijas tomēr ir sastopa­ mas ļoti reti, arī sirds vaina­ gartēriju sašaurinājumu ga­ dījumos balondilatācija ir izcila metode, lai bez dārgas sirds operācijas no jauna pa­ plašinātu sašaurinātos asins­ vadus. Relatīvi nekaitīga komplikā­ cija ir pēcasiņošana no artē­ rijas, kurā ievadīts balonkatetrs. Sirds vainagartēriju dilatācijas gadījumā katetrs tiek ievadīts kājas artērijā

(Arteria femoralis).

Balondilatācija sirds vārstuļiem Pavisam nesen mediķi sākuši ar balondilatāciju ārstēt arī aortas vārstuļu sašaurināju­ mus. Šis vārstulis atrodas aortas sākumā, no tā arī ra­ dies nosaukums. Līdz šim aortas vārstuļu sa­ šaurinājumu ārstēšanu varēja veikt tikai vaļējas sirds ope­ rācijas laikā. Dilatāciju izda­ ra tieši tāpat kā paplašina ar­ tērijas. Balonu ievada sirds vārstuļa atverē un tad ar spē­ cīgu spiedienu uzpūš tā, ka vārstuļa atvere ievērojami paplašinās. Salīdzinājumā ar operāciju, šāda metode, pro­ tams, ir ērtāka.


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

K artf.

G r u pa

94

12

Elektrošoka terapija ---Kas ir e le k tro š o k a tera pija ? Krampju terapijā viena no pa zīsta māka j ām m etodēm ir clektrošoks, ko izmanto smadzeņu slimību ārstēša­ nai, kurām nevar atrast fi­ zisku iemeslu (endogēnās psihozes). Tiek izraisīts īs­ laicīgs bezsamaņas stāvok­ lis (koma), kas parasti sais­ tīts ar krampjiem. Kamēr vēl nebija radīti un pilnveidoti psihofarmakoloģislde līdzekļi, t.i., medika­ menti, kas var iespaidot psi­ hi, clektrošoks bija ļoti plaši lietota ārstēšanas metode

LIETOŠANA □ H roniska d e p re sija J Izteiktu baiļu s t ā ­ vokļi J Šizofrēnija ar s p ē ­ cīgiem u z b u d in ā ju ­ m a stāvokļiem □ Maniakāli d e p r e s īv a s slim ības a in a s □ M ū sd ie n ā s elektrošo k u izm anto tikai ā rk ā rta s g a d īju m o s tad, ja v isa s citas t e ­ rapijas ie s p ē ja s ir izrādījušās n e s e k ­ m īgas.

Elektrošoka terapijas gadījum ā galvai tiek pievadīta elektriskā strā­ va, kas izraisa dziedinošu krampju lēkmi.

psihiatrija. Pēc tam ilgus ga­ dus to kritizēja un aizliedza. Mūsdienās šai metodei atkal ir stabila vieta noteiktu endogēno psihožu ārstēšanā. T ā kā pirms elektrošoka slimniekam tiek doti mus­ kuļus atslābinoši medika­ menti un īslaicīga narkoze, metode gandrīz vai neskai­ tās bīstama.

Kā tiek veikta e le k tro š o k a terapija? Pie pacienta deniņiem pie­ stiprina divus elektrodus, ar

M

ājas ā r s t s

kuriem galvai tiek pievadīta spēcīga elektriskā strāva. Strāvas trieciens ilgst īsu brīdi - vienu līdz pusotru sekundi. Sekas ir krampju lēkme, kas satricina visu ķermeni. Ie­ sākumā muskulatūra spēcīgi saraujas (toniskā fāze), pēc tam sākas raustīšanās (kloniskā fāze). Kopumā kram­ pji ilgst apmēram trīs līdz piecas minūtes. T ā kā tiek skarta arī elpo­ šanas muskulatūra, vairumā gadījumu pacients kļūst zils, īslaicīgi apstājas elpošana.


G r u pa

K arte

12

94

I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ā rstēšanas metodes

Elektrošoka terapija Pēc dažiem dziļiem elpas vilcieniem atsākas vienmērī­ ga elpošana. Pēc piecām līdz desmit minūtēm pacients atver acis un nezina, kur un kāpēc viņš atrodas, jo kram­ pju lēkme norisinās dziļas bezsamaņas stāvoklī. Arī pa­ šu clektrošoku, kad atgūst samaņu, pacienti lielākoties ir aizmirsuši. Mūsdienās pirms elektrošo­ ka tiek injicēti muskuļu relaksanti - līdzekļi, kas atslā­ bina muskulatūru. Ar to krampju intensitāte tiek pa­ zemināta tiktāl, ka nav ie­ spējami ne kaulu lūzumi, ne citi savainojumi. Ļoti bailī­ giem pacientiem papildus tiek ievadīta narkoze.

SVARĪGI P ē c t r e š ā vai c e tu rtā e le k tro šo k a g an d rīz vi­ si pacienti p reto jas t ā ­ lākai ā rs tē ša n a i. Arī tad, ja šo k u s a ņ e m pilnās n a r k o z e s ap s tā k ļo s , viņiem ir b ailes no šīs tera p ija s a tk ā rto š a n a s . Līdz šim nav v arē ts šīs bailes izskaidrot. Taču bailes ir jāpārvar, jo, ja š a jā fāzē p ārtrau c ā r s tē š a n u , var rasties sm a g i slim ības reci­ dīvi.

Kad lieto e le k tro š o k a terapiju? Ar elektrošoka terapiju ārstē dažas endogēnās psihozes, ja medikamentoza ārstēšana vairs nedod pozitīvu rezul­ tātu. T o izmanto hronisku depresijas stāvokļu ārstēša­ nai, kā arī gadījumos, ja depresīvo cilvēku nomoka lielas bailes un akūtas paš­ nāvības domas. Dažkārt ar elektrošoku ārstē arī šizofrē­ nijas slimniekus, kam novē­ ro spēcīgus uzbudinājuma stāvokļus.

Elektrošoka te ra p ija s p r ie k š ro c īb a s un trūkumi Pēc trim līdz pieciem sean­ siem elektrošoka terapija, it sevišķi ārstējot depresīvus cilvēkus, gandrīz vienmēr izraisa izdziedināšanos. T u r­ pretim ārstēšana ar antidepresīviem medikamentiem parasti slimības ilgumu bū­ tiski nesamazina, tikai at­ vieglina subjektīvos simpto­ mus. Taču pēc izdziedināšanas ar elektrošoka terapiju vairumā gadījumu pēc kāda laika sli­ mība no jauna uzliesmo. Novērojamas arī negatīvas

M

ā jas

ĀKSTS

parādības: inteliģenti pa­ cienti, kas strādā profesijā, kur nepieciešams garīgi sasprindzināties, pēc elek­ trošoka terapijas sūdzas par aizmāršību un grūtībām koncentrēties. Turklāt pēc ārstēšanās beigām viņi ne­ var uzreiz atgriezties savā iepriekšējā darbā. Elektrošoka gadījumā, it īpaši, ja tas tiek izdarīts pil­ nās narkozes apstākļos, pa­ stāv risks, ka pārāk ilgu lai­ ku apstājas elpošana. Tālab daži ārsti profilaktiski pēdē­ jā krampju fāzē pacientu mākslīgi elpina. Elektrošoka terapija var kļūt bīstama vecākiem cil­ vēkiem, kam ir vāja sirds­ darbība. Elektrošoku ne­ kad nevajadzētu veikt, ja slimnieku pirms tam nav izmeklējis terapeits. Atkarī­ bā no apstākļiem ārstam jādod pacientam sirdi spē­ cinoši līdzekļi.

UZMANĪBU! E lektro šok a terapiju n e k a d n e drīk st izda­ rīt alk o h o lis m a un s m a g a g a lv a s s m a ­ d z e ņ u bojājum a g a ­ dījumā.


Izmeklēšanas

u n ārstēšanas m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

K artf.

G rupa

95

12

Elpinašana Kas ir e lp in ā š a n a ? Ja ir traucēta gāzu apmaiņa starp atmosfēru un cilvēka asinīm, niecīgā skābekļa re­ zerve organismā (pieaugu­ šam cilvēkam ap 1000 ml) uztur dzīvību tikai nedaudz minūšu. Tādā gadījumā ie­ spējami ātri mākslīgi jāatjau­ no gāzu apmaiņa. Tātad ar jēdzienu elpināšana apzīmē mākslīgu plaušu ventilāciju vienu no atdzīvināšanas pa­ sākumiem un arī obligātu pasākumu, kas tiek veikts, lai novērstu skābekļa deficītu, ja ievadīta narkoze. Elpināšanu izdara arī tad, ja cilvēka el­ pošana ir traucēta slimības dēļ. Viena no mākslīgās elpināša­ nas formām - tieša gaisa vai

LIETOŠANA □ N e g a d īju m a izraisīti g alv as s m a d z e ņ u , m uguras sm adzeņu vai p la u šu bojājumi □ S k ā b e k ļa u z ņ e m š a n a i n ep iln īg as p la u šu funkcijas g a d īju m o s □ O perāciju laikā □ Ķ erm e ņ a funkciju u z ­ tu rē ša n a i b e z s a m a ņ ā e s o š ie m cilvēkiem

Operācijas laikā pacienta elp o ša n a pastāvīgi tiek kontrolēta un, ja nepieciešam s, koriģēta. Respiratorā ir iespējam s sajaukt d a ž ā d a s gāzes.

elpošanas gāzu maisījuma ie­ pūšana elpceļos, lietojot el­ pināšanas aparātus. Slima­ jam cilvēkam gaisu pievada caur elpošanas masku vai tūbusu (cieta vai elastīga cau­ rule). Cita elpināšanas forma ir bez tiešas gaisa pievadīšanas.

M

ā jas ā r s t s

Šajā gadījumā uz plaušām pārmaiņus tiek izdarīts spie­ diens un gaisa atsūkšana, tā­ dējādi izraisot pasīvu krūš­ kurvja ieelpu un izelpu. Ja elpināšanu izdara ar t.s. elektrisko plaušu, tiek veik­ ta elpošanas muskulatūras stimulācija ar elektrisku kai­ rinājumu.


G rupa

K artf.

12

95

I z m e k l ē š a n as u n

ā rstēša n a s m e t o d f s

Ārstēšanas metodes

Elpinašana Kad izdara e lp in ā š a n u ? Galvenā elpināšanas lietoša­ nas joma ir lielākas operāci­ jas. Šajos gadījumos ķerme­ nim pievada ne tikai skābekli, bet arī gāzi, kas ir nepie­ ciešama narkozei vai noteik­ tu organisma funkciju uztu­ rēšanai. Tāpat mākslīgo el­ pināšanu izmanto arī visos tajos gadījumos, kad plaušas nefunkcionē pareizi, piemē­ ram, ja ir smags plaušu ie­ kaisums, pēc nelaimes gadī­ jumiem, kad konstatēti gal­ vas smadzeņu un plaušu bojājumi. Ja ir savainotas muguras smadzenes, kas ir atbildīgas par elpošanas re­ gulāciju, iespējams, ka elpi­ nāšana nepieciešama ļoti il­ gu laika periodu.

Kā izdara e lp in ā š a n u ? Aparātu, ar kuru klīniskajā praksē veic mākslīgo elpinā-

SVARIGI Pirm s o p e rā c ija s noteik­ ti brīdiniet ārstu , ja ju m s kādreiz iepriekš n a rk o ­ z e s ie s p a id ā ir bijusi slikta d ū š a vai citas p ro b lē m a s.

Bieži respirators tiek izmantots intensīvās terapijas nodaļā. Šajā gadījum ā pacienti elpina caur iegriezumu elpvadā. Mākslīgi elpinā­ mie pacienti ir pastāvīgi jāuzmana.

šanu, sauc par respiratoru. Šis latīniskais vārds, tulkojot burtiski, nozīmē ‘elpotājs’. Ārsts respiratoru var nore­ gulēt tik precīzi, cik tas ne­ pieciešams katram pacien­ tam, ņemot vērā konkrētā pacienta elpas biežumu (frekvenci) un dziļumu. Bez tam aparāts ir aprīkots ar dažādiem brīdinājuma signā­ liem, kuri nekavējoties ziņo par jebkuru traucējumu. Ja pacientam tiek pievadītas dažādas gāzes, respirators šo maisījumu uzrauga un regu­ lē. Gāzu maisījumu ķerme­ nim pievada caur šļūteni. Parasti tās galā atrodas tūbuss, ko ievada elpvadā. T ā vietā var izmantot ari

M

āj as ā r s t s

elpošanas masku, kuru pie­ stiprina uz mutes un degu­ na. Ja pacients intensīvās te­ rapijas nodaļā jāelpina ilgu laiku, elpošanas cauruli ieva­ da caur iegriezumu elpvadā.

Vai e lp in ā š a n a ir bīsta m a ? Elpināšana jāizdara ļoti rū­ pīgi. Operāciju laikā respi­ ratoru apkalpo speciālists (anesteziologs). T ā kā ir ie­ spējamas komplikācijas, pie­ mēram, pēkšņa asinsspiedie­ na krišanās, nekad nedrīkst pacientu atstāt bez uzraudzī­ bas. Parasti respiratoru lieto tikai operāciju zālēs un in­ tensīvās terapijas nodaļās.

1I I I


I zm eklēšanas

u n ārstēšanas m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

K arte

G rupa

96

12

Ģipša pārsēji Tehniskie palīglīdzekļi s a v ain o ju m u gadījum ā Pat modernā medicīna nevar izdziedēt kaula lūzumu un aizvērt brūci. Lai tas notiktu, jāveidojas jauniem, tieši paša ķermeņa audiem. Izdziedināšanās iespējama tikai tad, ja arī ķermenis strādā līdzi. Ir vajadzīgas nedēļas un pat mēneši, līdz kaula lūzuma vietas ir tik stipri sasaistīju­ šās, ka vismazākās slodzes gadījumā tās viena no otras neatlūst. Ādas un muskuļu, saišu un cīpslu savainojumi gan sa­ dzīst daudz ātrāk. Protams, savainotās vietas ir tam atbilstīgi jāsagatavo. Dažreiz ir nepieciešama operācija.

SVARĪGI J a p ārsē ju n o ņ e m p ar ag ru , visu p a n ā k to a tv e ­ s e ļ o š a n o s var pilnīgi izpostīt. N e p a re iz a s k u stīb as no ja u n a u zp lēš vēl ļoti vājo lauztā kau la s a rē to ju m a šuvi. Vai arī š ķ e m b a in s lū z u m s var a tse v išķ o s kaula g a b a lu s izraut n o to v a ja d z īg ā s pozī­ cijas.

Rokai tiek uzlikts mākslīgo sveķu pārsējs. Arī ta s imobilizē lūzuma vietu, turklāt ir ievērojami vieglāks par ģipsi.

Ka veicināt dabisku sadzīšanu? Vairumā gadījumu mīkstos audus sastiprina ar skavām vai diegiem. Ja nevar izman­ tot tehniskos līdzekļus, lieto līmi vai lāzerstarus, kas it kā sakausē audu daļas. Ar šinām kaulu nostiprina tā dabiskajā pozīcijā. Tikai pēc tam var sākties kaula sadzīšana. Kam kalpo ģ ip ša pā rsēji? N o ārsta viedokļa, protams, būtu ideāli, ja izdziedināša­

M

āj as ā r s t s

nas procesa laikā pacients varētu palikt pilnīgi nekus­ tīgā stāvoklī. Tas, protams, nav ne iespējams, ne arī ne­ pieciešams. Šim nolūkam lai stingri saturētu kopā sa­ vainotos kaulus - izmanto pārsējus, lielākoties ģipša pārsējus. T ie tiek precīzi pie lāgoti savainotajai ķermeņa daļai un beigās sacietē kā no­ teiktas formas ieliktņi, kuros skartais kauls un muskuļi vairs nevar kustēties. Ģipša pārsējus izmanto ne tikai savainojumu gadījumos Arī ilgstošu slimību, piemē­ ram, iekaisuma un cīpslu plī-


G r u pa

Karte

12

96

I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Ģipša pārsēji suma, kā ari kaulu nolietoša­ nās gadījumā bieži vien ir nepieciešama šāda veida imobilizācija. Ģipša pārsējus vienmēr lie­ to, ja kāda ķermeņa da|a ilgāku laiku jānovieto iespē-

Kam jāpievērš uzmanība? _l J o ilgāk n ē s ā ģ ip š a pārsēju, jo vājāki kļūst cietu šie muskuļi, tād ēļ p ē c p ā r s ē ja n o ņ e m š a n a s to s jā­ trenē. □ Pirm s ģ ip š a p ā rsē ja uzlik ša n as vietās, k a s ir jutīgas p ret s p ie d ie ­ nu, tā m jāuzklāj v a te s vai filca polsteri. Vairumā g ad īju m u ģ ip š a p ā rsē ju jā n ē s ā ilgu laiku, tā p ē c , ja ir s a jū ta m a s s p ie d ie n a s ā p e s , jāuzliek ja u n s pārsē js.

J Ģ ip ša pārsēji jā s a r g ā no mitrum a. Ģipsis sa is ta ūd en i un kļūst m īksts.T āpēc ar ģ ip š a p ārsē ju n ev a ja d zē tu iet d u š ā vai van n ā. Mākslīgo sv eķ u p ā r ­ sēju ū d e n s n ebojā, tomēr, arī n ē s ā jo t sv eķ u p ārsēju, ū d e n s p r o c e d ū r a s s a v a in o ­ tajai ķ e r m e ņ a daļai nav ie teicam as.

jami nemainīgā, stingrā po­ zīcijā.

lūzuma vietas no jauna var viena no otras atrauties. P ie tik u m a m

Kā uzliek ģ ip ša p ā rs ē ju ? Parastiem ģipša pārsējiem izmanto saites, kas pārklātas ar ģipša slāni. Tās iemērc ūdenī un pēc tam uzliek uz cietušās ķermeņa daļas, kuru tās apņem līdzīgi bruņām. Lai ģipsis nepieliptu pie ādas, zem tā paliek blīvu audumu. Ģipša pārsēja uzlikšana jāveic veikli, jo ģipsis ātri sacietē.

Mākslīgie sveķi ir vieglāki Pārsējus no mākslīgiem sve­ ķiem, kas ir ievērojami vieg­ lāki, savainotajai vietai pielā­ go pēc tā paša principa, kā ģipša pārsējus. Vienīgā atšķirība: ūdens un ģipša vietā nepieciešamo sta­ bilitāti nodrošina mākslīgie sveķi un cietinātājs. Parasti ģipša vai mākslīgo sveķu pārsēju noņemšana nav sāpīga - tos vienā pusē uzmanīgi iegriež un tad salauž. U z rokām, plaukstām, pē­ dām un kājām bieži vien pārsēji sniedzas tālu pāri sa­ vainojuma vietai. Tas novērš iespēju, ka, muskuļiem un cīpslām sasprindzinoties,

M

ā jas ā r s t s

jāizzūd N e vienmēr ģipša pārsējus var uzlikt tūlīt pēc lūzuma ievilkšanas. Vairumā gadīju­ mu dažas dienas ir jānogaida, kamēr vairs nav nepiecie­ šams pārsiet brūci vai kamēr pazūd iespējamais pietūkums. Lai mazinātu pietūkumu, mājas apstākļos uz cietušās vietas var uzlikt aukstu kom­ presi. T ā palīdzēs mazināt iekaisumu un sāpes. Vislabāk lietot ledus kompresi. Par kompresi var izmantot, piemēram, neatvērtu saldētu dārzeņu paku. Ievainoto kājas vai rokas da­ ļu var arī iegremdēt aukstā ūdenī.

Ģipša gulta Lai koriģētu m u g u rk au la izliekumus vai imobilizētu noteiktus m u g u rk au lāja p o s m u s , no ģ ip š a saitē m veido tā s a u k to ģ ip š a gultu. Tā ir ģ ip š a ieliktnis, ko pielāgo, p a c ie n ta m g u ­ ļot uz v ēd e ra, un ku­ rā viņam ilgāku laiku vai arī pastāvīgi ir jā ­ guļ.


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

K a r tf .

G rupa

99

12

Ārstēšanas metodes

Infūzija un transfuzija Kas ir infūzija un transfuzija? Kad cilvēks nelaimes gadīju­ mā vai operācijas laikā zaudē lielu daudzumu šķidruma, tas ir jākompensē. Ja nav ie­ spējams pietiekami ātri at­ jaunot šķidruma zudumu dzerot, tiek piemērota infū­ zija un transfuzija. Runa ir par divām vienādām m eto­ dēm, kas atšķiras tikai ar iz­ m antoto līdzekli. Infūzijas (vielu pievadīšana) gadījumā pacientam tiek ievadīti me­ dikamentu, sāļu, minerālvie­ lu vai barības vielu šķīdumi. Transfuzijai (vielu pārneša-

Svarīgi infūzijas šķīdumi t Izotoniskais, respektīvi, fizioloģiskais nātrija hlorī­ d a šķ īd u m s un Ringera šķ īd u m s k alpo lielu šķ id ­ rum u z u d u m u k o m p e n ­ s ē š a n a i vai arī kā m e d i­ k a m e n tu atšķaidītāji. Tie s a tu r vienu p ro c e n tu v ā ­ r ā m ā s sā ls un citus sā ļu s un v airu m ā g ad īju m u vei­ d o infūzijas šķ īd u m u p a ­ m atu. Infūzijas šķ īd u m o s izm anto arī e n e rģ ija s b a ­ g ā t o s c u k u ru s - d ek stro zi un fruktozi, kā arī ū d e ­ nī šķ īs to šo olbaltum u album īnu.

Neatliekamie pasākumi ievainotajam, ja ir liels asins zudum s. Pacients s a ņ e m infūziju ar asins aizstājējiem.

na) no vesela donora iegūst asinis vai asiņu sastāvdaļas un pārnes slimajam vai ievai­ notajam recipientam.

Kā funkcionē infūzija un transfūzija? Biežāk lietotā infūzijas me­ tode ir caur vēnu (intrave­ nozā infūzija). Šajā nolūkā vēnā (vairumā gadījumu ro­ kas vai kājas) tiek ievadīta adata vai kanīlc un nostip­ rināta ar plāksteri, lai adata nevarētu izslīdēt. Adatu ar infūzijas pudeli savieno pie­ vads. Taču infūzijas var iz­ darīt arī citādos veidos. Pie­

M

ājas ā r s t s

mēram, adatu var ievadīt zem ādas (subkutāni), kaulā vai artērijā. Bez tam infūzija: caur asinsvadu ar katetru vai pievadīt tieši nepieciešama­ jam orgānam, piemēram, sirdij. Infūzijas gadījumā organismam jāsaņem liels daudzums šķidruma. Tom ēr nedrīkst infūzijas veikt bez apstājas. Tas var izraisīt šoks reakciju. Tādēļ pārsvarā infūzija ir pilienveida. Lai varētu regulēt infūzijas ātrumu, pievada caurulīte ir aprīkota ar pilinātāju, kur var nolasīt šķīduma tecēša­ nas ātrumu. T o iespējams regulēt ar pavisam vienkāršu


G rupa

Karte

12

99

Izmeklēšanas

u n ārstēšanas m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Infūzija un transfuzija dušos deficītu, ilgākā laikā un ar precīzu dozēšanu. Infūzija dod arī iespēju pa­ cientu mākslīgi barot gan­ drīz neierobežoti ilgu laiku.

mehānismu, kas saspiež in­ fūzijas caurulīti. Jo stiprāk tā saspiesta, jo lēnāk tek šķī­ dums. Transfūzijām izmanto vai nu t.s. pilnos asins konservus, kas satur visas parastās asins sastāvdaļas, vai arī preparā­ tus, kas pagatavoti no asi­ nīm. Svarīgākais līdzeklis ir asins plazma, ko, piemēram, ievada pacientiem šoka stā­ voklī.

K āpēc jāizdara infūzija? Infūziju parasti izdara slim­ nīcā, ja slimniekam ir nepie-

īpatnības darbā ar asinīm Pirm s infūzijas asin is p r e ­ cīzi izmeklē un p ā r b a u d a , vai tā s recipien tam b ū s s a d e r īg a s . Tomēr, n e r a u ­ g o ties uz to, reto s g ad īju ­ m o s var rasties t.s. transfūzijas starpgadījum i, k ad o r g a n is m a aizsarg sistē m a a p k a ro d o n o r a asinis. Taču vairu m ā g ad īju m u ar šie m sta rp g a d īju m ie m var labi tikt galā, it sevišķi tālab, ka p a c ie n ts a s in s p ā r lie š a n a s laikā a tro d a s p a s tā v īg ā m ed icīn iskā kontrolē un viņam var s n ie g t tūlītēju palīdzību.

Lielu asins zudum u k o m p en ­ sēšan ai kalpo fizioloģiskais v ārām ās sāls šķīdums.

ciešams kompensēt zaudēto šķidruma daudzumu (vemša­ na, caureja) vai palielināt cirkulējošo asins daudzumu (asins zaudējums, šoks, kolapss). Arī pēc daudzām ope­ rācijām nepieciešams kādu laiku vēl atstāt kuņģi un zar­ nas mierā, tātad nedrīkst ne ēst, ne dzert. Lielais asins zudums iespējami ātri jā­ kompensē, lai organismu pa­ sargātu no ilglaicīga deficīta nodarītiem bojājumiem. Bieži nieru kaišu un citu sli­ mību dēļ organisms zaudē daudz minerālsāļu un barī­ bas vielu. Visos šajos gadīju­ mos infūzija ir ideālā meto­ de, lai ātri kompensētu ra­

M ā jas

ā rsts

Visbiežāk lieto fizioloģisko šķīdumu, 5 % glikozes vai vājas koncentrācijas medika­ mentu šķīdumu, ko iepilda sterilizētā sistēmā, kas sastāv no rezervuāra, pievada un adatas. Zemādas infūziju pa­ rasti izdara augšstilba zemā­ das audos, kur katrā kājā var ievadīt līdz 500 ml šķīduma; infūzija vēnā ir mazāk sāpīga un dod iespēju īsā laikā ie­ vadīt organismā lielāku šķid­ ruma daudzumu.

K ā d a s kom plikācijas var ra s tie s ? Var gadīties, ka pēc kāda laika infūzijas kanīle aiz­ sprostojas, jo tajā izveidojas asiņu receklis. Šajā gadīju­ mā parasti pietiek ar to, ka izskalo adatu. Nepieciešamī­ bas gadījumā var citā vietā ievadīt citu adatu. Var atga­ dīties arī, ka infūzijas adata nav pareizi ievadīta. Ja to laikus nepamana, infūzijas šķīdums ieplūst apkārtējos audos, kas no tā pietūkst. Šī komplikācija parasti ir ne­ kaitīga, un uztūkums drīz atkal pāriet.


Izm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

K arte

G rupa

102 12

Intubacij a Kas ir intubācija? Ar intubāciju mediķi apzīmē caurules (tubus ) vai šļūtenes ievadīšanu elpvadā. Vairumā gadījumu tas notiek caur muti; īpašos apstākļos, pie­ mēram, ja ir ievainots žoklis, caurule tiek ievadīta caur degunu. Retāk intubāciju izdara bronhos, lai slimniekam at­ vieglinātu elpošanu vai iz­ darītu elpināšanu. Intubāciju izdara difterijas slimniekiem, ja balsenes aplikumu un tūs­ kas dēļ draud nosmakšana. Intubāciju lieto galvenokārt ķirurģijā, narkozē, lai sa-

SVARĪGI Ilg sto šas in tubācijas re­ zu ltātā b a ls s sa itē s var veid o ties čūlas. Tā sa u k tā b a ls s s a iš u gran u lo m a kā a iz s m a k u m s bieži vien kļūst p a m a n ā ­ m a tikai v airāk as n e d ē ļa s p ē c intubācijas. S irg sto šie lielākoties n e m a z n e d o m ā par š ā d u sak arīb u , jo k o p š n e g a d īju m a vai o p e r ā c i­ ja s ir jau p ag ā jis tik d a u d z laika. A izsm aku ­ m a g a d īju m ā v ajad z ētu vērst ā r s ta u z m a n īb u uz iepriekš veiktu in tu b ā­ ciju.

Vairumā gadījumu elp in āšan as šļūteni ievada elpvadā caur muti. Laringoskops aiztur arī mēli.

glabātu slimnieka augšējo elpceļu caurlaidību un at­ vieglinātu elpināšanu, jo lī­ dzekļi, kas atslābina skeleta muskulatūru, izraisa arī el­ pošanas muskuļu paralīzi. Intubāciju bieži lieto, izda­ rot atdzīvināšanu, galveno­ kārt slīkšanas gadījumos. Ir ziņu avoti, kas pierāda, ka intubācijas veiktas jau 16. gadsimtā; 19. gadsimta otra­ jā pusē ASV tā tika attīstīta un ieviesta kā ikdienas me­ tode.

M

ā jas ā r s t s

Kad izdara intubāciju? Intubācija ir neatliekams pasākums dzīvības glābšanai, ja ir akūts balsenes sašau­ rinājums, kā tas mēdz būt, piemēram, difterijas vai citu smagu kakla iekaisumu gadī­ jumos. Arī tad, ja ir balsenes tūska (audi pietūkst, jo tajos uzkrājas ūdens), dažkārt tiek izdarīta intubācija, lai pa­ cients nenoslāptu. Taču svarīgākās un biežākās


G rupa

K arte

Izm eklēšanas

12 102

u n ārstēšanas m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Intubacija lietošanas jomas ir narkoze un citi neatliekamie pasāku­ mi ātrās palīdzības un glāb­ šanas dienestā. Gandrīz jeb­ kuras narkozes gadījumā pacients tiek intubēts. Tas ir nepieciešams, lai viņš neno­ slāptu, jo elpvadus var aiz­ sprostot mēle. Tādējādi tiek arī novērsts, ka pacients ieelpo narkotizētas siekalas vai kuņģa sulu, kas novestu pie plaušu iekaisu­ ma. Vēl intubāciju lieto mākslīgajā elpināšanā.

Kā veic intubāciju? Vairumā gadījumu intubāci­ ju izdara anesteziologs, kas specializējies dažādu narkožu lietošanas veidos. Intubēt vajadzētu tikai tad, kad pa­ cients narkozes līdzekļa ie­ darbībā jau ir iemidzis un viņa balsenes muskulatūra atslābinājusies. T ā tiek no­ vērsts citādi neizbēgamais risūšanās reflekss. Izņēmums ir nelaimes gadī­ juma upuris, kuru bezsama­ ņas stāvoklī neatliekamās palīdzības mašīnā nogādā slimnīcā. Lai veiktu intubāciju, pa­ cienta galvu pastiepj uz mu­ guras pusi un novieto uz spilvena. Mūsdienās parasti izmanto laringoskopu, kas sastāv no teknes formas

muti ievada laringoskopu. Caurules galā atrodas pie­ pūšama manšete, kuru no ārpuses uzpumpē ar gaisu. Kad manšete ir piepildīta, gaiss vairs neizplūst ārā, līdz ar to elpvads ir pilnīgi noblīvēts. Caurulei jāatrodas tādā stā­ voklī, lai abas plaušu daivas vienmērīgi saņemtu gaisu. Anesteziologam par to jā­ J a mākslīgā elp in āšan a tiek » pārliecinās, izklausot elpoša­ izdarīta ilgi, bieži tiek intubēts nas funkcijas, tās ir jānovēro arī caur degunu. un jāizpalpē, pirms viņš fiksē cauruli tās galīgajā pozīcijā. Operācijas zāles un neatlie­ špāteļa un roktura, kurā at­ kamās palīdzības transports rodas baterija lampiņai. Ar ir apgādāti ar dažāda lieluma šo aparātu balsenes šaurā eja laringoskopiem, lai varētu tiek tiktāl paplašināta, ka ie­ intubēt arī zīdaiņus un spējams tajā ievadīt cauruli. mazus bērnus.

Mēle uz priekšu Laringoskopa priekšdaļā at­ rodas lampiņa, tādējādi anesteziologs var izsekot caurulītes ceļam un novērst iespējamu pacienta savai­ nošanu. Pacienta mēle tiek pavilkta uz priekšu; ārsts stāv aiz pacienta galvas un caur

Lietošanas jomas □ B a ls e n e s sašau rin ā ju m i □ N ark o ze s □ N eatliekam ie p a s ā k u m i g l ā b š a n a s tr a n s p o r tā J M ākslīgā e lp in ā š a n a

M

ā jas ā r s t s

Vai intubācija ir b īsta m a ? Intubācija var ne tikai glābt dzīvību, tā var būt arī bīsta­ ma. Ļoti nopietns dzīvības risks ir intubācija, kas izdarī­ ta nepareizi, kad caurule kuņģī tiek ievadīta caur barī­ bas vadu. Nelaimes gadījumos ātras darbības rezultātā, lai glābtu dzīvību, ir iespējami arī lūpu saspiedumi un mutes un rīkles gļotādu nobrāzumi. Ilgāku intubāciju rezultātā mēdz rasties balssaišu de­ fekti.


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

K arte

G rupa

103

12

Kaula luzuma arstešana Kas ir kaula lūzum s? Lūzums (factura) ir daļējs vai pilnīgs kaula viengabalainī­ bas zudums. Izšķir patoloģis­ kus un traumatiskus lūzu­ mus. Patoloģiska lūzuma cē­ lonis ir dažādu slimību (osteomielīta, tuberkulozes, audzēju) radītie kaulu bojā­ jumi, kas izraisa lūzumu pat niecīgas traumas gadījumā. Visizplatītākie ir traumatis­ kie lūzumi, tie gan retāk ir bērniem, jo viņu kauli ir elastīgāki. Kauli sastāv galvenokārt no kaļķa, kas tos padara cietus un izturīgus, tom ēr tie ir dzī­ vi orgāni. Tikai šai īpašībai jāpateicas par kaulu spēju pēc to bojājumiem atkal iz­ dziedināties. Biežākie kaula bojājumi ir lūzumi. Jo kauls ir cietāks, jo tas ir kļuvis trauslāks un jo lielākas ir briesmas, ka tas var lūst. Cēlonis tam var būt tādi negadījumi kā kritiens,

SVARĪGI J a uzliktais ģ ip sis s p ie ž vai p a t izraisa s ā p e s , tū ­ līt jālūdz, lai ā r s ts p ā r ­ b a u d a tra u m ē to vietu. Ie sp ē jam s, ka s p ie d ie n a vietā v eid o jas čūlas, kā arī citi defekti.

a

b

c

d

Četri svarīgākie garo stobra kaulu lūzumu veidi: šķ ē rss lūzums (a), slīps lūzums (b), spirālveida lūzums (c), kāds bieži ro d as slēpotā­ jiem, un to s a u c par z ā b a k a malas lūzumu, un šķ em b ain s lūzums (d), kura cēlonis lielākoties ir traum a satiksm es negadījum a laikā.

sasitums, sitiens vai trieciens pa kaulu, kā arī liekšanās, izgriešanās, sagrūšana, atrau­ šana vai kādu citu spēku ie­ darbība. Taču lūzums var attīstīties arī pakāpeniski. 'l ādi mēdz būt tā sauktie noguruma lū­ zumi, kas gadās augstas kva­ lifikācijas sportistiem, bet tie notiek arī tādu darbu rezul­ tātā, kas noteiktus kaulus vienveidīgi noslogo. Pārslodzes izraisītie bojājumi rada savdabīgu materiāla no­ gurumu, un, ja pārslodze turpinās, kauls salūst. Patoloģisku lūzumu cēloņi ir slimību mainīti kaulaudi, kas visbiežāk sastopami gados

M ā jas

ā rsts

vecākām sievietēm, kuras sirgst ar osteoporozi (kaulu masas samazināšanos), bet var būt arī citu kaulu slimībi gadījumos, piemēram, ja ir iekaisums un audzējs.

Kādi ir lūzum u veidi? Ārsti lūzumus pirmām kār­ tām iedala vaļējos lūzumos (kaulu daļas izspiežas no brūces) un slēgtos lūzumos. Par vieglāku lūzuma formu uzskata gadījumus, kad lūzu mam ir nepilnīga fraktūra, kad noticis kāds kaulauda at­ rāvums, bet tas nav izgājis cauri visam kaulam.


G rupa

Izm ek lēša n a s

K arte

12 103

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Kaula luzuma arstešana T āpat maz problēmu ārstē­ šanā rada gluds lūzums, jo tādā gadījumā abas lūzuma virsmas ir diezgan līdzenas, tāpēc tās ir viegli atkal savie­ nojamas. Grūtāk ārstējami ir šķembainie lūzumi, kādi bie­ ži rodas satiksmes negadīju­ mos. N ereti kauls tiek sa­ lauzts daudzos, bieži vien ļoti sīkos gabalos. Visbeidzot - izšķir vienkār­ šus lūzumus, kad bojāts ir ti­ kai kauls, un komplicētus lū­ zumus, kad ir skarti ari ap­ kārtējie audi ar to musku­ ļiem, nerviem un asinsva­ diem.

Ka ā rs tē kaula lūzum u? Ārstēšana notiek tikai ārsta uzraudzībā. Lai kauls pareizi saaugtu, tā gali pareizi un pietiekami ilgi jāfiksē, lauz-

llgstoša ārstēšana Kauli dzīst ievērojami il­ g ā k n e k ā b r ū c e s m īk sta­ jo s a u d o s . J o cilvēks ir g a d o s v e ­ c ā k s , jo ilgāk viņam dzīst lūzum s. A tveseļo­ š a n ā s notiek v ism az č e t­ ras n e d ē ļa s, ta č u var ilgt p a t v airākus m ē n e š u s , k a m ē r kauls atkal ir cieši s a a u d z is kopā.

Augšstilba lūzuma ā rstē ša n a ar ekstensiju, izmantojot trīšu troses un d a ž ā d u s atsvarus. Tie atslogo kaulu.

_ tais loceklis jāvingrina. Visos gadījumos ir jārūpējas, lai sa­ glabātos iepriekšējais locekļa garums un virziens. Tāpēc lūzuma gadījumā ķirurgs vis­ pirms izdara repozīciju, tas ir, atsevišķās kaula daļas no­ vieto tādā stāvoklī, kā tās atradušās sākotnēji. Smagi lūzumi bieži vien ir jāoperē. Tādos gadījumos at­ sevišķās kaula daļas un šķem­ bas tiek savienotas vai nu ar tērauda plāksnītēm, vai arī tiek saliktas kopā ar nerūsē­ jošā tērauda naglām un skrū­ vēm. Kad kauls atkal ir stin­ gri saaudzis, plāksnītes iz­ ņem, turpretī naglas un skrūves dažos gadījumos var palikt ķermenī. Pēc repozīcijas lūzuma vieta jāatstāj miera stāvoklī, lai va­ rētu veidoties jaunā kaula viela. Tādēļ savainotie locekpiemēram, ar ģipša vai stikla šķiedras pārsēju. Protams, ja ir lauzts augšstil­

M

ā jas ā r s t s

I ba kauls, kāju novieto tikai uz vienas šinas un to izstiepj zem lūzuma vietas. Stiepšana novērš iespēju, ka pēc repo­ zīcijas muskuļi atkal maina noteikto stāvokli vai arī tik ļoti saspiež lūzuma vietu, ka tajā kauli no jauna tiek no­ ārdīti.

bā panāk stiepšanu? Lai stieptu kaulu, parasti ie ja u c a s ķirurģiski, pie kaula z e m lū z u m a vietas piestiprina vai arī c a u r šim n o lūk am speciāli izurbtu c a u r u m u izver stiepli vai tē r a u d a tapu. Metāla d a ļa s tiek izvirzī­ ta s a b ā s p u s ē s ā r ā no ā d a s , lai pie tā m būtu ie s p ē ja m s piekārt trīšu tr o s e s . Tās tiek virzītas pāri ritentiņiem, kuru o t­ rā p u s ē ir p a r e d z ē ta vie­ ta atsv aram .


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

K ā r ie

G ru pa

104

12

Kortizona terapija Kas ir kortizons? Kortizons ir apzīmējums hormoniem, kurus sintētiski ražo no augu ekstraktiem un žultsskābes. Vesels cilvēks pats var ražot šis vielas savā organismā - virsnieru garo­ zā. Virsnieres ir divi mazi dziedzeri, kas atrodas virs nierēm. Virsnieru izpēte sā­ kās tikai 1934. gadā. Pētīju­ mi parādīja, ka virsnieru serdē un garozā var veidoties vairāk nekā 30 dzīvībai svarī­

SVARĪGI J o p ro jā m n av bijis ie­ s p ē ja m s droši s a m a z i­ nāt n e v ē la m ā s blakusp a r ā d īb a s un arī nav bijis ie s p ē ja m s tā s pilnī­ gi novērst. Tajā p a š ā laikā če trd e sm it g a d o s , k o p š tiek izm an to ts kor­ tizons, iegūti precīzi ie­ teikumi p a r d e v a s lielu­ mu. A stm a s g a d īju m ā d ev a , k a s ir m a z ā k a p ar d e s m it miligramiem d ien ā, b la k u s p a r ā d īb a s tikpat kā n e ra d a . Tas p a ts a ttie cin ā m s uz cil­ vēkiem , kuri slim o ar hronisku poliartrītu. M e­ diķi p at u zsk ata , ka ilg­ s t o š a kortizona terapija var p alēn ināt locītavu sag rau šan u .

Attēlā ir skaidri redzam s, kā kortizona terapijas rezultātā radušies asinsizplūdumi un it kā papīra āda.

gu hormonu, arī kortizons. Virsnieru garozas hormoni kortikosteroīdi jeb kortikoīdi ir absolūti nepieciešami dzīvībai. T o ir vairāk nekā 30. Galvenie virsnieru garo­ zas hormoni ir aldosterons, kortizols un kortikosterons. Pēc funkcijas izšķir mineralkortikosteroīdus jeb mineralkortikoīdus (aldesterons), kam ir svarīga nozīme mine­ rālvielu un ūdens maiņā; glikokortikosteoīdus jeb glikokortikoldus, kas nepiecieša­ mi normālai ogļhidrātu, ol­ baltumu un tauku maiņai; kortikosteroīdus ar dzimumhormonu iedarbības efektu, kuru vesela cilvēka organis­ mā ir ļoti maz. Kortizons ir tikpat svarīgs dzīvībai kā al­ desterons.

M ā jas

ā rsts

Kam n e p ie c ie š a m s kortizons?

Galvenokārt 50. un 60. ga­ dos kortizons kalpoja kā me­ dicīnisks brīmumlīdzeklis, jo neilgā laikā spēja remdēt smagas visdažādāko veidu slimības. Piemēram, astmas slimnie­ kiem dažu stundu laikā pa­ zuda akūti simptomi. Rei­ matisma slimnieki pēc da­ žām dienām atkal atguva kustību spējas un, ja viņi kortizonu lietoja regulāri, varēja dzīvot bez sāpēm. T ā kā kortizons mazina ie­ kaisumus un nomāc imūnreakcijas, tā lietošana, lai no­ vērstu audu atgrūšanu, at­ taisnojusies arī pēc orgānu


G rupa

I zm ek lēša n a s

Kartf.

12 104

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Kortizona terapija transplantācijas. Bez tam korti zonu lieto pret alerģi­ jām un ādas slimībām. Kortizona izmantošana pirms audzēja operācijas ie­ vērojami palielina neiroķirurģijas iespējas, turpretim diskutējama ir šā preparāta lietošana, lai smadzeņu tūs­ kas gadījumā pēc smagiem galvaskausa savainojumiem paaugstinātu spiedienu gal­ vas smadzenes. Vēl nav noskaidrots arī tas, vai kortizons aizkavē jaunu nosprostojumu veidošanos paplašinātajos asinsvados sirdī. Zinātne ir vienota tikai vie­ doklī, ka šā medikamenta terapeitiskās iespējas ne tuvu vēl nav izsmeltas.

2D

Ka ie d a rb o ja s kortizons?

vas dabas. N o vienas puses, tas palīdz ātri un iedarbīgi, no otras puses, kortizons var nodarīt arī kaitējumu.

Kortizona iedarbības mehā­ nismu zinātnieki joprojām mēģina noskaidrot. Pētījumi Kortizona te ra p ija s tostarp ir parādījuši, ka bū­ b la k u s ie d a rb īb a s tiska loma piemīt t.s. interleikīniem. Tās ir vielas, kas Ilgstoša terapija ar augstām aktivē imūnsistēmu. kortizona devām var novest Bez tam kļuvis skaidrs, ka kortizoni iespaido citokinīnu pie slimības pazīmēm; visām regulāciju. Tās ir signālvie- * šīm pazīmēm dots kopējs nosaukums - kortizonisms. las, kas kontrolē balto asinsNereti mainās pacientu iz­ šūnu aktivitāti. Tagad pastāv cerības, ka ir radusies iespēja skats. Viņi pieņemas svarā, seja kļūst līdzīga pilnmēne­ atrast jaunas vielu grupas, sim un sārta, rodas bife(ci kas izraisītu vai arī kavētu pleci, pinnes vai asinsizplūspecifiskas kortizona iedar­ dumi ādā. bības. Kortizona terapija izraisa arī Kortizons ir viela, kam vis­ muskuļu vājumu un uzņēmī­ tiešākajā nozīmē piemīt dibu pret infekcijas slimībām. Ja kortizona terapiju pār­ trauc, šie simptomi laika gaiIeteikumi cilvēkiem, kas lieto kortizonu tā atkal pazūd.

Slimnieki, kam ilgstoši jā ­ lieto kortizons, var m azināt nev ē la m u b la k u sie d arb īb u risku ar a tb ilsto šu uztura režīmu. Uzturā jālieto: □ D au d z olbaltum u, tā ta d zivis, g a ļa un v ājp ien a produkti. P am a ts: iekais īg a s p am atslim īb as, jo kortizons s a m a z in a o lbaltum u d a u d z u m u o rg an ism ā. J D au d z p ie n a un p ie n a p roduktu. P am a ts: ta s

palīdz izvairīties n o kaulu m a s a s s a m a z in ā š a n ā s . J Maz cuk ura. P a m a ts: kor­ tizons p a a u g s ti n a c u k u ra līmeni asinīs. J D au d z kalcija, tā ta d a u g ­ ļi, it īpaši a p rik o z e s un b an ān i. P am a ts: korti­ z o n s var sa m a z in ā t kalci­ ja sa tu ru o rg a n is m ā . □ D au d z C vitamīna, tā ta d svaigi augļi un salāti. P am a ts: C vitam īnam ir sv a rīg a lo m a virsnieru d arb īb ā.

M

āj as ā r s t s

K u šin g a s in d ro m s Vissmagākā no blakusparādībām tiek saukta par Ku­ šinga sindromu. Slimnieks sirgst ar vielmaiņas traucēju­ miem, kas līdzīgi cukura dia­ bēta vai osteoporozes slim­ niekiem. Šīs kaites var būt arī pārejošas, bet var nori­ sināties hroniski. Kādas kat­ ram cilvēkam iespējamas blakusparādības, ir atkarīgs no kortizona devas un pa­ cienta personiskās iedabas.


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Kartf.

G rupa

107

12

Ķeizargrieziens Kas ir ķe izargrieziens? Ķeizargrieziens ir visbiežāk izmantotā metode, kad bēr­ na piedzimšana notiek, ope­ rācijā izņemot to no mātes ķermeņa. Augli izņem no dzemdes, atverot vēdera do­ bumu un pārgriežot dzem­ des sienu. Nosaukums ķeizargrieziens cēlies no apgalvojuma, ka kāds seno romiešu ķeizars ir nācis pasaulē ar šāda griezie­ na palīdzību.

Placenta

Iegurnis

Kad izdara ķeizargriezienu? Placenta

9

Ķeizargriezienu izmanto, ja dabisku dzemdību gadījumā tiek apdraudēta mātes vai bērna veselība un dzīvība. Ķeizargriezienu izdara tikai tad, ja auglis ir dzīvs un mā­ te pati to nespēj dzemdēt (iegurņa sašaurinājums, pa­ toloģiski veidojumi iegurņa dobumā, kas nosprosto tā izeju, dzemdes plīsuma draudi), vai gaidāmi vairāki bērni. Bieži komplikācijas rodas, kad auglis ir novietojies slīpi, respektīvi, neatrodas ar gal­ vu mātes iegurnī kā normālā gadījumā, bet gan ar kājām ir pagriezies uz leju.

D zemde

Iegurnis

Nereti ķeizargriezienu izdara tāpēc, ka auglis ir novietojies slīpi pre iegurni (augšējais attēls) vai perpendikulāri dabiskajam dzemdību ceļam (apakšējais attēls).

M ā jas

ā rsts


G rupa

I zm eklēšanas

K arte

12 107

u n ārstēšanas m e t o d e s

Ā rstē šan as metodes

Ķeizargrieziens Tāpat ķeizargrieziens ir ne­ pieciešams, ja auglis mātes vēderā iekārtojies šķērsām, respektīvi, perpendikulāri dzemdes kaklam, un viņu no ārpuses nav iespējams pa­ griezt pareizā stāvoklī; ja šādā gadījumā jau ir plīsis augļa apvalks, nepieciešams izdarīt ķeizargriezienu. Dažkārt ķeizargrieziens va­ jadzīgs arī tāpēc, ka placenta ir atdalījusies vai tā ir nepa­ reizi novietota. Ķeizargriezienu izdara arī tad, ja dzemdētājai ir kāda smaga vispārēja saslimšana (piemēram, plaušu vai asins­ rites sistēmas slimības) un spontānas dzemdības var nopietni apdraudēt mātes un bērna veselību un dzīvību Arī tas, ka mātei ir cukura diabēts, eklampsija (bīstama slimība, kas saistīta ar iespē­ jamu asinsspiediena paaug­ stināšanos, bezsamaņu un krampjiem), var būt iemesls, lai augli izņemtu operatīvi. Vairumā gadījumu noteikt,

Operācijā tiek atvērts vēdera dobums un dzemde. Pēc bērna izņemšanas tiek izņemta placenta un, papla­ šinot dabisko dzemdību ka­ nālu, nodrošināta normālām dzemdībām analoga augļūdens izvadīšana. K ā d a s kom plikācijās var r a s tie s ? Operācijas laikā tiek atvērts vēdera dobums, pārgriezta dzemdes siena un auglis izņemts no dzemdes.

vai būs nepieciešams ķeizar­ grieziens, var jau pirms dzemdību sāpju sākšanās. Taču gadās arī tā, ka kom­ plikācijas rodas tieši dzemdī­ bu laikā, un tad ķeizargrie­ ziens jāizdara kā neatliekama operācija. Neapstrīdams ir arī fakts, ka ķeizargrieziena nepiecieša­ mības iespējamība palielinās, ja pirmoreiz dzemdē sievie­ te, kas ir vecāka par 30 ga­ diem.

SVARĪGI Ja sievietei ir izdarīts ķei­ zargrieziens, nākamo dzemdību laikā viņa ir pakļauta palielinātam ris­ kam. Iespējams, ka plīst rētas, kas palikušas pēc ķeizargrieziena.

Kā izdara ķeizargriezienu? Operāciju veic ginekologs, un tā ilgst apmēram stundu, kaut arī bērnu no mātes miesām izņem jau pēc aptu­ veni piecām minūtēm.

M

ā jas ā r s t s

M āte ķeizargrieziena laikā ir pakļauta tādam pašam ris­ kam, kāds ir aktuāls jebkuras citas operācijas laikā, kas tiek izdarīta vispārējā narko­ zē, - asinsrites problēmas, asins zudumi vai infekcija. Problēmas var rasties arī jaundzi m ušaj arn. Dabisko dzemdību laikā bērns šaurajā dzemdību ka­ nālā tiek saspiests, tādējādi izspiežot no viņa plaušām augļūdeni. Ķeizargrieziena gadījumā šis process neno­ tiek, līdz ar to var būt apgrū­ tināta jaundzimušā elpošana. Bez tam var gadīties, ka nar­ koze, kas paredzēta mātei, apslāpē arī jaundzimušā el­ pošanu. Taču mūsdienās medicīnā izmanto dažādas narkozes, ir jaunas antibiotikas un efektīvi līdzekļi, kas novērš trombozi, tāpēc ar ķeizar­ griezienu saistītais risks ir neliels.

pc


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

K arte

G rupa

109

12

Lazerķirurģij a Kā d a rb o ja s lāz e rs? Lāzerstarojuma iedarbība, kad to izmanto ķirurģijā, ap­ tver plašu tā lietojuma dia­ pazonu - no vienkārša kai­ rinājuma līdz pilnīgai audu sagraušanai. Izšķir šādas pakāpes: 1. Enzīmu (olbaltumu struk­ tūras), kas ir visu cilvēka šū­ nu sastāvdaļas darbības ie­ spaidošana. 2 . Ūdens atvilkšana un audu sarukums. 3. Pārsniedzot noteiktu tem­ peratūru, proteīnu sarecinā-

Kas ir lāzers? Laser ir saīsinājums no angļu nosaukuma Light Am plification by Stimulated Emission o f Radiation (gaismas pastip­

rināšana ar inducētu sta­ rojumu). Lāzergaismai piemīt īpašības, kādas nav parastai gaismai. Tā ir vienkrāsaina, tās viļņi svārstās vienotā taktī un stari iet gandrīz paralēli. Sava augstā enerģijas blīvuma dēļ lāzerstariem ir spēja griezt vai apturēt spēcīgas asi­ ņošanas. Medicīnā lāzeru sāka izmantot 1967. gadā.

Izdarot griezienu ar lāzerskalpeli, pārrautie asinsvadi tūlīt tiek slēgti

šana. Atbilstoši augstā tem­ peratūrā tiek panākta ķer­ meņa olbaltumu sarecēšana un tādējādi slimības skarto audu sagraušana. 4. Bezasiņu operēšana ar kreveles veidošanu. Ar ātru sadedzināšanu audi tiek at­ griezu. Griezuma abās pusēs veidojas zonas no nedzīviem audiem (krevele), kas tūlīt slēdz pārrautos asinsvadus. 5. Audu ietvaicēšana. T ā ie­ spējams slimos audus (vēzi) pilnīgi sagraut, iedarbībai nepakļaujot veselos blakusaudus.

Kā lieto lāzerķirurģiju? Lāzerķirurģija ir lāzera (kvantu ģeneratora) lietoša­

M

ājas ā r s t s

na ķirurģijā. Lāzeru var iz­ mantot gan audu pārdalīša­ nai, gan to savienošanai. Pareizi regulējamā un foku­ sējamā lāzera enerģija, kā arī tās niecīgā izkliede apkārtējā vidē ļauj audus pārdalīt ātri, bez asins zuduma, mērķtie­ cīgi, precīzi un sterili. Paātrināti un bez sarežģīju­ miem audi arī sadzīst. Lāzeru savienojošās īpašības izmanto galvenokārt oftal­ moloģijā, piemēram, tīkle­ nes atslāņošanās gadījuma, arī sīko asinsvadu neiroķirurģijā u.c. T om ēr ne vienmēr lāzera izmantošana sniedz būtiskas priekšrocības, salīdzinot ar tradicionālajām ķirurģijas metodēm, taču ir jomas, kur tā sevi ir pierādījusi vairāk


G rupa

Karte

I zm ek lēša n a s

12 109

u n ā r s t ē š anas m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Lazerķirurģij a nekā pārliecinoši. Patlaban vislielākie panākumi lāzera izmantošanai ir šādu ķerme­ ņa daļu operācijās.

Acis Lai novērstu tīklenes atslā­ ņošanos, ar lāzeru sakausē tīklenes plīsumus. Ārstēšana ar lāzeru tīklenes iekaisumu gadījumos, ko izraisījusi cukurslimība (Diabetes mellitus), ir pārāka par citām me­ todēm. Ar lāzeni operē glaukomu (zaļo staru), tāpat arī asins­ vadu izaugumus un audzē­ jus. Ar lāzeru salīmē robus varavīksnenē, aptur sīku asi­ ņošanu.

Sirds Sirds koronāro asinsvadu sašaurinājumus likvidē ar auksto lāzergaismu. Šo pa­ ņēmienu Eiropas un Ame­ rikas klīnikās nu jau izmanto pietiekami ilgi, un mediķi ir pārliecināti par šādas operā­ cijas tehnikas augsto kvali­ tāti.

M ute un kakls Labi panākumi, izmantojot lāzeru, ir tad, ja jāizdara ķirurģiskas manipulācijas mēlē, jo tā ir labi apasiņota un tāpēc, lietojot tradicio­ nālās ķirurģiskās tehnikas, rodas spēcīga asiņošana. Labi panākumi gūti, ārstējot

7a tiek veidots staru kūlis Lāzervielu (kristāls, p u s ­ vadītājs vai g ā z e ) novie­ to s ta rp diviem s p o g u ­ ļiem tā, ka g a is m a p a ­ stāvīgi tiek reflektēta turp un atpakaļ, līdz sta rp a b ie m sp o g u ļie m r o d a s g a is m a ar k o n ­ s ta n tu viļņu g aru m u . Lai sta ro ju m s izkļūtu ā rā un tā d ējā d i to varētu lie­ tot, v ien s no sp o g u ļie m ir daļēji g a i s m a s caurlaidīgs.

K rū tis Ir mēģināts ar lāzeru operēt krūts dziedzera vēzi (karcinomu), taču bez jebkādām priekšrocībām, salīdzinot ar tradicionālo ķirurģiju.

Tūplis Bieži ar lāzeru likvidē hemo­ roīdus un tūpļa fistulas.

Liesa -Ar lāzeru var apturēt virspu­ sējas liesas kapsulu asiņoša­ nas.

E n d o s k o p is k ā lāzerķirurģija labdabīgus limfmezglu audu izaugumus (angiomas).

Aknas Lāzers ir nozīmīgs, lai aptu­ rētu asiņošanu. Ar lāzeru tiek sekmīgi ietvaicētas aknu metastāzes, kā arī izņemtas aknu daļas.

Žults, nieres Atsevišķu veidu žultsakmeņus un nierakmeņus var sa­ skaldīt pat līdz vissmalkāka­ jām daļiņām. Taču tas atka­ rīgs no akmeņu veida, pie­ mēram, holesterīna akmeņus šādi ir grūti likvidēt.

Ada Ar lāzeru var likvidēt ugunszīmes un dzimumzīmes.

M

ājas ā r s t s

Ar lāzeru var apturēt barības vada, kuņģa un zarnu asi­ ņošanas, ko izraisījušas čūlas vai varikozi vēnu paplašinā­ jumi. Asiņošanas lokalizē endoskopiskā izmeklēšanā. Diemžēl slimās vietas, kas nav aizsniedzamas ar endoskopu, nevar aizsniegt arī ar lāzeru.

Lāzers neiroķirurģijā Ar lāzeru var izņemt noteik­ tus galvas smadzeņu audzē­ jus. Līdzšinējā pieredze lāze­ ra lietošanā neiroķirurģijā liecina, ka lāzers var atvieg­ lot daudzas neiroķirurģiskas operācijas.


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Ka r t e

G r u pa

111

12

Mākslīgā barošana Kas ir m ākslīga barošana? Neviens cilvēks nespēj izdzī­ vot, ilgstoši nesaņemot barī­ bu. Normālos apstākļos ba­ rības uzņemšana nerada pro­ blēmas, un cilvēki īpaši ne­ domā par to. Taču ir situā­ cijas, kad cilvēks ir nopietni saslimis un tāpēc radušās grūtības organismam pie­ vadīt nepieciešamās barī­ bas sastāvdaļas, piemēram, taukus, olbaltumus, ogļhid­ rātus, elektrolītus, kā arī ūdeni. Šādos gadījumos palīdz mākslīga barošana. T o lieto, piemēram, ja cilvēks atrodas bezsamaņas stāvoklī un tā­ pēc nevar ēst. Citos gadīju­ mos slimnieks jābaro mākslī­ gi tāpēc, ka viņš pats nevar

SVARĪGI Kaut arī slim nieks tiek mākslīgi b a ro ts tikai ar šķidrum u, to m ē r š ī barī­ b a ir ļoti au g stv ērtīg a. Tā tiek p a g a ta v o ta s a ­ s k a ņ ā ar m ū s d ie n u uzturfizioloģiskajām atzi­ ņ ām , un to ir ie s p ē ja m s pilnīgi p ie s k a ņ o t katra atse v išķ a p a c ie n ta v a ­ ja d zīb ām .

Viena no mākslīgās b a ro š a n a s formām ir kuņģa zonde. ievadīta kuņģī caur degunu.

Tā tiek

ēst - pirms vai pēc operāci­ jas vai normālas barības uz­ ņemšanas defekta dēļ (pie­ mēram, barības vada apde­ gumi).

laiku, taču atsevišķos gadīju­ mos tā var kļūt arī par medi­ cīnisku pasākumu visa mūža garumā.

Mākslīga barošana bieži ir vajadzīga, ja pacients negrib ēst drudža, tīšas novājēšanas, psihožu vai gara slimību dēļ. Dažkārt ir nepieciešamība barot mākslīgi, ja cilvēks ir sliktā vispārējā stāvoklī vai sirgst ar noteiktu slimību, piemēram, rīkles vai barības vada audzēja, apdeguma, sa­ šaurinājuma gadījumā. Lie­ lākoties mākslīgā barošana ir nepieciešama tikai neilgu

Kā veic m ākslīgo b arošanu?

M

ājas ā r s t s

Mūsdienās mākslīgā baroša­ na ir iespējama trīs dažādos veidos: ar infūziju, klizmas vai zondes palīdzību.

Infūzijas Infūzijas, kad tiek apiets gre­ mošanas trakts, sauktas arī par parenterālo barošanu, mūsdienās lieto ļoti bieži.


G rupa

Kartf

12

■ļ "j "ļ

I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Mākslīgā barošana caur degunu tiek ievadīta kuņģī.

Šajā gadījumā barība tiek pievadīta no sterila stikla trauka pilienveidīgi caur infūzijas adatu. Vietas, kurās ievada infūzijas, ir roku un kāju vēnas un zemādas šūnu audi. Bet ievadīt iespējams arī visos kaulos ar sarkana­ jām kaulu smadzenēm, kā krūšu kauls vai ribas, bēr­ niem - arī lielajā lielakaulā.

K āds ir m ā k slīg a s b a rīb a s s a s t ā v s ?

Mākslīgā barošana mājās Vēl pirm s d až ie m g a ­ diem p a re n te rā lā b a r o ­ š a n a bija ie s p ē ja m a vienīgi klīnikas a p s t ā k ­ ļos. Tas ī p a š a s g rū tīb as s a g ā d ā j a tieši tiem p a ­ cientiem , k a s uz m ūžu bija nolemti š ā d a m b a ­ r o š a n a s v eidam . Tālab viņi g an d rīz visu laiku u ztu rējās slimnīcā. S ā ­ k u m ā ASV, b e t nu jau arī Eiropā n o zīm īg a kļūst p a re n te rā lā b a r o š a n a m ājās. Ar sp e ciā lu a p a ­ rātu p a c ie n ts p a ts sevi var ap kalp o t. Š a jā g a d ī­ ju m ā ā d ā tiek ievadīts neliels d o b s silikona kor­ p u s s , kurā slim nieks p a ts var ievietot injekci­ ja s a d a tu , la tiek būtiski p aā trin ā ta so c iā lā un p rofesio n ā lā rehabilitāci­ ja. Turklāt slim nieks p s i­ holoģiski jū tas labāk.

Pacienti paši sevi var arī m āk­ slīgi pabarot. Šajā nolūkā viņi ievada injekcijas adatu d o b ā silikona korpusā, kas ievietots ādā.

Barojošās klizmas Kuņģa čūlu un barības vada sašaurinājumu gadījumā, ja tic radušies audzēja vai ap­ degumu dēļ, bieži vien ir lietderīgāk barošanu veikt, izmantojot klizmu. Šajā ga­ dījumā barība tiek ar speciā­ lu klizmas aparātu ievadīta zarnā caur anālo atveri.

Barošana caur zondi Psihiski slimajiem, kā arī pacientiem ar rīšanas paralīzēm (difterijas vai bērnu triekas dēļ) vai barības vada slimībām bieži vien barību pievada ar plastmasas vai gumijas kuņģa zondi, kas

M

ā jas ā k s t s

T ā kā, barojot mākslīgi, ba­ rība netiek sakošļāta un sa­ smalcināta, tā vienmēr jāpie­ vada šķidrā veidā. T om ēr šī barība nodrošina cilvēkam pilnvērtīgu uzturu. Šādas barības svarīgākās sastāv­ daļas ir aminoskābes vai olbaltumvielu hidrolizāti, monosaharīdi, sāļi un vit­ amīni. Barojot caur zondi, barības šķīdums var sastāvēt arī no vieglas putriņas. T o pagata­ vo pēc ārsta norādījumiem no piena, olām, sviesta, kvie­ šu miltiem, vīnogu cukura, citronu sulas vai līdzīgām sastāvdaļām. Ilgstošāka barošana ar infū­ zijām vēl līdz 2 0 . gadsimta 60. gadu beigām sagādāja lielas grūtības. Pateicoties straujajiem zinātnes sasnie­ gumiem, mūsdienās ir radīti . barības šķīdumi, kas ir līdzī­ gi dabīgam uzturam. T ādē­ jādi tiek nodrošināts, ka pa­ cients, šādi uzņemot orga­ nismam nepieciešamās ba­ rības vielas, var dzīvot ga­ diem ilgi.


I zm ek lēša n a s

K arte

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

128

Ārstēšanas metodes

Plastiska ķirurģija I Kas ir plastisk ā ķirurģija? Plastiskā jeb rekonstruktlvā ķirurģija ir ķirurģijas nozare, kuras uzdevums ir operācijas ceļā atjaunot vai uzlabot kā­ da orgāna funkcijas vai pār­ veidotās un izkropļotās or­ ganisma virsmas formu. Ša­ jā nolūkā var izmantot paša slimnieka audus, audus vai orgānus, ko ņem no cita cil­ vēka vai no dzīvnieka, kā arī sintētisku materiālu.

D audzas sievietes cieš tāpēc, ka viņām ir pārāk m a za s krūtis. Viņām palīdzēs plastiskā ķirurģija.

Katrā lielā slimnīcā ir plas­ tiskās ķirurģijas nodaļa. Šī ķirurģija ir patstāvīgs ķirur­ ģijas virziens, kura galvenais uzdevums ir ādas pārstādīša­ na. Apdegumu un citu lielu brūču gadījumos, lai paātri­ nātu to sadzīšanu, mazinātu

Sejas izlīdzināšana Šīs o p e rā c ija s g a d īju m ā slimību novērtēt, kā s a k a mediķi, nav ie sp ējam s. O p erāc ija ir jā a p m a k s ā n o s a v a s k a b a ta s, un to veic tikai privātās klīni­ k ās. Līdzīgi kā iešujot tē rp u ša u rā k u , ā d u a t d a ­ la no ta u k a u d ie m un lie­ ko ā d u nogriež.

Tas ir tā s p a š a s krūtis p ēc operācijas. Tās palielināja ar silikona spilventiņiem.

iespējamās infekcijas risku un izvairītos no neizskatīgu rētu laukumu veidošanās, brūču virsma tiek slēgta, pārstādot ādu. Estētiskās ķirurģijas operācijas lielāko­ ties izdara sejā, kā arī uzla­ bojot krūšu formu. Pēc ope­ rācijām vai savainojumiem, piemēram, degunā vai pēc

M

ājas ā r s t s

krūts amputācijas mēģina optiski atjaunot bijušās pro­ porcijas.

Vai s lim o k a s e a p m a k s ā k o s m ē tis k ā s o p e rā c ija s ? Pēdējos gados tieši šai ķirur­ ģijas nozarei ir raksturīga


G rupa

K a r te

Izm eklēšanas

12 128

u n ārstēšanas m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Plastiska ķirurģija I liela attīstība. Ir izveidotas daudzas privātās klīnikas, kurās nodarbojas tikai ar plastisko ķirurģiju. T iek koriģētas gan pārāk mazas vai nokārušās krūtis, tauku polsteri un grumbas - viss, lai apmierinātu cilvēku, gal­ venokārt sieviešu, vēlmi labi izskatīties. Taču ir operācijas, kuras ir saistītas ar noteiktiem ap­ stākļiem un kuras apmaksā slimokases. Tās ir traumas darbā, dažādi negadījumi, kad tiek zaudēts kāds locek­ lis, kā arī ādas pārstādīšanas operācijas pēc apsaldēju­ miem vai apdegumiem. T a ­ ču operācijas, kas ir saistītas ar cilvēka izskata uzlaboša­ nu, pat tā pārveidošanu, tā­ tad kosmētiskās operācijas, pacientam ir jāapmaksā pa­ šam. Latvijā, kā arī citās val­ stīs kosmētiskās operācijas maksā dārgi.

Sieviešu krūšu e s tē tis k ā ķirurģija Sieviešu krūšu operācija tiek izdarīta tikai tad, ja ir pama­ tots iemesls. T urklāt izšķi­ roša loma ir defekta smagu­ mam un psihiskai noslodzei. Kaut gan bieži vien šie as­ pekti tomēr netiek ņemti vērā.

Deguna plastika Lai resta u rētu d e g u n u , k a s v airu m ā g ad īju m u ir s a d r a g ā t s sa v a in o ju m a rezultātā, ķirurgi iz m an ­ to skrimšļu a u d u s , k as iegūti n o ribām. Šis p a ­ reizi piegrieztais skrim ­ slis tiek izm an to ts kā skelets, uz ku ra tiek p ā rstā d īta ā d a . No pir­ m ā a c u u z m e tie n a re­ zultāts lielākoties ir ļoti labs. D až u s šād i re k o n ­ s tr u ē tu s d e g u n u s ir ļoti uzm anīgi jāaplūko, lai varētu ko n statēt, ka tie nav d a b a s doti.

Krušu samazinašana Pārāk lielas krūtis vairumā gadījumu ir problēma, kas skar jaunas sievietes. Tikai tad, kad pārmērīgais svars acīmredzami izraisa stājas bojājumus un sāpes mugurā un plecos, ķirurgam ir pa­ mats izdarīt redukcijas plas­ tiku. Operācijas laikā krūts tiek atvērta un izņemti dzie­ dzera audi. Pēc tam āda ar speciālām šuvēm atkal tiek savilkta. Taču var gadīties, ka operācija atstāj neglītas un pamanāmas pēdas, jo dažādiem cilvēkiem brūces dzīst atšķirīgi. Ir sievietes, kuru organismam piemīt

M

ā jas ā r s t s

tendence pārmērīgi veidot rētas.

Krūšu palielināšana un atjaunošanas plastika Sievietei, kam ir krūts vēzis, bieži vien skarto krūti vajag noņemt. Protams, pēc tam ir vajadzīga kosmētiskā operā­ cija, lai noņemto krūti izvei­ dotu no jauna. Trūkstošos dziedzera audus aizstāj ar silikona maisiņu, kas pildīts ar gēlu. Taču šādas rekon­ strukcijas gadījumā īpaša problēma ir krūtsgals.

Krūtsgala saglabāšana Ja vēža audzēja izplatība at­ ļauj, tad krūts amputācijas laikā ķirurgs cenšas saglabāt krūtsgalu, īslaicīgi to pārstā­ dot cirksnī. Vēlāk to jo jauna var pārstādīt sākotnējā vietā. Cita metode pieļauj ādas no­ ņemšanu no mazajām kau­ numa lūpām, kas krāsas ziņā ir līdzīgas īstajam krūtsga­ lam.

Nav salīdzināmi Pēc tam šo apļa formas ādas gabalu iešuj mākslīgajā krū­ tī. Kopumā, protams, šādas ■ operatīvas krūts atjaunoša­ nas rezultāti nav salīdzināmi ar normālu krūti. T om ēr pa­ cientes liktenis tiek lielā m ē­ rā atvieglots. Optimālu re­ zultātu var iespaidot pārmē­ rīga rētu veidošanās.


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Karte

G rupa

129

12

Plastiska ķirurģija II Kas ir rekonstruktīvā ķirurģija? Rekonstruktīvā ķirurģija ir ķirurģijas nozare, kuras uz­ devums ir operējot atjaunot vai uzlabot kāda orgāna fun­ kcijas vai pārveidoto un iz­ kropļoto organisma virsmas formu. Šajā nolūkā var iz­ m antot gan paša slimnieka audus, gan audus vai orgā­ nus, ko ņem no cita cilvēka vai dzīvniekiem. Asinsvadu plastiku sauc par protezēša­ nu, atsevišķu orgānu vai audu plastiku - par pārstā­ dīšanu, aizstāšanu vai trans­ plantāciju. Plastiskās ķirurģijas lielākā nozīme medicīnā ir nevis skaistuma operācijas, bet gan rekonstruktīvā ķirurģija, kas dažos gadījumos ir pat ļoti nozīmīgi dzīvībai. Pie­ mēram, ja savainojuma dēļ

SVARĪGI P lastisk ā ķirurģija - it s e ­ višķi, ja ru n a ir p ar m e d i­ cīniski n e p ie c ie š a m ā m o p erācijām , - n av ie­ k ļauta s te id z a m ā p ro ­ g ra m m ā . Var b ū t arī tā, ka jā o p e r ē ir atkal un atkal, jo v ēlam o rezultā­ tu var iegūt lēnām , ejot soli p a solim g a d ie m ilgi.

M ūsdienās plastiskajā ķirurģijā lūpas šķeltnes (zaķalūpas) noverša na vairs nav n ek ā d a problēma.

cīpslas vai muskuļi vairs ne­ spēj pildīt savas funkcijas. T ad atkarībā no apstākļiem palīdz rekonstruktīvā ķirur­ ģija, jo operācijas laikā tuvē­ jie, mazāk svarīgie muskuļi tiek operatīvi pagarināti. Arī nervu savainojumu gadī­ jumos bieži vien ir iespējams pārstādīt citus nervu zarus. Lūpu, žokļu un aukslēju šķeltņu (vai šo šķeltņu kom­ bināciju) korektūra arī nav skaistuma operācija, jo šeit galvenais ir to darbības un normālas funkcionēšanas at­ jaunošana. Pazīstamākās rekonstruktīvās operācijas ir ādas plasti­ kas operācijas. Tās ir nepie­ ciešamas apdegumu gadīju­ mos, kā arī, lai koriģētu sejas anomālijas.

M

ā jas ā r s t s

Kad veic ā d a s p lastisko o p e rā c iju ? Ja apdegumā āda ir stipri bojāta, pastāv briesmas, ka slimību izraisītāji netraucēti var iekļūt organismā. Bez tam šajās vietās ķermenis zaudē šķidrumu. Tāpēc ādas plastika ir parasta lieta. Arī ādas vēža gadījumos vai pēc starojuma izraisītiem bojājumiem var rasties lielas brūces, kas jādziedē, izman­ tojot ādas plastikas metodes.

K ā d a s ir ā d a s plastik a s m etodes? Divas svarīgākās metodes ādas plastiku radīšanā ir āda:


G rupa

K a rte

Izm eklēšanas

12 129

u n ārstēšanas m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Plastiska ķirurģija II lēveri un ādas transplantāti. Abas metodes atšķiras ar operācijā izmantojamās ādas biezumu. Ādas lēveru gadī­ jumā pārstāda ādu līdz ar zemādas tauku slāni, ādas transplantātu gadījumā - ti­ kai virsējo ādas slāni. Ādas gabaliņus iegūst ar speciālu instrumentu - dermatomu, kas dod iespēju iegūt ādas gabaliņu nepieciešamajā bie­ zumā.

Kas ir ādas transplantācija? Šī metode īpaši labi noder virspusēju brūču gadījumos, kuras ir labi apasiņotas.

Svešas ādas pārstādīšana N opietnu a p d e g u m u g a d īju m o s bieži vien ar c ie tu š ā atlikušo ā d u nepietiek, lai s e g tu lielās b rū c e s. Taču b rūču a p k o p š a n a un a p k lāša n a ir ļoti sv a rīg a cie tu š ā dzīvībai. A p m ierin o ša risinājum a šai pro b lēm ai p a g a id ā m nav. Ir m ē ģ i­ nājumi p ā rstā d īt s v e š u ā d u vai uz laiku uzlikt b r ū c ē m m ā k slīg u s ā d a s aizstājējm ateriālus. Taču rezultāti n e tuvu nav s a ­ līdzināmi ar autoplastiku, k ad izm anto p a š a slim nieka a u d u s .

Atkārušos au s u korektūra m ū s­ dien ās tā d s sīkum s vien ir.

Mazāk nodarbinātām ķer­ meņa vietām, piemēram, mugurai, lielākoties izmanto t.s. šķeltās ādas transplantantus. Šķelto ādu lokālās anestēzi­ jas apstākļos ar bārdas dze­ namajam nazim līdzīgu in­ strumentu noēvelē no vese­ lās vietas. Šo apmēram vienu milimetru biezo ādas kārtiņu pēc tam uzliek uz brūces un piešuj. Ādas ņemšanas vieta dzīst ātri, rētas neveidojas.

Kas ir ādas lēveri? Dziļu brūču gadījumos, kad ir atkailinātas cīpslas, nervi, asinsvadi vai kauli, plāns ādas transplantants uzreiz atmirtu, jo tam nebūtu ie­ spēju baroties no zemādas audiem. Šādos gadījumos jāpārstāda āda kopā ar vi­

M

ā jas ā r s t s

siem zemādas audiem. Bet tieši šeit rodas problēmas audu asinsapgādes dēļ. Bez asinsvadiem ādas lēveris ne­ var izdzīvot. Viena iespēja tomēr ir - saglabāt ādas sā­ kotnējo asinsapgādi, kamēr asinsvadi neatgrūžas un ādas lēveri nenoloba un nenostumj. Otrs risinājums kļuva iespējams tikai mikroķirur­ ģijas laikmetā: tika pārgriezti arī asinsvadi un, izmantojot mikroskopu, jaunajā vietā atkal piešūti. O perācijā lūpu, aukslēju, žokļu š ķ e lt n e s gadījum ā Lūpu, aukslēju un žokļu de­ fekti ir iedzimti. Vissliktāk ir, ja visi trīs defekti cilvē­ kam ir vienlaikus, ko dēvē par lūpu-žokļu-aukslēju šķeltni. Šī šķeltņu veidošanās (tautas valodā saukta par vilkarīkli) rada zīdaiņa barošanas pro­ blēmas, traucēta ir arī runas attīstība. Šādu defektu ārstēšana ir žokļu ķirurgu specialitāte. Šķeltnes mīksto aukslēju audus var koriģēt jau ap­ tuveni no sešu mēnešu ve­ cuma. Šajā gadījumā gļotāda ar zemādas audu kārtu no pamatnes tiek atdalīta un tā sastumta kopā, ka esošās šķeltnes slēdzas.


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Ka r t e

G r u pa

131

12

Protezešana K ā d a s m ē d z but p r o tē z e s ? Vārds protēze ir cēlies no grieķu valodas vārda prothesis ‘nolikt priekšā’. N o tā ari radusies medicīniskā nozī­ me: audu vai orgānu daļu, kas vairs nav glābjamas, vietā tiek ievietotas rezerves daļas no sveša materiāla. Tātad protēze ir ortopēdiska ierīce kosmētiskai vai funkcionālai trūkstošās ķermeņa daļas aizstāšanai. Medicīnā izmanto dažneda­ žādas protēzes. Ir asinsvadu protēzes, gūžas un ceļa locī­ tavu protēzes utt. T ā kā šo veidu protēzes tiek ievietotas

Kad protēze der? Drīz p ē c am p u tā c ija s p a c ie n ta m tiek pielikta tūlītējā p ro tēze. A p m ē ­ ram 1 -3 n e d ē ļa s vēlāk liek provizorisku p a g a i­ d u protēzi. Tikai tad, kad s tu m b rs ir pilnībā a ts lā ­ bis, var tikt p ie m ē ro ta g alīg ā pro tēze. M ēdz b ū t arī te s ta p r o tē ­ z e s, lai n o sk aid ro tu , vai p a c ie n ts p ē c a m p u tā c i­ ja s vispār sp ē j tikt g alā ar m ākslīgu ķ e r m e ņ a daļu.

Abas šīs mākslīgās rokas tiek kustinātas ar elektromotoru, ko vada impulsi, kas nāk no muskuļu stumbriem.

ķermeņa iekšienē, tās sauc par endoprotēzēm. Pazīsta­ mākas ir protēzes, kas aizstāj ārējos locekļus, visbiežāk kā­ jas, rokas, plaukstas un pē­ das. Izšķir: kājām - apakš­ stilba un augšstilba protēzes, rokām - apakšdelma- un augšdelma protēzes. Ir arī zobu protēzes, acu protēzes, ausu protēzes, krūšu protē­ zes u.c. Taču vienmēr protē­ zes izgatavo katram slimnie­ kam individuāli. Pēc izgata­ vojamā materiāla izšķir ādas un metāla šinu protēzes (ga­ tavo no ādas un nostiprina ar metāla šinām) un cietās protēzes (gatavo no koka, plasmasas, ar metāla šinām nenostiprina).

M

ā jas ā r s t s

Kad ir n e p ie c ie š a m a p r o tē z e ? Visbiežākais cēlonis, kas no­ ved pie tā, ka nepieciešama pēdas vai kājas amputācija, i tālu progresējusī arterioskle roze. Jo vairāk sašaurinās asinsvadi, jo sliktāk tiek apasiņoti audi. Pirmie tiek skarti kāju pirksti, pēc tam parasti pēda, vēlāk arī kāja. Sliktākajā gadījumā audi atmirst, un tad šo ķermeņa daļu nākas amputēt. Rokas amputāeiju cēlonis galveno­ kārt ir nelaimes gadījums, l'a č u ari iedzimtu anomāliji gadījumos mēdz būt nepie­ ciešamas protēzes.


G rupa

K arte

I zm ek lēša n a s

12 131

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Protezešana Amputācija dažreiz ir jāizda­ ra arī tad, ja kādu ķermeņa daļu ir skāris ļaundabīgs au­ dzējs. Noteikti vēža veidi, piemēram, kaulu vēzis, mēdz būt arī kājās un rokās. Tad amputācija var būt vienīgā iespēja, lai glābtu pacienta dzīvību.

augstu līmeni, un ne jau tikai tāpēc, ka pieejami aiz­ vien jauni materiāli un tiek attīstītas jaunas tehnikas. Ar mūsdienīgām protēzēm cil­ vēkiem, kam ir amputēta kāja, dzīve šodien ir kļuvusi būtiski vienkāršāka.

Kā ir v e id o ta s roku p r o tē z e s ?

Kā ir v e id o ta s kāju p r o tē z e s ? Piemērojot kāju protēzi, ir svarīgi, lai ķermeņa svars tiktu optimāli pārnests uz protēzi. Protēzes stulmu, kam jāuztur amputētā lo­ cekļa stumbrs, pielāgo tā, lai spiediens, kas rodas ķer­ meņa svara rezultātā, iespē­ jami vienmērīgi izlīdzinātos pa visu stumbru. Galvenā slodze tiek sadalīta pa no­ teiktiem stumbra punktiem, kuros spiedienu spēj uzņemt

Mākslīgo plaukstu m ērīšana un montāža.

dziļāk novietotie kauli. Arī kājas protēzes statikai precīzi jāsaskan, tas prasa visprecī­ zāko speciālista prasmi. īpaši grūti ir izveidot protēzes, ja ir amputēts augšstilbā un ir īsi stumbri. Taču protēžu veidotāji un ortopēdi ir sasnieguši ļoti

Komplikācijās ar protēzēm Visgrūtāk risin ā m ās p ro b lē ­ m a s s a g ā d ā a m p u tē to lo­ cekļu stum bri. Bieži v e id o ­ ja s vietas, kur spiež, ta s p r a s a no ja u n a pielaikot un pievienot p r o tē z e s stulmu. Laika g aitā s tu m b ra form a var mainīties. Muskuļi, k as p ē c a m p u tā c ija s vairs n e ­

d a rb o ja s, s a ra u ja s , a m p u ­ tā cijas s tu m b rs kļūst m a ­ zāk s. Arī šeit r o d a s s a s p i e ­ d u m u draudi. Tālab bieži ir v ajad z īg a ilglaicīga o r to p ē ­ du, p r o tē z e s izgatavotāju un rehabilitācijas sp e c iā lis­ tu s a d a r b īb a , līdz p ro tēz e fu n k cio n ē nevainojam i.

M ā ja s

ā r sts

Pavisam citādākas grūtības ir roku protēžu gadījumos. Visvienkāršākā ir t.s. deko­ ratīvā plauksta. T ā izskatās gandrīz kā īsta, bet tai ne­ piemīt plaukstas funkcijas. Vienkāršiem uzdevumiem vislabāk noder pasīvā satvērējroka. Pie tās var pievienot dažādas ietaises, piemēram, kāsi vai mrekli.

Darbināmās protēzes Aktīvā satvērējroka pārnes paša ķermeņa kustības uz satvērējmehānismu un tā­ dējādi padara iespējamu plaukstas satvērienu ar pro­ tēzi. Vēl ir protēzes, ko darbina ar ārēju svešu spēku. Tās tiek darbinātas ar elektro­ m otoru vai hidrauliskiem elementiem. Kustības tiek vadītas ar paša cilvēka mus­ kuļu sasprindzinājumu, tiem pievienojot elektrodus.


I zm ek lēša n a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

K arte

G rupa

131

12

Protezešana K ā d a s m ē d z būt p r o tē z e s ? Vārds protēze ir cēlies no grieķu valodas vārda prothesis ‘nolikt priekšā’. N o tā ari radusies medicīniskā nozī­ me: audu vai orgānu daļu, kas vairs nav glābjamas, vietā tiek ievietotas rezerves daļas no sveša materiāla. Tātad protēze ir ortopēdiska ierīce kosmētiskai vai funkcionālai trūkstošās ķermeņa daļas aizstāšanai. Medicīnā izmanto dažneda­ žādas protēzes. Ir asinsvadu protēzes, gūžas un ceļa locī­ tavu protēzes utt. T ā kā šo veidu protēzes tiek ievietotas

Kad protēze der? Drīz p ē c am p u tā c ija s p a c ie n ta m tiek pielikta tūlītējā p ro tēze. A p m ē ­ ram 1 -3 n e d ē ļa s vēlāk liek provizorisku p a g a i­ d u protēzi. Tikai tad, k ad s tu m b rs ir pilnībā a ts lā ­ bis, var tikt p ie m ē ro ta g alīg ā protēze. M ēdz būt arī te s ta p ro tē ­ ze s, lai n o sk aid ro tu , vai p a c ie n ts p ē c a m p u tā c i­ ja s v isp ār sp ē j tikt g alā ar m ākslīgu ķ e r m e ņ a daļu.

A bas šīs mākslīgās rokas tiek kustinātas ar elektromotoru, ko vada impulsi, kas nāk no muskuļu stumbriem.

ķermeņa iekšienē, tās sauc par endoprotēzēm. Pazīsta­ mākas ir protēzes, kas aizstāj ārējos locekļus, visbiežāk kā­ jas, rokas, plaukstas un pē­ das. Izšķir: kājām - apakš­ stilba un augšstilba protēzes, rokām - apakšdelma un augšdelma protēzes. Ir arī zobu protēzes, acu protēzes, ausu protēzes, krūšu protē­ zes u.c. Taču vienmēr protē­ zes izgatavo katram slimnie­ kam individuāli. Pēc izgata­ vojamā materiāla izšķir ādas un metāla šinu protēzes (ga­ tavo no ādas un nostiprina ar metāla šinām) un cietās protēzes (gatavo no koka, plasmasas, ar metāla šinām nenostiprina).

M

ājas ā r s t s

Kad ir n e p ie c ie š a m a p r o tē z e ? Visbiežākais cēlonis, kas no­ ved pie tā, ka nepieciešama pēdas vai kājas amputācija, ii tālu progresējusī arterioskleroze. Jo vairāk sašaurinās asinsvadi, jo sliktāk tiek apasiņoti audi. Pirmie tiek skarti kāju pirksti, pēc tam parasti pēda, vēlāk ari kāja. Sliktākajā gadījumā audi atmirst, un tad šo ķermeņa daļu nākas amputēt. Rokas amputāeiju cēlonis galveno­ kārt ir nelaimes gadījums. Taču arī iedzimtu anomāliju gadījumos mēdz būt nepie­ ciešamas protēzes.


G rupa

Kartf .

I zm ek lēša n a s

12 131

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Protezešana augstu līmeni, un ne jau tikai tāpēc, ka pieejami aiz­ vien jauni materiāli un tiek attīstītas jaunas tehnikas. Ar mūsdienīgām protēzēm cil­ vēkiem, kam ir amputēta kāja, dzīve šodien ir kļuvusi būtiski vienkāršāka.

Amputācija dažreiz ir jāizda­ ra arī tad, ja kādu ķermeņa daļu ir skāris ļaundabīgs au­ dzējs. Noteikti vēža veidi, piemēram, kaulu vēzis, mēdz būt arī kājās un rokās. T ad amputācija var būt vienīgā iespēja, lai glābtu pacienta dzīvību.

Kā ir v e id o ta s roku p r o tē z e s ?

Kā ir v e id o ta s kaju p r o tē z e s ?

^

Piemērojot kāju protēzi, ir svarīgi, lai ķermeņa svars tiktu optimāli pārnests uz protēzi. Protēzes stulmu, kam jāuztur amputētā lo­ cekļa stumbrs, pielāgo tā, lai spiediens, kas rodas ķer­ meņa svara rezultātā, iespē­ jami vienmērīgi izlīdzinātos pa visu stumbru. Galvenā slodze tiek sadalīta pa noteiktiem stumbra punktiem, kuros spiedienu spēj uzņemt

Mākslīgo plaukstu m ērīšana un montāža.

dziļāk novietotie kauli. Arī kājas protēzes statikai precīzi jāsaskan, tas prasa visprecī­ zāko speciālista prasmi. īpaši grūti ir izveidot protēzes, ja ir amputēts augšstilbā un ir īsi stumbri. Taču protēžu veidotāji un ortopēdi ir sasnieguši ļoti

Komplikācijas ar protēzēm Visgrūtāk risin ā m ās p ro b lē ­ m a s s a g ā d ā a m p u tē to lo­ cekļu stum bri. Bieži v e id o ­ ja s vietas, kur spiež, ta s p r a s a no ja u n a pielaikot un pievienot p r o tē z e s stulmu. Laika g aitā s tu m b ra form a var mainīties. Muskuļi, k as p ē c a m p u tā c ija s vairs n e ­

d a rb o ja s, s a ra u ja s , a m p u ­ tācijas s tu m b rs kļūst m a ­ zāk s. Arī šeit r o d a s s a s p i e ­ d u m u draudi. Tālab bieži ir v ajad z īg a ilglaicīga o r to p ē ­ du, p r o tē z e s izgatavotāju un rehabilitācijas sp e c iā lis­ tu s a d a r b īb a , līdz p ro tē z e fu n k cio n ē nevainojami.

M

āj as ā r s t s

Pavisam citādākas grūtības ir roku protēžu gadījumos. Visvienkāršākā ir t.s. deko­ ratīvā plauksta. T ā izskatās gandrīz kā īsta, bet tai ne­ piemīt plaukstas funkcijas. Vienkāršiem uzdevumiem vislabāk noder pasīvā satvērējroka. Pie tās var pievienot dažādas ietaises, piemēram, kāsi vai turekli. D a rb in ā m ā s p ro tē z e s Aktīvā satvērējroka pārnes paša ķermeņa kustības uz satvērējmehānismu un tā­ dējādi padara iespējamu plaukstas satvērienu ar pro­ tēzi. Vēl ir protēzes, ko darbina ar ārēju svešu spēku. Tās tiek darbinātas ar elektro­ m otoru vai hidrauliskiem elementiem. Kustības tiek vadītas ar paša cilvēka mus­ kuļu sasprindzinājumu, tiem pievienojot elektrodus.


Izm eklēšanas

u n ārstēšanas m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

K artf .

G rupa

139 12

Sirds elektrostimulators Kas ir s ird s e le k tro stim u lato rs? Elektrostimulācija ir orga­ nisma audu vai atsevišķu or­ gānu darbības ierosināšana ar zemfrekvences līdzstrāvas impulsiem. Sirds muskulatū­ ras elektrostimulācija ietilpst neatliekamajā palīdzības m e­ tožu kompleksā cilvēkiem, kam ir sirdsdarbības ritma traucējumi. Ar sirds elektrostimulatoru domāts mākslī­ gais sirdsdarbības ritma va­ dītājs, ko sauc par sinusa mezglu, kas ar kabeļu tīklam līdzīgu sistēmu ir savienots ar sirdi. Katru reizi, kad sir­ dij jāsaraujas, tas pārraida nelielus strāvas impulsus.

UZMANĪBU! Cilvēku, k a m ir ie v ie ­ tots m ākslīgais s ird s ­ d a r b ī b a s ritm a v a d ī ­ tā js, a p d r a u d s p ē c ī g s m a g n ē t is k a i s lauks. A trodoties augst­ s p r i e g u m a līniju un radio raid ītāju tu vu m ā , jā r ē ķ in ā s, ka tie ie te k ­ m ē s m ākslīgā s ir d s ­ d a r b ī b a s ritma v a d ī tā ­ ja d a r b īb u . Līdzīgu ie­ te k m i v a r r a d īt b o j ā t a m ik ro viļņ u k r ā s n s un m obilais telefons.

Mākslīgo sirdsdarbības ritma vadītāju parasti novieto krūšu kreisajā pusē.

Strāvas impulsi Elektrostimulatora vadības centrāle nodrošina nevaino­ jamu sirds muskulatūras dar­ bību. T ā no organisma sa­ ņem norādes par to, cik sir­ dij ātri jādarbojas. Mākslī­

M

ājas ā r s t s

gais sirdsdarbības ritma va­ dītājs nav nekas cits kā elek­ troniska iekārta, kas pārraida sīkus strāvas impulsus. Lai pievienotu šo ierīci sirds sis­ tēmai, ārstam pacienta asins­ vados līdz pat sirdij jāievada


I zm ek lēša n a s

K \ rte

139

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Sirds elektrostimulators nepieciešams implantēt ilgā­ kam laikam. Kad tiek izm antots m āk slīg a is s ir d s d a r b ī b a s v adītājs?

Mūsdienīgs mākslīgais sirds­ darbības ritma vadītājs

neliela zonde. Šī zonde, kam jānodod mākslīgā sirdsdarbī­ bas ritma vadītāja impulsi, pēc tam tiek nostiprināta sir­ dī. Tādējādi zondes vienā galā ir pievienots mākslīgais sirdsdarbības ritma vadītājs, otrā atrodas sirds. Ar zondes starpniecību sirds no elek­ troniskās vadības ierīces sa­ ņem nelielus strāvas impul­ sus, kas kalpo kā sirdsdarbī­ bas kairinātājs. 3D

Implantācija krūškurvī Iekārtu kopā ar bateriju im­ plantē krūškurvī, zem sirds, un ārsts vēlāk to var regulēt bez operatīvas iejaukšanās. Mākslīgo sirdsdarbības rit­ ma vadītāju izmanto arī akū­ tos gadījumos. Piemēram, ārsts ar šo iekārtu kairina pa­ cienta sirdi, kuras darbība ir bīstami lēna, lai tā turpinātu darboties izdzīvošanai ne­ pieciešamajā ritmā. T om ēr vairumā gadījumu mākslīgo sirdsdarbības ritma vadītāju

Visbiežāk sirds nesaņem ne­ pieciešamos ritma impulsus divu iemeslu dēļ: vai nu da­ biskais sirdsdarbības vadī­ tājs, proti, sinusa mezgls, nenosūta signālu, vai šis sig­ nāls netiek nodots tālāk uz sirds muskuli. Tas, neapšau­ bāmi, ir dzīvībai bīstams stā­ voklis, jo sirds apstājas un dzīvībai svarīgiem orgāniem vairs nepieplūst asinis. Šādā gadījumā jau pēc apmēram trim sekundēm cilvēks zaudē samaņu, bet pēc apmēram trim m inūtēm tiek bojātas galvas smadzenes. Mākslīgo sirdsdarbības va­ dītāju lielākoties izmanto neatliekamā situācijā, kad steidzami jāglābj cilvēka dzīvība.

Dzīvības glābējs Parasti jau pēc neilga bezsa­ maņas stāvokļa sirds atsāk darboties. Ja gados vecāks cilvēks regulāri uz īsu brīdi zaudē samaņu, nereti tas no­ tiek šādu sirdsdarbības trau­ cējumu dēļ. Lai pasargātu pacientu, ka šāds dzīvībai bīstams stāvoklis var atkār­

M

ājas ā r st s

toties, izmanto mākslīgo sirdsdarbības ritma vadītāju. Galvenokārt lieto sirdsdar­ bības ritma vadītājus, kas paši spēj sajust cilvēka sirds­ pukstus. T ie iedarbojas au­ tomātiski, kad sajūt, ka da­ biskais sirdsdarbības ritma vadītājs sirdi nestimulē. T ā ­ dējādi pacients tiek pasargāts no sirdsdarbības apstāšanās.

