Page 1


Annotation V. I Gregri (Valdis Grēviņš un Jānis Grīns) LATVIJAS KARALIS JEB CILVĒKS, KAM VISI PARĀDĀ Romāns Ir Valda Grēviņa (1895—1968) un Jāņa Grīna (1890— 1966) kopdarbs, kas iznācis grāmatā 1928. gadā. Tā centrā Ir noslēpumainais miljonārs Džeksons, ko viņa amerikāniskais vēriens īsā laikā padara par nekronētu Latvijas karali. Fantastikas un dēku elementi romānā paspilgtina reālo 20. gadu Rīgas ainu, pa asina satīru par komersantu aprindām un dažadajiem vieglas dzives tīkotājiem. Spraigs sižets, asprātīgs teksts, strauja situāciju maiņa, īpatnējs laikmeta sabiedrības tipāžs romānu dara interesantu ļoti pla​šam lasītāju lokam. Fantastisks dēku romāns ROMĀNS-PAGĀTNES LIECINIEKS RIGA «ZINĀTNE» 1989 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis 2 r. 20 k. Lasītājs saņem V. J. Gregri (Valda Greviņa un Jāņa Grīna) kopīgi sarakstīto romānu par 20. gadu Rīgas komersantu un vieglas dzīves tīkotāju aprindām — «Latvijas karalis jeb Cilvēks, kam visi parādā». Reālo, precīzam laikmeta dzīves deta|am veidoto sabiedrības dzives ainu jo spilgtu dara fantastisko elementu brīvais ievijunis. Centrā ir miljonārs Džeksons, kura finansiālais vēriens, amerikāniska reklāma pārvērš visas Rīgas dzīvi. Spriegais sižets, aspratigais vēstījums, noslēpumainības atmosfēra, kas apņem Džeksona tēlu, interesantie dažadu sabiedrības slāņu pārstāvji romānu dara saistošu plašam lasītāju lokam. □ Sagatavošanā: Aleksandra Grīna «Nameja gredzens» un «Tobago». SĒRIJAS REDAKCIJAS KOLĒĢIJA: V. HAUSMANIS (priekšsēdētājs) H. HIRSS J. KALNIŅŠ I. KIRŠENTALE I. RIEKSTIŅŠ I. RONIS Romāna teksts publicēts pēc 1928, gada Izdevuma I. KIRŠENTĀLES priekšvārds, P. KRUPŅIKOVA pēcvārds, I. KIRSENTALES un KRUPŅIKOVA komentāri Ilustrācijām Izmantoti Jūrmalas mākslas un vēstures muzeja un ZA Fundamentālās bibliotēkas Misiņa nodaļas materiāli Izdots saskaņā arLalvtjas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1989. gada 23. marta lēmumu © Priekšvārds, pēcvārds, komentāri, Izdevniecība «Zinātne», 1989 DOLĀRU LIETUS PĀR RĪGU Neparasts, negaidīts ir V. J. Gregri darbs «Latvijas karalis jeb Cilvēks, kam visi parādā» ne tikai sērijā «Romāns — pagātnes liecinieks», kurā mēs esam pieraduši lasīt vairāk vai mazāk plašus, episki plūstošus latviešu tautas likteņgaitas tēlojufnus. Turklāt sociāli un vēsturiski patiesus, rakstītus latviešu reālistiskā romāna labākajās tradīcijās, atklājot laikmeta un sabiedrības sociālās dzīves problēmas. Un nu pēkšņi — fantastisks dēku romāns, apzimējums, raksturojums, kas it kā noliedz dzīves patiesību, iespēju liecināt par mūsu tautas pagātni. Romāna ar šādu apakšvirsrakstu tiek it kā pieteikta brīva fantāzijas spēle ārpus laika un telpas, pilna nereālu cilvēku neticamām dēkām. Bet nesteigsimies ar spriedumiem! Jautājumu par fantastikas, arī dēkainības un reālās īstenības atveidojuma attieksmēm mākslā mēs vēl


apskatīsim. Jāsaka, ka pēc šādiem mākslinieciskiem principiem veidotu romānu latviešu literatūrā tikpat kā nav līdz tam laikam, kad Marģeris Zariņš nāk klajā ar savu «Viltoto Faustu jeb Pārlaboto un papildināto pavārgrāmatu» (1973). No V. J. Gregri romāna, kas izdots 1928. gadā, M. Zariņa oriģinālo ienākšanu latviešu literatūrā tātad šķir turpat pusgadsimts. Tāpēc ir pamats runāt par «Latvijas karaļa» neparastumu mūsu romānistikas kopainā. Neparasts tas vēl ir tādēļ, ka V. J. Gregri nav ne autora vārds, ne pseidonīms. Romāns par Latvijas karali ir viens no nedaudzajiem latviešu literatūrā, kuru sarakstījuši divi autori kopā. Klasisks piemērs šādam kopdarbam ir brāju Kaudzīšu «Mērnieku laiki», kas ir sākums mūsu ro- mānistikai. «Latvijas karalis jeb Cilvēks, kam visi parada* tapis, kopā strādājot Valdim Grēviņam ar Jāni Grīnu. No abu uzvārdu pirmajām zilbēm izveidota ārzemnieciski skanošā kriptogramma Gregri, kurai priekšā likti abu autoru priekšvārdu pirmie burti. Par kopdarba tapšanu dažas ziņas devis J. Kārkliņš, redaktors laikrakstā «Jaunākās Ziņas», kur romāns publicēts 1927. gadā. Ideja esot radusies, rakstniekiem kopā sēžot Rigas cirkā. Darbs rakstīts pamīšus, tā gadījušies ari kuriozi. «Piemēram, Grē kādreiz varoni ar viņa viesiem apsēdinājis uz siltiem krēsliem, Grī, turpinot fabulu, nav sapratis, kas tie īsti par krēsliem, prasījis Grē, bet arī tas nav varējis nekā noteiktāk pateikt. Nācies visus pārvietot uz vēsākiem krēsliem.»[1] Abi autori ir zemgalieši, literāti, bet neviens no viņiem nav rakstījis romānus, toties abi darbojušies mūsu teātia vēsturē. Vēl, lai cik tas dīvaini, jāpiemin, ka šis V. Grē- viņa un J. Grīna kopdarbs pat plašākajos abu rakstnieku literārās darbibas vērtējumos parasti labi ja vispār pieminēts. Jādomā — tāpēc, ka te grūti atšķirt katra atsevišķo, individuālo devumu. Atcerēsimies brāļu Kaudzīšu klasisko teicienu par «Mērnieku laikiem»: «Tur nevar nekā šķirt, nedz dalīt. Nopelns (ja kāds tur atrodams) vai pārmetumi (kad tie pelnīti) pieder mums abiem vienlīdzīgi.»[2]acīmredzot tā arī ir — lai rastos mākslinieciski vesels darbs, tad divu talantu saplūsmei jābūt organiskai. Tikko redz «šuves», kļūst gan skaidrs, ko kurš no abiem devis kopējam darbam, tikai tas ir nedzīvs. Bet «Latvijas karalis» ir dzīvs, pievilcīgs vēl pēc pusgadsimta. Un vēl viens iemesls, kāpēc grāmata varēja palikt ārpus monogrāfiskajiem rakstiem par V. Grēviņu un J. Grīnu — tā ir grūti iekļaujama vispārējā koncepcijā par abu rakstnieku daiļradi. Viņi te parādās jaunā, atšķirīgā kvalitātē, varētu teikt — abiem talantiem saplūstot, izveidojusies patiesi jauna mākslinieciskā personība, kas latviešu 20. gadu literatūrā devusi gluži oriģinālu darbu. Tā V. J. Gregri iegūst patstāvīgu vietu mūsu rakstniecībā, un tikai jānožēlo, ka vairāk ar šo vārdu parakstītu darbu nav. Pilnīgākam priekšstatam jādod mazliet uzziņas malc- riala par romāna autoriem, kas maz vai nemaz nav zi​nāmi mūsdienu lasitājam. Valdis Grēviņš (1895. gada 26. septembrī Zaļenieku pa- Kasta Mazbaņos — 1968. gada 7. aprīlī Rīgā) latviešu literatūrā pirmām kārlām pazīstams kā liriķis. Viņa dze- i >ļi iznākuši krājumos «Pirmā dzeju grāmata» (1923), «Otrā dzeju grāmata» (1933), «Lapas lido, lapas skan» (1946), «Dzied vēji» (1968). Viņa dzeja ir trausla, skumji rezignējoša, apliecina aizejošo dzīves mirkļu skaistumu un neatgriezenību. Otrs novads, kur Valdis Grēviņš už laikiem iegājis mūsu kultūrā, ir viņa dramatizējumi, kas savulaik Raiņa Dailes teātrī Eduarda Smiļģa spožajos inscenējumos veidoja vienu no latviešu teātra mākslas virsotnēm. Te pirmām kārtām jānosauc Z. Lāgerlēvas romāna «Gesta Berlings» skatuves variants (1933), no kura tautā iegājusi B. So- sāra komponētā dziesma par trako kavalieru gadu, kā arī Ļ. Tolstoja «Annas Kareņinas» dramatizējums kopā ar E. Stniļģi (1949). Dailes teātrim V. Grēviņš ir rakstījis arī skatuves darbus pēc A. Dimā romāna «Grāfs Montē Kristo», E. Voitiičas «Dundura», M. Tvena «Prinča un ubaga zēna» u. c. lugas. Viņš kādu laiku strādājis arī par šī teātra dramaturgu (1944—1946). Vel no V. Grēviņa dramatizējumiem jānosauc brāļu Kaudzīšu «Mērnieku laiki», A. Deglava «Riga» (kopā ar dēlu Valtu), A. Upīša «Plaisa mākoņos». Viņam ir arī oriģināllugas — komēdija «Gaisa grābekļi» (1932), viencēliens «interesants gadījums» (1945) un jauka bērnu luga dzejā «Pļevnas zaldāts»


(1934), kura veidota pēc krievu tautas pasakas motīviem un ir tik saistoša, ka tai būtu laiks atgriezties uz skatuves. V. Grēviņš daudz tulkojis no pasaules literatūras klasikas — Ļ. Tolstoja «Annu Kareņinu» un «Karu un mieru» (kopā ar sievu Annu Grēviņu),M. Solohova «Kluso Donu», A. Puškina «Pīķa dāmu», Dž. Londona, A. Tolstoja, E. Voi- ničas u. c. prozu. Tomēr, lai raksturotu Valda Grēviņa personību, kā arī labāk izprastu romānu «Latvijas karalis», tikai ar viņa literārās darbības aplūkojumu tomēr ir par maz. Viņa dzīve nepavisam nerisinās šai vienā plāksnē vien, vismaz mūs interesējošā posmā ne. Pēc Jelgavas reālskolas beigšanas V. Grēviņš turpināja mācības Maskavas Komercinstitūta Ekonomikas fakultātē (1914—1918). Sākoties pirmajam pasaules karam, Maskavā, kur saplūda daudz bēgļu no Latvijas, veidojās vairāki latviešu centri. Viens no tiem bija Maskavas Latviešu kultūras birojs, kur par sekretāru sāka strādāt V. Grēviņš. Atgriezies Latvijā, tika ievēlēts pirmajos demokrātiskajos valsts pārvaldes orgānos — Tautas padomē un Satversmes sapulcē, paša acīm iepazīstot Latvijas republikas politiskos darboņus, redzot valsts satversmes izstrādāšanas gaitu, vēlēšanas un politisko partiju cīņu. V. Grēviņš nav malā stāvētājs — viņš ilgus gadus darbojas sociāldemokrātu presē, kur ar pseidonīmu Dr. Orien- tācijs (ari citiem) publicē nesaudzīgi asus, asprātīgus feļetonus par sabiedriski politiskās dzīves aktualitātēm. Daļēji tie ietverti krājumos «Satversmes sapulce feļetonos» (1922), «Monoklis acī» (1923), «Tikai pieaugušiem» (1925). Mūsdienās tie ir autentiska liecība par tālaika vēsturisko īstenību, saistoša lasāmviela tiem, kas interesējas par laikmeta grimasēm. No 1920. līdz 1928. gadam V. Grēviņš (Dr. Orienlācijs) rediģē «Kultūras Balss» satīrisko kalendāru, bagātīgi ilustrētu izdevumu ar plašu, augstvērtīgu literāro daļu. Par šo izdevumu jau liecina nozīmīgāko līdzstrādnieku uzvārdi — J. Rainis, Aspazija, J. Jaunsudrabiņš, J. Sudrabkalns, A. Kurcijs, mākslinieki — A. Beļcova, L. Liberts, J. Liepiņš, O. Skulme, R. Suta, S. Vidbergs, I. Zeberiņš u. c. Tieši šī tikpat kā aizmirstā V. Grēviņa (Dr. Orientācija) darbība mūs var interesēt, jo parāda viņu kā laikmeta negāciju asu uztvērēju, kā cilvēku ar īstu žurnālista nervu, kas dienas aktualitātēs tūdaļ atrod pašu saistošāko, neparastāko vai raksturīgāko un prot likt par to smieties vai vismaz ironiski pavīpsnāt. Asprātīga satīra, dienas aktualitāšu iekausējums romāna «Latvijas karalis» tekstā, jādomā, ir V. Grēviņa asās satīriķa un žurnālista spalvas devums. Vairākos satīriskā kalendāra gadagājumos pretī katram mēnesim ir ironiski satīriski domu graudi, V. Grēviņš Dr. Orienlācijs) tos nereti licis saviem feļetoniem par epigrāfiem. Tāpat kā to redzam V. J. Gregri romāna. Tātad kaut kādus pieturas punktus rodam vismaz par V. Grēviņa devumu kopdarbā. Lai gan tie ir ārējie, virspusē esošie, par romāna paša tapšanas gaitu tie liecina visai maz. Vēl par V. Grēviņu, viņa politisko stāju demokrātijas presē liecina tas, ka viņš ir darbojies Latvijas un PSRS tautu kultūras tuvināšanas biedrībā kopš tās dibināšanas 1929. gadā līdz pa! slēgšanai 1940. gadā. Tās sanāksmes 80. gados nereti notikušas Grēviņu dzīvokli. Jānis Grīns (1890. gada 23. martā Biržu pag. — 1906. gada 25. februārī Stokholmā, Zviedrijā) — vairāk pazīstams kā literatūras, mākslas un zinātnes mēnešrak- ; ta «Daugava» redaktors no 1928.-līdz 1938. gadam. To izdeva akciju sabiedrība «Valters un Rapa», lielākā grāmatu izdevniecība tālaika Latvijā, kuras direktors no 1925. līdz 1937. gadam bija J. Grīns. Pēc viņa «Daugavu», kas iznāca līdz 1940. gadam, rediģēja J. Kadilis. Žurnāla līdzstrādnieku vidū bija gandrīz vai visi ievērojamākie 20. un 30. gadu demokrātiskie rakstnieki. Mazāk literatūra, vairāk daudzie raksti par estētikas un filozofijas problēmām deva nodevas sava laika ideālistiskajiem strāvojumiem. Plaša bija žurnāla informatīvā daļa, kas atspoguļoja jaunāko Eiropas un arī citu kontinentu kultūras dzīvē. Nenoliedzami, šai izdevumā radusi izpausmi paša J. Grīna personība — viņa plašais interešu loks, erudīcija, estētiskie un filozofiskie uzskati. , Žurnāls «Daugava» patiesībā tomēr ir jau nākamais posms J. Grīna dzīvē un literārā darbībā, posms


aiz romāna «Latvijas karalis». 1925. gadā J. Grīns beidza Latvijas Universitātes Tiesību fakultāti, no 1937. līdz 1940. gadam bija Nacionālā teātra direktors. Bet līdz tam ir mācības Jēkabpils pilsētas skolā, mājskolotāja tiesību iegūšana 1908. gadā, skolotāja darbs Bauskā, Rūjienā un Cēsīs, kas rosina sarakstīt mācību grāmatas — «Valodiņa» un «Valoda» (kopā ar J. Ezeriņu), kā arī mācību grāmatu seno laiku vēsturē u. c. Paralēli sāk izpausties literārās intereses — nāk klajā dzejoju grāmatas «Pirmdiena» (1911) un «Rožu ugunī» (1914). Tematiski un noskaņās tās visai tradicionālas ar mīlas nemieru, dabas tēlojumiem, vairāk saista vēlāk tapušās lakoniskās un spēkpil- nās balādes «Tālivalda gals», «Burtnieku ezers», kas ie​tiecas latviešu tautas pagātnē. Interese par vēsturi ir rosinājusi arī citus nozīmīgākos J. Grīna darbus — stāstu «Sakšu Morics» (1924), leģendas un atmiņu stāstus krājumā «Rūsa rietumos» (1920), komēdiju «Kaļostro Jelgavā» (1932). Sava laika dzīvi rakstnieks atainojis tikai stāstu krājumā «Laikmeta kumēdiņi» (1923), bet tieši šajā darbā rodama saskare ar romānu par Latvijas karali — arī tas ir par laikmeta kumēdiņiem, ari tur ir šī vīpsnājošā, satīriskā attieksme pret savu laikmetu. Pamatjautājumā, pamatnostādnē abi ar V, Grēviņu viņi šo laiku uztver vienādi — dzīves negācijas jaunajā republikā viņu redzīgās acis redz pārāk skaidri, abi viņi dzīvi vērtē kritiski, ironiski, pasmiedamies vai vīpsnādami par dzīšanos pēc mantas un varas, par alkatību, ar kādu dažs labs «drāžas augšā» pa karjeras kāpnēm. Turklāt abi labi pārredz laikmetu — «r? J. Grīns ir cieši saistīts ar presi — viņš 20. gadu sākumā darbojies laikrakstu «Latvijas Kareivis» un «Latvis» redakcijā. Taisni šai laikposmā V. Grēviņš un J. Grīns ir vlstuvāki kā ārējos dzīves metos, tā attieksmē pret sava laika vēsturisko īstenību. Vēlāk viņi katrs gāja savu ceļu literatūrā un dzivē, lai gan ilgi saglabāja draudzību. Kopš 1944. gada J. Grīns dzīvoja un strādāja Stokholmā, kur turpināja darbu žurnālistikā, sarakstīja un publicēja stāstu krājumus «Dadzīvotāji rezonē» (1951), «Trīs leģendas» (1960), kā ari memuārus «Redaktora at​miņas» (1968). Kopīgi rakstītajā romānā ir dažas iezīmes, par kurām var izvirzīt hipotēzi, ka tās veidojis Jānis Grīns. Vispirms jau — pats centrālais raksturs «amerikānietis» Džeksons, avantūrists un liels mīlētājs, siržu lauzējs un ne tikai tas vien. Dēkaiņa, avantūrista psiholoģiskais tips ir saistijis Jāni Grīnu, nevis ikdienišķais, parastais cilvēks ar savas necilās dzīves radītajām komēdijām, drāmām, traģēdijām vai traģikomēdijām. Viņš raksta stāstus un viencēlienus arī par tiem, bet īsti atraisās, tēlojot neparastus likteņus, neparastas personības, dēkaiņus un mīlniekus ar pasaules slavu. Tādus kā pretendents uz Kurzemes un Zemgales hercoga troni sakšu princis Morics vai slavenais dēkainis Kaļostro, par kura dzīves epizodi Jelgavā rakstīta viņa luga. Daudz kas no šiem varoņiem ir arī Džeksonā — aizrautīgā dēku kāre, prasme kļūt par situācijas noteicēju, neatvairāmība sieviešu acīs. Protams, viss noliek citā laikmetā, atšķirīgos apstākļos un ironiska ir attieksme pret šo avantūristisko darboni. Bet nenoliedzami Džeksons ir tas pats psiholoģiskais tips, kas tik krāsains Grīna darbos. Liekas, arī melnais Džims ir Jāņa Grīna ieviests tēls. Morus respektīvi nēģerus viņš neaizmirst parādīt Annas Ivanovnas galmā 18. gadsimta Jelgavā («Sakšu Morics»). Tie ir komandas locekļi uz hercoga Jēkaba kuģa «Kurzeme» («Ģirta Aizupa ceļojums uz Gvineju»). Arī itālim Kaļostro ir savs moris, kas tam atver un aizver durvis. Varbūt tieši tāpēc Džeksonam neiztikt bez melnādaina sulaiņa, kas apliecina viņa amerikāniskumu? Šādas asociā- rijas rodas, pārrāšot Jāņa Grīna darbus, (Jn tas ari ir dabiski — kaut kur ir jāparādās kādai sasaistei kopīgi rakstītā darbā. Pat tad, ja radusies jauna, cita mākslinie​ciskā kvalitāte, gluži oriģināla un patstāvīga, diviem ta​lantiem organiski saplūstot kopā. Romāns «Latvijas karalis jeb Cilvēks, kam visi parādā» veidots apļa kompozīcijā. Tas sākas ar ainu, kā no amerikāņu tvaikoņa «Prince» Liepājas ostā nokāpj slaids kungs ar iesirmiem deniņiem un apmetas Pēterpils viesnīcā, kur pierakstās ar Henrija Džeksona vārdu. Sis amerikāņu biznesmenis pēc dažām dienām gatavojas doties uz Rīgu. Beidzas romāns ar to, ka šis pats slaikais, iesirmais kungs — šoreiz ar Jēkaba Jēkabsona vārdu — kopā ar savu nākamo sievu Evelīnu Džeksoni, miljonāra meitu, Liepājas ostā uzkāpj uz tvaikoņa «Pitsburg», kas dodas uz Ameriku. Noslēdzies loks, kura vidū —


Džeksona alias Jēkabsona ceļš uz Latvijas finansu karaļa troni. Sākumā vēl nedrošs, jo darbojas ar svešu pasi un naudu, pēc tam, kad ir ieguvis rētu sejā (gan ne īsti precīzajā vietā), Jēkabson's alias Džeksons Rīgu pārsteidz ar īsti amerikānisku vērienu un vieglumu, ar kādu ripo viņa dolāri. Gaismas reklāma, fotogrāfijas, intervijas, reportāžas, paša sludinājumi pa visu avīzes pirmo lapaspusi, Amerikas karogi ne vien pie Romas viesnīcas, lepnākās Rīgā, kur Džeksons apmeties, bet pie visām Latvijas galvaspilsētas ēkām — tā ir tikai uvertīra, bet jau dara viņu par populārāko cilvēku Rīgā. Tas nekas, ja Amerikas karogi dažkārt ir tīrā improvizācija. Kā romānā teikts — «ne viss, kas karājās, bij līdzīgs Amerikas karogam. Dažā vietā zvaigznes bij tik sīkas kā Piena Ceļš, citā uz pieciem metriem drēbes iztikās tikai trīs zvaigznes. Maskavas priekšpilsētā kāda piecu stāvu nama īpašnieks aiz pār​skatīšanās bij ievietojis starp zvaigznēm arī pusmēnesi.» Tā šie karogi plīvo, iedvesdami cerības uz ekonomisku brīnumu. Tas arī notiek, kad Džeksons nodibina akciju sabiedrību «Henry Jackson Lid» ar 50 miljonu lielu kapitālu, kas tiek realizēts 10 latu akcijās, to dividendes 36% apjomā izmaksā katru mēnesi, nevis reizi gadā kā citur. Džeksona kabatā saplūst visa pilsoņu brīvā nauda un tikpat lielā ātrumā plūst atkal laukā. Jo viņš ir vērienīgs, viņa idejas grandiozas. Vesels štats speciālistu, kam Džeksons piesola un arī maksā divkāršu algu par četru stundu darbadienu, vaiga sviedros raujas, tehniski un ekonomiski pamatojot viņa idejas. Džeksonam Ir minimālā un maksimālā programma, jau minimālā ir galvu reibinoša. Tai šādi punkti — Tīreļpurvā audzēt cukurniedres, celt debesskrāpjus Rīgas centrā, Iz. vest no Krievijas visu arbūzu ražu un atklāt apakšzemes dzelzceļu no Pulvertorņa uz Uzvaras parku. Sis metro priekštecis ir domāts pārīšiem, tāpēc vagoniņi divvietīgi, tikko apgaismoti. Bet Pārdaugavas pusē būs pasažieru rīcībā, pēc Džeksona vārdiem, Arkādijas parks, internacionāls atpūtas nams, notārs, baznīca, elektriskā masāža. Kad pret šo projektu iebilst Rīgas pilsētas valde, jo tikšot apdraudēta Vecrīgas apbūve, Džeksons nopērk pilsētas parādu no 1914. gada Lazaru bankai Londonā. Un līdz ar to nopērk pašu pilsētas valdi, kas tagad viņam ir parādā šos miljonus. Savukārt Tīreļpurvu viņa speciālisti iesaka noklāt ar papi, pa kuras caurumiņiem ārā līdīs cukurniedru asni. Līdz citu ieceru īstenošanai Džeksons netiek (mūsdienu Rīga — ak vail — ir tikusi gan pie viesnīcas debesskrāpja centrā, gan pie metro priekšdarbiem), toties Uzvaras parkā tiek izbūvēta grezna pazemes telpa un stāvvieta automašīnai, kuru iespējams katapultēt uz virszemi vienā mirklī. Izpriecu industrija ir īstais Džeksona hobijs — viņš Vēr'maņa dārzā pēc Vīnes Prātera parauga ierīko skatu riteni, karuseli (ar naktspodiem!) u. tml. izpriecas. Bet vēl viņam ir par maz — lai kļūtu neierobežots valdnieks, Džeksons uzpērk visus Latvijā protestētos vekseļus un pašvaldību parādus valstij — viņam nepieciešama apziņa, ka visi ir viņam parādā. Mērķis ir sasniegts, bet gandrīz visi miljoni ir arī aizripojuši. Viss liekas sagrūstam, kad pienāk ziņa par īstā Džeksona māsas un līgavas atbraukšanu, bet tad iejaucas amors — un viss beidzas tā, kā jābūt, — ar happy end pēc populārāko ārzemju kino produkcijas grāvēju parauga: uz aizbraucoša kuģa klāja, mādami atvadas, roku rokā stāv abi laimīgie varoņi. Vispār šai romānā apzināti ir izmantoti kino elementi, triki, sava veida filmu šablons arī darbojošos personu psiholoģiskā tipa raksturojumā. Džeksonā skatāmi amerikāņu supermeņa vaibsti, Evelīnu var pieskaitīt pie naivajām mīlētājām, otra miljonāre Glorija Hiksone, kas aizraujas ar boksu, ir populārais ekscentriskas amerikānietes tips utt. Turklāt romānā darbojas filmās par Ameriku obligātais nēģeris, tur ir arī vienacains jūrnieks, ķīnietis u. c. eksotika. Atsevišķas romāna epizodes ir it kā tieši pārņemtas no ekscentriskajām kinokomēdijām. Piemēram tikai viena —• kā Džeksons alias Jēkabsons Izvairās no tikšanās ;ir savu laulāto sievu sarkanmataino Karlini. Viņš piespiež savā kabinetā slepenu pogu, ar visu krēslu Karlīne no- grimst šahtā, pēc tam krēsis viņu izsviež ārā uz ielas. Vēl raksturīgs piemērs — aina Edinburgas kūrmājā, kad nēģeris Dzims pēc Džeksona pavēles pasniedz rožu klēpi dāmai melnā — Liesmai Gudrupei. Vienu viņa noplūc un iemet savā sekta glāzē, pārējās ielidina nēģerim sejā, tas sekta glāzi aiznes savam kungam, kurš ziedu iesprauž pogcaurumā, bet vīnu izdzer. Visa šī situācija, aina ir kinematogrāfiska, arī pati Gudrupe — sieviete vamps. Vietas, kas sauc atmiņā 20., ari vel 30. gadu


kinofilmu trikus, situācijas un to risinājumus, romānā atrodamas bez pūlēm. Kino un literatūras savstarpējā ietekmēšanās ir dabisks process un iekļaujas mākslas dažādo novadu attīstības likumsakarībās. Par to teorētiski sakarā ar 20. gadu mākslu runā bieži, mazāk šis process analizēts un parādīts ar konkrētiem darbiem. V. J. Gregri romāns no šī viedokļa ir saistošs analīzes objekts, kas var dot ieguldī​jumu kino un literatūras attieksmēs latviešu 20. gadu lite​ratūrā. Domāju, ka tas ir autoru apzināts, īpaši gribēts mākslinieciskais paņēmiens, ne nejaušība. Te izpaužas rakstnieku tieksme, vēlme jau stilā un formā uzsvērt romāna aktualitāti, laikmetīgurnu. Sai sakarā jārunā vēl par da​žām V. J. Gregri romāna iezīmēm. Vispirms — par žurnālistisko nervu. Abi autori, kā zināms, žurnālistikā darbojās jau krietnu laiku un ar labiem panākumiem, viņu spalvas bija asas un asprātīgas. Kā V. Grēviņš, tā J. Grīns bija jūtīgi pret sabiedrībā valdošajām noskaņām, pret preses aktualitātēm, notikumiem Latvijas finanšu, politiskajā, kultūras dzīvē. Zināja, kas tobrīd visvairāk nodarbināja ļaužu prātus. Romānā veselu slāni veido visdažādākās tālaika aktualitātes, sākot ar modes deju čarlstonu, beidzot ar pirmajā pasaules karā nogremdēto krievu karakuģi Adamaitis Kaupēns, ar kuriem saistās skaļākās krimi- nālprāvas 20. gados, divu diriģentu — T. Reitera un E. Kupera — konflikts Latvijas operā, Centrāltirgus celtniecība utt. — tās visas ir tālaika dzīves aktualitātes, kas romānam piešķir laikmetīgurnu. Latvijas valstiskā patstāvība 20. gadu vidū ir tikko paguvusi nostiprināties, ir atgriezusies daļa no pirmā pasaules kara bēgļiem, karā saplosītā, noplicinātā zeme tikko sākusi atdzimt, gūti pirmie panākumi ekonomikā, bet pie naudas un varas tikušajiem jaunbagātniekiem jau galvas pilnas ar dižciltīgo senču meklēšanu. Joprojām daļai latviešu ideāls ir baroni ar savu senču galeriju no 13. gadsimta. Jaunbagātniekam vajadzīgs tas pats — izcelsme no bajāriem, brīvzemniekiem ķoniņiem, ja ne no seno cilšu valdnieku dzimtām. Arī šis motīvs ievīts romānā — Džeksons liek izmanīgajam avantūristam Sakartovskim izgatavot savu ciltskoku, kas, protams, izaug no kuršu ķēniņa Lamekina dzimtas. Un visiem viņa priekštečiem kopš 13. gadsimta portretos (!) ir tāda pati rēta sejā kā pašam Džeksonam. Autoru operativitāte, spēja atsaukties uz dzīvē tikko notiekošo redzama arī citur. Tā nupat, 1926. gadā, uzceltā un valsts īpašumā pārgājusi Jelgavas cukurfabrika, pirmā valstī, ir rosinājusi veselu liniju romānā — Džeksona Ti- reļpurva apgūšanas plānus. Tāpat ir ar Lazaru bankas parādu Londonā, arī tā nav autoru izdoma, bet reāls fakts, kas ik pa laikam kļuva aktuāls Rīgas un visas Latvijas valsts budžetam. Nokārtots tas ir tikai mūsdienās — 1987. gadā. Un tā fantastiskais dēku romāns, izrādās, ir stingri un cieši iesaistīts konkrētā laikā. Tikpat stingri un cieši tas ir iekļauts konkrētā ģeogrāfiski vēsturiskā vidē — 20. gadu Latvijā, visvairāk Rīgā un Liepājā. Tagad, kad Liepāja ir kļuvusi tikai par zvejas un tirdzniecības ostu, ir grūti ticēt, ka tanī ir piestājuši okeāna tvaikoņi ar ārzemju pasažieriem, kas tieši te pirmoreiz nokāpj uz Latvijas zemes. V. J. Gregri romāns nav vienīgā liecība mūsu literatūrā par šo jau gluži aizmirsto dzīves faktu. Arī A. Upīša Roberts Neļķe romānā «Pa varavīksnes tiltu» no Krievijas tālajiem austrumiem uz dzimtenes zemes pirmoreiz soli sper Liepājā. Pēterpils viesnīca, toreiz labākā pilsētā, tās centrs, ostas rajons ro​mānā iezīmējas precīzi, bet vairāk garāmejot, galvenā siJeta norises vieta ir Riga. Tā ienāk latviešu romānistikai nedaudz neparastā pavērsienā. Viesnīcas, bāri, restorāni, krodziņi, iestādes, sākot ar valsts banku un beidzot ar privātdetektīva noplukušo kantori un opija pagrabu, — tāda ir Rīga, kurā noris Džeksona vētrainā darbošanās. Vienīgais dzīvoklis, kur nonākam, -ir Karlīnes, tomēr tuvāk aprakstīts tas nav. Džeksons pārvietojas pa Rīgas ielām, iegriežas tolaik katram rīdziniekam zināmās izpriecu iestādēs u. tml. Viņu apņem vēsturiski precīza telpa. Nav tanī ne teātru, ne citu mākslas iestāžu — kas Džeksonam gar tāmi Arī publika, kas ap viņu grozās, ir šaura, bet raksturīga sabiedrības daļa — žurnālisti, finansisti, caurkritusi aktrise, dažādi veikli finanšu un politiskie


darboņi. Tā ir naudas un izpriecu alkstošā Rīga, ko no snaudas pamodina Džeksons ar savu acis žilbinošo ba​gātību. Te arī rodama atbilde uz sākumā izvirzīto jautājumu — kā fantastisks dēku romāns var un spēj liecināt par pagātni, tautas vēsturi, par kādu sabiedrības daļu? Latvijas 20. gadu dzīves slāniš V. J. Gregri romānā ir bagātīgs un daudzveidīgs, tas nav tikai fons Džeksona izdarībām, kuras patiesībā vienīgās šai darbā ir fantastiskas. Romāna sižets risinās gluži konkrētā laikā un telpā, kura tad arī nosaka Džeksona idejas, rīcību, attieksmes ar cilvēkiem. Visi viņa projekti ir fantastiski tieši tālaika Rīgai un reizē domāti tai, finansiālie darījumi ir iespējami tikai tur, ne citur, te risinās viņa mīlas dēkas utt. Turklāt romānā darbojas trāpīgi, asprātīgi raksturots personāžs — arī tipisks tālaika Rīgai. Fantastiskais, dēkainais šai darbā tikai paspilgtina dzīves ainu, ievelkot groteskus vaibstus laikmeta sejā. Protams, pasaules literatūrā sastopam arī pēc citiem mākslinieciskiem principiem rakstītus fantastiskus romānus. Tā, piemēram, darbība A. Fransa romānā «Eņģeļu dumpis» nenorisinās konkrētā vēsturiskā un ģeogrāfiskā vidē, bet gan autora raditā fantāzijas valstī, tāpat kā viņa romānā «Pingvīnu sala». Tomēr arī šāda tipa darbos cauri fantastiskajam — videi, personāžam utt. — jaušami reālā laikmeta un sabiedrības vaibsti. Vēl savādāka ir tā sauktā zinātniskā fantastika, kas ir īpašs daiļliteratūras novads. Par V. J. Gregri romānu runājot, vēl jāpiemin kā laikmetam raksturīga iezīme tas, ka autori par savu dēkaino varoni izvēlējušies amerikāni, šķietamu vai īstu, tas nav svarīgi. Amerikāņu kapitāls vienmēr ir tiecies atrast jau- nus tirgus, iespiesties Eiropā. Dabiski, ka amerikāņu finansistus un rūpniekus varēja ieinteresēt jaunās valstis, kas Austrumeiropā izveidojās pirmā pasaules kara un Oktobra revolūcijas rezultātā, to vidū ari Latvija. Un daļā sabiedrības — īpaši rūpnieku un finansistu aprindās — savukārt bija naiva ticība amerikāņu naudai, tās neierobežotiem kredītiem. Divdesmito gadu latviešu literatūrā Džeksons nav vienīgais «amerikānietis». Ari Kārļa Zariņa satīriskajā romānā «Spīganas purvā» (1929) ir šāda persona — noslēpumainais Barkovskis, kas te parādās, te pazūd, tomēr nenoliedzami ietekmē visas izdarības, kas saistītas ar slepeno spēļu klubu. Arī Mārtiņa Zīverta lugā «Nafta» (1931) redzam amerikāni — kāda naftas sindikāta pārstāvi. Vēlākajā latviešu literatūrā aizjūras finansistus tikpat kā vairs nesastopam, tie ir iepriekšējā gadu desmita dzīves un literatūras daļa. Romānā izmantots senais dubultnieka motīvs, divu cilvēku ārējā līdzība, kas gan patiesībā šoreiz nav tik būtiska, jo īsto Džeksonu, kurš atrod nāvi Baltijas jūras viļņos, neviens Latvijā nepazīst. Jēkabsonam ir jābūt līdzīgam tikai viņa pases fotogrāfijai, tāpēc viņš ir spiests iegūt rētu sejā. Turklāt īstas līdzības ari nav, ne Džeksona māsa, ne līgava Jēkabsonu par Džeksonu ne mirkli neuz skata, viņš tūdaļ ir spiests nosaukt savu īsto uzvārdu. Viņa amerikāniskā izdarīšanās patiesībā ir vairāk vērtēdama kā viena no Jēkabsona alias Džeksona aktiera talanta izpausmēm, ne tik daudz dubultnieka maskas obligāts noteikums. Viņš vispār ir lielisks aktieris, ģeniāls im- provizētājs, kas ikreiz atrod īsto un vienīgo intonāciju, pieeju un izeju no jebkuras situācijas. Tikai tāpēc viņš spēj saglabāt savu stāvokli arī pēc abu aizjūras viešņu ierašanās, tikt galā ar Sakartovski, kaut tam ir pilns komplekts pierādījumu, ka Džeksons īstenībā ir Jēkabsons. Spēlē savu lomu viņš ļoti labprāt, to liecina, kaut vai īsā ainiņa, kad pie Džeksona atnāk divi deputāti no Latgales. Amerikānis, protams, nezina, kur tā atrodas, un prasa: «Kur tas ir, Lietuvā pie Pērnavas?» Un tā viņš ir vienmēr savā tēlā iekšā, dzīvo tanī. Džeksons ir arī lielisks režisors, kas pārvērš visu Rīgas dzīvi. Par karogiem jau stāstīts, līdzīgu izdarību romānā 5r daudz, kaut vai tas, kā protestētos vekseļus nogādā Džeksona «Limitedā». Miljonāra prasības ir stingras un obligātas — tie jāved ar baltiem zirgiem (ja ir kaut ma- /Skals tumšs laukumiņš, vezums tūlīt jāgriež atpakaļ), brl banku direktoriem un kasieriem melnos tērpos un cilindros kā apbedītājiem jāiet vezumiem blakus. Tā ir vesela izrāde Rīgas ielās, līdzīgas sarīkot. Džeksons prot un spēj, arī tā nostiprinādams savu Latvijas karaļa slavu. Protams, ne visi viņa ceļi ir gaismā* ejami un ne visas izdarības ir augsti morālas. Blēžu romānā galvenais varonis arī citāds nevar būt. Tomēr būtībā Džeksons ir labs un nav sīkumaini atriebīgs, ne velti atlaiž parādu cilvēkam, kas saka, ka nu visi ir


Džeksona ritenī: «Tagad tikai maksā santīmus, celies augšā un šļūc atkal lejā.» Vieglums, ar kādu Džeksons kaisa naudu pa labi un pa kreisi, nemaz necenzdamies pēc peļņas un izdevīga kapitāla ieguldījuma, nenoliedzami lasītājam rada pret viņu simpātijas. Ar to viņš atšķiras no pārējās blēžu plejādes latviešu tālaika literatūrā. Romāns ir dzīvs, dramatisks. Strauji mainās situācijas, pats Džeksons ir nemitīgā kustībā, darbībā, nonāk negaidītās situācijās, kas prasa ātru reakciju. Nodaļas — atšķirībā no 20. gadu latviešu romānu vairuma — ir īsas, spriegas, tekstā maz aprakstu, episka vēstījuma, arī netiešās runas maz. Koncentrētie teikumi tik tikko spēj tikt līdzi strauji ritošajai darbībai, mainīgajai personu attieksmju attīstībai. Nodaļas nereti veido mizanscēnu, kā lugā pavēršot tālāko sižeta attīstību negaidītā virzienā. Plaši un lietprātīgi izmantots dialogs, personu replikas izsaka visu bez autoru remarkām. Ne velti abi rakstnieki ir arī dramaturgi, romāna stilā, uzbūvē tāpēc tik spēcīgs dramatisms, tik strauji risinās notikumi, atsevišķas epizodes nereti dzirkstīt dzirkstī vārdu divkaujās. Daudz te arī pikantu ainu, kas saistās ar skaisto dzimumu, pret kuru Džeksons nebūt nav_vienaldzīgs, vienalga, vai tā ir istabene Annete, sekretāre Vanda vai noslēpumainā sieviete melnā — Liesma Gudrupe. Un visām šīm mīlas intrigām un intridziņām pa vidu — paša sieva Karlīne, kas dzenas pakaļ savam pazudušajam vīram, bet tā ir nedabū vaigā redzēt Džeksonu, tik veikli viņš izvairās. Pikantais un amizantais romānā ir vienkopus, pasniegts ar labu gaumi, smalku ironiju. Vēl jāpiemin epigrāfi, kas likti katras nodaļas sākumā. Tie lieliski atbilst romāna stilam — ar ironiju jauktai satīrai — un nereti pauž pašu autoru attieksmi, kas vēstītāja tekstā jaušama vairāk zemtekstā. Epigrāfi ir sešās valodās — angļu, franču, krievu, latīņu, vācu un, protams, latviešu. Tulkojuši autori ir tikai latiņu un franču tekstus, jo tālaika latviešu sabiedrībā gandrīz visi slāņi prata ari vācu un krievu valodu. Mūsdienās būtu jātulko ari vācu teksts, kas komentāros darīts. Interesanti ir pavērot, no kādiem avotiem epigrāfi ņemti. Te ir Bībele un Rigvēdas, ang|u, ķīniešu, latīņu, latviešu, spāņu, turku sakāmvārdi (tekstā tie neprecīzi saukti par parunām), citēto autoru loks ir plašs laikā un telpā — no Romas ķeizara Vespa- siāna līdz «Džungļu grāmatas» autoram R. Kiplingam. Bet visvairāk citētie dižgari: V. Šekspīrs, J. V. Gēte, H. Heine, no krievu literatūras — M. Ļermontovs, no frančiem — Stendāls. Visā šai elitē labi iekļaujas Kaudzīšu asprātības no «Mērnieku laikiem», Doku Ata un L. Laicena teksti. Daļa epigrāfu ir pašu autoru jaunrade, vēl daļa — tālaika folklora. Aina ir krāsaina un pievilcīgi amizanta. Vēl var piebilst, ka romāni ar epigrāfiem ir re​tums ne tikai latviešu rakstniecībā vien. V. J. Gregri darbs iekļaujas latviešu 20. gadu satīriskā romāna galvenajā virzienā — tas ir no sava laika konkrētās vides izaudzis avantūras jeb blēžu romāns. Mūsdienās vispopulārākais to vidū ir P. Rozīša «Ceplis», kas atkārtoti izdots, ekranizēts, dramatizēts. Tā centrā finanšu blēdis, akciju sabiedrības «Ceplis» direktors, kas kļūst stāvus bagāts, lai gan viņa fabrikā ražotie ķieģeļi neder nekam. Vēl var nosaukt L. Zatnaičas romānu «Direktors Kazrags» u. c., bet vistuvāks dažā ziņā «Latvijas karalim» ir A. Upīša «Pa varavīksnes tiltu», kas diemžēl kopš 1925. gada nav izdots atsevišķā grāmatā, tāpēc palicis ārpus plašas lasītāju auditorijas uzmanības. Sis patiesi spoži uzrakstītais A. Upīša romāns ir tuvs «Latvijas karalim» vispirms jau tai ziņā, ka arī šeit intrigu savērpj dubultnieka motīvs. Tikai tas ir trīskāršs — Latvijā atgriežas kāds sīks ierēdnis Roberts Neļķe, ko riotur par populāru pirmskara (runa ir par posmu pirms pirmā pasaules kara) sabiedrisko darbinieku, kas arī saucas Roberts Neļķe. Vārds un uzvārds ir tīrā sakrišana, bet vēl turklāt abi izrādās viena vecuma un sejā līdzīgi. Pārsteigtais Neļķe nonāk apsveicēju ielenkumā, nekā nesaprot, apklust, bet ātri vien un ar lieliem panākumiem sāk spēlēt sev piedēvēto lomu. Kad pēc ilgāka laika dzimtenē pārrodas īstais sabiedriskais darbonis, viņa vieta jau ir aizņemta, turklāt viņš pat nepavisam nav līdzīgs savam portretam, kam toties nenoliedzami līdzinās uzurpators. Citu dubultnieka motīva risinājumu piedāvā V. J. Gregri darbs, kas rakstīts vēlāk par A. Upīša romānu. Tā loti īsā laikā latviešu literatūrā parādās divi romāni, kuros oriģināli un patstāvīgi izmantots dubultnieka motīvs, kas Jauj autoriem savērpt strauji ritošu, negaidītiem pavērsieniem bagātu sižetu.


