Issuu on Google+

Annotation GUNARS CIRULIS MAGNOLIJA CIRULPUTENI Ironisks detektivstasts Riga «Liesma» 1986 Recenzente LIJA BRIDA KA Makslinieks JURIS PETRASKEVICS

MAGNOLIJA CIRULPUTENI ATKLATNE DAMU GAMBITS UZBRUKUMS KARALA SPARNA ROKADES UZ DAZADAM PUSEM LAIKA TRUKUMA DRAUDI GALOTNE

SATURS

GUNARS CIRULIS

MAGNOLIJA CIRULPUTENI Ironisks detektivstasts Riga «Liesma» 1986 Recenzente LIJA BRIDA KA Makslinieks JURIS PETRASKEVICS (Piedzivojumi., fant., celoj.). Sesiem Augstakas milicijas skolas absolventiem rodas iespeja «klusaja sezona» atpusties zinatnes darbinieku jaunrades nama, kas atrodas netalu no nomala zvejnieku ciemata. Tur vinus sagaida divains atgadijums: zinatniekam, kas ieradies pabeigt doktora disertaciju, noslepumaina karta pazud mape ar

nozimigu zinatnisku darbu. Turklat uz mapes vaka vel bijis uzrakstits «Slepeni»…

ATKLATNE Nams elpoja ar noskaitamiem atvertiem logiem. Rits bija saulains un termometru stabini tadel krietni pastiepusies garuma. Augsejo stavu izlutinatie iemitnieki beidzot vareja bez bazam izlaist no istabam lauka labsajutai tik nepieciesamo siltumu, ko lidz sim bija glabajusi ka savu privilegiju. Tuvak pie zemes izvietotie atputnieki cereja, ka saules stari tiem dos sen karoto majigumu. Un vienigi videjo stavu iedzivotaji rikojas ka katru ritu— izvedinaja telpas, apmainot nakti sastavejusos gaisu pret juras elpas atsvaidzinato un priezu ozoneto. Pavasaris bija atnacis tiesi Jurgos, un sobrid neviens nedomaja, cik manigs ir sis

saulainais rits. Atvalinajuma jatic savai veiksmei, nevis kalendaram. «Magnolija»—vestija izkartne pie stiklotajam virpul- durvim. Viss parejais pat saja skaidraja diena palika migla tits. Sikakiem burtiem akmeni kaltais komentejosais teksts diemzel neko daudz nepaskaidroja, un seit stradajosas vietejas sievietes deveja savu darbavietu par «inkubatoru». Talu no patiesibas vinas nebija. Ideju, atklajumu, atzinu inkubators — kadus vien argumentus neizvirzija projekta autori, lai izspiestu no VissavienibasV Zinatnu akademijas naudu divpadsmit stavu nama celtniecibas finansesanai. Turklat ar gudru zinu izvelejas nevis Jurmalu, bet nomalo Priezciemu, kur pat sikas bodites nebija, kur nu vel kafejnicas vai ednicas… Pec

iespejas talak no kardinajumiem, kas varetu sagrozit zinatniekiem galvas, atraut vinus no domasanas procesa! Sis skietamas prieksrocibas tomer radija ari sarezgijumus. Lidzas toposajam galvenajam korpusam vispirms vajadzeja uzcelt buvstradniekiem kopmitni, kura velak dzivotu apkalpojosais personals. Bet, ta ka tuvakas apkaimes sievietes nebija ar mieru pamest gimeni, majlopus, iekoptus darzus, lai zinatnieki butu paedusi un vinu istabas uzpostas, liels autobuss divreiz diena veda no attaliem jurmalas ciciniem ari ZTR laikmeta nepie​ciesamas izpalidzes. Namu atklaja nemiliga rudens diena. Pirmaja Mag- . nolijas pastavesanas menesi celazimes izsniedza ka premijas

par ieverojamiem ieguldijumiem zinatne, otraja tas izlozeja Arodbiedribas komitejas plenarsede, bet jau tresaja brivpratigus braucejus surp atvilinaja tikai Jaungada parsteigumu balles perspektiva, jo neslava par Latvijas untumaino klimatu bija sasniegusi pat Vladivostokas zinatnieku sievu ausis. Lai nams nestavetu pustukss, direkcija tagad klusaja sezona iznomaja istabas ari oglraciem, divus stavus — nejausiem vientulibas un ertibu cienitajiem un tikai tris augsejos atstaja instituta riciba. Ja driksteja ticet ierakstiem registracijas gramata, tads ari patlaban bija kurviesu sastavs. Leja oglraci, kam tadejadi tika samazinatas adaptesanas grutibas, Olimpa augstumos — zinatnes spidekli, vidu — neizprotams starpslanis,

kura spektra analize sniegtu ieskatu nama direkcijas draudzigajas attiecibas ar dazdazadam ietekmigam organizacijam un sagades uznemumiem‌ No pirma acu uzmetiena vareja likties, ka verienigais vestibils ir tukss un pamests. Tomer gluzi ta vis nebija. Dzila klubkresla pusgulus snauduloja nama direktora vietnieks, atvalinatais apakspulkvedis Gunars Apsitis. Kops demobilizacijas bija aizritejusi gandriz divi gadi, bet ieradums vienmer atrasties kaujas posteni lika vinam te tupet ari saja klusaja stunda starp brokastim un bara atversanas laiku. Vins tacu atbild par visu — seviski sobrid, kad direktors Vilis Igaunitis aizbraucis atvalinajuma, uz atvadam skopi, toties daudznozimigi pieko​dinadams:

«Dzivo godigi un skaties, lai viss butu…» Ka lai skatas, ja pasa kabinets atrodas pasaules vina mala, bet prieksnieks savejo aizsledzis un aizzimogojis? Atlika vienigi iekartot sev noverosanas poziciju iepreti liftiem. Sobrid Apsitis tikpat labi varetu gulet ari sava ertaja dzivokli rajona pilsetas galvenaja iela. Nekas netrauceja «Magnolijas» mieru — zemako stavu atputnieki bija aizbraukusi tradicionalaja ekskursija pa Vecrigas vesturiskajam vietam, parejie vai nu tupeja savas istabas, nolikusi par skaitliem un formulam izraibinatiem manuskriptiem, vai mekleja iedvesmu vientulas pastaigas pa saules staru pielijuso liedagu un mezu. Apsisa kontemplaciju netrauceja ne

biljarda bumbu klikski, ne galda tenisa bumbinas neritmiska pakskesana, kas atlidoja no pagraba telpam. Bet pietika lifta motoram klusi iedukties, lai direktora vietnieks tudal atvertu acis, ne velti tik daudzi gadi bija modri aizvaditi dienesta. Ka par spiti, soreiz kabine lidz vestibilam nenokluva. «Ko vini tur vizinas?» Apsitis nodomaja un atkal laidas snauda. Aicinosi mirgoja gar ugunsdroso sienu uzstadito spelu automatu raibas spuldzites, ik pec minutes ar tikski pa ciparnicu parvietojas elektriska pulkstena raditajs. Tacu laiks «Magnolija» skita stavam uz vietas… Viktors Kundzins nespeja izprast, ka beidzot tomer laimejies izrauties no agonijai lidziga miega. Nakti ne vienu

reizi vien likas, ka tulit sirds apstasies, ka dzives loks noslegsies seit, pavisam netalu no lauku majam, kuras vins pirms pusgadsimta bija piedzimis truciga Kur​zemes jaunsaimnieka gimene. Uzmacas vela nozela un melni pasparmetumi — vai tiesam si nepratiga iedzersana, darba nobeiguma tradicionala svinesana parvilks svitru visiem pedejo gadu puliniem, kuros sakauseta pieredze, noverosanas spejas un analitika dotibas? Vai bija verts censties, macities Riga un Maskava, vairakus gadus papildinat zinasanas arzemes, pec tam vadit instituta sektoru un izsvist so doktora disertaciju, lai viena vakara iemitu dublos muza darba auglus — gaidamo zinatnisko gradu un suri nopelnito paaugstinajumu? «Paldies dievam, esmu dzivs!»— ta

bija pirma doma, kas parvareja galvassapju barjeru un izurbas lidz trulajam smadzenem. Vins paskatijas pa logu un, skali iekunkstejies, atkal atsliga spilvenos. Spilgta gaisma dur- stija ka nokaitetas adatas. Kundzins ar ierastu kustibu sniedzas pec tabletem, kas glabajas pa rokai naktsskapisa atvilktne, nekludigi sataustija sirdszalu ripinas un meginaja norit. Bet mele neklausija. Ta likas nekustiga. Tikai tresais udens malks noskaloja zales, tomer oazi mutes tuksnesi neradija. Jagul nekustigi, jalauj tabletem iedarboties‌ Tacu domas iemidzinat neizdevas. Tas spitigi atgriezas pie vakardienas notikumiem. Kas tad isti pamudinaja rikot so noladeto rautu barina? Kops Kundzins pirms vairakiem gadiem bija skiries no

sievas, vins uz banketiem vairs negaja, bet vienatne no laika gala nemedza dzert. Pat taja vakara ne, kad Austra bija pazinojusi, ka aiziet pie cita, jo tas likas vienigais pareizais kopdzives atrisinajums. Pats ari vainigs — ja jau baidijas, ka arzemes bez gimenes bus vientuli, vajadzeja bildinat kadu no darba maritem, nevis so divpadsmit gadus jaunako spariti, kuru vilinaja tikai zilbinosas komandejuma izredzes. Atminas par Austru ncizkliedeja smago noskanu, gluzi preteji — padzilinaja savrupibas mokas. Bailes no neizbegama vientulnieka liktena, kas draudigi iezimejas taja mirkli, kad vins pielika disertacijai punktu un redzeja nakotne divas ne ar kadiem pienakumiem neaizpilditas atvalinajuma nedelas, laikam

notikumu gaitu bija tiesi paatrinajusas. Faktiski jau kops pirmas Priezciema dienas gribejas ielugt Rutu Grosu kaut kur kopa pasedet, un ar katru pastaigu gar juras malu si velesanas kluva specigaka. Varbut pie kafijas tases vins beidzot uzveiks biklumu un uzdrosinasies runat ari par savam jutam, ne tikai par dabas aizsardzibas problemam vien. Protams, kuram virietim gan nepatik, ka vinu uzklausa un ar saprotosiem galvas majieniem atbalsta visfantastiskakos vina ieceretos projektus? Tomer pedeja laika Kundzinam ar to vairs nepietika — vins alka iedragat pievilcigas sievietes klusesanas brunas, ieskatities vinas dvesele vai vis​maz domu pasaule. Bara Kundzins patiesam so to uzzinaja. Izradijas, ka Ruta ir nesen

mirusa akademika Grosa vieniga meita tin jau desmit gadus bijusi vina vieniga aprupetaja. Pec visiem ar berem saistitajiem rupestiem tagad sanemusi so Ihi /.maksas celazimi, lai kaut mazliet atgutos. Noskaidrojas ari, kapec Rula reiz bija sturgalvigi atteikusies kopa noskatities kadu filmu. Kinozinatniece budama, vina tas visas jau sen bija redzejusi. Bet, tiklidz Kundzins meginaja uzsakt intimaku sarunu, vina piecelas, atbidija kreslu un rezigneti pasmaidija. Nokavetu vilcienu nenokersi. Un es saubos, vai verts braukt ar nakamo,— nav tacu zinams, kurp tas aizvedis‌ Paldies par jauko vakaru! Kundzins gribeja vinu pavadit. Ne tikai atvadities pie durvim, bet censties ieklut Rutas istaba vai aicinat pie sevis.

Varetu uzvarit teju, kopa paklausities muziku. Likas, ari vina baidas no vientulibas. Tomer Rutai lidzi vins negaja. Pieklajigi atvadijas un palika bara. Kundzins nebaidijas atraidijuma, vins baidijas neizpratnes vesuma, korektas vienaldzibas, kuru tik biezi bija lasijis bijusas sievas acis. Turpinajums bez abpuseja valdzinajuma-‌ Un kads pamats ceret, ka Ruta saskata vina vairak neka neuzbazigu pastaigu partneri? Ne, vinam nav nekadu tiesibu parkapt biedriskuma slieksni, vismaz pagaidam ne. Vins pasutija teju. Pec briza vinam piebiedrojas melnigsnejais Mehti Talimovs, kuram ari bija izjukusi kompanija, jo instituta direktora sekretarei Irinai Vladirni- rovnai bija jaapgulda un

jaiemidzina ar kartejo pasaku meita. Labi vien, ka Ruta aizgaja,— vakara otro pusi Kundzins atcerejas tikai ka nepartrauktu kausu cilasanu un tostu sauksanu. «Vai tu vari iedomaties?» Talimovs tutinaja, kaut lidz sim Kundzinu bija tikai pa gabalu sveicinajis. «Man, visuzticamakajam «Magnolijas» patriotam, ierada devindesmit treso istabu, nevis tukstos simt vienpadsmito, manejo, pie kuras esmu pieradis! Kura uzrakstiju popularzinatnisko gramatu «Es, tu un musu robots», kas driz iznaks atkartota izdevuma. Es, saja istaba biju iecerejis sakt darbu pie doktora disertacijas! Mani gribeja iespundet kamera ar skatu uz mezu! Mani, vecu jurnieku, kurs nevar dzivot bez skata uz juru! Zini, parasti esmu lens ka jers. Bet

sev pari darit nevienam nelauju. Tad mani pamostas lauva — istais Talimovs, kara laiku micmanis. Varbut esi dzirdejis, ka pie Stalingradas dieneju Volgas flotile, pats pavelnieks savos memuaros atceras, ka nokapu krasta un atvedu vinam «meli». Un sie cereja, ka es tik vienkarsi padosos…» Vins bramanigi uzsita pa zilba 1 ti svitraina kuginieka krekla iespileto plato krusukurvi, tad igni pabraucija mucigo vederu. «Ne, manas miesas joprojam majo cinitaja gars. Ar dunci uzlauzu atslegu, okupeju savu istabu un pieteicu sedstreiku. Ara negaju un nevienam durvis vala netaisiju. Sie pa skirbu baza ieksa vestules — sakuma draudeja, velak ludzas. Laikam baidijas, ka es nenospragstu bada, nezinaja tacu, ka man produktu krajumi

veselai nedelai. Bet tas glumais pielidejs Vilis netiek atvalinajuma, kamer visi nav salikti pa plauktiem, prom braukt neuzdrikstas — nevar tacu atstat vestibila uz cemodaniem to Lietuvas nelaimes putnu, kura istaba aizbarikadejies dullais Talimovs un iekartojis tur otru Brestas cietoksni. Nu, beidzot bija pielauzusi so iet uz devito stavu, nav jau cilveks ar manam ieksam. Vel Kundzins atminejas, ka ari pats bija dizojies ar saviem panakumiem—esot pabeidzis disertaciju un nakamreiz surp atbrauksot ka zinatnu doktors. Nez no kurienes pie galdina bija uzpeldejis sirmais profesors Voblikovs un, ka parasti, dasni barstija pasa diedzetus domugraudus. Cilveka vertibu nosaka nevis tituls

pirms vina varda, bet gan viss pec si titula sarakstitais. Kundzins vel tagad juta, ka pec si aizradijuma saka svilt vaigi, bet ar to tad ari iepriekseja vakara notikumu filma apravas. Vienigais, kam driksteja drosi ticet,— vins atradas sava istaba un pulkstenis radija vienpadsmito rita stundu. Kada laime, ka nosebotas brokastis! No domas vien, ka butu jaed muzigais cukurotais biezpiens un dietiskais burkanu sacepums, uznaca nelabums, saka spiest pakrute. Vins uzmanigi parkarinaja kaju par gultas malu, piecelas, pamanija uz kresla pidzamu un secinaja, ka gulejis kails. Tad ieraudzija uz gridas izmetatos apgerba gabalus. Piesardzigiem soliem Kundzins iegaja darba istaba. Kajas gan skita

loganas, tomer kermena svaru tureja. Varbut atvieglojumu sniegs rita rosme, pie kuras organisms pieradis ka pie dieniska stimulatora? Kundzins nostajas atverto balkona durvju prieksa, pa- (cl.r. 11/ pirkstgaliem un dzili ieelpoja. Smadzenes iepluda .l ini., un vii,r. gandriz zaudeja lidzsvaru, tomer roku atiriur. izpildija n ilgos gados iemantotu izveicibu. Pat dio inigi pjaajas pietupties, saja mirkli kads atvera un tudal aizvera istabas durvis, peksns caurvejs uzvir- puloja uz rakstamg ilda atstatos papirus un izrava tos , uz balkona. Kundzins metas tiem pakal. Ar spalgu troksni aiz vina aizcirtas balkona durvis, ar klusu klikski nokrita krampitis. Pirmaja bridi tas Kundzinu neuztrauca — likas daudz

svarigak uzlasit pie margam un starp gridas nelidzenajam flizitem aizkerusas piezimju bloka lapinas. Tikai dazas bija parlidojusas pari un tagad ka milzigas parslas planeja virs kosuma krumiem. Atrak jasagerbjas un janobrauc leja — kamer tas nav pievacis ar spodruma maniju apsestais darznieks. Kundzins atliecas. Par muguru parskreja saltas tirpas — izradijas, ara nemaz nav tik silti, ka bija licies iekspuse. Un kads tur brinums? skebinosi zilaja jura ka «peldosas salas» mellenu kiseli vel supojas aizvakardienas vetras atpustie ledus gabali. Kundzins paraustija rokturi, bet tas nepakustejas. Vins ielukojas istaba un ieraudzija, ka lenam aizveras durvis uz gaiteni. Ka tad ta? Vins tacu medza katru

vakaru ieslegties. Vesums jau bija izdzinis no galvas durnuma atliekas, atmina atplaiksnija parnaksanas aina: pareizi, tikai augsa vins atgidas, ka istabas atslegu no administratora nav panemis; velreiz kapt lifta negribejas, tapec vins nolema uzbungot stava apkopeju Astru, kas sad tad, ipasi ki- novakaros, naksnoja mazaja velas kambariti; Talimova skalas balss uzmodinata, meica atsledza durvis, ielaida Kundzinu apartamentos un noveleja saldu dusu. Diez cik salda ta gan nav bijusi, bet salidzinajuma ar pasreizejam sprukam skita laimes kalngals. Un tad vins speji nosvida. Vai tiesam uz galda bija tikai tas dazas lapinas, kas patlaban roka? Kundzins velreiz pieplaka pie norasojusas ruts, paskatijas. Manuskriptu nekur nemanija, stikla

spogulojas vienigi pasa izspurusie mati un parbili izvalbitas acis. — Mierigi, tikai mieru! — Kundzins velreiz centas atcereties visu, kas bija atgadijies starp vakarinam un bridi, kad vins iekluva saja nejedzigaja slazda. Vakar, pabeidzis rakstit, vins bija uzvilcis mugura rutaino zaketi, pasitis paduse manuskriptu un, gluzi ka pikadors ar asu piki, devies kaitinat liktena versus. Bara Kundzins visu laiku bija sedejis manuskriptam virsu, jo baidijas apliet ar vinu vai teju. Un velak? Negribejas pielaut, ka vins to aizmirsis leja, tad jau ticamak — iebazis diplomata, kura noslepumus sarga patentatslega ar sifru‌ Lai ari ka Kundzins pulejas, vins patlaban nespeja atcereties skaitlu savirknejumu. Ciparu kombinacijam pa

vidu jaucas pilnigi nejedziga un neaizgainajama iedoma: un ja nu kads manuskriptu nozadzis? Kas vinu, Kundzinu, didija trekniem burtiem uzrakstit uz pirmas lappuses magisko vardu «slepeni»! Vins bija gribejis, lai mate nekeras klat un nesajauc nesanumuretas lappuses,— kada berniskiba! Tikpat naivi bija ceret, ka uzraksts pieskirs vina disertacijai lielaku nozimi, ietekmes nakamos oponentus. Seviski tagad, kad atklajumi jau registreti ka starptautiski patenti… Pagaidam sis uzraksts bija iedarbojies tikai uz garnadzi, kuram pat nevajadzeja atmuket durvis. Absurds! Ta var aizdomaties nez cik talu. Jatiek drizak istaba, japarbauda diplomats, tad japamekle bara. Gan jau atradisies, kam tad vajadzigs manuskripts,

kura formulu izvedumu briksnos apmalditos pat sektora masinrakstitaja? Jau ievaddala atsistos ka pret sienu un uz prieksu netiktu. Tapat ka tagad vins. Kundzinam nezeligi sala. Vins pa otram lagam parbaudija krampisa pretestibu. Neka. Ar tuksam rokam durvis neizdosies atvert. Tapat nav ceribu izsist logu dubultstiklus. Saukt paliga? Kauns pa visu pagastu. Bet klauvejieni diez vai sasniegs dzirdigas ausis. Parliecies par treliniem, vins meginaja iemest acis kaiminu balkona varbut Irina ir majas un izpestis? Ari veltigi. Muris divu kiegelu platuma nelava neka saskatit. Paveries apkart, Kundzins atviegloti uzelpoja: glabina cels iezimejas tepat — zem cibam. Ja, vins staveja uz lukas, kas so

balkonu savienoja ar apaksejo, no turienes pa kapnem vareja noklut vel zemak—lidz pat otrajam stavam, kuru nelaimes gadijuma aizsniegtu ugunsdzeseju masinas izbidamas trepes. Jadodas tikai leja, nevar but, ka nekur negadisies kada dziva dvesele. Un, ja visi striki truks, vins ielavisies svesa istaba un izsauks palidzibu pa telefonu. Kundzins pietupas un meginaja ar aukstuma tricosiem pirkstiem pacelt dzelzs vaku. Tas neizkustejas, drosi vien visa nama pastavesanas laika nebija ne reizi cilats. Vins meginaja vel un velreiz. Beidzot smaga platne padevas, •.akuma leni, tad arvien vieglak celas viras, lidz nostajas stateniski. Kund/.ins nometas uz celgaliem, ka kurmis iesprauca galvu luka un tuda|

atravas atpakal. Tad sadusojas un atkal pablen/.a. Tur, slavu zemak, atlaidusies aizveni nobidita gulamkresla pagriezusi glastosajiem saules stariem visus savus sieviskigos krasnumus, pilnigi kaila gozejas Ruta Grosa, aizsegusi ar dvieli acis un degunu. ¦ Ne velti apgalvo, ka sievietes daudz izturigakas par viriesiem I . le salstu nost, pat zobi klab, bet vina viena miera saulojas,»— sis Kundzina domas ar joni nomainija daudz vairak satriecosa atzina: vins pats tacu ari ir pliks, tatad cels uz leju slegts. Rutai vel nez kas ienaks prata, kad ieraudzis vinu tada izskata sev lidzas. Beidzot vina trulajas smadzenes radas sledziens: «Es tacu uzvedos nepieklajigi. Ja Ruta piekers mani glunesana, nekad vairs nespesu skatities vinai acis.»

Puledamies netroksnot, Kundzins nolaida lukas vaku. . Izmisums uzbangoja ar jaunu speku. Lai noladeta Priez- ciema vientuliba un klusums, i par kuru vins vel vakar bija jusmojis! Cilveks iet boja, bet tuvuma nav neviena, kas naktu paliga. Ilgi vins vairs nespes izturet, saks kaukt vai gazisies bezdibeni‌ Interesanti, ko vina kolegi rakstis nekrologa: Peksna un smiekliga nave, radoso speku brieduma no mums skiries‌ Vins negribeja skirties. Ne no tuksnesainas pludmales, ne no saltas juras, kas vienaldzigi elpoja kapu piekaje. Vismazak no dzivibas! Dzeltenigaja smilsu klaida Kundzins ieraudzija tadu ka pieblidusu pingvinu, paveras velreiz un apjedza, ka tas ir Mehti Talimovs, kuram, ka zobgalis Voblikovs apgalvoja, vieglak esot parlekt pari neka

apiet apkart. Bet Kundzins vina patlaban redzeja klasiska dailaudza iemiesojumu. Vins jau grasijas ujinat, tomer laikus apravas un pamuka sienas aizsega. Talimovs nedriksteja pamanit, ka tiek noverots. Uz tadu nelietibu Kundzins, kuram no aukstuma vairs zobs uz zoba neturejas, tomer nebija spejigs. Izritulojis savu bumbveida rumpi no peldmetela, Talimovs iebrida udeni. Pec daziem soliem apstajas, pa grieza galvu uz vienu un otru pusi un, parliecinajies, ka skatitaju nav, atri apslakstinaja matus, tad steigsu*, likas lauka. «Bet vakar lielijas, ka ir zverinats «ronis;» un peldas cauru ziemu,» Kundzins rugti pasmiknaja. Pagaidijis, kamer Talimovs iznirst no priezu enas,, vins uzsauca: — Klausies, draugs, ienac pie

manis! Tikai nekur pa celam neiegriezies! …Izradijas, ka Talimovs ir ists draugs, ar kuru, lietojot vina iemiloto izteicienu, var mierigi divata doties izlukgajiena. Vina seja nepakustejas ne vaibsts — laikam pasam skurbuli bija atgadijusies vel trakaki piedzivojumi. — Tagad zigli zem karstas dusas!— Talimovs paveleja.— Kad saksu rivet muguru, tu vel nozelosi, ka esi palicis dzivs. — Man butu arkartigi svarigi zinat — vai tu sorit virinaji manas durvis?— Kundzins, atguvis valodu, ap​vaicajas. — Es nekad neuzmacos slimam cilvekam,— Talimova mute tas skaneja ka bauslim pielidzinata uzvedibas principu deklaracija.— Bet tev deretu padaktereties.

— Ludzams, pagaidi‌ Neatsakies atbildet vel uz vienu jautajumu: vai nakti, kad braucam ar liftu, man rokas bija tads pabiezs manuskripts? — Prasi ko vieglaku. Vienigais, ko varu teikt ar pilnu atbildibu: tev kads merins par navi nebutu. Un man ari — lai uzlabotu asinsriti pec aukstas peldes. Laipni ludzu manos apartamentos! Talimova istaba atgadinaja drizak iesaceja kolekcionara trofeju izstadi neka zinatnieka kabinetu. Parsvara bija suveniri ar jurniecisku noslieci, bet pat sauszemes zurkai Kundzinam radas iespaids, ka tie masveida razoti turistu planajiem naudas makiem: stilizeti burinieku modeli ar pergamentpapira zegelem, termometri uz enkura pamatnes, visadu lielumu takelazas nazi. Un raibi padomju un arzemju

kurvietu suveniri: lellites matrozu izskata, kompasi, gliemezvaki, sturesrati uz sledzenu karekliem, krelles. — Ja jau zales, tad iedarbigas,— lepni sacija Talimovs un atnesa no ledusskapja plakanu, zalganu pudeli ar caurspidigu skidrumu. Taja bija iegremdeta cuska, kas locijas vina solu raksta. Malks apdedzinaja rikli, pec briza saznaudza kungi un tudal prasijas uz aru. — Tas tacu mediciniskais,— prasta snabi rapulis jau sen butu sapuvis… Uzdzer udeni! Ta, ta, tulit klus la- bak, mudinaja un mierinaja Talimovs. Pec Talimova «zalu» lietosanas patiesam radas apbrinojama viegluma sajuta, tada ka prata apskaidriba, kas bridinaja: vairak ne mutes! Bet lidz ar

speju sakarigi domat specigi uzvilnoja raizes par pazuduso manuskriptu. — Ta ir diversija!— Talimovs kategoriski pavestija savu spriedumu un tudal piebilda:— Spiegu busana, tici man — vecam izlukam… Tu jautasi, kapec tada gadijuma manuskripts netika nolaupits agrak, teiksim, Maskava, kur daudz vieglak noslept galus udeni? Un es tev atbilde .11 tapec, ka vini ir mulki — nezinatu, ko iesakt ai piisl.*aIa vu darbu. Un vispar — zog tikai tas, kurs pats nespej ne izdomat, ne uzrakstit, tikko tu pabeidzi, sie klat un nosper uz karstam pedam. — Bet varbut es aizmirsu bara?— Kundzins vari pro​testeja. — Tiesi tur parasti sakas visas nelaimes… Pietiek man paradities kroga,

lai tulit piecirstu visadi plagiatori: «Mehti Alijevic, dargais, pastastiet par saviem radosajiem planiem! Ka sauksies jusu nakama gramata?» Kara gados tapat: kur es, tur ap mani luncinas vismaz cetri okskeri, megina izvilkt noslepumus. Bet Talimovs ir ciets ka krams.— Un, savu dzelzaino modribu apliecinadams, vine ar durem noribinaja pa vareno krusukurvi. Nu tikai Kundzinam atausa, ka Talimovs lapa pagiras jau no pasa rita. — Ludzu piedosanu, man tomer gribas parbaudit, vai tik neesmu to atstajis bara. Pedeja laika esmu kluvis mazliet aizmarsigs, pat neatceros cemodana atslegas sif​ru… — Ej vien,— Talimovs veligi atlava.— Es tai akcijai pievienosos, kad vajadzes pienemt izskirosus lemumus.

Talimovs nekad nenokave isto bridi… Bara nebija neviena apmekletaja. Kafijas .automats vel tikai sila, un barmenis tikmer rucinaja dzirnavinas, slaucija puteklus no dekorativajam dargdzerienu pudelem, skaloja mertraucinus, ikkatra atstajot vismaz desmit pilienu tira udens, — kas kapeiku ietaupa, tiek pie rubla. — Piedodiet — vai vakar te nestradaja sieviete?— Kundzins sastomijas.— Nenemiet launa, es velejos… — Dzozefinei brivdiena. Darbs nav atputa, tas jastrada uz mainam,— kalsenais Jekabs Kalnietis, kurs ar savu vecmodigo degunkniebi un tautisko prieviti vairak lidzinajas lauku kapelas dirigentam noka krodziniekam, bargi

uzlukoja Kundzinu.— Bet, ja esat palicis vinai parada, no sirds iesaku nokartot jau sodien. Parads nav bralis, tapec labs, kas padarits. Kalnietis izmantoja katru gadijumu, lai pamacitu citus, uzskatidams nodraztus teicienus par visiedarbigako audzi​nasanas lidzekli. — Tiesi otradi,— Kundzins taisnojas.— Es loti cereju, ka vina kaut ko atstajusi man. — Mes dzerienu atlikumus neglabajam. Nekad nedrikst atlikt lidz ritam to, ko… — Vai tad es izskatos pec tada?— Kundzins apzinajas, ka uznemis nepareizu toni, tomer nespeja tikt vala no vainas apzinas.— Vakar mes te ta mazliet ilgak pasedejam, un sodien nekur nevaru atrast

savu doktora disertaciju. — Par nodzertam muizam esmu dzirdejis, bet… Jus esat parliecinats, ka ta vispar ir uzrakstita?— Kalnietis stingri pratinaja. — Varbut cerejat to atrast pudeles dibena? — Ko jus, ko jus! — Kundzins iegremdeja joprojam nodevigi tricosas rokas dzili kabatas. — Man tikai skiet, ka esmu aizmirsis manuskriptu bara. Tadas aprakstitas papira loksnes, paskatieties, ludzami, iespejams,) ka jusu kolege kaut kur nolikusi… Kalnietis pasupoja galvu. — Padomajiet pats — ko vina iesaktu ar jusu krice- lejumu? Iekilatu lombarda, vai? Bet pameginiet piezvanit Dzozefinei uz majam. Ko tikai sievietes neizmanto zivju ietisanai…

Kad Kundzins jau nervozi spaidija lifta izsaukuma pogu, vins, protams, zinaja, ka butu vajadzejis atcirst barmenim, ka atsedinat so rupuci. Diemzel sadas atzinas allaz nosebojas — ari domu apmainas ar instituta direktoru un darbabiedriem. Trapigakie argumenti vienmer iesavas galva pec apspriedem. Ari tagad vins prata parcilaja iznicinosas atbildes. — Vai jums kadas pretenzijas, biedri Kundzin?—ierunajas pieglaimiga balss. Blakus staveja direktora vietnieks.— isti nesaklausiju, ko jus teicat. — Ta ir bezkauniba!— Kundzins pec inerces turpinaja savu monologu.— Piedodiet, biedri Apsit, tas neattiecas uz jums. — Kas noticis? Runajiet tacu!—

Apsitim pamazam pielipa Kundzina uzbudinajums.— Vai jus kads aizvainojis? — Parak maigi teikts-. Iesplava acis! Bet vissapigakais, ka neko labaku neesmu pelnijis. Es patiesam vakar uzvedos ka pedejais stulbenis. Un tagad cetru gadu darbs vej a. — Saprotu…— Apsitis lidzcietigi nolieca galvu, kaut gan nebija sapratis neka.— Jusu hipotezes nokluvusas strupcela… Nenokariet degunu, pastaigajieties saulite, pec tam paguliet stundinu, un viss radisies pavisam citada gaisma,— vinam likas, ka ar zinatniekiem jadudo ka ar maziem berniem. — Palugsu jusu praktisku palidzibu. — Kundzins saslejas.— Vai ir kada iespeja sazvanit vakardienas bufetnieci? Varbut vina atradusi manu manuskriptu vai

vis​maz to kur manijusi? — Tiks izdarits! Pec briza vins jau grieza telefona aparata ripu. Beidzot atsaucas samiegojusies sievietes balss. — Direktora vietnieks trauce. Vai pati 2ozite? — Un kur tad pats direktors? Es nekadus vietniekus neatzistu, man vajag prieksnieku vai nevienu,— vina kir​cinajas. — Klausies uzmanigi, mums te pazudusi svarigi do​kumenti. — Kas runa? — Beidz velnu dzit! Nu, «Magnolijas» Gunars, ja tu citadi nevelies atbildet. — Ak tad Gunars gan! Un kads dokuments tev pazudis? Laulibas

aplieciba, ja zvani tada rita agruma? — Pasakiet vinai, ka uz titullapas bija atzime «slepeni»,— Kundzins iestarpinaja. Apsisa pirksti vel stingrak saznaudza klausuli. — Vakar tev padotaja bara, par kuru tu esi atbildiga, kavejas vairaki zinatnieki, musu nama viesi,— vins tagad skaldija vardus ka ar cirvi.— Pacenties atcereties! — Ak tie pletlzeri un platizeri? Kas spej tikai muldet un neko vairak… Pasuti vinus vienu maju talak!— Bufetnieci, dzirdams, Apsisa pavelosais tonis nebiedeja. — Es tev jautaju pedejo reizi. Vai neesi pievakusi tadu brangaku papira zuksni?

— Man svesas mantas nevajag, to tu labi zini, milumin.— Klikskis neparprotami liecinaja, ka bufetniece nolikusi klausuli. — Vina nav vel pamodusies, bet driz jau pusdienlaiks,— Kundzins sasutis konstateja. — Arpus darbalaika es vinai neka nevaru liegt.— Apsitis noplatija rokas.— Ligavainis jurnieks, jau tris menesus nav radijies krasta, varbut vina arste ilgas ar miega terapiju. Bet citadi — sieviskis uz goda, nekad neatsakas izpalidzet…— Peksni vins atskarta, ka tas patlaban nav butiski.— Kops es te stradaju, musu nama pat biksu poga nav nozagta. Un tagad — slepeni do​kumenti! Jus esat parliecinats? — Ne gluzi. — Ne gluzi — par ko? Ka slepeni

vai ka izcibejusi? — Pastav alternativa, ka esmu tos iesledzis sava diplomata,— Kundzins atzinas. — Un es jau baidijos, ka bus jazino milicijai. Direktora prombutne! Vins man nekad to nepiedotu… Ko tad mes vel gaidam? Ejam parbaudit! Vini uzbrauca augsa, atsledza 1116. istabu. Tai pasa mirkli blikskedamas aizkrita balkona durvis, un Kundzins atcerejas rita mocibas. — Taisiet vala!—skubinaja Apsitis un piebidija vinam plakano, cetrsturaino cemodaninu. Kundzins mulsi lukojas atslegas ritulos. Nez kadel skaitlu kombinacija likas divaini pazistama. 1812… Pareizi, tas tacu vina pasa dzimsanas datums —

astonpadsmitais decembris. Vai tiesam diplomats visu laiku stavejis vala? Vins pacela vaku. Diplomats bija tukss. — Ko nu?— Apsitis izmisis vaicaja. Direktora vietnieks jau dzili nozeloja, ka savas labsirdibas del iejaucies svesas nepatiksanas. Administracija atbildiga vienigi par glabasana nodotam vertslietam. Kada velna pec vins iekulies pilnigi nevajadziga keza? No visa, kas saistits ar jebkadiem noslepumiem, tacu jaturas pec iespejas talak. Visvairak Apsiti nomaca nepieciesamiba pities ar amatpersonam. Tiesa, vinu neviens nevainos, un tomer neladzigi — jau pirmaja diena pec direktora aizbrauksanas «Magnolija»

arkartejs gadijums… — Nekaitetu vispirms aprunaties ar kadu pratigu cilveku,— Kundzina klusesanas iedrosinats, ierosinaja. Apsitis.— Izsludinat trauksmi pagusim ari pec tam. — Tikai bez publiska skandala!— Kundzins iesaucas. — Vai ta nu bus, ka neatradisies? Kam vajadziga mana disertacija, kuru pec daziem menesiem tik un ta butu izsutijis visiem radnieciga profila institutiem? — Bet taja ir slepenas zinas un secinajumi,— Apsitis atgadinaja. — Nonsenss! Nekapiet ari jus Talimova jajamzirdzina: vinam visur regojas galma intrigas. — Mehti Alijevics ir gudrs un atsaucigs cilveks. Ar lielu dzives

pieredzi,— Apsitis domigi teica.— Vins nekad nepamet draugus nelaime. Talimova istaba skaneja austrumnieciska muzika. Galds vel nebija nokopts. Pats saimnieks guleja uz divana un, balstidams finiera deliti uz sakrustotam kajam, aiz​rautigi rakstija. Ainaram apelet pie jusu racionala saprata,— Kun- d/ii,i . Iru a Iv'ad.r., ka bara es neko nebutu atstajis. I. ui'iiiol iiaiidu Talimovs sacija, tad jautaja Ap- sitim: Dezurantes un apkopejas nopratinatas? — Tiks izdarits! Apsitim tads komandiera tonis bija ka balzams dveselei, tagad vairs nevajadzeja pasam lauzit galvu. — Nekavejoties sasaukt un izklausinat!— Talimovs pa​veleja.