Cik drošs ir mākslīgais sirdsdarbības ritma vadītājs? M ū sd ie n ā s teh n ik a ir s a ­ sn ie g u si tā d u līmeni, ka m ā k slīg ā s ir d s d a rb īb a s ritma v adītāja lietotājam nav jā u z tr a u c a s p a r iekār­ ta s d ro šīb u . Tom ēr s a p r o ­ ta m s , ka sim tp ro c e n tīg a d r o š īb a n e e k sis tē . Arī m ā k slīg ajam sird sd a rb ī­ b a s ritma v adītājam var rasties funkcionāli t r a u c ē ­ jumi: □ z o n d e var atvienoties no sirds, tā d ējā d i tiek z a u d ē t s kontakts; □ var rasties te h n isk a kļūme; J reto s g a d īju m o s z o n d e izurbjas c a u r sird s muskuli vai izraisa p la u šu emboliju; U im plantācijas vietā var iekļūt infekcija.

p


I zm eklēšanas

u n ā rstēšan as m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Karte

G rupa

147

12

Transplantacijas I K as ir tra n s p la n tā c ija s ? Transplantācija ir ķermeņa daļu un orgānu pārstādīšana. Turklāt donors un recipi­ ents parasti nav viena un tā pati viena persona, t.i., tiek pārstādīti kāda cita cilvēka audi vai orgāni. Taču diezgan biežāk nākas saskarties ar situācijām, kad transplantācijas tiek izdarītas viena ķermeņa robežās. Pie­ mēram, lielās klīnikās par ikdienas manipulācijām ir kļuvušas asinsvadu trans­ plantācijas sirds šuntēšanas operāciju laikā. Viena ķer­ meņa robežās bieži tiek pār­ stādītas arī cīpslas, saites un āda. Parasti transplantācijās izmanto radzeni, kaulus, kaulu smadzenes, sirds vār­ stuli, ādu, nieres, plaušas, aknas un aizkuņģa dziedzeri.

Atgrūšanas draudi Parasti transplantācijas ope­ rācijas, kurās donors un re­ cipients ir viena un tā pati persona, nekādas lielas pro­ blēmas neizraisa. Turpretim citos gadījumos operācijas iznākums ļoti bieži mēdz būt problemātisks. Jo katra cil­ vēka imūnsistēma spēcīgi reaģē uz visiem audiem, kas nav veidojušies viņa paša ķermenī. Tālab notiek at­

Nieru transplantācija m ūsdienu medicīnā ir ierasta operācija.

grūšanas reakcijas, kas rei­ zēm var novest pie tā, ka pārstādītais orgāns atmirst. Tas ir ļoti grūts un atbildīgs

M

ājas ā r s t s

darbs - atrast piemērotu do­ noru un recipientu. Jo viņu imūnsistēmas faktoriem ir savstarpēji jāsaskan. Piemē-


G r u pa

Iz m e k lē š a n a s u n ā r s t ē š a n a s m e to d e s

Karte

12 147

Ārstēšanas metodes

Transplantacijas I ram, ja pacientam ir ļaunda­ bīgs audzējs, cukura diabēts, infekcijas slimības, orgānu izmantošana transplantācijas vajadzībām ir ierobežota. Taču tas neattiecas uz gadī­ jumiem, ja recipients un donors ir vienolas dvīņi. Pēc transplantācijas organis­ ma dabisko atgrūšanas reak­ ciju nomāc ar medikamen­ tiem. Tāpēc pacientiem pēc transplantācijas visu mūžu ir jāatrodas ārsta uzraudzībā.

Pec operācijas Cilvēkiem, kuriem ir tr a n s p la n tē ts s v e š s o r­ g ā n s , visu m ū žu jālieto m ed ik am en ti, lai n o m ā k ­ tu o r g a n is m a tieksmi atg rū st d o n o r a o rg ān u . Tā kā šie m ed ik am en ti daļēji n o m ā c im ūnsistēmu, p a c ie n ta m v ien m ēr d r a u d in fic ēša n ās ie s p ē ­ jas. Tādēļ p ē c o rg ā n u tra n sp la n tā c ija s o p e r ā c i­ ja s strikti ir jāievēro visi ā r s ta norādījumi.

Kad tiek izdarītas tra n s p la n tā c ija s ? Par transplantāciju vienmēr tiek izlemts gadījumos, kad pārstādāmais orgāns vai ķer­ meņa daļa vairs nav spējīga funkcionēt. Tās var būt gan anomālijas, gan arī saslimša­ nas sekas. Vajadzību pēc transplantācijas var izraisīt arī nelaimes gadījumā gūti savainojumi. Arī ugunsnelai­ mē cietušajiem tiek pārstādī­ ta viņu pašu āda no nesavainotajiem ādas apvidiem.

Kā tiek izdarītas tra n s p la n tā c ija s ? Pamatnoteikums transplan­ tācijai ir, lai recipienta vese­ lības stāvoklis būtu pietieka­ mi stabils, lai varētu izdarīt

Pirms donora orgāna ievie­ tošanas pacientam tajā atkal jārada nepieciešamā tem pe­ ratūra. Tālāk to savieno ar asinsrites sistēmu un ner­ viem un attiecīgi arī pie­ vieno pie urīnvada (niere), žultsvada (aknas) vai elpva­ da (plaušas). Vēl pirms operācijas beigām ārsti pārbauda, vai trans­ plantētais orgāns ir spējīgs darboties. Tikai tādā gadī­ jumā pastāv izredzes uz sek­ mīgu operācijas iznākumu.

N e vienm ēr sekmīgi operāciju. Arī orgāniem jābūt nesavainotiem, veseliem un funkcionēt spējīgiem pat, ja tie paņemti 110 bojā gājuša orgānu donora. Gan donoram, gan recipien­ tam operācijas norisinās pēc vienas shēmas. Vispirms at­ tiecīgais orgāns tiek atbrī­ vots un nospiesti visi tā asinsvadi. Tiek atpreparēti arī nervi, kas nepieciešami orgāna tālākai spējai funk­ cionēt. Ir jārīkojas ļoti ātri, jo tajā brīdī, kad orgāns vairs nav savienots ar asinsrites sistēmu, sākas noārdīšanās procesi, kā tas parasti notiek pēc cilvēka nāves. Šo proce­ su ir iespējams novilcināt, ja operācijai nepieciešamo or­ gānu nekavējoties atdzesē.

M

ā jas ā r s t s

Kaut arī pirms katras trans­ plantācijas donora un reci­ pienta dati tiek precīzi salī­ dzināti, lai atgrūšanas reak­ cija būtu iespējami minimā­ la, tom ēr optimāli saderīgi rādītāji un rūpīgi veikta ope­ rācija negarantē transplantā­ cijas panākumus. Vienmēr paliek ievērojams risks. K ā d a s kom plikācijas var ra s tie s ? Nopietnākā komplikācija, kāda ir iespējama transplan­ tācijas gadījumā, - pārstādī­ tais orgāns nesāk darboties. Ja nesekmējas ne ar medika­ mentiem, ne masāžu, elek­ trisku kairinājumu vai citām m etodēm , orgāns ir jāizņem.


Izm eklēšanas

K

u n ārstēšanas m e t o d e s

arte

G rupa

148 12

Ārstēšanas metodes

Transplantacijas II K ā d u s o r g ā n u s var tra n s p la n tē t? Teorētiski ārsti varētu trans­ plantēt jebkuru orgānu, ja tikai to stingri neierobežotu operācijas tehnika un medi­ cīniskie aparāti. Piemēram, var pieļaut, ka vismaz tuvā­ kajā nākotnē neizdosies transplantēt galvas smadze­ nes, jo nav aparāta, kas ope­ rācijas laikā pārņemtu sma­ dzeņu funkcijas, turklāt nav rasts risinājums, kā saslēgt visus n e m i savienojumus. Mūsdienās ir kļuvušas ie­ spējamas galvenokārt šādas transplantācijas. N ie re s

Cilvēkiem, kuru nieres ir smagi bojātas vai tās ir pavi­ sam atteikušās kalpot, bieži vien gadiem ilgi jāgaida, ka­ m ēr tiks atrasta piemērota donora niere. N o organisma izņemtu un ar speciālu šķid­ rumu uzpildītu nieri var gla­ bāt 4 līdz 6 °C temperatūrā ne ilgāk par 30 stundām. C i­ tus orgānus var glabāt vēl īsāku laiku. Jo līdzīgāka ir HLA sistēma

(HLA - human leucocyte antigen), tātad donora un reci­ pienta aizsargšūnu struktūra, jo lielākas ir izredzes, ka nie­

M ūsdienās ir lielas izredzes, ka sirds transplantācija b ū s veik­ smīga.

ri varēs sekmīgi pārstādīt. Kopš 60. gadiem operācijas tehnikas un medikamentozā pēcoperācijas ārstēšana pas­ tāvīgi ir uzlabota. Daudz vairāk nekā puse pārstādīto nieru vēl pēc kritiskā pirmā gada ir spējīgas funkcionēt. Parasti pacientam tiek pār­ stādīta tikai viena donora niere, nevis abas. Jo ir pilnī­ gi pietiekami, ja šis orgāns

M ā ja s ā r s t s

ķermeni ir pārstāvēts vienskaitlī.

Sirds Arī sirds transplantācija mūsdienās ir tāda orgānu pārstādīšanas metode, kas sola sekmīgu rezultātu. Tā izdodas pat vēl biežāk nekā nieru transplantācija. Septiņ no desmit pacientiem, kam pārstādīta sveša sirds, var


G rupa

I z m e k lē š a n a s u n ā r s t ē š a n a s m e to d e s

K artf .

12 148

Ārstēšanas metodes

Transplantacijas II atkal kļūt darbaspējīgi. Ārstu konsīlijs par šo operāciju lemj tikai tad, ja pacienta sirds arī miera stāvoklī vairs nespēj pildīt asinsrites darbī­ bas funkciju. T ā kā sirds ir ļoti jutīgs orgāns un to var uzglabāt tikai četras līdz se­ šas stundas, sirds transplantācijām bieži tiek organizē­ tas ļoti steidzamas transpor­ ta akcijas. Koordinācija no­ tiek ar transplantācijas cen­ tru datoru starpniecību.

Aknas Tā kā aknu funkciju nevar aizvietot ne ar aparātiem, ne ar medikamentiem, saslimu­ šajam iespējami ātri jāsaņem transplantants. Daudzi ne­ dziedināmi, pat nāvējoši ak­ nu bojājumi rodas pārmērī­ gas alkohola lietošanas dēļ. Tāpēc transplantācijas ope­ rāciju paredz galvenokārt tikai tādiem pacientiem, par kuriem ne tikai ārsti, bet arī ģimenes locekļi var būt dro­ ši, ka viņi ir tikuši galā ar savai netikumu, pārvarējuši to un recidīvi vairs nenotiks. Kaut arī aknas ir ļoti kom­ plicēts orgāns, tās iespējams sekmīgi pārstādīt un pēc operācijas ir lielas izredzes uz panākumiem. Pacienti var atkal atgriezties darba dzīvē un turpināt dzīvot bez lieliem ierobežojumiem.

Kaulu smadzenes

Ada

N o operācijas tehnikas vie­ dokļa kaulu smadzeņu pār­ stādīšana ir ļoti vienkārša metode. Šajā nolūkā donora kaulu smadzenes tiek iesūk­ tas šļircē un ievadītas reci­ pienta vēnā. Vairumā gadī­ jumu šī iejaukšanās negatī­ vas sekas uz donoru neatstāj, jo paņemtās kaulu smadze­ nes ļoti ātri atkal atjaunojas. Taču var arī gadīties, ka donora smadzenes ir agre­ sīvas pret recipienta orga­ nismu.

Relatīvi liela daļa no ādas pārstādīšanām ir transplan­ tācijas viena organisma ro­ bežās, taču to ļoti sekmīgi lieto arī, lai ādu pārstādītu no viena cilvēka otram. T iek pārstādīti gan pilnie ādas transplantanti, gan arī šķeltās ādas transplantanti. Pēdējā gadījumā runa ir par vienīgi augšējiem ādas slā­ ņiem. Ja nerodas komplikā­ cijas, tie īsā laikā atjaunojas un āda atkal ir vesela.

Aizkuņģa dziedzeris

HLA sistēma Balto a s in s ķ e rm e n īš u v irsm a s stru k tū ra n o s a ­ ka, k ā d a s vielas imūns is tē m a atzīs p ar s v e ­ š ā m un u z b ru k s tām . Š o t.s. HLA sis tē m u la b o ra ­ torijā ie s p ē ja m s precīzi izanalizēt un aprakstīt. Iegūtie dati tiek s a g l a b ā ­ ti d a to ra d a tu b ā z ē un pirm s tra n sp lan tā cijas salīdzināti. J o p recīzāk tie s a s k a n , jo lielākas ir iz re d ze s uz p a n ā k u ­ miem. Tātad d o n o r a un recip ien ta a s in s g r u p ā m ir jā b ū t atb ilsto šām , kā arī jā b ū t negatīvai r e a k ­ cijai sta rp d o n o r a a s i­ nīm un recipienta s e r u ­ mu.

M

āj as ā r s t s

Aizkuņģa dziedzera pārstā­ dīšanas operācijas vēl atro­ das attīstības sākumposmā, taču arī šīs transplantācijas jau tuvākā nākotnē sola pa­ nākumus. Vairumā gadīju­ mu tiek pārstādīts nevis viss orgāns, bet gan tikai noteik­ ta tā daļa.

Plaušas Pacienta izredzes izdzīvot un atveseļoties plaušu pār­ stādīšanas gadījumā pagai­ dām nav pārāk lielas, vairā­ kums pacientu līdz šim ir izdzīvojuši tikai dažas dienas vai nedēļas. Problēmas rada arī tas, ka operācija ir jāizda­ ra paralēli divās blakus eso­ šās operāciju zālēs, jo plaušas gandrīz nemaz nav uzglabā­ jamas.


I zm ek lēša n a s

u n .ā r st ē ša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

K arte

G ru pa

152

12

Vakcinacija I Kas ir vakcinācija? Vakcinācija jeb potēšana ir profilaktisks pasākums, lai izsargātos no infekcijas sli­ mībām. Mūsdienās daudzas infekcijas slimības medicīnā vairs nav būtiskas - un tas ir ne tikai vispārēju higiēnas pasākumu, piemēram, dezin­ fekcijas un sterilizācijas, bet galvenokārt vakcinācijas re­ zultāts.

Antivielas rada imunitāti Infekcija sākas, kad slimības ierosinātāji iekļūst organis­ mā un nodara tam kaitēju­ mu. Taču organisms aizsar­ gājas: tas veido antivielas, kas iekļuvušo izraisītāju pa­ dara nekaitīgu. Kad infekci­ ja ir pārslimota, antivielas

SVARĪGI Dažu vakcināciju g a d ī­ ju m ā pilnu imunitāti var iegūt, ja vakcināciju veic v airāk as reizes. Savukārt citu vakcīnu a izsa rd z īb a pret ie s p ē ja m o sa slim ­ š a n u laika gaitā pavāji­ n ās, t ā p ē c p ē c pāris g a d ie m vakcin ācija jā a t­ ja u n o . Par imunizāciju jautājiet s a v a m ģ im e n e s ārsta m .

Vakcīnu var injicēt vai nu ā d ā (intrakutāni), zem ā d a s (subkutāni) kā red z am s ša jā attēlā, vai arī muskulī (intramuskulāri).

organismā paliek - cilvēks ir imūns pret šo slimību. Ja cilvēka organismā atkal no­ kļūst tas pats izraisītājs, an­ tivielas iebrucēju tūlīt iznī­ cina. Tātad slimība vai nu nemaz neuzliesmo, vai arī tās norise ir ievērojami vājā­ ka nekā pirmās infekcijas gadījumā. Imunitāte, ko cilvēks iegūst infekcijas slimības rezultātā, tiek iegūta dabiskā ceļā. Šī “imūnā aizsardzība” dažu slimību gadījumā saglabājas pat visu mūžu.

M

ājas ā r s t s

Aktīvā un pasīvā imunizācija Izdarot vakcināciju, tiek iz­ mantoti cilvēka aizsargsistēmas dabiskie procesi. O rga­ nismā tiek ievadīti vai nu novājināti slimības ierosinā­ tāji, kas ierosina organismu veidot antivielas (aktīvā imu nizācija), vai arī līdzīgas sve­ šas antivielas (pasīvā imu­ nizācija). Visiem bērniem jāveic pilna imunizācija pret bērnu infekcijas slimībām: niberkulozi, difteriju, garo klepu, stinguma krampjiem, poliomielītu, masalām,


G ru pa

K arte

I zm ek lēša n a s

12 152

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

Ārstēšanas metodes

Vakcinacija I īpašības, bet saglabājuši antigēnās un imunogēnās īpa­ šības.

masaliņām, epidēmisko pa­ rotītu u.c.

Kā ie d a rb o ja s aktīvā im unizācija? Aktīvajā imunizācijā izman­ to vai nu dzīvās, vai nedzīvās vakcīnas. Dzīvās vakcīnas ir slimību ierosinātāji, kas vēl ir spējīgi vairoties, tomēr to iedarbība ir ļoti novājināta. Ar dzīvajām vakcīnām potē, piemēram, pret bakām, po­ liomielītu (iekšķīgi ieņema­ ma), tuberkulozi, dzelteno drudzi, masalām, cūciņu.

Jāierosina antivielu veidošanās Nedzīvajās vakcīnās ir slimī­ bu ierosinātāji, kas vairs nc-

Pirmā pote Pirmo reizi p o t ē š a n a tika izdarīta 1796. g a d ā . An­ gļu lauku ā r s ts E d u a rd s D ž e n n e rs inficēja s a v u s p a c ie n tu s ar govju b ak u (nekaitīgu) izraisītājiem. Viņš ko n statēja, ka cilvē­ ki, k a s bija pārslimojuši š o slimību, tu rp m ā k pali­ k a p a s a rg ā ti arī n o b īsta­ m a jām īstajām b ak ā m . K opš 1977. g a d a b a k a s u z s k a ta p a r izskaustu infekcijas slimību.

Kā d a r b o j a s pasīvā imunizācija?

Iekšķīgi ieņem am ā vakcīna pret bērnu trieku aizvien ir jāatjauno.

spēj vairoties. T om ēr tic vēl ir pietiekami aktīvi, lai cilvē­ ka organismu ierosinātu vei­ dot antivielas. Ar nedzīvajām vakcīnām potē pret holēru, tīfu, paratīfu, garo klepu un gripu.

Anatoksīni pret difteriju un tetānusu Ir nedzīvās vakcīnas, ko iz­ manto pret infekcijām, kad iekļuvušās baktērijas veido indes (toksīnus). Pirmām kārtām te minami difterijas un stinguma krampju (tetā­ nusā) izraisītāji. Tādi toksīni tiek pārvērsti par nekaitī­ giem to atvasinājumiem anatoksīniem, kurus izman­ to kā vakcīnu. Anatoksīni ir zaudējuši toksīnu indīgās

M

ā jas ā r s i s

Pasīvās imunizācijas gadīju­ mā tiek injicēts asins semms no imunizētiem cilvēkiem vai dzīvniekiem (imūnserums). Imūnā aizsardzība iestājas pēc dažām stundām, bet turas tikai apmēram čet­ ras nedēļas, jo organisms svešos antigēnus noārda. Ārsts ievada pasīvo vakcīnu, kad infekcija jau ir vai ar to ir jārēķinās. Uzskatāms pa­ sīvās imunizācijas piemērs ir, ja kādu cilvēku sakodis dzīv­ nieks, kam ir trakumsērga.

Cilvēku un dzīvnieku imūnserumi Pasīvā imunizācija gan ne­ novērš slimības attīstību, to­ mēr slimība norisinās vieg­ lākā formā. Pret stinguma krampjiem, masalām, masa­ liņām, cūciņu, hepatītu un trakumsērgu ir imūnserumi, kas iegūti no imunizētiem cilvēkiem. Imūnserumi no dzīvniekiem tiek izmantoti pret difteriju, botulismu (īpaša saindēšanās ar pārtikas produktiem), gā­ zes gangrēnu, čūsku indēm.


D abas d z ie d n ie c īb a . A l t e r n a t īv ā s m e t o d e s Pamatprincipi. Diagnostikas metodes. Ārstēšana. Diētterapija


G rupa 13

D abas d z ie d n ie c īb a . A l t e r n a t īv ā s m e t o d e s Pamatprincipi. Diagnostikas metodes. Ārstēšana. Diētterapija Pamatprincipi

Klasiskā akupunktūra 1 Klasiskā akupunktūra II

18 19

Elektroterapija (zemas, vidējas un augstas frekvences) 40

D abas dziedniecības pamati I 1 Dabas dziedniecības pamati Tī 2

Diētterapija Diagnostikas metodes D iagnozes noteikšana pēc nagiem Diagnozes noteikšana pēc fizionomijas Diagnozes noteikšana pēc mēles Iridodiagnoze

Birhera-B ennera diēta Brukera ieteiktais uzturs 3

20 21

V Cim m erm aņa kartupeļu diēta 22

4

D iētas pamati I Diētas pamati II

23 24

E versa diēta

25 26

5

i

6

K irliana fotogrāfija

7

Gavēšana 1 Gavēšana II

M agnētism s

8

K olāta ieteiktais uzturs

28

L akto veģetārā pārtika

29 v

Selektīvā pārtika Sūkalu kurss

30 31

Snicera ieteiktais uzturs Srota terapija

32 33

Izvadīšanas un novadīšanas paņēmieni Asins nolaišana Ārstēšana ar dēlēm

9 10

Banku likšana Baunšeida metode

11 v

K antaridu plāksteris

13

M andeļu iekaisums

14

Z a rn u iztukšošana

15

45

R oku un kāju peldes. Staigāšana pa ūdeni, rasu un 46 sniegu Sauna Sautējošas kompreses Siena spaļu maiss Siltuma terapija Speleoterapija Sviedrēšanas terapija

47 V 48 49 V

V annas piedevas

53

50 51 52 y

54

Ķermeņa terapija un psihoterapija Gaismas, gaisa un ūdens terapija Aplaistīšanās ar spēcīgu ūdens strūklu (pēc Kneipa) Aplaistīšanās un norīvēšanās kurss (pēc Kneipa) Aplikācijas Ārstēšana ar aukstumu Ārstnieciskās vannas

16 17

O gļskābes vannas

strūklu

D ū ņ u un māla vannas Elcktroakupunktūra

41 V 42 43 44

\J \J Z em ūdens masāža ar ūdens

12

Akupunktūra A usu akupunktūra

27V

K alnu saule un U V stari Klimata maiņas kurss Kontrastduša un norīvēšanās Krāsu terapija

34^ 35 36

Aleksandra tehnika Autogēnais treniņš ī Autogēnais treniņš II Autosuģestija

55 56 57 58V

Bioenerģētika

59

37 M D eju terapija 38 Eiritm ija 39 Elpošanas terapija

60 61 62


H ipnozes terapija

63

Jo g a I Joga 11

64 M asāžas tehnika, klasiskā 65 \j Rcflekszonu masāža

K atatim es attēlu terapija Kustību terapija

66

Ķ erm eņa terapija pēc G. Boizenas metodes

Ļim tas drenāža

67

Rolfings

74

T a i Ši

75

Ozona un skabekļa terapija

\jf

D audzpakāpju skābekļa 82 i\f terapija

Saistaudu masāža Segmentdiagnostika un terapija

83

Siatsu

85

9 6 (/

H em atogēnā oksidācijas terapija

97

O zo n a terapija I Ozona terapija II

98 i / 99 y

84

V

Medikamentozas m etodes

72 Personības pilnveidošana Progresīvā muskuļu relaksācija 73

86 Baha ziedu terapija Bioķīmija pēc Šislera metodes 87

Manuālā terapija

H iroprakse I Iliroprakse II

81

68

M ošes-Feldenkreiza metode I 69 Mošes-Feldeņkrciza metode II 70 71 Mūzikas terapija

A kupunktu masāža pēc Pencela metodes Atslābinoša pašmasāža

801/

Enzīmterapija

88

Fitoterapija

89

H om eopātija 1 Homeopātija II

90 91

Citas metodes Antropozofiskā medicīna Autohemoterapija Āmuļu terapija

100 101 102

Indijas dabas dziedniecības pamati (ajūrvēda)

103

Ķ īnas medicīnas pamati

104

]ļ Smaržu terapija

105

Sūnu terapija

106

ļ

76 iJ N eirālterapija 77 Nozodentcrapija

92 93

78 T īm usterapija 79 \J Z arn u mikrofloras simbioze

94 95

'S


D a bas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Diagnostikas metodes

Ka r t i

3

G rupa

J3

Diagnozes noteikšana pec nagiem Kas ir d i a g n o z e s n o te ik š a n a p ē c n a g ie m ? Aplūkojot nagus, var iegūt vispārējus norādījumus par cilvēka veselības stāvokli. Pamatojoties uz pārmaiņām roku pirkstu nagos, var secināt, ar ko cilvēks slimo. Šī metode ir tikai viens no aspektiem diagnostikas m e­ tožu klāstā, taču atsevišķos gadījumos var būt svarīgs papildinājums citām diag­ nostikas metodēm. Diagnozes noteikšanu pēc nagiem sistemātiskā formā izveidoja dziednieks Ernsts Isberners-Haldane (1886— 1968). Viņš atklāja, ka orgānu slimību’ietekmē var mainīties nagu forma, krāsa un lielums.

Papildu izmeklēšanas metode To, ka roku pirkstu n a g u stāvoklis var s n ie g t n o ­ rād īju m u s p a r iekšējo o rg ā n u stāvokli, izm anto arī trad icio n ālajā m e d i­ cīnā. Taču n a g u izm ek­ lēšan ai n e v a ja d z ē tu b ū t p a m a tm e to d e i; tā ir ti­ kai papildu iz m e k lē ša ­ n a s m e to d e .

P ēc n agu izskata var konstatēt, ar ko cilvēks slimo. Attēlā: pārragojušies nagi norād a uz sirds mazspēju.

~~ Kā p ē c nagiem n o s a k a d ia g n o z i? ___ Ja, nosakot diagnozi, kā pa­ pildinformāciju izmanto na­ gu stāvokli, jāņem vērā pieci kritēriji.

Pieci kritēriji □ Naga forma (no augšas): īss vai garš, plats vai šaurs, apaļš, stūrains vai ovāls. □ Naga priekšējā virsma: vai izvelvējums ir normāls, vai nags veido pusloku, vai tam ir asas malas, vai tas ir ieapaļš? □ Zīmes uz naga vai tajā: vai ir redzami plankumi, padzi­

M ā jas ā r s t s

ļinājumi, pacēlumi, gare­ niskas vai šķērseniskas rie­ vas? □ Naga krāsa: vai nags ir sārts, balts, zilgans, zils, dzeltenplankumains vai melns? □ Naga struktūra: vai tas ir plāns vai biezs, maigs vai lokans, mīksts vai ciets, trausls vai elastīgs?

Norādījumi par slimībām Šie pieci kritēriji kombinē­ jas. Šīs kombinācijas palīdz noteikt diagnozi. □ Pārāk īss nags var norādīt uz organisku sirds traucēju-


K a rtf.

D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Diagnostikas metodes

Diagnozes noteikšana pec nagiem būt arī norādījums par ten­ denci pārkaļķoties asinsva­ diem.

mu, kura pamatā ir iedzimtī­ ba vai iedaba. □ Apgrauzti un aplauzīti na­ gi vienmēr liecina par pār­ mērīgu nervozitāti. Sekun­ dāri saistībā ar nagu grauša­ nu var rasties kuņģa kaite, jo nagi satur vielu, kas ir kaitī­ ga kuņģim. □ Par bronhiālām problē­ mām un tendenci uz tuber­ kulozi jādomā, ja nagi ir ovālas lodes formā. Vairu­ mā gadījumu tad arī pirk­ stiem ir bungvālīšu forma. □ Balti plankumi uz nagiem liecina par pārmērīgu urīnskābes uzkrāšanos organis-

7a izskatās vesels nags N orm āls ro k as pirksta n a g s ir g lu d s. Tas ir n e ­ d a u d z izvelvēts, tā s ā rtā s k r ā s a s virsm a ir ar perlamutrīgu, d a b īg u s p īd u ­ mu. N a g s ir elastīgs. Pie n a g a s a k n e s ir r e d z a m s n a g a m ē n e s tiņ š - p u s ­ a p ļa fo rm a s balts n a g a zīm ējum s. N a g a virsādiņ a ap tv er n a g u un s a r g ā to, tā p ē c š o p lā n o plēvīti nedrīkst k o sm ē tis k o s n o ­ lūkos likvidēt. N a g s nav trau sls un nav arī p ārā k ciets vai p ārrago jies.

□ Naga mēnestiņa trūkums tiek attiecināts uz vispārēju nervu vājumu un/vai sirdsnervu vājumu. G arenisks rievojums norād a uz mazasinību, ko izraisījis B12 vitamīna deficīts.

ma un ir nervozitātes pa­ zīme. □ Nagi kļūst pavisam bāli, ja organismā ir dzelzs defi­ cīts. Ja nagi ir zilgani, tas norāda uz skābekļa deficītu un ogļskābās gāzes uzkrāša­ nos organismā. □ Gareniskas rievas uz vai­ rākiem nagiem var liecināt par zarnu kūtrumu. Smēķē­ tājiem šis fenomens bieži vien ir izteikts tieši uz īk­ šķiem. Viļņainas šķērseniskas rievas ir sekas pastipri­ nātai šlakvielu izvadīšanai no organisma. □ Ja cilvēkam ir sevišķi cie­ ti nagi, vairumā gadījumu arī viņa kauli ir cieti. Tātad visticamāk, ka mīksti nagi jāsaista ar mīkstu kaulu uz­ būvi. Nagi nereti kļūst trausli, ja tos pārāk bieži lako, bet nagu trauslums var

■ ■ ■ ■ ■ ■ ■

M

ājas ā r s t s

□ Tumši sarkani nagi ir cil­ vēkiem, kam ir asiņu pārpil­ nība (hiperēmija). Bieži vi­ ņiem ir tendence arī uz spē­ cīgiem jūtu uzplūdiem.

Kā p ē c n agiem tiek noteikta d ia g n o z e ? Lai noteiktu diagnozi pēc nagiem, nav nepieciešami papildu līdzekļi. Metodes pamatā ir tieša nagu aplūko­ šana un terapeita pieredze, kas pamato vērtējumu.

Kas pēc nagiem nosaka diagnozi? N ag u n o v ē r tē š a n a ir p a ­ ra s to iz m e k lē š a n a s un d ia g n o stik a s m eto žu sa stā v d a ļa . Tom ēr šeit ap rak stīta jā v eid ā d ia­ gnozi p ē c n a g ie m n o s a ­ ka galv en o k ā rt d a b a s d z ie d n ie c īb a s ārsti vai dziednieki. Lielākoties š o m etodi izm anto n e tra ­ d icionālajā m edicīnā.


D a bas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

K arte

m etodes

G rupa

13

Izvadīšanas un novadīšanas paņēmieni

Asins nolaišana Kas ir a s in s n o la iš a n a ? Asins nolaišana tiek pieskai­ tīta pie t.s. izvadīšanas paņē­ mieniem - vielas, kuru orga­ nismā ir par daudz, izvada, lai organismu atslogotu. Asiņu nolaišana ir asiņu no­ ņemšana terapeitiskos no­ lūkos. N o viduslaikiem līdz pat 20. gadsimtam šo paņēmienu uzskatīja par universālu brī­ numlīdzekli jebkuras kaites ārstēšanā. Mūsdienās asins nolaišanu izmanto vairs tikai retos gadījumos, turklāt tikai Asins nolaišana ir asins n o ņ e m š a n a terapeitiskos nolūkos. To lieto, piemēram, ja ir tro m b o zes draudi.

LIETOŠANA □ A u g s ts a s in s s p ie d ie n s L) S ašau rin āti asin sv ad i □ T ro m b o z e vai tro m b o z e s draudi J Asins s a i n d ē š a n ā s □ P laušu tū s k a s p azī­ m es □ D ra u d o š a urīna s a in ­ dēšanās □ G rū tn iec īb a s krampji □ Policitēmija (palielināts eritrocītu d a u d z u m s ) J H e m o h ro m a to z e (dzelzs m e ta b o lis m a trau c ēju m s) □ S irds infarkta draudi, k a s saistīts ar lieko ķerm eņa m asu

m ro n —

m um

— — — m m » — — — i— —

— —

— —— —

noteiktās situācijās. Piemē­ ram, asins nolaišanas metodi lieto, ja uz asinsvadu sieni­ ņām blīvā kārtā ir sakrājušies nogulsnējumi un tādējādi tie kļuvuši pārāk šauri, lai spētu netraucēti transportēt asinis. Asinis nolaiž arī arteriosklerozes gadījumā. Asins stāzes dēļ tievajos, sašaurinātajos asinsvados var rasties augsts asinsspiediens, trieka, troni bozes un embolijas. Pēc asi­ ņu nolaišanas organismā tās sašķidrinās, tālab tās spēj vieglāk iekļūt sašaurinātajos asinsvados - tiek labāk apasiņotas pat attālākās ķermeņa daļas, sākot no kāju maza­ jiem pirkstiņiem un beidzot ■ i m u m n im u m m M—— i m — n — —

M ā j as

ā rsts

ar lielajām galvas smadze­ nēm. Līdz ar to uzlabojas ar asins apgāde ar skābekli. Procedūras rezultātā paze­ minās asinsspiediens, tāpēc pēc asins noņemšanas sama­ zinās arī iespēja, ka no asins­ vadu sienām varētu atdalītie: nogulsnējumi vai spiediena ietekmē asinsvadi varētu pārplīst. Ne v ienm ēr a s in s n o la iš a n a ir a s iņ a in a Asins nolaišanas gadījumā tiek notecināts noteikts daudzums asiņu. Taču bez mehāniskās asins nolaišanas


( ir i t a

K aa rtf r tf ..

13

99

D D aabas bas d d z ie ed dn n ie ec c īb ba a •A A l t e r n a t ī vv āā s m meto od es

Izvadīšanas un novadīšanas paņēmieni

Asins nolaišana bības. Bieži vien, lai sasnieg­ tu vēlamo rezultātu, pietiek tikai ar vienu procedūru, dažkārt pēc četrām nedēļām izdara nākamo. īsāks starp­ laiks tomēr novājina orga­ nismu arī tad, ja veikta mazā asins nolaišanas procedūra. Medicīnā asins nosūkšanai izmanto ārstnieciskās dēles. Tās 1/2-1 stundas laikā uzņem 10-15 ml asiņu.

vēl ir arī t.s. bezasiņu asins nolaišana. Ja slimniekam ar asinīm ir pārslogoti tikai atsevišķi or­ gāni, pacientu novieto tā, lai asinis ķermenī it kā.sadalās. Bezasiņu asins nolaišanas veidu sauc arī par mediķa mentozu asins daudzuma samazināšanu, jo medika­ menti samazina sarkano asinsķermenīšu skaitli un tādējādi likvidē asins stāzes. Kad lieto š o m etodi? Asins nolaišanu lieto, ja pa­ cients ir gurdens un jūtas stipri slābans, viņa uzturs ir neveselīgs, viņš maz kustas,

SV ARĪGI Parasti asinis, k a s o r g a ­ n ism a m tiek a tņ e m ta s, atkal atjau n o jas. Tomēr n o a s in s n o la iš a n a s b ū ­ tu jā a tr u n ā cilvēki, kam ir z e m s a s in s s p ie d ie n s , p a z e m in ā ts ķ e r m e ņ a s v a rs un novājināts or­ g a n ism s. J ā u z m a n ā s bū tu arī sievietēm , jo vi­ ņ a s ik m ē n e si m e n s tr u ­ āciju laikā z a u d ē asinis. Tie, kuri ar a s in s n o la iša ­ nu pārspīlē, riskē ie m a n ­ tot s a rk a n o a s in s ķ e r m e ­ nīšu deficītu.

Agrāk asins nolaišana kalpoja par universālu dziedināšanas līdzekli.

ir piedzīvojis par daudz stre­ sa, sūdzas par galvassāpēm un it kā ar svinu pielietām kājām. Tās visas ir pazīmes, ka ķermenis netiek pietieka­ mi apgādāts ar skābckli, ka asinis ir par biezu un pastāv trombozes draudi.

Viz

Kas izdara a s in s n o la iša n u ? Asins nolaišana ir atzīts tra­ dicionālās medicīnas paņē­ miens, un to izdara daudzi ārsti, bet to var veikt arī dziednieki. Katrā ziņā ir bū­ tiski, ka šo procedūru izdara speciālists, kam ir zināšanas asins noņemšanā un asiņoša­ nas apturēšanā. Tādēļ šo terapiju nevar veikt pats sev.

Stiprina imunitāti Kā izdara asin s nolaišanu? Ar laboratoriskiem izmeklē­ jumiem tiek noteikts asins sastāvs. Ņ em ot vērā šos re­ zultātus, nosaka, cik daudz asinu paredzēts nolaist. Pro­ ti, no 150 ml (maza asins nolaišana) līdz 500 ml (liela asins nolaišana) - daudzums ir atkarīgs no vēlamās iedar­

M

ā ja s ā r s t s

Asins nolaišanai ir pozitīvs blakusefekts. Asinsrades or­ gāni (pieaugušajiem mugu­ ras smadzenes un mazo, pla­ kano kaulu, piemēram, ribu, krūšu un gūžas kaulu sma­ dzenes) pēc asins nolaišanas tiek īpaši spēcīgi aktivētas, lai atjaunotu asinis. Tas stip­ rina paša organisma imūnsistēmu, aizsargspēki iegūst jaunu enerģiju.

p

:


D

abas d z ie d n ie c īb a

• Al t e r n a t ī v ā s

m etodes

Izvadīšanas un novadīšanas paņēmieni

K arte

G rupa

11

13

Banku likšana K a s ir b a n k u l i k š a n a ?

Banku likšana ir tā sauktais izvadīšanas paņēmiens. T ā ir ārstnieciska procedūra, ko galvenokārt izmanto, lai ma­ zinām sāpes un paātrinātu iekaisuma likvidēšanos. Vis­ biežāk bankas liek uz krūš­ kurvja priekšpuses vai m u­ gurpuses (ja ir plaušu, bron­ hu, pleiras iekaisums vai asins sastrēgums plaušās, piemēram, sirds astmas gadī­ jumā), kā arī jostas un krustu vai plecu joslas apvidū (šā Bankas pārsteidzoši spēcīgi ievelk ādu

Lietošana J Iekaisum u p ro cesi (iekaisīgas p la u šu slim ības, nervu ie­ kaisumi, h ronisks m a n d e ļu iek aisu m s u.c.) J Kustību a p a r ā ta slim ības ( s ā p e s k ru s­ to s, m u g u r a s s ā ­ p es) _l Iekšējo o r g ā n u slimī­ b a s (žults slimības, ak n u slim ības, nieru kaites) J H ro n isk as slim ības ( a u g s ts a s in s s p ie ­ d ien s, mīksto a u d u reim atism s, h ro n is­ k as g a l v a s s ā p e s , migrēna)

apvidus muskuļu vai nervu sāpju gadījumā). Bankas nedrīkst likt cilvēkam, kam ir ādas slimības, kā arī asins recēšanas traucējumi, piemē­ ram, hemorāģiska diatēze. Paracelzs teicis: “Kur daba rada sāpes, tur kaitīgās vielas grib uzkrāties un izvadīties. Kur tās to nevar izdarīt pa­ šas, tur es taisu caurumu ādā un izlaižu kaitīgās vielas.” Senajā Grieķijā un Ēģiptē banku likšana bija svarīga dziedināšanas metode. Par to vēsta senākie indiešu medicī­ niskie raksti - ajūrvēda.

Reflektorās zonas Banku likšana aktivē mugu­ ras reflektoro zonu, kas atro­

M ā jas

ā rsts

das ciešā saistībā ar iekšējiem orgāniem, un intensīvi iedar­ bojas uz tiem. Banku glāzītes ārīgā kairi­ nājuma rezultātā saistaudi tiek pastiprināti apasiņoti un stimulēta orgānu dar­ bība. Izšķir divus banku uzlikšanas veidus: bezasiņu un asiņaino banku likšanu. Kura no m e­ todēm lietot, terapeits izlemj tikai pēc muguras un banku likšanas zonu precīzas izpalpēšanas. Karstās jeb sarkanās miogelozes (muskuļu šūnu sasprin­ dzinājuma izraisīts pacēlums un sacietējums) gadījumā, kas norāda uz pastiprinātu funkciju un ķermeņa šķidru-


D a ba s

d z ie d n t f .c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Izvadīšanas un novadīšanas paņēmieni

Banku likšana mu uzkrāšanos, lieto asiņai­ no metodi.

P ret impulsu zudumu Bezasiņu banku likšana ir noteikta aukstās jeb bālās miogelozes (sāpīgs, pirksta naga lieluma, mazasinīgs sacietējums) gadījumā, lai tādējādi iedarbotos pret pazeminātām funkcijām un ar to saistītu vispārēju impul­ su zudumu. Kad liek b a n k a s ?

Šo paņēmienu var lietot dau­ dzu slimību un organisma funkciju traucējumu gadīju­ mā, piemēram, ja ir paaug­ stināts asinsspiediens, sa­ sprindzinājums, muguras sāpes, išiass (sāpes krustos), arī dažādu galvassāpju for­ mu, aknu un žults kaišu, kā arī plaušu slimību gadījumā. Pacientiem ar labilu asinsri­ tes sistēmu var pārejoši paze­ mināties asinsspiediens.

Kā tiek v e ik ta ā r s t ē š a n a ar b a n k ā m ?

Nepieciešamie piederumi: speciāls skarifikators (instru­ ments ādas ieskrambāšanai asiņaino banku gadījumā), banku glāzītes (stikla), vate, spirts un sērkociņi.

Asiņainās metodes gadījumā banku likšanas zonas tiek ie-' skrambātas (skarificētas). Bankas glāzītē ielipina vati vai iepilina spirtu, aizdedzina un uzliek uz attiecīgajām vie­ tām, kur, izveidojoties vaku­ umam, glāzīte piesūcas. Banku glāzīte jāmaina tik bieži, kamēr vairs neizdalās asinis. Bezasiņu metodes gadījumā bankas tur uz ādas tik ilgi, kamēr āda zem tām iegūst sarkani zilganu nokrāsu (hematoma).

Masāža ar bankām Noteiktu indikāciju gadīju­ mos lieto masāžu ar banku glāzītēm. Šīs metodes gadī­ jumā muguru ieziež ar eļļu, lai glāzītes pa m uguru labāk slīdētu, jo pēc bankas uzlik­ šanas tā tiek stumta uz ārstē­ jamo ādas vietu. Ja āda no­ krāsojas zilganā vai sarkanīgā krāsā, masāžu pārtrauc. Ie­ spējams, ka šī masāža ir tik­ pat sāpīga kā saistaudu masā­ ža. T ā gan noņem spēcīgus saspringumus un krampjus, veicina vielmaiņu un kalpo par sagatavošanos citām banku likšanas metodēm.

SVARĪGI J a ā r s t ē š a n a ar b a n k ā m netiek veikta lietpratīgi, slim ības sim ptom i var p a t pastiprināties, t ā p ē c b a n k u likšana jāuztic tikai p ie re d z ē ju š a m ā r ­ sta m vai fizioterapeitam. Lai ie d a rb īb a bū tu p ie­ tiek am a, vien ā reizē uzliek 6 - 1 2 b a n k a s.

MĀJAS

ā rsts

K a s ā r s t ē , lie k o t b a n k a s ?

Banku likšanu ārstniecībā izmanto ārsti, arī fiziotera­ peiti, kas strādā ar dabas dziedniecības metodēm. Lai lietotu šo metodi, precīzi jā­ zina banku likšanas zonas, tādēļ veikt šo procedūru jā­ uztic speciālistam.


D a ba s

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Diētterapija

Karte

G r u pa

27

13

Gavēšana II K a s ir d z i e d n i e c i s k ā gavēšana?

Dziednieciskā gavēšana ir laikā ierobežota, brīvprātīga atteikšanās no pārtikas. T ā ir dabiska metode, kuras m ēr­ ķis ir panākt veselīgu fizisko, psihisko un dvēseles spēku līdzsvaru. Tāpēc, ka ķerme­ nis vairs netiek noslogots ar barību, atbrīvojas spēki, kas līdz tam bija jāizlieto gremo­ šanai. Ķermenis šo potenciā­ lu izmanto, lai mobilizētu pašdzi ēdināšanās spēkus. Ar šo pamatdomu dziednie­ ciskā gavēšana atšķiras no citām diētterapijām. Jo to vienīgais mērķis bieži vien ir panākt strauju ķermeņa ma­ sas samazināšanos. T u rp re­ tim dziednieciskās gavēšanas laikā svara zaudēšana ir tikai blakusiedarbība, kas tomēr

SVARĪGI G a v ē š a n a s k u rsa b e ig ā s n e k ā d ā g a d īju m ā n e ­ drīkst tūlīt pāriet uz nor­ mālu ēd ien u . Ir jā s ā k p ak ā p en isk i ar viegli sa g re m o ja m u , s a u d z ē ­ jo šu uzturu. Tikai p ē c trim vai če trā m d ie n ā m atkal var ē s t visu kā ie­ rasts.

Pirms dziednieciskās g a v ē š a n a s ķermeni vajag vienu līdz divas dienas ar augļiem un zaļbarību pamatīgi attīrīt no šlakvielām.

bieži vien ir cilvēka veselībai vēlama. Tālab to kā vienotu dziedināšanas metodi nereti izmanto arī pārliekas aptau­ košanās gadījumā. Ko p a n ā k ar d zied n iecisk o g a v ē ša n u ?

Atteikšanās no jebkādas cie­ tās barības rada daudz pār­ maiņu ķermeņa ķīmiskajos,

M ājas

ā rsts

fizikālajos un bioloģiskajos procesos. Iesākumā tiek izraisīts liels svara zudums - apmēram kilograms dienā, kas lielā­ koties notiek tāpēc, ka orga­ nisms zaudē ūdeni. T am pa­ matā ir atteikšanās no sāls lietošanas, kas ir atbildīga par šķidruma saistīšanu audos. Kursa gaitā svara zaudēšana samazinās. Lai,


K arte

D abas

d z ie d n ie c īb a

27

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Diētterapija

Gavēšana II LIETOŠANA □ A p ta u k o š a n ā s □ Vielm aiņas traucējum i

J R e im atism s un artrīts J P a a u g s tin ā ts a s in s ­ sp ie d ie n s □ Ā d a s slim ības □ Alerģijas □ K uņģa un z a rn u slimī­ bas

J Akūti un hroniski iekai­ sum i

J Im unitātes stiprināšanai

5

neraugoties uz gavēšanu, ķermenim joprojām pietiktu enerģijas, tiek kausēti paša ķermeņa tauku uzkrājumi. Bez tam enerģija tiek arī taupīta, jo pazeminās sirds frekvence, elpošana, ādas temperatūra un asinsspie­ diens. 'Turpretim aknas, zar­ nas un nieres strādā ar pilnu jaudu un panāk ķermeņa atindēšanu un šlakvielu izva­ dīšanu. T o m ēr šai gavēšanai piemīt trūkums - pārejoši parādās smakojoši ķermeņa izgaroju­ mi, smako mute un rodas biezs aplikums uz mēles.

Psihiskās izpausmes Gavēšana iespaido arī psihi. Sākumā gavētājiem lielāko­

ties piemīt depresīvs noska­ ņojums, kas vairumā gadīju­ mu tomēr pārvēršas par fi­ zisku un garīgu pacēlumu. Tam iemesls varētu būt endorfīnu atbrīvošanās. 'Tās ir morfijam līdzīgas vielas, kas veidojas organismā un atbrī­ vojas gavējot. T āpēc cilvēks jūtas brīvi, viegli un neap-

Taču atkal un atkal rodas tā sauktās gavēšanas krīzes, ku­ ru laikā cilvēks jūtas gurdens un nelāgi. Paralēli tam rodas asinsspiediena svārstības, vē­ dera uzpūšanās un sūdzības par kuņģa darbību.

Kā izdara d z i e d n i e c i s k o gavēšanu?

Pirms katra gavēšanas kursa ir jāapmeklē ārsts un pama­ tīgi jāizmeklējas, lai konsta­ tētu, vai nav radušas kādas slimības, kas gavēšanu ne­ pieļauj. Pie tādām pieder, piemēram, ļaundabīgi au­ dzēji, smagas hroniskas in­ fekcijas, noteiktas sirdskai­ tes, neiroloģiskas un psihis­ kas saslimšanas (depresijas un šizofrēnija). Gavēšanas kurss sākas ar vienu vai divām atslodzes dienām, kuru laikā ēd tikai augļus un iespējami daudz

M ājas

ā rsts

dzer ūdeni. 'Trešajā dienā ir jāiedzer ūdenī izšķīdināta rūgtā sāls, lai iztukšotu un iztīrītu zarnas. Divu līdz četni nedēļu gavē­ šanas kursa laikā ik dienas ir atļauts izdzert pa ceturtdaļlitram augļu vai dārzeņu su­ las un dažas tases zāļu tējas, kuras drīkst nedaudz saldi­ nāt ar medu. Citādi dzer ti­ kai ūdeni.

Daudz svaiga gaisa Gavēšanas laikā vajag iespē­ jami daudz pastaigāties svai­ gā gaisā, gūt sev iespējami daudz miera un, ja iespē­ jams, nodarboties tikai ar patīkamām lietām. T āpat ir ieteicams katru dienu gulēt diendusu. Svarīga ir pamatīga ķermeņa higiēna. Speciālas masāžas un aknu kompreses veicina kaitīgo vielu izvadīšanu.

K ur izdara dziedniecisko gavēšanu? Dziedniecisko gavēšanu var veikt arī mājās, taču mērķ­ tiecīgāk to veikt ir sanato­ rijās vai kūrortu klīnikās. T u r ir iespējams pastāvīgi atrasties medicīniskā uzrau­ dzībā un katrā laikā saņemt arī citas medicīniskas vai dabas dziedniecības proce­ dūras.


D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Diētterapija

K arte

G rupa

29

13

Lakto veģetārā pārtikā K a s ir lakto v e ģ e t ā r ā pārtika?

Par lakto veģetāriešiem dē­ vē cilvēkus, kas uzturā iz­ manto piena produktus un augu izcelsmes pārtikas pro­ duktus. Viņi uzturā lieto ti­ kai dārzeņus, garšaugus, graudaugus, augļus, pienu un piena produktus. Lakto veģetārā uztura pie­ kritēji atsakās tikai no tā­ diem dzīvnieku izcelsmes produktiem kā gaļa, desas un zivis, līdz ar to nebūdami stingri veģetārieši, kas ne­ lieto ari olas un piena pro­ duktus.

Zelta vidusceļš

E

Uztura zinātnieki ir pierādī­ juši, ka gaļa un zivis mūsu uzturā nav obligāti nepie­ ciešami. Neraugoties uz to, mēs ikdienā lielākoties pā­ rāk daudz patērējam šādus produktus, galvenokārt gaļu un desas. Taču, ja ikdienā vēlamies pāriet tikai uz veģetāro pār­ tikas lietošanu, īpaša uzma­ nība jāpievērš tās sastāvam, pretējā gadījumā organismā var rasties atsevišķu nepie­ ciešamo vielu deficīts un tikt apdraudēta jūsu veselī­ ba. N e velti veģetāriešiem tiek rekomendēts papildus lietot kombinētos vitamī­

No šiem veselīgajiem produktiem var pagatavot d au d z u s garšīgus ēdienus.

nus. Lakto veģetārā pārtika ir labs vidusceļš. T ā ir ļoti veselīga un palīdz izsargāties no tādām mūsu laikam rak­ sturīgām civilizācijas slimī­ bām kā sirds un asinsvadu slimības, liekais svars, viel­ maiņas traucējumi u.c. Ja jūs kaut reizi esat bijis veģetāriešu restorānā, tad zināt, cik garšīgi iespējams pagatavot šādus ēdienus, jo piena un augu izcelsmes uzturs nekādā gadījumā ne­ aprobežojas tikai ar zaļajiem salātiem un graudiem.

MA ja s

ā rsts

K ā d u s pārtikas p r o d u k t u s iz m a n t o ?

N o lakto veģetārajiem pro­ duktiem var sastādīt ļoti līdzsvarotu uztura plānu un gatavot daudzveidīgas maltī­ tes.

Piens un piena produkti Piena produkti apgādā orga­ nismu ar vērtīgajiem olbal­ tumiem. T om ēr vajadzētu uzmanī-


K ā r ie

29

D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Diētterapija

Lakto veģetārā pārtikā ties, lai ar pienu, jogurtu un biezpienu neuzņemtu pārāk daudz taukvielu - holeste­ rīns var izraisīt nopietnus veselības traucējumus. T ā ir viela, kas rada papildu slodzi sirds un asinsvadu sistēmai. N e velti uztura speciālisti lūdz pievērst uzmanību šo produktu tauku saturam. Jo tas ir zemāks, jo produkts nekaitīgāks veselībai.

Pākšaugi

5D

Cilvēkam, kas atsakās no ga­ ļas un gaļas izstrādājumu lietošanas uzturā, organisma olbaltuma patēriņš jākom­ pensē ar citiem produktiem. Ar olbaltumiem sevišķi ba­ gāti ir pākšaugi - zirņi, pu­ pas un lēcas. īpaši atzīmē­ jamas ir sojas pupiņas, kas, piemēram, ķīniešu virtuvē jau izsenis tiek izmantotas kā olbaltumu nodrošinātājs. Arī tā saucamā augu gaļa tofu - tiek gatavota no sojas.

SVARĪGI Kaut arī lakto v eģ e tā ra is uzturs ir ļoti veselīgs, sviestu un citus dzīvnie­ ku iz ce lsm e s ta u k u s v ajad z ētu lietot ar m ēru. M ērenīb a īpaši jāievēro, ja jū su asin īs ir p a a u g ­ stin āts h o le ste rīn a d a u ­ d z u m s.

M ūsu lielveikalos ir nopēr­ kams arī sojas piens, biez­ piens, jogurti, bet speciali­ zētajos veikalos pat sojas šašliks un citi gaļas izstrādā­ jumi.

svaigus, gan skābētus. Jāatceras, ka svaigi dārzeņi, piemēram, burkāni, pirms lietošanas rūpīgi jānomazgā tekošā ūdenī un jānoskalo ar verdošu ūdeni.

Asni un dzinumi

Eļļas un tauki

Jo svaigāki ir pārtikas pro­ dukti, jo vērtīgāki tie uzturā. Svaigākie un vērtīgākie ir asni un dzinumi: kreses, so­ jas pupiņas, lēcas, kvieši, zir­ ņi. T os bez problēmām var diedzēt mājas apstākļos un pēc tam lietot pavisam svai­ gus.

Visas eļļas un tauki, izņemot cepamos taukus un sviestu, ir augu izcelsmes produkti, taču arī tie var būt vērtīgāki un mazāk vērtīgi. Svarīgas ir tā saucamās ne­ piesātinātās taukskābes, kas ietilpst linsēklu, dadžu, sau­ lespuķu, kukurūzas sēklu un kviešu graudu sastāvā. Arī sviests, ko gan patiesi vajadzētu lietot ar mēru, kā arī diētiskais margarīns satur vērtīgas taukvielas.

Graudaugi Svarīgi olbaltumu un ogļ­ hidrātu piegādātāji ir graud­ augi, tāpēc tiem piena un augu produktu uzturā ir īpa­ ša nozīme. T os var uzņemt, ēdot pilngraudu maizi un pārslas, pievienot zupām vai izmantot kā piedevas, pie­ mēram, rīsus. īpaši veselīgi ir melnie - savvaļas - rīsi.

Dārzeņi Lakto veģetārajā uzturā var iekļaut visus dārzeņus, kādi vien ir pieejami. Tikai svarī­ gi, lai tie būtu svaigi, nevis konservēti. N e tik uzturvērtīgi, tomēr ieteicami ir arī saldēti, skābēti un sālīti dār­ zeņi. Mūsu platuma grādos īpaša vērība jāpievērš kāpos­ tiem. T os var lietot gan

M

ā jas ā r s t s

Garšaugi sāls vietā Cilvēkiem, k am ir p a a u g ­ stin āts a s in s s p ie d ie n s , ē d ie n a m ie te ic a m s p ie­ vienot m a z s ā ls vai neiz­ m a n to t to vispār. Pievie­ nojot m ajo rān u , timiānu, baziliku, ķ im e n e s un citus g a r š a u g u s , ie s p ē ­ ja m s pilnībā atteikties no s ā ls - ē d i e n s tik un tā b ū s g a ršīg s . T om ēr, ja no s ā ls atteikties nav ie sp ē ja m s, ie teica m s lie­ tot jū ra s sāli, k a s sa tu r d a u d z minerālvielu.


D abas

• A l t e r n a t īv ā s

d z ie d n ie c īb a

Ka r t e

m etodes

Diētterapija

30

G rupa

13

Selektīva pārtikā K a s ir Heija s e le k t ī v ā pārtika?

Heija selektīvā pārtika ir diēta, kas tika nosaukta ame­ rikāņu mediķa Ilovarda Heija vārdā. Heijs sadalīja pārtikas produkms olbaltu­ miem bagātos un ogļhidrā­ tiem bagātos produktos un klasificēja vēl arī trešo gru­ pu, pie kuras kā neitrāli uz­ turlīdzekļi pieder tauki. Visi olbaltumi un ogļhidrā­ ti gremošanas procesa re­ zultātā veido skābes. Heijs konstatēja, ka pārāk liels daudzums šo pārtikas pro-

LIETOSANAS JOMAS Heija selektīvai pārtikai jā n o v ē rš vielm aiņas traucējum i un jāied a rb o ja s profilaktiski. Heijs un viņa piekritēji īpaši uz­ sv e r šīs d iē ta s labvēlīgo ietekmi nieru d a r b īb a s trau c ēju m u , p a a u g s ti n ā ­ ta a s in s s p ie d ie n a , rei­ m a tism a g ad īju m ā. Šī d iē ta ir p ie m ē ro ta arī tad, ja jā s a m a z in a svars. Turklāt, ievērojot selektivitātes un kom bināciju likumus, vairs n av b ū tis­ ki, cik d a u d z pārtikas p ro d u k tu a p ē d .

Ievērojot Heija selektīvās pārtikas diētu, ēd vai nu ogļhidrātiem vai olbaltumiem bagātu uzturu, vienlaikus lietojot neitrālus pārtikas produktus.

duktu noved pie organisma pārskābināšanās un laika gaitā izraisa daudz dažādu civi­ lizācijas slimību, piemēram, lieko ķermeņa masu, paaug­ stinātu asinsspiedienu, arteriosklerozi un ģikti. Bāzes veidojošie uzturlī­ dzekļi, kas tiek apzīmēti kā neitrāli, piemēram, taukvie­ lām bagāti dārzeņi un zaļba­ rība, saskaņā ar Heija uzska­ tiem, organismā spēj neitra­ lizēt skābes un izvadīt tās

M

ājas ā r s t s

caur nierēm un zarnām. T o saturam pārtikā jābūt četr­ reiz lielākam par ogļhidrā­ tiem un olbaltumiem bagāto produktu saturu. Pēc šīs diētas priekšrakstiem katrā ēdienreizē olbaltumus (ieskaitot augļus) ir jānošķir no ogļhidrātiem - tātad ēd vai nu vienu, vai otru. T am klāt jāēd četrtik neitrālo pār tikās produktu. Alkoholis­ kie dzērieni ēdienreizēs ir atļauti: jebkurā ēdienreizē


G rupa

K arte

13

30

D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Diētterapija

Selektīva pārtikā graudu un pacg|u degvīns, alus tikai ogļhidrātu maltīšu laikā un nesaldināts vīns ol­ baltumu ēdienreizēs.

Kā ie d a rb o ja s selektīvā pārtika? Heijs šeit saskata pozitīvai ietekmi uz vielmaiņas proce­ siem. Nošķirot pārtikas pro­ duktus, tiek atslogots kuņ­ ģis, aknas, žultspūslis un aiz­ kuņģa dziedzeris. Gremoša­ nas fermenti var labāk sa­ šķelt barības vielas, līdz ar to iespējams izvairīties no ne­ pilnīgas produktu sagremo­ šanas ar rūgšanas un pūšanas procesiem zarnās.

SV ARĪGI D audzi uzturzinātnieki uz­ s k a ta Heija selektīvās pārti­ k a s diētu p a r n eiedarbīgu, daži p a t p a r tā d u , kas, ie­ s p ē ja m s , izraisa d a ž ā d a s slimības. T āp ē c b ē r n u s n e ­ v ajad z ētu b aro t s a s k a ņ ā ar š o diētu. J a ta s to m ē r tiek darīts, ta d tikai reg u lā rā ā r s ta kontrolē. M ūsdienu

N o kādiem produktiem jāizvairās? Baltie milti un baltais cu­ kurs, kaltēti pākšaugi, zupas un mērces ir aizliegti. Tāpat šīs diētas piekritējiem pilnī­

M

ā ja s ā r s i s

uzturzinātnieki uzskata , ka v eselīg āk a is uzturs ir līdz­ sv a ro ta pārtika katrā ē d i e n ­ reizē. S avukārt vielm aiņas slimību, p ie m ēra m , c u k u r­ slim ības un p o d a g r a s , g a ­ d ījum ā p a s tā v u ztura ietei­ kumi, kuru ie d a r b īg u m s ir medicīniski pierādīts un to var pārbaudīt.

bā jāatsakās arī no konservē­ tiem augļiem, ievārījumiem un džemiem. Neieteicamo pārtikas produktu sarakstā atrodas arī ingvers, m ārrut­ ki, pipari un sinepes.


D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Diētterapija

K a rte

31

ļ G r u pa

13

Sukalu kurss K a s ir s ū k a l u k u r s s ?

Sūkalas ir produkts, kas ro­ das siera un biezpiena ražo­ šanas procesā. Zaļdzeltenajam šķidrumam, kad tas ir svaigs, ir skābena garša. T o sauc ari par piena serumu. Tas paliek pāri, kad no piena atvelk kazeīnu un taukus. Rūpnieciskā piena pārstrādē parasti sūkalas ir atkritumprodukts, ko izmanto par barību cūkām. Savukārt no uzturfizioloģiskā viedokļa sūkalas ir augstvērtīgs pārti­ kas produkts un arī dzied­ niecisks līdzeklis. Sūkalās ir visas cilvēkam nepieciešamās minerālvielas, kalcijs un fos­ fors, nātrijs, kālijs un mag­ nijs. N o mikroelementiem 30

LIETOŠANA □ Vispārēji g r e m o š a n a s traucējum i □ O rg a n is m a a tū d e ņ o š a n a i un attīrīša­ nai J Ģikts, reim atism s J Hemoroīdi □ Ā d a s slim ības □ S v a ra s a m a z in ā š a n a i k o r p u le n c e s g a d ī­ ju m ā

Sūkalas ir augstvērtīgs pārtikas produkts, kas iedarbojas labvēlīgi arī uz g re m o ša n a s sistēmu.

kobalts, mangāns, cinks, jods, varš, dzelzs, kā arī visi pazīstamākie vitamīni.

sansi, jo Šveicē kāds vīrs, ku­ ru uzskatīja par nedziedinā­ mu, ar šo kursu palīdzību pilnībā atguva veselību.

“Dziednieciskais ūdens” Jau grieķu ārsti novērtēja sū­ kalas kā kazu vai govju dāvātu “dziedniecisko ūdeni”. Viņi to lietoja visdažādāka­ jiem mērķiem: lai attīrītu or­ ganismu, lai to aktivētu un reģenerētu, lai atvieglotu vē­ dera izeju. T ā jau tajos lai­ kos tika iekārtotas sūkalu dziednīcas, kur cilvēki ap­ meklēja speciālus ārstēšanās kursus. 18. gadsimtā sūkalu kursi piedzīvoja savu rene­

■ ■ ■ ■ ■ ■ ■ ■ ■ ■ ■ ■ ■ ■ i

M ājas .ā r sts

Lietpratīgie komersanti šveicieši zināja, kā turpmāk lietderīgi izmantot sūkalas, un daudzās vietās Šveicē, Austrijā un Vācijā radās sū­ kalu kursu dziedniecības ie­ stādes.

Ko d o d s ū k a lu k u r s s ?

T ā kā sūkalām ir ļoti vērtīgs uzturfizioloģiskais sastāvs,


D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Diētterapija

Sukalu kurss paveras daudzveidīgas to lie­ tošanas iespējas:

ru, ārsti un diētas speciālis­ ti īpaši iesaka lietot uzturā skābpiena produktus.

Labāka zarnu flora Galvenās lietošanas jomas ir gremošanas trakta ārstēšana un labvēlīga tā iespaidošana. Tiek panākta labvēlīga ie­ tekme uz zarnu floru: pien­ skābe un piena cukurs ze­ mākajos zarnu apvidos ba­ gātinās un padara zarnu vidi viegli skābenu. T ā kā ir mai­ nīta vide, derīgās pūšanas un zarnu baktērijas var no jau­ na aktīvāk izplatīties. Pēc tam zarnās rodas mazāk sadalīšanās produktu, kas sa­ vukārt labvēlīgi iedarbojas uz aknām un visu gremoša­ nas traktu kopumā. Atcerēsi­ mies: lai atjaunotu zarnu flo­

ti

Viens litrs sūkalu satur šādas vielas: Olbaltumi (sūkalu proteīns) P ien a c u k u rs (laktoze) Tauki Kālijs Kalcijs Nātrijs Laktoflavīns (B2 vitamīns) Kalorijas (kcal)

8,0 g 4 6,0 2,0 5,0 0,7 0,4

g g g g g

1,5 m g 240

Sirds, asinsrite, nervi Labvēlīgi tiek iespaidota sirds un asinsrite. T o, uzturā regulāri lietojot sūkalas, pa­ rāda asinsspiediena pazemi­ nāšanās pacientiem, kam ir bijis paaugstināts asinsspie­ diens. Nomierinošu iespaidu uz nervu sistēmu atstāj lie­ lais minerālvielu, it īpaši kā­ lija un kalcija, saturs. Sūkalu iekšķīga un ārīga lietošana var izraisīt hronisku ādas sli­ mību uzlabošanos.

dienas uzturam. T om ēr ēdienu vajadzētu pieskaņot attiecīgajam kursa mērķim, piemēram, svara samazināša­ nai vai organisma atūdeņošanai. Kursa ilgums šajā ga­ dījumā ir četras līdz piecas, maksimāli astoņas nedēļas. T o lieto galvenokārt ādas slimību, hemoroīdu, reima­ tisma, ģikts un gremošanas traucējumu gadījumā. Dienā cilvēkam ieteicamais sūkalu daudzums ir 600-800 grami, turklāt lielāko daļu devas vajadzētu dzert no rīta mkšā dūšā, pārējo sadalīt pa daļām visas atlikušās dienas gaitā.

Kā tiek v e i k t s s ū k a lu kurss?

Pastāv vairākas iespējas. Bie­ ži vien sūkalu kursu piedāvā īpašās dziednīcās speciālas kūrorta programmas ietva­ ros. T u r vairumā gadījumu sūkalu kursu papildina ar svaigu augu sulu lietošanu (pienenes, nātres, pelašķi, vērmeles un citi augi). T ā ­ dējādi kurss kļūst vēl efek­ tīvāks. Kursu papildina ār­ stēšana pēc Kneipa metodes. Sūkalu kursa ilgums svārstās no dažām dienām līdz čet­ rām nedēļām. Mājas apstāk|os sūkalas var lietot papildus parastam ik­

M

ā jas ā r s t s

Iedarbīgs arī pret lieko svaru J a v ēlas s a m a z in ā t lieko svaru, sū k a lu diētai ir z in ā m a s p riek šro cīb as. Ar to ie s p ē ja m s s a s n ie g t tā d u p a š u s v a ra z u d u ­ m u kā gavējot, to m ē r ar sū k a lā m tiek k o m p e n s ē ­ ta o lbaltum u u z ņ e m š a ­ na. Uz o rg a n ism u k o p u ­ m ā labvēlīgi ie d a rb o ja s lielais p ie n s k ā b e s izom ē ra s a tu rs sū k a lās. Tas pozitīvi ie sp a id o vielmai­ ņu. Taču, lai sā k tu je b k u ­ ru diētu, ie teica m s k o n­ sultēties ar d iē ta s ārstu.


D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Gaismas, gaisa un ūdens terapija

K ā r ie

i G rupa I

34

13

Aplaistīšanas ar spēcīgu ūdens strūklu (pēc Kneipa) K a s ir a p l a i s t ī š a n ā s ar ū d e n s strūklu p ē c K n e ip a m e t o d e s ?

Aplaistīšanās ar ūdens strūk­ lu ir ūdens dziedniecības sastāvdaļa, kuru 19. gadsim­ tā radīja Sebastians Kneips. Aplaistīšanās notiek ar m ē­ rena spiediena ūdens strūk­ lu, turklāt tā var būt gan da­ ļēja aplaistīšanās, kad strūklu virza tikai pa atsevišķām ķer­ meņa daļām, vai arī pilna, kad aplaista visu ķermeni. Ūdens, kas lēni tek, veido it kā apsegu, kas pārklāj ādu. Otrs variants - tiek paaug­ stināts ūdens spiediens un ar

SVARĪGI V isiedarb īg āk ā ir a p la is ­ tīš a n ā s ar a u k s tu ūdeni. Taču cilvēki, kuri ir jutīgi pret a u k s tu m u , var iz­ m a n to t arī siltu ūdeni. Ū d e n s te m p e ra tū ru g a n v ajad z ētu aizvien vairāk un vairāk p azem in āt. Tie, kuri ie s ā k u m ā no a u k s ta ū d e n s bīstas, p ē c k ā d a laika atzīst to p a r arvien vairāk p atīk a­ m u un atsp ird zin o šu . Vēl intensīvāka ir kontr a s t d u š a - ķerm eni vis­ p irm s a p laista ar karstu ū d en i un p ē c ta m ar au k stu .

Aplaistīšanos p ēc Kneipa m e to d es var veikt relatīvi vienkārši. Pēc tam cilvēks jūtas kā no ja u n a piedzimis.

to zibenīgi triecienveidā ap­ laista visu ķermeni. Aplaistī­ ties ar mēreno strūklu var pats vai ar kāda palīdzību mājas apstākļos, turpretim triedenstrūklu vajadzētu izmantot tikai pēc ārsta no­ rādījuma, jo tā ir stipri kai­ rinoša un rada ievērojamu slodzi asinsritei.

Kā i e d a r b o j a s a p la istīša n ā s p ē c K n e ip a ?

Ūdens procedūras ir kairinā­ juma terapija. Turklāt uz šo ārējo kairinājumu reaģē ne vien aplaistītās ķermeņa da­ ļas, bet gan viss ķermenis

M

ājas ā r s t s

kopumā. Aplaistīšanās pro­ cedūras laikā asinsvadi vis­ pirms sašaurinās, lai pēc tam atkal paplašinātos. T ā uzla­ bojas orgānu asinsapgāde, vielmaiņa un asinsrite, tiek ierosināta nervu sistēma, pozitīvi ietekmēti hormonā­ lie procesi. Pēc vairākkārtī­ gām procedūrām no ķerme­ ņa izdalās indīgās vielas, kas daļēji tiek izvadītas caur ādu Tādēļ nereti pēc pirmajām terapijas dienām uz ādas vei dojas abscesi. T ā uzskatāma par labu pazīmi - ķermenis uz kairinājumu reaģē ar spē cīgiem izdalījumiem. Atindēšanās procesam turpino­ ties, šie abscesi ātri pazūd.


Karte

34

D a bas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Gaismas, gaisa un ūdens terapija

Aplaistīšanas ar spēcīgu ūdens strūklu (pēc Kneipa) ūdens strūklu vispirms ap­ laista labo roku un turpina ūdens strūklu sistemātiski lēnām vadīt pa visu ķermeni. Apskalo muguru, krūtis, sānus un, beidzot - ekstre­ mitāšu iekšpuses. T om ēr kopumā procedūrai ne­ vajadzētu ilgt vairāk par trīs­ arpus minūtēm.

Ka lieto a p l a i s t ī š a n ā s m etod i?

Aplaistīšanās ar ūdens strūk­ lu pēc Kneipa metodes ir relatīvi vienkārša. T aču ir jāievēro daži svarīgi pamat­ noteikumi.

Pam atnoteikum i □ Vienmēr aplaistīšanos sāk ar to ķermeņa vietu, kas ir vistālāk no sirds, tātad no labās plaukstas vai no labās □ Nekad nevajag ar aukstu ūdeni aplaistīt nesasilušu ķermeni. □ Pēc aplaistīšanās nevajag slaucīties, bet labi sasegties un ļauties, lai ķermenis pats nožūst un nomierinās.

Roku aplaistīšana £

Tā palīdz, ja vienmēr ir aukstas rokas, apsaldējumu gadījumā, ja ir sāpes un sa­ springumi rokās, galvassā­ pes, apmulsums un sirdskai­ tes, ko izraisījusi veģetatīvā nervu sistēmas disfunkcija. Pirms aplaistīšanas izstiep­ tu labo roku atbalsta vannā vai izlietnē. Pēc tam ūdens strūklu virza uz plaukstas virspusi un lēnām virza uz augšu pa rokas ārpusi līdz pat plecam. T ur dažas se­ kundes nogaida, pēc tam atgriežas atpakaļ līdz plauk-

T riecienstrūkla

Daļējas aplaistīšanās gadījumā ū d e n s strūkla tiek virzīta uz atsevišķām ķerm eņa dalām.

stai. Pēc tam līdzīgā veidā darbojas ar kreiso roku. M e­ todi var vairākas reizes at­ kārtot, bet ne ilgāk par trim minūtēm kopumā.

Visa ķerm eņa aplaistīšana Lai aplaistītu visu ķermeni jeb veiktu t.s. pilno aplaistī­ šanu, vajadzētu sagatavoties, izdarot daļēju - atsevišķu ķermeņa daļu - aplaistīšanu. T om ēr sirds un asinsrites vājuma gadījumā pilnā ap­ laistīšanās var būt bīstama. 'Turpretim veseli cilvēki pēc visa ķermeņa aplaistīšanas bieži vien jūtas kā no jauna piedzimuši. It sevišķi šo me­ todi iesaka pēc spēcīgiem psihiskiem satricinājumiem. Veicot pilno aplaistīšanos, ar

M

ājas ā r s t s

Parasti tā ir visa ķermeņa aplaistīšana, kad izmanto ļoti spēcīgu ūdens strūklu. Palīgs virza šo strūklu uz pacienta ķermeni no apmēram četru metru attāluma. It īpaši korpulences gadījumā ar šo metodi gūst ļoti labus dzie­ dināšanas rezultātus. Cisku un ceļgalu apstrāde ar triecienstrūklu palīdz, ja ir locī­ tavu saslimšanas un išiasa simptomi.

Kneipa kurss Ū d e n s p r o c e d ū r a s ir tikai d a ļa no Kneipa kursa. Pie tā p ie d e r arī kustību terapija, d iēta un ā rstn ie c īb a s a u g u terapija. Piektais e le ­ m e n ts ir tā s a u k tā kār­ tīb a s terapija. Ar tā s p a ­ līdzību ķ erm en is, g a r s un d v ē s e le ir jā n o v e d līdz h arm o n iskai vienī­ bai.


D a bas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Gaismas, gaisa un ūclens terapija

Ka r t e

35

Aplaistīšanas un nonvešanas kurss (pēc K n eip a ) K a s ir a p l a i s t ī š a n ā s un n o r ī v ē š a n ā s p ē c K neipa m etodes?

5D

Norīvēšanās un aplaistīšanās pēc mācītāja Sebastiāna Kneipa (1821-1897) iero­ sinātās metodes ir patīkami un ļoti iedarbīgi ūdens dzie­ dināšanas paņēmieni. T o var veikt arī nespeciālists. Izšķir visa ķermeņa apmaz­ gāšanu, pusķermeņa apmaz­ gāšanu (ķemeņa augšdaļas vai apakšdaļas mazgāšana) un atsevišķu locekļu ap­ mazgāšanu. Apmazgāšanās un norīvēšanās vislabāk ie­ darbojas no rīta. Tās ieteica­ mas arī pēc sporta nodarbī­ bām, kad ir bijis jāsvīst. Va­ karā no norīvēšanās un ap­ laistīšanās vajadzētu izvairī­ ties, jo tās iedarbojas uzbu­ dinoši.

Uz ko i e d a r b o j a s a p l a i s ­ t ī š a n ā s un n o r ī v ē š a n ā s p ē c K n e ip a m e t o d e s ?

Aplaistīšanās un norīvēšanās ietekmē tiek labāk apasiņoti kapilāri, kas ir vismazākie asinsvadi un atrodas viscaur ķermenī. Uzlabojas asins cirkulācija, turklāt netiek noslogota sirds. Vienlaikus tiek ierosināta vielmaiņa, nervu sistēma un hormonu

Bad Vorishofenas klosterī norit rīta norīvēšanās p ēc mācītāja Kneipa m etodes. Kapilāri tiek labāk apasiņoti.

produkcija. Tādēļ aplaistīša­ nās un norīvēšanās pirmām kārtām ir piemērotas tieši slimiem cilvēkiem un pa­ cientiem atveseļošanās sta­ dijā. Veselajiem norīvēšanās un aplaistīšanās kalpo orga­ nisma stiprināšanai. Ūdens procedūras iedarbī­ bas efektu rada atsevišķo faktoru izdarīto pārmaiņu summa - atsevišķie faktori cits cita ietekmi pastiprina, piemēram, aukstuma iedar­ bību pastiprina mehānisks faktors. Katrā ūdens procedūrā bez saskarsmes ar ūdeni zināma nozīme ir arī apkārtējo ap­ stākļu ietekmei uz CNS.

M

āj as ā r s t s

Kā v e i c n o r ī v ē š a n o s ?

Veicot norīvēšanos pēc Kneipa metodes, iesaka izmantot rupju linu drānu. T o iemērc aukstā ūdenī un tiktāl nospiež, kamēr no tās vairs nepil ūdens. Pēc tam ar šo slapjo drānu viegli pār­ velk pār ādu. Procedūrai var izmantot tīru ūdeni vai arī etiķūdeni. Auksts etiķūdens pastiprina kairinošo iedarbī­ bu, karsts mazina krampju lēkmes. Piemēram, astmas lēkmes gadījumā krūtis un kaklu apmazgā ar karstu etiķūdeni tik ilgi, līdz iestā­ jas atvieglojums.


D ajbas d z ie d n ie c īb a • A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Gaismas, gaisa un ūdens terapija

Aplaistīšanās un norīvēšanās kurss (pēc Kneipa ) Ķermeņa augšdaļas aplaistīšana Ķermeņa augšdaļas aplais­ tīšana veicina plaušu un plei­ ras apasiņošanu un atslogo sirdi. Procedūru sāk, apmazgājot labās plaukstas virspusi, tad ar drānu berž pa rokas ārpu­ si uz augšu līdz plecam, pēc tam caur padusi pa rokas iekšpusi uz leju līdz plauk­ stas iekšpusei. Pa rokas ārpusi ar linu drānu berž ķermeni virzienā uz augšu līdz padusei un tad mazgā krūtis, vēdeni un ķer­ meņa sānus. Pēc tam procedūru atkārto ķermeņa kreisajā pusē, tikai

SVARĪGI Norīvēties un aplaistīties ar a u k s tu ūd en i nedrīkst pacienti, k urus krata drebuļi. Par š o norīvēšan o s nevar b ū t n e ru n a s arī s m a g u sird s un a s in srite s s a s lim š a n u g ad īju m o s. Uz visiem pārējiem g a n tā s ied ar­ b o ja s ļoti sp ē c in o ši. P ēc a p la is tīš a n ā s ķerm eni n o su sin a , tikai viegli piesk aro tie s ar dvieli. P ē c ta m jāuzvelk mitru­ m u labi u z s ū c o š s krekls un vai nu p u s s tu n d u jā u z tu ra s siltā gultā vai arī intensīvi jā k u sta s.

tītās ķermeņa daļas tūlīt ir silti jāsaģērbj.

Kontrasta aplaistīšanās Šajā variantā vispirms ķer­ meni aplaista ar karstu, pēc tam aukstu ūdeni. Šī metode nav piemērota cilvēkiem, kam ir pavājināta asinsrite.

Visa ķermeņa norīvēšana levīstīšana no rīta ierosina viel­ maiņu.

krūšu un vēdera vietā aplais­ ta muguru. D

Visa ķermeņa aplaistīšana T ā palīdz pie infekciju sli­ mībām, galvassāpēm un miega traucējumiem. Tā sevi ir apliecinājusi, atvieglo­ jot depresiju. Veseliem cil­ vēkiem tā ir laba aizsardzība pret saaukstēšanos. Vislabāk visa ķermeņa aplaistīšanu veikt stāvais. Sākumā rīkojas tāpat, kā aplaistot ķermeņa augšdaļu. Pēc paduses ap­ laistīšanas strūklu virza pār muguru un kājas ārpusi līdz papēdim, tad augšup pa kā­ jas iekšpusi un vairākkārt pār vēderu un krūtīm. Tādā pašā veidā pēc tam aplaista ķer­ meņa kreiso pusi. Beidzot apmazgā abu kāju pēdas. Slimnieki aplaistīšanās laikā nedrīkst salt. Tādēļ aplais­

■■■■■■■

M āj as ā r s t s

Šī ir laba metode, lai ātri dziedinātu saaukstēšanās slimības. Pacients nostājas vannā. Pēc tam palīgs ar linu drānu, kas samitrināta aukstā ūdenī un nospiesta tā, lai nepil, aptin visu ķermeni līdz pat padu­ sēm. Ar citu slapju drānu apņem plecus, kaklu un rokas. T ad palīgs ar rokām berzē ķermeni tieši tāpat kā, apmazgājot visu ķermeni. Pasitot ar plaukstu pa krū­ tīm un muguru, iedarbība pastiprinās. Kolīdz pacients ir sasilis, pa­ lagus noņem. Tad viņam tūlīt jāliekas gultā un silti jāsasedzas!

Daļēja norīvčšanās Vajadzīgs rupjas drānas ga­ bals, ko ar spēcīgām roku kustībām rīvē pa visu ķer­ meni. Vienmēr sāk virzienā no labās plaukstas vai no labās pēdas.


D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Gaismas, gaisa un ūdens terapija

K a r tf

G r u pa

37

13

Ārstēšana ar aukstumu K a s ir a r s t e š a n a ar a u k s t u m u ?

Aukstuma izmantošana ir daudzos gados pārbaudīta fizikālās terapijas metode, un to bieži nozīmē kopā ar kustību vingrinājumiem. Sa­ vainotas locītavas vai mus­ kuļu daļas ārstē lokāli, liekot aukstas kompreses. /Ārstējot ar aukstumu, ķer­ menim netiek pievadīts auk­ stums, kas fizikāli nav iespē­ jams, bet gan atvilkts sil­ tums. Jau kopš seniem lai­ kiem šī metode lietderīgi izmantota tautas medicīnā drudzī esošiem cilvēkiem temperatūru pazemināja, uzliekot uz kāju ikriem auk­ stas kompreses.

SVARĪGI A u k stu m s b o jā ā d u . J a a u k s tu m a m a isiņ a t e m ­ p e ra tū ra ir p ā rā k z e m a , cilvēks var iegūt a p s a l­ d ē ju m u s - s m a g u s ķer­ m e ņ a a u d u b o jā ju m u s (nekrozes). A ukstum u nedrīkst izm antot atdzi­ š a n a s , p ā r m ē rīg a s jutī­ b a s pret a u k s tu m u , nieru un urīneeļu s a slim ša n u , arteriālās a s i n s a p g ā d e s tra u c ē ju m u g ad īju m ā.

Ā rstēšana ar aukstum u ir laba m eto d e tūsku, asinsizplūdumu un iekaisumu gadījumā.

Kā i e d a r b o j a s ā r s t ē š a n a ar a u k s t u m u ?

Neilgi pēc tam ķermeņa vie­ tā, kur uzlikta aukstā kom­ prese, sašaurinās asinsvadi un samazinās asins uzkrā­ jums. T ā ķermenis cenšas pasargāties 110 pārāk liela sil­ tuma zuduma. Ja aukstuma iedarbība tiek turpināta, ķer­ menis pārorientējas - asins­ vadi paplašinās, ķermeņa vieta, kurai uzlikta kompre­ se, tiek pastiprināti apasiņota. Tātad ķermenis pats mē­ ģina izlīdzināt radušos siltu­ ma zudumu. Šī fizikālā vie­ tējās asinscirkulācijas ietek­

M

ājas ā r s t s

mēšana izraisa to, ka pa asinsvadu un limfas sistēmu no saslimušā apvidus tiek aiztransportētas liekās vielas Tās var būt: ūdens (ja ir tūs­ ka), asinis (ja ir asinsizplūdumi) vai strutas un šūnu atlie­ kas (iekaisumu gadījumā). Auksta komprese mazina pietūkumu un aizkavē iekai­ sumu rašanos. Ja to izmanto laikus, tā palīdz izvairīties nc pietvīkumiem un asinsizplūdumiem. Turklāt aukstums izteikti mazina sāpes, jo tā ietekmē ārstējamā apvidū pazeminās nervu jutība. Ja ādas tem pe­ ratūra pazeminās par vairāk


K arte

37

D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Gaismas, gaisa un ūdens terapija

Ārstēšana ar aukstumu šo kompresi uzliek uz slimās muskuļu daļas vai savainotās locītavas.

nekā desmit grādiem, nervu jutība tiek paralizēta. Tātad šajā vietā pacients vairs ne­ jūt sāpes, līdz neatjaunojas normāla ķermeņa tempera­ tūra. Pēc slimās vietas apstrādes ar aukstumu tiek fiziski vin­ grinātas savainotās locītavas, kas draud kļūt stīvas.

Aukstuma maisiņu a td z e sē līdz mīnus astoņiem grādiem - ne zemāk!

Kad ā r s t ē ar a u k s t u m u ?

Aukstu komprešu likšana ir lieliska metode tādu akūtu savainojumu kā sasitumi, sa­ stiepumi, izmežģījumi, sarāvumi, muskuļu šķiedru plī­ sumi un kaulu lūzumi ārstē­ šanā. Jo ātrāk to izmanto, jo lielākas ir izredzes, ka ne-

t>

radīsies asinsizplūdums un audu pietūkums. Arī tad, ja asinsizplūdums jau ir, kā arī tūskas gadījumā ārstēšana ar aukstumu dod labus panā­ kumus. Lokāli iekaisumi, it īpaši locītavās, bieži vien uz aukstumu reaģē labi.

Starp ādu un aukstuma mai­ siņu vienmēr vajadzētu likt plānu drāniņu, lai izvairītos no iespējamiem ādas bojāju­ miem. Lai maisiņu stingri fiksētu, noderīgs var būt liels dvielis. Maisiņš attiecīgajā vietā jātur apmēram desmit minūtes. Pēc divām vai trim lietošanas reizēm ārstēšanas ilgumu var pagarināt līdz 30 minūtēm. Kompresēm, kas paredzētas uzlikšanai uz kāju ikriem, neizmanto ledu, bet gan auksta ūdens apliekamos. Pēc ārstēšanas ar aukstumu noteikti vajadzētu parūpēties par mieru un siltumu.

Kā ā r s t e ar a u k s t u m u ?

UZMANIBU! A u k s tu m s ievērojami s a m a z in a s ā p ju sajūtu, sa v a in o tie muskuļi vai locītavas, kam uzlikta auksta kom prese, sāp m azāk. Diemžēl ir cil­ vēki, it īpaši sportisti, k u r u s ap m ie rin a iegūtā p a š s a j ū t a . Viņi vairs nejūt d iskom fortu un t ā p ē c turpin a d a r b o ­ ties. Tāda rīcība s a v a i­ noju m ie m bieži vien n āk tikai par sliktu.

Aptiekās var nopirkt gatavus aukstuma komprešu iesaiņo­ jumus (maisiņus). Kompre­ ses ir dažādas formas un lie­ luma. Vajadzētu pievērst uzmanību, lai pildījuma ma­ teriāls labi piegulētu slima­ jai vietai, uz kuras jāuzliek komprese. Maisiņu ievieto saldētavas nodalījumā ledusskapī un atdzesē līdz - 6 vai - 8 grā­ diem - ne zemāk! Pēc tam

M ā ja s

ā rsts

Kas veic ārstēšanu ar aukstumu? A u k stu m u lieto ārsti, dziednieki un ārstn ie c is­ k ā s fizkultūras sp e c iā lis ­ ti. Turklāt ikviens, k as p ārzin a š o ā rstn ie c īb a s m etodi, var a u k s tu m a k o m p r e s e s likt arī m ā jas a p s tā k ļo s. Pirm ā palīdzī­ b a s a s itu m u un s a s tie p u ­ mu g a d īju m ā ir a u k s tu ­ m a aerosoli, ko ie s p ē ­ ja m s nopirkt ap tiek ās.


D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Gaismas, gaisa un ūdens terapija

K arte

G r u pa

41

13

Kalnu saule un U V stari K a s ir UV stari?

Bez saules un gaismas nav iespējama dzīvība. Tālab visu kultūru dziedniecībā saule nozīmē dzīvīgo, veselo, spēcīgo. Saules gaisma snie­ dzas no infrasarkanā staroju­ ma (enerģijas nabadzīgs) līdz ultravioletajām starojumam (bagāts ar enerģiju). Mūs­ dienās ir iespējams visu šo plašo gaismas spektru radīt ari mākslīgi, turklāt īpaši svarīgi ir U V stari. U V -A un U V -B stari uz ādu iedar­ bojas brūninoši. UV -B ir īsāks viļņu garums, tāpēc tie ir enerģijas bagātāki un iz­ sauc melanīna veidošanos.

SVARĪGI 3D

D a b īg ā s a u le s g a i s m ā ultravioletais sta ro ju m s ir n ev ien m ērīg s. Tas ir atkarīgs n o g a is a p ie s ā r ­ ņ ojum a, no putekļiem un ū d e n s izgarojum iem , no a u g s tu m a , k ā d ā a tro ­ d a s cilvēks, un attiecīgā gad a la ik a. Tālab a u g s tu k a ln o s un a u k s tā laikā ikviens tiek lūgts īpaši uzm anīties, jo pretējā g a d īju m ā ļoti ātri ir ie­ s p ē ja m s iegūt s a u le s a p d e g u m u s un konjunktivītu.

A pstarošanu ar kalnu sauli iesaka mazasinības, rahīta un d ažād u hronisku ā d a s slimību gadījumā. Acis noteikti ir jāaizsedz ar s p e ­ ciālām brillēm.

Melanīns ir viela, kas nepie­ ciešama, lai rastos iedegums. Iedegums gan parādās tikai pēc dažām dienām. Ar ener­ ģiju nabadzīgākie U V -A sta­ ri iedegumu izraisa ātrāk, turklāt neveidojas apsarkums un saules apdegums. M oder­ nās kalnu saules izstaro gal­ venokārt U V -A starus. UV starojumu izmanto ope­ rāciju zālēs un intensīvās te­ rapijas nodaļās, kur tādējādi tiek kavēta slimību izraisošo mikrobu vairošanās. UV sta­ rojums ne tikai iznīcina mik­

M

ājas ā r s t s

roorganismus, bet arī tā sta­ rojuma ietekmē ādā veidojas D vitamīns.

Kā ie d a r b o j a s s a u l e s g a i s m a un UV stari uz e r m e n i? _______ķ>_____________

Organismam saules gaisma ir nepieciešama, lai tas varē­ tu veidot D vitamīnu. Šis vitamīns ir svarīgs kaulu un skeleta uzbūvei un zobu vei­ došanai. Gaismas deficīta apstākļos rodas rahīts. Šo slimību sauc arī par angļu


D aba s

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Gaismas, gaisa un ūdens terapija

Kalnu saule un U V stari vai kosmētiskas kalnu saules vai U V stam lietošanas va­ jadzētu konsultēties ar ārstu. Proti, noteikti medikamenti savienojumā ar U V -A staro­ jumu var izsaukt smagas ādas reakcijas. Arī akūtu iekaisumu, tuberkulozes un vairogdziedzera slimību gadījumos vajadzētu atturē­ ties no UV apstarojuma.

slimību, jo Anglijas agrīnās industrializācijas pilsētās bērni, kas dzīvoja nabagajās īres kazarmās, kur maz pie­ kļuva svaigs gaiss un saule, bieži slimoja ar tipiskiem saules deficīta slimību simp­ tomiem - viņiem atmiek­ šķējās kauli un bija nedabīgi iekritušas krūtis. Saules iedarbība uzlabo skā­ bekļa uzņemšanu, palielinās sarkano asinsķermenīšu skaits, tiek rosināta vielmai­ ņa un kāpināta organisma aizsargspēja pret infekcijām, uzlabojas ādas funkcijas, ro­ das vispārēja labsajūta un atslābinājums. Sevišķi ietei­ camas saules vannas ir asins un vielmaiņas slimību (ģikts,

UZMANĪBU! Daži m edik am enti var izraisīt n e g a tīv a s r e a k ­ cijas, ja t o s lietojat un u ztu raties sa u lē . J a j u m s regulāri jālieto m edik am enti, a p r u n ā ­ jieties ar ārstu , vai drīksta t sau ļo tie s. Ar s a u l e s terapiju n e ­ drīkst ā r s t ē t ie s veci cilvēki, kam ir izteikta a te r o s k le r o z e , un cilvē­ ki, kam ir hip ertonisk ā s slim ība s vai a k ū ta s nieru un a k n u slimības.

Ko v a j a d z ē t u ie v ē r o t ?

Uzmanīgi! Pārmērīgs UV staro­ jum s var radīt nopietnus ā d a s bojājumus.

aptaukošanas, diabēts) gadī­ jumā. Izmantojot jebkuru U V sta­ rojumu - vienalga, vai tas ir dabiskais vai mākslīgais, jāievēro, lai cilvēks staroju­ ma iedarbībai nebūtu pa­ kļauts pārāk ilgi. Ilgstoši uz­ turoties tādā gaismā, var ie­ gūt saules apdegumu vai pat saules dūrienu. Sauļojoties vajadzētu biežāk mainīt pozu un aizsegt acis un galvu, kas ir ļoti jutīgas pret tiešu sau­ les iedarbību. Pēc saules vannām iesaka asinsriti iero­ sināt ar aukstu dušu. Tiem, kuri regulāri lieto medika­ mentus, pirms terapeitiskas

M ājas

ā rsts

Saulē iedegusi āda nereti kalpo kā jaunības, panākumu un dzīvesprieka iemieso­ jums. Šim ideālam pretī stā­ jas nopietni dermatologu brīdinājumi. Ārsti iesaka pā­ rāk bieži nesauļoties, lai ne­ iegūtu ļoti spēcīgu iedegu­ mu. Tas paātrina ādas nove­ cošanās procesu. Iespējams arī, ka rodas nopietni ādas bojājumi (sēnītes, iekaisu­ mi), kā arī hroniskas ādas slimības. Turklāt, pēc spe­ ciālistu domām, sauks pielū­ dzējiem ir ievērojami aug­ stāks risks saslimt ar ādas vēzi nekā cilvēkiem, kas nesauļojas bieži un intensīvi. Pēdējā laikā pie tāda veida bojājumiem noved arī pro­ gresējošā ozona slāņa noār­ dīšanās, kas savu uzdevu­ mu - sargāt Zemi no stipra U V starojuma - vairs nespēj


D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Gaismas, gaisa un ūdens terapija

K a r te

47

G rupa

13

Sauna K a s ir s a u n a ?

Saunā ķermeni mērķtiecīgi pakļauj sausa karstuma (70°-100° un pat vairāk grādu) iedarbībai, lai pēc iespējas labāk izsvīstu. Kar­ sēšanās beigās to atkal atdze­ sē līdz normālai ķermeņa temperatūrai. Šīs procedūras mērķis - ar pārkarsēšanu aktivēt ķermeņa funkcijas. T ā tiek veicināta asinsrite un vielmaiņa, izvadīti sārņi, uzlabota imunitāte un rem ­ dētas dažādas kaites, piemē­ ram, reimatisms, ģikts un citas slimības, kas pozitīvi reaģē uz silnimu. Bez tam sauna labvēlīgi iedarbojas uz

K arsēšanās fāzē p aa u g stin ās ne tikai ā d a s tem peratūra, bet arī ķerm eņa tem peratūra - par ap m ēram diviem grādiem.

LIETOŠANA □ R eim atism s J Ģikts J A p ta u k o š a n ā s J Alerģijas □ N einfekciozas ā d a s slim ības □ M enstruāciju t r a u c ē ­ jumi J Hroniski iekaisumi v ē ­ d e r a d o b u m a lejas­ d aļā □ Profilaktiski pret s a ­ au k stēša n o s J B e zm ieg s □ G arīgais s a sp rin d z i­ n āju m s

vispārējo veselības stāvokli un pašsajūtu, jo cilvēki saunā labi atpūšas un atbrīvojas no sasprindzinājuma un-stresa.

Kā d a r b o j a s s a u n a ?

Sauna ir koka kabīne, kas ir aprīkota ar koka lāvām, un krāsns. Telpas temperatūru regulē ar termostatu, kas parasti uzm r 70°-80°, bet temperatūru var pacelt arī līdz 100 ° un pat augstāk. Ideāla svīšanas temperatūra tiek sasniegta jau pie 65°.

M āj as

ārsts

Vislabāk, ja relatīvais gaisa mitrums ir 10-15 procenti, tādēļ tiek runāts par sauso

UZMANĪBU! S a u n a ir n o d e r ī g a ķ e r ­ m eņa aizsargfunkciju s t ip r i n ā š a n a i , ta č u tā ir kaitīga sirds, a s i n s r i t e s un nie ru slimību, kā arī paaugstināta asins­ s p i e d ie n a g ad īju m os. S a u n ā d o t i e s d r īk s t ti­ kai p a ti e š ā m v e s e l s cil­ v ēks.


D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Gaismas, gaisa un ūdens terapija

Sauna karstumu. Šādos apstākļos ķermenis izsvīst vislabāk. Ja gaisa mitrums ir ļoti augsts vai ja gaiss ir piesāti­ nāts ar ūdens tvaikiem, sviedru izdalīšanās tiek ap­ grūtināta. Ja šādos apstākļos ķermenis kļūst mitrs, tikai neliela daļa šā šķidruma ir sviedri. Lielākoties tie ir ūdens tvaiki, kas kondensē­ jas uz ķermeņa.