Sasaucas abi darbi arī stilistiski — tic ir patiesi asprātīgi, satīra nav smaga, skarba, bet zobgalīgi ironiska, smalka, eleganta un nesaudzīga reizē. Bet V. J. Gregri darbam ir ari būtiska atšķirība no pārējiem blēžu romāniem latviešu literatūrā — Džeksons ar visām savām finanšu operācijām materiāli neko neiegūst, tikai izputina savu naudu. Tā birst kā dolāru lietus pār Rīgu, pārklādama Latvijas galvaspilsētas ārējos parādus, pagastu pašvaldību iekšējos parādus, iedzīvotāju nedzēstos protestētos vekseļus. Viņu dzen neremdināma slavas kāre, un amerikāņa nauda ir vienīgi līdzeklis tās apmierināšanai. Vairāk neko Jēkabsons alias Džeksons nekāro. Toties citi — P. Rozīša Ceplis, A. Upīša Neļķe un pārējie flvantūristiskie darboņi tālaika literatūrā rauj no valsts kases, cik vien var, cenšas iegūt politisku un ekonomisku varu, iet uz to, saminot vājākos. Jēkabsons alias Džeksons •■ai sabiedrībā ir baltais zvirbulis, tīkami atšķirīgs no alka​tīgās ierāvēju plejādes. V. J. Gregri romāns «Latvijas karalis jeb Cilvēks, kam visi parādā» nenoliedzami pieder pie 20. gadu dēku jeb avantūras romānu interesantākajiem paraugiem latviešu literatūrā. Tā mākslinieciskās kvalitātes ir ļāvušas romā​nam izturēt laika pārbaudi. Lai tam laimīgs ceļš pie lasītājai Ingrida Kiršentāle, filoloģijas zinātņu doktore

Pirmā daļa BALODIS VAI ZOSS JŪRAS VILKS SKAIDRI LATVISKI LAUVAS DĪDĪTĀJAI PAZUDIS LAUVA VIŅAM IR RĒTA FETLERS UN ES ZIEDOŠU TĒJAS R0ŽU DARZA SALNAS KOSTU R0ŽU DARZA «DPU» AMERIKĀNIETIS MACAS ANGLISKI DIENA AR ZVAIGZNĒM PIRMĀ BĒGŠANA VIŅŠ IEVĀC ZIŅAS PATS PAR SEVI «HENRY JACKSON LTD» BEIGTS «PIE JAUTRA KURATORA» PAVISAM CITOS APKAMPIENOS SAVS KAKTIŅŠ, SAVS STŪRĪTIS ZEMES VISU APŽOGOT Otrā daļa golfa STRAUME TUVOJAS KREISA PADUSE aiz vestes MELNĀ PAPE UN DZELTENIE PŪŠĻI MONEY MAKING (NAUDAS TAISĪŠANA) PIECOS STĀVOS NĒ, TAS NAV MANS VĪRS VEIKALS UN MĪLA VIENA GĀJIENĀ VELNU TU ATRADĪSI, NE VĪRU! EVELĪNAI KAS GAIDAMS


PAVISAM BEIGTS! DIVAS ASTES OTRREIZ APRAKTS AR GALVU SIENA NOSLĒPUMAINAIS LIMUZĪNS NELAIMES PAKA PADUSE DŽUNGĻU ČŪSKA NODEVĪBA UN GLĀBŠANA DZELTENAIS PORTFELIS RUNā DIVI DEPUTĀTI PAZUDUŠI VA BANQUE VēRŠASTES ZUPA UN DIVI TAURIŅI JEKABSONS ĶER TAURIŅUS SKREJOŠA HOLANDIETE PAVISAM CITA CIENĪŠANA JĀ UN NĒ ZEM GAISA PUMPJA GALVA PIE GALVAS JA, ES ESMU KARALIS «DDPIJ» IERIJIS PĀRĀK LIELU ĀĶI JĒKABSONS LIEK DŽEKSONU APCIETINAT JĒKABSONA SENČU GALERIJA MIRONIS VAIRS NEGAIDA PAGAIDAIT, TŪLIT BŪS LABI «VIENS UN DIVI» VIRS VAI BRĀLIS ES NEZINU, KO MILU VAI MAN BIJ LEKT VIŅAM PAKAĻ? TORŅAKALNS-LIEPĀJA-ŅUJORKA EPILOGS TAS IR PIEPILDĪTS FANTASTISKA ROMANA REALAIS FONS KOMENTĀRI SATURS V. I Gregri (Valdis Grēviņš un Jānis Grīns) LATVIJAS KARALIS JEB CILVĒKS, KAM VISI PARĀDĀ


Pirmā daļa VIŅAM NAV RĒTAS I am not what / am. (Es ne​esmu tas, kas es esmu.) Šekspirs Amerikas tvaikonis «Prince» tikko bij izmetis enkuru tukšajā Liepājas ostā. K&pteiņa kajītē jau sēdēja divi ostas policijas ierēdņi; steidzīgi, pret vienu otru it kā atvainodamies, tie izdeva pases pasažieriem, kas drūzmējās kajītē un šaurajā koridorā pie durvīm. Vairums braucēju bij žīdi, gan nabagi, gan bagāti, bet visi steidzīgi, lielīgi. Uz kuģa klāja, viegli atspiedies ar dzeltenā cimdā tērpto roku uz margas, vienaldzīgi stāvēja slaiks kungs labi piegulošā mētelī un cilindri. Viņa skats ne reizi nepārslī- dēja pār sarūsējušo bleķu pilno ostmalu. Likās, zeme, kurā tas bij atbraucis, viņu neinteresēja. Vienā punktā ieurbies skatiem, iegrimis sevī, viņš tur stāvēja kā moderna statuja, līdz pienāca šķelmīgais kuģa sulainis Džeks un vēlīgi sniedza pasi, ko pretēji noteikumiem viņš bij saņēmis staltā kunga vietā no Latvijas bailīgajiem ierēd​ņiem. — Please, slrl Fine voeather to āay, slrl — Thatik ijoul — norūca kungs caur zobiem un tāpat ar cimdotu roku izvilka no kabatas acīmredzot jau agrāk sagatavotu naudas gabalu, un nevērīgi to sniedza sulainim, piemetinādams — a tip — ar tādu garlaicīgu sko​pumu, ka sulainis vairs neuzdrošinājās runāt ne par kaisto laiku, nedz ko tamlīdzīgu. Džeks pacēla paprāvo rokassomu, kas gulēja kungam pie kājām, un sekoja tam uz kateri, kurp jau agrāk bij nogādājis divus smagus kunga čemodānus, Laiva kungs aizsmēķēja cigareti un turpināja palikt domās nogrimis. Drīz saradās kustīgie žīdi ar neskaitāmiem čemodāniem un pakām. Pret stalto kungu ar gareno seju un iesirmajiem deniņiem viņiem bij redzams respekts, .lau uz kuģa uzņēmīgākie degunkniebji bij mēģinājuši tam tuvoties, bet tikuši atturīgi noraidīti. Krastā kungs iesēdās taksometrā un lika sevi novest uz Pēterpils hoteli. Tur viņš pieprasīja labāko numuru un atdeva šveicaram pasi. Tukšā viesnīca atdzīvojās: sulainis, šveicars — visi kļuva dzīvāki, jautrāki. Viņi, mutes atplētuši, ziņkārīgi nolūkojās pār šveicara plecu svešinieka pasē un notīksminājās par apaļajiem burtiem, ar kādiem šveicars pierakstīja uz tāfeles Amerikas pavalstnieku misteru Henriju Džeksonu. Istabmeita pēc tam steigšus aizmetās pie viesnīcas īpašnieka kundzes un jaunkundzes pavēstīt par ievērojamā viesa ierašanos. Sulainis atnesa pusdienu. Viesis tam paprasīja kādu nieku par pilsētu, par izpriecu vietām. Viņš runāja vāciski, drusku kļūdaini, bet tekoši, šad tad iepīdams pa angļu vārdam. Sulainis paslavēja viesnīcas bāru, pieminēja šīvakara operas sezonas slēgšanas izrādi. Tad kungs apklusa un kalpojošais gars saprata, ka jāpazūd. Viņš uzskrēja virsū acīgajai istabmeitai, kas bij gribējusi palūkoties pa atslēgas caurumu. Kad sulainis aizgāja, kungs noslēdza durvis. Viņš nometa žaketi, atviegloti nopūtās, rozīdamies izstiepa rokas, pacēlās pirkstgalos un ar skaļu «uff!» nolaidās. Tad tas ķērās pie kūpošās pusdienas, ar sevišķu labpatiku saldi​nādams to ar vienu otru konjaka glāzīti. Izbadījis zobus, amerikānietis aizsmēķēja un sāka izkravāt lielos čemodānus. Ar redzamu interesi viņš aplūkoja daudzos uzvalkus, veļu, tualetes piederumus, it kā redzētu tos pirmo reizi. Ar sevišķu labpatiku viņš izglāstīja strīpainu pidžamu un tad atlika sāņus. Pārtraucis čemodāna revīziju, tas izģērbās, ilgi un pamatīgi nomazgājās, tad uzvilka patīkamo, mīksto tērpu un tīksmaini sevi aplūkoja spogulī. Turpinādams pēc brītiņa čemodāna revīziju, viņš uzmeta uz galda divi trīs grāmatas, tad iegrima kādas fotogrāfijas aplūkošanā. Fotogrāfijā bij redzams resns papus ar buldoga seju un sirmu vaigu bārdu, tam blakus — smaidoša jaunava, bet aiz viņiem stāvus pagara auguma jaunāks kungs, zināmā mērā līdzīgs


viņam — aplūkotājam. Pēdējais par šo grupas bildi acīmredzot bij sevišķi iein- leresēts. Uz brīdi viņa uzmanība pievērsās fotogrāfijā ledzamā jaunā kunga svītrainai vaiga rētai. Henrijs Džeksons vairāk reizes vilka ar pirkstiem pār savu kreiso vaigu, kur tādas rētas nebij; viņš aplūkoja savu vaigu arī spoguli. Nē, tur nebij nekādas rēt-asl Vēlreiz atgriezies pie čemodāniem, amerikānietis izņēma vizītkaršu kārbiņu, izvilka dažas kartes un iebāza tās žaķetes kabatas makā, izvilka no pēdējā divas čeku grāmatiņas, tīksmi pasmaidīja un iebāza visu atkal atpa​kaļ. Pēc tam saldi nožāvājās, pameta visu izkrāmēto tā​pat nekārtībā un saldi iemetās gultā. Drīz istabā atskanēja vienmērīgas skaņas. It kā sētnieks oiā zāģētu malku, it kā istabā dīktu pieci simti mušas.


BALODIS VAI ZOSS Ja, anstatt gebrotner Tauben, Gab man ihrn gebratne Rabe.i. H. Heine Henrijs Džeksons pamodās jau krēslā. Knapi viņš bij paguvis apģērbties, kad pie durvīm kautri klauvēja. Ienāca sulainis un, locīdamies un padevīgi smaidīdams, minēja, ka uz Džeksona kungu jau vairāk nekā stundu gaidot vietējās avīzes redaktors, kas ļoti lūdzot ziedot tam piec​padsmit minūtes laika. Džeksons vēlīgi no\$īpsnāja un ar teatrālu žestu norādīja uz piemētāto istabb. Sulainis smaidīja pār visu seju un atmeta ar roku, rādīdams, ka tas neko nenozīmē. Tur jau nāca redaktors, korpulents pusmūža kungs, frakā, ar sporta biedrības nozīmi uz atloka, svinīgs, bet bailīgs. — Vai drīkstu traucēt mūsu pilsētas cienījamo viesi? Tikai dažas minūtes… Džeksons noņēma kādu apģērba gabalu no tuvākā krēsla, pameta to tālāk un norādīja viesim apsēsties: — Please! Redaktors bij izšāvis sadomātos iesākuma vārdus. Visa vīna figūra bij personificēta atvainošanās, viņš svīda, tad atģidies sāka meklēt pa kabatām zīmuli un bloknotu, Džeksons, sabāzis rokas bikšu kabatās, viegli šūpojās, vingrinādams kājas. — Ja nemaldos, jums divas avīzes še Liepājā? — Jā, mana ir lielākā — pilsoniska un bezpartejiska. — Nu, jautājiet! — Misteram Džeksonam, vecākam, lieli uzņēmumi Ame​rikā? — Redzams, Jūs esat informēti. Pāris desmit fabriku —■ augļu trests. Tad plantācijas Austrālijā, Āfrikā, Indijā… — Latviešu presē ziņa par jūsu atbraukšanu bij iespiesta trekniem burtiem. Jūs braucat izpriecādamies vai veikala darīšanās? — Business. Kas še tādā pasaules aizausī par izprie​cām! — Jūs atjausit iebilst, ka ari veikali še var būt tikai mazi… — To nesakait! Veikali Iespējami visur, kur tikai var nostāties uz kājām. Pat Grenlandē. — Jūs redzēsit, mēs smokam nost. Nav tirgu. Mūsu pašu pilsēta… — Ticat vai ne, bet es īsi saku: slinkums, nemāka, varbūt vēl kapitāla trūkums — tās ir jūsu kaites. Bet par to te nav konkurences. — Džeksons savilka dūres kā spēku uzplūdumā. — Jūs paliksit še ilgāku laiku? — Redzēsim. Varbūt uz vairākiem gadiem. — Gaidīsit, kad nāks vaļā Krievijas tirgus, lai tad? — Varbūt, bc^ gaidīt gan vispār nav manā dabā. Redziet… — Viņš novilka ar plaukstu pār sudrabotajiem deniņiem. — Vai drīkstu vaicāt, kādā branžā?.., — Visās, pareizāk — daudzās. Bet, kādās, vēl droši nevaru nosacīt. Es pusgadu studēju mūsu ārlietu sekretariāta arhīvā Latvijas nodaļu, tad bibliotēkās. Tomēr gribu redzēt jūsu Latviju pats savām acīm. Vispirms mazu izlū​košanu. — Jūsu rīcībā lielāki līdzekļi? Piedodiet, tas laikam nav atļauts, bet mūsu zemē tāds kapitāla trūkums. Glābiņu jau sen gaidām tikai no Amerikas… — Nekas, Mēs, amerikāņi, esam vaļsirdīgi. Līdzekli.* Nu, pēc vajadzības. Tomēr es domāju: kapitālu visur var uz vietas atrast. Akumulācija.,. Zināt, kā ziemu bērni dara Rietumamerikas kalnos:


savej sniega piku un laiž no viegli apsniguša kalna. Mīkstā laikā savējas vesela lavīna. Tā, bet gan jau vēlāk, domāju, mēs vēl tiksimies, redaktora kungs! Runāsim tālāk citu reizi, kad varēšu jums arī ko parādīt, Redaktors aizgāja laimīgs, viņš steidzās uz savu redakcijas kambarīti. Viņa gara acīm rādījās Liepājas osta pilna kuģiem, trīskārtīga viņa avīzes tirāža, pieckārtīga j.lga. Pagaidām viņš bij tikai pasta balodis, kas rītdienas numurā vēstīs Liepājai un visai Latvijai jaunas ekonomis​kas ēras sākumu. Kad redaktors izgāja, istabā atskanēja skaidrā latviešu valodā: — Zoss! Vai to varēja sacīt amgrikānietis?


JŪRAS VILKS SKAIDRI LATVISKI Audacem fortuna iuvall (Dūšī​gam palidz laime!) Drīz pēc laimīgā redaktora pa viesnīcas trepēm kāpa lejā Džeksons, svilpodams čarlstona motīvu. Uz ielas viņš saslēja mēteļa apkakli, jo smidzināja sīks lietus. Cilindra vietā viņš bij paņēmis mīkstu platmali. Ieelpodams ļjūr- malas pilsētas rēno gaisu, viņš gāja, neko daudz ceļa nelūkodams. Pie Rožu laukuma tas iegriezās kādā prastākā dzertuvē, bet, neredzēdams tur neviena apmeklētāja, aizcirta durvis un gāja tālāk. Nogriezies Graudu ielā, tas jau iztālēm izdzirda kāda restorāna gramofona pļerkstošās skaņas. Pienācis viņš rāva kliņķi un tikko nepaklupa. Džeksons iekļuva piesmirkušā, pavāji apgaismotā telpā. Uz garā bufetes galda kalta pāris šķīvju ar uzkožamajiem, aiz tiem sēdēja pajauna izplūdušu seju krodziniece. Dibenā sūca alu divi šaubīgi tipi, pie sānu sienas sēdēja ar cigāra galu zobos kāds pār galdiņu sakucis vecis. Visi ziņkārīgi pagriezās pret ienācēju, Džeksons piegāja pfe bufetes un lika ieliet sev Šņabi. Paklusām viņš apjautājās krodziniecei, vai nevarot sastapt kādu — nu, vecu jūrnieku bezdarbnieku, vecu «jūras vilku», ka viņš teica — skaidri latviski. Krodziniece bij gan drusku izbrīnēta, tad ātri atģidās: — Jā, ir. Tikai diezin vai?… Hei, Pēter, panāc šurp! Vecis, kas sēdēja pie sienas, slinki piecēlās un, īsti jūrnieciski šūpodamies uz līkajām kājām, pienāca pie bufetes. Atgāzis galvu atpakaļ, viņš noskatīja lepno kungu no galvas līdz papēžiem, sabāzis rokas bikšu kabatās, tad, atgriezies sāņus, trekni nospļāvās un noprasīja: — Nu, kas ir? Deviņi pērkoņi! Redzams, Džeksonam vecais bij pa prātam. Pāris vārdu viņš parunāja paklusu ar krodzinieci un pēc minūtēm trim jau sēdēja ar veco kādā dziļākā istabiņā. Tūlīt ari parādījās uz galda stiprāka pudele un etiķī ietaisīta siļķe, un durvis aiz viņiem aizvērās. — Kungam laikam man kāds svarīgāks uzdevums, — minēja vecais, sagrozīdamies uz čīkstošā krēsla. — Apmēram. Bet iemetīsim pa skraukšķini uz iepazī​šanos. — Es ar nazi neko. Bet ar dūri! Desmit gadus atpakaļ Liverpūlē sasitu slaveno bokseri Smitu miltos. Eh! Izmai​tāja gan, pagāns, man aci… Vecais izskatījās diezgan riebīgs. Liela, dzeltena, atkā- rusies apakšlūpa. Kreisās acs vietā dziļš dobums. Seja visa biezos, sirmos bārdas rugājos. — Nu, vēl pa glāzītei. Un tagad pāris jautājumu. — Gribas dzirdēt. Deviņi pērkoņi! — Darba, protams, nav. Angliski protat? — Kas tagad par darbu! Agrāk, miera laikā… Angliski? Lamāties protu un vēl kādus trīsdesmit vārdus, varbūt arī vairāk. The devil take itl — Lieliski! Lamāties vajag prast. Pietiek! Laba alga un viegla dzīve patiktos, ko? — Damnedt Nekad neesmu smādējis. — Sieva un bērni ir? — Apaļš kā rutks. Ko nu sieva! Brūtes — tās jā, tās jā. Bet ar jau tagad … — Pareizi! Nu, tad vēl pa vienam. Tu man patīci. — Un kas būs, tā runājot, eh — gaiši un skaidri? — Pagaidi! Muti turēt proti? — Shul up! Piedodiet, kungs! Nudien! Reiz Kairā man! saņēma divi afrikanderi zem padusēm,


paveda sāņus, izvilka tādus līkus tuteņus un prasa, lai aizvedot šos uz kuģa. Tad es, vai zināt, teicu viņiem skaidri latviski: «Jūs varat stundu durstīt mani no visām pusēm, ir tad neve- dīšu un nevedīšu.» Tā. Par laimi, -parādījās kāds angļu zaldāts… — Pūt nu, brālīt, pūt! Nav vajadzīgs… Labāk iedzer, šoreiz viens pats! Tā, tā. Nu, vai nāksi pie manis par uzticības vīru, tas ir, par tādu, tādu kā sulaini, bet cienījamu, godājamu, tā teikt, par tādu kā tēvoci? Mēnesī div​desmit … — Ko, ē? — Divdesmit tūkstošu rubļu. Tad ēdiens, dzēriens, gan ar mēru. — Es nereibstu, nudien! — Pēteris pacēlās, sita sev pie krūts. — Ļoti smuka naudiņa! Bet kas jūs tāds esat? — To dabūsi zināt vēlāk pamazām. Iegaumē: esmu mil- jardera Džeksona dēls nQ Amerikas, no Ņujorkas. Latviski, ievēro, neprotu! — Bet kā tad?… — Neprotu, un diezgan! Un arī tu esi atbraucis no Amerikas, lai arī esi latvietis. Tu latviski proti! Lai Dievs sarga tavus vecos sānus, ja tu kādreiz to aizmirsīsi! Es gan neesmu nekāds Kairas afrikanders, bet… — Kas nu tur ko nesaprast! Hin, bet kad jāstājas darbā? — Tūlīt uz pēdām! — Vai akls! Kāpēc tik steidzīgi? — Tā ir mana darīšana. Un nu dosimies ceļā! Es par visu gādāšu. Pase tev ir līdz? Nu ko tad vairāk! Pēterpils viesnīcas kalpotāji ieplēta acis, kad Džeksons pārveda sev līdz vecu vazaņķi. Vēl lielāki bij viņu brīnumi, kad amerikānietis noņēma otru numuru savam blakus, pasūtīja divi pudeles ruma un uzkožamos, netīro veci atstāja numurā, noslēdza un atslēgu iebāza sev kabatā. Vakariņas Džeksons ēda viesnīcas pagraba telpās — bārā. Parādīdams pa mazai Amerikas banknotītei, no kuras atstati nevar saredzēt, cik tā liela, tas novīla atnākušiem šīberiem visas desmit bārdamas. Tie aizskrēja lamādamies. Sulaiņi skraidīja kā jaunpiedzimuši cerībās uz lieliskām dzeramnaudām. Nakts bij karsta. Augšā otrā stāvā, kādā aizslēgtā numurā, piesmakusi balss, dungoja «Viens kungs pa vārtiem iejādams».


LAUVAS DĪDĪTĀJAI PAZUDIS LAUVA Vai tev, ja tavas sievas galva Ir degošs un nesadegošs ērkšķu krūmsl Divistabu dzīvoklītis pēdējā — trešā stāvā kaut kur Rumpmuižas ielā. Uz apdriskātas kušetes zvilnē, raudzīdamies skapja durvju spogulī, večuks ar baltu bārdas ķīlīti un zilām eņģeļa acīm. Viņš, Kārlis Ķullītis, tikko pārnācis no darba, lai gan citiem cilvēkiem ir vēl tikai brokašķlaiks. Viņš dara pa nakti savu darbu: ar diviem palīgiem sarga valsts naudas drukātavu. Viņi pa iekšu, bet ārā sarga kareivji. Viegls darbs, lai gan atbildīgs. Var snaust, var izdomāties tiku tikām. Un Ķullītis fantazē arī mājā, jo miegu ir darba stundās izgulējis, cik jau vecam vīram tā miega ir. Tā pati Karlīne. Uguns, ne meitietis. Nemaz nav viņā atsitusies, varbūt arī nebij ko atsisties. Piecus gadus bij cirkā, lauvas tai gulēja pie kājām kā aitas. Pēterburgā grāfi buķetes sūtīja. Apprecējās ar tukšu atvaļinātu leitnantu, un tas pats pazudis, kā akā iekritis. Bet lāga zēns tas Jēkabs bij! Tikai dīdīja gan viņu, tur jau piecus lauvas varēja izdīdīt, ne nu vēl cilvēku. Nu, neizturēja, un nav jau brīnums! Jā, tā dzīve iet, kā viņa grib. Un tev viņa iznāk pavisam citāda, nekā tu gribētu. Kādas dažs griež lielas lietas! Mums savi ministri, profesori. Paaudžu paaudzes minēs viņu vārdus ar cienību, cildinās un suminās; bet vai man še krūtīs mazāk silst? Es neko lielu vairs neizdarīšu, bet, ja reiz būtu izdevība, tad gan … Un vecais vīrs, jau pa pusei iesnaudies, fantazē, ka Latvijai brūk virsū miljoni ķīniešu. Viņš stāv uz robežas, atrauj savas krūtis kailas vaļā un skatās ienaidnieku pulkiem virsū ar tik izteiksmīgu skatu, ka tie satriekti nolaiž ieročus. Tad viņu nes uz rokāin un slavē par tēvijas glābēju. Valsts prezidents spiež tam roku un sola iespiest viņa ģīmetni uz jaunajām latu zīmēm… Činngs! Noskan durvju zvans. Vecais uzlec sēdus, pārvelk ar roku pār acīm, tad lēni pieceļas. Stīvām, uz āru izliektajām o-kājām viņš aiztipina līdz durvīm un atceļ lielo krampi. Iedrāžas prāva auguma kaulaina sieviete ar tādu sparu, I n vecais knapi pagūst aizrauties aiz durvīm. Steidzīgi tā dodas istabā, novelk mēteli, nomet cepuri uz galda uri Izbužina kuplu zērigalviņu, kas rīta saules staros liesmo kā degošs ērkšķu krūms. Viņa pamet ātru skatu spogulī, pamēdi attēlu, pastiepdama lielās, sarkanās lūpas, tad nosēžas, pārmezdama kāju pār kāju^ un nopūšas. Kaut. kas iegailas sarkangalves acīs, it kā viegla viltība. — Nu, ko labu dari? Atkal tev kāds dullums galvā? — Jā, pārdomāju šo to. Par tevi arī. Tu, meit, varbūt varētu dīdīt lauvas filmām! Tagad daudz filmu rāda ar lauvām. Tu kļūtu zvaigzne, protams, uz ekrāna, un tad levi iekārotu kāds galošu tresta karalis… — Droši vien. Bet, papuk, šodien ir otrais! Tu varētu dot man no savas algas kādus desmit latus. Ko, tu tak dosi, papucīt? — Kariīne pieceļas un mīlīgi paplikšķina vecajam pa vaigu. — Vai, meit, samaksāju par dzīvokli, bodītē rēķinu! Tik nu palicis kā lati septiņi astoņi… — Nu, dod tos pašus! — Labi, došu jau, došu. Kur tad tu biji tās divas die​nas? Domāju, sak, arī tu būsi pazudusi… — Nu, vai zini! Ko tu darītu, ja tu būtu sieva un tev virs pazustu?! Biju policijā, avīžu redakcijās, sieviešu ligas juriskonsultācijā. Nekā, nekā! Vakarvakarā izskrēju visus krogus, klubus, kinematogrāfus. Domāju: kaut kur jau sēd. Nekā un nekā! Nu, kundziņ, ja tu man gadīsies, visu šo skrējienu tu man samaksāsi, bet līdz pēdējam santīmam! — Dusmās sarkangalve paķer no galda cepuri, nosit ar to pa gaisu uz leju, tad atkal kā iežēlodamās uzkar pie sienas uz naglas. — Ko tu, Karlīn, trako? Gan jau Jēkabs galu galā at​radīsies! — Jā, atradīsies ar kādu platbiksi pie sāniem. Divi nedēļas ne vēsts, ne ziņas. Dzert jau tik ilgi nedzertu, un kur tad šim tā nauda! Tik jau tā slava, ka vīrs, bet reti santīms bij pie dvēseles. — Vai nav slepeni iestājies karadienestā?


— Nav! Domā, neesmu bijusi Kara ministrijā? Jau pirmdien biju, pie paša ministra tiku. Sak, mans vīrs jums bijis skolas biedrs, jūs esot vietu solījuši. Nē, neesot bijis. Virs​nieku rezervē arī nav ieskaitīts. — Varbūt derēja avīzēs sludināt? — Tu ar runā kā mazais bērns. Vai tad šis nezina, kur māja, kur sieva gaida? Aizmirsis adresi, ko? Vai nav ve​seli trīs gadi šepat mīlēts un sists? To vietu, kur tas no​ticis, līdz pat nāvei neaizmirsīs. — Tad jau būs viņu kur nosituši.,. — Kas šo sitīs? Ko šim laupīs? Ja tik nu pašu kāds sievišķis… Bet tad manai atriebībai tie abi neizbēgs! Es Setti trupā pieci gadi esmu lauvas dīdījusi. Ak, tad es rīkošos kā tāda Zalome! To nelieša sievišķi es nolaidīšu pa trepēm! Bet tu, Jēkapiņ, — tu izcietīsi tādu elles nakti, tādu… jā! Tu man noausi kājas un noskūpstīsi tās pa pirkstiņam! Smilkstēsi, dīksi, jā! Bet ja nu viņš būtu pakļuvis zem auto? Sevišķi tie lielie «vulkāni» skrien kā nelabie. Pag, papuk, dod tos astoņus latus, es tomēr no- skriešu uz sekcijas kameru! Krietnai sievai jārūpējas par vīru! Vecais vēl nav puguvis naudu sameklēt, kad krietni fūrija jau gatava vai uz pašu maratona skrējienu.


VIŅAM IR RĒTA Nobiedēt ļaunu dāmu nozīmē noziegties pret viņas pēcnā​cējiem. Lietuvas teritorijā vilciens naktī lien lēni, it kā vairīdamies no telegrāfa stabiem. Durvis noslēgtas. Cilvēki sakņupuši uz soliem un snauž. Zīdi pa miegam pārrēķina Latvijas naudu Lietuvas valūtā. Starptautiskā guļamvagonā maz pasažieru, ]o Saeimas sesija beigusies un Liepājas pārstāvjiem vairs nav jā​braukā uz Rīgu. Liepājas operdziedātāja Lidija Rēce nervozi staigā pa guļamvagona koridoru. Kas tā par braukšanu! Neviena pulkveža, pat neviena leitnanta! Tukšs… Vai tiešām šai tukšajā vagonā arī viņš labāk nevarēja braukt tepat līdz nekā garlaikoties šī vilciena otrā klasē? Liepājas bankas direktors, trīsstāvu nams uz paša vārda. Kūrmājas prospektā, lauku mājas uz sievas vārda pie Kuldīgas, tāļu no dzelzceļa stacijas, — kas šim ko bīties? Nē, atpakaļ brau​cot, tā vairs neies! Lidija dusmās nomet papirosa galu, samin to ar mazo papēdīti, kas taisni kā nomērīts viena papirosa ugunij, un skrien uz vagona otru galu. Bet garlaicības Izmisumā sieviete nebūtu sieviete, ia viņa ko neizdomātu, kaut ari ar mazu kļūdu. Viņa atceras ka šai vagonā ir vēl viena ieņemta kupeja; tur ta>x u li cilvēki, tur taču var viegli tikt iekšā! Kad vilciens apklājas stacijā, viņa ieskrien savā kupejā, paķer cepuri un mnilessargu un, it kā no jauna iekāpusi, dodas uz svešo kupeju. Ka Lietuvas teritorijā vagoni noslēgti, tas, pro- tains, nevar ienākt viņas mazajā galvā. Viens mirklis — viņa ir pie svešās kupejas durvīm. Drošs žests, durvis Ir vaļā. Ārprāts! Pusapgaismotajā kupejā atklājas drausmīgs skats. Uz mīkstas, ar sniegbaltu veļu apklātas guļvietas uz muguras cilvēks iesirmiem deniņiem. Rokā viņam spogulis, bet to Lidija izbailēs neievēro. Gulošam uzmeties uz krūtīm briesmīga izskata subjekts. No viņa sejas Lidija redz tikai pusi, bet tanī nav acs: acs vietā baigs, tumšs dobums. Viņam rokā atvāzts bārdas nazis — gulošam jau pie paša kakla. — Palīgā! — dabū tikai izdvest Lidija, tad pašaizsar- gāšanās instinkts ņem virsroku, viņa šausmās atlec un skrien atpakaļ. — Par zemu! — atskan no kupejas izmisusi, ar sāpēm caurjaukta balss. Tain seko dobjš lāsts nesaprotamā va​lodā: — Damnedt — Tad durvis aizcērtas un noslēdzas… Uz kuru galu bēgt? Nezin kāpēc Lidija skrien uz garāko galu, pagūst trīs reizes iesaukties «palīgā» un ieskrien krūtīs vagona pavadonim. Tam izkrīt no rokas laternīte un dzirkstelēdama saplīst. — Palīgā! Gabriloviči! — beidzot ar pilnu muti izkliedz Lidija un aizmetas pavadonim aiz muguras. — Kas, kur? — Pavadonis atgriežas, skatās un nesa​prašanā izpleš rokas. — Tur… bārdas nazis… noskūts cilvēks… — drebošām lūpām murmina dziedātāja. Tas ir vienīgais, ko viņa var pateikt. — Kurš tad nu skujas bez naža! — Pavadonis nekā ne​saprot un noliecas pie saplēstās lampiņas. — Divi lati četrdesmit, — viņš piemetina, — kroņa manta, jaunkundzīt, būs jāsamaksā! — Tur, kupejā, — divi! — sauc Lidija, negribēdama atlaisties. — Nu jā, divil Divi džentlmeņi un divi dolāri! — Pavadonis izvelk no vestes kabatas un rāda vērtīgo dzeram​naudu pasaules labākajā valūtā. — Bet lukturītis, jaun​kundzīt, kroņa manta, būs jāsamaksā! — Vediet mani pie viņa uz otro klasi! Te es vairs ne​palikšu! Viņš samaksās! Viņš visu maksā! Lietuvas teritorijā vilciens naktī lien lēni, it kā vairīdamies no telegrāfa stabiem, Liepājas operdziedātāja Lidija Rēce apmierinājusies snauž pie direktora pleca. Sapnī viņai jaucas divi džentlmeņi ar diviem bārdas nažiem un divi dolāri ar diviem latiem. Bet direktors ir nomodā, tur par viņu vakti un rēķina daudz lielākas summas.


FETLERS UN ES Ja tu proti labi Iebraukt svešii pilsētā, tevi tur godās apmēram kā pilsētas galvas biedru. Agrs rīts Romas viesnīcā. Viesmīļi, noskrējušies vakar līdz vēlai naktij, kā pulksteņa pendeļi slaistās gar sienām. Resnais šveicars, kam vakar no Romas iebraucis monsiņjors devis nogaršot Itālijas rūgto, šorīt krakšķ vien. Viesi vēl neceļas, no istabām nezvana. Pēkšņi uz ielas spalgs auto rēciens. Tā norēcas putās saskriets zirgs, kas pieauļojis pie staļļa un grib tikt iekšā. — Pusseptiņi! Liepājas vilciens pienācis! Mazais viesmīlis ar frakoto kaķa kūkumu izmetas ārā un tūlīt kā bumba atsprāgst atpakaļ. — Amerikānietis! It kā nāvīga gāze ieplūst viesnīcā. Visi skrien, visi šaudās nezin kurp. Pa četri saķeras pie viena čemodāna, istab​meita pieskrien un sāk jau uz trepēm slaucīt no tā pu​tekļus. — Piecas istabas otrā stāvā, pretim operai! — atskan valdonīga balss no uzceltās apkaklītes, kas aizsedz lielu plāksteri uz džentlmeņa žokļa, netāļu no auss. — Piecas istabas? Piecu istabu blakām nebūs… Lai gan vasaras laiks, tomēr,., — atbild, saliecies kreņģelī, resnais šveicars. — Atbrīvot! — Nikni saraujas amerikāņa uzacis, viņa mēlei jau ir piesitiens, kas necieš pretrunu. — Atbrīvoti Deviņi pērkoņi! — viņam aiz muguras noMākšķ ari plecīgais pavadonis. It kā dzirksteles izlec no viņa neesošās acs. — Atbrīvot! Numur septiņi, astoņi un deviņi! — izdveš f.veicars, sarāvies par galvas tiesu mazāks. Trīs vies​mīļi kā lodes dodas augšā pa trepēm, lēkdami trīs pakāpes uz reizi. Augšā atskan kņada, sitieni pa durvīm, saniknotas balsis. Ceļ augšā resno vācu dāmu no Karaļaučiem, kam naktī līdz diviem bijis aiz nesaprotama iemesla spiedējs krūtīs, lūdz pārcelties uz numuru sētas pusē jauno Raisu Marcinkeviču no Balviem, kam tas pats noticis aiz ļoti saprotama iemesla. Izsēdina arī viņas kaimiņu, tievo «Sindetikona» fabrikas pārstāvi no Diseldorfas. Tas lādas un solās sūdzēties Vācijas sūtnim. Dāma no Karaļau​čiem piesauc par lieciniekiem Dievu un prefektu. Tomēr piecās minūtēs viss ir galā. Viesmīlis noskrien no augšas un paziņo, ka istabas var ieņemt, tikai divām nav durvju no vienas otrā. — Izlauzt! — izmet smagu, graujošu vārdu ārzemnieks, un šveicars izmisis triec pikolo pēc pārvaldnieka. Tas ierodas, jau aiz durvīm smaidīdams, un paziņo, ka gatavs uz mistera vēlēšanos nojaukt vai visu māju. Pēc pusstundas viesmīļi staigā pa otrā stāva koridoru uz pirkstgaliem un apskauž garo Džonu un blondo Anneti, kurus misters izvēlējies no garās viesmīļu un istabmeitu rindas sev par personīgajiem apkalpotājiem. Annete no uztraukuma vai kā cita nemaz nevar parunāt un tikai knibina blūzi uz krūtīm. Mistera vienacis jau divas reizes bijis uz ielas. Pirmoreiz viņš noskrējis lejā tuvākā grāmatu veikalā un nopircis kungam «Tausetid \Vorte Englisch». Kungs nodziļinājies grāmatā un kaut ko rakstījis uz papīrīša. Acīm​redzot nav varējis tikt galā, saplēsis papīru un iesaucies: «Lai iet latviski!» — Pēter, — viņš pēc tam noslēpumaini sacījis, — ej un nodod šo sludinājumu! Mums vajadzīga sekretāre, tev vienam būs par grūtu. Pēteris pa ceļam iemetis acis sludinājumā: «Meklē jaunu kundzi bubi perf. angl. visu liel. naud. šovak. Alhambra tēj. roze pie krūt.» Pēteris nospļāvies un sācis svilpot kādu nēģeru maršu. Nu viņš ir atkal atpakaļ viesnīcā. Henrijs Džeksons stāv pie loga, viņam aiz muguras pazemīgais un pakalpīgais pārvaldnieks.


— Kas tur ir? — amerikānietis kaut ko rāda ar pirkstu un prasa. — Kur? — pārvaldnieks nesaprot. — Nu tur tā šaurā strīpa uz nama jumta. — Ak tā? Tā ir gaismas reklāma, — pārvaldnieks atbild un nevar attapties par kunga labajām acīm. Viņš šo strīpu dienas laikā tikko var saredzēt. — Telegrammas, sludinājumi, Fetlera pantiņi… — Gaismas reklāma? Hm! Kam viņa pieder? Dodiet man telefona numuru! Kungs ilgi runā pa telefonu, strīdas, sauc vārdā sevi un dolārus. Acīmredzot viņam atbild kaut ko par Fetlera sprediķiem. Kungs nikni šķaudās, beidzot samierinās ar Fetleru, un Pēteris skrien uz gaismas reklāmu ar dolāru čeku. — Paklausies! — kungs nosauc viņam pakaļ. — Nekādu jaunāko ziņu, nekādu telegrammu! Tikai Fetlers un es! Kad Pēteris trešoreiz atgriežas atpakaļ, viņš saskrienas krūtīs ar pieciem viesmīļiem, kas steidz uz avīžu redakcijām. Henrijs Džeksons lūdz intervētājus viņu pagaidām netraucēt un ierasties uz pirmo vizīti parīt pulkstens 12-tos dienā. Kā pazīstamais Amerikas mecenāts viņš grib sekmēt arī latvju preses attīstību un piedāvā katrai avīzei pa ārzemju stipendijai: vienai uz Ameriku, otrai uz Grieķiju, trešai uz Ķīnu. Pēdējai klāt dzīvības apdrošināšanas po​lise par 10 000 latiem. Henrijs Džeksons stāv atkal pie loga, viņam aiz mu​guras — pazemīgais un pakalpīgais pārvaldnieks. — Iepērciet drēbi Amerikas karogiem! Pērciet, cik var dabūt! Ja veikalos nepietiek, nopērciet visus zvaigžņainos teātru priekškarus! Piesūtait smagajos automobiļos namīpašnieku biedribai! Parīt, kad es došu savu pirmo inter​viju, visiem namiem jābūt flagotiem ar Amerikas karo​giem! Pārvaldnieks klausās un salīkst arvien mazāks savādā mistera priekšā. Diena paiet drudžainā steigā. Tiklīdz satumst krēsla, uz bulvāra atmirdz gaismas reklāma. «Dieva labi dar' ko darīdams. Rīgā iebraucis Henrijs Džeksons. Nezūdieties, raugaities uz lilijām laukā! Hen- liļs Džeksons. Iesākumā bij tas vārds — un tas vārds lijj pie Dieva. Henrijs Džeksons.» «Henrijs Džeksons. Henrijs Džeksons. Henrijs Džek- noiis ..


ZIEDOŠU TĒJAS R0ŽU DARZA Tavs vārds ir tējas roze… L. Laicens «Alhambras» personāls tovakar bij lielā nesaprašanā un zināmā gaidu nemierā. Kā jau pavasara laikā, pēdējās dienās apmeklētāju skaits bij stipri sašļucis. Bet nu visu pēcpusdienu bij zvanījis telefons. Dežurējošais sulainis liij dabūjis dzirdēt gan smalkas, gan zemas, gan parupjas sieviešu balsis, kas pasūtīja galdiņus, sacīdamas savus svešos vārdus. Izbrfnētais kalpojošais gars, kā tas pats vakarā vairākkārt stāstīja, gribējis vienu otru reizi skriet pie pārvaldnieka uz tā dzīvokli un ziņot par savādo epidēmisko parādību, bet telefons atkal un atkal zvanī​jis, tā ka neuzdrīkstējies atstāt dežūras vietu. Jau pašā vakarā, tā ap deviņiem, piezvanīja kāds svešs kungs un prasīja pēc pārvaldnieka. Telefonā bij dzirdama imponējoša un pavēloša balss, tā ka pārvaldnieks, to uzklausīdams, lieca savu lielo augumu zemā līkumā. Nu viņš arī dabūja īsumā zināt, ap ko lieta grozās. Ap vienpadsmitiem, kad «Alhambrā» viesīgā sadzīve parasti sākas, visus daudzos galdiņus bij ieņēmušas svešas, te neredzētas apmeklētājas. Daudzie Rigas ang|u institūti un kursi bij devīgi devuši no savas abiturienšu ražas. Vecākas un jaunākas dāmas bij atsaukušās uz vilinošo sludinājumu. Viņas visas bij sev sagādājušas dzelteno emblēmu. Tējas rozes pušķoja gan augstas, gan iekritušas krūtis, saldi smaršodamas uz ziliem, brūniem, baltiem ģērbiem. Daža dāma smēķēja, cita dzēra zelteri, vēl cita bužināja zēngalviņu un skatījās rokassomiņas spogulī. Pabrīnējies par savādajām apmeklētājām, pārvaldnieks lika pagriezt krāsaino reflektoru. Nu skrēja daudzkrāsaini dažāda lieluma gaismas zaķīšu bari, un oriģinā​lais tējas rožu dārzs izskatījās tiešām burvīgi. Cits pēc cita parādījās parastie lokāla apmeklētāji: de- |as kārie komiji, viens otrs spekulants. Tie paamizējās par neparasto skatu, bet, neatrazdami parastās atmosfēras un brīvu galdiņu, drīz pazuda. Vietējie sulaiņi, divertismenta artisti un bārdāmas čukstējās stūros un uz trepēm; retums viņu sajūtas un iespaidi izlauzās spurdzošos smiek​los, bet tad atkal aprāvās. Pa pusei aiz gara laika pārvaldnieks, kas pats ar lielu Interesi gaidīja svešo kungu, improvizēja vakara vaininiekam impozantu saņemšanu. Kad ceturksni priekš divpa» dsmitiem ieradās Henrijs Džeksons, garderobē nostādītais sulainis spieda dažas podziņas, un zvani atskanēja visos stūros, it kā būtu ieradušies visi žūpības apkarošanas ku​ratori in corpore. Džeksons bij frakā, kuras pogas caurumā arī bij iekāris tējas rozi. Viņam nokāpjot pa trepēm, dāmas redzami uzbudinājās. Izcēlās tā kā mazs apjukums. Ievedoši mādams ar roku un nolocīdamies, pārvaldnieks atģidās, ka svarīgajam viesim nav brīva galdiņa. Viens viņa žests, un izdarīgs obers piesteidzās pie tuvākā galdiņa un vilka to nost, tā likdams pie tā sēdošai dāmai saprast, ka jāatkāpjas. Bet dāma nebij gadījusies no bailīgajām. Tā uzlēca kājās, uzcirta ar roku uz galdiņa un iesaucās: — Ko jūs domājat! Pārvaldnieka kungs, vai pie jums tāda kārtība? Džeksons uzsmaidīja un vēlīgi likvidēja skandālu. Viņš spēra pāris soju un lūdza no dāmas atļauju apsēsties. Protams, to viņš dabūja. Atsēdies Džeksons iespraudās acī šodien iegādāto monokli un pārlaida lēnu skatu pār telpu. Nekā sevišķa. Daži garāk pastiepušies kakli ar bubīšiem kā astras galvām pilnziedā. No sānu paaugstinājuma skatus raidīja arī mūsu paziņa Lidija Rēce, kas bij ieradusies tikai aiz ziņkārības, jo angliski tikpat kā ne vārda neprata. Džeksons negribot apturēja acis uz sava galda kaimiņienes. Pietvīkusi no uzbudinājuma, sārta un pilnvaidzīga tumšmate ap trīsdesmit. Miesās drusku pilnīga, bet figūra ne bez pievilcības. Dāma sagrozījās uz krēsla, piedūrās neviļus Džeksona kājai un izrunāja, parādīdama skaistus, veselīgus zobus: — Excuse rne!


— Pleaset Do tjou speak german? —■ Jā. Saruna sākās. Citas dāmas atlaidās savās gaidās un cerībās. Tagad viņu interese dabūja citu raksturu, parei​zāk — izvērtās par vienkāršu ziņkārību. Džeksons apsūtīja pudeli labākā vīna un vakariņas. Lokāla pārvaldnieks parīkoja, un drīz vien atskanēja džeza mūzika un griezās reflektors. Viena otra dāma nozuda, daža apsūtīja vakariņas, cita tēju, kafeju. Ar savu galda biedreni Vandu Stālberģi Džeksons drīz vien sapratās. Tīri telegrāfiskā valodā starp mūzikas stip​rākiem toņiem viņš noskaitīja: — Personīga sekretāre. Glabāt noslēpumus. Simts dolāru mēnesī. Viss brīvs. Arī tualetes. Par grūtākiem se​višķiem uzdevumiem īpaši. Vanda smaidīja klausīdamās: viņa bij uzvarējusi konkurentes; vieta viņai bij vajadzīga un nu gadījās tik laba. Jā, angliski viņa prot labi. Viņas otrais vīrs bijis īsts anglis. Ne radu, ne lāga draugu. Viņa kalpos pēc labākās npziņas. To visu viņa šķelmīgi vēstīja savam pretīsēdētā- jam un līksmi sasita ar to glāzes. Jau pēc pusstundas Džeksons cēlās, jo viņš jutās no šīs dienas darbiem krietni noguris. Vandai, protams, bij tū​daļ jāseko. Rūpēties tai nevajadzēja ne par ko. Viņiem izejot no lokāla, personāls stāvēja špalierī. Meklēdams dzeramnaudas, Džeksons pamanīja smaidošu nēģeri dejotāju. Pēkšņi viņam iešāvās prātā, ka amerikā- nietim piedien nēģeris par durvju sulaini. Viņš pasauca lo un piedāvāja divkāršu algu pie visa brīva. Nēģeris iesmējās pilnā kaklā un bij gatavs līdzinācējs. «All riglīt, massa!» viņš elsoja. Bet tad iejaucās viņa partneriene. Tā saspieda rokas sānos un skaļi protestēja: — Nē, viņš ir mans vīrs! Es nelaidīšu! — Tam tak viegli var līdzēt, — vēlīgi atteica Džeksons. Viņš izvilka čeku grāmatiņu, uzrakstīja kādu ciparu un pasniedza to dūšīgajai dāmai. Ieskatījusies čekā, tā tūdaļ apmierinājās. — Nu redzat! Un, ja vēlaties, rītu pat uzrakstīsim šķiršanās rakstu tiesai. Jūs tak dabūsit citu nēģeri. Šovakar dejojiet viena. Maza pārmaiņa programmā. Kāpdams uz āru, Džeksons jaunpieņemto sekretāri džentlmeniski laida sev pa priekšu. Nēģeris Džims viņam sekoja, starodams laimē: viņam bij reimatisms kājās un dejot nācās grūti. Jaunais kungs bij teicis, ka par labo algu vajadzēs tikai stāvēt vai sēdēt pie durvīm.


SALNAS KOSTU R0ŽU DARZA Es fiel ein ReiJ in der Frūhlings* nacht. H. Heina Džeksonam aizejot, atmosfēra «Albambrā» redzami izlādējās. Apmēram puse dāmu aizgāja. Palikušās, jau visas bez dzeltenajiem ziediem, sūca savu tēju vai limonādi un nezināja, ko iesākt. Pēc caurkrišanas mājās iešana tām likās grūti skumja un patikās to atlikt kaut uz stundu. Kad orķestris uzrāva fokstrotu, pāris no viņām izkustināja kājas. Bet bez kungiem jau nebij interesanti. Pārvaldnieks gurdens sēdēja pie glāzes ridesheimera un, grozīdams to pirkstos, pārlika, vai neuzaicināt kādtt no «tējas rozēm» par bārdāmu. Lūk, tā tur, ar mazliet uzrauto deguntiņu, violetajā kleitā ar dziļo izgriezumu, ir diezgan pikanta. Prot angliski, saistīs kādu ārzemnieku — skatiem viņš pētīja mūsu paziņu Lidiju Rēci, kas, pārliekusies ar plecu pār balustrādi, ar lielu interesi ap​lūkoja lokālu. Ieradās viens otrs vēlāks viesis. Plecīgs, neveikls, bet visai apzinīgs ienāca noskūts latviešu advokāts Matīss Briedis, kas jau vairāk gadu atpakaļ bij likvidējis advokāta praksi, un pie tam nebūt netīkodams pēc ministra portfeļa. Viņš bij tā saucamais «vinkeldirektors» vairākos cittautiešu uzņēmumos, kam sekmīgi gādāja kredītus, pagarinājumus, atvieglinājumus. Labu daļu no saviem lielajiem ienākumiem viņš atstāja «Alhambrai» līdzīgos lokālos. Viņu pazina visi. Un arī šoreiz tam uz pēdām bij kļāt viņa obers. «Vinkeldirektors» šoreiz nosēdās netāļu no Lidijas, un drīz viņu starpā sākās pirmās acu sadursmes. Lidija tāpēc jutās stipri traucēta, kad kāda iesteigusies dāma cepurē un apnēsātā plīša mētelī to kaislīgi apkampa un nobučoja uz vaiga. Un nākošā acumirklī tai iepretī sēdēja vecā paziņa — Karlīne Jēkabsone. Novilkusi mēteli un cepuri, tā aizsmēķēja papirosu un steidzīgi, šad tad aizrīstīdamās, runāja: — Tu Rīgā? Vai viena? Vai direktors jau cauri? Lai kā, labāk tev iet nekā man. Man vīrs pazudis, jau trešā nedēļa. Pavisam nemoderni. Skrēju apkārt meklēdama. Vai nu man šā vajadzīgs,.. Tādu pliku vīriņu vai cik! Lai nu neesmu diez kāda skaistule, bet tādu, bez santīma aiz Adas, varu dabūt kaut vai šovakar. Bet tā pamest! Zini, cs esmu atriebīga. Nāvīgi! Es mierā nelikšos, lidz viņu sastapšu. Saņems sodu par savu bezkaunību, tad lai iet… Lidijai uz draudzeni bij dusmas, bet vēlāk pārgāja. Interesantais kaimiņš savu acu fronti -bij sagriezis pavisam uz citu pusi. Karlīne, izspūrušā, sarkanā zēngalviņā, ar savu uzbudinājumu viņu uzjautrināja. Tad arī Lidija no savas puses pastāstīja, ka viņai tāpat ejot slikti. Direktors Zanītis esot iztukšots. Cik nu tādam I iepājas direktoriņam iekšā! Bankā jau esot krietns robs. Nams Kūrmājas prospektā aprakstīts, lauku māja uz sievas vārda. Augšā, Frankfurtes viesnīcā, viņam patlaban pēdējā saruna ar kādu žīdu. Maz viņa saprotot no veikaliem, bet izredžu matot jau maz. Operā nedodot lomu, nākošgada angažements zara galā. Prātojot pārnākt uz Rigu, mēģināšot dziedāt kādā kino divertismentā. — Nieki! Tikai apskaties, pameklē! Uz tevis vēl dažs labs uzķersies. Tev glīts, ģīmītis, tu esi māksliniece. Lūk, man ir grūtāk, — skumji pretojās Karlīne. — Nu, mijā! Nemaz vēl nezini. Bet paklau, ko es šonakt pārdzīvoju! Guļamvagonā divi sveši cilvēki, amerikāņi, viens ar nazi… — Lidija steidzīgi pārstāstīja ceļa pārdzīvojumu un notēloja spilgtās krāsās arī šīvakara «tējas rožu» izstādi. Viņa izteica aizdomas, ka noslēpumainais ceļinieks un bagātais amerikānielis, kas meklējis sekretāri, esot viena persona. Sludinājums viņu ieinteresējis, tā nokāpusi lejā, lai aplūkotu. — Redzi, ja tāds lasis pieķertos, o, tad gan es turētu to cieti! — viņa nobeidza pagaro stāstu. — Tādi reti gadās, uz viņiem liela konkurence, — re- zervējās draudzene. — Bet vai tā izvēlētā bij šika? — Melna kā žīdiete, krūtis gan nekas. Bet klau, mīļā, es tev varētu kādu vietiņu pagādāt! Mans jaunības draugs, tāds puspolis Sakartovskis, ko tur slēpt — mans pirmais, tā uz pāris mēnešiem, nesen


atvēris savu uzņēmumu. Viss vēl sākumā, protams, maza iestāde, bet viņš tic, ka tā plauks. Viņam vajadzīgi palīgi. Tu, Karlīne' liekas, būtu tur īstā vietā. Tu esi gudra. — Tirdzniecība? Sībungas? — Nē, kas modernāks, pikantāks. Viņš uzņemas dažādus pakalpojumus un uzdevumus. Privātizspiegošana. Ne​uzticīgus vīrus, neuzticīgas sievas. Aranžē skandālus par samaksu un tamlīdzīgi. — Interesanti. Sen man tā ko gribējies. Zini, man sen bijusi tāda kāre citus iegāzt, lai cieš! Kad man nav, lai ari citiem nav! — Es jau tā domāju. Rītu noiesim pie viņa. Visādā ziņā tev jāpamēģina! Varbūt varam ņemt priekšā šo pašu Amerikas lasi. .