— Varbut vispirms aprunaties ar profesoru Vobliko- vu?— Kundzins ieminejas.— Ja nemaldos, vins kopa ar mums brauca lifta. — Tikai pec tam!—Talimova seja staroja darbosanas prieka. Skita, no plika pakausa celas tvaiki, izveidojot virs galvas tadu ka domu energijas staru vainagu.— Tas vecis man jau sen liekas aizdomigs: dzimis aiz Uraliem, dzivo Maskava, bet runa latviski. — Pirmajos peckara gados profesors Voblikovs stra- daja Rigas augstskola, pats macijos pie vina un vel apbrinoju… Talimovs nelava Kundzinam pabeigt. — Un tagad vecajam skauz bijusa studenta panakumi — tas jau ir motivs. Varbut man atmest ar roku kibernetikai un

rakstit psihologiskus kriminalromanus? Ek, butu vairak laika… Viktoram Janovicam taisniba, paprieks jauzklausa Voblikova lieciba, iegaumejiet, Apsit! — Bet ar kadam tiesibam? Neesmu tacu milicijas izmekletajs ar pratinasanas orderi,— direktora vietnieks izvairigi iebilda. Izredzes staties vardu divkauja ar vip- snigo profesoru vinu nemaz nesajusminaja. Tomer Apsitis apvainojas, izdzirdejis Talimova uzsaucienu: — Jus tur pat tuvuma neradieties, salaidisiet visu griste! Sai nama tacu milicu ir, ka cum un mudz. Lai pieliek roku, citadi vel aptaukosies valsts maize. Direktora vietnieks nespeja slept parsteigumu. Ir gan nags sim Talimovam! Laikam no tiesas dienejis par izluku. Tikai otro dienu atputas nama un jau uzostijis

visu! Apsitis tacu bija jo stingri piekodinajis bralameitai — ne vina, ne vinas biedri nedrikst nesat formas terpu. Vai Apsitim vareja parmest nelikumibu? Bija tacu oficials iesniegums, direktora pozitiva rezolucija, kvitis. Vai tad milicijas darbinieki nav cilveki? Kapec vini nedrikstetu atpusties un papriecaties pec nule noliktajiem valsts eksameniem? Vienalga — Apsitis justos mierigak, ja neviens neuzzinatu, ka Gunta Apsite vinam tik tuvs radagabals, vasara bus vieglak atkauties no citiem pazisanas mek​letajiem. Patlaban tas bija ideals atrisinajums. Novelt visus sirdestus uz milicu pleciem! Kam vajadziga pasdarbiba, ja tuvuma ir profesionali ar Minskas Augstakas milicijas skolas diplomu, uz kura vel nav

nozuvusi tinte? — Ja nepieciesama mana konsultacija, pecpusdiena busu jusu riciba,— Talimovs laipni pazinoja,— bet tagad atstajiet mani divata ar muzu.— Vins pagriezas pret sienu un izlikas aizmidzis. Vladimiram Zaicim — gluzi ka Viktoram Kundzinam — si saulaina diena iesakas nelagi. Vins gan nebija iepriekseja vakara uzdzivojis, tomer pamodas neizgulejies un ar stivu kaklu. Gultu ar visiem palagiem un spilveniem Zaicis bija atvelejis velinajam viesnam, bet pats iekartojies uz saura divana, apsedzies ar lietusmeteli un pabazis zem galvas cietu dekorativo rulliti. Bet ari tas nebutu laupijis vinam miegu. Uztrukties ik pec briza lika bailes,

vai tikai vins nekrac. Sieva nemedza parmest, jo parasti iemiga pirma, bet biedri, pietiekami nomocijusies Minskas kopmitne, seit visi ka viens piedavaja Vladimiram vienvietigo istabu. Un tagad vins noladeja gan so istabu, gan ari negaidito apciemoj urnu. Pirmaja bridi kapteinis Zaicis jutas vai gandarits, ka darbabiedrenes vinu atcerejusas un atbraukusas apsveikt ar augstskolas beigsanu. Zaicis vinas iepazistinaja ar draugiem un aicinaja pastaigaties. Velak izradijas, ka meitenes nav redzejusas arabu divseriju melodramu, un visi kopa gaja uz kino, pec tam bija japavada viesnas uz autobusa pieturu. Sakuma likas, ka laika papilnam un var izmest likumu gar juru, tad atklajas, ka pietura nemaz nav tik tuvu, un vini

nokaveja pedejo autobusu. Tas nevienu ipasi neuztrauca — rit brivdiena, majiniekus var bridinat pa telefonu. Kad draugi izklida, nekas cits neatlika ka piedavat damam naktsmajas Vladimira istaba. Vins ilgi nespeja aizmigt. Uzbudinaja sieviesu tuvums, kaut gan, diendiena tiekoties ar vinam darba, Vladimirs nekad neizjuta ne mazako satraukumu. Tacu tagad vilinaja itin viss — gan viegla smarzu dvesma, gan vienmerigie elpas vilcieni. Kad atskaneja klauvejieni, Vladimirs vannasistaba tirija zobus. — Kas tur ir?— vins sauca un ar stindzinosam sausmam pazina sievas balsi. — Es, milais! Atbraucam ar Andriti

parbaudit, vai neesi mus aizmirsis. Vladimirs iemeta skatienu istaba. Viesnas joprojam nebija piecelusas. Ka pedejais stulbenis vins izsava pirmo, kas ienaca prata: — Pagaidiet, man janodzen barda! — Nedzen jokus, taisi vala!— sieva, jau mazliet pikta, uzstaja. Ielaist Marutu sada bridi nozimetu neizbegami izraisit gimenes traci, sieva nemuzam netices, ka vins ir bez vainas. Un Vladimirs iespitejas. — Nevar. Es vel neesmu sagerbies. Uz pirkstgaliem vins iezagas istaba, klusi aizvera starp- durvis un pietipinaja pie telefona aparata. — Imant, esmu meslos lidz ausim. Sieva uzkritusi ka perkons no skaidram debesim… Pamegini ievilinat pie sevis,

lai es varu izdabut damas lauka. Vai izdoma ko citu. Tikai atrak, kamer Maruta nav uzlauzusi durvis! Viesnas drudzaini gerbas. Ari vinas nejutas vainigas, tomer saprata situacijas nejedzibu un gribeja izvairities no konflikta. Tada iespeja bija: ar milicijas darbiniecu treneto aci vinas gandriz vienlaikus ieraudzija glabsanas celu — ugunsdzeseju kapnes, kas savienoja balkonus. Nakamaja mirkli meitenes jau sutija caur logu gaisaskupstus un viena pec otras ienira luka. — Sveika, Maruta!— aiz durvim atskaneja Imanta parspileti bezbediga balss.— Tu pa so menesi esi kluvusi vel smukaka. Bet tronmantnieks — izsplauts papucitis… Butu es nojautis, ka jus atbrauksiet, tad vel divas tasites… Ak,

pareizi, sikais laikam dzer tikai pienu. Toties manas draudzenes jau no pasa rita pumpe kafiju. Vinas atskreja ar ieprieksejo autobusu, kad mans kaimins vel guleja, tapec tikmer meitenes deponeju Vladimira istaba, tavejais no pasa rita kajas, laikam tevi gaidija‌ Vladimira izmisums pieauga ar katru drauga vardu. Izdarijis laca pakalpojumu, bet pats drosi vien lepojas ar savu attapibu. Vladimirs palukojas balkona virziena — tur no viesnam nebija ne minas. Lielaku idiotismu gruti iedomaties! Tomer vilcinaties vairs nedriksteja, va​jadzeja atvert durvis. Nesasveicinajusies ar viru, Maruta, svildama aizvai​nojuma dusmas un tapec ar varu raudama sev lidzi cetrgadigo delenu, iebruka istaba un izaicinosi parlaida acis

tuksajai telpai. — Tavas viesnas aizgaja izpeldeties,— apgalvoja Vladimirs un tulit aptvera, ka galigi sapinies melos: kurs tad aprili kaps ledaina jura? — Ronu matites!— Maruta nosnaca, izvilka no somas limonades pudeli, nolika uz Imanta atnestas paplates un dzeligi piebilda:— Laikam drizak dereja kas gradi​gaks… Kadu bridi neviens nezinaja, ko teikt. Kluseja ari An- dritis, drosi vien jauzdams, ka gaisa virmo draudigas stravas. Beidzot Imants nolema izkliedet neveiklibas at​mosferu. — Tad korkesim vala,— vins ierosinaja un, kaut ari skaidri juta, cik nedabiski skan vina vardi, aicinaja:— Un varbut uzdziedasim kadu tautasdziesmu…

uz trim balsim… Klusums kluva arvien vairak nomacoss. Bet Vladimirs nedabuja ne varda par lupam. Beidzot Maruta atbidija kreslu un piecelas. — Nu, paldies par viesmilibu, vismaz esam parlieci​najusies, ka dzivs vel esi… Braukusi, Andri! Ne, pavadit nevajag, celu atradisim. Durvis vina atstaja pusvirus, tomer Vladimiram radas tads iespaids, it ka starp vinu un gimeni butu nolaidies dzelzs aizkars. — Cereji, ka es izstrebsu putru,— Imants parmeta, — pats ka udeni mute ienemis. Tikai tagad Vladimirs atskarta, ka visu so laiku nebija pateicis sievai ne varda. Varbut vajadzeja skriet pakal? Bet

ari tam pietruka viriskibas. Pie brokastu galda incidents tika iztirzats no visadiem viedokliem — gan no morala, gan no tiesiska aspekta. — Laikam iesniegs skirsanas pieprasijumu,— Gunta Apsite sausi konstateja.— Pat nenomuteja miesigo bernu! Tas vien jau ir iemesls, lai neturpinatu kopdzivi. — Un ar ko tu to pamatotu? Ar raksturu nesaderibu?— Vladimirs-Zaicis vaicaja, ne pa jokam nobazijies. — Kamer nav piekerts, nav vainigs, — Imants Prieditis drosinaja draugu.— Marutai nav it nekadu pieradijumu. — Tipiska viriesu pieeja: greko, cik uziet, ka tik gailis pakal nedziedatu!— Apsite bija ta uztraukusies, it ka butu aizskarts pasas gods.— Ka var jaukt divus

dazadus jedzienus—jutas un jurisprudenci! Vai zinat, kapec esmu stingri nolemusi nelaist bernus pasaule? Tapec, ka pietiek nelaimigo radijumu, kas nekad nav redzejusi savu tevu skaidra. — Par manu Andri vari neuztraukties,— Vladimirs Zaicis aizstavejas.— Un vispar — tu tacu vakar pati ierosinaji, lai damas paliek pa nakti. Ja uzskati, ka esmu tads izvirtulis, kapec neaicinaji vinas sava istaba? Gunta Apsite bija stradajusi Liepaja, kur vinas uzraudziba bija galanterijas kombinata stradniecu kopmitnes, bet sava pieredze nedalijas ne ar vienu, tikai allaz vilka vienlidzibas zimi starp abu dzimumu tikumiem. Tagad vina driksteja ceret uz jaunu norikojumu — citadi tacu nebutu bijis verts ziedot visu brivo laiku

macibam. Vel nebija skaidrs, kadas parmainas sagaidamas, tacu vina neskuma. Pat rakstu darbi pilsetas pasu galda vilinaja ka leiputrija. Lai tikai nevajadzetu atgriezties apnikusaja sieviesu valstiba! Tiesi tapec Gunta bija izgudrojusi so kopigo divu nedelu atvalinajumu Priezciema kapas, izkaulejusi no tevoca septinas celazimes un pierunajusi atbraukt ari diplomdarbu vaditaju, kriminalistikas profesoru Berezineru. Bet ielaist divas svesas sievietes sava istaba — to neviens nedriksteja no vinas prasit. Durvis nakti netika aizslegtas pavisam cita apmekletaja gaidas‌ — Pareizi izdariji, ka neskreji sievai pakal. Vina vel nodomatu, ka patiesam juties vainigs,— Vladimiru uzslaveja Jazeps Murjans, kura diezgan

apsaubamas popularitates celonis bija maka atri atrast kopeju valodu ar visiem, ari ar noziedzniekiem, vieta un nevieta katram piebalsojot. — Savas sievas jus vienmer vertejat zemak neka svesas,— Gunta turpinaja karagajienu pret viriesu nepa​stavibu. Gunta grasijas attistit so domu, bet kapteinis Nahodko ar grupinas vecaka un vietejas varas parstavja tiesibam nelava vinai pacelties visparinajuma augstumos. — Ka jums neapnikst deldet meli! Ejam, Sasin, mus gaida biljarda kaujas! — Tik dieviga laika…— Gunta uzmeta lupu. — Tikai vienu partiju,— Aleksandrs Voitkuss centas pielabinaties,— kamer gaiss vel nav sasilis. Tad aizstaigasu ar tevi kaut vai lidz bakai un atpakal.

Nevienam nebija noslepums, ka Guntas ceribas parcelties uz Rigu balstas ari uz gaidamajam kazam ar so bardaino valsts ipasuma izlaupisanas apkarosanas inspektoru. Gan pec tam pagus izlaist nagus, tagad pra- tlgak neliegt vinam sikos priekus. Vina devas viriesiem lidzi uz pagrabu, kur atradas «Magnolijas» galda speju zale. Seit Gunars Apsitis beidzot ieraudzija bralameitu, kuru pirms tam bija velti izmeklejies pa istabam un darza. Vins sazvernieciski pameta Guntai ar aci — pec visiem konspiracijas noteikumiem. — Aprunasos ar puisiem,— Gunta tudal piekrita. — Vini noteikti bus ar mieru palidzet, liekezu dzive pat man sak apnikt. Bet tu tikmer pasuti visiem kafiju. — Ne, ne, mani tu ieksa nejauc! Ne

pa kadu liniju,— direktora vietnieks atgainajas.— Es esmu amatpersona, pie milicijas drikstu griezties tikai oficiali. — Tad izmaksa mums ka nezinams labvelis — citadi es savus puisus nemaz nesauksu,— vina kircinaja teva- brali. Par savu Sasinu un Imantu Priediti Gunta nesaubijas — tie allaz atbalstija visus dekainos planus. Ari Murjanu drosi vien izdosies pielauzt. Vina baidijas vienigi no Vladimira, kurs pec sievas apmeklejuma likas tads ka no ratiem izsviests, un no Leonida Nahodko, kurs diez vai gribes rikoties prieksniecibai aiz muguras,— beigu beigas «Magnolija» tacu atradas vina rajona robezas. Tapec nedriksteja parsteigties. — Kur tad sodien musu profesors? — Gunta vaicaja, kad visi bija

izvietojusies pie kopa sabiditajiem gal​diniem. — Kopa ar manv prieksnieku ritausma aizbraucis makskeret. Uz kaut kadam simtprocentigam vimbu vietam,— kapteinis Nahodko skaudigi noputas. Gunta jutas vilusies. Vinas plana profesora jaunekligajam entuziasmam bija paredzeta izskirosa loma. — Ja, musu Bereziners prot iekartoties. Laikam Savieniba nav tadas pilsetas, kur nestradatu vina bijusie studenti,-— no Kamcatkas lidz Kaliningradai. — Un Latgale nebus nekads iznemums,— M u r j a n a m uzklupa sodien ipasi nigrais Vladimirs Zaicis.— Pamegini tikai neatmineties, ka vins veselu nakti laboja tavus krievu valodas

stila ziedus, un es tev uzridisu virsu visus savas apsardzes dalas sunus. Cits prastos ar akvalangu dzivot pa dzelmi un pieaket sava labvela makskerei visresnakos zusus… — Vai tad es ko saku?—Murjans uzreiz piekapas. — Gribejas tikai atgadinat, ka vins daudz pratigaks par mums. Neiznieko laiku, bet dzivo,— pedejo vardu vins izrunaja seviski svinigi. — Ja, ta bumbinas trenkasana man ari lidz kaklam,— Imants negaidot sadumpojas.— Un muziga «zolesana» pa vakariem. — Ja esi noilgojies pec saviem noziedzniekiem, tevi neviens te netur,— Gunta patiesi apvainojas, bet tad atcerejas savu diplomatisko misiju.— Tomer nenaktu par launu mazliet uzsist asinis.

— Tev tiesam ta skiet?— Voitkuss neizradija ipasu sajusmu. — Klausieties, puisi, sis ramais ezerins ir daudz dzilaks, neka jus domajat, — izmetusi aki, Gunta apklusa. Piesaistit viriesu uzmanibu Guntai tomer neizdevas. Ka par spiti, tiesi saja mirkli bara ienaca «Magnolijas» nekroneta skaistuma karaliene Irina Perova, vedot pie rokas savu sprigano un visu lutinato atvasi Tatinu. Terpusies spidigi melnas «diskobikses» un piegulosa, balta ispiedurknu dzemperi, vina izskatijas gandriz ka sveskermenis atputnieku tradicionalo treninterpu nesataju sabiedriba. Bet uzvediba nebija neka izaicinosa, vairak tada ka atvainosanas, ka vina ir spiesta vilkt mugura drebes, ko virs piegada no

arzemem, jo instituta sekretares algas nepietiek, lai pati iegadatos mazak uzkritosas. Priecigais smaids, ar kadu vina sveica klatesosos, bija atklats un vilsanas, ka netiek aicinata barina,— pavisam dabiska. Glezni atbalstijusi elkonus uz letes, Perova veligi lava apbrinot savu smuidro augumu, sejas svaigo iedegumu, kas tumso matu ieloka pieskira vinas arienei dienvid- niecisku smulgumu. «Tada spejiga sagrozit galvu pat manam Sasinam,» igni nosprieda Gunta un demonstrativi pagrieza Irinai muguru. — Ja jums labak patik memais kino, es varu ari kluset,— Gunta pikti sacija. — Runa!— visu varda sacija kapteinis Nahodko. Jau pec pirmajiem Guntas teikumiem

neviens vairs neraudzijas Perovas virziena. — Un tu gribi, lai mes ka pionieri piedalitos saja kara spelite?—Vladimirs skeptiski vaicaja.— Paldies, man paslaik daudz nopietnaki krenki. — Bet ja nu patiesam?— Voitkuss nostajas Guntas puse.— To pat iedomaties nevar, kadas nelaimes atgadas, kad nodzer pratu. — Tad jo vairak nav ko bazt galvu cilpa. No tiem dullajiem zinatniekiem jaturas pec iespejas talak. Izvedinas galvu, un izradisies, ka vispar tadas disertacijas nekad nav bijis,— Nahodko centas verst dzirdeto par joku. Tacu piemanit Priedlti vinam neizdevas. — No ka tu rausties?

— Labi, pateiksu skaidri un gaisi. Pienemsim, Kundzins runa patiesibu un manuskripts, kaut nozimigs, tomer tikai nosaciti ir slepens. To zina vins, tam ticam mes. Visi parejie doma, ka tas satur valsts noslepumu, piemeram, nejauss atradejs, zaglis, ja tads vispar pastav, vai Guntas onkulis, kurs jau izstajies no speles‌ — Un tagad tu gribi, lai mes sekojam vina paraugam un ari piekopjam strausa politiku? Imanta Priedisa izaicinajums izskira jautajumu.

DAMU GAMBITS — Es jus pedejoreiz bridinu — ordenus mums par to neviens nepieskirs, — Leonids Nahodko teica, kad vini vien​padsmitaja stava izkapa no lifta. — Ir jau dzirdets!— Prieditis atvecinajas ar abam rokam.— Ko tu sic ka tads apnicigs nakts ods. Paskaties labak, vai manuskripts nevareja iegazties saja skirba.— Vins noradija uz spraugu starp kabines gridu un stava slieksni. — Nav tacu akmens,— Gunta iebilda.— Ka zinams, papira lapas kritot lido uz dazadam pusem. Pat ja tas vieno kopeja doma. — Un ja tas bija mapite?— soreiz Murjans nezinaja, kura puse nostaties.—

Jauzprasa Kundzinam. — Vienkarsak nobraukt leja un parbaudit,— nadzigais Prieditis mudinaja vinu un jau pastiepa roku, lai nospiestu pogu.— Tiri neticami, kas tik gadu gaita neuzkrajas sahtas dibena. — Pagusim izvizinaties velak. Vakar izrekinaju, ka sajos gliemeztempa liftos mes pavadam gandriz piecus procentus no celazime paredzeta atputas laika. Un, jo augstak cilveks dzivo, jo vairak zaude. Menesi sanak vesela diena. Ja turklat gadas iesprust, var iesniegt tiesa civilprasibu un sanemt -kompensaciju,— ari ikdiena Aleksandrs Voitkuss bija pieradis izteikt savus sledzienus terminu valoda. Detektivi sasniedza gaitena galu, kur kreisaja puse atradas Kundzina istabas

durvis. Pirms pieklauvesanas vini bridi pakavejas pie loga — skats no augsas tiesam bija iespaidigs, daudz plasaks neka no vinu stava, kur balkoni skita balstamies uz priezu galotnem. Seit nekas nesaistija pie zemes, iztelei paveras juras klaids, kuru ierobezoja tikai apvarsna dumakaina svitra. — Pec pusdienam aizstaigasim lidz tiem akmens blukiem,— Gunta atgadinaja. — Redzi melnos punktinus aiz bakas? Tur esot noenkurots veca Raubina slavenais zusu murds. — Vai tiesam stavvadus izliek tik tuvu krastam?— taujaja Murjans, attiecinot ari uz zveju lidz sakamvarda goda limenim paaugstinato aplamibu: «Jo talak, jo labak.» — Pie mums — tiesi aiz tresa sekla,

— jurmalnieks Vladimirs Zaicis paskaidroja.— Renges pavasari sture taisni uz upes muti. — Ja es seit dzivotu, neuzrakstitu ne rindinu,— Gunta sapnaini sacija.— Augu dienu skatitos skaistuma. Nahodko vipsnigi noraudzijas biedros. — Tad varbut no disertacijas meklesanas atteiksimies — kamer nav par velu? Prieditis piegrabinaja pie durvim, pec briza piedauzija ar duri, paraustija rokturi, bet tas neatveras. — Naku, naku!— no iekspuses atskaneja aizsmakusi balss. Sledzene pagriezas atslega. Uz slieksna staveja Viktors Kundzins. «Vai tads cilveks var but ari

izklaidigs?» pratoja Prieditis, «bet varbut areja disciplina ir vina vienigais lidzeklis pret aizmarsibu?» — Atra palidziba!— Murjans bramanigi pavestija. — Piedodiet, ja iztraucejam nelaika. — Tiesi otradi, man jaatvainojas jums,— Kundzins ar mulsu smaidu aicinaja apmekletajus istaba.— Peksni uznaca nespeks. Tas laikam no gaisa spiediena mainas… — Drizak jau atslabums pec visiem uztraukumiem,— Voitkusam gribejas atrak rast skaidribu.— Tatad manuskripts laimigi atradies, ja tik mierigi gulejat? Kundzina sejas izteiksme speji parvertas. Likas, no- miedzi aizmirsta sa rita liksta atkal izspieda no apzinas visu parejo, pat smalkaja audzinasana

iemantotos pieklajibas refleksus. Nepiedavajis cieminiem apsesties, vins iesteidzas gulamtelpa, no kurienes atgriezas taja pasa nakts- terpa, vienigi uzlicis brilles. — Palidziet, biedri, es kompensesu… Prieditis nejava vinam turpinat: — Vispirms mums jazina, ka tas noticis. Stastiet visu, ko atceraties. Ari skietami mazsvarigus notikumus. Kundzins atkal izgaja. Pa durvju spraugu Gunta redzeja, ka vins iznem no atvilktnes vairakas medikamentu karbinas, saber sauja dazadu krasu tabletes, norij tas, kariem malkiem tiesi no pudeles uzdzerot virsu «Fantu». «Divas zilganas, divas baltas un viena melna,» Gunta drosibas del ielagoja, «vai tikai nav

narkomans?» Vina verigi nopetija Kundzina acu zilites, meginaja saskatit uz kreisas rokas atsegta apaksdelma injekcijas adatas pedas. «Ne, laikam vel nav tik zemu kritis, tomer bez stimulejosiem preparatiem vairs nespej dzivot…» Vins stastija saraustiti — vairak savas izjutas un hipotezes neka faktus, jo tos atcereties speja visai miglaini. Bet neviens vinu nepartrauca. Imants Prieditis, kurs bija apsedies pie rakstamgalda, atzimeja uz vestulu bloka lapas iespejamo liecinieku vardus. Parejie staveja nekustigi, neizradot ne lidzjutibu, ne nosodijumu. — Tad es izsudzeju savas bedas direktora vietniekam, un ar vina laipno gadibu jus…— Kundzins apklusa

pusvarda un ceribu pilns uzlukoja viesus, it ka gaididams: tulit kads izvilks no azotes pazuduso manuskriptu. — Ugunsdzeseji vienmer atbrauc par velu,— Prieditis konstateja. — Ar jusu atlauju mes tagad centisimies so to precizet, uzdosim jautajumus,— sapratis, ka Nahodko neparko nenems iniciativu savas rokas, beidzot ierunajas Voitkuss, puledamies izteikties iespejami smalki.— Likuma prieksa visi ir nevainigi — iekams tiesa nav pieradits pretejais. Toties sini gadijuma, kamer neatklasies patiesiba, musu acis visi ir aizdomigi. Ari jus. — Es esmu cietusais,— Kundzins protesteja. — Simtprocentigi vainigs, seviski tapec, ka viss noticis dzeruma. Turklat jau

bibele paredzets pants par vesanu kardinasana,— drumi pamacija apsardzes specialists Zaicis, bet Nahodko ar savu piezimi ieleja ellu uguni: — Mums ir tads izteiciens: «Kas pats sargajas, to ari milicija sarga.» Un vel mes sakam: cietusa nopratinasana, nevis iztaujasana. Jusu laime, ka soreiz es taja nepiedalisos — pec ienemama amata nav briv. Bet man nejausi ir lidzi izmekletaja soma, un es palidzesu biedriem ka bezkaisligs eksperts. Palukosu, vai nav pirkstu nospiedumu, citu ielausanas pedu. Vins piecelas un, neprasot saimniekam atlauju, iebaza kabata neiztuksoto «Fantas» pudeli un klusi izslideja gaiteni. — Esmu jusu riciba,— Kundzins

teica. — Kas vel zinaja, ka jusu disertacija ir slepena?— Prieditis vaicaja.— Pedinas vai pa istam, tam paslaik nav nozimes. — Mana mate. — Tatad ari visi kaimini,— Prieditis parliecinati se​cinaja. — Es jus palugtu!…— Kundzins apslapeja sasutumu un rama balsi piebilda:—Vina tikai otro gadu Maskava, slikti runa krieviski un ne ar vienu nekontaktejas. — Un kam devat parrakstit ar masinu?— Imants Prie​ditis neatlaidas. — Pagaidam nevienam. Originalu drikeju pats ar diviem pirkstiem. Racionalak neka pec tam labot masinrakstitajas kludas. Turklat man tada

masina ar nomainamiem burtu kodoliem. Ir pat garnitura ar matematiskam zimem un grieku burtiem. Ja velaties, varu demonstret. — Pienemsim… Tagad paskaidrojiet, ludzu,— kapec stiepat rokrakstu uz krogu? Parasti tacu nenesajat to visur lidzi? — Ka lai to pasaku?…— Kundzins izskatijas apjucis. — Tas ir no psihologijas sferas. Divu gadu nepartraukta darba rezultats. Panemu to ka mana triumfa simbolu, ka uzvaretaja vimpeli… — Ne visai logiski, bet saprotami, — Prieditim negribejas bez nepieciesamibas traumet Kundzinu.— Un kur jus to turejat? Uz galda? — Sakuma gan. Tad nobijos, ka

apliesim, un pabazu zem… vardu sakot, uzsedos virsu. — Un visu vakaru nepiecelaties?— apslepis sminu, Prieditis taujaja. — Ka nu ne! Pieslejos kajas, kad atvadijos no biedrenes Grosas, uztrukos stavus, kad Talimovs uzsauca tostus, kad sasveicinajos ar profesoru Voblikovu. — Pie letes ne reizes nepiegajat? «Degvielu» pienesa Zozite? — Kad pienaca mana karta pasutit, laikam pats gaju pakal. Kalab apgrutinat sievieti? Bet ta ir tikai hipoteze, kuru apzveret neuzdrosinos, jo isti neatceros… — Varbut atceraties atcelu?— jautaja Gunta. — Talimovs apgalvo, ka atbraucam kopa, tatad lifta bijam trijata — vins,

Marats Makarovics un jusu padevigais kalps,— Kundzins samociti pasmaidija.— Bet, kad profesors uzludza pie sevis uz zalo teju, mes bijam jau tikai divata. Laikam Talimovs bija devies atlaisties… — Vai ari aizstiepa…— pirmoreiz ierunajas Murjans. — Lai paliek!— Gunta nepacietigi vinu partrauca. — Jus iegajat pie profesora? — Piedosanu, bet man ari gribejas pec iespejas atrak nokrist uz paris stundinam. Tad gaiteni paradijas Astra, laikam musu skalas balsis bija vinu uzmodinajusas, un atsledza manu istabu. — Pagaidiet, tas ir loti butiski! Kad jus pamanijat, ka atslega palikusi leja? Izmeklejaties pa kabatam, vai ne? Pacentieties koncentreties — vai taja

mirkli manu​skripts bija jums rokas? Kundzins sarauca pieri, izmisigi cenzdamies atcereties, tad bezpalidzigi paraustija plecus. — Nenemiet launa… — Iziesim gaiteni! Gadas, ka situacijas rekonstrukcija palidz atsvaidzinat atminu,— Voitkuss ierosinaja. Turpinadams atdarinat Kundzina runas veidu un manieres, vins piebilda:— Neliels izmeklesanas eksperiments, ja jums nav iebildumu. Durvis neveras. Kaa Voitkuss pagruda tas ar plecu, ara kaut kas ar dobju bukski apgazas. Tas bija Nahodko darba portfelis, kuru vins bija panemis lidzi atvalinajuma tikai tapec, ka taja ietilpa ari fotoaparats ar zibspuldzi un dazadu lenku objektiviem. Tagad vins bija tik nikns, ka

pat nejaudaja no sirds izlamaties. Nacas sakt visu no jauna. Vins atskruveja pudeliti, ar otu uztriepa durvju tumsajam rokturim sudrabainu pulveri, tad uzlimeja virsu pleviti. — Kurs no mums pirmit pieskaras klinkim, liekas, tu, Imant?—vins bargi noprasija.— Te vismaz pieci dazadi nospiedumi… — Viss saskan. Biedra Kundzina, Astras, Mehti Talimova, manejais un noslepumaina rita apmekletaja. — Kundzina paraugs man jau ir, tu ari nekur ne- pazudisi,— Nahodko apmierinati pasmiknaja.— Tagad nemsu prieksa diplomatu. Ari gaiteni Kundzinam neizdevas sasiet partrukuso atminu pavedienu. Vins skatijas durvis, griestos, iebaza rokas

kabatas — nekas nelidzeja. Beidzot visi atgriezas istaba. — Vai esat parliecinats, ka manuskriptu nav piesavinajusies Ruta Grosa? — Ja vispar sai pasaule esmu par kaut ko parliecinats, tad tas ir biedrenes Grosas godigums. Lieku galvu kila! Un kapec gan mana doktora disertacija butu vinai va​jadziga? — Seit jautajumus uzdodam mes,— Murjans mehaniski izsava repliku, tad kluva domigs.— Tiesam, kada joda pec? … No otras puses, varbut vina ielaidas ar jums tikai manuskripta del? — Sakiet, biedri Kundzin,— Voitkuss steidzas glabt neerto situaciju,— kadas ir jusu versijas? Jus, budams zinatnieks, tacu esat pieradis petit

miklainas paradibas, analizet likumsakaribas… Vai kads te mekleja jusu draudzibu? Ar ko pavadat brivo laiku? Kas sez pie jusu galda edienreizes? — Labi, atbildesu ari uz siem jautajumiem,— Kundzins parvareja ieksejo pretestibu.— Draudzejos vienigi ar damu, par kuru' jusu biedrs uzdrikstejas tik nekorekti izteikties. Pie musu galda sez vel igaunu zinatnieku paris — Zinatnu akademijas korespondetajloceklis Karels Le- piks ar kundzi, loti cienijami cilveki. Justos pagodinats, ja vins iepazitos ar manu disertaciju, kaut gan ceribu maz. Vina vecuma tas butu lieks apgrutinajums. Voitkuss domas izsvitroja Lepikus no aizdomigo personu saraksta. Pie labakas gribas neizdevas izteloties zaglu loma sos aizkustinosos sirmgalvjus, kas likas ka sen

vesture aizgajusu laiku parstavji, ausis ieskanejas Vob- likova dzeliga pratula par vinu vecigo kurlumu: «Bez laika zoba defektiem antikas statujas zaudetu pusi no savas vertibas.» — Tad te vel atpusas mans senais pazina profesors Voblikovs, musu instituta daila sekretare Irina Vladimi- rovna Perova, pirmit pieminetais zinatnu kandidats Mehti Talimovs. Ir vel dazi kolegi, ar kuriem sasveicinos tikai pa gabalu, piemeram… — Draugi, mes minajamies uz vietas,— Murjans aprava Kundzinu.— Jasak darboties! Vini atvadijas, paludza, lai Kundzins nekur talu neaiziet, un piekodinaja pagaidam nevienam nestastit par zaudejumu.

— Bet Talimovs un biedrs Apsitis?— Kundzins dinaja.— Vajadzetu bridinat. — To mes pasi izdarisim. *** «Razosanas apspriede» notika jumta stava solarija. Izradijas, ka ari atvalinajuma laika vini nespej atmest birokratiskos netikumus — viss jaiesak pec ieprieks apstiprinata plana. Tomer izdaudzinata kolegiala lemsana soreiz butu tikai brivpratiga paklausanas prieksniecibai, kuras lomu joprojam neviens negrib uznemties, kaut gan klusiba katrs, protams, uzskatija, ka ir gudraks par citiem… Ja, tikai domas Gunta uzdrosinajas sev atzities, ka ir pratigaka par sava kursa viriesiem. Gan pienaks laiks, kad

neglitajam pilenam izaugs verienigie un baltie gulbja sparni. Tad vina ar Sasinu pacelsies tados augstumos… Gunta novilka vilnas jaku. — Karsti. Lai ari vejs te puta ar divkarsu speku un briziem radas iespaids, it ka nams ligotos, tomer plcksistikla vairogu aizsega valdija isti tropiska sutona. — Es gan busu spiests jus soreiz pievilt,— negaidot ierunajas Zaicis un piecelas.— Pasa sieva tomer tuvaka neka svesi noslepumi, un Rigas autobuss atiet pec pusstundas. Ar mani varat rekinaties tikai ka ar pilnvarotu sutni arkartejiem uzdevumiem. Parejie atviegloti uzelpoja, jo sirds dzilumos baidijas no Vladimira privatdetektiva pasdarbibas.

— Pasaki Marutai, ka sarita jezga saistita ar musu jauno uzdevumu,— Prieditis ieteica.— Milicu sievas nav parak izlutinatas, seviski taveja… Bet ari es steidzos. Jaaprunajas ar damam, kamer nav atdzisusas pedas. — Zoziti atstaj mana zina,— Murjans ludza.— Tik un ta grasijos sodien izkemmet rajona universalveikalu. Un pie reizes… — ista sieviete nekad nepiedos, ka vinu apciemo tikai «pie reizes»,— Gunta bridinaja.— Mes ar Sasinu kersimies pie personala, vai ne, milumin? savu atgaVoitkuss saviebas, bet neiebilda. — Ja disertacija patiesam nozagta, nevis pazaudeta, ta jau atrodas aiz trejdeviniem kalniem. Nav tacu

kniepadata, ko var tepat paslept,— vina teica. — Pec tavam domam, darbojies kads cilveks no malas? Nemaz nav zeme metama versija…— Zaicis piekrita. — Tas met enu uz jusu dievinato Zozefini. Neredzu neviena cita, kas nepamanita varetu te ieklut,— Apsite ar launu prieku atgadinaja. — Bet jega, jega? Pasakiet man prieksa motivu, un es pateiksu, kas ir zaglis,— Murjans uzstaja. — Pirmam kartam janoskaidro — ka, pec tam lauzisim galvu — kapec? — Voitkuss pratigi ierosinaja. —Manuprat, visticamakais ir apvienotais variants: manuskriptu ievilcis nasis kads no nama iemitniekiem, bet aiztransportejis svesinieks.

— Ar abam rokam balsoju par so hipotezi,— Zaicis atdzivojas.— Atcerieties, vakar, kad atvedam atpakal manas nelaimigas viesnas, pie durvim staveja sarkans zapins. Bet sorit vairs nebija. — Nu, svesu masinu te netrukst. Katru dienu pie durvim ir melna volga, laikam noliktavas parzinei virs brauc no Rigas pakal. Vajadzes mums abiem, Guntin, izpetit so gimenes dzivi uz riteniem.— Un Voitkuss smagi noputas. Voblikova istabas likas neapdzivotas. Uz galda — viena kaudze laikraksti, otra — gramatas, pasa vidu — atverta klade un vairaki uzasinati zimuli. Bet uzskirtaja lappuse nebija neviena ieraksta. Tikpat sterila — gandriz ka slimnicas reanimacijas palata —

izskatijas ari gulamtelpa ar sanitarajiem prieksrakstiem atbilstosi uzklato gultu. Vieniga dzivibas pazime — gaisigais saules stars, kura dejoja neiznidejamie puteklisi. Dienas pirmaja puse Voblikovs vienmer valkaja tumszilu treninterpu, it ka veledamies pasvitrot savu muzigo sportisko formu. Uh patiesam — stiegrainais profesors nemaz neatgadinaja sagrabejusos vecus, kadus Prieditis iztelojas tris gadsimta ceturksnus nodzivojusus viriesus. Vienigi nosliece uz monologiem, kas atkal un atkal meta aspratibam izrotatas cilpas, liecinaja par vecuma sklerozi, bet iespejams ari, ka atspoguloja garaja universitates pasniedzeja prakse par otro dabu parvertusos ieks'ejd nepieciesamibu

apzilbinat auditoriju. — Atnacu aprunaties par Viktoru Janovicu Kundzinu. Ja nemaldos, jus vinu pazistat jau sen,— nosaucis savu uzvardu, bet aizmirsis pieminet darbavietu un dienesta pakapi, sacija Imants Prieditis. Voblikovs tadiem sikumiem nepieversa uzmanibu. Vins priecajas par katru apmekletaju, par katru ieganstu, kas attaisnotu slinkuma lapisanu. — Sedieties, jaunais cilvek, sedieties un jutieties ka majas. Bet uzvedieties ka ciemos un — galvenais — nesmekejiet,— profesors piebilda, ieraudzijis, ka Prieditis automatiski noliek uz galda cigaresu pacinu.— Visi inteligenti cilveki sen atmetusi, ieteiktu to darit ari jums, tikai tadejadi ir ceribas saglabat radosas potences lidz sirmam

vecumam… Ja, mans draugs Kundzins… Kad iepazinamies, vinu deveja par talantigu, jaunu zinatnieku. Tagad kluvis slavens, bet par vina talantu neviens vairs neruna. Pec daudziem gadiem vakar gadijas izdeviba atkal sirsnigi paterzet. Tomer izradijas, ka varam viens otram pateikt vienigi: «Kads prieks jus redzet!» Atlikam sirsnigo sarunu vel uz pieciem gadiem, it ka mums visa dzive butu prieksa. Kaut gan — ja baumas attaisnosies un vins patiesam klus par musu zinatnisko sekretaru — so apsaubamo prieku naksies izbaudit krietni biezak… Prieditim profesors iepatikas uzreiz. Citkart vins ar baudu klausitos, pat censtos iegaumet vienu otru pratulu, lai atstastitu biedriem, bet sodien vajadzeja

ievirzit sarunu velamaja gultne. — Ko jus domajat par Kundzina darbu? Vai vina doktora disertaciju jau izlasijat? — Izcils praktikis, bet diemzel ne vairak… Zinat, iespeja but atklatam ir vieniga privilegija, kas tiek pieskirta muza novakare. Ja padomajam — ko jaunu iespejams pateikt, teoretiski analizejot arzemju sasniegumus saja pielietojamas zinatnes nozare? Bet vins pietiekami ilgi dzivojis rietumos, lai butu parliecinajies par lietderibas koeficientu un attistitu perspektivas idejas. Ar to Kundzins noteikti bus spidosi ticis gala, nemaz nesaubos. Tacu vina disertaciju neesmu redzejis. — Vai tad vins jus neludza but par oponentu?

— Pagaidam tikai piedraudeja. Opozicija pat gadu gaita neklus par poziciju, vai jums ta neliekas? Tapec nesteidzos piekrist, man pilnigi pietiek, ka seit janonemas ar Rigas aspirantu. Vakar atkal bija klat… — Vakar Kundzins laikam bija krietni kunga prata. Vins isti neatceras, ka atgriezies sava istaba. — Kas tur ko neatcereties! Vispirms pavadijam lidz masinai manu aspirantu. Tas gan bija pilnas buras, neparko negribeja palikt pa nakti. Vicinaja somu un viena laida atkartoja: «Riposu uz majam, jus mani nemaciet!» i Galu gala — kur teikts, ka students nedrikst but gudraks i par savu profesoru? — Un pec tam? — Pec tam uzbraucam augsa… Vai

ar Kundzinu kas noticis? Brokastis vinu neredzeju. Kundzins parasti ierodas ' tik punktigi, ka pec vina var parbaudit pulksteni. — Vel viens jautajums, biedri profesor… Vai vinam bija rokas kads tistoklis vai aktu vaki, kad jus kopa izgajat no bara? — Klausieties, jaunais cilvek,— vai tikai neesat no profesora Berezinera kompanijas, ka tik uzstajigi iztau- ! jajat mani? Ja Kundzinam atgadijies kas launs, neslepiet patiesibu! — Viss kartiba. Vins vienigi neatceras, kur atstajis svarigu dokumentu, es cereju, ka jums bus palicis atmina. — Atminu valstiba katrs pats ir kungs un valdnieks. Pie labakas gribas nevaru jums palidzet.

— Iespejams, ka jusu aspirants ko pamanijis? — Uldis Vecmeistars?… Cik varu spriest pec uzrakstita, vins talak par savu degunu neko nesaredz. Vai zinat, kads ir musdienu analfabetisms? Cilveki prot gan lasit, gan rakstit, bet nedara ne vienu, ne otru. — Paldies, biedri profesor!— Prieditis grasijas piecel​ties. — Jus esat loti bikls. Gribat aiziet, neizstastijis savu biografiju… Tas tacu visizplatitakais hobijs. Sen nebiju bijis Latvija, tadel neesmu isti iegaumejis jusu modernos jaunvardus — visus sos «valaspriekus» un «gaisotnes», «segumus» un «labestibas»… Mana laika «aizlika prieksa kaju», tagad «paklupina», bet cietusajam no ta vieglak neklust.

Butu nepieklajigi neizteikt Voblikovam komplimentu par latviesu valodas zinasanu. Diemzel uzslava pavera jaunas dailrunibas sluzas: — Dazi kraj suvenirus. Es uzskatu, ka sis pieminas lietinas nespej aizstat pieminu. Un, ta ka nekad neesmu bijis turists un ari nebusu, no katras vietas parvedu tautu lielako bagatibu — valodu. To mana kolekcija jau cetrpadsmit… Nu labi, jaunais cilvek, skrieniet, jusu darba panakumi laikam vairak atkarigi no kajam neka no galvas, kaut gan sena gudriba iesaka: «Lenak brauksi, talak tiksi.» Pedejoreiz iedzelis Prieditim, Voblikovs sirsnigi pakratija vina roku un noveleja sekmes darba, gimenes un ari personiskaja dzive.