Atdzesēšanas ir svarīga Atdzesēšanās līdz normālai temperatūrai pēc karsēšanās saunā nostiprina organismu, starp citu, arī pret mainīgu laikapstākļu iedarbību. T ā ir labākā aizsardzība pret sa­ aukstēšanās un infekcijas slimībām. Atdzesēšanās laikā asinsspie­ diens, kas karsējoties bija paaugstinājies, atkal pazemi-

Ka rīkoties saunā □ Pāris s t u n d a s pirm s s a u ­ n a s n av ie teica m s ēst, lai lieki n e n o s lo g o tu o rg an ism u . □ Pirm ajā reizē s a u n ā n e ­ v ajad z ētu u zturēties il­ g ā k p a r 10 m inūtēm , n ā ­ k a m a jā - 15 m inūtes. Labāk ir iet īs ā k u s laika sprīžu s, toties biežāk. □ Pirm s ejat lāvas telpā, n oskalojieties d u š ā un n osusin ieties. □ J a p ē d a s ir a u k s ta s , v a n ­ nojiet tā s siltā ūdenī. □ Uz lāvas atgulieties vai a p s ē d ie tie s a tslā b in ātā stāvoklī.

□ Tiklīdz r o d a s n e p a tīk a ­ m a s s a jū ta s vai g alv as reiboņi, ejiet ā r ā n o s a u ­ n a s un atgulieties. P ēc ta m atd z e sē jie tie s ar r e m d e n u ūdeni. □ P ē c s a u n a s ie teica m s aplaistīties ar a u k s tu ūdeni, izskriet no pirts ā r ā sv a ig ā g aisā, sn ie g ā. Var a td z e s ē tie s a u k s tā d u š ā , ie g re m d ē jo tie s vai p e ld o tie s b a s e in ā . N e­ drīkst lēkt a u k s tā ūdenī! □ Pirts b e i g ā s a u k s tā s p ē d a s var pasildīt siltā vanniņā.

□ P ē d ē jā s m inūtēs, ko p a ­ v a d ā t s a u n ā , ie teica m s piecelties s ē d u s .

□ P ē c pirts un a u k s tā s p el­ d e s ie te ic a m s silti ietīties un labāk g u ļu s vai arī s ē d u s a tp ū stie s, ļauties m a sāž ai.

□ Asinsriti var aktivizēt ar n o rīv ē ša n o s, m a s ē š a n u , n o b e r z ē š a n o s ar dvieli.

□ J a ļoti slāp st, p ē c pirts lietojiet m inerālūdeni vai atšķaidītu sulu.

M

āj as ā r s t s

nās līdz normālam. Jau tāpēc vien atdzesēšanās pēc saunas noteikti ir nepieciešama. Vislabāk atdzesēšanās no­ tiek, iegremdējoties vai pel­ doties baseinā (nedrīkst tajā lēkt!), kā arī aplaistoties ar aukstu ūdeni. Arī dušā var labi atdzesēties.

Miers un atslābināšanās Ik reizi, iznākot no saunas, ļoti svarīgi ir kaut uz mirkli atgulties vai atsēsties. Atpūsties ieteicams vismaz ceturtdaļstundu, iekams no jauna atkal iet sviedrēties. Var arī izmantot ķermeņa masāžu, jo muskuļi šajā brīdī ir atslābinājušies, vai pēdas pēc atdzesēšanas no jauša sasildīt karstā ūdenī.

Kad iet s a u n ā nav ieteica m s

Parasti saunu nedrīkst ap­ meklēt cilvēki, kam ir pa­ augstināts asinsspiediens un sirds darbības traucējumi. Kategoriski tas noliegts cil­ vēkiem, kuri slimo ar lipī­ gām ādas slimībām. Arī tad, kad infekcija ir jau sākusies, piemēram, saauk­ stēšanās, karsēties saunā ir aizliegts. Šaubu gadījumā vajadzētu lūgt padomu ārstam.

p


D a ba s

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Gaismas, gaisa un ūdens terapija

Ka rte

G rupa

49

13

Siena spaļu maiss K a s ir s i e n a s p a ļ u m aiss?

Siena spaļu maisu sauc ari par pļavas ziedu maisu, taču nosaukums patiesībā ir pu­ ķaināks nekā maisa saturs. Siena spaļu maisā neatrodas nedz spilgtas puķes, nedz sīki sasmalcināts siens, bet gan kaltētas sīkas zālītes un pļavu augi, kas, pļaujot sie­ nu, paliek pie zemes. Tās ir Flores Graminis, ko tautas dziedniecībā pazīst kopš se­ niem laikiem, kā ari amoliņš un mārsils.

LIETOŠANA □ Locītavu un mīksto a u d u reim atism s □ Dūrējs k ru sto s □ Artrozes, kolikas

J Muskuļu s ā p e s □ S a a u k s t ē š a n ā s , kle­ pus □ Ā d a s izsitumi □ O rg a n is m a aizsargspēku kāpināša­ nai

J Vielm aiņas r o s in ā š a ­ nai □ A s in a p g ā d e s un a s in ­ srites ro sin āšan a i □ S ag atav o šan ās m a­ sāžai un citām fizi­ kālajām terapijām

Vispirms ād u pārklāj ar drānu, p ēc tam uz s ā p o š ā s vietas uzliek s a u s o un karsto maisiņu.

Būtiskās sastāvdaļas ir cu­ kurs, ciete, minerālvielas, mikroelementi, flavonoīdi, miecvielas un ēteriskās eļļas. Siena spaļu maisa radīšanas ideja pieder sanitārajam pa­ domniekam doktoram Fran­ cim Kleinšrodam, kas 1888. gadā Vorishofenā ieradās strādāt par kūrorta ārstu pie “ūdens garīdznieka” Sebastiāna Kneipa. Kleinšrods teorētiski pamatoja Kneipa ūdens dziedniecību un iz­ strādāja daudz dabas dzied­ niecības līdzekļu receptūru. Daudzi viņa siena spaļu mai­ su uzskata par “dabas dzied­ niecības morfiju”.

M

ājas ā r s t s

Kad lieto s i e n a s p a ļ u m aisu ?

Siena spaļu maiss palīdz lo­ cītavu artrožu, reimadsku sāpju, muskuļu sāpju, dūrēja krustos un koliku gadījumā. Bieži jau pēc neilga laika at­ laižas pat stipras sāpes, kas tiek skaidrots ar “zibenīgā karstuma” iedarbību, kas ro­ das, uz sāpošās vietas uzlie­ kot karsto maisu. Šādā veidā pa nervu ceļiem tiek aktivētas sāpju mazinā­ šanas sistēmas smadzeņu stumbrā. Lokāli tiek pastip-


G ru p a ļ K a rte

13

D abas d z ie d n ie c īb a • A l t e r n a t īv ā s m e t o d e s

Gaismas, gaisa un ūdens terapija

49

Siena spaļu maiss rinata asinsapgāde un aktiveta vielmaiņa. Ādas kairinājums un inten­ sīvā dziļā sildīšana atslābina sāpīgi sasprindzināto mus­ kulatūru. Tādējādi siena spaļu maisa lietojums rada izcilus priekšnoteikumus tā­ lākai masāžai vai fizkultūrai. Arī dažu ādas izsitumu un hroniska locītavu iekaisuma gadījumos ar siena spaļu maisu tiek sasniegti labi re­ zultāti. Siena spaļi kā vannas piede­ va ir pārbaudīts spēcinošs līdzeklis, kas tiek ieteikts arī veseliem cilvēkiem, lai kāpi­ nātu organisma pretestības spēkus. Siena spaļu vanna

Siena spaļu m aiss it sevišķi palīdz reimatisma sāpju gadījumā.

Siena spaļu maisu var pagatavot arī pats.

rosina asinsriti, stimulē viel­ maiņu un labvēlīgi iedarbo­ jas uz nerviem. Saaukstēša­ nās un stipra klepus gadīju­ mā palīdz siena spaļu tvaiku inhalācijas.

Neatšķaidīta tā ir piemērota arī inhalācijām.

Kā lieto s i e n a s p a ļ u m aisu ?

SVARĪGI Akūta ie k a is u m a g a d ī­ ju m ā s ie n a s p a ļu m aisu un citas siltum a p r o c e ­ d ū r a s g a n v ajad z ētu lie­ tot tikai p ē c ā r s ta ietei­ kum a. K arstum s iekai­ su m a procesu nogata­ vina. Citkārt ta s var būt v ēlam s. Taču iekšējo o r­ g ā n u , p ie m ē ra m , a k lās z a r n a s vai olvadu, iekai­ s u m a g a d īju m ā kar­ s tu m s var radīt dzīvībai b īs ta m a s komplikācijas.

Sausu siena spaļu maisu sa­ karsē un uzliek uz sāpošās ķermeņa vietas. Āda šajā ga­ dījumā noteikti ir jāpasar­ gā no apdeguma, vispirms to apklājot ar linu vai frotē drānu. Lai iegūtu vannas piedevu, siena spaļu maisa saturu pie­ vieno diviem litriem auksta ūdens un vāra apmēram 20 minūtes. Putriņa tiek pievienota vannas ūdenim.

K a s ā r s t ē ar š o m e t o d i ?

Siena spaļu maiss ir ikviena Kneipa kursa sastāvdaļa. T o saņem arī tie kūrviesi, ku­ riem sāpju nav. Stundu pirms celšanās ielikts gultā, tas uzlabo asinsapgādi, no­ ņem nervu sasprindzināju­ mu un kāpina organisma aizsargspējas. Siena spaļu maisus var no­ pirkt aptiekās. Sevišķi iecie­ nīti tie ir kā pirmā palīdzība krustu dūrēja gadījumā. Bez tam aptiekās ir dabūjams siena ziedu ekstrakts, kas noder inhalācijām un kā vannas piedeva. T o var no­ pirkt arī Latvijas aptiekās.

■■■■

M ājas ā r s t s

p


D a ba s

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Gaismas, gaisa un ūdens terapija

K arte

G r u pa

53

13

Vannas piedevas K a s ir v a n n a s p i e d e v a s ?

Sābas ķēniņiene vannojās pienā, un bagātās romietes rīkojās tāpat kā viņa. Arī sē­ ra vannu labvēlīgā iedarbība daudzu ādas kaišu gadījumos bija pazīstama jau senatnē. Un, kā lasām rakstos, pat franču revolucionārs Marats daudzas stundas dienā pava­ dīja vannā - tikai tā viņš spē­ ja remdināt savas slimās ādas mokošo niezi. Vannas ar dažādām tās piedevām (balneoterapija) pieder pie senā­ kajiem ūdens dziedniecības līdzekļiem. Arī mūsdienās vannu piede­ vas ir vieni no iecienītāka­ jiem tautas līdzekļiem reimatisku saslimšanu, saauk3D

Vannas temperatūra un ilgums Vairumā g ad īju m u v a n ­ n a s ar p ie d e v ā m cilvēki p a n e s labi, ja ū d e n s ir s a g a ta v o ts ķ e r m e ņ a te m p e ra tū rā . Parasti cil­ v ēk s v a n n ā a t r o d a s g u ­ ļus p ie c p a d s m it m in ū tes līdz p u s s tu n d u . P ē c v a n ­ n a s vajag atp ū stie s, vis­ lab āk - atgulties gultā.

Dabiskās v an n as piedevas ir p azīstam as k opš sen atn e s. Tās p a ­ stiprina v an n as atslābinošo iedarbību un iedarbojas dziedējoši.

stēšanās slimību un ādas kai­ rinājumu, kā arī daudzu citu kaišu dziedināšanai. Arī ārsti bieži vien paraksta ārstnie­ ciskās vannas. Vannas pie­ devas, kam pievienota precī­ za lietošanas instrukcija, var nopirkt aptiekās, bet dau­ dzas no tām - pat bez īpa­ šiem izdevumiem - var pa­ gatavot arī mājas apstākļos.

Kā ie d a r b o j a s v a n n a s p ie d ev a s?

Jebkuras vannošanās laikā uz organismu iedarbojas vairāki

M

ājas ā r s t s

faktori. Jau silts ūdens, pat bez īpašām piedevām, paras­ ti iedarbojas patīkami. Sa­ sprindzinātās muskuļu gru­ pas tiek atslābinātas, padzi­ ļinās elpošana un paātrinās vielmaiņa. Augstāka ūdens temperatūra paaugstina anti bakteriālo un antivirālo (pre vīrusiem raidītu) iedarbību. Medicīniskās vannas piede­ vas pat visniecīgākajās devās caur ādu iespiežas ķermenī. Ja siltajam vannas ūdenim tiek pievienotas ēteriskās eļ­ ļas, tvaiki, kas no tā izdalās, tiek inhalēti un tādējādi dod papildu labvēlīgu iedarbību.


D a ba s

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Gaismas, gaisa un ūdens terapija

Vannas piedevas bu gadījumos iesaka sēdvan­ nas ar siena pļavu ziediem, melisu, pelašķiem, kumelī­ tēm vai rozmarīnu. □ Māli, dubļi un dūņas ir iedarbīgi sieviešu kaišu, reimatisku saslimšanu, ģikts un ādas slimību gadījumā.

Lavandas v anna dziedē sa u les a p d e g u m u s.

K ād os g a d īju m o s v a n n a s ir ie d a r b ī g a s ?

□ Adu ietaukojošās medicī­ niskās eļļu vannas piedod ādai trūkstošos taukus un veicina terapiju neirodermīta, ekzēmu un zvīņēdes gadī­ jumos. /Mazbērni eļļu vannā būtu jāvanno tikai profilak­ tiski. Taču esiet uzmanīgi tādās vannās neizbēgams ir ādas kairinājums. Tāpēc pie­ vienotajām eļļām vajadzētu būt bez smaržvielām vai arī jābūt atzītām par tādām, kas neizraisa elerģiju. □ Kumelītes, arnika, kosa un rozmarīns ir iedarbīgi galvenokārt ādas iekaisuma gadījumā. Pie uz ādu no­ mierinoši iedarbojas, ja ir radušies saules apdegumi. Taču esiet uzmanīgi ar arni-

Kumelītes kā v an n as piedeva palīdz pret ā d a s iekaisumiem.

ku, jo dažiem cilvēkiem šis pārbaudītais tautas dzied­ niecības līdzeklis tom ēr iz­ raisa alerģiskas reakcijas. Piena un paniņu vannas ādu dara mīkstu, līdzīgi kā kviešu klijas, auzu salmu ekstrakts un melisa. □ Darvu, sēni un slānekļa eļļu izmanto kā piedevai hro­ nisku ekzēmu, niezošu ādas kairinājumu un zvīņēdes gadījumos. Sieviešu ārsti dažādu ginekoloģisku slimī-

Tīrībai - duša Visa ķ e r m e ņ a v a n n a s kalpo terapeitiskiem m ērķiem vai arī to ied ar­ b īb a ir a tslā b in o ša . J a gribat tikai n o m a z g ā tie s, labāk to dariet d u šā .

M ā jas ā r s t s

□ Reimatiskas saslimšanas tiek ārstētas ar salicilskābes un nikotīnskābes estera pie­ devām, bez tam lieto arī ēte­ riskās eļļas, kas iegūtas no egļu skujām, eikaliptiem, kampara un kahiu priedēm. Šajā gadījumā īpaši precīzi jāievēro šo eļļu dozēšana, lai pārdozējot nerastos pārāk stiprs ādas kairinājums. □ Saaukstēšanās slimību gadījumā izmanto tās pašas vielas, kuras izmanto, lai ierīvētos. Piemēram, egļu skuju, mentola, timiāna, melisas, baldriāna, apiņu ekstraktu un citronellas eļļu. Augstākās koncentrācijās gandrīz visas ēteriskās eļļas iedarbojas uzmundrinoši. □ Sāls (sālsūdens) veicina ļoti spēcīgu ādas asinsapgādi un iedarbojas uz vielmaiņu. Sāls vannas ir ļoti uzbudi­ nošas, tāpēc sākumā tās ne­ vajadzētu pieņemt ilgāk par piecām minūtēm. īpaši jāuz­ manās sirds slimniekiem.


D a bas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Ķermeņa terapija un psihoterapija

Ka r t e

G r u pa

58

13

Autosuģestija K a s ir a u t o s u ģ e s t i j a ?

Autosugestija (pašiedvesma) ir metode, kā sevi koncen­ trēt kādam noteiktam m ēr­ ķim, ko labprāt gribētos sa­ sniegt. Ir dažādas autosuģestijas metodes. Parasti tās lieto mērķtiecīgi, lai ro­ sinātu pacientu aktīvi līdz­ darboties fiziskas vai psihis­ kas slimību izdziedināšanas laikā. Autosuģestijas seansa laikā pacienti mācās paši sevi pierunāt un pārliecināt, ka viņu slimība noteikti ir iz­ dziedināma un viņi kļūs veseli - to viņi spēj panākt

LIETOŠANA □ Ilg sto ša s slim ības □ H ro n isk as kaites □ A stm a □ Vēzis □ V eģetatīvā distonija □ Rehabilitācija p ē c n e la im e s g ad īju ­ miem, triekas, infar­ kta u.c. □ N ervozitāte □ D ep resīv s n o s k a ņ o ­ ju m s □ Garīgi traucējum i

A utosuģestijas piemērs ir sportistu sp ēja intensīvi koncentrēties mērķim.

paši. Mācību laikā, kas kat­ ram pacientam ir atšķirīgs, šī pārliecība tiek ieprogram­ mēta sevī tik dziļi, ka darbo­ jas jau zemapziņas līmenī. Tā tiek atmodināti un stip­ rināti organisma pašdziedināšanas spēki. Bez tam uz­ labojas garastāvoklis, izzūd depresija, pacientiem rodas dzīvesprieks, garīgā enerģi­ ja un jauna vēlēšanās dzīvot un darboties. Pazīstamas autosuģestijas formas ir autogēnais treniņš un augstas klases sportistu mentālais treniņš.

M

ājas ā r s t s

Ko var p a n ā k t ar au tosu ģestiju ?

Ar autosuģestiju pacients mācās tādu apziņas stāvokli, kas viņam ir vai nu pilnīgi svešs pēc būtības, vai arī ko viņš sava šābrīža stāvokļa dēļ, piemēram, slimības lai­ kā, nevarētu panākt. Parasti pacients mācās iztē­ loties, ka viņš atkal ir pilnī­ gi vesels un dzīvespriecīgs. Tas, ka pozitīvas ievirzes cil­ vēks atveseļojas ātrāk un paliekošāk nekā tāds, kurš


K arte

58

D abas d z ie d n ie c īb a • A l t e r n a t īv ā s m e t o d e s

Ķermeņa terapija un psihoterapija

Autosuģestija ieslīdzis depresijā un attei­ cies no cīņas, nav vienīgi tautas gudrība, bet gan fakts, kas pierādīts daudzos zināt­ niskos pētījumos un ne reizi vien guvis apstiprinājumu praksē.

iztēles spēku, var tuvināties izvirzītajam mērķim. Vien­ kāršākajā gadījumā pacients iztēlojas noteiktas situācijas, kurās bez jebkādiem ierobe­ žojumiem darbojas kā vesels cilvēks. Bieži šādam nolū­ kam izvēlas situācijas, kas pacientam būtu īpaši tīka­ mas, piemēram, panākumi sportiskās aktivitātēs.

Saprātīga pārliecība Bez tam ir ļoti svarīgi, lai pacients ar autosuģestijas palīdzību izstrādātu īstu, jaunu pārliecību. Nav nekā­ das jēgas, izmantojot šo me­ todi, iestāstīt maldīgas un pat neticamas lietas. Suģes­ tijai jābalstās uz realitāti. Pārliecību vienmēr kontro­ lē ar saprātu. Tātad nekādā veidā nav iespējams viduvēji apdāvinātam cilvēkam, iz­ mantojot suģestiju, kļūt par ģēniju, kā tas dažkārt tiek simulēts kinofilmās vai ro­ mānos.

Vajadzīga pacietība Lai iem ācīto s n o d a r b o ­ ties ar au to su ģ estiju , n e ­ p ie c ie š a m a p ac ie tīb a un g a rīg a izturība. Ir vajadzī­ g a s v ism az d a ž a s n e d ē ­ ļas, līdz cilvēks ie m ā c ā s sevi pārvaldīt. Turklāt jā ­ rēķinās ar recidīviem, ie­ k a m s iztēles priek šstats b ū s “iegājis a s in īs ”.

Autogēnais treniņš ir viena no autosuģestijas formām.

Kā n o t ie k a u t o s u ģ e s t i j a s sea n si?

Ja autosuģestijas seanss tiek izdarīts zinātniski pamatoti un daudzsološi, pacients kļūst pārliecināts, ka pats var veidot savu likteni un līdz­ darboties izdziedināšanās procesā. Tāpēc parasti psihologi un psihiatri pirms autosuģesti­ jas seansiem izzina katru iespējamo kandidātu un motivē viņu līdzdarboties. Kad tas ir panākts, tiek iz­ virzīti noteikti mērķi, kas visiem kopā jāsasniedz. Ārsts var likt uzreiz iztēloties ma­ zākus sasniegumus, gan arī galamērķi. Ārsta vadībā pacients mācās, kā viņš mentāli, tātad tikai ar

M

ājas ā r s t s

Kad suģestīvie priekšstati ir ielāgoti, pacients tos var izmantot patstāvīgi, regulā­ ri un iespējami bieži. T ā ­ tad viņš iedomājas, ka ir vesels un programmē šim mērķim savu zemapziņu, kā arī gribu.

Kur var m ā c ī t i e s au tosu ģestiju ?

Šo metodi vajadzētu apgūt tikai speciālista - psihote­ rapeita, psihologa vai psihi­ atra vadībā, jo ir nepiecieša­ mas zināšanas, pieredze un intuīcija, lai to pareizi ie­ mācītu pacientam. Daudzos rehabilitācijas cen­ tros, onkoloģiskajās nodaļās un klīnikās hroniski slimiem pacientiem, kā arī citās lī­ dzīgās ārstniecības iestādēs šī metode tiek piedāvāta kā medicīniskās terapijas at­ balsts.


D

abas d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

a ie t o d f s

Ķermeņa terapija un psihoterapija

Karte

65

G

rupa

13

Joga II Kā i e d a r b o j a s j o g a ?

Jogas vingrojumi ir fiziskā un psihiskā treniņa sistēmas, kas izstrādātas Indijā daudzu gadsimtu gaitā. Dažas jogas sistēmas plaši lieto cilvēka garīgās un fiziskās paškon­ troles izkopšanai, darbaspēju palielināšanai un veselības nostiprināšanai. Katrs, kas regulāri izpilda dažādus jogas vingrināju­ mus, ļoti daudz dod savam ķermenim, tā labsajūtai. Galvenais, ka ar stiepšanas vingrojumiem kļūst elastīgā­ ka muskulatūra, saites un cīpslas. T iek likvidēti sa­ springumi un stājas defekti muguras apvidū. M ugur-

Gandrīz 400 pozu D až u s jo g a s vingrināju­ m u s katrs a t c e r a s un zi­ n a vēl no sk o la s laika, jo tie izpildīti v in g r o š a n a s s tu n d ā s , p ie m ē ra m , g a l­ v a s stā ja vai svecīte. Taču j o g a s vingrinājumi ap tv er 3 5 0 - 4 0 0 d a ž ā d u pozu . Daļai n o tā m ir piedēvēti ļoti izteiksmīgi, tēlaini n o sa u k u m i, p ie­ m ē ra m , pāvs, vēja atbrī­ votājs, zivs, lo to sa s ē ­ deklis. J o ilgāk n o d a r b o ­ ja s ar jogu, jo vairāk p o zu ie m ā c ā s .

Kustīgums mugurkaulam: ieelpas laikā mugurkauls liecas uz priekšu, izelpas laikā krūtis it kā saļimst.

kauls, ko jogas valodā sauc par dzīvības nesēju, iztaisno­ jas, jo tiek stiprināta mugu­ ras muskulatūra. Joga vienlaikus stimulē gre­ mošanu, vielmaiņu, iekšējos orgānus un hormonu pro­ dukciju. Tādējādi uzlabojas vispārējais organisma stāvo­ klis un būtiski pastiprinās tā aizsargspējas. Tādēļ tie, kas nodarbojas ar jogu, ir mazāk uzņēmīgi pret infekcijas slimībām. Šīs veselīgās, stiprās ķerme­ ņa konstitūcijas rezultātā arī psihe tiek ietekmēta pozitīvi. Cilvēks jūtas atbrīvots, kon­ centrēts, labāk guļ un ir ap­

M ā ja s

ārsts

mierināts ar visu. Cilvēks ir ne tikai pašapzinīgs, bet arī pilnā mērā izjūt - ja to pa­ stāvīgi trenē - sami ķermeni

Kā f u n k c i o n ē j o g a ?

Visu jogas vingrinājumu ga­ dījumā nav runa par to, lai sevi samērotu ar citiem, ar mērķi būt labākajam. Joga nav nekāda sacensība. Ar jogas vingrinājumiem jāno­ darbojas nopietni, bet jāiz­ vairās no pārcenšanās un sasprindzinājuma. Citādi ir pilnīgi droši, ka panākumu nebūs.


K artf.

65

D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Ķennena terapija un psihoterapija

Joga II Ir svarīgi, lai cilvēks bez jeb­ kādas novirzīšanās spētu koncentrēties uz savai ķer­ meni. Tātad ar jogu jāno­ darbojas telpā, kurā labi jū­ taties, kur netraucē telefona zvani un kurā ir patīkama temperatūra. Nolieciet uz grīdas segu un apgulieties uz tās, vai arī iz­ klājiet mīkstu paklāju, lai gulēt būtu ērti un atbrīvoti. Uzvelciet ērtu apģērbu, tas nedrīkst būt par šauru, spiest vai žņaugt. V ingrot sāciet ne ātrāk kā divas stundas pēc pēdējās maltītes. Vislabāk izkārtojiet sev brīvu rītu vai vakaru, lai pāris mi­ nūtes varētu nodarboties ar jogas vingrinājumiem. Šim laikam būtu jābūt brīvam no

$

Joga medicīnā Nereti j o g a s vingrināju­ m u s ie sa k a arī ārsti. Ir pierādīts, ka m u g u r a s sāp ju , k o n c e n tr ē š a n ā s tra u c ē ju m u g ad īju m o s, kā arī tad, ja o r g a n is m ā ir m a z p r e te s tīb a s sp ē ju pret infekcijām, jo g a ir ļoti iedarbīga. Tā arī ļauj efektīvi atp ū stie s, a tjau ­ n o t un uzkrāt en erģ ijas rezerv es, palielināt lab ­ sajūtu, e m o c io n ā lo s t a ­ bilitāti un d a r b a s p ē ja s .

Šī p o za ir viens no līdzsvara vingrinājumiem - koks.

visiem citiem pienākumiem. Sākumā nemaz nav tik svarī­ gi, cik ilgi vingrināties. Švarīgi, ka to darāt regulāri katru dienu. Nepaies nemaz tik ilgs laiks, un vingrināšanās jau būs jums asinīs. Sastādiet dažādu vingrinājumu kompleksu vislabāk jogas skolotāja va­ dībā - saprātīgi un atbilstoši jūsu ķermenim un veselības stāvoklim. Pēc katra vingrinājuma pa­ redziet nelielu atslābināšanās pauzi. Vienmēr vingrinājumus iz­ pildiet tikai tik ilgi, lai nesāp muskuļi un locekļi, pat ja pirmajā brīdī nevarat sa­ sniegt iecerēto ideālo stāju. Laika gaitā, regulāri vingri­ noties, ideālās pozas radīsies

M

ājas ā r s t s

pašas no sevis. Paturiet at­ tiecīgās pozīcijas dažas se­ kundes un tad lēnām un koncentrēti no tām atbrīvo­ jieties, kamēr atkal nonākat sākumpozīcijā. Katrs vingrinājums jāpava­ da - un tas ir ļoti svarīgi ar pareizu ieelpu un izelpu. Nepareizas elpošanas re­ zultāts ir muskuļu krampji, kā arī netiek sasniegts vin­ grināšanās mērķis. Neilga meditācija pēc vin­ grināšanās stiprina nervus: piemēram, uzlūkojiet ziedu, aizveriet acis un mēģiniet koncentrēt domas tikai un vienīgi uz skaisto kopiju, kas tēlojas acu priekšā. Vai j o g a m a in a dzīvi?

Ja cilvēks ar jogas palīdzību grib sevi attīstīt ne tikai fi­ ziski, bet arī ētiski un garīgi, viņam noteikti nāksies mainīt ari savu dzīvesveidu. T ad būs jācenšas ievērot regulāru dienaskārtību, ie­ spēju robežās jāiet gulēt pirms pusnakts un jāievēro veselīgs dzīvesveids. Turklāt iespēju robežās jāat­ sakās no gaļas un jālieto ve­ ģetārs uzturs. Zaļbarībai, kas papildināta ar augļiem, graudiem un pākšaugiem, vajadzētu būt ēdienkartes pamatā.


D a ba s

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Ķermeņa terapija un psihoterapija

K a r te

G rupa

69

13

M ošes Feldenkraisa metode I K a s ir M o š e s F e ld e n k r a is a m e t o d e ?

Feldenkraisa metode nav medicīniska vai terapeitiska dziednieciska ārstēšana, vin­ grošana vai fiziski orientēta psihoterapija, bet gan mācī­ šanās metode. T ā ir fiziskās koordinācijas un kustību uz­ labošanas sistēma, kas pa­ matojas uz atziņu, ka pilnī­ gi kontrolējot ķermeņa me­ hānismus, it sevišķi stāju un elpošanu, var novērst musku ļu sasprindzinājumu. Mūsdienās šo metodi iz­ manto arī daudzi profe­ sionāli dziedātāji un dejo­ tāji.

£

fn

i i i ALVA» '

fmi

“Mērķis ir ķermenis, kas organizēts kustēties ar mi­ nimālu sasprindzinājumu un maksimālu efektivitāti, M ošes Feldenkraisa m e to d es skolotāja iedziļinās klienta problē­ m ās un rād a viņam alternatīvas kustību formas.

SVARĪGI A b a s M o š e s F eldenkrai­ s a m ā cīb u fo rm a s veici­ n a uztveri un m ācīb u p r o c e s ā ra d a ja u n a s s p ē ja s sevi kā cilvēku o rg an iz ēt v es elīg āk un vienotāk. D arb a ar savu ķerm eni g alv en a is n o s a ­ cījums: rūpīgi jāatrod veids, k ā d ā vingrināju­ mi p a d o d a s visvieglāk.

nevis iedarbojoties muskuļu spēkam, bet paaugstinātai apziņai par to, kā tas strādā,” - tā uzskatījis ebreju fiziķis Moše Feldenkraiss (19041984), kas šo metodi izvei­ doja. Feldenkraiss bija kaislīgs džudo cīnītājs, taču ceļgala savainojuma dēļ vairs neva­ rēja nodarboties ar spor­

M

āj as ā r s t s

tu. Vaina ceļgalā paslikti­ nājās tik ļoti, ka dažus mē­ nešus viņš vispār nevarēja staigāt.

Ķ erm eņa studijas Moše Feldenkraiss sāka stu­ dēt ķermeņa mehānismus. Viņš centās izpētīt kustību un funkciju savstarpējās sa­ karības, kas būtu lietderīgas viņa ceļgala dziedināšanai ur


K artf.

69

D aba s

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv

ās m e t o d e s

Ķennena terapija un psihoterapija

M ošes Feldenkraisa metode I varētu izkopt un tālāk attīs­ tīt visa ķermeņa kustīgumu. Rezultāts bija pārsteidzošs pēc kāda laika sāpes ceļgalā patiešām mazinājās. T ā iedvesmots, Moše Feldenkraiss aizvien vairāk at­ tīstīja un pilnveidoja savus vingrinājumus. Papildus viņš intensīvi nodarbojās ar neirotizioloģiskām norisēm un ar cilvēka mācību proce­ siem. Pieaugot pieredzei, Felden­ kraiss attīstīja abas metodes - funkcionālo integrāciju un apzinātību caur kustību.

Funkcionālā integrācija Funkcionālā integrācija tiek pieskaņota katram pacien­ tam individuāli kā atsevišķa nodarbība. Mošes Felden­ kraisa metodes skolotājs ie­ dziļinās klienta personiska­ jās problēmās, piemēram, sāpēs vai kustību ierobežo­ jumos. Pēc tam kopā tiek izdarītas kustības, kas de­ monstrē pierasto kustību modeļu alternatīvu un tā­ dējādi padara sirgstošajam iespējamus jaunus kustību variantus un jaunus izturē­ šanās modeļus.

Apzinātība caur kustību Apzinātība caur kustību no­ tiek grupās. Grupas vadītājs

visiem grupas dalībniekiem dod dažādus ierosinājumus un norādījumus. Kustības tiek izmēģinātas viegli un rotaļīgi, un katrs pats atrod, kādas kustības viņa organis­ mam ir vispatīkamākās un visatbilstošākās.

K a s ir M o š e s F e ld e n k r a i s a m e t o d e s pam atā?

Pēc Mošes Feldenkraisa teo­ rijas, cilvēka attīstību nosaka trīs iespaidu avoti: iedzimtas

Rotaļīgas mācībās Cilvēkam, k a s grib a p ­ g ū t š o m etodi, ir jā ap z i­ n ā s un sevī jā ra d a s p ē ja ar rotaļīgiem p a ņ ē m ie ­ niem un m e to d e s izjūtu g ū t pieredzi, ka ja u n ā “E s ” tē la stā ja ir la b ā k a un ka k u stīb as p at d o d vairāk prieka. M o še Feld e n k r a is s sacīja: “Tas, ko e s s a p ro tu ar m ā cī­ š a n o s , ļoti būtiski atšķi­ ras no tā, ko p a r m ā c ī­ š a n o s s a u c a skolā." Ar to viņš v ēlas uzsvērt, ka m ē s v a ra m m ācīties iz­ zināt un darīt visu, ko m ē s zinām vai d a rā m , ļoti dau d zv eid īg i - divos, trijos, četro s, p ie c o s d a ­ ž ā d o s veidos.

M ājas

ā rsts

noslieces, vecāku vai citu personu audzināšana un arī pašaudzināšana. Izanalizējot šos trīs avotus, mums ir ie­ spēja attīstīties un iegūt jau­ nu pieredzi. Daudzi pieaugušie apspiež šos iespējamos attīstības soļus, jo viņi vairāk koncen­ trējas uz to, ko viņi dara, un ne tik daudz uz to, kā viņi to dara.

“E s” tēls u n kustība Feldenkraiss atklāja, ka cil­ vēka ķermeņa uzbūve un tā kustībspēja ir ļoti nozī­ mīgi, cilvēkam veidojot priekšstatu par savu “Es” tēlu. Tādējādi Feldenkraiss, veicot ilgstošus pētījumus, secināja, ka mācīšanos vien­ mēr pavada kustība. Tātad: ja cilvēkas vēlas mainīt sa­ vu “Es” tēlu, viņam jāmai­ na arī kustību veids un dau­ dzums. Svarīgi atcerēties, ka pār­ maiņas un mācību proce­ sus, kas iniciēti ar gribu vai stingru disciplīnu, var sa­ glabāt tikai ar domu sasprin­ dzinājumu. Ja koncentrēša­ nās no mūsu jaunā “Es” tē­ la stājas vai priekšstata tiek novirzīta un atslābināta, mēs ļoti ātri nonākam atpakaļ pie vecā modeļa un izturēšanās veida.


D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Karte

76

M anuālā terapija

, G ru pa

13

Akupunkturas masaža (Pencela metode) K a s ir a k u p u n k t ū r a s m a sā ža p ē c P en cela ?

Par akupunktūras masāžu pēc Pencela principa (saīsi­ nāti - APM) sauc ārstēšanas metodi, kas balstīta uz senās Ķīnas medicīnas pamatprin­ cipiem un garos gados gūto pieredzi un ar kuru tiek iero­ sināti ķermeņa pašdziedināšanās spēki. Adatu terapija ārstniecisko efektu galvenokārt dod peri­ fēriskās nervu sistēmas slimī­ bu (neirīta, polineirīta, radi­ kulīta), funkcionālo nervu sistēmas slimību un asinsva­ du slimību (migrēnas, hipertoniskās slimības sākumsta­ dijas u.c.) gadījumā. Adatu terapiju lieto arī aler-

c

Profilakse APM veic n e tikai slimī­ bu g ad īju m o s, b e t arī profilaktiski. Regulāri lie­ tojot APM, b ū tu jāp alie­ linās d a r b a s p ē jā m un jā u z la b o ja s vispārējai p ašsajū tai. Tā kā a k u ­ p u n k tū ra s m a s ā ž a i p ē c P a n c e la m e t o d e s piemīt re la k sē jo š a iedarbība, tai ievērojami jāpalīdz arī d z e m d īb u s a g a t a v o š a ­ n a s p r o c e s ā , kā arī jā n o ­ v ērš slim ības, ko izraisa s tre s s.

Ar sarkanu līniju iezīmētos ķerm eņa enerģijas ceļus dēvē par meri diāniem. Tajos plūst dzīvības enerģija.

ģisku slimību (piemēram, astmas) un dažu ādas slimību (piemēram, ekzēmas) gadī­ jumā. Taču atšķirībā no parastās akupunktūras APM ga­ dījumā netiek izmantotas adatas. Galvenais palīglīdzeklis, vei­ cot APM, ir metāla masāžas nūjiņa, ar kuru masē meridi­ ānus, lai tādējādi traucēto enerģijas plūsmu atkal ievir­ zītu pareizā gultnē. AMP nosaukumu ieguvusi, pateicoties idejas autoram un šīs masāžas izveidotājam, vā­ cu masierim un pirtniekam Villi Pencelam (1918-1985). Kopš 50. gadu vidus Pencels nodarbojās ar Tālo Austru­

M

ā jas ā r s t s

mu dziedināšanas metodēm. T o iedvesmots, viņš radīja masāžas tehniku, kas balstīts uz akupunktūras terapijas pamatprincipiem. T r a u c ē tā e n e rģ ija s p lū sm a Ķīniešu akupunktūras mācī­ bā teikts, ka cilvēka labsajūt; un veselība ir atkarīga no brīva tā saucamās dzīvības enerģijas (Si) plūduma. Dzīvības enerģija, plūstot cauri ķermenim līdzīgi kā asinsrite, cirkulē slēgtā ener ģijas apritē. Enerģijas ceļus, kam jāveido šī enerģijas apri te, sauc par meridiāniem. N tiem attiecīgi gan uz ķerme­ ņa kreiso, gan labo pusi atie


D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

M anuālā terapija

Akupunkturas masaža (Pencela metode) seši tā sauktie Yin un seši Yang meridiāni. Akupunktūras mācība vēsta, ka veselā ķermeni enerģija brīvi un netraucēti plūst pa visiem meridiāniem. Ja cil­ vēks saslimst, rodas enerģijas plūsmas traucējumi. Ideju par enerģijas plūsmu un tās traucējumiem Pencels formulēja šādi: “Slimība ir traucēta enerģijas plūsma.” N o viņa teiktā izriet, ka enerģijas trūkums ir pamats deģenerativiem un hronis­ kiem procesiem vai nekrozēm (atmirstoši audi). T urpretim enerģijas pārpil­ nība rada iekaisumu proce­ sus, ko pavada sāpes.

Ko s p ē j A PM ?

APM galvenokārt izmanto, *> ja radušies funkcionāli orga­ nisma traucējumi. Deģeneratīvu procesu vai orgānu un audu pārmaiņu laikā (piemē­ ram, audzēji) ar šo metodi, arī pēc tās piekritēju uzska­ tiem, vairs ko labot var pavi­ sam nedaudz vai arī nemaz. APM izmanto daudzu kustī­ bu aparāta, gremošanas trak­ ta, urīnizvadorgānu un hor­ monu sistēmas funkcionālu traucējumu ārstēšanā, nervu, elpošanas orgānu un asinsri­ tes sistēmas slimību, kā arī vielmaiņas traucējumu gadī-

funkciju traucējumiem. T ad terapeits sāk masāžu. Vispirms viņš darbojas ap to meridiānu, kas, viņaprāt, tajā brīdī vada vismazāk enerģi­ jas. Ar pirksta galu un masā­ žas nūjiņu viņš masē ādas virsmu pa noteikto meridiā­ na līniju. Masāžas rezultātā enerģijas apritei vajadzētu M asāžas nūjiņa ir galvenais darbarīks, izdarot APM. izlīdzināties.Lai novērstu at­ likušos enerģijas plūsmas jumā. AMP lieto arī tad, ja ir ‘ traucējumus, ārsts veic ne vien meridiānu terapiju, bet dažādas sāpes - galvassāpes, arī akupunktūras punktu ār­ migrēna, muguras sāpes un reimatiskas kaulu un locītavu stēšanu. Šim nolūkam iz­ manto mehānisku vibrācijas sāpes. Šo metodi ieteicams aparātu, ko pieliek pie aku­ lietot, ja ir funkcionālas pār­ punktūras punktiem, un tos maiņas mugurkaulā, blokā­ masē. des krustu kaula un zarnkaula locītavas apvidū, kā arī grūtniecības sarežģījumu ga­ Kas veic dījumos.

APM?

Kā izd ara A PM ?

T ā kā APM terapeiti uzska­ ta, ka visas organisma funk­ cijas regulē enerģijas plūsma, pirms sākt ārstēšanu, ārsts noskaidro, kādā stāvoklī šī enerģijas plūsma atrodas. Šajā nolūkā terapeits pamatī­ gi izpalpē pacienta ķermeni un dod tam speciālus kairi­ nājumus. Atkarībā no pa­ cienta reakcijas ārsts iegūst svarīgus pieturpunktus par enerģijas plūsmas stāvokli un iespējamajiem organisma

M ā jas

ā rsts

A k u p u n k tū ras m a s ā ž u p ē c P e n c e la m e to d e s veic ārsti, fizioterapeiti, masieri, ārstnieciskie pirtnieki un ā rstn iec isk ā s fizkultūras metodiķi, kuri ir apm ācīti s tr ā d ā t ar š o m etodi. Sīkāku informāciju varat iegūt Latvijas Fizikālās m ed icī­ n a s aso ciā cijā (tālr. 7 617663, 7613198) vai N etrad icio n ālās m e ­ d icīn as un a k u p u n k tū ra s aso ciā cijā (tālr. 7366345).


D a bas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

Ka rte

m etodes

79

M anuālā terapija

I G rupa

13

Hiroprakse II Kam ir p i e m e r o t a hiroprakse?

Ārstēt ar hiropraksi var visas kaites un slimības, kas kaut kādā veidā saistītas ar detek­ tīvu mugurkaula skriemeļu stāvokli. Tādu traucējumu sekas - te jārunā galvenokārt par m u­ guras sasitumiem vai saspie­ dumiem - var būt ļoti atšķi­ rīgas. Defektīvs mugurkaula skriemeļu stāvoklis var iz­ raisīt: sāpes mugurā, kaklā, sprandā, ekstremitātēs, plau­ šu slimības, piemēram, ast­ mu, gremošanas traucēju­ mus, kas saistīti ar caureju vai aizcietējumiem, augstu asinsspiedienu, migrēnu, funkcionālus sirds traucēju-

3D

UZMANIBU! Arī t a d , ja u z s k a t ā t , ka p ā rv a ld ā t n e tr a d ic io n ā ­ lā s m e d i c ī n a s p a ņ ē ­ m ienus, n e k ā d ā g a d ī­ j u m ā t o s n e d r ī k s t a t iz­ darīt pats. Tikai p i e r e d z ē j i s hiropraktiķis, k u r š ir a p g u ­ vis anato m iju un p s ih o ­ lo ģiju un k u r a m ir p i e ­ re d z e šajā jom ā, droši v ar ā r s t ē t p a c ie n tu , n e ­ n o d aro t n ek ā d u kaitē­ jum u viņa veselīb ai.

D audzus m ugurkaula skriemeļu detektīvus stāvokļus, kas vairumā gadījumu radušies spiediena vai s a sp ie d u m a dēļ, hiropraktiķi var novērst ar precīzi mērķētiem un negaidītiem paņēmieniem.

mus, piemēram, sirds aritmiju un sirdsklauves, kā arī grēmas. Šādos gadījumos ārstēšanā sekmīgi var izman­ tot hiropraksi. Atkarībā no apstākļiem ie­ spējams labvēlīgi kūpēt ari citas kaites: žults kolikas ar

un bez akmeņiem, vemšanas lēkmes, nieru kolikas, urīn­ pūšļa krampjus, šķidruma satura traucējumus orga­ nismā ar urīna aiztures un tecēšanas lēkmēm, kā arī seksuālo funkciju traucē­ jumus. IM IK IH tu m

M

ājas

Ār s t s


D aba s

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Manuālā terapija

Hiroprakse II Kad jāiztiek b e z hirop rak ses?

Hiroprakse ietver arī noteik­ tus sarežģījumus. T iek veltī­ ti lieli spēki, lai mugurkaula skriemeļus vispirms atvilktu katru uz savu pusi un pēc tam novietotu pareizajā po­ zīcijā. Taču muskuļu sasprindzi­ nājumu un skriemeļu deģe­ nerāciju gadījumos var ras­ ties mugurkaula skriemeļu bojājumi.

Kā tiek veikta h ir o p r a k s e ?

Tieši hiroprakse ļoti svarīga ir precīza slimības diagnoze. Pacientu rūpīgi izmeklē, bieži vien izmēra atsevišķus

Kas izdara hiropraksi? P ē d ē jo s g a d o s hiroprak­ s e kā s e k m īg a un p a ­ c ien ta m nekaitīga ā r ­ s t ē š a n a s m e to d e piedzīvo u zp lau k u m u . Š o p a ­ kalp o ju m u p ie d ā v ā vai­ rā k a s m e d ic īn a s ie stā­ d e s . Hiropraksi veic d a u d z i ārsti, visvairāk, p ro ta m s, o rto p ēd i un ķirurgi.

locekļus, jo nereti, piemē­ ram, kājas nav vienāda garu­ ma. Jau dažu milimetru at­ šķirība var būt nepatīkamu simptomu cēlonis, jo šāds stāvoklis iespaido visu m u­ gurkaulu un izraisa deģeneratīvas pārmaiņas un spēcī­ gas sāpes pat kakla skriemeļu apvidū. Tiek pārbaudīta arī locītavu izturība. Saudzējošā stāja, ko ieņem slimnieks, lai justu pēc iespējas mazāk sāpju, kā arī sāpes, ko viņš izjūt, kad uzspiež uz noteiktiem mus­ kuļu apvidiem, ir norādījums par vietu, kur lokalizējušies traucējumi. Lai varētu veikt ārstēšanu, nekas vairāk nav vajadzīgs kā tikai viens ķeblis un galds vai, ideālā gadījumā - hiropraktiķa sols. Dažos gadījumos, lai sagata­ votos procedūrai un atslā­ binātu muskuļus, var būt nepieciešama darbības zonas ietekmēšana ar elektroakupunktūru, ierivēšana ar zie­ dēm vai eļļām, silta vanna vai masāža. Iesākumā hiropraktiķis veic maigas kustības, lai pacientu iemidzinātu, jo pēc tam seko pēkšņi un negaidīti hiropraktikas paņēmieni, vairu­ mā gadījumu tiek izdarītas vilkšanas un spiešanas kus­ tības. Procedūru sāk no ķermeņa

M ā jas

ā rsts

apakšdaļas un turpina gar mugurkaulu virzienā uz augšu.

Papildu ārstēšana ir svarīga Procedūras laikā mugurkau­ la muskulatūra ir jāstiprina, lai tā turētu ievilktos skrie­ meļus pareizajā pozīcijā. Tāpēc pacientam tiek ieteik­ ti ārstnieciskās fizkultūras vai jogas vingrinājumi. Ārsts noteikti nosūtīs pie fizioterapeita, kurš iemācīs tieši tos vingrinājumus, kas palīdzēs saglabāt muguru lokanu. Lokanības vingrinā­ jumi ir būtiski šādu traucēju­ mu ārstēšanā.

Uzmanību šādu slimību gadījumos Hiropraksi nedrīkst izm antot š ā d u slimību gadījum ā: □ audzēji un m e ta s tā ­ z e s m u g u rk au la, kā arī to o rg ā n u apvidū, uz kuriem jā ie d a r b o ­ jas; □ n e s e n i kaulu lūzumi; □ m u g u rk a u la skriem eļu iekaisumi; J B e h te re v a slim ības a k ū ta fāze; □ kaulu, cīpslu, a s in s ­ v a d u un s a iš u d e ­ fekti.


D abas d z ie d n ie c īb a • A l t e r n a t īv ā s m e t o d e s

Manuālā terapija

K a r tf

G rlp\

80

13

Limfas drenāžā K a s ir lim fa s drenāža?

Limfas drenāžu, kas speciā­ listu vidū tiek dēvēta arī par manuālo limfas drenāžu jeb vienkārši par ML, izmanto gan medicīnā, gan arī dažā­ dās procedūrās kosmetolo­ ģijā. Šai masāžas tehnikai jebkurā gadījumā, kad to lie­ to, ir vienādi labvēlīga iedar­ bība. ML mērķis ir pastiprināt vai arī normalizēt limfas plūsmu saistaudos. Tādējādi tiek pa­ nākts, ka mazinās tūska jeb ūdens, kas ir uzkrājies audos, un tiek izvadīti arī sārņi. Tas savukārt ir obligāts priekš­ noteikums, lai šūnas būtu netraucēti apgādātas ar barī­ bas vielām. n

UZMANĪBU! Lim fa s d r e n ā ž u v a r iz­ m a n to t n e vienmēr. C ilv ē k u s , k a m ir ļ a u n ­ d a b īg s audzējs, akūts i e k a i s u m s vai tr o m b o ze, n e k ā d ā g a d ī j u m ā n e d r ī k s t ā r s t ē t a r lim­ fa s drenāžu! Ar lim fas d r e n ā ž u n e ­ d r ī k s t ā r s t ē t arī c il v ē ­ kus, kam ir s i r d s d a r b ī ­ b a s tr a u c ē j u m u izraisī­ ta kāju tū s k a .

Limfas drenāžai ir tik atslābinoša iedarbība, ka proced ū ras laikā pacients dažkārt pat iemieg.

Par ML efektivitāti jau pēc nepilna limfas drenāžas kur­ sa liecina neparasti tīra un svaiga sejas āda. Tikpat svarīga ir ML iedar­ bība arī uz kopējo labsajūtu. Muskuļi atslābinās, mazinās krampji, palielinās organis­ ma aizsardzības spējas pret infekcijas slimībām, kā arī tiek nomierināta nervu sis­ tēma. Būtisks aspekts limfas dre­ nāžas laikā ir tas, ka pacients pilnīgi atslābinās. Tāds stāvoklis, neapšaubā­ mi, var iestāties tikai tad, ja pacientam nekas nesāp un nav arī citu nepatīkamu sa­ jūtu.

M

ājas ā r s t s

Kā r a d u s i e s lim fa s drenāža?

Par šīs metodes dibinātāju uzskata dāņu ārstu Emīlu Voderu. Trīsdesmitajos ga­ dos Kannās viņš izveidoja fizikālās terapijas institūtu, kur sākotnēji metodi izman­ toja tikai kosmētiskiem no­ lūkiem. Pēc tam ML izman­ tot sāka arī zobārsti un lieto­ ja to, lai mazinātu sāpes. Tikai daudz vēlāk metode guva atsaucību medicīnas speciālistu vidū, kuri patla­ ban to izmanto visvairāk, proti, masieri un fiziotera­ peiti.


D abas d z ie d n ie c īb a • A l t e r n a t īv ā s m e t o d e s

K artf.

M anuālā terapija

80

Limfas drenāžā sympathicus iegūst pārsvaru. K āda ir lim fa s d r e n ā ž ā s i e d a r b īb a ?

Daudzveidīgie iedarbības mehānismi padara ML par noderīgu instrumentu dau­ dzās jomās. Minēsim tikai svarīgākās.

Relaksācija Sympathicits - aktīvais nervs liek mums darboties. Tā pretinieks, parasjmpathicus, ļauj mums atslābināties. ML sejas, kakla un vēdera apvidū samazina aktīvā ner­ va gribu darboties, u n para-

Kā iedarbojas limfas drenāža? 3D

Limfas d r e n ā ž a s trīs g a l­ v e n ā s funkcijas: J ie d a rb o ja s uz limfas sistēm u , lai p ap ild u s novadītu a u d o s u zk rā­ ju š o s šķ id ru m u (dre­ n ā ž a s efekts); □ nom ierinoši ie d a rb o ja s uz v eģetatīvo nervu sistēm u; □ r e m d ē s ā p e s , arī ar v eģ e ta tīv ā s nervu s is ­ t ē m a s starp n iecīb u ; □ stiprina im ū n sistēm u , s a d a lo t o r g a n is m ā an tig ē n u s .

Tāpēc daudzi pacienti šīs procedūras laikā iemieg.

Profilakse Pēc limfas drenāžas kursa, kurā ir paredzēti desmit līdz divpadsmit ML seansi, cil­ vēks kopumā jūtas ne tikai spēcīgāks un dzīvīgāks, bet ir arī mazāk uzņēmīgs pret sa­ aukstēšanos un citām sīkām ām.

Procedūras grūtniecības laikā ML, kas izdarīta krūšu un vēdera apvidū, palīdz izvairī­ ties no tā saucamajām grūt­ niecības strijām jeb rētām

(Striae). Procedūra krustu un kāju daļā novērš tūskas veidoša­ nos. Ja ML procedūras veic pras­ mīgs speciālists, tās var pie­ m ērot līdz pat beidzamajiem grūtniecības mēnešiem.

Ādas kopšana Ja pacientam ir netīra āda, acne un citas ādas slimības, ko galvenokārt izraisa pār­ mērīga tauku izdalīšanās, limfas drenāža, kas kombi­ nēta ar rūpīgu ādas kopšanu, var ievērojami uzlabot ādas krāsu un stāvokli. Panākumi ir lielāki, ja pro­ cedūru veic ne tikai sejai, bet gan visam ķermenim.

M

ājas ā rsv s

SVARĪGI Kaut g a n limfas d r e n ā ž u var veikt je b k u rš sertifi­ c ē ts speciālists, tomēr, lai to lietotu, n e p ie c ie š a ­ m a s n o teik tas p a m a tz i­ n ā š a n a s , la b a ie ju š a n ā s s p ē ja un ilg sto ša vingri­ n ā š a n ā s . Tātad katram , k a s grib n o d a r b o tie s ar š o m etodi, tā ir jā a p g ū s t no p a š ie m p am atiem .

C eluhts T ā kā limfas drenāža veicina sārņu izvadīšanu, šī proce­ dūra var palīdzēt arī noārdī­ ties saistaudos uzkrātajiem taukiem. T om ēr vairumā gadījumu, lai novērstu celulītu, ir nepieciešami vēl arī citi medicīniski pasākumi.

K a s v e i c lim fa s d r e n ā ž u ?

Šīs procedūras piedāvā prak­ tizējoši fizioterapeiti, kos­ metologi un citi ārsti, kas savā darbībā lieto dabas m e­ todes. T aču šī metode ie­ tilpst arī dažu kosmētisko kabinetu piedāvājumu klāstā. T om ēr šo procedūru ļaujiet veikt tikai tad, ja ārstniecības personai, kas to dara, uztica­ ties un ja šim mediķim ir at­ bilstīgs sertifikāts, ko izsnie­ gusi Latvijas Ārstu biedrība.


D a ba s

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Manuālā terapija

K arte

G r u pa

81

13

Masažas tehnika, klasiska Kas ir klasiskā m a s ā ž a s teh n ik a ? Klasiskā masāža ir fizioterapeitiska ārstēšanas metode, kurā darbojas ar fiziskas ie­ darbības līdzekļiem. Tā gal­ venokārt iespaido saistaudus un muskuļu sistēmu. Masieris glauda un berzē ādu, viņš to arī spaida un knaiba, izdara riņķveida kus­ tības, sit un pliķē, tā kairinot audus ar vibrācijas un spie­ diena spēku. Daļēji šīs teh­ nikas tiek izmantotas pa vie­ nai, tom ēr vairumā gadīju­ mu lieto to kombinācijas, un ikreiz tas ir atkarīgs no tā, kādas ir medicīniskās indikā­ cijas un kāds ir pacienta ve­ selības stāvoklis.

Ari diagnostikas metode Masāža masierim atklāj arī noteiktu slimību simptomus. Piemēram, ādas ievilkumi laukumu vai joslu formā ir norāde, ka zem tiem esošie muskuļi ir bojāti. Vairumā gadījumu runa ir par sa­ sprindzinājumiem, it īpaši attiecībā uz muguras musku­ latūru, kam ir vienpusēja no­ slodze un tāpēc radies iek­ šējs sasprindzinājums. Tad masāža kalpo ne vien diag­ nostikai, bet arī ārstēšanai.

Var braucīt muskuļu kūlīšu virzienā (augšā) vai atslābināt tos sp ai­ dot (apakšā).

Ko p a n ā k klasiskā m asāža? Masāžu (šai gadījumā bez īpašas piebildes - klasiskā) nozīmē, ja ir stiprs musku­ latūras sasprindzinājums, galvassapes, kas radušās sa-

M ājas

ā rsts

sprindzinājuma dēļ, apasiņo šanas traucējumi, kustīguma ierobežojumi un liels skaits ortopēdisku slimību. īpaši spēcīga ir masāžas ie­ darbība uz muskuļiem - pa­ lielinās to saraušanās spēja, tonuss, elastība, palielinās


Kārie

D a ba s

81

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

M anuālā terapija

Masažas tehnika, klasiska muskuļu spēks, aizkavējas atrofija. Masāža atjauno lo­ cītavai funkcijas, padara elas­ tīgākas saites, atvieglo sirds darbu, trenē asinsrites sistē­ mu, pastiprina audu asinsapgādi, vielmaiņu. Masāža ir lietderīga ari sli­ mību profilaksei, kā arī paš­ sajūtas uzlabošanai. Sporta medicīnā un slimnieku reha­ bilitācijā pēc nelaimes gadī­ juma, smagas operācijas vai ilgstošas piespiedu gulēšanas gultā masāža ievērojami pa­ augstina kustību spējas un būtiski paātrina izdziedinā­ šanās procesu.

5D

Masāža uz daudziem orgā­ niem lieliski iedarbojas tieši no attāluma, tā izraisa to funkciju normalizēšanos un ierosina vielmaiņu. Veicinot apasiņošanu, tiek izraisīta

muskuļu, nervu, ādas dzie­ dējoša sasilšana. Bez tam masāžas kairinājums likvidē muskuļu sasprindzinājumus un krampjus. Ar vibrācijām tie tiek ierosināti atgriezties dabiskajā darba ritmā un no jauna nesasprindzināties.

Kā izdara m a s ā ž u ?

Telpai ir jābūt siltai (2022 °C), lai masāžas laikā pa­ cients nesaltu. Svarīgi ir, lai tiktu atsegtas masējamās ķermeņa daļas un lai pa­ cients uz masāžas galda no­ gultos tā, lai viņš nejustu sāpes. Lai netraucētu atslā­ bināties, divas stundas pirms masāžas nevajadzētu ne ēst, ne dzert, kā ari pirms seansa iztukšot zarnas un urīnpūsli. Apģērbam jābūt brīvam un labi jāuztur siltums.

Kā norit masāža?

SVARĪGI Kad ā r s ts cilvēkam ir n ozīm ējis m a s ā ž u , pir­ m a jā s reizēs m uskuļu s p a id īš a n a var šķist arī n e p a tīk a m a , it īpaši, ja muskuļi ir ļoti s a s p rin ­ dzināti. Taču, ja s e a n s a laikā tiek ju s ta s s ā p e s , ta s ir j ā p a s a k a m a s ie ­ rim. Viņš izvēlēsies citu m a s ā ž a s veidu.

Masieris paliks spilvenu zem pēdu locītavām, ceļiem vai spranda. Pirms masāžas sāk­ šanas viņš ieeļļos ādu vai ieziedis to ar pūderi vai piem ērotu krēmu. T ā āda tiek padarīta slīdīgāka. Vispirms tiek apstrādāti lie­ lāki ķermeņa laukumi, ie­ kams pienāk kārta mērķtie­ cīgi masēt atsevišķus mus­ kuļus vai muskuļu grupas.

M

ā jas ā r s t s

Masāžas laikā masieris dar­ bojas ļoti plānveidīgi - vis­ pirms tiek atslābināti virsējie slāņi un tikai pēc tam dziļā­ kās muskuļu daļas.

Cik ilgi ilgst masāža? Atkarībā no tā, kuras ķerme­ ņa daļas tiek masētas, masā­ ža ilgst no desmit minūtēm līdz pusstundai. Taču bieži vien tiek nozīmētas vēl arī papildu procedūras, piemē­ ram, sildīšana vai dūņu apli-

Parasti vienā kursā tiek nozī­ mētas sešas vai desmit masā­ žas. Tās jāizdara ar divu līdz trīs dienu starplaiku, lai ne­ zustu simptomu uzlabojums, kas radies masāžas laikā.

Masāžas iedarbība Ar kairinājumu, ko izrai­ s a m a s ā ž a , pirm ām k ār­ tā m tiek iero sin āta vis­ p ā rē ja m a s ē j a m ā apvi­ d u s a p a s iņ o š a n a , m u s ­ kulatūra un ā d a tiek s a ­ sildīta un atslāb in āta. Audi tiek labāk ap g ā d ā ti ar skābekli, šlakvielas tiek tr a n s p o r tē ta s ā r ā no o rg a n ism a . Visas ied ar­ b īb a s s a s n ie d z arī psihi, un cilvēks jū tas a tp ū tie s un atslābinājies.


D a bas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Manuālā terapija

Kartf

G rupa

82

13

Reflekszonu masaža

P ē d ā s atro das katram org ānam atbilstošas reflekszonas. M asāža ilgst 20 minūtes.

K as ir reflekszonu m asāža? Reflekszonu masāža ir tera­ pijas metode, kad nervu ga­ lus plaukstās un pēdās ap­ strādā ar spiediena spēku. Masējot šo zonu, var no­ ņemt sasprindzinājumu, ie­ rosināt organisma pašdziedināšanās spēkus un spēcināt imūnsistēmu. Reflekszonu terapijā ķermeni visā tā ga­ rumā iedala desmit zonās.

Šīs zonas jeb enerģijas kanāli nonāk plaukstās un pēdās. Tādējādi katrai zonai ir savs kājas pirksts un savs rokas pirksts. Tātad katram orgā­ nam vai ķermeņa daļai, kas atrodas noteiktā zonā, atro­ dams savs sarunu partneris vai reflekss noteiktā pēdas vai plaukstas zonā. Tālab da­ ži refleksi atrodas tikai vienā pusē, piemēram, aknu ref­ lekss ir tikai labajā pusē, jo aknas atrodas ķermeņa laba­ jā pusē.

M

ā jas ā r s t s

Kā ie d a rb o ja s reflekszonu m a s ā ž a ?

Līdz šai dienai neviens pre­ cīzi nezina, kāds pamats ir šīs masāžas darbībai un kā­ das enerģijas tādējādi rodas. Taču tā var mazināt vai no­ vērst psihiskā un fiziskā stā­ vokļa traucējumus. N erau- I goties uz to, ka tiek veikta reflekszonu masāža, paši sli-ļ mības cēloņi jāārstē speciā- I listam.


G rupa

K a rte

13

82

D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Manuāla terapija

Reflekszonu masaža Kā veic reflekszonu m asāžu? Lai ārstēšanā gūtu panāku­ mus, ir svarīgi, lai ārstēšana tiktu pareizi sagatavota un veikta pilnīgā miera stāvoklī. Pirms ārstēšanas vajadzētu pēdas vai plaukstas rūpīgi apskatīt - pietūkušas vietas, varžacis, apsārtumi, porainums, bālums un dažādi ādas sacietējumi var būt norāde par iespējamiem traucējumiem atbilstošajās zonās. Pati masāža ilgst apmēram 20 minūtes. Turklāt reflekszonas tiek apstrādātas ar lielāku vai mazāku spiediena spēku. Izšķir īkšķa tehniku, pirkstu tehniku, spiediena tehniku un apļošanas tehni­ ku. Reflekszonu masāžas pamatprincipi: lēna masēša­ na nomierina, ātra - iedar-

UZ MA NĪ BU ! J a p arād ās sā p e s, ār­ s t ē š a n a n ek av ē jo tie s jā p ā rtra u c . G rū tn ie c e s un cilvēkus, kam ir k ā ­ d a s s ir d s slim ības, šā d i ā r s tē t nedrīkst. J e b k u r ā gad īju m ā s v a ­ rīgi ir k o n s u ltē tie s ar ā rstu .

Reflekszonas labās plaukstas iekšpusē. D ažas no šīm zonām jeb enerģijas kanāli atrod as arī plaukstas virspusē.

bojas uzbudinoši. Masierim ir nepieciešama liela prakse, lai zinātu pareizo masāžas tempu. Normālos apstākļos pēc reflekszonu masāžas cilvēks jūtas sasilis. Bet, ja viņam sāk salt, ārstēšana ir jāpār­ trauc. Arī, ja parādās sāpes, masāža tūlīt jāpārtrauc. T ad skartās vietas noteikti vaja­ dzētu uz vairākām dienām atstāt mierā. Grūtnieces un cilvēkus, kuriem ir problē­ mas ar sirdi, šādi ārstēt ne­ drīkst.

Kas veic reflekszonu m asāžu? Profesionāli masāžu spēj izdarīt reflekszonu terapei­ ti, kā arī attiecīgās speciali­ tātes ārsti un sertificēti ma­ sieri. Taču reflekszonu ma­ sāža ir terapijas forma, ko var apgūt arī pats. Protams, iemaņas nav apgūstamas vie­ nā dienā vai izlasot kādu populāru brošūru. Citus cil­ vēkus ārstēt drīkst tikai tad, ja ir iegūta attiecīga pieredze un prakse.

w m r f t t f T m m T T n ir rr r rT r n -----------— — ------ rr-rrī r rr r rr --------------- -----------------------------......................................... ...

M

ājas ā r s t s


D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Medikamentozās jnetodes

K artk

G rupa

90

13

Homeopātijā I K a s ir h o m e o p ā t ij a ?

Homeopātija ir medikamentoza ārstēšanas metode, ko pirms aptuveni 200 gadiem attīstīja Meisenes ārsts Samuels I Iānemanis. Nosaukums cēlies no grieķu vārdiem homoios (līdzīgs) un pathos (kaite) un apzīmē jau­ nās mācības pirmo un galve­ no prasību, kuru 1796. gadā Hānemanis skaidroja šādi: “Dziedināmai slimībai lieto to zāļlīdzekli, kas spēj izrai­ sīt citu, iespējami līdzīgu slimību - un tā tiks izdzie­ dināta.” Formulējot īsi: “Līdzīgu izdziedinās lī­ dzīgs.” T ātad slimība novēršama ar līdzekļiem, kas lielākās devās paši var izraisīt šai slimībai līdzīgas parādības.

SVARĪGI P re tsta ts h o m eo p ātijai ir trad icio n ālajā m e d icīn ā lietotie allopātijas (no grieķu allos - citāds) lī­ dzekļi - m ed ik am en ti, kuru b ū tīb a ir p retē ja sli­ mībai, p ie m ēra m , c a u r e ­ ja s g a d īju m ā - z arnu a i z s p r o s to š a n a s līdzekļi, p a a u g s ti n ā ta s t e m p e r a ­ tū ra s g a d īju m ā - to p a ­ zem in o š i līdzekļi.

Ikvienam hom eopātiskam līdzeklim ir jābūt stipri atšķaidītam, lai pacients n ed ab ū tu zāļlīdzekļa slimību.

Homeopātijas metodes ir nekaitīgas, tās atbilst medi­ cīnas pamatprincipam - ne­ kaitēt.

Kā ie d a r b o j a s hom eop ātija?

Homeopātija ir kairinājuma vai regulācijas terapija, tas nozīmē - tā pabalsta vai pa­ mudina organismu mobili­ zēt savus paša aizsardzības spēkus. Kā visās kairinājuma terapijās, arī šeit galvenais nav tas, cik spēcīgs ir kairi­ nājums, bet gan tas, cik spē­ cīga ir organisma reakcija. Homeopātiskie līdzekļi re­ gulējoši iejaucas centrālajos

M

āj as ā r s t s

organisma vadības proce­ sos, turklāt papildus neno­ slogojot slimo organismu.

H om eop ātijas p a m a tp r in c ip i

Homeopātija balstās uz pie­ ciem principiem: jau minēto līdzības likumu, zāļlīdzekļu izmēģināšanu, precīzu indi­ viduālās slimības ainas iz­ prašanu, rūpīgu slimnieka novērošanu un stipri atšķai­ dīta zāļlīdzekļa lietošanu. Salīdzināmo “līdzīgo” atrod zāļlīdzekļa raksturīgo sim­ ptomu pārbaudē un slimnie­ ka individuālajos simptomos Šo abu simptomu rindu


D a bas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Medikamentozās metodes

Homeopātijā I salīdzināšana dod iespēju izvēlēties zāles, kas attiecī­ gajā individuālajā slimības gadījumā ir vislīdzīgākās. Tāpēc šīs zāles sauc par simulantiem.

Līdzības likums Tas nosaka, ka slimība tiek ārstēta ar tādu ārstniecības līdzekli, kas veselam cilvē­ kam izraisa līdzīgu kaiti. Minimālā dozēšana (atšķai­ dījums) novērš iespēju, ka pacients varētu pievienot vēl otru, t.s. zāļlīdzekju slimību. Homeopāts cenšas ar iedar­ bīgāko minimālo dozu sa­ sniegt optimālu un saudzīgu dziedināšanu.

Zāļu pārbaude Homeopātijā cenšas iegūt precīzas zināšanas par ārst-

Homeopātiskās zāles J e b k u r a viela var kļūt p a r h o m e o p ā tis k ā m z ā ­ lēm. Būtiska lo m a ir a u ­ gu valsts vielām, tiek iz m a n to ta s arī dzīvnieku iz c e lsm e s un m in erālās vielas, in d e s un ķīmiskie produkti. Pav isam ir zināmi a p m ē ­ ram 3 0 0 0 atzītu h o m e o ­ p ātisk o līdzekļu, 250 no tiem tiek regulāri lie­ toti.

niecības līdzekļu iedarbību: ar zāļu pārbaudi veseliem cilvēkiem, slimniekiem un dzīvniekiem, ar toksikolo­ ģijas (mācība par indēm un saindēšanos) un farmakolo-

Hānemaņa eksperiments ar himna koka mizu J a u vairāk n e k ā pirm s 200 g a d ie m hinīna k ok a miza (izvilkums - hinīns) kalpoja p a r izcilu līdzekli malārijas ā r s tē š a n ā . Tulkojot no a n ­ gļu v a lo d a s k ād u farm akoloģisku d a rb u , H ā n e m a n is s a s t a p ā s ar ap g alv o jum u , ka hinīna m iza ir tik iedarbī­ g a pret malāriju tā p ē c , ka tā stiprina kuņģi. H ā n e m a ­ nis, k as ja u n īb ā p a ts bija sirdzis ar malāriju, š o a p ­ galvojum u n e s p ē ja a k c e p ­

tēt. E k sp e rim e n ta n o lū k o s viņš lietoja hinīna k o k a mi­ zu un p a r p ā rste ig u m u se v piedzīvoja, ka šis līdzeklis viņam izraisīja m alārijas lēkmi ar visiem p a z īs ta m a ­ jiem tā s sim p to m iem . Šis p a š e k s p e rim e n ts , k as g a n vēlāk, e k s p e rim e n tē jo t ar citām p e r s o n ā m , n e vien­ m ē r atkārtoti d e v a to p a š u rezultātu, H e n e m a n im radī­ ja ideju līdzīgu ārstē t ar līdzīgu.

M

ājas ā r s t s

ģijas (mācība par zāļlīdzekļiem) rezultātiem. Mūsdienās pārbaudes veic ārsti saskaņā ar stingriem likumiem. Kad pārbaudes veic veseliem cilvēkiem, lie­ to maztoksiskas devas, tātad notiek zāļlīdzekļu dozēšana, kas neizraisa smagas sain­ dēšanās. Visas organisma pārmaiņas reģistrē, tāpat arī garīgās un psihiskās reakcijas. Toksikoloģiskā un farmakoloģiskā pārbaudē tiek no­ skaidroti galvenokārt ķīmis­ kie procesi.

Pārbaude ar slimniekiem Ārstniecības līdzekļu pār­ baude ar slimniekiem sniedz papildu informāciju, jo šajā gadījumā ir mainīti reakci­ jas apstākļi un katrs slim­ nieks pats sev novēro tikai viņam vien raksturīgas in­ dividuālas sajūtas un reak­ cijas. Objektīvāka zāļlīdzekļa aina kļūst eksperimentos ar dzīv­ niekiem. Dzīvnieki sniedz vislabāko apliecinājumu tam, ka homeopātija nebalstās ti­ kai iedomās. Tikai tad, kad zāles ir sekmī­ gi izgājušas visus šos precīzi aprakstītos testus, tās tiek uzņemtas Materia medica un var kalpot kā atzīts hom eo­ pātisks zāļlīdzeklis.


D a ba s

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Medikamentozās metodes I

K a r t i-

G r u pa

91

13

Homeopātijā II Individuālā s l i m ī b a s a in a

Simptomi homeopātam ir ceļarādītājs, lai pacientam piemeklētu attiecīgas zāles. T iek izvērtēti ne tikai tipis­ kie slimības simptomi; gal­ venokārt svarīgas ir slimnie­ ka individuālās izjūtas un sūdzības. Samucis Hānemanis, homeopātijas dibinātājs, aicināja ņem t vērā visu sim­ ptomu kopumu. Katrs ārsts vai dziednieks, kas strādā pēc Hānemaņa likumiem,

Kas nodarbojas ar homeopātiju?

B

H o m e o p ā tis k o s līdzek­ ļus n o zīm ē arī d au d z i dziednieki, ta č u , p ie m ē ­ ram. 1989. g a d ā Vācijā bija arī a p m ē r a m 1000 ārstu, kuri s tr ā d ā ja vienī­ gi ar h o m e o p ā tisk a jie m līdzekļiem un izm antoja h o m e o p ā ti s k ā s ā rstn ie­ c īb a s m e to d e s . Aptuveni katrs tre ša is ā r s ts ta g a d n o zīm ē h o m e o p ā tis k u s līdzekļus. Arī d a ž ā s slim­ n īc ās ā r s tē h o m e o p ā ti s ­ ki. Ārsts drīkst sevi sa u k t p a r h o m e o p ā tu , ja viņš var uzrādīt atbilstošu d o k u m e n tu p a r papildu izglītību.

H om eopātiskās zāles izejvielu - pirmtinktūru - satur tikai niecīgos d au d zu m o s.

ārkārtīgi pamatīgi izpētīs slimības vēsturi (anamnēzi). Taču individuālo slimības ainu homeopāts iegūs ne tikai iztaujāšanas ceļā, viņš precīzi reģistrēs arī visus izmeklējumu rezultātus. Zāļlīdzekļu veidu un atšķai­ dījuma pakāpi izvēlas atbil­ stīgi slimības norisei: akūtos gadījumos zāļlīdzekļus lieto lielākā atšķaidījumā un bie­ žāk; hroniskos gadījumos lieto zāļlīdzekļus, kas iedar­ bojas lēnāk un ar ilgākiem, nereti pat vairākas dienas gariem pārtraukumiem.

M

ājas ā r s t s

Simptomu kopaina Pamatojoties uz simptomu kopumu, kas iegūts no anamnēzes, novērojumiem un izmeklējumiem, hom eo­ pātam izdodas no daudza­ jiem ārstniecības līdzekļiem, kas ir viņa rīcībā, piemēram, pret galvassāpēm, atrast sa­ vam pacientam piemērotās un pareizākās zāles. īlom eo pātam būtībā nav vajadzīga oficiālās medicīnas noteikta diagnoze: pamatojoties uz pacienta sniegtajām atbil­ dēm un novēroto simptomu kopuma rūpīgu salīdzināša­ nu, zinot zāļlīdzekļus un to


D abas

K artf.

91

d z īf .d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Medikamentozās metodes

Homeopātijā II N o tā savukārt atkal nākamā viena daļa samaisīta vai sa­ kratīta ar deviņām daļām piena cukura vai spirta dod otro pakāpi D2 utt. Daži homeopāti noliedz ļoti aug­ stas pakāpes, citi tostarp no­ rāda uz īpaši iespaidīgu iz­ dziedināšanu tieši ar augstas pakāpes zāļlīdzekļiem.

iedarbību, viņš atradīs patie­ šām līdzīgo, pat tad, ja ārstē­ jamo slimību nevarēs kon­ krēti nosaukt.

Kā i z g a t a v o h o m e o ­ p ā t i s k o s z ā ļ lī d z e k ļu s ?

Neskaitāmos eksperimentos Hānemanis konstatēja, ka viņa pacientu stāvoklis, lie­ tojot homeopātiskos līdzek­ ļus, vispirms pasliktinājās. Sākotnēji esošajai ārstējama­ jai slimības pievienojās vēl zāļlīdzekļa izraisītā slimība. T ad Hānemanis zāles sāka

Pakāpes A tšķaidījum s jeb p a k ā p e D6 nozīm ē, ka izejvielas (pirmtinktūras) attiecība p ret spirtu vai p ie n a cu k u ru ir 1 d a ļa pret 1 000 000 d aļām . Būtī­ b ā ta s n o zīm ē divus pilienus pirmtinktūras uz pilnu v a n n u ū d e n s . D9 g a d īju m ā iznāktu viens litrs pirmtinktūras uz ezeru , k a s ir m etru dziļš un aizņ e m kvadrātkilo­ metru. Lai iegūtu D20, v ajad z ētu 1 litru pirm­ tinktūras izšķaidīt visas Z e m e s k o p ē jā ū d e n s m a s ā . D23 p a k ā p ē ir a t r o d a m a vēl tikai viena pirm tinktūras molekula.

Kad lieto h o m e o p ā t ij u ? Ārstniecisko vielu var atšķaidīt arī ar piena cukuru.

atšķaidīt un tad patiešām izdevās panākt uzlabošanos. Hānemanis, pamatojoties savos eksperimentos, gan nerunāja par atšķaidīšanu, bet gan par zāļlīdzeļa iedar­ bības kāpināšanu, tātad par tā pastiprināšanu, jo pašās beigās viņa zāles iedarbojās spēcīgāk. Viņš mēģināja tā­ lāk izdibināt, kurai no tām varētu būt iespējami lielāka, vēl iedarbīga pakāpe. Vēl šodien homeopātiskos lī­ dzekļus izgatavo tieši pēc šī principa.

Pim itinktūra N o ārstniecības līdzekļa izej­ vielas - pirmtinktūras - tiek ņemta viena daļa un savie­ nota ar deviņām daļām spir­ ta vai piena cukura. T ā tad ir pirmā (decimālā) pakāpe D l.

M

ājas ā r s t s

Homeopātijas lietošana vienmēr sola sekmīgus re­ zultātus, ja organismam vēl arī pašam ir saglabājušās sa­ vas aizsargspējas. T ai gan nav panākumu, ja pacients ir ļoti slims vai vecs, kā arī vē­ ža gadījumā.

Kas apmaksā homeopātisko ārstēšanos? H o m e o p ā tis k a ā r s t ē š a ­ n a un h o m e o p ā tisk ie lī­ dzekļi j ā a p m a k s ā p a š a m p a c ie n ta m , kurš ir a p ­ meklējis h o m e o p ā tu . M ūsu valstī h o m e o p ā tija nav atzīta p a r vienu no trad icio n ā lā s m e d ic īn a s m e to d ē m , t ā p ē c a p d r o ­ š i n ā š a n a s s a b ie d r īb a s to n av iek ļāv u šas a p ­ m a k s ā ja m o m e d icīn is­ ko manipilāciju skaitā.


D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Ozona un skābekļa terapija

K arte

G rupa

96

13

Daudzpakapju skabekļa terapija K a s ir d a u d z p a k ā p j u s k ā b e k ļ a tera p ija ?

Skābeklis ir bioloģiski svarī­ gākā gaisa sastāvdaļa. Tas nepieciešams organismam oksidēšanās procesos, bez tā nav iespējama šūnu vielmai­ ņa, enerģijas ražošana. Ar daudzpakāpju skābekļa terapiju (DST) palielina skā­ bekļa daudzumu asinīs, lai ārstētu dažādas slimības, mazinātu sāpes un citas pro­ blēmas, kas galvenokārt ro­ das gados vecākiem cilvē-

Daudzpakāpju skābekļa terapijas lietošana J

S ird s un s m a d z e ņ u asin srite s tr a u c ē ­ jumi

□ Roku un kāju a s in s ­ rites traucējum i □ P la u š a u d u v ā ­ ju m s □ Bronhiālā a s tm a □ H ronisks bronhīts □ S ird s d a r b īb a s ritma traucējum i. □ S ird s m a z s p ē ja p ē c infarkta vai o p e r ā ­ cijas □ V ēža tera p ija s un profilakses papildi­ nāšana

Slodzes iedarbībā skābekļa u zņ e m ša n a palielinās 10 reižu.

kiem un tiem, kam ir neve­ selīgs dzīvesveids. Pirmajā ārstēšanas posmā pacients seansā saņem pre­ parātu, kas veicina skābekļa uzņemšanu. Tikai otrajā un trešajā ārstēšanas posmā iz­ manto pašu skābekļa terapi­ ju, ko atkarībā no pacienta ķermeņa īpatnībām veic vai nu strauji un intensīvi, vai arī nedaudz palēninātā tempā. D S T sāka lietot 1970. gadā pēc vairāku gadu ilgiem pē­ tījumiem, ko veica Drēzdenes fiziķis Manfrēds fon Ar-

M ājas

ārsts

denne. T āpat kā jebkurš jaunievedums, sākumā arī šī metode tika pieņemta ar zi­ nāmām šaubām un pretestī­ bu. Taču tagad to lieto visā pasaulē.

K āda ir DST i e d a r b īb a ?

Cilvēkam skābekļa deficīts var rasties gaisa piesārņoju­ ma, mazkustīga dzīvesveida, stresa, alkohola un nikotīna lietošanas dēļ, taču apmēram 50 gadu vecumā skābekļa


D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Ozona un skābekļa terapija

Daudzpakapju skābekļa terapija

£,

deficīts rodas organisma da­ biskās novecošanās dēļ. Cilvēkiem, kas cieš no skā­ bekļa deficīta, ir samazinātas darbaspējas. Skābekļa trū­ kums rada ari dažādu orga­ nisma funkciju traucējumus, tostarp bīstamas plaušu, sirds un asinsvadu slimības. D S T var lietot ikvienā gadī­ jumā, kad jānovērš skābekļa deficīta izraisīti funkcionāli traucējumi. Terapija ir attaisnojusies arī kā atveseļošanās procedūra, ko piemēro sirds mazspējas gadījumā, pēc infarkta vai operācijas. Dažkārt šo procedūru iz­ m anto arī kā papildu terapi­ ju, ārstējot ļaundabīgus au­ dzējus. T aču nekādā gadī­ jumā nedrīkst uzskatīt, ka D S T viena pati pilnīgi atve­ seļos cilvēku. Manfrēds fon Ardenne pār-

Pirms terapijas jāizdara asins analīzes.

liecinoši pierādīja, ka D S T ievērojami aizkavē vielmai­ ņas pasliktināšanos, kas ro­ das, organismam novecojot. Bieži vien ar D S T iespējams izārstēt hroniskas elpošanas orgānu slimības.

ņemt skābekli, dod magnēzi­ ju, kas kombinēts ar vitamī­ niem. Dažas minūtes vēlāk pacien­ tam uzliek skābekļa masku, caur kuru viņš divas stundas ieelpo medicīniskā skābekļa un apkārtējā gaisa maisīju­ mu. Trešais terapijas posms ir fiziskā aktivitāte, izmantojot ergometru. Ja pacienta vispārējais stā­ voklis atļauj, otro un trešo posmu var apvienot. Šādā gadījumā inhalācija notiek vienlaikus ar fizisku slodzi un ilgst 10 minūtes.

Cik ilga ir D ST terapija? Terapija ilgst 15 seansus. Ieteicams pēc tam regulāri apmeklēt ārstu, lai kontro­ lētu skābekļa daudzumu asinīs.

Kad izdara D S T ? Ka tiek v e ik ta D ST ?

SVARIGI Kaut g a n DST nereti ir v eik sm īg a arī s m a g a s slim ības g ad īju m ā, p a ts p a r sevi s a p ro ta m s , ka t ā n ev a r aizstāt jeb k u ru citu terapiju. Tas nozī­ m ē, ka, lietojot DST, n e ­ k ā d ā g a d īju m ā nedrīkst pārtrau k t k ād u citu, jau pirm s tam sā k tu te r a ­ piju.

Ģimenes ārsts vai speciālists pacientam, kuru viņš vēl nav pamatīgi iepazinis, D S T kā vienu no terapijas metodēm nozīmēs tikai pēc tam, kad būs veikta pamatīga vispā­ rējā izmeklēšana.

Kā norisinās D ST seansi? Vispirms pacientam, lai pa­ augstinātu viņa gatavību uz­

M

ājas ā r s t s

Pirms terapijas jāizmēra skā­ bekļa spiediens asinīs. M ērī­ šanai, kā ari tai sekojošajai procedūrai ir nepieciešamas speciālas zināšanas, kā arī speciālas iekārtas un apara­ tūra. Tas nozīmē, ka daudzpakāp­ ju skābekļa terapiju var veikt tikai ārsts vai fizioterapeits atbilstīgi aprīkotās telpās.


D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Ozona un skābekļa terapija

K artf .

G rupa

98

13

Ozona terapija I K a s ir o z o n a terapija?

Vārds “ozons” cēlies no grieķu valodas un nozīmē ‘smaržīgais’. Nosaukums tam faktiski glaimo, jo pa­ tiesībā ozonam ir asa, kodī­ ga smaka. Šī gāze ir sasto­ pama arī dabā. T ā rodas, piemēram, pērkona negaisa laikā notiekot elektriskajai izlādei, kā arī skujkoku me­ žos karstā laikā sasilstot un iztvaikojot sveķiem. Ozona klātbūtne liecina, ka gaiss ir tīrs. Atmosfēras ozona slānis Zemi pasargā no ultravioletā starojuma. Sā slāņa samazi­ nāšanās nākotnē var radīt nopietnas problēmas. Ozonam ir spēcīga iedarbī­ ba, un noteiktā koncentrāci­ jā tas ir indīgs. Ja gaiss, ko ieelpojam, satur daudz ozo-

Neieelpot! Tā kā o z o n s īpaši kaitīgi ie d a rb o ja s uz elpceļiem , v ajad z ētu tam ļaut ie d ar­ b o ties tikai c a u r asinsri­ te s sis tē m u vai arī ārīgi. Pilnīgi noteikti jāizvairās o z o n u ieelpot, jo ta s ir bīstami. J a šī g ā z e ir izplūdusi telpā, n e k a ­ vējoties jāatver logi un jāiziet sv a ig ā g aisā.

Medicīniskais o zons tiek iegūts terapeita praksē. Tas nesatur indī­ g u s slāpekļa oksīdus.

na, tas kairina elpceļus. Līdz ar to pieaug uzņēmība pret infekcijām un bronhu sa­ slimšanām. Ozonam piemīt antimikrobiālas īpašības, tāpēc- to iz­ manto ari higiēniskiem m ēr­ ķiem, piemēram, lai svai­ gā veidā uzglabātu pārtikas produktus. Liela loma ozo­ nam ir kvalitatīva dzeramā ūdens sagatavošanā, jo tas nonāvē baktērijas, vīrusus un sēnītes. Medicīnā ozonu izmanto vairākos veidos. Piemēram, zobārstniecībā to lieto, lai apturētu asiņošanu un tīrītu

M ā ja s

ā rsts

brūces. Terapijā ozonu in­ jicē vai ievada lokāli (piemē­ ram, resnajā zarnā), vai lieto ārīgi, kad ķermenis tiek at­ gāzēts zem noblīvējoša plas­ tikāta pārklāja. Medicīnisko ozonu iegūst uz vietas tera­ peita

O z o n a t e r a p ija s vēsture

Ozonu 1840. gadā atklāja ķī miķis Kristiāns Fridrihs Sēn beins. Septiņpadsmit gadus vēlāk Verners fon Sīmenss radīja Sīmensa lampu, kas bija tehnisks pamats, lai ie­ gūtu mākslīgo ozonu.


D abas

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Ozona un skābekļa terapija

Ozona terapija I Cīrihes zobārsts G. Fišs ar ozonu sekmīgi ārstēja inficē­ tas brūces. Viens no viņa pa­ cientiem bija ķirurgs Ervīns Pairs, kuru Fišam ar ozona palīdzību izdevās atbrīvot no ilglaicīgas smaganu čūlas. Tas tik ļoti iespaidoja Pairu, ka viņš pēc tam intensīvi pē­ tīja ozona medicīnisko ie­ darbību. Fiziķis, ķīmiķis un matemā­ tiķis Joahims Henslers radīja visus tehniskos priekšnosa­ cījumus, lai precīzi dozēm medicīnisko ozonu. Kad pēc Otrā pasaules kara tika attīs­ tīta plastmasu ražošana, bei­ dzot kļuva iespējams radīt caurules, kas spēja izturēt šo agresīvo gāzi. Pēdējā laikā plašāk lietot medicīnisko ozonu aicināja Frankfurtes ārsts H. Volfs. T om ēr jāatzīst, ka oficiālā medicīna ozona terapiju vēr­ tē kritiski.

Kā tiek r a ž o t s o z o n s ?

Pēc stundas paliek pāri tikai puse no sākotnējās ozona koncentrācijas. Tādēļ ozona un skābekļa maisījumu vis­ labāk iegūt tieši ārstējošā ārsta vai dziednieka prakses vietā.

Ozona aparātā, ko izmanto šim nolūkam, tīrs skābeklis plūst caur divām Sīmensa lampām, kas saslēgtas viena aiz otras. Pie tām ir pievie­ nota augstsprieguma strāva (4000-14000 voltu). Pieva­ dītā enerģija rada “klusu izlādēšanos”. Atsevišķas skā­ bekļa molekulas sašķeļas par skābekļa atomiem, kas sa­ vienojas ar citu skābekļa mo­ lekulu, tā veidojot ozona molekulu. Medicīniskais ozons nesa­ tur indīgus slāpekļa oksīdus. Ārīgai lietošanai izmanto maisījumu, kurā ir maksi­ māli pieci procenti tīra ozo-

Asinis rit labāk O z o n s r e a ģ ē ar p iesāti­ n ā ta jā m ta u k s k ā b ē m sa rk a n o as in sķ e rm e n īšu šū n u m e m b r ā n ā s . Š ajā p r o c e s ā v eid o jas peroksīdi - ķīmiski s a v ie n o ­ jumi, k a s ir ķīmiski ļoti aktīvi un būtiski sa ista asiņ u skābekli. O z o n a tera p ija s labvēlīgās ie­ d a r b īb a s iz p a u s m e s ir š ā d a s : asin is plūst labāk, ir p a a u g s tin ā ta to s p ē ja u z ņ e m t skābekli, orgāni un audi tiek lab āk a p g ā ­ dāti. O rg a n is m s ir it kā atjaunojies.

M

ājas ā r s t s

na un 95 procenti skābekļa. M ainot gāzes spiedienu un spriegumu, var absolūti pre­ cīzi iegūt vēlamo ozona kon­ centrāciju. 'Tas ir ļou svarīgi, jo ozona pārdozēšana var būt ne tikai kaitīga, bet pat bīstama. Iekšķīgai lietošanai ozona un skābekļa maisījumu ar šļirci ievelk no ņemšanas spraus­ las. Ārīgas izmantošanas ga­ dījumā gāze tiek transportē­ ta pa noblīvētām plastmasas caurulēm.

Kā ie d a r b o j a s m ed icīn isk ais o z o n s ?

Ozona terapiju izmanto gal­ venokārt, lai uzlabotu audu asinsapgādi. T iek pastiprinā­ ta asins plūsma sīkākajos asinsvados - kapilāros, un šūnas ir labāk apgādātas ar skābekli. Cita medicīnā izmantojama ozona īpašība ir tā iedarbība pret baktērijām, sēnītēm un vīrusiem. Bez tam gāzu maisījums ma­ zina iekaisumu. Tādēļ to iz­ manto zobārstniecībā, lai apturētu asiņošanu, un brū­ ču tīrīšanai. Ozonu lieto arī, lai paātrinātu brūču sadzī­ šanu.


G r u pa

D abas

13 Ozona terapija II Kad lieto o z o n a terapiju?

Gāzes īpašības nosaka arī, kādu slimību ārstēšanā ozo­ na terapija ir iedarbīga. Klasiska ozona terapijas iz­ mantošanas joma ir arteri­ ālās perifērās asinsapgādes traucējumi un skābekļa de­ ficīts, kas radies šo traucē­ jumu dēļ. Aterosklerotisku sirds un galvas smadzeņu asinsvadu procesu gadījumā apasiņošanu un apgādi ar skābekli var uzlabot, izmantojot paša pacienta asinis. Lokāli ar gāzi var apstrādāt slikti dzīstošas brūces un čūlas. Šo metodi bieži vien kombinē ar paša cilvēka

X> Asiņu mazgāšana A p zīm ēju m s “asiņ u m a z g ā š a n a ” o z o n a te r a ­ pijā nozīm ē, ka slim­ n iek am tiek piev ad ītas p a š a asinis, k a s ir ozon ētas. Tātad šim a p z ī­ m ē ju m a m n av n e k ā k o p īg a ar asiņ u pārlie­ š a n u ( a p m a iņ a s transfūzija) vai a s iņ u attīrī­ š a n u m āk slīg ajā nierē (hemodialīze).

Apstrādājot p a š a pacienta asinis, asinīm, kas uzkrātas pudelē, ar šļirci pievieno ozonu un labi sam aisa.

asiņu apstrādi. Vīrusinfekciju gadījumos, piemēram, ja pacientam ir jostas roze vai hepatīts, kas praktiski nerea­ ģē uz citām ārstēšanas me­ todēm, ar ozona terapiju var slimības gaitu vājināt, kā arī krietni saīsināt. Dažādas komplikācijas zar­ nu traktā, piemēram, resnās zarnas iekaisumu, ar tā sauk­ to zarnas insuflāciju var lo­ kāli apstrādāt ar gāzi. Pa­ cienta zarnā tiek ievadīts katetrs, ko caurulīte savieno

M

āj as ā r s t s

ar ozonatoru - aparātu, kas producē ozonu.

Ka v e i c o z o n a terap iju ?

Ir vairākas metodes un teh­ nikas, kā pacientam pievada ozona un skābekļa maisīju­ mu. M etodes izvēle ir atka­ rīga no saslimšanas veida. Pamatlikums, dozējot ozo­ nu, ir šāds: ja nepieciešams stimulēt asinsapgādi un


D a ba s

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Ozona un skābekļa terapija

Ozona terapija II imūnsistēmu, tiek pievadītas nelielas devas, savukārt aug­ stākas devas lieto, ja nepie­ ciešams aizkavēt iekaisuma procesu un nonāvēt mikro­ bus. Artērijās ozonu injicē gal­ venokārt tad, ja traucēta arteriālā asinsapgāde. Intramuskulāras injekcijas bieži izmanto iekaisumu un aler­ ģisku reakciju ārstēšanā. Kājas un rokas apstrādā ar zemspiediena gāzi vai gāzi maisiņā, ja šādu terapiju

Vai ārstēšana ar ozonu ir bīstama? P r e s ē visbiežāk ir d is­ k u tē ts p a r risku, kas saistīts ar o z o n a iz m an ­ to š a n u ā r s tē š a n ā . XX g a d s im ta 80. g a d o s ti­ ka veikts p la š s pētījum s, k a s apliecina: izm antojot o z o n a terapiju, s ta r p ­ gadījum i n av biežāki, kā lietojot citas m ed icīn is­ k a s m e to d e s . J a o z o n a terapija tiek izdarīta rūpī­ gi un lietpratīgi un tiek iev ēro tas v isas o z o n a tera p ija s speciālistu iz­ s tr ā d ā tā s vadlīnijas p ar dozēšanu, ārstē ša n a n e ­ ietver n e k ā d u risku. Tātad var uzskatīt, ka o z o n a terapija ir d ro ša .

■■■■■

J a tiek veikta “asiņu m a z g ā š a ­ n a ”, pacients sa ņ em atpakaļ pats sa v as asinis.

izvēlas kā alternatīvu tradi­ cionālai brūču apstrādei. Kakla skalošana ar ozonētu ūdeni ir piemērota, ja mutes dobumā ir radušies dažādi iekaisumi. Izrādījies, ka daudzu ādas slimību ārstēšanā labs lī­ dzeklis ir ozonēta olīveļļa. T ā ir lēta un iedarbīga. Bū­ tiski, ka ozonētai olīveļļai nepiemīt blakusiedarbības, un to ir vienkārši un ērti lietot. P aša a siņ u a p strā d e Ja cilvēkam ir asinsapgādes traucējumi, hepatīts, herpess, veģetatīvi traucējumi, alerģijas un citas slimības,

HRM M M

M

āj as ā r s t s

apstrādā paša pacienta asinis. Mediķi to dēvē arī par “asi­ ņu mazgāšanu”. Šajā nolūkā pacientam no rokas vēnas tiek paņemti 50-100 mililitri asiņu. Asinis satek vakuuma pudelē, kurā atrodas medi­ kaments, kas neļauj tām sa­ recēt. Ar šļirci pudelē esoša­ jām asinīm pievieno atbil­ stošu, precīzi pieskaņotu ozona devu. Pēc tam asinis ar ozonu uzmanīgi sajauc. Noslēgumā caur rokas vēnu šīs ozonētās asinis tiek at­ grieztas cilvēka ķermenī. Tātad “asiņu mazgāšanas” cikls ir noslēdzies. Lai panākumi būtu optimāli, apstrādi atkārto astoņas līdz pat desmit reizes ar divu die­ nu intervālu. K as veic o z o n a tera p iju ? Ozona terapiju praktizē ār­ sti, kas nodarbojas ar dabas dziedniecību. Ozonu lieto arī zobārsti, lai apturētu asiņošanu un kavētu zoba sakņu iekaisumu. Veikalos nopērkamas gaisa kondicionētājiekārtas, ar ku­ rām gaisu var bagātināt ar ozonu. Šie kondicionētāji paredzēti dzīvokļiem un bi­ roju telpām, lai uzlabotu un padarītu veselīgāku mikro­ klimatu.