«DPU» Muridus vult decipi, ergo decl- piatur. (Pasaule grib tapt pie​krāpta, un tāpēc to ari piekrāpj.) — Tad jūs gribat būt pašā nozieguma vietā? — Jā, pašā vietā. — Hm, jums būs jāstāv ārā aiz durvīml — Aiz durvīm? Nē, es gribu iekšā. — Apžēlojaties, kundze, bet iekšā jau būs tā otra! — Bet man vajag visu redzēt! — Atvainojiet, visu! Ko nozīmē: visu? Negližē jūs re​dzēsit, ar to pietiek! Nervoza sakustēšanās, neapmierināts žests. — Un cik maksā? — Atvainojiet, es jums jau reiz teicu. Negližē divreiz dārgāk. — Un kad? — Mans aģents rīt godātai kundzei paziņos. — Un aģents uzstāsies arī laulības šķiršanas prāvā? — Kā citādi! — Rokasnauda? — Puse. Patīkami nočaukstēja zīds, vēl patīkamāki — kredītbiļetes. Mazajā Iekšrīgas istabiņā palika it kā jautrāki, it kā saulaināki. Saimniekam iemirdzējās plikais galvaskauss kā stikla bumba. Viņam bij tāda īpašība: tiklīdz tas juta naudu, viņa galvas āda tūlīt sāka izstarot sevišķu gais​mas enerģiju. Svešā kundze atvadījās. Viņa vēl pameta pāris neuzticīgu skatu uz saplīsušo krēslu, norauto dīvāna kāju. Saim​nieks steidzās revanšēties. — Iedomājieties, mēnesi atpakaļ pasūtīju I galdnieku savienībā dzīvok]a iekārtu — nevar pagatavot! Divdesmit pasūtījumu priekšā! — Jūs te arī esat ielīduši kā kurmja alā. — Bet, kundze, vai jums būtu patīkamāki uz Brīvības bulvāra, kur visi redz? Mums tāda nodarbošanās… — pē​dējos vārdus viņš nosauca kundzei- pakaļ uz trepēm. — Mums tāda nodarbošanās… Mums tāda nodarbošanās! — Kundze steidzīgi devās ap Kaļķu ielas stūri, un šie vārdi viņai visu laiku skanēja ausīs. Nu, ja vīrs nebūtu kā traks ieķēries tanī varietē lezgā, vai tad viņa būtu uz​meklējusi šādu nodarbošanos! Plikā galvaskausa īpašnieks ieslīdēja pa durvīm atpakaļ un kā kaķis noglaudīja ar ķepu savu krūšu kabatu. Tur ir iekšā un vairs ārā nenāks! Uz trepēm atkal atskanēja soļi. Un atkal sieviešu balsis. Nudien, laimīga diena. Nenāk, mēnešiem ilgi nenāk, bet tad uz reizi… — «DPU», — kāda dāma burtoja pie durvīm. — Kas tas ir — «DPU»? — Cst… Klusāk! — otra čukstēja. — Tie ir pirmie burti: «Dažādi pakalpojumi un uzdevumi». Bet nu iesim Iekšā! Sveiks, Jozef! — pēdējos vārdus tā jau ierunāja citā pasaules telpā, it kā uzspurdza uz Marsa un sāka runāt Marsa valodā. — Svs… — nosvilpoja caur zobiem Jozefs, kas ar savu zaļgano kaķa aci jau bij ienācēju pamanījis un at​zinis sev ne visai patīkamu. — Jozefs Sakartovskis, mana draudzene Karlīne Jē- kabsone! — ienācēja iepazīstināja, piegāja pie galda un pa pusei uzsēdās uz tā. — Nu, kā skrien? Tu esi sācis audzināt bārdu? Fui, neglīti! Kāpēc tu neaudzini matus? Jozefs nezināja, ko iesākt. Svešā dāma līdz kantorī, un — tāda izturēšanās!


— Vai kundzei kāda darīšana? — viņš izmeta pēdējo makšķeri. — Ha, ha, ha! Kundzei kāda darīšana! Vai tu maz zini, kas viņa ir: kundze, jaunkundze, atraitne vai šķirtene? Redzi, viņa nav ne šis, ne tas, bet viņa grib būt kaut kas, tāpēc tu meklēsi viņas vīru — un mēs tev palī​dzēsim! Mēs tev daudz palīdzēsim — un tu mūs pieņemsi Še darbā; saproti? — Maz darba. Pati redzi, kāds kantorītis. Divas istabiņas. Mēnešiem neviens nenāk, — Jozefs čukstēja kā karsta plīts, uz kuras uzliets auksts ūdens, ^ — Pietiek! Dari tādām runām galu! Ja nav nekā gudrāka, tad nerunā! Pasaulē vajag mācēt dzīvot, tas ir gal​venais. Ja es te būtu, ak, kā es mācētu! Bet tu… kas pie tevis tāda nāks? — Klausies, Lidij, varbūt ari labāk paliec tu "pati še! Tu jau zini, es kaut kā citādi, — pirmoreiz atvēra muti sarkanā Karlīne. — Nieki, bet kas tad ganīs to bagāto amerikānieti? Vai tam putniņam ļausim aizspuršķēt krūmos? — Amerikānietis! Kas par amerikānieti? — Jozefa pa​kausis atkal palika gaišāks. — Ak, nu tev ar mute vaļā! Nu tu ar lielais runātājs! Nu tu sāc saprast lietu? Bet nāc dziļāk! Ka nenoklausās kāds aiz durvīm… Jozefs ieveda viešņas otrā istabiņā. Pēc piecām minūtēm viņš izskrēja atpakaļ un aizbultēja āra durvis. Kantoris bij slēgts. Balsis atskanēja arvienu stiprāk, runāja jau visi trīs reizē. Tad zvanīja pa telefonu, ievāca nezin kādu izziņu. Viena no dāmām aplaudēja. Jozefs izskrēja vēlreiz un ienesa paslēptu pudeli poļu šņabja. Sarkanā Karlīne uzlēca jāteniski uz krēsla. — Viņš būs rokā!


AMERIKĀNIETIS MACAS ANGLISKI Angliski runāt Ir viegli: vajag tikai ieņemt rnutē karstu kartu​peli un runāt vāciski — iznāta angliski. — Madame Vanda! — Tūlīt! Nedzirdami paveras jaunizlauztās durvis Romas viesnīcā. Meistari bijuši labi: liekas, ka šai vietā jau gadu desmitiem atradušās durvis. Nevienas liekas skrambiņas sienā, neviena puteklīša uz grīdsegas. Vandas kundze jaunā rīta tērpā, kas nupat saņemts no labākās dāmu konfekcijas. Ģeniālākais matemātiķis nevarētu izkalkulēt slaido krūšu izgriezumu ne par milimetru augstāk, ne zemāk. Drīzāk varētu apšaubīt pasaules ra​dītāja panākumus, ne šo brīnišķo šķēru lidojumu gar bez​dibeņa malu. Henrijs Džeksons stāv istabas vidū, vienā rokā viņam tikko saņemta telegramma, otrā — «Tausend Worte En- glisch». Viņš ir apjucis un acīmredzot nezin, ko iesākt, — Klausaities, kundze, — ko tas nozīmē? Sādu vārdu pasaulē nemaz nav, ne velna nevar saprast! Vanda paņem telegrammu, uzmet tai acis un tikko re- dzami pavīpsnā, — «Evelīna skūpsta tavu snuķīti,» — viņa lasa tik salti un bezkaislīgi, it kā tur būtu runa par linu tonnām vai cukurbietēm, — Ak Evelīna? Ja, jā, pateicos! — Džeksons apjūk vēl vairāk, paķer telegrammu atpakaļ un vīksta rokās. — Es biju piemirsis, kā viņu sauc… Jaunā sekretāre majestātiski pagriežas, ar šo pagriezienu nepārprotami izrāda, «kas man par daļu», un rau​gās, kā viņas jaunais tērps atplaiksnās lielajās spoguļ- durvīs. Džeksons runā tāļāk, un jau pēc pāris vārdiem pilnīgi zūd viņa apjukums. — Vandas kundze, mēs jau vakarvakarā runājām par jūsu pienākumiem. Man vēl pāris vārdu jāpiebilst: jūs pārzināsit sensācijas visās vietējās avīzēs un katru vakaru mani par tām informēsit. Un tad… tad mēs izņem​sim cauri īsu angļu valodas kursu! Bet pilnīgi diskrēti, jūs saprotat? It kā Vandas kundze varētu kaut ko nesaprast! Viņa prot tā pasmaidīt, ka Džeksonam no viena smaida zūd visas bažas. — Mēs nodarbosimies ar angļu valodu katru vakaru no 5—7 jūsu istabā. Vandas kundze paloka galvu, un šinī kustībā ir pilnīga gatavība uz nodarbību viņas istabā. — Labi! Vai rakstāmmašīna atnesta? — Nupat atnesa. Spīd un laistās vien. — Lūdzu, uzrakstiet iesniegumu pilsētas valdei! Viņi pāriet nākošā istabā. Krāsaini logu aizkari, milzīgs dīvāns, uz kura var gulēt šķērsām vai gareniski, zemi, mīksti soliņi. Pie loga jauna, mirdzoša rakstāmma​šīna. Džeksons atlaižas uz dīvāna un iegrimst kā sūnā. «Brīnišķīgs dīvāns!» viņš domā. «Ja te iegrimst sieviete, tā taču nevar ne pakustēties!» Džeksons diktē iesniegumu ilgi un pamatīgi. Tas ir grandiozs projekts par apakšzemes satiksmi ar Pārdaugavu. Tramvajs zem Daugavas, elektrisks kabelis, elegantas vagonetes, asfaltēta un betonēta ieeja pie Pulver- torņa. Vēl nav raksts galā, kad pie durvīm pieklauvē. Tas ir Džons. — Fotogrāfs ieradies. — Lai pagaida! Nē, rakstait, ka sīkāku plānu iesniegsim pēc principiālas vienošanās. Pagaidām pietiek. Nolie​ciet uz mana galda, vēlāk parakstīšu. Džeksons fotografējas ilgi un pamatīgi. Fotogrāfs ir īsts virtuozs. Viņš izgudro pozi pēc pozēs, un katra ir labāka un skaistāka par iepriekšējo. — Vēl vienu roku šitā! Tas būs brīnišķīgi!


Džeksons vērīgi skatās fotogrāfā, un viņam briest galvā kāda doma. — Panāciet tuvāk! — viņš pēkšņi saka. Viņa roka ne​viļus izvelk no vestes kabatas desmit dolāru gabalu un sāk ar to spēlēties. — Redziet, man te ir rēta… — Izretušēt? — Fotogrāfa seja atplaukst smaidā. — Vai to var? — it kā neticēdams jautā Džeksons. — Kāpēc ne? Es jums saku, nekā neredzēs! ,, — Bet… bet vai to rētu nevarētu pacelt augstāk? Man šķiet, tā izskatītos glītāki. Piemēram, ap šo vietu. — Džek​sons rāda uz deniņiem. — Augstāk? Hm! — Fotogrāfs vēro kunga deniņus un tad pirkstus, kas vīksta dolāru papīrīti. — Kāpēc ne? Grūtāk ir, bet, ja kungs vēlas… Kungs pastiprina savu vēlēšanos ar plašu žestu, un papīrītis pazūd fotogrāfa saujā. — Jā, jā… Labprāt! Kad kungs grib redzēt pirmos novilkumus? Rīt no rīta? Labi, kungs redzēs rīt no rīta… Fotogrāfs atvadās, klanās uz katra soļa un aiziedams uztraukumā piemirst savu tukšo kasti. Džeksons zvana apkalpotājai, lai tā skrien fotogrāfam pakal. Annete klauvē pie durvīm, tad iekliedzas un ieskrien Iekšā. Viņai rokā bijusi tukša glāze, tā aizripo pa tepiķi. — Kas ir? — nesaprot Džeksons. — Es nobijos no nēģera, — čukst Annete, smagi elso un pieslienas pie sienas. — Nu, nu, — saka Džeksons, pieiet Annetei klāt un nobrauc ar roku pār viņas puskailiem pleciem. Pleci ir silti un mīksti, āda liegi notrīs. — Nu, nu, — saka velreiz Džeksons un liek rokai nevi]us noslīdēt pār viņas krūtīm. Krūtis liekas Džeksonam karstas kā uguns un it kā ap​dedzina plaukstu. Tādas krūtisl Viņš ir pilnīgi aizmirsis fotogrāfa kasti.


DIENA AR ZVAIGZNĒM la nebūtu pie debesim zvaigžņu, ar ko stikti dzejnieki sa​līdzinātu savu miļāko acis? Tā bij savāda diena. Ielas bij pilnas Lata sievām, kas bij palikušas par sālsstabiem no brīnumiem. Visām sejas bij pagrieztas uz augšu pret debesīm, kur namu šķorēs plandēja lieli, zvaigžņaini palagi. Pie Romas viesnīcas bij izkārts tāds milzenis, ka ar to pietiktu piecām vislie- lākāin laulības gultām. Lai neviltotu vēsturisko patiesību, gan jāsaka, ka ne viss, kas karājās, bij līdzīgs Amerikas karogiem. Dažā vietā zvaigznes bij tik sīkas kā Piena Ceļš, citā — uz pieciem metriem drēbes iztikās tikai trīs zvaigznes. Maskavas priekšpilsētā kāda piecu stāva nama īpašnieks aiz pārskatīšanās bij ievietojis starp zvaigznēm arī pusmē​nesi. Nēģeris pie Henrija Džeksona durvīm bij jaunā frakā, kas stāvēja kā uzlieta. Viņa pletkrekla krūtis bij sastērķelētas kā krams: likās, pie tām var viegli uzraut spič- kas. Nēģera nagi pirmoreiz mūžā bij nopulēti. «Well, tnassa!» viņš taisni divpadsmitos atkliedza pirmajam reportierim, kas bij ieradies uz interviju, un atsita ar lakoto kāju vaļā durvis. Pirmais bij padzīvojis vīrs, resns kā muciņa, stipri svīda un drīz vien iesprauda kabatas drānu kā servjeti priekšā aiz apkaklītes. Visi pārējie turpretim ielidoja viegli kā zvirbuļi, pačivināja savā starpā un tad godbi​jīgi aplusa. Drīz vajadzēja nākt aizjūras kapitālistam. Durvis pavērās, parādījās džentlmenis ar vienu aci. Daži jaunākie jau pietrūkās kājās, bet vienacis ar ātru žestu tos atkal nosēdināja. — Misters tūlīt nāks, — viņš sacīja skaidrā latviešu valodā. — Pagaidām lūdzu. — Un viņš pasniedza katram pa fotogrāfijai, cigāram un galda kartei. Uz fotogrāfijas bij patīkams, smaidošs kungs ar nelielu rētu pie deniņiem. Resnais reportieris ļoti augstu novērtēja resnā cigāra šķirni. Viņa jaunākie kolēgas likās ārkārtīgi apmierināti ar galda kartēm. Se bij vērts nākti Tanī brīdi iespurdza vēl viens nokavējies preses tauriņš. Tā bij dāma! Ja lasītājs būtu tik laipns uzmest viņai aci, tas pazītu Lidiju Rēci. Viņa vienā mirklī aptvēra situāciju. — «Liepājas Avīzes» korespondente, — tā ātri noreko- mendējās vienacim un arī gribēja dabūt savu porciju. Vienacis bez kavēšanās pasniedza viņai fotogrāfiju un galda karti, tad drusciņ samulsa, pagrozīja pirkstos ci​gāru, beidzot ķēra roku kabatā un pievienoja galda kartei plāksni gremojamās gumijas. Tur jau arī nāca Henrijs Džeksons. Viņu pavadīja sek​retāre balti vasarīgā tērpā kā nāra. Viņš vispirms steidzās pie Lidijas Rēces, kas nezināja, ko iesākt ar savu gremojamo gumiju, un galanti palocī​jās. — Sveikas, manas dāmas! Sveiki, mani kungi! — viņš iesāka diezgan veikli vāciski. Man ļoti žēl, ka vēl nevaru runāt jūsu skaistajā valodā un izteikt visas tās simpātijas jaunajai Latvijai un viņas augsti vērtējamai presei, kas pilda manu sirdi. Bet mana sekretāre ir tik laipna katru pēcpusdienu no 5—7 mani iepazīstināt ar jūsu daiļās valodas skaņām, un vienu jau es varu sacīt jums šodien latviski: «Svejki, šeiten sanākuš'I» Vienprātīgi aplausi atskanēja kā atbalss šim latviskajam teikumam. Visi aplaudēja ar galda kartēm rokās, fo​togrāfijas jau bij noglabātas portfeļos. — Es esmu ieradies še strādāt, — turpināja Džeksons, — strādāt un vēlreiz strādāt. Mest izaicinājumu dabai, celt gaisa tiltus, rakties zemē, traukties debesīs! — viņš nobeidza jau ar dziļu, dzejisku pacilātību. Visapkārt drudžaini lēkāja zīmuļi pa bloknotiem. Resnais smagi tusa, viņa cigārs spļāva dūmus kā fantastiskas fabrikas skur​stenis.


— Vai nevarētu konkrētāk? — pēkšņi atskanēja dzēlīga dāmas balss. Džeksons pavērās: Lidija Rēce bij vienīgā, kas nerakstīja. — Konkrētāk? Labprāt. Es neesmu ilgi Latvijā, bet man šķiet, ka jūsu apstākļos grandiozs kapitāls var apvienot daudz branžu, lai neteiktu — visas. Es minēšu tikai pāris piemēru: var audzināt cukurniedres Tireļpurvā, tai pašā laikā celt debesskrāpjus pilsētas centrā, izvest no Krievijas visu arbūzu ražu un ierīkot apakšzemes sa​tiksmi ar Pārdaugavu. Pēdējai jau priekšdarbi veikti. Un Džeksons pāris vārdos atplaiksnīja savu oriģinēlo projektu. Elektrisks kabelis, elegantas vagonetes, betonēta ieeja… — Bet kas tur brauks? — neatlaidās Lidija Rēce. Sī sieviete bij tiešām kā uzburtai — Vai visa Riga pārceļas uz Pārdaugavu? — Iemīlējušies, kundze, vispirms visi iemīlējušies! Tad — Iaulibas pārkāpēji. Vīri, kas bīstas no sievām, un sievas, kas bīstas no vīriem. Dažādu darījumu slēdzēji, kas bīstas no visiem pasaulē. Mūsu vagonetes garantēs absolūtu noslēpumainību. Gaisma tik tikko mirgos, vajadzības gadījumā to varēs nodzēst pavisam. Pa lielākai daļai būs divvietu vagonetes. Kas negrib kāpt ārā, brauc atkal atpakaļ — un tā cauru dienu. Visas ērtības: otrā galā Arkādijas parks, internacionāls atpūtas nams, notārs, baznīca, elektriskā, masāža … — Bet kapitāls? Kapitāls? — sakostiem zobiem varēja vēl tikai izdvest Lidija Rēce. Vairāk viņai nebij ko sacīt. — Neaprobežots. — Džeksons nicinoši atmeta ar roku. — Mans tēvs likvidējis savus uzņēmumus Āzijā. Mūsu rīcībā piecas Ņujorkas bankas, trīs Čikāgas financiēli koncerni, lielākā strausu audzētava Urugvajā. Protams, mēs rīkosimies ciešākā sadarbībā ar vietējo kapitālu. Tikai nekādu aizņēmumu Latvijas bankā! Godātie kungi, lūdzu, paziņojiet savās avīzēs, ka parīt pīkst, piecos vēlos redzēt pie sevis visus tos, kas grib strādāt kopā ar Amerikas nāciju. Lai ierodas visi! Visiem būs ko darīt. Bet tagad— lūdzu… Nēģeris atsita uz abām pusēm vaļā durvis. Blakus istabā iezaigojās baltas šķīvju grēdas, kūpošas buljona tases, lakotu pudeļu baterijas. Galda vidū uz milzīgas sudraba plāksnes smaidīja cepts sivēns. Sivēnam bij mutē zvaniņš. Zvaniņš šķindēja. Visi sastinguši nevarēja nolaist acis. — Lūdzu taču, kundze! — Džeksons piedāvāja Lidijai roku. — Kungi, esiet tik laipni! It kā lavīna gāzās uz priekšu. Pēc piektā viskija Džeksons piecēlās, atvainojās un iz​gāja savā istabā. Pie loga stāvēja Annete, liegi trīsēja un izslēja viņam pretim rokas. — Kungs, kungs, neuzticieties tai slaidajai! Kā viņa uz jums skatījās! Viņai nav labs prātā! — Muļķītel — Džeksons pievilka viņu sev klāt. — Muļ- ķīte… Kad viņš atgriezās atpakaļ, tas bij vēl labākā omā nekā iepriekš. Arī reportieri. Tie bij izmantojuši Džeksona prombūtni, lai izlūgtos fotogrāfijas arī no nēģera un vien- ača,


PIRMĀ BĒGŠANA 5t" bij traka un palaidustes; vi​ņas kājas nemetās mājās. Zālamana sak. vārdi, 7. nod. 11. p. Ap pulksten četriem septītās lielvalsts izlūku sadursme ar viskija batereju bij pašā karstumā. Gan divi jaunākie izlūki piedzīvojumu trūkumu dēļ bij pašā sākumā atsacījušies no seltera palīdzības, kāpēc jau gulēja istabas stūrī uz dīvāna, bet pārējie vēl turējās. Divi pašlaik joti naidīgu lapu pārstāvji sadzēra jau trešo reizi tubrālības un meklēja viens otra muti, bet ilgi nevarēja atrast. Jauns, slaiks gaišmatis, liels speciālists Adamaiša un Kaupēna lietās, aptinis ap kaklu Lidijas Rēces zīda lakatu, viens pats dejoja čarlstonu, bet viņu neviens neie​vēroja. Resnais reportieris, kam mājā bij liela ģimene, dzinās pēc dažām virsrindām. Blakus istabā tas uzmeklēja veco Pēteri un gribēja no tā ievākt šādu tādu intīmāku informāciju, ko ļoti cienīja viņa šefredaktors. Te nu atkal vajadzēja draudzību nodibināt ar dažām glāzītēm. Bet, kad tika līdz vecā vaļsirdībai, tam resnim acis vien iepletās. Pēteris, gremodams tabakas vīkšķi un viltīgi smaidīdams ar vienīgo labo aci, pūta tādas lietiņas, ka bail bij tās atzīmēt bloknotā. Džeksonam Amerikā esot četras līgavas, divām no tām esot no viņa jau pa bērnam. Pērnvasar Džeksons ierīkojis jaunu dārzu, kurā salaiduši iekšā pieci simti no Austrālijas atvestu paradīzes putnu. Resnais vīrs šīs ziņas noskaloja ar viskiju un atlaidās. Bet nu Pēteris saņēma iniciatīvu savās rokās — viņš nogrāba avīžnieku pie svārku pogas un ņēmās to iztaujāta — Kāpēc jūs avīzēs ik dienas melojat par gaidāmo laiku? Mierīgi un mīlīgi garā galda galā vadīja laiku interesantāks trio. Pa labi Lidija Rēce, pa kreisi tumšgalvainā Vanda, bet vidū Henrijs Džeksons ar medus liķiera pudeli rokā. Viņš šodien bij omulīgs un asprātīgs: to rosināja abu dāmu aktivitāte. Vanda dega uz vakaru noliktās otrās angļu valodas stundas gaidās, bet Lidija centās izpētīt interesanto svešinieku citos nolūkos. Viņa cītīgi pildīja pienākumu pret savu «DPU» un vēroja katru Džeksona vaibstu un vaikstu. Bet dedzīga viņa kļuva, kad Džeksons nosūrojās, ka Rīgā neesot laba rēviju teātra, un izteica nodomu uz rudeni padomāt par tāda nodibināšanu. Tīri pieklājības pēc Džeksons pieminēja, ka Rēces jaunkundzei, cik viņš vērojot, esot stāvs kā radīts, lai kļūtu par pasaulslavenu dīvu. Lidija notvīka kā roze un labprāt būtu savu stāvu parādījusi labi saskatāmi, ja nebaidītos pārsteigties svarīgās personas priekšā. — Rīgā pelēka darbdienas publika. Mūsu krējums jau • tagad jūrmalā, — iemeta Vanda, kuru rēviju teātris ne​interesēja. — Manas dāmas! — atsaucās amerikānietis. — Jūs redzat, avīžnieku kungi mūs vairs neievēro. Izbrauksim uz Majoriem, tā laikam sauc jūsu jūrmalas centru! Izvēdi- nāsimies! Dāmas bij vairāk kā braucējas. Džeksons pavēra durvis un noskaitīja dažus rīkojumus. Vēl viņi visi trīs nebij paguvuši apģērbties, kad garš, slaids ševrolets piebraukdams norēcās uz ielas. Iziedams Džeksons instruēja savu vienaci: — Uzmodini tos tur uz dīvāna! Katram pa pāris viski, bet ne vairāk, ka atkal neaizmieg. Pēc stundām trim būšu atpakaļ. Tad lai istabas būtu kārtībā! Pa to laiku Lidija bij paguvusi noskriet lejā un pieklupt uz mirkli pie telefona. Viņa bij īsi pateikusi Sakar- tovskim: «Tūlīt uz Majoru kūrmāju,,,» — un steigusies uz auto. Šoferis, apķērīgs puisis, zināja, kādu vīru viņš ved, un centīgi pelnīja dzeramnaudu. Dāmas, manāmi asas viena pret otru, citādi nebij bijušas samierināmas, kā Džekso- nam nosēžoties tām vidū. Nu viņš, drusku nosvīdis, sēdēja starp tām un maz varēja kustēties. Nēģeris sēdēja priekšā un lēnām bolīja acis, uzsmaidīdams arvienu, kad pie kā​das ce|a grambas to pasvieda uz augšu. Viens pats slaids stiepiens caur pēcpusdienas silto gaisu, un mūsu ceļinieki jau sēd Majoru kūrmājā


pie vaļēja loga uz jūru. Viens otrs skats uz staigājošo publiku, bet tā patālu, grūti ko saskatīt. Vispirms ko atspirdzinošu: saldējumu, limonādi. Abas dāmas mēģina spēlēt lielas sievas: tam tāda vaina, tas tāpēc neder. Bet Džeksons ir omulīgs. Viņš atspirdzinās, tad prasa šampanieti. Jau no šī vārda iedzirkstas dāmu acis. Tās viņa rīcībā. Pieklājīgi atstatu no viņiem atspirdzinās un stiprinās šo- fers un nēģeris, kuri arī ielaisti, jo citas publikas še vēl nav: par agru. Un ari tie divi pilnīgi viņa rīcībā. Vilciens uz jūrmalu vis nenoiet kuru katru minūti un arī iet lēnāk par labu ševroletu. Bet tomēr viņš iet un noiet arī līdz Majoriem. Un tā arī šoreiz, kur tam jāved Sakartovskis un sarkanā Karlīne. Abi nopietni steidz darbā. Kas, ko un kā — to visu redzēs uz vietas. Lidija saukusi tos palīgā. Lidija sen nav dzērusi šampanieti: viņas direktoram ārsti jau labu laiku atpakaļ bij nolieguši. Viņai tapušas smagas mazās kājiņas, bet galva viegla un patīkamu domu pilna. Tik pilna, ka viņa nemaz nemana, kas notiek. Kūrmājas zālē ienāk viņas līdzsazvērnieki — noputējuši, vagonā satvīkuši. Ari viņi grib atspirdzināties: ar selteru vai limonādi. Viņi atsēžas netāļu no durvīm un pirmā brīdī mūsu sirsnīgo trio nemaz neievēro, arī ne​pazīst, jo Lidija sēd pret tiem ar muguru. Un tomēr pavisam cita nācija ir amerikāņi nekā mūsējie, latvieši. Henrijs Džeksons, pagriezdams galvu sāņus, ir ko sevišķu ieraudzījis. Viņš aizgriežas, brīdi skatās pa logu ārā. Sulainim, kas atnesis dāmām augļus, tas liek pasaukt nēģeri. Ar to stūrī viņam maza, konfiden​ciāla saruna. — All rightt Džeksons sēd mierīgi tālāk un uzmana. Pēc brīža viņš dzird troksni un uzsmaida. Nēģeri, kā visiem zināms, ir bijuši un paliks neveikli un dumji radījumi; un vai lai Džeksona Džims būtu citāds? Viņš steidzies «DPU» darbiniekiem garām ar tādu neveiklu švunku, ka apgāzis galdu ar visām pudelēm un glāzēm. Un nu, kur noplukušā dāma purina nolieto kleitu, bet Sakartovskis ar pliko, sarkano, asiņu pieplūdušo galvu lamājas, bet no visām pusēm steidz sulaiņi uz nelaimes vietu, viņš stāv šinī vietā, mētājas rokām un vairāk reizes atkārto divi vārdus nēģeriski. Tas velkas pāris minūtes. Pa to laiku Džeksons uzmet naudu uz galda, notaksējis tēriņu uz acumēra, uztrūkstas augšā un steidzina dāmas prom. Veikli, nemanīts viņš iir Vandu tiek skandāla vietai garām, bet Lidija Rēce, kam kājas kļuvušas smagas, tiri dabīgi aizķeras pie ko- legām. Viņa ir jautra un ķeras Karlīnei ap kaklu, bet tiek atvairīta, jo draudzene kā nikna fūrija grib gūstīt nēģeri. Tas, nabags, beidzis savu uzdevumu, steidz ārā pie kunga un pavēlnieka. Un tiešām — Džeksons, kas paguvis jau uzlikties lielās, dzeltenās automobilista brilles, sēdēdams skatās pēc viņa un ieraudzīdams sauc: «Ātrāk, Džim!» Kamēr Džims tiek mašīnā un drošībā, Džeksons stingri noskata sarkano Karlīni, kas, vajādama nēģeri, tikusi līdz durvīm un raugās zvērojošām acīm aizbraucējos.


VIŅŠ IEVĀC ZIŅAS PATS PAR SEVI Sargi, ak, Agni, mūs no augšai un apakšas, no priekšas un no pakaļas. Rigvēda, Daimoni, X, 87, 20. p. Nākošā rītā Džeksons bij mazliet nervozs. Viņš uzvilka fraku, uzlika cilindri un izgāja ap pulksten desmitiem; viņu pavadīja vecais Pēteris un cienīgi soļoja tam nopa- kajš. Netāļu no Amerikas sūtniecības Džeksons apstādījumos uz sola nosēdās, aizsmēķēja cigāru un baudīja jauko rītu. Pa to laiku Pēteris izzināja kaut ko sūtniecībā un atgriezies īsi ziņoja: «Tiešām sūtņa kunga nav mājā.» Viens rokas mājiens, un vecais apcirties devās atpakaļ, Džeksons cēli kāpa pa sūtniecības trepēm un prasīja šveicaram pēc sūtņa. Vai viņš savam kalpam neuzticējās? Kad izrādījās, ka Pēteris ziņojis tīru patiesību, Džeksons, par brīnumu, parupji sarāja durvju onkuli, it kā tam būtu vara sūtni noturēt aiz frakas stūriem mājās. Tad viņš pasacīja, ka ar sekretāru jaunkungiem viņš runāt nevēloties, iedeva šveicaram savu vizītkarti un dzeramnaudu un steidzīgi devās prom. Nokavēto formalitāti viņš bij pa dajai nokārtojis. Izdzēris Bastejkalnā tasi kafejas un brīdi pabarojis turienes zvirbuļus, Džeksons atgriezās savos viesnīcas apartamentos. Koridorā tas sastapa Anneti, kas — gan ar saraudātām acīm un uzmestu lūpiņu — tam vijolīgi uzsmaidīja. Svilpodams Džeksons atsmaidīja pretī un nožēloja, ka neatliek un neatliek brīvas pusstundas, ko ziedot šai rudzupuķītei. Pēc brīža pie viņa laimīga un vēlīga ieradās sekretāre Vanda: pēc vakarējās pagarās angļu valodas stundas viņa tomēr bij paguvusi labi atpūsties. Bet šefs šorīt bij pavisam vēss, tā ka viņai bij jāatceras līguma noteikumi un jāapvaldās. — Vandas kundze, tūlīt sameklējiet abas telegrammas un vēstuli 110 Amerikas! A, jums tās pie rokasl Labi. Lū​dzu pārtulkojiet man vēlreiz! Noklausījies tulkojumus, Džeksons stādīja dīvainus jau​tājumus: — Mis Evelīna un mis Glorija? Jā, tā viena ir mana māsa; bet kas tā otra? — Tā otra: bez šaubām, būs ne mazāk mīļa persona. Līgava, simpātija, tā apmēram. — Ak, jā, jā, daiļā Glorija! Kā nē, kā nē… — Atvainojiet, Glorija, liekas, būs māsa, bet Evelīna… — Gluži pareizi, ak, cik es esmu palicis izklaidīgs! Un tālāk, kas tā varētu būt par armiju? — Ja nemaldos, tā būs pestīšanas armija, par kuras darbību Latvijā interesējas misters Džeksons, senjors, — nopietni izskaidroja Vanda, pamezdama matu cirtu aiz auss. Pēc pāris minūtēm Džeksons paziņoja, ka nolēmis at​bildēt ar garāku telegrammu. Viņš nodiktēja: — Misteram Džekam Džeksonam Filadelfijā. Laimīgi nobraucu stop, maza jūras slimība stop, bēdīga zeme stop, strādāt var stop, armija liela stop, viņai trūkst līdzekļu stop, sūti pats, vāc starp draugiem stop, skūpstu kaķīti Evelīnu stop, daudz smaidu Glorijai stop, buķeti uz mammas kapa stop, maz izpriecu stop, darba bez gala stop, mīļi plūcu tevi pie kreisās vaiga bārdas stop, skūpsti, sveicieni, labdienas stop, Henrijs stop. Uzdevis Vandai telegrammu pārtulkot angliski un nosūtīt, vecā Džeksona mīļais dēls izgāja brokastot otrā istabā. Pa brokašķlaiku viņš izrīkoja Pēteri savādā uzde​vumā: — Apgriez vai visu Rīgu apkārt, bet dabū kādu privātu detektīvu! Nevar būt, ka tāda še nebūtu! Un tad, saproti, savā vārdā uzdod, lai ievāc no Amsterdamas Starptautiskā centrālā privātdetektīvu biroja plašu izziņu par miljarderu Džeku Džeksonu Filadelfijā, par viņa dēlu Henriju, pa visu viņa ģimeni! Ielāgo, izziņa vajadzīga tev pašam, vari uzdoties par vietējās politiskās apsardzes darbinieku! Saproti? Nauda tev ir? Neskopojies! Te būs čeks, nē, labāk še vēl banknotes, jo uz čeka mans paša paraksts. Nu, taisies ceļā! Pēc brokastīm Džeksons zvilnēja uz dīvāna, kaut ko pārlika un atzīmēja bloknotā. Viņš gatavojās uz


rītdienas dibināšanas sapulci, ko bij izziņojis vakar dotā intervijā. Vēlāk tas vēlreiz pārskatīja laikrakstus: viņa ģīmetnes, intervija, kam vajadzēja atstāt lielu iespaidu uz visu vietējo sabiedrību. Tad šādi tādi sīkumi, savākti acīmredzot no nēģera, viesnīcas šveicara, sulaiņiem. Amizanti, kā savādi viss par tevi iznāk še avīzē nodrukāts! Nevar bez smaida izlasīt. Un ar smaidu puspievērtās lūpās Džeksons iesnaudās. Kad viņu modināja pulksten četros, stingri ieturamā pusdienas laikā, Pēteris bij izpildījis savu misiju un nāca ar ziņojumu. Viņš uzgājis pēc ilgas prašņāšanas tādu cauruma iestādi «Depeu» tepat netāļu Iekšrīgā. Šaubīgais subjekts, kas to vadot, labprāt uzņēmies ievākt izziņu. Gribējis par varu dabūt ko tuvāk zināt par Džeksonu, par to jau tagad esot pilnas avīzes. Pēteris gudri aizbildinājies, ka pats jau gribot ko izzināt. Bet iestādes vadītājs tomēr plijies virsū kā negudrs, līdz Pēteris to noraidījis, ka izziņa vajadzīga attiecīgai valdības iestādei. Ļoti uzmanīgi — pat pārāk — esot viņu vērojusi dāma sarkanu galvu, sēdēdama turpat pie vecas rakstāmmašīnas. Vispārīgi esot gan bijuši Jaudis, kas pelnot maz uzticības. — Viņiem jau tāda profesija, Pēteri Un nu vari iet arī tu pusdienā!


«HENRY JACKSON LTD» jarders H. Dž. apspriedīsies ar interesentiem no vietējo kapitālistu un uzņēmēju aprindām. Valsts finanču iestāžu vadītāji gan jautājumu izdiskutēja, bet, tiešu uzaicinājumu nesaņēmuši, atrada par pareizāko izpalikt un nogaidīt. Vienīgi kāds latgaliešu financists, izlasīdams aizrādījumu laikrakstā, bij sapratis, ka viņš pat nedrīkst izpa​likt: bij atnācis frakā ar brīvības kara dalībnieka nozīmi pie krūts. Pie durvīm stāvēja nēģeris sarkanā svārkā un baltos cimdos. Ieradušos laida iekšā pa vienam un saņēma Pēteris, kas neatlaidīgi katram noprasīja mantas stāvokli. Un to jau viņam arī nevarēja ņemt Jaunā: kā svešinieks vai tā sulainis var zināt no sejas, cik kuram kabatā un kāds uzņēmums aiz muguras? Kas sacījās esam direktori divi vai vairāk uzņēmumos, tos Pēteris apsēdināja pirmā krēslu rindā, kas vienā — tos otrā rindā, kas minēja tikai kapitāla skaitjus — tos trešā. Kāds apaļš žīdiņš uzdevās par rantjē; to Pēteris nosēdināja iesānis pie loga, ātrumā nevarēdams izšķirties, kurā rindā tāds novietojams. Pavisam sanāca ap ,1 trīsdesmit personu. Raibajā sastāvā viens otrs izdalījās kā lielāka vai mazāka slavenība. Ar mīkstu, apaļu roku staipīja šauro krādziņu uz sava resnā triekas kandidāta kakla slavenās «Kaņepāju» sabiedrības direktors. Krēslā uz visām pusēm grozījās neliels, apaļš vīrelis melnās raga brillēs: tas bij pēdējais vēl dūšu nezaudējis jau tikpat kā nogrimušas akciju bankas pārstāvis. «Umgrundung» un «ūbernehtnen» varēja pa vārdam sadzirdēt no viņa čukstiem ar kaimiņiem pa labi, pa kreisi un aiz muguras. Omulīgi sajutās, pēc visām zīmēm spriežot, vinkeldirektors Matīss Briedis, kas vien- acainam sulainim bij lepni varējis atbildēt, ka ir direktors sešos uzņēmumos. Totiesu bailīgs un sarāvies dibena stūri sēdēja Liepājas direktoriņš Žanis Veisbarts, atgādinādams stipri vien izspiestu citronu. Ak, Lidijas Rēces rožainie nadziņi! Cienīgi ieradās no dibenistabas sārtā brunete Vanda un izdarīgi izdalīja sanākušiem lapiņas ar akciju sabied​rības statūtu projektu: «NN cotnpanij limited by shares». Bet sapulcei nebij vaļas iedziļināties projektā, jo tur jau nāca viņš — misters Džeksons ar baltu neļķi uz frakas krūšu atloka. Ienākšana bij diezgan svinīga, lai visus uzrautu kājās. īss rokas mājiens pietika, lai visi reizē apsēstos. Džeksons nostājās pie maza, apaļa galdiņa, kas bij viņam sagatavots sapulces priekšā, pāris metru atstatu. Pieķēris ar roku pie deniņiem, viņš iebāza otru bikšu ka​batā un skaļi sacīja: — Svejki mīļā Letvijā! Es ļoti nožēloju, ka vairāk neko nevaru jums pateikt jūsu valsts valodā,— viņš turpināja vāciski,— bet ceru, ka pēc dažiem mēnešiem.. .Jūs laikam zināsit, mani kungi, ka mums Amerikā ir vārds «ollrait- nieks», t. i., cilvēks, kas tūlīt dara un, ja runā, tad runā lielu. O, es gribu būt ollraitnieks! Mani kungi! Kapitāls ir kā šķidrums: viņš tek, viņš cenšas apvienoties, būt visur vienā līmenī. O, jūs pasi to labi zināt! Bet viņam dažreiz vajag pašķirt ceļu, izrakt kanāli. Kāpēc Amerikā viņa līmenis ir augstu, še zemu? Kāpēc tur viņš tek, bet še izžūst, izsusē? Tas nav normāli, mani kungi! Kapitāls modernās sabiedrības ķermenī ir asinis. Jūsu zeme ir kā cilvēka ķermeņa kājas pirksts, kurā asinis neriņķo. O, tas ir bīstami! Es — varbūt drīkstu teikt: mēs — gribam ko darīt. Un tas nemaz mums nenāksies grūti. Es redzu jums rokās lapiņas. Lūdzu, skataities viņās un lasait statūtu projektu! Tie ir jūsu zemes normālstatūti akciju sabiedrībām. Bet ir taču atļauts mazas modifikācijas, vai ne? — Jā, zināmos pantos, — atsaucās vinkeldirektors Briedis. — Gluži pareizi! Redzat, ņemot vērā konkrētos apstākļus, es projektēju modificēt otro pantu. Se, Latvijā, vienā sabiedrībā var sabāzt visu ko. Tāpēc darbība manā projektā paredzēta jo plaša. Eksports, imports, tranzīts. Ražojošā, apstrādājošā rūpniecība, dažādu labierīcību izvešana. Tāļāk darbības rajons, arī tas plašs. Virs zemes, zem zemes, ūdenī, gaisā. Austrumi, rietumi, ziemeļi, dienvidi. Zemestrīces un ūdensplūdu briesmās palīdzība akcionāriem par brīvu. Nu, mani kungi, es domāju, šis pants ir rediģēts


ļoti plaši! Neviens neiebilda ne vārda, tikai dažiem iepletās acis, kādam arī mute. Un Džeksons jau turpināja: — Tad lūdzu iepazīties ar 46. pantu! Tur sacīts, ka dividendes akcionāriem izmaksā ik mēnesi. Tas ir neparasti, vai ne? Redzat, reiz pa gadu — tas ir ilgi ko gaidīt. Vajag biežāk jaust tieši rokā, ka tavs kapitāls, liels vai mazs — vienalga, kaut ko pelna. Tas tak patīkamāki, vai ne, mani kungi? — Mēnesī pusprocenta vai vēl mazāk? Tur jau izmaksāšanas procedūra sabiedrībai vairāk izmaksās, — rezo​nēja Matīss Briedis. — Pusprocenta mēnesī, jūs sakāt? Jā, vai tad jūsu zemē par to kāds gribēs ieguldīt savu kapitālu akcijās? Nē, mūsu sabiedrība pelnīs trīskārt vairāk par to procentu, kādu jūsu valdības likums atļauj ņemt par aizdevumiem. Es saku, vismaz 36. Jā, es, Henrijs Džeksons, uz sava rēķina apdrošinu Ņujorkas Universāl-Loidā mūsu sabiedrības peļņu. Ja šī peļņa kādreiz būtu mazāka par 36 proc., Universāl-Loids segs trūkstošo. Garš «ā» no vairāk mutēm nošalca pār zāli. Tad atkal Iestājās klusums: visas acis un ausis gaidīja. — Jūs, mani kungi, 12. pantā redzat tukšu vietu. Tur jāstāv akciju kapitāla ciparam. Vai neminēsit kādu summu? Atkal ar savu gudrību nāca drošais Matīss Briedis: — Pēc likuma jāapstiprina statūti, tad jāsasauc pirmā 'dibināšanas sapulce, kurā dibinātājiem jāpārņem uz sevi visas akcijas, protams, var pieaicināt arī citus ņēmējus. Bet tad nu par visiem jāiemaksā 50 proc. no akciju kapitāla, kuru likums akciju, komercbankām, lombardiem utt. noteic uz 5 000000 latiem. Tā nav maza summa. Ak, cik sabiedrību būtu jau nodibināts, ja likums neprasītu tādu summu! — Ļoti pateicamies jums… konsulenta kungs, ja nemaldos! Tā 5 000 000 latu. Nu, es domāju, liksim desmit​kārtīgu ciparu, lai iznāk veseli piecdesmit miljoni. — Velns, kur raus tik daudz naudas? — iesaucās Žanis Veisbarts un tad atkal, sabijies no sava sauciena, sa​rāvās un saplaka krēslā aiz resnā žīda platās muguras. — Atradīsies! — nosmīnēja Džeksons. — Bet akcijas mēs noliksim mazas, lai katrs mazais brālis arī var uz kādu cerēt. Es projektēju 10 latu akcijas. Jūs redzēsit, tādas drīzumā cirkulēs apkārt kā nauda. Tātad 50 000 000 latu 5000000 akcijās. Vai ir kāds pretī? Nav. Tātad pieņemts. Un par pārējiem punktiem nav ko runāt: tos jau nevar grozīt! — Atvainojiet, — tiepās atkal Briedis, — bet neviens no dibinātājiem nedrīkst subskribēt vairāk par vienu piektdaļu. Labi, jūs ņemsit vienu piektdaļu, citi druskas. Kas ņems pārējo? — Ja nebūs citu ņēmēju, tad vienu piektdaļu ņems mans Džims, otru Pēteris, trešo Vandas kundze. .Vai tie​šam konsulenta kungs domā, ka ņēmēju trūks? It kā izbeigdams debates, Džeksons sita plaukstās. Tūdaļ atvērās durvis — un nāca sulainis Džons un Annete ar šampanieša pokāliem. Viesi uzcēlās, uztraukti sačuk​stējās, līdz visi bij dabūjuši pa glāzfei. Resns, skūts žīds ar sešiem gredzeniem pirkstos uzaicināja uzdzert pirmo malku Amerikas kapitālam un tā augstsirdīgam pārstāvim. Briedis pēc brītiņa uzķēra otro tostu un sauca augstas laimes jaunajai sabiedrībai. Te nu bij jānomaina projekta burti NN. Labu brīdi neviens neko nespēja likt priekšā. Pēkšņi un negaidot laimīga iedvesma nāca pār Zani Veis- bartu. Tas lika priekšā «Henry Jackson Limited», kas visiem tīri labi patika. No Džeksona vēlīgā smaida uzmanīgs lasītājs varēja nepārprotami nolasīt, ka laimīgais autors tiks honorēts ar krietni augstu pārvaldes posteni. Pēc trešās šampanieša glāzes jau visa telpa skanēja veikalnieku čalās: cerības, izredzes un stipra sula rada skaļumu. Visu centrā, protams, viņš — kam dolāru tik daudz, tik daudz, ka neviens to skaitli nezina. Par statūtu parakstītājiem tāpat brīvās sarunās izraudzīja Džeksonu, Briedi, Veisbartu un divus žīdus. Džeksons, lai būtu biznesmeņa vārda cienīgs, svinīgi paziņoja, ka dažas uzņēmuma nozares «laidīs vaļā»


jau tāvākās dienās uz sava vārda. Tās viņš vēlāk nodos sabiedrībai. DIVKAUJA AR DAMU Well reared, Uont (Labi rūkts. lauvai) Sekspirs Finansisti vadījās un nevarēja atvadīties. Džeksons lika uzspert vēl trīs pudeles un vēl trīs. Zani Veisbartu, kas gāja prom pēdējais, piespieda izdzert četras glāzes no vietas — pa divām uz katras kājas. Tas aizgāja pa kori​doru, sienas taustīdams. — Logus vaļā! Auto pie durvīm! Vanda jautājoši pavērās principālam sejā. Ko darīt? Ģērbties? — Viens, Sis vārds noskanēja kā lingas triekts akmens viņas dvēseles stiklos. Hm! Viņa apgriezās uz papēdīša, ieskrēja otrā istabā un iekrita lielajā dīvānā. Arā aiz durvīm kāds dungoja jautru dziesmiņu. Vai tā nebij Annete? «Pat ziloņu dīdītājam gribas reiz būt vienam,» Džeksons domāja, kāpdams lejā pa trepēm. Bet pie ševroleta viņš apstājas, mirkli lūkojās tukšajā vietā blakām šofe- ram, tad pagriezās pret šveicaru un sauca: — Lai nēģeris brauc līdz! Džims noskrēja no augšas vēl arvien sarkanā svārkā. Viņš bij paspējis novilkt tikai vienu balto cimdu. — Vai pārģērbties, massa? — Brauc sarkans! Džims ielēca mašīnā, mehānisms strauji iedarbojās. Sevrolets kā čūska nozibēja gar stūri. — Pilna gaitā! — Džeksons pavēlēja šoferam uz pon​tonu tilta. Tas bij traks brauciens. Stundu vēlāk kāda vecenīte, iebraukusi ar «Vulkāna» autobusu no Majoriem Rīgā, pilnā balsī stāstīja uz Brīvības bulvāra, ka ceļā viņiem paskrējis garām pats nelabais. Sarkans, ar melnu ģimi! Ko Džeksons ceļā domāja? Viņš bieži lūkojās uz jūras pusi, glaudīja savu kreiso vaigu un kaut ko garā kalku​lēja. Vai sava jaunā limiteda apgrozījumu? — Pareizi! — viņš iesaucās jau uz Edinburgas prospekta. — Stop! — bij viņa nākošais vārds pie Edinburgas kūrmājas. Simfoniskam koncertam bij tikko sākusies otrā daļa. Priežu galotnēs trauksmi zuzēja Lista rapsodija Nr. !. Se valdīja Hāgels. Jūrmalnieki bij pratuši likvidēt Rīgas balto un sarkano rožu karu, apvienojot ap līko vācieti muzikālos vigus un torijus — kuperiešus un reiteriešus. Koncerts bij pilns, vakars rēns. Saule slīga jūrā, bet še, mušeles apaļajā horizontā, tā nupat ausa. Kad, atdārdot vienai no augstākajām notīm, celiņa iedobumā parādījās stalts kungs frakā, sarkana nēģera pavadībā, publikā nošalca vēl viens diriģenta neparedzēts tonis. To ar maigu nopūtu izdvesa dāmu cieši sasprindzi​nātās dvēseļu stīgas. — Kas tas tāds? — kāda korpulenta kundze pieliecās un jautāja savam vīratn. — Vai tad tu šodien avīzēs nelasīji? Kāds Amerikas miljonārs… Iebraucis un nopircis nēģeri. — Klausies, Zorž, mums viņam jāšuj! Mums katrā ziņā jāšuj! — Laulātam pārim bij viens no ievērojamākiem drēbnieku saloniem uz bulvāra. Džeksons ātri aptvēra situāciju: Nelūkodamies ne uz vienu, straujā, valdonīgā gaitā viņš uzskrēja pa trepītēm uz terases un piesēdās pie pirmā brīvā galdiņa. Nēģeris kā sarkana ēģiptiešu statuja palika pie galdiņa stāvot. Tagad Džeksons pārlaida vērīgu skatu publikai, pasauca sulaini un iečukstēja viņam kaut ko ausī. Drīz su​lainis ieradās atpakaļ ar milzīgu pudeli rokā un ari pa​lika kā sasalis stāvot. Pagāja dažas minūtes. Orķestrim nāca visgrūtākā vieta — piano pianissimo. Vijoļu lociņi tikko


trīsēja, pū​tējiem tikko piepampa vaigi,., Diriģenta roka uz mirkli sastinga, viss it kā pamira. Paukš! — kā lielgabala lode izsprāga korķis uz terases. Acumirklī visiem bij galvas atpakaļ, dāma pie blakus galdiņa histēriski iekliedzās: — Ak! Džeksons kā marmorā izcirsts sēdēja, atspiedis galvu rokā, un vienīgais klausījās mūzikā. Dzēra nēģeris. Kādi niecīgi iemesli dažreiz nosaka cilvēku likteņus! Džeksonam bij iepaticies dāmas kliedziens. Viņš piecēlās nn pārsēdās galda otrā pusē, lai varētu dāmu labāk no​vērot. Tur viņa sēdēja melnā sēru plīvuri, aizsegusi ar kreiso roku acis, un ar labo nervozi bungoja pa balto galdautu. Roka bij smalka un gracioza kā vēdeklis. Džeksons atkal pamāja sulainim. — Kas ir šī dāma sērās? — viņš klusi jautāja. — Bijušā ministra kundze, — sulainis minēja. — Tad ministrs miris? — Nē, tikai kritis. Miris tas otrs. -- Kāds otrs? — Kundze ir ministra šķirtene. Pēc tam,,, — Saprotu..Vairāk nav vajadzīgs. Viņš izvilka vizītkarti, uzrakstīja dažus vārdus un pasniedza sulainim. Tas saprata, godbijīgi palocījās, piegāja un nodeva kartiņu dāmai sērās. Gleznā roka strauji atsitās no pieres, pamirdzēja divas lielas, tumšām oglēm līdzīgas acis. Tās skaudīgi iegailē- jās un pārlidoja pār vizītkarti. «Man nepatīk ne nēģeri, ne viņu kungi. Liesma Gudr* upe.» Džeksons lasīja šos vārdus savai vizītkartei otrā pusē un klusi atkārtoja pie sevis: «Man nepatīk ne nēģeri, ne viņu kungi… ne nēģeri, ne viņu kungi…» Labi teikts! Un apakšā viņas vārds. «Liesma Gudrupe.» Liesma Gudr- upe! Nē, tas nav uz jaunu! — Divdesmit piecas sarkanas rozes! Tūlīt! Sulainis aizskrēja kā vētras triekts. Pēc dažām minūtēm melnsarkanais Džims ar rožu klēpi rokā, augsti paceltu galvu, salts un neuzbudināms, tuvo​jās sēru galdam. Viņš zemu palocījās un sniedza rozes. Dāma saslējās un mirkli domāja. Tad strauji noplūca vienu rozi, iesvieda savā sekta glāzē un pastūma Džimam ar nepārprotamu žestu, ka viņš to var nonest savam kungam. Tad vēl straujāk paķēra pārējo rožu klēpi un meta Džimam melnajā sejā. Ne muskulis nepakustējās tumšajā plankumā, kur atsitās sarkanie ziedi. Nēģeris zemu palocījās, paņēma glāzi un augsti paceltu galvu, salts un neuzbudināms, devās atpakaļ. Džeksons bij visu to redzējis. Viņš ātri piecēlās, izvilka sarkano ziedu no glāzes un tāpat slapju iesprauda pogas caurumā. Tad pielika glāzi pie lūpām un ar vienu malku iztukšoja sektu. Sulainis pa ceļam vēl uztvēra gaisā virpuļojošu naudas zīmi, un Henrijs Džeksons atstāja dārzu. Nēģeris viņam sekoja. Orķestris svieda telpā brāzmainus beigu akordus, bet puse no klausītājiem to nedzirdēja. Viņi ar aizturētu elpu bij sekojuši savādai divkaujai ar dāmu. Orķestris beidza, iešalcās aplausi. Tie šalca skaļi un pieaugoši kā satracināta jūra. Iiāgeļam vai Džeksonain — kas to lai zina? — Gaidīt pie Bulduru kazino! — Džeksons uzsauca šoferam un kāpa lejup. — Ne tuvāk par piecdesmit soļiem! — Viņš atgriezās pret nēģeri, kas bij jau sācis viņam sekot. Nēģeris apstā​jās un sāka skaitīt kunga soļus. Jūra bij smaga un mierīga, pamalē brieda melns mākonis. Iedzirkstējās zibens. Nāca virsū tumša, lipīga nakts.