Perovas istaba diemzel neviens neatsaucas, tapec Prieditis nokapa stavu zemak un pieklauveja pie Rutas Grosas durvim. Ari seit vinu neviens neaicinaja istaba, bet ieksa salkoja udens, un Prieditis nekautredamies iegaja. Vins driksteja to atlauties, jo Grosu pazina sen — sakuma ka kaiminu skuki, kas labprat palidzeja pirmziemniekiem tikt gala ar majas uzdevumiem, tad ka rneicu, kuru gandriz katru vakaru redzeja tumsaja kapnu telpa skupstamies ar izstidzejusu jaunekli, vel pec tam ka Rutastanti, kas biezi naca aiznemties sali un serkocinus, jo nekadi nespeja apgut patstavigas saimniekosanas iemanas. Bet tagad? Bija pagajusi sesi gadi, kops Priedisi no savam komunalajam istabam bija parvakusies uz atsevisku dzivokli cita pilsetas rajona, un

nu, sastapdams Rutu Priez- ciema, Imants isti nezinaja, ka vinu uzrunat — ar «tu» vai ar «jus». Istaba skita tiess Voblikova apartamentu pretstats. Visur metajas sieviesu tualetes piederumi. Uz kresla atzveltnes bija nomestas biksites un krusturis, bet saulosanas kostims guleja uz rakstamgalda starp kremu karbinam, nagu lakas pudelitem, losjona flakoniem, skrop​stu tusas dozitem un dezodorantiem. Aiz muguras atskaneja solu svikona. Prieditis pagriezas un ieraudzija Rutu. Vina bija ietinusies balta frote palaga, un seja bez sminka sargslana izskatijas parsteidzosi jaunaviga. Atri aplesis, ka vinai jau ap trisdesmit pieciem gadiem, Prieditis nespeja slept apbrinu. — Domaju, ka apkopeja,— Ruta

liksmi iesaucas. — Cik jauki, beidzot sadomaji mani apciemot! Un tiesi sodien, kad pirmoreiz jutos ka atvalinajuma. Sedies! Prieditis piesliciinaja vinai cibas un erti iekartojas at​zveltnes kresla. — Vai drikst pipet? — Piedava man ari! Vini aizsmekeja, tad Prieditis ievadija sarunu ar tiem pasiem vardiem ka nupat pie Voblikova: — Atnacu aprunaties par Viktoru Kundzinu. Ruta ievilka dzili dumu, aizvera acis un izputa tievu struklu. Bet atbildet nesteidzas. Kad Prieditim jau skita, ka vina nolemusi laist sos vardus gar ausim tomer klusi apvaicajas: — Un ko tu par vinu doma? Vai

ieteiktu iziet pie Kundzina par sievu? — Vai tad vins ir nemejs? Piedava sirdi un roku? — Ko tu taisi lielas acis, vai tad neka neredzi? Es pat tev varetu sagrozit galvu, ja vien neatceretos, ka skraidiji pa pagalmu isas bikseles… — Nopietni — vins tevi bildinaja? — Pagaidam ne. Bet mes, sievietes, to nojausam, pirms viriesi lidz galam izdomajusi. Butu pamajusi ar mazo pirkstinu, vins jau vakar atklatu savas jutas.— Un Ruta pasapzinigi pasmaidija. — Par vakardienu runajot,— Prieditis atri pargaja uz naciena merki, jo milestibas jautajumos neuzskatija sevi par lietprateju,— vai tu neatceries — vinam bara bija lidzi doktora disertacija? — Ar kaut kadu mapiti vins visu

laiku nonemas ka ubags gar maizes kuli… Beigas kluvu pavisam nervoza. — Un tapec tik agri aizgaji? — Mani aizvainoja vina skopums. Esmu pieradusi pie svinibam, kur nepartraukti pauksk sampaniesa korki. Bet sis cienaja mani ar skabuli, pats dzera teju un runaja par dveselu radniecibu. — Un tad tu vel prasi man padomu! Braucam leja iedzert kafiju — tas pasas vecas draudzibas varda. — Tur tas joks, ka man Kundzins patik.— Rutas zilajas acis iegula siltums. — Vins ir tik neaizsargats, tik aizkustinoss. Un tik loti atgadina manu tevu. — Tad preci vinu, ko vel gaidi!— Prieditis jutas ka vejradis svesu jutu viesulvetra.

— Varbut tiesi si lidziba mani biede,— ar vinai vien zinamu logiku sudzejas Ruta.— Atkal bus jaauklejas ka ar zidaini, jaupure personiskas intereses, jo vina darbs, protams, svarigaks par visam manam kinoskatem, recenzijam un intervijam… Zini, tagad man skiet, ka lidzsinejo dzivi esmu nodzivojusi nepareizi. Vajadzeja gadat tevam mazdelu, tas vinu turetu pie dzivibas daudz stiprak neka visa mana aprupesana. — Emancipacijas medalas otra puse. Bet es skatos: vel nekas nav nosebots.— Tu so laimi vari nest Kundzinam, ja vien vins nav par vecu. — Mani biede laulibas ikdiena, nevis iknakts… Es sos zinatniekus pazistu ka savus piecus pirkstus — vini ir stipri ar nevaribu un neizdarigumu. Ja jau iziet

pie vecaka vira, tad gribas, lai vins tevi lutina, nolasa no lupam katru velmi, nevis otradi. — Tu tacu neceri, ka izdosies milestibas svaros nodibinat lidzsvaru,— Prieditis atkartoja mates iemiloto frazi.— Un vispar — saja joma neesmu tev nekads konsultants. Atnacu, lai palidzetu Kundzinam. — Suta tevi par starpnieku?— Ruta nicigi vaicaja. — Tipiski… — Vins iekulies tadas nepatiksanas, ka laikam aizmirsis, vai tu vispar esi sai pasaule vai neesi. — Kapec uzreiz to neteici? Es tulit! Ruta uzvilka peldmeteli un izsteidzas no istabas. *** Perovas istabas durvis vel arvien

bija aizslegtas, un Prieditis nolema pameklet pludmale. Sev vins nebaidijas atzities, ka patiesiba 'dzen pedas nevis diezgan noslepumainajai disertacijai, bet dailajai Irai, kuras pievilcibu verteja augstak par visiem zinatnes atklajumiem. Nekur talu vina nevareja but — parasti Tatina noenkuroja savus spainus un lapstinas tuvejas kapas smiltis. Vestibila vins ieraudzija Guntu iznakam no kinozales, kur vina bija aptaujajusi apkopejas un oficiantes. — Neviena neka nav manijusi,— vina paklusu teica. — Kadi jaunumi tava fronte? — Bara mape vinam vel bijusi, to apliecina Grosa. Bet pec tam — ka aka. Tagad Zozite ir musu vieniga reala ceriba. — Brauksi Murjanam lidzi?

— Ne prata nenak! Apvienosu lietderigo ar patikamo un dosos pie melnas Iras. Iemita tacina aizveda vinu ieplaka, kuru atputnieki bija nokristijusi par pannu, jo te vareja cepinaties ari vejainas dienas. Un tiesam — kapas nogaze uz raiba peldpalaga guleja Perova, lidzas knosijas Tatina idigi cenz​ damas aprakt mates kajas smiltis. bija silti apgerbta un nezeligi svida, tacu tas negausinaja vinas darbosanos. Saklausijusi solus, Perova pagrieza galvu naceja virziena un atvera acis. Tad meginaja uz muguras sasiet peldkostima lences, bet, velti nopulejusies, tada ka bez​speka atsliga atpakal. — Vai palidzet?— Prieditis

piedavajas. — Sausmigi neieredzu sis baltas svitras. Ja jus ne- sokeju, varat nogrunteties blakam,— Perova teica, pavirzijas sanis un atbrivoja vinam sauru palaga stremeli.— Tikai neguliet uz smiltim! Prieditis asi nometa drebes, ieveroja, cik pretigi bals salidzinajuma ar Perovas brungani mateto adu izskatas vina augums, un tulit juta, ka par muguru skrien tadas ka vesas tirpas—Tatina barstija smiltis. — Liec onkuli miera! Vins atnacis aprunaties ar mani. Bet Prieditim prats sobrid nebut nenesas uz runasanu. Bija labi. Visapkart tads klusums, it ka vini atrastos vientula tuksnesi, nevis dazus solus no dzelzsbetona augstceltnes,

kas baztin piebazta ar tehnikas progresa sasniegumiem — no puteklu sucejiem lidz gaisa kondicionesanas iekartam. Gribejas lauties tiksmigajam siltumam un ne par ko nedomat. Vismazak par pazuduso manuskriptu. Kada vinam dala? Lai Kundzins mekle pats, ja nespej bez ta dzivot. Peksni riebas nepieciesamiba iztaujat, izlikt slazdus, laipot uz atklatibas robezas. Vins nespeja turet Irinu aizdomas. Kada vajadziba vinai piesavinaties garlaicigu traktatu? Tada sieviete .varbut nocieps arzemju modes zurnalu, bet disertaciju… — Par ko jus domajat?—jautaja Perova. — Par jums. — Un tas palidz aizgainat miegu?— vina kircinaja.— Bet dots pret dotu. Es

priecajos, ka atnacat pakavet man laiku. , — Vai tad jus nemeklejat vientulibu? Man skita: jus izvairaties no sabiedribas. — Tikai no musu instituta laudim. Viniem vienmer kaut kas aiz adas, pat neapzinati censas piebraukt, lai piemerota bridi aizlieku pie sefa labu vardu. Zina, slimesti, ka vins man uzticas… Bet jums tacu no manis nekas nav vajadzigs, vai ne? Varbut vienigi es pati… Un tas glaimo katrai sievietei. Ne, ne, nesaciet tulit laist rokas darba, es tacu neteicu, ka esmu gatava uzsakt ar jums tradicionalo ku'rvietas romanu, es tikai esmu par atklatibu. — Ari ta ir veca spele — piecas minutes atklatibas. — Ar mieru. Jusu gajiens pirmais. — Kapec atbraucat saja klusaja

sezona? — Varu atbildet. Tapec, ka neesmu pati sev saimniece, esmu tehniska sekretare, kaut ari ar skanigu referentes titulu. Un man japieskanojas sefa untumiem. Vins gan formule smalkak: «Es nevaru, iztikt bez jums, ergo jums bez manis nav ko darit.» Par bezmaksas celazimi parupejas arodkomiteja, un te mes esam… Vai vel kads jautajums? — Kapec reizem esat tik skumja? — Tikai ausas vienmer smaida. Un par ko butu japriecajas, pasakiet man! Par to, ka esmu varena ar sefa pilnvaru? Par to, ka muzigi esmu viena? Ka virins arzemes dzivo ka pa taukiem un divreiz gada atved mums glitas mantinas?— vina pamazam iekaisa.— Bet es vairs neesmu Tatinas vecuma, kad prieks par skaistu

rotallietu liek aizmirst visas parestibas. Tiesi otradi: cik ilgi manos gados var gaidit? Nav vairs tie laiki, kad sievas gaidija virus parnakam no kara. — Bet jus milat vinu? — Pareizak sakot, mileju. Tagad vairs nezinu. Vinam tur ir cita. Vai tad citadi butu atteicies no starptautiskas dalas vaditaja postena Maskavas redakcija? Pats allaz deklare, ka nevelas atteikties no savas brivibas. Bet man ar Tatu sasaistijis rokas un kajas. Un tad vel runa par sieviesu vienlidzibu. Smiekligi! — Tatad jus joprojam milat viru un tomer gribat skirties? — Kapec uzreiz ta? Iekams to daru, labi jaapdoma, vai nepaliksu tuksa. Ar manu algu un alimentiem mes ar Tatinu neizvilksim. Esam pieradusas pie Sergeja

honorariem. Tadu virieti, kura del es butu gatava no tiem atteikties, pagaidam neesmu sastapusi‌ Ne, labak atspeleties vinam citadi — tas pasas lidztiesibas ietvaros. Prieditis netika skaidriba, vai Perova patiesi ir deku mekletaja, kas klaji piedava flirtu, vai ari, nejausi uzsaktas speles pamudinata, nolemusi izkratit sirdi. Bet kadel tiesi vinam, ar kuru lidz sim bija parmijusi tikai dazus pieklajibas vardus, ne vairak? Visticamak tapec, ka vini driz atvadisies uz neredzesanos. Nejausi pazinas reizem ir vislabakie sarunu biedri — nenosoda, rfelien dvesele un neko neparmet. Un tomer viriesa patmila justos gandarita, ja Irinas pedejie vardi butu adreseti tiesi vinam. Lai butu ka budams, vins justos

brivak, ja varetu kaut uz mirkli aizmirst, ka ari pats nespele ar atklatam kartim. To vinam atgadinaja Perovas pamudinajums: — Pec divam minutem pienaks mana karta jums vaicat. — Jautajums no citas dziesmas. Kadas ir jusu domas par Kundzinu? — Instituta uzskata, ka vins ir perspektivs zinatnieks, sefs daudz ko gaida no Kundzina disertacijas, atlaidis radosa atvalinajuma, lai vins beidzot pieliek punktu. Bet jaatzistas, ka Viktors Janovics ir nevarigs organizators — vinu spej apvardot kura katra laborante. Neesmu greizsirdiga, bet man nepatik vina romans ar so blondo Rutu. Vinas del vel pazaudes galvu, ne tikai disertaciju. — Ka jus to zinat?

— Stop! Jusu laiks gala, tagad vaicasu es. Un nemeginiet manities — sekretares vienmer zina visu. Ari to, ka jus esat kriminalinspektors un gribat izvilkt no manis informaciju… Pirmais jautajums: vai viriesi atvalinajuma spej aizmirst darba pienakumus un paflirtet ar pievilcigu sievieti? Bez nopietniem nolukiem, tikai prieka pec. — Tad jau es neuzskatitu jus par sarmantu. — Smalks kompliments, kaut gan parak sarezgiti izteikts. Atvalinajuma man. patiktos daudz tiesaks… Vai esat precejies? — Skirtenis. — Tas nav nekads nopelns. Sakiet — vai noziedznieku medibas sagada jums prieku?

— Tas ir mans darbs, kuru noladu ik dienas, bet bez kura tomer nevaru iedomaties savu dzivi. Gandriz katru dienu musejie apcietina kadu noziedznieku. Vai drikst to devet par prieku? Daudz svarigak apzinaties, ka tadejadi mes cinamies pret noziedzibu vispar. Atnemam tadam cilvekam iespeju izdarit vel citus noziegumus: slepkavibu, izvarosanu, zadzibu. Profesors Voblikovs apgalvo, ka pukim nocirstas galvas vieta rodas vairakas jaunas, bet vai tapec jamet sautene krumos? Arsti ari neizglabj visu cilveci, tikai atseviskus cilvekus. — Un jums nekad nav ienacis prata, ka ta var zaudet ticibu sev pasam? Jums nav nakotnes‌ — Ja, nemirstigu slavu milicijas darba neiemantosi. Musu merkis ir

pieticigaks — stradat ta, lai visi saprastu, ka sods ir neizbegams. Tad riskes tikai vajpratigie. — Labi, atgriezisimies uz sis grecigas zemites. Vai jus pie|aujat iespeju, ka esmu musdienu Mata Hari? Ka ar vira starpniecibu nogadaju arzemes slepenu informaciju par instituta atklajumiem? Uz televizora ekrana tada versija tacu liktos tiri pienemama, vai ne? Prieditis nosarka un kluva liekvardigs: — Irina, tas nav godigi… tas ir sitiens zem jostasvietas… es jus lugtu… — Lugt nevajag, atbildiet uz pedejo jautajumu: kapec tada gadijuma vel neesat pacenties mani noskupstit? — Mammuk, man gribas est,— atskaneja Tatinas balss.

— Nu, vai es neteicu, ka man rokas un kajas saistitas?— Perova bezbedigi iesmejas, un Prieditim uzmacas aizdomas, ka vins visu laiku ticis azets. …Edamtelpa Prieditis neapsedas pie sava galda, bet brivaja vieta pie loga — tiesi aiz Kundzina kresla. Vins bija ieradies pirmais un tagad ka no orkestra lozas vareja parskatit visu «skatuvi», noverot darbojosos personu uznaksanu. Oglraci vel bija Riga, tapec zale pildijas sikam straumitem, kas, virpulodamas ap galdiniem, aizpluda dazados virzienos. Par redzes atminas trukumu Prieditis nemedza sudzeties un pa gabalu pazina gandriz visus. Luk, sakumpis virietis adita bezroci, vins pat surp naca ar nodzisusu smeki tuklajas lupas, daudzas arzemju akademijas

ievelets par goda locekli; negribedams iemantot augstprasa neslavu, vins klanijas pa labi un pa kreisi, kaut ari drosi vien katrreiz pat neapzinajas, ko sveicina. Turpreti brangais plikgalvis ar darba veterana nozimiti pie rutainas zaketes atloka ij nedomaja skerdet pieklajibas zestus, un pec vina laipna smaida vareja nekludigi spriest, kuram no pusdienotajiem ir ietekme instituta dzive. Ka vienmer vicinadams roka termosa pudeli, iesteidzas pajauns lietuviesu zinatnieks un, vel kajas stavot, bera mute aukstas uzkodas, it ka baididamies zaudet pat minuti sava vertiga laika. Rokas uz krutim sakrustojis, slucinot ritakurpes ieautas kajas, instituta Vidusazijas filiales saimniecibas parzinis ieveda zale gimeni — sievu un divas bizainas knipas.

Tikai tagad Prieditis peksni apjedza, kadu bezcerigu pienakumu brivpratigi uznemies: kurs no sis raibas sabiedribas spejigs tisuprat vai aiz parpratuma pievakt svesu rokrakstu? Vins atviegloti uzelpoja, kad telpa ka svaiga veja brazma iebruka biedri. Un tad, gandriz neviena nepamaniti, edamzale ienaca Maija un Karels Lepiki. Vina — melna zida kleita un augstpapezu snorzabacinos, vins — lidz gamuram sapogatos svarkos, kadi krievu inteligences aprindas bija mode pirms revolucijas, cetrsturainu samta cepuriti galva. Ar vienu roku balstidamies uz spieka, ar otru pieturedamies pie sievas elkona, vecais akademikis lenam un cienigi aizvilkas lidz galdinam, bet tur spitigi izslejas, atbidija savas damas

kreslu un, galanti palocijies, negaiditi skala balsi noveleja vinai labu estgribu. Pirms apsedas, vel pagriezas pret Priediti. — Mums ir jauns kaimins? Loti patikami‌ Atlaujiet stadities prieksa: Karels Lepiks, universitates profesors, Tartu. Ar ko man tas gods? Prieditis uzleca kajas un, atcerejies, ko bija dzirdejis par vecisu kurlumu, pilna balsi atbildeja: — Imants Prieditis, Riga. Lepiks saravas ka no stravas ladina pa ausi. Drosi vien vins nebija izsledzis raga brilles iemonteto dzirdes aparatu. Pie blakusgalda Prieditis ieveroja lidz sim neredzetu atputnieku. Sagumzitais apgerbs, nesukato matu erkulis, smagie maisini un zilganie loki zem acim liecinaja, ka vina noskanojums nebija

ipasi optimistisks. Izzvejojis no zupas dazus marineta gurka gabalinus, vins nolika karoti un edienam vairs nepieskaras. — Pazudusais dels atgriezies,— oficiante pacuksteja Prieditim, pamanijusi vina zinkari.— Vakar ar pedejo autobusu. Sorit, atnakusi uz darbu, pamodinaju bara pie galda. Aizmirsis savas istabas, numuru. Vins te bija pavadijis tikai dazas minutes — pabidijis neizkravato cemodanu zem gultas, nometis kaklasaiti uz kresla atzveltnes un izgaisis nezinama virziena. Laikam uz Rigu pie draudzenes — ta vismaz domaja direktors, mierinadams vietnieku, kurs taisijas celt trauksmi. Velreiz uzlukojis svesinieku, Prieditis no tulitejas nopratinasanas

nolema attureties. Ruta un Kundzins pusdienas ieradas kopa, bet Prieditim bija gruti spriest par parmainam vinu savstarpejas attiecibas. Ruta, ka parasti, bija terpusies savas neaizskaramibas brunas, ko stinga smaida pavertas lupas verta neiedragajamas. Kundzina skatiens bija nodurts, vins kaut ko klusi murminaja. — Sodien sekojam jusu priekszimei, — Ruta apsedusies uzrunaja kaiminieni.— Nebraucam ar liftu, bet no vienpadsmita stava nokapam kajam. — Uz augsu, milais berns, uz augsu vajag, ja gribat nodzivot lidz musu vecumam,— Maija Lepika pamacija.— Tas nekas, ka neiet tik atri, toties nostiprinas sirds muskulis. — Patlaban norudas tikai raksturs,

— Karels Lepiks piemetinaja.— Un mums tas no dzimsanas ir nelokams. Bet nakamgad tomer vajadzes apmesties kadu stavu zemak. Seviski pec pusdienam pagrutak: kamer tiekam lidz istabai, jau laiks kapt leja uz launagu. — Tapec sodien panemu lidzi saulessargu un mes pec pusdienam iesim pastaigaties… Nieres!— beres!— vina bri​dinosi iesaucas. Lepiks paklausigi nolika etika karafi atpakal uz galda un paskaidroja: — Atsifrejuma sis skaitamais pantins skan daudz iespaidigak: «Kas nesaudze nieres, pats tuvina savas beres.» Originala gludi rimejas… Bet, mila, vai vajadzeja tik jaunas damas klatbutne atgadinat, ka man vairs nav sesdesmit? Beidzot balsi pacela ari Kundzins:

— Piedodiet, bet es, piemeram, justos pagodinats, ja sieva par mani ta rupetos. — Nodzivojiet lidz maniem gadiem, tad sapratisiet, ka reizem tas sarezgi dzivi. — Un Karels Lepiks noskupstija sievai roku. «Divi milas parisi pie viena galda. Vai nav par daudz? Es te noteikti esmu lieks,» nodomaja Prieditis. Tomer visnepatikamakais vel bija prieksa. Ka sarkanu dranu ieraudzijis versis skersam pari zalei uzbrukuma galdinam trauca Mehti Talimovs. Caur pieri uzlukoja Priediti un nikni snaca: — Ar tevi pie viena galda es nesedesu. Cienitais, ja esat paedis, staigajiet! Baidos, ka jusu klatbutne sabojas man estgribu.

Prieditim ne prata nenaca uzkaveties. Augsa vinu gaidija biedri. — Tiesi laika!— iesaucas Nahodko, kad Imants atvera istabas durvis.— Padod surp labo roku, ja vel neesi to kopa ar sirdi piedavajis kadai no savam damam. Nevis Serloks Hotms, bet ists Kazanova ar milica uz​pleciem. Vins caur lupu ilgi petJja Imanta pirkstu galus, tad lepni pazinoja: — Tavejie, viss saskan! Lidz ar to neidentificeta paliek tikai tulznaina roka ar zigzagveida retu uz plata ikska. Ideala pazime — ka no macibu gramatas. — Tu tacu negribi, lai mes staigatu apkart un pec kartas visiem atputniekiem spiestu roku,— Voitkuss pro​testeja. — Ja ticat manam degunam, saja nama nav ko meklet. Tads kampiens var

but tikai zvejniekam, pateiksu vel precizak, tadam, kas uzplesis pirkstu uz zusu aka. Tas, protams, vel nenozime, ka vins nozadzis manuskriptu. — Ko citu vins vareja meklet svesa istaba?— Voitkuss bija gatavs piekrist kapteina versijai. — Varbut gribeja piedavat zivis. Vai es zinu… — Parasti tas piegada Dzirnavnieku Toms, «Latvijas» soferis,— zinaja Apsite. — Bet. sodien fiksais zellis par- sedies uz liela autobusa un aizlaidies uz Rigu. — Jo spiedigaks iemesls pasiem lukot kundes… No sirds iesaku tev, Sasin, paskaties, kura seta kup namins, un aizej iepazities. — Noteikti,— Apsite labprat apsolija.— Mes tiesi posamies uz ciemu,

varbut kaut ko uzzinasim no kinomehanika Olega. Vins esot «Magnolija» biezs viesis. — Parak vinu netinciniet. Vismaz pagaidam, kamer nav atgriezies Murjans. Manuprat, bez Zozites liecibas mes grabstisimies ka aklie,— Prieditis sacija. — Tad tev ari pa tukso? — Kapec ari?— Apsite tudal atcirta.— Musu rokas vismaz cetri pavedieni. — Drosak butu, ja tikai viens,— Voitkuss pasupoja galvu.— Bet kaut kadas bledibas uzraksim, esiet mierigi! Un tad vares uzsutit reviziju. — Ko tad jus vel gaidat?— Nahodko prieksnieka toni norikoja:— Pie darba, biedrisi!

UZBRUKUMS KARALA SPARNA Ja skaitlotu pec minutem, vienpadsmitaja stava darba butu nepilnam cetram stundam. Tomer Astra nekad agrak par pulksten trim no nama neizgaja. Vina uzskatija, ka japielagojas atputnieku dzives ritmam, nevis jaievies sava kartiba. Tada vinai likas apkalposanas dzilaka jega. Cilveks atbraucis pavaloties, tapec jalauj vinam mierigi izguleties vai stradat, kad ienak prata. Vina var uzkopt istabu ari pusdienlaika, pat vakara, ja nepieciesams. Tikai dazos jautajumos Astra nekad nepiekapas: reizi diena putekli janoslauka, gulta jauzklaj, vanna

jaizmazga, pilnie pelnu trauki un papirgrozi jaiznes. Kada tad izskatijas Talimova palata pec vina divu diennaksu streika? Neiedomajami! Tadas nebusanas vina sava stava vairs necietis! Saja zina Astras parliecibu nespeja iedragat ari 1115. istabas iemitnieks, kaut gan katru ritu atsaka veltigu cinu pret meitenes spodribas akcijam. Citada zina Zubkovs bija laga vecis — to Astra saprata atrak neka parejie personala locekli, nacas vienigi pierast, ka istaba jauzpos saimnieka klatbutne, jo vins pat uz maltitem nedevas leja. Ka atbrauca, ta lauka vairs neizkustejas, lika uznest sev edienu augsa, svaigu gaisu elpoja uz balkona. — Kapec man seit jaredz tie pasi gimji, kas jau instituta apriebusies?— vins

pirmaja diena izklastija Astrai savu viedokli.— Tad nebija verts izkaulet radosu atvalinajumu. Man jastrada, kamer vel galva uz pleciem.— Pamanijis, ka meitene neizpratne raugas uz tukso galdu, vins kautrigi piebiida:— Man maksa algu par domasanu. Astra saja nama ne par ko vairs nebrinijas. Viens cauram dienam neiztaisnoja par manuskriptu nolikuso muguru, otrs celas ap pusdienlaiku, toties vina istaba lidz ritausmai dega gaisma un skaneja solu dipona. Dazi devas talas pastaigas, lai izvedinatu plausas un smadzenes, citi nepartraukti indeja savas ieksas ar nikotinu un kofeinu, jo speja stradat tikai uzbudinajuma stavokli. «Zini, kad es jutos vislaimigaks?» kads zinatnieks vinai reiz bija atzinies.

«Kad butu jastrada, bet es lapu slinkumu. Tad atputa sagada vislielako baudu. Toties likumigaja atvalinajuma parasti garlaikojos un vienmer pakeru lidzi kadu darbinu — nerekinoties ar visiem sievas krenkiem.» Cik nebija dzirdets atputnieku sievu parmetumu un tragisku noputu! «Ja jau tu par sevi nerupejies, butu vismaz padomajis par gimeni. Ko mes bez tevis iesaksim?» Vasara sievas diezgan atri nomierinajas — ritus pavadija pludmale, pecpusdienas ludza Astru paradit labakas ogu un senu vietas. Un prasmigakas pavadones vinas nebutu atradusas visa Priezciema. Tiesa, uz savu slepeno beku plantaciju meitene nevienu neveda, tomer pilsetnieces mulsa ari gailenu silos un

zemenu laukos. Pateicibas uzpluda kada kaisliga senotaja meginaja iebazt vinai kabata salocitu desmitnieku. «Noperc konfektes! Un velreiz paldies par visu.» Astra apjuka un rupji atgruda roku. «Es dzeramnaudu nenemu!» Vina pagriezas un pameta sievieti uz meza takas. Savu rupjibu nozeloja nakamaja diena, kad aizbraukuso atputnieku istaba atrada sev adresetu vestuli un pacinu. «Nepieminiet ar Jaunu un pienemiet mazu suveniru ka talismanu veiksmigai senosanai.» Vistokli bija dazdazadiem vardiem izraibinats trikotazas krekls ar asinssartiem burtiem veidotu love sirds rajona. Kaut ari Astra skola bija

macijusies vacu valodu, vina tomer zinaja, ka angliski tas nozime milestibu, bet cereja, ka mate to nesapratis, jo loti gribejas tudal vilkt mugura glito apgerba gabalu. So pirmo davanu Astra labi atcerejas tapec, ka tas del sakas vinas domstarpibas ar mati. Dievbijiga atraitne, kas svetdienas centigi dziedaja baznicas kori, nekadi nespeja samierinaties ar to, ka meita staiga apkart ka tads parvietojams afisu stabs, piesaistot lauzu uzmanibu nevis ar tiklumu, bet ar tik laicigiem reklamas panemieniem. Nesaskanas parauga atklata konflikta, kad Astra reiz atlava Olegam pavadit sevi lidz majam un pat aicinaja puisi istaba. Ne, tadu apgrecibu mate necietis, tad labak izsaukt ta kunga dusmas par cietsirdibu pret pasas

bernu. «Ka vins kaju par manu slieksni vairs nespertu — sis gaismatainais pavedejs! Ja velreiz naksiet kopa, durvis neatversu, dievs ir mans liecinieks!» Toties vinai nebija nekadu iebildumu pret to, ka Astra nekad neparradas no darba ar tuksam rokam. Treknas viras samazgas nodereja cuka-i, kads cukura grauds — trusiem, zupas kauls — majas sargam, kurs zivju kidas jau sen atedies. Skita, ka mates bardziba ir piespiedusi meitu atgriezties uz pareiza cela. Patiesiba Astra tagad katru vakaru parnaca majas tikai tapec, ka vinas velas un darbariku kambari naksnoja Olegs Davidovs. Un tiesam — ko lai ziemas laika iesak kinomehanikis, kuram taja pasa Priez- ciema paredzets ari dienas seanss?

Nav jegas dzit masinu cetrdesmit divus kilometrus lidz rajona centram un atpakal. ÂŤTa butu valstiski nepareiza pieeja,Âť vins starp diviem skupstiem vardoja Astru, cenzdamies masket savus intimos merkus. ÂŤLaid mani ieksa un paliec ari pati, es tev pari nedarisu.Âť Iespejams, ka Astra butu palikusi, ja saja bridi neizjustu lidzibu ar tik biezi apdziedato Kemermiestina Anninu. Pagaja vel menesis, pirms vina saprata, ka apsviedigais kinomehanikis, kas it ka rupejas tikai par personiskiem labumiem, butiba ir paraudzis berns bardaina milza izskata. Berns, kurs savas klejotaja gaitas mekle nevis piedzivojumus, bet vienigi laimi. Gribedama vinam to sniegt, Astra pati kluva laimiga. Olegs bija pirmais virietis vinas

dzive, un Astra loti cereja, ka ari vienigais. Tapec jadara viss, lai patiktu puisim. Lasumaino seju ar uzrauto degunu nepartaisisi, bet rudajiem matiem gan var pieskirt ugunigu spidumu un nogriezt laucinieciskas pelastes. Tapat vairs nedrikst gerbties, ka pagadas. Pirmo davanu Astra sanema pret savu gribu. Taga<l vina rikojas viltigak: draudzenes zinaja stastit, ka at- putnieces biezi notere apkartejos universalveikalos pedejas kapeikas, pat atpakalcela biletes naudu, un tad leti pardodot so to no atvestajam dranam. ÂŤVai tad si kleita ir labaka par to, ko jus vakar valkajat?Âť aicinata apbrinot kartejo pirkumu, Astra naivi vaicaja. ÂŤLabaka? Diez vai. Bet katra zina citada,Âť skaneja atbilde. ÂŤJa gribi sev

piesaistit virieti, jabut allaz mainigai. Mans virs, piemeram, to pat "nepamana, bet zemapzina jut, ka pec katra mana pirkuma vinam darisana ar citu sievieti. Un tas laulibas dzivei nak tikai par labu, tici manai pieredzei.Âť 5o pamacibu Astra iegaumeja, un driz ari vinai piemetas musdieniga pirksanas un pardosanas serga. Dzinsu bikses nomainija pret baltam stilbenem, kas sniedzas tikai lidz ikriem, burtiem izrakstito kreklu â&#x20AC;&#x201D; pret batikota auduma bluzi, rutainus bruncus â&#x20AC;&#x201D; pret zvanveida svarkiem. Vienigi no augstajiem papeziem vai platforrnenem vina neskiras nekad, jo baidijas lidzas Olegam izskatities smiekâ&#x20AC;&#x2039;ligaOlegs labprat lava sevi lutinat. Apzinadamies, ka sieviesu velibu vinam

nodrosina nepreceta puisiesa stavoklis, vins negribeja zaudet prieksrocibas un jau iepazisanas bridi medza bridinat: ÂŤZverinats vecpuisis bez jebkadiem precibu nolukiem.Âť Ari Astrai vins pirmaja kopeja pastaiga gari un plasi izklastija uzskatus par milestibas brivibu, kuru nedrikst ierobezot dzimtsarakstu nodala apzimogoti dokumenti. Runaja par jutu .notrulinasanos ikdienas rutinas ietekme, par romantiku un dveselu unisonu, kas neatzist birokratiskus skerslus. Nomierinajis sirdsapzinu, Olegs nemas risinat praktiskus jautajumus un jau otraja vinu sakaru nedela izgadaja meitenei bilesu pardevejas un vietu iera- ditajas darbu. Tagad Astra, vareja ar' pilnam tiesibam cetrreiz nedela palikt ÂŤMagnolijaÂť pa

nakti, bet kinomehanikis — bez kautresanas notiesat par vinas papildu algu nopirktos gardumus. …Pirms Astras izprasnasanas Gunta un Voitkuss nolema ievakt par meiteni sadas tadas papildu" zinas no sava stava apkopejas — kapec gan neizmantot vinas garo meli, ja tadejadi butu iespejams atrast kopigu valodu ar liecinieci? Un saja saruna tudal uzpeldeja Olega Davidova vards. «Ta nabaga zoss pat nenojaus, ka sim katra ciema pa brutei. Tikai pucejas un tere pedejo grasi, lai izdabatu garajam tevainim. Ek, butu es divdesmit piecus gadus jaunaka, gan zinatu, ka aplauzt vinam ragus…» Pusmuza apkopeja lepni izputa kuplu dumu, izlingoja cigareti pa atverto logu un

tudal iesprauda zeltzobainaja mute jaunu smeki. «Citadi te var nospragt aiz garlaicibas… Bet direktors ka tads nikigs puika—jasez no septiniem lidz trim, ja nav ko darit, keriet musas. It ka majas negaiditu darbs…» «So to laikam piepelnat ar velas mazgasanu,» Voitkuss, kurs bija izmantojis vinas pakalpojumus, meginaja aiz- dambet vardu pludus. «Cik tad? li ka jus nezinatu, ko tagad maksa visparastakie sulki… Butu man Astras gadini, es ari macetu atrast izdevigu robu. Tikai vienreiz man paveicas izgriezt vinai pogas. Kad te dzivoja tads pusjucis pindzelmanis, kurs par diviem rubliem stunda verveja modelus. Vina baidijas, ka bus japoze pa

pliko, un nepieteicas. Bet kas man — nav jau zel, ka tikai samaksa! Un ko domajat? Sis mani pielika pie tiklu lapisanas un pat nepieskaras. Notupas pa labu gabalu un viena laida maleja… Tik priecigu vinu muzsen netiku redzejusi…» «Kada veida Astra piepelnas?» Gunta taujaja. «Tapat ka mes, parejas,» apkopeja izvairigi atbildeja. «Nes ara visu, kas nav pienaglots… Jus pat iedomaties nevarat, kadu mantu sie profesori met lauka — no tuksam pudelem un makulaturas vien varetu izdzivot. Vinai tas kinitis ari so to ienes — aizmirst noplest bileti, un trisdesmit kapeikas kesa ka likts. Un vispar — meitietis, pilnigi galvu pazaudejis, daris visu, ko tas bandits gribes.»

Vai kads brinums, ka viniem par Astru bija radies pavisam nelags prieksstats? Pirmaja mirkli negribejas ticet,, ka meiteniga rudmate, kas ar adikli sedeja vienpadsmita stava atputas istabas atzveltnes kresla, ir nule aprunata vejgrabsle. Vasaras raibumi, zilo acu naiva izteiksme, aizkustinosi zobos iekosta apakslupa, sakrustoto kaju nobraztie celgali—labaku tipiska lauku skuka modeli makslinieks saja nama nez vai butu atradis, pieglezno klat plavmalu, un bilde gatava, turklat objekts daudz pateicigaks par lejas tenku vaceli. — Ko tad jus, Astrin, tik jauka laika pa istabu dzivojat?— Sasa saka risinat valodas.— Adit var ari pie​saule. — Nevar,— Astra neslepa ignumu. — Manejie sodien tadi ka prata sajukusi.

Vajadzetu skriet ka uz rumulem, bet sie ieslegusies. Kundzins aizliedza uzkopt, Talimovs atkal nelaiz ieksa, pat vecais Voblikovs ir atteicies no rita pastaigas un pienem apmekletajus. Gatavais trakonams… — Jo labak,— Gunta nesaprata Astras raizes.— Es jusu vieta sen butu gabala. — Tapec ka jus mana vieta nestradajat. — Vai tiesam uzskatat so darbu par sevis cienigu? — Manam vecakajam bralim ir universitates izglitiba, bet kadru uzskaite vinu sauc par kalpotaju. Es esmu beigusi vidusskolu, un man nakusi klat veseli divi burti. Apkalpotaja — skan pieklajigi, nekadas vainas.

— Bet ta tacu nav specialitate. Man, piemeram, netikas uzkopt pat savu istabu. — Redzat nu! Tatad vajadzigs kads cits, kas to daritu. Un man sagada prieku stradat citu laba. Internatskola mani sauca par muzigo dezuranti…— Astra pasmaidija. — Vai ari tur jus par tadu nakotni vien sapnojat? — Sapni ir parak cels vards. Visas mes sapnojam klut par aktrisem vai arstem, bet pec tam stradajam par pardevejam un uzskaitvedem. Jus laikam ari cerejat klut par tadu gudru sievieti detektivu, kadu nesen radija filma… Ta jau nav, ka man nebija izveles. Aicinaja macities kursos, tomer tas nozimetu atkal dzivot prom no majam. Un es bez jurmalas nevaru, smoku nost,

kaut reizi dien;-, : lidz kapam… Nekad neesmu sapratusi, kadel cilveki ta tiecas uz pilsetu — kadu laimi vini tur mekle? Es grasos atrast savu laimi seit. Voitkuss grozija galvu te uz vienas, te uz otras sievietes pusi. Sava taisniba abam, bet vins par sievu gan nemtu drizak meiteni ar Astras uzskatiem, lai ari tads vecmodigs raksturs nesolitu rozlapam kaisitu kopcelu. Iejaukties strida likas bistami, jo vairak tapec, ka sadas reizes sievietes diezgan negaiditi medz apvienoties pret stipro dzimumu. — Vai si salle ari ir viens no jusu pakalpojumu veidiem?— vins noradija uz Astras rokdarbu. — Kadam atputniekam? — Nevajag apcelties, ludzu! Neko tadu neesmu jums nodarijusi. — Davana Olegam?— Gunta

piedavaja pamieru. Astra, virpinadama adatas, pamaja ar galvu. — Skaties tikai, lai nav jagatavo purs sikajam. Sodienas viriesus ar tadiem panemieniem nepiesiesi. — Un ja es nemaz negribu vinu piesiet?—Astra peksni iespitejas.— Ja es gribu vinu tiesi tadu — kas ierodas, lai dalitos ar mani priekos, un pazud, kad sakas atpludi? Ja es vinu parak milu, lai uzbaztos ar savam prasibam? — Vakar pec kino vins palika pie tevis?— Gunta lietiski vaicaja.— Vins tacu bija tava kambari, kad parnaca Kun​dzins, vai ne? — Bija. Kas tur launs, es nesaprotu! Vai mate jus uzridijusi man kakla? Juzdams, ka saruna atkal draud noklut

strupcela, Voit​kuss metas starpa: — Dievs ar vinu!… Mus interese tikai manuskripts, kuru Kundzins sava aizmarsiba kau kur iegrudis. Vai neesat to vakar,redzejusi? — Ko jus, es pat neuzdrosinajos paskatities uz vina pusi. Kad izskreju gaiteni, man nekas nebija mugura, tikai tas isais uzsvarcis. Bet aiz durvim vesela viriesu kompanija. Labi, ka nedega liela gaisma, citadi butu tudal aizmukusi. Atsledzu Kundzina durvis un aizsmaucu atpakal. Loti baidijos, ka tik Olegs nepamostas. — Vins guleja, kad atgriezaties? — Vina vairs nebija. Bet es neuztraucos. Aukstas naktis Olegs sad tad nobrauc leja un padarbina motoru, lai radiatora nesasalst udens.