D aba s

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Citas metodes

Karte

G r u pa

105

13

Smaržu terapija K a s ir s m a r ž u terap ija?

Slimību dziedināšanu un sli­ mības simptomu mazināšanu ar ēteriskajām eļļām sauc par smaržu terapiju, precīzāk aromātterapiju. T ā ir fitoterapijas - augu dziedniecības - sastāvdaļa.

Spēcīga smarža Ēteriskās eļļas atrodas dau­ dzu augu sastāvā, un tās ir sastopamas arī dažādās augu daļās. Tām raksturīgs ļoti spēcīgs aromāts (vairumā

UZMANĪBU! Smaržu terapijas gaitā ir iesp ējam as arī bla­ kusiedarbības un aler­ ģijas. Ja rodas n epa ­ rastas reakcijas vai liela nepatika pret kā­ du noteiktu smaržu, to vairs nevajadzētu iz­ mantot. Ja deva ir par lielu, var rasties gļot­ ādu kairinājumi vai gal­ v a s s ā p e s . Vairumā g a ­ dījumu pietiek ar di­ viem līdz trim pilie­ niem, lai eļļas smarža būtu skaidri sajūtama un patīkama. Nekādā gadījumā nelietojiet nezinām as iz c e ls m e s ēteriskās eļļas.

Smaržu terapija ir d au d z p u s īg a - ēteriskās eļļas var iem asēt ā d ā vai ieelpot.

gadījumu patīkama smarža, taču mēdz būt arī nepatīka­ ma smaka). Eļļas iegūst ar ūdens tvaika destilācijas me­ todi, un tās šķīst taukos. Pretstatā citām augu iedar­ bīgajām vielām ēteriskajām eļļām nav vienota ķīmiskā sastāva.

Medicīniski pārbaudītas Svarīgākās sastāvdaļas ir terpēni, esteri, aldehīdi, fenoli un spirti. Krietni vairāk nekā 100 ēterisko eļļu ir izpētītas, un to iedarbīgums ir pār­ baudīts dažādās medicīnas nozarēs.

M ā jas ā r s t s

Kā r a d u s i e s s m a r ž u tera p ija ?

Svaigu vai kaltētu augu smaržvielas cilvēkiem ir pa­ zīstamas jau kopš senseniem laikiem. Tās bieži bija vaja­ dzīgas garīdzniekiem un dziedniekiem, jo tika izman­ totas kulta rituālos. Arī tau­ tas medicīnā tās lieto kopš seniem laikiem. Jau pirms 5000 gadiem ģermāņi zinā­ ja, kā no augiem var destilēt ēterisko eļļu. Viduslaikos lielo epidēmiju laikā slimnī­ cās tika aizdegtas sveces, kas


D a ba s

Karte

105

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

m etodes

Citas metodes

Smaržu terapija saturēja rožlapiņu, krustnag­ liņu, muskusa, ambras vai kadiķa ogu esenci. T ā ļaudis cerēja aizsargāties pret lipī­ gām slimībām. 1881. gadā Roberts Kohs izpētīja, kā dažas ēteriskās eļļas iedarbojas uz slimības izraisošiem mikroorganis­ miem (baktērijām, sēnītēm). Piemēram, Sibīrijas mēra sporas, kas var būt aktīvas 40 gadus, terpentīneļļa iznī-

Smaržu terapijas svarīgākie palīglīdzekļi V isbiežāk ēte ris k ā s eļļas tiek ieelp o tas, b e t tā s var lietot arī iekšķīgi vai izm antot ierīvēšanai. M ū sd ien īg ā s ārstu p ra k ­ s ē s inhalācijas notiek, izm antojot u ltra sk a ņ a s izsm idzinātājus. L ietoša­ nai m ā ja s a p s tā k ļo s var izm antot tvaiku van n i­ ņas. Bez ta m vēl ir arī s m a rž u la m p a s . Tie ir k era m ik a s trauki, kurus piepilda ar ūdeni, kam pievieno d a ž u s pilienus eļļas. P ē c ta m trauku silda ar sveci. Ē teriskās eļļas ir p ie m ē ro ta s arī kā v a n n a s p ie d e v a s. Patī­ k a m a s tā s ir arī s v e c ē s un s m a rž u kociņos.

cināja piecās dienās. Līdzīga iedarbība ir arī lavandas, rozmarīna, kanēļa un eika­ liptu eļļai. Ēterisko eļļu antiseptiskā iedarbība pastiprinās, ja no tām izveido maisījumu. Pēc jaunākajiem atzinumiem, visiedarbīgākā ir kombināci­ ja, kas sastāv no timiāna, ter­ pentīna, rūgto mandeļu un kanēļa eļļas. T ā dezinficē pat, atšķaidīta 1:20 000 000.

Kā i e d a r b o j a s a r o m ā tte r a p ija ?

Ēteriskās eļļas tiek lietotas daudzu slimību un veselības traucējumu gadījumā - vai nu atsevišķi, vai arī kā balstterapija vienlaikus ar citām terapijas formām. Infekcijas gadījumā ēteriskās eļļas iznī­ cina baktērijas un sēnītes, kā arī mazina iekaisumu. Dau­ dzas eļļas ir atkrēpošanas un pretkrampju līdzekļi. Tās iz­ manto elpceļu slimību gadī­ jumā. Citas eļļas ierosina apetīti un ir labas gremošanai, jo veici­ na sulu sekrēciju gremošanas traktā. Dažas ēteriskās eļļas ir piemērotas arī brūču ap­ strādei. Dažas palīdz ādas slimību gadījumos vai no­ mierina nervus, dod labu

M

ājas ā r s t s

miegu, turpretim citas uzbu­ dina un iedarbojas dzīvinoši. Daudzas ēteriskās eļļas kopš seniem laikiem ir ēdienu un dzērienu garšvielas.

Uzbudinoša iedarbība Daudzos izmēģinājumos tika parādīts, ka dažas ēteriskās eļļas ierosina dzimumhormonu produkciju. Lielais smaržu terapijas panākumu noslēpums, šķiet, slēpjas ap­ stāklī, ka tā iedarbojas caur maņas un smaržas sajūtām. Galvas smadzenēs rodas sa­ jūtas: patika un nepatika, simpātijas un antipātijas. Noskaņojumi un atmiņas tiek uzjundītas ar visniecīgā­ ko smaržu un iedarbojas uz garu, ķermeni un dvēseli, jo augu aromāti iedarbojas uz ožu un pārraida informāciju tieši galvas smadzenēm. Smaržu molekulas nokļūst cilvēka ožas receptoros. Pa ožas trakta šķiedrām infor­ mācija tiek novadīta uz ožas centru, kas atrodas galvas smadzeņu apvidū.

Pievērst uzmanību dabiskumam Pērkot ēterisk o eļļu, p ie ­ vērsiet u z m a n īb u tam, no kā t ā ir iegūta. Lieto­ jiet tikai tīras eļļas.

P


Ā r s t n ie c īb a s a u g i

Pašmaju un eksotiskie ārstniecības augi


G r u p a 14

Ā r s t n ie c īb a s a u g i

Adoniss Alteja Alveja Ancītis Anīss Anīss, parastais Apinis Arnika Asinszāle Augstiņš Auzas

3 4 5

6 7

Kliņģerīte Krūklis Kumelīte

20' 21

Ķ im enes Ķiploks Ķirbis

23 Salvija 24 Seima 25 V Strutene

41

Lavanda Linsēklas Lupstājs

26 V T auksakne 27 V 28 Vērmele Vilkābele 29 30 . Z eltaste 31 Zirdzene Zirgkastanis 32 Z ibulītis, ārstniecības 33 34 / 35 36 37

44

10 11 12 13 14

M āllēpe Melisa M iltene

Fenhelis

15

N ātre

Gaiļbiksīte

16 17

īstais mārdadzis Kadiķis

22-\l

Rasaspodiņš Retējs, maura Rozmarīns

38 39 40

42 \ / 43 V

sV 9

Baldriāns Benedikta dadzis Blaktene, lauku

Gcnciāna

9

1 2 </

Passi flora Pelašķis Pienene 18\) Piparmētra 19 Pliks tiņi

V

45 46 sj 47 48 49 50

V/


Ā r s t n ie c īb a s

Ka r t e

augi

G rupa

14

Alteja Althaea officinalis P ē c kā p a z ī s t alteju?

Daudzgadīgais augs izaug vienu līdz pusotru metru augsts, tam ir ar matiņiem klāti dzinumi un lapas. Al­ teja ir malvu dzimtas augs ar labi attīstītu sakņu sistē­ mu. Tās stiebrs ir vertikāls un tikai nedaudz sazarots. Lapas ir pelēkzaļas, ar trīs līdz piecām daivām un ne­ regulāru robainu apmali. Alteja zied no jūlija līdz sep­ tembrim, ziedi ir balti vai sarkanīgi. Auglis - sēkleņu skaldauglis.

Kur a u g alteja?

Augs aug savvaļā, galveno­ kārt mitrās, ar sāli bagātās

LIETOŠANA □ Klepus, b ronhīts □ S aau k stēša n ās J Kakla iek aisu m s □ A izsm ak u m s □ S m a g a n u ie k aisu m s □ K uņģa un zarn u kaites □ V ēd e ra u z p ū š a n ā s , c a u re ja

Alteja ir iedarbīga pret klepu un citām elpceļu saslim šanām . Tā šķī dina gļotas un mazina iekaisumu.

augsnēs, it sevišķi Baltijas jūras piekrastē. Kontinenta iekšienē alteja aug mitrās pļavās, vircas bedru tuvumā, kā arī pie dzīvžogiem un grāvjiem. Taču vairumā gadījumu augu kultivē dār­ zos ārstniecības nolūkiem vai kā dekoratīvu augu. Arī Latvijā var audzēt alteju, taču nelabvēlīgos apstākļos tā dažreiz izsalst.

Kā i e d a r b o j a s a lteja ?

□ Furunkuli □ Ā d a s iekaisumi

ko lieto pret klepu un citām elpceļu un plaušu saslimša­ nām. T ā iedarbojas kā atkrē pojošs līdzeklis un remdē klepus kairinājumu. Bez tair tā ir viena no sastāvdaļām tējās, kas regulē kuņģa un zarnu darbību, mazina caur­ eju un vēdera uzpūšanos. Alteju lieto arī aizsmakuma, mutes dobuma, rīkles un mandeļu iekaisuma gadīju­ mā. T ad to parasti izmanto kā skalošanas līdzekli.

Alteja ir viens no iedarbīgā­ kajiem ārstniecības augiem,

M

ā ja s ā r s t s

Ārīgi alteju lieto, lai labāk sadzītu brūces. T ā dziedina arī ādas iekaisumus.


G rupa

K arte

14

2

Ā r s t n ie c īb a s

augi

Alteja Althaea officinalis Kadas auga daļas izmanto?

Aitejas drogas receptes

Dziednieciskiem nolūkiem visbiežāk izmanto aitejas saknes, retāk ziedus un la­ pas. Saknes izrok oktobrī, kad tās satur visvairāk iedar­ bīgo vielu, un kārtīgi notīra. Parasti saknes nomizo un izgriež visas bojātās vietas. Žāvēšanai vislabāk tās izkārt uz auklas, pēc izžūšanas sa­ smalcina.

A uksts izvilkums iekšķī­ gai lietošanai Aitejas vērtīgās s a s tā v ­ d a ļa s ir ļoti jutīgas, un tā s ned rīk st p ā rā k stipri karsēt. T āp ēc parasti ar tasi a u k s ta ū d e n s aplej vienu tējkaroti s a k ņ u vai divas tē jk aro te s lapu, iz­ tur d e s m it s t u n d a s un p ē c ta m n o k ā š . Izvilku­ m u n e d a u d z u zsilda un s a ld in a ar m e d u . Ik p ē c s t u n d a s ieņ em vienu ēd a m k a ro ti vai d z e r p a ta sei trīs reizes dienā.

Var izmantot arī auga lapas, kas parasti tiek plūktas aite­ jas ziedēšanas laikā un pēc tam saudzīgi žāvētas ēnainā Alteja zied no jūlija līdz s e p ­ tembrim.

īsos vārdos □ Citi n o sa u k u m i: baltā malva, k r ā š ņ ā malva, d ie n a s skaistule. J A u g š a n a s vietas: mit­ ras, s ā ļa s vietas, dzīv­ žogi un mitri grāvji. J īs s a p ra k sts: d a u d z ­ g a d ī g s lak sta u g s, līdz 1,5 m e tru s a u g s ts , a p m a to t s stu b lājs ar baltiem līdz sa rk a n ī­ g iem ziediem un trīs līdz p iecdaivu pelēkz aļām lapām . J Ie d a rb īg ā s d aļas: s a k ­ n e s un lapas. J B lak u sied arb īb a s: nav z in ām a s.

vietā. Vienmēr, ievācot dro­ gas, ir nepieciešams vienu daļu lapu atstāt, lai augu pā­ rāk nenovājinātu. Savukārt, ja ir jāievāc saknes, pirms tam nav ieteicams plūkt šā auga lapas.

Kādas iedarbīgās vielas satur alteja? īpaši jau saknē alteja veido ļoti daudz polisaharīdu gļotvielas, kam piemīt kai­ rinājumu mazinoša iedarbī­ ba. Altejā ir apmēram 20 procenti šo gļotvielu. Bez tam augs satur asparagīnu, betaīnu un dažādas minerāl­ vielas.

M

ājas ā r s t s

Tēia b rū ču ā r s tē š a n a i Ā d a s ā rs tē š a n a i vāra tēju, lai tā sa tu rē tu p ē c ie s p ē ja s vairāk gļotu. Ņ em tējkaroti sīki s a ­ sm a lc in ātu s a k ņ u un pārlej ar tasi v e r d o š a ū d e n s . P ē c d e s m it mi­ n ū tē m n o k ā š un tēju izm anto k o m p r e s ē m a p d e g u m a v āšu , miežg r a u d u ā r s tē š a n ā . S k a lo š a n a s šķ īd u m s Muti un kaklu var skalot ar a u k s to izvilkumu vai p a g a ta v o t šim n olūkam sp e c iā lu novārījumu. Di­ v a s ē d a m k a r o t e s lapu u zv ā ra vien ā t a s ē ū d e n s , ļaut ievilkties 20 m in ūtes un n o k āš. S kalo s e š a s līdz a s t o ņ a s reizes.

p


Ā r s t n ie c īb a s

augi

K arte

(.' r l p \

7

14

Apinis Humulus lupulus P ē c kā p a z īs t a p in i?

Apinis ir daudzgadīgs ka­ ņepju dzimtas vijīgs lakst­ augs, kas savvaļā aug trīs līdz sešus metrus garš, bet kulti­ vēts sasniedz pat desmit metru augstumu. Lapas ir gaiši zaļas, pretējas, staraini dalītas vai šķeltas, tās ir raupjas, klātas ar asiem ma­ tiņiem. Augs ir divmājnieks, ziedi ir sīki, viendzimuma; vīrišķie ziedi ir zaļgani vai dzeltenbalti, sakopoti skarās, sie­ višķie - galviņās, kuras ap­ ņem gandrīz apaļas seglapas. Kultivē tikai sievišķos augus. T ie no divus līdz četrus cen­ timetrus garajām ziedkopām veido čiekuram līdzīgu augļkopu - rogu. Auglis riekstiņš. Ziedkopas ir vei-

Kultivēti apiņi m ēdz būt līdz desmit metru augsti. Viens no lielāka­ jiem kultivēšanas apvidiem ir H oledaua Bavārijā.

dotas no dakstiņveidīgām, olas formas seglapām, kuru centrā atrodas pa diviem sie­ višķajiem ziediem. Ziedko­ pās atrodas apiņu dziedzeri.

LIETOŠANA □ M iega traucējum i (kā v a n n a s p ie d e v a vai tēja) □ Nervu traucējum i un fu nk cio n ā la s sū d z ī­ b as, p ie m ēra m , g r e ­ m o š a n a s traucējum i □ K lepus, krampji □ A petītes z u d u m s ; apiņi ierosina k u ņ ģ a s u la s v e id o š a n o s

upmalās, mitros lapkoku mežos; pie mums to arī kul­ tivē. Ievāc atsevišķās augļkopas (rogas) septembrī, kamēr tās vēl dzeltenzaļas. Žāvē vē­ dināmā telpā plānā kārtā.

Kur a t r o d a m s a p in is ? Ka i e d a r b o j a s a p in i s ?

Sastopams it visur mērenajā zonā Eiropā, Āzijā un Zie­ meļamerikā. Atrodams dzīv­ žogos un pie žogiem, mež­ malās un izcirtumos. Augs priekšroku dod mitrām vie­ tām. Viens no lielākajiem kultivēšanas apvidiem ir Holedaua Bavārijā. Latvijā apinis aug krūmājos,

Apinis ir nomierinošs lī­ dzeklis, kuru lielākoties pa­ raksta ekstrakta formā, bieži vien kombinācijā ar citām nomierinošas iedarbības drogām. Gatavo arī apiņa uzlējumu. T as iedarbojas nomierinoši un veicina miegu. Tāds pats efekts tiek


G rupa

K arte

14

7

Ā r s t n ie c īb a s

augi

Apinis Humulus lupulus sasniegts, ja apini lieto kā vannas piedevai. Apini lieto arī ēstgribas ierosināšanai, par pretsāpju un diurētisku līdzekli urīnpūšļa un urīnceļu iekaisuma gadījumā, par pretiekaisuma līdzekli. Apiņu rogas lielākoties izmanto alus rūpniecībā.

Nomierinošā iedarbība Kā notiek šī iedarbība, pa­ gaidām vēl nav noskaidrots. Taču ir pierādīta apiņu anti­ biotiskā un estrogēnā iedar­ bība. Apiņi ir iedarbīgi arī pret neirogēnas izcelsmes kuņģa kaitēm, un tie paaug­ stina seksuālo uzbudināju­ mu. Dažkārt drogas lieto kā urindzenošu līdzekli. Tautas medicīnā apiņu no­ vārījumā piesūcinātu drānu liek kā kompresi uz čūlām

£>

īsi par apini □ A u g š a n a s vietas: žogi, dzīvžogi un m e ž m a la s mitrās vietās visur m ē re n a jā klimatiskajā z o n ā ziem eļu p u s lo d ē □ īs s a p ra k sts: līdz d e s ­ mit m etru a u g s ts vijīgs a u g s ar čiekuru fo rm a s augļiem J Ied a rb īg ā s d aļas: augļi □ B lak u sied arb īb as: nav

Tipiskie apiņu čemuri ir sievišķo au g u ziedkopas.

un ādas ievainojumiem. T a ­ ču dziedinoša iedarbība šajā gadījumā nav pierādīta.

Kādas auga daļas tiek izmantotas? Izmanto tikai sievišķās augļkopas - rogas. Tās ievāc ga­ tavības sākumā, kad tās vēl nav brūnas. Rogas žāvē 40 līdz 50 grādu temperatūrā. Šādos apstāk­ ļos ziedkopas atveras un api­ ņu dziedzeri izbirst. Šo aro­ mātisko, dzelteno, sveķaino pulveri sauc par lupulīnu. Tas smaržo aromātiski un pikanti līdz rūgtai smaržai.

Kādas iedarbīgās vielas satur augs? Dziedzeri satur apmēram 80 procentu sveķu un vienu

M ā jas

ā rsts

līdz trim procentiem ēteris­ kās eļļas. Sveķu galvenās sa­ stāvdaļas ir rūgtvielas hum ulons un lupulons. Tajā pašā laikā apiņos ir vairāk nekā 150 smaržvielu. Acīmredzot apiņu nomieri­ nošā iedarbība pamatojas faktā, ka uzglabāšanas laikā no humulona un lupulona veidojas alkohols. T om ēr šis niecīgais alkohola daudzums viens pats nav pietiekams nomierinošai iedarbībai. Domā, ka pēc drogu ieņem­ šanas organismā norisinās tālāki ķīmiskie procesi, kas noved pie vēlamās nomieri­ nošās un miegu veicinošās reakcijas.

UZMANĪBU! Svaigi a p i ņ u a u gļi n a v n e k a itīg i. P ē c s v a i g u a u g ļ u a p ē š a n a s va r ra stie s stipra svīšana, m iegainība, v e m š a n a un u z b u d i n ā j u m a s t ā ­ vokļi. D a ž ie m c ilv ē ­ kiem p i e s k a r š a n ā s a p i­ ņu augļiem iz ra is a ā d a s saslim šan u - api­ ņu ie vācēju slimību. Novācot apiņu augļus, j ā u z m a n ā s , lai to d a ­ ļiņ a s n e n o n ā k t u a c īs . Arī tā var iz s a u k t n e p a ­ t ī k a m u r e a k c iju - a c u a s a r o š a n u un s ā p e s .


Kartf .

G rupa

00

Ā r stn iec ība s a u g i

14

Arnika Amica montana Kā var pazīt arniku?

Kalnu arnika ir daudzgadīgs asteru dzimtas lakstaugs ar resnu, brūnu, slīpi zemē augošu sakneni un 40 līdz 70 cm augstu, taisnu, pūkai­ nu, augšdaļā zarainu stum­ bru. Starojošie dzeltenoranžie, aromātiski smaržojošie ziedi uzzied jūnijā vai jūlijā. Tos ieskauj pūkains ziedkauss. Rudenī taisnā mietsakne izdzen sānsaknes, no kurām attīstās jauni augi.

Kur atrod arniku?

Glītais kurvjziežu dzimtas augs ar skaisto nosaukumu mūsdienās ir iekļauts aizsar­ gājamo augu sarakstā. ArniB

LIETOŠANA □ S astiep u m i □ B rūces □ Asinsizplūdum i □ Izmežģījumi □ Iekaisumi m u te s un rīkles apvidū □ Asinsrites stip rin ā ša ­ nai □ A p a s i ņ o š a n a s vei­ c in āša n ai U S irds stiprināšanai

Brīvā d a b ā vairs tikai reti s a s to p a m ā s ārstnieciskās starojošie dzeltenoranžie ziedi.

ka padodas liesās, nemēslotās pļavās vai gaišos mežos un tiek aizvien vairāk iz­ spiesta. Tās īstenā dzīvesvie­ ta ir kalni. Tāpēc kalnu arni­ ka lielākoties veido audzes Viduseiropas kalnu pļavās Karpatos, Alpos, Ukrainas rietumdaļā. Retāk to sastop Baltkrievijas un Lietuvas dienviddaļā. Mūsu valstī savvaļā kalnu arnika neaug; vietām to kultivē dārzos. Sēklas ātri zaudē dīgstspēju, tāpēc tās izsēj tūlīt pēc no­ vākšanas.

M a jas

ā rsts

Amica montana

Kā ie d a r b o j a s arnika?

Viduslaikos Saksijā arniku “lietoja vienkāršā tauta, ja kāds bija kritis no liela aug­ stuma vai darbā kā citādi savainojies. Ņem iet vienu riekšavu, vāriet to alū, no rīta dzeriet no tā siltu mal­ ku, sasedzieties un svīstiet” tā rakstīts kādā vecā grā­ matā. Itālijā arniku sauca pai kalnu tabaku, jo lapas tika smēķētas, lai dziedētu klepu un bronhītu. Šādam nolū-


G rupa

K artf.

14

8

Ā r s t n ie c īb a s

augi

Arnika Amica montana īsos vārdos □ Citi n o sa u k u m i: kal­ nu s p ē k s , kalnu d ā s ­ n u m s. □ A u g š a n a s vietas: a u g sav v aļā n e m ē s lo tā s kalnu p ļa v ās līdz 2 500 m a u g s tu m a m . □ ī s s a p ra k sts : d a u d z ­ gadīgi, līdz 70 c m gari augi ar ta isn u s tu m ­ bru un o ran ž iem zie­ diem. Pie z e m e s ir lapu ro zete ar olveidīg ām , p ū k ain ām lapām . J Ied a rb īg ā s daļas: ziedi, retāk s a k n e s .

©

J B lak u sied arb īb as: ārīgi - n e a tšķ a id ītas tinktūras g a d īju m ā ā d a s a p s ā r tu m s un p ū šļu v e id o š a n ā s ; iekšķīgi - ie s p ē ja m a v e m š a n a , g a lv a s ­ s ā p e s un sird s b o jā ­ jumi.

kam tieši tāpat rīkojās ari Zviedrijā. Mūsdienās augu galvenokārt izmanto ārīgai lietošanai. Arnikas tinktūra ir viens no visiecienītākajiem tautas dziedniecības līdzekļiem. N o Gētes slepenpadomnieka ir zināms, ka viņš sirds

sāpju gadījumā licis pagata­ vot tēju no arnikas ziediem. Arī modernās medicīnas zi­ nātnes izmēģinājumos ir konstatēta auga labvēlīga ie­ darbība uz asinsriti. Arnika uzlabo svarīgāko artēriju asinsa D o z ē t u z m a n īg i

Zīmīgi ir tas, ka arnikas sti­ mulējošā iedarbība iestājas ļoti ātri. Taču iekšķīgi to lie­ tot vajadzētu tikai ārsta uz­ raudzībā, jo drogu ir ļoti viegli pārdozēt. Tas var iz­ raisīt nopietnas blakusparādības - līdz pat sirds bojāju­ miem. Lietojot ārīgi, arnikas tink­ tūra ir lielisks līdzeklis, lai ātri sadziedētu brūces un asinsizplūdumus. Arī sastie­ pumu, izmežģījumu, sasitu­ mu, saspiedumu ārstēšanā tā ir sevi apliecinājusi - arnika mazina iekaisumu un veicina apasiņošanu. Tā kā, lietojot arniku, tiek ieteikta piesardzība, vajadzē­ tu izmantot tikai tās drogas, kas nopērkamas aptiekā, un stingri ievērot ražotāja norā­ dījumus.

Kādas auga dajas tiek izmantotas? Lielākoties ievāc arnikas zie­ du galviņas. īpašām drogām

M ā jas

ā rsts

no arnikas ziedgultnes tiek noplūktas atsevišķas ziedla­ piņas. Retāk izmanto visu augu vai saknes. Saknes tiek izraktas agrā pavasarī, virszemes da­ ļas ievāc ziedēšanas laikā jū­ nijā un jūlijā un kaltē labi vēdinātā, ēnainā vietā.

Kādas iedarbīgās vielas satur arnika? Arnikas ziedu sastāvā ir līdz pat 0,4% ēteriskās eļļas, flavonglikonīdi, miecvielas, gallusskābe un ābolskābe, holīns un citas vēl precīzi neidentificētas darbīgās vie­ las.

Arnikas tēja Vairumā g ad īju m u g a n iekšķīgai, g a n ārīgai lie­ to š a n a i ie s a k a arnikas tēju. Š a jā nolū k ā vienu vai d iv as tē jk aro te s ž ā ­ vētu arn ik a s zied u pārlej ar ceturtdaļlitru v ā r o š a ū d e n s , ļauj 10 m in ū tes ievilkties un n o k āš. Tēju d z e r lēnām , p a malci­ ņam . Kakla sk a lo ša n a i lieto m ēreni siltu, k o m ­ p r e s ē m to v ajad z ētu a t­ šķaidīt ar līdzīgu d a u ­ d z u m u ū d e n s . Katrā zi­ ņ ā arnika ir jālieto ar m ē ­ ru un saprātīgi.


Ā r s t n ie c īb a s

augi

Ka r t e

G rupa

18

14

īstais mardadzis Silybum marianum Kā atpazīt m ārd a d z i?

3

īstais mārdadzis, kas izaug līdz pusotra metra un pat vairāk garš, ir viens no vis­ lielākajiem dadžiem. Turklāt tas ir viens no skaistākajiem dadžiem. Tam ir krāšņi, pur­ pursarkani, lodes formas ziedi, pēc kā augu var viegli pazīt. Cita atpazīšanas pazīme ir lielas, ērkšķainas robotas lapas ar zaļi balti marmorētu rakstu. iMārdadzis ir kurvjziedis. Ziedi atrodas atsevišķi kātu galos un zied jūlijā un augus­ tā. N o apaugļotajām ziedko­ pām veidojas mazi, apmēram septiņus milimetrus lieli sēklveida augļi. Tiem ir cie­ ta, spīdīgi melna čaula un zīdaini spalvains kronis, kas tom ēr ātri tiek nomests.

ISTA MĀRDADŽA LIETO JU M S □ Aknu bojājumi, ko izraisījuši a k n u iekai­ sum i vai p ā rm ē rīg a alk o h o la lieto šan a □ S ain d ē šan ā s □ Žults p lū s m a s tra u ­ cējumi

Istā m ā rd a d ža augļi satur aktīvās vielas, kas p a s a rg ā a k n a s un pat reģ en erē tās.

Kur au g īsta is m ā rd a d z is ? īstais mārdadzis aug mēre­ na siltuma klimatiskajās zonās sausās un saulainās augsnēs. Viduseiropā ārst­ nieciskiem nolūkiem to kul­ tivē dārzos un audzētavās. Dažkārt mārdadzi atrod arī augam savvaļā siltās un sau­ lainās vietās, it īpaši neap­ strādātā zemē un pie dzelz­ ceļa uzbērumiem. Latvijā lielākoties to audzē dārzos kā krāšņumaugu, arī kā eksotisku augu un apbrī­ nas objektu, nereti pat ne­ pievēršot uzmanību tā ārst­ nieciskajām īpašībām.

M

ā ja s

ā rs ts

Kāda ir īstā m a rd a d ž a ied a rb īb a ? īstā mārdadža augļi satur iedarbīgās vielas, kurn gal­ venā īpašība ir spēja sargāt aknas un jau bojātām aknām palīdzēt atveseļoties. Aizsargājošā iedarbība ir ne­ apstrīdami pierādīta eksperi­ mentos ar dzīvniekiem. Arī tādu vielu iedarbības se­ kas, kuras bojā aknas, piemē­ ram, zaļās mušmires inde, tiek mazinātas vai pat pilnīgi likvidētas. Bez tam īstā m ār­ dadža augļi veicina žults vei­ došanos un darbojas kā kuņ­ ģa sulas sekrēciju un apetīti veicinošs līdzeklis.


G rupa

K arte

14

18

Ā r s t n ie c īb a s a u g i

īstais mardadzis Siljbum marianum Šo īpašību dēļ tēja un citi preparāti, piemēram, kapsu­ las un dražejas, kā arī izvil­ kumi, kas gatavoti no mār­ dadža augļiem, tiek lietoti galvenokārt dažāda veida aknu bojājumu gadījumā. Pie tiem pieskaitāmi arī akūti aknu iekaisumi un aknu tau­ kainā deģenerācija, ko iz­ raisījusi pārmērīga alkohola lietošana vai nepareizs uz­ turs. Sagrautās vai inaktivētās aknu šūnas darbīgās vielas, kas atrodas mārdadža augļos, atkal atjauno un aktivizē aknu darbību. Agrāk tautas medicīnā m ār­ dadzi lietoja arī, lai ārstētu apakšstilba čūlas un papla­ šinātas vēnas. Nav jābaidās no preparātu blakusiedarbības arī lielu

Istā mārdadža tēja Vienu tējkaroti m ā r d a ­ d ž a au g ļu aplej ar a p tu ­ veni ceturdaļlitru v ā ro ša ū d e n s , ļauj 1 0 -2 0 mi­ n ū te s ievilkties, tad izkāš. Tēju p a m alciņ am d ze r karstu vienu tasi trīs rei­ z e s d ienā: pirm s b ro ­ kastīm, p u s s t u n d u pirm s p u s d ie n ā m un pirm s g u lē tie ša n a s.

Kādas aktīvas vielas satur īstais mārdadzis?

īstais mārdadzis ar saviem pur­ pursarkanajiem ziediem tiešām ir p ats skaistākais dadzis.

dozu un ilgstošas lietošanas gadījumos, reizēm medika­ menta izraisīto caureju var neņem t vērā.

Kādas auga daļas tiek izmantotas? Kā ārstniecības augu izman­ to tikai augļus. T ie nogata­ vojas augustā, vēlākais sep­ tembrī, un tad tos var ie­ vākt. Augļus žāvē. N o žāvētiem augļiem gatavo tēju. īstā mārdadža augļi tiek iz­ mantoti farmācijā: no tiem tiek ražotas arī kapsulas un dražejas, piemēram, medi­ kaments legalons. īstā mārdadža augļus izman­ to arī homeopātijā, no tiem ražo tinktūru Carduus mnrianus, ko lieto aknu bojāju­ mu gadījumos.

M

ājas ā r s t s

Aknas sargājošo un atjauno­ jošo iedarbīgo vielu kom­ pleksu sauc silimarīns. Tas atrodas olbaltumu slānī zem cietās augļa čaulas. Vēl citas aktīvās vielas ir ēte­ riskās eļļas, rūgtvielas un dažādi sveķi. Mārdadža augļu vislielākā vērtība - satur sagrauto un inakdvēto aknu šūnu dar­ bīgās vielas, kas atkal atjau­ no un aktivizē aknu dar­ bību.

īsi par īsto mārdadzi □ Citi n osa u k u m i: sie­ viešu d ad zis, d ru d ž a d ad zis, pestītāja d a ­ dzis, Kristus kronis □ A u g š a n a s vieta: m ē r e ­ ni siltās klimatiskajās z o n ā s , s a u la in ā vietā d ā r z o s un a u d z ē ta v ā s sausā augsnē □ īs s a p ra k sts: līdz p u s ­ otram m e tra m a u g s ts a u g s ar lielām, zaļi balti m a rm o rē tā m la­ p ā m un p u r p u rs a rk a ­ n ā m zie d k o p ā m , no ku rām attīstās mazi, s ē k lā m līdzīgi augļi □ Ied a rb īg ā s d aļas: augļi □ B lak u sied arb īb a s: nav


Ā

rst n ie c īb a s a u g i

K arte

G rupa

22

14

K um elīte Matricaria chamomilla Kā atpazīt kumelīti?

Kumelīte ir asteru dzimtas viengadīgs lakstaugs ar tievu sakni un taisnu, kailu kātu, kas izaug 20 līdz 50 cm garš. Lapiņas ir plūksnainas, divās vai trīs vietās šķeltas un ļoti šauras. Ziediem ir ap dzeltenu vidu izkārtotas, starainas, baltas ziedlapiņas, kas jau drīz pēc zieda izplaukšanas kļūst no­ karenas. Svarīgākās pazīmes, pēc kā var atpazīt kumelītes, ir dob­ tā ziedgultne un specifiskais, ļoti tīkamais un maigais aro­ māts.

LIETOJUMS □ Akūti k u ņ ģ a d a r b īb a s traucējum i

Kumelītes īpaši sekmīgi iedarbojas kuņģa un zarnu d arbības trau­ cējumu gadījumā. Tās ir piem ērota arī brūču dziedināšanai.

Isi par kumelīti

□ H ronisks gastrīts □ M utes d o b u m a un rīkles ie k ais u m s □ Slikti d z īsto šu b rūču tīrīšana J H ro n isk as ie s n a s □ D e g u n a b la k u sd o b u m a iek aisu m s □ Iekaisumi m a k sts un a n ā lā s atv e re s apvidū

□ Citi n o sa u k u m i: m ā te s m ētra, b ē d u puķe, lauku kumelīte, meitu puķe. □ A u g š a n a s vietas: nopli­ cin āta a u g s n e Eiropā, Āzijā un Ziemeļāfrikā. G alv en o k ārt tiek a u d z ē ­ ta s kā kultūra, jo brīvā d a b ā lielākoties s a s t o ­ pam i neīstie kum elīšu veidi.

M āj a s .ā r s t s

□ īs s a p ra k sts: v ien g ad īg s, aro m ā tisk s, līdz 50 cm a u g s t s la k sta u g s ar di­ v ā s vai trīs vietās šķ el­ tā m lapiņām . D o b ta zied gu ltn e, d z e l­ teni, apaļi ziediņi ar bal­ tā m zied lap iņ ām . J Iz m a n to ja m ā s a u g a d a ­ ļas: ziedi. J B lak u sie d a rb īb a s nav.


G r u pa

K arte

14

22

Ā r s t n ie c īb a s

augi

K um elīte Matricaria chamomilla Kur a u g k u m e līte s?

M ūsu reģiona laukos kume­ lītes tiek uzskatītas par vis­ populārāko ārstniecības au­ gu. Tās aug savvaļā, gar lau­ ku ceļmalām, labības laukos un gruvešu izgāztuvēs, taču to daudzums nepārtraukti samazinās. Lai vāktu kumelītes drogām, tās ir nekļūdīgi jāpazīst, jo daži tām radniecīgi augi ļoti līdzinās īstajām kumelītēm, piemēram, nesmaržojošā kumelīte (Matricaria inodora) un maura kumelīte (Matri­

caria discoidea). K ā d a ir k u m e l ī š u ie d a rb īb a ?

Jau antīkajā pasaulē no izžā­ vētiem kumelīšu ziediem pa­ gatavota tēja bija iecienīts līdzeklis pret galvassāpēm, aknu, nieru un urīnpūšļa darbības traucējumiem un neregulāra menstruālā cikla gadījumos. Mūsdienās kumelītes ir viens no svarīgākajiem mājas medi­ kamentiem. Kumelīšu tēja ar labiem panākumiem tiek lie­ tota akūtu gremošanas trau­ cējumu gadījumos. Tās pozitīvi ietekmē atveseļoša­ nos arī hronisku iekaisumu,

Ārstniecībā izmantojamā kume­ līte (augšā) atšķiras no neīstās kumelītes (apakšā) galvenokārt ar savu dobto, izteikti izliekto ziedgultni.

Efektīva ir kumelīšu novārījuma tvaika inhalācija Ne tikai kum elīšu tēja, b e t arī kum elīšu novārījum a tvaika inhalācija ir ta u ta s m e d ic īn a s klasika. Inhalā­ cijas jo p ro jā m u z s k a ta p ar visefektīvāko līdzekli cīņā p ret s a a u k s tē š a n o s . □ Ņ em vienu sa u ju k u m e ­ līšu ziedu, ieber lielā b ļo d ā un pārlej ar vienu litru v ā r o š a ū d e n s . □ N o liecas virs bļo d a s; galvu un b ļo d u a p s e d z ar lielu dvieli vai s e g u . J D esm it m in ū te s p ē c ie s p ē ja s dziļāk ieelpo kum elīšu u zlējum a izgarojum us.

M

ājas ā r s t s

pat kuņģa čūlas gadījumā. Taču jāņem vērā, ka daudzu iekšķīgu slimību ārstēšanai tējas jālieto regulāri un ārs­ tēšanās kursam jābūt vismaz vairāku nedēļu garumā. Ārīgi drogas tiek izmantotas slikti dzīstošu brūču dezinfi­ cēšanai, kā arī mutes un kak­ la skalošanai, inhalācijām iesnu un deguna blakusdobuma iekaisuma gadījumā, kā arī dažādu ādas iekaisuma slimību ārstēšanai. Ārīgi ku­ melītes izmanto arī kompre­ sēm. Kosmētikā tās lieto gaišu m atu kopšanai.

Kādas auga daļas tiek izmantotas? Iekšķīgai lietošanai tiek iz­ mantotas tikai ziedkopas, bez kātiņiem. 'Turpretī ku­ melīšu vannām kopā ar zie­ diem var izmantot lapas un visu kātu.

Kādas aktīvās vielas ir kumelītēs? Efektīva kumelīšu sastāvdaļa ir ēteriskā eļļa, Oleum Chamomillae, kas savas tumši zilās krāsas dēļ tiek dēvēta par zilo kumelīšu eļļu. Tās sastāvā esošā galvenā aktīvā viela azulēns iedarbo­ jas kā pretiekaisuma līdzek­ lis. Taču tikai visu auga sa­ stāvdaļu kopums nodrošina iekaisumu mazinošo un bak­ tērijas nonāvējošo iedarbību.


Ā R S T N IE C ĪB A S A U G I

Karte

G rupa

25

14

Ķirbis 5 Cucurbita pepo P ē c kā p azīst ķirbi?

Ķirbis ir viengadīgs augs, kas uz augsnes veido līdz desmit metriem garas stī­ gas. Smblāji ir resni un stū­ raini, klāti ar asiem mati­ ņiem, tieši tāpat arī lielās, kātainās pieclēvem lapas. Ķirbju ziedi staro zeltaini dzelteni; vīrišķie un sieviš­ ķie atrodas un viena un tā paša auga. Interesanti, ka milzīgie, apaļīgie augļi patiesībā ir ogas - tie ir dzelteni, oranži vai zaļgani. T o diametrs sa­ sniedz apmēram 40 centi­ metru, bieži vien - daudz vairāk. Ķirbjiem ir stipra, bieza miza un šķiedrains, ciets augļa mīkstums, kas ir ēdams un ko var konser­ vēt līdzīgi kā gurķus. Ķir­ bjos attīstās daudz ovālu, plakanu sēklu.

LIETOŠANA

Milzīgie, apaļīgie ķirbju augļi patiesībā ir og as. To diametrs sa ­ sniedz 40 centimetru un vairāk.

Kur aug ķirbji?

Ķirbju dzimtene ir Amerika. Augu kultivēja indiāņi. M ūs­ dienās ķirbji ir izplatīti visā pasaulē. Ķirbjus var izaudzēt katrs savā dārzā.

J P ro s ta ta s kaites □ Kairināts u rīn p ū s­ lis □ T au tas m e d ic īn ā pret c ē r m ē m un lenteniem

Kā ied arb ojas ķirbis?

Ķirbju sēklas iedarbojas urī­ nu dzenoši. Mūsdienās tās nozīmē gandrīz tikai urīn­ pūšļa un prostatas saslimša­

nas gadījumā. Galvenokārt tiek lietotas prostatas vēža pirmajā un otrajā stadijā, kac ir radušies urinēšanas trau­ cējumi. Iedarbības mehā-

Sēklas iedarbojas iekšķīgi Ķirbju sē k la s tiek s a m a l­ ta s vai s a k o š ļā t a s v e s e ­ las. Maltas s ē k la s - vienu līdz d iv as ē d a m k a r o t e s lieto, u z d z e ro t šķidrum u.


Ā r s t n ie c īb a s

Ka r t e

augi

25

Ķirbis Cucurbita pepo vētās sēklas ir bez smaržas un garšo kā mandeles. Pirms sakošļāšanas cietās miziņas ir jāatdala. .Mūsdienās medicīnā izman­ to arī ķirbja mīkstumu, kas ārstē gļotādas iekaisumu, veicina diurēzi, uzlabo zarnu darbību.

nisms zinātniski vēl nav pil­ nīgi izskaidrots. Pastāv pie­ ņēmums, ka dažām ķirbju sēklu sastāvdaļām ir aizsar­ gājoša iedarbība uz lipīdiem (taukvielām), vitamīniem, hormoniem un enzīmiem (olbaltumiem) un tās kavē to priekšlaicīgu noārdīšanu. Ķirbju sēklās ir eļļa (līdz 50%), C un B1 vitamīns, karotinoīdi, organiskās skā­ bes, olbaltumi.

Kādas iedarbīgās vielas satur augs?

Labi pret urinācijas tieksmi Arī kairināta urīnpūšļa (ne­ mitīga urinācijas tieksme sakarā ar urīnpūšļa sarukša-

Isos vārdos □ Citi nosaukumi: lielā o ga _l A ug šanas vietas: dār­ zos, no sala p a sa rg ā tā s platībās J īss apraksts: vienga­ dīgs a u g s ar stīgām līdz desm it metru garum ā, pieelēveru lapas, zeltaindzelteni ziedi, lieli augļi ogas J Iedarbīgās daļas: sēklas □ Blakusiedarbības: nav

Dabas dziedniecībā nozīmīgas ir ķirbju sēklas. Tās nav bīsta­ mas, un tām nav blakusiedar­ bību.

nu vai iekaisumu) gadījumā labi iedarbojas ķirbju sēklas. Tās ir dažādu uroloģisku preparātu un prostatas lī­ dzekļu sastāvā. Agrāk tautas medicīnā ķirbju sēklas bieži lietoja pret lenteņiem un cērmēm. Taču, izmantojot tikai kā prettārpu līdzekli, iedarbība nav droša.

Kādas auga daļas izmanto? Dabas dziedniecībā nozīmī­ gas ir tikai sēklas. Oktobrī tās izņem no gatavajiem augļiem, izklāj uz paliktņa un žāvē gaisā, kamēr tās vairs neizdala mitrumu. Žā­

M ā ja s

ā rsts

Ir daudz ķirbju veidu, taču medicīniski atzinumi ir vie­ nīgi par eļļas ķirbi. T ā sēklas satur steroīdus. T ie ir lipīdi, kas cilvēka ķermenī sastopa­ mi žultsskābē, dzimumhormonos un virsnieru garozas hormonos. Ķirbja sēklās ir atrasts E vitamīns un mikro­ elementi selēns, mangāns, varš un cinks. Pārējais, no kā sastāv sēklas, ir 35—40% tau­ kainas eļļas, apmēram 30% pektīnu (ogļhidrāti) un 2530% proteīnu (olbaltumi).

Nav blakusiedarbību Ķirbju sēklas nav bīsta­ m a s - nav zinām as n e ­ k ā d a s to blakusiedarbī­ bas. Arī sad erīb a ar ci­ tiem medikamentiem tām ir laba. Sēklas garšo līdzīgi m andelēm , tomēr tās nesatur zilskābi.


Ā

Ka r t f

r s t n ie c īb a s a u g i

26 »h m m m b h h w w —

■ ■ ■ ■ iiiiiiiiiiiiim«m»»mfimmi»ii««m— n— ii—

HmiHi—iminn—

G

rupa

14

—m mu

Lavanda Lavandula officinalis Kā atpazīt lava ndu? Lavanda ir daudzgadīgs, ziemcietīgs augs, kas pieder pie lūpziežu dzimtas, un tā augstums ir 110 15 līdz 60 centimetriem. Mazajiem, augšup vērstajiem zariņiem ir neskaitāmi atzari ar ma­ zām gaišzaļi iebalti vizuļo­ jošām lapām. Ziedošie dzi­ numi ir tikai no apakšpuses klāti ar lapām tin no jūlija līdz augustam veido nelielas ziedkopas, kas sastāv no sešiem līdz desmit ziliem ziediem. Visam augam ir patīkama smarža, bet īpaši smaržīgi ir ziedi. Kur atrod lavandu?

0

īstās lavandas (Lavandula angustifolid) dzimtene ir Vidus­ jūras rietumu rajona akme­ ņainie pakalni. T ā labi aug

LIETOŠANA □ Netīra ā d a □ Nervu d a r b īb a s tra u ­ cējumi _J V ēd e ra u z p ū š a n ā s □ P ret k o d ē m un lap ­ utīm □ P ret baktērijām , s ē n ī­ tē m un s p o r ā m

Tā kā lavandas intensīvā sm arža atb aid a laputis, dārznieki bieži s tā d a lavandu starp rožu krūmiem.

Dalmācijas un Grieķijas sau­ sajās, siltajās kalnu nogāzēs un sastopama līdz pat aug­ stajiem kalnu rajoniem. Viduseiropā lavanda ir ieau­ dzēta jau sen, bet vēl pirms dažiem gadiem tā bija sasto­ pama gandrīz vienīgi zem­ nieku dārzos. Mūsdienās šo krūmu stāda košumdārzos. Lielos daudzumos kā savva­ ļas daudzgadīgi augi lavan­ das krūmi aug lavandas kalnā starp Bingeni un Kroicnahu, tāpat arī pie Jēnas, Rudolfstadtes un Bad Blankenburgas Austrumvācijā. Kā ārstniecības augu Eiro­ pas dienvidos to sāka kulti­

M āj as

ā rsts

vēt kā lielo Alpu augu (La­

vandula latifolia). Kā ie d a r b o ja s lav a n d a ? Izžāvētus ziedus, ko izmanto tējas uzlējumiem, iesaka kā nomierinošu līdzekli neiro­ tiskas sirds darbības sūdzību un miega traucējumu gadī­ jumos. Bez tam lavandas zie­ du tēja veicina žults sekrēci­ ju, iedarbojas kā urīndzenošs līdzeklis un atvieglo stāvokli vēdera uzpūšanās gadījumos Kā piedevu vannai var iz­ mantot svaigus vai žāvētus ziedus, tom ēr relaksējošām


K arte

Ā r s t n ie c īb a s

augt

26

Lavanda Lavandula ojftcinalis vannām vairāk piemērota ir lavandas eļļa. Daži tās pilieni siltas vannas ūdenī nomieri­ na uzbudinātus nervus un kairina ādu, kas veicina asinsriti. Piņņu un citu ādas netīrumu gadījumā iesaka mazgāties remdenā ūdenī, kam pievienota lavandas eļļa. Ja istabā pamazām tvaicē la­ vandas eļļu (gaisa mitrinātā­ jos pie sildķermeņicm vai arī lēzenā traukā, zem kura deg svece), eļļas smarža iedarbo­ jas patīkami nomierinoši un noņem sasprindzinājumu, bez tam tā lieliski atbaida arī uzmācīgos kukaiņus Ja izkaltētos ziedus ieliek kokvilnas vai lina maisiņā un novieto apģērbu skapī, la-

Isi par lavandu A u g šanas vietas: s a u ­ sas, akm eņainas kalnu n o g ā z e s Dienvideiropā īss apraksts: ilggadīgs neliels krūms ar gaišiem stublājiem un lapām un maziem violetiem zie­ diem. Iedarbīgās a u g a daļas: ziedi un zaļie laksti. Blakusiedarbības: ļoti retos gadījum os stiprā sm arža var izraisīt gal­ v a ssā p e s.

UZMANĪBU! R e t o s g a d ī j u m o s la­ v a n d a var izraisīt n e v ē ­ lam u e fe k tu : jutīgi cil­ vēki m o m e n tā r e a ģ ē uz t ā s i n te n s īv o s m a r ž u viņiem r o d a s g a l v a s ­ sāpes.

vandas smarža atbaida ko­ des. Latvijas lielveikalos ir iespējams iegādāties maisi­ ņus ar žāvētiem lavandas ziediem. Ieliekot tos drēbju skapī, tic smaržo pietiekami ilgi, un smarža atbaida ko­ des, līdzīgi kā mūsu purva vaivariņi. Jau sen ir pierādīta lavandas pretmikrobu iedarbība pret baktērijām, sporām un sēnī­ tēm, taču šīs aktivitātes ziņā citas ēteriskās eļļas diemžēl pārspēj lavandas eļļu. Auga smarža atbaida laputis, tāpēc daudzi dārznieki labprāt stāda lavandu starp rozēm. Lavandas eļļu kā smaržvielu izmanto parfimērijā. Izsenis pazīstamais lavandas ūdens gan ir nedaudz izgājis no modes.

Kādas auga daļas tiek izmantotas? Lavandas eļļu iegūst ūdens tvaika destilācijas ceļā no svaigi grieztām ziedošām galotnēm un stublājiem.

M

ājas ā r s t s

Ziedus ievāc sausā laikā jūli­ jā un augustā, pirms tie ir pilnīgi atvērusies, bez lapu un kātu piejaukuma un žāvē atklātās telpās, sausā un sau­ lainā laikā.

Kādas iedarbīgās vielas satur augs? Kaltēti ziedi satur apmēram 12 % miecvielu un 3% ēte­ riskās eļļas. Ēteriskās eļļas galvenās sastāvdaļas ir linalilacetāts, geraniols un berneols. Sastāvā ir arī kumarīns - dabā bieži sastopama viela, kas izdala smaržīgu sveķu un terpentīna aromā­ tu. Lavandai ir izteikti pi­ kanta, nedaudz rūgtena smarža.

Dabiskā dezinfekcija 1881. g a d ā Roberts Kohs veica pētījumus par ēterisko eļļu iedarbī­ bu uz slimību izraisītā­ jiem mikrobiem. Viņš pierādīja, ka Sibīrijas m ēra sporas, kas savu aktivitāti var saglab āt pat 40 g a d u s un ir īpaši iz­ turīgas, terpentīneļļa spēj nogalināt piecās dienās. Vēlākie pētījumi parādīja, ka līdzīgas īpa­ šības piemīt arī lavan­ das, rozmarīna, kanēļa un eikaliptu eļļām.


Ā r s t n ie c īb a s

augi

Karti

G r u pa

27

14

Linsēklas Semen lini TTĪTiT^TiTj?

P ē c kā p a z īst lin us?

Lini ir mazi viengadīgi kul­ tūraugi. T o izcili smalkie stumbri izaug līdz 80 cm augsti. Tiem ir vairākas, pamīšus izkārtotas, smailas, lancetiskas formas lapas. Pašā vasaras plaukumā, t.i., jūlijā un augustā, katra stumbra galā atplaukst zieds ar piecām kauslapām. Linu ziedi parasti ir maigi zili, dažkārt arī balti. Pu­ tekšņlapas un auglenīca ir zilas. Nogatavošanās laikā veido­ jas apaļa pogaļa, kurā paslē­ pušās astoņas līdz desmit dziednieciskas sēklas. Šīs sēklas ir viegli atpazīstamas pēc to plakanās formas un brūnās, spīdīgās virsmas.

LIETOSANAS JOMAS □ Hronisks aizcietējums □ Kuņģa g ļotādas iekai­ su m s j Mutes un rīkles iekai­ sumi □ Kairinošs klepus □ Aknu pietūkums □ Furunkuls

Pie mums lini sastopami tikai kultivētajos laukos.

K u r a u g lini?

Sējas lini ir Priekšāzijas step­ ju augs. Ja pie mums brīvā dabā linus kaut kur ierauga, tie, visticamāk, ir izceļotāji no apsētā lauka. Sējas lini ir ļoti sens kultūraugs, un to audzē dažādās klimata joslās, arī Latvijā, īpaši Latgalē. Linu audzēšana, lai dzied­ nieciskiem nolūkiem iegūtu linsēklas, ir sekundāra. Gal­ venokārt linu šķiedras iz­ manto tekstilrūpniecībā, lai gan mūsdienās, kad ļoti daudz importē kokvilnu un attīstās mākslīgo šķiedru ra­ žošana, lini zaudējuši savu agrāko nozīmi. Lineļļu iz­ manto tehnikā un uzturā.

M

āj as ā r s t s

Isi par liniem j Citi nosaukumi: p a ­ rastie lini, sē jas lini. j A ug šanas vietas: lauki, iespējams, pārmežojušies. j īss apraksts: vien­ gadīgs a u g s ar 5080 cm augstu stum ­ bru. Pamīšus novieto­ ta s lancetiskas lapas. Debeszili vai balti ziedi (jūlijs/augusts). Apmēram asto ņ a s plakanas, spīdīgas sēklas, j Iedarbīgās daļas: sēklas un no tām iegūtā eļļa. j Blakusiedarbības: nav zināmas.


G rupa

K arte

14

27

Ā r s t n ie c īb a s

augi

Linsēklas Seineri lini Ka ie d a rb o ja s lin sē k la s? īpaši iecienītas linsēklas ir kā īpaši maigs, nekairinošs caurejas līdzeklis. Tās ir ļoti labi piemērotas, lai nodro­ šinātu regulām vēdera izeju. Šī īpašība linsēklām piemīt tāpēc, ka tās spēj uzbriest. Tādējādi palielinās zarnu satura tilpums un zarnas tiek izstieptas. Tas ierosina pa­ stiprinātu zarnu darbību. Paliekošu ārstniecisku iedar­ bību var sasniegt tikai tad, ja linsēklas regulāri lieto ilgāku laika periodu - vismaz vienu mēnesi. Izšķiroša nozīme ir

Bez bailēm no zilskābes! D audzkārt p r e s ē un lite­ ratūrā la sā m s, ka linsēk­ las ie s p ē ja m s ir bīsta­ m a s, jo s a tu r zilskābi. Un tā, kā zinām s, ir s p ē ­ cīg a inde. Šis a p g a lv o ­ ju m s patiesībai atbilst tikai daļēji. Proti, linsēk­ las sa tu r arī zilskābi, bet tik n iecīgā d a u d z u m ā , ka tā nevar būt b īsta m a cilvēkam. Tieši otrādi - š ā d ā s nie cīg ā s d e v ā s zilskābe var ie d arb o tie s pat s p ē ­ cinoši un uzm undrinoši.

arī apstāklim, ka, lietojot lin­ sēklas, tiek dzerts daudz šķi­ druma. 'Pikai tad šīs sēklas zarnās uzbriest un iedarbojas ārstnieciski efek-tīvi.

Citi lietojumi Vispirms minama linsēklu dziedinošā iedarbība kunga gļotādas iekaisuma gadīju­ mos. Linsēklu uzlējumus iesaka izmantot kakla skalošanai, ja ir mutes un rīkles iekaisums. Ja dzer remdenu linsēklu uzlējumu, tas ir iedarbīgs kairinoša klepus un aizsma­ kuma gadījumā. Linsēklu putriņas kompreses mazina sāpes un atmiekšķē furunkulu. Ja to uzliek kar­ stu, tā palīdz zobu sāpju un reimatisma gadījumā, kā arī labvēlīgi iedarbojas, ja cilvē­ kam ir urīnpūšļa un nieru slimības.

Kādas iedarbīgās vielas satur linsēklas? Linsēklās ir apmēram 6% gļotu, nepilni 40% lineļļas un 20% olbaltumu. Iedarbīgākā viela ir linamarīns - viela, kas radniecīga cukuram. Vēl linsēklās ir ogļhidrāti, karotinoīdi, or­ ganiskās skābes, fermenti.

M

ājas ā r s t s

Receptes □ Lai iegūtu iedarbīgu c a u r e ja s līdzekli, ēd rupji m a lta s vai s a ­ s p ie s ta s linsēklas no rīta un vakarā, katrā reizē vism az vienu ēda m ka roti. Lai s ē k la s būtu vieglāk un p atīk am āk norīt, tā s var sa m aisīt ar p ie nu vai āb o lu b ie z e ­ ni. Iedarbībai v a ja d z ē ­ tu pastiprināties, ja linsēklām pievieno m e d u vai augļu c u k u ­ ru. Svarīgi ir p ē c tam uzd z ert šķidrum u ūd en i vai tēju. □ Lai p a g a ta v o tu uzlēju­ mu. ņ e m divas tējka­ ro te s linsēklu ar k a u ­ dzi, kam uzlej puslitru ū d e n s un ļauj ievjlkties 20 m inūtes. Šķi­ d r u m u laiku p a lai­ kam a p m a is a . Tikai tad, kad grib to lietot, šķidrum u nolej un uzm anīgi pasilda. □ Lai p a g a ta v o tu linsēk­ lu putriņas kom presi, ņ e m pilnu sa u ju s a ­ sp ie stu linsēklu un iepilda m aisiņā, ko p ē c ta m uzsilda kar­ s tā ū d e n s p eld ē. Mai­ siņu, cik vien karstu var, uzliek uz s ā p o š ā s vietas un patur.


Ā

r s t n ie c īb a s a u g i

K arte

G rupa

28

14

Lupstājs Levisticum officinale P e c kā p azīst lupstāju?

Lupstājs ir daudzgadīgs ziemcietīgs augs, ar biezu, sazarotu sakneni. Pavasarī no saknes vispirms izaug lapu rozete, no kuras aug vienu līdz divus metrus garš stumbrs, kas pie augsnes virskārtas ir līdz četrus cen­ timetrus resns. Apakšējās lapas var būt ļoti lielas nav retums, ka to garums ir 70 cm un platums - 65 cm. Plūksnainās lapas ir vairāk­ kārtīgi dalītas, tā ka viena lapa izskatās kā vairākas mazas lapas. Neizskatīgie, dzeltenzaļie ziedi novietoti čemuros tievo zaru galos. Ja lupstāja lapu saberž starp pirkstiem, izplatās ļoti in­ tensīva smarža, kurā katrs atpazīst seleriju smaržu. Lupstājs zied jūlijā, augustā. Auglis ir 5-7 mm garš skaldauglis ar spārnainām ribām. Latvijā ārstniecības lupstāju audzē dārzos. Tas labi pār­

LIETOŠANAS JOMAS □ Tūskas □ D ažādas kuņģa kaites □ S a a u k stē ša n ā s

Lupstāji ir līdz diviem metriem augsti. Medicīnā izmanto tikai sak­ nes.

ziemo un vietām pāriet sav­ vaļā. Nedaudz savvaļā lup­ stājs sastopams Pļaviņu un Līgatnes apkārtnē.

kā tūkstoš gadu. Galvenie lupstāju sakņu piegādātāji ārstnieciskiem nolūkiem ir Polija, Vācija, Nīderlande un Balkānu valstis.

Kur aug lupstājs? Kā ied arb ojas lupstājs?

Domā, ka lupstāja dzimtene ir Irāna. Mūsdienās lupstājs aug mērenajās klimata zo­ nās - Eiropā, Āzijā un Zie­ meļamerikā. Lupstāju kā garšaugu kultivē daudzos dārzos. Šķietamie savvaļas augi patiesībā ir pārmežojušies kultūraugi. Lupstāju Eiropā kultivē jau vairāk ne­

M ājas ā r st s

Galvenā lupstājam ir urīndzenošā iedarbība. Tālab to bieži nozīmē tūskas gadīju­ mā. Urīndzenošo iedarbību izraisa ēteriskā eļļa, kuras efektivitāte ir pierādīta vai­ rākos eksperimentos ar dzīv­ niekiem. Cita sastāvā esoša viela iedarbojas kā krampjus


Ā r s t n ie c īb a s

augi

Lupstājs Levisticum officinale mazinošs līdzeklis. Tautas medicīnā lupstāju izmanto ari kuņģa kaišu ārstēšanai un kā atkrēpošanas līdzekli sa­ aukstēšanās gadījumos. Laikam nosaukuma dēļ (lup­ stāju dēvē ari par lībstoku no vācu Liebe ‘mīla’) to uz­ skata par dzimumtieksmi veicinošu līdzekli. Pierādīts tas nav, un ari nosaukums ir tikai neizdevies vāciskojums 110 latīniskā Levisticum. Bez lupstāja medicīniskās nozī­ mes to izmanto arī kā garš­ vielu, un tas kalpo par pama­ tu rūpnieciski gatavotajām zupas garšvielām (Maggi).

Isi par lupstāju □ Citi nosaukumi: lībstoki, d z e m d e s sakne, sk ābu kā­ postu sakne, ģikts kāts J A ug šanas vietas: dār­ zo s un krūmājos vi­ sur m ērenajā zonā ziemeļu puslodē J īss apraksts: līdz divi metri a u g sts d a u d z ­ g adīgs ziemcietīgs a u g s ar raksturīgu seleriju smaržu □ Iedarbīgās daļas: sa k n e s J Blakusiedarbības: ā d a s reakcijas

Lupstāja teja pret tūsku Ņem līdz divām tējkaro­ tēm kaltētu sakņu un tās pārlej ar ceturtdaļlitru vāroša ūdens. Pēc 10-15 minūtēm šķidru­ mu nokāš. Vairākkārt dienā ē d ien­ reižu starplaikos iedzert p a tasei svaigi p a g a ta ­ votas tējas.

Bez tam lupstājs ietilpst arī zāļu degvīna un rūgto degvī­ nu sastāvā.

Kuras auga daļas izmanto? Medicīnā izmanto tikai sak­ nes. Tās tiek iegūtas no di­ vus trīs gadus veciem au­ giem, pēc iespējas pāršķeltas un žāvētas līdz 40 grādu temperatūrā. Lapas izmanto galvenokārt kā garšvielu, bet arī citām auga daļām piemīt raksturīgais aromāts.

Kādas iedarbīgās vielas satur lupstājs? Ārstniecības lupstāja ķīmis­ kais sastāvs ir maz pētīts. Noskaidrots, ka svaigas sak­ nes satur 0 , 1- 1,5% ēteriskās eļļas, bet žāvētas saknes 0 ,6 2% ēteriskās eļļas. Saknēs ir arī ciete, miecvielas, kumari-

M

āj as ā r s t s

na un furokumarīna atvasi­ nājumi, sveķveida vielas u.c. Ēteriskā eļļa piedod augam īpašo smaržu, un tā ir auga sastāvdaļa, kam piemīt vis­ lielākā iedarbība. Citas sa­ stāvdaļas ir dažādas skābes, kas tom ēr ātri gaist, un ne­ liels daudzums kumarīna. Tās ir vielas, kas aizkavē asins sarecēšanu un asins trom bu veidošanos. Vēl ir konstatēta sastāvdaļa, kas iedarbojas pret baktērijām un sēnītēm, taču tās samrs ir pārāk niecīgs, lai izmantotu medicīniskiem nolūkiem.

UZMANĪBU! Lupstāju lietojot, n e ­ p i e c ie š a m s būt u z m a ­ nīgam. J ā a t c e r a s , ka to ne d rīk st lietot, ja cil­ v ē k s slimo ar nieru un urīnceļu iek a isu m a slimībām. Ēteriskā eļļa kairina i e k a is u š o s o r­ gānus. Ju tīg ie m cilvēkiem kumarīni var izraisīt f o to d e r m a to z e s - t ā s ir slim īga s izm aiņas ādā, kas rodas saules ie darbībā. J a lupstāju lieto s a ­ s k a ņ ā ar ā r s ta p r ie k š­ rakstiem, nav p a m a ta baidīties no ie s p ē ja ­ mā ā d a s vēža.


Ā r s t n ie c īb a s

augi

K a r te

G ru pa

35

14

Pienene Taraxacum officinale V -/

Kā pazīt p ie n e n e s ?

Katrs bērns zina spilgti dzel­ teno augu, kura zieds vēlāk pavasarī pārvēršas par bal­ tajām pieneņpūkām, ko ir tik patīkami nopūst un lidi­ nāt gaisā. Pienene ir asteru dzimtas daudzgadīgs lakstaugs ar nezarotu mietsakni. Izplatīta kā nezāle gandrīz vai visā pasaulē. Pienenes dzinumi ir tik spēcīgi, ka rei­ zumis pavasaros pat izlaužas cauri asfaltam pilsētas ielās. Cilvēkiem, kuri augstu vērtē īstu, tīru mauriņu, pienenes ir nerimtīgais cīņas iemesls, jo augs ar savu garo, konisko sakni stingri turas zemē un to ir grūti izraut. 3D

LIETOJUMS □ Šķidruma un sārņu izvadīšana no orga­ nisma □ Vispārēja organism a stiprināšana, galve­ nokārt pēc ilgstošas slim ošanas □ Žultspūšļa problēm as □ Profilaksei pret nieru un urīnpūšļa a k m e­ ņiem □ Nieru un urīnpūšļa akm eņu izvadīšana

Pienene ir sastopam a visā Eiropā. To var ļoti efektīvi izmantot, atūdeņojot organismu un izvadot no tā šlakvielas.

Kur ro d a m a s p ie n e n e s ?

Ārkārtīgi pieticīgais un pie­ lāgoties spējīgais augs sak­ ņojas gandrīz visur. Tāpēc nav brīnums, ka tas sasto­ pams visā Eiropā - no Lapzemes ziemeļos līdz pat Sicīlijai dienvidos. Mūsu platuma grādos bieži vien pļavas ir kā nosētas piene­ nēm. Piemērotākais laiks, kad ie­ vākt pieneņu lapas, ir aprīlis un maijs. Toties saknes ievāc rudenī. Drogas vairākas die­ nas vītina, tad žāvē.

M

ājas ā r s t s

Isi par pieneni □ S a sto p a m a galveno­ kārt pļavās □ īss apraksts: sp ēcīga mietsakne, izteikti ro­ b o tas lapas. Dzeltens kurvjziežu zieds, pēc tam veidojas pūkaina sēklziede J Izmantojamās daļas: sa k n e un laksti □ Blakusparādības: ja lieto saprātīgi, nav. Taču sula un lapas, kas ievāktas rudenī, var izraisīt nelabumu


Ā r s t n ie c īb a s

augi

Pienene Taraxacum officinale Kā p i e n e n e s palīdz cilvēkam ?

Francūži pieneni dēvē par

pissenlit, kas burtiskā tulko­ jumā nozīmē - slapināt gultā. Šis apzīmējums uz­ skatāms par pienenes galve­ no ārstniecisko uzdevumu veicināt urīna izdalīšanos. Vairāki medikamenti, kas paredzēti nieru un urīnpūš­ ļa akmeņu ārstēšanai, satur pienenes ekstraktu. Pienene ietilpst arī preparā­ tos, ar ko iespējams novērst dažādas gremošanas problē­ mas. Pienenes satur vitamīnus, rūgtvielas, karotinoīdus,

Pieneņu tēja Tēju, ko gatavo no pie­ n e n e s sak nēm un lapām

(Radix Taraxaci cum Herba), uzskata par a tū d e ­ ņojošu, sā rņu s izvadošu un organism u spēcinošu līdzekli. To pagatavo šādi: 1-2 tējkarotes pieneņu lapu pārlej ar krūzi ver­ d o š a ūdens, ļauj ievilk­ ties a p m ēram 15 minū­ tes. Dzer četras līdz s e š a s nedēļas pa vienai krūzei novilkuma no rīta un vakarā.

UZMANĪBU! Agrā p a v a s a r ī p i e n e ­ ne ir d e lik a te s e , t a č u vēlāk tā kļūst rūgta. P ienainā a u g a sula b ē r n ie m , k a s r o t a ļ ā ­ jas ar pieneņpūkām , v a r iz raisīt s p ē c ī g u ne la bu m u .

gļotvielas, miecvielas u.c. N o pienenēm gatavo tējas, ekstraktus un novārījumus. Lieto kā ēstgribas ierosinā­ tāju, žultsdzinēju un vieglu caurejas līdzekli. Ja šo augu lieto profilaksei, var aizkavēt žultsakmeņu veidošanos. T om ēr pozitīvs rezultāts ir tikai tad, ja pieneni lieto il­ gāku laiku - vismaz četras līdz sešas nedēļas.

vielmaiņu, tāpēc pēc šīs kū­ res cilvēks jūtas it kā no jau­ na piedzimis. Pieneni uzska­ ta arī par organismu stipri­ nošu un dzīvinošu līdzekli. Latvijā plaši pazīstams ir pieneņu sīrups, ko gatavo pieneņu ziedēšanas laikā, un pieneņu vīns.

Kuras auga daļas izmanto? Ārstnieciskos nolūkos iz­ manto visu augu, arī sakni. Starp citu, no grauzdētām pienenes saknēm gatavo tā saucamo pieneņu kafiju. Pavasarī ievāktās jaunās la­ piņas ir augstvērtīgs vitamī­ nu avots, no tām var pagata­ vot lieliskus salātus. Jaunās pieneņu lapas salasa un m ēr­ cē aukstā ūdenī, lai izzūd rūgtums. Pēc tam sagriež, jauc kopā ar kresēm, loci­ ņiem un skābenēm - tā iegūst aromātiskus salātus.

Pieneņu kūre Kopš seniem laikiem ir pa­ zīstama pavasara kūre, kurā izmanto pieneņu lapas vai sulu. Tas ir mērķtiecīgs pa­ sākums. Proti, augs bagātīgi satur vitamīnus, galvenokārt C vitamīnu, kas, iedarbojo­ ties uz aknām un žulti, or­ ganismu pamatīgi attīra no sārņiem. Auga sastāvā ietilpstošo ak­ tīvo vielu kopums veicina

M ājas ā r s t s

Kādas aktīvās vielas ir pienenēs? Pieneņu d ro g ā s ir vitamīni, rūgtinātāji, saponīni, karotinoīdi, triterpēnsavienojumi, insulīns, gļotvielas un miecvielas, kā arī dažādi minerāli.

pt


Ā r s t n ie c īb a s

augi

Karte

G r u pa

42

14

Cassia angustifolia P e c kā pazīst s e n n u ?

Krūmi izaug m etru līdz pat divus metrus augsti. Gaiši za|ās, lancetformas lapas iz­ vietotas uz īsiem kātiem. Tās mēdz būt divus līdz se­ šus centimetrus garas un apmēram centimetru platas. N o dzeltenajiem ziediem, kas izkārtoti čemuros, at­ tīstās nieres formas augļi. Pāksts ir brūngani zaļa, plā­ na, plūksnaina, un caur to var redzēt piecas līdz septi­ ņas sēklas.

Kur aug s e n n a ?

t

Senna, ko Latvijā pazīst arī ar nosaukumu kasija, aug subtropu reģionos. Cassia angustifolia dzimtene ir Arābija, mūsdienās tā galveno­ kārt tiek kultivēta Indijā, ari Pakistānā. Tās radiniece Cassia senna kā mājās jūtas

LIETOŠANA □ Vēdera aizcietējuma gadījumā □ Pirms un p ēc vēdera operācijām □ Hemoroīdi □ Anālās fistulas

Senna pieder pie visbiežāk lietotajiem augu izcelsmes caurejas līdzekļiem.

Ziemeļāfrikā un Ziemeļaus­ trum u Āfrikā, to kultivē N ī­ las ielejā. Vairums pie mums dabūjamo sennas preparātu nāk no Indijas un Sudānas. Drogu ieved Eiropā caur Aleksandriju, tāpēc to sauc arī par Aleksandrijas lapu vai Ēģiptes sennu.

Ka ied arb ojas s e n n a ?

Senna ir pieskaitāma pie vis­ biežāk lietojamiem caurejas līdzekļiem. T o izmanto akū-

M ā jas .ā r st s

Sennas tēja iedarbojas iekšķīgi Pustējkaroti vai vienu tējkaroti s e n n a s lapu vai augļu pārlej ar 150 ml karsta (ne vāroša!) ū d e n s un p ēc apm ēram desmit minūtēm izkāš caur tējas sietiņu. Dzer vakaros vai no rītiem. Sennu var lietot arī ar aukstu ūdeni. Tad uzlē­ jum am jāievelkas vis­ maz trīs stundas.


G rupa

Karte

14

42

Ā r s t n ie c īb a s a u g i

Senna Cassia angiistifolia tu aizcietējumu gadījumos un tad, ja ir nepieciešama mīksta vēdera izeja, tātad hemoroīdu gadījumā, kā arī pēc operatīvas iejaukšanās taisnās zarnas vai anālā ap­ vidū, pirms un pēc operāci­ jām vēdera dobumā.

dzeklim. Šī viela no zarnas iekšpuses atdala elektrolītus un ūdeni, tāpēc palielinās zarnu saturs. Piebriedušā zarnu satura spiediens iero­ sina zarnu kustības un veici­ na vēdera izeju.

Sennas vielas savu iedarbību organismā sāk, nonākot sa­ skarē ar zarnu baktērijām. Šī reakcija sākas 10-12 stundas pēc preparāta ieņemšanas. Senna ir maigs caurejas lī­ dzeklis, tā ir arī daudzu gata­ vu zāļlīdzekļu sastāvā. Bez tam vēdera izeju veicinošā aktīvā viela ir daudzu attī­ rīšanās, asins attīrīšanas un novājēšanas tēju sastāvdaļa.

īsos vārdos

UZMANĪBU! S e n n u , tā p a t kā d a u ­ d z u s c a u r e ja s līdzek­ ļus, ne d rīk st lietot g r ū tn ie c īb a s laikā. Sī a u g a i e sp a id ā ie­ spējam s spontānais a b o r t s vai priekšla icī­ g a s d z e m d īb a s . Arī m ām iņ ām , k a s zīda bērnu , nev a ja d z ē tu lietot s e n n u , - jau niecīga d e v a s e n n a s , k a s u z ņ e m ta ar m ā te s pienu, uz zīdaini ie­ d a r b o ja s kā c a u r e ja s līdzeklis.

J Citi nosaukumi: kasija (šaurlapu, smaillapu), Aleksandrijas lapa □ A ug šanas vietas: Arābija, Āfrika, Indija

Lapas un čemurainos augļus kaltē medicīniskiem nolūkiem.

K ādas auga daļas izm a n to ? Medicīniskiem nolūkiem iz­ manto kaltētas lapas un kal­ tētus augļus. Abos gadīju­ mos iedarbīgās vielas ir ap­ tuveni līdzīgā daudzumā. Bērniem vajadzētu dot aug­ ļus, jo tie ir maigāki nekā lapas. K ādas ie d a rb īg ā s vielas s a tu r augs? Būtiskās vielas ir gļotas, glikozīdi un flavonoīdi. Vēde­ ra izeju veicinošo iedarbību galvenokārt saista ar sennozīdiem, kas zarnās noārdās līdz patiesajam caurejas lī­

M

ājas ā r s t s

□ īss apraksts: krūms ar gaiši zaļām, smailām lapām, dzelteniem ziediem un nieres for­ m as augļiem. J Blakusiedarbība: s e n n a var izsaukt sp on tāno abortu vai priekšlaicīgas d z e m ­ dības. Tāpat kā citus caurejas līdzekļus arī to vajadzētu lietot ti­ kai īslaicīgi. Biežas un ilgstošas lietošanas gadījumā organism s var zaudēt par daudz ū d e n s un sāļus, it s e ­ višķi kāliju. Urīnā p a ­ rād ās asinis un olbal­ tumi, var tikt bojāti zarnu nervi. J a s e n ­ nu lieto sa s k a ņ ā ar priekšrakstiem, urīna iekrāso šanās sarkanā krāsā nav uzskatām a par kaitīgu.


Ā r s t n ie c īb a s

augi

K arte

G rupa

43

14

Strutene Chelidonium majus P ē c kā p azīst struteni?

Atkarībā no augšanas vietas daudzgadīgais magoņu dzimtas lakstaugs mēdz būt 30 līdz 100 centimetru augsts. Kāts ir sazarots, klāts ar matiņiem. Arī lapas ir ma­ totas, izvietotas pamīšus, zil­ ganzaļas, apakšējās ar pagani kātu. Strutene zied no marta līdz pat novembrim, galvenais ziedēšanas laiks ir maijā un jūnijā. Ziedi ir koši dzelteni un veido ķekariem līdzīgus ziedu čemurus. N o zieda attīstās gara pākstveida pogaļa ar sēklām, ku­ rām izveidojies balts karek­ lis. Visās auga daļās atrodas dzeltenoranža pienaina sula ar asu garšu. T ā ir kodīga ādai un gļotādām. Augs ir indīgs un kalpo kā labs in­ sekticīds.

Strutenes aug lielākoties pie mūriem, ceļmalās un žogmalās.

Kur aug strutene?

LIETOŠANAS JOMAS □ Kuņģa, žults un zarnu kaites □ Kārpas □ Ā das slimības □ Astma

Strutenes patiesā dzimtene ir Eiropa, Vidusāzija un Ziemeļāzija; Ziemeļamerikā tā tika ievesta. Strutenes aug pie mūriem, ceļmalās un žogmalās. Iemesls - skudras bieži aiznes struteņu sēklas uz turieni. Strutene aug

M ājas

ārsts

gandrīz visā Latvijā, bet lie­ las audzes neveido. T ā atro­ dama ēnainās, gružainās sēt­ malēs, dārzos, krūmos, me­ žos kā nezāle.

Kā ied arb ojas strutene?

Strutene nomierina, ta no­ ņem saspringumu bronhiem


G rupa

K arte

14

43

Ā r s t n ie c īb a s a u g i

Strutene Chelidonium majus augstāka iedarbīgo vielu koncentrācija nekā pārējām auga daļām. Auga virszemes daļas ievāc ziedēšanas laikā (maijā-septembrī). Lieto svaigu vai žāvē siltumā (50— 60 °C temperatūrā). Drogu var uzglabāt pat trīs gadus.

zarnām un žultspūslim. Bez tam tā ierosina žults darbī­ bu. Strutene vāji iedarbojas uz sirdi, kas izraisa nelielu asinsspiediena paaugstinā­ šanos. Strutenes ir dažādu žults un aknu tēju sastāvā, bieži vien tikai ļoti niecīgā daudzumā. Daudzi kombinētie prepa­ rāti satur pulverveida drogu. Strutene nopērkama arī tīrā veidā - pilienu vai kapsulu formā vienā preparātā, kas

īsi par struteni □ Citi nosaukumi: asinspuķe, kārpu zāles, ugunszāle, sievu z ā ­ les, vanduļi. _J A ug šanas vietas: ceļ­ malas, mūru pakājes, atkritumu izgāztuves. J īss apraksts: d a u d z ­ gadīgs, apm ēram 60 cm a u g sts a u g s ar matainu kātu un m a­ tainām lielām zilgan­ zaļām lapām. Dzelte­ nie ziedi aug ķekarveidīgi. Visas a u g a daļas satur oranždzel­ tenu pienainu sulu. J Iedarbīgās daļas: lak­ sti un saknes. □ Blakusiedarbības: uz­ manīgi dozējot, nekā­ das.

Kādas iedarbīgās vielas satur augs?

Augu dziedniecībā izmanto visas virszemes daļas; homeo­ pātisko drogu iegūst no sak­ nes.

paredzēts žults kaišu ārstē­ šanai. Svaigu struteņu pien­ sulu var pilināt uz kārpām bieži vien tās pēc kāda laika pazūd. T om ēr ne visiem cil­ vēkiem tās palīdz. Izmēģi­ nājuma veidā daudzu ādas slimību gadījumā ādu ierīvē ar struteņu uzlējumu, arī zvīņēdes gadījumā. Jauna un vēl nepietiekami izpētīta ir astmas lēkmju ārstēšana ar strutenēm.

Kādas auga daļas izmanto? Dziedniecībā izmanto kātu, lapu kātiņus un lapas. H o­ meopātisko tinktūru iegūst no saknēm, kam konstatēta

M

ājas ā r s t s

Strutenēs ir konstatēti ap­ mēram 20 dažādi alkaloīdi, galvenās iedarbīgās vielas ir tuvas opija alkaloīdiem un atrodas piensulā. Alkaloīdi iedarbojas kā šūnu indes. Tāpēc nekad nedrīkst koš­ ļāt strutenes lapas un kātus. Strutene satur ari saponīnus, nedaudz ēteriskās eļjas, karotinoīdus, sirds līdzekli un fermentus.

Struteņu tēja Krampjveidīgu kuņģa, zarnu un žults kaišu gadījumā ieteicams lie tot struteņu tēju. To g a ­ tavo šādi: pusi līdz ve­ selu tējkaroti sagrieztu struteņu aplej ar tasi ver­ d o š a ūdens; p ēc desmit minūtēm nokāš. Dienā dzer divas trīs tases. J a tēju atdzesē, to var lietot arī ārīgi - ar to var ierī­ vēties ā d a s slimību g a ­ dījumos.


ĀRSTNIECĪBAS AUGI

K arte

G rupa

46

14

Vilkābele Crataegus oxyacantha

Mūsdienās lieto vilkābeles lapas un ziedus, retāk - mežrozītēm līdzīgos augļus

LIETOJUMS □ Sirds novājināšanās g a ­ d o s veciem cilvēkiem □ Sirdsdarbības stimula­ tors, ja ir paaugstināts asinsspiediens □ Sirds vājums p ēc pār­ ciesta stresa un infekci­ jas slimībām □ Sirdsdarbības traucē­ jumi □ Atveseļošanās periodā p ē c infarkta □ Urīndzenoša, krampjus n o ņ e m o ša iedarbība □ Stenokardija □ Neirozes

Kā var pazīt v ilk ā b eles ?

Vilkābeles ir apmēram divus metrus augsti rožu dzimtas koki vai krūmi, taču var iz­ augt arī par astoņus metrus augstu koku. Baltajiem vai zilgani sārta­ jiem ziediņiem, kas zied maijā un jūnijā, ir spēcīgs, bet tajā pašā laikā ļoti ne­ patīkams aromāts. Vilkābeles apaļie, sarkan­ brūnie augļi jeb tā sauca­ mās miltogas garšo mazliet saldeni un grūtos laikos daudzkārt lietotas arī uzturā.

īsi par vilkābeli □ Citi nosaukumi: dzīvžo­ gu vilkābele, ērkšķainā vilkābele. J A u gšan as vietas: pārsva­ rā - skraji meži. □ īss apraksts: ērkšķains krūms vai neliels koks ar sīkrobainām lapām un baltiem vai rožainiem ziediem ar nepatīkamu aromātu. Mazi, sarkani auglīši. □ Izmantojamās daļas: lapas un ziedi. U Blakusparādības: nav zināmas.


Ā r s t n ie c īb a s

augi

Vilkābele Crataegus oxyacantha Kur atro d am as v ilk ā b eles?

Šis rožu dzimtas augs lab­ prāt aug skrajos mežos, īpa­ ši tādos, kur pārsvarā ir la­ pu koki vai priedes. Savvaļā retumis aug krūmājos, upju krastos, vietām audzē kā krāšņumaugu. Populāri ir vilkābeļu dzīvžogi, taču lie­ lākoties tic vairs nav medicī­ nā izmantojamās dzeloņai­ nās vilkābeles (Crataegus oxacantha), bet gan radniecī­ gas sugas vilkābeles, kas ie­ vestas no Ziemeļamerikas. Kāda ir vilk āb eles iedarbība?

©

Vilkābeļu lapu novārījums venozajos sirds asinsvados veicina asinsriti un spēcina sirds muskuli. Kaut arī vilkā-

UZMANIBU! Sirdsdarbības traucēju­ mi jāizmeklē ārstam. J a jūs jau lietojat sirds­ zāles, pirms sākt lietot vilkābeli, konsultējieties ar savu ģim en es ārstu. Pretējā gadījum ā var rasties nevēlam as blakusparādības.

bele satur vielas, kas ietekmē sirdsdarbību, tai nav toksis­ kas iedarbības. Ar to tā at­ šķiras no uzpirkstītes, ko arī izmanto kā dabas līdzekli sirds slimību ārstēšanā. Ārstniecības nolūkos ievāc vilkābeles ziedus to ziedēša­ nas sākumā un nogatavoju­ šos augļus. Vilkābele nav medikaments, kas, tā teikt, izārstē vienas nakts laikā, bet gan dabas dziedniecības līdzeklis, ar kuru jūtamu efektu var pa­ nākt tikai, to lietojot ilgstoši un regulāri. Galvenokārt ār­ stē sirds mazspēju gados ve­ cākiem cilvēkiem, kad sirds ir novājināta, jo atslābuši sirds muskuļi un pasliktinā­ jusies asinsrite venozajos asinsvados. Vilkābeles tinktūru ietei­ cams lietot arī jaunākiem cilvēkiem, kuru sirds pakļau­ ta stresa un slimību radītai slodzei. Vilkābele tieši neietekmē paaugstinātu asinsspiedienu, tomēr tās radītā sirdsdarbī­ bas uzlabošanās var normali­ zēt arī asinsspiedienu. Vilkābeli efektīvi izmanto pēcinfarkta periodā.

Kādas auga daļas izmanto? Galvenokārt lieto vilkābeles ziedus vai lapas. Atšķirībā no agrākiem laikiem, mūsu die­

M

ā jas ā r s t s

nās vilkābeles augļus izman­ to ļoti reti, taču tie ietilpst daudzu gatavo šķidro eks­ traktu un tinktūru sastāvā.

Kādas aktīvās vielas ie­ tilpst vilkābelē? N o daudzajām auga sastāvā ietilpstošajām aktīvajām vie­ lām īpaši jāmin divas grupas: pirmkārt, flavonoīdi (hiperozīds un rutīns), otrkārt, vairāki oligomērie procianidīni. Drogas satur arī triterpēnskābi, holīnu, miecvie­ las u.c.

Kā lietot vilkābeli? Visvienkāršāk, pro­ tams, ir izmantot kādu no daudzajiem gatava­ jiem preparātiem. Ta­ ču, ja priekšroka tiek d ota tīram vilkābeles izvilkumam, var izvēlē­ ties starp ekstraktu un tinktūru. Aptiekā var iegādāties drogu un no tās pagatavot tēju: 2 tējkarotes vilkābeļu jāpārlej ar krūzīti vāro­ š a ū d e n s un jāļauj 20 minūtes ievilkties. No rīta un vakarā dzer p a vienai krūzītei, vis­ labāk - ar medu, jo vilkābeles tēja ir bez­ garšīga.


Ā r s t n ie c īb a s

augi

Karte

G r u pa

50

14

\s

Zibulītis, ārstniecības Euphrasia officinalis P e c kā pazīst žibulīti?

Ārstnieciskais žihulītis ir 5 līdz 50 cm augsts, vien­ gadīgs cūknātru dzimtas lakstaugs. Tam ir taisns, vidusdaļā un augšdaļā sa­ zarots stumbrs, kas ir klāts ar mīkstu apmatojumu. Pie stumbra pretēji ir novieto­ tas lielrobainas, olveida la­ pas. Zibulītis zied no jūnija līdz oktobrim. Baltie vai zilganie ziedi atrodas lapu padusēs zaru galos. Tiem ir viens la­ bi saskatāms dzeltens plan­ kums uz trīslapīgās apakšlū­ pas. Tieši auga izskats ir tā grieķiskā nosaukuma pamatā - Fuphrasia ‘priecīgs prāts’ vai ‘labsajūta’. T ā auglis ir pogaļa.

LIETOŠANA □ Konjunktivīts □ Plakstiņu malu iekai­ su m s □ Asarojošas, noguru­ š a s acis un ded zin ā­ š a n a acīs □ Sāpju m azināšanai acu savainojumu g a ­ dījumā □ Miežgrauds □ Kuņģa kaites

Kur aug žibulītis?

Zibulītis ir sastopams gan­ drīz visur Eiropā. Tas aug saulainās nogāzēs, gaišās ceļmalās un pļavās kalnainos apvidos. Visbiežāk tas sasto­ pams Vācijas dienvidos. Zi­ bulītis ir pusparazīts, jo tam pašam piemīt hlorofils, bet ar savām sūcējsaknēm tas sazarojas arī ar blakus augu saknēm, lai no tām atvilktu barības vielas. Ārstniecības žibulītis bieži sastopams arī Latvijas pļavās, norās, tīru­ mu malās, mežmalās, bet lie­ las audzes tas neveido.

/sos vārdos J Cits nosaukum s: acu mierinājums j A ug šanas vietas: sausi un gaiši meži, pļavas un ceļm alas visā Eiropā līdz 3000 metru augstum am □ īss apraksts: vien­ gadīgs, līdz 50 cm au g sts augs. P u sp a ­ razīts. Olveida lapas. Balti līdz violeti ziedi j Iedarbīgās daļas: a u g a virszemes daļa □ Blakusiedarbības: nav zinām as


G rupa

K artf.

14

50

Ā r s t n ie c īb a s a u g i

Žibulītis, arstniecibas Euphrasia officinalis

UZMANĪBU! J a m ie ž g r a u d s izvei­ do jies a c s i e k š p u s ē (tā s a u k ta is k ru sa sg r a u d s ), nedrīk st p a ­ ļa uties tikai uz ā r s t ē ­ š a n u ar žibulīti. Tā kā p a s tā v draudi, ka iekai­ s u m s var pāriet uz a c s d o b u m u un p ieņ e m t bīsta m u formu, vaja­ dzētu tūlīt d o tie s pie a c u ā rsta . Š ā d o s g a ­ d īju m o s la bāk palīdz nevis ta u ta s, bet tr a ­ dicionālā medicīna.

Kā ied arb ojas žibulītis?

v-

Auga nosaukums vācu valo­ dā - augentrost - nerada ne­ kādas šaubas par galveno tā lietošanas jomu tautas dzied­ niecībā (augentrost - ‘acu mierinājums’). Ar žibulīša tējas kompresēm (sk. recep­ ti) labus rezultātus panāk akūtu un subakūtu acu iekai­ sumu gadījumā, īpaši, ja ir konjunktīvas un plakstiņu malu iekaisums. Apbrīnoja­ mi ātri zūd apsārtumi, pietūkumi un redzes traucējumi. Vienlaikus ar kompresēm panākumus sološa ir arī iek­ šķīga lietošana - tēja vai ho­ meopātiska pirtntinktūra. Ja

asaro acis, žibulītis, ja cilvēks vienlaikus izvairās no gais­ mas, iedarbojas sāpes mazi­ noši un dziedinoši. Žibulīša un kumelīšu maisījums (vie­ nādās daļās) karstas kompre­ ses veidā ieteicams, ja izvei­ dojies miežgrauds. N e vienmēr žibulītis tik iz­ teikti tika uzskatīts par lī­ dzekli acu ārstēšanai. 16. gadsimta ārstniecības augu grāmatās žibulītis aprakstīts kā zāles pret dzelteno kaiti. 19. gadsimtā to ieteica pret saindēšanos. Savukārt slave­ nais ārstniecības augu spe­ ciālists garīdznieks Kneips uzsvēra, ka žibulītis spēcina kuņģa darbību. Pie mums, Latvijā, žibulīša lakstus izmanto tautas me­ dicīnā un homeopātijā. G re­ mošanas traucējumu novēr­ šanai, bronhīta, kuņģa katara ārstēšanai, pret paaugstinātu skābes saturu kuņģa sulā lieto drogas uzlējumu.

Kādas auga daļas izmanto? Ziedēšanas laikā (galveno­ kārt vasaras beigās) tiek ie­ vāktas visas auga virszemes daļas un pušķos pakārtas siltā, ēnainā vietā žāvēšanai. Ir svarīgi, lai izžāvētie augi tiktu uzglabāti labi noslē­ dzamā traukā - ja kļūst mit­

M

ā jas ā r s t s

ri, tie ļoti ātri zaudē savu iedarbīgumu.

Kādas iedarbīgās vielas satur žibulītis? Augs ir pētīts samērā maz. Ir zināmas tikai dažas tā sastāv­ daļas (miecvielas un rūgtvielas, ēteriskās eļļas, aukubīns un aromātiskas, sveķveidīgas vielas), taču nav zināms, kuras nosaka iedarbīgumu.

Žibulīša tēja iedarbojas iekšķī­ gi un ārīgi Acu slimību gadījumos iesaka pagatavot ži­ bulīša tēju, ko vienlai­ kus lieto ārīgi kā kom ­ presi un iekšķīgi kā d z ē ­ rienu. Šīs tējas p ag atav o šan a ir pavisam vienkārša: J Smalki sagriež izžāvē­ to žibulīti. □ Trīs tējkarotes drogas ieliek puslitrā auksta ūdens. J Uzkarsē līdz vārīšanās temperatūrai un tūdaļ noņem no uguns. Ļaut divas minūtes ievilkties. □ Pusi tējas ar dažiem sāls graudiņiem tajā izmanto kompresei, otru pusi - dzer, var saldināt ar medu.