Sinī naktī ar Džeksonu notika viens no brīnišķīgākiem gadījumiem pēdējās divās nedēļās.


BEIGTS Tam ir labāk, kas nomiris, nekā tam, kas vēl dzīvs, jo tam vēl ir jāmirst. Pietuka Krustiņš Pamale dunēja arvienu vairāk. Jūra sāka krākt, zibeņi liesmoja un dzisa. It kā melnajā mākonī neredzams mon​tieris labotu debesu apgaismošanu un nevarētu salabot. Pirmais vēja brāziens kā atvēzēta roka iedvesa šausmas uz krasta. Vienā mirklī pazuda pēdējie vasarnieki. Kā izspūrusi vista iespurdzās kāpās gara, izstīdzējusi vecmeita platā pelerīnē. Vējš ļauni nosvilpa viņai pakaļ, cenzdamies notvert bēdzēju aiz niecīgā matu kušķīša. Izlēca no ūdens profesionāls sportists un aizjoņoja gar krastu. Bij arī pēdējais brīdis. Jūra sāka vārīties kā mil​zīgs katls. Tumsa palika arvienu necaurredzamāka, tikai kaut kur pie Daugavgrīvas līdz ar zibeņu plandiem mirkšķēja sli​mīga, iesarkusi bākas acs. Pērkona grāviens kā milzu granāta pāršķēla gaisu. Nēģerim uzkrita jūras putas uz sarkanā svārka. Viņš nikni noskurinājās, pārbrauca roku pār matiem un turpināja sirdīgāk ceļu. Bij laiks samazināt distanci starp viņu un Džeksonu. Savu kungu viņš vētrā neatstās. Nēl Džeksonam laikam stihiju trakošana patika. Vai viņš bij bijis karā? Vai viņam bij noticis dzīvē kaut kas tāds, kas šļāc pāri ikdienas selgai? Viņš cēla kājas taktī ar vēja brāzieniem un it kā dejoja savādu, baletomāņu ko​deksos neierindotu deju. Tas varēja būt uz Edinburgas I un Bulduru robežas. Nēģeris kādu laiku, glābdamies no vēja, bij pagriezis galvu pret kāpām un nebij savu kungu redzējis. Kad viņš nākošā mirklī, zibenim atmirdzot, pacēla acis, Džeksons vairs nebij viens. Tur stāvēja divi. Nēģeris metās skriet. — Beigts? — jautāja Džeksons svešajam, vērdamies tumsā pie viņa kājām. — Beigts, — tas atbildēja smagi dunošā balsī. Vārds iekrita kā akmens jūrā. Atkal pamirdzēja zibens. Nēģeris jau bij klāt. Džeksons ātri noliecās. Viņš ieraudzīja tikai strīpainu, piemirkušu pidžamu, zilganu, pietūkušu seju un melnu rētu pie deniņiem. Gaisma atkal nodzisa. Viņš it kā sagrīļojās, it kā pieķēra roku pie galvas, bet varbūt arī ne. Kad nākošajā gaišajā mirklī svešais to at​kal skatīja, viņa seja bij salta un cieta kā akmens. — Sliķis ilgi gulējis ūdenī, — viņš sacīja. — Nāve ne​apšaubāma. Jānogādā uz sekciju! — Bet vai drīkst aiztikt, kamēr ierodas ārsts un poli​cija? — svešais šaubījās. — Es esmu apriņķa ārsts, — rekomendējās Džeksons, — Ja viņu atstās te, vētrā viļņi atkal ieskalos jūrā. Jūra tiešām nāca arvienu tuvāk. Viļņi kā plēsīgi zvēri kaucošām rīklēm metās uz krastu. Vēl iegrāvās pērkons, tad melnais mākonis straumēm gāzās lejup. Vienā mirklī visi bij slapji. — Nav ko kavēties! Nēģeris slīķi aiznesīs! — sacīja Džeksons. — Ko? Grava atkal pērkons, svešais nebij Džeksona vārdus sadzirdējis. — Nēģeris aiznesīs! — Džeksons kliedza vētrā sveša​jam pie pašas auss. Nēģeris? Svešais atlēca divus soļus atpakaļ. To viņš nemaz nebij ievērojis. Sarkans velns ar melnu seju, at​ņirgtiem zobiem jau cēla augšā nastu. — Es palīdzēšu.,, — viņš tikko vēl spēja dabūt pār lūpām. — Nav vajadzīgs, ejiet! — Džeksons sacīja stingrā, pa​vēlošā balsī. Sī nakts, šī drausmīgā balss! Svešais apcirtās un metās skriet pa kreisi. Viņam likās, ka nēģeris ar slīķi dzenas pakaļ.


— Tepat! — Džeksons sacīja nēģerim kāpās. — Ej pēc lāpstas! Paskaties, kaut kur būs pieslieta pie vasarnīcas! Bet lai neviens tevi neievēro! Džeksons palika viens. Nēģeris nenāca ilgi. Vētra trakoja augšā priežu zaros, tie krakšķēja un lūza, bet apakšā bij kluss kā kapsētā. Viņš staigāja uz priekšu un atpakaļ. Viņa domas un sajūtas bij ietvertas viņa soļos. Drīz tie bij drudžaini un steidzīgi, liesmaini kā zibeņi, viņš it kā gribēja kaut kur skriet, kaut ko darīt, bet tad atkal saduga uz vietas, ap​stājās un klausījās. — Labi! — viņš beidzot teica, izņēma no kabatas kādu papīru un aizbāza zemē guļošam aiz pidžamas. — Kas nolikts, tam jānotiek! Guli tu manās smiltīs, es gulēšu tavāsl Tur jau arī nāca nēģeris ar lāpstu. Viss notika pēc tradīcijas. Džeksons iemeta bedrē arī trīs saujas smilšu, nometās ceļos un sacīja: — Dusi saldi, dārgais draugsl So pakalpojumu es tev biju parādā. Pēc pusstundas viņi gāja cauri mežam uz Bulduriem. — Massal — Nēģeris satvēra Džeksona elkoni pie kādas vasarnīcas. Logā aiz sētas bij gaišs. Tur stāvēja Liesma Gudrupe un raudzījās ārā negaisā. Pie krūtīm uz baltā naktstērpa viņai dega sarkana roze.


«PIE JAUTRA KURATORA» Ar vienu aci skatoties, visas sie​vietes tiekas vienu daiļumu. lekšrīgas slepenais krodziņš «Pie jautrā kuratora» vēl pavisam tukšs. Vai paši pirmie ieradušies Sakartovskis ar Lidiju un Karlīni. Šovakar viņi atļaujas sev dažu ko. Un var jau arī, ir pat savs pamats. Šefs šorīt saņēmis paprāvu honorāru no tirgotāja madāmas: viņš noteikti izpētījis, ka tirgotājs ceturtdienu vakaros nebrauc vis uz Tukumu veikala darīšanās, bet nakti pavada pie bankas ierēdnes Klūdziņas tepat Rīgā. Lai gan garā un šaurā zālīte bij tukša, viņi ieņēma vienu no trim «Pie jautrā kuratora» kabinetiem. Pudele šņabja šefam, pudele konjaka dāmām. Un spēcīgas vakariņas visiem pamatam. Jau uz vakariņu beigām visiem nodibinājās noteikts garastāvoklis. Sakartovskis ar Lidiju bij mīlīgi kā pavisam jauns lau​lāts pāris. Karlīne dzēra, smēķēja, badīja ar noasinātu sērkociņu zobus un bij iegrimusi domās. Lidija tai uzprasīja: — Tu esi ar. Nu teic — ko tu pārdomā? — Kas nu man! Bet sakait, ko gribat: viņš man ir un ir pazīstams, pie tam labi. Kur es viņu būtu sastapusi? — Viens cilvēks_ var stipri būt līdzīgs otram, kas tur sevišķs, — atsaucās Sakartovskis. — Es reiz gribēju izsekot kāda bankas darbveža gaitas, bet izrādījās, ka divi dienas biju nostaigājis paka) vācu komivojažierim. Bet bij ar tik līdzīgs — kā izspļauts. — Kaut es viņu varētu reiz tā labi tuvu apskatīti Foto​grāfija dažreiz viļ. — Es zinu, tu esi tuvredzīga, — piebilda Lidija. — Tāpēc tev viņu vajadzēs, tā sakot, rokām aptaustīt. — O, Karlīnes kundze, ko es dzirdu? Tad jums būs jāsāk brilles nēsāt. Mūsu profesijā jāredz tālu. Kas zīmējas uz amerikānieti, tad drīzi mums būs par viņu viss zināms kā uz delnas. Jau ar vakarējo pastu nogāja uz Amsterdamu pieprasījums līdz ar honorāru. Tie tur strādā ātri un labi. Nu, vai tā nav laime, ka tas vienacis vecis griezās taisni pie manis! Tas ir liktenis, manas dāmas! Ko jūs sakāt, mēs jau strādājam kopā ar Eiropas, pat ar Amerikas iestādēm. Mūsu DPU ir nākotne, — viņš nopriecājās, tad vēl piemetināja: — Uz to varam iedzert. Viņi vēl nebij paguvuši norīt uzkodu, kad pie durvīm bij dzirdamas straujas, strupas balsis. Tur kāds lauzās pat it kā ar varu iekšā. Abas dāmas katra uz savu pusi pavēra kabineta aizkaru un skatījās. Arī Sakartovskis pie​cēlās: nobijās, ka būs kuratori vai policija. Spēcīgs lokāla sargs stāvēja durvīs ieplēties, bet viņam pa rokas apakšu iespraucās iekšā amerikānieša Pēteris. Tas izgāza krūtis un jautāja: — Ko, dzert un ēst nedosit? Damned! Kam tad turat krogu? Mēs arī esam kungi, un, kas uz naudu zīmējas… — Te ir klubs, te sveši nedrīkst ienākt! Vai jūs varat atsaukties uz kādu mums zināmu personu? — pratināja jau pats iestādes saimnieks, resns, plecīgs onkulis. Pēteris blisināja vienīgo aci, nezinādams, ko sacīt. Vēl laikā viņš ko pamanīja, saslējās un teica: — Tie tur, — viņš rādīja ar roku uz ziņkārīgo trio. Onkulis palika mazliet domīgs. Bet tur jau nāca Karlīne, kam pēkšņi vienacis bij šķitis kā saukts. Tie tur mīlējās, viņa ir lieka. Te nu dabūs varbūt ko izzināt. Viņa pienākusi sacīja: — Droši! Mēs esam labi paziņas, — viņa meloja, ticē​dama, ka Pēteris šos melus akceptēs. Pēterim nekas nebij pretī. Viņš bij iznācis izpriecāties, jo, paldies Dievam, kungs nebij atgriezies vēl līdz pus​naktij. Viņi abi nosēdās zālītes stūrī. Pēteris gan rūca, kad Viskija vietā bij jāapmierinās ar stipru konjaku.


Viņš dzēra kā īsts jūrnieks, un Karlīne tam cītīgi turēja līdz. Savāds amizieris. Diezgan uzmanīgi, bet neatlaidīgi Karlīne centās šo to izzināt par Džeksonu, par viņa gaitām. Viņa koķetēja ar temperamentu, tik dedzīgi, ka Pētera vienīgā acs spulgoja vairāk par divām. Bet arī pats viņš nebij uz mutes kritis: veikli izvairījās no tiešām atbildēm, dažreiz papūta ko pavisam aplamu, neko neizdeva no taisnības. Bij interesanti, traki interesanti. Alkohols kāpa galvā un rosināja domas. Sarkanā dāma viņu tā kārdināja, kā sen neviena nebij kārdinājusi. Jaunais pāris kabinetā bij pa tam stipri vien sapraties un ilgojās pēc mājām. Lidija iznāca zālītē un paaicināja Karlīni uz pāris vārdiem. — Vai esi ko izpētījusi? Laiks uz māju. Ritu viņam jāizbrauc uz Jelgavu. — Vēl nekā. Bet sakurināts tas ir. Mazliet nenoteikti, bet aicina sev līdz. — Tu domā iet? — Jā gan, bet citā nolūkā. Es varētu dažu ko izzināt par amerikānieti. — Jā, kāpēc gan ne. Tad uzvedini, pēc piecām minū​tēm ejam, — nosacīja Lidija un aizspurdza. Uz ielas bij slapjš, bet vairs neko nelija. Dāmas, iedamas kungiem zem rokām, žēlojās, ka mirkstot kājas. Pie viesnīcas durvīm Karlīne ar rokas pamājienu atvadījās no saviem draugiem. Kad Pēteris atvēra durvis, tā drāzās strauji iekšā — cerībās un sajūsmā par svarī​giem atklājumiem. Sakartovskis atpogāja mēteli un meklēja kabatās papirosu; viņu šinī darbā kavēja Lidija, cieši turēdama tā roku. Vēl Sakartovskis nepaguva izlaist pirmā dūma, kad pie viesnīcas piedrāzās auto — viss vienos dubļos. Pirmais izlēca nēģeris, kas bij sēdējis šoferam blakus. Bet kāds viņš izskatījās! Vietām notašķījies smiltīm, sarkanais svārks bij lietū pusi savas krāsas laidis uz leju. Uz melnā labā vaiga līdz pat ausij bij uzziesta sarkana krāsa, it kā tas būtu mēģinājis smiņķēties. Viņam izlecot, šofers lādējās kā prastākais ormanis; arī šofera gaišais uzvalks bij vienā pusē nokrāsots sarkans. Pēdīgi no automobiļa izkāpa Džeksons ar saslietu apkakli un apklusināja šofera lāstus ar prāvāku banknoti. Atbraucēji iesteidzās viesnīcā. Sakartovskis palika ar Lidiju bāli uz ielas. — Przestrachl Karlīne iekšā! Kas tur nu notiks?


PAVISAM CITOS APKAMPIENOS Luther erschūtterte Deutschland, uber Franz Drake beruliigie es wieder: er gab uns die Karto- liet. II. Heine Viesnīcas šveicars šonakt nevarēja un nevarēja izberzt miegu no acīm. Tikko viņam pagāja garām plecīgais vien- „ acis ar svešu dāmu. Tādas lietas, tādas lietas… Vai to citā reizē pielaistu? Tur, lūk, atkal uzskrien pa trepēm dubļiem notašķījies rozā nēģeris. Tādu netīrību! Un, lūk, atkal kāpj iekšā salijis kungs saslietu apkakli. Pats ameri- kānietis! Un šveicars padevīgi izstiepjas. Džeksons ieskrēja savā istabā, kur Džims jau bij uzgriezis spuldzi. Pārģērbties! Veļu, nakts uzvalku! Bet nēģeri jau nedrīkst pat tuvumā laist: kur tas stāv pie durvīm, uz grīdas netīra sarkana peļķe. Ārā! Viņš iztrieca uzticīgo kalpu koridorā. I<ur Pēteris? Nosviedis slapjo vasaras mēteli uz tuvākā krēsla, Džeksons drāzās pats meklēt savu otro kalpu. Koridorā viņš negribēja rādīties. Pa jaunierīkotajām durvīm viņš ieskrēja lielajā viesistabā, kur apgāza pāris krēslu, iekams tika pie gaismas. Tāļāk! Viņš iesteidzās sekretariātā, kur vidū stāvēja liels rakstāmgalds ar daudziem papīriem un laikrakstiem. Pie nākošām durvīm Džeksons apstājās: aiz tām bij Vandas kundzes istaba. Kāda ar velna pēc vajadzēja braukt uz jūrmalu? Vakarā varēja pavingrināties angļu konversācijā, Bet tad būtu slīķi atraduši citi. Nē, viss ir bijis labi! Jāapmet būs tomēr Vandas istabai riņķis pa koridoru: pēdējā — piektajā istabā piemīt Pēteris ar nēģeri. Koridorā viņš pamana nožēlojamo Džiinu, kas slaukās kādā dvielī. Tad Džeksons atrauj piektās istabas durvis — un ko viņš redz! Ļoti pazīstams skats! Kāds trakums! Tur pie galda sēd viņa — sarkanā sieviete un pavisam mājīgi pogā va|ā savu blūzi. Vai viņš murgo? Nē, tur nav šaubu — tā ir viņa, viņa! Džeksons atlec atpakaļ, aizcērt durvis. Acumirkli viņš stāv un košļā apakšlūpu. Tad tas ar enerģisku mājienu atsauc Džimu, kas nomet dvieli un skrien skriešus, jo iz​tālēm redz, ka kungs ir ļoti uzbudināts. — Tur viena sieviete, sviest ārā! — viņš elsodams čukst melnajā ausī. — Well, massa! — Nēģeris atrotī rokas un dodas iekšā, bet Džeksons skriešus uz savu istabu atpakaļ un noslēdz aiz sevis durvis. Vienacis jau noāvis kājas, novilcis svārkus un ērti guļ savā gultā. Viņš knapi pagūst uzcelties sēdus un sagriez​ties tā, ka var redzēt notiekošo, kad viss jau ir noticis. Jā, kas tad? Iedrāžas nēģeris atrotītām piedurknēm, pieskrien pie viņa dāmas, saķer to klēpī un nes uz durvīm. Pārbiedētā sieviete knapi pagūst izgrūst pār lūpām: «Vai!» — kad nēģeris jau tai aizspiež muti. Cieši sagrābis viņu savos na​gos, tas, atgāzies atpakaļ no nesamā svara, izmetas ko​ridorā, prom. Nu Pēteris uztrūkstas stāvus, pieskrien pie durvīm un paver tās. Bet nēģeris ar savu nesamo ir jau koridora otrā galā. Pēteris ir apdomīgs: viņš nospļauj jūrnieciski caur zobiem un vairāk neko netrako. — Zēl! Skaists sievišķis. Būs kādu vakaru viņa jāap​meklē mājā! Džeksons pa to laiku izsmēķējis jau otro papirosu. Nomierinājies viņš pats sameklē veļu un pārģērbjas. Nakts- svārkā tas vēl ilgi staigā pa savu istabu — no viena stūra uz otru. Domas rodas un jaucas: tik daudz šodien pārdzīvots! — Vai tiešām draud briesmas? Viss tagad atkarājas no nervu stipruma. Uzmanību, uzmanību! Vai labāk neatmest visam ar roku un nebraukt kur prom, piemēram, uz Lietuvu? Bēgšana esot vieglākais pretimturēšanās veids. Nē, mēs vēl pacīnīsimies! Viņš staigā un smēķē, smēķē un staigā. — Rītu jānoprasa Pēterim, kur viņš ar to sievieti sastapies. Ja nu viņš būtu izpļāpājis? Bet Pēteri atlaist arī nevar, jo tas jau pārāk daudz zina. Varbūt nebūs vēl tik traki. Par visām lietām uzmanīt! Sargāties, bet, ja ar to nepietiek, laist darbā naudu! Tai ir spēks. Ar to var visu. Bij skaists vēlīnā pavasara rīts, kad Džeksons nomierinājās tik tālu, ka varēja iemigt. Vēl viņa acīm


garām neslīdēja Liesmas Gudrtipes skaistais profils, bīstamais sJH<is, slapjais rozā nēģeris, tad — nikna sievietes galva ar lielu, sarkanu matu kroni. Viņš noskurinājās un apgrie​zās uz otriem sāniem.


SAVS KAKTIŅŠ, SAVS STŪRĪTIS ZEMES Mij house is my caslle. (Moru nams ir mana pils.) ! — Deviņi pērkoņi! Tad ta karsta diena! Pēteris ir nosvīdis kā žurka. Te jau šodien nāk ne pa vienam vai pa pāriem, bet veseli desmit uz reizi. Inženieri, mērnieki, arhitekti — kā viņus visus sauc! Debatē, kalkulē, runā tādus vārdus, ka bail klausīties. Latviski ir, bet saprast nevar. Viens garš, izdobtu galvaskausu kā mērkaķim, nometies kreklos, uzlicis uz loga palodas milzu dēli un nezin ko velk ar dažādiem cirkuļiem. Pats Džeksons kā spārnos. Velns zina kur nakti dauzījās, pārbrauca abi ar nēģeri smiltīs novārtījušies, izli- juši, ne vīlītes nebij sausas. Nokrita kādu laiciņu, nokrāca, bet, kad cēlās, tad arī gāja vaļā jakts pa visu pilsētu. Un kā nāca virsū par sarkano Karlīni! Kur saticis, kā drīkstējis vest augšā? «Kungs, vai es koka gabals, ka bez sjevieša? Nav jau nekāda ielasmeita, godīga depeunčjku darbiniece…» — Tā ka tas otrreiz vairs neatkārtotos! No paša rīta jāskrien pa redakcijām. Nedzirdēta lieta, sludinājums pa visu priekšpusi. Katrā ziņā pa visu priekšpusi! Un tikai trīs vārdi: «Henry Jackson Ltd». Tā saucoties jaunā sabiedrība, ko vakar apdzēra. Deviņi pērkoni, kāda velna pēc sabiedrība? Naudas tev diezgan, pūcē viens pats! Pēteris ir nokusis un neapmierināts, bet tas nav vīrs, kas savu nepatiku izrādīs. Dzeltenā, atkārusies apakšlūpa veļas smaidā kā vienmēr. Arī Vandas kundzei nav viegla diena. Kreisā austiņa pavisam saspiesta un notvīkuši. No telefona trubiņas. Vienmēr viens un tas patsi ^ — Inženiera kungs, Amerikas kapitālists Henrijs Džeksons piedāvā jums vietu savā akciju sabiedrībā. — Bet, atvainojiet, es esmu valdības dienestā, man ir atbildīgi pienākumi… — Džeksona kungs jums piedāvā divkāršu algu, četras stundas darbalaika, automobili jūsu privātrīcībā. — Hm, es padomāšu. Kad galīgā vienošanās? — Tūlīt Romas viesnīcā. — Labi, es būšu. Un viņi ir. Mašīnu inženieri, kalnu inženieri, ceļu inže​nieri, būvinženieri. Vandai acis spridz vien. Henrijs Džeksons sēd pie rakstāmgalda un bungo ar zīmuli pa zaļo tūku. Viņš nekā neraksta, viņam viss ir galvā. Un kā no tās nāk laukā! Viņam pretī sēd vinkeldirektors Briedis un brīnās. Tam tik ir vēriens! Lūk, ko nozīmē amerikāņu smadzenes! Tāda vīra vēl Latvijai vajadzēja! — Darīts! — sauc jau aiz durvīm Žanis Veisbarts, no aizdusas viņš tikko var parunāt. — Darīts! Nams rokā! Es jau tūlīt domāju, kā salīgsim. Nu jā, iegrūst tādu naudu mākleram. Tas cilvēks jau taisni sitās nost, desmitreiz veda veco baronesi sāņus. «Neaizlaidiet,» viņš teica,, «neaizlaidiet! Tie cilvēki ir zelta vērts!» Nu rokā gan! —' Un īrnieki? — īrnieki? Kad tie dabūja dzirdēt, ka viņiem dāvina pa vasarnīcai jūrmalā, tas tik bij numurs! Viens jau tūlīt sāka vākt bērnus un krāmēties laukā. Rīt māja būs ka izslaucīta. — Labi. Tad nu, kungi, varam sacīt, ka esam tikuši pie «sav kaktin, sav stūrīt zemm». Vai ne, Vandas kundze, tā laikam bij? — Apbrīnojami, Džeksona kungs, cik jūs ātri mācāties svešas valodas! — atkal nevar attapties no


brīnumiem vinkeldirektors. — Bet tagad, inženiera kungs, laiks ķerties pie praktiskā darba! — Džeksons griežas pie pajauna cilvēka, kurš sēž .kaktā un kaut ko drudžaini rēķina savā kabatas grāmatiņā. — Atcerieties visu, ko sacīju! Vidū milzu lifts, tanī mans kabinets. Četras durvis. Es braucu otrā stava, spiežu pirmo pogu — nāk kabinetšefs, spiežu otru pogu — privātdirektors, trešo pogu — sevišķu uzdevumu ierēdnis, ceturto pogu — stenogrāfiste… Uzbraucu trešā stāvā — tāpat, ceturtā — tāpat, piektā — gluži tāpat. Visur kārtība, organizācija, noteiktība. Pogas uz mana galda baltā; melnā, zilā, zaļā, sarkanā, dzeltenā krāsā. Neaizmirstiet divas slepenās ierīces, par kurām stāstīju! Mūsu laikos jābūt gatavam uz visu! Nu, ko jūs gribējāt sacīt? — Kapitāls remonts… obligatoriskas kāpnes… iekšējais apmetums… caursalšanas dziļums… — inženieris kaut ko gudri runā, bet Džeksons atmet ar roku. — Tā jūsu darīšana. Ejiet un rīkojieties! No mūsu pu​ses iebildumu nebūs. Vai ne, kungi? — Jā, jā, — steidz apstiprināt Žanis Veisbarts, Džeksona jaunpieņemtais kabinetšefs. — Un baronese nemaz nevēlas visu naudu dolāros. Māklers viņai iestāstīja, lai ņem pusi jaunajās akcijās. Par tām jau šodien visa pilsēta runā. Daugavmalas tirgū prasa, kur var dabūt. Grīziņ- kalnā uztraukums, zaķusalieši ceļas kājās… Katru mē​nesi izmaksāšot peļņu — un kādu peļņu! Vai Dieviņ, tās gaviles! Džeksons sēd un smaida. Arī smaids viņam ir visuuz- varošs. — Bet cik personāla pieņemsim? — Veisbarts pāriet pie saviem tiešiem uzdevumiem. — Es domāju, sākumā… — Nu, cik jūs domājat sākumā? — Džeksons jautā, vēl arvienu smaidīdams. — Kopā ar kurjeriem savus piecpadsmit, divdesmit vajadzēs… — saka bijušais Liepājas direktors un nobīstas 110 sava skaitļa. — Piecpadsmit? Divdesmit? Ha, ha, ha! Septiņdesmit septiņi! Vai zināt, es esmu drusciņ māņticīgs, man patīk apaļi skaitļi. Lai iet septiņdesmit septiņi!


VISU APŽOGOT

Plalzt Junker Voland kommt. Platīt sūsser pobel, Platzl Gēte tFaustā», Valpurģu nakti Nēģeris nav pagājušā naktī aci aizdarījis. Kā ielikās gultā, tā sāka reimatisms lauzt kaulus pušu. Nu jā, trakā nakts lietū un vētrā! Bet vienacim tas pa prātam. — Rauj vēl citiem sievišķus nostl Tomēr šorīt Džims atkal uz pekām. Smaidīgs, ņirdzīgs, tikai laiku pa laikam patausta kreisās kājas stilbu. Tur melnajā miesā liels pampums no sarkanās Karlines papēža. Velna spēriens tādai mātītei! Džims sataisa bēdīgu ģīmi un iet iekšā pie kunga. Viņš atrotī bikses, rāda vainīgo vietu iln sāpīgi sūdzas pus- angliski, pusvāciski. Viņa acīs it kā asaras. Kas var zi​nāt nēģera acis? Bet Džeksons tikai nosmīn. Apbrīnojams cilvēks šis Džeksons! — Uzliec plāksteri! — viņš saka, izvelk desmit dolāru zīmi un nosviež nēģerim. Desmit dolārus Džims pazīst, ak, un kā vēl! Bet kādu plāksteri? Kas velk ārā vai dzen iekšā? — Es taču tev teicu, te ir plāksteris, līmē virsū! — paliek nepacietīgs Džeksons un pagrūž naudas zīmi vēl vai​rāk uz priekšu. A! Nu Džims saprot, un melnā mute atveras līdz ausīm. Bet pusdienā Džimu sauc atkal iekšā. Atnests jauns tērps: zils, ar lielām, dzeltenām strīpām. — Ģērbiesl — saka Džeksons. — Tev jāiet uz Pulver- torni! Matīsam Briedim un Žanim Veisbartam viņš paskaidro tuvāk: — Jāapžogo viens kvadrātmetrs tai vietā, kur sāksies apakšzemes līnija! Jāpieliek plāksne: «Henry Jackson Ltd». Lai Džims stāv līdz vakaram klāt un informē pub​liku! Tūlīt dod arī tājākus rīkojumus: — Jāapžogo viens kvadrātmetrs arī Arkādijā! Daugavas vidū liela, sarkana bumba un peldoša plāksne: «Henry Jackson Ltd». Jāsagatavo materiāli Tīreļ- P'.irva apžogošanai! Ik uz pieciem soliem stabiņš un plāksne: «Henry Jackson Ltd». Kam pieder Tīrejpurvs? Jāizzina un jāievada sarunas par pirkšanu! Jaunais nams šovakar jāiluminē! Jāierīko sava telefona centrāle! Inženieri zvana un rīkojas tālāk, Žanis Veisbarts ir bāls no brīnumiem. Nabaga Liepājas Žanis! Tikai tagad viņš jūt, kādu atbildību uzņēmies. Kas te būs darba! Matīss Briedis kož apakšlūpā. Te iet gan karstāk nekā visos viņa sešos uzņēmumos kopā. — Jūs sacījāt, ka Latvijā daudz protestētu vekseļu? — Džeksonain atkal kaut kas ienācis prātā. — Kā spaļu, — atbild Briedis un atmet ar roku, — Katrs desmitais — ko es saku! — katrs piektais cil​vēks uz ielas ir protestēts. — Tā, tā. Un kur to visu var dabūt redzēt? Vai iznākusi kāda rokasgrāmata? — Džeksons kā ārzemnieks, pro​tams, nav vietējos apstākļos informēts. — Un cik vēl! Tie jau ir finanču ministra kopoti raksti. — Pēter, — Džeksons sauc, — nopērc kādu no protes​tēto vekseļu grāmatām! Tūlīt uz vietas! Džeksons pacilā grāmatu rokās. Kas par biezumu! Un smaga! Brilles vajag — sīka, sīka druka. — Nu pašķirsim uz labu laimi. 265. lappuse. Tā, «Jaunpiebalgas pagasta padome». Tā, tā. «Jaungulbenes patērētāju biedrība». Hm. «Jāņutēvs, Pēteris. Cirgaļu pagastā Smiltenē». Labi, ļoti labi! Un tālāk Jaunzemji, Jaunzemji, Jaunzemji bez gala… Jā, tā lieta iet! — Kāda lieta? ,. Džeksons neatbild. — Kā jūs domājat, bankas šos vekseļus vērtē augstu? — Samaitāts papīrs. Zemē mest žēl, augšā celt nav vērts. — Par desmit procentiem tos atdotu?


— Lielāko tiesu. Būtu laimīgas, ka tikušas vaļā, — Darīts! Mēs pirksim protestētos vekseļus. — Protestētos vekseļus? — ieplēš acis Briedis. — Kur tad mēs tos liksim? — Kur mēs tos liksim? Mēs iegūsim milzu bilanci, milzu iespaidu, milzu varu. Iedomājieties tikai, ko tas nozīmē! Cik cilvēku mums nav parādā! Ko mēs visu ar viņiem nevaram iesākt! Protestētais izdevīgi apprecas, labi — bleķo cieti! Viņam nomirst bagāta sievasmāte — bleķo cieti! Piedzimst bērns — bleķos par tēva grēkiem raudādams. Parāds pastāv desmit gadus, ja nemaldos? Un, ja piedzen vienu santīmu, tad atkal desmit gadus? Nu, vienu santīmu mēs piedzīsim! Bet vēlēšanās.,, vai jūs zināt, ko mēs darīsim vēlēšanās? Džeksons sēd, atgāzies krēslā, pārmetis vienu kāju pār otru, un skaļi domā tālāk. Veisbartam iet gar acīm lieli, zildzelteni riņķi. Jaunajā mājā trešā stāvā protestēto vekseļu birojs. Trīsdesmit trīs kantora darbinieces. Kartiņu sistēma. Izsmeļošas izziņas. Klasifikācija pēc pavisam jauna principa. Izpildu raksti tērauda velvēs. Mājai visa apakša — liela tērauda velve, Katram parādniekam pie durvīm metāla plāksne «Henry Jackson Ltd». Svārku iekšpusē, pie kakla, blakus drebnieka zīmei: «Henry Jackson Ltd». Inženieri pietrūkušies kājās, iepletuši mutes un klausās. Matīss Briedis sakodis apakšlūpu pavisam sarkanu. Vakarā, pēc grūta darba, Henrijs Džeksons paņem cilindri un iet pastaigāties. Zeltains vakars. Ielas pilnas ļaužu kā svētdienā. Visiem rokā pēcpusdienas avīzes. Priekšpusē vairāk ne vārda, tikai «Henry Jackson Ltd». Pie Pulvertorņa liels pūlis ļaužu, nemaz nevar izspraus* tics cauri. Zildzeltenais Džims plāta rokas un sauc sa​vādas skaņas: «Džidratata tatata džum!» Viņš rāda, ka apakšzemes dzelzceļš ies uz Pārdaugavu. Džeksons paskatās un iet tālāk. Viņš ir dziļi apmierināts. Viņš redz, ka uz kādas sētas ielaspuikas uzrakstījuši «Henry Džekson Ltd» un vēl divus vārdus. Tos viņš, protams, kā amerikānietis nesaprot. Labi arī tāI Tik populāra jau akciju sabiedrība


Otrā daļa


golfa STRAUME TUVOJAS Luna latrantes canes non curall (Lai rej suns — kas mēnesim par to!) Dienas bija nākušas un gājušas, un aiznesušas pagātnē veselas trīs nedē|as dārgā un jaukā pavasara laika. Ievas bija noziedējušas, jau plauka ceriņi. Džeksons pamodās, kā beidzamā laikā bija radis, pulksten desmitos. Galva kā sastīpota! Viņš sagrozīja nakts- svārkus kārtībā un pārbraucīja pieri, lūkodamies atcerēties vakarējo. Jā, kas tad vakar notika? Matīss Briedis bij dabūjis noteiktu apsolījumu, ka rītu apstiprinās akciju sabiedrību. Tam par godu jautrs vakars ar Briedi, Vandu un Veisbartu pāris nakts lokālos. Jā, viņu jau arī ierakstīja par biedru ugunsdzēsēju klubā. Hm, Rīgas ugunsdzēsējs! Ak jā, vakar jau arī no rīta tika taisīta vizīte naudas lietu ministram! Bij jau sūtīts mājiens ar to pašu Briedi. Nekas, vizīte izdevās diezgan efektīgi. Sevišķi, kur viņš ministram, kad tas sāka runāt par ārējo aizņēmumu, atbildēja: «Es pats jūsu zemē izdarīšu iekšējo aizņē​mumu!» Palika kā uz mutes sists. īsti amerikāniski! Džeksons izlēca no gultas un pats atvēra logu, jo netikās nevienu saukt. Ar šalti gāzās iekšā svaigs gaiss un līdz ar viņu arī ielas troksnis. Pametās augstāk uz spil​veniem un lasīja vakardienas avīzē: «Inženieris Veltelis, kas vairāk kā 20 gadus nostrādājis Krievijas cukurrūpniecības uzņēmumos, mūsu līdzstrādniekam kategoriski apgalvoja, ka cukurniedres Latvijā nekādi neesot iespējams audzēt pārāk vēsā klimata dēļ.» — Skat, suns tāds! — Džeksons norūca. — Protams, Krievijā neviens niedres neaudzē.., — Bet tad atkal bniaids sāka rotāt viņa seju, kad tas lasīja tālāk; «Mūsu līdzstrādnieks gribēja svarīgā jautājuma noskaidrošanai griezties pie paša mistera Džeksona, bet diemžēl, nosēdējis 2 stundas, viņa nesagaidīja. Izlietodams gadi- §umu, mūsu līdzstrādnieks griezās pie amerikāņa līdzstrādniekiem. Viens no tiem — nēģeris Džims, dzimis An- liju salās un pie tam vēl cukurniedru plantācijā, kur māte to laidusi pasaulē taisni šo niedru paēnā. Sis saprātīgais puisis tāpēc kvalificējams kā īsts speciālists cukurniedru audzēšanas jautājumā. Viņš apgalvoja, ka niedres Antiļu salās augot aplamā daudzumā un lielumā siltās Golfa jūras straumes dēļ un ka šī straume patlaban griežoties taisni uz Latvijas krastiem. Ņemot vērā, ka par Golfa straumes virziena maiņu mūsu laikrakstā jau pērn bija rakstīts, šis izskaidrojums liekas ticams. Laime nāk pie mums, bet mēs vēl guļam! Tā mēs visas izdevības palaižam garām. Labi vēl, ka nāk kāds svešinieks un viņas izmanto tā, ka arī latviešiem kas tiek! Otrs mistera Džeksona līdzstrādnieks, vecais jūrnieks. Pēteris, kura ģīmetni sniedzam šinī numurā, izteicās, ka viņa kunga aprēķins esot dibināts uz īpašiem jaunizgudrotiem mākslīgiem mēsliem, kas kusdami zemē ķīmiski attīstot lielu siltumu. Jā, viss var būt: mūsu radio laikmetā lai nebrīnāmies ne par ko!» Džeksons smējās un priecājās par saviem ļaudīm. Piespieda krietni pie gultas ierīkotās podziņas — vienu, tad tūlīt otru. Nepagāja ne minūte, kad ieradās Pēteris. Krietni apaļāks nekā dažas nedēļas atpakaļ, glītā, rūtainā žaķetē, ar sarkanu mutautiņu kreisā krūšu kabatā. Pavisam pieklājīgs džentlmenis, tikai seja drusku šķība: kreisā pusē trūkst acs, bet labā pusē aiz lūpas gremojamās tabakas vīkšķis. Un tomēr kā progresē! Tumšo dobumu sejas augšgalā gandrīz pilnīgi aizsedz zaļš monoklis. Zaļš! Nevienam nav tāda monokļa, licis speciāli pagatavot… Tūdaļ arī aiz viņa platās muguras parādās Džims, drusku aizkavējies, smaidīdams pār visu melno ģīmi, t. i., atvainodamies. Džimam uz rokas kunga vasaras uzvalks: viņš ik rītu palidz apģērbties. Bet kungs vēl gultā grib dot dažus rīkojumus Pēterim: — Uz darbu šodien neiešu. Vandas kundze lai paņem vērtīgāko pasta daļu un lai sarīkojas nākt man līdz uz kafejnīcu. Tu, Džim, pasaki Džonam, ka kafeju mājā nedzeršu! Jā, un tad tu, Pēter, patelefonē, lai direktori nāk ar saviem ziņojumiem uz Cafč de l'Opčra: Veisbarts 11-os, cukura direktors ll'A, Briedis V212-os, vekseļu direktors il3 /4 , apakšzemes dzelzceļa direktors taisni 12-os. Eh, darī​šanas, darīšanas!


— Kungs, labāk pasūtīšu viņu.s visus vienpadsmitos! Lai stāv rindā! Citādi sajaukšu laiku, nudien. — Shoking/ Nu, vienalga, lai stāv rindā! Tas izskatīsies impozanti. — Well! Viņi būs reizē! Tūlīt eju. — Pagaidi! Pasaki vēl Vandas kundzei, lai uzraksta trīs sludinājumus! Pirmo: rītu apstiprinās Džeksona limi- tedu. Otro: šodien apstiprina Džeksona Iimitedu. Trešo: vakar apstiprināja Džeksona Iimitedu. Liekami šķērsām pār visu avīžu priekšpusēm. Un ievēro, vienam jāparādās šodien, otram rītu, trešajam parīt! Ielāgo labi un pasaki tikai, Vandas kundze zinās! —: Sī nu nezinās! Goddamt Tā prot visu. Kungs, vai šodien nekur nebūs jāizbrauc? Pēcpusdienā gribēju aizstaigāt līdz māsas meitēnam. Jau prāvs skuķis izaudzis. Vakar tā nejauši satiku, tad jau uzlūdza… — Līdz pusdienai tev jāsargā māja! Džims tagad man nāks līdz uz kafejnīcu, bet uz pusdienu viņš būs atpakaļ. Tad varēsi iziet izvēdināties! Tikai pielūko man, ka tas meitēns nav ar sarkaniem matiem! — Dievs sargi! Es sarkanmatainas neciešu. To viņu vakaru biju tā vairāk iedzēries. Un tādās reizēs es vairs lāgā neatšķiru krāsas. Nudien! Džeksons vēl mirkli skatās, un pēkšņi viņa galvā iedzirķ- stas kāda doma. Brīnišķa doma! Viņš paņem vienaci aiz pogas un pavelk sāņus. — Bet, Pēter, ko tu sacītu par tādu lietu? — Deviņi pērkoņi! — ierēcas Pēteris, bet šis rēciens ir labvēlīgs, pat pārāk labvēlīgs priekšlikumam.


KREISA PADUSE aiz vestes Cilvēks Ir kā mūzikas kaste. Niecīgs grūdiens — un tas dod pavisam citu melodiju. L. Berna «Kā viņu var pazīt: 1. Labā roka no čeku rakstīšanas garāka par kreiso. 2. Uz kreisā vaiga 1,7 cm gara rēta, sākoties vidū starp auss augšējo skrimstalu un uzaci, taisnā līnijā uz auss ļipiņu. 3. Skujas divreiz dienā — 8-os no rīta un 7-os vakarā, svētdienās pusstundu pirms un pēc baznīcas. 4. Parakstot čekus, kreisās rokas īkšķis vienmēr krei​sajā padusē aiz vestes. 5. Matus valkā vasarā bez celiņa, rudenī celiņš vidū, ziemā celiņš kreisajā pusē, pavasarī labajā pusē. 6. Naktīs nekad nesapņo. 7. Raksturīgākā īpašība: skops.» Sakartovskis pārtrauca lasīšanu un pacēla galvu no papīra. — Skops? Vai tā Amsterdama jukusi prātā? Pērk namus un nēģerus, sviež naudu kaudzēm, un skaties — skops? Te kaut kas nav kārtībā! — Es jau sen teicu, ka kaut kas nav kārtībā, — iedzink- stas pie loga Karlīne ar rozā pūderslotiņu rokā. — Tu? Ko nu tu! Tev tikai vīrs prātā: vīrs rītā, vīrs vakarā; skaidri apnīk klausīties, — rūc Sakartovskis, kas kopš divām nedēļām jau paspējis sadzert ar Karlīni tu​brālības. — Bet varbūt viņai tomēr taisnība? — ierunājas arī Lidija. — Sievietēm tādās lietās ir smalka oža. Es tevi, bubīt, arī saostu pa deviņiem vējiem! — Un kāpēc vienacis ievāc izziņu? To tu man neiestāstīsi, ka kalps vienkārši aiz ziņkārības ievāc izziņu par savu kungu! Kāpēc es neievācu izziņu par tevi? — Karlīne jau vaigus nopūderējusi un atjaunotiem spēkiem gāžas virsū Sakartovskim. Pie tam viņa triec ar roku pa galdu, un karafe noblākšķ kā smagais lādiņš kaujas laukā. — Mierā! — uzsprāgst no krēsla polis. — Ļauj padomāt! Tu tikai blēj kā aita, bet te bez domāšanas nekas neiznāks! — Kas tur ko domāt? Tev vienmēr galva kā spainis. Ņem Amsterdamas izziņu un dod taisni otrādi tālāk! Raksti: izšķērdīgs. Un piebilsti: mīl aizdot naudu pa labi un pa kreisi. Sūti izziņu prom, un es iešu rīt pie viņa naudu aizņemties. ; — Hrn, hm, — Sakartovskis krekšķ jau mīlīgāki, viņa plikais pakausis deg kā nokarsēta stikla bumba. — Kas tur vēl bij sacīts? — Sarkanā Karlīne pieskrien pie galda un iegrūž degunu papīrā. — «Parakstot čekus, iaeisās rokas īkšķis vienmēr kreisajā padusē aiz vestes.» Raksti: labās rokas īkšķis vienmēr labajā padusē aiz vestes. Redzēs, kā tad šis parakstīs. Es saku, tie tik būs jokiI — Pagaidi, pagaidi! — Ari Lidija skrien pie galda, — «Naktīs nekad nesapņo.» Raksti: sapņo par blondu dāmu, tādu pagaru, paslaiku — nu, apmēram lādu kā mani… — Mierā! — uzsprāgst atkal no krēsla Sakartovskis. — Ja kaut ko dara, tad jādara kārtīgi! Ņemsim pēc kārtas: «Labā roka no čeku parakstīšanas garāka par kreiso.» Nu, ko ar to lai iesāk? — Blēņas! Raksti: kreisā roka garāka par labo. Ja nav, lai cērt nost — kas mums par daļu! — olimpiskā mierā izšķir jautājumu Karlīne.