— Cik ilgi vins bija prom? — Nepateiksu. Kad vins ir blakus, man vienmer loti ciess miegs,— Astra, ka atbalstu meklejot, ludzosi uzlukoja Guntu.— Olega pasparne jutos tada aizsargata… Noguleju lidz pasam ritam, un tad jau vins vairs nedrikst te but, jau ar pirmajiem gailiem direktora vietnieks sak apgaitu… Paskatijos pa logu, masinas ari nav, tatad viss normali. — Tu uzskati par normalu, ka vins pazud neatvadijies?— Gunta nenocietas nepajautajusi. — Kapec jus vinu ta neieredzat? Driz bus dienas seanss, un tur mes satiksimies. …Ritos lauku cilveku pat ar mietu uz kino neaizdzisi. Par tadam izpriecam var domat tikai pec tam, kad aprupeti lopi un

apdariti darbi maja un darza. Tapec Olegs parasti izsludinaja seansu pulksten trijos, bet saka puscetros, kad zuda pedeja ceriba, ka vel kads varetu ierasties. Filmas radija Priezciema vecaja tiklu skuni, kas staveja tukss kops tiem laikiem, kad piekrastes brigade ar motorlaivam un visam spailem bija parcelusies uz jauno ostu Licupites griva. Tagad skuni bija iekartota skatitaju ÂŤzaleÂť ar ekranu, ducis solu rindu un paaugstinajumu telpas gala, kur neliela, ar azbesta plaksnem apsista buda atradas projicesanas aparatura. Pat vispopularako filmu demonstresanas reizes solos sedeja tikai berni. Sievietes un nedaudzie viriesu kartas apmekletaji no majam nesa lidzi kreslus un nolika tos, kur pagadas. Ja jau skatities, tad ar ertibam, cetrdesmit

kapeikas ir nauda. Un Olegs atlautu ari lielakas valibas, ja vien tas palidzetu piepildit zali,â&#x20AC;&#x201D; vina izpelna bija atkariga no plana. Soreiz skatitaju piepludums bija visai niecigs. Pat trekni ierametais filmas zanra apzimejums ÂŤmelodramaÂť, kas parasti atvera zvejnieku sievu aszlru. sluzas un naudasmakus, nespeja konkuret ar pirmas saulainas dienas aicinajumu, un Astra, sededama tiesi uz robezas starp skuna kaplicas vesumu un dabas atmodas siltumu, jau uzdrosinajas ceret, ka nepardos nevienu bileti. Tad varetu atcelt seansu un piedabut Olegu aizbraukt uz murkelu vietam. Senu, protams, vel nebus, bet vai tas ir galvenais? Pastaigasies pa mezmalu un izbaudis kluso laimi, kas atsver visas kaislibas filmas varonu

gaume. Ka par spiti, atskreja divi bezmaksas bilesu vecuma zeperi, nolika uz galda sanurcitu rubli un sauju kapara monetu. â&#x20AC;&#x201D; Vecamate driz bus klat, ludza bez vinas nesakt. â&#x20AC;&#x201D; Tad jau manis,â&#x20AC;&#x201D; Astra nenoteikti atbildeja un pa- gaidam naudai nepieskaras. Ceribas galigi izkupeja, kad meitene ieraudzija kinoteatrim tuvojamies Kundzinu, kurs nekad neizlaida nevienu filmu. Kapec vins nebija vakar atnacis? Tad sodien nesapetu galva un nevajadzetu slepties no saulesâ&#x20AC;Ś Bet varbut Ruta atrunas, vina nekad neskatijas filmas, vai tiesam neaizvilks Kundzinu prom? Vini pirmoreiz gaja zem rokas, un pec visiem- siem vientulibas gadiem

Kundzins, kuru sieva ari saja zina nebija lutinajusi, apzinajas, cik jauki just blakam cilveku. Cilveku, kas gruta bridi atnak mierinat un ari pec pusdienam nepamet vinu vienu. Ja tagad peksni vel atrastos manuskripts, Kundzins uzskatitu so dienu par laimigako sava dzive. — Nu, ka lai jums to pasaku?— vins meloja.— Automatizacija nav pasmerkis, ta nenesis cilvecei bezdvese- liskuma briesmas, no kuram jus ta baidaties. Drizak otradi — atraisis radosos spekus. Ta nenomaks cilveku, bet atbrivos… nu,kaut vai musu milo Astrinu. Tas vienkarsak par vienkarsu: viens automats par attiecigam kapeikam izsniegs zetonu, un ieejot to iemetis… Katra metro stacija ir sada automatizacija, kapec to nevaretu ieviest ari seit?

— Un es cereju, ka pabeigsiet disertaciju un vismaz lidz menesa beigam aizmirsisiet vardu «automatizacija»… Kapec laupit cilvekiem personigas saskares prieku,— Ruta iebilda.— Es pat pielauju, ka tas ekonomiski izdevigi, un tomer — ne, pat trisreiz ne! Jusu nozares dizgari spejigi daudz ko izgudrot — konveijerus, pa kuriem gar musu galdiniem slidetu skivji ar edieniem. Bet es gribu, • lai tas kotletes pienes klat Aina, ar milu smaidu novel labu estgribu un katrreiz nosauc tas cita varda — par maltu bifsteku, sniceli vai brizoli. Pasapkalposanas veikalos es neprotu iepirkties — labak pastavu rinda, bet man ar kadu jaaprunajas. Ari tagad patiktos parmit dazus vardus ar Astru — apjautaties, vai verts skatities so filmu,

kaut gan labi zinu, ka ta ir drankis, palugt vinai, lai ierada labaku vietu… — Tad jus esat ar mieru?— Kundzins nopriecajas. — Viktor, milais draugs, tadu upuri no manis gan neprasiet, saja kinomakslas templi jusu disertaciju tacu neatradisim, vai ne? Kada tad jega atkal ieslegties cetras sienas? Jus sodien, ja nemaldos, vel neesat bijis pie juras, bet diena ir vienreizeji skaista…— Vina uzlukoja Kundzinu un atskarta, ka tas pat laga neklausas.— Galu gala ta ir jusu darisana, bet pasakiet vismaz — kapec katru vakaru, kops esam pazistami, ka pielimets sezat kiniti? Laikam iemiegat pec piecam minutem, atzistieties! — Maskava netieku. Tur iebrauceji izperk visas biletes.

— Maskava daudz ko nevarat, piemeram, pavadit laiku kopa ar mani… Bet es jums kakla nekaros, ejiet vien, aizmirstiet visas savas nepatiksanas.— Vina izrava roku no Kundzina elkona slazda un tik strauji devas prom, ka gandriz uzskreja virsu Guntai un Voitkusam.— Ari jums es ieteiktu velti neteret laiku! Sis ne ar ko neattaisnotais sasutuma izvirdums patiesiba bija pirmais solis cela uz kapitulaciju — vai tad vina nesaprata, ka daziem cilvekiem pec intensiva gariga darba nepieciesama atslodze, ko sniedz parcelsanas cita pasaule? Pati tiesi si iemesla del uz kino negaja — gribejas izslegties no ikdienas vides, no ieraduma analizet rezijas panemienus, operatora meistaribu un

aktieru sniegumu. Kundzina Rutu visstiprak pievilka berniskiga atklatiba, kas reizem robezojas ar vientiesibu un pec kinoaprindu izsmalcinato intrigu parsatinatas atmosferas lava justies pilnigi atraisitai. Ari tagad aizkustinaja vina apmulsums, tomer spert vel vienu soli vinai negribejas â&#x20AC;&#x201D;tas lidzinatos galigai sakavei. Un Ruta atstaja vinu. Pie ieejas radas negaiditi sarezgijumi. Astru mulsinaja fakts, ka vinas stava zinatnieks, sava veida pasu cilveks, gandriz tris stundas ka gailis uz laktas tupes uz saura sola, turklat par savu naudu. Vel aizmigs un nogazisiesâ&#x20AC;Ś Un meitene uzstajigi piedavaja Kundzinam savu kreslu, no kura vins tikpat energiski atteicas. Atstajis Guntu pie durvim, Voitkuss

uzkapa kinome- hanika valstiba. Skita, ka viriesu saruna bus isakais cels uz valsirdibu. Olegs Davidovs bija varbut spridi isaks par apmekletaju, bet izskatijas daudz razenaks, jo ar saviem svarcelaja pleciem piepildija visu sauro telpu starp aparatiem un filmas karbu piramidu. Zem melnas adas zaketes un tikpat ciesi piegulosajam melnajam biksem bija jausama ikviena muskulaina kermena kustiba, un no muguras vareja rasties iespaids, it ka pustumsaja buda rositos gaismatains negeris. Kadu laiku Sasa veroja mehaniki un, neka vina darba nejegdams, tomer nosprieda, ka puisis ir ists specialists â&#x20AC;&#x201D; tik merktieciga likas katra kustiba. Beidzot Davidovs pagrieza galvu un draudzigi uzlukoja apmekletaju.

— Atnaci izpetit, ka rodas pasaules septitais brinums? Balss skaneja mazliet aizsmakusi, bet nepauda ne mazako parsteigumu — acimredzot laukos sadi apciemojumi ietilpa kinomehanika darba ikdiena. To apliecinaja Olega nakamie teikumi: — Neceri — no makslas te nav ne smakas. Tira tehnika. Un parcilveciska izturiba. Gribi vai negribi, jaskatas — kaut pasam lidz kaklam un pirksti ta vien niez sajaukt dalu secibu, ka to darijam, kad vel braucu uz kugiem. Zini, kas musu profesija galvenais? Pareizais fokuss, rupji izsakoties — asums. Un, protams, plans. — Tas tacu nav atkarigs no tevis,— Voitkuss labprat ielaidas saruna.— It ka tu pats uznemtu filmas… Jarada tas, ko tev

dod. — Ja es nemtu tikai to, ko man megina iesmeret, sen jau butu pakaris zobus vadzi,— pieradidams pretejo, Davidovs plati pasmaidija.— Kases gabalus grib visi. Tacu katram no mums ir savs triks — fokuss, krievu valoda izsakoties. — Kads ir tavs slepenais ierocis?— puisis Voitkusam iepatikas arvien vairak. — Psihologija. Zel, ka tas stingri aizliegts, citadi nomainitu pusi nosaukumu — un zale butu parpildita. Pret skatitajiem jaizturas ar cienu, tad vini brivpratigi atvadisies no savam kapeikam un vel paldies teiks. Kas zinatniekam svarigak — laiks vai nauda? Nu luk! «Mag- nolija» es vienmer izsludinu pagarinatu seansu, galu gala tam dokumentalajam filmam ari

janoklust lidz tautai… Sie sten un pus: nav laika, jastrada. Vai tad es nesaprotu, bet man ari darbs un kases plans. Un te stajas speka matematikas likums par saskaitamo vietu mainam — vai nav vienalga, kura gala pagarinat seansu? Svarigi, lai nemainitos ienakumu summa. Un es radu vispirms makslas filmu, pec tam apmaksatas piedevas. Kam nav laika, lai iet prom, izeja par brivu. Tu pat iedomaties nevari, ka sis racionalizacijas priekslikums palidz dzivot! Un visa pamata — psihologija. — Bet ja zale nepaliek neviens? — Tad ietaupu ari elektroenergiju. Par to tapat pie​nakas premija. — Un pusstundu atrak tiec pie savas sirdsdamas…— Voitkuss pasmaidija un nolema, ka

pret tadiem parkapumiem gan nekad nekaros. Davidovs nedomaja ne liegties, ne protestet pret tadu jauksanos privatas dzives jautajumos. Drizak otradi, likas — vins jutas glaimots. — Kas vainas, kamer jauni mes? Astra apgalvo, ka latviesi visu protot attaisnot ar dziesmu tekstiem. Ikvienam ne tikai sava daina, bet ari savs moto. — Tulit tu meginasi man iestastit, ka tads dzivesveids tevi pilnigi apmierina. — Protams. Dienesta gandriz divus gadus biju ka piesiets pie kuga. Toties tagad redzu pasauli divkarsi — daba un uz ekrana. Filmas celo ar fotoaparatiem apkarusies pensionari, es gribu baudit dzivi ar savam acim, nevis caur kameras objektivu. Gan pienaks stundina, kad

pasam negribesies kusteties no majam ara un gimenes miera kila bus televizors… — Iznak, ka tev tas romans ar Astru nav nopietns… Zel, otru tadu meiteni bus gruti atrast. — Klausies — tevi Astra sutijusi, vai?—Davidovs beidzot attapas apvaicaties.— Tu esi vinas agents, atzisties! No atbildes Voitkusu izpestija Guntas balss: — Ei, jus tur, viriesi! Astra ludza pateikt, ka vares sakt pec desmit minutem. Pardotas trisdesmit divas biletes. Tik zikerigu meiteni redzu pirmoreiz muza, ists velna pulveris! Un tik smukina… Pamanijis, ka Davidova seja klust arvien drumaka, Voitkuss energiski aprava Guntas jusmigo tiradi:

— Izbeidz! Un, ja es tev, Oleg, tagad jautasu, kur tu nakti noziedeji, tad ari vienigi tapec, ka sai pasa laika vienam zinatniekam nozudis manuskripts. Un, lai tu nedomatu, ka esam ieradusies izspiegot tavas milas dekas, izpaudisu vel vienu noslepumu: kad neatpusamies, tad abi stradajam milicija. Skaidrs? — Kur nu vel skaidrak,— Davidovs it nemaz neapmulsa.— Jus parbaudat kinomehanika versiju… Diemzel — lai cik ta liktos vilinosa, tomer ir tikai visprimitivaka sagadisanas. Pat acis neesmu redzejis ne jusu zinatnieku, ne vina manuskriptu. Un, ko nevar celt, to nevar ari nozagt,— vins paspideja ar parfrazetu idiomu. — Tomer japarliecinas par tavu alibi.— Voitkuss nemaldigi juta, ka

juridiska terminologija Olegam pa pratam â&#x20AC;&#x201D; vins pazina to no kriminalfilmam. Patiesam, daudz netieledamies, kinomehanikis pastastija par savam talakajam naktsgaitam. â&#x20AC;&#x201D; Ja, izslideju no Astras kambarisa. Cels uz liftu bija brivs, un es nobraucu leja. Gribejas mazliet pasildit motoru, lai no rita nenikojas, naktis vel aukstas. Un tur viens nelaimes putns jau prieksa â&#x20AC;&#x201D; Zozite. Zage un zage, bet nevar iedarbinat savu glauno arzemju dampi. Sakuma domaju, ka parsuknejusi benzinu. Pec kada laicina pats izmocijos. Velti milets â&#x20AC;&#x201D; ka nepielec, ta nepielec, un ej nu tumsa saproti, vai aizserejusi dizite vai udens kada caurule sasalis. No ievilksanas ari nekada labuma, beidzot vajadzeja aizslepet Zoziti lidz pasam majam. Un tur

nonemos lidz ritam, kamer atradu isto vainu… Nav mana daba atstat darbu pusrata. — Bet atstat sievieti nezina? Tas jusu kavaliera godam nerive kanti?— Gunta vinam uzklupa. — Kapec atteikties no izdevigas halturas?— kinomehanikis neveikli taisnojas.— Vietejais meistars vispar baidas pieskarties tam arzemju vagim. Un kajam Zozite nespej izskriet tadu gaisa gabalu. — Tu esi dross, ka nekadus citus pakalpojumus Zozitei nesniedzi?— sada divdomiga jautajuma Voitkuss ieterpa pret bufetnieci verstas aizdomas. Ja, Dzozefines vards saja lieta uzpeldeja visdazadakajas sakaribas, un butu tuvredzigi noliegt, ka vinai bija ne

tikai izdeviba piesavinaties bara aizmirsto manuskriptu, bet, ja tam patiesam ir valsts noslepuma raksturs, ari iespeja nogadat disertaciju uz arzemem, izmantojot par starpnieku savu draugu talbrauceju jurnieku, kura masina pati vizinajas. Netira sirdsapzina lika Davidovam uztvert jautajumu burtiski. â&#x20AC;&#x201D; Un tomer jus esat Astras agenti. Godigi sakot, ja man nebutu bail no vinas greizsirdibas, sodien pat vestu uz dzimtsarakstu nodaluâ&#x20AC;Ś â&#x20AC;&#x201D; Ka tu doma, vinam kaut kas bija ar jusu sirdsmilo Dzozefini?â&#x20AC;&#x201D; Gunta vaicaja Voitkusam, kad vini jau soloja pa Priezciema vienigo ielu. Voitkuss pasmineja, tomer neatbildeja. Patlaban bija svarigi tikt skaidriba par kinomehanika

paskaidrojumiem. Ar visam nejausajam sakritibam tie skaneja it ka ticami. Bet tikai ÂŤit kaÂť. Galiga atbilde butu jamekle Olega rakstura, kurs pagaidam skita visai pretrunigs. Acu izteiksme, Davidovam runajot par Astru, lika domat, ka vins meiteni iemilejis no sirds un tisuprat izgudrojis stastu par naksnigo milas deku, lai sleptu to, kas saistits ar Kundzina manuskriptu. Vina paskaidrojumu pirmo pusi, protams, vares parbaudit, bet diez vai Dzozefine ielaidisies sarunas par savu intimo dzivi. Tatad atkal japalaujas uz nojautu un cilveku pazisanuâ&#x20AC;Ś Ar ko bufetniece iekarojusi viriesu simpatijas? Ar smaidu, ar gluzi vai neizsikstosu aspratibu straumi, ar gatavibu iedzert kadu lasi, ar divdesmit cetru stundu kreditu, ko

vina allaz labprat atvera pat mazpazistamiem atputniekiem. Par to vinai piedeva ieradumu ieliet alkoholiskos dzerienus bez merglazites un gandriz nebaudamo gaisbruno dziru, ko pat optimistiski daltoniki nedevetu par pupinu kafiju. — Varbut beidzot pateiksi, uz kurieni ejam?— nesagaidijusi atbildi, Gunta nepacietigi jautaja. — Atmaskot laupitaju ar retu uz labas rokas ikska. «Magnolijas» projekta autori bija izvelejusies Priezciemu galvenokart tapec, ka atskiriba no citiem zvejnieku ciemiem soseja meta slaidu likumu ap maju puduri lielas kapas piekaje. Bet, tapat ka citur, ari sejieniesi bija sacelusi savus miteklus gari stiepta

virtene vienigas ielas abas puses, precizi atveidodami lica krasta ieliekumu. Pedejos gados tika apbuvetas ari lankas, kas stiepas lidz pasam liedagam, neatstajot brivu ne saurako, celtniecibai noderigo zemes stremeli. Ap augstceltni ka rieksti, kas no lazdas talu nekrit, atradas kopmitne un dazu turigaku darbinieku vasarnicas. Viens otrs celtnieks tapat bija laidis saknes Priezciema smilsainaja augsne, vakaros un nedelas nogales likdams lieta darbalaika ietaupito energiju un buvmaterialus. Sis tas bija atlecis ari zvejnieku gimenem, un tagad vai katru setu, reizem diemzel izjaucot etnografisko harmoniju, izdailoja silikatkiegelu un putu betona piebuves, jumtistabas no spundetiem deliem un dekorativiem paneliem, no armaturas

sametinati zogi, aiz kuriem vareja saskatit ipasnieka radu un pazinu par lapenem nosauktos vasaras majoklus. Ari pati iela bija parmainijusies lidz nepazisanai. Parvertibas skara ne tikai ar asfaltu noklato brauktuvi, no kuras motorizetie satiksmes lidzekli sen bija padzinusi pajugus un divritenus, bet vel lielaka mera ietves, pa kuram tagad kustejas biksainas sievietes, jaunekli sieviskigi izrakstitos kreklos, skukeni sortos un garmataini puiseli augstpapezu puszabakos. Tomer si unificeta mode bija tikai areja ÂŤMagnolijasÂť ietekmes izpausme, daudz- krasak ta iezimejas sadzives tikumu plaksne, kur materialais stimuls arvien biezak kluva par noteicoso ricibas motivu. Gunta pirma sajuta dumu smaku.

Pagrozija galvu uz visam pusem, ievilka gaisu nasis, tad noradija uz iegarenu, sarkanu kiegelu eku. — Tur! Vejs visu laiku maina virzienu, tapec pagajam garam. — Tev gan ir deguns! Mazs, bet nemaldigs. Tava vieta es ietu uz parfimerijas fabriku par ekspertu. — Cik var liet?… Paskaties labak, ar kadu joni tuvojas sis melnais makonis. Ka tik neuznak negaiss. — Par agru pat musu kosmiskaja laikmeta. Drizak cirulputenis…— Voitkuss apstajas pie atvertajiem vartiem un nemas bungot pie pastkastites ar maju nosaukumu «Raubini».— Saimniek, atsaucies! Atskaneja kedes zvadzona un skalas rejas. Parvarejis nepatiku, Voitkuss iegaja

seta un pec daziem soliem ieraudzija aiz majas stura balta dumu mutuli tinusos naminu, ko veidoja kopa saslietas vidu parzagetas airlaivas puses. Kuts prieksa piesietais melnais suns bezspeciga niknuma atkal un atkal grasijas mesties virsu un ik reizi, vazas apstadinats, slejas pakalkajas. Beidzot pa​radijas saimniece. — Nav vel nozavetas, nav vel,— atnemusi Voitkusa labdienas un pat neapjautajusies par apmeklejuma merki, vina pazinoja.— Atkapiet pec stundinas vai atstajiet naudinu. Ja jus no lielas majas, mans vecais pecak aizvedis. — Vai vins maces atrast?—Voitkuss it ka saubijas. — Kurs virietis tad nezinas celu uz krogu? Tapec saku — atstajiet naudinu man.

Ir sievietes, kuras lidz sirmam vecumam saglaba kadreizeja glituma iezimes. Raubinu saimniece sava gadagajuma lauzu vidu laikam nekad nebija izcelusies ar ipasu skaistumu, tomer sai pusmuza sievietei piemita pievilciba, kuras pamata ir labestiba. Spriezot pec apgerba, vina vel nesen bijusi krietni slaidaka, bet tad bija uzbarojusies apmeram par divdesmit iiekiem kilogramiem. Tas drosi vien bija noticis tik strauji, ka vina joprojam nevelejas samierinaties ar so bedigo faktu un joprojam valkaja lidzsinejas kleitas. Bet kaut kur tiem taukiem japaliek, tapec brunci bija uzravusies virs apaligajiem celgaliem un atgadinaja no modes izgajusos minisvarcinus. Pasauro vilnas jaku vina bija atstajusi nesapogatu, tomer

nemitigi centas savilkt malas par kuplajam krutim. Raubinienes zilas acis raudzijas pasaule jautri un ar tadu ka izaicinajumu: «Tada, raugiet, esmu, nemiet par labu…» Voitkuss necieta zivis no tas talas bernibas dienas, kad vinu ar kakla iestregusu karpas asaku veda uz slimnicu. Pat negus needa. Tomer izvilka naudasmaku — gan draugi notiesas. — Baidaties, ka vins tur notrieks visu lomu? — Mans virs? Ka jus varat tik nesmuki izrunaties! — Raubinu Lavize aizstaveja gimenes godu.— Nu, iegriezas, kad tur paradas tas arzemju bairitis vai Dzozefine izgada kadu citu smalku pamielojumu. Izskalo rikli un allazin parnes man kadu sokolades konfekti.

— Iznak, ka jus nemaz nenoladat lielo maju? — Pasarg dies! Vai tad var noladet cilvekus, kas no talienes brauc pie mums atpusties? Un cik ilgi ciems butu izdzivojis tumsoniba? Pat uz bodi bija jaskrien sesi kilometri. Pasas berns, kamer skola gaja, tikai pa svetdienam majas radijas. Bet tagad dzivo pie mums — strada lielaja maja par elektriki, ari vedekla iekartojusies darba… Agrak aiz vientulibas gribejas vai karties augsa, nu majas man vismaz ir ar ko parunaties — i mazmeita, i lopini… — Uz mata ka Amerika, kad atklaja zelta aderi,— Voitkuss zobojas. — Vai nu gluzi zelta? Ta teresana reizem gan lielaka par visiem labumiem. Bet censamies, un tas ari uztur pie

dzivibas. Mans vecais lai. Pirms pieciem gadiem par gikti vien zudijas, pat nejaudaja piecelties, kad tupeni naca rokami. Tagadin vinu tai pensionaru posma iecela prieksnieka karta, un nu tiri zirgts sivere. Sorit vel pa tumsu aiztarkskinaja. — Un ko parveda? — Uz laika mainam kurs jau nekad nav tukss,— saimniece izvairigi atbildeja. — Ko tad juseja tuvak nenak, no Laca nav ko drebeleties, tam tikai ta balss tada parupja… Saimnieces rokas majiena iedrosinata, Gunta viniem piebiedrojas un uzreiz keras versim pie ragiem. — Kur tad pats? Jura nemanijam nevienas laivas. — Sis majas nemaz vairs nesez,—

ka jaunu plati uzlikusi, Raubinu Lavize peksni saka sudzeties.— Teicas vakara but atpakal, pa televizoru radis hokeju. Bet pirms tam vel aizvest uz kantori prieksnieku tiesu — citadi tikai uz siltes tads zvejnieku kolhozs skaitoties. Pie siem toks ari no malu malam brauc pec smekigakas zacenes. Nebutu man modinatajs sabojajies, es akurat pateiktu, vai tagadin vel sez ar viriem uz stekiem vai suc alutinu jusu vinuzi. — Kapec tev nepanemt un nesalabot?— piepesi ierosinaja Gunta, ka allaz jutot lidzi vientulam sievietem. Pirms Voitkuss apjedza, kas vinai padoma, saimniece paguva iesaukties: — Tad jus esat pulkstenmeistars! Tudalin atnesisu… Nemiet naudu atpakal un manejam pasakiet, lai paluko, vai nav

kads zutis prieks labiem cilvekiem aizkeries, sorit platijas, ka veselu duci dabujusi. Pa kuru laiku tad paguvusi izandelet? Sakiet vien, ka Lavize likusi! Vecie zvejnieki patiesam vel kavejas krastmala â&#x20AC;&#x201D; dazs bija iekartojies uz laivas tilaudam, dazs uz laipam. Turpat staveja motocikli un mopedi, bez kuriem vini nespeja iedomaties parvietosanos pat ciema robezas. Iztalem visi izskatijas puslidz vienadi savos brezenta un gumijas apmetnos, kas pasreiz, debesim strauji apmacoties, vairs nelikas nepiemeroti. Tomer tuvuma krasi atskiras cits no cita â&#x20AC;&#x201D; dazs uz vecumdienam bija izkaltis un kluvis liks ka pipes kats, ko tureja bezzobainaja mute, cits gadu gaita neveseligi uztucis un slepa asarojosas acis aiz brillu tumsajiem stikliem. Rokas gan

bija dzislainas un sastradatas visiem. Un tiesi tam vajadzetu pieverst uzmanibu — ka tad citadi sazimesi Kundzina nelugto viesi? Pret Jani Raubinu verstas aizdomas pagaidam bija tikai minejums, turklat pec iepazisanas ar Lavizes tanti — diezgan apsaubams. — Ja, gandriz ka vecajos, labajos laikos,— it ka pieliekot punktu pirms laba briza aizsaktai sarunai, sacija siks un sausnejs virins, kuru, likas, pat pavasara sipa aizpustu par bortu. — Un ko tas lidz!—ar nesleptu sarugtinajumu errojas blakam sedosais plikgalvis.— Neaizmirsti, cik tagad maksa brandvins. Rekini, ka gribi, polss vien par zuti sanak. Ar «Magnoliias» uzcenojumu mes galigi izputesim. — Ko neatvedi no veikala?—

divaini rauduliga balsi, ne pie viena tiesi negriezoties, vaicaja omuligs dizvederis. — Prieksnieks atkal par paldies panema? — Nesac vilkt veco dziesmu!— asi attrauca joprojam stalts un parsteidzosi spekpilns sirmgalvis.— Ja ta labi padoma, vinam pat paldies nebutu jasaka. Ierakstija lomu musu vertigo zivju nozvejas plana un apsolija ceturksna premiju, ja turpinasim tada gara… Kam nepatik, lai paliek mala, nav spiesta lieta. — Pareizi, uz tam divam laivam tapat jau par daudz esam,— tudal piebalsoja pirmais runatajs.— Sodien pat. Trisdesmit zusu, ko vel tu vari prasit? Nevis zivju par maz, bet musejo par daudz!

— Varbut vel pateiksi, ka vispar par daudz pensionaru saradies…— apvainojas gaudonis. — Neciksti, bral, kas ir, tas ir. Musu ciema vien tresa dala pensijas vecuma… Bet par varas makti tevi kapa nedzis. Kamer man ta teiksana, nemsu lidzi selga, — posmvedis apsolija, tad pieversas Guntai un Voit- kusam: — Un kas jaunajiem cilvekiem uz sirds? — Mus Lavizes tante sutija,— teica Voitkuss, vairs nesaubidamies, ka vinam darisana ar Jani Raubinu. — Jaaprunajas. — Zem cetram acim?— zvejnieks pasmineja, tomer ar puisi sarokojas. Lai cik savadi, rokas spiediens nebut nebija tik ciess ka vareja gaidit. Patiesiba

vina sastradata plauksta tik tikko pieskaras Voitkusa pirkstiem, pakustinaja tos ka ar rupju smilspapiru, un nebija iespejams noteikt, kads ir vina ikskis. Nacas izgudrot viltigu gajienu. — Mana draudzene jums paziles,-— piedavaja Voitkuss, aizvedis Raubinu nostak.— Tas vinai asinis no vecmaminas ciganietes. isti nesaprazdams, ko no vina grib, Raubins sniedza kreiso roku. — Labo!— paveleja Gunta, apbrinojami viegli ieklavusies spele.— Iesaksu ar pagatni, jo uz tas balstas katra cilveka nakotne. Beidzot Raubins apjedza, ka tiek izmulkots, un atri atrava roku. — Ja vajag kadu asaku, tad ta ari pasakiet un nejauciet pratu. Tapat atdodam

par pusvelti. Bet Gunta jau bija paguvusi ieraudzit retu uz labas rokas ikska, un nu vinu varetu apstadinat vienigi dzelzcela parbrauktuves skerskoks. â&#x20AC;&#x201D; Sorit, cienitais, cela uz debesim, kur agri vai velu noklusim visi, jus apstajaties liela nama vienpadsmitaja stava un, zemisku kaislibu vara budams, ielauzaties sava tuvinieka istaba, karojot pec laicigiem labumiemâ&#x20AC;Ś â&#x20AC;&#x201D; Kas tie par. .labumiem? Par tadu zuti tavas ciskas resnuma man pat melnsvarcis to pasu pieciti iedotu un vel grekus atlaistu. Bet vinreiz sis profesors izbrakeja manas vecas zavejumu â&#x20AC;&#x201D; v'ai tik neesot iemilejusies, ka ta parsalijusi? Nu, aiznesu zalu, lai pats izvara vai uzcep, ja tik izveligs, vai man zel? Kur tas teikts,

ka viss loms caur sievas sparkasi jalaiz? Uzbraucu augsa un iegaju pie sima. Bet, ka taisu durvis, ta elle vala, viss iet pa gaisu — papirisi un driskas. Aizlidoja pat cedele, kas bija skirba iebazta. Proveju savangot, bet kur tu dievin — taisna cela izvilka pa logu ka pernas ziemas pedejo sveicienu. Velak vedeklai ludzu palukot darza, bet si tikai atnirdz — kam vajag, uzrakstis vel vienu. Vecis vakar esot bijis krietni pielicies. Laikam taisniba, vai tad skaidra prata pliks pa balkonu dzivotu? Raubina zimeta aina likas fantastiska, un Voitkusam uzmacas saubas, vai tikai zvejnieks nebija no rita ieturejies. Lai nu kurs, bet Kundzins bez biksem… — Raubintev, nenemiet launa, vai aiz parpratuma ne- pakerat lidzi Kundzina disertaciju?

— Ko? — Tadu papravu zuksni aprakstita papira,— ka macedams skaidroja Voitkuss.— Ar burtiem un skaitliem. — Reiz jau aprakstits, kam vel vajadzigs?— Raubins paraustija plecus. — Pat zavetas plekstes neietisi, nav vairs tie laiki. Vins strupi pagriezas un stivam kajam aizkatoja pie posma viriem. Atcela Guntai un Voitkusam nacas cinities pret arvien pieaugosu austrumu veju, kas meta seja asus smilsu graudus. Sargadami acis, vini puspievertiem plakstiem raudzijas tikai zem kajam un nebutu pamanijusi Kundzinu, ja vins neierunatos pirmais. — Cereju kinoteatri aizmirst savas bedas, bet nav miera ari zem Egiptes

olivkokiem, ja drikstu atlauties so vardu speli. — Pagaidam nevaram ne ar ko iepriecinat,— sapratis, ka Kundzins neuzdrosinas uzdot izskiroso jaut/: unu, Voit- kuss devas vinam talka.— Bet gan jau. Kad beigsim atsijasanu, patiesiba pati naks gaisma. — Kaut atrak! Es jutu, ka driz sajuksu prata. Kundzins abam rokam iekeras gaisaja platmale, ko spejs braziens bija pacelis virs galvas, un, it ka piesaukdams debesis par liecinieku, iekunkstejas: — Un par ko man tads sods, par ko?

ROKADES UZ DAZADAM PUSEM Teoretiski Gunta, protams, zinaja, cik liela mera viedoklis atkarigs no skatpunkta, tomer praktiski par to parliecinajas tikai sodien. Pirmoreiz muza vina kinozale sedeja nevis ar seju pret ekranu, bet uz skatuves un no paaugstinajuma veras telpa sapulcinatajos atputas nama darbiniekos. Kad tie iznira no pagrabstava, kur atradas virtuve un dazadas noliktavas, kad pa parka celiniem no kantora vai garazu puses virzijas uz centralo korpusu, likas, baltos un pelekos uzsvarcos terpusos cilveku plusma nekad nepartruks. Pat uzmacas iespaids, ka

apkalpojosa personala te vairak neka atputnieku. Toties patlaban visas sis apkopejas un oficiantes, pavares un trauku mazgatajas, administratores un sanitares, sie montieri un transportstradnieki, arsti un gramatvezi, darznieki un santehniki tikko aiznema pirmas septinas rindas â&#x20AC;&#x201D; tas pasas, kas vakara seansos allaz palika tuksas. Mazliet savrup turejas neskiramo draudzenu trijotne. Pirma bija melnmataina dentiste, kura ta juta lidzi saviem slimniekiem, ka zoba rausanas reizes pati dzera sirdszales. Blakus sedeja sartvaidze velas parzine. Nespedama vira dzimtaja zvejniekciema rast savai augstakajai filologiskajai izglitibai atbilstosu pielietojumu, vina lika stavu apteksnem sevi devet par kastcljaunkundzi. Tresa bija izdilusi masa

dietologe, kuras varguligais izskats viesa iebraucejos saubas par vinas medicinisko padomu lietderibu. Sai trijotnei, ka parasti, bija pievienojies sirmais biljarda zales markieris, kas uzskatija sevi par zobarstes muzigu paradnieku un savu pateicibu par jaunajam protezem centas izteikt ar ziediem un kafiju. Vel isti neapradis ar maksligajiem zobiem, vins tos valkaja tikai ipasi svinigos gadijumos, bet darbdienas slepa skapi, kur aiz divam atslegam glabajas zilonkaula bumbu komplekts un kija, ko pats bija izvirpojis no melna ozola. Perlamutra spidums muti greznoja ari taga-d, jo, gluzi tapat ka visi parejie, markieris uzskatija, ka kolektivs saaicinats uz pirmssvetku sanaksmi. Uz siem maldiem vedinaja ekrana prieksa novietotais galds,

pie kura sedeja tads ka sviniga mitina prezidijs: Gunars Apsitis, vina bralameita Gunta, Aleksandrs Voitkuss un — iesanis pret publiku pie vel mazaka galdina — bibliotekare, kurai bija uzdots protokolet visas kaut cik saturigas liecibas. «Tevocis parcenties,» pie sadas atzinas vienlaikus nonaca gan Gunta, gan Voitkuss. Un ko par Kundzina nozuduso disertaciju var zinat pavara palidze, kas vakar aizgajusi vel pirms launaga un vispar tikpat ka neiegriezas augsejo stavu telpas? Kadas vertigas zinas var sniegt garazas autoatsledznieks vai kravejs, kas augu dienu dzivo pa aru? Vajadzeja sasaukt tos, kas dezureja vakara un nakti, un apklausinaties, vai nav manits kas aizdomigs. Bet tiesi vini pasreiz atputas… Tapec Gunta bija lugusi iespeju aprunaties

ar agrino rita mainu — apkopejam un viesmilem, kas varbut pievakusas kaut kur uz gridas vai kresla izmetatas rokraksta lapas. Bet — se tev!— direktora vietnieks izmanto ieganstu, lai izraditu savu varu, ko uzsvera katra varda gala: — Es jus sasaucu tapec, ka gribu aprunaties par nevelamam paradibam, kas met enu uz «Magnolijas» labo slavu. Kad biedrs Igaunitis aizbrauca, es paludzu, lai vins iesledz sudzibu gramatu seifa un aizved lidzi atslegu. Tadejadi es apnemos stradat ta, lai atkristu jebkada nepieciesamiba pec tas. Un tagad nepatikams starpgadijums var izjaukt manus labos nodomus, apdraud saistibas, kuras gan nav ierakstitas neviena dokumenta, bet par kuram mes visi atbildam savas sirdsapzinas prieksa.

Tapec es palugsu katru darbinieku tikt ar to skaidriba, pirms mes parejam pie konkreta notikuma iztirzasanas. Piecos milicijas dienesta gados leitnants Aleksandrs Voitkuss bija kluvis par izcilu fizionomistu. Draugi apgalvoja, ka vinam tikai jauzmet skatiens tirdznieka vaibstiem, lai nemaldigi spriestu par ta godigumu. Diemzel tiesa ar parliecibu vien nepietiek â&#x20AC;&#x201D; nepieciesami neapstridami pieradijumi. Un nacas sevi radinat pie domas, ka tie savacami rupiga, nogurdinosa darba, cilajot un parbaudot tukstosiem pavadzimju, pienemsanas vai nodosanas aktu, algu sarakstu, citu gramatvedibas vai precu uzskaites dokumentu, parrekinat pat divi plus divi, lidz fakti apstiprina vai apgaz pienemumu. Bet soreiz Voitkuss

nesteidzas izveidot savu prieksstatu par klatesosajiem', jo saprata, ka saja nomalaja atputas nama par apkalpes darbiniekiem strada daudz ÂŤnejausuÂť cilveku â&#x20AC;&#x201D; tuvako ciemu iedzivotaji, kuriem vina profesionala meraukla neder. Pirmais vardu ludza treso reizi par arodbiedribas komitejas priekssedetaju ieveletais administrators, kurs so pasu amatu bija ienemis ari buvdarbu laika. Toreiz gan vinam par to maksaja arodbiedriba, tagad vajadzeja pelnit iztiku aiz pults un ik pec trim diennaktim censties izsniegt atputniekiem pareizas istabu atslegas, vestules un naudas parvedumu pasaknus. isti nezinadams, kas butu jasaka, vins atkartoja tezi par tiesibam uz atputu, parvietodams uzsvaru uz nama iemitniekiem, kuru radosa

potence tiesi proporcionali atkariga no personala saliedeta darba, tad, it ka peksni atjedzies, pateicas klausitajiem par uzmanibu un apsedas. Kad kajas slejas nama kulturas dzives organizatore, Guntai radas iespaids, ka so kustibu var apturet vienigi zales griesti â&#x20AC;&#x201D; tik gara bija izaugusi Skaidrite Krumina. Liktos, meitenes dzivei jabut nesaraujami saistitai ar sportu, bet pat izcilakajiem TTT un izlases treneriem nekadi neizdevas izmantot vinas auguma prieksrocibas republikas basketbola intereses. Truka godkares, sportiska cinas gara. Diemzel nacas atteikties ari no baleta nodarbibam un citam skatuves makslas nozarem, uz kuram tiecas Skaidrites jutiga sirds un muzikalais talants, jo neviens rezisors

nevareja sameklet vinai piemerotu partneri. Atlika tikai macities par dirigenti. Bet driz tomer izradijas, ka raksturs nav piemerots karogneseja pienakumiem,â&#x20AC;&#x201D; Skaidrite neprata ne iejusminat, ne izrikot citus. Vina pat nemeginaja protestet, kad pec kulturas darbinieku tehnikuma beigsanas tika nosutita uz^Priezciemu. Un seit bez iebildumiem centas izpildit visus rajona prieksniecibas noradijumus, kaut gan allaz mainigais atputnieku kontingents versa par absurdu galvenos apkartrakstu punktus. â&#x20AC;&#x201D; Atlaujiet man tapat no vietas,â&#x20AC;&#x201D;vinas dzila un dailskaniga balss lika visu galvam pagriezties.â&#x20AC;&#x201D; Mums soreiz gadijusies seviski veiksmiga maina: starp oglraciem ir vairaki dejotaji, viens prot spelet balalaiku, sak veidoties ukrainu

tautasdziesmu dubultkvartets. Ari zinatnieku vidu atklaju dazus apdavinatus cilvekus: profesors Voblikovs zongle ar tenisa bumbinam, tas jaunais lietuvietis Dzin- dzilausks apsolija publiski risinat reizinasanas un da​ lisanas uzdevumus ar trisciparu skaitliem, biedrs Talimovs, ka vienmer, lasis savus dzejolus. Vel neesmu aprunajusies ar milicijas darbiniekiem, bet vai nu ta bus, ka vini pa visiem kopa nemaces paradit kadu triku. Vienigi ar apvienoto kori mums joprojam neveicas. Tapec palugsu pec sapulces neizklist — noturesim pirmo meginajumu un, kad no ekskursijas atgriezisies oglraci,— kopigo. Citadi nevaresim rajona skate izpildit obligato repertuaru. Vismaz «didam» visiem janodzied, tad jau manisim, ka

talak dzivot… Tas man bija viss, biedri direktora vietniek, piedodiet… Tada ka neapmierinatibas rukona parskreja rindas. Vareja just, ka papildslodze nevienam nav pa pratam un tudal atskanes sasutuma pilnas balsis. Tomer Gunta laikus partvera iniciativu. Cenzdamas neskatities uz tevoca pusi, vina piecelas. — Kolektiva ieksejie jautajumi laikam nav svesam ausim domati,— vina ka atvainodamas sacija.— Mes gribejam izmantot izdevibu tikties ar visiem darbiniekiem reize, lai izlugtos jusu palidzibu. Tukstos simt sespadsmitas istabas iemitniekam Viktoram Kundzinam vakar pazudusi vina doktora disertacija. Apmeram simt piecdesmit masinraksta lappusu ar diagrammam un skaitliem pa

vidu. Pelekos aktu vakos, uz kuriem ar sarkanu tinti atzimets, ka saturs ir slepens. Bet tam sobrid nav izskirosas nozimes, galvenais â&#x20AC;&#x201D; atrast manuskriptu, kura zinatnieks ieguldijis vairaku gadu darbu. Autoram ar to saistiti visi nakotnes plani. Tapec vins piedava atlidzinat atradejam par pulem. Pec vina domam, butu jamekle ednica, bara vai vestibila, varbut ari kapnu telpas vai lifta sahta. Iespejams, kads vakus pamanijis, bet nav zinajis, ko ar tiem iesaktâ&#x20AC;Ś Vina aplaida skatienu zalei, bet nemanija ne mazako sakustesanos. Cilveki sedeja, ka sedejusi, un lukojas tuksuma, it ka gaididami, kad beidzot uz ekrana saks risinaties filmas notikumi. Nervozeja vienigi virtuves darbinieces, kas bija atstajusas uz karstas plits zupas katlus, bet

cepeskrasni — sautejumu, un tas tagad draudeja pie​degt. — Musu nama nekas nevar pazust! — no otras rindas malas atskaneja izaicinosa balss, un Voitkuss pazina sauceja pedeja stava apkopeju Astru Rozi. — Ta tikai tev skiet. Pa savu augsu dzivodama, tu pat iedomaties nevari, ka mes te leja sitamies. Man, piemeram, vakar izcibeja divi skivji, daksas un naЈ|, Un pamegini tadus nopirkt musu ciema bode,— vaimanaja, aizdusas mocita, resna oficiante. — Nomierinies. Tikko Talimovam paries karteja dzejosanas lekme, es tev nonesisu visus traukus, kuros vins stiepj uz istabu uzkozamos,— Astra apsolija.— Pa sim dienam tur bus vesela noliktava sakrajusies.