P r o f il a k s e • U z t u r s • V i d e

Mūsdienu cilvēka dzīves apstākļi


G rupa 15

P r o f il a k s e • U z t u r s • V i d e M ūsdienu cilvēka dzīves apstākļi P ro filak se Bērna kopšana I: zīdainis Bērna kopšana II: mazbērns Bērna kopšana III: skolas vecuma bērns Kosmētika un ķermeņa kopšana I Kosmētika un ķermeņa kopšana II Kosmētika un ķermeņa kopšana III M editācija I Meditācija 11 Pareizs uzturs grūtniecības laikā Sports un vingrošana 1 Sports un vingrošana 11 Sports un vingrošana 111 T e lp u klimats 1 T elpu klimats TJ T elpu klimats TTT U ztu rs skolā Veselīgs apģērbs 1 Veselīgs apģērbs 11 Veselīgs azaids Veselīgs miegs

U z tu rs Alerģija pret fosfātiem Alerģija pret pārtikas produktiem Alkoholiskie dzērieni Alus Atrās uzkodas Augļi un dārzeņi 1

1

Augļi un dārzeņi 11

27

Baudvielas

28

C u kurs

29

D esas Dzeramā ūdens kvalitāte Dziļi sasaldēta pārtika

30 31 32

2 3

N epieciešamā enerģija N itrāti

56 57

O gļhidrāti Olas Olbaltumi (proteīni)

58 59 60

Pākšaugi Parazīti pārtikas produktos Pareizi apstrādāti pārtikas 33 produkti 1 5 V Enzīrni 34 Pareizi apstrādāti pārtikas Ēšanas paradumi produkti II 6 \J 35 * Pārtikas atliekas G aļa 36 Pārtikas enerģija (džouli un 7 s/ Garšvielas un zaļumi kalorijas) 37 8 Gatavie produkti 38 Pārtikas piedevas 1 Graudaugi 39 Pārtikas piedevas 11 Grilēšana Pārtikas piedevas 111 9 Pārtikas produktu iesaiņoju­ 40 H olesterīns ma materiāli 10 Pārtikas tirdzniecības 11 K ifija un tēja 41 Kartupeļi 42 kategorijas I 12 Pārtikas tirdzniecības Ko norāda produktu derīguma kategorijas II 13 termiņš? 43 14 U Konservi 44 Pelējuma sēnītes 15 p lī vērtība Piens un piena produkti I Ķīmiska pārtikas produktu Piens un piena produkti II 16 uzglabāšanas nodrošināšana 45 Pilnvērtīgs uzturs Lopkopība 46 Putni 17 18 19 M aize 47 » Radioaktivitāte pārtikā 48 V Rieksti un mandeles Mātes piens 20 Medījumi 49 V Risi Mīklas izstrādājumi 50 Rupja maluma graudaugu 51 produkti Mikroviļņi 52 Minerālūdens Saldinātāji 21 Minerālvielas un mikro­ 53 Sāls elementi 1 22 Sēnes Minerālvielas un mikro­ 23 elementi II 54 y Sportistu diēta 1 Subprodukti 2 4 'J Minerālvielas un mikro­ 55 Sulas un augļu sulu dzērieni 25 \ elementi ITT 26 4

61 62 63 64 \ J 65 66

V

67 68

69 70 71 V / 72 73 74 75 76 77 78 79V 80 V 81 82 83 84 85 86

87 88

/


Šķiedrvielas (balastvielas) Šokolāde un saldumi T a u k i un eļļa Taukskābes Trauki Vājēšanas kursi Veģetārais uzturs I Veģetārais uzturs IT Vīns Vitamīni 1 Vitamīni 11 Vitamīni 111 Zivis un jūras veltes

89 Celtniecība un veselība II: 90 L' būvmateriāli Celtniecība un veselība III: 9 1 1/ iekštelpu apdares materiāli 92 V/ D abisks dārzs bez ķīmijas I 93 Dabisks dārzs bez ķīmijas II 94 Ekoloģija 95 Elektriskais smogs 96 97 98 V Fungicīdi 99 V G aisa piesārņojums Gaisma 1 0iy Guļamistaba un gulta 100 \/

113

Mēness fāzes un psihe Mēslojums

136 ^ 137

114

N epiesārņota augsne

138

115 116

O zo n a slānis

139; ■

P a ra z īti

117 118

Pārmērīgs kairinājums Pesticīdi

140 141 142

119

Radioaktivitāte apkārtējā vidē

143

Saules plankumi Sintētiskās vielas Skābais lietus Smogs

144 145 146 j 147

12a 121V 122

H erbicīdi

123

Indīgie augi I: dārzā Indīgie augi II: brīvā dabā īpaši atkritumi

T ekstilijas I: dabiskās šķiedras Tekstilijas II: sintētiskās šķiedras 127(. Troksnis 128 129 Ū d en s - dzīvības elements 130 Ultravioletais starojums Uztura ķēde 131^ Z em es starojums un ūdens 132 āderes

V id e Alerģija pret mājas putekļiem un niķeli Alerģija pret mājdzīvniekiem Apkārtējās vides indes T Apkārtējās vides indes II Apkārtējās vides indes III Apkure Atkritumi Atomenerģija Automobiļu izplūdes gāzes un katalizatori Biotopi C eltniecība un veselība I: būvlaukums

102

103 104 K a itē k ļi mājā 105 Klimats un veselība 106 Koka aizsardzības līdzekļi 107 /K oks 108 1091/ Mājdzīvnieki Mājsaimni ecība, izmantojot 110 maz ķīmijas I Mājsaimniecība, izmantojot 111 maz ķīmijas II Mājsaimniecība, izmantojot maz ķīmijas TTĪ 112 V Mājsaimniecības atkritumi

124 125 126

133 134 135

148 J 149 150 151 152</ 153

154


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

Profilakse

Karte

G rupa

5

15

Kosmētika un ķermeņa kopšana II Dekoratīvā k osm ētik a

Nav iespējams novilkt stin­ gru robežu starp ķermeņa kopšanu, kas nepieciešama ikdienā, un greznu kosmē­ tiku. Ari ķermeni kopjot ar ūdeni, ziepēm vai dušas že­ leju un regulāri ieziežot seju un ķermeni ar krēmu, pa­ nāk, ka āda izskatās svaigā­ ka un jaunāka. T aču modernie kosmētikas līdzekļi, kurus izmanto, lai veidotu sevi pievilcīgāku un skaistāku, parasti satur arī ādas kopšanas piedevas. Par dekoratīvo kosmētiku runā, ja kosmētikas līdzekļi tiek lietoti, lai izceltu sejā intere­ santāko un pievilcīgāko. Tos lieto arī, lai apslēptu vai pa­ darītu mazāk redzamus sejas, ādas, matu, nagu defektus.

Adas ārsti neiebilst Ādas ārsti neiebilst pret dekoratīvās kosmētikas lietošanu. Šie produkti ir izturējuši visaptverošus testu s un kvalitātes kon­ troles un ir labi p a n e s a ­ mi. Tomēr var gadīties, ka ā d a reaģ ē jutīgi. Tad jāizmēģina kāds cits kosmētikas līdzeklis.

Grims padara cilvēku ne tikai skaistāku un pievilcīgāku, bet arī pasargā no kaitīgiem apkārtējās vides apstākļiem, piemēram, ķimikālijām.

Izcils grim s

Viedojot grimu, labi jāpazīst savas sejas īpatnības un ne­ pilnības. Noteikti vajadzētu ieziest seju ar bezkrāsainu dienas krēmu. Vai pēc tam lieto ari dekoratīvos kosmē­ tikas līdzekļus, ir gaumes jautājums. Taču grims papil­ dus aizsargā no apkārtējās vides iedarbības - saules ul­ travioletajiem stariem, vēja, aukstuma un netīrumiem. Pirms grima uzlikšanas seja ir jānotīra un ieteicams uz­ klāt ādas tipam un gadalai­

M

ājas ā r s t s

kam atbilstošu dienas krē­ mu, jo bieži vien dekoratīvās kosmētikas līdzekļi ir emul­ sijas, kas bagātas ar ūdeni ur satur maz tauku. Tās sausē ādu. Beigās drīkst uzklāt sauso pūderi, bet arī pūderis atkarībā no sastāva sausē ādu, tādēļ vienmēr jāievēro, lai grima pamats būtu atbil­ stošs ādas tipam. Senāk pūderis aizsprostoja poras un tādējādi bieži radīji uz sejas pūtītes un pinnes, mūsdienās kosmētikas ražo­ tāji ar šo problēmu ir tikuši galā. Kādreiz pūdera galven sastāvdaļa bija rīsu ciete, kas


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

K arte

Profilakse

Kosmētika un ķermeņa kopšana II savienojumā ar sviedriem uzbrieda un aizķepināja po­ ras. Mūsdienās neviens pū­ deris nesatur tādas vielas.

mi, kas paredzēti nagu lakas noņemšanai, nagu virsmu padara trauslu, tā var saplai­ sāt. U n ir vienalga, vai šis šķidrums satur vai nesatur acetonu. Ja nevēlaties atteik­ ties no nagu lakošanas, nagi jākopj ar īpašu nagu krēmu.

Lūpukrāsa Bez krāsas tās sastāvā ir ari vitamīni un taukvielas, kas pasargā lūpas no izžūšanas. Bez tam lūpukrāsa aizsargā lūpu maigo ādu no saules stariem. Tiem , kas uzturas kalnos vai pie jūras, vienmēr vajadzētu lietot speciālus lī­ dzekļus, kas aizsargā pret pārmērīgu saules iedarbību. Mūsdienās vairs nav ķīmisko lūpukrāsu, kas satur smagos metālus. Lūpukrāsas gan vairs neturas tik ilgi, toties ir daudz veselīgākas.

Skropstu tuša un plakstiņu ēnas

Arī nagu laka sargā un kopj nagus.

N agu laka Krāsainā nagu laka pasargā nagus no ūdens un ķimikāli­ jām, ko izmanto mājsaim­ niecībā. T urpretim šķidru­

Arī tās agrāk saturēja smagos metālus, bet kopš 1978. gada tie vairs nedrīkst būt skrop­ stu tušu un plakstiņu ēnu sa­ stāvā. Lai saudzētu jutīgo ādu ap acīm, vakaros deko­ ratīvā kosmētika no acīm jānotīra ar zīdaiņu kopšanai paredzētu eļļu vai speciālu noņemšanas līdzekli.

Ādas tipi un to kopšana £

Adas k o p š a n ā ir svarīgi lietot tā d u s līdzekļus, kas piemēroti ā d a s tipam.

Sausa āda satur maz ū d e n s vai taukvielu un spēj uzkrāt tikai n e d au dz mitru­ ma. Šim ā d a s tipam rakstu­ rīgas sīkas poras un ten ­ d e n c e uz grum bu veidoša­ nos, ā d a viegli nospriego­ jas. J a ā d a ir sa u sa , lieto­ jiet taukainas ziepes un vienmēr seju mazgājiet aukstā ūdenī. Izvairieties no sintētiskajiem m a z g ā š a ­ nā s līdzekļiem, kas nesa-

tur taukvielas, un sejas ū d e ­ ņiem, kuru sastāv ā ir spirts.

Taukaina āda pastiprināti p roducē taukvielas, bet tajā p a š ā laikā labi uzkrāj taukus un mitrumu. Tā n e d a u d z tau­ kaini spīd, tai ir lielas poras un te n d e n c e veidot pūtītes un pinnes. J a ā d a ir taukaina, lie­ tojiet tā d u s m a z g ā š a n ā s lī­ dzekļus vai speciālas ziepes, kas paredzēti ā d a s attīrīšanai, un siltu ūdeni. Izvairieties no ļoti taukainiem krēmiem.

Normāla āda - taukvielu pro­ d u c ē š a n a ā d ā ir sabalansēta.

M

ājas ā r s t s

Normāla ā d a matēti vizuļo un ir sārta un gluda. To drīkst m azgāt ar ziepēm un citiem m a z g ā ša n ā s līdzek­ ļiem, taču būtu jāizvairās no pārspīlētas tīrīšanas, lai ā d a netiktu lieki kairināta.

Jaukta āda - se jas ā d a vietām ir taukaina, vietām sau sa. Ap acīm un uz vai­ giem tā parasti ir sa u sā k a nekā uz pieres, d e g u n a un zoda. Lietot ziepes vai īpa­ š u s tīrīšanas līdzekļus - tas jān osaka pašam , izmēģinot š o s līdzekļus.


P r o f il a k s e • U

zturs

• V id e

G rupa

15

Profilakse

Kosmētika un ķermeņa kopšana III Problēm a ar sauli

Mēs, Latvijas iedzīvotāji, lielu daļu sava brīvā laika pavadām saulē - gan atvaļi­ nājumā atpūšoties pie jūras, gan nedēļas nogalē uzturo­ ties peldvietās, gan vienkārši strādājot dārzā, 'l'urklāt dau­ dziem ir vēlme ne tikai at­ pūsties, bet viņi grib iegūt skaistu iedegumu. Saulē iedegusi āda tiek uz­ skatīta par svaigu un veselu. Tajā pašā laikā būtu jāatce­ ras, ka bāla āda ir veselāka un skaistāka par iedegušu. Turklāt saules ultravioletie stari var ādai kaitēt.

Kaitīgais UV starojums Ir trīs veidu ultravioletais starojums - UV-A, UV-B un U V -C . Ādā tie iespiežas dažādā dziļumā. U V -C stari sasniedz tikai virsējo pārragotās ādas slāni un tur tiek

SVARĪGI Āda pie saules pierod pam azām . J a ā d a jau ir iedegusi, var lietot lī­ dzekli ar zem āku aizsar­ dzības faktoru. Pēc vie­ nas atvaļinājuma n e d ē ­ ļas to var sam azināt par trešdaļu līdz pusi.

Pirms sauļošanās ādai jāuzklāj saules aizsardzības līdzeklis. Tas sargā ādu, tāpēc iespējams ilgāk uzturēties saulē.

aizturēti. UV-B stari iespie­ žas dziļāk un nonāk līdz dzi­ ļākiem virsādas slāņiem epidermai. T u r to ierosmē veidojas brūnais iedegums. Taču, ja āda saņem pārāk daudz UV -B starojuma, var rasties iekaisuma veida kairi­ nājums - saules apdegums. Šādi gaismas izraisīti bojāju­ mi saistaudos vairs nav labo­ jami, āda zaudē savu sting­ rību, rodas grumbas. Āda straujāk noveco; pat tādā mērā, kādā UV -B starojums bez šķēršļiem nokļūst līdz epidermai. Kaitīgie U V sta­ ri, kā to pierādījuši pēdējie

M

ājas ā r s t s

pētījumi, ierosina arī ādas vēzi. U V -A stari var sasniegt vēl dziļākus ādas slāņus. Ir pamatotas aizdomas, ka tieši tie izraisa saules alerģijas pārmērīgu ādas jutīgumu, kam raksturīga pūslīšu un apsārtuma veidošanās.

Adai vajadzīga aizsard zīb a pret sauli

ja ādu tik ļoti apdraud saule, āda ir jāsargā. Ja cilvēks ne­ vēlas atteikties no iedegu­ ma, pirms sauļošanās ādai jāuzklāj krēms, kas aizsargā no saules kaitīgās iedarbības.


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

Ka r t e

Profilakse

Kosmētika un ķermeņa kopšana III pilnībā aktivizē savu iedarbī­ bu. Tātad pirms sauļošanās krēms jāuzklāj laikus, citādi arī vislabākais līdzeklis ne­ palīdzēs.

Saules aizsardzības līdzekļi satur ķīmiskas vielas, kas no saules gaismas filtrē kaitīgos U V -B starus. Pret U V -A stariem lieto tā sauktos plaša spektra filtrus.

N euzturieties saulē stundām ilgi T om ēr ādas ārsti brīdina ak­ li neuzticēties saules aizsar­ dzības līdzekļiem. Ir skaidri jāzina, cik ilgi katrs kosmē­ tikas līdzeklis var aizkavēt saules apdeguma rašanos. Ņ em ot vērā ādas tipu, jāiz­ vēlas tam piemērots gaismas aizsardzības faktors. Piemē­ ram, ja cilvēks var neaizsar­ gāts uzturēties saulē 20 mi­ nūtes un neiegūt saules apdegumu, viņš, lietojot lī­ dzekli ar gaismas aizsardzī-

$

Jutīgā āda ap acīm jāpiesedz.

bas faktom 6 , var sauļoties sešas reizes ilgāku laiku, tā­ tad - 120 minūtes. Starp citu, nevajadzētu aizmirst, ka iedegumu var iegūt, arī ne­ uzturoties tiešā saulē.

Krēms jāuzklāj laikus Var paiet pusstunda līdz trīsceturtdaļstundai, iekams saules aizsardzības līdzeklis

Ādas tips un gaismas aizsardzības faktors Ziemeļnieciskais ā d a s tips: bāla āda, gaiši vai rudi mati un vasarraibumi. Ādas p a š ­ aizsardzība bez aizsardzī­ b a s līdzekļiem ir 5-1 0 minū­ tes. Pareizais gaism as aiz­ sardzības faktors - virs 15.

Eiropieši ar tum šu ādu: tum snējs ā d a s tonis, tumši blondi vai brūni mati. Bez aizsardzības līdzekļa ā d a iztur apm ēram pusstundu. G aism as aizsardzības fak­ tors - 6 līdz 10.

Eiropieši ar gaišu ādu: ne tik izteikti bāla āda, gaiši vai brūni mati. Āda pati sevi no saules aizsargā 10-20 minūtes. Ieteicamais gais­ m as aizsardzības faktors 10 līdz 15.

Vidusjūras rajona tips: tu m ša āda, tumši brūni vai melni mati. Var palikt saulē bez aizsardzības līdz 40 minūtēm. Šim ā d a s tipam pietiek ar gaism as aizsar­ dzības faktoru 4-6.

M

ājas ārs ts

Ja krēms ir uzklāts, tas nebūt nenozīmē, ka papildus ieziešanās palielinās aizsardzību. Ja gaismas aizsardzības fak­ toram atbilstošais laiks ir pagājis, vislabāk būtu pārcel­ ties ēnā, bet vispareizāk turpināt sauļoties tikai nāka­ majā dienā, protams, atkal lietojot aizsardzības krēmu.

Adas kopšana pēc sauļošanās Pēc sauļošanās ādai nepie­ ciešama īpaša kopšana. Dušā jānoskalo saules krēma pa­ liekas, sviedri un smiltis, pēc tam saules nogurdinātā āda jābagātina ar taukvielām un mitrumu. Šim nolūkam ide­ āli piemēroti ir speciāli pre­ parāti pēc sauļošanās.

Ko darīt, ja gūts saules apdegums? Ja tom ēr ir radies saules apdegums, labi palīdzēs vē­ sums un mitrums. Atvieglo­ jumu sniedz jogurta, biez­ piena, piparm ētra vai kume­ līšu tējas kompreses. Ja sau­ les apdegums ir smags, par ko liecina drebuļi, drudzis un lieli pūšļi uz ādas, noteik­ ti vajadzētu apmeklēt ārstu.


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

Profilakse

K artf.

G ru pa

7

15

Meditācija I uīnmmnīnmii' Kas ir meditācija?

Hiiilļ

ļpj

uļļiiji

Meditācija (no latīņu meditatio ‘pārdomas, apcere’) ir vingrinājums, kas ar fiziskas ķermeņa atbrīvošanās un vienlaikus garīgās koncen­ trēšanās palīdzību ļauj iegūt nosvērtību un iekšēju mieru. Meditācijas laikā pazeminās skābekļa patēriņš un palē­ ninās vielmaiņa. Klpošana kļūst mierīgāka, samazinās sirds noslodze. Cilvēks dzīvo lēnākā taktī, ir līdzsvarotāks, samazinās stress. Ikviens

SVARĪGI Nespeciālistiem bieži vien nav nem az tik vien­ kārši iemācīties medi­ tē ša n a s tehniku. Bez tam daudziem cilvēkiem meditācija pati par sevi ir it kā par m az ta ustā­ ma. Šo iemeslu dēļ, vis­ maz sākum ā, nevaja­ dzētu meditēt vienatnē un bez speciālista vadī­ bas. Palīdzību var atrast meditācijas grupās, kas m ēdz būt d a u d z ā s kris­ tīgo baznīcu draudzēs. Arī tautskolas, privāti ini­ ciatori, budistu un hin­ duistu kopienas aicina apm eklēt meditācijas grupas.

illiil

Meditācijai svarīga ir atslābināta poza. Tam vislabāk noder lotosa poza, kad ar pēcpusi, tupot uz ceļiem, atbalstās uz papēžiem.

meditējot jūtas mundrāks. Nav šaubu, ka katrs var ie­ mācīties meditēt. Bez tam meditēt ir iespējams, kur vien cilvēks vēlas. Daži uz­ ņēmumi, it īpaši Japānā un Skandināvijā, ir pat ieviesuši savā praksē meditāciju kā darba dienas sastāvdaļu.

Kā r a d u sie s meditācija?

Sākotnēji meditācija bijusi reliģiozi motivēta. Ticīgo mērķis bija un vēl arī patla­ ban ir, izmantojot meditāci­ ju, kontaktēties ar Dievu. Reliģiozi motivētā meditāci­ ja ir sastopama visās kultū­

M

ājas ā r s t s

rās. Popidārākās ir Cen-budisma un hinduisma (joga, transcendentālā meditācija) metodes. Pēdējos gadu desmitos pa­ saulīgajā jomā ir pieaugusi meditācijas kā relaksācijas tehnikas nozīme. Speciālista vadībā meditācijas laikā ie­ spējams sasniegt tādus garī­ gus izņēmuma stāvokļus, kas dod iespēju labāk tikt galā ar cilvēka iekšējām problēmām, piemēram, bailēm. Šā ie­ mesla dēļ dažus meditācijas vingrinājumus lieto arī psi­ hoterapijā. Protams, katram ir reāli jānovērtēt visas pie­ dāvātās iespējas, lai, nejauši


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

Profilakse

Meditācija I pakļaujoties svešai suģestijai, neiekļūtu sektantu organizē­ tajos pasākumos, kas, skaidri zināms, labumu nedos.

Kā d a r b o j a s m editācijā? Meditācijā pirmām kārtām svarīga ir poza. Cilvēkam jābūt atbrīvotam un nesa­ sprindzinātam. Šajā nolūkā viņš vai nu sēž sakrustojis kājas uz grīdas (skroderu po­ za), vai tup uz ceļiem, ar di­ benu atspiedies pret papē­ žiem. Var sēdēt arī uz krēsla. Meditācija ir salīdzināma ar pastaigu. Turklāt tādējādi ne tikai nonāk pie izvēlētā m ēr­ ķa; šajā laikā tikpat svarīgs ir

arī ceļš līdz šim izvēlētajam mērķim. Lai meditētu, ir ne­ pieciešams konkrēts priekš­ stats, uz kuru koncentrējas. T as var būt kāds priekšmets, piemēram, glezna vai svece vai arī tas ir kāds troksnis vai atmiņas par kaut ko konkrē­ tu, kas noticis cilvēka dzīvē.

G rem dēšanās sevī Domu priekšstatus izmanto, lai savas domas varētu aiz- ' virzīt no apkārtējās vides un ieiet pašam sevī. Kad medi­ tē, jāļauj domām slīdēt sev garām, cenšoties īpaši ne pie vienas no tām nepiesaistīties. M editējot cilvēks gremdējas arvien vairāk sevī un rezul­ tātā sasniedz dziļu atbrīvoša-

Meditācija kā medicīna J a u s e n mediķi un p sih o lo ­ gi ir bijuši vienisprātis, ka p a s tā v c i e š a s a k a r īb a sta rp cilvēka fizisko un psihisko stāvokli. Bet n e vie n m ēr ir viegli atšķirt, vai k ā d a s slim ības cēloņi ir fiziski vai arī n o te ic o š a lo m a te ir nelab v ē līg a m cilvēka psi­ hiskam stāvoklim. Tās slimības, kuru cēloņi vai nu pilnībā, vai daļēji ir psih isk a s izcelsm es, ar meditāciju ir ie s p a id o ja m a s pozitīvi. Tās var būt d a ž ā ­

nos un mieru. T ā ir ļoti pa­ cilājoša sajūta, kad tiek it kā aizmirsts viss sliktais, viss, kas saistīts ar ikdienas pro­ blēmām un raizēm, un ie­ gūts iekšējs miers, kas ir kā atslēga, lai atrisinātu radušās grūtības. Tas ir arī atviegli­ nājums un garīga un fiziska atpūta.

du formu bailes (fobijas), nervu sa sp rin d z in ā ju m s, g a l v a s s ā p e s , m ie g a t r a u ­ cējumi un d a u d z k as cits. Meditācija sp ē j sn ie g t d zie­ d in o šu efektu pat d až u fiziskas iz c e lsm e s slimību g ad īju m o s, jo tā d ējā d i tiek iespaidoti d a ž ā d i o r g a n is ­ m a m e h ān ism i. Ar m e d itā ­ cijas palīdzību kļūst m ie­ rīgāki un izlīdzinātāki sir d s ­ puksti un e lp o š a n a , p a z e ­ m in ā s a s in s s p ie d ie n s un p a lē n in ā s vielmaiņa.

M ājas

ārsts

M iers u n izlīdzinājums Pirmo meditācijas vingrinā­ jumu laikā cilvēks, iespē­ jams, var justies nemierīgi, iemantot galvassāpes un sajust nedaudz nelabu dūšu. Tas pieder pie organisma pārorien tēšanās grūtībām, kas ātri pāriet un par ko nekādā ziņā nav jāraizējas. Šajos gadījumos vienkārši uz dažām minūtēm meditācija ir jāpārtrauc un tad to atkal atsāk no jauna. Kad cilvēks ir apguvis, kā funkcionē m e­ ditācija, visas problēmas pa­ zūd.

Mazāk stresa Ja neskaita šīs sākuma grūtī­ bas, ar meditāciju katram cilvēkam saistās tikai patīka­ mi piedzīvojumi. Meditējo­ šie pēc tam jūtas atsvaidzinā­ ti un garīgi stiprināti. Miegs ir labāks, cilvēks mazāk ie­ spaidojas no stresiem, ir ie­ vērojami mierīgāks un vieg­ lāk spēj koncentrēties, lai veiktu dažādus uzdevumus.


P r o f il a k s e • U

zturs

• V id e

Profilakse

K arte

G rupa

14

15

Telpu klimats II Mūsu te lp a s ir pārāk mitras

Mitrs dzīvoklis - agrāk ar to vajadzēja samierināties, jo būves un apkures tehnika bieži vien bija nepietiekama. Ja mūsdienās celtniecības speciālisti un ārsti runā par mitrām telpām, tam jau ir cits pamats - logi un durvis ir pārāk cieši noblīvēti, ku­ rinām mazāk, lai taupītu enerģiju, un tālab arī mazāk vēdinām telpas.

K āpēc te lp a s kļūst mitras?

Noblīvēti logi un durvis, maz kurinātas un vēdinātas telpas rada augstu gaisa m it­ rumu dzīvokļos. Sekas tam ir neveselīgs telpu klimats,

Ideāls telpu mitrums Vispatīkamākais telpu kli­ m ats dzīvoklī ir, ja gaisa mitrums telpās ir 35-65 procenti. J a telpā gaiss ir sa u sāks, cieš ā d a un elp­ ceļi. J a telpā mitrums ir augstāks, veidojas mitru­ m a bojājumi, kas savu­ kārt atkal atstāj iespaidu uz veselības stāvokli.

Ziemā ir jāapsilda arī tās telpas, kurās mēdz uzturēties reti. Pretējā gadījumā tās izsalst un kļūst mitras.

m itruma izraisīti bojājumi, piemēram, pelējuma traipi. T ie visvairāk veidojas gar griestu malām, istabu stūros un aiz mēbelēm. N o tā cieš ne tikai celtniecī­ bas materiāls un iekšējā ap­ dare. Cilvēks ieelpo pelēju­ ma sēnīšu sporas. Vai tās iz­ raisa ļaundabīgus audzējus, vēl nav pilnīgi noskaidrots. Taču pelējuma sēnīšu sporas var būt alerģijas cēlonis.

M

ā jas ā r s t s

U d c n s m asas Gaisa tīrību dzīvoklī vērtē pēc ogļskābās gāzes koncen­ trācijas. Gaiss uzskatāms pai tīru, ja ogļskābās gāzes kon­ centrācija ir robežās no 0 ,0 / līdz 0,1 procentam. Mazgā­ jot veļu, gatavojot ēdienu, palielinās gaisa mitrums. Parasti telpās katru dienu izdalās 10-14 litri mitruma. Tas rodas vannojoties, dušojoties, mazgājot veļu un traukus, vārot ēdienu un


P r o f il a k s e • U

zturs

• V id e

Kā rtī

G ru p a

24

15

Uzturs

Alus Kas ir alu s?

Alus ir dzēriens, kas iegūts no cieti saturošas vielas spirta rūgšanas procesā. Saskaņā ar 1939. gada alus nodokļa likumu alus sastāv no iesala, apiņiem un ūdens, kā tas jau tika noteikts Vil­ helma IV, Bavārijas hercoga 1516. gada slavenajā Tīrības prasībā. Alus ir vāciešu iemīļotākais dzēriens. 79 procenti visu pieaugušo Vācijas pilsoņu to lieto regulāri. Ar patēriņu

Alus dažadība Latvijā ir d aud z alus d a ­ rītavu, kas slavenas ar īpašiem savu darītavu brūvējumiem, piem ē­ ram, Aldaris ražo Ice beer, Rīga 800, Zelta, Porteris u.c., B auskas alus darītava - Bauskas pils alus, Kārla alus u.c.,

C ēsu alus darītasva Cēsu gaišais, Gladiators

u.c. Piebalgas alus darī­ tava - Minhauzena alus, Sātans u.c., Tērvetes alus darītava - Tērvetes Jāņu alus, Tērvetes Zie­ massvētku alus u.c., jo

visur Latvijā spēj izau­ dzēt izejvielas un pār­ vērst tās precē, kas kon­ kurē Eiropā.

Weizen, Export, Dunkel, Kolsch, Bock, Aldara Zelta, Sātans...

Brūvētas tiek dažādas alus šķirnes. Glāze alus vakarā kalpo kā labs mājas ārstniecības un veselīgs iemigšanas līdzeklis.

gandrīz 150 litri gadā uz vie­ nu iedzīvotāju vāciešiem pie­ der pasaules rekords alus dzeršanā. Arī Latvijā alus ir viens no populārākajiem dzērieniem un alus darīšanai ir senas tradīcijas. Jau senlatvieši ga­ tavoja medaļu, t.s. miestiņu. T om ēr gadsimtu gaitā īpaši populārs kļuvis apiņu alus, kuru latviešiem darīt iemācī­ ja vācieši. Pie mums gan alu patērē ie­ vērojami mazāk nekā Vācijā, bet tas nav iemesls, lai alu neuzskatītu par latviešu na­

M

ājas ā r s t s

cionālo dzērienu. Sevišķi daudz to dzer Jāņos un kar­ stajās vasaras dienās. 1993. gada 20. oktobrī tika izveidot;i Latvijas Alus da­ rītāju savienība. Par tās di­ binātājiem kļuva 14 alus darītavas un koncerns Latvi­

jas pārtika. Alus ir palicis tīrs

Vācijas un arī Latvijas alus darītavas stingri uztur izej­ vielu tīrību. Pie trim klasis­ kajām sastāvdaļām - iesala,


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

U zturs

Alus apiņiem un ūdens - jau kopš diezgan seniem laikiem pie­ vieno arī raugu. Svarīgākā alus izejviela ir mieži. T ie satur ogļhidrātus, proteīnus, taukus un vitamī­ nus. Lai mieži kļūtu par iesalu, graudus tīra, mērcē, diedzē, žāvē un samaļ. Sā procesa rezultātā sākotnējās sastāvdaļas mainās. Fermenti tiek radīti vai aktivēti, no ogļhidrātiem veidojas cu­ kurs, olbaltumi tiek noārdīti līdz aminoskābēm un rodas organiskie fosfāti. Lai cukuru pārvērstu par alkoholu un ogļskābi, pievie­ no raugu. Izšķir augšējās raudzēšanas un dziļās rau­ dzēšanas raugus. Augšējās raudzēšanas raugi saraudzē iesala cukuru 15-20 grādu temperatūrā. Dziļās raud­ zēšanas raugi iesala cukuru saraudzē 4-9 grādu tempe­ ratūrā. Apiņu aromātvielas un rūgtvielas iespaido alus garšu. Bez tam apiņi padara alu uz­

glabājamu un stabilizē putas. U n beidzot, lai izdotos labs alus, ārkārtīgi svarīgs ir ūdens, ko izmanto raudzē­ šanā. Arī Latvijā alus darīšanai izmanto tradicionālās izej­ vielas: iesalu, ko iegūst no vasaras miežiem, ūdeni, kas alū ir visvairāk (ap 80 pro­ centu), apiņus, jo apiņu anti­ septisko vielu dēļ alus ilgāk saglabājas, nekļūst skābs un rūgtums dažādās pakāpēs veido alus aromātu, un rau­ gu, kas ir tā alus sastāvdaļa, ko aldari svešām acīm rāda nelabprāt.

Kā ied arb ojas alu s?

Alus ir alkoholisks dzēriens. Alkohola saturs svārstās ro­ bežās no 0,5 līdz 5 procen­ tiem. Stiprais alus satur vai­ rāk alkohola. Zinātnieki ir izpētījuši alus sastāvdaļas un izdibinājuši daudz laba. Piemēram, alus

Cik alkohola ir alū? Alus šķirne

Misas s a u s n a s saturs (%)

Alkohola saturs (%)

Vieglais

2-5,5

0,5-1,5

Gaišai)

7-8 11-14

0,5-2,6

Tumšais Stiprais

16-28

5-1 0

3-4,5

M

ā jas ā r s t s

raugā esošie Bj, B2, B6 un H vitamīni nomierina nervu sistēmu, paaugstina koncen­ trēšanās spējas, rosina asins­ riti un vielmaiņu un piedalās sarkano asinsķermenīšu vei­ došanā. Minerālvielas tin mikroele­ menti, kas ir alū, iedarbojas labvēlīgi uz nerviem un muskuļu spēku un aktivizē hormonu regulāciju. Vai a lu s padara slim u?

Pret vienu vai diviem kau­ siem alus dienā, izņemot, protams, alkoholiķus un slimniekus, kam ir aizliegts lietot alkoholu, nekas nav iebilstams. Kurš dzer par daudz, riskē ar alkohola nodarītiem kaitējumiem. Bez tam nevajadzētu pie­ mirst arī par alus uzturvērtību - 0,2 litri alus satur 90 kaloriju.

Katram savs Jau daudzus gadus tirgū ir pieejams t.s. diētiskais alus. T as ir radīts speciāli cukurslimniekiem, bet nebūt nesam r mazāk alkohola kā paras­ tais alus. Alus ar pazeminātu alkohola saturu tiek piedāvāts kā vieg­ lais alus. Ir arī bezalkoholis­ kais alus, taču arī tas satur nedaudz alkohola.


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id f .

K a r t e | G r u pa

25

Uzturs

15

Atrās uzkodas Kas ir ātrās u z k o d a s ?

Atrās uzkodas (Fast Food) ir ātra maltīte. T o ietur vai nu ātrās apkalpošanās restorānā vai arī nir iegādājas iesaiņo­ tas porcijas un ēdienu apēd pa ceļam vai mājās. Pavisam steidzīgiem ēdājiem domātas ceļmalas ēstuves. Pie tām piebrauc ar automa­ šīnu, saņem ēdienu un apēd to automašīnā. Atrās uzkodas piedāvā res­ torānu tīkli, kas ir izplatīti visā pasaulē, piemēram

MacDonald's. Fast Food

Ja kāds ir nolēmis apēst hamburgeru, tas ir jādara mierīgi un lēni. Ātrās uzkodas nedrīkst burtiski aprīt.

dzimtene ir Amerikas Savie­ notās Valstis. No kā s a s t ā v ātrās uzkodas?

Draudzīgs bērniem Ātro uzkodu restorānu īpašnieki jau ilgāku laiku par savu galveno stratē­ ģiju ir izvēlējušies būt draudzīgi bērniem. Pats par sevi saprotam s, ka šajās ēstuvēs ir augstie krēsli, kas domāti m a­ ziem bērniem. Parastos restorānos māmiņas bieži vien velti meklē bērnam piemērotu s ē ­ žamo. Šajos restorānos iespējam s svinēt arī bērnu svētkus. Labprāt tiek uzņemti un gaidīti arī jaunieši.

Par ātrajām uzkodām var dēvēt jebkuru ēdienu, kura sastāvdaļas iespējams pagata­ vot jau krietni iepriekš, un pēc tam, tās saliekot kopā, maltīte ir gatava ēšanai. Klasiskais Fast Food ir ham­ burgers - liellopa gaļas šķē­ le, kas ievietota starp divām bulciņas pusītēm. Klāt ir pieliktas divas salātu lapas, iespējams, arī sīpoli un gata­ va mērce ar garšvielām. Hamburgeru var pagatavot dažādi - ir tikpat daudz vari­ antu kā, gatavojot picu. Daž­ kārt tiek izmantots siers, arī zivis, citreiz šķiņķis. Tie

M āj as

ā rsts

mēdz būt pa šķēlītei vai pa vairākām kopā, ieklāti pār­ grieztā balto kviešu miltu maizītē vai arī tādā, kas cep­ ta no graudu mīklas. Tiek pievienotas ne vien salātlapas, bet arī gurķa vai tomāta šķēlītes. Ātro uzkodu restorānu standartpiedāvājumā ietilpst arī grilēti vistas gabaliņi, kartu­ peļu ēdieni, galvenokārt frī kartupeļi, un dažādi salāti. Ātrās apkalpošanas restorā­ nos visi ēdieni, kas atsevišķi jau pagatavoti iepriekš, pir­ cēja acu priekšā vienmēr tiel sakārtoti porcijās. Pēdējā laikā Fast Food resto­ rāni piedāvā arī citus ēdie­ nus, piemēram, meksikāņu ēdienus, kas arvien vairāk


G rupa

K artf.

15

25

P r o f il a k s e • U z t u r s • V i d e

U zturs

Atrās uzkodas iekaro popularitāti, kā arī plašā izvēlē - ķīniešu ēdie­ nus. Šajos restorānos no dzērieniem lielākoties pie­ dāvā kafiju un kolu, kā arī piena kokteiļus ar dažādām garšas piedevām. Alkoholiskie dzērieni, vis­ maz ASV, netiek piedāvāti, ari citu zemju Fast Food res­ torānos tos pasniedz reti. Nav ieteicams pārtikt tikai no ātrajām uzkodām, tādām kā Karstais

Vai, ē d o t ātrās u zk od as, var saslim t?

Katrā ziņā cilvēks, kas šad un tad apēd kādu hamburge­ ru, no tā nesaslims. Taču kā vienīgā barība Fast Food gan nav ieteicama. Uzturzinātnieki to kritizē kā pārāk bagātu olbaltumiem

suns. un pārāk daudz sāli saturošu. Šajos ēdienos ir par maz balastvielu, tie ir pārāk mīksti un bojā zobus, bez tam vai­ rums dzērienu ir pārāk saldi. Ātro uzkodu restorānu tīkli ir kā skabarga acī vides sar­ giem. Dažiem uzņēmumiem

Iedaliet sev laiku ēšanai Tam, kas vēlas saglabāt veselību, arī ēst vajag veselīgi. Uzturzinātnieki iesaka lietot augstvērtīgu uzturu, kas satur maz kaloriju, bet ie­ spējami d au dz balastvielu. Te minami piena un pilngraudu produkti, svaigi dārzeņi un augļi, tātad pro­ dukti, kas ir dabiski. Diemžēl š ā d u s produktus ātro uzkodu restorāni

piedāvā ļoti ierobežotā daudzum ā. Tomēr pareizs uzturs n e ­ sastāv tikai no pareizu pār­ tikas produktu izvēles. Svarīgi ir arī, lai ēšanai tiktu atvēlēts laiks un tā notiktu apzināti. Tādējādi organis­ m ā tiek iedarbināti m e h ā ­ nismi, kas veicina g re m o ­ šanu. Ē šana tad nāk par labu, un barības vielas tiek labāk izmantotas.

M

ājas ā r s t s

pat tiek pārmests, ka tiem piemīt nozīmīga loma tro­ pisko mežu iznīcināšanā. Lai apmierinātu milzīgo pie­ prasījumu pēc liellopu gaļas, esot iznīcinātas lielas platī­ bas mūžameža, lai izveidotu ganības. Vairums ātro uzko­ du koncernu no šiem prak­ tiķiem ir distancējušies.

A tkritum u kalni Taču kritika skar arī milzī­ gos atkritumu kalnus, kas rodas ātro uzkodu restorā­ nos un pie tiem. Katrs ēdiens tiek iesaiņots stiropora traukā vai ielikts papīra turzā. Dzērienu trauki un galda piederumi ir plastma­ sas, turklāt šajos restorānos lielākoties izmanto vienreiz lietojamos traukus. Kaut arī stiroporu nesen aizstāja ar kartonu, atkritumu kalns tāpēc nekļuva mazāks.


P r o iil a k a s e • U z t u r s • V id e

Uzturs

K arte

G rupa

47

15

Maize M a iz e - g a l v e n a i s u ztu rlīd zek lis

Gandrīz 8000 gadu maize ir cilvēka uztura galvenā sastāvdaļa. Jau akmens laik­ metā tika audzēti kvieši un mieži, cilvēki mala graudus un no rupjiem miltiem sa­ karsētos akmeņos cepa plā­ ceņus. Plāceņus cepa tik ilgi, līdz

Speciālā maize Maize nav vienkārši mai­ ze. Izmantojot d a ž ā d a s c e p š a n a s m e to d e s un piedevas, c e p v isdažādā­ kās m aizes šķirnes. Maizes cep ša n ā : □

izmanto ar d ažādām m etodēm gatavotus miltus;

izmanto izejvielas, ko parasti maizei nepie­ vieno (paniņu maize, citronu maize, burkānu maize, iesala maize u.c.);

papildus pievieno d a ž ā d a s sēklas (āboli­ ņa sēklas, se z a m a sēkliņas, klijas grau­ dus, sa u le sp u ķ e s u.c.);

U izmanto īp a š a s c e p š a ­ n a s m e to d e s (cep maizi tvaika kamerā).

Katrā valstī maize ir viens no galvenajiem pārtikas produktiem.

izgudroja cepeškrāsni un ie­ mācījās raudzēt mīklu. T ā radās maize, kas vairs nebija cieta un garšoja labāk nekā rupjā maluma plāceņi.

Maizes šķirnes Maizes šķirne ir atkarīga no miltiem, mīklas raudzēšanas, cepšanas ilguma, cepšanas temperatūras, kā arī mīklas piedevām. Eiropas centrāla­ jā daļā maizi galvenokārt iz­ gatavo no rudzu un kviešu miltiem. Citās zemēs maizi cep arī no miežu, auzu, kukurūzas, prosas un rīsu miltiem. Iecienīta ir kraukšķīgā mai­

M

ā jas ā r s t s

ze, maize no rupja maluma miltiem un klijām, kā arī kviešu un rudzu pilngraudu maize. Galvenās maizes sastāvdaļas ir milti, raugs, sāls un ūdens. Lai maizei piešķirtu noteik­ tas īpašības, izmanto tādas piedevas kā tauki, cukurs, olas, cepamais pulveris un piens. Protams, iespējami vēl daudz un dažādi varianti.

Milti Labības graudus ietver ar celulozi bagātināts apvalks. Lai to sagremotu, graudi ir jāsamaļ vai jāsaberž. Maizes uzturvērtība ir atka-


G rupa

K arte

15

47

P r o f il a k a s e • U z t u r s • V id f .

Uzturs

Maize riga no miltu uzturvērtlbas, kā ari no maizes kvalitātes. Lielāka bioloģiska vērtība ir rupja maluma miltu maizei, tajā ir vairāk minerālvielu un B grupas vitamīnu. Turklāt, ēdot šādu maizi, tiek stip­ rināti zobi un smaganas; šķiedrvielas veicina normālu zarnu darbību. Taču organismā labāk tiek izmantota augstāko šķiru miltu maize (baltmaize, saldskābmaize), jo tajā ir mazāk šķiedrvielu. M a iz e s u z tu rv ē rtīb a Maizē ir gandrīz viss, kas nepieciešams cilvēka orga­

nismam: ogļhidrāti, olbal­ tumi, minerālvielas un vit­ amīni. T om ēr ne visas mai­ zes šķirnes ir vienādi vērtī­ gas uzturā. Visvērtīgākā ir maize, kas satur visas trīs grauda daļas: kodolu, dīgli un apvalku. Tātad tā ir maize, kas gata­ vota no rupja maluma mil­ tiem. Vēlams tai papildus pievienot nedaudz kliju, un ir lieliski, ja tajā iestrādāti arī pilngraudi. Maizē ir 5-7% olbaltumu, 42,5-50% ogļhidrātu, 0,75-2,3% tauku, minerāl­ vielas (fosfors, kalcijs, dzelzs), daudz B grupas vit-

Maizes šķirņu galvenas sastāvdaļas 100 g n ea p strā d ā ta produkta satur vidēji (gramos] jd

M aizes šķ irn e

Ū d e n s O lbal­ Tauki tumi

O gļhid­ Balastrāti

vielas

Baltmaize

37,40

7,60

1,20

48,80

3,20

Kviešu - rudzu maize

38,80

6,20

1,10

47,70

4,60

Rudzu maize

38,90

6,20

1,00

45,80

6,50

Rudzu maize no rupja maluma miltiem 43,70

6,80

1,20

38,80

8,10

Kviešu maize no rupja maluma miltiem 42,50

7,00

0,90

40,70

7,40

Rudzu - kviešu 40,90

6,40

1,10

43,70

6,10

8,50

9,20

4,30

73,10

3,50

Sausiņi

M

āj as ā r s t s

Maluma pakāpe Augsta m alum a p ak ā­ p e - tas nenozīmē, ka milti ir īpaši smalki, bet gan to, ka tie satur īpaši d a u d z minerālvielu. Labas kvalitātes maize ir poraina, ar patīkamu smaržu, ne pārāk sāļa, ar sam ērīgu ū d e n s d a u ­ dzumu. Poraina maize tiek sa g re m o ta daudz labāk nekā blīva maize, jo g re m o ša n a s sulas piekļūst lielākai maizes virsmai. Slikti tiek sa g re ­ m ota maize, kam ir liels mitruma daudzum s.

amīnu. Maizei ir liela ener­ ģētiskā vērtība. 100 g ru­ dzu maizes dod 850 kj (204 kcal), bet 1. šķiras kviešu m a iz e - 1000 kj (240 kcal). Maizes diennakts deva ir 300-500 g. Uzturā noteikti jālieto mai­ ze, kas cepta no zemāko šķi­ ru miltiem, bet apmēram pusei diennakts maizes devas jābūt augstākās šķiras miltu maizei. Cilvēkiem, kuru uzturs ir sevišķi bagāts ar taukiem un ogļhidrātiem, var būt paaug­ stināts holesterīna un triglicerīdu saturs asinīs. Tāpēc ieteicams lietot rupja malu­ ma graudu maizi.


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

K artf . 1 G r u pa

48 1 15

Uzturs

M ātes piens Kas ir m ā t e s p ie n s?

Laktācija ir dabisks organis­ ma process, kurā krūts dzie­ dzeri veido un izdala pienu. Jaundzimušajiem un zīdai­ ņiem nav nekā labāka par mātes pienu. Mātes piena sastāvā ir visas pamatbarības vielas, vitamīni, minerālvie­ las un mikroelementi, kas pilnībā apmierina zīdaiņa vajadzības. Mātes pienā ir maz olbaltumu un minerālu, turpretī daudz tauku un ogļ­ hidrātu, kā arī pietiekami daudz vitamīnu. Vienīgi D vitamīns zīdaiņiem jāsaņem papildus, ievērojot ārsta no­ rādījumus. Šo vitamīnu, kas ir nepieciešams, lai veidotos kauli, organisms spēj produ­ cēt pietiekamā daudzumā tikai tad, kad spīd saule.

Kā ied arb ojas m ā te s p ie n s?

Pirmajās dienās pēc dzemdī­ bām mātei veidojas jaunpiens. Tajā ir īpaši daudz olbaltumu, proti, imūnglobulīni, kas pasargā zīdaiņa tievās zarnas gļotādu no in­ fekcijām. Bez tam ar pirmpienu jaundzimušais saņem arī pirmo imunizāciju, jo antivielas pret dažādām in­ fekcijām, kas ir izveidojušās

Neraugoties uz piesārņoto vidi, mazulim nav nekā labāka par mātes pienu.

mātei, šādā veidā pāriet arī uz viņas bērnu. N ereti jaundzimušais vienā ēdienreizē apēd tikai dažus pilienus jaunpiena, taču ie­ spējams ari, ka pat līdz 100 mililitriem vienā ēdienreizē. Pēc aptuveni divām nedēļām no jaunpiena, izejot piena pārejas stadiju, izveidojas nobriedis mātes piens.

M ātes piens pasargā no baktērijām Arī nobriedušā mātes pienā ir aizsargglobullni, kas sargā zarnu gļotādu. Mātes piens satur arī lizocīmu un laktoferinu, vielas, kas pasargā bērnu no baktērijām. Bez

M ājas

ārsts

tam ar mātes pienu bērns uzņem neiramīnskābi, kas nodrošina papildu aizsardzī­ bu pret slimībām. Mātes piens satur arī dažus fermentus (katalāzi, lipāzi, amilāzi), kas sāk šķelt barību jau zīdaiņa kuņģī, antivielas pret vairākām infekcijas sli­ mībām, hormonus, kas vei­ cina labāku augšanu, vitamī­ nus, kā arī minerālvielas.

Nepiesātinātās taukskābes Gan jaunpiena, gan arī nobriedušā mātes pienā lielā koncentrācijā atrodas lei­ kocīti, kas stiprina zīdaiņa imunitāti pret infekcijām.


G rupa

K a r t i -:

15

48

P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

Uzturs

M ātes piens Pirmpienā tauku saturs ir zemāks nekā nobriedušā mātes pienā. Šie tauki lielā­ koties sastāv' no nepiesāti­ nātām taukskābēm, ko zīdai­ nim ir vieglāk sagremot.

Vai m ā t e s p i e n s v a r iz r a is īt s l i m ī b a s ?

Matēs piena un govs piena salīdzinājums * g/100 ml

Pirmpiens

Govs Nobriedis m ātes piens piens 1,2 4,0

3,3

Olbaltumi * 2,7

1,6

Tauki *

2,9

3,6

Cukuri*

5,3

4,8

0,031

6,5 0,034

7,0

Ca*

0,033

0,125

65

69

59-64

Kcal/100 ml 58

Nereti jaundzimušajiem ro­ das dzeltenā kaite. Noteikti hormoni, kas atrodami mā­ tes pienā, šo dzelti tikai pa­ stiprina. Taču, neraugoties uz to, labi attīstītiem jaun­ dzimušajiem risks saslimt nepastāv, viņus jāturpina zīdīt. Citādi ir, ja māte ir slimojusi ar dzelteno kaiti (B hepatītu) un viņas asinīs joprojām var

Pārejas piens

atrast slimības izraisītāju. Šajā gadījumā zīdīšanu va­ jadzētu pārtraukt. Ja ir smags krūts iekaisums vai mātei jālieto antibiotikas, kamēr iekaisums nav izār­ stēts, piens ir jāatsūknē un jāizlej. Zīdīt bērnu nedrīkst arī māte, kas slimo ar sma­ gu infekcijas slimību.

3-3,5

samazināšanās. N e velti tieši PVO aktīvi iestājas par to, lai mātes savus bērnus baro­ tu tikai ar krūti un tik ilgi, cik vien iespējams. Jo vecāka ir māte, kad viņai dzimst pirmais bērns, jo augstāks ir kaitīgo vielu saturs viņas pienā. T o var mazināt, ilg­ stoši lietojot pārtiku ar zemu kaitīgo vielu saturu.

Kaitīgās vielas ir nenovēršamas

ZĪDĪT AIZLIEGTS! Mātēm, kas lieto medi­ kamentus, pirms zīdīt savu mazuli, vajadzētu to pārrunāt ar ārstu. Ir stingri aizliegts zīdīt bēr­ nu citostatikas, radionukleīdu un augstu joda devu apstākļos, kā arī, ja m āte lieto nomierinošus līdzekļus, d a ž u s pretreimatism a preparātus un pretdrudža m edikam en­ tus. Arī alkohols un niko­ tīns piesārņo pienu.

Mūsdienās katras mātes piens ir stipri piesārņots. Saindēšana parasti ir nopiet­ nāka, barojot pirmo bērnu. Vides veselības centrā ikvie­ na māte var izdarīt sava piena analīzes. Pasaules veselības organizācija (PVO) ir noteikusi robežvērtības, cik augsts drīkst būt vienas vai otras kaitīgās vielas sa­ turs uzturlīdzekļos. Mātes pienā šīs robežvērtības tiek ievērojami pārsniegtas, taču šai tendencei ir vērojama

M

āj as ā r s t s

C ik ilgi j ā z ī d a ?

Zīdaiņi, kuri pirmos četrus dzīves mēnešus baroti ar mātes pienu, ir labāk pasar­ gāti no alerģijām nekā citi bērni. Piektajā un sestajā mēnesī var sākt zīdaini piebarot ar citiem pārtikas produktiem. Septītajā mēnesī mazuli no­ teikti jāpiebaro, bet, ja ie­ spējams, zīdīšanu nevajag pārtraukt līdz apmēram ga­ da vecumam.


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

Uzturs

K arte

Ci r l i■ \

4 9

1 5

Medījumi Vai medījumu gaļa ir vērtīga?

Pie mums parastie kaujamie gaļas dzīvnieki - liellopi, cū­ kas, vistas, zosis, tītari un pīles - tiek audzēti zemnieku saimniecībās, un arvien vai­ rāk ari rūpnieciskajos uzņē­ mumos, kur tie, lietojot spe­ ciālu barību, iespējami ātri tiek nobaroti. T iem īsā laikā ir jāsasniedz kaušanai piemē­ rots apjoms, un to gaļai jā­ būt iespējami maigai un jau­ nai. Savvaļas dzīvnieki dzīvo re­ latīvi neatkarīgi no cilvēka. Tie lielākoties pārtiek no zāles, lakstaugiem un lapām. Šis dabiskais dzīvesveids ie­ spaido arī gaļas kvalitāti. Medījumu gaļa ir mazāk trekna nekā mājdzīvnieku

Marinējot - labāks aromāts Medījumu gaļai ir sava pavisam īp a š a garša. J a tā ir par stipru vai ja tā nepatīk, palīdz m a ­ rinēšana. Gaļu ieliek vienu vai divas dienas sarkanvīna, etiķa vai paniņu marinādē, kam pievienotas g a rš ­ vielas.

Vietās, kur pārdod medījumu, jāievēro tie paši priekšraksti, kādi ir spēkā vispārējās gaļas tirdzniecības vietās.

gaļa. Turklāt tā satur apmē­ ram tikpat lielu daudzumu minerālvielu, mikroelemen­ tu un vitamīnu. Izņēmums ir B 1 vitamīns, kura saturs cū­ kas gaļā ir ievērojami aug­ stāks nekā medījumos. N o uzturzinātnes viedokļa medījumi ir ārkārtīgi vērtīgi. Nav mazsvarīgi arī tas, ka ikviens var būt drošs, ka pat ne vismazākā mērā gaļas kvalitāti nemazina ne medi­ kamenti, ne arī mākslīgo horm onu paliekas. Vienīgais brīdinājums ir trakumsērga un zarnu parazīti.

M

ājas ā r s t s

Vai medījumu gaļa var ap draud ēt v e s e līb u ?

Medījumi, kas nonāk pārdo­ šanā, tiek pakļauti tādiem pašiem stingriem higiēnas un patērētāju aizsardzības kontroles izmeklējumiem kš mājdzīvnieku gaļa, kas tirdz niecībā nonāk no kautuvēm. Tirgotājiem gaļa oficiāli jā­ izmeklē; tāds iespējamās sli­ mības apdraudēts medījums kā meža cūkas gaļa jāpārbau da, lai pārliecinātos, ka tajā nav trihinellas. Tirgojot me dījumus, jāievēro visi tie paš


G rupa

K arte

15

49

P r o fila k se • U

zturs

• V id e

U zturs

Medījumi priekšraksti, kādi ir spēkā vi­ sās gaļas un gaļas izstrādāju­ mu tirdzniecības vietās.

tēti. Jāteic, ka Latvijas veika­ los medījumu izvēle ir naba­ dzīga - reizumis var nopirkt paipalas, reizumis strausa gaļu, bet meža dzīvnieku gaļu - tikai konservētu. Svaiga gaļa Latvijas veika­ los nav pieejama.

Jāatzīmē, ka tieši medījumi ir īpaši pakļauti apkārtējās vides piesārņojuma nelabvē­ līgai iedarbībai. Piemēram, pēc atomreaktora katastrofas Černobiļā ilgu laiku dažādu savvaļas dzīvnieku gaļā tika konstatēta stipri paaugstinā­ ta radioaktivitāte. Tagad tā jau ir ievērojami samazinā­ jusies.

Kažokzvēri Šajā grupā iekļauti medīja­ mie dzīvnieki, kuru kažok­ āda ir tālāk izmantojama. Mūsu veikalos lielākoties var iegādāties tikai kažokādas iz­ strādājumus, kas ražoti no šo dzīvnieku ādas. Gaļa tikpat kā nav nopērkama. Atseviš­ ķos veikalos - konservēta.

Kādi m ē d z būt medījumi?

Pie mums tiek piedāvāta gandrīz tikai tādu savvaļas dzīvnieku gaļa, kādi mēdz dzīvot mūsu platuma grādos. T om ēr tas nebūt nenozīmē, ka dzīvnieki šeit ir arī nome­ dīti. Vēl vairāk - lielākā daļa no tiem pārsvarā ir impor-

Spalvu dzīvnieki Lielākoties tā dēvē medīja­ mos putnus. Dažos veikalos reizumis var nopirkt irbes, fazānu, paipalu, meža pīļu gaļu. Pagaidām izvēle patie­ šām ir nabadzīga.

Medījumu gaļas uzturvērtību tabula 100 g (vidēji)

kJ

kcal

Olbalt. Tauki

Fos­

Proteīns

fors

Dzelzs

Vitamīni B1

B2

g

g

mg

mg

mg

mg

2,4

0.09

0,06

Zaķis

512 124

21,6

3,0

220

Briedis

512 122

20,6 3,3

249

Stirna, mugura

533 132

22,4 3,6

220

3,0

Medījumu putni

451 108

16,3 3,8

-

2,5

kJ = kilodžouli,

kcal = kilokalorijas,

0,25

-

g = grami,

M

0,25 0,06

0,12

mg = miligrami

ājas ā r s t s

Audzēti medījamie dzīvnieki Galvenokārt stirnas, briežus un mežacūkas arvien vairāk tur iežogojumos un audzē, lai iegūtu gaļu. Šo dzīvnieku gaļa ir tikpat vērtīga kā to, kurus nošauj medībās. Iz­ meklējumi šo faktu ir apstip­ rinājuši. U n te atkal jāteic, ka, piemēram, Latvijas brie­ žu dārzos audzēto gaļu īpaš­ nieki lielākoties eksportē, jo pārdot to pašu zemē viņiem nav materiāli izdevīgi.

Varišanai un c e p š a n a i

Kakla, krūšu un vēdera daļas ir labāk piemērotas ēdie­ niem, ko pagatavo vārot, piemēram, ragū. Ciskas, muguras un plecu daļa īpaši labi noder cepšanai. Filejas un karbonādes gabalus var arī ātri apcept vai grilēt. Medījumi ledusskapī ir uz­ glabājami ilgāk nekā pārējā gaļa. Lai iegūtu labāko gar­ šu, tos pat vajadzētu vismaz nedēļu noturēt, lai nogata­ vinās. Medījumu īpašā kvalitāte: gaļa maz zaudē sava svara, jo nav tik ūdeņaina kā parastā kauto lopu gaļa. Bez tam medījumu gaļa ir ļoti viegli sagremojama, tāpēc piemē­ rota slimu cilvēku uzturam.

kJ


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

Uzturs

K a r tf .

G rupa

54

15

Minerālvielās un mikroelementi II Kā iedala m inerālvielas?

Dabā sastopamās minerāl­ vielas iedala metālos un ne­ metālos. Cilvēka organisma šūnās un ķermeņa šķidrumos tās atrodamas kā joni, kas ir elektriski lādētas daļiņas, vai ari ir saistījušās pie citām vielām. Uzturā lietojamās metāliskās minerālvielas ir nātrijs, kālijs, magnijs un kalcijs. Nemetāli ir mine­ rālvielas hlors, fosfors un sērs.

Nātrijs Nātrijs ir svarīga asiņu šķid­ ruma sastāvdaļa. Pieauguša cilvēka organismā ir apmē-

SVARĪGI Ķermeņa šķidrumos un šū n ā s parastos a p stā k ­ ļos minerālvielu saturs vienmēr atro das līdzsva­ rā. J a ir ilgstoša v e m ša ­ na, sp ēcīg a caureja vai slimīga svīšana, rodas izteikti minerālvielu zu­ dumi, it sevišķi nātrija un hlorīdu. Tādos gadīju­ m os noteikti jāapmeklē ārsts, jo viņš var o rg a­ nismam pievadīt vārām ā sāls šķīdumu. Sāļu d e ­ ficīta sindroms, ja to n e ­ ārstē, var izraisīt nieru mazspēju.

Lai uzturs būtu pilnvērtīgs, ēdienkartē noteikti jābūt zivīm. Tās bagātīgi satur arī minerālvielas.

ram simts gramu nātrija. Cik daudz tas būtu jāuzņem die­ nas laikā, vēl nav precīzi zi­ nāms. Nātrijs kopā ar hlorīda jo­ niem veido vārāmo sāli. Viduseiropas platuma grādos pie mērenas fiziskās aktivi­ tātes būtu pietiekami, ja dienas laikā tiktu uzņemti apmēram seši grami vārāmā sāls. Ir jābūt piesardzīgiem, pievienojot ēdienam sāli, lai uzlabotu tā garšu, jo vairā­ kumā produktu nātrijs un hlorīdi jau atrodas apslēptā veidā.

9

M

ājas ā r s t s

Kālijs Pieauguša cilvēka organisms satur apmēram simts gramu kālija. Minimālais diennakts patēriņš ir aptuveni 0 ,8- 1,3 grami. Ja tiek lietots saba­ lansēts uzturs, šis kālija dau­ dzums tiek sasniegts bez jeb­ kādām problēmām.

Magnijs Tūdaļ pēc kālija otrs svarī­ gākais m inerāls šūnās ir magnijs. Pieauguša cilvēka organisms satur apmēram 25 gramus magnija. Vislie­ lākais magnija patēriņš ir grūtniecības laikā. Tiek


G rupa

K arte

15

54

P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

Uzturs

Minerālvielās un mikroelementi II svarīgs sālsskābes produkci­ jai kuņģī. Pieaugušā cilvēkā atrodas apmēram 80 gramu hlorīdu. Runājot par ietei­ camo diennaktī uzņemamo daudzumu, jāievēro tas pats, kas attiecībā par nātriju.

lēsts, ka diennakts patēriņam šajā laikā vajadzīgi apmēram 450 miligrami, bet bērna zīdīšanas laikā - apmēram 500 miligrami. Magnija pa­ tēriņš ir lielāks arī tad, ja uz­ turs ir ļoti bagāts olbaltu­ miem.

$

K alcijs Kalcijam ir liela loma kā skeleta un zobu uzbūves ele­ mentam. Nobriedušā orga­ nismā ir apmēram 1500 gra­ mu kalcija. Zināšanas par to, cik daudz kalcija cilvēkam nepieciešams, diemžēl ir nepietiekamas. T om ēr ir skaidrs, ka 300 līdz 2000 mi­ ligramu kalcija dienā nav kaitīgi. Pasaules veselības organizācija uzskata, ka ie­ teicamā dienas norma pieau­ gušam cilvēkam ir 400-500 miligramu, bet grūtniecēm trešajā grūtniecības trimes-

Nevajag pārspīlēt S a b alan sēts minerālvie­ lu da u d z u m s organism ā ir svarīgs, bet tā p ē c n e ­ vajadzētu pārspīlēt. J a lieto sabalansētu uzturu, tiek uzņem ts vajadzīgais minerālvielu daudzum s. Tātad nevajag pārspīlēti nopietni uztvert datus par “diennaktī nepiecie­ ša m o patēriņu”.

Nātrijs atrodas vārāmajā sālī (augšējā attēlā, palielināts). Svarīga minerālviela ir arī mag­ nijs (apakšā).

trī - 1000-1200 miligramu ik dienas. Ja uzturā ir pārmērīgi daudz kalcija (vairāk par četriem gramiem dienā) un ir arī D vitamīna pārbagātība, notiek nieru, plaušu un citu orgānu audu pārkaļķošanās. T urpre­ tim, ja kalcijs pietrūkst il­ gāku laiku, mazinās kaulu stiprība un tie ātrāk lūst. H lo rs Hlors hlorīdu jonu veidā lie­ lā daudzumā atrodas asiņu šķidrumā. Tas regulē ūdens līdzsvaru organismā un ir

M ' vjas ā r s t s

F o sfo rs Fosfors organismam ir ne­ pieciešams fosfātu formā. Tāpat kā kalcijs tas ir svarīgs skeleta uzbūves elements. Fosfors piedalās arī šūnu uzbūvē un kalpo enerģijas iegūšanai un sadedzināšanai. Pieauguša cilvēka organisms satur apmēram 700 gramu fosfora. Fosfors jāuzņem apmēram tikpat daudz, cik kalcijs, - 400-500 miligramu dienā. Taču, lietojot jauktu uzturu, tā daudzums uzturā ir apmēram pusotru reizi lielāks. S ērs Tikpat svarīgs organisma struktūrelements ir sērs. Saistītā veidā tas atrodams gandrīz visos olbaltumos. Sevišķi bagāti ar sēru ir ma­ ti. Tas ir nepieciešams arī saistaudu un skrimšļu uzbū­ vei. Vielmaiņā sērs darbojas atindējoši. Pieauguša cilvēka organismā atrodas apmēram 135 grami sēra. Nav datu par nepiecie­ šamo sēra devu diennaktī.


P r o f il a k s e • U z t u r s • V īd f .

Uzturs

K artf.

G rupa

57

15

Nitrāti Kas ir nitrāti?

x"

Nitrāti ir slāpekļskābes sāļi. T ie ir daudzu minerālmēslu sastāvā, pirmām kārtām jau ķīmiski ražotajos slāpekļa mēslojumos. Ari amonjakā, kas lielos daudzumos atrodas urīnā, ir nitrāti. Un, zemi mēslojot ar dabisko mēslo­ jumu, piemēram, vircu, aug­ sne tiek bagātināta ar nit­ rātiem. Pārtikas rūpniecībā izmanto nitrītus, kas ir nitrātu radi­ nieki. Nitrītus izmanto gaļas sālīšanā. Tie piešķir gaļai un desām noturīgu sarkano krāsu. N itrītu lietošana gaļas sālīšanai ar likuma normām tiek stingri reglamentēta. Turklāt pircēji noteikti ir jāinformē, kuros gaļas iz­ strādājumos tie atrodas. Nevajag aizmirst, ka pārmē­ rīga nitrātu koncentrācija

Ar teststrēmelīti, kas iegādāta aptiekā, iespējams pavisam vienkārš noteikt nitrātu saturu dzeramajā ūdenī.

organismā ir kaitīga cilvēka veselībai, jo izraisa visu or­ ganisma sistēmu darbības traucējumus.

Kā nitrāti nokļūst org a n ism ā ?

SVARĪGI Nitrāti un nitrīti vārot n e­ tiek sagrauti. Spināti vienmēr ir jāap ēd tūlīt p ēc sagata v o ša n a s, jo, uzglabājot un atkārtoti karsējot, tajos rodas nitrīti. Gandrīz visiem dārzeņiem vairāk nitrātu ir saknīšu daļā, miziņā, kā arī pie lapu rozetes.

Cilvēks diendienā ar uzturu uzņem nitrātus un nitrītus. Gan ar gaļas izstrādāju­ miem, gan ar dzeramo ūde­ ni, kurā atkarībā no apvidus ir vai nu augsts vai arī zems nitrātu daudzums. Lielākā daļa nitrātu (apmēram divas trešdaļas) cilvēka organismā nonāk ar dārzeņiem. Daudzi dārzeņi raženi aug ar slāpek-

M ā ja s

ārsts

li bagātinātā augsnē, tāpēc dārzeņu audzētāji zemi ba­ gātīgi mēslo ar slāpekļa mēs­ lojumiem. Nitrātus augi no augsnes uzņem nemainītā veidā. Daži augi tos uzkrāj sevišķi daudz, piemēram, spināti.

Vai no nitrātiem s a s lim s t?

Normālā veidā nitrāti nav bīstami. Indīgi ir nitrīti, kas var rasties no nitrātiem vai nu cilvēka ķermenī, vai arī ārpus tā. Saindēšanās iespēja pastāv, lietojot gaļas un desi: izstrādājumus, kuros nitrīti


G rupa

K arte

P r o f il a k s e • U z t u r s • V id f .

15

Uzturs

Nitrāti ir izmantoti nelikumīgi. Vai nu tie lietoti citā formā nekā atļautā vārāmā sāls, vai pār­ sniedz pieļaujamo maksimā­ lo daudzumu (sāls drīkst sa­ turēt maksimāli 0 ,5-0,6% nātrija nitrīta). Nekaitīga nitrātu deva, kas neizraisa patoloģiskas pārmaiņas cil­ vēka organismā, pieauguša­ jiem ir 4 mg uz 1 kg svara. Bērnam šī deva ir mazāka.

Uzmanīgi ar malto gaļu Ir aizliegts, piemēram, mal­ tajai gaļai pievienot nātrija nitrītu. Protams, tad tā sa­

Piesārņots dzeramais ūdens Nitrāti šķīst ūdenī. Tā kā lauksaimniecībā arvien vairāk izmanto kū tsm ēs­ lus, arvien vairāk tiek a p d ra u d ē ts m ūsu d z e ­ ramais ūdens. Nitrātus vairs nevar uzņemt augi, tie netiek arī saistīti au g sn ē , bet gan iesūcas gruntsūdeņos. Šis pro­ c e s s ilgst jau vairāk nekā 20-30 gadu. Eksperti brīdina, ka kļūst aizvien grūtāk iegūt veselībai nekaitīgu d z e ­ ram o ūdeni, tā p ē c vēlams uzturā lietot ūdeni, kas iegūts no dziļurbumiem.

glabā sarkano krāsu un iz­ skatās apetīti rosinoša, taču kaitē organismam. Katrs pircējs drīkst pieprasīt, lai gaļu samaltu tieši pirms tās iegādes. Ja nitrātus saturoši ēdieni vai ēdieni, kas gatavoti, izman­ tojot nitrātus saturošu ūde­ ni, tiek uzglabāti bez dzesē­ šanas, baktēriju iedarbībā veidojas liels nitrītu dau­ dzums. Sanitārā dienesta darbinieki atzīmē: kolīdz bērnu iestādēs sāk ēdināt ar agrajiem lapu salātiem, bērniem biežāk re­ ģistrē gremošanas trakta sli­ mības, kas vispirms izpaužas kā caureja.

Ko darīt, ja notikusi sain d ē š a n ā s ar nitrātiem?

Šādas saindēšanās gadījumā hemoglobīns, kas ir sarkano asinsķermenīšu krāsviela, tiek pārvērsts par methemoglobīnu. Līdz ar to pazemi­ nās asiņu spēja transportēt dzīvībai svarīgo skābekli. Viegla saindēšanās izpaužas ar sliktu dūšu, ģīboni. Skā­ bekļa trūkuma dēļ āda kļūst viegli sarkanzila.

Sniegt palīdzību asinsritei Smagas saindēšanās gadīju­ mā ādas krāsa ir ļoti intensī­

va. Pacients vemj un atrodas bezsamaņas stāvoklī. Elpo­ šana ir sekla, acu zīlītes pa­ plašinātas. Ir iespējams dzī­ vībai bīstams asinsrites sabrukums. Nekavējoties obligāti nepieciešama ārsta palīdzība. Pacientu elpina ar skābekli, asinsritei jāsniedz palīdzība, proti, ir nepieciešama asins transfūzija. Paaugstināta nitrātu daudzuma organismā dēļ retāk tiek apdraudēti pieaugušie. Ja baktēriju iedarbībā nitrāti tiek pārvērsti par nitrītiem, tad, savienojoties ar amīniem (olbaltumu struktūrelementi), var veidoties nitrozamīni.

Bīstamie nitrozamīni Šis bīstamais ķīmiskais pro­ cess pavisam nemanāmi no­ risinās cilvēka organismā. Daudzi nitrozamīni var iz­ raisīt vēzi. T ie ir konstatēti arī tabakas dūmos un pavi­ sam niecīgos daudzumos alū.

Mazāk nitrātu Bioloģiski audzēti d ārze­ ņi satur mazāk nitrātu. Zīdaiņu un mazu bērnu uzturā būtu iespējami vairāk jālieto šādi dār­ zeņi.


P r o f i l a k s e • U z t u r s • V id e

Uzturs

Karte

Grup \

64

15

Pareizi apstradati pārtikās produkti II Ka pareizi s a g a ta v o pārtikas produktus?

Uztura speciālisti iesaka ēdiena pagatavošanas pa­ matlikumu: gatavojot mal­ tīti, izmantot tik maz kar­ stuma, cik vien iespējams. Tāpēc, ka pārtikas produktu vērtīgās sastāvdaļas visvairāk cieš tieši no augstas tempe­ ratūras. Piemēram, liela daļa vitamīnu ir ārkārtīgi jutīgi pret karstumu. T urklāt, ilg­ stoši vārot, no pārtikas pro­ duktiem zūd daudz minerāl­ vielu un mikroelementu. Taču ir daudz pārtikas pro­ duktu, ko cilvēks nemaz ne­ var izmantot uzturā, ja tie nav termiski apstrādāti. Pie­ mēram, svaigas krūmu un kāršu pupiņas satur indīgo olbaltumu fazīnu. Šī viela ir ļoti jutīga pret siltumu, un

Tvaicēšana mikroviļņu j j krāsnī Mikroviļņu iekārtas ir labi piem ērotas tvaicēšanai. Neliela šķidruma piede­ va ēdienam nāk tikai par labu. T vaicēšana ļauj ietaupīt laiku un sagla­ bāt vērtīgas produkta sastāvdaļas.

Pareizi izvēlēti trauki vārīšanai un cepšanai ir svarīgi tādēļ, lai pēc iespējas vairāk tiktu saglabātas produkta uzturvielas.

to iespējams sagraut, pat īs­ laicīgi karsējot. Daudzus pārtikas produktus cilvēka kuņģis var sagremot tikai vārītus - svaigā veidā tie ir vai nu par cietu vai sīkstu, lai tos ēstu, vai arī satur vielas, kas labvēlīgi ietekmē gremo­ šanas procesu tikai pēc šo produktu termiskas apstrā­ des. N o šiem piemēriem kļūst skaidrs, ka nevar dzīvot vie­ nīgi no zaļbarības. Bez tam daudzi ēdieni kļūst garšīgi tikai pēc cepšanas, sutināša­ nas, sautēšanas, tvaikošanas vai vārīšanas, bet tam būtu jānotiek pietiekami saudzē­ joši.

M ājas

ārsts

Kā vāra s a u d z ē j o š i?

Sagatavojot pārtikas produk­ tus, ievērojiet šādus pamatli­ kumus: □ Produkti jāmazgā pamatī­ gi, bet neilgi, jo arī ūdens iz­ skalo no produktiem vitamī­ nus un minerālvielas. □ Pārtikas produktus sa­ smalciniet tikai pirms vārīša­ nas. T ā labāk saglabājas to vērtīgās sastāvdaļas, kas biež: vien skābekļa ietekmē iet bojā. □ īsāks sutināšanas laiks pie augstākas temperatūras ir labāks nekā ilgs sutināšanas laiks zemākā temperatūrā, jo tā ilgāk saglabājas produktu


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

Pareizi apstradati pārtikās produkti II vērtīgās uzturvielas. Dārze­ ņiem un gaļai pēc apstrādes jābūt mīkstiem, taču ne pār­ vārītiem. □ Vienmēr vajadzētu pro­ duktus vārīt traukos, kas cie­ ši noslēgti ar vāku. Izman­ tojiet tikai katlus ar cieši pie­ guļošu vāku. Tas ietaupa laiku un enerģiju. □ Taupīgi ar taukvielām! Daudzi pārtikas produkti jau paši satur pietiekamu dau­ dzumu tauku. □ Izvēlieties saudzējošas vā­ rīšanas metodes.

Saudzējošākās v ā rīša n a s m e t o d e s

Ir dažādas metodes, kā paga­ tavot pārtikas produktus tā, lai tiktu saglabātas vērtīgās uzturvielas. $

Sautēšana Katlā ar cieši pieguļošu vāku mazā vai vidējā karstumā sautē galvenokārt dārzeņus, bet tā var gatavot arī gaļu un zivis. Ja sautējot izmanto taukus vai eļļu, tad pavisam nedaudz. Šķidrums vajadzīgs vien, lai ar to būtu jjārklāts tikai katla dibens. Šādi gata­ vojot pārtikas produktus, gandrīz nemaz neiztvaiko uzturvielas, turklāt labi sa­ glabājas pret karstumu jutī­ gās vielas un produkta garša.

Sutināšana

Grilēšanai vislabāk izmantot grilu ar pamatni, jo tajā var izte­ cēt tauki.

Sutināšana var būt relatīvi saudzējoša metode gaļas ēdienu gatavošanā. Taču ir kāds svarīgs priekšnotei­ kums: gaļai jābūt maigai, un gatavošanas procesā tā rūpī­ gi jāuzrauga. Lai izvairītos no vērtīgo gaļas sulu izska­ lošanās, sutinot jāpievieno maz šķidruma. Pirms tam gaļu mazliet apcep. Sutinot iegūst stipru mērci.

Grilēšana Tvaicēšana Gandrīz visus dārzeņus ies­ pējams sagatavot saudzējoši, ja tos tvaicē. Dārzeņus ievie­ to sieta ieliktnī virs vāroša ūdens, tādējādi tie saglabā visas vērtīgās īpašības un vitamīnus. Šādi pagatavot ieteicams kartupeļus. Svarīgi arī, lai siets un vāks, kas no­ sedz produktus, labi piegulē­ tu, un tālab gaisā izplūstu iespējami mazāk tvaika. Pār­ tikas produktus iespējams tvaicēt arī ātrās vārīšanas katlā vai IVOK pannā.

Ātrā vārīšana tvaika katlā Ātrās vārīšanas katlos (tvaika spiediena katli) pārtikas pro­ dukti tiek karsēti vairāk nekā 100 grādu temperatūrā. T a ­ ču tvaicēšanas laiks saīsinās pat par 80 procentiem, tāpēc jutīgās vielas produktos sa­ glabājas sevišķi labi.

M ā jas ā r s t s

Grilēšanā netiek izmantoti tauki, tie pat pil ārā no gaļas. Ja neizmanto kokogles un gaļu pārāk neapgrauzdē, gri­ lēšana ir veselīgāka par cep­ šanu taukos uz pannas, cepa­ mos traukos vai iekārtās, ku­ rās produktus vāra eļļā.

Grils ir labāks par pannu Vairākumam cilvēku |oti g aršo steiks, kotlete vai šnicele. Taču c e p š a n a s laikā, ja netiek izmantota p a n n a ar teflona pārklā­ jumu, produkti burtiski p eldas taukos. Ieteica­ m āks būtu elektriskais grils, vislabāk ar pam at­ ni, uz kura var m aigos gaļas gabalus grilēt sulī­ g u s un kraukšķīgus.


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

Uzturs

K arte

G rupa

66

15

Pārtikās enerģija (džouli un kalorijas) Kas ir pārtikas enerģija?

Par racionālu jeb fizioloģis­ ku uzturu sauc uzturlīdzekļu kopumu, kas nepieciešams normālām dzīvības norisēm cilvēka organismā. Uzturs ir vajadzīgs augšanai un attīstī­ bai. Tas var būtiski ietekmēt organisma spējas pretoties slimībām, sekmēt organisma piemērošanās spējas dažā­ dām ārējās vides un cilvēka iekšējās vides pārmaiņām, var ietekmēt cilvēka radošo aktivitāti un mūža ilgumu. Cilvēkam nepieciešamo enerģijas daudzumu nodro­ šina noteikts uztura dau­ dzums. M ūsu uztura pamatsastāv­ daļas ir olbaltumi, ogļhidrāti 3D

Kādu enerģiju satur uzturlīdzekļi? Pārtikas līdzekļu sastāvs ir ļoti atšķirīgs. Taču kā vispārējas orientējošas vērtības ir pieņem tas šādas: 1 gram s tauku = a p m ē ­ ram 39 kJ (9,3 kcal) 1 gram s ogļhidrātu = ap m ēram 20 kJ (4,7 kcal) 1 gram s olbaltumu = ap m ēram 17 kJ (4,1 kcal)

Cilvēks sev nepieciešamo enerģiju saņem ar uzturu. Tas, ka tas ir garšīgi, ir patīkams blakusefekts.

un tauki. T ie ir augsti kom­ plicētu augu un dzīvnieku uzbūves un noārdīšanās pro­ cesu produkti. Lai varētu ie­ gūt tādas vielas, bez noteik­ tām izejvielām ir nepiecieša­ ma arī siltuma enerģija. Pie­ mēram, augi, kas sastāv no vienkāršiem savienojumiem (oglekļa dioksīda un ūdens), izmantojot saules siltuma enerģiju, ražo komplicētus ogļhidrātus. Sev vajadzīgo enerģiju dzīv­ nieki un cilvēki nevar sa­ ņem t tieši no saules. Viņi to iegūst, patērējot augus vai dzīvniekus.

M

ājas ā r s t s

Kā mēra enerģiju?

Katram pārtikas produktam bez noteiktas barības vērtī­ bas ir arī “sadegšanas vērtī­ ba”. T ā ir siltuma enerģija, kas izdalās gremošanas pro­ cesā un ko sajūt kā ķermeņa siltumu. Šo sadegšanas vērtību iespē­ jams mērīt dažādi - pārtikas produktus sadedzinot vai nu tieši, vai netieši. Piemēram, izmērot skābekļa patēriņu, kas sadegšanas procesā ir ne pieciešams noteiktam pārti­ kas produktam.


G rupa

K arte

15

66

P r o u l a k s f • U z t u r s • V id e

Uzturs

Pārtikās enerģija (džouli un kalorijas) Kā tiek uzrādīta e n e rģ ija ? Šādu mērījumu rezultātus kopš 1978. gada uzrāda kilodžoulos (saīsināti - kj). Šīs mērvienības ir aizstājušas agrāk lietotās kilokalorijas (kcal). Taču pavārgrāmatās un barības vērtības tabulās joprojām ir minēti abi apzī­ mējumi. Bieži tos dēvē vien­ kārši “džouli” un “kalorijas”, kas nav īsti pareizi, jo vairu­ mā gadījumu ir domātas at­ tiecīgās kilovienības (tātad tūkstoš reižu vairāk).

Jaunais mērs - džouls Viena kilokalorija ir siltuma daudzums, kas vajadzīgs, lai vienu litru ūdens uzsildītu no 14,5 grādiem līdz 15,5 grādiem. Ar kilodžoulu mē­ ra arī radušos enerģiju, taču attiecības lielums ir cits. T ā ­ pēc arī radusies teorija, ka

la jūs varat rēķināt J a vēlaties u ztura a p r ē ­ ķinos pāriet no kilodžouliem u z kilokalorijām (vai otrādi), ta s ir vienkārši: 1 kcal atbilst 4 ,1 84 7 k j (n o ap aļo jo t - 4,2 kj); 1 kJ atbilst 0 ,239 kcal (n o ap aļojo t - 0,2 4 kcal).

vienam kilodžoulam atbilst tikai apmēram viena ceturt­ daļa kilokalorijas.

Ko izsaka kilodžouli un kilokalorijas? Kilodžouli un kilokalorijas izsaka kaut ko par pārtikas produktu “sadegšanas vērtī­ bu”, bet par patieso uzturvērtību tie ziņas nesniedz. ’ Ikviens cilvēks, kas vēlas uz­ turā lietot noteiktu kaloriju daudzumu, var iepazīties ar dažādām tabulām, kas ir publicētas daudzos veselības žurnālos un grāmatās, kurās rakstīts par veselīgu uzturu, un izveidot savus nosacīju­ mus, cik daudz un ko viņš drīkst ēst. Piemēram, 100 g salātu sa­ tur apmēram 60 kj (apmē­ ram 14 kcal), bet 100 g spe­ ķa jau vairāk nekā 2400 kj (apmēram 573 kcal). Tātad dažādas pārtikas vielas cilvē­ ka organismā attīsta ļoti at­ šķirīgu siltuma daudzumu. T om ēr tādu datu nozīmi ne­ drīkst pārvērtēt. Uzturs, kas ir sabalansēts tikai, ņemot verā kalorijas, ilgākā laikpos­ mā var novest pie uztura de­ ficīta parādībām, jo iespē­ jams, ka uzturā pietrūkst ne­ pieciešamo vitamīnu. Tātad pārtika, kuras kaloriju dau-

M

ā jas ā r s t s

Kaiorijas (džouli) pārtikas produktos 100 gram os Galviņsalāti Ziedkāposti, vārīti Spināti, vārīti Kartupeļi, vārīti Liellopu gaļa, liesa Cūkgaļa, liesa Speķis Vistas krūtiņa Zoss Zaķis Ķīsis Strauta forele Rudzu maize Bulciņas Augļu kūka Sviests Salami desa Aknu desa Alus

kcal

kJ

17

71

23 27 72

96 113 302

174 163 808 99 342 113 105 102 216 265 155 754 518 424 49

731 685 3394 416 1436 475 441 428 917 1124 651 3167 2176 1781 206

Š ā d a s kaloriju tabulas sniedz tikai aptuv en u s datus. Patiesā vērtība sv ārstās atkarībā no produkta izcelsmes, sa g ata v o ­ š a n a s un kvalitātes.

dzums ir apzināts, ne vien­ m ēr ir ieteicama un veselīga. Džouli un kilokalorijas ir ti­ kai aptuvenās vērtības. Jo precīzā pārtikas vielu sadeg­ šanas vērtība var ievērojami svārstīties atkarībā no tās iz­ celsmes, apstrādes, sagatavo­ šanas un kvalitātes.


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

K artf .

G ru pa

71

15

Uzturs

Pārtikās tirdzniecības kategorijas I Kas ir tird zn iecīb as kategorijas?

Daļa no pārtikas produktu noteikumiem ir šiem pro­ duktiem piešķirtās tirdznie­ cības kategorijas. Lielākoties šie noteikumi attiecas uz Ei­ ropas Savienību (saīsināti ES), taču arī Šveicē, kas nav ES dalībvalsts, pastāv līdzī­ gas vadlīnijas.

r

Tirdzniecības standarti sa­ skaņā ar nolikumu par kva­ litātes normām ir noteikti atbilstoši kvalitātes pazī­ mēm: ekstra, I, II un III augļiem un dārzeņiem; A, B un C - olām un mājput­ niem. Tālab tirdzniecības kategorijas sauc arī par kva­ litātes standartiem. Lai pro­ duktu iedalītu kādā katego­ rijā, tiek ņemts vērā tā lie­ lums un svars. Standarti pa­ redz arī noteikumus par pro­ duktu aizsargājošo iesaiņo-

Konservēti pārtikas produkti Augļiem un dārzeņiem, kurus pārstrādā konser­ vos, ir īpaši noteikumi. Tomēr visumā kvalitātes prasības tiem ir tā d a s p a š a s kā svaigai precei.

Tirdzniecības kategorijas kalpo, lai pārtikas produktus iedalītu sa ­ skaņā ar noteiktām kvalitātes pazīmēm. Āboli, kas atbilst ekstra (vidū), I ( pa kreisi) un II (pa labi) tirdzniecības kategorijai.

jumu. Dažiem pārtikas pro­ duktiem jāuzrāda izcelsmes valsts. Katram pārtikas pro­ duktam tiek noteiktas kva­ litātes pazīmes, piemēram, tipiskā šķirnes forma, attīstī­ ba un krāsa; vienādi nogata­ vojušies, svaigi, tīri; slimību neskarti. Un tas viss tiek cie­ ši saistīts ar pārtikas produk­ tu uzturfizioloģisko vērtību. Tirdzniecības standarti no­ drošina, lai pircējiem netiktu piedāvātas negatavas vai bo­ jātas preces. Izņēmums, kad pārtikas produkti nav jāmar­ ķē pēc tirdzniecības katego­ rijām, - tie tieši no ražotāja tiek pārdoti patērētājam, piemēram, tirgū.

M ājas

ā rsts

Kādiem pārtikas produktiem jāpiešķir kvalitātes stan d arts?

Kvalitātes standarts jāpiešķir šādiem pārtikas produktiem:

M ājputni Mājputni un atsevišķas to kautķermeņa daļas tiek ie­ dalītas tirdzniecības standar­ tos A B un C. Noteicošā ir putna ķermeņa uzbūve, gaļas un tauku saturs, spalvu atlie­ kas, savainojumi un daudz kas cits. Ar priekšrakstiem ir noteikti arī tādi rādītāji kā “svaigs” un “dziļi iesaldēts”. Pircējam ir jāprot skaidri


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

Uzturs

Pārtikās tirdzniecības kategorijas I atpazīt, par kādu putnu ir runa, tātad jābūt arī norādei, vai tā ir vista, pīle vai janna zoss. Bez tam jābūt uzrādītai sagataves formai, piemēram, “gatavs cepšanai”.

Olas

£

A kategorija nosaka, ka olas ir svaigas. B kategorijas olas ir tādas pašas, bet otrās šķi­ ras vai ar ierobežotu derīgu­ ma termiņu. Svarīgas pazī­ mes, lai iedalītu šajās kate­ gorijās, ir tas, cik vesela ir čaumala un cik tā ir necaur­ spīdīga, gaisa pūšļa lielums olā, olas baltuma un dzelte­ numa attiecība un smarža. Ja olām piešķirta C kategori­ ja, tas nozīmē, ka tās neat­ bilst kvalitātes normām, un šādas olas ir atļauts lietot tikai rūpnieciskai pārtikas produktu ražošanai. A un B kategorijas olas vēl papildus tiek šķirotas svara kategori­ jās no 1 līdz 7 (svars no 70 gramiem līdz 45 gramiem). Bez tatn ir noteikti jābūt no­ rādītam olu iesaiņošanas da­ tumam.

Augļi un dārzeņi Visiem augļiem un dārze­ ņiem, kas tiek pārdoti, jāuz­ rāda tirdzniecības kategorija. Augļi un dārzeņi tiek šķiroti pēc ārējām pazīmēm - krā­ sas, svaiguma, svara tin gata­ vības pakāpes. Iesaiņotai

precei ir jāsastāv tikai no vienas kategorijas augļiem vai dārzeņiem. □ Tirdzniecības kategorija “ekstra” nozīmē: izcila kva­ litāte bez defektiem. U Tirdzniecības kategorija I: laba kvalitāte, pieļaujami ne­ lieli defekti. □ Tirdzniecības kategorija II: vidēja kvalitāte, pieļauja­ mi defekti. □ Tirdzniecības kategorija III: īpašības kā II kategorijai,

Par garšu ES pagaidām vēl nedomā Ekstra vai A tirdzniecī­ b a s kategorija garantē nevainojama izskata, vienādas formas preci. Taču ko līdz visskaistā­ kie sarkanie, glītie tomāti bez plankumiem un ie­ spiedumiem, ja tie ne p ē c kā negaršo. Pat vis­ au g stā k ā tirdzniecības kategorija nav garantija, ka dārzeņi un augļi būs aromātiski un garšīgi. Tāpēc cilvēkam jāizšķi­ ras: nereti mazāk skaista prece, kurai ir zem āka tirdzniecības kategorija, ir garšīgāka nekā a u g ­ stāk ās kategorijas augļi un dārzeni.

M

ājas ā r s t s

taču ar lielākiem defektiem. ES ir standarti, pēc kuriem augļi un dārzeņi tiek iedalīti vairākās šķirās. Šādi standar­ ti ir tomātiem, gurķiem, kā­ postiem, āboliem, plūmēm, zemenēm, ķiršiem. ES ne­ nosaka, kā produktiem ir jā­ garšo.

Kartupeļi Kartupeļiem ekstra katego­ rija nozīmē augstāko labu­ mu, I tirdzniecības kategori­ ja - izmeklētu kvalitāti (standartprece), bet par trīnīšiem sauc mazākos kartupeļus. Iedalot kartupeļus katego­ rijās, ņem vērā to lielumu, mizas gludumu, ārējos un iekšējos defektus. Svarīgi ir arī norādīt kartupeļu īpa­ šības vārot: nejūkošie, jūko­ šie, miltainie. Jābūt nosauk­ tai arī šķirnei. Katrā iesaiņo­ jumā drīkst būt tikai vienas šķirnes kartupeļi.

Piena produkti Sviestam jābūt apzīmētam ar pirmās vai otrās kvalitātes kategorijas zīmi. Im portē­ tam sviestam jānorāda izcel­ smes valsts. Dažādās siera šķirnes drīkst pārdot kā standartšķirnes vai brīvās šķirnes. U z standartšķirnēm, kā Camembert, Tilsitervai Ementaler, attiecas precīzi to ražošanas priekšraksti un kvalitātes kritēriji.


P rofila kse • U

zturs

• V id e

Uzturs

K arte

G rupa

79

15

Radioaktivitate pārtikā Kā radioaktivitate nokļūst pārtikā?

Pirms 1986. gada 26. aprīļa jautājums, vai pārtika ir ra­ dioaktīva, nebija aktuāls. Šajā dienā Černobiļas atom ­ elektrostacijā avarēja reak­ tors. Tas ietekmēja arī 2000 kilometru attālos Viduseiropas rajonus, visvairāk Bavā­ riju un Alpu zemes. Avārija skāra arī Zviedriju un Bal­ tijas valstis. Dienu no dienas ar radioak­ tīvajiem nokrišņiem, kas ie­ sūcās zemē, tika piesārņoti salāti, spināti, lociņi un citi

Dabiskais starojums t>

Kopš seniem laikiem uz cilvēkiem iedarbojas dabiskā radioaktivitāte. Pirmkārt - kosmiskais starojums no atm osfē­ ras, otrkārt - virszemes starojum s no radioaktīvo materiālu s a b ru k ša n a s Z em es garozā, treškārt - starojum s no radioak­ tīvajiem materiāliem, kas izšķīduši au g sn ē . Tas viss nokļūst organismā. Taču šis starojuma d a u ­ dzu m s nav m u m s bīs­ tams.

Pēc Černobiļas atomelektrostacijas avārijas ar radioaktīvām vielām bija piesārņotas savvaļas sēnes, meža dzīvnieki un rieksti. Tajā laikā gatavotie konservi bija jāiznīcina.

dārzeņi, kā arī dabas veltes mežos un pļavās. Radioak­ tīvie elementi, piemēram, jods 131 un jods 132, telūrs, rutēnijs, cēzijs, stroncijs un plutonijs, nosēdās uz lapām, tos uzņēma augu saknes.

K ādas ir i e s p ē ja m ā s s e k a s , ja pārtika ir radioaktīva?

Ja dzīvnieku un cilvēku uz­ turā ir piesārņotie produkti, radioaktīvās vielas nokļūst viņu organismā. Piesārņota ir arī to dzīvnieku gaļa, kuri ēduši radioaktīvu barību.

M

ājas ā r s t s

Radioaktīvais starojums, kas atbrīvojas, avarējot kodolspēkstacijām vai sprāgstot atombumbām, ir kaitīgs. Nokļuvis dzīvas būtnes or­ ganismā, tas iejaucas viel­ maiņā un šūnu dalīšanās procesā. Ļaunākās sekas ir bojāts iedzimtības materiāla nesējs (hromosomas). Šūnas vairs nespēj pareizi veikt sa­ vas funkcijas vai deģenerējas par vēža šūnām. Var rasties arī ilglaicīgi bojā jumi. Diemžēl tos var pama­ nīt tikai nākamajās paaudzēs Šī iedarbība nav vēl pietie­ kami izpētīta.


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

K artf .

79

U zturs

M aM n m M n

Radioaktivitate pārtikā Radioaktivitate pārtikas prod uk tos

Pašreiz nav precīzu datu par akūtām briesmām, ko izrai­ sa radioaktīvās vielas, kas at­ rodas pārtikas produktos. Taču tūlīt pēc Černobiļas atomelektrostacijas katastro­ fas tika ieteikts ievērot vairā­ kus piesardzības pasākumus. Protams, ka šos higiēniskos pasākumus varat ievērot arī patlaban.

&

A ugļi u n d ā rz e ņ i Pirms ēšanas labi nomazgāt augļus un dārzeņus - šis izsenais pamatnoteikums tik un tā paliek spēkā. Ja radio­ aktīvās daļiņas atrodas uz augļu un dārzeņu virsmas, tās tiks noskalotas ar ūdeni. Sevišķi daudz radioaktīvo vielu uzkrājas kāpostu un salātu ārējās zaļajās lapās. Kolrābji noteikti ir jāmizo. Augļus un ogas (zemenes, ķiršus, ābolus, bumbierus, vīnogas un citus) var ēst bez bažām - tie praktiski neuz­ krāj radioaktīvās vielas. T ur, kur pēc Černobiļas ka­ tastrofas nolija radioaktīvais lietus, pirmajos gados pēc avārijas mežos nebija vēlams lasīt sēnes un ogas un lietot tās uzturā. Meža augsnē ra­ dioaktivitāte saglabājas ilgi,

jo radioaktīvās vielas ar sa­ trūdējušām augu daļām un dzīvnieku izkārnījumiem iekļūst aizvien dziļāk augsnē. Tāpēc joprojām nav ietei­ cams lietot mežā ievāktus augus un tējas.

Gaļa, putni Pirmajās nedēļās pēc Č er­ nobiļas atomelektrostacijas avārijas bieži tika atklāta piesārņota liellopu, aitas un trušu gaļa. Iemesls tam ir skaidrs - radioaktīva zaļba­ rība. Padaban šo dzīvnieku gaļu var atkal bez bažām

Pārtikas produktu apstarošana ar gamma stariem Lai produktus varētu ilg­ stoši uzglabāt, da ž ā s valstīs tos apstaro ar g a m m a stariem. Tomēr vairākumā valstu, arī Eiropas Savienībā, šis k on servēšanas veids ir aizliegts, turklāt ir aiz­ liegts arī valstī ievest preces, kas apstarotas ar g a m m a stariem. Iz­ ņ ēm u m s ir d a ž a s g a rš­ vielas. Kaut arī šie pro­ dukti nesatur radioaktī­ vas vielas, eksperti uz­ skata, ka apstarojot mai­ nā s šūnu struktūra, kas kaitē m ūsu veselībai.

M

āj as ā r s t s

lietot uzturā. Arī putnu gaļa (vistas, pīles, zosis, tītari) nav radioaktīva. Tolaik uz medī­ jumiem tika attiecināti tie paši ieteikumi, kas uz sēnēm un ogām. Un piesardzīgi cil­ vēki ilgu laiku izvairījās m e­ dījumu gaļu lietot savā uz­ turā.

Zivis Saldūdens zivis (foreles, kar­ pas, sīgas), kas pēc Černobi­ ļas avārijas nonāca pusdienu galdā, bija piesārņotas tikai atsevišķos gadījumos, jo saldūdens zivis veikalos un tirgos nonāk lielākoties no zivju audzētavām, kur tiek barotas ar gatavo barību. Tāpēc arī patlaban radioak­ tivitāte šajā ziņā nav būtiska. Kas attiecas uz jūras zivīm, tās, iespējams, sattir nedaudz radioaktīvā piesārņojuma.

Piens, olas Protams, ka piens no reģio­ niem, kurus skāra radioaktī­ vie nokrišņi, bija piesārņots ar radioaktīvām vielām. Tas 1986. gadā daudzus vecākus pamudināja iegādāties sa­ viem mazajiem bērniem sau­ so pienu no noliktavu rezer­ vēm. Tagad piens atkal ir “tīrs”. Arī olas bija un jopro­ jām tiek uzskatītas brīvas no radioaktivitātes, jo fermās vistas tiek barotas galveno­ kārt ar gatavo barību.