— Bet rēta? Kas būs ar rētu? Mirkli istabā klusums. — Rēta… rēta ir tā aizdomīgākā, — it kā sadūgst sevī Karlīne. — Man šķiet, tā lieta nav viņam īsti kārtībā. At​ceries, Lidij, ko tu stāstīji par dzelzceļa vagonu? Nē, par rētu lai paliek, kā bijis! — «Skujas divreiz dienā — 8-os no rīta…» — Raksti: 5-os no rīta. Lai ceļas augšā! — Vēl paliek mati: «Vasarā bez celiņa, rudenī celiņš vidū, ziemā celiņš kreisajā pusē, pavasarī labajā pusē.» — Tas neiet! Tā lieta jātaisa sarežģītāka! Raksti: svētdienās bez celiņa, pirmdienās celiņš vidū, otrdienās celiņš kreisajā pusē, trešdienās labajā pusē.,, — Nu, un tālāk? — Tālāk: ceturtdienās no rīta bez celiņa, vakarā celiņš vidū, piektdienās no rīta celiņš kreisajā pusē, vakarā la​bajā pusē… — Bet sestdienās? — Sestdienās nekā. Sestdienās nemaz cepuri nenoņem. — Apžēlojies, bet viņš taču nav žīds! — Raksti, ka mātes tēvabrālis bijis ārlaulībā dzimis žīds. Tas viņam par godu. — Karlīn, Karlīn, kas tev par ķērienu! — Lidija sajūsmā apkampj biedreni, un četras lūpas saplūst ilgā skūpstā. Sakartovskis skatās, skatās, nevar nociesties un pievieno arī savējās. Sešas lūpasl Aiz «DPU» logiem gaišs, saulains rīts, baloži dūdo kā negudri. Istabā drīz sāk dūdot rakstāmmašīna.


MELNĀ PAPE UN DZELTENIE PŪŠĻI Ja kaķiem būtu spārni, tad vi​siem zvirbuļiem būtu jāmirst. Veca paruna Tavu karstumu! Normālpulkstenis uz Brīvības bulvāra tikko pāri vienpadsmitiem, bet zābaki ar cietākiem papēžiem jau stieg asfaltā kā gumijā. Mēle kalst pie žok|iem, jāieskrien kafejnīcā izdzert glāze citronlimonādes ar ledu. Atkal galdiņš pie stūra loga aizņemts! No kura laika te sācis nākt tas garais ar iesirmiem deniņiem? Un šo​reiz arī nēģeris! Ienācējs gurdi atlaižas uz mīkstā dīvāniņa otrā stūrī, bet drīz atkal pietrūkstas kājās. Karsē vēl vairāk! Jāpārsēžas cietā krēslā. Kafejnīca vēl pustukša. Literāti un opērnieki sabrūk ap divpadsmitiem, spekulanti — ap vienu, tāpēc uzmanību negribot saista savādā sabiedrība pie stūra loga. Nēģeris stāv kājās un pilnu muti gremo šokolādes saldējumu. Nēģeris un šokolādes saldējums — ideāla saskaņa — to laikam izdomājis iesirmais kungs, jo ar sevišķu tīku aplūko savu Džimu, laiski sūkdams Svarca bezalkoholisko augļu vīnu. Viņam, pretim pikanta dāma ar vienu roku šķirsta lielu kaudzi telegrammu un vēstuļu, ar otru eleganti tur pie lielajām, sārtajām lūpām limonādes glāzē iemērktu rozā salmiņu. Viņai aiz muguras stāv rindā četri padevīgi, salīkuši kungi ar lielām, dzeltenām ādas mapēm padusēs, Uz mapēm lielas sudraba monogrammas, pa ga​balu nevar salasīt, rēgojas kaut kas līdzīgs «Ltd». Tiešām sayāda sabiedrība! Ierodasi vēl pāris pastāvīgie lokāla apmeklētāji. Garš. franču avīžu speciālkorespondents, kas sēž Rīgā un apraksta dzīvi Maskavā, kāda pazīstama rūpnieka kundze, kas parasti ap šo stundu ierodas kontrolēt, vai kāds māk​slinieks nepaved viņas Mīcīti. Visi uzmanīgi vēro plenār​sēdi pie stūra loga. Sāda situācija sāk beidzot ollraitnieku nervozēt. — Vandas kundze, —viņš skaļi griežas pie pretimsēdētājas, — gādājiet, lai no rītdienas visa šī istaba ir mūsu rīcībā! No 11—1 te nav nekāda nākšana. Mēs abonējam visus galdiņus, saprotat? Lūdzu, tagad turpinaitl — Viņš pamāj kungam aiz Vandas muguras. — Ko jūs sacījāt par melno papi? Tas ir cukura direktors, drukns agronoms, kas atkal tiek pie vārda. — Es gribēju sacīt, ka atrasta pilnīgi jauna sistēma pasargāt augu saknes no auksta klimata. Sai nolūkā zemi apklāj ar melnu papi, kurā atstāti mazi caurumiņi, lai augi varētu izbāzt galvas. Speciālisti raksta, ka tādā kārtā varēšot audzināt siltzemju augus visās ziemeļu zemēs. Kā būtu, ja arī mēs izdarītu mēģinājumu ar cukurniedrēm? Var sākumā tikai vienā leceklī… — Vienā leceklī? Kas par niekiem! Piecās, desmit pūrvietās. Izstrādājiet siku kalkulāciju, aprēķinait, cik cauru​miņu iznāk uz pūrvietas! Bet galvenais: rakstait! Rakstait avīzēs! Veisbarta kungs, kad pēcpusdienā ierodas «Lētas» pārstāvis, dodiet viņam sīku informāciju! Sakait, ka mēs pasūtām no Norvēģijas melno papi desmit pūrvietām, bet rudenī dibināsim paši melnās papes fabriku. Mēs noklāsim visu Latviju ar melno papi! Un ne tikai Latviju: art Lietuvu un Igauniju… Franču avīžu speciālkorespondents piešķiebis ausi Un klausās. Cik izdevīgi! Nesamaksājams materiāls nākošai vēstulei par Maskavas nepmaņiem. Rūpnieka kundze, pārliecinājusies, ka Mīcites še nav, tomēr ar ārkārtīgu aizdomibu apskata nēģeri. Vai tāds nevar uzbrukt nevainīgam bērnam gaišā dienas laikā? Jāsaka Mīcītei, lai labāk sēž mājā. Pie stūra loga pa to laiku jau diskutē apakšzemes dzelzceļu, — Iedomājieties, — sit sev pie krūtim slaiks un lokans inženieris, — iedomājieties, šodien piezvana no pilsētas valdes… Brīnums, Džeksons nemaz neklausās. Kā spoku ieraudzījis, viņš stīvi veras lejup, bulvāru krustojumā. Bet tikai mirkli — tad uzlec, atstāj inženieri pusvārdā un garām cukura direktoram, garām vekseļu direktoram, garām vi​siem citiem direktoriem — ardievu, projām!


Vanda tikai pagūst uzmest acis, ierauga melnu dāmu sērās nākot pāri ielai, iesaucas «ak tu mūžs!» un diedz Džeksonam pakaļ. Direktori saklūp pie loga, skatās un nekā nesaprot. Nēģeris paķēris Vandas limonādi un kā ugunsgrēkā rauj pa salmu iekšā saldo sulu. Kungs samaksājis, nav nekāda atstāšanai — Liesma Gudrupe! Liesma Gudrupe! — Džeksons murmina liktenīgo vārdu un stulbām acīm veras uz ielas ap​kārt. Nav! Kā ūdenī iekritusi! Jāskrien ap stūri! Uz stūra stāv dzeltenu, zilu, sarkanu pūšļu pārdevējs. Džeksons uzskrien tam virsū, pārdevējam pasprūk saite, un pūšļi kā mākonis paceļas gaisā. — Nost! Nost no manis! — sauc Džeksons. Džeksons ap stūri, pūslinieks viņam paka]. Šausmas! Liesma Gudrupe visu to redz. Viņa stāv aug]u pārdotavā un pērk konservētu ananasu. Viņa savīksta cimdu un nicinoši nomet uz letes. Visi skrien. Liekas, visa pilsēta skrien. Džeksons pa Kaļķu ielu, Vanda pa Aspazijas bulvāri uz Romas vies​nīcu. Tāds cilvēks, tāds cilvēks! Atstāt viņu un dzīties paka] tādai melnai žagatai! Viesnīcā pie galda sēd Pēteris un Sakartovskis. Polis atnesis izziņu. — Kā tad jūs sarunājaties? — Sakartovskis prasa. — Kungs taču runā tikai angliski? Pēteris grib atbildēt, bet ieskrējusi jau Vanda. ' — Angliski? Ķīniski viņš prot, ne angliski. Labs ame- rikānietis! Nu vairs nav labi! Pēteris redz, ka jāglābj, kas glābjams. Viņš saķer Vandu aiz rokas, ierauj otrā istabā un no​sviež uz dīvāna. Tur tā paliek šņukstēdama un elsodama. Kad Pēteris ieskrien atpakaļ, Sakartovska vairs nav. Polis ir prom. Viņš ir ieguvis vairāk, kā vajadzīgs. Jāskrien rīkoties tāļāk!


MONEY MAKING (NAUDAS TAISĪŠANA) Izdevis vekseli, sveicini katru pilsoni ar resnāku kabatu: tur, var būt tavs vekselis. Šorīt Džeksons nervozs, ass un steidzīgs. Nekas viņam nav pa prātam. Džimam, kungu apģērbjot, rokas vien tric un kājas metas stīvas. Vakarvakarā angļu valodas stunda izpalika: Vandas kundze aizbildinājās ar galvas sāpēm. Uz kunga pavēli Džims pārnesa viņai no aptiekas puskilo migrēnina, bet tas laikam nelīdzēja. Džeksonam bij labas ausis, un viņš visu nakti laiku pa laikam trešā istabā dzirdēja šņukstus. Tāpēc tas ari ilgi nevarēja iemigt, jo īstam džentlmenim pasaulē nav nekā briesmīgāka par sie​vietes asarām. Arī šorīt viņš dzer kafiju ārpus mājas, lai tikai nebutu Vandas kundzes skaistās, melnās acis jāredz saraudātas. Jādomā tīri, ka viņa sirdsapziņa nav gluži skaidra. Bet pēc kafijas tases Svarca viesmīlīgajās telpās viņa garastāvoklis manāmi uzlabojas. Un, kad uz ielas viņu godbijīgi nosveicina pāris gluži sveši cilvēki, tas sāk jau klusām svilpot. Džeksons lēni un svinīgi kāpj pa Valsts bankas trepēm, nepiegriezdams nekādas vērības uz ļaudīm, kas steidz iekšā un ārā. Pie padomes priekšsēdētāja durvīm ierēdnī- tis to grib aizturēt, jo priekšsēdētājs noteicis neviena neielaist līdz V2I2. Bet tad viņš dabū tādu dzeramnaudu, ka to līdz ar Džeksona vizītkarti iegrūž dziļākā kabatā, skriešus ieskrien kabinetā un pieteic Jaksona kungu. Tāpēc ari priekšsēdētājs, pamaza'auguma rūsganbārdis, ir drusku errīgs par traucējumu un Džeksonu saņem latviski: — Nu, cien. kungs, ar kam mēs var pakalpot? Lūdzu īsi, mumsiem nav daudz laika! Ar visiem tiem darīšaniem— Viņa zelta zobu pilnā mute aizveras pusteikumā. Džeksons ātri pārliek: tepat mēnesi Latvijā nodzīvojis amerikānietis ar šo kungu var sarunāties latviski. — Man vārds Džekson, Henri Džekson… — Ā, Džeksona kungs! Lūdzu piesēsties uz šitiem krēsliem. Kā nē, kā nē. Zinu un ātrumā gribēju jumsus ap​meklēt. Ar ko varu pakalpot? — Vai jūsu bankā nav kād partij to veksel, kas ir gāj uz protest? — Protestētu vekseju? Nu, protams, daudzi ir, o, loti daudz ir! Sašmucēts papīrs. Mēs viņ atdos uz Ligatu, lai pārvāra par tīr papīr. — Es viņ grib pirkt. Visas tos veksel, — Jūs joko, mister Džekson! — Nē, nudien. Man ir kaisli, es kolekcionēj. Es rādīs citam kungam un dāmiem tur, Amerikā. Priekšsēdētājs juta labu veikalu un valdījās, marķēdams vienaldzību. Bet zem galda tas rokas tomēr noberzēja. Tad apsolījās jau šodien sasaukt ārkārtēju padomes sēdi un lietu izlemt. Džeksons solija maksāt par vekseļiem desmit procentu no nominālvērtības. — Procentus nerēķināt. Ka al pāri neviens nevar maksāt, to jūs padom' locekļiem būs say prot, — viņš piebilda, jo redzēja no priekšsēdētāja sejas, ka iesolijis drusku vairāk, nekā vajadzēja. , Priekšsēdētājs bij pati laipnība. Tīri familiāri pastāstīja amerikānietim, ka nupat nopircis sev auto, lietotu gan, bet toties stipru un lētu. Būšot ko braukt uz medībām un makšķerībām. Neievērodams, ka Džeksons par to novīpsnā, viņš vēl apsolīja tam piesūtīt šīs vasaras pirmo vēzi, spieda un kratīja roku un pavadīja vēl dažus soļus aiz durvīm. Pie bankas parādes durvīm Džeksonu sagaidīja viņa uzņēmumu finanču direktors Suisleps, kam jau bij dots rīko​jums ierasties pie bankas un gaidīt. Džeksons saņēma savu palīgu zem rokas, gāja lēni pa trotuāru un instruēja: — Apstaigājiet tūdaļ visas lielākās bankasl Pavēstiet direktoriem, ka mēs pērkam protestētus vekseļus neaprobežotā vairumā! Lai pasteidzas, jo var būt, ka drīzumā cenas pazeminām. Valsts bankai lielāki krājumi vekseļu, varbūt tie arī, caurmērā ņemot, drošāki. Tikai tāpēc mēs viņai maksājam desmit


procentu. Mazajām banciņāin maksājam tikai septiņi procenti. Ja tiem vīriem maksās desmit, dažs sāks vēl fabricēt protestētus vekseļus. — Labi, Džeksona kungs. Cik pazīstu apstākļus, viņi pārdotu arī par pieci procenti. Tikpat vairāk, o, krietni vairāk iznāks, nekā pārdodot makulatūrā, — jūsmoja Suisleps, kas taisni dievināja savu amerikānieti un pa vaļas brīžiem mācījās amerikāniski plānot. — Droši vien. — Džeksons apstājās un uzklapēja uz pleca savam direktoram, kas par veselu galvu bij mazāks par viņu. — Un lai ved jau rītu pat! Pieņemšana no pulk- stens desmitiem. Vēl pazvanait savam personālam, lai sa​gatavojas uz pieņemšanu! Un nu, sveiki! — Džeksons no​griezās pa labi.


PIECOS STĀVOS But business is my hoby. (Bet taisni veikali ir mana kaislība.) Henrijs Džeksons piebrauca pie sava piecstāvu nama Baznīcas ielā. Fasādē pār katru stāvu milzīgiem Riharda Zarriņa stila burtiem uzraksts «Henry Jackson» ar atstātu lāukumu galā, kur vēlāk uzkrāsot «Ltd», kad akciju sabiedrība būs apstiprināta un izvesta illācija, tas ir, Džekson* uzņēmumu pārņemšana. Pār durvīm daudz mazākiem bur​tiem uzraksts <rMy house is my castle» — īpašnieka skata pamielošanai. Pamanījis piebraucam pašu kungu, izskrien ķīnietis Cau-Cau, kas speciāli izrakstīts no Berlīnes nama šveicara amatam. Viena minūte, un Džeksons sēd savā lifta kabinetā, pagaidām vēl pirmā stāvā. Kabinetam ir stikla durvis: ērtajā krēslā sēdot, var redzēt visu, kas notiek apkārtējās sešās istabās. Pašlaik ir brīvais ceturksnis. Kārtība viņa uzņēmumā ir amerikāniska: 15 minūtes dzer tēju un amizējas, tad atkal 45 minūtes strādā tā, ka kungi nomet svārkus, bet jaunkundzes tur padusēs švamjus — pēc sviedrēšartās sistēmas. Džeksons aizsmēķē un pēti dūmu riņķu formas. Tad jau arī atskan gongs un vjsi ķeras pie darba, kā to var redzēt visapkārt. Džeksons spiež pogu. Kā liela spēka traukts, viņā priekšā nokrīt, taisni nokrīt direktora palīgs, kas pašlaik Suislepa vietā vada šinī stāvā finanču direktoriju. — Kas jums tur istabā Nr. 5 par lielgabaliem? — Divdesmit putek|u sūcēji, šefa kungs. — Tas labi. Iztīriet visus naudas skapjus jau šodienl Rītu atvedīs pirmos vezumus protestēto vekseļu. Jā, mēs uzsūcam Latvijas finanču putekļus. Norīkojiet cilvēkus, kas vekseļu pakas saskaita un pieņem! Pēc pieņemšanas katram vekselim uzspiest pēdējā žiranta <rHenrij Jackson Ltd» zīmogu. Tālāk vekseļi sagrupējami pēc alfabēta, pēc summu lieluma. Sevišķu sarakstu par dāmu izdotiem un žirētiem vekseļiem. Jums vajadzēs daudz ļaužu. Pieņemiet jaunkundzes, skaistas jaunkundzes! Un vēl desmit jaunkundzes. Tām sevišķs darbs. Lai aizraksta, lūdzu, atzīmējiet tūdaļ, katram vienam, kura vārds vekseļos, se« košo: «Cienījamais kungs (vai dāma)! Jūsu vekselis no tāda un tāda datuma par tādu un tādu summu, protestēts tad un tad tur un tur, atrodas pie mums. Lūdzu atsūtīt jūsu fotogrāfiju vizītformātā. Kuru katru dienu laikā no 9—3 būsiet mīļš un gaidīts viesis. Dziļākā cienībā <s.Henry Jackson Ltd». Tā, un nu sveiki! Viegls uzminums uz podziņas grīdā, viegla sakustēšanās, un amerikānietis jau sēd ar savu lifta kabinetu otrā slāva. Ckurniedru direktorija,,, Džeksons paskatās pa kreisi. Tur kāds speciālists kārto uz gara galda botāniskā dārza stūrīti: parastās purvu niedres, skalbes, dažas siltumnīcās audzētas cukurbietes ar visiem lakstiem, rabarberus un citu parasto Latvijas veģetāciju. Blakus istabā divi kreklos izmetušies jaunekli zīmē plānus. Džeksons spiež pogu. Cukurniedru direktors, liels un smags agronoms, ir klāt kā misiņš. — Sveiki, sveiki! Parādait plānu, gribu redzēt, kuru ga​balu no Tīreļpurva esat izvēlējušies. — Tūlīt! — Un Džeksons nav paguvis degunu izšņaukt, kad agronoms ir jau klāt, rāda un stāsta: — Te, lūk, trīsstūrī starp Svarceka muižiņu, Grenču mājām un Baložu pieturas punktu. Gandrīz pareizs kvadrāts. — Labi, labi. Puslīdz ērta satiksme ar Jelgavu. Jā, direktor, mēs glābsim valsti, kas pārņem Jelgavas cukura fab​riku. Dosim tai darbu cauru gadu, jau ar nākamo rudeni sākot. — Pieprasījumu par melnās papes cenām, šefa kungs, jau vakar nosūtījām uz Somijas un Zviedrijas fabrikām. Tur iznāk lētāk nekā Norvēģijā. — Vai tad varējāt nenosūtīt, kad bija dots mans rīkojums? — Džeksons nožāvājas, pasniedz direktoram roku un brauc ar savu kabinetu augstāk. Nu jau apakšzemes dzelzceļa direktors, tievs, garš un Joti veikls inženieris, sēd tam pretī krēslā un


sūdzas. Plāns un aprēķins esot puslīdz gatavi, arī zemes rokamo mašīnu katalogi pienākuši. Bet pavisam neesot veicies pilsētas valdē. Tie viri grozot galvas un negribot dot atļaujas. Apakš Iekšrīgas ielām un namiem esot daudz alu un pus- aizbirušu pagrabu. Tajos ieplūdīšot ūdens no Daugavas, vēl dažs labs nams sabrukšot. Tad kāds punktinieks atradis izrunu: apakšzemes dzelzceļš iešot pa tuneli tuvu garām Saeimas namam. Pēc konstitūcijas šī nama tuvumā nedrīkstot noturēt sapulces. Bet kas kontrolēšot apakš zemes? Džeksons klausījās un braucīja ar kreiso roku savu rētaino vaigu. Kad direktors beidza stāstīt, viņš tieši neko neteica, tikai iejautājās: — Nez vai pilsētai nav kādi lielāki parādi? — Vai dieviņi Vai tad jūs nezināt, šefa kungs? Lazaru bankai Londonā! — Ievāciet noteiktas ziņas par šo parādu! Telegrāfiski! Pagaidām sveiki! Vēlu jums uz priekšu labākas sekmesl Džeksons ir pacēlies ceturtā stāvā. Te ir kluss kā baz- nicā. Un tiešām, svētdienu priekšpusdienās te notur darbiniekiem īsus dievvārdus — papriekšu luterāņiem, tad baptistiem, katoļiem, pareizticīgiem… Plašā zālē no 2—6 pēcpusdienā spēlē basketbolu un ping-pongu, bet 6-os ir vispārējs faifokloks, ko arvienu apmeklē ari pats šefs. Katru svētdienas vakaru no 9-iem ir darbiniekiem dejas vakars. Darbdienās gan programma īsāka: lekcija vai deja — pārmaiņus. Džeksons pietur arī te, izvelk no kabatas spogulīti, paskatās, sagroza kaklasaiti taisnāk. Tad uzmin podziņai un ir pašā augšā, kur viņa paša valstība. Te, piektā stāvā, strādā viņa kabineta šefs Žanis Veisbarts, kā ari personīgā sekretāre Vanda Stālberģe ierodas ik dienas un nosēd no 12—1. Te ir ērts, ar plīšu tapsēts šefa kabinets, kurā var iekļūt tūdaļ no lifta kabineta. Daži smalki gobelēni, pāris gleznu pie sienām. Mazs izmeklētu dzērienu krājumiņš, vāzes ar augļiem. Džeksons ieiet šinī miera valstībā, zem kuras strādā viņa uzņēmums, un nopūšas. Viņš atlaižas uz turku dīvāna un iegrimst kā mākonī. Roka pastiepjas un atgriežas ar divām glāzītēm un pudeli tumša vīna. Viņš noskata tās ar lēnu smaidu, noliek uz galda, tad spiež dīvāna galā podziņu. Džeksons gaida un smaida. Viņš neredz, bet jūt, ka ienāk Vanda — sērīga, nomākusies, bet jau laimīga, jo tikusi saukta uz šejieni, uz «Erosa ostiņu», kāds vārds šai vietai tika dots pagājušo — pirmo reizi. Vai vēl teikt, ka miers noslēdzās pats no sevis un no ostiņas izbrauca atklātā jūrā atkal divi sirsnīgi sabiedrotie? Vanda pēc tam no visas sirds nožēloja savu vakarējo mutītes palaišanu, bet Džeksonam par to viņa bij aizmir​susi pastāstīt.


NĒ, TAS NAV MANS VĪRS

Ja es kāptu debesis, tad tu tur esi: ja es nogultos ellē, redzi, tu tur arīdzan esi. Dāvida 139. dziesma Nekad vēl Rīgā nav redzēti ielās tik daudz banku di​rektori kā šodien. Tā ir vesela parāde. Protestēto vekseļu pārvešanu Džeksons noteicis pēc stingra, neatvietojama rituāla. Tā kā pēdējā laikā notiek ļoti daudz autokatastrofu, tad auto kā pārvietošanās veids pilnīgi izslēgts. Jāved ar zirgiem un katrā ziņā ar bal- tiem zirgiem. Kāda Pārdaugavas krājaizdevu kase bij atsūtījusi ar baltu ķēvi, kam pierē melna blese, bet šo sūtījumu dzeltenais Cau-Cau nepieņēma. Vajadzēja braukt atpakaļ un uz bulvāra pārjūgt zirgu, aizņemoties to uz pusstundu no kādas kaimiņu bankas, kas patlaban brauca mājās. Direktoriem un kasieriem melnos tērpos un cilindros kā apbedītājiem bij jāiet vezumiem blakus. Baznīcas ielā vekseļus saņēma pa lielu logu, turpat pārbaudīja un izrakstīja orderus. Ar tiem bankas galvenajam kasierim bij jāiet iekšā un jāstājas rindā pie kases. Kad tas ar pietūkušu kabatu nāca ārā, CauCau sniedza visiem bankas pārstāvjiem pēc kārtas roku un sacīja dažus vārdus ķīniski. Tie varēja nozīmēt: «No zemes tu esi ņemts, un par zemi tev atkal jāpaliek,» — vai arī: «Nes pacietīgi savu krustu, mīļā māsa.» Nama iekšienē gāja vēl straujāk. Visas pārējās direktorijas bij šodien atmetušas savu parasto darbu un nāca talkā vekseļu direktorijai. Visos stāvos kārtoja, skaitļoja, ierakstīja grāmatās, rēķināja. Džeksons ieradās pašā karstumā un ar labpatiku brauca augšup. Augšā viņam ziņoja, ka to jau ilgāku laiku gai​dot divi kungi un kāda dāma. — Nekas, — viņš atbildēja, — lai pagaida, — paspieda podziņu un laidās atkal lejup. Tik patīkami bij redzēt, kā še nobriedināja un disciplinēja tik daudz cilvēku likteņus. Pašlaik sita gongs, sākās brīvais ceturksnis. Kā uz burvja mājienu visi pameta vekseļus un steidzās augšā ceturtajā stāvā. Tur ātri sakārtojās un sastinga gaidās. Kāds no pazīstamākiem diriģentiem, speciāli uzaicināts, pacēla zizli, un spēcīgs «Aleluja, lai spēks un gods!» no​dārdēja mājā. Džeksons bij pareizi apsvēris efektu. Uz ielas daudzi noņēma cepures, ķīnietis noslaucīja asaras. Pēc tam vek​seļu pieņemšana gāja vēl svinīgāki. Nobraucis trešoreiz lejā, Džeksons pasauca Suislepu, Tas ieradās vienos putekļos. — Visi sūcēji strādā, bet nemaz nevar glābties, — tas paskaidroja un par pierādījumu skaļi nošķaudījās. ■— Dāmu vekseļus, — īsi sacīja Džeksons. Viņam priekšā uz galda ieradās kaudze papīru. Katrs vekselis gulēja protesta aktā kā līķis baltā palagā. — Nav daudz, — viņš norūca un sāka tos pārcilāt. Paulīne Amusjeva Avotu ielā, Natālija Arķis Poddubje dzirnavās, Soņa Moiseja meita Ārone Zilupē, Milda Pidriķa meita Avene Jaunpiebalgā… nelieli vien, par dažiem simtiem latu, nemaz nav vērts skatīties… Bet roka, it kā ko jauzdama, tvēra tālāk. Marija Burka Stopiņos, Ciska Diminte Rīgā, Gogoļa Ielā, Petronela Groskopfe Aucē… bet kas tad tas? Viņam it kā apmiglojās skats, roka neviļus skāra pieri. — Liesma Gudrupe. Jā, Liesma Gudrupe. Stingrs ironisks rokraksts, sarkas​tiska strīpa zem paraksta. — O, likteni! — čukstēja Džeksons un kā evaņģēliju lasīja otrā pusē: «Sis vekselis protestēts pie Rīgas notāra G. Zemgaļa tad un tad.'..» Datums un notāra reģistra numurs pamirdzēja kā pēkšņi saules stari spogulī, iemez​dami pa gaismas zaķītim Džeksona dvēselē. — Sis vekselis paliks pie manis, — viņš sacīja. Balss mazliet vibrēja no uztraukuma. — Atvainojiet — kāda summa? — jautāja Suisleps. Visam vajadzēja būt kārtībā.


— 30000 latu, — noteica Džeksons jau tik vienaldzīgi, it kā lieta grozitos ap desmit divdesmit santīmiem. Tad viņš brauca augšup. Augšup kā ugunsratos uz paradīzi, tik viegli viņam bij. Tikai roka vēl pāris reižu noglāstīja kreiso krūšu kabatu, it kā gribētu galīgi nomierināt pul​sējošo sirdi. Augšā Džeksons atcerējās, ka viņu gaidot pāris kungu. Tie bij diezgan savādi cilvēki. Vienam bij sagriezusies kaklasaite uz labajiem, otram — kreisajiem sāniem. Vierīs runāja, otrs to pašu vēl labāk izrādīja žestos. Abi ienāca uz pirkstgaliem, bet aizgāja, jautri sitot papēžus. Viņiem lobās: miljonārs bij labā omā. Jā, viņiem arī ir vekseļi. Protestēti? — Navar vys saceit, ka protestāti, bet tikpat ko. Nuka, namoksoj ni okli. Ti jau vēlēšonu vekseļi, todu Ielu kungu. Saeima diputātu. Sitodu jir Latgolā, ko bīzs. — Latgalē? — Džeksons dziļdomīgi piemiedza aci. — Kur tas ir, Lietuvā pie Pērnavas? — Nē, šitepat Latvijā, šitepat Latvijā… Amerikāņa kungs laikam nazina — tej Latvijas trešo zvaigzne… šitepat pi krīvu rūbežom… — Nu labi, kāda summa? Cik maksā? — nožāvājās Džeksons. — Ku nu mēs daudz. Atdūtu smīklam par puscenu… Lēšok gori nē, tad mēs propaļil — Otrais to nozīmīgi pa» rādīja ar žestu, noraudams sev roku gar rīkli. Nu labi, ja deputātu vekseļi, Džeksons maksās arī puscenu. Bet tikai tāpēc, ka viņam Latgales džentlmeņi patīk. Lietuvas džentlmeņiem viņš tik daudz nedotu. Te būs zīmīte, jānoiet lejā pie vekseļu direktora. Džentlmeņi ilgi pateicās. Nerunātājs gribēja krist pie rokas, bet Džeksons to augstsirdīgi atvairīja. Arā ejot, vēl turpat kabinetā pirmais priecīgi iegrūda otram sānos: viņiem pašiem vekseļi bij maksājuši tikai trešdaļu. Džeksons ātri piecēlās. Viņš gribēja apskatīt vienatnē Liesmas Gudrupes parakstu, izgāja ārā, bet tad atcerējās, ka gaidot vēl kāda dāma, un lēni griezās atpakaļ. Jā, tur jau viņa sēdēja lielajā krēslā pretim rakstāmgaldam. Džeksons pagriezās, gribēja paklanīties, bet tad, kā Medūzas skata ķerts, atlēca atpakaļ. Sarkans matu kro​nis, liela, kaulaina roka, tik pazīstams raksturīgs profils. Skriet? Bēgt? Kurp? Viņa jau redz un, ja neredz, tad nākošā mirklī redzēs. Kur glābiņš? I<ā lielas, nokarsētas ogles visos kabineta stūros deg sarkanas pogas. Viens lēciens, un Džeksons spiež sar​kano, noslēpumaino pogu. Sarkanā Karlīne redz visu, grib piecelties, bet jūt, ka krēsls salīgojas. Viņa lec augšā, bet no atzveltnes atsitas tērauda atspere un ieslēdz viņu krēslā. Nākošā mirkli istabas vairs nav, viņa krīt dziļā, bezgalīgā tumsā. Karline kliedz, bet kliedziens nedabū izspraukties viņai no rīkles, kad tā jau ir lejā. Atsprāgst vaļā kādas durvti- ņas, atrist tērauda atspere, un krēsls ar vieglu belzienu izsviež Karlīni uz ielas. Uz ielas, taisni ļaudīs! Karlīne nevar izrunāt ne vārda, mēmi pagriežas un ska​tās atpakaļ. Mazas, slēgtas dzelzs durvtiņas, ne atslē​gas, ne roktura. — Nē, viņš nav mans vīrs! — viņa beidzot izdabū pār lūpām, strauji apcērtas un, kā briesmīga rēga vajāta, skrien uz vecās Ģertrūdes baznīcas pusi, prom no draus​mīgās mājas,


VEIKALS UN MĪLA VIENA GĀJIENĀ Mals au molns dites mol, que vous m'aimezI (Vismaz jel sa« kait, ka mani milat!) Vecais Ķullītis paguvis izsapņoties un patlaban lāpa svārkiem elkoni. Ko cilvēks darīsi — meitieša nav. Kar​līne — tā tev ies lāpīt! Skrien apkārt kā vēja slota. Tāda tā jaunā vieta gadījusies — jāskrien. Te pie durvīm kāds uzmanīgi klauvē. Ķullītis aizmet mezglu, nokož diegu, uzvelk svārkus mugurā, atcel krampi. Viņš paskatās, tad atraujas atpakaj. Plecīgs kungs ar zaļu stiklu vienas acs vietā, ar lielu, sarkanu pujeni pie rūtainā uzvalka atloka grib sprauk​ties iekšā. Ķullītim sametas bail. — Karlīnes kundze mājā? — Nav. — Deviņi pērkoni! Goddaml Viņai drīz jabut! Kas jūs tāds? — Es? Es te dzīvoju. Karlīni sauc manu meitu. — Ak tā, tad jūs būsit viņas tēvs! Pagājušo reizi es te pavadiju omulīgu vakaru. Datnned! — Tad jūs laikam būsit no tā slepenpolicistu biroja, kur Karlīne strādā. Tā, tā. Nu, ienāciet! Svešais jūtas kā savās mājās. Viņš aizpīpo smirdošu cigāru, spļauj uz grīdas. Ķullītis skatās vien: viņam pa​šam mājā jāmazgā grīdas. — He, he! — smaida pār visu ģīmi svešais. — Jūs domājat, ka es no tiem depeunčikiem. Netrāpījāt, mīļais! Es esmu no citas sortes. Mēs ar Džeksona kungu no pa​šas Amerikas. — Ak tā? Par jums jau avīzēs raksta katru dienu. Jūs jau visu Latviju griezīšot apkārt. — Tas mums spička! Bet pagaidait, sievastēv! Man te kas klankšķ kabatā. — Pēteris izvelk viskija pudeli un noliek galdā, ka noskan vien. — Pameklējiet, sievastēv, glāzīti! Pēc pāris glāzītēm Ķullītis krekšķina un smej kā at​jaunots. — Mēs arī savu mazumiņu… Kā tad — rīt sāksim spiest jūsu amerikāņa akcijas. Tas papīrs, uz kā šonakt snaudīšu, — tas rīt ies mašīnā, kā tad. — Tad jau iznāk, ka visi darām vienu darbu, sievastēv. Uz to jāiedzer, tur nu nekas nelīdz! — Kā nu nebūs jāiedzer! Bij jau man znots, bet, kad tas izčibējis kā žīds pa Miķeļiem, tad jau jāiedzer ar jauno. — Vai tur pie jums nevar tikt kādu nakti iekšā? Es paņemtu līdzi tādu pudeli… — Vai, to nu gan nevar! To nu nē, nekādā ziņā ar nē! — Nu, kad nevar — nevar. Vai nu tāpēc, sievastēv, naidosimies! Vai to drukājamo mašīnu dzen ar elektrību? — Jā, stipra strāva. — Kad drukā veselu nedēju, tad tak klišeja stāv ma​šīnā? — Stāv. Kas šai nestāvēt! — Bet, kad nu jūs reiz iedomātos palaist pa nakti ma​šīnu vaļā, papīrs ar turpat laikam klāt? — Vai Dieviņ! Es esmu godīgs cilvēks. Un tad tur jau vēl divi sargi. — Tās pašas amerikāņa akcijas… Izlaistu kādu tūkstoti lapu liečus caur mašīnu. Kas nekaitētu, kad akcijas kabatā? Katru mēnesi grieztu kuponus, gulētu, iedzertu savu glāzīti… Ar lielu troksni atspārgst durvis, tā ka sievastēvs ar znotu pavisam sabīstas. Pēteris saķer pudeli un tāpat neaizkorķētu iegrūž kabatā. Velns, vai nav kuratori? Pilnīgi izgājis no prāta, ka sēd privātā dzīvoklī, bet ienācēja ir Karlīne — pietvīkusi, zvērojošām acīm. — Labdien! Tu, vecais, vēl mājā? Pulkstens jau pus​septiņi, ka nenokavē darbu. — Darbs, meit, nav zaķis! Mēs te drusku, lūk, ar Ame​rikas kungu… — Redzu jau, redzu. Bet tev ārsts aizliedzis dzert — aizmirsi, ko? Tev tūlīt jāiet, citādi tiešām nokavēsies! Nu, ko vēl tūļājies?


— Jāiet jau ir, meitiņ, pats labi zinu! Pie mums jau stingri, ko nu par to … Pēc piecām minūtēm vecais prom. Karlīne nervozi smēķē papirosu un pūš dūmus uz sāniem. Lūpu kaktiņi raustās. Pēteris izvelk pudeli, izņem monokli, noslauka un atkal iespraužas. Viņš norāda Karlīnei vietu sev blakus uz ve​cās kušetes, bet tā tikai nopurina galvu. — Kas tev šodien noticis? Tu kā no laivas izkritusi. — Ne no laivas, bet no piektā stāva lejā uz ielas, ka pat atjēgties nedabūju. Ko tu zini no mana darba grūtī​bām! Jūs tur pie sava amerikānieša dzīvojat kā Dieva ausī. Pēc brīža Karlīnei dusmas pāriet, viņa kļūst ļāvīgāka. Tā lej, dzer un skubina Pēteri. — Lai izput! — Kas? — Manas iedomas un aizdomas. E, tas man no tā veča bij pielipis! Domājos tikusi savam vīram uz pēdām. Cau​rām naktīm izdomājos… — Nieki! Ko tu ar pēc viņa tā? Tas nav bijis nekāds džentlmenis, kas šādu puķi pametis. — Plukata, ne džentlmenis. Es jau viņa nemaz ne​gribu. Tikai atriebt, atriebt! — All righi! Uz tavu atriebību! — O, kā tas karsē! Es drusku atpogāšos. — Nu, velc pavisam ndst. Tev tik skaisti pleci! — Nesadedzini nagu! Ko, vai tavam amerikānietim liela piekrišana pie sievietēm? — Kā to sacīt! Māj jau viņam no visām pusēm, bet viņš tāds domīgs vien. Būs laikam ieķēries kādā. — Un tā melnā? — Vanda nekā. Varen darbīga dāma, neko sacīt. — Jūs sen pie viņa dienestā? — Kā to ņem. Cik tev te smuka bedrīte. — Pats nezini, cik ilgi dienestā, ka nevari pasacīt? — Kā nu nevar! Trīs gadi pie viņa tēva, divi pie viņa, kopā pieci. — Viņš laikam ļoti skops? — Hm, jā! Dažreiz naudu nosviež tīri zemē. Bet tā tik izliekas, jo vēlāk redzams, ka vajadzēja. Stipri slaida roka. — Iedzer nu, mīlulīt! Saki — vai tavam kungam uz kakla nav dzimumzīmīte? Pagaidi, vēlāk! — Tīrs kā balodis. Nekādas zīmes nav. — Ja mēs abi varētu kaut vienu no tava kungā miljoniem dabūt, zini, tad mēs aizlaistos uz Krieviju un dzī​votu zaļu dienu. — Hm, jā, kas tad mums tepat kaiš? Alga man labu labā. — Kas nu alga! No algas neviens nav bagāts ticis. — Ak bagāta tu gribi tikt? Klau, piedabū savu veco, lai izlaiž caur mašīnu kādu kušķi amerikānieša akciju! Es zināšu tās likt lietā. — Vai traks! Jā, jā, kad labi apdomā… Mīļais, tu esi tik labiņš! Ļauj man tevi noskūpstīt! Tā, nu un vēlreiz! Bet ka to lai izdara? — To es pateikšu aiziedams. — Nespēlējies ar manu ziņkārību! Tu laikam gribi āt​rāk tikt uz māju, putniņ? Nebūs nekā!


VELNU TU ATRADĪSI, NE VĪRU! Neuzroti bikses, kamēr neesi pie upes. Turku paruna — Tagad jāapspriežas nopietni! Vai zini, Karlīn, es sāku ticēt… — Bet es sāku šaubīties. — Tā tik vēl trūka! Pati dīc dīkdama cauru dienu: vīrs! vīrs! Skaidri apnīk klausīties, jāskrien no mājas laukā. Kā ods! Bet, kad es izpētu un tieku uz pēdām, — nē, nu šī sāk šaubīties. Te jau var traks palikt! Sakartovskis uzlec no krēsla, nezin kāpēc pieskrien un parausta durvis, lai gan labi zina, ka tās cieti. Visās sva​rīgās apspriedēs «DPU» durvis ir slēgtas. Tikai Lidija vēl nekā nesaprot. — Vai tad tagad, kad izziņa nodota, nevar skaidri re​dzēt? — viņa naivi jautā. — Izziņa! Bijāt ar jūs gudras, sagrozīdamas izziņu! — Sakartovskis iekaist vēl vairāk. — Ko tagad var sazināt? «īkšķis padusē aiz vestes.» Bet kā tu redzēsi, kurā padusē, ja kopš vakardienas viņam vestes vairs nemaz nav? Un pilnīgi pareizi: karsts vasaras laiks. Kas tad vasarā valkā vesti? Ej nu gaidi līdz ziemail Es saku: tīrais ne​gals! — Bet mati? Vai viņš nēsā pareizi matus? — Līdz šim bij pareizi: vasarā bez celiņa. Bet vakar ņēmis un nodzinis līdz ādai. Arī pilnīgi pareizi: karsts laiks. Kas tad vasarā nēsā garus matus? Bet ej nu gaidi, kamēr ataugs! Es saku: to visu vajadzēja apdomāt, kad rakstīja! — Bet viņam taču viena roka garāka par otru. — Es iešu viņam rokas mērot, jā? Es līdīšu ar viņu kopā pirtī? — Nemaz nebūtu slikti pirtī. — Atmet atpaka] savas lauvas krēpes. Karlīne un ātri noblenž acīm. — Es atce​ros, Jēkabam bij dzimumzīme uz kakla, taisni kur sākas mugurkauls… — Pati tu esi laba dzimumzīme! — nokrekšķ polis. — Kāda velna pēc dzimumzīme, ja viņš nav tavs vīrs? — Jā, kāpēc tu atkal šaubies, Karlīn? Vienu laiku tu biji tik pārliecināta, — iebilst arī Lidija. — Viņš ir skops. Izziņa no Amsterdamas būs pareiza. Tiklīdz ieraudzīja mani, no acīm nolasīja, ka gribu naudu aizņemties. Nu, un nolaida pa skursteni zemē. Mans Jēkabs nebij tāds. Pliks skrēja apkārt, bet ar naudu mīlēja mētāties. Un izsviest mani ārā — to viņš nebūtu uzdrošinājies. To gan ne! — Nu, ja tu būtu mana sieva, es tevi ne tikai pa skursteni… — norūc Sakartoyskis, bet tā, ka nevar saprast. — Tagad es domāju un domāju — un man šķiet atkal viss otrādi. Viņš būs gan amerikānietis! — Te tev nu bij! Amerikānietis, kas neprot angliski. Vai tā sekretāre neteica gaiši un skaidri: «Ķīniski viņš prot, ne angliski. Labs amerikānietis!» — Tad viņš būs ķīnietis, — naivi saka Lidija. Viņai mazajā galvā viss tā sarežģījies, ka vairs nekā nevar sa​prast. — Ķīnietis? Vai zini, ej kladzināt operas, nemaisies nopietnās lietās! — Sakartovskis paliek zils no dusmām, skrien pie durvīm un griež atslēgu, noteikti rādīdams, ka apspriedei beigas. Tai pašā mirklī kāds smagu roku sit pa durvīm viņam pie paša deguna. Sakartovskis kā korķis atsprāgst atpa​ka \. — Iekšā! — viņš grib saukt, bet tikai klusi nočukst. Kā cilvēks var pārbīties, sevišķi tik nervozā amatā! Durvis veras — veras gari un ilgi. Kāds dunošu soli kāpj iekšā. Tikpat dunoši skan viņa balss. — Es vēlos runāt ar «DPU» kungu. — Vārdi kā skārda gabali krīt kaudzē.


— Lūdzu! Ar ko varu pakalpot? — Man tāda savāda lieta. Vai sievišķi var dzirdēt? Jocīgs cilvēks! Sakartovskim paliek jautri. Varbūt var vēl ko nopelnīt. Viņam atkal iemirdzas pakausis. — Stāstait! • •— Man tada savāda lieta, — svešais atkārto vēlreiz. —• Ar policiju negribas ielaisties. Varbūt mani vēl saņem cieti, ja sanīstos ar amerikānieti. — Džeksonu? — Sakartovskiin taisās acis sprāgt laukā no pieres. — Jā, tā laikam viņu sauc. Bet visvairāk man nepatīk nēģeris. Zināt, es tāpēc neeju uz cirku, ka tur laužas nē​ģeris. Dāmām patīk, bet man ne. Es labāk pa gabalu: drošs kas drošs. — Jums bij kāda darīšana ar Džeksonu un nēģeri? — Nē, pasarg Dievs, man ne. Bet tam slīķim. — Slīķim? Kādam slīķim? Svešais runā smagi un ilgi. Sarkanā Karlīne uzlec uz galda un nosēstas viņam pie pašas mutes, it kā gribētu izraut vārdus ar pirkstiem. Lidija bāla atslīgst krēslā. Viņai briesmīgi bail no miroņiem. — Un tad es metos skriet. Lai Dieva rokā! Sarkanais nēģeris ar slīki — to es vairs nevarēju izturēt. Bet otrā dienā ieraudzīju nēģeri avīzē, un tad es sev teicu: tas ir tas sarkanais. Un tas otrs būs tas amerikānietis. — Bet jus taču sacījāt, ka viņš runājot skaidri lat​viski? — Jā, skaidri latviski. Teica, ka esot apriņķa ārsts. — Ahā, latviski! Ko es teicu? — Sakartovskis uzmet uzvarošu skatu Karlinei. Karlīne nolec no galda. — Jūs zināt, kur tas bij? — viņa sauc svešajam. — Jā, to es gan zinu. Bet, kur viņi palika, to nē. Mežā iegāja un pagalam. Cik neesmu klaušinājis, skatījies avīzes — pēdējā mēnesī neviens nav izskalots, jūrmalā nekā nezina. Ak, kā šī lieta mani uztrauc! Naktīs nevaru gulēt: vienmēr slīķis un nēģeris, nēģeris un slīķis. Nevarēju vairs paciest, nācu pie jums. Esiet cilvēki, meklējiet tā​lāk! 1 Svešais, nokusis no runāšanas, slauka pieri, bet Sa​kartovskis kā spārnos. — Brauksim! Lidij, zvani uz operas laukumu, tūlīt ma​šīnu! Uz Bulduriem! —Bet kur viņi varēja to likt? — Vēl neatlaižas svešais., •i— Laikam būs taču aprakuši… — Ahā! — sauc Sakartovskis. — Man tas tūlīt jenāca prātā. Kad tas bij? Nu jā! Mēs viņus tonakt redzējām! Abi bij slapji un nosmērējušies ar smiltīm. Un tur iekšā nēģeris vēl visu Karlīni bij nokrāsojis sarkanu. Lidij! Mašīna būs tūlīt klāt? Vispirms uz «Konzumu» pēc lāp​stām … — Tā ir lieta! — Sarkanā Karlīne skrien no viena stūra uz otru. — Man šķiet, ka esmu atkal savam vīram uz pē​dām. — Velnu tu atradīsi, ne vīru! —"norūc Sakartovskis, bet atkal tā, ka nevar saprast.