— Ko nu par to, tas tikai piliens jura,— sukstijas edamzales parzine.— Man katru vakaru pietrukst vismaz desmit glazu. It ka nevaretu ka cilveki izdzert kefiru un nolikt atpakal. Ne, stive prom un strebj pa kaktiem—cits nakts vidu, cits no rita tuksa dusa. Ceturksna beigas menesa algas nepietiek, lai segtu iztrukumu. — Tu gan neizskaties pec tadas, kas dzivotu pusbada,— vinai iedzela dezurejosais elektrikis.— Citadi tacu kaut reizi butu redzeta pie musu kopgalda stradnieku virtuve. — Ja, kopgalda jautajums beidzot jaatrisina,—«Mag- nolijas» galvena arste Sviridova pacela balsi.— Manos pienakumos ietilpst trisreiz diena nogarsot edienus. Gribi vai negribi, ar apetiti vai bez. No domas vien, ka man vel

japiedalas kopejas maltites, gribas pieteikt badastreiku. Bet direktoram to neiestastisi — visparejas disciplinas var​da piespiez pierakstities. — Un katru menesi atvelk no algas par pilnu uzturu,— piebalsoja ednicas parzine. — Tev zel to strunta kapeicinu?-1 nicinosi izmeta sef- pavare Vizbulite Landovska, kura vieta un nevieta dizojas ar to, ka vel no kulinarijas tehnikuma laikiem saglabajusi slaido figuru. — Ne jau naudas man zel, bet produktu,— ednicas parzine nerimas.— Kapec sviest lauka? Lai man izsniedz grauda, un es aiznesisu majiniekiem. — Vari neuztraukties, zuduma nekas neiet,— negaidot ierunajas galvenais gramatvedis.— Tava tiesa nemaz

nenoklust lidz stradnieku virtuvei… Es atlavos izdarit ap​tuvenu kalkulaciju… Vins piecelas, vecigi drebuligiem pirkstiem izmakskereja no tumsa uzvalka krusu kabatas cetrkart salocitu papira lapu un piebaza to ciesi klat pie biezajiem brillu stikliem. Vajas redzes del Pavils Alnis tiesi sesdesmitaja dzimsanas diena bija juties spiests aiziet no bankas, kaut gan vinam tur solija maksat pensiju un nodrosinat atvieglotus darba noteikumus. Ari patlaban kinozales apgaismojums bija nepietiekams, lai saburtotu pasa uzrakstitas piezimes. Atlika vienigi ceret — visi notices vina lidz sim nekad neap​traipitajam godavardam. — Pec maniem virspusejiem noverojumiem, apmeram puse musu kolektiva loceklu ik dienas edienreizes

neierodas â&#x20AC;&#x201D; dazi ir izbraukuma vai atpusas pec nakts dezuras, citi vispar nekad nenak vai ari aiznemti svarigakas darisanas par so maltiti piecdesmit kapeiku vertiba. Bet pareiziniet to ar divdesmit, un sanak apali desmit rubli valsts cenu izpausme. Man, protams, nav ne jausmas, ar kadu virspejnu tirgu var realizet, teiksim, grikus, kuri mums jau apnikusi ka rugta nave, bet kurus veikalos pat ar lukturi neieraudzisi, par cik rubliem var pardot sviestu, galu, olas. Vardu sakot â&#x20AC;&#x201D; salmins pie salmina, un putninam ligzdinaâ&#x20AC;Ś â&#x20AC;&#x201D; Biedri, vai tiesam mums netira vela jamazga svesu cilveku klatbutne? Voitkuss tikai tagad ieveroja auguma pasiko tumsmati, kuras parsteidzosi skala balss skita piepildam visu kinozali.

â&#x20AC;&#x201D; Ja kads atradis pazaudeto disertaciju, lai nekautrejas atzities. Nenoraus galvu par to, ka taisijies pa kluso nodot makulatura un sanemt deficita gramatu talonu. Mes laupam pilsoniem izdevibu tik smuka diena pastaigaties pa pludmaliâ&#x20AC;Ś Zale kluseja. Sapratusi majienu, ka ari savas sakotnejas ieceres izgasanos, Gunta atkal piecelas. Produktu noliktavas parzinei Olgai Grinbergai taisniba â&#x20AC;&#x201D; kurs publiski atzisies, ka grasijies atradumu piesavinaties? Vajadzeja aprunaties ar katru iespejamo atradeju atseviski, paskaidrot manuskripta valstisko nozimi, nevis rikot so izradi, kas pamazam paraug vecu rekinu kartosanas farsa. Pedejais laiks atkapties ar godu. Bet Voitkuss satvera vinas roku.

— Sedies!—vins pavelosi cuksteja, iededzies mednieka kaisliba.— Mes te uzzinasim daudz lietderiga. Zale viniem neviens vairs nepiegrieza veribu. — Tev nav pamata sudzeties,— kliedza velas noliktavas parzine Marija Kazanovica.— Partikas precem var piemerot tukstoti un vienu atlaidi: ja nesagrauz peles, tad sapele tapat, zudumi no mitruma un sausuma, veikls preczinis prot nopelnit pat ar dumu desas snoritem. Bet ko lai daru es? Kops igaunitis saslimis ar modribas maniju, bez vina rezolucijas nedrikstu apmainit pat spilvendranu. Agrak savu laiku nokalpojusos palagus sagriezu lupatas un izdaliju apkopejam. Tagad jasastada akts par katru lanckaru, ko vejs norauj no auklas, un

jadod apstiprinat personiski direktoram. — Tu vel neesi pastastijusi par dvieliem,— Olga Grin- berga ironizeja.— Ari par to, ka baidies bez direktora piekrisanas izsnaukt degunu dienesta kitela sterbele. — Tapec ka man ar vinu nav tadas draudzibas ka tev,—Marija Kazanovica nepalika atbildi parada.— Atzisties, ko visu tavs virins pa celam uz Rigu izkrauj direktora pagalma! — Nemegini dulkot udeni,— Grinberga neapjuka. — Pasaki skaidri un gaisi, vai esi piesavinajusies doktora disertaciju vai neesi. Un ej kaisit naftalinu uz saviem vateniem. Citadi atkal naksies saceret paskaidrojumus — pavasaris tacu nak virsu ar joni, neredzi, vai? — Pratiga sieva!— Gunta

piebikstija Voitkusam un ar acim noradija uz Grinbergu. — Drizak gluma ka dunas izvartijies zutis,— tikpat klusu atteica Voitkuss.— Te klust aizvien interesantak. — Tu tacu nedoma, ka tada dziludens haizivs smeresies ar kaut kadu disertaciju? — Tada nepalaidis garam nevienu izdevibu iebazt kabata lieku kapeiku. Un slepenas zinas apkart nemetajas, par tam var izspiest smuku kapitalu. Mes nedrikstam aizmirst, ka mums darisana ar zinatnisku atklajumu. — Bet es atceros, ka tu apsoliji aizstaigat ar-mani lidz bakai,— Gunta uzmeta lupu.— Varu aiziet ari viena. Kamer vel saule.— Vina pagriezas un neatskatijusies vir​zijas uz izeju.

Voitkuss grasijas sekot, bet tad nosprieda, ka tadu kolektivu aiziesanu var iztulkot ka kernonstrativu zestu. «Brinums, ka Apsitis nepartrauc so nebeidzamo kivinu,» vins nodomaja. «Bet varbut tiko pec direktora kresla un tisuprat izprovoce kaislibas?… Jaizprot tikai motivi: lai pats tiktu pie solisanas vai ari lai beidzot nodibinatu kartibu?» Voitkuss vertejosi nopetija direktora vietnieka vaibstus, tomer tie vinam neizteica neko. Uztveris inspektora skatienu, Apsitis sarosijas. Parliecinajies, ka bibliotekare pieraksta katru vardu, vins pazinoja: — Pateicos jums par apsveicamu atklatibu. Nesaubos, ka tikpat atklati butu apspriests ari nozudusas disertacijas jautajums, tapec uzdrikstos secinat, ka neviens no musejiem nav so manuskriptu

ne acu gala manijis. >! Gunta joprojam gaidija vestibila. Vina nebut nebija tada arstniecibas terenkura piekriteja, ka centas izlikties, mudinot Voitkusu uz talam pastaigam. Bet divata vina ar sadereto sapratas daudz labak neka draugu sabiedriba, kur peksni izradijas, ka ari vinam ir savi uzskati un savs sakamais. Gluzi ka dzivsudraba lodite, kas tiecas savienoties ar sev lidzigam, Sasa izslideja caur pirkstiem un aizmirsa visu, ko bija solijis, kad atradas vinas tiesaja ietekmes sfera; to, ka nekad vairs nejauksies bezcerigas lietas, kas var apdraudet karjeru, un daris visu, lai sanemtu norikojumu uz kadu mierigu mazpilsetu, uzcels gimenes majinu, iekops darzu, vardu sakot, dzivos ka cilveks, nevis ka milicis, kuram nav laika atvilkt

elpu, kur nu vel rupeties par sievas labklajibu. Pati vina par to domaja arvien biezak. Dzivodama svesos laudis, Gunta juta lidzi kopmitnes sievietem, kas bija ar mieru atdot pedejo kapeiku, lai tiktu pie atseviska, pie s a v a majokla. Nesadama formas terpu, kas drizak atbaidija neka pievilka pieludzejus, vina saprata, ka meitenes gatavas uz kompromisiem ar sirdsapzinu, ja vien tie palidz neatpalikt no jaunakas modes. Negodigi panemieni, protams, atkrita, bet tagad Gunta Apsite bija saskatijusi lidzekli un celu, ka sasniegt savu pieticigo merki, un vina solos pa to, ne par spridi nenovirzidamas, pat ja vajadzes upuret dalu no lepnuma. Luk, tadel vina nekur talak par vestibilu nebija aizgajusi. Sedeja tevoca iemilotaja klubkresla un gaidija Voitkusu.

Pa gabalu vins neatgadinaja celvedi, kas spejigs par​varet skerslus, lauzties caur puteni, atrast pareizo virzienu ari migla. Bet Gunta no pieredzes zinaja, ka sis saurplecainais gramatu tarps, kura sportiskas ambicijas talak par biljarda partiju nesniedzas, neapmaldisies* pat vissarezgitakaja rikojumu un papildlemumu labirinta. Ari patlaban vins stureja tiesi uz nakamo merki — vecakas administratores kabinetu — un, garam ejot, izmeta Guntai: — Parbaudisim iemitnieku sarakstu, man ta nejausa atradeja versija isti nepielec. — Ko tu ar to gribi teikt?— Gunta sekoja vinam bez ierunam. — Redzi, ja Kundzina manuskripts tiesam tik nozimigs, tad pilnigi

pielaujams, ka cilveks ipasi atbraucis to nolaupit — iekartojies saja nama, noverojis Viktoru Janovicu un beidzot sagaidijis izdevibu. — Bet mes tacu isti nezinam, vai zaglis ielauzies istaba vai darbojies bara… — Tur jau ta nelaime. Tapec jamegina atklat motivus, un tie biezi vien slepjas biografijas. Cilveks, kuram Kundzina disertacija tik nepieciesama, ka vins gatavs parkapt likumu, pats nesmeres pirkstus. Lidz ar to uzpeld starpnieka variants. Protams, vareja uzpirkt kadu apkopeju vai vietejo iedzivotaju, bet man skiet, ka soreiz veriens ir plasaks. Vecaka administratore, kura so skanigo titulu un ar to saistito piemaksu bija ieguvusi sakara ar rudeni paredzeto

aiziesanu pensija, par negaidito apmeklejumu likas gluzi prieciga. Ta tik bija dienina! Vispirms si aizraujosa sapulce, kura vina uzzinaja daudz interesanta, tagad saruna ar diviem kriminalinspektoriem… Bus ko pastastit direktoram, kad tas atgriezisies no atvalinajuma, nevajadzes izzist jaunumus no pirksta vai atkartot ciema sievu tenkas… Bet par savam administrativajam funkcijam vina nespeja pasacit neka sakariga. — Mani te visi sauc par «buferi». Mans galvenais uzdevums — atvieglot direktora dzivi. But par aizsargval- ni un atvairit uzbrukumus. Vins pienem apmekletajus reizi nedela, es — katra laika. Caur manam rokam iet visi lugumi un sudzibas. Vienigi es zinu, ko nozime

tas, ka datums zem direktora paraksta uzkricelets nevis arabu, bet romiesu cipariem. Un pat jums to neteiksu, tas ir amata noslepums. — Tatad bez vina rezolucijas jus nedrikstat pat no​skaudities,— piemerotaku izteicienu Voitkuss sobrid neat​rada. — Ta gluzi nav. Es nesu pases uz pierakstisanu, ieradu atbraucejiem tas istabas, kas atzimetas celazimes, aprekinu maksu par uzturu un naktsmitni… — Bet akceptu dod vienigi biedrs Igaunitis? — Protams. Republika mums augstakas prieksniecibas nav. Uz Maskavu vins zvana tikai arkartejos gadijumos. To liecinaja ari aktu vaki, kuros glabajas sagada iesniegumi. Uz visiem bija rezolucija ar Igaunisa nesa-

burtojamo parakstu. Iesniegumi bija gan ar masinu rakstiti, gan ar lodisu spalvu uzsnapti, gan uz iestades veidlapas ar naudas parveduma garantijas zimogu, gan uz vienkarsam vestulu bloka lappusem. Pedejas ipasi intereseja Voitkusu, jo sniedza ieskatu direktora draugu un pazinu loka. Augsejo un apaksejo stavu iemitnieki neizraisija nt mazakas saubas: zinatniekus atsutija instituta direkcija un arodkomiteja, oglraciem ik menesi bija atvelets noteikts istabu skaits, kuru grozit vareja tikai pie gadskarteja liguma slegsanas. Atlika vienigi videjie stavi â&#x20AC;&#x201D; te bija meklejama atslega Igaunisa ricibas motiviem. Luk, kolhoza valdes vestule ar lugumu sefibas karta pieskirt celazimi

priekssedetajam, kam pec sirds operacijas- nepieciesama atputa. Pozitiva attieksme liktos dabiska, jo saimnieciba atradas kaiminos un apgadaja «Magnoliju» ar svaigiem darzeniem. Kapec tad vajadzeja pierakstit «iznemuma karta»? Tacu driz izradijas, ka si piebilde grezno itin visus direktora lemumus — it ka labveliba vina parastaja darba stila ieklautos tikai arkartejos ga​dijumos. — Kada tev patika raknaties pa veciem papiriem! — Gunta parmeta.— Tobrid pat Kundzins vel nezinaja, vai dabus so atvalinajumu un kur to pavadis. — Iebildums pienemts,— Voitkuss noputas un negribigi parskira lappusi.— Tomer vajadzetu gut prieksstatu par Igaunisa veidolu… Tatad — aprilis. Kas tie par parisiem septita stava

dubultistabas? Vins ar diviem pirkstiem, ka aptraipities baididamies, pacela no klades izplestu rutinpapiru. — Ludz iekartot cetras personas, bet paraksts tikai viens. Kas tas par ieverojamu kukaini, sis Livsalnieks Tautmilis Sergeja dels? — Musu piekrastes slavenakais ekstrasenss,— goddevigi cuksteja sirma administratore.— Pietika ar vienu seansu, lai atpestitu mani no kaulu lauzeja, ar kuru mocijos visus pedejos gadus. — Pareizak sakot, puslotajs. — Kur nu! Vins ir medicinas zinatnu kandidats ar milzigu pozitivu biostravas ladinu.— Vareja just, ka vina pilniba apguvusi sugestijas terapijas terminologiju. — Doktors Livsalnieks

arste pat pa telefonu — bez miksturam, bez ziedem. Soziem man tik drausmigi sapeja galva — rapies kaut stavus pa sienu. Nelidzeja ne piramidons, ne izdaudzinatais baralgins. Beidzot neiztureju un piezvaniju dakterim uz majam, sis piekodinaja neka vairs nedarit, vienigi domat par vinu un apsolija atsutit iztalem magnetisku impulsu. Un ko jus teiksiet — pec pusstundas sapes bija ka ar roku nonemtas. Vins ari to juta, jo tudal piezvanija un apjautajas par rezultatiem. Redziet nu! — Un aiz pateicibas jus pierunajat direktoru pardot vinam cetras celazimes, — Voitkuss lietiski secinaja. — Man pat iepiksteties nevajadzeja, — administratore atzinas.— Vai tad direktoram sava veseliba nav darga?

— Laikam gan, jo vins, aci nepamirkskinot, iedeva diviem neprecetiem pariem divus apartamentus. — Nevar but!— bez ieksejas parliecibas iebilda administratore.— Manos rakstos skaitas, ka viena dzivo abi viriesi, bet otra — sievietes. — Tad viens no mums kritis par upuri Livsalnieka hipnozes izraisitajai halucinacijai,— Voitkuss pavipsnaja,— jo isteniba krasi atskiras no jusu dokumentacijas. — Klausies, Sasa,— peksni ierunajas Gunta, un vinas balsi jautas tikko valdams niknums.— Es pamazam saku ticet, ka tu ari esi apveltits ar biostravas ladinu. Tikai ar negativu! Taisni apbrinojami, ka tev vienmer izdodas uztaustit nebusanas.

— Kapec tev skiet, ka tas met enu uz tava onkula darba stilu? Pat uz musu iesniegumiem nav vina paraksta. — Par savu reputaciju lai rupejas vins pats. Es gribu tikt uz prieksu,— Gunta errojas.— Skir talak, vai kads nav iebraucis vakar, aizvakar — katra zina pec Kundzina. Tai daktera kompanijai celazimes beidzas rit, vini sovakar riko atvadu balli. — Se, skaties pati,— Voitkuss sirdigi atstuma dokumentu mapi.— Ja es esmu tads neciesams pedants… — Pasaules lapitajs, kurs par citiem doma tikai vis​launako. — Ari dzunglos nepieciesami sanitari,— Voitkuss aizstaveja savu viedokli.— Citadi es nestradatu milicija. — Bet vecumdienas rakstisi

anonimas sudzibas. Ka es to izturesu! — Neviens tevi nespiez… Sai mirkli atveras kabineta durvis. Sprauga paradijas dezuranta galva. — Zvana tads kapteinis Zaicis, ludz paaicinat kadu no jusejiem. Pateikt so numuru vai ari pienaksiet pie mana aparata? Vini aizgaja uz dezuranta istabu. Gunta pirma satvera klausuli, tad pardomaja un ar mulsu smaidu pasniedza to Voitkusam. r> — Vladimir, te Voitkuss, no kurienes zvani? Ka jutas Maruta, vai atlaidusi tavus grekus? — Tik talu nemaz netiku. Pa celam apdzinam milicijas «gaziku», kas vilka uz Jurmalas pusi galigi sadauzitu sarkanu zapinu. Es, protams, izkapu un vel tagad

esmu autoinspekcija. Tas Voblikova aspirants, ka vinu tur sauc… pareizi, Uldis Vecmeistars, nakti ietriecies koka. Labi, ka braucis viens, pasaziera puse no blekiem lauskas vien palikusas. Pats dzivs. Bet samanu vel neesot atguvis. — Noteikti aprunajies ar vinu. — Talab ari taisos uz slimnicu. Vinu tur nogadaja ar visam mantam. — Ko saka arsti?— apvaicajas Voitkuss. — Bus dzivotajs. Aplipinas ar gipsi, uzliks suves un laus izgulet smadzenu satricinajumu. Disertacijas aizstavesanu gan vajadzesot parcelt uz rudeni, tomer citadi— nekadas vainas. Un bez vaditaja tiesibam ari boja neaizies. Kajamgajeji katra zina bus vinnejusi… Uzprasi Voblikovam, vai tam Vecmeistaram nebija

vel citu mantu. Kads tiklins vai polietilena kule? Es drosibas del vel piezvanisu no slimnicas. — Ja aizveda uz traumatologisko, tad laikam nekas spozs nav,— teica Gunta, kas bija dzirdejusi katru Vladimira vardu.— Pasaki, lai neaizmirst ievakt zinas par Olgas Grinbergas viru. Voitkuss ar pateicigu smaidu pienema so pamiera piedavajumu, bet vina, panemusi klausuli, piebilda: — Marutu bridini gan! Lai nerastos iespaids, ka tu neliecies ne zinis. — Pameginaju, bet majas neviens neatbild. Kad sastridamies, vina vienmer paker siko un aizlaizas pie savas mammas, kur nav telefona. Nekas, puisi apsolija, ka pados zinu, ta bus vel iespaidigak… Pasveicini parejos, viniem ari laikam nav

neka jauna… — Tagad braucam uz augsu!—Gunta aicinaja Voitkusu, kad bija pabeigusi telefona sarunu ar Zaici. — Pie profesora lai aiziet Imants, mums abiem te leja pietiekami daudz darba. — Atkritumu kastes tu vari bazt savu degunu viens pats,— Gunta atkal iekaisa. — Es atsakos! Patlaban, kad iezimejas pavisam reala versija, man ne prata nenak krameties ar virtuves pabiram. — Turpreti man ir tada nojauta, ka tie nav nekadi sikumi. Ne jau algas del Olga Grinberga parcelusies no Rigas uz sejieni. Un ari galvena pavare nav ar pliku roku nemama. Sajut, sajut mana nass, smarzo te pec aferas. — Tad pieprasi, lai tevi atsauc no

atvalinajuma un uztic izmeklesanu. Bet es negrasos sabojat brivdienas. Seviski tagad, kad uzspidejusi saulite,— Gunta iespitejas.— Aprunasos ar Voblikovu un iesu uz juru. Vina apcirtas un devas uz lifta pusi. Velreiz piekapties — to nu ne! Lai tup pagraba kaut vai lidz celazimes termina beigam! Lai cila lietvedibas papirus kaut vai lidz muza pedejai stundinai! Ja nemainis principus, lai mekle citu sievu! Vina sai spele nepiedalisies, nelaus sevi dzivu aprakt revizijas aktu kaudze. Gunta drizak nokostu sev meli neka atzitos, ka ta bijusi vina, kas izraudzijusies Sasu par nakamo laulato draugu, bet Voitkuss vienigi nav pretojies… Apmeram tadas pasas pardomas sai bridi risinaja ari Imants Prieditis.

Lukodamies istabas biedra Voitkusa tuksaja gulta, vins nezinaja â&#x20AC;&#x201D; apskaust draugu vai priecaties par savu neatkaribu. Pec isas un neveiksmigas kopdzives ar klases glitako meiteni, kura abos dienesta gados bija vinam ik nedelu sutijusi vestuli ar maniakali precizu savu gaitu atskaiti, patstaviba likas laimes kalngals. Pec sievas ieviestas pedantiskas kartibas Priedisu saimnieciba atkal valdija draudziga saticiba, katrs gimenes loceklis naca un gaja pec saviem ieskatiem, kad vajadzeja, uzsildija cepeskrasni atstato edienu, brivdienas izgulejas pec sirds patikas, neliekoties ne zinis par atdzisusajam brokastim. Sasu, ta Imantam likas, gaida lidzigs liktenis, Voitkuss nav no tiem viriesiem, kas prot uzspiest savu gribu citiem, un demokratija Guntas

izpratne ir brivpratiga paklausanas vinas patvaldibas rezimam. Par to Imants parliecinajas, kad dzima si atvalinajuma ideja. Patiesa braukt gribetaja bija tikai Apsite, ari profesors Bereziners, kurs cereja lauku klusuma pabeigt sen iesaktu kriminologijas apceri. Bet Guntai izdevas pierunat visus, pat Vladimiru un Marutu, kaut gan Zaicu gimene allaz pavadija brivo laiku pie vira vecakiem, kur palidzeja savakt sienu. Kapec cilveki ta baidas no vientulibas? Sodien pat, piemeram, par to tika runats vairakkart. Ar pratu Ruta Grosa apjedza, ka jaturas drosa atstatuma no Kundzina, tomer neatteiks, ja vien biklais zinatnieks sadusosies bildinat, pametis visu un sekos vinam. Un Irina Perova? Kapec nesarauj formalas saites ar

neuzticigo viru? Materialie apsverumi bija tikai iegansts, patiesiba biedeja skirtenes liktenis, vina laikam saprata, ka starp pasreizejiem pieludzejiem nav neviena nopietna precinieka. Ne velti apgalvo, ka sieviete pec vira naves klust par atraitni, toties virietis, kuram sieva mirusi, parversas iekarojama ligavainiâ&#x20AC;Ś Kapec Olegs I>avidovs tik biezi naksnoja Astras smacigaja kambari, kur pat nespeja izstiept garas kajas? Tas bija ilgas pec siltuma, cita cilveka tuvuma, pec sirsniga sarunbiedra. Un vins pats? Vai nebija priecajies, satiekot jaunibas pazinu, vai vinu nevaldzinaja skaista Irina, ar kuru vareja tik atjautigi terzet? Labi vien, ka pieklauveja Gunta. Berezinera istaba bija neparasti daudz apmekletaju. Juzdami respektu vai

nu pret profesora amatu, vai personibu, tie staveja gar sienam un pat diskusijas karstuma daudz pa telpu vis nestaigaja. Smeket uzdrosinajas tikai soferis Toms Dzirnavnieks, kurs pec atgriesanas no Rigas vel nebija pargerbies. Un ari vins to nedarija istaba, bet, stavot balkona atvertajas durvis, puta dumus juras virziena. â&#x20AC;&#x201D; It ka es bez Vecmeistara nezinatu celu. Ne jau pirmoreiz vedu uz so pirti, varu aizbraukt pat aizsietam acim,â&#x20AC;&#x201D; soferis bramanigi pazinoja. â&#x20AC;&#x201D; Ko tad mes vel gaidam? Rullejam!â&#x20AC;&#x201D; nepacietigi mudinaja advokats Kaufmanis, cetrdesmit gadus vecs videja auguma virs ar mazliet izpludusiem sejas pantiem, bet apbrinojami kupliem, cirtainiem matiem,

kas virs gludas pieres veidoja melnu muzamezu. — Bez aspiranta butu ta ka neerti,— iebilda trausla gaismate, kuru Imants vienmer jauca ar vinas draudzeni, tikpat neizteiksmigu sievieti ar skatloga manekena arieni.— Galu gala Uldis sarunajis somu pirti par godu profesoram Voblikovam un mes tikai pievienojamies. — Un vins apsolija visu sagadat un atvest,— piebalsoja draudzene.— Cikos vins teicas te but? — Tulit pec pusdienam, bet tas ir stiepjams jedziens. Kad sieviete .stasta, ka vinai knapi pari trisdesmit, tas vel maz ko nozime,— Voblikovs sacija.— Protams, par muzigi jaunajam klatesosajam es nerunaju.— Profesors paklanijas Rutai Grosai, tadejadi

aizvainojot vinu vel sapigak.— Vismaz es bez Vecmeistara nekur nebrauksu. — Ilgak gaidit nav jegas,— Livsalnieka vardi skaneja ka galiga diagnoze.— Man tads iespaids, ka vins vispar neieradisies. Nekadi neizdodas nodibinat kontaktu. Gunta un Imants saskatijas — vai tiesam sim druknajam plikpaurim ar spalvainajam namdara rokam piemit gaisrega spejas? Bet varbut vins vadas no ta, ka pesimistam nepareizas prognozes piedod drizak neka optimistam neizpilditus solijumus? Lai nu ka, vairs ne​driksteja vilkt garuma. — Uldis Vecmeistars vakar cela uz majam cietis katastrofa un atrodas slimnica. Smaga stavokli. Morali atbildigi ir visi, kas atlavusi vinam dzeruma sesties

pie stures.— Prieditim pasam riebas didaktiskais tonis, bet vins nemaceja atrast citus vardus.— Sobrid man tikai viens jautajums biedram profesoram. Pameginiet, ludzu, atmineties, kas jusu viesim bija lidzi. Portfelis, celasoma, kads vistoklis? — Senajiem romiesiem nekad nebija bagazas, jo visu vertigo vini glabaja smadzenes. Musdienu jauniesiem galva ir tuksums, tapec…— Voblikovs peksni apjedza, ka vina tradicionalas, dzeligas piezimes soreiz ir nevieta.— Visu, kas bija portfeli, vins te atstaja, bet taja iebaza tukso tiklinu, bez kura musdienas neviens nedodas cela. Sakiet — vins tacu nav bezcerigs, tas ir, veselibas zina? — Kads menesis bus jagulsna, varbut vairak,— Gunta atbildeja.

— Drosi vien luzumi,— Livsalnieks teica,— un sma​dzenu satricinajums. — Tada gadijuma var ceret, ka vins galu gala tomer uzrakstis puslidz jedzigu kandidata disertaciju,— ar to Voblikova interese par aspirantu bija izsmelta.— Lai pieprasa akademisko pagarinajumu un sak no gala. Bet es gan par vaditaju vairs neiesu. — Un ka paliek ar somu pirti?— atgadinaja advokats.— Atvalinajuma beigas kaut ka janosvin. Pamat ar roku, novelet panakumus darba, laimi gimenes dzive un pazust uz neredzesanos—tas nav mana gara. Juzdams, ka vienam beidzot jasaka izskirosais vards, atkal ierunajas «Magnolijas» soferis: — Man domat, nav ko raustities.

Pirts kuras jau vismaz stundu. Gadajiet atspirdzinosos dzerienus, es tikmer aiz​sausu pie veciem pec kadas asakas. — Jus piedalitos?—Irina klusi vaicaja Imantam. — Tad mes ar Tatinu ari, skukis jums loti piekeries. Vins bija tik parsteigts, ka jaudaja vienigi pamat. Vai tiesam ekstrasensa klatbutne ari citi prata lasit domas? Imants tikko gribeja ierosinat, lai Irina uztic meitu Guntas gadibai un pievienojas. — Un jus, Rutin?— Irina griezas pie Grosas.— Sagaidisim Kundzinu no kino un brauksim pasildit kaulus! Grosa energiski papurinaja galvu: — Vins ir tada oma, ka visiem sabojas garastavokli, pirmam kartam — man. Tad jau labak paaicinat Talimovu. — Ja profesors patiesam atsakas, tad

mana ore ir vel divas brivas vietas,— Dzirnavnieks skubinaja. — Klau, Imant,— Gunta cuksteja.— Es tev varesu but tur noderiga. Tu vel neesi izdibinajis, vai Vecmeistara disertacijai un Kundzina petijumiem nav kadu saskares punktu? — To es jau sen noskaidroju,— Prieditis tikpat klusi atvairija vinas uzbrukumu.— Vecmeistaram pietiktu nospikot divas Kundzina tezes, lai sava instituta iemantotu genija slavu. Tiesi tadel tev japaliek seit. Uzturesi sakarus starp Vladimiru un Sasinu. Ari Olgas Grinbergas un vinas vira versija vel karajas gaisa. Ta ka «Magnolija» naksies pasvist. *** Talimovs tudal nema grozus savas

rokas. — Es neesmu skops, bet tam kolhoza priekssedim japiezvana,— vins deklareja. — Pern palidzeju automatizet pirts iekartu, vai tad vins neatvedis tehniskajam konsultantam mucinu alus? Un siltumnica noteikti jau nogatavojusies pirmie gurkisi. Ar medu tie nemaz nav sliktaki par arbuziem. — Dzen sviedrus,— lietpratigi piemetinaja parasti mazrunigais Livsalnieks. Talimovs, pieversies Imantam, saviebas. — Un kads bus milicijas ieguldijums kopeja katla? Nav jau tramvajs, ka var izsliheret par brivu. — Gadasu par damu drosibu,— Imants neapjuka.

Ruta saka nozelot, ka ierosinajusi uzlugt ekspansivo dienvidnieku, kurs uzvedas ka bedigi slavenais ^generalis provinces radu kazas un izrikoja visus parejos. Turklat bija skaidrs, ka uz Priediti nav ko ceret â&#x20AC;&#x201D; tas nenoversa sajusmas pilnus skatienus no melnas Irinas. Un pareizi darija. Ja vina butu virietis, tad noteikti izraudzitos sc apburoso skaistuli. Ja, tomer zel, ka pati atteikusies no Kundzina sabiedribasâ&#x20AC;Ś Vestibils sagaidija vinus ar divaini pazistamu melodiju. Kaut kas dzirdets un tai pasa laika tik svesads pluda no kinozales, ka pagaja labs laiks, iekams Imants Prieditis apjedza, ka ta ir no berna kajas pazistama libiesu dziesma, tikai ukrainu temperamentigaja izpildijuma. Juras vienmerigo elpu, veja kluso salkonu

bija aizstajusi kracainas Dnepras strauja plusma, kazaku zirgu auleksiem piemerots ritmiskais raksts. Pietika nogriezties no sosejas, lai vairs nejustu juras tuvumu. Cels ka strauts vijas pa ieplaku starp kailiem osiem un berziem apaugusiem pakalniem, kuru ziemelu nogazes vel baltoja sniegs. «Vai tik si nav Astras slavena beku vieta?» Imants nodomaja un iztelojas ainavu, kas piebarstita sarkanam kundzinu cepurem. Diemzel Irina bija caur un cauri pilsetniece, un saruna par senosanas priekiem nevedas. — Lidz rudenim talu,— vina* atmeta ar roku.— Pastastiet labak, ka jums veicas ar izmeklesanu. Bet varbut to nemaz nedrikst atklat aizdomas turetai personai?— Si aspratiba nez kadel

skaneja nedabiski. — Un es cereju, ka jus ieludzat mani ka virieti, nevis ka informacijas avotu,— Imants izvairijas no tiesas atbildes.— Gribat mani atmieksket uz pirts lavinas? Neaiz​mirstiet — sauna ir sauss gaiss. — Siltums nekad nav par launu. Es tikai saubos, vai izturesu simt gradu temperaturu. Ludzu nesmejieties, sodien busu sauna pirmoreiz muza. Cels sazarojas, parvertas saura meza taka, beidzot gruti caurbraucama stiga. Dzirnavnieku tas nemulsinaja: — Lauku viltiba. Cer, ka neviens neatradis vinu forelu upiti un diki ar iebarotiem breksiem. Bet pasi ved uz sejieni visadus komponistus un rakstniekus. It ka tie butu spejigi pieturet muti…

Koki peksni atkapas, un skatienam paveras plasa licu plava, kuru divas dalas sadalija satiksmes vajadzibam ipasi nograntets uzberums. Ta gala—ezerkrasta — du​moja iegarena gulbalku eka. — Neizdevas pierunat, lai silda ar elektribu,— Tali​movs vilies noputas. — Pirts bez dumiem ir tas pats, kas kaukaziesu anekdote bez akcenta. Nav sals,— iebilda advokats un tiksmi izstaipijas.— Pa kreisi var perties senlatviesu vize — ar slotinu. Ieksa kontrasts bija parsteidzoss — acimredzot kolhoza celtnieki bija likusi lieta Talimova racionalizacijas priekslikumus, sakot jau ar stikla durvim, kas atdalija vejtveri no atputas telpas. Tas atveras automatiski, pirms kads bija paguvis pieskarties rokturim.

— Ka Maskavas starptautiskaja lidosta!— Irina prie​cajas. — Tapat atveras ari visas parejas. Pat dusas telpas apgadatas ar fotoelementu,— dizojas Talimovs. — Vai!— uzspeletas sausmas iespurdzas ekstrasensa draudzene. Pat tads tehnikas analfabetisms nespeja sabojat Ta- limovam garastavokli — blakus kaminam staveja pa telefonu pasutita alus mucina. — Un bez kadam biostravam, — vins centas aizkert Livsalnieku. — Varetu sacit — draudzibas tilts starp Azerbaidzanu un Latviju. Ta balsti iebetoneti labu cilveku sirdis. — Ka tik netrapitos uz udens aderes. Ka si istaba, piemeram. Nekada zina neieteiktu jums ilgstosi sedet pie galda,—

ekstrasenss atriebas.— Ar visu savu butni jutu, ka zem pamatiem burbulo avots. — Tikai nesaciet vel meklet naftu, tas ir vibrators, ko liku iemontet baseina. Vilnu masaza pec Chaltubas parauga,— smejas automatizacijas apologets, tomer kat​ram gadijumam steidzas pazust. — ists hidroflirts,— Prieditis pavipsnaja un satvera Tatinas roku.— Nac, aiziesim lidz ezeram. Pareizi uztverusi, ka aicinajums domats ari vinai, Irina Perova pievienojas. Lidz krastmalai vini nokluva pa laipam, kas no pirts durvim iesniedzas krietnu gabalu ezera un beidzas ar tadu ka slidreni. Odens klaids bija nemiligs; atspogulodams apmakusas debesis, tas vela pelekus vilnisus, kas viegli tricinaja

steka koka palus. Irina noskurinajas. — Un seit bus jalaizas ieksa? — Nav spiesta lieta. Var atdzeseties ari zem dusas vai baseina. Bet visi uzskata to par galveno kaifu. — Un jus?—negaiditi asi jautaja Irina.— Vai vienmer darat ta ka visi? — Parasti censos nepaklauties masu psihozei. Ta sau- camas visparpienemtas normas man derdzas. Tomer kaut kads racionals kodols ir katra indeve. — Nav dumu bez uguns, vai ne? — Tas attiecas uz lauzu valodam… — Par cilveku uzvedibu, pareizi. Jus pat nevarat iedomaties, kadas baumas paklidis musu instituta par sodienas ekskursiju,— Irina atkal noserminajas un ciesak ietinas sava milzigaja tamboretaja

lakata. — Tad nevajadzeja mani aicinat,— Prieditis saercinats teica. — Bet man gribejas! Ar ko lai es te pavadu laiku? Ar brinumdaktera kvartetu? No Talimova jau Maskava gruti atkratities. Vins man veltijis nepabeigtu poemu, un nu trukstot tikai apogeja, lai uzrakstitu himnisku finalu. Ar jums vismaz jutos drosi. — Smalks majiens ar slotas katu, lai neceru uz kur​vietas flirtu… — Jus laikam vispar nespejat iztikt bez tadiem nodraztiem stampiem. Kada nozime vietai un laikam, ja jutas nak no sirds? — To es nenoliedzu. Divi jauni un brivi cilveki satiekas atvalinajuma laika, lai pec tam paliktu kopa uz muzu. Ar abam

rokam balsoju par! Man tikai nepatik tie milas romanini, kas ilgst divdesmit cetras dienas. — Dzirdu vira valodu,— Irina veikli parsledzas uz Imanta vilnu garumu. — Viens grakitis pirms iziesanas orbita? Kad draud bezsvara stavoklis? Kad pie apvarsna sabieze negaisa makoni? Berna klatbutne?— Irinas balsi aizvien pieauga sasutums. Tad vina negaidot pasmaidija, iekeras Imanta elkoni un vilksus vilka parsteigto leitnantu atpakal uz pirti.— Neatteiksos! Atputas istabas kamina kuras uguns. Gaisu tas gan bija sasildijis, bet gaisotni? … Ta likas divaini sasprindzinata, it ka cilveki runatu vienu, bet domatu kaut ko citu. Drosi vien par to, ka dzives celi teju, teju skirsies, driz vini aizmirsis sis

divdesmit cetras bezbedigas diennaktis un nekad vairs nesatiksies. Viriesi mierinaja sevi ar to, ka jau ieprieks bija bridinajusi, lai nelolo nekadas ceribas, sieviesu domas rinkoja ap tradicionalo «vai bija verts?». Talimovs jau bija sauna. Panemis no galda divus kausus ar putojosu alu, vinam pievienojas advokats — varbut izdosies izsviedret grutsirdibu? Ari Livsalnieks labprat butu aizmucis, bet Ruta Grosa neizlaida vinu no jautajumu krustuguns. — Kapec jus domajat, ka vienigi jusu arstesanas metode palidz cilvekiem atgut veselibu? — Nevis es, bet mani slimnieki ta doma. Diemzel daudzi nak pie manis, kad vaina ielaista un vini jau stav ar vienu kaju kapa.