P r o f i l a k s e • U z t u r s • V id e

Uzturs

K aste

j G rit \

8 0

1 5

Rieksti un mandeles No pārtikas produkta līdz u zk odām

Garšīgie riekstu un mandeļu kodoli cilvēces senatnē bija ļoti svarīgs pārtikas līdzeklis. Jau ilgi pirms tam, kad sāka kultivēt pirmās labības šķir­ nes, līdzās ogām un sēnēm rieksti bija vērtīgs barības avots ogotājiem un mednie­ kiem. Ir zināms, ka riekstos ir visas cilvēka dzīvībai svarīgās uz­ tura sastāvdaļas. Tiem rak­ sturīgs augsts tauku saturs, un tie satur taukos šķīstošos vitamīnus. Riekstus ir ļoti viegli ilgstoši uzglabāt, ka­ mēr to čaula nav sabojāju­ sies.

0

Agrāk rieksti un mandeles bija svarīga cilvēka uztura sastāvdaļa, bet mūsdienās tie

SVARĪGI Rieksti un m andeles ir bagāti ar barības vielām, sevišķi taukiem. Tā kā parasti uzturā nepiecie­ ša m o tauku daudzum u iegūstam no citiem avo­ tiem, graužot riekstus, jāapzinās, ka uzņem am kalorijām b a g ā tu s pār­ tikas produktus.

Rieksti un mandeles labi garšo un ir ļoti barojoši. Dažas šķirnes vai uzglabāt gadiem ilgi.

kļuvuši par garšīgām uzko­ dām (našķiem), vadot vaka­ rus pie televizora, vai arī sal­ dumu un konditorejas iz­ strādājumu sastāvdaļu. Kā pārtikas līdzeklis tie mūsdie­ nās ir nozīmīgi vairs tikai veģetārajos un diētiskajos ēdienos.

spējams iegādāties ļoti dau­ dzas riekstu šķirnes, kas ie­ vestas no dienvidu zemēm. Vairumā gadījumu šie riekst tiek pārdoti jau bez čaulas (vaļēji vai porciju iepakoju­ mos) un tos var ilgstoši uz­ glabāt, jo tie ir kaltēti un ap­ strādāti ar sēru vai citiem konservēšanas paņēmieniem

Dažadi riekstu veidi

L a z d u riek sti Lielākā daļa lazdu riekstu, kas pie mums tiek piedāvāti tirdzniecībā, nāk no Vidus-

Pārdošanā ir ne tikai lazdu rieksti un valrieksti, bet ie­

MĀJAS ĀRSTS


G ru pa

K arte

15

80

P r o f i l a k s e • U z t u r s • V id e U zturs

Rieksti un mandeles jūras austrumu apgabaliem. Diemžēl grūti iegādāties Latvijas produktus. Riekstus pārdod gan čaumalās, gan veselus kodolus, drupinātus vai maltus. Drupinātus un maltus lazdu riekstus galve­ nokārt iepērk ceptuves un konditorejas. T os izmanto tortēm, kūkām un smalk­ maizītēm. N o lazdu riek­ stiem ražo ari riekstu krē­ mu un riekstu sviestu.

Valrieksti Lielākā daļa valriekstu, ko var nopirkt mūsu veikalos, ievesti no Vidusjūras val­ stīm vai Kalifornijas, arī no bijušajām padomju repub­ likām.

Zemesrieksti

g

Zemesriekstus lielās plantā­ cijās kultivē ASV. Tiem ir patīkama, viegli eļļaina gar­

ša. ASV tos pārstrādā arī par riekstu sviestu. Zemesriek­ stu sviestu var nopirkt ik­ vienā pārtikas veikalā, un tas, uzziests uz maizes, bēr­ niem lieliski garšo.

rieksta iekšpusē atrodas pienains šķidrums - saldenais kokosa piens. Starp citu, to var nopirkt arī atsevišķi, fasētu pudelītēs vai skārda bundžās.

Brazīlijas rieksti

Indijas rieksti

Šie rieksti nāk no Brazīlijas. Baltais augļa mīkstums ar ēdamo brūno miziņu ir ļoti grūti izlobāms no cietās trisšķautņu čaulas. Brazīlijas riekstu sastāvā ir līdz 66 pro­ centi tauku.

Indijas rieksti ir tropisko anakarda koku sēklas. Tie satur olbaltumus un eļļas un garšo līdzīgi mandelēm.

Kokosrieksti Kokosrieksta baltais, šķied­ rainais augļa mīkstums sa­ stāv no 45 procentiem ūdens, 4 procentiem olbal­ tumu, 37 procentiem tauku, 10 procentiem ogļhidrātu, 1 procenta minerālvielu un 3 procentiem dabīgo šķiedr­ vielu. Bērna galvas lieluma

Enerģiju (kcal/kJ)

Lazdu rieksti Valrieksti Zemesrieksti Brazīlijas rieksti Kokosrieksti Indijas rieksti Pistācijas Mandeles Ēdamie kastaņi

627/2620 651/2720 582/2440 654/2740 351/1470 561/2350 594/2490 598/2500 213/890

Proteīnus Ogļhidrātus Taukus (g) (g) (g) 12,7 14,6 26,2 14,3 4,2 17,2 19,3 18,6 3,4

18 15,8 20,6 10,9 12,8 29,3 19,0 19,5 45,6

M

Ēdamos kastaņus sauc arī par dižciltīgajiem kastaņiem. Tiem ir augsts cietes saturs, tālab tie garšo nedaudz līdzī­ gi miltainam kartupelim. Cilvēki tos sevišķi labprāt ēd svaigi grauzdētus.

Pistācijas Pistācijas ir eļļainas mūžam zaļo koku un krūmu sēklas. T o mājvieta ir Vidusjūras reģions un Āzija.

M andeles

Barojošie našķi 100 g riekstu satur

Ēdamie kastaņi

60,9 64 48,7 66,9 34 45,7 53,7 54,2 1,9

āj as ā r s t s

Pārdošanā esošās mandeles nāk no Vidusjūras valstīm un Kalifornijas. Ir divas mandeļu šķirnes: rūgtās mandeles un saldās mande­ les. Rūgtās mandeles nav ēdamas. Tās izmanto tikai smaržvielu iegūšanai, jo ko­ doli satur indīgo zilskābi. Saldās mandeles var ēst dro­ ši, jo tās nav kaitīgas veselī­ bai. Tieši otrādi.


P r o f il a k s e • U z t u r s • V i d e

U zturs

K artf .

G rupa

90

15

\s

Šokolāde un citi saldumi Kāda ir š o k o l ā d e s un s a ld u m u uzturvērtība?

Bērniem garšo saldumi, arī šokolāde. Pat pieaugušie bie­ ži nespēj vienaldzīgi izturē­ ties pret saldiem kārdināju­ miem: šokolāde, cepumi, konfektes un citi našķi garšo tik labi, ka tos nevar atstāt bez ievērības. Tikām no saldumiem dzīvo vesela industrija, kam ir mil­ jardu lieli apgrozījumi. Reklāma nereti maldina pa­ tērētājus, ka saldumu ražo­ šanā esot izmantotas tikai vērtīgas, veselīgas uztura sa­ stāvdaļas. Diezin vai tā varē­ tu būt, jo šokolāde un citi saldumi jau izsenis netiek

SVARĪGI 30

Arī tad, ja ir grūti atteikt bērnu vēlmēm, palieciet nelokāms, kad tas attie­ c a s uz saldumiem. Protams, nek as slikts nenotiks, ja b ērns reizi dienā d a b ū s gabaliņu šo ko lād es vai pāris c e ­ pumu. Taču sliktāk ir tad, ja bērniem agrā ve­ cu m ā rodas liekais ķer­ m e ņ a svars, ko rada vēr­ tīgu barības vielu trū­ kums organism ā, un viņi kļūst uzņēmīgi pret d a ­ žā d ā m slimībām.

Lūk, šokolādes paradīze. Tomēr esiet uzmanīgi - viena tāfelīte satur 550 kaloriju!

uzskatīti par vērtīgu uzturu. Pilnīgi pretēji. Lielākoties ir jārunā par augstas tehnolo­ ģijas produktiem, kas radu­ šies tādās pārtikas produktu laboratorijās, kas ar tehnis­ kiem trikiem ir pareizi kon­ struētas, turklāt nereti lieto­ jot daudz ķīmijas. Daudzi vērtīgi pārtikas pro­ dukti, šādi apstrādājot, zaudē daudz labu sastāvdaļu. Pie­ mēram, tāpēc saldumi satur relatīvi maz olbaltumu, vit­ amīnu, minerālvielu un balastvielu, toties vairumā ga­ dījumu tajos ir palielināts tauku un cukura sastāvs. Daudzu šokolādes šķirņu 100 g tāfelīte satur aptuveni 32 g tauku un 25 g cukura.

M ājas

ā r st s

Vai tad nav tā, ka bieži vien uzreiz tiek notiesāta vesela tāfelīte šokolādes? Tādējādi kārumnieks vienā reizē sevi pabaro ar daudz vairāk enerģijas, nekā tas bū­ tu vajadzīgs. Šā iemesla dēļ par šokolādi un citiem saldumiem patie­ šām var teikt, ka tie ir kalori­ ju bumbas un resnuma ra­ dītāji.

Vai vajadzētu no sald a atteikties pilnīgi?

Daudziem cilvēkiem pastāv zināma dilemma, jo viņiem ļoti garšo šokolāde, kon­ fektes un citi našķi un viņi


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

K arte

90

Uzturs

Šokolāde un citi saldumi

^

nelabprāt no tā visa atsakās. Ārsti un uztura zinātnieki arī strikti neiestājas pret saldu­ miem. Taču viņi allaž atgā­ dina, ka vienmēr jāatceras par mērenību. Parasti saldumus patērē pa­ pildu dienišķajam, normāla­ jam uzturam, ar kuru jau tiek apmierināta organisma ne­ pieciešamība pēc ogļhidrā­ tiem un citām barības vie1ām. V irsn o rm a s kalorijas p ā rv ēršas ta u k o s Katra ar saldumiem uzņemtā virsnormas kalorija organis­ mā tiek pārvērsta par tau­ kiem un noglabāta tauku polsteros. Vienā tāfelītē šokolādes ir 550 kaloriju, tātad tā satur 1/4—1/3 kopējā enerģijas daudzuma, kas cilvēka organismam nepieciešams dienā. Ar saldumiem mazāk problē­ mu ir cilvēkiem, kas fiziski smagi strādā vai aktīvi no­ darbojas ar sportu. Viņiem noteiktās situācijās ir pat ne­ pieciešams, apēdot šokolādes plāksnīti vai dažus cepumus, dod savam organismam pa­ pildu enerģiju. Tādējādi savu produktivitāti viņi var uztu­ rēt arī ilgāku laiku. T om ēr arī viņi saldumus drīkst lietot tikai kā papildi­ nājumu normālam uzturam, jo pretējā gadījumā olbaltu-

Saldumi un kariess Saldum iem ir vēl viens liels trūkums - tie veici­ na s k ā b e s producējošu baktēriju veidošanos m utes dobum ā, līdz ar to arī kariesa attīstību. Zobus vajadzētu tīrīt vis­ m az divas reizes dienā, kā arī pamatīgi izskalot muti p ē c saldum u ē š a ­ nas. To p a šu jādara arī p ēc m edus, sīrupu, ie­ vārījumu ēša n a s.

mu trūkuma dēļ pakāpeniski tiks noārdīti muskuļi un citi ķermeņa audi.

Vai ir arī v e s e līg i saldu m i?

Pārtikas produktu tirdznie­ cībā un konditorejā nemitīgi tiek palielināts vieglo saldu­ mu klāsts, kuri satur pilngraudu produktus un kuros ir maz tauku un cukura. Tas viss tiek aizvietots ar medu, fruktozi (augļu cukuru) vai augļu sīrupu. Jāteic, ka šie saldumi ir vese­ līgāka alternatīva. T o m ēr nevajadzētu ļauties maldinājumam, jo arī tādi saldumi dod papildu kalori­ jas, kaut arī ne tik lielā dau­

M

ājas ā r s t s

dzumā kā citi produkti. Arī medus un augļu cukurs ir ogļhidrāti, kas ir daudz ma­ zāk vērtīgi organismam ne­ kā, piemēram, ciete.

Ar ko aizvietot s a ld u m u s ?

Vienkāršākais līdzeklis, kā ēst saldu un, neraugoties uz to, neapdraudēt savu veselī­ bu, ir lietot uzturā augļus. Lai uzņemtu to pašu kaloriju daudzumu, ko satur viens gabaliņš tortes, varat apēst vienu ābolu, apelsīnu, banā­ nu, lielu gabalu melones un vēl arī kādas ogas. Ar to jūs remdēsiet izsalku­ mu un dosiet savam ķerme­ nim ne tikai papildu enerģiju, bet arī lielu dau­ dzumu vitamīnu, minerāl­ vielu, mikroelementu un, pirmām kārtām - balastvielas. Tās ir ārkārtīgi nepiecieša­ mas, lai gremošana noritētu veselīgi un bez īpašām pro­ blēmām. Galvenā problēma tomēr ir pārēšanās gan kopumā uz­ ņemto kaloriju ziņā, kas no­ ved pie aptaukošanās, gan pārāk lielā daudzumā lietojot kādu noteiktu barības vielu, piemēram, taukus un apstrā­ dātos ogļhidrātus. T ātad jāievēro mērenība.


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

K arte

Uzturs

91

G r u pa

15

Tauki un eļļa Kas ir tauki un eļļa?

Tauki līdz ar olbaltumiem un ogļhidrātiem pieder pie cilvēka uztura galvenajām sastāvdaļām. Par taukiem parasti sauc dzīvnieku vai augu izcelsmes taukus cietā vai puscietā formā. Pārtikas tauki bez tīrajiem taukiem satur vēl arī citas sastāvdaļas. Margarīns, piemēram, satur A un D vitamīnu, kā arī karotīna un lecitīna piedevas, sviests satur arī ūdeni. Tauki ir viens no galvenajiem uz­ turlīdzekļiem, visvairāk kon­ centrētais organisma ener­ ģijas avots.

SVARĪGI Patērētājam par tauku saturu pienā un piena produktos gūt skaidrību ir viegli, jo tas ir norādīts uz iesaiņojuma. Grūtāk ir, pērkot d e s a s , tom ēr varat lūgt informāciju pārdevējam. Turpretim ir gandrīz neiespējami uz­ zināt, cik d a u d z tauku ir a p slēpts maizes izstrā­ dājum os un saldum os. Katrā ziņā skaidrs ir viens - balto miltu iz­ strādājumi nav ikdienā bieži lietojams pārtikas produkts.

Tauki un e||as pārtikas produktos ir pārstāvēti visdažādākajos vei­ dos. Tie ir dzīvībai nepieciešami, tomēr organisms tos drīkst uzņemt tikai ar saprātīgu mēru.

Kādi m e d z but tauki un eļļa s?

Tauki un eļļas cilvēka pār­ tikā ir pieejami visdažādāka­ jos veidos.

Sviests Sviestu iegūst no govs piena. Skābkrējuma sviestu gatavo no pasterizēta (karsēta) krē­ juma, kuru pirms sviesta ražošanas saskābina, izman­ tojot baktērijas. Sviesta aro­ māts baktēriju iedarbībā vei­ dojas nogatavošanās procesā. Saldkrējuma sviestu bez saskābināšanas ražo no svaiga saldā krējuma. Sviests sastāv

M

ājas ā r s t s

no vismaz 82 procentiem tauku, atlikušais lielākoties ir ūdens. Vitamīnu saturs sviestā ir atkarīgs no tā, kā ir barota govs. Sviesta sastāvā ir A un D vitamīni, arī provitamīns ergosterīns. Dzelteno krāsu sviestam dod karotīns. Zie­ mā sviests satur mazāk karotīna, tālab ir bālāks.

Margarīns Margarīna ražošanā izmanu galvenokārt augu eļļu, daž­ kārt arī dzīvnieku taukus vai eļļu (trānu). Taukiem pie­ vieno svaigi nokrejotu pie­ nu vai ūdeni. Lai tauki un


G ri

p

15

\

K \rtf

P r o f i l a k s e • U z t u r s • V id e

91

U zm rs

Tauki un eļļa ūdens savienotos, ir nepie­ ciešams emulgators, lielāko­ ties tas ir lecitīns. Margarīnu dzeltenu padara karotīna ekstrakts, sintētiskais karotīns vai ari citas krāsvielas. Vairumā gadījumu marga­ rīns satur A, D un E vitamī­ nus un daļu neaizvietojamo taukskābju. Tās ir taukskā­ bes, ko cilvēka organisms pats saražot nespēj.

Kausēti cūku tauki Ja karsē treknu cūkas gaļu, no iztecējušiem taukiem, kad tos atdzesē, veidojas kausētie cūku tauki. Tie lie­ lākoties sastāv tikai no tau­ kiem un satur pavisam niecī­ gu daudzumu ūdens un ol­ baltumu. Ja taukus sasāla, tos var ilgāk uzglabāt.

Kausēti liellopu tauki T os iegūst no treknām liel­ lopu gaļas vietām. Pārdoša­ nā tie ir kā cepšanas vai ku­ linārijas tauki, tie atrodami ari dažu margarīna šķirņu sastāvā. Mājsaimniecībā tos izmanto vairs tikai retais.

Kokosa tauki Pamatviela ir kopra - kokos­ rieksta augļa mīkstums. Šie tauki ir ļoti cieti un īpaši ilgi uzglabājami. Izmanto kuli­ nārijā, cepšanai, frī gatavoša­ nai un konditorejā, kā arī

margarīna un saldumu pa­ gatavošanai.

un asnu eļļu. Auksti spiestās eļļas satur daudz vitamīnu un minerālvielu.

Pārtikas eļļas Pārtikas eļļas iegūst no eļļu saturošiem augiem. Pārdoša­ nā ir olīvju, zemesriekstu, dadžu, sojas, sezama, kokvil­ nas sēklu, rapša, saulespuķu, linu, kukurūzas un kviešu asnu eļļas. Dažkārt vairākas eļļas šķirnes apvieno maisī­ jumā. Bieži vien pārtikas eļļas var aizstāt citus taukus. T ā kā elju sastāvā ir daudz nepiesā­ tināto taukskābju, tās nodro­ šina aizsardzību pret arteriosklerozi un paaugstinātu asinsspiedienu. Teiktais īpa­ ši attiecināms uz saulespuķu

Sviests vai margarīns? J a u g a d ie m ilgi tiek celta n e s la v a sv iestam . Uztur­ zinātnieki ta m uzveļ at­ bildību p a r ie sp ēju s a ­ slimt ar a s in s v a d u un sird s slimībām, tādēļ sv ie sta vietā ie sa k a m a r­ garīnu. Taču ta g a d sv ie s­ ta m atkal ir r a d u š ie s lab ­ vēļi. Duelis - sv iests pret m arg arīn u - vēl g a n nav g ājis tālāk p a r id e o lo ģ is­ ku izsk aid ro ša n o s.

Vai var saslim t, lietojot ta u k u s un eļļas? Katram cilvēkam ir nepie­ ciešami tauki, bet, ja to ir daudz par daudz, tas ir neve­ selīgi. Vajadzētu, lai uzmrā tauku daļa veidotu apmēram 25-35% no absolūtā kaloriju daudzuma. Tic, kuri fiziski smagi strādā, var patērēt arī lielāku daudzumu tauku. Daudz tauku vajadzīgs zīdai­ ņiem. Arī mātes pienā ir pie­ tiekami daudz tauku, kas nepieciešams zīdainim. Daudzi pārtikas produkti ir bagāti ar apslēptiem tau­ kiem. īpaši liels to saturs ir desās, gaļā un sierā. Tauki ir arī gandrīz vai visos maizes un konditorejas izstrādāju­ mos un saldumos. Pat augļi, tādi kā avokado, un rieksti var būt ļoti bagāti ar tau­ kiem. Dzīvībai būtiskās taukskābes, piemēram, linolskābe, kas atrodas lineļļā, organismam jāuzņem ar pār­ tiku. Par to, cik liels ir kat­ ram nepieciešamais tauku daudzums, precīzu datu nav. Tiek lēsts, ka cilvēkam die­ nā pietiek ar 7-10 gramiem tauku.


P ro fila k se • U z t u r s • V id e

Uzturs

K arte

G rupa

92

15

T aukskabes

Dažādie pārtikas tauki satur atšķirīgas taukskābes, tostarp dzīvībai svarīgās

Kas ir t a u k s k ā b e s ? Mūsu taukiem bagātais uz­ turs ir atzīts par atbildīgu daudzu civilizācijas slimību gadījumos. Taču zinātnieki ir noskaid­ rojuši, ka barība, kas pilnībā būtu brīva no taukiem, no­ vestu pie uztura deficīta simptomiem. Noteicošais, cik labi orga­ nisms uzņem un izmanto kādu no taukiem, ir tauku uzbūves pamatvienību, respektīvi, taukskābju, sa­ stāvs. Šis skābes iedalāmas vairākās

grupās. T o vidū svarīgākā atšķirība ir piesātinātajām un nepiesātinātajām taukskā­ bēm. Šiem nosaukumiem, pro­ tams, nav nekāda sakara ar to, vai no uzņemtajiem tau­ kiem rodas sāta sajūta, tie apzīmē ķīmisko atšķirību vielmaiņas procesā: nepiesā­ tināto taukskābju oglekļa ķēdes ir aktīvākas vielmaiņā, tādēļ organisms tās labāk izmanto. Vispārinot var sacīt, ka dzīv­ nieku izcelsmes tauki satur piesātinātās taukskābes, bet augu tauki - daudz nepiesā­ tināto.

M

ā ja s ā r s t s

Kāda ir tau k sk ā b ju lom a? Mūsu organisma dzīvībai vissvarīgākā ir nepiesātināto taukskābju apakšgrupa - polinepiesātinātās taukskābes, ko sauc arī par neaizvietoja­ mām taukskābēm. Pie šīs grupas pirmām kārtām pie­ skaitāmas linolskābe, linolēnskābe un arahidonskābe. Šo dzīvības struktūrelementv deficīts var radīt smagas slimības, piemēram, audzēju, nieru asiņošanu, augšanas atpalicību un centrālās nervu sistēmas traucējumus.


G rupa

K arte

15

92

P ro fila k se • U z t u r s • V id e

Uzturs

Taukskabes Nepiesātinātās taukskābes jāuzņem ar uzturu, jo orga­ nisms nevar tās sintezēt pats. Turpretim piesātinātās taukskābes var veidoties zarnās un aknās. Ja tās vēl papildus uzņem lielā dau­ dzumā, rodas tauku nogul­ snējumi. Paaugstinās ari tauku saturs asinīs, līdz ar to pieaug sirds infarkta bries­ mas. Aknas, kā zināms, sinte­ zē holesterīnu un lecitīnu, noārda dažādus steroīdus. Ja ogļhidrātu oksidācija ir trau­ cēta, aknās no taukskābēm rodas ketonvielas. Pareizai tauku vielmaiņai aknās ne-

Kur atrodama Ii no Iskābe?

©

L inolskābe tiek uzskatīta p a r sv a rīg āk o n e a iz s tā ­ ja m o ta u k skāb i. Tabulā re d z a m s, k ā d s ir tā s s a ­ turs d a ž ā d o s pārtikas ta u k o s. S viests (vasarā)

3-5%

S v iests (ziemā)

1 -2%

K ukurūzas eļļa

5 0 -5 7 %

A ugstvērtīgs m arg arīn s

1 0 -5 0%

Olīveļļa Kausēti cū k u tau k i

Sviests vai margarīns? S viests sa tu r tikai n e ­ d a u d z lin o lsk āb es (sk. tabulu), turpretī labi margarīni - d a u d z . Bez tam sv ie stā a t r o d a m s h o le s ­ terīns. Taču bū tu nesap rātīg i t ā p ē c sviestu izslēgt no ē d ie n k a rte s un aizvietot to ar m arg arīn u - ir pilnī­ gi droši, ka nav labi lie­ tot vienveidīgu uzturu.

pieciešamas t.s. lipotropiskās vielas: lecitīns, holīns, metionīns u.c. Ja to nav, aknās palielinās tauku daudzums.

K ā d a s ir tauku funkcijas o r g a n is m ā ? Visās organisma šūnās, pirmām kārtām nervu šūnās, atrodas tauki. T ie izpilda dažādas nozīmīgas funkcijas. Lūk, četras svarīgākās:

Apgāde ar enerģiju 5 -1 2 % 2-8%

S o ja s eļļa 5 0 -6 0 % S a u le s p u ķ u eļļa 45-55% Kviešu a s n u ella 40-65%

'lau k i ir liela daļa no uzņe­ mamās enerģijas un veido tās rezerves. Viens grams tauku dod apmēram 9 kcal.

Svarīgu vielu veidošana Tauki ir izejvielas, no kurām organisms veido citas vielas.

M ājas

ārsts

Piedaloties neaizvietojama­ jām taukskābēm, tiek radīti, piemēram, hormoni un tiem līdzīgas vielas, kas piedalās ķermeņa darbības regulācijā.

Siltuma rezerve Zem ādas tauki veido izolāci­ jas slāni, kas mūs pasargā no siltuma zaudēšanas. Šajā slānī sintezējas vielas, kas padara ādu mīkstu.

Vitamīnu transports Tauki kalpo par A, D, E un K vitamīnu nesējiem. T ie var samazināt nepieciešamību pēc citiem vitamīniem.

Ko un cik daudz? Cilvēkiem, kuri pastāvīgi n e s tr ā d ā fiziski s m a g u d a rb u , n ev a ja d zē tu vai­ rāk p a r 30% n o ē d i e n ā e s o š ā s en e rģ ija s u z ­ ņ e m t tau k u veidā. S av u k ārt no ta u k s k ā ­ b ē m tikai 30% v ajad zētu būt p iesātin ātajām . N eaizvietojam o ta u k ­ sk ā b ju v ajad zīg ais d a u ­ d z u m s zīdaiņiem ir vidēji 3 g d ien ā, p i e a u g u š a ­ jiem - ap tu v en i 10 g. P a m a tp rin cip s ir š ā d s : b ē rn ie m neaizvietoja­ m ā s ta u k s k ā b e s jā u z­ ņ e m katrus trīs g a d u s p a r 1 g d ie n ā vairāk.


P r o fil a k se • U

zturs

• V id e

K

arte

98

Uzturs

G rupa

15

Vitamīni I Kas ir vitamīni? Gandrīz visu, kas vajadzīgs cilvēka organismam, lai sek­ mīgi noritētu tā vielmaiņa, lai atjaunotos audi un orga­ nisms netraucēti funkcionē­ tu, cilvēka ķermenis var vei­ dot pats un uzkrāt rezerves, ja tikai viņš ar uzturu saņem visas nepieciešamās izejvie­ las. Taču ir daudz dzīvībai svarīgu organisku savienoju­ mu, kurus nav iespējams saražot šūnās. Šīs vielas sauc par vitamīniem. Parasti vitamīnus apzīmē ar lielajiem burtiem, lai izvairī­ tos no komplicētiem ķīmis­ kiem apzīmējumiem. Piemē­ ram, nosaukums C vitamīns ir dots askorbīnskābei. Vieni vitamīni šķīst ūdenī, citi - vienīgi taukos. A, D, Gaļa, d e s a vai dārzeņi - vitamīni atro d as visur.

SVARĪGI Vitamīnu deficīts vien­ m ē r ir b īstam s, taču , ja vitamīnu ir p ar d a u d z , ta s var izraisīt n o p ietn u sa slim ša n u . Tālab vit­ a m īn u s p re p a rā tu veidā, it īpaši A, D, E un K vit­ am īnu, v ajad z ētu papil­ d u s lietot tikai s a s k a ņ ā ar ā r s ta norādījum iem .

E, K vitamīns šķīst taukos. Savukārt ūdenī šķīst Bl, B2, B6 un P 8 vitamīns, pantotēnskābe, biotīns, B 12 vit­ amīns, folijskābe. Visi tie, izņemot C vitamīnu, ir kofermenti vai to izejvielas. Pārtikas produktos vitamīni ir pārstāvēti atšķirīgi bieži.

miHHfffflIflUlIII M ājas

ārsts

Daļa šo vitamīnu ķīmiski nav īpaši stabili, un tos viegli var sagraut gan karstums, gan arī aukstums. Citi laika gaitā sadalās paši. Tālab, ie­ pērkoties un gatavojot mal­ tītes, jāraugās, lai apzināti nesagrautu produktos esošos vitamīnus un tādējādi neiz­ raisītu to deficītu organismā.


G rupa

15

K

P r o f īīa k s e • U z t u r s • V id e

artf.

U zturs

98

Vitamīni I K a d a s ir vitamīnu funkcijas? Iespējams, ka pamats tam, kādēļ organisms pats nevar veidot vitamīnus, slēpjas apstāklī, ka tie ir vajadzīgi tikai niecīgos daudzumos. T iem nepiemīt īpaša nozīme organisma enerģijas uztu­ rēšanā, tiem ir galvenokārt katalītiskas funkcijas. Tas nozīmē, ka vitamīni padara iespējamas un atvieglo viel­ maiņas ķīmiskās reakcijas, paši tajās pat nepiedaloties.

Katalizatoru funkcija

£

Cilvēka ķermenī katrai ķī­ miskai reakcijai vajadzīgs noteikts katalizators, citādi šī reakcija nevar notikt. T ā ­ dējādi nav nekontrolētu un nevēlamu reakciju, bet tieši otrādi - organisms spēj pil­ nīgi precīzi kontrolēt, kad jānotiek noteiktām reakci­ jām. Ķermeņa katalizatorus sauc par enzīmiem. T ie ir olbal­ tumi un tiem pietuvinātās molekulas, tā sauktie koenzīmi. Organismā vitamīni dar­ bojas tieši kā šie koenzīmi. Olbaltums tos pārnes uz molekulām, pie kurām tiem jāiedarbojas. Tiklīdz starp olbaltumu un koenzīmu ir nodibināts kontakts, mole­

kula sadalās, savienojas ar ci­ tu molekulu vai arī pārvēršas kādā citā veidā.

Vai vitamīnu deficīts ir b īs ta m s ? Vitamīni kā enzīmu sastāv­ daļas piedalās daudzos orga­ nisma vielmaiņas procesos. Ja cilvēkam ir par maz vit­ amīnu (hipovitaminoze) vai ja to nemaz nav (avitaminoze), rodas vitamīnu deficīta slimības. Dažreiz tās tikai iespaido pašsajūtu, taču šīm slimībām var būt arī ļoti no­ pietnas sekas, līdz pat tam,

ka tās izraisa nāvi. Piemē­ ram, D vitamīna deficīts zīdaiņiem var izraisīt rahītu. Tas nozīmē, ka no zarnām tiek uzņemts maz kaļķa. Sekas ir aizkavēta vēl mīk­ sto, galvenokārt no skrim­ šļiem sastāvošo kaulu cie­ tināšana ar kaļķi. Tāpēc tieši ķermeņa svara un muskuļu spēka iespaidā parādās tipis­ ki bojājumi. Rodas O veida kājas, plauksm un pēdu ske­ leta defekti un citas defor­ mācijas. Bez tam tiek bojāts sakodiens, iespaidota asins recēšana un traucēta nervu kairinājumu pārnešana uz muskulatūru.

N opietnas slimības

Vitamīnu tabletes nepieciešamības gadījumā D a u d z ā s ap tiek ā s, kā arī pārtikas p re č u tirdzniecī­ b a s vietās tiek piedāvāti vitamīnu preparāti, lielā­ koties tie ir p u to jo šo t a b ­ lešu form ā. S a s k a ņ ā ar m ū s d ie n u zinātniskajām atziņām vitamīnu lieto ša­ n a v airu m ā g ad īju m u nav kaitīga - ja vitam īnus lie­ to pārlieku d a u d z , tie no o r g a n is m a tiek izvadīti. Taču v airu m ā g adījum u, ja cilvēka u ztu rs ir v e s e ­ līgs, vitamīnu papildu lie­ t o š a n a ir lieka.

M

ā jas ā r s t s

Avitaminoze jeb kāda vit­ amīna pilnīgs trūkums orga­ nismā ir nopietna slimība, kas noteikti jāārstē. Taču mūsdienās ar to saslimst re­ ti, jo mūsu uzturlīdzekļi vit­ amīnus satur pietiekamā daudzumā. Taču grūtniecēm un ma­ ziem bērniem, tā kā viņi nepārtraukti patērē lielu daudzumu vitamīnu, iespē­ jams, kādu laiku papildus jālieto arī vitamīnu prepa­ rāti. Arī noteiktu slimību gadījumos, izmantojot at­ tiecīgas ārstēšanas metodes, organismam ir vajadzīgas papildu vitamīnu devas.


P ro fila k se

U zturs

V id e

Uzturs — ———

— ——

« ■— » ■» — m ihiim uh — «

■ ■ ■ ■ ■ ■ ■ ■ mw mmroiimnimiHmiwnn—

Karte

G rupa

99

15

— W in i» n in n i

Vitamīni II Kā iedala vitam īnus? Ir ūdenī šķīstošie un taukos šķīstošie vitamīni, kā arī esenciālās taukskābes. T au­ kos šķīstošie vitamīni netiek izvadīti ar urīnu, tāpēc orga­ nisms tos var uzkrāt un šie krājumi jāpapildina tikai ne­ lielā apjomā. īpaša nozīme ir esenciālajām taukskābēm, ko sauc par F vitamīnu. Tās nevar veido­ ties ķermenī un vielmaiņā nonāk tikai ar pārtikas pro­ duktiem.

Taukos š ķ īs to š ie vitamīni Parasti pārdozēt var tikai taukos šķīstošos vitamīnus. Piemēram, noteiktos ap­ stākļos pastāvīgs pārāk augsts D vitamīna līmenis izraisa vemšanu, aizcietējumus, kā arī apstājas organis­ ma attīstība un augšana. Iepazīsimies ar dažiem tau­ kos šķīstošiem vitamīniem.

A vitamīns A vitamīns jeb retinols orga­ nismā ir iedarbīgs tikai sa­ vienojumā ar taukiem, jo tas ir taukos šķīstošs vitamīns. Kā gatavu vitamīnu to var uzņemt, piemēram, ar ak­

Burkāni, tomāti un zaļie dārzeņi satur galvenokārt A vitamīna provitamīnu, kas o rganism ā tiek pārvērsts par A vitamīnu.

nām, zivju eļļu, sviestu, m ar­ garīnu, krējumu, pienu un olas dzeltenumu. Taču bieži vien tas ir rodams A vitamī­ na provitamīna karotīna for­ mā, piemēram, burkānos, spinātos, lapu kāpostos un tomātos. Tikai organismā karotīns tiek pārvērsts par A vitamīnu. A vitamīns nodrošina nor­ mālu ķermeņa augšanu un ir svarīgs ādas un gļotādu fun­ kcijām. Bez tam tas piedalās tīklenes pigmenta veidošanā, kas dod spēju redzēt. Noteikts A vitamīna dau­ dzums uzkrājas aknās. Ja vit­

M

ājas ā r s t s

amīns uzkrājas pietiekamā daudzumā un aknas ir vese­ las, tā rezerves var pietikt 12 mēnešiem. Viena no A vit­ amīna deficīta pazīmēm ir redzes spējas un redzes asu­ ma pasliktināšanās, galve­ nokārt krēslas apstākļos un naktī (vistas aklums). Bez tam iespējami ādas bojājumi, matu izkrišana un paaugs­ tināta uzņēmība pret infek­ cijām, bērniem pat kaulu augšanas traucējumi. T ā kā A vitamīns (izšķir di­ vus ļoti līdzīgus šā vitamīna variantus - AI un A2 ) ir ļoti jutīgs pret gaismu un gaisu, pārtikas produktus


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id f .

K arte

99

Uzturs

Vitamīni II vienmēr vajadzētu uzglabāt nesagrieztus vai iesaiņojumā un tumsā, piemēram, ledus­ skapī. Jāatceras, ka vārīšanas laikā vienmēr vajadzētu pie­ vienot nedaudz taukvielu, lai vitamīnu būtu iespējams sa­ gremot.

D vitamīns Šo vitamīnu, kura zinātnis­ kais nosaukums ir kalciferols, organisms uzņem ne tikai ar pārtiku (it sevišķi zi­ vīm, olas dzeltenumu, zivju eļļu, krējumu, sieru, sviestu un margarīnu). T o saules gaismas iedarbībā iespējams veidot arī no tā priekšteča ergosterīna. Tieši tāpēc D vitamīna deficīts nekad ne­ rodas vasarā, kad organisms daudz atrodas saulē.

~

D vitamīns ir svarīgs kaulu veidošanai. D vitamīna de­ ficīta sekas galvenokārt ir rahīts un kaulu atmiekšķēšanās. Taču kaitīga ir ari šā vitamīna pārdozēšana, kas var izraisīt aizcietējumu vai arī caureju. Visvienkāršākais veids, kā izvairīties no D vitamīna deficīta, ir iespējami bieži uzturēties svaigā gaisā. Vit­ amīns ir ļoti izturīgs pret karstumu - parastā vārīšanas procesā tikpat kā nevar no­ ārdīt.

E vitamīns Šo vitamīnu sauc arī par tokoferolu. Agrāk to dēvēja ari par auglības vitamīnu, jo zi­ nātniskos izmēģinājumos ar žurkām konstatēja, ka E vit­ amīna deficīts izraisa steri­ litāti. Taču šī iedarbība uz cilvēka organismu nav pie­ rādīta. Visticamāk, ka sek­ suālās spējas vitamīns nekāpina, kaut gan to joprojām dēvē par mīlestības vitamīnu un kā tādu arī piedāvā. E vitamīns visvairāk sastopams augu eļļās, sviestā, margarī­ nā, auzu pārslās, olās, aknās, pienā un svaigos dārzeņos, kā ari gandrīz visos citos pārtikas produktos.

skābes no sabrukšanas un aizsargā šūnu membrānas. Ja vienlaikus lieto arī A vitamī­ nu, iedarbība palielinās. T ā kā E vitamīns atrodas vi­ sos pārtikas produktos, tā deficīts rodas ļoti reti. Tas izpaužas kā pārgurums, apasiņošanas, augšanas un at­ tīstības traucējumi un izraisa paša organisma tauku noār­ dīšanos. Karstums vārīšanas procesā šim vitamīnam praktiski ne­ kaitē, bet vitamīns ir ļoti jutīgs pret dienasgaismu un dziļo sasaldēšanu.

K vitamīns E vitamīns organismā regulē tauku vielmaiņu, tas pasargā svarīgās nepiesātinātās tauk-

SVARIGI V airumā g ad īju m u ir n e ­ saprātīgi lietot E vitamī­ n a p r e p a rā tu s , kurus pied āv ā, lai p a a u g s ti n ā ­ tu vīrieša d z im u m s p ē ju un potenci. Vitamīns pie­ tie k a m ā d a u d z u m ā atro ­ d a s arī ik d ien as uzturā. P ā r d o z ē š a n a var izraisīt reiboni, m u sk u ļu vāju ­ mu, g a l v a s s ā p e s un n o ­ g u ru m u . Tātad i e s p ē ­ ja m s pretē js efekts.

M ā jas

ārsts

T ā sauktais filohinons mēdz būt K 1 vitamīna un K 2 vit­ amīna veidā. T o veido zarnu baktērijas, bet tas sastopams arī aknās, zivīs, pienā, kāpos­ tos tin spinātos. K vitamīns ir atbildīgs par asins recēšanu. T ā deficīts izsauc bīsta­ mi paaugstinātu asiņošanas tieksmi. K vitamīna nepie­ tiekamības dēļ it īpaši ap­ draudēti ir bērni un ļoti veci cilvēki, tāpēc viņiem tas jā­ uzņem medikamenta veidā. Karstums un skābeklis vit­ amīnam nekaitē, toties die­ nasgaisma gan. Tāpēc pārti­ kas produktus vienmēr jāuz­ glabā tumšā vietā.


P r o f il a k se • U z t u r s • V id e

K arte

G rupa

100 15

Uzturs

Vitamīni III Ūdenī š ķ īs to š ie vitamīni Ūdenī šķīstošie ir B grupas vitamīni un C vitamīns.

B1 vitamīns Tiamīns (B 1 vitamīns) vis­ vairāk ir sastopams dzīvnie­ ku iekšējos orgānos (sub­ produktos), cūkgaļā, pilngraudu produktos, riekstos, alus raugā, pākšaugos, kar­ tupeļos un pienā. Tas no­ drošina cukura noārdīšanu un gādā par enerģiju. Bez tam tas ir atbildīgs par ner­ viem, sirdi un zarnām. T ā ­ lab šā vitamīna deficīts izrai­ sa nervu sistēmas, gremoša­ nas, sirds funkcijas un ogļ­ hidrātu vielmaiņas traucēju­ mus, kā arī rada nogurumu, muskuļu vājumu, apetītes zudumu un pazeminātu or­ ganisma imūno aizsardzību. Vitamīns ir jutīgs pret kar­ stumu, gaisu un gaismu. Jau ikdienas ēdiena gatavošanas laikā virtuvē pārtikas pro­ dukti zaudē līdz 40% šā vit­ amīna.

B2 vitamīns Šo vitamīnu pievieno arī kā dzelteno krāsvielu (laktovai riboflavīns) tādos pārti­ kas produktos kā margarīns. Tas sastopams pienā, sub­

Gaļa, zivis un piena produkti, svaigi augļi un dārzeņi satur B vitamīnus.

produktos, cūkgaļā, dārze­ ņos, kartupeļos, pilngraudu produktos un raugā. Tas pa­ līdz iegūt enerģiju, ir atbil­ dīgs par asiņu sarkanās krās­ vielas hemoglobīna uzbūvi, uzlabo redzes spēju un no­ drošina to, lai cilvēkam būtu vesela āda. Riboflavīna defi­ cīta rezultātā rodas augšanas

M ajas

ārsts

traucējumi, konjunktivīti, slikta redze, ādas apsārtumi, blaugznas, plaisas mutes kaktiņos un nespīdīgi, traus­ li nagi. B2 vitamīns ir relatīvi iztu­ rīgs pret karstumu, to satur daudzi pārtikas produkti. T; kā vitamīnu sagrauj gaisma,


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

K \ rtf.

100

Uzturs

Vitamīni III Vitamīnu donori Labi vitamīnu donori ir visu veidu d ārzeņ i un augļi, arī kartupeļi, piens, pilng rau du produkti, zi­ vis un gaļa. S a b a la n s ē jo t sa v u ikd ien as uzturu, nav jā b a id ā s p a r to, ka varētu rasties vitamīnu deficīts. P iem ēram , viens p a p rik a s auglis sa tu r 8 0 - 1 0 0 m g C vitamīna, k a s ir vairāk n e k ā d ie n a s n e p i e c ie š a m ā deva.

pārtikas produkti jāuzglaba tumsā.

B6 vitamīns

£,

B6 vitamīns jeb piridoksīns visvairāk atrodams pilngrau­ du izstrādājumos, raugā, kartupeļos, dārzeņos, pienā, gaļā un zivīs. T am piemīt liela loma olbaltumu viel­ maiņā un asinsradē. Deficī­ ta parādības sastopamas gan­ drīz vienīgi tikai mazbēr­ niem. Tas izraisa apetītes zudumu, gļotādu un ādas izmaiņas, augšanas atpali­ cību, muskuļu distrofiju, krampjus un mazasinību. Karstums un gaisma vit­ amīnu sagrauj.

B12 vitamīns Šā vitamīna cits nosaukums - kobalamīns, un tas norāda,

ka šis vitamīns satur kobaltu. Visvairāk tā ir aknās, nierēs, gaļā, pienā un olās. Dārzeņi un citi augu izcelsmes pārti­ kas produkti nesatur B 12 vitamīnu. Tas piedalās tau­ ku, ogļhidrātu un olbaltumu vielmaiņā, kā arī asinsradē. T ā deficīts izpaužas kā nervu traucējumi un mazasinība. Vitamīns ir diezgan stabils un labi saglabājas, uzglabājot un gatavojot produktus.

organisma pārgurums. V it­ amīns ir diezgan izturīgs pret karstumu, bet jutīgs pret gaismu.

Folijskābe

Deficīta parādības izpaužas kā paaugstināta uzņēmība pret infekcijām, nogurums un samazinātas darbaspējas. T ā kā C vitamīns ir jutīgs pret karstumu, mitrumu, ilgstošu uzglabāšanu un gaismu, tas lielākoties būtu jālieto svaigā veidā.

Folijskābes iedarbības veids ir līdzīgs kā B 12 vitamīnam. T ā sastopama visu veidu ga­ ļās un pienā, arī sojā, kviešu dīgstos un zaļajos dārzeņos. Deficīta pazīmes ir tādas pa­ šas kā B12 vitamīna deficī­ tam. Taču folijskābe ir jutīga pret karstumu un gaismu. Produktus vārot, tā lielāko­ ties tiek izskalota.

C vitamīns Askorbīnskābes veidā C vit­ amīnu bieži lieto konservē­ šanā. Tas sastopams visos augļu un dārzeņu veidos un piedalās imūnās aizsardzības, zobu, kaulu un asins veido­ šanās procesā.

Vajadzība pēc vitamīniem

Niacīns Latviski pazīstams kā PP vitamīns. Niacīns jeb nikotīnskābe sastopams gandrīz visos pārtikas produktos. T ā ir daudzu enzīmu sastāvdaļa, lai organismā nodrošinām tauku, enerģijas un olbaltu­ mu saturu un regulētu nervu un ādas funkcijas. Tipiskas deficīta pazīmes ir raupja āda, sarkani planku­ mi, galvassāpes un vispārējs

M

ājas ā r s t s

Dažu sv a rīg ā k o vitamīnu d ie n a s d e v a (mg): Vitamīns B ērns P ieaug. A

0,8

D E

0,01 15,0 0,02

K B1 B2 B6 C

0,8 0,8 0,8 40,0

1,8 0,02 30,0 0,15 1,5 1,6 2,0 75,0


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

Uzturs

Karte

G r u pa

101

15

Zivis un juras veltes S ā l s ū d e n s un s a l d ū d e n s zivis Zivis ir vieglāk sagremoja­ mas nekā siltasiņu dzīvnieku gaļa. Zivis satur daudz piln­ vērtīgo olbaltumu un visas neaizstājamās aminoskābes. Zivju ķīmiskais sastāvs ir ļoti dažāds; tas atkarīgs no sugas, barības resursiem ūdenstilpnē, gadalaika. Zivs gaļa satur 58-75 pro­ centus ūdens, 12-22 procen­ tus proteīna (olbaltumi), 8-28 procentus tauku un 1-2 procentus minerālvielu. Treknās zivis (siļķe, lasis, zutis, karpa) ir bagātas ar A, B un D vitamīniem. Ir at­ šķirības starp sālsūdens zi­ vīm (jūras zivīm) un sald­ ūdens zivīm. 30

>.V .v . ■*,*

Zivis ir augstvērtīgs pārtikas produkts: līdaka (1), sardīnes (2), skumbrija (3), zelta makrele (4), sark an ā kefale (5), jūras mēle (6), lasis (7), daudzpunktu s a m s (8), varavīksnes forele (9), z a n ­ darts (10).

SVARĪGI S a g a ta v o jo t d elik atese s, jā a tc e ra s: v ēž v eid īg a­ jiem un citām jū ra s vel­ tēm , kam ir čau la, jā b ū t dzīviem, pirm s to s liek v ā r o š ā ūdenī. Atvērti gliemeži, k ā arī vēži, om āri un langusti ar ļen ­ g a n ā m kājām un n e s a ­ liektām a s tē m ir beigti un to s ē s t ned rīk st - s a ­ indēsieties.

T ā kā zivis satur daudz arginīna, histidīna, lizīna un tripofāna (aminoskābes, kas veicina augšanu), tās sevišķi ieteicamas bērniem. Zivju ēdieni dod mazāku sāta sajū­ tu nekā gaļa, jo organismā tiek ātrāk sagremoti (zivīs ir daudz ūdens, tām ir maigi audi), taču, neraugoties uz to, daudz ieteicamāk ir ēst zivis nekā gaļu.

M ājas

ā rsts

Sālsūdens zivis Menca, pīkša, paltuss, āte, bute, jūras mēle, jūras zeltplekste, jūras zutis, jūras la­ sis, skumbrija, siļķe un ķīsis un citas.

Saldūdens zivis Karpas, foreles, sīgas, līda­ kas, zandarti, upes zutis, asa­ ris, līnis, lasis. Zivis tiek pār­ dotas svaigas, dziļi sasaldē-


G rupa

P r o fila k se • U

K arte

15 101

zturs

• V id f .

Uzturs

Zivis un juras veltes Tīģergarneles

tas, kūpinātas un konservos. Neapstrādātā veidā zivis āt­ ri sabojājas. Ja uzturā lieto bojātas zivis, var smagi sain­ dēties. Svaigām zivīm ir sarkanas žaunas, cieši pieguļoši žaunu vāki, dzidras acis un tās neož nepatīkami. Svaigas zivis ir jāapēd tajā pašā dienā, kad tās ir nopirktas. Dziļi sasal­ dētās var uzglabāt vairākus mēnešus, treknās šķirnes īsāku laiku.

J ū r a s v eltes Arī tā saukto jūras velšu ūdens dzīvnieku, kam ir čau­ la, un vēžveidīgo - gaļa satur vērtīgu olbaltumu. Vairums no tiem uzskatāmi par deli­ katesi. 3D

Austeres Austeres ir viens no glieme­ žu veidiem. Jau gadsimtiem ilgi tās tiek audzētas aizsar­ gātos austeru parkos. Aus­ teres ēd jēlas. Jāatceras, ka tām jābūt pavisam svaigām. Nedrīkst uzglabāt saldētavā - tur tās mirst. Atvērušās austeres ir jāaizmet, tās jau ir bojātas.

Parastie ēdamgliemeži Šiem lielajiem gliemežiem ir ļoti garšīga gaļa. Parasti

Tīģergarneles ir jūras vēži un pieskaitāmi mazajiem omāriem. Lielākais zvejoša­ nas rajons ir Adrijas jūra. Arī tīģergarneles tiek vārītas tū­ līt pēc noķeršanas.

O m āri

Arī jūras veltes satur augstvēr­ tīgu olbaltumu: milzu garneles (1), vēži (2), omāri (3), a u s te ­ res (4), tīģergarneles (5), glie­ meži (6).

tie nāk no Vidusjūras vai Atlantijas dienvidiem. Pie mums veikalos un tirgū tos piedāvā dziļi sasaldēms.

Omāri dzīvo Ziemeļjūrā un Atlantijā. Tie sasniedz pat pusmetra garumu un ir pelēkbrūni līdz zaļi melni. Vā­ rot tie kļūst sarkani. Omārus var nopirkt dzīvus. T o ar galvu pa priekšu iebāž vāro­ šā ūdenī. Ja kāds nevēlas dzīvu omāru, var dabūt dzi­ ļi sasaldētu vai novārītu, ēša­ nai gatavu.

Langusti Krabji Mazie garastainie vēži, kas mājo Ziemeļjūras piekrastes ūdeņos, ir krabji. T ie pieder pie garneļu dzimtas. Tos pārdot to hitīna čaulā vai ari jau izlobītus. Krabji ātri bo­ jājas, tālab tos izvāra jau uz zvejas kutera.

Garneles Dziļjūras garneles mēdz būt apmēram desmit centimetru garas. Svarīgākās zvejošanas vietas ir Grenlande, Islande, Aļaska, ASV un Austrālija. Tās pārdod vārītas, dziļi sa­ saldētas vai sagatavotas da­ žādos konservos.

M

ājas ā r s t s

Langusts ir līdzīgs omāram, tikai tam nav spīļu. Langusti dzīvo Vidusjūrā, pie Anglijas un Īrijas krastiem un pie Āfrikas. T os sagatavo tāpat kā omārus.

No ledus - katlā Dziļi s a s a l d ē t ā s zivis un jū ras veltes n evajag pirm s s a g a t a v o š a n a s atlaidināt, b et g a n g a t a ­ vot tūlīt. Tādējādi jutī­ g a is o lb a ltu m s paliek n e s k a rts. S a ld ē ta s zivis jā g a ta v o tikai mazliet ilgāk n e k ā sv a ig as.


P r o f ila k s e • U z t u r s • V id f

Karte

("irl p \

107

15

Apkure V eselīgs telpu klimats un a ts lo g o ta vide Pareizi regulēt apkuri nozī­ mē radīt veselīgu klimatu telpās, atslogot apkārtējo vi­ di un taupīt naudu. Dzīvoklī temperatūru katrā telpā būtu jāregulē atbilstoši katra cil­ vēka vajadzībām. Piemēram, vannas istabā vajadzētu būt 23 °C, bet tādās telpās kā dzīvojamā istaba, viesistaba un bērnu istaba, lai labi jus­ tos, pietiek ar 20 °C, guļam­ istabā vēl zemāk - 16 °C. Naktī apkuri noteikti vaja­ dzētu samazināt, taču tajā pašā laikā sekot, lai tem pe­ ratūra nepazeminās zem 15 °C, jo citādi tiks izlietots pārāk daudz enerģijas, lai telpu atkal no jauna sasil­ dītu. 'l aupīt izmaksas, bet neatsacīties no omulīga sil­ tuma - tās ir prasības, kas

PADOMS A p sild es ķ erm eņi nereti ir jā atg a iso . Bez tam ir regulāri jā n o s la u k a no tiem putekļi, citādi tie apēd siltumu. Turklāt putekļi, visu laiku atro ­ d o tie s tie šā siltum a tu v u ­ m ā, p ā ro g ļo ja s un a p ­ g rūtina elp ceļu d arbību.

Telpā jābūt omulīgi un mājīgi, bet tajā p a š ā laikā draudzīgi videi.

tiek izvirzītas modernām ap­ kures iekārtām, un, ja tic ap­ kures iekārtu ražotāju pros­ pektos rakstītajam, tās arī atbilst šīm prasībām. Diem­ žēl realitāte izskatās nedaudz citādi, kas jūtami ietekmē katras mājsaimniecības bu­ džetu. Veselīgs klimats telpās ļoti atkarīgs no tā, kāda apkures sistēma tiek izmantota. Pie vietējām apkures sistēmām pieder krāsns vai gāzes ap­ kure. Krāsns apkure neno­

M

ājas ā r s t s

drošina telpā vienmērīgu gaisa temperatūru, iespēja­ ma arī gaisa piesārņošana. Krāsns apkure ir arī bīstama no ugunsdrošības viedokļa. Dārga un higiēnas prasībām neatbilstoša ir dzīvojamo telpu pastāvīga apsildīšana ar elektriskajiem sildītājiem. N o higiēnas viedokļa par labāko uzskatāma centrālā apkure. Šī sistēma nodrošin; vienmērīgāku mikroklimatu nepiesārņo gaisu un nav arī bīstama no ugunsdrošības viedokļa.


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id f

K arte

107

Vide

Apkure Higiēnas prasībām atbil­ stošs, bet dārgs variants ir telpu apsildīšana ar gaisa kondicionēšanas iekārtām, kas vienlaikus nodrošina ari telpu vēdināšanu un uztur optimālu gaisa mitrumu. T om ēr ikviens apkures veids maksā dārgi. Ja radusies sil­ tuma noplūde, izmaksas tikai paaugstinās. Tāpēc ir sapro­ tams, ka tiek veikts viss ie­ spējamais, lai izmaksas sa­ mazinātu un izpētītu, kur rodas lielākie siltuma zudu-

Vedināt, bet pareizi j Radiet caurvēju. 5 10 m in ū tēs izlietotais mitrais te lp a s g a is s tiek ap m ain īts pret a u k s tā k u ā r a gaisu. □ Izvairieties no ilgsto­ š a s v ēdināšanas caur pavērtu logu, jo ta s g aisu a p m a in a maz, b e t iznieko d a u d z sil­ tu m en erģ ijas. □ V ē d in ā š a n a s laikā aiz­ veriet a p k u r e s v e n ­ tiļus. j Lielāku tvaika d a u d z u ­ mu, p ie m ēra m , to, k a s r o d a s v an n o jo ties vai vārot ēd ien u , tūlīt izvadiet laukā no tel­ p as.

mi. Aizblīvēti logi, durvis, visas iespējamās spraugas samazinās siltuma zudumu, līdz ar to ietaupīsiet apsildī­ šanas izmaksas. Radikālu pa­ vērsienu dod apkures iekār­ tas maiņa, ko gan lielākoties var izdarīt tikai privātmājā.

T rum pis - apkures sistēmas ar zemu tem paratūru Ar to tiek domāta katra ap­ kures sistēma, kura darbojas temperatūras režīmā, kas ir zemāks par 70 °C, un kurai sākuma temperatūra (ūdens temperatūra pie ieejas sildķermenī) ir 40-50 °C. Lai ar šādu sistēmu sasildītu telpu, siltumu izstarojošai virsmai ir jābūt ievērojami lielākai nekā līdz šim zināmajām ap­ kures sistēmām - lielākai par aptuveni 50 procentiem. Gandrīz vai ideāla apkure ir grīdu apsilde. Šajā gadījumā izstarotais siltums sasniedz ļoti labus rādītājus. Taču šīs sistēmas trūkums ir nespēja radikāli mainīt siltuma dau­ dzumu. Turklāt ne vienmēr šķiet patīkami, ka pēdas pa­ stāvīgi ir siltas. Šajā ziņā la­ bākais risinājums ir apsilde ar sildlīstēm. G ar sienām pie grīdas tiek ievietotas cauru­ les, pa kurām plūst siltais ūdens, kas apsilda telpu. Gaiss ir patīkams un vien­

M

ājas ā r s t s

mērīgi silts. Tikai tiešā līsfti tuvumā ir par 1-2 °C siltāks nekā citur telpā. Savukārt, ja ierīko apsildāmās grīdas, temperatūra telpas zemāka­ jās vietās būs 26 °C, bet pie griestiem vairs tikai 19 °C. Vēl kontrastaināka ir siltuma sadalīšanās, telpu apsildot ar radiatoriem. Šīs sistēmas trūkums ir nevienmērīga tel­ pas temperatūra, kas visaug­ stākā ir tiešā sildķermeņa tu­ vumā un pie griestiem. Jāatgādina, ka telpās jābūt arī atbilstošam gaisa m itru­ mam. Ja istabas temparatūra ir 20 °C, relatīvajam gaisa m itrumam tajā vajadzētu būt apmēram 55%.

Nepareiza apkure ietekmē veselību j P ārāk s a u s s g a is s kaklā izraisa k a s īš a ­ n a s kairinājumu, vāji­ n a o r g a n is m a aizsargs p ē k u s ( te n d e n c e s a ­ au k stēties, sā k o tie s a p k u r e s se zo n a i), p a ­ a u g s tin a elektrisko u zlād ēju m u . j P ārāk silts g a is s ra d a n o g u ru m u , jo tajā ir m a z sk ā b ek ļa .


P ro fila k se • U

zturs

• V id e

K arte

G rupa

109 15

Vide

Atomenerģija Kas ir a to m e n e rģ ija ? Dzīvokļos un mājās elek­ triskās strāvas avots atrodas sienas kontaktos - tas ir ērti. T om ēr tik nekaitīga un tīra, kā to labprāt apgalvo ener­ ģijas ražotāji, šī enerģija nav. Apkārtējo vidi piesārņo spēkstacijas, kurās tiek ražo­ ta strāva un kuras izmanto tā saukto primāro enerģiju akmeņogles, brūnogles vai pat atomenerģiju. Atomenerģijas, pareizāk sa­ kot, kodolenerģijas, izman­ tošana miera mērķiem sākās relatīvi nesen - pēc Otrā pa­ saules kara.

Atomenerģija n em ēd z būt bez radioaktivitātes. Cik fatālas ir sekas, kad tā izplūst, parādīja avārija Černobiļā 1986. g a d a maijā (attēlā).

Cik b īsta m a ir a to m e n e rģ ija ?

Cik daudz izmanto atomenerģiju? Latvijā n av n e v ie n a s a to m elek tro sta cijas (AES), vienīgā AES Bal­ tijā ir Ignalinas AES Lie­ tuvā. Latvijā uz vietas tiek saražo ti 70 procenti n e p i e c ie š a m ā s elektro­ en erģ ijas. M ūsu valstī tiek izmantoti vietējie e n e rg o re s u rs i: hidroresursi (hidroelektrostaci­ ja s d o d līdz 69% elektro­ enerģijas), k o k sn e , k ū d ­ ra, vējš. Im portē naftas p ro d u k tu s, d a b a s g ā z i, a k m e ņ o g le s .

Kodolspēkstacijas pamatide­ ja ir šāda: vienā “reaktorā” tiek iedarbināta ķēdes reak­ cija un nepārtraukti tiek skaldīti urāna atomi. Ar sil­ tumu, kas rodas skaldīšanās procesā, tiek ražots ūdens tvaiks, kas savukārt darbina turbīnas, kuras ražo elektro­ enerģiju. Galvenā problēma, kas saistīta ar atomelektro­ stacijām, - kodolu skaldīša­ nās procesā rodas arī radio­ aktivitāte. Ugu laiku cilvēkiem tika ra­ dīts maldīgs iespaids, ka ko­

M ājas

ā r st s

dolspēkstacijas nerada nekā­ das briesmas ne cilvēkiem, ne apkārtējai videi, jo to dar­ bība tiek nodrošināta ar aug­ stiem drošības standartiem. XX gadsimta 50. un 60. ga­ dos apzināti tika pat noklu­ sēti būtiski kodolstaciju dar­ bības traucējumi dažādās valstīs. Taču pēc negadīju­ miem ar reaktoriem Harisburgā un Černobiļā eiforija par kodolenerģiju ir beigu­ sies. Tagad neviens vairs ne­ runā par to, ka par enerģijas avotu simtprocentīgi varētu kalpot atomenerģija. Cik drošas ir kodolspēkstaci jas, nevar pat pateikt. D au­ dzās valstīs, kurās darbojas


G rupa

P r o fila k se • U z t u r s • V id e

K.ARTF.

15 109

Vide

Atomenerģija atomelektrostacijas, tiek ie­ vēroti visaugstākie drošības standarti. Taču, tā kā radio­ aktivitāte ir nopietna problē­ ma, kas nepazīst robežu, būm vēlams, lai augstus drošī­ bas standartus ievērom ik­ viena valsts, taču nereti mēs uzzinām jaunus faktus par bojājumiem kādas valsts kodolspēkstaeijā, piemēram, Ignalinā. Ieviešot modernus reaktoru tipus un veicot papildu pasākumus, kodolspēkstacijas tiešām ir kļu­ vušas drošākas nekā agrāk, tomēr absolūtu drošību ga­ rantēt nevar neviens.

Vai m u m s v ispār vajadzīga a to m e n e rģ ija ? Zemes enerģijas rezerves aizvien samazinās, jo nemitī­ gi attīstās industrializācija un strauji pieaug iedzīvotāju skaits. Katru gadu cilvēce izlieto tik daudz fosilā kuri­ nāmā (ogles, nafta, dabas gā­ ze), cik ir radies viena miljo­ na gadu laikā. Tādējādi ap­ svērums pāriet uz kodol­ enerģiju ir loģisks - viena tonna kodolkurināmā aizstāj gandrīz 100000 tonnas ogļu. Raugoties no šodienas as­ pekta, loģiski būtu, ja Eiropā atsacītos no kodolenerģijas izmantošanas un enerģiju

sāktu nopietni taupīt. T u r­ klāt vēl lielāks fosilā kurinā­ mā lietošanas pieaugums ra­ da arī nemitīgi pieaugošas vides problēmas - to sadeg­ šanas procesā gaisā nonāk aizvien vairāk oglekļa dioksī­ da, slāpekļa oksīda un citu kaitīgu vielu. Šādā skatījumā kodolenerģija ir dabai rela­ tīvi draudzīga.

un arī pastiprinātā tādu al­ ternatīvo enerģiju izmanto­ šanā kā saule un vējš. Piemē­ ram, Latvijā aizvien nopiet­ nāk tiek strādāts pie projek­ tiem par vēja (koģenerācijas) spēkstaciju būvi.

Laikam gan tālākais risinā­ jums rodams dažādu enerģi­ jas veidu līdzāspastāvēšanā

Lai atomenerģiju varētu iz­ mantot arī turpmāk, vairāk nekā līdz šim jādomā par at­ kritumu likvidēšanas problē­ mu. Kodolspēkstaciju atkri­ tumu daudzums, protams, ir būtiski mazāks, nekā, piemē­ ram, ja tiek sadedzinātas og­ les. Taču šie atkritumi ir ne­ salīdzināmi bīstamāki, jo ir radioaktīvi. Tātad ir jāatrod droša “beigu novietne” izlie­ totajiem degšanas elemen­ tiem.

Atomspēkstacija Saule Arī S a u le ir milzu a t o m ­ sp ē k stac ija . Tomēr uz S a u le s netiek skaldīti ato m u kodoli, b et g a n e n e rģ ija tiek ražota, s a ­ k a u sējo t a to m u k o d o lu s (kodolsintēze). Z inātne jau n e s k a itā m u s g a d u s m ē ģ in a š o p r o c e s u a t­ darināt. Priekšrocība: radioaktīvais p ie s ā r ņ o ­ ju m s ir niecīg āk s, un n e ­ bū tu iesp ējam i tādi tr a u ­ cējumi, k a ta stro fas un p a t traģ ē d ija s k ā līdzši­ n ē jā s k o d o lsp ē k sta c ijā s. Taču diem žēl, kā u z s k a ­ ta zinātnieki, tikai p ē c a p m ē r a m 100 g a d ie m b ū s ie s p ē j a m a s kodols in tē z e s reak cijas r ū p ­ nieciskai izm an to šanai.

M

ā jas ā r s t s

Atkritumu likvidēšana ir p roblēm a

Atkārtota izmantošana T ā kā arī urāna rūdas, kas ir kodolspēkstaciju degšanas elementu pamatmateriāls, krājumi nav bezgalīgi, sade­ dzinātos degšanas elementus speciālās rūpnīcās sagatavo atkārtotai izmantošanai. Pēc kodolenerģijas pretinie­ ku uzskatiem, lielākus drau­ dus rada iekārtas, kas degša­ nas elementus sagatavo at­ kārtotajai lietošanai, nevis pašas kodolspēkstacijas.


P ro fila k se • U

zturs

K arte

• V id e

G rupa

112 15

Vide

Celtniecība un veselība I: būvlaukums Kas jaievēro, meklējot a p b ū v e s g a b a lu ? Ja cilvēks meklē zemes gaba­ lu, kur gribēru būvēt sev un savai ģimenei māju, vispirms viņam skaidri jāzina, ko grib vai var būvēt. Tātad, pirms meklēt, ir jāzina, vai tā būs vienas vai divu ģimeņu māja, atsevišķa vai rindu māja, vai tur ir ieplānots liels dārzs vai ar! attiecīgā zemes gabala platība plašu dārzu ierīkot nepieļauj. Tālākā meklēšanas posmā jāpievērš uzmanība dau-

Teritorijas izmantošanas plāns E sat atra d is a p b ū v e s g ab a lu , v isap k ārt ir brīva z e m e , nav n e k ā d a lieka tro k šņ a ? T om ēr lūdziet vietējā p ašv ald īb ā, lai jū s iepazīstina ar šīs teri­ torijas p ersp ek tīv o a p b ū ­ v e s plānu. Tad varēsit uzzināt, vai tālāk ā n ā k o t­ n ē jū s n e g a id a n e p a tīk a ­ mi p ārsteig u m i. Terito­ rijas a p s a im n ie k o š a n a s p lā n s ievieš skaidrību p a r to, k a s p a r e d z ē ts š a jā a p k ā r tn ē n ā k a m a ­ jo s 1 0 -2 0 g a d o s .

J a n āk as izdot d a u d z n a u d a s par māju un z e m e s gabalu, ikvienam pirms tam ir jāņem vērā faktori, kas nākotnē varētu izraisīt kaitēju­ mu veselībai.

d/.iem vispārējiem nosacīju­ miem. Vai cilvēks izvēlas būvēt māju pilsētā vai zaļajā piepilsētas zonā? Vai noska­ tītais zemes gabals vispār ir piemērots apbūvei? Vai grunts tālākā darbībā nera­ dīs kaut kādas problēmas, vai netraucēs akmeņu krā­ vumi, kāpas, augsts grunts­ ūdens līmenis, plūstošās smil-tis un citas problēmas? Kāda ir sociālā vide?

N epareiza izvēle var kaitēt veselībai Ja topošajam īpašniekam nā­ kas izdot daudz naudas gan par māju, gan zemes gabalu,

M

ājas ā r s t s

viņš pēc tam dusmojas, ja ir pieļāvis kļūdas. Tāpēc, izvē­ loties apbūves gabalu, būtu jāņem vērā arī visi iespēja­ mie aspekti, kas varētu ie­ tekmēt veselību.

T roksnis Traucējoši faktori, kas ilgāki laika periodā var nopietni kaitēt veselībai, ir autostrā­ de, dzelzceļš vai lidosta, kas atrodas tiešā mājas tuvumā. Jo medicīniskie atzinumi diemžēl ir tādi, ka pie trok­ šņa cilvēks nepierod. Troksni rada arī rūpniecības uzņēmumi un nelielas ražot­ nes. Transporta uzņēmums, kur katru dienu piecos no


K

P r o f il a k s e • U z t u r s • V id f

arte

112

Vide

Celtniecība un veselība I: būvlaukums rīta tiek iekrauti kravas pār­ vadātāju transportlīdzekļi, var būt pat apgrūtinošāks nekā fabrika, kur darbs sākas astoņos no rīta un beidzas piecos pēcpusdienā.

iespējamos negatīvos fakto­ rus. Kā tie iespaido veselību, pajautājiet cilvēkiem, kas il­ gāku laiku dzīvo šādā ap­ vidū.

Piesārņota augsne Ja grib būvēt māju ciematā, kurā dzīvo daudz bērnu, jā­ rēķinās, ka bērni ik bridi ra­ dīs troksni. Restorānu un diskotēku tuvumā traucē au­ tomašīnu troksnis naktī un skaļā mūzika.

Smaka Kaitējumu veselībai var iz­ raisīt smakas, ko rada atkri­ tumu sadedzināšanas iekār­ tas vai notekūdeņu attīrīša­ nas ietaises, kā arī smaka no cietā kurināmā vai kodolspēkstacijām, no uzņēmu­ miem, kuros strādā ar šķīdi­ nātājiem (tīrīšanas līdzekļi, lakas un krāsas). Nefiltrēti tvaiki, dūmi un kvēpi bēr­ niem veicina neīstā krupa attīstību un kaitē ari pieau­ gušo elpceļiem. Atkritumu sadedzināšanas iekārtas, kas nav aprīkotas ar atbilstošiem filtriem, gaisā izdala pat ļaundabīgu audzēju veicino­ šu indi - dioksīnu. Kodol­ spēkstaciju tuvumā radioak­ tīvais starojums ir ievērojami lielāks nekā citur. Tātad, meklējot apbūves ga­ balu, ņemiet vērā arī šādus

Ilgu laiku neviens nedomāja, ka cilvēka veselību var ietek­ m ēt arī kaitīgās vielas aug­ snē. Taču gadījums D ortmundā (Vācija) parādīja, cik kaitīgi ir dzīvojamās ēkas būvēt uz piesārņotas zemes. Vietā, kas agrāk piederēja kādai fabrikai, pilsēta iedalīja iedzīvotājiem apbūves gaba­ lus. Tikai pēc tam, kad ie­ dzīvotāji sāka masveidā sli­ mot, tika izpētīta augsne. T ā bija ļoti stipri piesārņota.

Ūdens āderes un zemes starojums P ro ta m s, n av īpaši p lašu un zinātnisku pierādīju­ m u, to m ē r ļoti d a u d z i cil­ vēki tic, ka viņu dzīves kvalitāti ie sp a id o p a z e ­ m e s ū d e n s ā d e r e s un m a g n ētisk ie lauki. Rīkstnieki var p ā rb a u d īt z e ­ m e s g a b a lu un noteikt, vai tur n av ū d e n s ā d e r e s un nevēlam i z e m e s starojumi. Tieši š ā d u s p a k a lp o ju m u s p ie d ā v ā Latvijas Dziednieku a s o ­ ciācijas rīkstnieki.

M

ājas ā r s t s

Kā izm anto a p b ū v e s a pvidu? Celtniecības plānošanas ie­ stādēs, būvinspekcijā un būvpārvaldē var uzzināt it visu, kas nākamajam īpaš­ niekam ir svarīgs par apbū­ ves gabala apkārtnē plānota­ jiem apbūves, ceļu komuni­ kāciju izbūves un apbūves attīstības pasākumiem. N o ­ teikti var gūt informāciju, kā izvēlētajā apbūves apvidū drīkst izmantot apbūves ga­ balus. N o tā var secināt par iespējamiem vēlākajiem sa­ režģījumiem. Nelielās apdzīvotās vietās var izvietot arī amatniecības un rūpniecības uzņēmumus. Troksnis un smaka ir faktis­ ki neizbēgamas. Relatīvi tīri šādos dzīvojamos rajonos ir vienīgi veikali un nelielas darbnīcas. Tom ēr, ja plāno­ jat apmesties uz dzīvi nelielā apdzīvotā vietā, vajadzētu izzināt un pārbaudīt, kādu apbūvi plāno kaimiņos un kas iecerēts tuvākajos gados. Par “īpašiem dzīvojamiem rajoniem” tiek uzskatīti tādi, kuros atrodas veikali, viesnī­ cas, sadzīves pakalpojumu uzņēmumi, kas galvenokārt paredzēti, lai rajona iedzīvo­ tājiem būtu ērtāk dzīvot.


P

r o f il a k s e

• U

zturs

• V

id e

Vide

K arte

G rupa

119

15

Fungicīdi Kas ir fungicīdi? Sēnes ir visur. Mājsaimnie­ cībā to, piemēram, var sa­ just, ja pārtikas produktus uzglabā pārāk ilgi vai tos glabā nepareizi. Pēc neilga laika pārtikas produkti ir pārklāti ar pelējumu. Pelējums var veidoties ari uz sienām, it sevišķi telpās, kas netiek pietiekami vēdi­ nātas. Sabiedriskos peldba­ seinos pastāv ādas sēnīšu infekcijas draudi, kas var izraisīt apgrūtinošas un pat bīstamas kāju sēnīšu slimī­ bas. Graudkopību apdraud kāda īpaši bīstama sēnīte, kas, ja tā netiek apkarota, izaug par ļoti indīgu melno graudu.

P ret sēnēm £

Kas var būt vienkāršāk, kā lietot līdzekļus, ar kuriem apkaro sēnītes, t.s. fungicīdus (no latīņu vz\. fungus sēne un cidere - nogalināt). Mūsdienās tādu līdzekļu ir daudz: tie ir dažādi, paredzē­ ti gandrīz katras zināmās sēnītes iznīcināšanai. Fungicīdi nav kāda vienota ķīmisko savienojumu grupa. Visvienkāršākais fungieīds ir kaļķu piens, ko arī mūsdie­ nās izmanto dārzeņkopībā un augļkopībā. Bez dažādiem sēra un vara

Ar fungieīdiem apkaro sēnītes, kas, piemēram, veidojas uz mitrām sienām.

preparātiem, ko, piemēram, izsmidzina vīna dārzos, fungicīdu tirgu aizpilda galve­ nokārt t.s. organiskie lī­ dzekļi. Daļēji fungieīdu sastāvā iz­ manto arī smagos metālus, benzolus un formaldehīdu, kas tiek uzskatīti par indī­ giem un, iespējams, vēža ra­ šanos veicinošiem. Vēl aptuveni līdz 1980. ga­ dam bija atļauts sēklas grau­ dus kodināt ar dzīvsudrabu saturošiem preparātiem, lai tos aizsargātu pret pūšanas izraisītājiem un dzīvnieku izcelsmes kaitēkļiem.

M

ā jas ā r s t s

Vai fungicīdi ir n e p ie c ie š a m i? Ir virkne sēnīšu, kas var iz­ raisīt lielus pārtikas produk­ tu, arī koka un pat akmeņu bojājumus. Arī daudzi slimību izraisītāji ir no sēnīšu grupas. īpaši nepatīkami ir tas, ka sēnītes ļoti ātri izplatās, ja tām ir labvēlīgi augšanas apstākļi (barotne, temperatūra, gaisa mitrums). Tātad ir būtiski noteiktas sē nītes apkarot, lai nodroši­ nātu iedzīvotāju apgādi ar


G rupa

K arte

P

15 119

r o f il a k s e

• U

zturs

• V

id e

Vide

Fungicidi pārtikas produktiem, lai novērstu draudus veselībai un saglabāta mantiskās vērtības, kā arī dzīvojamās telpas. īsta is m ē rs T om ēr bez sēnītēm, domā­ jams, uz Zemes nebūtu ie­ spējama dzīvība. Jo tās ir svarīgi ķēdes locekli visās pasaulē eksistējošajās ekosis­ tēmās. Tās augsni padara auglīgu un dod iespēju augu saknēm uzņemt barības vie­ las un ūdeni.

Sēnītes pārtikas produktos

v'

Ikdienas dzīvē sēnītes palīdz maizes cepšanas procesā, alus un vīna raudzēšanā (raugi), piedod sieram un salami to specifisko garšu (īpašais pelējums) un pārvērš pienu par vērtīgiem, viegli

Kā izvairīties no sēnīšu veidošanās? J a ievēro noteiktus u z ­ g l a b ā š a n a s a p s tā k ļu s un pārtik as p ro d u k tu s izlieto līdz uz iesaiņo ju ­ m a n o rād ītajam d e rīg u ­ m a term iņam , nav jā b a id ā s , ka produkti v arētu sa p elē t.

sagremojamiem skābpiena produktiem (kefīrs un jo­ gurts).

Sēnes medicīnā Medicīnā un farmācijas in­ dustrijā sēnes ir ārkārtīgi nozīmīgi palīgi. Nozīmīgākās antibiotikas, kas daudzus jo daudzus cil­ vēkus ir paglābušas no nāvē­ jošām infekcijām, līdz pat šai dienai tiek ražotas no sēnītēm. Tātad ir precīzi jāapsver, kur un kad lietot fungieīdus, jo ar nepārdomātu miglošanu bieži vien iznīcina visu dārza vai lauka ekosistēmu. Tam var būt smagas sekas, kas prasa lietot atkal un atkal jaunus līdzekļus, lai likvidētu kaitējumu, ko izraisījtisi sē­ nīšu pazušana. Fungicīdu lietošana būm jā­ ierobežo līdz absolūti ne­ pieciešam aj am da ud zu ma m un jāizmanto tikai tad, ja tiešām ir iespējams izsargā­ ties no riska, kas var rasties sakarā ar to nepārdomātu lietošanu.

K onse rvējošie līdzekļi pārtik as p ro d u k to s Maizei un konditorejas iz­ strādājumiem, piena pro­ duktiem, zivju konserviem un citiem pārtikas produk­

M

ājas ā r s t s

tiem drīkst standartos norā­ dītos daudzumos pievienot noteiktas konservējošas vie­ las. Saskaņā ar pašreizējām zinā­ šanām šīs vielas lielākajai da­ ļai cilvēku nav kaitīgas ve­ selībai. l āču arvien biežāk parādās norādījumi par atse­ višķu vielu iespējamām ne­ vēlamām blakusiedarbībām, piemēram, alerģijām. Tālab vajadzētu atcerēties un pārtikā izmantot tieši tos produktus, kas nesatur kon­ servējošas vielas. Tagad šādu produktu piedāvājums ar­ vien palielinās.

Higiēna mājsaimniecībā M ājsaim niecībā lielāko­ ties var droši atsac īties no sē n īš u iz n īcin āša n as līdzekļiem. Vārīti (pasteri­ zēti) vai sa sa ld ē ti pārtikas produkti ir uzglab ājam i arī tāpat. Ū denim , ko izm antojat m a z g ā š a n a i, var arī n e ­ pievienot dezinfekcijas līdzekli, ja tā lietošanai n av n o p ie tn a p a m a ta (lipīgas slimības). Iz ņ ē m u m s ir p e lē ju m s un a p a u g u m s uz sie n ā m , k a s ir jā ap k a ro , lai n e r a s ­ to s nep atīk am i bojājumi, n ev e se līg s d zīv es klimats un slikta s m a k a .


P r o fil a k se • U z t u r s • V id e

K \RTK

G

rupa

121 15

Vide

Gaisma Kas ir g a is m a ?

'O*

t)

Gaisma ir elektromagnētiskā starojuma forma - līdzīgi kā radioviļņi vai siltuma staro­ jums. Šaurākā nozīmē ar jē­ dzienu gaisma apzīmē mums redzamo elektromagnētiskā spektra daļu, proti, viļņu garumu no apmēram 380 līdz 780 nrn (nanometrs = 10'9). Dažkārt tomēr šo apzī­ mējumu izvērš plašāk. Tādā gadījumā skaita klāt arī abas neredzamās krāsas, kas atro­ das abos redzamā spektra galos - infrasarkano un ultravioleto. Infrasarkanā starojuma iegūšanai izmanto siltuma starotājus, kas lielā­ ko daļu enerģijas atdod ar infrasarkano jeb siltuma sta­ rojumu. Tipisks siltuma starotājs ir elektriskā kvēlspul­ dze. Ultravioletā starojuma

Slikta apgaismojuma sekas □ G rū tīb as k o n c e n trē tie s □ N o g u ru m s j G a lv a s s ā p e s □

Muskuļu sa s p rin d z in ā ­ ju m s

j S ak airin āta s ac is j Ilgākā laikā - ac u bojājumi

IIMMļ

Slikts apgaism ojum s var izraisīt nogurumu, g alv assāp es, muskuļu sasprindzinājumu un sakairinātas acis.

iegūšanai izmanto gāzizlādes spuldzes. Izšķir dabisko un mākslīgo gaismu. Dienas gaismai pie­ mīt visas spektra krāsas. Mākslīgo gaismu var izvei­ dot jebkurā vēlamā krāsā. Ir milzīgs daudzums dažādu apgaismes ķermeņu, kas pie­ mēroti jebkuram iecerētajam mērķim. Turklāt, jo gaisma tiek sajusta siltāka, jo vairāk tā atrodas sarkanajā diapa­ zonā. Tas sakāms tieši par parastām kvēlspuldzēm. Turpretim gaisma ar aug­

M

ājas ā r s t s

stu violeto staru saturu uz mums iedarbojas auksti, īpašs piemērs tam ir gaisma, kas kā blakus produkts rodas UV-staru ietekmē solārijā. Ka m era g a is m u ? Gaismas daudzumu, ko iz­ staro gaismas avots, fiziķi mēra vienībās, ko sauc par lūmeniem (lm). Ikdienā mēs sastopamies ar biežāk lieto­ tu vienības apzīmējumu lukss (lx). T ā rāda, cik gais­ mas atstarojas uz priekšmeta


G rupa

P r o fila k se • U z t u r s • V id e

Karte

15 121

Vide

Gaisma virsmas. Precīzāk, viens lukss nozīmē, ka viens lūinens vienmērīgi apstaro vienu kvadrātmetru virsmas. Protams, lai to izmērītu, vajadzīgs speciāls aparāts. Kādu iesp a id u uz cilvēku atstāj slikts a p g a is m o ju m s ? Slikta gaisma, protams, ne­ rada tūlītējus acs bojājumus, bet tā izraisa pastiprinātu acs sasprindzinājumu, it īpaši, palielinoties cilvēka vecu­ mam. Cilvēks nogurst, vi­ ņam sāp galva, dažkārt ir de­ dzināšanas sajūta acīs. Sliktā apgaismojumā ir ievērojami grūtāk koncentrēties. Brau­ cot ar automašīnu, paaugsti-

PADOMS D arb a vietā la b am a p ­ g a is m o ju m a m ir viens p a m a tn o te ik u m s: ne vairāk kā 80% visa g a is ­ m a s d a u d z u m a v a ja d z ē ­ tu a p g a is m o t tieši d a r b a vietu, turpretim vism az 20% būtu jā b ū t v is p ā rē ­ jam te lp a s a p g a is m o ju ­ m a m . Tā ie g ū st pietie­ k o šu g a išu m u , b et n o ­ v ērš krasu g a i š a - t u m š a k ontrastu. S ā d s a p g a i s ­ m o ju m s n e b o jā acis.

nās negadījumu risks. Ja gaismas avots ir par stipru, ir nepareizi novietots vai nepa­ reizi noregulēts, cilvēks tiek apžilbināts. Apžilbināt var arī netieši, piemēram, ar gaismu, kas atstarojas no spīdīgas virsmas. Ja cilvēks pastāvīgi ir spiests mainīt skatienu no gaišas uz mmšu virsmu, viņa redze ir ārkārtī­ gi sasprindzināta. Tas var izraisīt nogurumu, muskuļu sasprindzinājumu, kā arī stipri kairināt acis. Liktenīga kļūme ir tā, ka laika gaitā pie slikta apgaismojuma pierod, nemaz to nepamanot. Ir gaisma, kas ir pat bīstama acīm. Tajā ir daudz ultravio­ leto staru. Tāds apgaismo­ jums ir solārijā, kā arī strā­ dājot metināšanas darbus.

M

ājas ā r s t s

Šādos gadījumos ļoti svarīgi ir acis aizsargāt.

Ko var darīt, ja ir slikts a p g a is m o ju m s ? Gaismu vajadzētu pieskaņot tieši tam uzdevumam, kas tai jāizpilda. Pastāv normatīvas vērtības, cik spēcīgam jābūt apgaismojumam, veicot da­ žādus darbus. Pamatprincips ir šāds: katrai lampai ir jāiz­ staro pietiekams daudzums gaismas, tā nedrīkst apžilbi­ nāt un izstarot par daudz sil­ tuma. Pārbaudiet apgaismo­ jumu mājās un darba vietā. Varbūt jūs jau esat pieraduši pie slikta apgaismojuma. Iz­ mēģiniet kādreiz citu lampu, un jūs redzēsiet dažāda ap­ gaismojuma atšķirības.

1 il'IIV

I I

i iii! 1'

r

J '


_______ L

G rupa

cn

K artf .

P r o f i l a k s e • U z t u r s • V tdf .

127 i

Vide

Kaitēkļi maja Arvien vairāk kaitēkļu Mūsdienās ir aizvien grūtāk apgalvot, ka kāda māja vai dzīvoklis ir pasargāts no kai­ tēkļiem. Taču par to kaunē­ ties nav pamata, jo kodes, mitrenes, virtuves pmsaki nav zīme, ka dzīvoklī vai mājā netiek ievēroti pietie­ kami higiēnas apstākļi. Kukaiņi par parādīties pat vistīrākajā dzīvoklī. Iemesls kukaiņu invāzijai ir arī klimatiskās pārmaiņas. Globālās sasilšanas apstākļos ziemas kļūst arvien maigā­ kas, līdz ar to kaitēkļiem ir

Ķīmiskie līdzekļi jālieto piesardzīgi 3D

Ķīmiskos p r e p a r ā tu s iz­ m antojiet tikai tad, ja d a ­ biskie līdzekļi vairs n e ­ līdz. Mājās, kur dzīvo mazi bērni un mājdzīv­ nieki, ķīm iskos kaitēkļu iznīcinātājus v ajad z ētu lietot ļoti uzm anīgi un p ārd o m ā ti, v islabāk - a t­ teikties no šie m līdzek­ ļiem v isp ār un izm antot tikai d a b i s k ā s m e to d e s . Cilvēku skaits, kuru sli­ m īb a s ie m e s ls ir n e p ā r ­ d o m ā t a ķīmisko kaitēkļu a p k a r o š a n a s līdzekļu iedarbība, katru g a d u p ieau g .

Ar virtuves prusakiem joku nav. Tie ir slimību pārnēsātāji, tā p ē c noteikti ir jāiznīcina.

vieglāk izdzīvot un pārzie­ mot, tāpēc arvien vairāk cil­ vēku ir spiesti mitināties ko­ pā ar kukaiņiem. Piemēram, Vācijā apmēram pusē dzī­ vokļu un māju tiek lietoti ķīmiskie līdzekļi, lai cīnītos ar insektiem. T ā tik tiešām ir ātrākā un bieži vien arī drošākā metode, kā iznīcināt kaitēkļus, tomēr vajadzētu padomāt, vai ir pareizi ik reizi izvēlēties dkai un vienī­ gi ķīmisko ieroci. Ir taču arī daudz pārbaudītu un atzītu tautas līdzekļu, kas neap­ draud mūs pašus un nepie­ sārņo vidi, bet sniedz gan­ drīz tādus pašus panākumus cīņā ar kaitēkļiem.

M

ājas .ā r st s

M itrenes Šie sudrabaini spīdīgie ku­ kaiņi, kas ir vienu līdz pus­ otra centimetra gari, mitinās galvenokārt mitrās un siltās telpās, piemēram, vannas istabā, tualetē, dažkārt arī virtuvē. M itreņu parādīšanās dzīvoklī nekādā gadījumā nav norāde, ka netiek ievē­ rota higiēna, jo vairāk tāpēc, ka, tīrot un beržot telpas, mitrenes nevar iznīcināt. Ja iespējams, ieteicams uz laiku kukaiņu skarto telpu atstāt, pamatīgi to iztīrīt un izžāvēt Vienlaikus var izmantot vienkāršu triku, lai vismaz uz laiku mitreņu skaitu ievē­ rojami samazinātu. Uz koka


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id f .

Vide

Kaitēkļi maja dēlīša uzsmērē sīrupu un no­ vieto to kā ēsmu. M itrenes būs kā uzburtas uz šo līmi. Tikai tad, ja mitrenes ir sa­ vairojušās milzum daudz un kļūst redzamas arī dienas lai­ kā, var rasties nepieciešamī­ ba izmantot speciālas ķīmis­ kas ēsmas.

Kodes Pētījumi ir pierādījuši, ka iecienītākie pretkožu līdzek­ ļi, kas nopērkami lielveikalos un sadzīves ķīmijas preču veikalos un ko iekar skapī starp apģērbiem, nav nekai­ tīgi cilvēkiem. Organisms caur elpceļiem uzņem kaitī­ go un ātri negaistošo hlorogļūdeņradi, turklāt tā ie­ spaids uz veselību vēl pilnīgi izpētīts. Ari ar kodēm var

*>

PADOMS G andrīz visiem in se k ­ tiem n ep atīk cie d ra in­ te n sīv ā sm a rž a . T āp ēc ie teica m s veikalos ie g ā ­ d ā tie s nelielus š ā k o k a klucīšus, k urus ievieto atvilknēs un sk a p jo s. Lai cīnītos ar k o d ēm , varat izgatavot m aisiņus, k as pildīti ar cie d ra skai­ d ā m un pak ārt to uz d rēb ju p ak a ram a jie m . Tas ir d ab isk s, ied arb īg s un lēts kaitēkļu a p k a r o ­ š a n a s veids.

cīnīties ar dabiskiem līdzek­ ļiem. T ām nepatīk lavandas un svaigu valriekstu lapu smarža. Neliels šo augu saiš­ ķis, ko iekar skapī, reizumis dara brīnumus. Neaizmirsīsim arī mūsu pa­ šu vaivariņus, ko cīņai ar ko­ dēm izmantoja mūsu vecmā­ miņas un vecvecmāmiņas. Lai vaivariņi sakalstot nesa­ birstu un to smalkās daļiņas nepiemēslotu drēbju skapi, svaigus vaivariņus ievieto marles vai drēbes maisiņā un pēc tam maisiņu ieliek skapī.

Virtuves prusaki Telpās dzīvo virtuves un melnie prusaki. Šie rijīgie insekti aktīvi kļūst gandrīz tikai un vienīgi naktīs. Ir pierādīts, ka tie ir slimību pārnēsātāji. Prusaki var pār­ nēsāt zarnu infekcijas iero­ sinātājus, var būt ari parazī­ tisko hematožu starpsaimnieki. Tādēļ tie ir jāiznīcina bez šaubīšanās, un tikai ar ķīmiskiem līdzekļiem. T ā kā darbs ar šīm veselībai ļoti kaitīgajām vielām ir diezgan problemātisks, vislabāk to uzticēt speciālo dienestu darbiniekiem. Nereti šie kukaiņi, kas ļoti ātri vairojas, ir apsēduši visu daudzdzī­ vokļu māju. Tāpēc, lai iznī­ dētu prusakus, ir ārkārtīgi svarīgi dezinsekciju vienlai­ kus veikt visos dzīvokļos.

M ā ja s ā r s t s

Skudras Skudras cilvēku veselībai ne­ kaitē, taču dzīvoklī to klāt­ būtne ir apgrūtinoša. T ā kā skudru pūžņi lielākoties at­ rodas ārpus mājas, apkaroša­ na bieži vien nav tik grūta. Jāizseko skudru maršruti un jāaizsprosto ar līmi vai koš­ ļājamo gumiju ceļš, pa kuru skudras iekļūst mājā. Bieži vien ar to ir pilnīgi pietieka­ mi. 'Lāču, ja mājās ieviesušās faraonskudras, jārīkojas pie­ sardzīgi. Lai tās apkarotu, skudru ceļos jānovieto nelie­ las ēsmas piciņas (biskvīti, maize, svaigas samaltas ak­ nas vai gaļa), kas sajauktas ar saindētu sīrupu attiecībā 1,5:1. Sīrupu gatavo, 100 ml ūdens izšķīdinot 40 g cukura, 10 g boraka un 10 g medus.

SV ARĪGI Ne jau katrs insekts, k as cilvēkam šķiet n e p a tī­ k am s, ir kaitīgs viņa v e ­ selībai. P iem ēram , zir­ nekli, kuru dēļ d au d z i cilvēki krīt panikā, lielā­ koties ir p at ļoti derīgi. Tie iznīcina p ā r ē jo s in­ se k tu s , un t ā p ē c to s n e ­ k ā d ā g a d īju m ā n ev a ja­ d z ē tu iznīdēt. Latvijā nav s a s t o p a m a s b īs ta m a s š o kukaiņu s u g a s .


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

Vide

K arte

G r u pa

131

15

Mājdzīvnieki Vai mājdzīvnieki ir cilvēku drau g i?

$

Plašākā nozīmē par mājdzīv­ niekiem sauc visus dzīvnie­ kus, kurus cilvēki audzē vai nu tāpēc, ka no tiem gūstams kāds materiāls labums, vai arī tie tiek turēti priekam. Par visvecāko mājdzīvnieku kopš senseniem laikiem uz­ skata suni, kas jau pirms apmēram 12 000 gadu cilvē­ ku pavadīja medībās. Pirms apmēram 7 000 gadu tika pieradināti aita, kaza un ēze­ lis, pirms apmēram 4 000 ga­ diem pieradināja zirgus, vē­ lāk tos sāka arī audzēt un iz­ kopt. Šaurākā nozīmē ar jēdzienu mājdzīvnieki mēs saprotam tos dzīvniekus, ar kuriem cil­ vēks dzīvo zem viena jumta, tātad suņus, kaķus, dažādus putnus, kāmjus un jūrascūci­ ņas, zivis un vēl citus dzīv­ niekus.

Sunim n ep ieciešam as vismaz trīs p astaig as dienā un pareiza audzināšana.

Viņiem n e p ie c ie š a m a mīlestība un k o p š a n a

Kanārijputniņi ir uzticības pilni, ja ar tiem regulāri nopietni no­ darbojas.

SVARĪGI J a e s a t saslim u ši un t ā ­ p ē c tiekaties ar ārstu, viņam b e z u za ic in āju m a izstāstiet arī to, kādi ju m s m ā jā s ir dzīvnieki. D ažkārt šī informācija atvieglo slim īb as d ia­ g n o z e s n o teik šan u .

Diemžēl daudzi cilvēki māj­ dzīvniekus uzskata par īslai­ cīgām, jaukām rotaļlietām, kuras aizmet, kad tās ir apni­ kušas. Dzīvnieku aizsardzī­ bas biedrībām un dzīvnieku patversmēm īpaši daudz dar­ ba ir rudenī, kad pēc vasaras atvaļinājumu laika tiem pa­ stiprināti jānodarbojas ar pamestu suņu, kaķu, jūrascū­ ciņu un citu izmitināšanu.

Miljoni zivju peld visd ažād āk a­ jos akvārijos. Šķiet, ka tā s pra­ s a m az darba.

M

āj as ā r s t s

Ar katru mājdzīvnieku ir no­ pietni jānodarbojas. Arī dzīv nieki, kas ir atstāti savā vaļā, dvēseliski nīkuļo. Tādē|, iz­ vēloties mājdzīvnieku, jau pirms tam vajadzētu pārdo­ māt, vai kādam no ģimenes locekļiem vispār ir pietieka­ mi daudz laika un pietiekami daudz mīlestības, lai par to rūpētos. S uņi Sunim nepieciešamas vismaz trīs pastaigas dienā; šķirnēm kurām īpaši vajadzīgas kustī­ bas, vismaz vienu reizi dienā vajag dot iespēju kārtīgi iz­ plosīties. Suni, protams, var barot ar gatavo barību, taču ilgstošā­ kā periodā tas izmaksā diez­ gan dārgi. Tātad jāgatavo ar papildu maltītes, un tas pras;


G rupa

P rofila k se • U

K artf.

15 131

zturs

• V id e

Vide

Mājdzīvnieki laiku. Dzīvniekam nepiecie­ šams veselīgs ēdiens, kas sa­ tur vitamīnus, minerālvielas, ogļhidrātus. Jārūpējas arī par dzīvnieka vakcināciju. T u r­ klāt suņa pareiza audzināša­ na nav katram pa spēkam.