V. J. Gregri romÄ na 1928. gada izdevuma vÄ ks


Valdis Greviņš. 20. gs. 20. gadi

Jānis Grīns. 20. gs. 20. gadi


Liepajas Tirdzniecトォbas osta

Graudu (tag. K. Marksa) iela Liepト)a

Liepト)as Zvejas osla


Baltijas Loida (Ceļojumu biroja) filiāle Liepājā

Liepājas kūrmāja


Latvijas Loida reklāma

Automobiļu reklāmā


Rīga. Nacionāla opera Rīgas skats no Daugavrnalas. 20. gs. 20. gadi


Rīga. Romas viesnīca

Rīga. Vērmaņa dārzs. 20. gs. 20. gadi

Riga. Svarca kafejnīca Aspazijas (tag. Padomju) bulvāra un Kaļķu (tag. Ļeņina) ielas sluri


Rīga. Pulvertornis

Rīga. Pilsētas kanāls (ar laivu staciju)


Rīga. K. Barona iela pie Vērmaņa darza

Higa. Brīvības (tag. Ļeijina) un Elizabetes (tag. Kirova) ielas stūris


Rīga. Pontonu tilts

Rīga. Audēju iela — skats uz pasta ēku un radiotorni


Rīga. Galvenā dzelzceļa stacija

Operas kafejnīcas reklāma


Akciju blankas


Ziepju «Peruin» reklāmā Centrālas savienības «Konzums» reklāma


Viesnīca «Jūrmala» Majoros u

Majori. Horna koncertdārzs

Edinburga (tag. Dzintari). Jūras paviljons


Edinburga. Kazino un kナォrmト)a

Edinburga. Juras paviljons


Ieeja Edinburgas kurmajas dārzā

Edinburgas kūrmāja

Atpūtas krēsli pludmalē


Edinburgas pludmale

Pludmale ar laivām

Mellužu pludmale ar zvejas laivām un tiklu būdām


Mellu탑u pludmale


EVELĪNAI KAS GAIDAMS Visskumīgākais cilvēks dažreiz paliek jautrs. Kāpēc jūs negribat ļaut visjautrākajam dažreiz paskumt? Negaidot salta diena vasaras sākumā. Asas lietus adatas ieslīpi urbjas kungu salmu cepurēs, kāds no augšas it kā drāž kaltētus zirņus'pa spožajiem gumijas mēteļiem. Kāda ļauna rotaļa! Mitrs vējš slapjām, trīcošām veča rokām glauda dāmu ceļgalus, un daža laba gatava nolādēt savus īsos svārciņus. Mierā, bezgodi! Līst jau no paša rīta. Džeksons pieceļas un redz, ka pār namiem pārvilkts liels, pelēks sūceklis. Un taisni šo​dien bij tik nepieciešama saule! Arī Džeksona domas piesūkušās salta, nepatīkama drēg​numa. «Man kaut kas draud,» viņš domā. «Es nakti noteikti jutu, ka man kaut kas draud, un šī sajūta mani nekad nav vīlusi. Bet no kā: sievietes vai vīrieša? Kur: Amerikā vai Eiropā? Varbūt abās vietās kopā?» Lai nu kā, Džeksons nolemj šodien nerādīties uz ielas. Viņš pazvana Vandai un lūdz paziņot Veisbartain, lai sāk akciju drukāšanu bez viņa. Pēdējo korektūru viņš jau vakar redzējis. Bet lai drukā steidzīgi! Rīt jāsāk pārdot! Tad viņš iesauc Pēteri. Viņiem ir garāka noslēpumaina apspriede. Cik var noprast, Džeksons jautā, vai sarunas ievadītas. 97 — Loti uzmanīgi, — saka Pēteris, — bet man liekas, ka lieta ies. Un apžēlojieties, kāpēc ne, ja var pelnīt tādu naudu? Vecais liekas godīgs, bet tāda pasākuma priekšā sabrūk katrs godīgums. Es jums saku, eņģeli Gabriēlu va​rētu ar to iekārdināt, ne vēl mirstīgu cilvēku. 4 — 1556 Džeksons liekas par šo lietu ļoti ieinteresēts un dod sīkas tālākas instrukcijas. Tikai uzmanīgi, ļoti uzmanīgi. Ja izdodas, kā norunāts, 10 proc. no apgrozības Pēterim. Pētera vienīgā acs laistās no prieka. Zēl, ka nav abu acu! O, tai lietai vajag iet! Apžēlojieties, tāda nauda! «Labi,» domā pie sevis Džeksons, kad Pēteris izgājis. «Eiropā man laikam nekā nepadarīs; bet Amerikā? Es sa​mīšu čūskai galvu, bet viņa man iedurs papēdī.» Jādomā, vai, kā tagad jādomā! Galvai jābūt mūžīgi uz pleciem! Ak, kā viņš nesen iegāzās ar to telegrammu! Vēl viena tāda nelaime, un viss pagalam. Drupās viss, kas iesākts ar tādu vērienu. Tēvs no Amerikas telegrafē: «Evelīnai kas gaidāms. Ko tu ieteic darīt?» Pusdienu viņš nodomāja par šiem nedaudziem vārdiem. Aborts — vienīgais, ko viņš varēja izdomāt. Tā arī note- legrafēja šo vienīgo vārdu. «Netaisi muļķīgus jokus! Evelīnai gaidāms mantojums. Ko tu ieteic darīt?» atbilde no Amerikas. Kā ar cirvi pa pieri. Jā, ko tu ieteic darīt? «Pārved telegrāfiski šurp, nedējas laika dubultošu.» Laikam taču pietiekoši skaidri, vai ne? «Nedzer viski!» Atkal kā ar cirvi pa pieri. Ar to arī izbeidzās, tēvs vairāk netelegrafē. Rupjas sviedru lāses vēl tagad uz pieres Džeksonam, kad viņš to iedomājas. Bet tas vēl nav viss. Tēvs netele​grafē, tagad telegrafē Evelīna. Viņas telegramma nav mazāk nepatīkama: «Tēvs taisās precēties otrreiz. Kā novērst?» «Jā, kā novērst? Būtu vismaz Amsterdama atsūtījusi izziņu par manu ģimeni!» domā Džeksons. «Tur tikai da​žādas muļķības par mani pašu, bet par radiem apsolīts vēlāk.» Atkal ilga galvas lauzīšana. Beidzot juniors telegrāfiski ieteic sūdzēties par senioru Pestīšanas armijai; bet vai ar to būs kas līdzēts? Vai Pestīšanas armijas uzdevums vispār ir precību izjaukšana?


Laikam drīzāk otrādi. Jādomā, vai, kā tagad jādomā! Viss likts uz spēli, viss atkarājas vienīgi no gara modrības, pārcilvēcīgas gara modrības. Bet kāpēc šī nepatīkamā sajūta naktī? Droši vien nāk atkal kāda ziņa pa zemjūras kabeli. Kā tad! Pie durvīm pieklauvē Vanda, viņai rokā mazs, salocīts papīrītis. — Uzplēst? — viņa jautā. — Tulkojiet, — Džeksons saka un gurdi atspiež galvu rokās. Atkal no tēva: «Tavas telegrammas paliek nesakarīgas stop, kas ar tevi notiek stop, Amerikas konsuls ziņo, tu veikalos pārgalvīgs stop, sargies stop, Evelīna un Glorija pēc nedē|as izbrauc pie tevis stop, Džeksons, sen. stop.» Džeksons pamet Vandai ar roku, un viņa klusi izslīd laukā. Viņš paliek viens. Viņš paliek visu dienu viens ar savām domām un ved titānisku cīņu ar Jauno Pasauli. Viens pret šiem debesskrāpjiem, drednautiem, avēnijām, prohibīcijas likumu. Viens pret savu Dievu, kam jāizgriež stilba kauls; bet kā? Viņš skraida kā ievainots zvērs pa istabu un atkārto lik​tenīgo jautājumu: kā, kā? Vakarā atkal klauvē pte durvīm. Tas ir nēģeris. Džeksons kā pa miglu atceras, ka atļāvis viņam no rīta iz​braukt uz Ķemeriem. Nēģeris ir uztraukts. Braucot mājās, viņš pie šosejas pārbrauktuves redzējis ko aizdomīgu. Auto, tanī sarkana sieviete, vēl tā otra garā un divi vīrieši, no kuriem viņam viens nezin kāpēc nedod miera. Priekšā pie šofera lāpstas. Auto aizjoņojis uz jūrmalu. — Nekas, — saka Džeksons, — tam tā bij jānotiek! Labi, ka es to jau zinu. «Ar Eiropu es tikšu galā; bet kas būs ar Ameriku?» viņš vēl klusi nodomā pie sevis. Tad ceļas, ģērbjas un, it kā nekas nebūtu noticis, iet ārā lietū.


PAVISAM BEIGTS!

Pacel vāku, paskaties: Se guļ Fricis Bundzenieks. Lietus nestājas. Pret vakaru sāk vēl līt it kā vairāk. Kāpās līdz ar lietus lāsēm krīt zemē dzeltenas priežu adatas, Lidijai taisni uz cepures. Viņa pamet niknu skatu augšup, saviebjas un pāriet pie citas priedes. Tāpat. Līst un līst. — Velns, tavas slūžas augšā! — izmet Sakartovskis un ar īstu po|a un detektīva temperamentu rok tālāk. Slapjās smiltis lieliem kamoliem lec viņam apkārt. Svešais daudz melanholiskāks. Viņš strādā kā negri-i bēdams: uzmet ar lāpstu, skatās apkārt, tad atkal parok. Karlīne nespēj vairāk novaldīties. Viņa stāvējusi visu laiku, uz priekšu salīkusi, rokas sabāzusi mēteļa piedur​knēs. Tagad viņa nosviež mēteli, izrauj svešajam lāpstu no rokām. — Kas tā par strādāšanu! Laikam gribat, lai policija uzkrīt mums kaklā? Svešais izkāpj no bedres, noslauka pieri un bailīgi paveras krēslā visapkārt. Kad Karlīnes sviestās smiltis trāpa tam pa kāju, viņš stipri satrūkstas un gandrīz apsēstas. — Ir, ir! — pēc pāris minūtēm iegavilējas polis. Vēl divi trīs minūtes, un abi racēji — Sakartovskis pie kājām, Karlīne pie rokām — izvelk uz bedres malu ko tumšu, smiltīm aplipušu. Lidija Rēce trauksmi iespiež seju zilā mutautiņā. Svešais pārmet krustu un dažus so​ļus atkāpjas. Sakartovskis sabāž rokas bikšu kabatās un sarauj degunu. — Stipri satrūdējis. Tur jau nepazīs ne māte, kur nu vēl sieva! Nu, Karlīn, vai ir? Karline, kas stāv kā sasalusi, pēc šīs uzrunas pēkšņi sabrūk ceļos; viņas rokas nosvārstās vien pār galvu. — Beigts! Vai tādu man bij tevi atrast, Jēkabiņ? Vai manu, vai! — Un šis traģiskais skats lai būtu viss? — bezkaunīgi rezonē Sakartovskis. — Es šaubos, vai tas tiešām ir viņš. Tik lepni ģērbies. Sī pati pidžama. Jāpārbauda! Ar vienu roku aizspiedis degunu, ar otru polis pārmeklē nelaiķa kabatas. Un jau no pirmās izvelk salocītu papīru. Nu arī Lidija nevar nociesties: viņa piesteidzas Sakar- tovskim klāt un lūko tam pār plecu ieskatīties papīrā. — Nu kā tad! Ir gan. Pase Nr. 1G9273. Latvijas pilsonis Jēkabs Jēkaba dēls Jēkabsons, dzimis Rīgā 1887. g. 13. aprīlī. Latvietis, luterāņu ticības, atvaļināts virsleitnants, precējies. Tālāk nav vērts lasīt. Tas ir viņš, — re- zolūti nosaka Sakartovskis un saloka lapu. — Manu vīriņ, manu mīļo! Un es vēl gribēju tev at​riebties? — skaļi šņukst Karlīne un lauza rokas. — Mana sirds jau to nojauta. Es vakar sapnī redzēju tevi, Karlīn, melnā kleitā, — steidzīgi nober Lidija un atkal iespiež seju zilajā mutautiņā. — Nu tu, Karlīn, esi riktīga atraitne — tas Ir skaidrs. Bet ko tālāk? Man šķiet, līķis jārok atpakaļ zemē, — plāno polis, nokratīdams smiltis no biksēm. — Nē, nē! — Karlīne elso uzceldamās. — Lai kā, es gribu viņu godam apglabāt! Jau sen viņš dusētu godīgā kapā, ja amerikānietis ar nēģeri nebūtu viņu te ierakuši. Nē, lai iet caur policiju! — Nu labi, — saka Sakartovskis un griežas pie svešā. — Jūs taču apliecināsit, ka amerikānietis lika viņu nest šurp kāpās un uzdevās par apriņķa ārstu? Bet svešais paliek bāls. Lai gan krēsla tumst arvien vairāk, tomēr skaidri var redzēt, ka viņam sāk trīcēt ro​kas. — Es? Ko es zinu? Vai es viņu tumsā pazinu? Naktī visi melni. Kā var zināt, kurš nēģeris, kurš baltais? Nē, nēl Lai Dievs pasarga no policijas! Ar katru vārdu viņš virzās tālāk nost. Drīz jau viņš ir aiz priedes. Sakartovskis apgriežas — svešā


vairs nav. — Pagaidait — kur tad jūs? — polis sauc tumsā, bet balss tikai žēli noskan priedēs. Kaut kur tālu kā atbalss nodun zeme. Karlīne nemaz nepagriežas, bet jūt visu un sabrūk sevī vēl vairāk. — Ko nu? — prasa lielām acīm Lidija. — Ko nu? Nu tikai uz jūrmalu un ūdenī iekšā. Nupat izskalots — ko mēs zinām? Karlīn, nebrēc, ķeries pie kā​jām! No priedes atdalās melns stāvs, noglauda uzslieto ap​kakli un pašapzinīgi nosmīn. — Tie vairs nav manu pēdu dzinēji, — viņš nosaka pis sevis un brien pa tumsu meklēt auto, ko atstājis uz pro​spekta.


DIVAS ASTES Ed pomidoru, un sieva tev dzem​dēs dēlul Ķiniešu paruna Jau trešo dienu automobiļu un ormaņu satiksme pa Baznīcas ielu pārtraukta. Te pa vienu trotuāru un otru izlocījušās divas garas gaidītāju astes. Ap tām tekā bērni. Lielākie atnes mātēm un tēviem ko neko pusdienu, arī va» kariņu tiesai. Lai gan kases Džeksona namā darbojās tikai no astoņiem līdz astoņiem, tomēr no tā brīža, kad izplatījās baumas, ka amerikānietim akciju drīz aptrūkšot, daudzi apgādājās ar krēsliem un soliem,apņemdamies palikt arī pa nakti, lai nezaudētu iegaidīto tuvumu. Neviens jau negribēja būt mujķis un palikt tukšā. Gāja jau apkārt valodas, ka akcijas varot dabūt arī 110 žīdiem, bet, pro​tams, par divkārtīgu cenu. Lielās, drošās peļņas kāre bij pārņēmusi ļoti daudzus, var sacīt — visus. Visās bankās bija noguldījumu atpra- sītāju astes. Banku direktori izmisuši sūtīja delegāciju pēc delegācijas pie naudas lietu ministra un lūdzās to, uz ceļiem mezdamies, lai izsludina moratoriju un glābj. Noguldītāji tik nepacietīgi, gāž vai visu apkārt. Labi, ka to nav visai daudz. Bet ir tad — vai visiem pāris dienās atmaksāsi! Lai cik Latvijā maz naudas, par visiem kopā salasījās krietna un nenovaldāma straume, kas plūstin plūda uz Džeksona namu Baznīcas ielā. Darbs īss un vienkāršs, bet kasieriem tirpa rokas, un tie mainījās ik pēc stundas. It kā paredzēdams tādu operāciju apmēru, Džeksons jau laikus bij licis pirmā stāvā, kur atradās viņa finanču direktorija, izlauzt sienu un izmūrēt divus lodziņus krūšu augstumā. Pie pirmā lodziņa pārdeva akcijas. Viena maksāja 10 latus; kas pirka desmit uzreiz, dabūja vienpadsmito par brīvu. Patiesībā te jau operācija bij gluži vien​kārša: desmit latu zīmes apmainīja pret akcijām. Sīs pē​dējās tikai bij reizes desmit lielāki papīri. Grēdām, pakās pa tūkstotim, tās gulēja kasierim aiz muguras, bet palīgi nesa arvienu jaunas pakas klāt. Katrai akcijai klāt talons ar 12 kuponiem, uz kuponiem mēnešu apzīmējumi pēc kārtas, sākot ar nupat izbeigušos maiju. Un cik mīlīgi gurkstēja rokās akcijas rožainais papīrs! Katram pircējam pamīlinājās ap to pirksti, kamēr viņa latu zīmes pazuda lodziņā, aiz kura krita zemē. Te, ceļos nometušās, piecas jaunkundzes lika naudas zīmi pie zīmes un pa simtam sniedza citām jaunkundzēm — bandrolētājām. Ikviens, saņēmis savu burvīgo pirkumu, steidzās uz Esplanādes pusi, lai stātos otrās astes galā. Sī otrā aste, tāpat kā pirmā, atlocījās līdz Džeksona namam, tikai tās galva bij pie otra lodziņa. Te izmaksāja pirmās dividendes 4% apmērā. Un tas vēl par pagājušo mēnesi! Raugi tikai, pēc 12 dienām būs nogatavojies nākošais kupons — nāksi atkal! Nē, tas vēl nebij piedzīvots — to spēj tikai tāds amerikānietis! — Lūk! lūk! Tas ir viņš! Skat, tas nēģeris arvienu līdz, — čukst jaudis, kad Džeksons iznāk no sava uzņēmuma. Ļaudis saspiežas apkārt, dzeltenais Cau-Čau lamājas nesaprotamā valodā, tīrīdams* savam kungam ceļu. Džeksons iet cēli paceltu galvu. Viņam seko Džims ar čemodānu. Ak, ja Rīgas zagļi zinātu, ka tas pilns ar simts- latu zīmēm! Minūtes piecas atpakaļ Džeksons nosvieda kabineta kaktā savas pēdējās tukšās čeku grāmatiņas pa- sakni ar vākiem un lika iepakāt lielākās naudas zīmes. Neviens nesadzirdēja, kā viņš norūca: — Bij jau ar pēdē​jais laiks! Cik trūka, būtu nokļuvis uz sēkla! Džeksons iet kājām: viņš cienī prefekta rīkojumu par autosatiksmes pārtraukšanu šai ielā, kas agrāk bija klu​sāka par klusām. Viņš iet un nemaz neskatās atpakaļ, tikai dzird Dzima tušanu. Uz Elizabetes ielas stūra Džeksonu gaida viņa lepnais auto. Kamēr pienāk Džims, Džeksona skats apstājas pie krāšņa puķu loga. Amerikānietis, ko atcerējies, iesteidzas puķu veikalā un teic izbrīnētām jaunkundzēm: — Lepnāko vaiņagu, kādu spējat pagatavot! No baltām un sarkanām rozēm. Uz lentes uzrakstu: «Diženam Latvijas dēlam. No svešā drauga.» Un tad es pērku arī visas pārējās jūsu veikala puķes. Te es


atstāšu jums adresi. Tā dāma dzīvo trešā stāvā. Rīt no rīta jūs novietosit puķes, sākot ar viņas dzīvokļa durvīm, līdz lejai, līdz nama parādes ieejai. Pilnas trepes puķu. Tikai atstājiet celiņu viņas daiļām kājiņām! Rēķinu atsūtīt Džeksonain! Puķu veikala jaunkundzes nav vēl paguvušas attapties, kad aiz logiem nozib jauns, spīdošs auto ar lepno brau​cēju.


OTRREIZ APRAKTS Und ist man tot, so muss man lang Itn Grabe liegen. H. Heine Mācītājs iemeta kapā trīs tradicionālās smilšu saujas un atkāpās, dodams ceļu kapračiem. Kuplā skaitā sanā​kušās sieviņas uzņēma dziesmu. Karlīne nokrita ceļos un raudzījās uz zārku, kas ātri klājās smiltīm. Saraudātu, gluži sarkanu seju viņa vaimanāja tā, ka Lidija Rēce drošības dēļ turējās draudzenei tuvumā. Ķullītis dziedāja sievām līdz un brīžam slau- . cīja acis. Vienīgi Sakartovskis nepiemirsa sava amata: pakāpās uz smilšu kaudzītes, raudzījās Džeksonam aiz apkakles. Amerikānietis milzīgu, krāšņu vaiņagu rokā stāvēja pašā bedres malā, nodūris galvu. Kāda velna pēc viņš bij nācis ar vaiņagu? Lūk, jautājums, kas Sakartov- skim nedeva miera! Džeksons sakustējās un pacēla lielo vaiņagu kādu soli uz priekšu. Sievas, kas visu laiku bij vērojušas slaveno kapitālistu, saprata, ka nu būs darbs ausīm. Viņas atraisīja galvas lakatus, lai ausis kļūtu brīvākas un ne vārds neietu pazušanā. Kas to būtu nākot domājis, ka dabūs še viņu tik tuvu redzēt un dzirdēt! Džeksons nokāsējās un iesāka dziļā nopietnībā, kā pie kapa piederas: — Dārgo nelaiķi! Dzīves vētru un jūras viļņu mētāts, tu atradi še mūžīgo mieru. Ja tavs gars vēl nav aizlidojis uz Ābrama klēpi un lido te pāri kā spāre, tad tas redz •izmisušu sievu ar lauztu sirdi. Tikai tagad tu redzi, cik liela un karsta bijusi viņas mīlestība. Ak, katram mums vajadzētu redzēt savu apbedīšanu! Tā būtu lielākā mācība, ko mēs gūtu tādā brīdī. Mēs daudz ko saprastu un atzītu, cik dziļi alojamies, dzīvi būdami. Tu, dārgo nelaiķi, būtu kā lauva turējies pret nāvi, ja būtu apzinājies savas dzīves draudzenes lielās sirdssāpes, kādas sagādāsi, neuzvarēdams bālo ienaidnieci. Tu nezināji un neatvēzēji savu elkoni, kā pienākas. Ja tavs gars ir še klāt un redz, lai tas cenšas aplidot ik vakaru savu izmisušo atraitni, līdz viņas gars atsvabināsies no šīs zemes pītēm un spēs tev lidot līdz. Tad tu pa priekšu, viņas gars iepakaļš kā divi balti baloži aizlidosit mūžībā. Dārgo brāli! Tu esi miris, es dzīvoju. Bet varēja būt arī otrādi. Nāves kaulainā roka nogura pie tava kakla un varbūt taisni tāpēc nenotika līdz manam. Ne tu stāvi pie mana kapa, bet es pie tava. Kurš mēs laimīgāks? Tev liktenis lēmis še gulēt uz mūžu. Saņem tad no manis šīs pēdējās ardievas, ko nododu tev ar šo ziedu vijumu! Džeksons nometās ceļos un nolieca galvu. Sakartovskis, kas stāvēja viņam turpat aiz muguras, noliecās pavisam pār tā kaklu, it kā gribēdams ko tur izpētīt. Vai viņš gribēja sazīmēt Džeksona pletkrekla pakaļējo pogu par zagtu? Kas to lai sazina no bēriniekiem! Bet tiešām, atmeties atpakaļ, Sakartovskis nosmīnēja pār visu seju. Tā smaidīt pie tikko aizbērta kapa ir nepieklājīgi. Viņa plikās galvas āda sāka spīdēt kā fosforescēta. Nejkaunīgu smaidu sejā polītis pametās Džeksonam priekšā un to uzrunāja: — Paldies, mister, nelaiķa atraitnes vārdāl Paši redzat, viņa tādā stāvoklī, ka aizmirsīs jums pateikties. Tad es, kā sacīt, viņas tiešais priekšnieks… Nelaiķis jums laikam bijis tuvs cilvēks? Kā citādi šādu godu?… Varbūt brālēns? Varbūt nelaiķa Jēkabsona tēvabralis sava laikā aizceļojis uz Ameriku? — Nekas tamlīdzīgs. Vienkārši: šorīt sāku domāt, ka visi esam mirstīgi; un man iegribējās pastāvēt pie kapa. — Nelaiķim arī bij rēta uz vaiga… Sakartovskis gribēja turpināt, bet aprāvās. — Bet tādu ķēnišķīgu vaiņagu! Džeksons jau pagriezās uz iešanu, tad atgrieza galvu atpakaļ. — Tā man tāda fiksa ideja. Visiem, kurus nākamās divās nedēļās Rīgā apbedīs, no manis tiks nolikti tādi paši vaiņagi. — Viegli palocījis galvu, viņš devās prom, vilk​dams cimdu rokā.


Sakartovskis brīdi nolūkojās tam pakaļ, tad piesteidzās pie kapa kopiņas vēl arvienu šņukstošai Karlīnei klāt un uzrāva to aiz rokas augšā. — Beidz gaudot! Viņš ir tavs vīrsl — Kā aplamisl Jā, viņš tas bij… — Nē, viņš, viņš ir tavs vīrs!!! Dzimumzīme uz kakla…


AR GALVU SIENA Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja. < Mateus evaņģ. 26. nod., 41. p. Šodien Džimam smags pārbaudījums. Kungs izsaukšot garus. Kad nēģeris to dabūja pusdienā dzirdēt, viņam sāka trīcēt rokas un kājas. Nē, ar gariem nav joki! Antiļu sa​lās ir gari, kas skalpē kokus un rij akmeņus. Džims nev-čr vairs nostāvēt pie durvīm mierā un trinas kā dzīvsudrabs uz savām reimatiskajām kājām. Viņa galvā maisās savādas domas. Ja nu kungs liek viņam aii vakarā stāvēt še ārā pie durvīm, bet iesauc viņa garu istabā? Vai Džims varēs še nostāvēt bez gara? Un ko da​rīs gars bez Džima? Kas tad īsti ir gars? Ja Džims dzer smirdošo viski, kurš patiesībā dzer: Džims vai gars? Un kurš izguļ paģiras? Un, ja Džims dejo, vai garam katrā ziņā jālec līdz? Domas ir smagas un grūtas, un Džims domādams kļūst arvienu melnāks, Pēteris ir daudz vienaldzīgāks. Viņš tikai spļauj caur zobiem un saka; — Viens pīpisl Vai tik vien esam redzējuši dzīvē un vēl redzēsim? Gars ir substance, Džim, saproti — eventuāla substancei Džims tikai blisina acis un spiež rokas pie krūtīm, it kā gribēdams saturēt savu substanci pie sevis paša. Pēteris nospļaujas vēlreiz, ieiet iekšā un aizcērt durvis. Lielajā viesistabā rosīgi rīkojas uz seansu. Sienas un ■griestus izsit ar sarkanu drēbi, uz grīdas izklāj lielu, sar​kanu tepiķi. Rūpīgi aizsedz spoguļus, novāc visas metāla lietas. — Lai nav ko iesviest garam pa galvu, — saka Pēteris. Džeksons tikai skatās un smin. Sagatavošanās darbus vada mazs vīriņš baltā svārkā, pats melns kā čigāns. Kur Džeksons tādu rāvis? — Ļoti vienkārši, — viņš stāsta Vandai. — Vakar nobraucām ar direktoriem apskatīt jaunā tirgus būvi, ko gribam šinīs dienās iegūt savam limitedam. Pie Sarkaniem spīķeriem kāds tirgojas ar grāmatām. Uzmetu acis: «Kā rīkot spiritiskus seansus.» Lai dod šurp, saku, limitedam noderēs. Te uz reizi šis knislis kā sadedzis klāt. — Kungs grib rīkot spiritiskus seansus? Kungam vajag izsaukt vīrieti vai sievieti? Ak sievieti? Būs klāt kā nagla. — Nu, un tā salīgām. Tagad nodreb arī Vanda. Vai ari viņa paredz ko baigu? Džeksons grāmatiņā izlasījis un liek sarīkot tīri amerikānisku seansu. Jābūt divpadsmit cilvēkiem, gars būs trīspadsmitais. Seši pozitīvi, stipri raksturi, seši negatīvi, maigi. Pozitīvos Džeksons sadabū ātri: pats, Pēteris, sve* Sais spiritists, Džons, resnais šveicars. Kā sesto liek uzlūgt augšā kādu no pastāvīgiem lokāla apmeklētājiem. Tas iau paspējis iebaudīt ko stiprāku un tāpēc vēl pozitīvāks. Negatīvie ir Džims, Annete, Vanda. Kas vēl? Džeksons nedomā ilgi un aicina trīs jaunākās trauku mazgātājas no ķēķa. Tām apsola divkāršu algu; un galvenais: šova​kar nekas nav jāmazgā. Skuķi ierodas, rokas braucī​dami. Visus sasēdina pakavveidīgi ap galdu. Pozitīvie vienā pusē, negatīvie otrā. Katram jāliek labā roka uz galda, bet kreisā uz kaimiņa labās. Blakus sēdētāju kājām cieši jāsaspiežas. Vienu mirkli Džeksons nožēlo, ka ieskaitījis Anneti un Vandu negatīvajos. Ja viņas būtu pozitīvajos tam katrā pusēl Bet gaisma jau dziest, kvēlo tikai maza, iesārta spuldzīte pie griestiem. Klusumā skaidri var dzirdēt, ka Džimam trīc zobi no bailēm. Dažas minūtes drūmas, nospiedošas gaidas. Trauku mazgātājām sit sirdis kā pulksteņi. Annetei no uztrau​kuma tek deguns, bet rokas aizņemtas. — Gars ir še! — pēkšņi paziņo spiritists. — Viņš grib rakstīt. Gars grib rakstīt! Garam nav pretimturēšanās. Papīrs un spalva tepat uz galda. Izrādās, gars izvēlējies resnā šveicara roku. Gaisma dziest gandrīz pavisam, tumsā nezināms spēks dfda smago roku kā


biljarda kūju, un tā velk uz papīra nesaprotamus kāšus. Tas ilgst ne vairāk kā minūti, tad spiritists uzvaroši pasniedz papiru Džeksonam. Gaisma atkal mirgo augšā. — Es tevi mīlu, — burto Džeksons. Bet paraksts… Pa- rakstsl Sie asie, izaicinošie burti, enerģiskā strīpa apakšā. — Garu! Es gribu redzēt garu! — izdveš Džeksons, un ak! liekas, spiritists tikai to gaidījis. Atkal klusums, drūmas, nospiedošas gaidas. Tad spiritists izkliedz kaut ko briesmīgu. Annete šausmās saķer galvu, sienā plīst sarkanā drēbe. It kā miglā parādās galva, divas melnas, liesmojošas acis, tumšs, aizplīvurots stāvs. — Liesma Gudrupe! Kas sauca šo vārdu? Džeksons uzlec, sarauj drausmīgo ķēdi pie galda, metas uz priekšu un — blākš — atsitas ar galvu sienā.


NOSLĒPUMAINAIS LIMUZĪNS Ja latvietis ieskrietu ar galvu sienā, viņš saķertu savu punu un brēktu pēc prefekta. Bet amerikānietim ir cita gf.Iva. Klātesošie nedabū apgriezties, kad Džeksons jau ir pie durvīm un ārā koridorā. Bet brīnums! Ari blakus durvīs pazib slaiks stāvs, it kā melna ēna aizslīd pa koridoru. Gars bēg, Džeksons tam pakaļ. Lejā stāv lepns limuzīns. Durvtiņas vaļā, tur kādu gaida. Gars taisa pēdējo izmisuma lēcienu… paldies Dievam, svārciņi ir pietiekoši īsi… un pazūd kā akā. Durvtiņas aizsitas, mašīna kā lauva lec uz priekšu, Džeksons paliek sastindzis stāvot. Bet tikai mirkli. No otras puses pieslīd taksometrs, tanī sēž Žanis Veisbarts, kas nokavējies uz seansu. — Vai gars jau izsaukts? — viņš prasa Džeksonam. > — Jau prom. Zili brīnumi. Smagu roku ģenerāldirektors kampj direktoram aiz apkakles un raušus izrauj to uz trotuāra. Veis- bartam paliek mute vaļā, bet Džeksons jau ir mašīnā. — Brauci — Džeksons uzkliedz šoferam, un ari otrs euto lec uz priekšu kā lauva. Tai pašā mirklī kāds no sāniem kā kaķis pārlido auto malu un caps! nokrīt Džek​sonam blakām. Džeksons saraujas. Tas ir Džims atņirgtu muti, baltiem, smejošiem zobiem. Lai viņam kā bail no gariem, bet savu kungu tas neatstās. Uz priekšu! Bet kas būtu dzīve, ja tanī nebūtu kavēkļu? Uz Brīvības bulvāra stūra stāv Latvijas valsti personificējošs kārtības sargs, un tas pārvalda arī amerikāņu likteņus. Viņš kā Izsmieklā paceļ roku — un Džeksona auto apstājas, lai palaistu tramvaju, kas lien lēni kā zirneklis pa savu tīklu. Sofers lādas, vērtēdams katru lāstu vismaz uz diviem latiem dzeramnaudas, bet limuzīns ņirgādamies aizuguņo pa bulvāri. Kad mūsu braucēji tiek vaļā no Rīgas ielu dzelzceļu akcijsabiedrības žņaugiem, tas jau sen zvilnē pie mazā Vērmaņa parka. Bet kur ir gars? Uz sēdek|a kā viņa mirstīgās atliekas palikusi tikai melna zīda mantija. Kur ir gars? Džeksons pamet žestu nēģerim, lai sēž mašīnā, bet pats iekšā dārza restorānā. Tur ir dzīvība, paukš korķi, mūzika pašlaik spēlē «Vai tev neilgojas sirds», bet Liesmas Gudr- upes nav. — Vai te nebij Gudrupes kundze? — Džeksons klāt pir​majam viesmīlim. — Bij. Nupat sasveicinājās ar ministru. Ministra kungs viņai noskūpstīja roku. Pēc tam izgāja pa otrām durvīm. Džeksons prom. — Viņa sacīja: «Ja kāds mani meklē, sakait, ka nav vērts.» Džeksons neklausās. Durvīs viņš redz, ka noslēpumai​nais limuzīns jau nozib ap stūri. — Massa! — sauc nēģeris. — Es dzirdēju.,. Uz Luna- parku. — Sofer, simts latu, ja mēs tur nokļūstam ātrāk nekā viņi! Kaukdams un rēkdams auto drāžas pa Tērbatas ielu, it kā rautu Rīgas brandmajoru uz lielo ugunsgrēku. Kaķi ņaudēdami taisās nost no ielas, avīžu sievas steigā sit cieti kioskus. «Nu vairs nav labi,» nodomā vēlīns gājējs, «ka tik pa gaisa tiltu nenāk iekšā lielinieki?» Miera ielā šofers pārliecinās, ka limuzīna nav priekšā. Viņa acīs kā teiksmu roze uzzied simtslatu zīme — zilā ilgu puķe. Uzvaras bravūrā viņš triec mašīnu vēl straujāk pa nelīdzeno ielas bruģi. Rīgas patriciji sakustas kapos: kas viņus traucē tik vēlā stundā? Lunaparka sētā Džeksons ar vienu lēcienu ir ārā. Dži- mani atkal mājiens palikt mašīnā. — Kabinetu, šampanieti, uzklāt diviem! Viesmīļi saskrien apkārt, šveicars nogramstās kungam ap pleciem, bet tad tikai atjēdzas, ka kungam mēteļa ne​maz nav.


Kabinetā Džeksons atkrīt uz dīvāna. — Ja kāda dāma prasa kabinetu, vediet šurp! Sakait, ka brīvs! Tiklīdz viesmīlis laukā, Džeksons pieplok pie loga. Saltā rūts patīkami veldzē pieri. Saredzēt nekā nevar, bet iekai​rinātā dzirde asi uztver katru skaņu. Lūk, tur kaut kas nošņācās! Viņa piebrauca. Viņa tūlīt nāks. Atkal kaut kas šņāc. Laikam šofers pabrauc mašīnu sānus. Nē, vēl it kā nodārd. Varbūt abas mašīnas pa​brauca sāņus. Viņa nāk? Nē, nenāk. Džeksons vairs ilgāk nespēj gaidīt, atrauj durvis un skrien ārā. Šveicars noplāta vien rokas: kurp tad kungs? Kungs saķer galvu rokās un negrib ticēt savām acīm. Pagalms ir tukšs. Ne Džima, ne auto. Vai tiešām Džek​sons visu laiku redzējis garus? No debesīm krīt kāda zvaigzne un iekrīt viņam taisni sirdī. Viņš atkal jūtas viens. Viens pret šo svešo pasauli, raibo zvaigžņu jūkli augšā, ledaino šampanieša pudeli tur iekšā. Streipuļodams viņš griežas atpakaļ un iekrīt kā bezdibenī mīkstā ādas krēslā. Viņš atspiež nogurušo galvu pret atzveltni un aizver acis. Kā pa sapņiem viņš jūt viesmīli, kas lej mirdzošu dzērienu glāzē, jūt, kā pulsē ielietais sēkts, kā viesmīlis uz pirkstgaliem atstāj kabinetu. Neziņa, aizmirstība, pārkairinātu nervu gurums. Bet laiks iet. Kaut kur cilvēki dzīvo, kaut kur kaut kas notiek. Un dzīve atceras arī Džeksonu. Atkal ārā nodārd, it kā auto rags ieskanas smadzenēs. Bet Džeksons nekustas. Tad atsprāgst durvis, melns or- kāns ielaužas istabā, uzrauj Džeksonu sēdus. — Massa, massa, braucam! Uz kokainu! Automobilī Džims stāsta. Vācu vārdi iznāk angliski, angliskie — nēģeriski. Viss pinas un jaucas. Kā svešā piebrauc, ierauga Džimu un — blākšl — atpakaļ. Kā Džims nedabū apdomāties, uzsit šoferam uz pleca un — blākš! — viņai pakaļ. Kā svešā apstājas Iekšrīgā pie slepena kluba, zvans džinks, zvans džanks un — blākš! — durvis aizkrīt Džimam deguna priekšā. Kā Džims paskatās mājas numuru, uzsit šoferam uz pleca un — blākš! — atpakaļ. Jā, tāds ir Džims. — Sofer, divi simti latu, ja mēs esam desmit minūtēs tur! Dažas kāpes pagrabā, dzelzīm apkaltas durvis, zaļa kaķa acs virs tām. Džeksons rauj ātri zvanu — zvans džinks, zvans džanks. Durvīs paveras apslēpts lodziņš, tan? parādās deguns un divas acis. — Nevari Deguns kratās lodziņā un saka, ka nevar. Acis bedigi mirkšķinās. — Džeksons! Es esmu Džeksons! Vai jums neviens vekselis nav bijis protestēts? Acis ieplešas, deguns saraujas. Tad atslēga novaid un durvis veras. Džims iespraužas Džeksonam līdz. Nespodra, tumšsarkana gaisma, mazs koridorītis, noda​lījumi ar aizkariem. — Kur? — prasa Džeksons un min ielaidējam dažus vārdus ausī, — Se. Džeksons grābj roku kabatā un izrauj maku. Vai viņš dos ielaidējam dzeramnaudu? Nē. Vai viņš izvelk vizīt​karti? Nē, daudz lielāks papīrs, Liesmas Gudrupes vekselis! Četras nulles pazib gaisā un ieslīd līdz ar Džeksona roku aiz aizkariem. Tā ir viņa vizītkarte. Tanī mirklī paveras aizkari blakus, pamirdz sarkana galva un aizsmakusi sievietes balss ķērc: — Iešņauc, māsiņ! Mans vīrs ir miljonārs, man vairs šņaucamā netrūks. Drīz es atkal dīdīšu lauvas. Džeksona roka nodreb,' vekselis aizvirpuļo kaut kur bezgalībā, viņš pats iekrīt nēģerim rokās. Džims saprot visu un rauj viņu uz durvīm. Durvīs viņš vēl atskatās.


Viņš redz, ka skaista, melna sieviete, izliekusies pa aizkariem, sauc viņu, stiepj viņam pretim rokas. Viņš traucas atpakaļ, grib lauzt nēģera skavas, bet vēl viens Džima rāviens — un viņš ir laukā. Tumšas kāpes, dzelzīm apkaltas durvis, zaļa kaķa acs virs tām.


NELAIMES PAKA PADUSE Polen ist noch nicht verloreni Unsre Weibcr, sie gebaren, Unsre Jungfrau'n tun classelbe,., //. Heine — Ak, Džim, Džini! Tu dari kaunu savai rasei! Tā sarkst par tevi zem savas melnās ādas. Vai tu nevarēji mani aizraut minūti vēlāk vai agrāk! Bet tu taisni tajā brīdī… Džeksons sajūtas, it kā viņam būtu izrauts zobs pašā priekšā. Viņš guļ uz dīvāna un izlej savu īgnumu pār na​baga Džimu, kas jau tā ir melnum melns. Džims kustina acis kā uz raudāšanu un mēģina taisnoties: — Massa, man trusīša kājiņa vakar bij aizmirsusies mājā! Un tādās reizēs Igi-Igi mani katrreiz ievelk ne​laimē … — Trusīša kājiņa? — Vai tad massa nezina, ka tā nes laimi? Reiz Berlīnē man bij jādejo tādā kostīmā, ka nekur kājiņu neva​rēju aizbāzt. Tā ir sagrūdu kāju to reizi. Pieklauvē un kabinetā ienāk Pēteris ar paku rokā. — Kungs, kur pavēlēsit novietot? Jāsteidzas, uz ielas automobilī pārējās deviņas pakas. Vienai iesaiņojums stipri saplīsis, un šofers šoreiz gadījies tāds šaubīgs. — Noliec pagaidām tepat zemē gar sienu! Džims lai uzmana šoferi, kamēr sanesīsi! Paņem Džonu palīgā, — Džeksons rīko un rīkodams manāmi nomierina nervus. Pēc minūtēm piecām Pēteris sanesis visas pakas. Viņš slauka sviedrus un gaida, ko kungs sacīs. — Vai palika tur arī sava tiesa? — Kā ne. Vecais jau ne par ko negribēja. Tad teicu, ka divi pakas atstāju Karlīnei un sev — pūra tiesai. Teicu arī, ka drīz abas pakas nogādāšu drošākā vietā. — Labi. Tev, kā solīts, viena paka. Ik dienas iziedams paņemies 10—20 akcijas un lūko šur un tur pa divi trīs realizēt! Ņem to virsējo savā istabā! Pēteris paņem paku kā bērnu uz rokas un aiziet. Džeksons pūš cigāra dūmus kā lokomotīve, zvilnē un domā. Varbūt ko svarīgu. Bet nav jau miera. Atkal klauvē — Pēteris. — Kungs, ir tik savādi! Tas žurka, tas depcunčiku kapteinis, laužas ar varu iekšā. Citkārt bij tik glums, tik maziņš. Šoreiz acis spīd kā seskam. Rokas bikšu kabatās, papiross zobos. Saku viņam, ka kungs nepieņem, ka patlaban gu|. Ko domājat, saka, lai ceļot augšā, viņam esot svarīga darīšana. Es jau gribēju viņam drusku pamā​cīt boksu. Džeksons uzslējās sēdus. — Laid viņu iekšā! Pēteris jūtas tīri apvainots. Sakartovskis ienāca steidzīgi, bet pieklājīgi, ar lielu, dzeltenu portfeli padusē. Uz Džeksona norādījumu tas apsēdās, diezgan apzinīgi pārlika kāju pār kāju un aizbāza kreiso īkšķi aiz vestes, tā ka pavērās pāris nedēļu nēsāts krekls. Džeksons pastūma viņam pār galdu cigāru kasti, nožā​vājās un iejautājās: — Ar ko varu pakalpot? — Khml Taisnību sakot, pakalpot varētu es, —■ polis at​saucās ar zīmīgu intonāciju. — Jūs man? Bet man nekādu pakalpojumu pašlaik nevajaga. — Es varētu neteikt ne vārda. — Bet tad jau es nedabūtu zināt, ar ko gribat man pakalpot. — Vai kāds nenoklausās? — Sakartovskis turpināja savu sadomāto valodu gājienu. Viņš uzcēlās, uz pirkst​galiem aizgāja pie vienām durvīm, pavēra tās, tad otrās. Atgriezies tas uzmanīgi nolika cigāru uz pelnu trauka. Tad atkal aizbāza pirkstu aiz vestes paduses,


paliecās pret Džeksonu un čukstēja: — Es zinu, kas jūs esat. — To es ticu. Bet, lūk, jūsu vārdu neatceros, netikāt man stādījies priekšā, — Džeksons teica skali, kā runāja arvienu. — Csst! Ar tādām lietām nevar jokot… — čukstēja polis, pacēlis pirkstu. Tad viņš to gribēja likt pie lūpām, rādot, ka jārunā klusu, bet iegrūda mutē līdz trešam kauliņam. — Jums uz kakla ir dzimumzīme brilles stikla lielumā, apaja. Es redzēju kapos. Jūs esat Jēkabs Jēkabsons, Karlīnes vīrs… Ko, jūs nespējat neko atbildēt? — polis gribēja ar šo jautājumu pastiprināt efektu. — Ko jūs muldat, Krampulinski? Jūs paši redzējāt, ka Jēkabu Jēkabsonu apraka un viņa sieva to apraudāja. Jums ir laba fantāzija. Es jums saku, rakstait krimināl​romānus! Sakartovskis stipri vien sabijās. Tādu valodu viņš ne- bij gaidījis. — Jā, bet tam slīķim dzimumzīmes nebij. — Cilvēks, jums laikam nav ne jausmas no kriminoloģijas atradumiem, ka ūdens atkausē ādas pigmenta sablī​vējumus, ko parasts saukt par dzimumzīmēm? — Neesmu dzirdējis. Un, kad arī jūs nebūtu Karlīnes pazudušais vīrs, viņa jūs apzīmēs par to, apzvērēs, ja vajadzēs. Kas ir sieva bez vīra? Nulle bez cipara priekšā. Bet Džeksona kundze! Viņa kļūs slavena, viņu fotografēs, par yiņu rakstīs! — Jūs gribat kaitēt maniem uzņēmumiem? <— Un kad arī? Ja spēj kaitēt, tad no nekaitēšanas var iznākt sava iztikšana. — Un cik liela būtu vajadzīga tā iztikšana? — Pagaidām neko daudz. Cik kungam labpatiksies. — Tjā, — Džeksons norūca. Tad piegāja Pētera atvestām pakām, ar kāju nogrūda vienu no virsus un lēnām bīdīja to uz Sakartovska pusi. Polis raudzījās nesaprašanā. — Redziet, mīļo kundziņ, te, šinī pakā, ir tūkstots akcijas, pa 10 latu katrā. Veikls cilvēks tās var pārdot vēl virs nominālvērtības. Ņemiet, ejiet un iztiecietl Sakartovskis uzbruka pakai kā prātu zaudējis. Viņš pasita to padusē, palocījās pret Džeksonu un devās steigšus uz durvīm, pamezdams dzelteno portfeli. Džeksons locījās no smiekliem. Pamanījis portfeli, viņš to paķēra un gribēja sviest polim paka], bet tad apdomā​jās un pameta uz galda tālāk.


DŽUNGĻU ČŪSKA Klāt varenais bridis, kad nags un spēks, Un veiklība — labākais tikums. R. Kiplings Visādus laikus redzējis vecais stāvkājis pie pilsētas val​des durvīm, bet tādus gan nē. No paša rīta piebrauc vienacis uz lielas raspuskas, noceļ smagu tepiķa baķi un izklāj pa trepēm līdz galvas durvīm. Neko sacīt, tepiķis pirmšķirīgs: sarkans, ar lielām, sudrabotām zvaigznēm. Neviens arī ne vārda nesaka. Ja vestu kādu pilsētas mantu prom, tad būtu cita lieta, bet te jau ved klāt. Pilsētas galva šonakt bijis godīgs un pret paradumu gulējis veselas divas stundas. Tāpēc viena acs viņam pavisam vaļā, tikai otra tāda samiegojusies. Kad pie viņa ierodas sekretārs, viņš to apskata ar aci Nr. 1 no galvas līdz kājām un aiztriec uz māju uzvilkt ketoveju. No ugunsdzēsēju nozares izaicina lielu, līku ugunsdzēsēju un liek nospodrināt vēsturisko sudraba tintnīcu uz galda. Taisni pulkstens 12, sirēnai kaucot, apakšā nozib auto. Sarkans nēģeris izlec, atrauj limuzīna durvtiņas un izsēdina kungu. Tad skrien pirmais augšā, nostājas pie galvas durvīm, izkliedz sava kunga vārdu un pievieno pāris vārsmu nēģeriski. Apmēram; 7 — Henrijs DžeksonsI 1 Mežu un upju valdnieks, džungļu čūska, Kordiljeru šķautne pret eņģeļu astEm. Galva jau piecēlies kājās. Džeksons atdod nēģerim ci​lindri un spieķi un svinīgi sarokojas. — Jūs laikam mani pazīstat? — Kā ne, kā nel Man pašam jūsu akcijas,,, —- Galva lepni piesit pie kreisās kabatas. — Nu, tad mēs ātri sarunāsimies! Kas ir ar apakšzemes dzelzceļu? Man stāsta, jūs nedodot atļauju… — Es, mister Džekson, ko tad es? Partijas! Ja tas no manis atkarātos… Bet es jau kā futbolbumba: kurp sper, turp lec. — Partijas? Nu, jūsu partijas jau sen man kabatā. Es neslēpšu, šī valdība drīz kritīs. Un Domi — Domi es nākotnē iecelšu pats. Jūs' man liekaties diezgan mollīgs, varbūt es jūs paturēšu par pilsētas galvu. — Bet mister Džekson! — Jūs neticat? Jā, nav jau tik viegli atmosties no miega. Galva steigšus nobrauc roku pār seju. Sazin piķis, var​būt arī sapņo? — Jā, atmosties nav viegli. Bet atmošanās būs smaga un grūta. Nesen es dabūju zināt — jums esot tāds mazs parādiņš Londonā … — Mazs? Ko nu mazs! — pūlas smaidīt galva. — Tur jau būs savi… — Nemaz nepūlieties! Man jūsu skaitļi visi galvā. 1914. gadā jūs aizņēmāties Londonā 12 499893 cara rubļus, t. i., 1 322 740 angļu mārciņas. Jā, jā, daļu jūs nomaksājāt, palicis 1 281 840 mārciņu. Bet procenti? O, procenti! 1923. gadā tie jau bij uzkrājušies par 317 255 mārciņām. Bet ko mēs tik daudz runāsim, vakar es nopirku visu šo parādu skaidrā naudā. — Jūs nopirkāt? — Galva saraujas kā švammis, no kā cieta roka spiež laukā ūdeni. — Jā, kāpēc tad ne? Naudas man diezgan; un tik daudz taču jūsu pilsēta vērta, vai ne? Galva smagi notuš. Nevar zināt, vai šis tusiens piekrītošs vai ne. Džeksons atlaižas lielajā krēslā ērtāk. — Nu, un par tālāko mums būs drusciņ jāparunā! Brāļi Lazari jūs bombardēja diezgan maz, man gan nav brā]a, bet es būšu kā trīspadsmit Lazari. — Bet ko jūs vēlaties? — Galva noslīgst pār galdu un saķer rokām vaigus. — Loti maz. Par šo parādu es vēlos tikai trīs parkus: Vērmaņa, Viestura un Uzvaras parkus. Mani


sevišķi interesē pēdējais, tur es gribu ierīkot apakšzemes krematoriju. Jūsu zemē ir daudz kas lieks, mīļo džentlmen, man būs ko dedzināt. Viestura dārzā es audzināšu sudrablapsas un paradīzes putnus, bet Vērmaņa parkā ierīkošu Vīnes Prāteru. Zināt, spēka mērotājus, kalnu dzelzceļus, karuseļus ar naktspodiem… — Bet mazā Vērmaņa parka taču jums nevajag? izbailēs izdveš galva. — Nē, tur diezgan pieklājīgs restorāns, tas var palikt jums pašiem, «Vajadzētu viņam sarīkot vakariņas mazajā parkā,» gal- vam pazib doma kā krītošs meteors. — Nu, un, ja man vēlāk ievajadzēsies Bastejkalna un Esplanādes apstādījumu, es jums vēl maksāšu naudu klāt, — turpina savas idejas amerikānietis. Džeksons runā ilgi, ļoti ilgi. Kad pēc pusstundas viņš atstāj kabinetu, galva saslauka divus kabatas lakatus sviedros, bet vēl arvienu pil un pil. — Uz Uzvaras parkuf — Džeksons saka šoferam. —Tur būs kur paslēpties džungļu čūskai.