— Un ka tas iesakas? Ja nemaldos, jus stradajat slimnica par neiropatologu, pat aizstavejat kandidata disertaciju par elektroakupunkturas un magnetofoni izmantosanas iespejam neiralgijas arstesana… — Patikami, ka mana slava aizsniegusi ari humanitaro zinatnieku aprindas,— Livsalnieks glaimots pasmaidija.— Tiesi sai sakariba parliecinajos, ka manam rokam ir lielaks iedarbibas speks neka elektriskajam vai magnetiskajam laukam. Nu, ka lai labak jums to paskaidroju… — Pec butibas, tikai ar kailiem faktiem,— Grosa mudinaja.— Ja ko nesapratisu, pati pavaicasu. — Redzat, katrai dzivai butnei ir savs energijas krajums, biostravas ladins,

â&#x20AC;&#x201D; Livsalnieks pamazam iejutas praviesa loma.â&#x20AC;&#x201D; To mes redzam pat berna vecuma. Viens ir miegains un vienaldzigs, otrs nevaldams palaidnis, jo vinam jatiek vala no parmeriga iekseja sprieguma. Ari es peksni aptveru, ka notiks issavienojums, ja nenovadisu liekas rezerves. Un kadel pie viena nepalidzet tiem, kuri cies sapes? â&#x20AC;&#x201D; Ka jus zinatniski pamatotu so paradibu? â&#x20AC;&#x201D; Loti vienkarsi. Ar magnetiskajam funkcijam, kas nav vel lidz galam izpetitas. Es tacu neesmu sarlatans, man ij prata nenak sada veida arstet aklas zarnas iekaisumu vai dzelteno kaiti. Savu metodi izmantoju tajos gadijumos, kad sapes izraisa asins vai citu vadu sasaurinasanas. Un ari psihoterapeitiska

plaksne. — Vardu sakot, vienmer* kad maksa?—juzdama, ka noklust ekstrasensa parliecibas ietekme, Grosa mekleja glabinu rupjiba. — Nekada zina! Man nauda nav vajadziga,— Livsal​nieks atgainajas. — Ja, esmu dzirdejusi, ka pedeja laika slavenibas pieprasa honoraru tikai grauda vai pretpakalpojumu veida. — Bet vai esat dzirdejusi, ka starp debesim un zemi notiek daudz kas neizprotams, ko sauc par septito pasaules brinumu vai par sesto manu?—tagad Livsalnieks pargaja uzbrukuma.— Par to pat uznemta filma. Es allazin jutu, kad izdodas nodibinat kontaktu, un, piemeram, ar jums neielaistos ari tad, ja jus pati to loti lugtu! Bet sim jauneklim, kurs

patlaban megina apvardot «Magnolijas» skaistuma karalieni, esmu ar mieru kaut vai tudal adreset biostravas ladinu. Pec manas izjutas vins ari ir ekstrasenss, lai gan pats to vel isti neapzinas. — Un ka tas izpaudisies?—ka jau kinematografiste, Grosa.vairak palavas uz acim neka uz ausim. — Lai pariet no vardiem pie darbiem.— Un Livsalnieks ciesi uzlukoja Priediti. — Otro kausu jus sanemsiet tikai pec pirts, citadi procedura zaude jegu,— Prieditis teica Irinai.— Ejam par​gerbties. Pirmaja bridi Irinai aizsitas elpa. Kermeni un galvu apnema tik sakarsets gaiss, ka bija bail vilkt to plausas — galu gala te nav cirks ar uguns risanu. Ka palidzibu meklejot, vina paveras apkart un

ieraudzija pasa augseja lava Priediti. —.Salstu,—vins parmeta.— Aiztaisi durvis," noliec te deliti un apsedies.— Sauna nebija pienemts jusoties. Vina atlaidas gulus, un tudal kluva mazliet vieglak, vareja pat uzmanigi ievilkt elpu, izbaudit, ka svelme nokaitetam adatam mase adu un atver poras. Vienigi acis sursteja, jo tajas koda izkususi skropstu tusa. Varbut lidzigs liktenis piemeklejis ari matu laku un izjukusas pirms paris stundam veidotas cirtas? Vina ar ierastu, glastosu kustibu pieskaras frizurai un tudal atrava ap​dedzinatos pirkstgalus. — Simt un piecpadsmit gradu,— no augsas komenteja Prieditis, kurs nenolaida no vinas skatienu. — Brinums, ka to var izturet.

â&#x20AC;&#x201D; Tulit saksi svist. Kad no pieres pari degunam norites piecdesmita perle,, pirmajai reizei pietiks. Ja baidies no ezera, skriesim uz baseinu. â&#x20AC;&#x201D; Un vizu laiku jaskaita lidzi? â&#x20AC;&#x201D; Varam ari paterzet. Tikai neko butisku, ludzu. Es neticu pasacinam, ka Somijas valstsviri risina sauna svarigas problemas. â&#x20AC;&#x201D; It ka mes vispar kaut reizi butu nopietni aprunajusies. Tu tacu, cerams, nenemi par pilnu manas deklaracijas par emancipaciju? Prieditis palika atbildi parada. Ko vins vareja sacit? Ka patiesam noskanojies uz bezbedigu milas deku? Tagad vins peksni apjedza, ka tada sieviete ka Irina iegustama tikai ar smagiem upuriem, lielu dveseles speku, ka

mutvardu flirts var paraugt dzilas jutas, kas turpinasies lidz muza beigam un parveidos vina dzivi pasos pamatos. Neatkarigi no ta, vai gus pretmilu, ta bus pielugsana, un uz to vins nebija gatavs. Jau ta vins aizgajis par talu, aizmirsis savus pienakumus pret biedriem un nelaimigo Kundzinu, kam apsolita palidziba. Taja laika, kad vareja nopratinat nakti parradusos «Magnolijas» «pazuduso delu», kurs varbut redzejis ko aizdomigu vai vismaz sastapis Berezineru, vins tagad gozejas uz lavas un teloja iemilejusos mulki… — Piecdesmit,— Irina liksmi pazinoja.— Ko tagad pa​velesi darit? Prieditis notentereja leja. — Ja nav drosmes, var noskaloties ari zem dusas,— vins piedavaja, jo

apzinajas, ka tada nolaide tikai divkarsos Irinas spitu. Vina skreja pa prieksu, baseina mala atsperas un, saritinajusies tada ka kamola, ar rokam apkerusi celgalus, leca. Kad pec mirkla galva atkal iznira virs udens, vinas acis bija aicinajums, un Prieditis aizmirsa tikko pardomato atturesanas politiku. Pratu neatvesinaja pat ledusaukstais udens â&#x20AC;&#x201D; vins piepeldeja klat, apskava Irinu un ciesi noâ&#x20AC;&#x2039;skupstija uz lupam, kas vel glabaja pirts tviksmi. ÂŤMagnolijaÂť vini atgriezas agri un ne tikai tadel, ka Tatina, palikusi bez diendusas, kaprizi prasijas cucet. Nez kadel neizdevas atraisities, un pat jokupeteris Talimovs, jutot, ka vina daudzkart parbauditas humoristiskas parabolas, neatradusas dzirdigas ausis, krit

tuksuma, drumi kluseja un dzera bez tostiem. Nebija viegluma, kas parasti iestajas pec saunas krasajam temperaturas mainam, nomaca peksnais melnums aiz loga, kur sabiezeja draudigi negaisa makoni. Vejs nikni tricinaja rutis un beidzot atrada spraugu, pa kuru ieklut istaba,— ielauzas caur kaminu, nesot lidzi krietnu rieksavu rugtu dumu, it ka gribedams izkvepinat viesus. Vienigi Irina un Imants butu labprat uzkavejusies, jo nezinaja, ka izveidosies vinu attiecibas pec atgriesanas atputas nama. Bet Dzir​navnieks skubinaja: — Braukusi, biedrisi! Ja uznaks lietusgaze, mes sai dumbraja iestigsim, tas ir ka amen baznica. — Celakaju?—nedrosi ierosinaja Talimovs.

— No dieva puses!— nobijas Grosa.— Kad latviesi saka «met un braucam», tad ista zuposana tikai sakas. — Varbut tu autobusa apsestos Rutai lidzas?— Irina teica.— Visu vakaru neesi ar vinu ne varda parmijis. Jaunibas draudzene tacu… — Ari tas visiem zinams?— Prieditis neslepa parstei​gumu. — Sekretares vienmer zina visu… Nopietni, Imant, es baidos, ka Tatina pa celam aizmigs. Patiesam, pie «Magnolijas» nacas iznest saldi guloso bernu no masinas. Prieditis grasijas piedavat savus pakalpojumus, bet, redzot, cik ciesi meitenes rocinas apvijusas ap mates kaklu, atturejas. Turklat vestibila vinu jau nepacietigi gaidija.

Nervoziem soliem merodams plaso telpu, surpu turpu staigaja Vladimirs Zaicis, kurs milicijas kapteina formas terpa seit izskatijas pavisam nevieta. — Biji majas,— Prieditis saprotosi pamaja ar galvu. — Saligi mieru ar Marutu? — Pazudusi bez vests… Bet man ir daudz svarigaki jaunumi. — Vecmeistars? — Domaju, ka si versija atkrit. Portfeli Torricelli tuksums, tiklinam var cauri redzet, vienvirziena parvadajumu tara. Dakteris neieteica nopratinat, un es ipasi neuzstaju.— Zaicis paraustija plecus.— Vins pat neatceroties, ka nokluvis slimnica, ko tad vel es ar jautajumiem pa vidu maisisos… — Un* kur apsolita sensacija?

â&#x20AC;&#x201D; Uziesim mana istaba.â&#x20AC;&#x201D; Vins panema Priediti zem rokas.â&#x20AC;&#x201D; Ka tu doma, Imant,â&#x20AC;&#x201D; vai man ir izredzes pariet uz operativo darbu? Tomer pavisam kas cits neka izrikot apsardzes tantinas un parbaudit trauksmes signalus. Pec si ievada Prieditis vairs negaidija neka iepriecinosa. Vins vel labi atcerejas laikus, kad kriminalmeklesanas darbinieki skaitija dienas lidz Zaica kapteina zvaigznitei, kas lautu parcelt centigo detektivu jaunajai pakapei atbilstosa amata, kur no arzemju kriminalromaniem aizgutas dedukcijas teorijas nevienam nejauktu pratu. Bet soreiz skita, ka Zaica uztaustitais pavediens tiesam velk aiz sevis atmudzinasanas vertu kamolu. Milicijas parvalde Zaicim paveicas.

Dezureja kops Rigas dienesta laikiem pazistams majors, kurs bez liekiem jautajumiem parakstija izzinas pieprasijumu. Par laimi, bija tikai viens agrak sodits Grinbergs â&#x20AC;&#x201D;1939. gada dzimusais Raimonds ar visai raibu biografiju un sievu Olgu. Iecirkna inspektora kabineta Zaicis parliecinajas, ka nokluvis uz pareizam sliedem. â&#x20AC;&#x201D; Atkal Grinbergs,â&#x20AC;&#x201D; noputas pajaunais leitnants, kurs saja rajona bija uzaudzis un tapec labi pazina apkartnes iedzivotajus.â&#x20AC;&#x201D; Tas, ko varu pateikt, nevienu neinterese, bet to, ko zinu, nevaru pieradit. Sedejis par lidzdalibu spekulacijas afera, lieta par kulinarijas ceha kreiso produkciju. Pec soda izciesanas iekartojies darba sabiedriskas edinasanas tikla. Pienemts par santehniki,

kaut gan uz tirdzniecibas kuga braucis par pavaru, un medz lielities, ka ir vienigais Latvija, kurs prot gatavot austeres un vina gliemezus. Sanem simt divdesmit rublu menesi, bet vizinas volga un vasara dzivo uz mates varda noformeta vasarnica. Parasti naksno pie brutem, pedeja laika pie vienas un tas pasas, kurai pa dienu, kamer Olga darba, pamazam stiepj prom visu vertigo â&#x20AC;&#x201D; japanu radio un stereomagnetofonu, svetbildes un makslas gramatas. Tomer skirties no sievas baidas, si laikam parak daudz zina par vina tumsajam septem. Vins katru vakaru dzen vagi uz Priezciemu un atpakal, nedomaju, ka svilina benzinu aiz tiras milestibas. Preci izkrauj kaut kur pa celam, ja butu mana iecirkna robezas, es noteikti zinatu, kur.â&#x20AC;&#x201D; Pasparliecinatibas inspektoram

ne​truka. — Domajat, vins pardod tirgu? — Ar tadiem sikumiem liktenigais Raimondo nekra- mejas,— leitnants pakratija galvu.— Piegada vairuma angro, ka saka vietejie biznesmeni, un portofranko — ar cena ierekinatiem transportizdevumiem. Viniem visiem piemit viena kopeja kaite — neprot laikus mest mieru. Esmu gatavs saderet, ka Grinbergs sarausis pietiekamu kapitalu, lai lidz muza beigam dzivotu svilpodams. Bet ne! Kaut kads nesats dzen uz prieksu, jagrabj viss, kas nav pienaglots. Butu man vina galva un energija, es jau sen staigatu ar prieksnieka portfeli paduse. — Un, ka jums skiet, Grinbergs spejigs pastradat ari smagu noziegumu?— taujaja Zaicis.

— Visu, kas ienes skanoso, iznemot slepkavibu. Kaut gan dusmu uzpluduma vai dzeruma… Es ne par ko negalvoju… Ko jus sacitu, piemeram, par so cilveku? Leitnants caur logu noradija uz plecigu gaismati, kurs laiska soli skersoja skveru. Mugura tam bija pec jaunakas modes sudinats puskazoks, galva — zveradas cepure. — Tipisks spekulants,— Zaicis piekrita.— Tiesi tadu, pec jusu stasta, iztelojos Grinbergu. — Redzat nu,— leitnants apmierinats pasmineja. — Raimondo ir tas brillainais ar riebigo takseli pavada. Neizskatigs virelis nobruzata lietusmeteli ar varu vilka nabaga suneli pari laukumam, kur katrs koks likas ka radits, lai paceltu pakalkepu.

â&#x20AC;&#x201D; Neceriet, Grinbergs likuma burtu neparkaps. Uz- trenejis lopinu curat tikai izpildkomitejas lemuma noraditajas vietas. Tiesi sis pedejais piesitiens viesa Zaici stingru parliecibu, ka Grinbergs nozadzis Kundzina disertaciju. Zaicis izskatijas tik apmierinats ar sevi, ka Prieditis neuzdrosinajas ne ar vaibstu izradit skepsi. Kapteinis laikam bija ipasi iegriezies majas un uzvilcis mundieri, lai pilna formas terpa apcietinatu laundari. Bet kriminalmekletaja pieredze bridinaja, ka Zaica versija ir visai apsaubama. Profesionalie noziedznieki â&#x20AC;&#x201D; un tads pec visam pazimem bija Raimonds Grinbergs â&#x20AC;&#x201D; tikai retumis maina specialitati: kas pieradis spekulet, nepalaiz nagus svesa

metela kabata, dzivoklu uzlauzejs neaplaupa bankas inkasentu, precibu aferists nelieto ierocus. — Sasinam pastastiji?— Prieditis apjautajas. — Tur tas joks, ka vins no savas puses izracies lidz tadam pasam sledzienam,— Zaicis neslepa gandarijumu.— It ka mes .no abiem galiem butu buvejusi tuneli un precizi nonakusi satiksanas punkta. — Vai zinams, cikos Grinbergs vakar atbrauca pec Olgas? — Tas ir kedes vajakais posms,— Zaicis piekapas. — Pirms vakarinam. Un vairs nav te redzets… Bet varbut maldas Kundzins, varbut vins sacis svinet jau pec pusdienam? Tu tacu zini, kada caura galva siem profesoriem. Un vel pastav iespeja,

ka manuskripts pagaidam tikai paslepts un uz Rigu tiks nogadats sovakar vai rit. — Ari par to Voitkuss ar tevi ir vienispratis? — Tam rup noliktava atklatas nebusanas, nekas cits. Pat grasas piemerot kadu pantu un uzsutit Grinbergu parim Nahodko kantora virus ar arpuskartas reviziju. Vari iedomaties, visus sos ziemas menesus vina izrakstijusi vasaras sezonas produktu normu. — Un Kundzina disertacijas dej likusi uz speles tadu zalu dzivi? — Iespejams, ka vins bez sievas zinas,— Zaicis vel meginaja iebilst, tad negaiditi viegli samierinajas ar sakavi:— Drosi vien tev taisniba…— Peksni vina seja pavideja jauna atraduma atspids:—

Un ja sai lieta iejauktas manas vakardienas viesnas? Vai tad citadi butu ta aizâ&#x20AC;&#x2039;laidusas pa galvu pa kaklu? Sai mirkli Prieditis ciesi nolema, ka daris visu iespejamo, lai Zaicis pat ar pulkveza uzpleciem neparkaptu kriminalmeklesanas nodalas slieksni. Vins uzlika biedram roku uz pleca un saudzigi, ka ar bezcerigu slimnieku runadams, sacij a: â&#x20AC;&#x201D; Neparsteigsimies ar galigiem secinajumiem. Vel nav atgrieziesMurjans, vel nav zinams, ko atklajusi Voitkuss un Gunta. Nobrauksim leja un viena miera iedzersim kafiju. Gan ar laiku tur salasisies visi musejie. Vins pats cereja, ka bara paradisies Irina Perova.

LAIKA TRUKUMA DRAUDI Izgajis uz cela, Jazeps Murjans atri vien nozeloja, ka uzvilcis zilpeleko velveta zaketi, ko Minska bija nopircis par godu diplomdarba aizstavesanai. Seit, aizveja, saule nezeligi cepinaja un, atstarodamas sosejas tumsaja asfaltbetona, uzvedija smacejosus karstuma vilnus. Ka par spiti, nekur neredzeja nevienas masinas, rita satiksmes paisums jau sen bija noplacis, tagad driksteja ceret tikai uz nejausu brauceju. Bet privatipasnieki nelabprat apstajas â&#x20AC;&#x201D; avarijas gadijuma viniem tacu jaatbild par svesa pasaziera veselibu. Ari vins pats

medza bridinat pazinas, iai aptur vienigi pec autoinspektora zizla majiena: autostopa ziedu laiki piedereja talai pagatnei. Drosi vien butu pratigak atgriezties atputas nama, pargerbties un lidz autobusa reisam atlikuso stundu pakaveties biljarda zale. Tacu negribejas izradit biedriem, cik lepni vins uzcirties. Vel nodomas, ka taisas apzilbinat Dzozefini â&#x20AC;&#x201D; vai tad sie spejigi saprast, ka reizem balts krekls, kaklasaite un izskatigs uzvalks ir ieksejas nepieciesamibas areja izpausme? Ciena pret sevi un savu apkartni. Rukona vestija, ka tuvojas masina, cela likuma paradijas platkrutains kamazs un, paklausot Murjana paceltajai rokai, nobremzeja blakam. â&#x20AC;&#x201D; Ja uz rajona centru, tad kapiet

ieksa,— soferis aicinaja.— Tikai veicigi! Murjans ierapas kabine. Specigais motors iedardejas apvaldita niknuma, masina pakapeniski uznema gaitu. Soferis bija apmeram divdesmit divus gadus vecs melnigsnejs puisis. Kajas gumijas zabaki un armijas dranas bikses, mugura — zils vatenis, iaspurusie pika krasas mati krita uz pieres. Murjans palukojas uz prieksu un peksni ieraudzija, ka ari soferis peta vinu spoguli ar labsirdigu sminu lupu kaktinos. — Vai nav par karstu tada kloze?— Murjans apvaicajas. Kaut ko tacu vajadzeja sacit. — Divus gadus dieneju Turkmenija, pieradu,— puisis atbildeja.— Bet zivtinam sis laicins gan par labu nenak. Tapec ta steidzos.

Masina tiesam traucas devindesmit kilometru atruma, nezeligi svaidot lidz malam piekrauto piekabi, kas pa​griezienos draudeja ieraut gravi. — Varejat kadu dalu atstat musu nama. Visu so nedelu ne reizi neesam svaigu zivi baudijusi. — Ar sodienas lomu pietiktu pusei republikas. Kolhoza saldetavas pilnas, un es jau otro reizi vedu. Ta dumja pavasara renge nenojaus, ka mums tagad limits un jau rit celsim stavvadu lauka,— pec azartiska tona Murjans noprata, ka soferis sai puse dzivo nesen. — Paldies par pakalpojumu,— vins teica, kad masina apstajas tirgus laukuma, un tradicionala rubla vieta izvilka no kabatas dienesta apliecibu.— Kad apniks trans​portet zivju likus, nac pie mums.

Murjans pameta skatienu apkart. Pirmaja mirkli likas, ka vins atrastos dzimtaja mazpilseta â&#x20AC;&#x201D; tik loti musdieniga tipveida arhitektura unificejusi urbanistiskas ainavas. Un laikam tiesam Leonidam Nahodko sai Kurzemes nomale tadas pasas rupes ka vinam Latgales puse, kur varbut vienigi pasbruvetais alus saldaks un stipraks, lamas â&#x20AC;&#x201D; suligakas, skurbulis â&#x20AC;&#x201D; kausligaks. . ! Precu izvele universalveikala maz atskiras no majas ierastas. Suveniru nodala noslepumaini smaidija tas pasas masveida razotas gipsa nefretetes, skuma koka grebti kaki un suni, nika bezveja kugu modelu plastmasas buras, parklajas ar putekliem nevienam sen vairs nevajadzigi korku vilki, kurus dizaineru fantazija ieterpa aizvien eksotiskakas formas.

Pratigak iegadaties kadu pieminas velti pie sievinam, kas vakaros piedavaja savus darinajumus ÂŤMagnolijasÂť vestibila. Tam bija dzintara saktinas, duraini ar etnografisku rakstu, no krasotiem plumju kauliniem veidotas krelles, ar gliemeznicam aplimetas karbinas rotaslietu glabasanai, retumis pat kada stabule vai svilpite. Apvaicajies par celu uz Dzozefines Norinas maju, Murjans uzzinaja, ka pirms briza pabraucis tai garam. Protams â&#x20AC;&#x201D; Meza iela vareja atrasties tikai priekspilseta, nevis centra, kriminalmekletajam tada klume godu nedarija. Par sodu tagad nacas katot krietnu gabalu lidz gimenes majinu rajonam. Tas vel atradas tapsanas stadija un uz

katra sola atspoguloja iedzivotaju raksturu un buvprincipus. Tiesa, setas bija uzcelusi visi â&#x20AC;&#x201D; lai nenosper kiegelus, siferi un delus, ka nekludigi nosprieda Murjans, kurs atkal bija mobilizejis savas noverosanas iemanas. Bet aiz tamâ&#x20AC;Ś Vieni, pec iekoptajiem darziem spriezot, pagaidu nojumes mitinajas jau ceturto vai piekto gadu. Otri savu maju uzskatija par tadu ka piebuvi siltumnicai un citiem ienesigiem kapitalieguldijumiem â&#x20AC;&#x201D; galdnieka vai automobilu remonta darbnicai, smedei vai vistu un trusu audzetavai. Tresie rupejas vienigi par savam ertibam un it visu bija pakartojusi skaistdzivosanas principiem, kadus sludinaja ilustretie prospekti â&#x20AC;&#x201D; majas ar atklatu terasi un stiklotu verandu, pagraba iebuvetu garazu un segtu pareju uz

baseinu, kura dzilums labakaja gadijuma bija piemerots kaju vannosanai. Septinpadsmitaja gruntsgabala valdija pilnigs juceklis, jo te iezimejas divas atskirigas tendences: iepriekseja ipasnieka tieksme pasvitrot savu solido sabiedrisko stavokli, kas gan sabruka pec pirmas revizijas, bet vel izpaudas pilaru balstitaja jumola virs ieejas un sikrutotajos pirma stava logos. Launas meles melsa, ka ta vins pieradinajis sevi pie neizbegama cietuma, tomer no Dzozefines sanemtas naudas summas pieticis, lai segtu iztrukumu. Jauna ipasniece sakuma netaisijusies ne pirkstu pakustinat â&#x20AC;&#x201D; sak, dzivos, kamer strada ÂŤMagnolijaÂť, bet pec tam maju pardos ar uzviju, jo nekustama ipasuma cenas, ka zinams, nav nekustigas. Bet uzradas piedzivotajs, kas nolema

ieguldit maja naudu un savas ambicijas. Desmit menesus gada kugodams gar Vidusjuras krastiem, sturmanis Eldars Zotovs sapnoja dzivot viena no .tam gaisigajam ekam, kas sliga zalumos. Un tagad peksni redzeja realu iespeju istenot ieceri. Tapec bija atvesti kokmateriali un dekorativi kiegeli, logu ramji un flizes, bija izrakti pamati majas piebuvei, izbetonets pagrabs, uzmureta garaza, kuras prieksa staveja kosi zilais fords â&#x20AC;&#x201D; Dzozefines labklajibas simbols, bet vienlaikus ari visadu ikdienas sarezgijumu celonis. Priezciema, piemeram, bija tikai viena vieta, kur vina jaudaja apgriezt masinu, un nacas katru dienu izmest likumu lidz kupinasanas ceha asfaltetajai piebrauktuvei, lai varetu doties atpakal uz majam.

Murjans nospieda zvana pogu. No vartiniem bija gruti spriest, vai tas atbalsojas majas ieksiene. Vins jau grasijas velreiz piezvanit, kad otra stava loga sakustejas aizkars. â&#x20AC;&#x201D; Parausti klinki un nac ieksa!â&#x20AC;&#x201D; atskaneja elektriskas skanu ierices izkemota kerkstosa balss, kura Murjans pirmaja bridi pat nepazina Dzozefines parasti pieglai- migas intonacijas. Klikskis liecinaja, ka ierice iedarbinata. Vins iegaja darza. Gar jumta papes parsegto buvmaterialu gredu gluzi ka gar valni vins nokluva lidz ieejas durvim, kuras staveja saimniece, un Murjans atskarta, ka lidz sim bija Dzozefini redzejis vienigi aiz letes, kur laikam tacu vina stavejusi uz paaugstinajuma. Patiesiba vina bija sicina

un krietni lunkanaka, neka tas vareja likties zem stivinata virssvarca. Mati, kurus darba sedza balta aubite, bija nobriedusu rudzu krasa un puiciski isi apcirpti, nesminketa seja — peleciga un divaini neizteiksmiga, pat acis izskatijas tadas ka apdzisusas, drosi vien vina vel nebija isti pamodusies. — Vesels, Jazep!— vina nebut neskita parsteigta.— Ja atnaci paciemoties, vajadzes mazliet uzgaidit. Sakopsu istabu, uzspodrinasu savu fasadi, tad izdzersim tasiti kafijas. Manuprat, ta mums abiem nebus par navi. — Vai drikst tikmer apskatit tavu vagi? Sava muza neesmu sedejis tik glauna dampi. — Juties ka majas.— Vina nonema no naglas atslegas un pasvieda Murjanam.

â&#x20AC;&#x201D; Pie viena atnes man somu, vakar atbraucu tik velu, ka nebija speka izkravaties. Ne salona, ne bagaznieka Murjans, protams, neatrada Kundzina disertaciju. Neizpratni radija vienigi apstaklis, ka soma, kas smarzoja pec pupinu kafijas, bija pilnigi tuksa, pat tada ka izkratita un pec tam ar mitru lupatu izslaucita. Kad vina to paguvusi? Nakti, sorit? Un kapec neatceras? Vai tiesam Olegs Davidovs ari sai zina sniedzis izpalidzigu roku? Jautajums jautajuma gala, un uz visiem jamegina neuzkritosi rast atbildi. Si nepieciesamiba nomaca Murjanu, un tomer bija patikami vel kadu bridi uzkaveties greznaja masina, atgazties dzilak sedekli, just mikstas adas pieskarienu un izteloties, ka vins traka

atruma trauc pa piejuras soseju, apdzenot volgas un zigulus, par tarkskosajiem zaporozeciem nemaz nerunajot Turpreti .majas iekartojums likas visai pieticigs. Radas iespaids, ka to uzskata par pagaidu mitni, gaidot labakus laikus, kad vares pa istam izversties — aplimet sienas ar gobelentapetem nopirkt cehu kristala lustras, somu mebeles. — Man no rita stipra pupinu kafija ir brokastu vieta,— ka atvainodamas sacija Dzozefine un novietoja tasites uz elkonbalstiem,—^ bez tas nespeju atgut formu. Jau tagad, gatavojoties pirma malka apdedzinosajai baudai, vinas acis spideja gaidisanas prieka. Citu parmainu ariene nemanija — tie pasi garie ritasvarki, kas atsedza slutenes autas kajas ar izaicinosi

meli nolakotajiem nadziniem, ta pati nekrasota seja, kurai dzivigumu bija pieskirusas dusas struklas. Divaina karta si Dzozefine, kaut izskata vecaka un gurdaka, skita Murj-anam jaukaka par kairo bara saimnieci ar asinssarfajarri lupam pielimeto valskigo smaidu. — Pasapkalposanas,— vina teica, piebididama kanninu viesim pa tverienam. — Atpusos pec kontrastu metodes, tapec majas nekad nedaru to, ko darba. — Un otradi?— vaicaja Murjans, ieliedams sev pilnu tasiti. Patiesiba vinam garsoja tikai teja, bet bija bail aizvainot Dzozefinl.— Ja tu meginatu but darba tada ka tagad? Dabiska un atraisita, bez pakalpina stikiem… — Un man likas, ka jums tiesi patik sie Ietie jo​ki,— Dzozefine runaja nopietni,

— ka atvalinajuma viriesi grib justies ka svesa pasaule nokluvusi. Rigas naktsbara uzvedos pavisam citadi, tur centos radit majiguma atmosferu — lai veci atceras sievas un nepardzeras. — Ko tad parnaci uz so dieva aizmirsto aizkaktu? Zeme svila zem kajam, vai? — Kadreiz tacu jamet miers, visu pasaules mantu, vienalga, nevar saraust. Turklat vel uzradas draugs ar nopietniem precibu nolukiem. — Tas talbraucejs jurnieks? — Kad sapinos ar vinu, pat prata neienaca, ka Eldara peksni pamodisies sencu aicinajums. Pats sava muza zemes ieksiene nekur talak par Siguldu nav ticis un — se tev!— grib rusinaties saknu dobes, audzet gurkus un tomatus. Vardu

sakot, gatavo augsni laimigiem pensijas gadiem.— Vina iztuksoja tasiti un tulit ieleja sev vel.— Vins pat vairs neved man davanas no arzemem. Iedomajies — ne smarzas pudeliti, ne smuku panckinu. Pedejo kapeiku iegulda buvmaterialos, kad grib iemest krakiti, izfekte no manis. Un reisa panem lidzi musmaju dzeramo, lai tur iemainitu pret izdevigu preci, ko liek man realizet. Un ar visu to — naudas ka nav, ta nav, tu nenoticesi, ja teiksu, cik tada maja aprij!… — Cik tad sim gadu?— Murjans pec mazas pauzes taujaja un nopetija Dzozefines smuidro augumu. Varbut sai apstakli slepas vinas dzivesveida izskaidrojums. — Vins ir tads virietis, ka dievs dod jums visiem. Bet krasta nokapj reizi pa

cetriem menesiem. Un tad te raujas melnas miesas. Brauka apkart un mekle spundetus delus, visadus stiklus, vai es zinu, ko… Marta pirms aiziesanas reisa visu pedejo nakti veda melnzemi. Sesas autokravas, kad nokusa sniegs, pari palika labi ja puse. Kad parradisies, parmetis, ka nenovakteju. Mani vins uzskata tikai par tadu bezmaksas gruntsgabala sardzi,— Dzozefine jocigi saviebas, tomer vinas balsi jaudas drizak siltums neka dusmas. — Es tur neka launa nesaskatu,— Murjans pratigi iebilda.— Cilveks ilgojas pec normalas sievas, nevis pec bardarnas. Saregistrejusies vismaz esat? — Kur nu! Mums jau tapat domstarpibu pietiek. Es gribu vispirms bernu, vins grib pabeigt maju, kada te vel var but runa par saskanigu gimenes

dzivi… Ta ari pateicu vinam, ka viena sai sasoditaja buda nesedesu, kamer sis pa pasaules juram blandas. Lai gada siko, tad gaidisu krasta. Bet gaismataino Emiju lai telo citas, greizsirdiga jurnieka sievas loma man nav piemerota… — Ja tik vien tas nelaimes! Galu gala es esmu amatpersona, — Murjans atgadinaja. — Ja tu zinatu, Zozit, mila… — Zinu, zinu,— Dzozefine atvecinajas ar nevizigu rokas kustibu.— Piemers ne visai veiksmigs, nenem launa. Bet nakti te bija iemaldijies Olegs, nu, tas garais ki- nornehanikis, varbut pazisti… Gandriz divas stundas nonemas ar manu masinu, pec tam vel pusstundu mazgajas. Ko pavelesi darit, nedzisi tacu nakts vidu lauka?… Nu, aicinaju pargulet. Butu man majas

normals virs — ta laikam tu izteicies — un nevis tads pasaules apcelotajs, tad visi zinatu, ka uzklaju Olegam gultu viesistaba. Tagad to zina tikai vins un es. — Un ka tad bija patiesiba? So jautajumu Murjanam gan nevajadzetu uzdot tik klaji. Dzozefines vaibstr apmacas, acis aizveras ka negaisa braziena aizcirsti slegi, pirksti saznaudza tukso kafijas tasiti. — Tas nevienam nav jazina, vispedigokart — tev! — vina gandriz kliedza.—Un vispar — ko tev no manis' vajag? Dzert nedzer… Tikai megini ielist dvesele ka tads baptistu sludinatajs. — Bridinaju tacu, ka atnacu ka amatpersona,— Murjans nolema runat bez aplinkiem.— Vai tad Apsitis tev neteica pa telefonu, ka pazudis dokuments, kura

del visiem var sanakt lielas ziepes? Neviens isti nenojaus, kadus noslepumus Kundzins atklaj tai sava disertacija. Vai citadi butu uzrakstijis virsu «slepeni»? Tomer nosargat nejaudaja. Un tagad mums ar tevi jacensas izprast, kur ta palikusi. — Nopratinasana?—Dzozefine^ pavipsnaja un ar klusu svilponu ievilka elpu plausas.— Ar parakstu zem katras protokola lappuses… — Iztiksim tapat,— Murjans mierinaja.— Tu tacu pa- saciji direktora vietniekam, ka neesi nemusi. Bet varbut izdosies atcereties, kas vakar notika bara. Stasti pec kartas, butisko es pats atsijasu. Dzozefine bija laba stastitaja — ne velti apgalvo, ka krodziniekiem jabut smalkiem noverotajiem un iejutigiem cilveku pazinejiem. Un Murjans ieraudzija

vakaru ar vinas acim. Tas iesakas ka parasti, un nekas nevestija, ka turpinajums izvertisies tik jucekligs. Vispirms bara iegriezas tie, kuriem bija slinkums starp vakarinam un filmu uzbraukt savas istabas. Pasutija saldejumu vai tapat vien apsedas pie galdiniem, lai pakavetu laiku lidz kinoseansa sakumam. Vinu vidu bija ari igaunu akademikis ar sievu, kas neizprotama karta velejas noskatities tiesi egiptiesu melodramu. Tad Murjans pie letes saskatija ari sevi un citus izlaiduma biedrus, sadzirdeja Guntas balsi, kas luguma forma izteica paveli aprobezoties ar piena kokteiliâ&#x20AC;Ś ÂŤDivas serijas,Âť sprieda Dzozefine, ÂŤtad sodien nekads viesu piepludums nav gaidams. Katram gadijumam noliksu mala dazas

pudeles un sagatavosos mainas nodosanai. Tiksu atrak majas un varesu iemerkt lielo velu.Âť Bet jau pec nepilnas pusstundas no kinozales saka birt lauka apmekletaji. Vispirms pa vienam, tad, it ka no ugunsgreka begot, bariniem vien. Dala no viniem kinozale sagandeto omu centas uzlabot barina. â&#x20AC;&#x201D; Zini, ir tadi,â&#x20AC;&#x201D; Dzozefine stastija, â&#x20AC;&#x201D; kas miega zalu vieta dzer kafiju. Kad grib uzpulvereties, pasuta stipru teju. Vai tiesa, ka mes no pupinam izvelkam dalu kofeina un izlietojam tabletes? Murjans to nezinaja. Toties labi atcerejas Voitkusa aprekinu, cik Dzozefine diena iebaz kabata, gauneredamas ar kafijas normam. Iznaca, ka var ievilkt nasis turpat puskilogramu, turklat bez

tadam iekrisanas briesmam, ka manipulejot ar alkoholiskiem dzerieniem, kuru «kris​tisanu» nepiedotu neviens. — Pec tavas krona kafijas es ari atri aizmiegu. Bet pec dazam stundam atkal pamostos un domaju, par ko gan esmu maksajis naudu,— Murjans iedzela. — Rupes par tavu dargo veselibu,— Dzozefine nemaz nejutas aizskarta.— Klausies talak, reiz esi pamudinajis mani uz runasanu… Visadi lautini vakar bija noskanoti uz tadu merenu plitesanu. Varbut slapes uzrodas pirms laika mainas, nezinu, bet pat tavs Kundzins pasutija pudeli skabula. — Un ta aktu mapite vinam bija paduse, neatceries? — Ka tad! Vins visu laiku ar to platijas…

— Ne tik strauji! Vai tu varetu apzveret, ka redzeji bara vina disertaciju? — Ne vien redzeju, bet pat tureju roka,— Dzozefine kategoriski apgalvoja. — Vins grasijas atstat to kila, kad nevareju izdot no simtnieka. Ar varas makti gribeja man uzspiest, apvainojas, kad teicu, ka vina godavards dargaks par visadiem papirisiem. «Ar siem te papirisiem, ka jums labpatikas izteikties, var nopirkt visu jusu nozelojamo bufeti un vel tikpat daudz importa pudelu!»— ka tads uzputies titars, kad es tev saku. Pat nezinaju, ka tikt vala. Beidzot izgudroju, ka baidos uzliet vina acuraugam balzamu, un sis panema atpakal. Nolika uz kresla un uzsedas virsu ka peretaja kalkunmatite. — Kad tas. bija? Vismaz aptuveni — pirms atnaca Ta​limovs vai pec tam?

— Resnais Mehti jau pec launaga vispar nekur neizgaja. Svineja savu uzvaru un cienaja visus, kas pagadijas tuvuma… Es pulksteni neskatijos, bet ara vel bija gaiss. Katra zina — pirms atvadijas ta kliriga sirdsdamina. Vari iedomaties, si pienaca klat un piedavajas samaksat Kundzina rekinu. Ar tadu skermu gimi, it ka butu etiki dzerusi… Bet man tobrid kase jau bija pietiekami naudas, lai atteiktos,— Vecmeistars bija uzstajies ar viskiju. Saleja glazes un iznesaja apmekletajiem. Tik dusmigu es veco Voblikovu nekad nebiju redzejusi, skita, vins spejigs noznaugt savu aspirantu. Un ne tikai aiz iedzimta skopuma, bet aiz krenkiem, ka nu sis pagalam izgazisies. Bufetniece prata telaini stastit,

inspektors — klausities un iedzivoties uzburtaja noskana. Kad biedriem jautaja, kads cilveks isteniba ir Murjans, vini parasti raustija plecus un atbildeja: «Nekads. Ne cepts, ne varits. Vienmer noklust karteja sarunas biedra ietekme un tikai pecak jut sirdsapzinas parmetumus — vai tik nevajadzeja iebilst.» Si tieksme pielagoties nebija karjeras apsverumu dikteta, bet izrieteja no rakstura mikstCaulibas, no velesanas izpatikt, vienalga, kam,— prieksniekam, nejausam lieciniekam, aizdomas turetai personai. Diemzel uz vina secinajumiem nedriksteja dzelzaini palauties, tapec Jazeps Murjans ari trisdesmit gadu vecuma joprojam staigaja leitnantos. — Lai jau paliek,— Murjans partrauca Dzozefines parak izpluduso

stastu.— Pasaki labak — kur bija Kundzina disertacija, kad Ruta Grosa aizvilkas uz savu migu? — Parceloja uz galdu un greznojas pasa vidu. Ta pagereja Talimovs — lai redz, kam par godu dzer. Vins pat gribeja apslacinat katru lapinu atseviski. Kundzins jau ari bija pamiksts, bet, par laimi, Voblikovam pietika saprata dullos savaldit. — Ka profesors gadijas pie ta pasa galda? — Vai tad nezini, ka veci jau pec dazam glazitem to vien grib ka parunaties? Par skukiem vai par savu darbu. Un mekle kompaniju pec profesionalam pazimem. Un sie visi bija tai stadija, kad sajauc vel pietrukstoso ar jau lieko… Tu pat iedomaties nevari, ko profesors pateica

par savu aspirantu. Nosauca to par saputrotu vardnicu. — Trapigak pateikt butu gruti. Un ko sis? — Apsolija laboties un ludza Kundzinu uznemties sefibu. Vins parada nepaliksot. Un avansa cela galda vel vienu trauku. Bet to pat Talimovs vairs negribeja. — Un kas notika pec tam? — Vini aizgaja, protams,— Dzozefine noplatija rokas.— Ko tupesi bara, ja nedzer… — Un manuskripts? Murjans tisuprat iesaka katru jautajumu ar vardinu «un»— lai pieskirtu sarunai slidlentes sugestejoso speku un nerimtibu. — Palika turpat zem pudeles.