Kaķi Kaķi neprasa tik daudz laika kā suņi, jo viņi pastaigās do­ das patstāvīgi. Kaķiem ne­ pieciešamas spēļlietiņas, lai tie varētu gan rotaļāties, gan asināt nadziņus. Katru dienu jātīra kaķa tualete, un arī sa­ va deva audzināšanas tiem vienmēr ir nepieciešama.

Grauzēji

Zeltainais kāmītis, jūrascūci­ ņa, pundurtrusis, baltās pelī­ tes u.c. ir mazie mājdzīvnie­ ki. Viņi gan nav īpaši prasīgi, taču arī viņu būrīši jātur tīri, it sevišķi trušiem un jūrascū­ ciņām, jo netīrītas dzīvnieku mājvietas smako, kas jūtams jau pa gabalu.

Putni Kanārijputniņi un viļņpapagaiļi ir uzticības pilni, ja tos nopērk jaunus un ja ar tiem nopietni nodarbojas. Taču arī bez cilvēka uzmanības vi­ ņi ar dzīvi ir diezgan apmie­ rināti, it sevišķi, ja būrītī nav vieni. Putni neprasa daudz darba un, ja viņiem ir pietie­ kami barības, pāris dienas

kādreiz var pavadīt arī bez saimnieku klātbūtnes.

Zivis Arī zivis neprasa tik daudz darba, kā dažkārt varētu šķist. Liels silta ūdens akvā­ rijs, kas aprīkots ar labu teh­ niku un ūdens attīrīšanas ie­ kārtu un kurā ir pārdomāts zivju sastāvs, pamatīgi jātīra tikai vienu vai divas reizes gadā.

Mājdzīvnieki un v eselība Var gadīties, ka mājdzīvnie­ ku dēļ saslimst cilvēki; no-

pictni apdraudēti, piemēram, ir tie cilvēki, kuri slimo ar alerģiju, kuriem var rasties elpošanas traucējumi un ādas apsarkumi, ko izraisa dzīv­ nieku spalvas. Kā piemēru var m inēt alerģiju pret kaķa spalvām. Mājdzīvnieki var pārnēsāt dažādu slimību izraisītājus. Suņi, kaķi un jūrascūciņas ir potenciāli toksoplazmozes izraisītāju vai arī ādas sēnīšu iznēsātāji. Suņu vai kaķu tār­ pi var inficēt cilvēkus. Jauni zeltainie kāmīši dažkārt pār­ nēsā smadzeņu apvalka iekai­ suma izraisītāju, bet bruņu­ rupuču mēsli var saturēt salmonellas.

Profilakse

Bērni un mājdzīvnieki Bieži vien ilgas p ē c rotaļu b ie d ra liek b ē r ­ n a m izvēlēties mājdzīv­ nieku. Taču nereti šī v ēlm e jo ātri pāriet, un b ē r n a m dzīvnieks a p ­ nīk. Tādēļ ju m s n e v a ja d zē tu tūdaļ izpildīt b ē r n a iegri­ b a s un ie g ā d ā tie s m āj­ dzīvnieku. P ro b lē m a s visbiežāk r o d a s ar s u ņ ie m un kaķiem, jo vēlāk var izrādīties, ka n ev ien a m n av laika un v ē l ē š a n ā s ar tiem n o d a rb o tie s.

M

ājas ā r s t s

Visumā kontakti ar mājdzīv­ niekiem nav bīstami vai ve­ selībai kaitīgi, tāpēc nevaja­ dzētu pārspīlēt, ka mājdzīv­ nieki pārnēsā slimības. ■ Lai nelielo risku vēl jo vairāk mazinātu: □ iegādājieties dzīvniekus ti­ kai pie nopietniem dzīvnieku audzētājiem; □ neskūpstiet mājdzīvniekus; □ barojiet dzīvniekus tikai no viņiem paredzētiem trau­ kiem; □ regulāri vakcinējiet māj­ dzīvniekus; □ nevediet mājās jaunus dzīvniekus, ja ģimenē ir grūtniece.


P r o f il a k s e • U

zturs

• V id e

Vide

Karte

G r u pa

136

15

M eness fāzes un psihe UlimiimBMlBWMMUtlUUIIIIIIiiitni>i"',l”,'l|niHH'i

Ietekm e lielās lietās Bēgums un paisums - šīs mūžīgās plūdmaiņas vada un regulē Mēness. Jau tas vien, ka Mēness spēj pacelt oke­ āna ūdens virsmas līmeni pat līdz 70 centimetriem un dažviet okeāna piekrastē pai­ suma viļņus uzsliet līdz pat 15 metriem augstu, aplieci­ na, cik milzīgs ir Zemes pa­ vadoņa spēks. Pilnmēness laikā vētras pai­ suma draudi ir sevišķi lieli. Kad 1962. gada 17. lebruārī “gadsimta paisums” nopostī­ ja Ziemeļjūras krastus, valdī­ ja pilnmēness. Arī daudzas ļoti stipras zemestrīces ir notikušas tieši pilnmēness laikā. Zinātnieki pagaidām ne ar pušplēstu vārdu neiz­ slēdz, ka šajā sakarībā M ēne­ si var minēt kā vienu no visu stihiju galvenajiem iemes­ liem.

P acēlum s sam azinās. Atslābuma un tukšum a laiks

Labakais m laiks kaut k ā™ jauna sākšanai

Izlīdzināts laiks enerģija un d a rb o ša n ā s tieksme

M ēness aprite a p Zemi ilgst 29 dienas.

laikā vai jaunā mēnesī. Zem ­ nieki jau gadsimtiem skatās uz to, kādā stāvoklī atrodas Mēness, jo tas nosaka, kad sēt. Sējas kalendāri, kas, rau­ goties no Mēness fāžu as­ pekta, nosaka labāko sēšanas un stādīšanas laiku, ir nopēr­ kami arī Latvijas grāmatu veikalos.

Ietekm e uz cilvēkiem Ietekm e m a z ā s lietās Taču ik dienas Zemes pava­ donim tiek pierakstīti ne ti­ kai šie varenie iespaidi. Lie­ kas, ka dabā tas iedarbojas arī mazās lietās. Piemēram, daži jūras iemītnieki (atse­ višķi austeru veidi un jūras eži) vairojas tikai pilnmēness

Tiek pastiprinātas pozitīvās un negatīvās ^ĪTTTrri sajūtas

Ja Mēness var iekustināt jū­ ras, šķiet, tas var iespaidot arī cilvēkus, jo cilvēka orga­ nismā gandrīz četras piekt­ daļas ir ūdens. Šis vienkār­ šais pieņēmums pagaidām gan nav apstiprināts zināt­ niskos pētījumos. T om ēr ir konstatēts, ka pacienti piln­

M

ājas ā r s t s

mēness laikā un jaunā mē­ nesī daudz stiprāk asiņo. Jēlas universitātes (ASV) profesori pētīja elektriskā sprieguma attiecības cilvēka organismā un atrada ritmu, kas ir cieši saistīts ar Mēness stāvokli attiecībā pret Zemi. Noskaņojumi un pašsajūtas traucējumi, kā izrādījās, ap­ sekojot izmēģinājuma perso­ nas, svārstījās atkarībā no Mēness fāzes. U n tas ir no­ pietns apstāklis, kas izteik­ smīgi izpaužas tieši garīgi slimiem cilvēkiem. Droši vien tā nav nejaušība, ka angļu vārds lunacy ‘ārprāts’ cēlies no Luna ‘M ēness’. Neskaitāmi daudz cilvēku sūdzas, ka pilnmēness laikā


G rupa

P r o fila k se • U z i u r s

Ka r t e

15 136

Vide

M eness fāzes un psihe

M ē n e s s iedarbība

gan arī Vācijā satiksmes ne­ gadījumu statistika ir tāda, kas dara ticamu secinājumu, ka visbiežāk un vissmagākie negadījumi notiek tieši dažas dienas pirms pilnmēness, turpretim dažas dienas pēc jauna mēness iestāšanās to skaits ir viszemākais.

Šī jutīgā reaģēšana uz M ē­ nesi var sakāpināties pat līdz mēnessērdzībai. Gan ASV,

Amerikāņu zinātnieki ir at­ klājuši, ka slepkavības un smagi savainojumi visbiežāk

viņiem ir nopietni miega traucējumi, kas rodas arī absolūti aptumšotās telpās, tātad šos traucējumus nebūt neizraisa gaiša mēnessgais­ ma.

Zināšanai tiem, kas tic Mēnesim J a u n s m ē n e s s ir lab āk a is laiks sā k t k au t ko ja u n u vai mainīt ie ra d u m u s, p ie m ē ra m , a t m e s t s m ē ķ ē š a n u vai sā k t re g u lā ra s s p o r ta n o d a rb īb a s, t f ļ P ie a u g o š s pirm ajā c e tu rk sn ī - s p o n t ā n a s id ejas jāīsteno ta g a d un tūlīt. ^

P ie a u g o š s p u s m ē n e s s . Šī fāze ir labi p ie m ēro ta, lai p a a u g s tin ā tu p r a s īb a s un g ū tu s e k m īg u s p a s ā k u m u s . M ē n e s s jutīgie cilvēki ta g a d v airum ā g ad īju m u atro ­ d a s noteik tā s a s k a r ē ar sevi.

f

P ie a u g o š s otrajā ceturksnī. V airākum am cilvēku piemīt krietna enerģija, un viņi ir pilni tie k s m e s d arb o ties.

(

P iln m ē n e s s atbrīvo kreatīvos un au g līg o s d a b a s s p ē kus. G an pozitīvās, g a n n e g a tīv ā s s a jū ta s ta g a d ir sevišķi s p ē c īg a s . D až u s cilvēkus p iln m ē n e s s ietekm ē ierosinoši, citus - drīzāk uzb u d in o ši. Viņiem d ra u d b e z m ie g s, nervozitāte un g a l v a s s ā p e s .

O

Dilstošs tr e š a jā ceturksnī. V airākum s cilvēku ir gatavi nepārtraukti d arb o ties. Tie, kuriem p iln m ē n e s s liek radīt, ta g a d a tp ū š a s .

: ^

Dilstošs p u s m ē n e s s . P a c ē lu m s sa m a z in ā s , iestājas a tsk u rb u m s, v arb ū t s ā k a s arī d e p re s īv s n o sk a ņ o ju m s. Dilstošs c e tu rta jā ceturksnī. A ts lā b u m a laiks, d až ie m arī iek šēja tu k š u m a brīdis.

■■■■■■■■■■■

M ā jas

ā rsts

tiek izdarīti pilnmēness lai­ kā. Ari pašnāvību skaits šajā laikā pieaug, taču kulmināci­ ju tas sasniedz augoša mē­ ness pirmajā ceturksnī. T om ēr ir atzīmēta ne tikai destruktīva Mēness iedarbī­ ba uz cilvēku. Izpētot dzej­ nieku, gleznotāju, zinātnieku un mūziķu dienasgrāmatas, konstatēts, ka tieši Mēness ir pamudinājis arī uz lieliem darbiem, jo daudzi no viņu šedevriem ir radīti tieši piln­ mēness laikā. M enstruālais cikls un M ē n e s s ritms Daudzas sievietes ir pārlie­ cinātas un tam piekrīt arī liels skaits ārstu, ka menstruālo ciklu iespaido un vada Mēness cikls. Cehoslovāku ārsts Eugen Jonas gāja vēl vienu soli tālāk un atklāja astrobioloģisko ģimenes plā­ nošanas sistēmu. Pēc šīs sis­ tēmas seksuālā tieksme un bērna ieņemšanas gatavība ir vislielākā, kad ieņemšanas gatavības dienas menstruālajā ciklā saskan ar Mēness fāzi. Mēness fāzi rēķina pēc Mēness stāvokļa sievietes dzimšanas dienā. Ar šo at­ klājumu Eugen Jonas ir pa­ līdzējis daudzām sievietēm tikt pie ilgotā bērna.


K artf. 1 G rupa

P r o fil a k se • U z t u r s • V id f.

139 15

Vide B M H B B M B M M M N M M M B H M H M M IM M B M H M M B M B n M n M II

Ozona slānis Kas ir o z o n s ? Ozons ir skābekļa īpaša for­ ma. Dabiskā ceļā ozons ro­ das saules gaismas iedarbībā no slāpekļa oksīdiem, kas veidojas katras sadegšanas rezultātā, atšķeļoties skābek­ ļa atomiem un pievienojoties gaisa skābeklim. Normālos apstākļos tas notiek 20-40 km augstumā virs zemes. Saulainās dienās ozons var veidoties arī pie zemes virs­ kārtas, it īpaši lielpilsētās, kur ir daudz automašīnu un rūpniecisko izplūdes gāzu. Bez tam ozonu var ražot arī mākslīgi. Ozons jau zemā koncentrācijā ir indīgs, tas kairina gļotādas un var izrai­ sīt nervu sistēmas traucēju-

Kam mums vajadzīgs ozona slānis? 1 2 -4 5 km a u g s tu m ā Zemi kā a p v a lk s a p ņ e m o z o n a slānis. O z o n a s lā ­ nis d a r b o ja s kā d a b is k s a iz s a rg s p ret sauli. Tas aiztur lielāko daļu no s a u le s ultravioletā s t a ­ rojuma. J a šis sta ro ju m s n e tra u ­ cēti nokļūtu uz Z e m e s, uz tā s s a d e g tu visa dzīvība.

FHOŪ saturoši aerosolu baloniņi ir viens no galvenajiem Z em es atmosfēru aizsargājošā o zo n a slāņa no ārd īšan as cēloņiem.

mus - tomēr bez ozona uz Zemes nebūtu iespējama dzīvība. Arī atmosfēras gaisā ir ozons, kas rodas pērkona negaisa laikā, notiekot elek­ triskajai izlādei, kā arī skuj­ koku mežos, karstā laikā sa­ silstot un iztvaikojot sve­ ķiem. Ozona klātbūtne lieci­ na, ka gaiss ir tīrs. Lielās pil­ sētās ozons saglabājas tikai dažas sekundes pēc pērkona.

Kas ir o z o n a c a u ru m s ? Kopš 70. gadiem ir zināms, ka ozona apvalks, kas ap­ skauj zemeslodi, lai mūs aiz­

M ā ja s ĀRSTS

sargātu no ultravioletā (UV) starojuma, vairs nav pavisam blīvs. Virs Antarktīdas ir iz­ veidojies ozona caurums, ka: 1992. gadā ceturto reizi (pēc 1987., 1989. un 1990. gada) sasniedza Ziemeļamerikas apmērus. Arī virs Arktikas ozona slānis jau ir sagrauts. Niecīgā ozona satura dēļ spēcīgais UV starojums vair: netiek pietiekami filtrēts. Ilgākā perspektīvā ārsti neiz­ slēdz, ka varētu palielināties saslimstība ar ādas vēzi. Ozona caurums ir bīstams arī dzīvnieku un augu val­ stij - ultravioletā gaisma iz­ nīcina fitoplanktonu, sīkāko dzīvo būtni jūrās, un līdz ar


P r o f il a k s e • U z t u r s • V īd f

K arte

139

Vide

Ozona slānis to garas barības ķēdes sāku­ mu. Būtībā ir tā, ka fitoplanktonam piemīt spēja uzņemt oglekļa dioksīdu, kas rodas sadegot gan oglēm, naftai, dabas gāzei, gan arī kokam. Iznīcinot fitoplanktonu, mūsu atmosfērā arvien vairāk uzkrājas oglekļa di­ oksīds. Šī gāze laiž cauri īso viļņu gaismas starus. Uz Zemes tie tiek pārvērsti par garo viļņu siltuma stariem, un oglekļa dioksīds tos atstaro. Siltums atrodas it kā lama­ tās, un Zemes atmosfēra sa­ silst arvien vairāk. Šo feno­ menu sauc par siltumnīcas efektu.

Kā r a d ā s o z o n a c a u ru m s ? Mūsdienās vairums zinātnie­ ku ir vienisprātis, ka tā sauk­ tie fluorhlorogļūdeņraži (FHO Ū) ir vainojami, ka radies ozona caurums. Šīs gāzes paceļas līdz pat atmo­ sfēras ozona slānim, kur sau­ les gaisma tās sašķeļ un izda­ la hloru. Savukārt hlors sa­ grauj ozonu. N e velti tā ir mūsdienu pro­ blēma, jo F H O Ū ir ilgdzī­ votāji; var paiet pat 100 ga­ du, līdz tie būs sadalījušies. U n nepaiet pat 20 gadu, līdz F H O Ū sasniedz ozona slāni.

nās ar ozona cauruma palie­ lināšanos. Jāteic gan, ka paš­ reiz ozona caurums virs Antarktīdas vairs nepalieli­ nās, tāpēc var sākt runāt par tā atveseļošanos.

Kādi ir iespējamie pretpasākumi?

NASA - satelīta iegūtais krāsas maiņu attēls rāda. ka o zo n a cau ru m s virs Antarktīdas kļūst arvien lielāks.

Tātad pašreiz mēs izjūtam tikai agrāko laiku sekas. Pat tad, ja mēs spētu apturēt ozona benžu ražošanu, vēl 20 gadu mums būtu jārēķi­

1990. gadā starptautiska konference vienojās par galī­ gas F H O Ū aizliegšanas ter­ miņu noteikt 2000 . gadu. Vācijā F H O Ū vairs nedrīkst ražot kopš 1995. gada, Eiro­ pas Savienībā - kopš 1997. gada. Eiropas Savienības patērētāju sabiedrību apvie­ nība uzskata šos pasākumus par acu aizmālēšanu. Galu galā, ja ozona slānis jau ta­ gad esot sagrauts, tad lielais F H O Ū daudzums ietekmēt to vairs nevar.

Ko mēs varam darīt paši? O z o n a slānim kaitīgie FHOŪ tiek izmantoti kā p la s tm a s u putotājvielas, šķīdinātāji, d z e s ē š a n a s lī­ dzekļi un kā nesēji a e r o s o ­ lu v e id o ša n a i b aloniņos. T agad arvien vairāk un vai­ rāk FHOŪ aizvieto ar citām vielām. P rodukcija b e z FHOŪ p a r to sa tu r attiecīgu norādi, t ā p ē c v ajad z ētu pirkt tikai tā d u s a e r o s o la b alo n iņ u s, kuri n e s a tu r FHOŪ. U zm anību, p ērk o t

M

ājas ā r s t s

led u ssk ap i: FHOŪ a tro d a s tā izolācijā un to s izm anto kā d z e s ē š a n a s līdzekļus. Ir led u ssk ap ji, k u ro s tiek iz­ m a n to ta s citas izejvielas. Riskanti videi ir uzputotie iesaiņ o jam ie materiāli (stiropors). No tiem var viegli izvairīties, p ie m ēra m , ja a u g ļu s pērk vaļējus, k a s te s un k ā r b a s izklāj ar ēveļ­ s k a id ā m vai papīru, t.i., izklājumam n eizm a n to t p la­ te s no s a u s a jā m p utām .


P

r o f il a k s e

• U

zturs

• V

Karte

id e

G rupa

146 15

Vide

Skabais lietus

Tā ro d as skābais lietus. O glēs un šķidrajā kurināmajā es o ša is sē rs s a d e g o t veido s ē ra dioksīdu, bez tam s a d e g š a n a s laikā veidojas slāpekļa oksīdi (1). Oksīdi izplūst (2) un savienojas ar skābekli un lietu; ūdeni, veidojot sēru s a tu ro šās un slāpekli sa tu ro šās s k ā b e s (3). Šīs sk ā b e s bojā ēk a s (4) un iespiežas a u g s n ē (5). A ugsne tiek pārskābināta, tādējādi izpostot bioloģisko līdzsvaru (6). Augiem tiek nodarīts kaitējums, un tie var aiziet bojā (7).

5D

Kas ir s k ā b a i s lietus?

5,6; šādu lietu sauc par bio­ loģiski neitrālu.

Skābajam lietum raksturīgi, ka tas pazemina lietus ūdens pH vērtību (no latīņu potentia hjdrogenii - ‘ūdens stip­ rums’). p H vērtība rāda, vai šķīdums ir neitrāls (pH = 7), skābs (pH mazāks par 7) vai sārmains (pH lielāks par 7). Piemēram, destilēts ūdens ir neitrāls - tā pH vērtība ir 7,0. T urpretim lietus ūdens vienmēr ir viegli skābs, jo tajā ir izšķīdis atmosfēras oglekļa dioksīds. Normālam lietus ūdenim p H vērtība ir

p H v ē rtīb a ir m ain īta T ā kā gaiss ir piesārņots ar kaitīgām vielām, mūsu lietus ūdens skābuma pakāpe ir pa­ zeminājusies no bioloģiski neitrālās vērtības uz zemāku pH vērtību. Tagad tā caur­ mērā ir ap 4,1. Jau ir kon­ statēts arī tāds lietus, kura ūdens pH vērtība ir 2,8 tāda skābuma pakāpe ir eti­ ķim. Ja pH vērtība samazi­ nās tikai par vienu vienību, tas nozīmē, ka skābes saturs palielinās desmit reižu.

M

ājas ārs ts

K āpēc s k ā b a i s lietus ir b īs ta m s ? Skābais lietus ir bīstams, jo tas izraisa augsnes un gruntsūdeņu paskābināšanos. Augstās skābju kon­ centrācijas dēļ lietus ūdenī labi šķīst smagie metāli. Šie smagie metāli, piemēram, kadmijs, svins, arsēns, varš un cinks, nogulsnējas koku lapās un skujās, kā arī aug­ snē. Izšķīdināti tic caur sak­ nēm nonāk augos un tos iznīcina (mežu bojāeja). Apdraudēts ir arī dzeramais


G rupa

P r o f il a k s e • U z t u r s • V id f

K arte

15 146

Vicle

Skābais lietus ūdens. Ja tas ir skābs, tajā no ūdensvada izšķīst ļoti indīgie vara sāļi un izraisa caureju un aknu slimības. Skābais lietus sagrauj zivju veselīgo dzīvestelpu - tām vai nu ir jānosmok, vai jānobeidzas ar aknu kaitēm.

Kādi ir s k ā b ā lietus cēloni? i Skābais lietus rodas, gaisa skābeklim un gaisā esošajam ūdenim ķīmiski reaģējot ar sēra dioksīdu un slāpekļa oksīdiem. Šīs kaitīgās vielas

Mazo apkures iekārtu nolikums Vācijā nolikum s p ar t.s. m a z a jā m ku rtu v es ie­ k ārtām (privāto māju a p s a im n ie k o š a n a i u.c.) regulē, kādi ta jās drīkst bū t izp lū d es g ā z u rādītā­ ji un k ā d a s vielas drīkst izm antot apkurei. S ē r a s a tu rs š a jā s kurtuvēs nedrīkst p ā rsn ie g t vienu p ro ce n tu . S tarp citu, šis nolikum s noteic, ka n e ­ drīkst s a d e d z in ā t laik­ rak stu s, s a d z īv e s atkritu­ m u s un lakotu koku. Līdzīgi normatīvi ir s p ē k ā arī Š v eic ē un Austrijā. Latvijā p a r š ā d ie m nor­ matīviem vēl tikai d o m ā .

S k āb ā lietus smagi bojāta egle ar daudziem kailiem zariem.

veidojas sadegšanas procesā spēkstacijās un rūpnieciska­ jās iekārtās, apkures sistē­ mās, kā ari no auto izplūdes gāzēm.

Ko darīt, lai lietus n e b ū tu s k ā b s ? Pie tā, ka gaiss ir biezs, vai­ nīgi ir ne tikai rūpniecības uzņēmumi. Arī mājsaimnie­ cības netieši piesārņo gaisu, galvenokārt ar apkures ie­ kārtām. Ir pienācis pēdējais laiks saistīt jēdzienus apkure un apkārtējās vides aizsardzī­ ba. Likuma līmenī tas jau ir noticis. Daudzās valstīs pie­ ņemts t.s. mazo apkures ie­ kārtu nolikums, kas precīzi nosaka, kādus materiālus drīkst dedzināt. Ko bez tā mēs vēl varētu da­ rīt? Patiesībā visi labvēlīgie

M ā ja s

ā rsts

ieteikumi ir šodienas dzīvei nereāli. Piemēram, nebraukt ar mašīnu, tā vietā pārvieto­ ties ar velosipēdu. Ja veica­ mie attālumi ir pārāk lieli, iesaka veidot savstarpējas pārvietošanās biedrības. Diemžēl tas nevienam nav ne pieņemams, ne ari dzīvē nopietni īstenojams. Ir jāmeklē patiesi oriģināli risi­ nājumi, lai kaut daļēji atšķe­ tinātu šo problēmu.

Palīdz arī katalizators Trīs daļu katalizators ar la m b d a zondi s a m a z in a kaitīgo vielu d a u d z u m u krav as au to m o b iļu dzi­ nēju izplū d es g ā z ē s . To vidū - slā p ek ļa oksīda, k a s ir līdzvainīgs s k ā b ā lietus r a d īš a n ā (pat līdz 90%). L a m b d a z o n d e n o d r o š in a k o n sta n tu b e n z īn a un g a i s a m aisī­ jum u. Katalizatora vielas (platīns, palādijs un rodijs) s e k m ē pilnīgu kaitī­ g o vielu s a d e g š a n u , tajā p a š ā laikā p a š ie m n e s a ­ d e g o t. Pāri paliek visu­ m ā n ek a itīg as izplūdes g ā z e s : o glekļa dioksīds, ū d e n s tvaiks un slāp ek lis. Ne la m b d a z o n d e , n e p a ts katalizators n e ­ pieļauj svinu s a tu r o š a b e n z īn a iz m an to šan u .


P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

Vide

K arte

G r u pa

148

15

Tekstilijas I: dabiskas šķiedras Kas ir d a b is k ā s š ķ ie d r a s ? Dabā šķiedrām ir visdažādā­ kie uzdevumi: tās ir sastopa­ mas kā starpnieki ūdens un uzturvielu piegādē (lini), kā pārvietošanās līdzekļi, lai izplatītu sēklas (kokvilna), kā vērptas šķiedras (zīdkāpuri) un kā aizsardzība pret auk­ stumu un karstumu (mati). Tiek audzētas dažādas kul­ tūras, un dabisko šķiedru ra­ žošana kļuvusi arvien efektī­ vāka un spēj dot arvien kva­ litatīvākus materiālus. Pie­ mēram, vilnai ir visdažādā­ kie veidi un kvalitātes līme­ ņi - no raupja auduma līdz pat ļoti smalkai mohēras dzijai. T āpat ir arī dažādas kokvilnas šķirnes. Citas šķiedras, piemēram, kas iz­ gatavotas no nātrēm, mūs­ dienās tikpat kā vairs neiz­ manto. Lai atceramies kaut

IETEIKUMS Ne velti m ū s d i e n ā s izstrādāti speciāli m a z g ā š a n a s līdzekļi, k as d o m āti zīd a un vilnas m a z g ā š a n a i, jo universālie līdzekļi daž k ārt sa tu r t ā d a s vielas, k a s sm a lk o a u ­ d u m a šķ ied ru stru k tū ­ ru var sa b o jāt.

Kokvilna - tas ir ne tikai noderīgs, bet arī dekoratīvs augs.

vai Andersena pasaku par divpadsmit gulbjiem, kad Elīza saviem divpadsmit brā­ ļiem gatavoja nātru kreklus. K ā d a s ir d a b is k o šķiedru p r ie k š ro c īb a s ? Galvenās priekšrocības ir tiem tekstilmateriāliem, kas izgatavoti no dabiskajām šķiedrām - tā ir spēja uzsūkt lieko mitrumu, akumulēt to un nepieciešamības gadīju­ mā atkal atgriezt atpakaļ. Turklāt no dabiskajām šķiedrām izgatavotie audumi nodrošina optimālu tempe­ ratūras līdzsvaru. T ie vien­ līdz labi spēj pasargāt valkā­ tāju gan no karstuma, gan

M ājas

ā rsts

no aukstuma. Tātad, tie elpc un rada ādai īpaši patīkamu un veselīgu klimatu. Šīs īpašības dabiskajām šķiedrām piemīt tāpēc, ka tā: lielākoties sastāv no mikro­ skopiski smalkām, sīkām šķiedriņām, starp kurām at­ rodas gaiss. Svīšanas laikā gaisu izspiež ļoti smalka ūdens plēvīte, kas ieskauj šķiedriņu un tajā arī daļēji iesūcas, līdz ar to audums kļūst jūtami smagāks. Šā iemesla dēļ dabiskās šķiedras ļoti labi padodas krāsošanai. Krāsa dziļi uzsū­ cas šķiedrās un noturīgi pa­ liek tur. T urpretī mākslīgās šķied­ ras lielākoties ir relatīvi grū­ ti apstrādāt tā, lai tās pēc


G rupa

K

P r o fila k se • U z t u r s • V id e

arte

15j 148

Vide

Tekstilijas I: dabiskas šķiedras krāsošanas iegūtu noturīgu krāsu.

K ā d a s ir d a b is k o šķiedru sliktās ī p a š ī b a s ? T ā kā dabiskās šķiedras sa­ stāv no olbaltumiem, tās cil­ vēkiem, kam ir paaugstināts jutīgums, var izraisīt alerģi­ ju. Bez tain nelabvēlīgos ap­ stākļos tās var radīt ideālu vidi, kur attīstīties slimībām. Vēl kāda negatīva īpašība dabiskās šķiedras žūst ilgāk nekā sintētiskās. Tās vairu-

IETEIKUMS J a k o n sta tē alerģisku reakciju pret k ād u n o ­ teiktu a u d u m u , parasti ie m e s ls ir m e k lējam s š ķ ie d ra s a p s tr ā d ē . Ar to sa p ro t, p ie m ēra m , ķīm isko ap strā d i, ar ku­ ru n o d ro šin a, lai a u d u ­ m a k r ā s a s iz sk atās k o ­ š a s un gludeklis viegli slīd p a a u d u m a virsmu. Tādēļ pastiprināti jutī­ g ie m cilvēkiem vaja­ d z ē tu piev ērst u z m a ­ nību tam , lai a u d u m s bū tu g a ta v o ts n o n e a p ­ s tr ā d ā ta s šķ ie d ra s īpaši, izvēloties a p ģ ē r ­ bu, ko valkā tie š ā s a ­ s k a rē ar ā d u , p ie m ē ­ ram, veļu.

mā gadījumu ir arī smagākas par sintētiskajām. K okvilna Nepārprotami, svarīgākā no visām dabiskajām šķiedrām ir kokvilna. Joprojām to vēr­ tē augstāk par visiem ķīmis­ ko šķiedru izstrādājumiem. Kokvilnas sastāvā ir divus līdz četrus centimetrus gari, ļoti tievi diedziņi jeb sēklas matiņi. Pirms kokvilnu savērpj die­ gos, to ķīmiski apstrādā. Tekstilrūpniecībā ir radīta virkne tehnoloģiju, lai pada­ rītu kokvilnu vieglāk kopja­ mu. Šim nolūkam izmanto dažādus kodinātājus un lakai līdzīgas substances, kas pie­ ķeras šķiedrām. Z īd s Dabisko zīdu un jēlzīdu pa­ rasti ķīmiskai apstrādei ne­ pakļauj. Lai audumu padarī­ tu mīkstāku un zīdaināku, mājsaimniecībā dabiskās zī­ da šķiedras vāra kopā ar zie­ pēm. Neraugoties uz to, iespēja­ mas alerģiskas reakcijas, jo zīda sastāvā lielākoties ir ti­ kai olbaltumi. L in s N o linu stiebriem tiek iegū­ tas garas, izturīgas šķiedras, ko savērpj lina diegos. Mūsdienās linu izmanto gal­

M

ājas ā r s t s

venokārt galdautu un gultas veļas ražošanā.

Vilna N o aitu, kazu, kamieļu, tru­ šu un citu dzīvnieku vilnas iegūst vilnu. Nocirpto vilnu vairākkārt mazgā ar ziepēm, lai attīrītu no taukiem, dzīv­ nieka sviedriem un netīru­ miem. Vilnas taukus (lanolīnu) pilnībā izmazgāt ne­ drīkst, jo tad vilnas šķiedra kļūst ļoti trausla. Alerģiju gadījumos lanolīns vai atse­ višķas attaukojošās substan­ ces var radīt problēmas.


P r o f il a k s e • U

zturs

• V īd f

Vide

K a rte

ļ G ru p a

152

15

Ultravioletais starojums Kas ir ultravioletais s ta r o ju m s ? Kad mēs runājam par saules gaismu, mēs pat nepadomā­ jam, ka patiesībā Saule izsta­ ro ne tikai gaismu un siltu­ mu, bet Zemes virzienā sūta visdažādāko starojumu ko­ pumu - radioviļņus, infra­ sarkanos starus un redzamās gaismas starus, kā ari ultra­ violeto starojumu un rent­ genstarus. Redzamā gaisma cilvēka acij šķiet bezkrāsaina, tom ēr tā tas nav. Sī gaisma sastāv no

SVARĪGI

C

Ultravioletais sta ro ju m s jā izm an to ļoti piesardzīgi. M ē re n ā s d e v ā s ta s ir ļoti n e p i e c ie š a m s ikvienam cilvēkam. J a o r g a n is m s n e s a ņ e m noteiktu d a u ­ d z u m u UV sta ro ju m a, ta s var b ū t ie m e s ls s a s lim š a ­ nai ar rahītu - tiek tr a u c ē ­ ta kaulu struktūra. Rahīta g a d īju m ā o r g a n is m ā ir D vitamīna deficīts. D vit­ am īn s UV sta ro ju m a ie­ te k m ē v e id o jas ā d ā un p a s a r g ā o rg a n is m u no v ielm aiņ as trau cēju m iem . T āp ē c UV staro ju m u iz­ m a n to arī m ā k slīg ā veid ā (kalnu saule).

Saule uz Zemi sū ta bagātīgu d až ād u starojumu kopumu. UV-B un UV-C starojums pārm ērīgās d ev ās var kļūt bīstam s cilvēka v e s e ­ lībai.

dažādām krāsām: dzeltensarkanas, oranžas, dzeltenas, zaļas, zilas un zili violetas. Dažādās krāsas rodas staru atšķirīgā viļņu garuma ie­ spaidā. Saules gaismas krāsu spektra mēs varam redzēt laikā, kad debesīs parādās varavīksne; līdzīgu efektu caur stikla prizmu var radīt arī mākslīgi. Redzamās gaismas viļņu ga­ rums aptver diapazonu no 360 līdz 780 nm (nanometrs = 10 "9 m). Aptuveni 400 nm rajonā sāk darboties ultra­ violetais starojums, kas ar cilvēka aci ir neuztverams.

M

āj as ā r s t s

Kadi ir ultravioletā sta ro ju m a veidi? Izšķir trīs ultravioletā (UV) starojuma veidus - UV-A, UV-B un U V -C starojumu.

UV-A starojums U V -A starojums ir t.s. ie­ deguma starojums. Tas at­ rodas viļņu garuma diapa­ zonā no 315 līdz 400 nm. UV-A starojums ir veselībai nekaitīgs, solārijā to iegūst arī mākslīgi. T om ēr daudzi ārsti brīdina no pārmērīgi intensīvas solārija izmanto­ šanas.


G rupa

P

K arte

15 152

r o f il a k s e

• U

zturs

•V

id f .

Vide

Ultravioletais starojums UV-B starojums UV -B staru viļņu garums ir no 280 līdz 315 nm. Šis ul­ travioletā starojuma diapa­ zons intensīvi iedarbojas uz cilvēka organismu, turklāt vienlaikus gan pozitīvi ietek­ mē veselību, gan arī kaitē tai un nodara bojājumus. UV-B starojums veido kaulu struk­ tūrai svarīgo D vitamīnu, ta­ ču pārāk intensīva sauļoša­ nās rada ādas apsarkumu (saules apdegumu) un pat nopietnu apdegumu. Šādas

Jāsauļojas saprātīgi Ikvienam cilvēkam v aja­ d z ē tu atteikties no s a u ­ ļo š a n ā s tie š ā sa u lē, jo tā s ie tek m ē ā d a kļūst s a u s a , v e id o jas k ru n k as un ā d a strauji n oveco. Nav izslēgta arī iespēja, ka sp ilg tas s a u le s ietek­ m ē var rasties ā d a s v ē ­ zis. J a k ā d s cilvēks n e ­ sp ē j atteikties n o inten­ sīv as s a u ļo š a n ā s , v aja­ d z ē tu s a g la b ā t vism az tik d a u d z s a p rā ta , lai s a u ļ o š a n ā s ilgumu p a ­ lielinātu p ak ā p en isk i tā, lai ķ e rm e n is s p ē tu p ie ra st pie staro ju m a. S au ļo jo ties ie teica m s lie­ tot s a u le s aiz sa rd z īb a s līdzekļus, k a s a b s o r b ē UV-B sta ru s , b e t laiž cauri UV-A staru s.

ultravioletā starojuma neno­ kļūst līdz Zemei, tas strato­ sfērā tiek izfiltrēts caur ozo­ na slāni, novājināts mākoņu un iztvaikojumu iespaidā. Jūras tuvumā un kalnos UV saules starojums ir visaugstā­ kais - apmēram 1%. Lielās fizioloģiskās aktivitātes dēļ U V starojums, ja to lieto bez vajadzības un nepareizās de­ vās, var nopietni kaitēt cilvē­ ka veselībai. O zona slānis nelaiž sev cauri lielāko daļu UV staru. Taču virs Dienvidpola un Ziemeļpola o zo n a slānī ir radušies lieli caurumi.

ādas reakcijas iespaido visa organisma funkcijas un cil­ vēka veselības stāvokli.

U V -C starojums Ja viļņu garums ir vēl ma­ zāks (100 līdz 280 nm), runa ir par U V -C starojumu. Ari šis starojums izraisa ādas apsārtumu, konjunktīvas iekai­ sumu un citus organisma bojājumus.

Vai ultravioletais s ta r o ju m s ir b īs ta m s ? Var teikt šādi: jo īsāks ir sta­ rojuma viļņu garums, jo lie­ lāka ir tā negatīvā iedarbība uz cilvēka organismu. T o ­ m ēr lielākā daļa no dabiskā

M ā ja s

ā r st s

Agresīvā saule Mēs zinām, ka ozona slānis kļūst arvien plānāks, galve­ nokārt tāpēc, ka cilvēki sa­ dzīvē pārlieku daudz izman­ to fluorhloriideņražus. Tas nozīmē, ka saules gaismas iespaidā aizvien vairāk UV starojuma nokļūst uz Zemes virsmas. Sekas tam - saules starojums kļūst agresīvāks, arvien lielākas UV starojuma devas aktīvi iedarbojas uz cilvēka organismu. Mediķi ir noraizējušies, ka nākotnē, iespējams, daudz vairāk cil­ vēku saslims ar ādas vēzi. Ilglaicīgs intensīvs U V sta­ rojums var sagraut arī visu Zemes ekosistēmu un izrai­ sīt klimata maiņu, jo pastip­ rināts UV starojums kavē augu augšanu. Tādēļ aizsar­ gājošā ozona slāņa saglabā­ šanai būtu jākļūst par visu cilvēku rūpi.


P s ih o l o ģ ij a i k d ie n ā

Psihisko problēmu atzīšana un risināšana


G r u p a 16

P s ih o l o ģ ij a i k d ie n ā Psihisko problēm u atzīšana u n risināšana

Bailes no eksāmeniem. Lampu drudzis Bailes no kontaktēšanās ar cilvēkiem Bailes no lidošanas Bailes no novecošanas Bailes no tumsas Bailes no vientulības Bailes, vispārīgi Bēdas Bezdarbs Biežākās bērnu problēmas I Biežākās bērnu problēmas TI Bioritmi Brīvais laiks un atvaļinājums Būt slimam D epresija Dzīve ar sāpēm Egoism s Elki Emancipācija Erotika

Fetišisms Fobijas I Fobijas II Fobijas III Frustrācija

35 36 37 38 39

Grafoloģija Greizsirdība

40 y 41

10

H ipohondrija

42

11

īkšķa sūkāšana īncests Inteliģence

43 44 45 i

Jūtīgum s

46

K auns Kautrība Kreativitāte Kriminalitāte Kritika

47 48 49 50 51

Ķ erm enis, gars, dvēsele I Ķermenis, gars, dvēsele īī Ķ ermeņa valoda

52 53 54

1 2

3 4' 5V 6

7 8

Motivācija

66

N a g u graušana Naids Nāve Neārstējamas slimības Nevēlēšanās mīlēt Neuzticība

67

Paklausība, padevība Panika Pārmērīga neuzticēšanās Pārmērīgs kairinājums Pārspīlēta disciplīna Partnera zaudēšana Partneris - ārzemnieks Partneris, daudz vecāks vai jaunāks Partneris, hroniski slims Pašapziņa Pielāgošanās problēmas Pozitīva domāšana Pusmūža krīze

73 74 'J

• /i OC

Agresivitāte Aizture Atbildība Atkarība Atmiņa un mācības I Atmiņa un mācības II Atslābināšanās Atsvešināšanās Atšķirtība Audzināšana I: mazs bērns Audzināšana II: skolas vecuma bērns Audzināšana III: pubertāte Audžuvecāki. Audžubērni Autoritārisms. Pašnoteikšanās

Raudāšana

86

68

69 70 71 72

9

12

13\J 14

15 16 17 18 19 20 21 22

23 24 25 26 'J 27 28 29 30

Labdarība Laika trūkums Lēmuma pieņemšana Līdzjūtība Lielība, izcelšanās tieksme, lielummānija

\j

M āsu un brāļu konflikti M ātes un bērna attiecības I Mātes un bērna attiecības II 31 32 i Mazvērtības komplekss 33 V Meli Miegs 34

Sapņi 55 Sarkšana 56 Sazināšanās. Atbildes 57 ' reakcija 58 v Seksualitāte, vispārīgi I Seksualitāte, vispārīgi II Sievietes dubultnoslogotība 59 darbā un mājās 60 Sievišķā homoseksualitāte Skaudība 61 62 Skolas problēmas Skopums 63 Slikta izturēšanās pret bērnu 64 Slimīga tieksme 65

75 76 77 78 \ 79 80 81 82 83 84 V

87 88

89 J 90 91 92 93 94 95 96 97 98


Smiekli Sods Spaidi Spēja mīlēt Spītība Stostīšanās Stresa mazināšana Stress, vispārīgi Šķietamā grūtniecība

108 99 V Šķiršanās I: partneru 109 100 V problēmas 101 Šķiršanās 11: bērnu problēmas 110

102 103 '/T o le ra n c e 104 105 >' U zvedība, kaut ko gaidot 106 V arm ācība 107; /Vēlēties bērnu

Vienaldzība Vienīgā bērna problēmas Vientulība Vīrišķā homoseksualitāte

115 116K 117 ^ 118 V '

Zem apziņa Ziņkāre

118 119

111 112 113 114

1(


P s ih o l o ģ ij a

ik d ie n ā

K arte

G r u pa

3

16

Atbildība Kas ir atbildība? Katram cilvēkam ir jāuzņe­ mas atbildība dažādās situā­ cijās: ģimenē, darbā, partijā, apvienībā un vēl daudzās ci­ tās dzīves jomās. Uzņemties atbildību nav nekas cits kā cini priekšā atbildēt par savai rīcību vai nolaidību. Pastāv divi atbildības veidi. Ir atbildība, ko var dēvēt arī par pamatatbildību, kas cil­ vēkam būtībā ir uzspiesta sabiedrības morālu vai tiesis­ ku priekšrakstu dēļ. Un ir atbildība, ko cilvēks uzņe­ mas labprātīgi, piemēram, kad viņš izšķiras nodibināt ģimeni, apgūt kādu noteikm profesiju vai aktīvi darboties pilsoņu iniciatīvās un apvie­ nībās.

Z>

Atbildības sa jū ta ir jā ie m ā c a Cilvēki ir ļoti dažādi, ļoti da­ žāds ir arī viņu atbildības sajūtas slieksnis. Ir tādi ļau­ dis, kas labprāt uzņemas at­ bildību, turpretim citi mēģi­ na no tās izvairīties. Šīs da­ žādās izpausmes vērojamas arī apstāklī, kā cilvēks izturas pret kļūdām, kuras pats ir pieļāvis. Cilvēks, kuram pie­ m īt augsta atbildības sajūta, spēj atzīties, ka ir kļūdījies,

Uzraudzīt m azāko brāli vai m āsu bērnam ir liela atbildība. To viņam vajadzētu uzdot tikai uz neilgu laiku.

savukārt tāds, kurš no atbil­ dības bīstas, mēģinās savu vainu novelt uz citiem. Skaidrs, ka tas notiek tāpēc, ka katram cilvēkam ir citā­ dāka psihe. Nenoliedzami, ka atbildības sajūta tiek arī iemācīta un ieaudzināta. T am piemērs ir vecāki vai vecvecāki, kuri ik dienas ar pienācīgu atbildī­ bas sajūtu izturas gan pret savu darbu, gan apkārtējiem cilvēkiem, gan arī paši pret sevi. Audzināt atbildību ieteicams sākt agrā bērna vecumā. Jau četru gadu vecam bērnam ģimenē var uzticēt nelielus

M ā jas

ā rsts

pienākumus, piemēram, lais­ tīt kādu puķi, kontrolēt pār­ tiku putnu būrītī, novietot galda piederumus to kastītē, saklāt pusdienu galdu, sakār tot rotaļlietas, savas drēbītes u.tml.

Pienākumi jāuzrauga Šie pienākumi vecākiem ir jāuzrauga un vajadzības ga­ dījumā allaž jāatgādina. Tik mazs bērns var būt ari pār­ slogots, ja viņam par katru piemirstu darbiņu vai netīšu nolaidību būtu jāuzņemas atbildība par sekām. Pirmo nopietno atbildību par sevi un saviem pienākumiem


G

r i pa

16

K

P

arte

s ih o l o ģ ija ik d ie n ā

3

Atbildība bērniem ir jāuzņemas, kad viņi sāk iet skolā. T ie ir sīkie pienākumi klasē, kad jānotī­ ra tāfele, jāsavāc nauda, kla­ ses telpā jāaplej puķes, starp­ brīdī skolas gaiteņos jāuz­ rauga kārtība. Līdz 11 gadu vecumam tādus uzdevumus bērni parasti uzņemas lab­ prāt.

vai arī savas istabas pārkrā­ sošanu. Uzticamie uzdevumi ir iespējami visdažādākie. Galvenais, lai bērns justu, ka viņš ir svarīga persona, kam var uzticēties. Taču arī te būtu jāņem vērā bērna spējas un vēlēšanās. Uzdot pārkrā­ sot istabu jaunajam cilvē­ kam, kam tāds darbs nav pa prātam, būtu nesaprātīgi un

Pubertātes laikā ir svarīgi

£

Arī pubertātes fāzē ir svarīgi, ka atbildības sajūtu pusau­ džiem stiprina ģimenē. Daž­ kārt šajā attīstības fāzē rodas dažādas nesaprašanās. Jaunieši meklē savu identitā­ ti, viņiem ir pastiprināta vēlme pašizpausties, viņiem ir tieksme pret visu teikto iebilst, arī tāpēc, ka viņi paši grib izmēģināt, cik stipri vai pieauguši ir. Parasti arī šajos gadījumos un arī šajā dzīves posmā nemaz nav tik grūti mudināt jaunos cilvēkus uz­ ņemties atbildību.

Jauniešiem jāuzdod saprātīgi uzdevumi Svarīgi, lai vecāki jauniešiem uzdotu tieši tādus uzdevu­ mus, kurus izpildot, jaunietis justu, ka viņš ģimenē ir sva­ rīga persona un ka ar viņu noteikti rēķinās. T e varētu minēt, piemēram, uzdevumu saremontēt velosipēdu jau­ nākajam brālim vai māsai, rūpēties par korespondenci

Ieaudzināt atbildību V ecākiem v ajad z ētu s a ­ viem b ērn ie m jau agri uzticēt tā d u s u z d e v u ­ m u s, p a r kuriem viņi arī būtu atbildīgi. Atbilstoši b ē r n a v e c u ­ m a m tā s varētu būt, p ie m ēra m , š ā d a s akti­ vitātes: □ No 4 g ad iem : s a k ā r ­ tot rotaļlietas, laistīt p u ķ es. J No 5 g ad iem : palī­ d zē t uzklāt galdu, slaucīt putekļus, sla u ­ cīt grīdu. □ No 8 g ad iem : s la u ­ cīt trau k u s, palīdzēt u zk o p t b ērn istab u , īsu laiku pieskatīt m a z ā k o s b ē rn u s. _) No 10 g ad iem : b aro t zīdaini, iepirkties. □ No 12 g ad iem : palī­ d z ē t m a z g ā t veļu un u zk o p t dzīvokli.

izraisītu vienīgi sarūgtināju­ mu. Taču nenoliedzami, ka spē­ kā ir arī atzinums, ka ne kat­ ram uzdevumam jābūt patī­ kamam, jo pusaudžiem jāap­ gūst pieredze, ka dzīvē ne vienmēr viss ir patīkams. Labs atbildības treniņš ir arī, ja bērniem un jauniešiem ir runas tiesības ģimenes lietās, ka ar viņu viedokli rēķinās. Vai tiks pirkts auto vai arī visi kopā dosies atvaļināju­ mā? Vai draugs/draudzene var pārnakšņot mūsu mājās? Vai ir jāapmeklē šī skola vai jāizvēlas cita mācību iestāde?

N epārslogot bērnus Kopš laiku laikiem ģimenē allaž spēkā ir dažādi likumi. Mājas dzīvē ari bērniem ir jāuzņemas noteikti pienāku­ mi un līdz ar to atbildība. Ja viņiem nebūs pat vismazāko darbiņu, viņi tiks izlutināti. T ad ir iespējams, ka nākotnē no tādiem bērniem izaugs cilvēki, kuri baidīsies uz­ ņemties atbildību. Savukārt nekad nevajag, pat nedrīkst bērnus pārdozēt ar atbildības sajūtu. Ir lietas, par kurām atbildība jāuzņe­ mas tikai pieaugušajiem. Piemēram, vecākie bērni nekad nevar būt pietiekami kompetenti par jaunāko brā­ ļu un māsu audzināšanu vai viņu sekmēm skolā.

i——ĒaiaiĒĒĒĒ— ——————— —mmm— ———m —ĒĒĒĒĒĒ^Ē————m m —m ——mm———

M

ājas ā r s t s

Ē— ĒĒĒĒ— m —m —

m—

— m ——m m m —

nM


Atkarība Kas ir pilnīga atka rība ? Ar pilnīgu atkarību saprot slimīgu viena vai abu partne­ ru atkarību vienam no otra. Daudziem cilvēkiem šis apzīmējums izsauc bailes un ir kļuvis gandrīz jau par

tabu. N o šādas atkarības cieš gan vīrieši, gan sievietes. T ā ir pilnīga pakļaušanās otra vēl­ mēm, bezierunu paklausība, kas nomāc gan personību, gan sagandē prieku dzīvot un baudīt dzīvi.

Kāds sakars atkarībai ar seksualitāti?

$

Atkarībai ir spēcīgs seksuā­ lais komponents. Seksuālā atkarība no otra cilvēka bieži vien ir speciālu seksuālo vēl­ mju sekas, ko, pēc atkarīgā domām, var izpildīt tikai Atkarīgiem cilvēkiem ir ļoti grūti atbrīvoties no savām slimīgajām attiecībām.

Pirmais solis Atkarīgiem cilvēkiem vis­ pirm s ir j ā m ā c ā s p a š ie m u z ņ e m tie s atbildību p ar s a v ā m attiecīb ām un n e a ts tā t š o atbildību s a v a v isv aren ā p a rtn e ra ziņā. Š a jā n o lūkā var palīdzēt g ru p u terapija, ko d au d v iet p ie d ā v ā p a š ­ p alīd zīb as g r u p a s .

viens partneris. Tādējādi no nevainīgi uzsāktām attiecī­ bām var attīstīties mīlas sa­ kars, kas drīz izvēršas par in­ tensīvu cīņu par varu. Viens partneris izvirza arvien dī­ vainākas un pazemojošākas seksuālās prasības, bet otrs šīs vēlmes ar pieaugošu rie­ bumu arī izpilda. T o m ēr atkarīgiem cilvēkiem atbrīvoties no šīm attiecī­

§ M

ājas ā r s t s

bām ir ļoti grūti vai arī viņi to nespēj vispār.

Kāpēc atkarībai ir vajadzīga vara? Sevišķi bieži atkarība ir sa­ stopama prostitūtu un sute­ neru vidū. Daudzas sievietes dara visu, ko pieprasa viens vīrietis, kurš bieži vien viņas vēl arī sit, un nav spējīgas tikt vaļā no savas garīgās un


G rupa

16

K

P

arte

4

s ih o l o ģ ija ik d ie n ā

Atkarība fiziskās atkarības. Taču ari sievietes, kas dzīvo normālās attiecībās vai laulībā, atkarī­ bas dēļ ir gatavas pieciest sitienus, sliktu izturēšanos, pazemošanu un seksuālu iz­ mantošanu. Cilvēki no malas bieži vien nesaprot, kāpēc atkarīgais cilvēks vienkārši nespēj iz­ beigt savas slimīgās attiecī­ bas, no kurām pats cieš. Jebkurai atkarības formai piemīt arī neirotiski traucē­ jumi (bailes no neveiksmes, neticība saviem spēkiem u.c.), ko nereti vairāk padzi­ ļina partneres nesaprotoša izturēšanās un novēršanās. Lūk, tad arī lietā tiek likta vara un spēks. Tajā pašā laikā atkarīgais cil­ vēks savās attiecībās ir pa īs­ tam sagūstīts. Vairumā gadījumu sajūta, ka

SVARĪGI Morāls n o s o d īju m s un rieb u m s ir ap lam i un atkarīgiem cilvēkiem vispār nelīdz, viņi sird s d ziļu m o s to nevar sa p ra st. Abi atkarīgu attiecību partneri jā u z s k a ta p ar garīgi slimiem arī tad, ja v ienam s a v a s atkarī­ b a s dēļ n ā k a s sm a g i ciest.

bez otra partnera nevarēs vairs dzīvot vai būt pilnīgi viņa varā, ir tik liela, ka mē­ ģinājumi atbrīvoties cieš neveiksmi. Tālab apjukušie bieži atgriežas pie sava var­ mācīgā partnera. Turklāt atteikšanās prasa ari drosmi un lielus garīgos spēkus.

arī tālākajā dzīvē. Zīmīgi, ka nereti vienādā mērā abi partneri ir atkarīgi viens no otra, bet uz āru, t.i., citiem, viens no viņiem spēlē stiprā lomu, bet otrs uzņemas vājākā lomu. Vairumā gadījumu abi par­ tneri ir garīgi traucēti un savstarpēji pastiprina savai slimīgo uzvedību.

Kādi ir a tk a rīb a s cēloņi? Šāda veida atkarība ir saistīta ar noteiktām seksuālām no­ virzēm, piemēram, sadismu vai mazohismu. Bieži vien īpašu seksuālu patiku izraisa noteiktas partnera fiziskās īpašības, piemēram, tipiska smarža vai sejas izteiksme, kas atkarīgajam atgādina kā­ du personu, kuru viņš mīlē­ jis bērnībā. Taču vairumā gadījumu at­ karīgais cilvēks nemaz neap­ zinās šo cēloni. Viņš tikai mēģina piepildīt kādu neap­ zinātu vēlēšanos. Turklāt robeža starp mīlestību un atkarību ir nenoteikta un mainīga. Cilvēki, kam ir tieksme uz atkarību, bieži vien jaunībā nav redzējuši harmoniskas attiecības. Tēvs vai māte, nereti abi vecāki, bērnam nebija paraugs, pēc kura at­ tīstīt savai vīrišķo vai sievišķo identitāti. Kāda situācija bi­ jusi ģimenē, tāda tiek nesta

M

ā jas ā k s t s

Ko var darīt pret atkarību? Ja atkarība apdraud dzīvību, svarīgi ir laikus pieņemt lē­ mumu par šķiršanos no var­ mācīga partnera, bet tā ne­ atrisina problēmu, jo bieži vien vecās attiecības vēlāk tiek atjaunotas vai arī dibi­ nātās attiecības tāpat ir sais­ tītas ar atkarību no jaunā partnera. T om ēr atkarīgi cilvēki nav nedziedināmi. Terapeitisks atbalsts, kurā būtu ieteicams iesaistīt abus partnerus, var dot iespēju uzzināt, kāpēc rodas atkarīgu attiecību tiek­ sme. T o zinot, var meklēt veidus, kā dibināt normālas attiecības. Protams, ka sarunām ar psi­ hoterapeitu vai seksologu jāvelta ļoti ilgs laiks, taču speciālista palīdzība var no­ derēt visam atlikušajam mūžam.


P s ih o l o ģ ij a

K artf.

ik d ie n ā

______ G ru p a

5

16

Atmina un mācībās I Atm iņas un m a c ī š a n ā s bioloģiskā nozīm e Atmiņa ir smadzeņu īpašība saglabāt un reproducēt iero­ sas impulsu pēdas un impul­ sos kodēto informāciju. Gal­ venie atmiņas procesi ir ie­ gaumēšana, atcerēšanās un aizmiršana. Ar mācīšanās, atmiņas spēju un atcerēšanās starpniecību cilvēks var pielāgoties ap­ kārtējai videi. Bez šīm īpašī­ bām nevarētu nedz plānvei­ dīgi atkārtot panākumus, nedz mērķtiecīgi izvairīties no neveiksmēm.

Dažādas atmiņas fāzes Izšķir trīs atmiņas fāzes: □ informācijas uzņemšana (ievadīšana atmiņā, mācīša­ nās); □ informācijas uzkrāšana (saglabāšana);

SVARĪGI Iesp ē ja ru n a s m a teriā­ lu s a g la b ā t un re p ro ­ d u c ē t ir d o ta tikai cil­ vēkiem . N ešaubīgi, ka arī dzīvniekiem piemīt a tm iņ a s p rocesi, ta ču viņi n av spējīgi attēlot s a jū ta s a b s tra k tā for­ mā.

Mācībām jāuzjautrina, tad cilvēks vairāk var paturēt atmiņā.

U informācijas atcerēšanās (atsaukšana no atmiņas). Protams, cilvēka galvas sma­ dzenes nav salīdzināmas ar elektronisko datu uzkrāšanu. Tikai daļu no procesiem, kas kļūst apzināti, mēs patiešām ari saglabājam. Lielākā daļa no atmiņā ievadītās informā­ cijas atkal tiek aizmirsta. Bez tam cilvēks atmiņā nesa­ glabā notikumu detaļas, bet gan tikai kopējo iespaidu, piemēram, lasot grāmatu vai skatoties kino. Domājams, ka šie mehānismi notiek tā­ dēļ, lai pasargātu mūsu sma­ dzenes no pārplūdināšanas ar liekiem datiem, jo, kā zi­ nām, atmiņa nav bezgalīga.

M

ājas ā r s t s

M ehāniska m ā c ī š a n ā s Atmiņas pētnieks Ebinghauss pagājušā gadsimta bei­ gās veica pašeksperimentus par bezjēdzīgu un stereotipisku materiāla mācīšanos par zināšanām, ko apgūst, kad iekaļ svešvārdus vai fak­ tus, gatavojoties eksāme­ nam. Viņš nonāca pie vai­ rākiem interesantiem atklā­ jumiem: □ Mācīšanās kvalitāte ir tieš proporcionāla kopējam lai­ kam, kas izlietots mācībām (kopējā laika hipotēze). □ Cik ilgi reiz iemācīto var atkal atsaukt atmiņā? Jo bie­ žāk mācību materiāls pirms


P s ih o l o ģ ij a

Karte

ik d ie n ā

Atmina un mācībās I tain ir ticis atkārtots, jo ātrāk kādreiz mācītais atkal ataust prātā (ietaupīšanas metode). □ Pirmajās dienās viss tiek ļoti ātri aizmirsts, taču arī pēc mēneša iespējams vēl 20 procentus no mācītā atsaukt atmiņā (aizmiršanas līkne).

No kā ir atkarīga s p ē ja m ācīties? Mācīšanās ātrums ir atkarīgs no mācību materiāla grūtību

Mācību efekti Izm ē ģ in ā ju m o s ar jē­ d zien u rindu ie m ā c īš a ­ n o s ir atklāti daži m ā cī­ bu efekti: □ V ārdus, k a s a tr o d a s rin d as s ā k u m ā vai b e ig ā s, ie m ā c ā s vieglāk n e k ā tos, k a s a tr o d a s rindas vidū. □ P ē c n o z īm e s līdzīgi vārdi tiek sakārtoti g ru p ā s , k a s p a a u g ­ stina m ā c īš a n ā s un a tm iņ a s spēju. J J a v ārdu s a ra k s tā vien s n o tiem atšķi­ ras, to var atc e rē tie s lab āk n e k ā p ā rē jo s jē d z ie n u s (piem ērs: alus, vīns, roze, su la v ārdu “r o z e ” a t c e r ē ­ sie s labāk).

pakāpes un mācību materiāla jēgas. Tēlaini jēdzieni tiek iegaumēti labāk nekā abs­ traktie. Mācīšanās pa daļām ir sekmīgāka nekā mēģi­ nājums visu iemācīties uz­ reiz. Atmiņas spēja ir labāka, ja mācās apzināti (gatavošanās eksāmenam), nevis it kā ga­ rāmejot (ikdienas dzīvē). Bez tam mācīšanās spēja ir atkarīga no situācijām, kas cilvēku iespaido personīgi, piemēram, tā brīža pašsajū­ tas.

Modeļi, kā iem ācīto p a tu rē t atm iņā Atmiņas pētnieki ir izveido­ juši dažādus modeļus, no kuriem, šķiet, šobrīd visat­ zītākais ir trīsfāžu atmiņas modelis. Saskaņā ar šo mo­ deli, atmiņu vienību sagla­ bāšana norisinās vairākos etapos:

Ultraīslaicīgā atmiņa Optiskie un sajūtu izsauktie iespaidi atmiņā tiek paturēti aptuveni divas desmitdaļas sekundes un tad atkal aiz­ mirsti. N etiek saglabāti fak­ ti, bet tikai informācijas plūsma un apziņas nepār­ trauktība. McaaamanMMDi

M

ājas ā r s t s

īslaicīgā atmiņa Īslaicīgā atmiņa ir vienkārša saglabāšanas sistēma ar iero­ bežoto kapacitāti un sagla­ bāšanas laiku apmēram 10 sekundes. Telefona nu­ muru vai vārdu, kas tikko ir dzirdēts, ir iespējams bez sasprindzinājuma iegaumēt tikai šajā īsajā laikā. Ja šīs zināšanas, tās vingrinot vai atkārtojot, netiek nostiprinā­ tas, tās tūlīt atkal tiek aiz­ mirstas.

Ilglaicīgā atmiņa Ar vingrināšanos un ar to saistīto informācijas cirkulēšanu īslaicīgajā atmiņā in­ formācija tiek pārnesta uz sekundārās atmiņas ilgstošo, lielo saglabāšanas sistēmu, kur mācību materiāls paliek stundām un pat gadiem ilgi. Sajā sistēmā aizmiršana pamatojas uz jau iemācītā aizvietošanu ar materiālu, kas apgūts pirms vai pēc tam.

Daļu no mācītā neaizmirst vairs nekad 'Terciārā atmiņa saglabā zi­ nāšanu saturu, kas vairs ne­ kad netiek aizmirsts. Ar ga­ diem ilgu vingrināšanos vai ikdienas praksi nekad netiek aizmirsts, piemēram, savs vārds un tādas spējas kā la­ sīšana, rakstīšana un runā­ šana.


P s ih o l o ģ ij a

K arte

ik d ie n ā

13

G ru p a

16

Audžuvecāki. Audžubērni Ģ im enē visiem jādzivo kopā Ja vīrietis vai sieviete (pēc partnera nāves vai šķiršanās) apprecas otrreiz un jaunajā laulībā jādzīvo kopā ar bēr­ niem no iepriekšējās laulības, nereti ir ļoti grūti un sarež­ ģīti izveidot saskanīgu ģi­ meni. N ereti pieaugušie partneri vislabākajā saskaņā ir sanā­ kuši kopā, bet bērni patēvu vai pamāti daļēji vai pat pilnīgi neakceptē. Ģimene ir tikai ārēji atjaunota, taču tās iekšienē visiem dalībniekiem ir dažādas problēmas, ko risināt, līdz rodas cik necik vienota ģimeniska savienība. Tas viss iespaido topošo per­ sonību un rada turpmākajā dzīvē emocionāli nestabilas personības, jo agrā bērnībā

SVARĪGI Psih o lo g u sv arīg āk ais p a d o m s šķirtiem v e c ā ­ kiem - noskaidrojiet jū­ s u a ttie cīb a s pam atīgi un iesp ējam i ātri! Pretējā g a d īju m ā b ē rn s n o n ā k s lojalitātes k o n ­ fliktā, jo vairs n ezin ās, pie kura jā tu ra s ciešāk. Tas vēl p ē c g a d ie m var radīt sasp rin d zin ā ju m u .

Ienācējam ģim enē vajadzētu pret bērniem izturēties toleranti un nevajadzētu īpaši uzspiest savu personību. Tuvināšanās, gudri rīkojoties, notiek laika gaitā.

nevienam nav izdevusies tik pilnīga separācija (individua­ lizācija un savas pašizpratnes attīstīšana, lai sarežģītos apstākļos nesāktu rīkoties līdzīgi tiem, ko dēvējam par emocionāli nestabilām per­ sonībām). A udžuvecāku p r o b lē m a s Audžubērni var kļūt par pa­ matu tam, ka otrā laulība diemžēl izjūk. Lielākoties šajā situācijā vainīgs ir ne tik daudz sasprindzinājums

amĒĒĒĒHĒĒUĒiKmmmmnm AJAS ĀRSTS

partneru vidū, cik sasprin­ gtās audžuvecāku un audžu­ bērnu attiecības. Ilgstoša saspringtība vienmē negatīvi iespaido jaunā part­ nera izturēšanos. Problēmas bieži rodas tāpēc ka no audžuvecākiem gaida, ka viņi pilnībā uzņemsies vecāku funkcijas, taču kon­ flikta gadījumā viņiem netie piešķirta pilna vecāku vara. T u neesi mans tēvs/māte tas ir arguments, ar kuru tie' apšaubīta autoritāte. Ja emocionālā slodze patē­ vam vai pamātei kļūst par


1 Grupaļ K

16

P

artf.

s ih o l o ģ ija ik d ie n ā

13

Audžuvecāki. Audžubērni lielu, viņi bieži vien skubina pabērnus iespējami ātri pamest mājas. Taču šie mudinājumi var no jauna radīt spriedzi, jo laulību partneris to saprot kā viņa bērnu izsūtījumu. P a b ē rn u p r o b lē m a s Daudziem audžubērniem ir sarežģīti pierast pie jaunās ģimenes situācijas, īpaši bieži bērniem rodas grūtības ar jauno pamāti. Tādos gadījumos māte vai tēvs - mirušais vai šķirtais bērnu priekšstatos bieži kļūst par ideālu. Patēvs vai pamāte nevar šo ideālu piepildīt;

Sakuma situācija ir noteicoša Kā bērni s p ē s iedzīvo­ ties a u d ž u ģ im e n ē , ir atk arīg s arī no b ē r n a v e c u m a un situācijas, k a s ģ im e n ē s ā k valdīt jau no p irm ās d ie n as. Pilnīgi droši, ka tēv a vai m ā te s ja u n o laulību lielākie bērni p ie ņ em g rūtāk n e k ā m azākie. Turklāt ja u n u laulību p ē c m ā te s vai tē v a n ā v e s bērni labāk s a p r o t nekā, ja v ecāki ir šķ īru šies un otrs no v ec ā k ie m dzīvo tu rp at netālu.

Ģimenes konsultācijas J a konflikti a u d ž u ģ im e ­ n ē kļūst p ā rā k s m a g i un tā s locekļi paši ar p ro ­ b lē m ā m g a lā netiek, v a ­ ja d zē tu m eklēt palīdzību ģ im e ņ u konsultāciju punktā, kur p sih o te ra ­ p eits vai p sih o lo g s s n ie g s p a d o m u s .

bērns jūtas pamests novārtā un nemīlēts - arī tad, ja, objektīvi raugoties, nebūt tā nav. Laimīgās a u d ž u ģ im e n e s Spriedzes un pārpratumi audžģimenēs nebūt nav ob­ ligāti ieprogrammēti. Ir arī neskaitāmi daudz ģi­ meņu, kurās audžuvecāku un pabērnu kopdzīve problēmas nerada. Labs priekšnoteikums, lai audžuģimene varētu fun­ kcionēt: jaunie partneri dod bērnam laiku, lai viņš pieras­ tu pie jaunās situācijas un veidotu pats savu attieksmi pret ienācēju ģimenē. Daudzos gadījumos tad pret audžuvecākiem attīstās nevis attiecības kā pret tēvu vai māti, bet pieaugušais tiek pieņemts kā draugs vai dar­

M

ājas ā r s t s

babiedrs. Ja bērns pamana, ka tādējādi audžuvecākiem var uzticēties, ģimene dzīvos saticīgi. T o le ra n c e ir vajadzīga Labs pamats laimīgai kop­ dzīvei audžuģimenē rodas, ja vecākiem ir nopietna attiek­ sme pret savu ģimenes dzīvi un viņi rada apstākļus, kuros bērns labi jūtas. Audžuģimenēs pret kādu no šķirtajiem partneriem ir nepieciešama zināma tole­ rance. Piemēram, ir jārūpējas par to, lai bērns arī turpmāk va­ rētu uzturēt savas attiecības ar šķirtajiem vecākiem, ja viņš pats to vēlas. Audžuvecākiem nevajadzētu arī uzspiest savu mīlestību, bet gan dot audžubērnam laiku un iespējas pašam no­ teikt, kā viņš grib veidot savu jauno attieksmi. Novērtējot vecāku lomu šādā ģimenē, būtiski ir raudzīties ne tikai uz to, cik daudz laika patērēts mājas dzīvei, bet jāņem vērā arī kvalitāte un patiesā interese par ģimeni. Ir ģimenes, kur tēva vai mātes neklātiene tiek uzsvērta kā centrālā problēma, lai gan viņu klātbūtne radītu vēl sarežģītāku stāvokli, jo kāds no vecākiem sajustu sān­ censību saskarsmē ar bēr­ niem.

p 1


P

s ih o l o ģ ija ik d ie n ā

K arte

G rupa

26

16

Bioritmi

Bioritmi cilvēkā tiek ieprogrammēti jau k opš viņa piedzim šanas brīža un visā dzīves laikā d arbojas nemainīgi.

Kas ir bioritmi?

milet un cilvēka radošās po­ tences.

33 dienu cikls Psiholoģijā jēdzienu biorit­ mi lieto, lai apzīmētu kādu no trim ilgāka perioda cik­ liem: fizisko, emocionālo un intelektuālo ritmu. Tātad cilvēka spējas cikliski mainās.

Vada garīgos spēkus, un to sauc par intelektuālo ritmu. Šā ritma labvēlīgākajās die­ nās koncentrēšanās spējas ir augstākas, taču fantāzija un spontāna rīcība mazinās.

23 dienu cikls T o dēvē arī par fizisko rit­ mu. Tas ir noteicošais ener­ ģijai, izlēmībai un fiziskai kondīcijai.

28 dienu cikls T o sauc arī par emocionālo ritmu. 28 dienu ritms iedar­ bojas uz sensoro nervu sis­ tēmu. Tātad tas nosaka piln­ vērtīgu sajūtu rašanos, spēju

Kā a prēķinat bioritm u? Visi trīs periodiskie ritmi tiek ieprogrammēti jau cil­ vēka dzimšanas brīdī, un to tālāko gaitu var attēlot kā sinusa līkni (sk. grafiku). Jo augstāku punktu sasniedz līkne, jo lielāka ir aktivitāte un spējas attiecīgajā jomā.

M

ājas ā r s t s

Jo līkne ir zemāka, jo cilvē­ kam ir mazāk enerģijas. Par īpaši kritiskām uzskata tās dienas, kad līkne krusto­ jas ar viduslīniju.

Zinātniski apstrīdēts P la š ā k ā n o zīm ē ar jē ­ d z ien u bioritms ap z īm ē arī o r g a n is m a funkciju p erio d isk o norisi, cilvē­ ka s p ē ju līm eņa m a iņ a s cikliskumu. D ien as un n a k ts sv ār­ s tīb a s zinātnieki ir īpaši pētījuši. Turpretim bio­ ritmu, k a s atk arīg s no d z im š a n a s d a tu m a , zi­ nātnieki jo p ro jām a p ­ strīd.


G rupa

K a rte

16

26

P s ih o l o ģ ija ik d ie n ā

Bioritmi Ka apreķinat savu bioritmu? Cik jums ir gadu? Sareiziniet šo skaitli ar 365. Cik garos gadus esat jau pie­ dzīvojis? Šis gadu skaits ir jāpieskaita tikko iegūtajam reizinājuma rezultātam. Garie gadi ir: 1920., 1924., 1928., 1932., 1936., 1940., 1944., 1948., 1952., 1956., 1960., 1964., 1968., 1972., 1976., 1980., 1984., 1988.,

1992., 1996. un 2000. gads. Pēc tam saskaitiet, cik dienas pagājušas kopš jūsu pēdējās dzimšanas dienas. Iegūto dienu skaitu pie­ skaitiet divās iepriekšējās darbībās iegūtajam rezul­ tātam. Tagad jūs zināt, cik dienu vecs esat. Izdaliet dienu skaitu ar at­ tiecīgā bioritma fāzes ilgu­ mu, respektīvi, ar 23, 28 vai 33.

U zm anību! Dalīšanu varat veikt galvā, neizmantojot kalkulatoru, jo jums ir nepieciešams tikai veselais skaitlis un atlikums, ja tāds rodas dalot. Ja aprēķinātais skaitlis dalās bez atlikuma ar cikla dienu skaitu, jūs atrodaties līknes sākumā. Ja pāri paliek atlikums, tas parāda, kurā attiecīgās līknes daļā jūs atrodaties (sk. grafi­ ku iepriekšējā lappusē).

Bioritmu nozīme 23 dienu ritms A u g sts e n e rģ ija s līmenis:

33 dienu ritms

28 d ie n u ritms A u g s ts e n e rģ ija s līmenis:

A u g s ts e n e rģ ija s līmenis:

□ Intensīva e m o c io n ā lā un d v ē s e lisk ā dzīve

J S p ē ja skaidri un m ē rķ ­ tiecīgi d o m ā t □ K o n c e n tr ē š a n ā s s p ē ja s

J A u g sta vitalitāte

□ P ie m ē ro ts laiks d ra u d z ī­ bai un mīlestībai

□ S tipra d zim u m tiek sm e

J Kreativitāte

□ S av u sp ē ju p ā rv ē rtē ­ š a n a s un p ā rp ū le s risks

J In terese p a r visu ja u n o

□ Iero b ež o ta d v ēs elisk ā en e rģija

J L ab a fiziskā kondīcija J S p ē ja p reto ties s tre ­ s a m un slimībām

Z e m s e n e rģ ija s līmenis: J Ātra n o g u rd in ā m īb a J Laiks atpūtai un p ā r ­ dom ām

Kritiskās d ie n a s:

□ T ie k sm e u zv esties pārspīlēti em ocionāli

Z e m s e n e rģ ija s līmenis:

□ L ab a atm iņ a

Z e m s e n e rģ ija s līmenis: J Maz in te re s e s p a r ja u ­ n ā m idejām

□ N e d ro šīb a

□ Iero b ež o ta reakcija

□ Pasivitāte

□ Ātra g a rīg ā iz tu k š o š a n ā s

J P ašizziņa un paškritika

Kritiskās d ie n a s: U N e s p ē ja k o n c e n trēties

Kritiskās d ie n a s:

□ Viegli ie d ra g ā ja m a v eselīb a

□ T e n d e n c e radīt d v ē s e lis­ k u s konfliktus

□ Iero b ež o ta a p ķ ē r īb a (n e­ laim es g ad īju m u risks)

□ Tendence neprogno­ zējam ai rīcībai

□ U z ņ ē m īb a pret slimī­ b ām

□ T ie k sm e izdarīt n e p a r e i­ z u s se c in ā ju m u s

M ā ja s

ā rsts

P


P s ih o l o ģ ij a

ik d ie n ā

K arte .

G r u pa

29

16

Depresija Kas ir d e p re s ija ? Depresijas pazīmes ir slimīgi nospiests garastāvoklis un dziļas skumjas, kas dažkārt ir pat bez jebkāda nopietna pamata. Izšķir eksogēno (no ārienes nākošu) un endogēno (no iekšienes nākošu) depresiju. Abas šīs formas slimības gaitā var pāriet vie­ na otrā. Depresivitāte izpaužas kā apņēmības trūkums, intere­ šu un prieka zudums, kā arī koncentrēšanās traucējumi. T am visam vēl pievienojas iekšējs nemiers, fiziski slikta sajūta, apetītes trūkums un gremošanas traucējumi. D e­ presijai tipiski ir arī miega traucējumi, neauglīga galvas lauzīšana, vainu meklēšana un pašpārmetumi. Tāpat bieži mazinās libido. Taču

PADOMS A prunājieties ar sa v u ārstu vai p sih o lo g u , ja jū su p artn eris vai p az iņ a ilgāku laiku ir d ep re sīv s. Nav š a u b u , ka š ā d o s g a d īju m o s b e z s p e c iā lis ­ ta p alīd zīb as neiztikt, jo bieži vien cēloņi, k as n o v ed u š i pie d ep re sivitātes, n av zināmi.

Par depresīviem cilvēkiem piederīgajiem ir jārūpējas īpaši intensīvi lai g an ta s nem az nav tik viegli.

tikai tad, ja vienlaikus iz­ paužas vairākas no šīm pazī­ mēm, runa ir par depresivitāti.

Kādi ir d e p r e s ija s cēloņi? Eksogēno depresiju izraisa notikums, kam ir negatīva iedarbība, piemēram, ja kā­ du ir atstājis iemīļotais cil­ vēks vai ja ir zaudēts darbs.

M

ājas ā r s t s

Depresijas iemesls tādā ga­ dījumā ir atklājams un iz­ protams. Depresija kļūst pai slimību, ko nepieciešams ārstēt, ja šādos gadījumos cilvēka jūtās dominē vaina un bailes un pašpārmetumi dominē pāri visam, kā saka, veselajam saprātam. Endogēnā depresija izriet no slimnieka iedabas. Arī šajā gadījumā izraisītājs var būt kāds pārdzīvots sāpīgs noti­ kums, taču drīz vien sērām


G rupa

Ka r t e

16

29

P sih o l o ģ ija ik d ie n ā

Depresija vairs nav nekāda sakara ar šo notikumu. Dažiem cilvē­ kiem depresija iestājas arī bez jebkāda redzama iemes­ la. Vismaz vienam cilvēkam no 200 piemīt tieksme uz endogēno depresiju. Šķiet, ka arī daļa pēcnācēju pār­ manto šo tieksmi. Kas ir pa­ tiesais iemesls šai iedabai, vēl nav pilnīgi noskaidrots. Gēns, kas to izraisītu, līdz šim nav vēl atrasts.

Kā ā rs tē d e p re s iju ? Bieži vien ir nepieciešama stacionāra ārstēšana psihiat­ rijas klīnikā. Ārstēšanas ie­ spēju spektrs ietver sarunu terapiju, pēc tam medika­ mentus (antidepresanti, barbiturāti, neiroleptiķi) - līdz elektrošokam. Izšķirošais ārstēšanas līdzekļa izvēlē ir pacienta stāvoklis. Ja slirn-

SVARIGI Ar d ep re siju bieži slimo cilvēki, kam piemīt īpaši izteikta p ie n ā k u m a s a jū ­ ta. Pirm s s a s lim š a n a s viņi ir bijuši d arb asp ējīg i, kārtību mīloši un e n e r ­ ģiski. Šie tikumi atkal a tjau n ojas, k ad slimība ir p ārc iesta. G alvenais p ārv arēt slimību.

UZMANĪBU! D ep resīvo cilvēku p a š ­ n ā v īb a s nodom i jā u z ­ tver nopietni. Ir izrādī­ jies, ka lielākoties tieši d ep resīv i v e c ā k a g a d a ­ g ā ju m a vīrieši š ā d ā veidā m eklē p ē d ē jo iz­ eju, lai a tb rīv o to s no s a v a s slim īb a s un slik­ tajām pašizjūtām .

nieks atrodas mājās, ģimene nedrīkst būt pārmēru prasī­ ga pret viņu. Tādi izteikumi kā Saņemies taču beidzot! ne­ palīdz, gluži pretēji - tie sli­ mību pat pastiprina.

vanna; arnikas ziedu tēja vai svaigas brūklenes.

Kad vajadzētu iet pie ārsta? Būtu lieliski, ja depresīvie cilvēki spētu pareizi novērtēt savu garastāvokli un nekavē­ tos doties pie ārsta. Diemžēl ikdienā daudzi depresijas slimnieki ārsta aprūpē nonāk tikai tad, kad alkohols vai medikamenti jau ir nodarī­ juši smagus bojājumus vai arī tikai pēc pašnāvības mē­ ģinājuma.

Ko darīs ārsts? Viņš nosūtīs pacientu pie psihiatra vai psihoterapeita.

Ko var darīt pats? Depresīvie ļaudis nav spējīgi paši sev palīdzēt. Bīstama ir remdēšanās alkoholā vai me­ dikamentos. Piederīgajiem būm jāpievērš uzmanība vi­ sām tām pazīmēm, kas lieci­ na par pārmērīgu alkohola vai medikamentu lietošanu, un tā pēc iespējas drīzāk jā­ pārtrauc. Daži slimnieki se­ vi apreibina ar darbu vai iz­ priecām. Vieglākos gadījumos depre­ sijas māktiem cilvēkiem pa­ līdz pēdu masāža, staigāšana pa sausiem priežu čiekuriem vai akmentiņiem; ārstniecī­ bas amoliņa ziedu tēja vai

M ājas ā r s t s

Slim ības gaita Depresija var ilgt dažas ne­ dēļas, bet tā var norisināties arī vairāku gadu garumā. T ā parādās dažādās intensitātēs, un tā periodiski var arī pār­ iet un atkal sākties no jauna. Daudzi slimnieki kļūst darba nespējīgi.

Vai depresivitāte ir bīstama? Depresivitāte ir bīstama, ja sirgstošie dzīvo ar domām par pašnāvību. Piederīgajiem un draugiem būtu nopietni jāuztver draudi par iespēja­ mu pašnāvību.


P s ih o l o ģ ij a

ik d ie n ā

Karte

G rupa

33

16

Emancipācija K as ir e m a n c ip ā c ija ? Romiešu tiesībās ar terminu

emancipācija- (burtiski: brīv­ laišana) apzīmēja kāda ģime­ nes locekļa atbrīvošanu no tēva aizbildniecības. Pirms apmēram 200 gadiem šo apzīmējumu sāka izmantot arī Eiropā, piešķirot tam pat politiska lozunga nozīmi. Emancipācija tika attiecināta uz noteiktām sabiedrības grupām, piemēram, strād­ niekiem, vergiem, sievietēm un ar to tika domāta viņu sociālā, saimnieciskā vai po­ litiskā līdztiesība. Arī mūs­ dienās vēl runā par noteiktu sabiedrības slāņu vai grupu

Vīriešu emancipācija P ē d ē jo s g a d o s sievie­ te s ir ie k aro ju ša s tipiski vīrišķīgus d a r b īb a s lau­ kus. Daudzi vīrieši tādēļ izjūt n e d ro šīb u un ir aiz­ vainoti s a v ā s ie s a k ņ o ­ ju š a jā s tiesībās. Taču arvien vairāk un vairāk arī vīriešu vidū n ovēro e m a n c ip āc iju - viņi p ā r ņ e m tipiski sieviš­ ķ īg a s lom as. Pirm ām k ārtām ta s notiek ģi­ m e n ē un so ciālajā jom ā.

Arvien vairāk sievietes iekaro tieši tā s pozīcijas, kas agrāk bija it kā p ared zē tas tikai vīriešiem. Neraugoties uz sabiedrības morālo attīstību, vēl arvien sievietēm bieži tiek nodarīts pāri.

emancipāciju, piemēram, par krāsaino cilvēku eman­ cipāciju ASV sabiedrībā vai par homoseksuālistu eman­ cipāciju, kad tiek domāts par viņu tiesisko vai sabiedrisko līdztiesību. Mūsdienās ar emancipāciju apzīmē arī indivīdu spēju veidot neat­ karīgus, kritiskus spriedu­ mus. S ievietes em an c ip āc ija Vēl joprojām par nopietnu sabiedrisku un politisku jautājumu uzskata sievietes emancipāciju patiesas, visas dzīves jomas aptverošas līdz­ tiesības izpratnē. Piemēram,

M

ājas ā r s t s

Vācijā sievietes jau 1918. ga­ dā ieguva aktīvas, kā arī pasī­ vas vēlēšanu tiesības, tomēr Veimāras konstitūcijā viņām līdztiesība ar likumu skaidri nodrošināta bija tikai attie­ cībā uz valsts pilsoņa tiesī­ bām un pienākumiem. 1958. gadā toreizējā Vācijas Federatīvajā Republikā stājā; spēkā līdztiesības likums, kas izbeidza pāridarījumus sie­ vietēm arī laulību tiesībās, mantiskajās un vecāku aiz­ bildniecības tiesībās. 60. ga­ du vidū radās jauna sieviešu kustība, kas cīnījās par līdz­ tiesību visās dzīves jomās. N e bez tās palīdzības notika svarīgas laulību un ģimenes tiesību reformas.


G r u pa

K artf.

16

33

P s ih o l o ģ ij a

ik d ie n ā

Emancipācija Arī Latvijā kopš padomju laika ir saglabājušās it kā vienlīdzīgas tiesības gan vī­ riešiem, gan sievietēm, taču ik pa laikam tiek runāts par patiesu sieviešu līdztiesību. Taču tikai runāts, jo runas līdz darbiem vēl nav aizsnie­ gušās. Em ancipācija p artnerībā Jāteic, ka mūslaiku pieaugu­ šie, kas vairumā gadījumu bērnībā tikuši audzināti ve­ cajos sieviešu un vīriešu lo­ mu stereotipos, tik viegli no šiem stereotipiem pat nedo­ mā atkāpties. Neanalizējot viņi ir pārņēmuši ieaudzinā­ to un savās ģimenēs kopīgi ar vecākiem piedzīvoto. T ā ­ pēc arī no partnera viņi sa­

gaida, ka viņš vai viņa uzve­ dīsies tipiski vīrišķīgi vai ti­ piski sievišķīgi un uzņemsies tos uzdevumus, kas agrāk, pēc tolaiku uzskatiem, bija piederīgi attiecīgajam dzi­ mumam. Vairumā gadījumu tieši sie­ vietes, kad tām ir apnikusi gadsimtos uzliktā lietu kārtī­ ba, šķietami pēkšņi izkrīt no ierastās lomas. Daudzi vīrie­ ši kategoriski nostājas pret sievas centieniem pēc lielā­ kas patstāvības, brīvības un neatkarības. N e viena vien laulība izjūk tieši tāpēc, ka sievietes ir emancipējušās.

Ilgs attīstības process Reti kad sākas pēkšņa eman­ cipācija. Gandrīz vienmēr tiek iziets attīstības process,

Emancipācija darbavietā Vācijā tikai 1980. g a d ā ar likumu tika noteikta v ie n ā ­ d a attie k sm e pret vīriešiem un sievietēm d arb a v ietās. Austrijā t ā d s likums tika p ie ņ e m ts g a d u iepriekš. Š v e ic e s lik u m d o ša n a s re­ f o rm ē š a n a , n o s a k o t sievie­ šu e m a n c ip āc iju v isās s a ­ b ied risk ajās jo m ās, vēl nav b e ig u sie s. Latvijā d a u d z ā s d a r b a v ie ­ tā s siev ietes jo p ro jām tiek

diskrim inētas, reto s g ad īju ­ m o s viņām ir ie sp ē ja veidot sa v u karjeru, re to s g ad īju ­ m o s d a r b a d e v ē js p a r d a r ­ binieku v a d o š ā a m a t ā izvē­ las sievieti, ja līdzās viņai p r e te n d e n ts uz š o vietu ir arī vīrietis. T āp ē c v a d o š o s a m a to s siev iešu vēl aizvien ir m a z ā k n e k ā vīriešu. Bieži vien Latvijā p a r vienādi iz­ pildītu d a r b u sieviete s a ­ ņ e m m a z ā k u atalg o ju m u .

M

ājas ā r s t s

Emancipācijas centieni jāatbalsta Divu cilvēku attiecīb ās bieži r o d a s p ro b lē m a s, ja v ien s no p artn eriem grib e m a n c ip ē tie s . T ād o s g a ­ d īju m o s d o m in ē jo ša is p artn eris m ē ģ in a š o s c e n tie n u s pārtraukt. J a e m a n c ip āc iju a lk sto ša is g alu g a lā to m ē r atk āp jas, bieži s a b rū k p artnerība. Tālab s a v a p a rtn e ra e m a n c ip ā c ija s c e n tie n u s ju m s lab āk v ajad z ētu atbalstīt, nevis pārtraukt. E m a n c ip ē ts cilvēks ir lai­ m īg āks, jo viņš zina, ko viņš ir sp ē jīg s sa sn ie g t, un arī c e n š a s to p anākt. Un laimīgs cilvēks var vairāk d o t arī s a v a m p a r ­ tnerim.

kas var ilgt gadiem, turklāt partneris šajā darbībā netiek iesaistīts. īpaši jau tāpēc, ka daudzas sievietes ļoti ātri rezignē, ja vīrs pirmos saru­ nas mēģinājumus par šo tē­ mu apiet. Tad savu turpm ā­ ko ceļu viņas meklē bez lau­ lātā drauga. Tā vietā, lai abi, viens otru papildinādami, attīstītos, laulība aizvien vai­ rāk un vairāk pretnostata šos cilvēkus. Palīdzību šādā ga­ dījumā var sniegt psiholo­ ģiska terapija.


P s ih o l o ģ ij a

K ar i k

ik d ie n ā

G ri

p\

Grafologija Kas ir grafoloģija? Grafoloģija ir mācība par cilvēka raksturu, pētījumi, kuru mērķis ir noskaidrot, kā rokrakstā atspoguļojas cilvēka raksturs. Vēstures gaitā par grafoloģiju vis­ vairāk interesējušies cilvēki, kam sakars ar dvēseles, psihes, nervu sistēmas pēt­ niecību - rakstnieki, psiho­ logi, teologi, ārsti. T om ēr grafoloģija kā zinātne attīs­ tās tikai kopš 19. gadsimta. Cilvēku rokrakstam ir tikpat maz savstarpēji kopīga kā viņu pirkstu nospiedumiem. Stipri atšķirīgas individuālas noslieces var pamanīt jau bērniem, sākot iet skolā, -

BOtiskas rokraksta pazīmes: R akstu zīmju lielums, rakstu zīmju p latum s, g a r u m a dalījum s, g a r u ­ m a atšķirības, ra k sta s a ­ likums, a ts ta tu m s s ta rp vārdiem , a ts ta tu m s sta rp rindām , rindu virzība, ra k sta m alas, s ā k u m a un b eigu u zsv ars, formu b a g ā tīb a , formu pastāvīg u m s , sa v ien o ju m u for­ m a, s a v ie n o tīb a s p a k ā ­ pe, rak sta sp ie d ie n s.

Rokraksts tiek novērtēts p ēc vairāk nekā 20 pazīmju grupām.

tieši tajā vecumā, kad viņi tikko sāk mācīties rakstīt. Cilvēki, būdami nespeciālis­ ti, bieži, pamatojoties uz rakstīto, spriež par personu, kuru pat nepazīst. Parasti rokrakstus raksturo kā nevī­ žīgus, izgleznotus vai smal­ kus un attiecīgi tiek vērtēts arī pats rakstītājs. Taču gra­ fologs, kas ir šīs zinātnes speciālists, nekad nevērtētn rokrakstu, tikai balstoties uz vienu pazīmi vai personisku iespaidu, bet gan pamatotu savu novērtējumu objektīvi. Piemēram, viņš ņemtu vērā, vai rokraksta paraugu nav

M

ājas ā r s t s

iespaidojusi slimība vai psi­ hisks uztraukums, vai arī tas tapis citos nelabvēlīgos ap­ stākļos. Lielākoties rokraksti cilvēkam visu mūžu paliek nemainīgs, t.i., nemainīgas i: būtiskākās rokraksta iezīmes

Kur izm anto grafoloģiju? Grafoloģiskos atzinumus daudzkārt izmanto firmu va­ dītāji, izvēloties darbiniekus Tiesas grafoloģiju izmanto, lai identificētu rokraksta pa­ raugus. Klīniskajā psiholo­ ģijā tā ir daudzu izmeklēša-


G r u pa

16

P sih o l o ģ ija

K a rte

ik d ie n ā

40

Grafoloģija nas paņēmienu sastāvdaļa. Protams, ka personību nav iespējams novērtēt, tikai analizējot cilvēka rokrakstu, - jāņem vērā arī daudzi citi kritēriji.

Grafisko tēlu nozīm e

Kustības tēls Rokraksts ir vairāk vai ma­ zāk kustīgs. T ā kā psihiskie un kustību procesi savstar­ pēji ir saistīti, no kustību iz­ tēles iespējams izzināt katras personības īpatnības un vir­ zītājspēkus.

Form u tēls Formu tēls ļauj spriest par neapzinātiem mērķiem, vēl­ mēm un ideāliem, jo cilvēka personīgā attieksme pret lietām un notikumiem bū­ tiski iespaido viņa rokraksta formu, piemēram, iedalīju­ mu posmos, savienojumu formas un atsevišķu burtu veidu.

Ko izsaka noteiktas rokraksta pazīmes? Raksta zīmju lielums Liels rak sts (au g šā ) var n orādīt uz p a š a p z iņ u un tieksmi veidot karjeru, savu k ārt m a z s rak sts (ap a k šā) drīzāk ir p a š s a ­ v a ld īš a n ā s un attu rīg u m a pazīm e.

Raksta zīmju platums J a a ttālu m s sta rp burtiem ir liels, tā ta d rak sts ir plats (au g šā ). Tas n o rā d a , ka rakstītājs ir a t s a u c īg s un iein teresēts, to m ē r sliec as arī uz n o r o b e ž o š a n o s un nevērību. Š a u r s rak sts (ap a k šā) var liecināt p a r p a š sa v a ld īb u , m ēren īb u , bailīgum u, n e u z tic ē š a n o s un atturību.

Telpiskais tēls Raksts jāizkārto noteiktā tel­ pā uz lapas, kas jāapraksta. Kā rakstītājs to dara - regu­ lāri vai neregulāri - , kā viņš to sadala posmos un kā vei­ do malu, liecina par to, kāda ir cilvēka attieksme pret ap­ kārtējo vidi un kā viņš veido attiecības ar līdzcilvēkiem.

slīps rak sts var b ū t arī f a n ā ­ tism a, n e m iera un ste ig a s p a z īm e (au g šā ). S tāv s rak sts (vidū) liek se c in ā t p ar pašdiscip līn u un d is­ t a n c ē š a n o s , p ar v ē s u m u un stūrgalvību. Tie, kuru ro k ra k sta m ir t e n d e n c e liekties p a kreisi (ap a k šā), ir tend ēti uz sa s p rin d z in ā ­ jum iem , n o r o b e ž o š a n o s no p a s a u le s un bieži ir n e p ie ­ ejami, iecirtīgi un n e d a u d z augstprātīgi.

Raksta salikums R a k sta sa lik u m s p ie d er pie telp isk ā tēla. P ārāk slīps ra k s ts liecina, ka cilvēks ir p ā rm ē ru ekstrav erts, viņam piemīt tie k sm e s a jū s m in ā ­ ties p a š a m p a r sevi. Taču

M

ājas ā r s t s

V», Raksta spiediens P ē c rak sta s p ie d ie n a stip­ r u m a a tp az īst g rib a ss p ē k u , arī jūtu stiprum u. S p ē c īg s s p ie d ie n s (a u g šā ) liecina par s p ē k u un sp ē ju būt m ērķ tiecīg am vai arī p ar s k a rb u raksturu un n e s a ­ valdību. Turpretim vājš s p ie d ie n s (ap a k šā) liecina p a r izveicību un sm alkjūtī­ bu vai arī p a r n e d ro šīb u un b ez m ērķ īb u .

JtļjU JļcCd

ju«<ho ^


P s ih o l o ģ ij a

ik d ie n ā

K \ r tk

G r u pa

47

16

Kauns Kā r a d ie s k a u n īg u m s ? Bibliskajā mitoloģijā, tāpat kā citās reliģiskajās leģendās, runā par to, ka pirms grēkā krišanas vīrietis un sieviete bija kaili, taču nekaunējās viens no otra. Tas mainījās tikai pēc grēkā krišanas, kad viņi jau bija apveltīti ar cil­ vēka saprātu un varēja at­ šķirt labo no ļaunā. Viņi iz­ juta sevi kā patstāvīgas būt­ nes, turklāt sajuta dziļu kau­ nu, kaili stājoties viens ot­ ram pretim, un pagatavoja sev priekšautu no vīģes lapas. Arī mūsdienu izpratnē kau­ nam lielākoties ir sakars ar kailumu. T om ēr ar to vairs netiek domāts tikai kails ķer­ menis. Cilvēks kautrējas arī tad, ja kaut ko nav zinājis vai

Pārmērīgs kaunīgums Neveiklās situācijās katrs cilvēks r e a ģ ē citā­ dāk. Pārlieku kautrīgi cil­ vēki, kuri, p ie m ēra m , no sa rk st, kolīdz viņus uzrunā, v airu m ā g ad īju ­ mu sirgst ar stipri izteik­ tiem m a zv ē rtīb as k o m ­ pleksiem . Šeit var palī­ d zē t psihoterapija.