NODEVĪBA UN GLĀBŠANA Glaube rnir gar und ganz, Mādchen, tass deine Bein'in Ruh'l Gēte Pulkstenis knapi pāri vienpadsmitiem. Džeksons zīda pidžamā guļ uz divāna. Viņam visapkārt, uz kājām, arī uz grīdas, izmētātas avīžu lapas. Visās avīzēs gari, nebeidzami gvalti. Valsts kase tukša, jo visu naudu savilcis amerikāņa pūķis Baznīcas ielā. Opozīcijas prese vaino valdību. Naudas vietā tirgū, pat bankās sāk jau cirkulēt «Henrij Jackson Ltd» akcijas. Džeksons labprāt vēl kādu laiku vienatnē baudītu savu panākumu apziņu, ja to neiztraucētu Džims, ienākdams un pieteikdams Rēces jaunkundzi, Lidija ieskrej skriešus un uzbudinājumā tik strauji drāžas pie Džeksona, ka tas soli atkāpjas, it kā baidīdamies no atentāia. Bet nedraud jau nekādas briesmas. Džeksons pabīda viņai tuvāk krēslu, kur Lidija atkrīt un smagi elso. — Kas spieda Jūs tik stipri piepūlēt daiļās kājiņas? — Džeksona kungs, viņi grib jūs nodoti — izdveš Lidi​jas mutīte un paliek pusviru. — Kas viņi? — Sakartovskis un sarkanā Karlīne, jāl Karlīne pārliecināta, ka jūs esot viņas vīrs, jā! Noskaitusies, ka jūs esot viņu nolaidis lejā pa skursteni. Šovakar, varbūt vēl nebūs pienācis vakars, Karlīne sakās glābt Latviju, jā. Es nesaprotu, kā šī izglābs valsti. Bet kas trakoti ļauns viņiem galvās, jāl — Mīļais bērns, bet ko šie nožēlojamie ļautiņi man var izdarīt?! — Karlīne draud, ka rīt visās avīzēs jūs apzīmēšot par viltnieku, krāpnieku, tirānu, jāl — Nekas, nekas. Bet kas jūs pamudināja steigties šurp? — Man tā «DPU» būšana atriebusies līdz kaklam un vēl vairāk. Mana mākslinieces sirds to neiztur, jā. Es Liepājā dziedāju Mikaēlu. Un patiesībā savas sirds dziļumos arvien esmu bijusi laba, lai arī darbos šā un tā. Bez tam atjaunoju savu veco draudzību ar jūsu kabinetšefu Veis- bārtu. Viņš tagad tīri labi pelna, jā, — Lidija skaita kā iemācītas partijas tekstu. — Pateicos, labais bērns! Cik tad jums gadu? Atvai​nojiet par jautājumu! — Divdesmit četri. — Redziet, jūsu talants vēl tikai nule sāks plaukt. Es domāju, jūs būtu pirmšķirīga rēvijas zvrigzne. Arī operetē jūs varētu dziedāt. Ko? Atvērsim uz rudeni rēviju kopā ar opereti. Veisbarts direktors, teiksim. Viņš savā dvēselē tomēr ir vairāk mākslinieks nekā komersants… — Jā! Tas būtu jaukāk par jauki! Jūs nemaz nezināt, kāda man figūra. Es labprāt… — Lai paliek, mīļā! Es domāju, Veisbarts to zinās. Pēc pāris minūtēm Lidija Rēce izlido koridorā un pār viņas lūpām izlaužas gaviles tādā straujā koloratūrā, ka Pēteris paver savas istabas durvis un prasti uzprasa; — Kas tur tā rēca? Bet tūdaļ arī viņam aiz muguras istabā atskan garš zvans: kungs sauc, jāskrien. Pēteris paķer žaķeti, steig​šus to uzrauj plecos un dodas uz kunga istabu. Pēteris ieiet un paliek pie durvīm. Jāuzgaida, jo Džek​sons patlaban pavēloši sauc telefona trubiņā: — Allo! Veisbarts? Tūdaļ steidzieties uz prefektūru, paziņojiet, ka privātdetektīvu biroja «DPU» darbinieki — Vladislavs Sakartovskis un Karlīne Jēkabsone izplata viltotas akcijas! Lai pie abiem tūlīt izdara kratīšanu mā​jās! Tūlīt, uz pēdām! Ko? Noskūsities vēlāk! Pēteris ir visu dzirdējis. Viņš, saliecies drusku līkāks nekā parasti, ieklepojas un tuvojas savam pavēlniekam.


— Kungs, bet kā tad tā? Jūs liekat Karlīni apcietināt? Ne jau nu mīlestība, bet tāpat… Es uz rudeni būtu ar viņu gājis uz dzimtsarakstu nodaļu. Ja kas bij vajadzīgs, es to būtu piespiedis, pierunājis. Bet nu cietumā. Tur vi​sam beigas. Varbūt mans pēdējais romāns.., — viņš no​beidza tīri raudulīgi. — Kāpēc beigas? Pēc pusstundas viņus apcietinās. Pēc divi stundām tie būs nopratināti. Un pulksten četros tu aizej uz tiesu izmeklētāju, tikai nepiemirsti! Ej pie prefekta, pie prokurora! Uzstājies, Karlīne vēl šovakar būs tev pateicīga par pūlēm. — Jā, ko tad es tiem augstiem vīriem lai saku? — Saki, ka Džeksons grib izgalvot Karlīni un viņas šefu Sakartovski. Izzini, cik jāiemaksā zaloga, un tad pārbrauc uz māju pēc naudas! Neskopojies! — Kungs, es vairākkārt esmu domājis un patlaban man visvairāk gribas zināt… — Nu, ko tad? — Vai Amerikā visi cilvēki tik gudri kā jūs? — Nezinu, draugs, nezinu.


DZELTENAIS PORTFELIS RUNā Ministra portfelis visādā ziņā Ir patikama liela, tikai papīri lajā pārāk garlaicīgi. Džeksonam visu pēcpusdienu kaut kas nedod miera. Viņš sajūt, ka tuvumā, tepat istabā, ir kaut kas svešs, traucējošs, Ne jau cilvēks vai zvērs, bet varbūt kāda lieta, Viņš nervozi staigā pa istabas diagonāli un smēķē, spiež zvana pogu un liek atsaukt Anneti. Tā ienāk piesarkusi, stāv un pirkstiem knibina priekš​auta stūri. — Nu, mazā, vai tu arvien uzkop .manas istabas? — Jā, kungs! Vai kas pazudis? — viņa tikko spēj iz​dvest. — Nē, bet te ir kas svešs, ko cits — ne es — ienesis. Es skaidri sajūtu. — Tā? Bet kas tas varētu būt? Varbūt tas biezais, dzeltenais portfelis? Es viņu atradu uz galda, tāds prasts, kā no zo|u ādas. Es vēl nodomāju: mūsu kungam tik prasta lieta… — Kur tas ir? — Tepat aiz kumodes stūra, — mīļi atbild Annete un pasniedz Džeksonam Sakartovska īpašumu. — Labi, bērns! Se, sen neesmu tev devis zeķu naudas. — Viņš pasniedz 'tai zaļganu Latvijas banknoti. Annete pakniksē un klusu iziet. Džeksons apgriež portfeli apkārt, apskata, lūko atvērt, bet tas izrādās aizslēgts. No​sitis knipi gaisā, viņš ņem abām rokām un atplēš lēto atslēdziņu. Uz galda izveļas papīru žūksnis — visādi lielāki un mazāki, netīri, ar zīmuli aprakstīti papīri. Džeksons pacilā, paskatās vienā, otrā un ātri liek sāņus. Bet tuvu pie žūkšņa beigām tas uzduras uz ko interesantāku: liela formāta biezs vēstuļu papīrs, dažas loksnes. Viņš uzmet acis pirmām rindām un palecas vien aiz uztraukuma: tā ir izziņa no Amsterdamas biroja par Džeksonu un viņa ģimeni Amerikā. «DPU» šefs to paturējis katram gadīju​mam pie sevis. Džeksons aizkūpina cigāru un nosēstas pie loga. Viņš kāri lasa, vairākkārt nosaka «hm», šķir lapiņas un ir stipri ieinteresēts, tā ka mutuļiem vien rauj no cigāra un pūš laukā dūmus. …Vecajam Džeksonam sirdskaite. Uzstrādājies no vienkārša klerka. Tagad viens no Amerikas bagātnieku «pirmā simta». Liels oriģināls. Pestīšanas armijas goda ģenerālis. Sapircies lielāko tauriņu kolekciju pasaulē. Pabalsta Kukluksklanu. Dēlu, kam piecas godalgas boksā, tur par vējgrābsli. Vairāk mīlē meitu Evelīnu, kas palīdz viņam interesēties par tauriņiem. Divreiz draudējis dēlu izslēgt no mantošanas tiesībām, ja tas nenodosies veikaliem… …Evelīna Džeksone ir 20 gadus veca skaistule. Liekas, no tēva mantojusi dažas ekstravagances. Interesējas par tauriņiem; kādā intervijā izteikusies, citu neprecēšot kā kādu 110 Eiropas karaļiem — ar vai bez troņa, vienalga. Pēdējā gadā aizrāvusies no fotografēšanas. Ceļojumos ved līdz 10 aparātus un lielas kastes ar platēm. …Džeksona ģimenei tuvu stāv nelaiķa miljonāra Hik- sona vienīgā mantiniece Glorija Hiksone. Vecais Hiksons bijis Džeka Džeksona labākais draugs. Lai gan oficiāla saderināšanās vēl nav izsludināta, apstākļu pazinēji uzskata Gloriju par Henrija Džeksona līgavu. Liekas, vecais Džeksons ar to būtu vairāk nekā apmierināts, jo Glorija pieder pie bagātākām partijām. Glorija interesējas tikai par boksu, ir spēcīga meiča, un sieviešu amatieru sacīkstēs viņai nav pretinieču, Ne sevišķi glīta, bet sim​pātiska. …Henrijs Džeksons patlaban aizceļojis uz Eiropu. Kā stāsta, tad tēvs viņu piespiedis braukt, gribēdams dēlu, kam jau četrdesmit gadu, pārvērst par biznesmeni. Acīmredzot gatavo saviem veikaliem cienīgu mantinieku. Cik zināms, jaunais Džeksons nobraucis uz Lietuvas galvaspilsētu Rīgu. Nav skaidri zināms, bet var domāt, ka jaunais Džeksons vai nu meklēs jaunajās Baltijas valstīs tirdzniecisku bāzi plašiem veikaliem ar Padomju Krieviju '(runā par vecā Džeksona nodomu izvest no Krievijas visas vāveru ādiņas), vai arī dosies tāļāk uz Maskavu izgādāt lielākas naftas koncesijas Kaukāzā. Viņš izbraucis no Ņujorkas ar kuģi «Pritice», un tam jau kādu mēnesi atpakaļ vajadzēja būt Austrumeiropā. Jaunais Džeksons ir simpātisks, bet viņa veikalnieciskās spējas stipri problemātiskas. Pārāk daudz


fantāzijas. «Tā kā Jūs sevišķi interesējaties par Jauno Džeksonu un viņš pašlaik atrodas Jūsu vai Jūsu kaimiņvalstī, kāpēc sevišķi var būt no svara viņa pazīšanas zīmes, tad pievienojam še sīkāku izziņu pēc punktiem. Sī izziņa mūsu rēķinā Jums sastāda īpašu posteni. Kā viņu var pazīt: 1. Labā roka no čeku rakstīšanas garāka par kreiso. 2. Uz kreisā vaiga 1,7 cm gara rēta, sākoties vidū starp auss augšējo skrimstalu, un uzaci…» Un tā tāļāk, un tā tāļāk. Džeksons beidz lasīt, saloka lapiņas un uzmanīgi noglabā kabatā. Viņš aizsmēķē jaunu cigāru un nogrimst domās. Vai tās būtu mijas atmiņas par piederīgiem, par Amerikā palikušo līgavu? Džims pieklauvē un ienes telegrammu. Džeksons to uzplēš, ilgi lasa un pats tulko, pieskrien pat pie galda un palūkojas Dravnieka vārdnīcā. Pēdīgi viņš var tekoši nolasīt telegrammu latviski: — Apstājāmies uz 2 dienām Kopenhāgenā stop, fotografēju visu dienu stop, divi simti trīsdesmit uzņēmumu stop, Dānijas karalis vecs stop, princis vēl pienapuika stop, Glorija sūta tev sveicienus stop, bučas ved līdz stop, sapērc Rīgā visas turienes tauriņu kolekcijas stop, vai Krievijā tauriņi ir stop, piektdien iebrauksim Liepājā stop, tava māsa Evelīna stop. Pūl — Džeksons nopūšas dziji, smagi un gari.


DIVI DEPUTĀTI PAZUDUŠI Sarkanas debesis nozīmē nepa• Atikšanas. ,? Sapņu grāmata Rīta avīzēm vēl nav nožuvusi krāsa, bet ielās jau ek- strā izdevumi. Kā tos izkampj! Smagnesis uz Brīvības bulvāra gandrīz nospiests. Apkārt milzīga drūzma, tramvaji un automobiļi netiek cauri. Viņam bāž naudu rokā, kabatās, dažs palecas un aizmet aiz apkakles. Un tikai rauj baltās, lieliem burtiem apdru​kātās lapiņas. Kad ekstrātelegrammas cauri, smagnesis pilns kā putekļu sūcējs. Kas nopircis, tūlīt ielas malā atplēš un lasa. Citi sabrūk aiz muguras un raugās pār plecu. Svešas sievietes spiežas klāt svešiem vīriešiem. Divi deputāti pazuduši! Valdībai nav vairākuma! Šodien Saeimā lielā diena! Kas pazudušos deputātus dzīvus vai mirušus nogādā līdz pulksten 5 Saeimā, saņem no Iekšlietu ministrijas 50 Džeksona akcijas. 50 Džeksona akcijas! Kā elektriska strāva izskrien cauri pūlim. Kāda sieviete iekliedzas: «Es zinu!» — un skrien pa ielu projām. Vesela lavīne viņai pakaļ. Kad to noķer un izjautā, izrādās, viņa zina, kā izskatās 50 Džeksona akcijas. Taisni tik daudz viņai iekrāts mājā nebaltām die​nām. Pūlis skrien atpakaļ, Sāk zvanīt katedrāles zvani, Izmisuši un klankstoši tie grūst pāri pilsētai. Visi pareizticīgie pārmet krustus. Divi iinancisti ielas malā sarunājas: — Skaties: visu laiku valdība strādāja pretim Džeksonam, negribēja viņam pārdot valsts parādus, bet tagad izsludina atlīdzību Džeksona akcijās. — Jā, vai tad viņiem vairs skaidra nauda ir? Tik vien būs kasē kā 50 Džeksona akcijas. Pusdienas neviens neēd. Restorāni tukši. Viesmīļi frakās, ar dvieļiem uz rokas iznākuši ārā un skatās gaisā. — Tas tikai uz labu, — viens no viņiem saka. — Jaunā valdība droši vien laidīs balto vaļā. Divos dienā izplatās ziņa, ka politiskā apsardze izkratījusi Pētera baznīcas torni. Nozudušie deputāti nav at​rasti. Pussešos Džeksons iesauc savā lifta kabinetā Veisbartu. — Ko viņi dara? — Viens skaita katoļu lūgšanas, otrs rēķina kaut ko kabatas grāmatiņā. — Vai seifs labi noslēgts? — Hermētiski. Viņi sēž kā cāļi tērauda olā. Nav ko domāt izšķilties. — Labi. Kas Saeimā? — Vieni bāli, otri sarkani. Daži klīst pa kuluāriem kā ēnas. Pieiet pie bufetes, iekampj karstu tēju, apdedzinās un staigā atkal. — Jaunā valdība sastādīta? — Nēģeris nupat piedalījies koalīcijas apspriedē, — Platforma? — Valdība izdara pie mums aizņēmumu, ieķīlājot ministriju namu obligācijas. Mēs atpērkam visu pašvaldību parādus, maksājot skaidrā naudā. Rīt sanāk partu komisija noskaidrot, vai mēs nevaram pārņemt sēklu fondu. — Ministru prezidents mūsējais? — Bez iebildumiem. — Kad paredzama nobalsošana par deklarāciju? — Ap desmitiem. — Piecas minūtes pēc balsošanas atbrīvojiet abus latgaliešus! Se būs viņu vekseļi. Sakait, ka Džeksons tos viņiem dāvina. Tikai vienu lai pielūko: rīt līdz 12 viņi nedrīkst runāt ne vārda! Ne vārda —


saprotat? Ja nevar to apņemties, lai sēd tālāk! Tagad nosūta it viņiem konjaku ar citronul Un nu paaicinait galveno inženieri! Džeksons ilgi apspriežas par apakšzemes būvi Uzva​ras parkā. — Drīzāk, drīzāk! Pēc dažām dienām visam jābūt gatavam! Pieņemiet vēl strādniekus, .divreiz vairāk strād​nieku! Lai strādā trijās maiņās! Ass, steidzīgs telefona zvans uz galda. Džeksons negri​bot paņem trubiņu. — Allo! Ar Liepāju? Allo! AIlo! Telefonā tikai «Glorija» un nesaprotams angļu burkšķis pēc tam. — Yesl Yesf — paspēj izdvest Džeksons, nosviež trubiņu un kā mēnessērdzīgs kāpjas atpakaļ kaktā. — Kas šodien par dienu? — viņš sauc pa durvīm Vandai. — Otrdiena. — Jā, otrdiena. Bet kā tad tā? Viņš izrauj no kabatas telegrammu, burto, paķer no galda vārdnīcu. — Nu jā, viņas iebrauc otrdien. Un es, muļķis, sapratu, ka piektdien. Telefons atkal zvana. Džeksons aizspiež ausis, nē, skan cauri. Viņš nezin, ko iesākt, paķer mīksto spilvenu no krēsla un uzsviež uz aparāta. Tad met ar roku Vandai, izgrūž ko nesaprotamu un pār​vērstu seju bēg ārā no savas mājas.


VA BANQUE Sava bēda nabagam, sava ba​gātam. Latv. paruna Smags, tvanīgs vakars kā silta komprese karsē pilsētu. Saule nogājusi, bet vēsuma nemaz. Lai nu vēl Saeimā, kur nikni cīnās ap jaunās valdības deklarāciju, bet arī Romas viesnīcā nevar likt pie elpas. Logi vaļā, Džeksons skraida pa istabu no viena gala uz otru, un viņam šķiet, ka tas iemests verdošā katlā. Kaut kur blakām stāv briesmīgas sievietes un tikai piekur uguni. Šausmīgi karsts, liesmas dejo, garaiņi kūp un kāpj kaklā. Džeksons atrauj apkaklīti, pieskrien pie loga un uzme​tas rokām uz palodas. Braukt uz Padomju Krieviju un likties uz vāveru ādiņām? Vīzas navl Kur to šovakar ķersi? Bet rīt no rīta briesmīgās jau var būt klāt… Vāveru ādiņas, vāveru ādiņas! Nebūtu jau slikti, bet galu galā tev tur var pašam novilkt ādiņu. O, tas būtu par agru! Atpaka| uz Ameriku? Vecais Džeksons kā kalns paceļas viņa priekšā. Skropstas nikni trīc, lielā vaigu bārda aug un plešas kā Argentīnas pampasi. Nē, to tikai nē! Bet ko tad? Džeksons uzlec un apsēžas uz palodas. Tagad var skaidri redzēt bulvāri lejā. Automobiļi rēc, tramvaji neapnikuši džinkst, dāmas iet vieglos, baltos zīdos, bet pāri visam uz pretējā stūra milzu burtiem deg <rHenry Jackson Ltd». Gaismas reklāma jau sen bankrotējusi, to nopircis Džeksons, un tagad no saules rieta līdz lēktam kā Da- mokla šķēps pāri 350 000 galvām nekustoši kvēl šie draus​mīgie burti. — O, Džekson, Džekson! — viņš pasmaida un saka pats sev. — Vai tev jau jādzer baldriāna drapes? Nē: va banquel Un vēlreiz: va banque\ Pēdējos vārdus viņš jau izkliedz stipri. Nēģeris tos ārā dzirdējis, iesteidzas iekšā, nekā nesaprot un paliek ap​mulsis stāvot. — Kad atiet vilciens uz Liepāju? — Pēc stundas, massa! — Labi. Pasauc tūlīt Vandu un Pēteri! Džeksons atrod, ka pienācis bridis griezties pie saviem kalpiem ar mazu uzrunu. — Dārgie līdzdarbinieki! Mēs līdz šim esam dalījušies priekos un bēdās, vairāk gan priekos, jo bēdu mums tikpat kā nav bijis. Varbūt tagad pirmoreiz nāk virsū bēdas, lielas, šausmīgas bēdas. Ko jūs darītu, ja man uzbruktu čūska, nē, veselas divas čūskas? Vai tu, Džim, nemestos tārpiem virsū? Un tu, Pēter? Un jūs, Vandas kundze, ar savām gleznajām rociņām? Nē, es redzu, mēs stāvam kā koks, cieši ieaudzis zemē. Es esmu sakne, tu — brūnais stumbrs, Džim, tu — salapojušais zaru vairogs, Pēter, un jūs, jūs — ziedi un augļi, Vandas kundze. Bez šaubām, mēs esam vienis prātis, ka kokam jāaug un jāzeļ tālāk. Tagad atjaujiet man ar katru no jums pāris vārdu atse​višķi! Pirmā rinda tev, Pēteri Pēter, dodies tūlīt pie Karlīnes Jēkabsones! Tev no viņas jādabū… — Džeksons pievelk Pēteri klāt un iečukst vi​ņam pāris vārdu ausī. — Kungs, bet viņa teiks, ka tā viņai ir dārga ģimenes relikvija. — Kā tu to dabū, tā tava darīšana. Bet pēc pusstundas tev jābūt atpakaļ! Tagad Vandas kārta. — Vandas kundze, nosūtait tūlīt uz Liepāju telegrammu mis Evelīnai Džeksonei: «Uz Rīgu pagaidām nebrauciet! Mums būs tas gods rīt Pēterpils viesnīcā. «Henrtj Jackson Ltd». Taisni tā, ne vārda vairāk, ne mazāk. Nepiemirstiet Ltd, no tā daudz kas atkarājas. Un tu, Džim… Džims pielec soli tuvāk. — Sakrāmē tūlīt čemodānu! Ketoveju, smokingu, fraku, balto vasaras uzvalku. Trīs pidžamas.


Piecpadsmit kaklasaites. Nepiemirsti balto, ar sarkaniem tauriņiem! Un tad žigli uz staciju! Vietu guļamvāģī uz Liepāju. Bet tagad, Vandas kundze, es jūs informēšu drusciņ tuvāk. Džeksons vēl nav pabeidzis informāciju, kad atgriežas Pēteris,. Nosvīdis, pūzdams, mazliet saburzīts. — Tagad tā negribēja laist vaļā, bij jāapsola vēlāk at​griezties. Bet rokā gan! — Nu, kā dabūji? — Lūdzu parādīt, lai paskatītos bildīti. Nekas, tīri stalts virsnieks. Bet tad gar cisku kabatā … Ne manīt nemanīja. — Malacis! Džeksona kabatā pāriet iedzeltens, nodriskāts doku​ments, it kā saslapis, it kā kaut kur zemē gulējis. Džeksons aizbrauc incognito. Viņu pavada tikai Vanda melnā šķidrautā. Kupejā viņi saskūpstas, tad Vanda iz​kāpj no vagona, bet Džeksons paliek uz kāpēm. Vilciens sāk kustēties, Vanda ilgi vēdina kabatas lakatiņu. Viņa jūt, ka Džeksons vairs nekad pie viņas neat​griezīsies. Kad Vanda pagriežas, lai aizietu, viņa redz, ka pa kāpēm steidzīgi uzskrien melna dama un met pie acīm lor​neti tumsā, vilcienam pakaļ. — Liesma Gudrupe! ..Viņa nicinoši novēršas. Trešā daļa


VēRŠASTES ZUPA UN DIVI TAURIŅI Viņš briniļās, ka kaķiem ādā izgriezli divi caurumi taisni ta​jās vietās, kur viņiem acis. Lihtenbergs Tagad, karstā laikā, citās viesnīcās ir miers. Retie viesi dzer gan daudz limonādes un seltera, bet no ēdieniem prasa tikai spinātu zupu un zemenes ar pienu. Citās viesnīcās pavāri guļ augu dienu, bet sulaiņi slaistās miegaini apkārt un sapņo par lidojumiem ā la Lindbergs un Cem- berlens. Vienīgi Liepājā Pēterpils viesnīca ir izņēmums. Tur mobilizēts viss personāls, un pašam īpašniekam, kas Rīgā patlaban cīnās par visas Latvijas kumeļu labāku nākotni, nosūtīta telegramma, lai steigšus brauc mājā. Viss vestibils pilns pakām, čemodāniem, būrīšiem, ro- kassomām un kastēm. Telefona būda un šveicara būda pavisam aizbarikādētas. Jaunākā atbraucēja lēdija, kas tik smuka, ka, uzskatījis viņu, neviens vīrietis nevar nociesties nenoskūpstījis jel savus nadziņus, aizdrāzās nezin kurp un aizrāva sev līdz šveicaru un sulaini Kārli, kas vienīgais kaut cik saprot angliski. Otra lēdija ir augšā numurā. No tās visiem bail. Un ir ar' sievišķis: liela un spēcīga auguma, staigā raibās jātnieka biksēs un spožos stilbzābakos, pātadziņa rokā. Pa trepēm lejā nekāpj vis kā godīgi cilvēki, nē. Iekož pāta- dziņu zobos, pieķeras ar rokām pie lenteres, paceļ kājas gaisā un nošļūc uz rokām. Tā vis katrs ziķeris puika ne- nolaidīsies! Tik uzsauc «be off», ja kāds gadās uz trepēm. Bet lielāko traci visā mājā, kas vasaru pieradusi pie miera, taisa divi nēģerietes. Skraida augšā un lejā. Ja ko runā — saprast ne vārda. No melnajām, biezajām lūpām nekā nespēj nolasīt arī viesnīcas istabmeita, kura mājā tik labi saprot savu kurlmēmo brālīti. Lielākā nēģeriete nupat bij ķēķī, kur tikko neizplēsa acis pavāram. Nēģeriete jau stundas trīs atpakaļ pasūtīja «okstelu» vakariņām. Reizes desmit viņa atkārtoja svešo vārdu, pavārs simts reizes to apgrozīja savā galvā, bet nevarēja saprast, ko tas nozīmē. Pēdīgi no mazākās skaistās lēdijas dabūja zināt, ka «okstels» ir vērša aste. Pavārs lika pārnest trīs vērša astes un cepa tās pēc visiem likumiem. Tad pats velns uzsūtīja to savu melno mātīti. Tā apgrieza pannu apkārt, izgāza astes un kaut ko atkārtoti kliedza, rāva pavāru aiz piedurknes, staipīja melnos nagus tam gar acīm. Pavārs neko citu nesaprata, vienīgi to, ka viņa ķēķis kļuvis par elli. Pēdīgi nēģeriete paķēra kastroli, iesmēla tajā ūdeni, uzlika uz plīts un, rādīdama ar pirkstu traukā, kliedza: «Sūp! Sūp!» Nu, kurš pavārs tādu cilvēcīgu vārdu nesaprot! Bij jāsūta atkal pēc astēm un jā​dreb par to, vai visā Liepājā otras trīs atradīs. Viss personāls uzelpoja tikai tad, kad pārbrauca ar auto skaistā lēdija; viņai pakaļ nāca šveicars ar Kārli, nesdami divus fotogrāfiskos aparātus un dažas kastes. Pat pavārs, kam vēršastes zupa bij tikusi laikā gatava, pabāza galvu, uztvēra korteliti no lēdijas smaida un pie​mirsa nēģerietes nagus. Kamēr Amerikas viešņa ēda vakariņas, sulainis Kārlis pastāstīja, ka lēdija likusi ostā sameklēt motorlaivu. Tajā viņi nobraukuši līdz ostas vārtiem, kur lēdija pusotras stundas ņēmusies fotografēt nogrimušā «Gromoboja» skursteņus. Braukuši riņķī apkārt un fotografējuši. Šveicars aiz gara laika saskaitījis pavisam 63 uzņēmumus. Divas lielas negatīvu kastes iztukšojuši. — Vai viņa nav jauka? — jautā istabmeita Marta Kārlim. — Kā eņģelis! — atbild Kārlis. Marta gan viņam pie​krīt, bet tai tomēr paliek smagi ap sirdi. • Pēc vakariņām skaistā lēdija iznāk koridorā. Kā saukti salasās uz viņas vārdiem un smaidiem Kārlis, Marta, Minna, arī šveicars pakāpjas līdz pustrepēm. Viņa pagriežas taisni pret glīto Kārli un saka tam vāciski: — Rītu jūs man atvedīsit pāris boļševiku parādīt, vai ne? Bet šovakar pagādājiet pāris tauriņu! Lai mana diena būtu pilna prieka. Es jūs lūdzu! Viņa prot tā smaidīt, ka Kārlim pats no sevis kluss «jā» pārveļas pār lūpām. Bet tūlīt arī burve pazūd. Ne aiziet, ne aizskrien, bet vienkārši pazūd.


Pēc brīža Kārlis atjēdzas un kasa aiz auss. — Tauriņus. Jā, kādus tauriņus? — Varbūt tos, kas skraida vakaros ap lampām, — grib viņam izpalīdzēt Marta turpat uz trepēm. Bet Kārlis liekas nedzirdam un kasa aiz auss. Šveicars, kā vecāks vīrs, paņem Kārli zem rokas un paved sāņus. — Kā, ko viņa prasīja? — Viņa teica, jā: «Holen sie, bitte, fūr mich eln Paar Schmetterlinge. Sofort. Wenigstens ein Paarl» — Vai tu vēl nesaproti? — Nekā nesaprotu. — Kādi tad tagad tumsā tauriņi? Nu varbūt tikai tie, kas pa ielu skraida. Kārlis nospļaujas un atgriež šveicaram muguru. Sinī brīdī tam tuvojas Marta ar cieti satvertām plaukstām. Viņa smaida un stiepj pretī plaukstas, kurās ir divi nakts​tauriņi. Kārlis laimīgs pārņem vērtīgo palīdzību un iet ar divi tauriņiem pēc viena amerikānietes smaida.


JEKABSONS ĶER TAURIŅUS Kad Kolumbs izkāpa Amerikas krastā, tur sapulcējušies indiāņi tam uzsauca: «Laikam gan tu esi Kolumbs. Pēdīgi mēs esam atrastil» Vecs Amerikas anekdots Otrā dienā ap desmitiem Kārlis patlaban atgriezās viesnīcā ar papīra kastiņu, pilnu tauriņiem. Iziedams agri 110 rīta, viņš tos ar lielām pūlēm bij samedījis Hagedorna ielā kādā dārzā un Rožu laukuma apstādījumos. Lielāko tiesu gan bij gadījušies dzeltenie kāpostu tauriņi, bet bij arī pāris retāku eksemplāru. Pēkšņi viņš sarāvās kā kara zirgs no taures skaņām. Pie viesnīcas durvīm piejoņoja Liepājas lepnākais taksometrs un kā rauts apstājās. Dresūra ņēma virsroku pār maigākām jūtām: Kārlim rokas izstiepās gar sāniem, kasB-1656 129 tiiia izkrita no rokas, krītot atvērās, un vairāki dzelteni tauriņi aizlidoja uz Jaunā teātra pusi. No auto izkāpa Džeksons, It kā mazāks augumā, bāls — viņš pameta skatu uz vienu pusi, uz otru un apturēja pie Kārla. — Vai pie jums ir apmetušās divi dāmas no Amerikas? — Jā, kungs, divi dāmas un divi nēģerietes. — Vai viņas jau uzcēlušās? — Nezinu, kungs, es biju izgājis. — Nu, kādas viņas ir? Lepnas, niknas, Jaukas? — Tā viena, tā viena, kungs, ir tik skaista kā divi eņģeļi kopā. — Mis Hiksone? — Nē, tā otra, mis Evelīna Džeksone, — Jūs nemaldāties? Jā, mans vārds ir Jēkabsons, Es mēneši divi atpakaļ te ložēju. Varbūt atcerēsities? Jocīgi, vai ne, mis Džeksone? Man tāda vājība, zināt, anglomā- nija. Dažreiz es pa jokam rakstos un saucos uz angļu vīzi par Džeksonu… — Neatceros. Es šeit tikai vienu mēnesi.,. «> — Tā, jā. Lūdzu, dosit man vienu numuru — no labākiem! Es gribu nomazgāties. Un tad lūdzu pieteikt mani Amerikas lēdijām! — Kā pavēlēsit pieteikt? — Te būs mana karte. Nē, tā neder — tā nav mana. Pieteiciet vienkārši mutiski — Jēkabsona kungu. .Vai dā​mas runā tikai angliski? — Tā lielākā tikai angliski. Mis Evelīna Džeksone runā arī vāciski. — Labi. Tātad vispirms numurul — Jā, tūlīt pasaukšu šveicaru. Pēc ceturtdaļstundas Džeksons pārmeta krustu un izgāja viesnīcas koridorā. Kad Kārlis viņu ieveda pie lēdijām, Džeksons bij tā uztraucies, ka pirmā brīdī neko nesaredzēja. Kur bij palikusi viņa agrākā drosme un bra- manība? Gan tikai viens mirklis, un viņš atguva redzi un dzirdi. Uz vaļēja loga sēdēja, saliekusi kajas, liela auguma dāma, skatījās uz viņu zobgalīgi un pusbalsī dziedāja: — Don't you love me, my darling? Džeksonam drebuļi pārskrēja pār muguru. Tik daudz viņš saprata, ka dziesmā prasa kaut ko par mīlestību. Viņam gar acīm nozibēja slīķis, viņš saprata, ka dziedā​tāja ir Glorija, kas brauc pie sava līgavaiņa.


Sinī brīdī atskanēja mī|a, dzīva balss, atņēma Džek​sona nedoto labdienu un pēc tam lūdza apsēsties. Džeksons pagriezās pa labi un ieraudzīja daiļu jaunavu glīti piegulošā rīta tērpā. Draiskulīga zēngalviņa, spridzīgas, mīlīgi mājošas acis. Brīnums, Džeksons šais acīs atrada spēku un drosmi, ko tam šobrīd tik ļoti vajadzēja. Viņš neapsēdās, bet, paspēris pāris soļu uz mis Evelī​nas pusi, stādījās priekšā: — Mani sauc Jēkabsonu, Jēkabu Jēkabsonu. Esmu dzimis šejienietis. Bet es mīlu, tā mīlu Ameriku, Amerikas sievietes un visu amerikānisko. Es nesapņoju par paradīzi vai par Eldorado, vienīgi par Ameriku. Esmu jūsu brāļa mistera Džeksona vietnieks, viņa uzņēmumu pārvaldnieks. — Bet kur mans brālis? Vai viņš nav slims? Kāpēc viņš nav atbraucis mums pretī? Kāpēc telegrafēja viņa limiteds? — daiļā lēdija uzbudināta uzlēca kājās. — Misteram Džeksonam bij ļoti steidzami un pavisam neatliekami jāaizbrauc uz Padomju Krieviju. Viņš mani lūdza nodot jums un mis Hiksonei viņa dziļāko atvainošanos. Tāpat viņš man uzdeva atbraukt uz Liepāju un jūs pavadīt ceļā līdz Rīgai. Tas ir, ja cienījamās lēdijas to man atļauj. Mis Glorija Hiksone pa tam bij pienākusi pie runātājiem. Sabāzusi rokas bikšu kabatās, tā šūpoja kreiso kāju, stāvēdama uz labās, un angliski prasīja, kas esot ar Hen​riju. Evelīna tai atstāstīja, ko nupat bija dzirdējusi. Džeksons-Jēkabsons pa to laiku acu nenolaida no mis Džeksones. Beigusi vēstīt Glorijai par brāļa aizbraukšanu uz Krie​viju, tā atgriezās pret viesi. — Jūs pārvaldāt brāļa veikalus? Jauki! Jūs esat šejie​nietis? Leitis? — Nē, latvietis. Mēs esam Latvijā, cienījamā mis. — Ak, es arvienu sajaucu! Piedodiet! Redzat, tas ir tik tāļu no Filadelfijas. — Viņa pasmaidīja un turpināja — Jē- kabsons, Jēkabsons… Tas tak vāciski ir tas pats, kas angliski Džeksons. Jauki! Ja nu neesam radi, tad būsim draugi! Vai nē, mister Jēkabson? — Vairāk kā labprāt, — teica uzaicinātais no visas sirds. — Jā, bet kā pie jums… Latvijā ar tauriņiem? Vai nav kādas retas sugas? Zināt, tā mana vājība, laikam no tēva mantota. — Tiešām nezinu, dārgā misi Lūdzu, uzgaidait, kamēr nok]ūsim Rīgāl Rit no rīta būsim tur. Un tad tūdaļ es visu Džeksona veikalu personālu izrīkošu, lai steidzas uz visām malām meklēt retus tauriņus. Tagad, karstā laikā, | veikali nedeg. Nav jau arī nekas tik steidzams, — pārvaldnieks runāja ar pārāk lielu dedzību. — Bet ko sacīs brālis, kad atgriezīsies? — mēģināja viņu apturēt Evelīna. H — Nu, brālis! Es uz savu galvu. Latvija nav liela, mēs izmeklēsim visus kaktus! Es tūlīt nosūtīšu telegrammu uz Rīgu! — īsti amerikāniski, tas man patīk. Bet nav jau ko steigties, nosūtīsit pēc stundas. Šorīt barometrs krīt, būs lietus. Un lietus laikā tauriņi slikti ķeras, — nobremzēja Evelīna pārvaldnieka gatavību uz amerikānisku rīcību. Džeksons palūkojās uz daiļo mis, un viņam bij jāpado- j das. Bet tad — tad viņam uzsmaidīja īsti džeksoniska laime. — Ak, ko es redzu! Jums taču ir kaklasaite ar satka- ] niem tauriņieml Darlingt


SKREJOŠA HOLANDIETE Satiksmes ministrs esot Latvijā vienīgais cilvēks, kas zinot no 1 galvas vasaras vilcienu garo sarakstu. Kā viņa skrien! Labās kājas kurpei pašuve caura, kreisai papēdis nošķiebies par 45 grādiem. Brīnums, ka auto viņu nesabrauc: pat Brīvības bulvārim viņa skrien pāri, neskatīdamās ne pa labi, nedz pa kreisi.' Šoferi taurē, bremzē mašīnas un lādas par «dullo mušu». No paša rīta Karlīne aiznes ēdienu uz termiņcfetumu vecajam Ķullītim, ko Džeksons piemirsis izglābt. No cietuma viņa drāž uz «DPU» kantori Iekšrīgā, kur sastop Sakartovski. Pēc vakardienas pārdzīvojumiem tas ir bāls kā līķis un ap galvu apsējis etiķī samērcētu dvieli. Viņš mehāniski atver KarlīneI durvis un nevarīgi at​krīt krēslā. , , — Saskābis? Ko nu iesāksiml — Pie visa tu tā vainīgāl Es tikai biju mujķis, ka tevi kaut kur neieslodzīju. Lai nu šā vai tā, bet es atsakos turpmāk cīnīties ar Džeksonu. — Tev bail? Es domāju, ka taisni tagad,,, — Tas, ko tu domā, nav neko vērts. Sievietes doma ir kā slieka: pārcērt to pušu, viņas gali lokās tālāk. Vai tu ar saproti, ka kuru katru brīdi viņš var atsaukt savu gal​vojumu!? —- Bet viņš tak ir mans vīrs! — Un ja viņš simtreiz tas būtu! Ko mēs varam iesākt pret tādu kapitālu un tādu galvu? Mūsu šepte jau ar neko neiet, kuļamies kā pliki pa nātrēm. Tad domāju: sak, pie tādiem uzņēmumiem, kādi Džeksonam, vajadzīga sava izlūkošanas nodaļa. Bet paša amerikānieša nav mājā. Bijis uzbudināts kā leopards, nakti aizdrāzies uz Liepāju… — Tādā gadijumā es izstājos no «DPU», — Karlīne lepni paziņo. — Sava vīra dienestā, nē, to no manis lai negaida! Bet kas šim Liepājā? — Nezinu. Vienacis ciets kā krams, ko no tā izdabūsi! Nu tikai Karlīne atceras Pēteri. Kad spals pazudis, turēsies pie ģelža. Viens, divi — viņa jau laužas iekšā Džeksona apartamentos. Nēģeris paver durvis, satrūkstas, tomēr ieplešas durvīs un nelaiž noskrējušos viešņu iekšā. — Kunga'nav māiā, Vandas madāmas nav mājā, Pētera nav mājā, — viņš noskaita un iešauj roku svārku kabatā, kur sameklē trusīša kājiņu, pie kā turēties. — Džeksona kungs Liepājā? Kas viņam tur par darī​šanām? — Massa draud lielas briesmas, viņa bēdas ir arī Džima bēdas, mūsu visu bēdas. Bet Džims iebāza aiz massa mē​teļa oderes trusīša kājiņu. Ko Džims vairāk var? — Tā, jā. Bet kur tas slamsts Pēteris? Teic vien droši, viņš ir mans draudziņš, — plijas Karline tālāk. — Kad massa nav mājā, tad Pēteris katrreiz slīcina savu nenoslīcināmo siļķi — kas to gan nezina, — vaļsir​dīgi pastāsta Džims. — Ak tā? Kurā krogā? — Vai Džims zina? Džims siļķi need, nē! Varhūt Pēte- ris nav krogā, bet lielajā mājā, kur money makitigi Tur šodien atvedīs daudz, daudz melna papīra,.. Ko no melnā muļķa kāds vairāk var izzināt! Karlīne atmet ar roku un steidz uz Baznīcas ielu. Viņa dzird sa​vādu, it kā triekta aitu bara troksni ceturtā stāvā un do​das turp. Karlīne tai pašā skrējienā atrauj durvis, bet tūdaļ ari sastingst savāda skata priekšā. Zāles vidū Veisbarts kreklā, vēl viens kungs kreklā, ar nūjiņu rokā, Lidija Rēce sēd lepni krēslā, ar lorneti pie acīm. Bet viņu priekšā steidzīgi maršē vesela rinda meiteņu, augsti cilādamas kājas. Viņas


atmaršē līdz pat Lidijas krēslam, tad saķeras rokās, saceļ kreisās kājas augsti jo augsti un lēni lec atpakaļ. Pie loga stāv Matīss Briedis un sit nelielas bungas, kas tam karājas saitē uz vēdera. Svešais kungs kreklā sit ar nūjiņu takti un lokās. Meitenes dzied: — Cik grūt', cik grūt' par ministeri būt! Karlīne brīdi noraugās, atdabū elpu un dūšu un, nolā​gojusi pauzi, steidz pie Lidijas. — Labdien, mīļā! Atvaino, bet es vairs nekā nesa​protu … — Kas tur sevišķs? Mēs repetējam. Septembrī mēs ar Zani atveram pirmo latviešu ieviju «Lidojošā Lidija*. Džeksons, zini, financē. Es būšu primadonna, dīva un star, t. i., zvaigzne. Angļu vārds, bet arī latviski tam sava laba nozīme. — Domā, Džeksonam tas daudz izmaksās? — Vai es zinu? Lai tikai es iespēlējos, nāks ļaudis kā traki. Cik izmaksās? Viņš vēl nopelnīs uz mana talanta! — Ne tev talanta, ne tu kāda primadonna. Liepājas koriste tāda! Es nepieļaušu Džeksonam izmest naudu par niekiem! Viņš ir mans vīrs, jā! Nu arī Lidija uzlec kājās, atkāpjas soli atpakaļ, rāda ar lorneti uz Karlīni un sauc: — Viņa ir traka! Sieniet to cieti Zani, Zani! Ak! Žanis Veisbarts nomet papirosu un piesteidzas īstā laika, lai ģībstošā zvaigzne tam iekristu rokās. Pārējie neko esaprot, neko nepagūst iesākt, kad Karlīne jau izšmauc pa durvīm un steigšus nodrāžas pa tre​pēm lejup, notriekdama gar zemi ceļā pagadījušos izsū​tāmo zēnu,


PAVISAM CITA CIENĪŠANA Cik tas talu skaisti, ja visi pirk​sti uz tevi rāda un visi vienā balsi saka: tas ir tas virs. Persijs Simts divdesmit vārdu gara telegramma no Liepājasl Trīsdesmit septiņi dažādi uzdevumi! Vandai paiet vesela stunda, kamēr tā nodibina pavēlu loģisko sakarību. Ārkārtīgi disciplinēts prāts tādai sievie​tei! Tad sākas skriešana, saukšana, lifta čīkstēšana visā limitedā. Kungs iebrauc rīt no rīta ar četrām dāmām: divi baltas, divi melnas. Tūlīt jātelefonē jaunajam satiksmes ministram, lai izsūta salonvagonu! Kungs vairs neies braukt parastos vagonos! Visam personālam jāierodas uz sagaidīšanu! Lai jaunkundzes - neaizgulētos, tām jāizsniedz marmora modināmie pulksteņi. Bet galvenais: tauriņi, tau​riņi, tauriņi.,,. Visi agronomi limitedā jūk prātā uz tau​riņiem. Romas viesnīcā steidzīgi atbrīvo telpas. Izliek uz ielas veselu ģeodēzijas profesoru kongresu. Kādā istabā pa kaklu pa galvu mūrē cieti logu, lai iekārtotu fotogrāfiskās plates. Personāls steidzīgi mācās nepieciešamākos vārdus nēģeriski. Liepājas vilcienam pienākot stacijā, neredzēts skats. Uz trepēm no augšas līdz lejai divās rindās baltas dāmas. Katrai uz kreisā pleca rozes vietā liels, dzeltens tauriņš. Kad amerikānietes parādās uz perona, kā uz burvja mā​jienu uzpūš vējš — un tauriņiem dzejiski nopland spārni. Pēteris un Džims cilindros un frakās, ar tumšsarkanām rozēm rokās. Tās tikai nupat ievestas lielākajam puķu veikalam kontrabandas ceļā no Meitenes, tāpēc pilnīgi svaigas. Pēteris ar zemu reveransu pasniedz puķes Evelīnai un Glorijai līdz ar pāris laipniem vārdiem angliski: — Deviņi pērkoņi, parauj piķis, te nu jūs esat klāt! Džims ar savām puķēm tūlīt pielec klāt nēģerietēm un sāk burkšķēt kaut ko par Anti]u salām. Veisbarts cēli tuvojas savam kungam. — Viss kārtībā, mister Džekson! Fotogrāfu delegācija gaida lejā, Evelīna strauji atgriežas. — Jēkabsona kungs, te jau Jūs par Džeksonu vien sauc? — Jā, jaunkundz. Tā jūsu brālis aizbraukdams sacīja «Lai iet par Džeksonu, kas velns par Jēkabsonu! Redzēsi, būs pavisam cita cienīšana.» — Kas tā par spičku kastīti? — Evelīna jautā, rādīdama uz Nacionālo operu, kad auto piebrauc pie Romas viesnīcas. — Vai to mans brālis vēl nav nopircis? — Nē, Džeksona kungs vienmēr sacīja: «Pagaidi, Jē- kabson, tu redzēsi, mēs to dabūsim par velti!» Un tā lai​kam būs. Viesnīcā dāmas sagaida ar mūziku. Katrā stāvā pa orķestrim. Tiklīdz viens beidz, otrs sāk. Evelīna sajūsmā skrien no viena pie otra un sit plaukstas. Glorija skatās, skatās, pieskrien pie bundzinieka, izrauj tam no rokām vālīti un sāk dauzīt bungas. Citiem no brīnumiem izkrīt instrumenti. Pēc maza lenča pārvaldnieks brauc izrādīt Evelīnai pil​sētu. Nēģerietes pa to laiku masē Gloriju. — Bet, Jēkabsona kungs, te taču katrs otrais uz ielas jūs sveicina? — O, mēs esam populāri! Džeksona kungu sveicina katrs bez izņēmuma. Es vēl tik tālu neesmu ticis. Pie Vērmaņa darza liela dzīvība. Ļaudis stāv pulciņos un skatās, kā dārza stūrī cej augšā milzīgu riteni, kas nupat pienācis no ārzemēm. — Kas tad tā par stārķa ligzdu? — prasa Evelīna. — Te Džeksona kungs ierīko tautas izpriecas. Ritenis griezīsies riņķī, un ar to varēs uzbraukt augšā virs Rīgas. Lejā karuseļi, kioski ar vafelēm, spēka mērotāji. Redziet, tur uzstāda polstētu mori. Katrs par 10 santīmiem var gāzt viņam pa ģīmi, bet augšā pulkstenis atzīmē sitiena spēku.