— Un ko tad nepievaci, ja tas tik vertigs? — Dziros, nudien grasijos noglabat. Bet man tikai divas rokas. Tiesi tai mirkli pa durvim iepeldeja «pazudusais dels», laikam ar pedejo autobusu atligoja. Piekeras bara lenterim ka slicejs glabsanas rinkim un pasutija kafiju ar konjaku. — Un tu? — Iedevu pliku konjacinu. Kafija nelauj aizmigt, vins butu atguvis energiju un kluvis kaskigs. So gudribu izlobiju viena amerikanu romana: dzerajiem jalauj mierigi aizmigt. Musejais ari atri vien noluza pie Kundzina galdina, pat nepaguva iztuksot savu merinu. — Nolicis galvu uz Kundzina disertacijas…— Murjans palaida dzeligu

smieklinu.— Dievigs skats. — Nezinu, nepalukojos. Tikmer visa akademiska kompanija bija atgriezusies pec aspiranta portfela. Varbut pakampa ari tavu dargo mapiti… Es apkalpoju jusu Berezineru un nepagriezu galvu uz to pusi. Ar vinu nav joki. Pasniedza termosu un pasutija astonas tasites melnas kafijas, ko panemt lidzi uz zveju. Pats saproti, ka kriminalprofesoram janomera ka aptieka. Iedos rubli dzeramnaudas, bet, ja nospriedis, ka apsmaukts kaut par vienu kapeicinu, sacels traci. Vai tik nav kadreiz stradajis tirdzniecibas sistema? — Un vins bija tavs pedejais kunde? '— Kur nu! Administrators iegriezas pec cigaretem, pec tam atnaca Janonkulis, tad divi oglraci pirms guletiesanas uztankoja mineraludeni.

— Un vel? — Vai tad nepietiek vienam vakaram? Jau ta Kalniesu Jekabs nervozeja, it ka varetu nokavet vilcienu. — Varbut patiesam steidzas? — Vakarejo dienu meklet, vai?— Dzozefine pavipsnaja.— Tadu sausinu pat nave nelabprat nemtu preti… Nu, aizklapes bufeti pusstundu velak, liela muiza, vins tacu tepat tuvuma ire istabu, kur parlaist nakti pec mainas. Uzkaps divriteni un aizkleberes… — Un vairak neviens?— Murjans uzstajigi vaicaja. — Pareizi, gandriz aizmirsu Olegu, — Dzozefine ne visai ticami noteloja aizmarsibu.— Iebaza galvu, kad jau biju sagerbusies uz promiesanu. Vins ara

darbinaja motoru un gribeja sasildities. Esot ieverojis gaismu loga. Kopa izgajam lauka, bet talako tu zini… — Pag, pag! Kad nodzesi elektribu, vai nepamaniji: manuskripts vel bija uz galda? — Vajadzeja agrak bridinat, tad butu divreiz parbaudijusi,— Dzozefine izmisigi pulejas atcereties.— Bet netiros traukus tacu novacu, vai tad nebutu ieraudzijusi? «Ierobezotas ticamibas lieciba, tiesa to apgazis pat viszalakais advokats,» bedigi konstateja Murjans un jau grasijas atvadities. Bet ari Dzozefine gribeja apmierinat savu zinkari: — Dieva del, saki beidzot — kas tai disertacija tik svarigs, ka tu tas del meroji tadu talu celu?

Pirmaja bridi likas pratigak izlocities ar komplimentu, ka manuskripts bijis iegansts, lai apciemotu sievieti, par kuru jau sen sapnojis. Tad Murjans tomer nolema spelet ar atklatam kartim: — Nav ne jausmas. Bet virsu bija rakstits «slepeni». Un tas vien var sajaukt pratu visadiem saubigiem tipiem… Kas, pec tavam domam, spejigs to nozvejot? — Neviens!—nesaubidamas atbildeja Dzozefine. — Nociept nazi, kas noderes senosana, aiznest uz istabu glazi — kurs katrs, tici manai pieredzei, ari tu. Bet apzagt privatpersonu tacu ir noziegums. — Tiesi par to es runaju. Ja manuskripta ir valsts noslepumi, tad ta ir spiegosana. — Tu doma?— Dzozefine neslepa

parsteigumu. Peksni vinas seja apmacas. — Varbut tu pat doma, ka es ari esmu iejaukta?—vinas balsi jautas uzbudinajums, kurs nesolija neka laba.— Klausies, Jazep, uz lidzenas vietas parmekle manu dzivokli! Tas nekas, ka tev nav prokurora sankcijas, tas ir mans lugums. Brivpratigs, dzirdi! Necietisu, ka uz mani krit kaut mazakas aizdomas. Vai tad nepazistu jusu primitivo logiku: brutganam sakari ar arzemem, pasai raduraksti migla titi, ne velti par Dzozefini nokristita…— vina kliedza aizvien skalak, tomer kajas necelas un ari citadi neizradija gatavibu atvert skapjus, vest leitnantu uz augsstava istabam. — Nomierinies, Zozit, drizak nocirtisu sev roku neka vandisos pa tavam mantinam. Es tev atklaju sirdi, bet tu

skrien ar pieri siena,— Murjans ka macedams atspekoja Dzozefines parmetumus.— Un vispar.— mans autobuss atiet pec piecpadsmit minutem. Kada velna pec sis noladetas disertacijas del nokavet pusdienas? Sis pedejais arguments ar savu ikdieniskumu skita parliecinam bufetnieci. Vel neuzsitusi augstako vilni, histerija noplaka tikpat strauji, ka bija sacelusies, tomer balss joprojam skaneja naidigi: — Ja tava apciemojuma programma izsmelta, tad dzivo vesels. Bet es liksos uz auss — pirmaja brivdiena vienmer gulsnaju lidz vakarinam. Viena, liec aiz auss! Atvadities tik vesa noskana? Ne, tas neatbilda Murjana dzives stilam. Paveries loga, vins protesteja:

— Tik smuka.laika tas butu greks. Kapec tev neizbaudit pavasara jaukumus? — Piedavajums pienemts!— Dzozefines garastavokla mainas neparegotu pat pieredzejusakais psihologs. Patlaban vina staroja ka saulite visoptimistiskaka laika prognozes pavadbildite.— Uzkurbulesim vagi un brauksim apcelot dzimto zemi. — Ar tevi — lidz pasaules galam! —piebalsoja Murjans, arvien vel neticedams, ka Dzozefine runa nopietni. — Tik talu nevajag. Aizrullesim lidz Rigai un atpakal. Man tur ir visadas darisanas. Bet tu iestumsi masinu, kad tai velreiz uznaks vakardienas niki… Tulit paskatisimies, vai motors vispar ar mieru pielekt. — Vai tad tu pirms tam

nepargerbsies? Dzozefine atmeta ar roku, un Murjanam nekas cits neatlika ka sekot vinai. Ta sanaca, ka vins nokaveja ne tikai pusdienas, bet ari vakarinas un atgriezas «Magnolija» vel pec velinajiem pirts apmekletajiem. *** Par spiti murgu pilnajai naktij, Kundzins kinoteatri tomer neaizmiga — tik loti vins joprojam pardzivoja divu gadu darba zaudejumu.. Tadel nespeja dzivot lidzi filmas varonu likteniem, tapec aizgaja pirms otras serijas sakuma. «Magnolija» izmisums kluva daudz dzilaks, seviski pec tam, kad administrators nez kadel uzskatija par savu pienakumu pazinot, ka Ruta Grosa

aizbraukusi uz saunu un busot velu. Luk, ari svesi laudis doma, ka vini ir tuvi draugi, neskirams paris, bet patiesiba vins ir viens, palicis viens kaâ&#x20AC;Ś Kundzins nespeja atrast piemerotu salidzinajumu, jo lidz sim nekad nebija zinajis, kas ir vientuliba vai garlaiciba. Pat tajas melnajas diena?, kad aizgaja sieva, vins nejutas isti nelaimigsâ&#x20AC;&#x201D;bija darbs, kas sniedza iekseju gandarijumu. Tagad neka vairs nebija. Tikai mazpazistami cilveki, ar kuriem var kopa liksmot, nevis dalit bedas; bija sis nemajigas istabas un aiz loga gaudojosais vejs, kas svieda rutis mitras sniega parslas. Tas pielipa pie stikla, izveidoja baltas zaluzijas, atdalidamas no arpasaules un ieslodzidamas tada ka cietuma. No ta gan vareja jebkura bridi izbegt, tomer vins

apzinajas, ka aizbegt no sevis, savam drumajam domam — neizdosies. Tas sekos ka ena, kas saruk vienigi dienas vidussaule. Vai ari izzud nakts tumsa. Pareizi, deretu iedzert miegazales un meklet glabinu aizmirstiba^ Tacu ne — tad vins nesagaidis Rutu, kuras durvis bija iespraudis zimiti ar lugumu piezvanit — vienalga, cikos. Kundzins atvera naktsskapisa atvilktni un parlukoja medikamentu krajumu. Viena polietilena kulite glabajas nomierinosi lidzekli, cita — uzbudinosi, kas palidz atraisit garigo energiju. Vins norija tableti, pec briza vel otru. Tagad miegs neuzmaksies lidz velam vakaram — pec nostastiem Kundzins zinaja, ka saunas apmeklejumi var ievilkties lidz rita pusei. Kas isti nospieda vairak — ilgas pec

Rutas vai sirdesti par pazaudeto doktora disertaciju? To tacu vareja uzrakstit no jauna, galu gala visi izejas dati saglabajusies, smadzenes vel nebija parkalkojusas. Varbut pat labaku, jo vins tagad skaidri redzeja apjomiga manuskripta vajas vietas. Bet vai pietiks uznemibas? Vienatne â&#x20AC;&#x201D; diez vai, divata â&#x20AC;&#x201D; noteikti! Un domas atkal atgriezas pie Rutas. Otru tadu sievieti, kas valdzinaja gan jutas, gan pratu, vins savu muzu nesastaps. To Kundzins apzinajas skaidri. Kopa ar Rutu vins atgus jaunibu un jaunrades prieku. Zalu ietekme likas neizprotami, ka gan driksteja tik ilgi vilcinaties sonakt pat jaatzistas milestiba! Citadi nav verts dzivot â&#x20AC;&#x201D; ne ar zinatnu doktora diplomu kabata, nedz ari ar instituta zinatniska

sekretara menesalgu. …Tobrid Ruta Grosa jau atradas «Magnolijas» vestibila, kura vakaros centas uzkaveties iespejami retak, jo necieta dienasgaismas spuldzu radito operacijas zales sterilo atmosferu — vinas gados sievietei,siltums nepieciesams visur un vienmer. Tomer soreiz fznaca aizkersanas. Pirmaja lifta kabine vina neiekluva — to ar ekskursijas rikotaju tiesibam okupeja ekstrasensa kvartets. Otraja tudal iespraucas Talimovs, un, nojausot neizbegamo uzaicinajumu turpinat vakaresanu vina istaba, Ruta uzskatija par pratigaku saja kabine neiekapt. Apstajoties tresajam liftam, vestibila iepeldeja Karels Lepiks, un tas bija tik negaiditi, ka vina lava durvim aizcirsties.

— Laikam gaisa spiediens mainas, — sirmais akademikis jutas spiests paskaidrot.— Septitaja stava galva peksni saka griezties, un Maija uzstaja, lai turpinu celu lifta. Izsauca kabini un ar varu iestuma mani sai buri. — Un kur tad pati cienmate? — Kapj uz augsu. Bez manis vina attista daudz sparigakus apgriezienus, ta ka driz bus klat… — Bet jus tacu nobraucat leja. Lepiks palukojas apkart un atviegloti pasmaidija: — Patiesi. Un es bazijos par savu vestibularo aparatu, visu laiku likas, ka grimstu pazeme, pat ausis ieduras!…— Peksni vina vaiga iegula rupju izteiksme. — Dies tev a varu iedomaties, ka Maija uztraucas! Vina man allaz bijusi tada

panikas celaja, laikam redz mani nedzivu sahtas dibena. Bet es te apmainos laipnibam ar dailo galda damu,— vins sarosijas.— Ludzu, ja tas jus parak neapgrutina, palidziet tikt uz augsu. Istabas atslegas mana kabata, vina pat netiek pie savam sirdszalem. Vins vel tikai grasijas iekapt lifta, kad blakam atveras durvis un no kabines izteceja apaliga Maija Lepika. Ieraudzijusi viru, noputas un tudal nemas patarot: — Redzeju tacu, ka tu nospiedi nepareizo pogu — ka tads mazs berns, kas nespej aizsniegt pareizo. Saucu, saucu, bet vai tu kaut reizi muza esi mani klausijis? Vina skatijas vira, un acis sariesas asaras. Izmisuma vai aizkustinajuma — to Ruta nevareja pateikt, bet ari tapat bija

skaidrs, ka vina ir laimiga. Tik laimiga, ka sai mirkli skita pareizak nebraukt lidzi un atstat vinus divata. Un Ruta atkal palika leja. Vai vinai gribejas but Maijas Lepikas vieta, vai ir sapnojusi par tadu nakotni? Tik talu Ruta nespeja aizdomaties, jo pazina sevi parak labi, tadel neticeja milestibai no pirma acu uzmetiena, savu jutu noturibai. Parak ilgi bija grozijusies aprindas, kur kopeju jusmu par Fellini asociaciju plusmu vai Antonioni krasu efektiem* uzskatija par pietiekamu prieksnoteikumu pavadit nakti kopa. Un tomer Talimova neaizpllvurotie piedavajumi derdzas. Varbut aiz snobisma, varbut tapec, ka teva nave izsitusi pamatu zem kajam un likusi

parvertet lidzsinejo dzivi… Vienalga, bet patlaban Kundzina kautrigums un biklie simpatijas apliecinajumi bija vienigais gaisums, ka bakas stars pirts gara raditaja migla, ka drosa osta, kur pec visiem maldu reisiem var mest enkuru un rast patverumu. Ruta Grosa iekapa lifta kabine un nospieda pogu. …Apmeram tai pasa laika pie «Magnolijas» saimniecibas ieejas piestaja kinomehanika masina. Sovakar seanss nebija paredzets, tapec Olegs negribeja radities pie gal​venajam durvim, nevelejas, lai vinu redz administrators, kura dienesta pienakumos, skiet, ietilpa ari zinkariba. Vel nez ko nodomas… Palaidis baumas, ka Olegs sailgojies pec Astras. Kad puisis bija veltigi izklauvejies

pie velas kambarisa aizslegtajam durvim, vins saprata, ka tas butu nevis tenkas, bet neapgazama patiesiba. Nu vairs nebija jegas slapstities. Un izradijas, ka skietamais noslepums zinams visiem. â&#x20AC;&#x201D; Gul pie mates. Un atslegu pakera lidzi, it ka tur glabatos nez kadi noslepumi,â&#x20AC;&#x201D; administrators pavestija.â&#x20AC;&#x201D; Vienam ari tev tai pazobele.nav ko meklet. Nosalsi ka tai gaudu zinge ormanis stepe. Skaties, kas notiek lauka! To Olegs labi zinaja. Pedejos kilometrus vins bija taustijies uz prieksu ka akls, jo sniega nokepuso prozektoru stari apravas masinas prieksa. Nacas varda burtiska nozime urbties kritosas sniega kepas sasvikataja tumsa, metru pa metram lauzties cauri putena uzceltajiem aizsprostiem. Un tomer vins nerimas.

Svarigak par visu skita satikt Astru, mieru nedeva jautajums, kapec vina pirmit aizgaja, nesagaidijusi seansa beigas. Parasti meitene uzkavejas lidz pedejai minutei, palidzeja iekraut masina filmu karbas, uzkopa zali un tikai pec tam atÂť vadijas ar atkalredzi solosu skupstu. Vai tiesam tas garais milicis pacukstejis Astrai, ka vins pavadijis nakti pie' Dzozefines? Tada gadijuma butu gudrak nogaidit un laut greizsirdibas vetrai norimt. Bet gaidit vins peksni vairs nespeja, likas, pasaule ies boja, ja sovakar pat nesastaps meiteni. Tiesi pagajusaja nakti vins bija pa istam sapratis, ka mil Astru, ko vinam nozime meitenes palavibas pilnais skatiens, glasmainas lupas. Vai tiesam viens vieglpratigs solis izpostis so saskanu,

kuras del vins paslaik bija gatavs atteikties no visiem agrak sludinatajiem brivas milestibas postulatiem? Un Olegs tik pargalvigi dzina masinu pa slideno soseju, it ka ar dzivibas risku butu iespejams izpirkt vainu. Un nu izradijas, ka cela gala vinu neviens negaida. Speja spits uzliesmojuma Olegs atrava bara dunvis. Aiz letes saimniekoja Kalniesu Jekabs, citadi nekas neskita mainijies — pie galdiniem, tinusies tabakas dumu mutulos, sedeja apmekletaji un uzbudinati parsprieda problemas, kas butu pelnijusas daudz nopietnaku risinajumu. — Saldejumu,— vins noburkskeja.— Pa vienai bumbi​nai no katras zortes. Olegam garsoja saldumi, un vins nekautrejas to publiski izradit. Smeket

liedza profesijas specifika, snabi vins lietoja tikai augstos svetkos, kapec neatlauties tadu vajibu? Ja kads apsauba vina viriskibu, lai pamegina meroties spekiem. Olegs izaicinosi paveras apkart, bet neviens vinam nepieversa uzmanibu. Olega pamazam nobrieda lemums aizbraukt pie Astras. Kapec lai neuzdrikstetos radities matei acis, ko vins tai nodarijis? Ja dievbijiga sievina citadi nebus ar mieru, Olegs vedis meitu pie altara, vinam nav zel… Par Astras piekrisanu puisis nesaubijas, vins tacu bija parvarejis sevi un gatavs pateikt tos vienkarsos tris vardus, no kuriem lidz sim bija vairijies ka no vecmodigiem un salkaniem,—«es milu tevi». Un Olegs strauji pieleca kajas… Guntas un Aleksandra attiecibas

turpreti bija nokluvusas strupcela. Tiesa, Voitkuss to vel tikai neapzinati nojauta, jo patlaban pratu nodarbinaja daudz butiskaks jautajums: ka izspiest atzisanos no noliktavas parzines Olgas Grinbergas, par kuras noziedzigajam izdaribam vins vairs nesaubijas. Bet Gunta ar sievietem piemitosu intuiciju jau bija sapratusi, ka vinu raksturi ir diametrali preteji, ka dzives uzskati nesaskan neviena jautajuma. Labak izdarit secinajumu tagad neka pec kazam, kad si nesaderiba izpaudisies ik uz sola, pat tados skietamos sikumos ka mebelu iegade vai tapesu izvele. Sai zina ÂŤMagnolijaÂť pavaditais laiks bija devis neparprotamus rezultatus. Un tomer sirds sapeja. Kapec? Lai to noskaidrotu, Gunta nolema pastaigaties pa iemiloto marsrutu

lidz bakai un atpakal. Kas par to, ka peksni uzradusies negaisa makoni bridinaja nekur talu neiet, ka no selgas atlidojis putiens neganti plosija matus? Daudz stipraka vetra plosijas apzina: vai tiesam vina nemil Sasu, ja tagad ar tik vesu pratu spej apsvert visus savas nakotnes «par» un «pret»? Bija tacu kveli skupsti, aizrautigi cuksti, tas tuvums starp sievieti un virieti, ko medz uzskatit par milas augstako apliecinajumu… Vai vispar vina spejiga kadu iemilet pa istam, ja no ta visa tik viegli atsakas? Laikam tacu, jo negribeja turpinat attiecibas ar Sasu, atskartusi, ka tas neparaugs laimiga gimenes dzive… Par to Gunta bija galigi parliecinajusies pirmit, kad vini bija gajusi vakarinas — pa paradumam roku

roka. Vestibila, patverusas no nejauka laika, staveja apkartnes ciema iedzivotajas, ari dazas nama darbinieces un pie- davaja atputniekiem savus rokdarbus. Gunta pat nepaskatijas uz vinu pusi, bet Voitkuss nolasija kartejo sprediki, uzkapa augstos plauktos un apsudzeja mietpilsonus spekulacijas veicinasana. «Bet vinas tacu nezog, pardod pasu izstradajumus, kam no ta kads launums?» Gunta bija iebildusi. «Bez makslas padomes atlaujas, bez finansu inspekcijas zinas. Ne, ta ir kaitnieciba!»—«Vai nav vienalga?»—«Vienaldziba ir pirma pagrimuma pazime,» Voitkuss bija pazinojis. Tomer Guntai patlaban viss bija vienaldzigs. Rit vina no sejienes

aizbrauks, atlikuso atvalinajuma nedelu pavadis laukos pie vecasmates. Un pec tam atgriezisies Liepaja vai dosies uz jaunu norikojuma vietu â&#x20AC;&#x201D; Rigu, kaut kadu Indru vai Ainaziem, vienalga! Ka tikai nenaktos stradat viena nodala ar Sasu, to vina neiztures! Asaras jaucas ar sniega parslam, kuras virpulvejs trieca seja. Ka lai aizskalo sisdienas rugtumu? Vina skersoja vestibilu un atvera bara durvis. Aleksandrs Voitkuss arvien vel atradas produktu no liktava. Vins, protams, apzinajas, ka nav tiesigs pec dar balaika aizkavet un vel jo mazak nopratinat parzini, bet gribejas gut skaidribu. Un â&#x20AC;&#x201D; divaina karta â&#x20AC;&#x201D; Olga Grin- berga neprotesteja, kaut tikpat labi

zinaja, ka inspektoram nav oficiala uzdevuma, kur nu vel prokurora sankcijas Ari vinai bija no svara pec iespejas atrak likvidet derdzigo parpratumu. Aizbrauks uz Rigu pusnakti, toties ar mierigu pratu. Puspagraba telpa bija plasa, ar diviem lieliem logiem, kas gan ipasu gaismu nesniedza, jo atduras kapas nogaze. Maisi ar putraimiem, miltiem, rozinem un zavetiem aboliem, karbas ar visdazadako darzenu konservu bundzam, kartupelu un burkanu aizgaldi, cukura un sals pacinu gredas, makaronu bundulu krauja, garsvielu trauku piramida, raibu pudelu rindas. Bet galvena bagatiba glabajas aiz dzelzs apkaltam durvim, kas veda uz saldetavu: gala un desas, sviests un siers, ka ari delikateses, kuras lika

galda lielos svetkos. Seit, pec Voitkusa domam, slepas visu mahinaciju mezgla punkts, seit jamekle atslega nelikumibu atsegsanai. Nav iespejams lidz pedejai saujai izsekot, cik paterets mannas vai grubu, izskaitlot, cik olivu ieberts zupas katla vai olu iemicits pankuku mikla. Turpreti katram galas vai sviesta kilogramam jaatspogulojas dokumentacija, jo ikdienas devas bija stingri normetas. Instrukcija ierakstits, cik gramu taukvielu pienakas katram atputniekam brokastis, pusdienas, vakarinas. Tikpat smalki aplesams, kadas summas var nobledit, manipulejot ar svariem. Tomer vispravako ÂŤkreisoÂť atlikumu nesaubigi veidoja produkti, kurus izdevas ietaupit uz vel neatbrau- kusu vai pirms termina aizbraukusu, vardu sakot, uz

promesosu personu rekina. Sie ietaupijumi nemaz nenokluva virtuve, bet taisna cela melnaja tirgu. Ka ikviens jauns milicijas darbinieks Aleksandrs Voitkuss bija cerejis stradat nodala, kas apkaro seviski bistamus noziegumus, tvarsta slepkavas un laupitajus, izvarotajus un automobilu zaglus. Likas, tas prasa visu gara speju koncentraciju, zinasanas psihologija, analitika dotibas. Bet ar laiku vins naca pie atzinas, ka tikpat bistami ir ari valsts naudas izsaimniekotaji, kuri darbojas ar vesu pratu, pec siki izstradatiem planiem, nevis afekta stavokli, slimigu vai zemisku tieksmju vara. Piekert tos reizem ir vel grutak, jo jazina ne tikai kriminalistikas pamati, bet ari tautsaimniecibas fineses â&#x20AC;&#x201D; sakot ar gramatvedibu, beidzot ar

inventarizacijas sistemu. Darbs, lai ari cik tas nepatikams butu, ir darbs, un tas javeic pec iespejas labak — ja pie arkla esi piekeries, tad neskaties atpakal. Gadu gaita vecakais inspektors Voitkuss iemantoja izcila specialista slavu, un vinam uzticeja vissarezgitakos uzdevumus, pat ta samudzinatus, ka skita bezcerigi savakt pieradijumus. Savu izdaudzinato neatlaidibu vins centas likt lieta ari patlaban. — Sakiet — pec kadiem principiem jus izrakstat, pareizak sakot, izsniedzat produktus? — Pec skaitliska sastava, ko iepriekseja diena sanemu no direkcijas,— ka no galvas iemacitu pantinu jau kuro reizi atkartoja Olga Grinberga.— Un

saskana ar edien​karti… — Tatad jus zinajat, ka sodien apmeram puse atputnieku brauks ekskursija uz Rigu un pusdienlaika neat​griezisies? — Tadus sikmus nevar iekalkulet. Pedeja bridi daudzi atsakas vai ari Dzirnavniekam masina saiet deli un brau​cienu vispar atcel. — Pareizi. Bet sodien to neatcela. Kur palika ekskursantu nenotiesatie produkti? Grinberga paraustija plecus, it ka pasvitrojot, ka tadi nieki vinu maz uztrauc. — Vai es zinu? Aukstas uzkodas un desertu laikam atstaja uz galda — lai ed launaglaika, ja Riga palikusi bada. Parejais aizgaja kopeja katla: oficiantem, trauku mazgatajam, citiem izsalkusajiem.

— Bet vareja ari norisket un paturet attiecigo produktu daudzumu noliktava,— Voitkuss neatlaidas.— Sanaktu tacu pieci kilogrami sirgalas, ducis olu, kilograms sviesta, ja nemaldos. Par citam piedevam un saldumiem es nemaz nerunaju. Un pec darba to visu aiztransportet uz Rigu… Par vakarinam es neka nesaku, pirts apmeklejumu jus nevarejat paredzet. — Ko jus piesienaties?— Grinberga beidzot attapas iebilst.— Produktus nododu virtuvei pret parakstu, par talako es neatbildu. Ne par to, cik maizes vini tur iejauc kotletes, ne par kapostu zupas tauku saturu. — Ja, bez galvenas pavares lidzdalibas jums neiztikt,— Voitkuss piekrita.— Drosi vien ari direktoram jamaksa mesli, bet ar jusu apgriezieniem

ta ir sika vienibaâ&#x20AC;Ś Labi, nerunasim vairs par sodienu, nerunasim ari par Kundzina disertaciju, man pasam skaidrs, ka tas nav jusu zanrs. Bet varbut vira kungs ieinteresejas?â&#x20AC;Ś Nepabeigtais teikums ta ari palika gaisa karajamies. Izlikdamas, ka nesaprot, par ko inspektors runa, Grinberga kluseja, it ka taupitu savu dailskanigo balsi piemerotakam gadijumam. Un Voitkuss bija spiests ievirzit nopratinasanu jaunas sliedes. â&#x20AC;&#x201D; Saksim citu dziesmu. Cela no Rigas uz sejieni un atpakal jusu gimenes volga nosvilina apmeram divdesmit piecus litrus benzina, nedela tas naudas izteiksme butu vairak neka sesdesmit rubli. Iznak, ka ar jusu abu algam pat transporta izdevumiem nepietiek. Jo jusu

virs, ka zinams, ari nepelna tukstosus. Ka jus savelkat galus kopa?— vaicaja Voitkuss un pats juta, ka nosavis greizi. — Ta, piedodiet par atklatibu, nav jusu darisana,— Grinberga saslejas, un skita, ka vina tudal metisies inspektoram virsu.— Varbut es stradaju te aiz patriotiska entuziasma un katru menesi pardodu no mates mantotus briljantus, lai nevajadzetu kratities autobusa… Labak butu, ja jus neuzdotu tik mulkigus jautajumus, bet pieprasitu man personalu piemaksu, tad jusu sirdsapzina varetu but mierigaka. «Ta es nekur talu netiksu, jaatgriezas uz zemes, kur var operet ar faktiem, nevis ar minejumiem.» Voitkuss atskira piezimju bloku. — Atvainojiet, ja esmu aizskaris jusu

svetakas jutas. Milestiba, ka redzu, patiesam neatzist materialus skerslus… Man te ir dazi izraksti no viesu registracijas gramatas, kas liecina, ka iebrauksanas un aizbrauksanas dienas nams praktiski ir tukss. Izejot no edinasanas nominala, ik menesi butu iespejams ietaupit vai — ar jusu atlauju runasu atklatu valodu — iebazt kabata summu, kas par​sniedz jusu algu par… — Neturpiniet!— Grinberga vinu partrauca.— Man sis skaitlis tapat ilgu laiku nedeva mieru. Bet tad izdalija to ar apkalpojosa personala skaitu, un tada dzeramnaudina vien sanaca. Lai tacu reizi menesi cilveciski paed… Un tomer jums taisniba — kaut kas te nav isti, ka vajag. Neizrakstit produktus nedrikstu, man tacu jaatskaitas pec celazimju datumiem. Tai

pasa laika zel produktu. Ietaupit jau nebutu gruti, bet ka tos pec tam izmantot? Padomajiet kopa ar direktoru, vai nav pareizak atjaunot kadreizejo tradiciju â&#x20AC;&#x201D; dot atputniekiem lidzi celamaizi. Mans prats te par isu. Voitkuss neticeja vinas isajam pratam, tacu truka pieradijumu. Ar tadu ka sesto manu nojautusi inspektora mulsumu, Grinberga pargaja pretuzbrukuma: â&#x20AC;&#x201D; Vai jus neveletos kadu nedelu pastradat mana vieta? Tad redzetuâ&#x20AC;&#x201D; jasvaidas ka kisim pa pelniem. Es ka tads uzvilkts pulkstenis â&#x20AC;&#x201D; no rita lidz vakaram pratoju tikai par to, ka izpildit atputnieku pasutijumus. Musu edienkarte tacu ir ar izveli. Planots, ka zivi polu gaume grib katrs piektais pusdienotajs, bet peksni izradas, ka to velas gandriz visi. Un Olai

prasa zandartu. Kur es to izrausu, par to nevienam nav nekadas dalas. Varetu, protams, apmainit baze pret galu un atteikties no kompensacijas par cenu starpibuâ&#x20AC;Ś Jus pirmit iepazinaties ar musu galveno gramatvedi, tapec iztiksu bez komentariem. Tomer es seit stradatu lidz pat pensijai, ja nebutu so muzigo apvainojumu un parmetumu â&#x20AC;&#x201D; reiz noliktavas parzine, tad noteikti krapniece, ja virs atbrauc pakal, tad ne jau bez savtiga noluka. Ari jus, luk, neticat, ka vins zelo sievuâ&#x20AC;Ś Bet ko es te tik daudz â&#x20AC;&#x201D; pavaicajiet Raimondam! Tiesam, laukuma aiz noliktavas logiem slapjdranka plan- cka nobremzeja antracita krasas volga un nozibsnija ar talajam ugunim. Tad motora dukona apklusa, dobji noklaudzeja masinas

durvis, un pec briza bez pieklauvesanas ienaca parzines virs, videja auguma pieCdesmit- g-ad nieks ar rupigi sasukatiem tumsiem matiem un gludi skutu seju, kuras neizteiksmigie panti saistija uzmanibu jau tapec vien, ka neatklaja nevienu gina rakstura iezimi. Slaucidams norasojusos brillu stiklus, Grinbergs nepamanija, ka sieva nav viena, un pat nevizoja sasveicinaties. — Sitada sunu laika neatmaksajas kusteties no garazas lauka, divreiz gandriz iekulos gravi. Izglaba jaunas riepas, ko atveda tas aptauretais talbraucejs. Bet tev bija zel naudas… — Varbut pie viena izstastisi biedram ari savu bio​grafiju?— Grinbergai beidzot izdevas apraut vira monologu.— Milicijas inspektors bus loti pateicigs.

— Jus no Rigas? Tad varbut pa celam paterzesim,— Grinbergs neapmulsa.— Bet patlaban nedrikst zaudet ne mirkli —ja piesals, es par jusu dzivibu negalvoju. — Lidz ar to man nav moraiu tiesibu jus aizkavet,— Voitkuss tudal saprata, ka vinam darisana ar viltigu pretinieku.— Viss atkarigs no jusu atbildem. Jo tas bus kodoligakas, jo atrak tiksim gala. Tatad: ko jus katru vakaru vedat no «Magnolijas» uz Rigu? — Visvertigako, kas man ir,— sievu. — Bet es dzirdeju, ka jus nemaz tads paraugvirs neesot. Iesniedzat laulibas skirsanas pieprasijumu… — Tiesi tadel. Vinai tacu tiesibas uz pusi no mantibas,— Grinbergs nekaunigi

pasmaidija. — Un cela uz Rigu nekur neiegriezaties? — Jusu jautajuma ieprogrammeta atbilde, kuru pats labi zinat. Kad izdodas izrauties agrak, allaz apstajamies baze vai kolhoza. No kurienes, ka jums liekas, uz jusu galda gurki un locinu salati? Nebutu Olga tik apsviediga, atputnieki sen sirgtu ar avitaminozi. Un par pliku paldies neviens neka nedod. Visur sis tas jaatstaj — vismaz konfeksu karba vai ziedu puskis. — Skaidrs,— Voitkuss gluzi negaiditi mainija sarunas temu.— Vai nepateiksiet, cikos jus vakar braucat uz Rigu? — Ta ap cetriem. Puse piecos mes jau bijam pie «Ritausmas» priekssedetaja.

Ja vajag, vins apliecinas. — Vairs nevajag, es ar vinu jau sazinajos. Un dzirdeju, ka no kolhoza kantora braucat nevis uz Rigu, bet atkal Priezciema virziena. Varbut jus pastastitu, ko bijat «Mag​nolija» aizmirsis? — Es?!— Grinbergs atzina par pareizu neliegties. — Es nekad neko neaizmirstu. Sieva gan spejiga pat galvu pazaudet,— vins centas parverst so starpgadijumu leta joka.— Soreiz, par laimi, ta bija tikai rokassoma ar visam pavadzimem. — Un tas del seit uzkavejaties gandriz lidz pusnaktij… — Uz tiem krenkiem, pasi saprotat…— Vins pakasija zodu.—Bet es — ne lasites, pie stures nekad nebrukeju. Un tik vels nemaz nebija.

— Tad jau bufetniece var apliecinat, cikos atvadijaties. — Ko jus!—saruna iejaucas Olga Grinberga.— Tik bagati neesam, lai dzertu ar Zozites uzcenojumiem. Nelaimes gadijumiem man ir sava rezerve. Eksportvariants. Ja Raimonds ta nesteidzinatu, es jus labprat… — Pilnigi izslegts,— Voitkuss atkal pieversas Olgas viram.— Un kur jus ieraudzijat Kundzina slepeno di​sertaciju? — Pirma dzirdesana. Svesi noslepumi satrauc tikai babas. — Neesat ne acu gala redzejis? Tadi kartona aktu vaki, sasieti ar baltu auklu… — Vairak par «ne» diemzel pasacit nevaru. Labprat pakalpotu, bet soreiz tas nav manos spekos. Paldies par to pasu. Ja tomer kaut ko

atceresieties, noteikti dodiet zinu. Mans vards ir Aleksandrs Voitkuss, un es te dzivosu vel veselu nedelu. Laimigu celu! Atvadijies ari no Olgas Grinbergas, vins devas uz baru. — Sis liktenigais Raimondo nav pirmoreiz ar pipi uz jumta. Tapec bija no svara radit iespaidu, ka jautajumi par produktu aizvesanu bija tikai manevrs, lai novirzitu vina uzmanibu no galvena — Kundzina disertacijas. — Bet tas patiesam ir galvenais,— nesaprata Zaicis. — Ko tu ar to panaci? — Ka vins nejauks pedas, ka nebridinas Igauniti, kurs var no atvalinajuma ari neatgriezties. Un bez direktora ta kopaina nebus pilniga. — Tu esi parliecinats, ka direktors?

…— Prieditis saubijas.— Tad jau iznak, ka vairs nedrikst ticet itin ne​vienam. — Varbut launpratigi izmantojis dienesta stav9kli… Pastav tads formulejums. Vai pavirsiba, kas robezojas ar kaitniecibu,— to noskaidros revizija. Kur pazudis» Na- hodko? Vakarinas netika manits. — Starp citu, ari tavas Guntas te nav,— Zaicis teica ar tragisku zemtekstu. — Laikam atkal pastaigajas, vina ka traka uz svaigu gaisu.— Voitkuss vienaldzigi paraustija plecus. — Pats esi traks!— Imants neiztureja.— Paskaties, kas ara notiek! — Tu doma, ka jaiet vinu meklet?— Voitkuss negribigi celas kajas. — Vari necensties.— Prieditis atsedinaja vinu kresla.

— Vina ir aizbraukusi. Uz neatgriesanos. Ar Zoziti, kas atveda musu lielo sirzu lauzeju Murjanu. Lika pateikt, lai tu vinu nemekle! Un lai neturi launu pratu. Ja gribi zinat, ko vina par tevi doma, pacienajies ar kafiju! Ta ir Guntas neizdzerta kruzite. Voitkuss mehaniski izstiepa roku, tomer tasitei nepie- skaras. Tiesa, pedejos menesos Guntas pastaviga klatbutne, neatlaidigie meginajumi stumdit vinu un bidit, vieta un nevieta uzbazties ar padomiem un vadosiem noradijumiem reizem sakaitinaja lidz baltkvelei, un tad gribejas gandriz vai skali kaukt, triekt duri pret galdu, paslepties vai aizmukt uz pasaules galu, lai atgutu ricibas brivibu un pascienu. Guntas argumenti, kurus allaz ieva​dija paligteikums «Ja tu mani mili…»,

ar laiku izraisija saubas, vai vina milestiba pietiekami stipra, lai tas del butu janes visi sie nebeidzamie upuri. Pat tagad Voitkuss nespeja isti saprast, kas vina gust parsvaru — atvieglojuma sajuta vai sapes? Bija tikai aizvainota patmila un tuksums. Un ari nozela, ka so izskiroso soli nav -speris vins,— tad varbut butu izdevies saglabat draudzigas attiecibas. Nekas, gan sadzis ari si bruce — vai tad maz draugu visapkart? — Klausies, Sasin,— Zaicis stomigi sacija.— Mes ar Guntu jau bijam pie vinas tevoca. Ja ari tev nav iebildumu, Guntas vieta atbrauks Maruta un Andris un mes so pedejo nedelu pavadisim kopa. Bet tu parietu uz manu istabu un dzivotu viens ka kungs, varetu netrauceti petit noliktavas papirinus.

To laikam nevajadzeja piemetinat, jo tudal visu domas atkal pieversas bez vests pazudusajai doktora disertacijai. Apritejusi vesela diena, atklatas dazadas nebusanas, izjukusas skietami noturigas attiecibas un dibinatas jaunas, izkristalizejusas, svaigas atzinas, parbauditas cetras hipotezes, bet katra novedusi strupcela. Atlika vienigi ceret, ka driz atgriezisies Leonids Nahodko un pazinos: vina zinatniska metode vainagojusies ar panakumiem. Citadi bus jasamierinas ar neveiksmi un jaludz pieredzejusa kriminalistikas profesora Grigorija Berezinera palidziba.