Attieksme pret ķermeni laika gaitā ir mainījusies. Tagad kails ķer­ menis pats par sevi vairs nav p am ats kaunam.

ir izdarījis nepareizi, ir pie­ ķerts melos vai neglīti izru­ nājamies, proti, parādījies sava veida kailumā - dvēse­ les kailumā. Šādas situācijas rodas relatīvi bieži, ko apstiprina arī ne­ skaitāmi teicieni, piemēram, “N o kauna var zemē ielīst”, “Kauns līdz nāvei”, “N o ­ sarkt aiz kauna”, vai arī pār­ metumu pilnais jautājums “Vai tiešām tev nemaz nav kauna?”. Tātad kauns ir emocionāla neveiklības vai pazemojuma sajūta, kas cilvēku pārņem, kad viņam pašam vai citiem kļūst zināms kāds līdz šim

M \ ja s ā r s t s

apslēpts viņa trūkums. Spēja kaunēties ir gandrīz ikviena cilvēka personības sastāv­ daļa.

No k u rie n e s cēlie s kauns? Kauns ir izjūta, kas ir sasto­ pama visās kultūrās. Arī cil­ vēki, kas ikdienas dzīvē lieto tikai gurnautu, kaunas, kad viņiem nākas atkailināties pilnīgi. Šajā ziņā viņi neat­ šķiras no mums mūsu ģērb­ šanās paradumos. Tāpēc va­ rētu arī domāt, ka kauns ir iedzimta cilvēka izjūta.


G ru pa

K a rte

P sih o l o ģ ija

ik d ien ā

16 47 Kauns Taču, raugoties no mazu bērnu viedokļa, - bērni neiz­ jūt kaunu, ja viņi, piemēram, ir kaili vai ja viņiem gadās pieslapināt bikses. Pirmā kauna izjūta bērniem parā­ dās aptuveni astoņu mēnešu vecumā - viņi kautrējas no svešiem cilvēkiem. Tikai pēc tam bērnos attīstās patiesā kauna izjūta, ka viņi ir iz­ darījuši kaut ko nepiedienī­ gu. Tiek uzskatīts, ka kauna sajūta īsti parādās otrajā vai trešajā mūža gadā, kad bēr­ nam sāk attīstīties viņa patī­ bas apziņa. Tālab jautājums, vai kauns ir iedzimts vai ieaudzināts, pa­ liek neatbildēts.

K āpēc sa jūt ka u n u ? Jāteic, ka katrā kultūras vidē izplatītās kauna izjūtas ir ci­ tādas. Tas atkarīgs no reli­ ģiskām, morāles un ētiskām normām, kas valda vienā vai otrā sabiedrībā. To, ka cilvēks ievēro un res­ pektē citu izjūtas, viņš pierā­ da ar atturību žestos, vārdos un rīcībā. Tas, kurš pārkāpj kauna ro­ bežas, piemēram, peldas kails zemēs, kur tas nav pie­ ņemts, apliecina tikai to, ka viņš neciena pastāvošās sa­ biedriskās normas un nonie­ cina apkārtējos ļaudis. Bez­

kaunīgi cilvēki paši sev pie­ spriež savrupnieka lomu. Savukārt kauns spēj ilgstoši iegrožot tādus slepenus im­ pulsus un instinktus kā agre­ sivitāte vai neapvaldīta rīcī­ ba, tā ka šīs rīcības klajas izpausmes nevar nodarīt no­ pietnas sekas. Pikai vispāratzītu kauna ro­ bežu ievērošana padara par iespējamu civilizētu cilvēku kopdzīvi. Bez tam kauna robežas kal­ po arī tam, lai pasargātu sek­ suālo atraktivitāti no ļaun­ prātīgas šo robežu pārkāpša­ nas, tātad, lai varētu dzīvot vairāk vai mazāk sakārtotā sabiedrībā. Katrs zina, kā klājas uzvesties sabiedrībā un kā nav pieņemts rīkoties, tāpēc vienmēr labi pār­ domās, vai tieši viņš vēlas pārkāpt pastāvošos likumus un iedibinātās sabiedrības normas.

Vērtību pārmaiņas M ainās arī uzskati p ar rīcību, no k u ras jā k a u ­ nas. P iem ēram , m ū s d i e ­ n ā s p e l d ē š a n ā s kailiem, ko p dzīve b e z laulības oficiāla ap stip rin āju m a un d a u d z a s citas p a r ā ­ d īb a s vairs n e tik ļoti vai p a t vispār netiek u z s k a ­ tītas p ar p ie d au z īg ām .

M

ā jas ā r s t s

Kā iz p a u ž a s k a u n s ? Tipiskas kauna izjūtas pazī­ mes ir noliekta galva, no­ vērsts skatiens, nolaistas acis, rokas, kas aizliktas priekšā sejai, aizrautīga ķiķināšana, dažkārt tam pievienojas vēl ari raudāšana. Bez tam dau­ dzi cilvēki, kad ir nokaunē­ jušies, sarkst jeb, kā saka, viņiem galvā saskrien asinis. Sarkšana ir visredzamākā izpausme tam, cik ļoti ķer­ menis spēj reaģēt uz kauna sajūtu.

Kauns un kautrīgums Cilvēki, kam piemīt tieksme nosarkt, dara to ne tikai ne­ veiklās situācijās, bet arī, piemēram, kad tiek slavēti. Viņiem mokoša ir arī tāda pozitīva uzmanība - tā ie­ darbojas apkaunojoši. Aiz šādas reakcijas lielākoties slēpjas bailes no pārāk lielas ievērības, tātad to var saukt par kautrīgumu. Kauna sajū­ tas parādās ne tikai citu cil­ vēku klātbūtnē. Bieži cilvēks izjūt kaunu, vienatnē atcero­ ties neveiklās situācijas, ku­ rās savulaik ir nokļuvis. Sliecība uz kaunēšanos var kļūt patoloģiska - līdz pat pakāpei, ka pat vismazākā aizrādījuma saņemšana rada grūtus pārdzīvojumus. Tad jāmeklē psihologa palīdzība.


P s ih o l o ģ ij a

ik d ie n ā

K a rtk

G r u pa

58

16

Līdzcietība Kas ir līdzcietība? Sv. Akvlnas l oms (ap 1226— 1274) teicis: «Žēlastība dabu nevis atceļ, bet gan tikai dara pilnīgāku.» Līdzcietība - tā ir citus pie­ meklējušo bēdu, sāpju un trūkuma sajušana kā paša pārdzīvojums. Līdzjūtība ir dabiska cilvēciska sajūta, kas valda ne tikai cilvēku vidū, bet arī to būtņu vidū, kas nav cilvēki. Dažādās reliģijās (īpaši bu­ dismā un kristietībā) līdzcie­ tībai pret citām dzīvām būt­ nēm ir ārkārtīgi svarīga loma. Pasīvā līdzcietība rodas, kad cilvēks nav apmierināts ar

Zēlums pašam pret sevi Ž ēlu m s p a š a m pret sevi ro d a s, ja cilvēks n av a p ­ m ierināts ar stāvokli p a ­ š a dzīvē vai s a b ie d r īb ā vai ar k ād u notikumu, k a s saistīts ar viņu. Ž ē ­ lum s v ie n m ēr iet roku rokā ar ž ē lo š a n o s p ar likteņa netaisn īb u , tā tad arī ar niknum u pret p ā r­ estību. J a cilvēks pārāk d a u d z sevi žēlo, viņš vairs n e s p ē j aktīvi virzīt sa v u likteni un c i e š a n a s p ie ņ e m kā nolem tību.

9

Līdzcietība ro d as brīžos, ja cietušo novērtē kā neaizsargātu, bez­ palīdzīgu un nevainīgu, kam zināmu apstākļu dēļ radies š ā d s stāvokis.

kādu notikumu vai stāvokli, kas nav vēlams citai personai, kad to moka un liek tai ciest. T ad tiek izraisītas tādas izjū­ tas kā nožēla, apjukums un līdzcietība. 'Aktīva līdzcietība jebkurā ga­ dījumā sniedzas daudz tālāk: cilvēkam tiek līdzjūtība, mie­ rinājums, un ikviens mēģina viņam palīdzēt. Līdzcietība kā spēja iejusties otra cilvēka sajūtās, dažā­ diem cilvēkiem ir atšķirīgi attīstīta. Arī vienai un tai tašai perso­ nai dažādos laikos tā var būt stipri atšķirīga, jo vienmēr ir atkarīga arī no cilvēka tā

brīža stāvokļa un sajūtām.

Līdzcietība ir jāapgūst Mēs, cilvēki, diemžēl neesan kopš dzimšanas apveltīti ar spēju iejusties citu stāvoklī. Spēja iejusties otra lomā ro­ das tikai aptuveni trīs gadu vecumā, līdz tam laikam bērns nav spējīgs atšķirt es un tu, tātad psiholoģiski sev tuvākos - sevi pašu un māti. Tikai tad, kad bērns iemācās ka viņš pats un citi cilvēki ir dažādi, ka arī katra liktenis un dzīve ir citādi, viņš kļūst spējīgs just līdzi citiem un dalīties ar viņiem ciešanās ui priekos.

mmmmmmmmmmmmmmmmmm— ĒĒaĒ—ĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒmmmmmtmmmmmmfmaaĒmmmĒmmmuīMmum

M

ājas ā r s t s


G rupa

K artf.

16

58

P s ih o l o ģ ija

ik d ie n ā

Līdzcietība Darījumi ar līdzcietību Diemžēl m ū s d i e n ā s tā s a u ­ c a m ie darījum u cilvēki b e z je b k ā d ie m sird s a p z iņ a s p ā rm e tu m ie m izm anto citu cilvēku līdzcietību, s im u lē­ jot n a u d a s vai m a n tu zie­ d o ju m u v ā k š a n u slimiem, n elaim ē cietušiem , b a d ā m irsto šiem b ērn ie m un ci­ tā m “a u g s tā m , sirdi p lo s o ­ š ā m lietām ”. Viņi izm anto cilvēku līdzcietību. T āpēc esiet īpaši uzm anīgi un

Kad r o d a s līdzcietība? Līdzcietība rodas, ja cita cil­ vēka bēdīgā stāvokļa cēloņi ir tādi, pret kuriem viņš pats neko nav spējis paveikt vai stāties tiem pretī. Turpretim , ja cilvēks pats ir vainīgs, ka izveidojusies tāda situācija, kādā viņš ir nokļu­ vis, diezin vai kāds jutīs vi­ ņam līdzi. Jāteic, ka līdzcietība jo spē­ cīgāk tiek izdzīvota, jo tuvā­ ka ir cietusī persona. Māte, protams, pašas bērna sajūtās iejutīsies daudz vairāk nekā sveša bērna, kaut arī abi, ie­ spējams, būtu vienādi cietuši. Izņēmums ir tad, ja otrs cil­ vēks grib kaut ko tādu, kas kaitē pašam līdzcietības snie­

v ie n m ēr zied o ju m u v ā c ē ­ jiem lūdziet uzrādīt apliecī­ bu. J a ju m s patiesi ir v ēlē­ š a n ā s zied o t n elaim ē n o ­ n ā k u š a m cilvēkam, dariet to ar n o p ie tn u sa b ied risk o organizāciju starp n iecīb u , p ie m ē ra m , Latvijas Bērnu fon d u , organizāciju Rūpju

bērns, Glābiet bērnus, Da­ ce u.c., lai bū tu pārlieci­ nāts, ka jū su z ie d o ju m s p a ­ tiesi n o n ā k s g o d īg ā s rokās.

dzējam un viņa labsajūtai. Piemēram, ja kādai sievietei radušies mīlas kreņķi, jo viņa iemīlējusies draudzenes vīrā, tad draudzenei diezin vai tā­ pēc radīsies līdzcietība.

Kad var s a s t a p t i e s ar līdzcietību? Līdzcietība ir sastopama it visur, kur vien cilvēki satie­ kas ar citiem cilvēkiem vai dzīvām būtnēm. T om ēr līdzcietība ir diferen­ cēta. Redzot suni, kas lokās sāpēs, mēs jūtamies citādāk, nekā uzlūkojot mirstošu zivi. Jo tuvāk dzīvā būtne savā pa­ tībā atrodas cilvēkam, jo vieglāk ir iejusties cietēja stā­ voklī. Līdzcietība galvenokārt ro­

M

ājas ā r s t s

das, ja personas, piemēram, gados veci cilvēki, invalīdi, bērni vai dzīvnieki, atrodas neaizsargātā, bezpalīdzīgā stāvoklī. T ad bieži vien pamostas arī vēlēšanās viņiem palīdzēt, jo palīdzēt sev nav viņu pašu spēkos. Tāpēc, piemēram, bērns, kura vecāki nesen gājuši bojā nelaimes gadījumā, vienmēr modina līdzcietību. Tieši sociālā vide, kurā indi­ vīds dzīvo, var viņam sniegt emcionālu atbalstu un pozi­ tīvai vērtējumu, informāciju un palīdzību, lai risinātu problēmas un palīdzētu orientēties apkārtnē.

Līdzcietības vietā ļauns prieks J a cilvēks, kuru p ie m e k ­ lējusi n elaim e, ir n e p a tī­ k a m s vai nem īlēts, jo v ie n aldzīg āka ir reakcija pret viņa nelaimi. Tur­ klāt, ja vēl r o d a s p a m a ­ to ts u zsk ats, ka nelaimi viņš p a ts se v radījis, citi diem žēl lielākoties izjūt nevis līdzcietību, bet ļaunu prieku. J a k ā d s bezk au n īg i trak ais uz a u t o s tr ā d e s u z ra u s ie s uz ra d a ra kontroles, diez vai viņš var rēķināties ar citu b ra u c ē ju līdzjūtību un līdzcietību.

w


P sih o l o ģ ija

K arte

ik d ien ā

74

G

rupa

16

Panika Kas ir panika? Cilvēki, kam ir tieksme uz paniku, cieš no bailēm, kas rodas pēkšņi. Tādos brīžos viņiem ir sajūta, ka vairs ne­ spēj kontrolēt savai izturēša­ nos. Panikai raksturīga ir bezmērķīga bēgšanas reak­ cija. Vairumā gadījumu panikas lēkmes ilgst tikai dažas mi­ nūtes, dažkārt turpinās arī stundām ilgi. Lēkmes ilgums ir atkarīgs no cēloņa, kas iz­ raisa paniku. Bieži vien panika ir saistīta ar noteiktu situāciju. Piemē­ ram, tā noteikti var rasties personām, kam uz to ir ten­ dence, piemēram, ieejot sve-

UZMANĪBU! Bieži cilvēki, jūtot, ka viņus drīz pārņem s baiļu lēkme, mēģina to nomākt ar alkoholu vai narkotikām. Šāds pašā rs tē š a n ā s veids sola maz panākumu un ir ļoti riskants, jo rada at­ karības d raudus un vienlaikus aizkavē ie­ spēju pašam tikt galā ar panikas lēkmju cēlo­ ņiem. No savām bai­ lēm nevajadzētu kaut­ rēties un laikus lūgt padomu ārstam.

šā ēkā, domājot par paredzē­ to lidojumu vai arī braucot liftā vai metro. Sievietēm panikas sindroms izplatīts biežāk nekā vīrie­ šiem.

Kādi ir p a n ik a s cēloņi? Par panikas lēkmju fizisko izraisītāju var uzskatīt t.s. bēta adrenerģiskās sistēmas pārmērīgu aktivitāti. Sī sistē­ ma, kas aptver daļu veģeta­ tīvās nervu sistēmas un virs­ nieru, kontrolē daudzas ķer­

M

ā jas ā r s t s

meņa orgānu sistēmas. Ja radušies šīs sistēmas darbī­ bas traucējumi, to dēļ pa­ stiprināti sāk palielināties adrenalīna (virsnieru dzie­ dzera hormons) izsviešana, kas izraisa asinsvadu sašau­ rināšanos, sirds ritma paāt­ rināšanos, asinsspiediena paaugstināšanos un elpvadu paplašināšanos. Pastāv pieņēmums, ka visu fizisko simptomu pamatā ir garīgi konflikti. Un šim pie­ ņēmumam lielā mērā var pievienoties. T o m ēr nav iespējams pilnī­ gi pārliecināti apgalvot, kā


P s ih o l o ģ ij a

ik d ie n ā

Panika arī vispārināt, kādi dzīves apstākļi rada panikas sin­ dromu. Tieksmi uz panikas stāvok­ ļiem iespējams skaidrot tikai ar virkni dažādu faktoru, kas piemērojami vienam kon­ krētam cilvēkam un viņa personīgajai dzīvei un pār­ dzīvojumiem. Taču cilvēki, kas biežāk cieš no panikas lēkmēm, nereti atzīmē, ka bērnībā viņiem nācies cīnīties ar bailēm no šķiršanās, kā arī bieži vien agri sagrautas ģimenes attie­ cības. Bez tam viņi vairāk nekā citi baidās arī par ie-

Šādi izpaužas panika: Fiziski: □ e l p o š a n a s grūtības, □ stip ra s sirdsklauves, □ s m a g u m a sa jū ta krūtīs, □ a p m u ls u m s , □ sv īšan a, trīc ēša n a, drebēšana.

Garīgi: J in ten sīvas n en o teik tas bailes, □ d r a u d o š a s n e laim es sajūta,

J atk arīb ā no a p s t ā k ­ ļiem: bailes nomirt, sajukt prātā, n e k o n ­ trolēti uzvesties.

spējamām fiziskām un garī­ gām saslimšanām. Tas viss kopumā var novest pie vis­ pārēja pārmērīga bailīguma un pat visniecīgāko baiļu simptomu gadījumā izraisīt paniku. Kā ā rs tē paniku? Lielākoties baiļu stāvokļus ārstē ar medikamentiem, t.s. bēta blokatoriem. Taču ārsts, kas šādu ārstēšanu no­ zīmē ilgākam laikam, diem­ žēl izvēlas vienkāršāko ceļu. Jo nomierinošie līdzekļi, ja tos lieto ilglaicīgi, ir kaitīgi daudziem orgāniem un rada medikamentu atkarību. Turklāt tie tikai maskē simptomus, bet nelikvidē tos. Ja pārtrauc lietot medi­ kamentus, panikas lēkmes atsākas. Tāpēc mediķu vidū bēta blokatoru parakstīšana baiļu sajūtas mazināšanai tiek arī nopietni apstrīdēta. Vislabākā ārstēšanas m eto­ de, ko atzīst ārsti, ir psihote­ rapija. T ā dod iespēju atklāt katra pacienta baiļu indivi­ duālos cēloņus un ilglaicīgi mazināt baiļu simptomus un novērst panikas lēkmes.

Ko var darīt pats? Pastāvīga galvas lauzīšana par šo problēmu arī var no­

M

ā ja s ā jr sts

vest pie pārmērīga bailīgu­ ma. Vajadzētu mēģināt pa­ analizēt sevi, pašam izsekot un atklāt sava bailīguma cē­ loņus.

Kad jādodas pie ārsta? Daži cilvēki cieš tikai no gadījuma paniskām bailēm. Šādas lēkmes, ja tās ilgst tikai īsu brīdi un atgadās reti, nav pamats ārsta ap­ meklējumam. Par slimīgām uzskatāmas tādas panikas lēkmes, kas ir atkārtojušās trīs reizes triju nedēļu laikā.

Masu panika Pan ik a kā m a s u reakcija ir grūti izskaidrojam s f e n o m e n s . Vai ta s būtu u g u n s g r ē k s d isk o tēk ā vai tribīņu ie b ru k š a n a pārpildītā futbola s ta d io ­ n ā - v i e n m ē r ir d zird a­ m a s š a u s m i n o š a s ziņas p a r cilvēku m a s u p a n is ­ ku reakciju. Tā kā cilvēki t ā d o s brīžos n e s p ē j rē­ ķināties ar ie sp ē ja m ie m za u d ē ju m ie m , b e t ir n o ­ rū p ē ju šie s vienīgi p ar p a š a izdzīvošanu, b e z ­ cerīgi ir aicinājumi būt saprā tīg ie m . Var tikai veikt profilakses p a s ā k u ­ m u s, lai ie ro b e žo tu m a ­ s u p a n ik a s p o s t o š ā s iz p a u sm e s.


P s ih o l o ģ ij a

K artf

ik d ie n ā

78

G ru pa

16

Partnera zaudēšana Ko nozīm ē p artnera zaudēšana? Mīļotā cilvēka zaudēšana vienmēr nozīmē ļoti dziļu ievainojumu. Palicējam tās ir pēkšņas beigas dzīvei divatā. Tāpēc nāve vienmēr nāk ne­ laikā, arī tad, ja partneris ir ilgi un smagi slimojis. Šis notikums ir vissāpīgākais attiecību beigu punkts. Bez sērām par partneri tas izraisa bailes un depresiju, nereti ari ilgstošus emocionālus un ikus traucējumus. Traumatisko krīzi izraisa trīs dažāda veida notikumi: zau­ dējuma sajūta (drauds kaut ko zaudēt), aizvainojums (draudošs aizvainojums) vai katastrofa. Zaudējums skar 30

PADOMS P ē c p a rtn e ra z a u d ē ju m a ie s ā k u m ā n av slikti, ja cil­ v ē k s k ād u laiku n o r o b e ­ ž o jas no a p k ā r tē jā s vi­ d e s . It īpaši v ajad z ētu iz­ vairīties no nelū g tiem vai p a t n em īlam iem m ierinā­ tājiem. Viņiem n e k a s lab s nav p a d o m ā , un viņi tikai m ē ģ in a izm antot cilvēka v āju m a brīdi. Tas var radīt tikai v ilšanos un d a u d z n e p a tīk a m u mieļu.

S ē ro ša n a nedrīkst kļūt par pieradumu. Palicējam zau d ēju m s ir jā ak cep tē un atkal jāsatiekas ar cilvēkiem.

ārējā pasaulē kaut ko tādu, kas cilvēkam emocionāli ir ļoti nozīmīgs, ar psihisko ie­ guldījumu un vērtību. Tas var būt tuvu stāvošs cilvēks, piederīgais vai draugs. Zau­ dējums tad rodas līdz ar šā cilvēka nāvi vai kāda cita vei­ da šķiršanos.

Kā iz p a u ž a s p a rtn e ra zaudēšana? M omentānā reakcija, uzzi­ not par partnera nāvi, dažā­ diem cilvēkiem ir atšķirīga. Atšķirības ir arī tajā apstāklī,

M

ā jas ā r s t s

kā katrs šo likteņa sitienu uzņem. Var izšķirt četras fāzes. Tā kā tās ir raksturīgas lielam skaitam atraitņu, tās tiek uz­ skatītas par normālām. Vis­ pirms cilvēks nonāk apmul­ suma fāzē, kurā tas nevar notikušo aptvert. Parasti šī fāze ilgst dažas stundas, bet tā var ilgt arī nedēļām. Šo stāvokli var pārtraukt cieša­ nu un/vai dusmu lēkmes. Pēc tam seko nepiepildīto ilgu un zaudētā partnera pieminēšanas fāze, kas ilgst


G rupa

K artf.

16

78

P s ih o l o ģ ija ik d ie n ā

Partnera zaudēšana dažus mēnešus, dažreiz pat gadus. T o pavada skumjas un ilgstoša krampjaina rau­ dāšana. Vienlaikus rodas nervozs nemiers, kā ari bez­ miegs naktīs, kad dzīve ar zaudēto partneri tiek izdzī­ vota domās. Tas var sakā­ pināties līdz pat tādām sa­ jūtām, it kā viņš patiesi būtu vēl klāt. Noteikti trokšņi, piemēram, var tikt iztulkoti kā klātbūtnes pazīme. Šī fāze jau var pārklāties ar trešo fāzi, kas ir šaubīšanās un dezorganizācijas fāze. Beidzot seko ceturtā fāze ar vairāk vai mazāk izteiktu re­ organizāciju. Tagad cilvēks jau ir arī spējīgs kopdzīvi vērtēt distancētāk un atmi­ ņās izdzīvot bijušos skaistos piedzīvojumus.

Kā var p ārvarēt p artnera zaudēšanu? Pats svarīgākais ir, lai sēro­ šanas fāzes noritētu veselīgi un ar laiku tomēr beigtos. Sērošana nedrīkst kļūt par pieradumu!

Zaudējum u pieņem t Šajā nolūkā, šķiet, ir tikai viens ceļš. Sērojošajam cilvē­ kam vispirms atbilstošais si­ tiens ir jāiztur, lai cik smagi tas arī būtu. Turklāt ir svarī-

Slimīgas sērošanas formas Kā s e k a s s ē ro š a n a i p ar z a u d ē t o partneri var būt arī g a r īg a s vai fiziskas slimī­ b a s . Psihiatrijā izšķir divas p a m a tfo rm a s : ilg sto ša s s ē r a s un m iru šā n e re ā la g lo rificēšan a (pārsp īlēta cil­ d in ā š a n a , slav in ā šan a ). Ilg sto ša s s ē r a s bieži vien n o v ed pie tā, ka cilvēks vairs n av sp ē jīg s no ja u n a iemīlēties vai uzturēt d r a u ­ d z īg a s attie cīb a s ar citu cil­ vēku. O tras slim īgās fo rm a s g a ­ d ījum ā z a u d ē ta is partneris

gi, lai partnera zaudēšana laika gaitā, bet tomēr iespē­ jami ātri tiktu akceptēta. Vi­ ņam ir jāpieņem zināšanai, ka partneris ir zaudēts neat­ griezeniski.

A trast sevi no jauna Pēc tam ir svarīgi atkal atrast sevi no jauna. Vairs nav dzīvesbiedra, ir tikai atraitne vai atraitnis. Vecais, par ieradumu kļuvušais laulības dzīvesveids ir jāpār­ veido. 'Pikai tā iespējams nonākt pie jaunām sajūtu, domāšanas un rīcības formām. Citādi nav iespē­ jams kalt jaunus nākotnes plānus un sākt dzīvot it kā no jauna.

tiek pārlieku glorificēts. Tas vairu m ā g ad īju m u notiek, ja m iru šajam d zīv es laikā ir bijuši nozīmīgi p an ā k u m i. P a š a s ē r o jo š ā tu r p m ā k ā s iz tu rē ša n ā s v eid s ta d tiek mērīts ar striktu m ērau k lu kā to būtu darījis partneris. S e k a s ta m - partn e ris vairs n av sp ē jīg s dzīvot atbilstoši p a š a sp ē jā m . Šīs slim īg ās s ē r o š a n a s for­ m a s nav atraitņa kaprīze; tā s v ie n m ēr ir jāuztver n o ­ pietni un jā ā rstē p s ih o lo ­ g a m vai psihiatram .

Radīt jaunus m ērķus Ja šis izšķirošais un smagais šķērslis ir pārvarēts, izredzes mācīties dzīvot pa jaunam ir labvēlīgas. Atraitnim, pie­ mēram, varbūt ir jāmācās vadīt mājsaimniecību, atrait­ nei jānodrošina sev iztika vai jāpapildina ienākumi. Ja ģi­ menē ir bērni, palikušajam tēvam vai mātei nu ir jāuz­ ņemas abu vecāku pienāku­ mi, cik vien labi tas ir iespē­ jams. Jo sekmīgāk dzīvs pali­ kušais pārņem un izpilda šīs lomas un ir tām gatavs, jo viņš vairāk nomierinās, kļūst neatkarīgāks. Viņš sāk atkal dzīvot - tas ir izšķirošais priekšnoteikums, lai dotos pretim jauniem mērķiem.

umtumtui

M

ājas ā r s t s

P2


»

P s ih o l o ģ ija

ik d ien ā

K arte

G rupa

84

16

Pozitīva domašana Kas ir pozitīva dom āšana? Pozitīvās domāšanas mācības pamattēze: negatīvas, de­ struktīvas domas, sajūtas un rīcība cilvēku psihiski un fiziski izsit no līdzsvara, padara viņu pat slimu.

N opietnas problēmas Uzskata, ka neuzticēšanās, nedrošība un bailes attīsta tādus traucējumi kā neiroze, depresija, aizture, nervozitā­ te, uzbudināmība un stress, kas laika gaitā no psihosoma­ tiskām kaitēm pārtop par nopietnām fiziskām slimī­ bām. Tiešu pretstatu var panākt ar pozitīvu domāšanu. Cilvēkam jānonāk pie pozi­ tīvām pamatnostādnēm, kas Ar pozitīvām d o m ām iemanto dzīvesprieku un d arb a sp ēja s

PADOM S N eie p riec in o šs blakusefekts p ie a u g u š a ja i inte­ resei p a r alternatīvām d z ie d n ie c īb a s m e to d ē m ir s p ē c ī g ā komercializēš a n ā s , k a s diem žēl ir a k ­ tivizējusi arī d a u d z u s n e n o p ie tn u s k o m e r s a n ­ tus. Ne v ien m ēr tik viegli sta rp pozitīvās d o m ā š a ­ n a s pārstāvjiem ir a t p a ­ zīt melnās avis.

9

vairo viņa spēku un enerģiju un tādējādi veicina veselību, sniedz panākumus un dzīves­ prieku.

Vadīt jūtas Teorija teic, ka cilvēks pats nevar noteikt, kā ritēs viņa dzīve, bet var iespaidot, kā viņš to veidos, kā vadīs savas jūtas un izturēšanās veidu, vai viņa dzīvē pārsvarā valdīs negatīvi vai pozitīvi iespaidi.

M

ājas ā r s t s

Daži pozitīvas domāšanas piekritēji apgalvo, ka ar šo metodi var uzlabot pat sma­ gas fiziskas ciešanas, piemē­ ram, reimatismu, galvas smadzeņu audzēju un vēzi.

Kā d a rb o ja s pozitīva dom āšana? Kā visas līdzīgās metodes, kuru pamatā nav fiziska ārs­


P s ih o l o ģ ij a

ik d ie n ā

Pozitīva domašana tēšana, ari te panākumi vis­ pirms ir atkarīgi no tā, cik ļoti pacients pats tiem tic.

Kā mēs domājam, tādi esam Pozitīvas domāšanas iedarbī­ ba ir balstīta autosuģestijā, tātad tā līdzinās kādam no pašhipnozes veidiem. Ar izteicienu, t.s. afirmāciju, palīdzību, kas pacientam at­ kal un atkal no jauna ir jāat­ kārto domās, jālasa, jārunā vai jāklausās atskaņojumā, tiek iegūts cits izturēšanās veids, kas zemapziņai dod jaunu nosacījumu, tātad to veidos it kā no jauna. Afirmācijas jāizvēlas tā, lai tās mainītu enerģiju, kas at­

ņem spēkus, pret spēcinošu enerģiju, zemu pašnovērtēju­ mu pret augstu. Tātad pozitīvai domāšanai pamatā ir tas, ka visas nega­ tīvās izjūtas tiek mainītas pret pozitīvām domām un pašizpausmēm. Daži šādu afirmāciju pie­ mēri:

Man klājas labi.... Esjūtos mierīgs un līdzsva­ rots..., Man viegli padodas..., Man dara prieku..., Es to spēšu utt.

Ieguvums Senie grieķi laimi identificēja ar labklājību un veiksmi dzīvē. Sokrāts (469-399 pr. Kr.) šo

priekšstatu pilnveidoja, uz­ svērdams, ka svarīgi ir nevis ārēji panākumi, bet gan labestība un taisnīgums. Visam tam pamatā, protams, ir pozitīva domāšana. Pozitīva domāšana ir piemē­ rojama visās situācijās un visās dzīves jomās. Lūk, trīs jomas, kurās tās panākumi ir neapšaubāmi: dziedināšanā un p sih o te ra ­ pijā; ekonom ika - pārdošanas apmācības un motivāciju se­ mināros un menedžeru iz­ glītībā; sportā - daudzi izcili spor­ tisti sevi ieprogrammē ar domu cīņas garam, izciliem sasniegumiem un panāku­ miem.

Kā mācās pozitīvi domāt? M ū sd ie n ā s ir d a u d z literatū­ ras p ar d a u d z ā m a ltern a­ tīvās te rap ijas m e to d ē m , arī p a r pozitīvu d o m ā š a n u g r ā ­ m atu ir n e m a z u m s , notiek lekcijas, sem ināri, g ru p u n o d a r b īb a s u.tml. Atbilstīgu informāciju, a d r e ­ s e s un n o rād īju m u s var sa m e k lē t psiholoģijas un ez o tē risk o s žurnālos. Arī d a u d z ā s ta u tsk o lā s tiek piedāvāti attiecīgi kursi. P sih o terap eitu a d r e s e s , kuri s tr ā d ā individuāli vai g ru p ā s , var atra st telefonu g r ā m a tā

vai arī š o speciālistu a s o c iā ­ cijās. Pozitīvās d o m ā š a n a s sk o la s piekritējiem vispirm s ir jā m ā ­ c ā s ap z in ā t s a v u s d o m ā š a ­ n a s ie ra d u m u s, pievērst u z m an īb u tam , kad, kur un kā r o d a s n eg a tīv a d o m a . N ā k a m a is solis ir p ā rd o m ā t, k ād u pozitīvu a s p e k tu var pretstatīt negatīvajam . Tad jā sā k m eklēt atbilstīgas form ulas, ko var tik pam atīgi ie g au m ē t, ka, pastāvīgi a t­ kārtojot, tā s n o n ā k arī līdz ze m ap ziņ ai.

Ļoti sv arīg s solis c e ļā uz to, lai a p g ū tu pozitīvu d o m ā š a ­ nu, ir p ārv arēt grū tīb as, jo s ā k u m ā var gadīties, ka p a ­ š a m šķiet smieklīgi, k ad s a ­ vu afirmāciju ir jā u z ra k sta vai jāatkārto. Nolem t n e k a d n e b ē g t ir tik­ pat svarīgi kā iet p a p ie n ā ­ k u m a ceļu. Cilvēks, k as m ē ģ in a b ē g t p a ts no sevis un dzīves p rasīb ā m , b e t ko dzīve to m ē r pieveic, ir kā lite­ rārs motīvs, k a s tieši atkār­ tojas.


P s ih o l o ģ ij a

Karte

ik d ie n ā

85

G ru pa

16

Pusmūža knze Kas ir p u s m ū ž a k n z e ? Pusmūža krīze nozīmē dzī­ ves vidus krīzi, turklāt dzīves vidus tiek attiecināts uz ve­ cumu no 40 līdz 50 gadiem. Protams, ir iespējamas no­ virzes gadu skaitļos uz augšu un leju. Daudziem cilvēkiem šajā lai­ kā rodas pastiprināts iekšē­ jais nemiers, acīmredzama neizskaidrojama neapmie­ rinātība, depresija, urdošas šaubas par sevi. Lielākoties pusmūža krīze ir vērojama vīriešiem, taču mūsdienās

Šaubas un iespējas P u s m ū ž a v e c u m ā visvai­ rāk cie š ļaudis no t.s. vi­ d u sšķ ira s. Nereti viņi se v jautā, vai ir bijusi jē g a visam , k as s a s n ie g t s un p a d a rīts līdz šim, un vai p ā rm a iņ a s, k au t arī tā s notiktu p a š o s p a m a to s , vai arī k ā d s j a u n s s ā ­ k u m s dzīvē vairs iespēj k aut ko dot. Š a u b a s p ar sevi v ajad z ētu uztvert kā p a m a tu nod zīv o tā bilan­ cei un kā u z d r īk s tē š a n o s s ā k t visu atkal n o s ā k u ­ m a. Tas n en o z īm ē , ka dzīve ir pilnībā jā p ārv ei­ do, pietiek jau ar k ād u ja u n u in terešu jom u.

Vīrieši pārsteidz apkārtējos ar veidu, ka pārvar p u sm ū ž a krīzi. Viņi labprāt gozējas jaunāku sieviešu sabiedrībā.

rodas arvien vairāk pamato­ tu iemeslu, lai arī sievietes pārdzīvotu šādu krīzi.

Kā n onāk p u s m ū ž a krīzē? Vidējā dzīves vecumā ir rak­ sturīgs īpašs stāvoklis, jo cil­ vēka prātā gan nākotne, gan pagātne kļūst aptuveni līdz­ vērtīgas. Jaunībā cilvēki pār­ svarā domā nākotnes kate­ gorijās, domā par to, kas vēl

M

ājas ā r s t s

būs, ko viņi vēl pagūs izda­ rīt. Turpretim pusmūžā cil­ vēki lielākoties bieži vien in­ tensīvi dzīvo vairs tikai pa­ gātnē. Pusmūža krīze rodas šajā domu un pārdomu kon­ flikta laikā. Priekšplānā izvirzās jautājumi: vai līdz šim esmu darījis pareizi, ko vēl varu sasniegt, vai vispār vēl ir laiks pārmaiņām, vai tiešām tas ir viss. Šādas do­ mas nomāc cilvēku. Tipis­ kos gadījumos sastopams


P s ih o l o ģ ij a

ik d ie n ā

KARTE

G ru pa

89

16

Sazinašanas. Atbildes reakcija Kas ir s a z i n a š a n a s un a tb ild es reakcija? Skaidrojošā vārdnīca uz šo jautājumu sniedz šādu atbil­ di: “Zināšanu apmaiņa, no­ došana un saziņa. Visu jeb­ kura veida ziņu vai informā­ cijas savstarpējas nodošanas process.” Tātad saskarsme aptver cilvēku savstarpējos kontaktus. Jēdziens saskarsme jeb komunikācija radies no latīņu vārda communis (kopīgs). Savukārt par atdevi sauc jeb­ kura veida atbildes reakciju uz saņemto informāciju. Šā­ dai reakcijai piemīt izzinošs raksturs (pretjautājums, at­ bilde, apstiprinājums), tā var izpausties emocionāli (rea­ ģēšana ar jūtām) vai fiziski. Saskarsme ir viena no lielā­ kajām un svarīgākajām mūs­ dienu psiholoģijas darbības jomām.

IETEIKUMS S a s k a r s m e ar cilvēkiem n av vienvirziena iela. Arī m ū s d i e n ā s jop ro jām ir ak tu āls Ādolfa Kniges pirm s 200 g a d ie m rakstī­ tais: “Interesējies p ar citiem, ja gribi, lai citi in te re sē ­ to s p a r tevi.”

Komunikāciju, apejot valodas barjeru, p ad a ra iespējamu piktogrammas. Visiem ir zināms, ko šīs zīm es izsaka.

Verbālā un n e v erbālā saskarsm e Cilvēku svarīgākais saskar­ smes līdzeklis ir valoda. Šis apgalvojums uz izrunāto vārdu attiecas tieši tikpat lielā mērā, cik uz rakstīto, taču ar nosacījumu, ka abas saskarsmē iesaistītās perso­ nas runā vienā valodā, res­ pektīvi, tām ir nepieciešamā valodas prasme. Saskarsmi ar valodas palīdzī­ bu psiholoģijā sauc par

M

ā jas ājrsts

verbālo saskarsmi, un tās pretstats ir neverbālā saskar­ sme, kas balstās uz darbībām un ķermeņa valodu. Tipiska apzināta darbība ir galvas pašūpošana vai arī pamāšana ar galvu, bet ķermeņa valo­ das sastāvdaļas ir mīmika, skatiens un stāja, respektīvi, neapzinātās neverbālās iz­ pausmes. Jo ilgāk cilvēki savstarpēji ir pazīstami, jo labāk viņi var sazināties, izmantojot ne­ verbālos saskarsmes līdzek­ ļus.


1 G rupa

16

P sih o l o ģ ija

KARTE

ik d ie n ā

89

Sazinašanas. Atbildes reakcija S a s k a r s m e s līdzekļi Saskarsmes psiholoģijā mūsu saziņas iespējas iedalītas da­ žādās saskarsmes līdzekļu grupās. Minēsim dažas sva­ rīgākās: □ Valoda šaurākā nozīmē, proti, sarunvaloda. Tai pie­ dēvē svarīgāko lomu ne ti­ kai atsevišķu cilvēku saziņā, bet valoda ir ari galvenais priekšnoteikums, lai fun­ kcionētu tādas komunikāci­ jas sistēmas kā, piemēram, telefons un radio. Normālos apstākļos visiem bērniem valoda pamatvilcie­ nos izveidojas divu līdz pie-

Saskarsme ir vitāli svarīga Z inātniskos p ētīju m o s ir pierādīts, ka cilvēks n e ­ sp ē j ilgu laiku dzīvot b e z je b k ā d a s s a s k a r s m e s kontaktu trū k u m s atstāj s e k a s uz viņa dzīvi. J a cil­ v ēk s n e s a ņ e m kaut vai v issīk āk ā s ie ro s m e s no ārie n es, respektīvi, n e p ie ­ d a lā s v ism az p asīv ajā s a ­ s k a rs m ē , viņš z a u d ē laika izjūtu un viņu a p d r a u d baiļu n eiro zes, p s ih o z e s un halucinācijas. T āp ēc ieslodzītajiem, k a s ir izolē­ ti no ā r p a s a u le s , p ē c k ā­ d a laika r o d a s nopietni psihiski traucējum i.

Atturīgas n o rād e s uz tualetes telpām un dušu.

cu gadu vecumā, turklāt no­ teikti kā iedzimtības un vi­ des kopdarbības rezultāts. Ikviens bērns piemērotos apstākļos spēj iemācīties jeb­ kuru valodu. □ Rakstība un rakstu zīmes attīstījās no attēliem. Arī mūsdienās zīmējums vai fo­ toattēls nereti izsaka daudz vairāk nekā plašs vārdisks apraksts. □ Simbolu attēlus jeb tā sau­ camās piktogrammas tagad izmanto, lai dotu svarīgus norādījumus, pārvarot valo­ das barjeras. Daudzām no šīm zīmēm ir starptautiska nozīme, un tās visā pasaulē apzīmē vienu un to pašu. □ Rakstība ir īpaša zīmju sistēma ar daudzveidīgu lie­ tojumu, piemēram, norādī­ juma bultiņas, notis, brīdi­ nājuma simboli u.tml. Bez rakstības nevarētu pa­ stāvēt ne prese, ne grāmatas, ne vēstules, ne izkārtnes un plāksnes ar norādījumiem.

M

ājas ā r s t s

□ Ar jēdzienu izteiksme tiek apzīmētas neverbālās saskar­ smes izpausmes - klasisks piemērs ir raudāšana un smiekli. Saskarsmes līdzekļus neva­ jadzētu jaukt ar komunikā­ ciju veidiem. Ar pēdējiem ir domāts veids, kādā tiek nodota informācija, piemē­ ram, pa tālruni. Cilvēki un mediji Atsevišķa saskarsmes psiho­ loģijas joma nodarbojas ar masu saziņu, kas izpaužas kā masveida pasākumi vai masu mediji. Šajā gadījumā saskarsme ir vienpusēja, jo eksistē tikai raidītājs un uztvērējs, izņe­ m ot atsevišķus gadījumus, kad klausītājam tiek dotas iespējas piezvanīt, piemē­ ram, televīzijas vai radio dzī­ vajā ēterā. Šajā saskarsmes veidā lielākoties piedalās aktīvā un pasīvā puse. Tāpēc laikrakstu lasīšanu, televīzijas skatīšanos un radio klausīšanos mēdz dēvēt par pasīvo saskarsmi. T urpretī aktīvā saskarsme ir process, kurā cilvēkam ir raidītāja loma vai kurā rai­ dītāja, kā arī uztvērēja lomas nemitīgi mainās - tā tas notiek, piemēram, diskusijā, strīdā vai spēlē.


P s ih o lo ģ ija ik d ie n ā

K a r tf

G r u pa

99

16

Smiekli Kam kalpo smiekli? Kā it viss, ko mēs darām ar mūsu ķermeni un seju, ari mūsu smaids un smiekli rai­ da signālus citiem cilvēkiem. Smiekli ir neverbāla (bez va­ lodas) komunikācija. Pēc pirmā skatienu kontakta cilvēki var reaģēt atšķirīgi. Ir cilvēki, kas var nepakustināt muti vispār, citi nepatikā nolaiž uz leju lūpu kaktiņus vai arī paceļ tos draudzīgā smaida. Smaids atbrīvo cil­ vēkus, labvēlīgi iespaido vi­ ņu komunicēšanās spējas un dara atvērtākus citam pret cini.

T o saprot katrs Ikviens zina, kāda nozīme ir dažādajām mīmikām, tāpēc atbilstoši reaģē. Smaids vai smiekli ir tie ķermeņa signā­ li, kas visātrāk piedāvā otram cilvēkam tuvināšanās iespē­ ju, izsauc otrā pozitīvas sajū­ tas. T ā ir sejas izteiksme, kas vairumā gadījumu aicina uz tālāku komunikāciju. Nenoliedzami, smiekliem piemīt svarīgas funkcijas, kas iespaido cilvēku kopdzīvi un savstarpējo sapratni - ari vē­ lāk, kad cilvēki cits citu jau iepazinuši labāk vai pat ļoti labi. Ar sirsnīgiem smiek­

Cilvēks ir vienīgā dzīvā būtne, kas var smieties

liem var atrisināt konfliktus vai nesaskaņas, padarīt vieg­ lākus smagus notikumus dzī­ vē un atrisināt nopietnas ne­ saprašanās. Vienlaikus smiekliem piemīt arī pozitīva iedarbība uz pa­ šu cilvēku. Smiekli atslābina sasprindzinājumus un kram­ pjus, kā arī ierosina asinsriti un tādējādi modina jaunu dzīvīgumu, enerģiju un dzī­ ves sparu. Smiešanās ir ie­ dzimta spēja, kas piemīt ti­ kai cilvēkiem.

M

ājas ārst s

Kā a ttīstā s smiekli? Jau piecu sešu nedēļu vecu­ mā zīdainis smaida. Apmē­ ram četru mēnešu vecumā bērns ar sirsnīgiem smiek­ liem atbild uz noteiktiem fiziskiem kairinājumiem kutināšanu vai skūpstiem uz vēdera. Piecu mēnešu vecumā bērns jau sāk atšķirt pazīstamas sejas no nepazīstamām - pa­ zīstamajām viņš uzsmaida


G rupa

K arte

P sih o l o ģ ija

ik d ien ā

16 99 Smiekli pavisam mērķtiecīgi. Psiho­ logi domā, ka mazi bērni smaida tikai sagadīšanās pēc, taču diezgan ātri saprot, ka apkārtējie uz to reaģē pozitī­ vi. T ā bērni vieglāk apmieri­ na savas vajadzības. U n tad jau viņi sāk smieklus izman­ tot pavisam mērķtiecīgi.

Kā ie d a rb o ja s smiekli? Smiešanās dara labu, atbrīvo un aizgaiņā drūmas domas.

Smiekli mazina fizisku, psi­ hisku un dvēselisku sasprin­ dzinājumu. Elpošana kļūst dziļāka un tiek rosināta asinsapgāde. Jāpiebilst, ka psihiski slimi un depresīvi cilvēki smejas ievērojami mazāk un uzjautrinās daudz grūtāk nekā veselie.

par endorfīnu veidošanos galvas smadzenēs. Endorfini ir sāpes mazinoši olbal­ tumi (enzīmi), kas pēc ķī­ miskās uzbūves ir līdzīgi pretsāpju līdzekļiem un tā­ dām stipras iedarbības nar­ kotiskām vielām kā morfīns un heroīns.

Zinātnieki ir konstatējuši, ka smiekli iedarbojas līdzīgi narkotikām. Hipoflze pa­ stiprināti izdala noteiktus hormonus, kas savukārt gādā

Tas arī ir pamatā tam, kāpēc citi dažkārt no smiekliem vai pušu plīst vai arī smejas tik ilgi, līdz pietrūkst gaisa un sāk sāpēt vēders.

Smiekli ne vienmēr ir jautrības pazīme Sarūgtinājums Smiekli ne v ie n m ēr ir prieka un ja u trīb as pazī­ m e. Tie var b ū t arī rū g tu ­ m a un rezignācijas iz­ p a u s m e . Šķietam i b e z ­ izejas situācijās daži cil­ vēki m ē d z sm ieties rūgti. N ešaubīgi, šā d i smiekli ie d a rb o ja s pilnīgi citādi, nevis atslābinoši.

Ļauns prieks Cilvēkus, ar kuriem at­ g ad īju sie s k ā d a ķibele, citu ļa u n a prieka radītie smiekli var ļoti ievainot un izraisīt to, ka viņi s a v ā n elaim ē jū tas vēl sliktāk, vēl p am estāk i. S a k ā m v ā r d s “Kas s m e ­

ja s p ēd ē ja is, s m e ja s vis­ g a r d ā k ” ir n orādījum s, ka daž k ārt m ē d z b ūt arī t ā d a s situācijas, k a s ne jau ne visiem tajā ie sa is­ tītajiem izraisa sm ieklus.

laicīga lūpu sav ilk ša n a sm a id ā . Un ta s iz sk atās p a v isam citādi n e k ā īsta p rieka g ad īju m ā. Acīs nav arī uguntiņu, k a s sirsn īg u s sm iek lu s p a ­ d a r a patiesi īstus.

Keep sm iling S m ie š a n ā s un s m a id īš a ­ n a bieži vien kalpo arī kā m a sk a . Daži cilvēki savai sejai uzliek sm a id u , iz­ skaitļojot un aprē ķ in o t situāciju, lai tā d ējād i s a ­ sn ie g tu n oteiktus m ē r ­ ķ u s vai m a sk ē tu sa v u n e d ro š īb u k ā d ā brīdī. S m ie š a n ā s , k a s r a d u ­ s ie s š ā d u motīvu dēļ, ir viegli a tp a z īsta m a , jo bieži vien tā ir tikai īs ­

M

ājas ā r s t s

Apsmiešana Ar tā d iem sm iekliem tiek p a z e m o ts cilvēks, k as tiek a p s m ie ts vai p a d a ­ rīts p ar smieklīgu. Š ā d a s m i e š a n ā s s e v līdzi n e s d a u d z n aida, k a s otram n e d o d p a t lā g ā iespēju aizsa rg ā tie s. Tā nav a t­ klāta agresija, uz ko ci­ to s g a d īju m o s viņš v a rē ­ tu rea ģ ēt. Tas otru p a d a ­ ra rīcībnespējīgu.

P


P s ih o l o ģ ij a

ik d ie n ā

Karte

G r u pa

100

16

Sods Kas ir s o d s ? Sods ir līdzeklis, ko piemēro pārkāpumu vai noziegumu izdarījušam cilvēkam. Sodī­ šana ir plaši lietota metode, lai kontrolētu uzvedību. So­ du uzskata par ietekmēšanas līdzekli, tam ir audzinošs raksturs. Bērnam, kas sodīts par “sliktu” rīcību, nākotnē sava uzvedība jāmaina. Au­ tobraucējam, kas saņēmis sodu, jāievēro Ceļu satik­ smes noteikumi, un noziedz­ niekam, kam jāsēž cietumā, sava rīcība jānožēlo un jāat­ rod ceļš atpakaļ pie sabied­ rībā pieņemtām normām. Uzvedības psihologi izšķir pozitīvo un negatīvo sodīša­ nu. Pirmajā gadījumā sodīts tiek aktīvi - izsakot rājienu vai sodot fiziski. Otrajā ga-

Bērnam bieži trūkst apziņas, ka viņš rīkojas nepareizi. Tātad vecā kiem un skolotājiem vajadzētu ap dom āt, vai so d s ir vietā.

dījumā tiek sodīts pasīvi atņemot lietas, kas nosodīta­ jam liekas svarīgas, piemē­ ram, aizliegums bērnam ska­ tīties televīziju vai mīlestības jūtu ierobežojums.

UZMANĪBU! Stingri sodi rada bai­ les katrā cilvēkā. Bērns gan var kļūt paklausīgs, bet tas ir tikai iebiedēšanas dēļ. Ta sodīti bērni arī pieaugušā vecumā nereti paliek psihiski traumēti un mocīsies ar kompleksiem.

Kā ie d a r b o ja s s o d s ? Sodi iedarbojas divējādi. N o vienas puses, tie ir kā atmak­ sa par rīcību, kad nodarīts pāri citam, - tiek nosodīta darbība. N o otras puses, so­ dam ir profilaktisks raksturs - sodīts tiek tādēļ, lai sodī­ tais tā vairs nerīkotos. Pavi­ sam skaidri šī divējādā iedar­

9

M

ājas ā r s t s

bība parādās krimināltiesī­ bās, kur sods ir līdzeklis vai­ nīgā iebiedēšanai. Vai bērni j ā s o d a ? īpaša nozīme sodam ir bēr­ nu audzināšanā. Laikam gan nav tādu vecāku vai skolo­ tāju, kas kaut reizi nebūtu ķērušies pie “audzināšanas pasākumiem”, kā cēli tiek apzīmēta bērnu un jauniešu sodīšana. Ja nav iespējams izvairīties no sodīšanas, vienmēr vaja­ dzētu apzināties, ka sodīšan;


i G rupa

P sih o l o ģ ija

K arte

ik d ien ā

16 100

Sods ir slikta audzināšanas me­ tode, tādēļ to vajadzētu lie­ tot, cik vien maz iespējams. Vecākiem nāktos saprast, ka ir nozīmīgi būt klāt bērna dzīves notikumos vai sagā­ dāt pastāvīgu drošu aizstā­ jēju, kas spēj atšķirt bērna vajadzības no savējām. S oda vecāki Mūsdienīgi izglītoti pedago­ gi neatbalsta vecākus, kas soda savu bērnu, - bērniem viņu darbībās trūkst nepa­ reizības apziņas.

Vai labi darbi ir jāatalgo? P e d a g o g i u zsk ata , ka te ic a m u u zvedību, kas visiem ir p ie ņ e m a m a , n ev a ja d zē tu atalgot. B ē rn a m var rasties ie­ s p a id s , ka pieklājīgu u zv ed īb u var “p ā r d o t”. Taču citādi jārīkojas, ja ru n a ir p a r b ē r n a s a s ­ n ie g u m ie m , p ie m ēra m , skolā. Š a jā g a d īju m ā a t a lg o š a n a d a r a tikai labu un b ē rn u stimulē.

Daudzi skolotāji un audzinā­ tāji tiek kritizēti, ka viņi bēr­ nus bieži soda, emocionāli ietekmējot. Šie pedagogi nereti nemaz nemēģina no­ skaidrot padesos bērnu un jauniešu nepieņemamās uz­ vedības iemeslus. Audzinātāja uzliktais sods psiholoģiski tik ļoti neietek­ mē kā vecāku uzliktais. T o ­ mēr arī šajos gadījumos vē­ lāk var rasdes smagi psihiski traucējumi.

J a jā s o d a Bērns tajā brīdī, kurā darbo­ jas, visu uzskata par pareizu pat tad, ja zina, ka vecāki vai kāds cits par to dusmosies. Bailes no soda gan attur bēr­ nus no nepareizas rīcības,

Rājiens ir pieļaujams N esodīt b ē rn u n e n o z ī­ m ē, ka vecāki uz visu, ko d a r a b ē rn s, s k a tā s it k ā c a u r pirkstiem. J a b ē r n s ir kaut ko sliktu izdarījis, ar viņu jā ru n ā p a r š o rīcību, k as bijusi n o s o d ā m a . Taču allaž v ajad z ētu likt b ē rn a m s a p ra s t, ka e s a t pārlieci­ nāts, ka viņš n av rīko­ jies, |au n u nolūku vadīts.

bet šīs bailes nemāca viņiem notikumus un darbības virzīt pareizi. A u d z in ā tā ju sodi Bērniem un jauniešiem sods draud arī ārpus vecāku mā­ jām - bērnudārzā, skolā, dažādu pulciņu nodarbībās. Skolās miesassodi ir atcelti, taču citu sodīšanas paņē­ mienu palete ir pietiekami liela - sākot ar soda darbiem un beidzot ar izslēgšanu no skolas. Iecienīts, bet nepareizs lī­ dzeklis, lai piespiestu labi uzvesties, ir tā sauktie kolek­ tīvie sodi. Visa klase izcieš vienādu sodu par skolasbied­ ru, kas ir nogrēkojies un nav atklāts.

M

ājas ā r s t s

Neraugoties uz visiem laba­ jiem pedagogu un psihologu padomiem, vēl aizvien bēr­ nus bieži soda. Ja bērns no­ teikti jāsoda, vismaz vajadzē­ tu ievērot dažus norādīju­ mus. □ Nekad sods nedrīkst bēr­ nu pazemot. Pēriens, ieslēg­ šana tumšā telpā un cita lī­ dzīga sodīšana nav efektīvs līdzeklis. □ Sodam par nepareizu rī­ cību būtu jāseko nekavējo­ ties. □ Sodam vajadzētu būt “sa­ prātīgam”. Piemēram, ja bērns nelabprāt dodas uz bērnudārzu, būtu bezjēdzīgi viņu sodīt, aizliedzot apmek­ lēt to.


P s ih o l o ģ ij a

ik d ie n ā

K a r te

G rupa

103

16

Spītība Ko nozīm ē sp ītīb a? Problēmas, kas saistītas ar bērnu uzvedību, var būt ļoti dažādas. Daudz kas atkarīgs no tā, ko vecāki uzskata par problēmu. Vecums no pus­ otra līdz trim gadiem ir laiks, kad bērns sāk novērtēt savu individualitāti. Bieži tas ir mainīgu pašapliecināšanās brīžu laiks, kas objektīvi rada saskarsmes problēmas, arī spītību. Spītības atslēgas vārds ir nē. īstu spītības fāzes posmu pārdzīvo katrs bērns, katrs savā attīstības laikā, starp ot­ ro un ceturto dzīves gadu. Šajā vecumā bērni paši atklāj savu spēju nepakļauties pra­ sībām, tāpēc viņi iemācās

Recidīvi S p ītīb as fāze m aziem b ē rn ie m n e p ā rie t pāris d ie n u laikā. Situācijās, k ad b ē r n s jū ta s b e z p a ­ līdzīgs un p ārslo g o ts, viņš atkal un atkal š a d ta d iekritīs s p ītīg ās d u s ­ m u lē k m ē s .S ta rp citu, tā s kļūst aizvien b ie ž ā ­ kas, ja m ā jā s ienāk otrs m azulis un lielākajam b ē r n a m tiek uzticēta s a rg ā tā ja loma.

9

Kad maziem bērniem uznāk spītības lēkmes, bieži vien nepalīdz ari pavisam mīļa pierunāšana.

lietot vārdiņu nē. Šis spītī­ gais nē, ko tagad vecākiem nākas bieži dzirdēt, pirmām kārtām tiek pretstatīts pie­ prasījumam, apelējot pie labas uzvedības. Bieži vien iecirtīga uzvedība ir pilnīgi nepamatota; tiek noliegtas arī lietas, kuras parasti bērns labprāt grib un dara. Nereti spītības fāzi pavada dusmu lēkmes, raudāšana un kliegšana. Bērns krīt gar ze­ mi, spārdās, sit un plosās. U n tā viņš reaģē ne tikai uz aizliegumu un pavēlēm, bet arī tad, ja grib pieprasīt savu.

MĒmĒĒĒmu—

■HOTMMnM

M

ājas ā r s t s

Ar tādu uzvedību viņš m ē­ ģina šīs prasības pastiprināt un padarīt nespēcīgu vecā­ ku nē. Kādi ir s p ītīb a s cēloņi? Spītība tiek uzskatīta par sa­ celšanos pret vecāku prasī­ bām paklausīt, l ajā vecumā, kad parādās spītības fāze, bērnam ir formāli jāmācās darīt zināmu savai gribu un viņam ir jāmācās savas vēl­ mes un vajadzības saskaņot ar apkārtējo vidi. Spītība bieži vien ir atbilde uz autotu tu a a m tfim m n tu u t


G rupa

K arte

P s ih o l o ģ ija

ik d ie n ā

16 103 Spītība ritatīvu uzvedību. T om ēr arī vecāki ar apzināti liberālām audzināšanas metodēm gan­ drīz vienmēr nonāk kon­ frontācijā ar spēcīgām spī­ tības fāzēm.

cilvēks, lai tādējādi kaut ko sasniegtu, piemēram, gūtu panākumus pie partnera vai draugiem.

Ko darīt v e c ā k ie m ?

Vai spītība ir slimīga? Šajā vecumā spītība neizraisa raizes un nepavisam jau nu nav slimīga. T om ēr kļūst aizdomīgi, ja bērnišķīgu spītību lietā liek pieaudzis

Spītība pubertātes periodā S p ītīb as f ā z e s var būt arī p u b e r tā te s laikā. Š a ­ jā fāzē b ē r n s m ē ģ in a attālināties no v ec āk u m ājām , grib kļūt p a t­ stāvīgs. J o c i e š ā k a s ir p a tie s ā s un ie d o m ā tā s v až a s , kuru dēļ ja u n a is cilvēks jū tas tr a u c ē ts s a v ā attīstībā, jo lielāka ir spītīgā aizsardzība. Spītība iz p a u ž a s ar n o ­ r o b e ž o š a n o s n o ģ im e ­ n e s dzīves, p ā r m e tu m o s v ec āk iem vai arī ārišķī­ b ā s , p ie m ēra m , e k s trē ­ m ā a p ģ ē r b ā vai frizūrā. Arī š a jā fāzē bieži vien n o v ē ro ja m a s bērnišķī­ g a s d u s m u lēkm es, ko p a v a d a k la ig ā š a n a un asaras.

Spītīgie bērni rada saviem vecākiem problēmas, jo vi­ ņiem nākas pārdomāt, kā būtu jāreaģē uz šīm spītības lēkmēm. Pārāk asa rīcība fiziska iespaidošana vai uzbrēcieni - var sabojāt bērnu un padarīt viņu par it kā pa­ klausīgu bērniņu, kas izvēlas būt liekulis. Otra galējība ir šajos gadījumos atstāt savu palaidnīgo bērnu vienu un ļaut, lai viņš mierīgi iztrako­ jas. Jo tieši ar spītības lēk­ mēm bērns pieprasa, lai viņu ievēro. Sods n e p a līd z N o otras puses, būtu kļūda pārāk ātri piekrist bērna prasībām un kļūt pārāk piekāpīgam. T ā iespējams izaudzināt ģimenes tirānu, kas visos laikos mēģinās izmantot spītību kā līdzekli, lai pats sev kaut ko panāktu. Spītīgas uzvedības gadījumā sods ir bezjēdzīgs. Jo patie­ sībā bērns nevienam nevēlas neko sliktu nodarīt. Skaidrs ir, ka vislabāk niķošanās brī­ žos spītības lēkmes nevaja­

dzētu vēl vairāk uzkurināt, bet saglabāt mieru un pavi­ sam saprātīgi runāt ar bērnu. Bieži palīdz tas, ja ar bērnu skaidri izrunā, ko viņš ir gri­ bējis (dažkārt bērnu iebildu­ mi ir arī patiesi pamatoti). Dažkārt spītības lēkmi izdo­ das mazināt, novirzot uzma­ nību citā virzienā. Katrā gadījumā vietā ir šāds ieteikums: jūs nedrīkstat pret sara bērnu būt ļaunatminīgs. Kad spītīgai uzvedī­ bai pienākušas beigas, par šo lietu vairāk arī nav jārunā, un jums vajadzētu pret jūsu bērnu būt tikpat draudzīgam kā parasti.

Nelauzt gribu Arī tad, ja d až k ārt ta s ir ļoti grūti, v ec āk iem b ū ­ tu stingri jā ra u g ā s , lai viņi ar s p ē k u un varu n elau ztu b ē r n a gribu. Katrs aizlieg u m s vien­ m ē r ir jā sp ē j p a m a to t un a u d z i n ā š a n a s g ro ­ ž u s n e v a ja d z ē tu tīši s a ­ vilkt p ā rā k cieši. Arī so d i p a tie s īb ā ir b e z ­ jēdzīgi, jo b ē r n a mērķis n av kaitināt v e c ā k u s vai s a d u s m o t viņus. Viņš vienīgi grib kaut ko p a ­ nākt.

■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■■i

M

ā jas ā r s t s


I k d ie n a s

p s ih o l o ģ ij a

K a rtf.

| G r u pa

105

16

Stresa mazinašana Kā izvairīties no s tr e s a ? Stress ir spriedze - reakci­ ju virkne, kas ir sekas ne­ parasta, spēcīga kairinātāja iedarbībai uz organismu. Parasti cilvēks par stresu sāk domāt tikai tad, kad viņš no tā jau cieš. T om ēr vajadzētu laikus konstatēt slimību izraisošās pārslo­ dzes iespējamos cēloņus, lai varētu kaut ko darīt un neciestu no stresa. N o daudziem stresoriem (tā profesionālajā medicī­ nas leksikā apzīmē stresa izraisītājus) ir iespējams iz­ vairīties, ja sevi nepakļauj pārāk lielai slodzei. Harmoniska laulības dzīve, uzticības pilnas un drau­ dzīgas attiecības ar radi­ niekiem, kaimiņiem un

IETEIKUMS J a ju m s d a r b a d ie n a ir jā p a v a d a nem itīg ā ste i­ g ā vai jā u z ņ e m a s p ā r ­ lieku liela atbildība, v ie n m ēr rezervējiet d a ­ ž a s atvaļinājum a d ie ­ n as, ko v arē siet iz m an ­ tot, k ad jutīsiet, ka stei­ d zam i ir n e p ie c ie š a m a a tp ū ta. Izmantojiet brīv­ d ie n a s atpūtai!

Relaksācijas vingrinājumi - labs treniņš dvēselei.

kolēģiem un apzināta at­ slēgšanās no darba problē­ mām pēc darba dienas bei­ gām un nedēļas nogalēs ie­ vērojami samazina stresa iespējamību. Viss, kas sagādā prieku, ir izmantojams, lai atbrīvotos no stresa. Ja jums ir kāda aizraušanās, ar to noteikti jānodarbojas un jāatvēl tai noteikts laiks, un brīvos brīžus izmantot citiem mērķiem vajadzētu tikai

M

āj as ā r s t s

izņēmuma gadījumos.

Brīvā laika stress Taču nevajadzētu arī krist galējībās un savu brīvo lai­ ku saplānot precīzi līdz pat minūtei. Psihologi arvien biežāk novēro, ka pacienti tiek pakļauti regulāram brīvā laika stresam. Viņi pārāk daudz plāno padarīt atvaļinājuma laikā vai ne­ dēļas nogalē, tādēļ nereti rodas problēmas, jo nekad


K

I k d ie n a s

arte

p s ih o l o ģ ij a

105

Stresa mazinašana nav iespējams paspēt uz vi­ sām paredzētājām tikšanās reizēm un pasākumiem. Tieši tie cilvēki, kuri jau darbā cieš no stresa, ir ten­ dēti nodarboties ar pārmē­ rīgu brīvā laika menedž­ mentu.

Jāatbrīvojas no atbildības Cilvēki, kas cieš no stresa, parasti ir uzņēmušies pār­ liekti atbildību, kas nereti kļūst nomācoša un pat draudīga. Kamēr šis tā sau­ camais iekšējais sasprin­ gums saglabājas, atbrīvo­ ties no stresa nav iespē­ jams. Palīdzēt var tikai tad, ja cilvēks atbrīvojas no atbil­ dības. Tas, ka jāpaveic viss ieplānotais un vēl mazliet vairāk, tikai retos gadīju­ mos atbilst patiesībai. Jo neviens jau neprasa, lai cil­ vēks pilnībā atsakās no at­ bildības, bet, piemēram, var līdzstrādniekiem uzti­ cēt lietas, ko nepieciešamī­ bas gadījumā pēc tam pats var pārbaudīt vai pārņemt no jauna, ja tās patiešām netiek nokārtotas pareizi. Nereti palīdz atklāta saru­ na ar priekšniecību. Bieži vien vadība pat nezina, cik pārslogots ir kāds darbi­ nieks, jo neviens par to nav pat ieminējies.

Miers mērķtiecīgas relaksācijas rezultātā A u to g ēn a is tren iņ š T as, kurš to prot, visīsā­ kajā laikā un je b k u rā vietā v a rē s relak sēties un pietiekami ātri a t p ū s ­ ties. Bez ta m a u t o g ē ­ n ais tren iņš k o p ā ar p a š s u ģ e s tiju palīdz sevi ie sp aid o t tā, lai labāk tiktu g a lā ar izvirzītajām p rasīb ā m . Joga T ās p riek šro c īb a - a t­ s lā b in ā š a n ā s vingrināju­ mi vienlaikus s a m a z in a g a n garīgo, g a n fizisko stresu . A b as m e to d e s var a p ­ g ū t g a n p a š m ā c īb a s c e ļā vai arī, meklējot sp e c iā lista palīdzību p sih o terap ijas s e a n s o s . Nozīmīgi ir arī pareizi veikti e l p o š a n a s vin­ grinājumi, izdarot dziļas ieelpas. S av u kārt m editācija atbrīvo prātu no visām d o m ā m un raizēm. I e t e i c a m s ap m e k lē t arī s p o r ta n o d a r b īb a s klu­ b o s, tren ažieru zālēs, izm antot b a s e in u , b et vislab āk ais relaksācijas v eid s - p ē r š a n ā s pirtī. To atzinuši jau s e n ie latvieši.

M

ājas ā r s t s

Atbildības sajūta nozīmē neuzņemties pienākumus, ja tos vairs nav iespējams izpildīt ar vajadzīgo rūpī­ bu.

K ļūt mierīgākam Neskaitāmās parodijās ti­ pisku menedžeri attēlo kā personu, kas nepārtraukti ēd tabletes un krīt no vie­ nas dusmu lēkmes nāka­ majā. Ja cilvēks tiktāl nonāk, tas, protams, jau ir slimīgs pār­ spīlējums, un drīz vien viņš vairs nav spējīgs pildīt sa­ vus pienākumus. Taču tieši tiem cilvēkiem, kuri ir pa­ kļauti stresam, visu laiku ir kaut kas no jauna jāpaveic. Šim nolūkam nepiecieša­ mas organisma fizisko un morālo spēku rezerves, kas atkal un atkal ir jāatjauno. U n tas iespējams tikai tad, ja pietiekamā daudzumā tiek nodrošināts miers un atpūta.

Palīdzības meklēšana Cilvēks, kas nepārtraukti ir pakļauts stresam, reti kad var pats sev palīdzēt. T ā nav vājuma pazīme, ja pro­ blēmas, ko radījis stress, jāapspriež ar savu ārstu vai psihoterapeitu. Kopā ar pacientu šie speciālisti mē­ ģinās atrast izeju no ap­ burtā loka.


P sih o l o ģ ija

K arte

ik d ie n ā

G rupa

107 16 V

Šķietamā grūtniecība Kas ir š ķ ie ta m ā g rūtn ie cīb a ? Šķietamās grūtniecības gadī­ jumā runa ir par psihisku fe­ nomenu. Sievietei parādās visi grūtniecības simptomi, kaut gan grūtniecības, kad veidojas embrijs, patiesībā nav. Mūsdienās dažādas izmeklē­ šanas metodes dod iespēju ātri konstatēt šķietamo grūt­ niecību; agrāk bija ne viens vien gadījums, kad klīnikā ievietoja sievieti šķietamas grūtniecības stāvoklī ar dia­ gnozi “grūtniecība devītajā mēnesī”. Vairumā gadījumu

SVARĪGI 0

Š ķ ie ta m ā g rū tn ie cīb a lielākoties ir psihisku tra u m u un neirotisku s a s lim š a n u s in d ro m s. Taču līdzīgu stāvokli var izraisīt arī olnīcu a u ­ dzējs. Š ā d ā g a d īju m ā olnīcu funkcijas ir tr a u ­ c ē ta s, k as var radīt v ē ­ d e r a p alie lin ā š a n o s un g rū tn ie cīb a s s im p to m u s. V airumā g ad īju m u š o s ac īm r e d z a m o s s im p to ­ m u s p a v a d a stip ra s s ā ­ p es. Sievietei noteikti jā a p m e k lē ārsts.

Šķietam ās grūtniecības cēlonis var būt g an nepiepildīta vēlme pēc bērna, g an arī aizsargm ehānism s.

šāda maldīšanās piemeklē meitenes drīz pēc pubertātes vecuma un jaunas sievietes, tomēr šķietamo grūtniecību novēro arī vecākām sievie­ tēm. T ā tika novērota pat sievietēm, kas bija dzemdē­ jušas vairākus bērnus.

Kādi ir š ķ ie ta m ā s g r ū tn ie c īb a s cēloņi? Šķietamajai grūtniecībai ir psihiski neirotiski cēloņi. Vispirms sievietei rodas pār­ liecība, ka viņa ir stāvoklī. Pēc tam viņa tik ļoti iejūtas šajā lomā, ka rodas ne tikai

M ā jas

ā rsts

pārmaiņas uzvedībā, bet arī ticamas fiziskas izmaiņas, kam ir hormonāli iemesli. Dziļākā izcelsme un izraisī­ tāji šādai situācijai ir atšķirī­ gi - tie atkarīgi no sākotnējā stāvokļa. Vecākām sievietēm tā bieži ir nepiepildīta vēlme radīt bērnu, turpretī jaunām sievietēm tas darbojas kā aiz­ sargmehānisms, jo visa pa­ matā ir bailes no īstas grūt­ niecības. Bet šķietamā grūt­ niecība var būt arī sekundā­ rās amenorejas sekas. Ar to saprot ilgstošu (līdz trim mēnešiem) periodu, kas no­ rit bez mēnešreizēm, jo šo iemeslu cēlonis ir personība;


V

Šķietamā grūtniecība vai dzīves dažādu konfliktu situācijas. T ā var rasties sais­ tībā ar aizkavētu nobriešanu, bremzētu seksualitāti, fiziska vai psihiska stresa situācijām vai šķiršanos no ģimenes. Viens no Zigmunda Freida nozīmīgākajiem atklāju­ miem: mūsu domāšanā un rīcībā jāsastopas ar būtiski neapzinātiem dzinējspēkiem. Daudzus joprojām šokē do­ ma, ka var būt runa par ne­ apzinātām vēlmēm, vajadzī­ bām un fantāzijām. Šis jē­ dziens tomēr ir neizbēgams, lai saprastu daudz gan no mūsu normālās, gan neiro­ tiskās rīcības.

Mākslīga šķietamā grūtniecība M ū sd ie n ā s šķ ie ta m o grūtn iecīb u izraisa arī mākslīgi. P iem ēram , ja sievietei ir nepietiekam i attīstīta d z e m d e vai krū­ tis. Turklāt tiek n o zīm ēts a s to ņ u līdz div p ad sm it n e d ē ļu ilgs e s tr o g ē n a g e s t a g ē n a h o rm o n u p r e ­ p a r ā ta kurss, d ev u lē­ n ā m kāpinot. Terapijas p a n e s a m ī b a ir laba. Lai rezultāts bū tu paliek o šs, ā r s tē š a n u nereti ie sak a turpināt ar e s tra d io la p r o g e s te r o n a ziedi.

Kā n o risin ās šķie ta m ā grūtn ie cīb a ? Šķietamās grūtniecības nori­ sinās atšķirīgi. Visizteiktākās formas: izbeidzas mēnešrei­ zes un palielinās dzemde. Tieši tāpat kā īstas grūtnie­ ces sievietes sākumā cieš no tipiskiem grūtniecības simp­ tomiem, sliktas dūšas no rī­ tiem un vemšanas. Šīs sievietes pieņemas svarā, viņām palielinās krūtis, ķer­ menis kļūst apaļāks, pieaug vēders. Sievietes ir pārlie­ cinātas, ka viņas sajūt nāka­ mā bērna kustības, kas, tu­ vojoties “dzemdību term i­ ņam”, kļūst aizvien inten­ sīvākas.

Kā ā r s t ē šķ ie ta m o grūtn ie cīb u ? Mūsdienās sieviešu ārstam šķietamo grūtniecību atšķirt no īstās ir relatīvi vienkārši. T ā kā auglis neattīstās, tad to, ka grūtniecība ir neīsta, ir viegli konstatēt parastos izmeklējumos (hormonu testi, elektrokardiogrāfija, ultraskaņas izmeklējumi). Kaut arī šķietamajai grūt­ niecībai ir psihiski iemesli, tieši ginekologa uzdevums ir

■■■■■■■■■■■■■•••■•■••■■■■■■■■■■■■■i

M ā jas

ārsts

pielikt punktu šādai situāci­ jai. Turklāt ārsts mazāk uz­ manības jāpievērsīs pacien­ tes fiziskajai, vairāk - garī­ gajai labsajūtai. Viņš mēģi­ nās arī izdibināt psihiskos cēloņus. Ja viņam tas izdo­ sies, viņš centīsies sievietei saudzējoši izskaidrot viņas stāvokli. Jau šī izskaidroša­ na vien daudzkārt dod ļoti labus rezultātus - šķietamās grūtniecības simptomi iz­ zūd. Ja sievieti nav iespējams pār­ liecināt, ka viņas grūtniecība ir tikai šķietama, ginekologs ārstēšanā iesaistīs arī psiho­ terapeitu. Papildus var no­ zīmēt hormonterapiju, kas var atjaunot mēnešreizes un izbeigt šķietamo grūtnie­ cību.

Atkārtošanās draudi Lielākoties šķ ie ta m ā g rū tn ie cīb a ir n e n o b r ie ­ d u š a s siev ietes psihisku tra u c ē ju m u iz p a u sm e . Pat ja ā r s ts vai p s ih o te ­ rap eits šķ ie ta m o g rū t­ niecību reiz n ov ērš, ta s n e b ū t n en o z īm ē , ka to var uzskatīt p a r pilnīgu slim n ie ce s iz d z ie d in ā ša ­ nu. Ir ie sp ē ja m s, ka šis f e n o m e n s atkārtojas.


0

P s ih o l o ģ ij a

ik d ie n ā

K a r ti -:

G ru pa

116

16

Vienīga bērna problēmas Vienīgais b ē rn s priekšrocība vai trūkum s? Ņ em ot vērā cilvēku savstar­ pējās attiecības, ir būtiska nozīme, vai ģimenē uzau­ gam kā vienīgais bērns vai kopā ar brāļiem un māsām. Materiālā un daļēji arī emo­ cionālā ziņā iesākumā būt vienīgajam bērnam ir zinā­ ma priekšrocība. Ļoti bieži viņam ir vairāk un dārgākas rotaļlietas un apģērbs, vienī­ gie bērni biežāk saņem labā­ ku izglītību, vecāki sniedz viņiem vairāk nedalīta at­ balsta un uzmanības. Ar vienīgo bērnu vecāki lie­ lākoties nodarbojas pacietī­ gāk un vairāk uzmanības vel­ ta tikai viņam vienam. Citā­ di ir, ja šī uzmanība jāsadala vairākiem bērniem. Bet, no otras puses, arī visas vecāku prasības un cerības koncen­ trējas tikai uz vienīgo bērnu, un tādēļ tās bieži ir pat pār­ mērīgi augstas. T ā kā vienī­ gajiem bērniem nav brāļu un māsu, ar kuriem viņi varētu solidarizēties pret vecākiem, bērni bieži vien jūtas bezpa­ līdzīgi un bezspēcīgi pakļau­ ti vecāku varai. Vienīgie bērni vairāk nekā citi bērni uzturas pieaugušo sabiedrībā. Tāpēc, it kā pār­

Izlutināts, izlaists, vientuļš, baidās no konfliktiem? Vienīgajiem bēr­ niem bieži nākas cīnīties ar līdzīgiem spriedumiem.

mērā attīstoties, viņi bieži izturas vecišķi gudri un daž­ kārt šķiet priekšlaikus no­ brieduši. Diemžēl šādas au­ dzināšanas sekas noteiktos apstākļos viņus no pārējiem bērniem var izolēt vēl vai­ rāk. Viņi nezina, kā ir tad, ja mājās pastāvīgi kā rotaļu un strīdu biedri, kā pretinieki spēku salīdzināšanā, kā sa­

9

M

ājas ā r s t s

biedrotie pret vecākiem un kā partneri dzīvē un sociālaj apmācībā ir brāļi un māsas.

Vienīgie bērni skolā Ar savu izturēšanos un pa­ nākumiem vienīgie bērni būtiski neatšķiras no citiem bērniem. Reizēm viņi ir


I G ru p a

Kartf .

16

116

P sih o l o ģ ija

ik d ien ā

Vienīga bērna problēmas nedaudz godkārīgāki un vai­ rāk orientēti uz panāku­ miem, jo tādi bērni jau agrā bērnībā ir pieradināti ar vi­ siem uzdevumiem tikt galā paši. Bet kopumā viņu panā­ kumi skolā, tāpat kā bēr­ niem, kam ģimenē ir brāļi un māsas, ir ļoti atkarīgi no viņu spējas koncentrēties, no uzdevuma motivācijas, no iniciatīvas pakāpes un citiem faktoriem, kas ieaudzināti mājās un ģimenē.

Padomi, kā izturēties pret vienīgo bērnu Lai jū su b ē r n s jau laikus ra­ d in ā to s s a p r a s tie s ar s a ­ viem v ien au d žiem , s p e c iā ­ listi iesaka: k am ēr b ē r n s ir vēl m a z b ē r n a v e c u m ā , dibi­ niet b ē rn u g ru p a s , atrodiet viņam d r a u g u s . Arī tad, k ad jū su vienīgais b ē r n s kļūst v e c ā k s , ju m s v ie n m ēr v ajad z ētu viņu ie­ d ro šin ā t uzturēt k o n ta k tu s ar citiem b ērn iem . Iedroši­ niet viņu d ra u d z ē tie s. Ielū­ dziet b ē r n u s pie sevis m ā ­

Vienīgie bērni p i e a u g u š ā vecum ā Ir plaši izplatīts aizsprie­ dums, ka vienīgie bērni ir izlutinātāki un tālab preten­ ciozāki nekā cilvēki, kuri uz­ auguši kopā ar brāļiem un māsām.

Izlutināts vienīgais bērns?

9

Vienīgie bērni, protams, bauda zināmas materiālas priekšrocības, bet ir pierā­ dīts, ka vairākums vienīgo bērnu vecāku savus bērnus soda tikpat bargi kā vecāki, kuriem ģimenē ir vairāki bērni. Daži vecāki ir pat se­ višķi stingri, jo nevēlas iz­ audzināt tipisku vienīgo bēr­ nu. Vai pieaugušā vecumā vienīgie bērni no citiem cil­ vēkiem atšķiras, ir atkarīgs

jā s vai ļaujiet s a v a m b ē r ­ n a m iesp ējam i bieži ro ta­ ļāties citās ģ im e n ē s . D odiet s a v a m b ē r n a m ie­ sp ē ju , līdzko viņš ir s a s n ie ­ dzis atb ilsto šu v ec u m u , piedalīties d r o š o s (uztica­ m os) brīvdienu iz b rau cie­ n o s vai citās o rg a n iz ē tā s brīvā laika p a v a d īš a n a s aktivitātēs. Tas ir n e p ie ­ c ie š a m s , lai viņš jau laikus tren ētu s a v a s s o c iā lā s s a ­ s k a r s m e s sp ē ja s .

tikai no tā, pie kāda cilvēku tipa viņi pieder. Ja runa ir par kautrīgu un atturīgu cil­ vēku, tad fakts, ka ģimenē viņš ir bijis vienīgais bērns, var šīs īpašības tikai pastipri­ nāt, līdz rodas pat nopietnas grūtības kontaktēties. Taču lielākoties vienīgajiem bēr­ niem problēmu ar draugiem nav, jo viņi jau ļoti agri ir pieradināti, ka ir jātuvojas citiem cilvēkiem, jābūt bied­ riskiem un draudzīgiem, ja viņi vēlas tādu pašu attiek­ smi sagaidīt pret sevi.

bērni ģimenē. Iemesls varētu būt arī tas, ka vienīgie bērni ir mazāk raduši prasmīgi iz­ skaidroties ar pārējiem cilvē­ kiem un paši saviem spēkiem atrisināt konfliktus. Viņiem bieži piemīt tendence gūt virsroku jebkurā gadījumā. Ja tas neizdodas, viņi no par­ tnera vienkārši aiziet, ko var uzskatīt par neprasmi komu­ nicēties ar otru cilvēku arī tad, ja ir radušās kādas nesa­ skaņas. Šādai attieksmei sak­ nes, protams, ir meklējamas pieredzē, kas gūta bērnībā.

Vairāk šķiršanos vienīgo bērnu laulībās?

Tas nozīmē: katra cilvēka īpašības un izturēšanās veidu ir iespējams izskaidrot ar si­ tuāciju, ka viņš ir uzaudzis kā vienīgais bērns ģimenē.

Statistika liecina, ka īpaši bieži tiek šķirta to cilvēku laulība, kuri bijuši vienīgie BM—

MH»MIIIIIIW

M

ā jas ā r s t s

nam m ana

P1


P

K artf.

s ih o l o ģ ija ik d ie n ā

ļ G rupa

117 [ 1 6

Vientulība K as ir vientulība? Vientulība ir pārejošs vai ilgstošs psihisks stāvoklis, kas ir saistīts ar tukšuma sajūtu, izolētību, skumjām un depresiju. T ā var būt ārēju apstākļu noteikta, pie­ mēram, zaudējot nivu cil­ vēku, vai arī sakņoties paša cilvēka personībā un balstī­ ties nemitīgā sevis apšaubī­ šanā.

D a ž a d a s iz p a u s m e s fo rm a s Vientulības cēloņi un tās iz­ pausmes ir ļoti dažādas un atkarīgas ne vien no cilvēka personības, bet ari no vecu­ ma.

Daudzi cilvēki v ecu m ā jūtas vientuļi, ja partneris ir miris un bērni atstājuši mājas.

Berrnba

PADOMS Vientulība n av slimība, b et šī sa jū ta tā lāk ā n ā ­ k o tn ē var izraisīt slimī­ b a s . T āp ē c v ajad z ētu lai­ k u s rū p ēties p ar šīs s a ­ jū tas ā r s tē š a n u . Nereti p a t dziļi m e lan h o lisk o s cilvēkos ie s p ē ja m s radīt starp laik a cerību. Tāpat ie s p ē ja m a arī ā r s t ē š a n a ar attiecīgiem m e d ik a ­ m en tiem , b e t galv en a is - aktīvs brīvais laiks.

9

Vienaudži parasti izvairās gan no agresīviem, varaskā­ riem bērniem, kas, pretēji citu uzskatiem, paši grib noteikt toni, kā arī no ārkār­ tīgi kautrīgiem un uz iekšu vērstiem bērniem. Arī vecā­ ki, kas bērnam sniedz maz mīlestības, kas viņu tikai kri­ tizē, var būt vainīgi, ka bērns jūtas vientuļš. Biežs iemesls tam, ka bērns jūtas vientuļš, ir vecāku šķir­ šanās. Tas, it īpaši maziem

bērniem vecumā no trim līdz sešiem gadiem, var radīt izteiktu pamestības sajūtu. Šajā vecumā bērni nevar sa­ prast šķiršanās iemeslus un tāpēc bieži vien paši jūtas vainīgi.

Pubertāte Augstais pašnāvības gadīju­ mu skaits rāda, cik bieži pus audži netiek galā ar sevi un apkārtējo pasauli. Viņi jūtas nesaprasti un tāpēc vientuļi. Šīs sajūtas galvenokārt rada fiziskās un psihiskās pārmaiM M M M

M

ājas ā r s t s


P s ih o l o ģ ij a

G r u p a , K a rte

16

ik d ie n ā

117

Vientulība daudziem cilvēkiem, bet at­ tiecības ar viņiem var uztu­ rēt tikai virspusēji.

ņas, kas notiek viņos pašos, pakāpeniska attālināšanās no vecāku mājām vai problē­ mas, ko radījusi pirmā mī­ lestība.

Vientulības sekas Vientulība, kas radusies ne no laba prāta, var izraisīt tādas saslimšanas kā paaug­ stināts asinsspiediens, miega traucējumi, baiļu stāvokļi un depresija. Bieža atbildes re­ akcija ir arī aizmiršanās dar­ bā, alkoholā vai narkotikās, jo tādējādi bezcerīgā sajūta uz laiku tiek aizvirzīta tālāk un it kā uz mirkli piemirsta.

Vecums Pēc partnera nāves, beidzot darba gaitas, kad bērni atstāj mājas vai ilgākas slimības laikā vecāki cilvēki bieži jū­ tas pamesti. Sevišķi bieži šī vientulības sajūta parādās, ja viņiem tiek atņemta pierastā apkārtne un viņi tiek ievieto­ ti veco ļaužu pansionātā vai aprūpes namā. Tālab gan piederīgajiem, gan pašam sirdzējam būtu tādu soli labi jāpārdomā, jo, iespējams, radīsies nopietnas problē­ mas. Vecais cilvēks tam psi­ holoģiski jāsagatavo.

Labākais līdzeklis pret vientulī­ bu ir brīvais laiks, kas pavadīts sporta nodarbībās.

Ja vientulības sajūta kļūst traucējoša, nevajadzētu kaut­ rēties, bet doties pie ārsta vai psihoterapeita. Taču pats galvenais - jācenšas aktivizēt savu dzīvesveidu.

V ientuļu cilvēku psiholoģija

Sabiedrībā - taču vientuļš f

Ikviens cilvēks, k a s dzī­ vo sa b ie d rīb ā , var būt vientuļš, lai g a n ap k ā rt ir d a u d z cilvēku. Nereti v ien s otram bla k u s vien­ tuļi jū tas laulātie p a r tn e ­ ri. I e s p ē ja m s arī, ka n e ­ izpratne, k a s v ald a sta rp v e c ā k o un ja u n ā k o p a ­ audzi, d a ž ie m indivīdiem radīs s a v a v eid a vientu­ lību.

Ikviens izteikti reaģē uz jeb­ kuru situāciju, kas cilvēku padara vientuļu - nāvi, šķir­ šanos vai citiem notiku­ miem. Dažiem tādi apstākļi gan nav patiesā problēma. Viņi ir vientuļi tāpēc, ka viņi vairs necieš paši sevi un do­ mā, ka arī citi cilvēki par vi­ ņiem vairs neinteresējas. T ā ­ lab arī viņi izvairās no iespē­ jām nodibināt jaunas cilvēcī­ gas attiecības un atrast jau­ nus draugus. Savukārt citi ne mazāk vientuļi cilvēki meklē jaunus kontaktus ar

M ājas

ā rsts

Vienatne Ne v ie n m ēr v ie n atn e n o zīm ē to p a š u ko vien­ tulība. D ažs ierau jas s e ­ vī, lai d is ta n c ē to s attie­ c īb ā pret apkārtējiem notikum iem , analizētu sevi vai atkal atg ū tu m ie­ ru. Arī cilvēkiem vientuļ­ niekiem, kuru dzīvē nav c iešu un noteiktu p a rt­ nerattiecību, n a v jā jū ta s vientuļiem. Ir d a u d z ie­ sp ē ju vientulību piepildīt.


P

s ih o l o ģ ija ik d ie n ā

Ka r t f ,

G r u pa

118

16

Vīrišķa homoseksualitate Kā r o d a s vīrišķā h o m o s e k s u a litā te ? Ilomoseksualitāte ir seksu­ ālā orientācija. Apzīmējums homoseksualitāte pirmām kārtām tiek lietots, ja runā par divu vīriešu mīlestību. Homo latīņu valodā ‘vīrietis’. Taču apzīmējumā homosek­ sualitāte priedēklis “hom o” nāk no grieķu valodas un nozīmē ‘vienāds’, ‘līdzīgs’. Tātad homoseksuāls ir cil­ vēks, kam piemīt dzimum­ tieksme pret tā paša dzimu­ ma indivīdiem. Joprojām nav vienota uzska­ ta, vai homoseksualitāte ir pārmantota vai tā ir saistīta

SVARĪGI J a u n a m vīrietim, k a s ir ap zin ājies s a v u h o m o seksualitāti un ir g a ta v s to atklāt arī citiem, ir ļoti svarīgi, kā ap k ārtējie re­ a ģ ē uz š o p aziņojum u. R eakcijas v eid s - pozi­ tīvs vai n eg atīv s - var būt izšķirīgs viņa tālākai attīstībai un d zīv es kvali­ tātei. T āp ēc it īp aši ģi­ m e n ei ja u n a is cilvēks bū tu jā a k c e p tē un n e v a ­ ja d z ē tu no viņa n o vēr­ sties.

Homoseksualitāte netiek uzskatīta par normālu parādību. S abied­ riskās norm as ir n o v ed u š as pie tā, ka šis nepareizais vērtējums joprojām valda.

ar ķermeņa konstitūciju, vai rodas ārējās vides iespaidu rezultātā. T ā sauktās konsti­ tūcijas pētnieki domā, ka no­ teiktas ķermeņa formas ie­ tver sevī zināmu predispozī­ ciju uz homoseksuāli tā ti. Turpretim vairākums psi­ hoanalītiķu uzskata, ka šajā gadījumā galvenā loma ir homoseksuālo attiecībām ar viņu vecākiem. Zinātnieki to pamato šādi: cilvēks no pirmsākumiem ir ar biseksuālu attieksmi - tātad sā­ kumā nav nekāda sevišķa seksuāla patika pret vienu vai otru dzimumu. Pēc šīs

M

ājas ā r s t s

teorijas jauneklis, kura saistī­ ba ar māti ir pārāk cieša, bet ar tēvu nepietiekami cieša, ir tendēts uz homoseksualitāti. Mūsdienu seksoloģija pie­ ņem: lai kāds kļūtu hom o­ seksuāls, svarīgi ir abi fakto­ ri - iedzimta tendence un vecāku/bērnu attiecības. Kā iz p a u ž a s vīrišķā h o m o s e k s u a litā te ? Ar Corning Ont apzīmē to homoseksuālista attīstības fāzi, kurā cilvēks apzinās, ka viņš “ir citādāks”, un kurā arī citi pamana viņa homo-


P s ih o l o ģ ij a

Karte

ik d ie n ā

118

Vīrišķa homoseksualitate seksuālo iedabu. Šī fāze var ilgt gadiem un ietver šādas stadijas:

daudziem pētnieku ziņoju­ miem, šajos gadījumos ir ie­ vērojami augstāks.

Pre Corning Out

Corning Out

Šajā stadijā homoseksuālists pats lieliski apzinās savas sa­ jūtas un tieksmes. Taču tās tiek apspiestas un noliegtas, it sevišķi tāpēc, ka ikviens zina, cik negatīvi homoseksualitāte tiek vērtēta ģimenē, baznīcā utt. Tādējādi hom o­ seksuālists “netieši” jūtas no­ liegts kā personība. (Šajā fā­ zē bieži rodas depresijas, kas var beigties pat ar pašnāvī­ bu.) Homoseksuālisti ar ag­ rīnu simbiotisku pieķeršanos mātei var attīstīt personības traucējumus, kas līdzinās robežstāvoklim ar stipru trauk­ smi un depresijas tenden­ cēm. Pašnāvības risks, pēc

Šī stadija norisinās divās pa­ kāpēs. Cilvēks vairs necīnās pret savu seksualitāti, bet gan to akceptē. Nākamais solis - to atklāj arī citiem. Milzīga nozīme jaunā cilvē­ ka attīstībā ir tam, kā tiek uzņemta šī “atzīšanās”. Ja viņš sastopas ar sapratni un viņa līdzcilvēki, piemēram, ģimenē vai draugu lokā, vi­ ņu tādu pieņem, tas iedar­ bojas pozitīvi uz visu tālāko dzīvi. Jo apmulsušajam jau­ neklim cilvēks ir lielāka au­ toritāte, jo spēcīgāks ir tie­ ši šā cilvēka pozitīvās un izpratnes pilnās reakcijas efekts.

Dzimumu vienādības fāzes J a bērni s p ē lē “d a k t e ­ rus" un š o rotaļu laikā zēni v ien s o tram rād a sa v u dzimumlocekli, ta s vēl n e b ū t n e n o r ā d a uz novirzēm no n o rm a s. Ne bērn išķ īg ā in te re se par s e k s u ā lo , n e atšķirības s ta rp d zim u m iem , ku ras m ē d z b ū t jau p u b e r tā te s laikā, n e n o r ā d a uz v ēlā­ ko s e k s u ā lo orientāciju.

Savukārt, ja jaunais cilvēks sastopas ar naidpilnu nolie­ gumu un atraidījumu, šādai rīcībai parasti ir negatīvas sekas. Jaunā cilvēka pašvēr­ tības sajūta var tikt ilgstoši iedragāta, viņš no jauna at­ griežas pirmajā fāzē. Abas fāzes vairāku gadu laikā var bieži atkārtoties. In te g rā c ija Pēc tam kad ir konstatēta sa­ va seksuālā orientācija, vis­ pirms tiek meklēti kontakti ar līdzīgiem cilvēkiem - ci­

M ā ja s

ā rsts

tiem homoseksuālistiem un grupām. Tādējādi rodas pir­ mā viena dzimuma pieredze. Laika gaitā tiek noslēgtas arī ciešas savstarpējās attiecības, kas var arī izirt un rasties at­ kal 110 jauna. Arī homoseksuālistiem ir jā­ iziet laiks, kad no jaunekļa veidojas vīrietis - šeit nav nekādu atšķirību no hetero­ seksuāliem jauniešiem un jauniem pieaugušajiem. T a ­ ču homoseksuālisdem ceļš uz sabiedrisko integrāciju ir smagāks nekā citiem, un to lielā mērā nosaka valdošie aizspriedumi.

Tā nav slimība N e k ā d ā ziņā h o m o s e k su a litāte nav u z s k a tā m a p ar slimību vai perv ersi­ ju. To, pret k ād u d zim u ­ m u cilvēks jūt sim p āti­ jas, n ev a r noteikt ar p r ā ­ tu. Par to atbildīga ir, p ie m ēra m , fiziskā k o n ­ stitūcija, a ttie k sm e pret v ec ā k ie m un citi faktori, k a s vēl nav pietiekami izpētīti. H o m o se k s