GALOTNE Kapteinis Nahodko sevi uzskatija par ugunim un udeniem cauri gajusu un ruditu kriminalinspektoru, ko nekas nevar satraukt. Pedeja laika vins parliecinajas, ka tomer spej pardzivot. Pirms katra valsts eksamena vins bija uztraucies ka zalknabis un tikko valdija aizkustinajuma asaras, kad no Minskas augstakas milicijas skolas prieksnieka sanema diplomu un zetonu, kuram velak pat pasutija dublikatu, lai ari civiluzvalka varetu lepoties ar augstako izglitibu. Tagad, viens sededams sava istaba; vins mocijas pasparmetumos. Biedri teloja indianus uz kara takas un bija aiznemti ar pedu dzisanu, nopratinasanu, varbut pat

kratisanu, lidz ausim iestigusi meklesanas procesa, iekvelojusies dazadu variantu cilasana. Tikai Nahodko bija atteicies piedalities saja pasdarbiba. Kapec? Biedri tacu bija lugusi uznemties vadibu. Vai tiesam vins jutas par vecu spontanai ricibai, kas neieklaujas nekadu reglamentu ietvaros? Tatad trisdesmit cetru gadu vecuma kluvis par iesikstejusu formalistu un birokratu? Pirma vecuma pali 2 zime? Diez vai â&#x20AC;&#x201D; tevs noteikti butu atbalstijis Guntas ierosmi, kaut gan sen sanem pulkveza pensiju, kas lauj dzivot, rokas klepi salikusam. Leonids Nahodko, seniors, neaizraujas ne ar gimenes darzina kultivesanu, ne ar makskeresanu, nedz ar citu par valasprieku parkristitu ienesigu nodarbibu. Kara beigas vins bija piedalijies rajona centra atbrivosana, bet

sodien pilda taja brivpratigo kartibas sargu vienibu staba prieksnieka pienakumus, kas itin labi saderas ar hronisko bezmiegu, tacu vel vairak ar jaunekligo entuziasmu. Tapat ka tevs, Leonids, jaunakais, neatzina aplamo apgalvojumu, ka lieli notikumi neskarot klusas mazpilsetas, vins ticeja jurnieku pieredzei â&#x20AC;&#x201D; vetra sekluma ir daudz bistamaka neka selga. Un loti cereja, ka ari dels, protams, dels, kura piedzimsana gaidama vasaras beigas, tapat iemiles kluso provinces pilsetu ar tas skietamo miegainibu. Milicijas kapteinis Nahodko no pasa sakuma bija noraidosi izturejies pret ÂŤMagnolijuÂť un visu, kas saistits ar milziga atputas kompleksa celtniecibu un ekspluataciju. Protams, butu tuvredzigi

noliegt labumus, ko tas atnesa rajona tautsaimniecibai. Pirmam kartam nams deva darba iespejas zivju ieguve un apstrade neiesaistitajiem zvejniekciemu iedzivotajiem. Tomer vins nepiekrita oficialajam viedoklim, ka pasakums nostiprinas gimeni. Atputas nama nopelnita nauda nepaplasinaja kopejo budzetu, bet tika notereta Maskavas un Rigas modes ietekme pieaugusajam vajadzibam â&#x20AC;&#x201D; pat darza rusinaties vietejam jaunavam gribejas vienigi firmas dzinsos un safari kreklos. Un kurs virietis gan speja tureties preti kardinajumam nobaudit konserveto somu alu, ko bara pardeva par pusotru rubli bundza? Agrak vins neparko nebutu noticejis, ka rajona var pazust kads slepens dokuments. Vairakums iedzivotaju pat isti

nezinaja, ko tas nozime — disertacija. Sai zina Prieditim taisniba: vainigais jamekle upura tuvakaja apkartne— starp atputniekiem un cilvekiem, kas saistiti ar «Magnoliju». Diemzel lidzsinejie rezultati liecinaja, ka vins nepareizi «aizakejies». Zinatnieki nav berni, kuri nesaprot, ka meliem isas kajas. Ja kads no viniem — Rigas aspirants Vecmeistars vai kads Maskavas instituta lidzstradnieks — butu piesavinajies Kundzina doktora disertaciju ceriba izmantot tas tezes pasa darba, plagiats driz neizbegami naktu gaisma. Tikpat absurds skita variants, ka iejaukts oglracis vai kads «Magnolija» iemaldijies cilveks — ki- nomehanikis, zvejas virs, garam braucoss automobilists.

Tiesa, ir tads sakamais, ka laba saimnieciba noder itin viss. Bet ne jau izlietots rakstampapirs, nav tacu pirmie peckara gadi, kad to butu satinusi kulites, kur iebert mellenes vai meza avenes. Patlaban tirgu drizak ieraudzisi skaitlojamas aparaturas perfoloksnes. Lidzigu iemeslu del atkrit ari nama personals — nav jegas, nav materiala stimula… «Vai iespejams cits motivs?» Leonids Nahodko pratoja. «Psihologisks, personisks? Varbut atriebiba? Varbut tas ir bezgaumigs joks no ta saucamas apcelsanas serijas? Pat egocentriskais Talimovs nebutu tik ilgi azejis kolegi. Un ciniskais profesors Voblikovs? Vins tacu atzist vienigi sevi un ik reizi, ieraugot savu veidolu spoguli, paklanas, katra saruna pasaka ne tikai pedejo vardu, bet

vismaz pedejos piecdesmit.Âť Nahodko neapskauda vina enu, kurai muzigi jauzturas profesora sabiedriba. Profesors jau sen bija iekarojis to virsotni, no kuras svesi sasniegumi vairs neskiet apskauzami. Aiz matiem pievilkt'a radijas fantastiska hipoteze, ka disertacija iznicinata, lai laupitu Kundzinam izredzes ienemt augsto amatu, pec kura tikoja cits kandidats. Ne, jaatmostas no murgainiem sapniem! Atlika secinat, ka seit tomer darbojies cilveks no malas, noziedznieks, kurs rupigi planojis so laupisanu, nevis nevilsus ieraudzijis disertaciju un, izmantodams gadijumu, piesavinajies. Tads rfepalausies uz improvizaciju, neceres, ka Kundzins kaut kur pametis manuskriptu vai atstas durvis neaizslegtas.

Tads bus ieprieks izpetijis, ka var ieklut istaba. Bus pats vai ar pakalpina starpniecibu uzzinajis, ka Kundzins ik vakaru dzer miega zales un allaz gul pie atverta loga. Luk, vienigais drosais cels, pa kuru iespejams iegut disertaciju, ja ta patiesam tada riska verta. Nahodko piecelas un izgaja uz balkona. Nemaz nav jabut alpinistam, lai pa ugunsdzeseju kapnem uzraptos lidz vienpadsmitajam stavam, pie labas gribas ari vins noklutu gala. Versija skita aizvien ticamaka, vel tikai japarliecinas, vai apartamenta puse tapat aug zarainas priedes, kas, rapjoties augsup, atvieglotu pirmos solus. Un tad dzima neatvairama ideja pasam izmeginat, vai sis teoretiskais pienemums ir reals, veikt ÂŤizmeklesanas eksperimentuÂť. Ne jau velti vins no rita

bija pieteicies par ekspertu. Soreiz Kundzins atvera durvis pec pirma klauvejiena, bet, ieraugot Nahodko, vina seja apmacas. — Atnacat iepriecinat ar labam zinam?— vins jautaja divaini vienaldziga balsi, pat necenzdamies slept vilsanos. — Zinatnes merkis — izdibinat patiesibu, ja nemaldos,— Nahodko savam merkim tuvojas aplinkus.— Gribu parbaudit vienu versiju, ja jums nav iebildumu… Vai pagajuso nakti gulejat ciesi? Kundzins saviebas — acimredzot atgadijums nebija pa​tikams. — Parasti man ir loti caurs miegs. Pat ar miega zalem pamostos vismaz reizi nakti. Bet vakar bija ipasi apstakli… — Saprotu. Tatad nav izslegts, ka

istaba kads ielavijies un panemis manuskriptu, ko tomer uznesat no lejas? — Es vienmer atstaju spraugu vala. Bet jus tacu nedomajat: kads nolaidies pa virvju kapnem no helikoptera? Citas pieejas manam . balkonam nav — vienpadsmitais stavs, nevis otrais vai tresais. — Un no kaiminu balkona? — Cik gars, tik plats — es sorit parliecinajos,— Kundzins pamazam iesila.— Ja nu vienigi cirka akrobats ar drosibas jostu… — Tad paliek stateniskais cels. Ar jusu atlauju es pa to nokapsu un atkal uzrapsos augsa. Nenogaidijis atbildi, Nahodko grasijas pacelt zaluziju, ar kuru Kundzins bija papildus izolejies no nemiligas

arpasaules, bet istabas saimnieks aizsteidzas prieksa — vel parak dzivi iztele glabajas sorit Rutas balkona redze​tais. — Vienu mirkli, ta var parbiedet cilveku. Tulit pa- bridinasu damu, kas dzivo zem manis…— Vins uzgrieza Rutas istabas telefona numuru, bet zvans izskaneja tuksuma. Vilies nolika klausuli un paspera soli sanis. — Laipni ludzu! Tikai paturiet prata, ja kas notiks, es jums pakal neleksu. Plastmasas aizkars pacelas ar klusu svikonu, pa atvertajam durvim istaba ielidoja sniega parslas, kuras brazmainais aprila vejs sagrieza verpetes. Durvis tudal atkal aizkrita, atdalidamas kapteini no majigas telpas, un vins saprata, ka tikai telo darbigumu. Kam sis letais teatris

vajadzigs, ja ne pasam, lai atjaunotu sorit pazaudeto kopibu ar biedriem? Tumsa tacu neieraudzisi nedz pirkstu nospiedumus, nedz citas pedas. Vienigi nevizigi aizverts lukas vaks varetu pastastit, ka pirms vina so celu staigajis kads cits. Vins palukojas lejup, bet nespeja neka saskatit. Sniegputenis auroja un gaudoja, baltiem plivuriem sitot, dejoja rinka danci ap namu, izveidojot tadu ka punktainu bezdibeni, no kurienes ari vinu, protams, redzet nevareja. Veltigs bija ari meginajums saklausit, vai no istabam neatlido kads troksnis â&#x20AC;&#x201D; ausis skaneja tikai vetras vaidi, kas bridinaja neielaisties sai riskantaja pasakuma. Bet atgriezties butu vel nejedzigak â&#x20AC;&#x201D; ko teiksi Kundzinam, ka raudzisies acis biedriem,

kuri gaida no vina vismaz kaut kadu versiju? Nahodko piespieda sevi atliekt sastingusos pirkstus, kas bija krampjaini iekerusies margas, un satvera dzelzs skavu, pacela svelosi auksto vaku. Tas, it ka nesen ieellots, viegli pagriezas enges. Labi vien ir, ka vins uzavis kedas, tikpat lieti butu noderejusi ari cimdi, jo jau pirmaja «pietura»— Rutas Grosas balkona — nacas sildit rokas zem vilnas kamzola. Soreiz lukas vaks izradija spivu pretestibu, viesot Nahodko apzina saubas. Kaut gan iespejams, ka no apaksas to ar muguru un pleciem vieglak pacelt… Devitaja stava kads bija majas. Caur oranzkrasas aizkariem spraucas silta gaisma, ka rietosa saule iezimejas galda

lampas apalais abazurs, spocigi — te saraujoties, te augot auguma — surpu turpu slideja cilveka ena, laikam urdosa doma nelava iemitniekam sedet uz vietas. Ari te Nahodko lieki nekavejas, baididamies iztraucet darba nogrimuso zinatnieku. JaCer, ka tas neiznaks uz balkona, kur pedas miklaja sniega varetu radit iespaidu par neidentificeta lidojosa kermena pasaziera apciemojumu. Putenis peksni bija mitejies, sals pienemas, uzspideja me​ness. Vel tris stavus zemak no tumsas istabas pluda klusa simfoniska muzika. Tikai pec briza Nahodko aptvera, ka te dzivo Imants Prieditis, kas drosi vien aizmirsis izslegt radiotranslaciju. Un ari durvis atstajis pusvirus. Kap​teinim ta sala, ka vins nolema partraukt kapelesanu —

tapat skaidrs, ka fiziski normali attistitam virietim iespejams tada veida ari nakti ieklut pat vienpadsmita stava istaba. Ja vien pa celarn nesasalst raga â&#x20AC;&#x201D; ka patlaban vins, kurs gatavs parkapt visus pieklajibas likumus un treninuzvalka palist zem drauga pelu segas, lai tikai asinis atsaktu rinkot. Vins parliecas par margam un pamanija krietni zemak uz treliniem baltojam it ka drebes gabalu, it ka sniegu, bet ta vareja but ari paprava papira driska. Velak Nahodko nemaceja izskaidrot, kads hipnotizejoss speks piespieda atteikties no vilinosa patveruma un turâ&#x20AC;&#x2039;pinat mokpilno celu. Taustamais merkis iedvesa jaunu sparu, un atlikuso gabalu Nahodko veica samera atri. Vins piesardzigi at- lipinaja

papiru no slapjas margas, iebaza kabata un devas atcela. Priedisa istaba Nahodko aizdedzinaja gaismu un meginaja saburtot izpluduso rakstu. Ka par brinumu, nesamirkusas bija palikusas locijuma vietas, un izdevas izlasit uzrunu «Cien. biedri Kundzin», ka ari skaitli zem neatsifrejama paraksta—«1105». Paga, paga, vai tik tas nebija profesora Berezinera istabas numurs? Nahodko pacela telefona klausuli. — Biedri Kundzin, kapteinis Nahodko trauce… Vai jus neatceraties, ko jums rakstija Grigorijs Iljies Bereziners. Vabut pazinoja, kad bus atpakal no makskeresanas? — Man?— Kundzina parsteigums bija neliekulots. — Mes pat isti pazistami neesam. Pirmaja diena vins pienaca pie

musu galdina, stadijas prieksa, bet kops tas reizes esam tikai sasveicinajusiesâ&#x20AC;Ś Ne, draugs milais, jus kaut ko jaucat. Un kur jus vispar esat â&#x20AC;&#x201D; vel starp debesim un zemi? â&#x20AC;&#x201D; Priezciema sakaru kantori. Kundzins nesaprata kapteina sarkasmu un moza balsi, kas it nemaz neatbilda deklaretajai miegainibai, atvadijas: â&#x20AC;&#x201D; Nu tad paldies dievam! Jo es gribeju aizslegt balkona durvis un doties pie miera. Nahodko domigi uzlukoja atrasto zimiti, kas zavejas uz lampas plastmasas abazura un viegli kupeja. Svitras gan kluva arvien violetakas, tomer burti sakotnejas aprises neatguva. Kaut ari vins nebija parliecinats, vai tas ir Berezinera

rokraksts, intuicija teica prieksa, ka sutitajs ir 1105. istabas iemitnieks. Kadu informaciju tas gribeja pavestit Kundzinam, kapec nepiezvanija vai nenodeva tam vestuli â&#x20AC;&#x201D; uz siem jautajumiem vareja atbildet vienigi profesors pats. Nahodko uzgrieza Berezinera telefona numuru, tad piezvanija administratoram un uzzinaja, ka makskernieki vel nav parradusies. Bridi vilcinajies, vins paludza sameklet Priediti un pateikt, lai tas uzbrauc sava istaba,â&#x20AC;&#x201D; peksni bija zudusi jebkura velesanas atsakt naksnigo eksperimentu. Kad isi pec cetriem atskaneja elektroniska modinataja uzstajigie pikstieni, Grigorijs Bcreziners noladeja savu spitigo raksturu, kas nebija atlavis atzities, ka vina gados makskeresana

ritausma vairs nav nekads patikams piedzivojums, bet gan ierasta dzives ritma traucejums. Tagad lidz pat pusdienam sapes galvaâ&#x20AC;Ś Ja uzskata, ka bezmiegs ir pirma vecuma pazime, tad profesors vel bija jauns, jo vareja ar baudu sust divpadsmit stundas no vietas. Bet rajona milicijas prieksnieks bija iestastijis, ka zandarti keroties tikai rita mijkresli, un vins ka pedejais mulkis neuzdrosinajas atteikties. Pec aukstas dusas, kuru Bereziners neieredzeja ka zobu sapes, tomer uzskatija par vienigo lidzekli jaunekligas formas saglabasanai, ap sirdi kluva mazliet vieglak, un, kad vins pec desmit minutem ierausas iekslietu nodalas zalaja gazika, bija gruti pasacit, kurs no abiem braucejiem ir kadreizejais students, kurs

profesors. Ari neizgulejies vins izskatijas jaunaks par saviem sesdesmit septiniem gadiem â&#x20AC;&#x201D; slaids, ar sauru galvu, kuru vainagoja isi apcirpti sirmi mati, un urbjosu skatienu aiz brillem baltmetala ramjos. Kalsna seja, kuras adas krasa atsauca atmina auzu parslu tumi un raksturoja vinu ka kabineta darbinieku. Bereziners neapsaubami bija viens no tiem cilvekiem, kas, nepacelot balsi, vienmer panaca to, ko velejas. Rajona milicijas prieksnieks Ralfs Klinskalns turpreti bija miesas izpludis un pirms laika par plikpauri parverties cetrdesmitgadnieks ar aizdusu, plakanpedu, allaz sasvidusam padusem un citam trafaretam komiska tela iezimem. Ari vins nebija nekads kaisligais makskernieks, ezeru un ta ipatnibas pazina

tikai pec kolegu nostastiem, bet ko vien cilveks nedara, lai izdabatu kadreiz dievinatajam pasniedzejam, kuram labi sakari pat visaugstakajas ministrijas aprindas! Ezermala vini nebija pirmie. Bazes atputas istaba jau rosijas iepriekseja vakara sabraukusie spiningotaji: klastija savu pieredzi, dizojas ar importa spolem un pasâ&#x20AC;&#x2039;taisitiem vizuliem. Kad izradijas, ka starp naksnotajiem ir ari dazas sievietes, Berezinera oma uzlabojas â&#x20AC;&#x201D; varbut tomer bija verts tik agri celtiesâ&#x20AC;Ś Pec brokastu kafijas profesors pilnigi samierinajas ar likteni. Gan pagus iejusties vectetina loma, ierobezot savu interesu loku ar kriminalistikas katedras problemam â&#x20AC;&#x201D; kamer rita agruma garso stipraks kafijas malks un satrauc dailais dzimums, nekas

nav zaudets. Un pareizi vien ir, ka vins izravas no savas ikdienas, atbrauca uz so Latvijas nosturi un tagad gatavs ar badapatagu roka atcereties jaunibu. Bereziners pieprasija atsevisku laivu. Ne tapec, ka vinam loti gribetos airet, bet likas neerti vizinaties ka tadam nevarigam pasazierim. Turklat Klinskalna sabiedriba neka iepriecinosa nesolija â&#x20AC;&#x201D; provinces kriminalistu pieredzes izklasti no slavenajiem makskernieku stastiem atskiras ar pelecigu vienveidibu. Toties vienatne profesors nekad negarlaikojas. Aizirsies lidz tuvakajam ezerlicim, nosnaudisies lidz saullektam, tad nesteidzigi risinas kadu domu, launakaja gadijuma pat reizi vai divas pametas vizuli â&#x20AC;&#x201D; ta sakot, sirdsapzinas nomierinasanai.

Rits uzausa nemanami â&#x20AC;&#x201D; dzestrums pamazam atlaidas, tumsa soli pa solim atkapas, krasts iezaigojas dazadas krasas. Pamodusos putnu dziesmas vestija, ka diena bus saulaina. So gudribu Bereziners bija izlasijis kada bernu gramata, neko vairak vins no dabas nejedza. Apzinajas tas jaukumus, bet, ja butu jaapraksta, nekas cits ka notikuma vietas apskates protokols nesanaktu. Noenkurojis laivas piki meldros, vins piecelas kajas, laiski atvezejas un meta. Vizula lidojums aprima pavisam netalu un ar nicigu plunkski skela udens virsmu. Vajadzeja pavilkt, kamer tas dziluma nav kaut kur aizkeries, bet ari to Bereziners darija tikai formas pec. Pagrieza spoli, notirija aki no udenszalem, velreiz aizsvieda. Tad apsedas un

aizkupinaja resnu Havanas cigaru — priekspedejo no greznas karbas, ko diplomandi bija vinam pasniegusi izlaiduma balle. Tiesam, soziem vinam bija gadijusies ipasi jauka ne- klatnieku grupa — un ne tikai tapec, ka saskarsme ar siem studentiem uzvedija patikamas atminas par darbu Latvijas PSR prokuratura. Ta nebija sentimentala nostalgija, kas pamudinaja piekrist sai kopejai atputai, vai velesanas «pirms naves» velreiz redzet vietas, kuras pavaditi «dzives labakie gadi». Ne, profesora atmina palika katrs atseviski un ari visi kopa, jo vins apbrinoja vinu draudzibu un savstarpejo izpalidzibu, kas allaz parvareja atskirigo raksturu raditos skerslus* Tomer izskaidrot vinu saliedetibu ar vienotu merki butu

primitivi. Laikam tacu labestigo gaisotni radija kas cits—saknes, sis gruti izprotamais jedziens, kas liek ridziniekiem, nejausi satiekoties Maskava, Gorkija iela, cauriem vakariem tupet kopa viesnicas istaba vai maskaviesiem, kas sastapusies cita pilseta, kopigi izstaigat ekskursiju celus. Un ari tas nav gluzi precizi—tad jau «Magnolija» sis saites butu sairusas… Drosi vien atbilde jamekle personiskas simpatijas pret katru no si Latvijas seksteta. Ar Guntu viss likas skaidrs, izskatigas meitenes Be- rezineram no laika gala bija patikusas, un, jo tas mazrunigakas, jo labak. Gunta, protams, bija diezgan sarezgita damina. Aiz glitas sejinas un zilo acu neizteiksmiga skatiena slepas loti izteikta patmila, kas ikvienu

paradibu un lemumu reduceja lidz praktiskajam jautajumam: ÂŤVai tas man izdevigi?Âť Minska vinai bija izdevigi draudzeties ar visiem, ÂŤMagnolijaÂť Gunta parsledzas uz Voitkusu, tomer centas nesabojat attiecibas ar iespejamiem nakamajiem darbabiedriem un prieksniekiem. Diemzel sada tipa sievietes biezi apsezas starp diviem kresliem, bet jacer, ka Guntu nepiemekles tads liktenis. Pec visam pazimem spriezot, Aleksandrs Voitkuss tomer norausies no aka. Tiesi vinam Bereziners bija piedavajis macities aspirantura, jo imponeja censona neatlaidiba un apnemiba izurbties lidz katras lietas kodolam. Tomer vistuvak profesora sirdij bija

nelielas sabiedribas dvesele Imants Prieditis, daudzpusigi apdavinatais spelmanis, kurs, ja apstakli to prasa, spej gandriz visu: iesaistities filozofiska diskusija un ÂŤuzkapt uz divdienu plostaÂť, slepni pacietigi gaidit noziedznieka ierasanos un kompanijas pec piedalities tresas grutibu pakapes turistu pargajiena. Vinam lidzas Jazeps Murjans izskatijas ka bala ena, jo ta izricibam truka individualitates. Kadu laiku, protams, var dizoties ar svesam spalvam, kugot zem svesa karoga, tomer ko nozimigu tada cela nesasniegsi. Tad jau vieglak satikt ar Vladimiru Zaici, kurs nepretende uz spidekla slavu. Vins ir ierindnieks varda labakaja nozime, bez kura neiztiek neviena armija, cilveks, uz kuru, zinot vina dotibu diapazonu, drikst

palauties. Tapat ka uz Leonida Nahodko zemniecisko stradigumu un kartibas milestibu. Nekada izteles lidojuma, nekada azarta, toties sistematiski meklejumi pec sen parbauditam metodem. Garam aizslideja Klinskalna laiva. Ar adu apsistie dulli ciksteja tikko dzirdami, tomer rita klusuma izskaneja ka junda. Tiesam, balganais saules ritulis jau bija pakapies lidz koku galotnem, bet profesors aizvien vel slinkoja un uz milicijas nodalas prieksnieka diviem gaisa paceltajiem pirkstiem nespeja atbildet ne ar vienu. Ta var nogulet vislabako ÂŤcopesanasÂť laiku! Bereziners negribigi piecelas un izstaipija notirpusas rokas. Iesmeldzas tenisa spele savainota elkona "locitava, tapec metiens padevas vel tuvaks neka

pirmit. Asi jauz- spole aukla, lai galigi neizblametos Klinskalna acis! Bet jau pie otra apgrieziena jautas pretestiba. Butu pasa vizulis, vins pat nepuletos ataket â&#x20AC;&#x201D; parkostu valgu, un miers majas. Tagad turpreti jamegina ar manisanu atbrivot niedraja aizkerusos aki. Bereziners pacela spininga katu gaisa, atlaida auklu valigak, atkal pievilka. Ka par brinumu, soreiz izdevas atkarot dzelmei dazus metrus, un vins peksni apjedza, ka necinas pa tukso â&#x20AC;&#x201D; otraja gala uzkodusies zivs, turklat paprava, spriezot pec pretspara. Profesors centas atcereties jaunibu un ar viltigiem panemieniem, no uztraukuma viscaur nosvidis, atvilka lomu lidz laivas bortam. Ieraugot lidakas asos zobus, visa gudriba peksni bija veja. Ka dabut so nezveru laiva, ja vinam pat taurintikla nav, kur nu

vel kartiga smelama rika. Vins belza zivij ar airi, bet tas atsitas pret udens virsmu un tikaiapslakstija nemakuligo makskernieku. Varetu, protams, izcelt lidaku ar rokam, bet Bereziners — nav ko slept — baidijas pieskarties glumajam zvinam. — Ralf!— vins kliedza aizlustosa balsi.— Skaties, kadu davanu tev sagatavoju! Ari Klinskalnam nebija piemerotas keseles, bet kopejiem spekiem vini iedzina lidaku trissturi starp enkura kedi un airi, tad izkekseja lauka. — Vismaz cetri kilogrami,— uzslaveja Klinskalns, nemaz neslepdams skaudibu, kuru makskernieku aprindas uzskata par visaugstako atzinibu.— Mana sieva nenoticetu, ka pasi esam izvilkusi,

tudal taujatu, cik par to tirgu samaksats. â&#x20AC;&#x201D; Tad metam mieru un vedam vinai, â&#x20AC;&#x201D; Bereziners nopriecajas, ka tik atri tiek sveika cauri.â&#x20AC;&#x201D; Neko labaku tik un ta vairs nenokersim. Klinskalns uzreiz piekrita â&#x20AC;&#x201D; ari vinam makskeresana bija drizak sabiedriska slodze neka valasprieks. Briziem pat uzmacas keceriga doma, ka dazam labam cieminam si nodarbiba tapat nesagada ipasu baudu. Bet pedeja laika makskeresana un medibas bija ieklautas viesmilibas rituala, sis izklaidesanas tika uzskatitas par smalkakam neka goda mielasti somu pirtis, modei paklavas gan saimnieki, gan visaugstaka ranga atbrauceji. Toties Klinskalna virtuve abi nudien jutas labi. Apakspulkveza sieva rita

agruma bija aizbraukusi uz Rigu, un vini vareja pa istam izversties plasaja telpa, kas drizak atgadinaja lauku majas keki, nevis ar modernam mebelem parbliveto edienu gatavosanas cehu ar nikigajiem kombainiem, par kuriem sapno visas sodienas jaunlaulatas. Pat nazi, tavu brinumu,, bija asi, un lidakas tirisana nesagadaja ipasas grutibas. No zivju pildisanas gan vini vienpratigi atteicas â&#x20AC;&#x201D; ta tomer bija sieviesu darisana. Tapat uzsviedis uz pannas un uzceps. Driz viri izmetas lidz apakskrekliem, un valodas tulit kluva valsirdigakas, it ka zaketes butu kavejusas izkratit sirdi. â&#x20AC;&#x201D; Vakar mani nomocija viens galvaspilsetas zurnalists,â&#x20AC;&#x201D; Ralfs Klinskalns stastija.â&#x20AC;&#x201D; Sogad musu rajonu uzskata par labako republika, un vins bija

atbraucis izdibinat, ka es to panaku. Meginaju pieradit, ka tas nav mans nopelns,— likuma parkapeji kluvusi dumjaki, tapec tos vieglak nokert. Bet vins uzskatija, ka mans pazinojums ir cildenakas ipasibas — kautribas — izpausme. Galigi piespieda mani, ka saka, pie sienas, lai es dodot materialu literarajam portretam. Lai sanakot pilnasinigs milicijas darbinieka tels ar individualiem piesitieniem… Beidzot man izspruka teikums par monetu kolekciju, ko glabaju, atceries, vel no tiem laikiem, kad nacas nodarboties ar numismatu aferam. Lai iejustos, toreiz saku krat ari pats… Tu butu redzejis, cik pacilats vins bija, pat izlikas nemanam, ka uz karbam vismaz desmit gadus veca puteklu karta. Un tagad es avize figuresu ka kaisligs numismats,

man rakstis citi aptauretie, dalisies pieredze, piedavas mainas… Nu pasaki — vai ta nav bezdieviga krapsana? — Ir dzirdeti launaki gadijumi,— Bereziners nepulejas liekulot lidzcietibu. — Tads jau pozitivo varonu liktenis… Zini, kapec neaizeju no katedras, kur darbs man jau sen apnicis? Tapec, ka vairak par visu baidos klut par nevienam nevajadzigu pensionaru, tapec, ka negribu zaudet sakarus ar studentiem, kuru sabiedriba uztur mani jaunibas iluziju. — Ja, par tavam milas dekam joprojam stasta legendas. — Pilnigi pareizs vards, jo patiesibas tajas nav pat tik, cik melns aiz naga. Un tiesi tapec es tas neapstridu, pret greciniekiem visi izturas ar tadu ka apbrinu,— Bereziners viltigi pasmiknaja.

— Ari tu tacu ipasi aizsutiji sievu uz Rigu — gadijumam, ja man iesautos prata seit sarikot merenu balliti, nemaz neliedzies, Ralf. — Un ka mes pavadisim dienas atlikuso pusi?— tads ka vilies vaicaja Klinskalns.— Varbut aizbrauksim uz somu pirti, kur persies tavi draugi atputnieki? — Tikpat labi varetu pasedet «Magnolijas» peldbaseina… Ne, labak tepat mazliet nosnausties.— Bereziners plati nozavajas. *** — Un kur kratisanas orderis?— atsledzis durvis un pamanijis sava istaba Leonidu Nahodko, jautaja Prieditis.— Tev, protams, tiesibas turet aizdomas mani un Sasinu, bet likumiba tomer jaievero.

Tam bija jaskan ka jokam, tacu Nahodko ar verigu ausi drauga balsi saklausija aizvainojuma dzeloni un savukart nema launa. ~ — Ja tu nebutu mani parsteidzis notikuma vieta, ta ari nomirtu nezina,— vins atkoda.— Mans mukizeris neatstaj nekadas skrambas. To neviens nevareja prognozet, ka tu peksni atskriesi no barina. Naudu aizmirsi izvilkt no zekes, vai? — Administrators pateica prieksa, — Prieditis mulsi paskaidroja, tad pavipsnaja.— Laikam sajauca tevi ar sniega cilveku. Ko tu spokojies pa namu tada izskata, it ka butu sataisijies iekarot Elbrusa virsotni un uzspraust tur rajona vimpeli? — Katram savas izmeklesanas metodes, nevar jau visi sildities sauna.

Kadam ari melnais darbs japadara. Un es nolemu parbaudit, vai iespejams ieklut Kundzina istaba no arpuses. — Atradis piemerotu laicinu!— Prieditis ar nesleptu aizrautibu uzlukoja Nahodko.— Nav nekads brinums, ka noluzi puscela, es drosi vien pat lidz ceturtajam stavam nebutu ticis. — Ja, ta nebija viegla pastaiga,— Nahodko glaimots piekrita un, paraudzijies loga, teatrali nodrebinajas. — Un bija verts?— neticedams drauga panakumiem, diezgan vienaldzigi apjautajas Prieditis.— Ne, tagad nestasti neka, vispirms tev jaiedzer pamatigs groks, citadi rit gulesi ar plausu karsoni… Nobrauksim leja, parejie ari grib dzirdet pedejos jaunumus. Bara bija parsteidzosi maz

apmekletaju. Nezinadama labaka cela, ka savervet brivpratigos apvienotajam korim, Skaidrite Krumina bija mobilizejusi visus, kuriem nesas prats uz dziedasanu, un ievilinajusi kinozale. Tur patlaban notika meginajums, caur puspievertajam durvim lauzas skanas, kas drizak atgadinaja ciganu romanci neka obligataja repertuara ieklauto libiesu dziesmu. â&#x20AC;&#x201D; Ieteicu dziedat pec kanona sistemas, tas ir vienigais glabins, â&#x20AC;&#x201D; pasapmierinati pazinoja profesors Voblikovs. â&#x20AC;&#x201D; Vieni iesak, tad to pasu meldinu uznem citi, visubeidzot piesledzas tresie. Ne tur tekstu var izlobit, ne muzikai izsekot, un zurijai kritikas ieroci bus izsisti no rokam. Redzesiet, vel pieskirs punktus par izpildijuma oriâ&#x20AC;&#x2039;ginalitati.

Leonidam Nahodko nelava izteikties, pirms vins nebija lidz pedejam malkam iztuksojis «pretnaves lidzekli», ko Kalnietis pec vecas, labas kuginieku receptes pagatavoja no verdosas tejas, citrona un krietnas devas ruma. Juzdams, ka gradigais dzeriens negaiditi atri sakapj galva, Nahodko nolema izteikties ipasi piesardzigi. — Man tada nojauta, ka Kundzina disertacija varetu atrasties profesora Berezinera istaba… Talak vins netika — protesta vilnis noslicinaja versijas pamatojumu. Visskalak smejas parasti atturigais Zaicis: — Protams, vai tad citadi vins butu mums atbraucis lidzi! Dzeimss Bonds no Minskas, tas tik ir numurs! — Dzozefine vakar apkalpoja

profesoru, bet, iznemot termosu, neka nepamanija,— Murjans zinaja stastit. — Un, ticiet man, tam sieviskim acis ka rentgena stari, redz drebem cauri,— vins pasapmierinati piebilda. — Laikam esam nokavejusies ar arstesanu, vins jau murgo,— Prieditis norupejies sacija. — Ja, leti joki parasti nav bijusi Leonida gaume,— piebalsoja Voitkuss. Nahodko no tiesas sadusmojas — par vinu runaja tresaja persona ka par cilveku, ar kuru vairs nav verts strideties, jo tas jau ar vienu kaju kapa. Bet tik atri vins neizstasies no speles! — Ko tev, Sasa, pirmit iegalvoja Janonkulis, nu, tas zvejnieks, kurs atzinas, ka sorit virinajis Kundzina istabas durvis? Ka pa balkona logu izlidoja skirba

iesprausta arsta paveste, vai ne?— Sagaidijis Voitkusa apstiprinoso majienu, vins turpinaja:— Tad, raugi, man skiet, ka esmu to atradis. Un tas ir aicinajums ierasties profesora Berezinera istaba, nevis daktera kabineta vai kaut kada laboratorija. — Vins teica, ka caurvejs pacelis gaisa visadus papirus,— Voitkuss piebilda.— Varbut ta Berezinera vestule nogulejusi uz Kundzina galda veselu nedeju. — Ari parbaudits variants. Vini pazistami tik pavirsi, ka ne par kadu saraksti nevar but ne runas. — Ko mazojies! Pasaki beidzot — kas tai cedele bija?— uzstaja praktiskais Zaicis.

— Tur ta nelaime, ka neka neizdevas salasit,— Nahodko atzinas.— Bet kapec minet, ja var parbaudit? — Un ' ko tu ierosini?—Prieditis vaicaja.— Atkal gribi ielauzties svesa istaba? Pa logu vai parmainas pec pa durvim? — Tavs priekslikums pienemts.— Nahodko piecelas. — Tika-i vispirms paskatisimies, vai Bereziners nav atstajis atslegu pie administratora. Ta patiesam guleja 1105. istabas plauktina — ievistita aprakstita papira. — Te sacits, lai izsniedz to Viktoram Kundzinam,— saubijas administrators. — Pilnigi pareizi. Vins mus gaida augsa,— nelaudams vecajam viram atjegties, Nahodko pakampa atslegu. Lifta vini brauca klusedami. Tagad

neviens vairs nesaubijas, ka atradis disertaciju profesora istaba. Bet kada cela ta tur nokluvusi, kapec? Vai tiesam Grigorijs Iljics nodomajis sarikot peceksamenu un tada veida parliecinaties, vai vini prot pielietot teoriju prakse? Maz ticams, ka cienijamais katedras vaditajs saja noluka butu izvelejies kara rotalu pionieru vecuma gaumeâ&#x20AC;Ś Te jabut citam akim. Kapteinis Nahodko atsledza durvis, atgruda tas vala. Gaismas salti, kas no gaitena ielauzas istaba, vini ieraudzija uz galda pelekus vakus un uz tiem ar sarkanu tinti veidoto bridinajumu: ÂŤSlepeniÂť. Pec briza vini jau dauzijas pie Kundzina durvim. Bet tas neveras. Ieksa bija tumss un tik kluss, it ka vins butu aizturejis elpu, lai ne ar ko nenodotu savu

klatbutni. Kad darba laida dures, istaba kaut kas sakustejas, atskaneja tadi ka cuksti, kuros Prieditis saklausija ari Rutas Grosas balsi. Beidzot Kundzins atsaucas: — Ar ko varu pakalpot? — Taisiet vala! Disertacija atradusies,— Murjans pasteidzas pavestit, it ka savus personiskos nopelnus uz​sverdams. — Paldies… Sirsnigs paldies!— Kundzins apklusa, tad, ka sankciju sanemis, ierunajas daudz raitak:—Vai drikstu jus palugt noglabat to lidz ritam? — Pie jums bus drosak…—Zaicis arvien vel neka nesaprata.— Deretu ari parbaudit, vai kada lappuse nav pazudusi. Peksni aiz durvim atskaneja Grosas graziga balss: — Imant, tu ari tur esi? Tad izbeidz,

ludzu, so ne​piedienigo jampadraci! — Labi, un uzskati atradumu par musu kazu davanu. Tomer pazust bez lieka troksna neizdevas — gaitena gala atveras citas durvis un sprauga paradijas Irinas Perovas melna galva. — Klusak!— vina skali sauca.— Tikko ar pulem aizmidzinaju Tatinu. Ja vina velreiz pamodisies, nebus miera lidz ritam… Dzirdeju, ka jums ir satriecosi jaunumi, pastastiet! — Tikai ne seit, vel saskries laudis no visa vienpadsmita stava,— Prieditis pielika pirkstu pie lupam un, atlauju neprasidams, iemanijas Irinas istaba. Ar klusu snakonu atveras lifta durvis, no kabines izkapa profesors Bereziners. Vateni un garos udenszabakos, ar sporta

somu pleca vins skita ka paradiba no citas pasaules. — Administrators teica, ka jus esat panemusi manu atslegu. Bet, ka tik svinigi sagaidisiet, necereju. Trukst vienigi orkestra un tautumeitu ar ziediem…— pamanijis Nahodko paduse mapiti ar Kundzina manuskriptu, vins sarauca uzacis:— Kapec joprojam neesat atdevusi? Cilveks varbut grasijas pa dienu pastradat… — Ja jus zinatu, Grigorij Iljic,kadus krenkus mums sagadaja si disertacija!—Gunta neiztureja.— Visu dienu to vien darijam, ka dzinam tai pedas. - Neka nesaprotu,— Bereziners pakratija galvu. — Es tacu atstaju vjnam zimiti, lai panem mana istaba.

— Tas ir gars stasts…— Voitkuss iesaka. — Tad ejam pie manis, uzkarsesim patvari, un pie tejas glazes jus visu izklastisiet. — Un jus mums,— Nahodko piebilda. Odens vel isti nesica, kad profesors jau bija beidzis savu stastijumu. Tas skaneja gauzam vienkarsi. Gaididams bara, kamer Dzozefine piepilda lielo termosa pudeli, Bereziners bija pamanijis uz galda pamesto Kundzina manuskriptu un drosibas del picvacis, lai nenoklist,— galu gala disertacijai valstiska nozime. Velti izklaudzi- najies pie Kundzina durvim, vins uzrakstijis zimiti, ka ritausma brauksot projam, tapec ieslegsot atradumu

sava istaba un atstasot atslegu pie administratora. isi, skaidri, logiski — brinums gan, ka tads atrisinajums nevienam nebija ienacis prata. Bet ta jau biezi gadas, ka virspuse peldosais nepiesaista dziluma nireju uzmanibu. Inspektoru piedzivojumu parstasts prasija daudz vairak laika. Profesors prata pacietigi klausities, un pie varda tika visi, ari Imants Prieditis, kurs bija viniem pedeja mirkli pievienojies un tagad savus noverojumus saistija ar Irinas neatvairamo sarmu. — Priecajos par jums,— Bereziners sacija. — Manuprat, sodien visi esat kaut ko ieguvusi. Ari tie, kuri pagaidam jutas zaudetaju loma. — Jus runajat ta, profesor, it ka par varitem gribetu notikumiem «Magnolija»

piekabinat kadu morali,— Prieditis pasmiknaja.— Ta sakot, no sita jums bus macities… — Tada gadijuma nemu savus vardus atpakal,— Bereziners tudal piekapas, tomer gluzi bez pedagogiska piesitiena iztikt nespeja:—Jo vairak tapec, ka ikviens jau bus izdarijis sis pecdiploma prakses secinajumus… » Paldies un nenemiet launa, bet man pec visiem jusu sodienas uztraukumiem macas virsu miegs.

SATURS Atklatne Damu gambits Uzbrukums karala sparna Rokades uz dazadam pusem Laika trukuma draudi Galotne Gunars Cirulis ÂŤMAGNOLIJAÂť CIRULPUTENI Redaktors A. Rijnieks. Makslinieciska redaktore M. Dragune. Tehniska redaktore S. Balode. Korektore M. Tirzite Nodota saliksanai 17.08.85. Parakstita iespiesanai 04.12.85. JT 04560. Formats

84X108/32. Avizu papirs. Literaturas garnitura. Augstspiedums. 6,72 uzsk. iespiedi.; 7,51 uzsk. krasu nov., 7,73 izdevn. I. Metiens 30 000 cks. Pasut. M> 803-5. Cena 65 kap. Izdevnieciba «Liesma», 226047 Riga, Padomju bulv. 24. Izdevn. .Ne 21/32246/J-2835. Izdevums sagatavots dialoga sistema DIS. piedaloties Nozares kolektivas lietosanas informativajam skaitlosanas centram. Programmists 1. Bulkins Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecibu, poligrafijas un gramatu tirdzniecibas lietu komitejas tipografija «Cina», 226011 Riga, Blaumana iela 38/40. Vaks iespiests Rigas Paraugtipografija, 226004 Riga, Vienibas gatve II

********************************** Книга скачана с сайта: www.OpLib.ru **********************************


Latvija