— All right! Bet, atvainojiet, kāpēc karuselī tādi savādi trauki? — Tagadnes prasība, jaunkundz! Tautai patīk viss neredzēts. Es jums saku, kas te svētdien būs par atklāšanu! Tanī zilganajā ar zelta drīksniņām brauks satiksmes mi​nistrs. — Bravo! — Evelīna palecas uz augšu. — Bet kas tas par bluķi? — viņa pēc brītiņa vaicā uz Brīvības bulvāra. — Pieminekļa pakāje. Te valdība grib celt nemirstīgu atzīmi misteram Džeksonam. — Bet kur cels pieminekli Jums, Jēkabsona kungs? — Mans piemineklis ir cilvēku sirdis, jaunkundz, — filo​zofiski atbild Jēkabsons. — Sirdīs? — Evelīna pavirzās viņam tuvāk. Uz bulvāra stūra pie normālpulksteņa stāv melna dāma, viņa redz Evelīnas kustību un sažņa'udz rokas dūrēs. Vanda iet uz limitedu un paliek turpat pussolī stāvot. Viņa jau tik tuvu viņam. Pirmajā dienā! Kas būs vēlāk? Uguns, kas deg acīs, nekad nepaliek apslēpta, — Mīļā! — Pēkšņi satver viņu aiz rokas svešā.


JĀ UN NĒ Starp sievietes <Jā> un <nē nav vietas adatas spicēt. Spāniešu paruna — Jūs viņu mīlat? — Jā. — Jūs būsit mana draudzene? — Nē. — Ko? Jūs sacījāt «nē»? — Jā. .. — Nevar būt! Jums jāsaka «jā». — Nē. Liesma Gudrupe redz, ka ilgi tā nevar, paķer Vandu aiz rokas un velk uz Bastejkalna pusi. Vanda negrib, bet tomēr iet. Savāds daimonisks spēks šai melnajai sievietei. Un kā viņa ber vārdus! Kā Misisipi, kas izlauzusies caur aizsargu vaļņiem. — Es esmu lepna. O, es esmu briesmīgi lepna! Jūs nezināt, kas visi mani nav mīlējuši. Papīru fabrikants Narvā. Papīrs, papīrs, veseli korpusi sniegbalta, mirdzoša papīra! Es gulēju kaila uz smalka zīdpapīra klātnēm. Kā dieviete uz pjedestāla. Apkārt šampanieša pudeles, ana- nasi, melnais kaviārs, eh! Karš, sarkanas bumbas, melni atņirgti tranšeju zobi, divīzijas komandieris uz grīdas un skūpsta parketu, kur es uzlieku kāju. «Ko Jūs pavēlat?» viņš čukst. — «Tūlīt uzbrukumāl Kreisajam spārnam attīstīt viesuļuguni, labajam apiet! Trešo rotu taisni dzeloņdrātīs!» — «Un tad, kad es atgriezīšos?» — «Visu!» Jūs domājat, viņš atgriezās! Jā, ar vienu kāju; bet ko es iesākšu ar vienu kāju? Es viņu padzinu kā suni. Jā, mīļā, Liesma Gudrupe pasaules karā komandēja divīzijas! — Bet atvainojiet,,, — Es nevaru atvainot. Es neatvainošu. Viņš mani tagad tā. Mani? Vai viņš zina, kas es esmu? Es? Kas vadīja Apgādības ministriju jaunajā republikā? Pie kā ministru prezidents ēda naktīs_ tītarus? Kur notika visas slepenās apspriedes? Kas paspēlēja pusmiljonu uz kārtīm tai naktf, kad Bermonts tikko neieņēma Rīgu? Vanda klausās un ar katru mirkli paļāvīgāki seko svešajai, kas viņu rauj uz priekšu. Tā tik ir sieviete, viņas senais ideāls, Desmitkārtēja Vanda! Tagad tāda amerikāniete, Filadelfijas kafejpupa, ieķer viņu tauriņu tiklā. Es ilgi nepielaidos, gribēju viņu iekairināt. Ja es to būtu agrāk zinājusi,.. Bet nekasi Dodiet roku, sakait «jā»l Vienībā spēks — kā melš koope- ratori un arodnieki, — Nēl Jāl Vandai izsprūk abi vārdi reizē, bet otrais daudz stiprāks nekā pirmais. Vai kāds svešs, nezināms vada viņas gribu? — Tagad tikai rīkoties! Izpētīt, izzināt visu' par viņa dzīvi, viņa darbiem! Vest smalku intrigu, ievilkt afērā filadelfietil Jūs sakāt, kā to izdarīt? O, es zinu! Es piedāvāšu viņai tauriņu kolekciju. To man uzdāvināja lauk​saimniecības pārvaldes priekšnieks, kad es viņam izgā​dāju sugas ērzeļus no Norvēģijas. —- Sugas ērzeļus! Nezin kāpēc šie vādi asi iegriežas Vandai galvā. Nē, viņa tomēr neteiks šai sievietei visu, ko zina. Varbūt vē​lāk, bet tagad ne. — Vai neparunāt ar Sakartovski? — viņa grib novadīt Liesmas Gudrupes domas uz citu pusi. •— Sakartovskis? Pē! Ko tas knislis var? Es viņu pazīstu, ko tur slēpt — mans pirmais, tā uz pāris mēnešiem. Nē, tā polīša dziesma jau izdziedāta. Bet tur esot kāda sarkana sieviete, tai daudz labāks nags.


Jūs viņu pazīstat? Vanda grib sacīt, ka ne, bet svešā tik stingri, pavēloši raugās viņai acīs. Un turpat Bastejkalnā, celiņa ielokā, kā rēgs iznirst no krūmiem sarkans matu padebess un gāžas viņai virsū. — Tā pati, Sos vārdus Vanda izdveš kā diloņslima, bet svešā to​mēr izdzirdusi, „v — Atvainojiet, kundze, — vai Jūs neienāktu mums līda uz pāris mirkļiem Svarca restorānā? Mums jāparunā pāris vārdu par Džeksonu. — Par manu vīru Džeksonu? O, labprāt! Kas Ir ap Džeksonu? Svarca restorāns šinī laikā pilnīgi tukšs. Viesmīlis zemu lokās Liesmai Gudrupel. — Es dzeru tikai sektu, — tā saka. — Man limonādi, — izdabū pār lūpām Vanda. — Nu, lai izput mani kapitālil Viesmīl, vienu rol- mopsi! — norēcas sarkanā Karlīne.


ZEM GAISA PUMPJA ' Gudrs Ir tas, kas pumpi ga!<n Urā, bet vil gudrāks tas, kas pumpi iekšā. Beidzot Džeksons no dāmām vaļā, Evelīna uzvelk raibu kimono un sāk attīstīt fotogrāfiskās plates. Glorijai uznākusi mīlas lēkme, un tā aizbrauc ar Pēteri pie čigāna nozilēt, kur pašlaik atrodas Henrijs, bet Džims izlūdzas atļauju aizvest nēģerietes uz «Splendidu». Tur izrāda filmu «Viņš mīl divas», un tā nēģerietēm katrā ziņā jā​redz. Nu Džeksons paliek viens. Kāda bauda, kāda neizsa​kāma tīksme palikt beidzot vienam! Sī trakā diena! Džeksons, Jēkabsons — Jēkabsons, Džeksons,.. Tauriņi, it kā visa pilsēta pilna tauriņu. Debesis tauriņi, tramvajos tauriņi. Smadzenēs ik mirkli knaukšķ fotogrāfa aparāts. Bet tad šis darling, burvīgais, neaiz​mirstamais vārds! Džeksons atkrīt uz dīvāna un aizver acis. Bet cilvēks tā ierīkots, ka tās ilgi nevar palikt aizvērtas, Atkal klauvē. Ak, kas par dienu! Annete, mīļais bērns! Ko šī grib? — Džeksona kungs, tur kāds polis. Džons jau trīsreiz izsvieda ārā, bet vēl arvienu lien virsū. .Viņam katrā ziņā vajagot jūs redzēt. Es nezinu… — Nekas, iedod viņam ar savu rociņu pļauku un laid iekšā! Džeksons paliek aizvērtam acīm uz dīvāna guļot, Sakartovska kungs, man acis cieti, bet es jūs pa< zīstu. Jums ir savāda smarša, Sakartovska kungs. Jūs gribat man tagad piedāvāt savus pakalpojumus, Jā? Nu, redziet, ka es to zinu. Piesēdietiesl Bet atvainojiet, es pa​likšu aizvērtām acīmi — Džeksona ktings, jūs esat ģēnijs! — Polis nokrīt uz cejiem un paceļ rokas uz augšu. — Bez sentimentalitātesl Tā mums abiem nepiestāv. Un tagad klausaitiesl Džeksons runā īsi, bet ļoti nosvērti. Pienākumi tādi, atalgojums tāds. Astoņu stundu darbadiena, astoņu stundu darbanakts. Jāstājas darbā tūlīt. Vanda bijusi šodien ļoti savāda, bez kavēšanās jāizpēta, ar ko viņa satikusies. Nav jāizlaiž no acīm sarkanā Karlīne. Jāseko visām sievietēm sēru tērpos. Jāizzina, kur privātas tauriņu kolekcijas. Jā​mācās nēģeriski. — Tagad pieejiet pie telefona, izsauciet manu galveno Inženieri! Tā. Lai tūlīt ierodas ar limuzīnu lejāl Un nu ejietl Tiklīdz ko izzināt, zvanait pa manu slepeno telefonu piecreiz trīsi Ievērojiet, šo numuru nedrīkst neviens zināt, telefona grāmatā tas nav ievestsl Sakartovskim līst prieka asaras. — Nepiemirstiet savu dzelteno portfeli! Tas ir kaktā zem avīzēm. Atslēga salauzta, pielieciet uz mana rēķina jaunu. Džeksons paguļ vēl divas minūtes un tad kāpj lejā. Kad viņš Ir uz pēdējās pakāpes, inženieris jau klāt. Viņi brauc uz Pārdaugavu. Pie Uzvaras parka neliela arka, citādi līdzens laukums. — Arkā slepena signalizācija, — inženieris saka, •— Jūs tūlīt redzēsit. Auto pabrauc vēl dažus soļus un Iegrimst zemē. — Mēs esam garāžā. — Kur gaisa pumpis? — Džeksons prasa. — Šepat blakus. Es izkombinēju vēl labāk par savu pirmo projektu. Redziet, lai gaisu sadalītu vienmērīgi pa visu apakšzemes māju, vajag virzuļu ar speciālu jaudu. Es pierīkoju pumpim vēl gaisa filtrēšanu un iesmaršošanu. Jūs nejūtat? — Jā, man te vieglāk elpot. Stipri vieglāk, Inženiera kungs! Bet kā ar apsildīšanu? — Iesim tālāk, es jums tūlit parādīšu. Se pielietota vis​jaunākā metode, tā saucamie «siltie krēsli». Džeksons apsēstas. Silta strāva momentāll izplūst pa miesu. Ārkārtīgi patīkama sajūta: kā vannā zem


dušas. — Un te ir karsts dīvāns. Uz tā vispatikamāki gulēt kailam. Jūs atceraties, ko runājām? — Jā. To izmēģināsim citreiz. Bet jūs stāstījāt, ka bū​šot speciāla ierīce pret bezmiegu. — Lūdzu, dažādas krāsu kombinācijas: zils, zaļš, zelts, oranžs. Jaunākais ārzemju ārstu izgudrojums. Vai laist darbā? — Nē, vēlāk. Es palikšu te pa nakti. Un kā ar mūziku? — Apbrīnojami! Vēl neviens nav uztvēris, ka radio skan daudz skaidrāk apakšzemē nekā virs zemes. Es izdošu par saviem novērojumiem speciālu grāmatu. Tas būs vesels apvērsums radiotehnikā. Inženieris runātu vēl ilgi, bet durvīs parādās Cau-Cau. — Džeksona kungu lūdz pie slepenā vada piecreiz trīs. Saruna nav ilga. — Ko? Visas trīs kopā? Ilgi debatējušas? Klausaities, es tūlīt izsūtu limuzīnu! Iesēdināt Vandu un atvest šurp! Pārējo vēlāk. Pēc minūtes Uzvaras parkā izsprāgst no zemes limu​zīns un aizjoņo. — Es jau nekā, — Vandas pirmie vārdi, kad viņa pār​kāpj noslēpumainās mājas slieksni.


GALVA PIE GALVAS Rīgu nesu saujiņā, Jelgaviņu padusē. Tautas dziesma Pēc Iikvidatoriskas nakts uzaust jauks, smaidošs rīts, — Nekas, ministra kungs, jums ērts kabinets un kur tad gaišs, — Džeksons saka, pārlaizdams skatu visapkārt, un izvelk cigāru etviju ar briljantiem. Viņš piedāvā arī ministram, tas piece|as, palokās un smaida, atvainoda​mies par sērkociņu trūkumu. Nesmēķētājam tas piedo​dams. — Ja ne jūs, mister Džekson, es te nesēdētu. Tikai jūsu dēļ krita vecā valdība. — Bet raksta, ka atkal esot krīze… — Demisionējām viņnedēļ. Bet netiekam jau vaļā. Kas iagad ņemsies sastādīt valdību?! — Vai tad stāvoklis tik grūts? — Jūs vēl prasāt, mister Džekson! Lai kas, bet kā jūs, tā es — mēs abi labāk par visiem zinām, ka apgrozībā vairs ir tikai sīka metālnauda un jūsu akcijas. Visas bank- notēs un valsts kases zīmes pie jums. Mēs pieņemam jau nodokļu maksājumus «Henry Jackson Ltd» akcijās. Ko lai dara! Man pašam algu izmaksā par divi trešdaļām akcijās, par vienu trešdaļu sudraba latos. Cik ilgi tā lai iet?! Pie jums ir vairāk kā divi trešdaļas mūsu naudas zīmju, t. i., apaļi rēķinot, kādi 60 miljoni latu. — Jā, savi 12 miljoni dolāru būs. Bet vai tad tas kas sevišķs? Man ir veikali, man jāizmaksā lielas summas. — Jums viegli runāt, mister Džekson! Bet, ja jūs pamēģinātu kaut vienu dienu tagad panēsāt Latvijas nau​das lietu ministra portfeli, tad saprastu, ko tas nozīmē.., — O, man ir laba fantāzija! Bet kas tad jums liedz taisīt operāciju, par kuru aizvakar runājām? — Jā, tā laikam būs vienīgā izeja, — nopūšas ministrs. — Ak, mīļo ministr, jūsu nopūta mani tiešām aizkustināja! Labi, savas mīkstās sirds dēļ pielieku pieci procenti, lai iet veseli divdesmit pieci. Cik liela tad sanāk visa tā summa kopā? — Valsts banka, hipotēku banka, zemes banka — tās kopā aizdevušas kādus 240 miljonus latu, pašvaldībām aizdots 7 miljoni. Tad vēl daži sīkumi… — Nu redziet, smuka summiņai Divdesmit pieci procenti, tas ir, ceturtā daļa… Jā, mīļo ministr, jūs saņemat atpakaļ visu savu papīra naudu! — Apmēram tā iznāk. Bet vai nevarētu vēl ko pielikt? — Es neesmu līderis, kas diņģējas, mīļo ministr! Sacīts, un diezgan! Es pērku tikai tāpēc, ka pavadīju labu nakti un priekšā vēl labāka diena. — Nekas, nekas, mister Džekson… Vai drīkstu jūs pieci minūtes atstāt vienu? Man jāapspriežas mirkli ar parlamenta budžeta komisiju, ar kabineta kolēgām. Es tūlīt. — Ministrs palokās un pazūd. Džeksons pūš cigāra dūmu gredzenus. Pēkšņi tie viņam izskatās kā zilu tauriņu bars, kas jūk un plīvo. Tad no tauriņu bara iznirst smaidoša meitenes seja. Bet ministrs ir drīzi atpakaļ un iztraucē jauko vīziju. — Labi, viņi visi ar mieru. Citādi diezin kad atdabū​sim šos aizdevumus un tad arī labi ja trešdaļu. — Zinu, zinu. Jūsu zemē mīl aizņemties, bet atmaksā! nemīl. Nu, es varu gaidīt,., — Mēs diemžēl nevaram gaidīt. Mums apstākļi spiež.., Bet, mister Džekson, vai neatļausit jūs iepazīstināt ar da​žiem nākamiem jūsu parādniekiem? — Kā tā? Kā tas iespējams? — Redziet, mums jārēķinās ar sabiedrību, ar tautu. Mēs tā nevaram vienkārši nodot jums savus parādniekus bez viņu ziņas. Kaut dala bij jāizaicina. Pašlaik pie mums visu Latvijas pilsētu galvas. Ļoti solīdi kungi. Vai jums nepatiktos viņus aplūkot? Un tad apriņķu valžu priekš- sēdētāji, tā sacīt, lauku zieds…


— Nu labi, bet cik liels viņu parāds — par visiem kopā? — Visas pašvaldības kopā parādā 7 miljoni latu. — Nav pat 2 miljoni dolāru. Nu, nekas, aplūkosim ar viņus… Ministrs ver durvis un lai i Džeksonu pa priekšu. Tad izved viņu cauri kādai istabai un atkal atver durvis, aiz kurām dzirdama nemiecīga dundurošana. Krēslos sasēdušies jauki kungi un gaidīdami sarunājas. Ienākot Džeksonam ar ministru, tie apklust un cits pēc cita uzceļas kājās. Blakus korpulentajam rīdziniekam pirmā rindā stāv nelielais liepājnieks un kalsnējais cēsinieks. Tālāk redzami gan garāki, gan mazāki, gan apaļāki, gan mazāk apaļi onkuļi — galva pie galvas. — Mani kungi, galvas un priekšsēdētājil Man tas gods stādīt jūs priekšā Aizatlantijas miljardierim misteram Džeksonam. Nupat kabinets ar budžeta komisijas piekrišanu nolēma cedēt misteram Džeksonam jūsu līdzšinējos parādus valstij. Galvas noloka kaklus, dažs pievelk vēl ar kāju klusu švīkstoņu klāt, pastrīpojot momenta svinīgumu. Arī Džeksons atrod par vajadzīgu bilst dažus vārduss — Dārgie galvasl Jums nebūs uztrauktiesl Jūsu parādi nav nekādi lielie. Nu kas par starpību — jūs maksāsit procentus tāpat kā līdz šim. tikai nu man. Es neesmu no niknajiem kreditoriem. Jā, vienu gan prasu: paziņojiet pilsētu domniekiem, uz laukiem pagastu padomēm, ka nu visi parādā man, DžeksonamI Tas taču nav grūti, ko? Nu labi. Es labprāt būtu ar jums tuvāk iepazinies arī kādu mazu vakariņu, bet šoreiz nav laika. Esmu iemīlējies, mīļie galvas, jāl Ar galvu pie jums, ar sirdi tur, pie viņas. Sveiki, mīļie galvasl Uz redzēšanos svētdien Vērmaņa dārzāl


JA, ES ESMU KARALIS Kad Oordlja mezgls sasiets, Dievs sūta Aleksandru. M. Strahvlcs Svētdien no rīta katrs pieceļas pusstundu agrāk un ar ievišķu rosmi spodrina zābakus. Šodien liela diena. Lai novērstu varbūtējus nemierus, vakar uz prefekta ierosinājumu sanākusi pilsētas dome un nolēmusi atjaut frizieru veikaliem darboties ari divas stundas svētdienas rītā. Tomēr pie katra veikala gara aste. Visi grib stāties baltu vaigu Dežksona priekšā. Avīzes, kā jau svētku dienā, Iznāk palielinātos apmēros, un visām priekšpusē lieli riteņi. Tā jaunā gaisa ierīce Vērmaņa parkā. Klišeju jau vakar dienā piesūtījis Džek- sona liiniteds ar sīku informāciju. Pilnīgi pēc Vīnes modeļa, vienā paņēmienā paceļ gaisā 450 cilvēkus vai 90 zirgus, augšā var skaidri redzēt Juglu un Babītes ezeru. Katrs brauciens tikai 10 santīmul Sākot ar svētdienu, ritenis darbosies dienu un nakti. Naktī publika pēc saviem ieskatiem var kabīnēs izdzēst uguni. Cik pagaidām pieteikušies uz braukšanu, vē! neviens nezina. Tikai kādam avīžu puikam, kas vakar pēc redakci​jas slēgšanas nopircis biļeti, paziņots, ka viņš varēs braukt pēc pusotra mēneša. Pulksten 10 ļaudis no Vērmaņa dārza drusciņ atplust, fo sākas sporta parāde uz Esplanādes. —- Ko tas Džeksons ari visu neizdomā! — saka kāds uz Brīvības bulvāra, lasīdams svētku programmu. — Ceļojošas goda balvas futbolā, boksā, tāļlēkšanā ieskrienoties, augstlēkšanā ar kārti, lodes grūšanā, diska mešanā, šķēpa mešanā, stafetes skrējienā, priekšā došanas braucienā — nē, to jau nevar izlasīt, kur nu vēl atcerētiesl Nabadziņš nezina, ka Džeksonam jau divas nedēļas tukšajā stāvā strādā sevišķa sporta direktorija un jau pār​augusi visām citām pār galvu. — Mēs nostādīsim lietu uz pavisam citiem pamatiem, : — saka Džeksons. — Mums grūdis lodi pat tādi, kas savu mūžu nav nekā grūduši. Patiesi, Džeksons ķēries pie lietas ar pavisam citu vērienu un pilnīgi pārkalkulējis procentu sistēmu sava ļimi- teda akcijām. Tagad procentu augstums atkarājas no katra individuāliem sasniegumiem sportā. «Katrs ir pats savas laimes kalējs,» jau veselu nedēju deg elektriskiem burtiem virs Džeksona limitedā. Rezultāti ari neliek ilgi gaidīt. Ģimeņu dārziņos pie Šarlotes ielas vakaros var redzēt vecus vīrus, kas sviež šķēpus pāri burkāniem un kartupeļu lakstiem. Mašīnrakstītājas ierodas no rītiem departamentos ar sieviešu diskiem. Pilsēta uz jaunā tautas labklājības ministra priekšlikumu plēš centrā nost veselu rindu māju un ierīko milzu stadionu. Kad Džeksons ar Evelīnu ierodas svētkos, pašlaik spēlē tušu un uzvarētājam augstlēkšanā ar kārti pasniedz limitedā ceļojošu goda balvu — zīda bikšturus ar sudraba spailēm. Džeksons apskauj uzvarētāju un noskūpsta. Tas izsauc veselu sajūsmas vētru. Tad sākas arī svētku sensacionālākais numurs — amerikānietes Glorijas Hiksones boksa sacīkste ar labākiem Latvijas meistariem. Drudžainā trauksme pūlī pieaug. Visnosvērtākie nevar nociesties un kliedz līdzi. — Ko nu ar sievieti! — kāds saka. — Sai tikai sperics klāt un dod pa krūtīm. — Pa krūtīm? — cits atsaucas. — Kur tu tai tiksi pie krūtīm? Vai neredzi, kā tā miedz? — Knokaut! — pēšņi izlaužas no tūkstoš mutēm, un Gloriju jau vakar nolīgta speciāla sešvīru trupa sviež gaisā. Viņas partneris ar šķeltu lūpu gu] smiltīs un nolād dienu, kad Kolumbs atklājis Ameriku. Glorija saņem ceļojošu goda balvu — elektrisku gludekli ar zelta rokturi un uzrakstu: «rThe last of the Mohicans», Nēģerietes viņu ietin dviejos un sāk tūlīt masēt. Kā milzu straume ļaudis plūst no Esplanādes uz Vēr​maņa parku.


— Tā, nu mēs esam Džeksona ritenī, — kāds saka Džeksonam aiz muguras. — Tagad tikai maksā santīmus, celies gaisā un šļūc atkal lejā! Džeksons atgriežas. Runātājs ierauj galvu plecos. — Cik jūs esat Džeksonam parādā? Cik jums ir pro​testētu vekseļu? — Trīs simti latu, — runātājs čukst drebošām lūpām. — Se mana vizītkarte. Aizejiet rīt limitedā, es jums pa​rādu atlaižu. Džeksonam ar Evelīnu ierīkots speciāls paaugstinājums pie paša riteņa. Pašlaik pilsētas galva pārgriež saiti, kas savreno galveno ratu un transmisiju, un ritenis leni ceļas gaisā. , k VIss parks aplaudē. Džeksons stāv un vicina cilindri. »- Jēkabsona kungs, jūs taču saņem kā karali? — čukst Evelīna. — Es neko tādu neesmu Amerikā redzējusi. — Jā, es esmu Latvijas karalis, — atbild Džeksons. Viņa piere ir savilkta, acīs liesmojoša dzirksts, roka vi​cina cilindri vēl augstāk. — Mans brālis tā nekad nevarētu uzstāties, viņam no uztraukuma raustījās kreisā acs. — Ko nu jūsu brālisl Zināt, viņa nauda ari bij tik tā — iesākumam. Tad jau vēlāk es pats.», — Jēkabsona kungs, savādi, bet es ar savu brāli visai labi nesatiku. Kad viņš atgriezīsies no Krievijas, es taisī​šos atpakaļ uz Ameriku, — Nu, cerēsim, ka viņš tik drīz neatgriezīsies. mīla gaisa, greizsirdība leja «v Mīlestība ir drudzis, kas krata reizi divus cilvēkus. Stendāls — Velns lai parauj! Samaitājies, negriežas un negrie- žasl — sirdās no Vīnes izrakstītais inženieris Sulcs. ~ Tā iet ar tādām komplicētām konstrukcijām, — rezonē vietējais inženieris Liepiņš, kam, patiesību sakot, milzu riteņa apstāšanās diezgan maz ķeras pie sirds. — Iesmērēt! Atlaist uzgriezni brīvass galā vaļīgāk! Žiglāki, vai neredzat, ka publika paliek nervoza! — komandē Sulcs. Vesels pusducis mehāniķu un montieru skraida ap jauno Ierīci, Paiet desmit minūtes. Nekust! No apakšējām stikla kabīnēm izlec jaunākie vīrieši un kavalieriski uzprasa, lai maksā naudu atpaka]. Dažs izceļ savu dāmu laukā. Cit3 sauc, lai atnes trepes. Tie, kas augstāk, gribot negribot spiesti gaidīt. — Kur Džeksona kungs? Tam jāpalīdz tikt zemē! Jūs nemaz nezināt, cik tādam vīram dārgs laiks, — pusbalsī saka Sulcs Liepiņām. — Džeksona kungs augšā, pašā zenitā. Abi ar daiļo Amerikas lēdiju. Viņi karājas taisni perpendikulāri pār riteņa centru. Patlaban tā ir no patīkamākām vietām, raportē Liepiņš. — Donnervuetterl — lādas vācietis. — Mūsu ritenis Vīnē nekad tā nav apstājies. Un vel ar pašu īpašnieku augšā. Vai var būt kas trakāksl — Džeksona kungs nav nekā kliedzis no augšas. Visi uzbudinās, bet viņš neko. Es biju atgājis nostāk un skatījos ar binokli. Viņš kabīnē mīļi tērzē ar lēdiju Evelīnu. Dažreiz tāds piespiests tete ā tčte ir gluži patīkams, spriež latviešu inženieris. Tiešām Džeksons ar Evelīnu sēd pašā augšā metrus simts piecdesmit pār jūras līmeni. No turienes kā uz delnas var redzēt Bolderāju un Ropažus. Bet vai Džeksons redz? Viņš redz tikai daiļās kaimiņienes acis. — Mister Jēkabson, jūs būtu desmitkārt patīkamāks džentlmenis, ja kaut cik,vairāk interesētos par tauriņiem. — Tauriņi jeb lepidoptera, pēc Linneja klasifikācijas, pieder pie kukaiņu trešās šķiras. Viņi


iedalās divas lielās grupās: rhapalocera un heterocera jeb dienas un nakts tauriņos. — Tā ir ābece, mister Džekson, bet arī tas ir kaut kas. Kura tauriņu pasuga jums vismīļākā? — Isabellae. Tas ir, es jau spriežu tikai pēc tauriņu at​lasa. — Bet kāpēc? Man daudz labāk patīk cossus. — Izabellai ir koši zaļgani spārni ar baltām, apaļām actiņām katrā. Viņa ir izkrāsojusies jūsu tualetes krāsās, Kaut jūs zinātu, dārgo lēdij… — Es nekā nezinu, dzirdiet! — Es būtu gatavs nolēkt no šīs augstās vietas uz K. Barona ielas trotuāra, ja jums ar to varētu pierādīt.,, — Jūs varētu sasisties, bet ne pierādīt. Jūs esat glīts, izveicīgs džentlmenis, jūs man patīkat, es atzīstos. Bet ar to vēl nav diezgan. Kur jūsu senči? Tiem jābūt vismaz no 13. vai 14. gadusimteņa. — Vai nu kāds cilvēks bez senčiem! Taisnību sakot, Ādams jau mums visiem.,, — Shoklng! Ādams par vecu. Vai tad jums nav iespējams sameklēt kādas radnieciskas saites ar Ģediminu vai vismaz ar Jagelloniem? Jēkabsons?.., Varbūt ar grieķu Jasonu? — Nekā diemžēl. Taisnību sakot, esmu §au gan cēlies no ķoniņiem. — Kas tie tādi? — Seno kuršu ķēniņi, — Ķēniņi? Ohl Very vuelll Se viena buča. No kura ga- dusimteņa? — No divpadsmitā, no trīspadsmitā. Sakartovskis izpētīs, viņš dabūs vēsturnieku, kas novilks taisnu ģenealo​ģisku līniju. Atspēries divpadsmitā gadusimteņa senčos, Džeksons uzbrūk un atkāpjas, atkāpjas un uzbrūk lēdijas sirds cietoksnim. Viņas mute runā kaut ko par tauriņiem, bet acu ložmetēji šauj vienā šaušanā. Nu kas to var izturēt nešā​vis pretī? Acu cīņas karstumā viņi nemaz nemana, ka uz tiem mērķē ar lielgabaliem. Turpat netālu no milzu riteņa, lielā pa« viljona galā, stāv Liesma un Vanda. Viņām abām tikai viens pats binoklis, kas pārmaiņus lido pie vienām un otrām acīm. Liesma binokli noņēmusi inženierim Liepi​ņām. —• Nudien, lifecas pavisam tuva klāt un saņem viņas roku savā … — Dodiet man arī! — PagaidaitI Ļaujiet tak redzēti Tai tauriņu lēdijai arī nav nemaz kaunal — Jā, gaišā dienas laikā stikla kabīnē… Dodiet tagad mani — Un vēl gaisā, kur visi var redzēti Re, nu skūpsta viņai roku… Un tik ilgi, veselu minūti. Nē, tas nav iz- turamsl Es jums vēlāk visu, visu izstāstīšu… — Ahl — pēkšņi iekliedzas Liesma Gudrupe. «Ahb atbalsojas ari visā lielajā ļaužu pūlī. Lielais ritenis sa​kustējies. Varbūt Džeksonam ģenealoģiskā līnija no kuršu ķēniņiem arī ir taisna, bet zemē viņš nobrauc ar slaidu līkumu. Viegli un šūpojoši kabīne apskrien pusloku un apstājas. Džeksons izlec un izceļ augu eļļu karaļa princesi uz Lat​vijas zemes. — Skat, skat, nudien aiziet ar viņu zem rokasl


«DDPIJ»

Pavadītais darbības gads nav atzīmējarns ar diez cik Ievērojamiem-sasniegumiem mūsu medību dzīvē. tMednieks un Makšķernieks* ~ Manas dāmas! Mēs esam sanākušas nopietnā vēs- turiskā brīdī… Vandai kvēlo seja kā elektriska spuldze. Karlīne! Iedzītas pierē divas lielas grumbas. Liesma Gudrupe turpina tāļāk: — Džeksona rats sācis atkal griezties. Viņš griežas tagad, griezīsies nakti un griezīsies rīt no rīta. Ar katru griezienu mums griežas galvas līdz. Mēs pat vairs nezinām, kas ir labāk: Ja viņš griežas vai negriežas. Ak, ja viņš negriežas, viņi sēž augšā stikla kabīnē un skūpstās! Ja viņš griežas, viņi nobrauc lejā un aiziet uz savu viesnīcu. Ko viņi dara viesnīcā, to mēs šausmās nedrīkstam pat Iedomāties. Manas dāmas, es atkārtoju vēlreiz: mēs esam sanākušas nopietnā vēsturiskā brīdi. — Lai paliek vēsture — bet ko darīt tagad? — noburkš Karlīne. — Hh, nav vairs DPUI Sakartovskis pārgājis pie gaļas podiem. — Kas mums liedz dibināt jaunu, vēl spēcīgāku DPU? Mūs gaļas podi neiekairinās. Varbūt ja tikai dažu. —• Liesma pamet neuzticīgu skatu uz Vandu. Viņa nevar pie​dot, ka tā Dežksonam tik tuva. Vanda saraujas, spiež kvēlošo seju rokās. Ak, Džeksonam Jaunajā mājā ir tik karsts dīvāns! Uz tā tik patī​kami gulēt kailai! — Bravo! — sauc sarkanā Karlīne. — Mēs dibināsim jaunu DPU. Es būšu DPU priekšniecei — Priekšniecei Kāpēc priekšniece? Es domāju, viena! otrai uz to vairāk tiesību, — saslejas Liesma Gudrupe. — Kam vairāk tiesību uz Džeksonu nekā man? Es esmu viņa sieva. — Ko nozīmē sieva? Taisni sievai šinīs laikos visma​zāk tiesību uz vīru. — Nestrīdēsimies par to, — samierina Vanda. — KāDēc debatēt par galamērķi, Ja priekšā praktiskā ikdienas poli» tfka? Viņu nebūs iegūt amerikānietei, pārējo redzēsim vēlāk! — Nu labi. Vīrs nav zaķis, nekur neaizbēgs, — pielaižas arī Karlīne. — Tātad DPU. Bet ko tas nozīmē? Agrāk bij «Dažādi pakalpojumi un uzdevumi»; kas tagad? — Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Lūdzu iesniegt priekšlikumus! — Liesma paņem no galda bloku un sataisās rakstīt. — Es domāju —• «Daudzas pūles un uzvaras», saka .Vanda. — Es atļaujos būt citādās domās. Man šķiet, nosaukumā jāietilpst Džeksonam. Kā par laimi, Džeksons sākas taisni ar «d», — jautājumu uztver no pavisam citas pu​ses Liesma Gudrupe. Nu ienāk jauni priekšlikumi: «Džeksona pavešana un uztraukšana» — Vanda. «Džeksona piesmiešana un uz- speršana» — Karlīne. «Džeksona profanācija un uzurpā​cija» — Lifcsma. Par katru priekšlikumu debatē ceturtdaļstundu. Pilsētu sāk ietīt krēsla, Pār namiem ugunīs Džeksona ritenis. Aizklātā nobalsošanā katrs priekšlikums dabū vfenu balsi. Dažas minūtes paiet saspīlētā klusēšanā. Tad atkal Jauni priekšlikumi. Tuvojas vienpadsmitā stunda. Pie milzu riteņa pilsētas ugunsdzēsēji laiž raķetes. Dārzā spēlē kombinēts orķestris no visām labdarības biedrībām. Pirmā balle Rīgas pra- ferī. Liesma Gudrupe nikni pieskrien pie loga, aizsit to cieti un nolaiž portjeras. — Galvu plēš pušul Sai pilsētā cilvēks vairs nevar dzīvot. Ari trešoreiz balsošana nedod nekādus panākumus. Tagad jāsper kardināli soļi! Es lieku priekšā papil- 'dināt mūsu organizācijas nosaukumu vēl ar vienu «d», citādi mēs netiksim galā. Vārdu sakot: «DDPU». Un šim liekajam «d» jānozīmē mūs pašas, t. i., dāmas.


— Dāmas? Jā, tā ir lieta. Lai ko par mani sacījuši, bet par dāmu mani vienmēr visi uzskatījuši, — piekrīt sar​kanā Karlīne. — Paldies Dievam, jau tik tāļu! Dāmas, būsim entuziastes! Vienosimies vēl vienu mirkli, un būs likts pamats vienai no visstiprākām organizācijām pasaulē. Lai DDPU nozīmē: «Džeksons dāmu pirkstos un uzpirksteņos.» — Lūk, to es saprotu! — brēc sarkanā Karlīne. — Jēkabs nevarēja paciest uzpirksteņus. Nu viņš man dabūs! Tas ir ko vērts! Es piekrītu. — Bravo, balsu vairākums nodrošināts! Dosimies rokas! Bet tagad: ko iesākt? Ko jūs" varat darīt mūsu or​ganizācijas labā, Karlīnes kundze? — Es? Ko tad es? Mani ieliks cietumā par akciju viltošanu. Ķullītis vēl arvienu sēž kā Dieva nepieņemts. — Apžēlojieties! Bet jūs, Vanda? — Es? Ko tad es? Mani izliks uz ielas. — Vanda ķer cepuri, lai dotos ārā. Liesma Gudrupe noplāta rokas un atkrīt krēslā, Pulkstenis blākšķēdams nosit vienu.


IERIJIS PĀRĀK LIELU ĀĶI No liela āķa zivs dažreiz vieg​lāk noraujas nekā no maza. Cilvēks Ir un paliek tikai paijiņa lielā likteņa rokās. Ar tādu atziņu Džeksons varēja aizmigt šis ievērojamās die​nas vakarā. No paša rīta viņš bij labā omā. Jutās Jauns, spēcīgs, mīlams. Ja pie visa tā pieliek vēl paša jauno, briestošo mīlu, tad jāprasa: ko cilvēks vēl vairāk var vēlēties? Un tomēr — savāds cilvēks bij šis Džeksons. No desmitiem līdz vienpadsmitiem viņš kaut ko Joti nopietni rakstīja savā kabinetā. Neviens no viņa tuvākiem līdzstrādniekiem nekā nezinaja, bet visi nojauda kaut ko svarīgu un staigāja gar kabinetu uz pirkstgaliem. Džims, kam bija labas ausis, vairākkārt dzirdēja, ka kungs plēš papīru un met papīrkurvī, un katrreiz nodrebinājās. Vienpadsmitos Džeksons nodeva Vandai pārtulkot piecas telegrammas, lika Annetei atnest kabinetā dažas pudeles sekta ar sešām glāzēm, tad ļoti pamatīgi pārbaudīja telegrammu tulkojumu, pēc kam lika tās nodot telegrāfā pašam Pēterim. Taisni divpadsmitos ieradās Džeksona finanču direktors Suisleps ar abiem vicedirektoriem, kā arī Briedis un Veisbarts. Vandu uz apspriedi neaicināja, bet aizsūtīja pie Evelīnas, lai to izvadā pa fotogrāfisko izstādi, Vispirms Džeksons kungiem piedāvāja pa glāzei sekta, tad atklāja savu nodomu: — Ja telegrāfs strādā kārtīgi, tad patlaban valsts bankās četrās galvaspilsētās — Vašingtonā, Londonā, Stokholmā un Helsinkos — saņemts mans priekšlikums. Zināms, paies pāris dienu, bet varbūt arī ne, kamēr tur taisīs lēmumus, Bet es nešaubos, ka manu priekšlikumu pieņems, jo es solu 10 proc. virs nomināla. — Džeksons izdzēra malku sekta un pauzēja, kamēr piecu apspriedes dalībnieku vaibstos rādījās un dzisa jautāšanas zīmes. — Jā, mani kungi, mēs pērkam visus Latvijas ārēj'03 aizņēmumus vai parādus, vienalga. — Rezons? — ieprasījās Suisleps, kas runāja ļoti la​koniski un bij arvienu pati lietišķība. — Vēl visi man nav parādā, — Džeksons ar mazu kaut​rību atklāja savu vājību. — Puse jau gan būs, tomēr vēl ir diezgan daudzi, kas nebij nekā aizņēmušies no valsts. Pašvaldības — kā lauku, tā pilsētu — arī nebij neko lielu aizņēmušās. Un tā tagad uz ielas gadās sastapt cilvēkus, par kuriem nezinu, vai tie Ir vai nav man ko parādā, — Summas? Lūdzu atvainot, bet neesmu painteresējies. — Nav jau nekas sevišķs. Manai pirmajai tēvijai — Savienotām Valstīm 5,7 milj. dolāru, Anglijai 2,3 milj. mār​ciņu, Zviedrijai 0,3 milj. kronu, Somijai 0,2 milj. marku. — Ohol Tas būs tuvu pie 90 milj. latul — iesaucās kautrais Veisbarts. — Varbūt drīkstu ziņot? — Suisleps paskatījās uz Džek- sonu, tad uz pārējiem. Kad Džeksons vēlīgi meta ar galvu, tas drīkstēja turpināt. — Mūsu kasē nav ne 9 miljoni latu. Visu esam izdevuši. Cik sen maksājam valstij, Lazaru bankai, tad mājas ierīkojums Uzvaras parkā, kur tad vēl citos parkos,.. Man jāsaka, izdevumi ir nākuši pēc izde​vumiem … — Akcijas var sākt pārdot zem nomināla, — uz to iebilda Džeksons, bet viņa balsī bij dzirdams tāds savāds, gan tikai astotdaļtonis. — Pēdējā laikā pērk samērā maz. Ļaudīm nav vairs brīvas naudas, nav arī kur ieķīlāt mājas, zemi… Turklāt vēl nerealizētu akciju mums palicis maz. Kamēr izlaiž jaunu emisiju, paiet laiks: jādabū atļauja, jāno​drukā, — Suisleps tēloja, nesaudzēdams pelēkās krāsas. — Jāatzīstas, nezināju, — lēni sacīja Džeksons. — Pēdējās dienās neiznāca vaļas domāt par business. Bet na- !<asj kā paredzēdams šorīt pfeprasīju, lai man izsūta telegrāfiski lielāku summu no Filadelfijas. Tagad, mani kungi, jūs zināti Jūs, Suislepa kungs, sagatavojiet vēl šovakar mūsu kases


pārskatul Jūs, — viņš pagriezās pret Briedi, — ņemiet pāri palikušās akcijas un lūkojiet pārdot par 10 proc. rabatal Šovakar un rītdien izpārdodiet, cik varatl Tā, uz redzēšanos, mani kungil Kad kungi bij aizgājuši, Džeksons nevarīgi atkrita uz dīvāna, jo, savaldīdams uztraukumu, bij izšķiedis daudz spēka. Viņam pēkšņi sāka sāpēt galva, un Džimam bij jāliek aukstas kompreses. Džeksons jutās kā kuģis, kas dabūjis sūci. Pulksten divos atnesa kārbiņu jauno vizītkaršu: Jēkabs Jēkabsons, virsējā stūrī Sakartovska zīmēts kronītis ar miniatūru veco ķēniņu Andreasu Penniķi uz zirga. Džeksons nosvieda kārbiņu uz galda, bet pēc brīža iebāza krūšu kabatā: kartes pagaidām bij vienīgi viņai rādāmas. Džeksons jutās kā līdaka, kam divi āķi žaunās. Pulksten trijos ienesa vairākas plakanas kastes: tā bij tauriņu ko​lekcija, ko vakar Briedis bij atpircis no Priekuļu entomo- loģiskās stacijas, Džeksons ir nepaskatījās, viņš slāpa kā zivs uz sausuma. Pulksten četros telegramma no Filadelfijas. — Puika stop būtu mazāks, žagari stop vari nošauties stop tādu milzu naudu notērēt stop nelaiķa mātes dēļ vari palikt dzīvs un braukt mājā stop vairāk ne centa stop pēc ceļanaudas pie Evelīnas stop Džeks Džeksons stop. Bēgt? No viņas prom? Krist kaunā viņas acu priekšā? Nabagu vai apkaunotu viņa nemīlēs, nē! Džeksons viens pats slāpa kā piecas līdakas smiltīs. Vēl viņš ar pēdējiem spēkiem ieurbās acīm pirkstos savīstītā telegrammā un izlasīja divi vārdus — «pie Evelīnas». Jā, pie Evelīnas! Atdabūjis brīnišķā kārtā elpu, viņš rīkojās nervozi, bet saprātīgi. Papriekšu nosūtīja viņai tauriņu kolekciju ar Pēteri un Džimu. Amerikas lēdijas ložēja turpat viesnīcā, trešā stāvā. Pie kolekcijas kuvērītī Jēkaba Jēkabsona vizītkarte ar kronīti un uzrakstu otrā pusē apaļiem, džeksoniskiem burtiem: «Par vakarējo tur augstu gaisā.» Un brīnums, pēc 20 minūtēm, kas bij rēķinātas Evelīnas pirmai sajūsmai par kolekciju, kronīti un uzrakstu, viņš gluži mierīgi gāja pie viņas, Bet vēl lielāks bij brīnums, kā Evelīna viņu saņēma un pār viņas lūpiņām nāca šāds teikums; — Mījais, es esmu nepraktiska, tāpēc lūdzu: ņem šo manu akreditīvu ar pilnvaru un pārzini viņu, rīkodamies, kā atzīsti par labāku! Džeksons apkampj un skūpsta, bet ar kreiso aci pa​šķielē akreditīvā: 15 miljonu dolāru. Saki nu vēl, ka nav Dieva debesīs! '


JĒKABSONS LIEK DŽEKSONU APCIETINAT Nūjai divi gali; pamēģini vienu nocirst, tāpat paliks divU — Džim, panāc šurpī — Jā, massa, ko pavēlat? — Tev jābrauc uz Krieviju! — Apžēlojieties! Tikai to vien nē! Tad jau labāk paši tepat novelciet man manu melno ādu! Ak, Igi-Igi! Nu Dzims beigts, jau kājas taisās lūzt! Ko es viens, massa, tur darīšu? — Te nu bij! Cik reizes neesi solījies iet manis dēj caur uguni un ūdeni,., — Tad labāk caur uguni, pie karstuma esmu pieradis. Bet Krievijā — tur jau ēdot cilvēkus… — Tavs tēvatēvs būs to pašu darījis. Bet viens kas tiesa: tu esi tādām lietām par bailīgu un dumju. Pasauc tūdaj Sakartovski un Pēteri! — O, massa, Džims skries, Džims pasauks! Drīz Sakartovskis un Pēteris ir klāt. Viņi uz visu gatavi un raugās uz Džeksona lūpām, pār kurām jānāk rīkojumam. — Mani draugi, kādam no jums jābrauc uz Krieviju! Vislabāk jums, Sakartovski! — Taisnību sakot, esmu emigrants, dzīvoju ar Nansena pasi… — Neesat Polijas pavalstnieks? — Bij jāvairās no karadienesta. Un tagad komunisti uz po]iem sevišķi nikni.,, Lai labāk brauc Pēteris! Bet kas tur Krievijā darāms? - Džims atteicās, jūs atsakāties. Redzu, man nav vairs laimes rīkot. Nu tikai jārīkojas pašam. Krievijā, saprotiet, ir viņas — Evelīnas brālis un Glorijas līgavainis Henrijs. Tas Ir, taisnību sakot, tāda brāla tur nav, bet vajaga būt. Viņam jāsūta šurp uz Rīgu vēstules, telegram» mas, fotogrāfijas, tauriņi un velns zina kas vēli Bet viņš nesūta nekā, klusē, pagāns, kā ūdeni mutē ieņēmisl Tad, es domāju, kādam jābrauc un jārīkojas viņa vietā! CItādī lēdijas kļūst nervozas. — Hm, vai tad tādēļ jābrauc uz Krieviju? — gudri iebilst polis, kamēr Pēteris stāv klusu, vēl nopūlēdamies izprast sarežģīto stāvokli. — Protams, jābrauc, — saka Džeksons, turēdamies pie sava plāna. — Nemaz nav jābrauc! Pakas, saiņus, kādus vien tik vēlas, var pagatavot tepat. Var dabūt kastes, mašas ar Krievijas dzelzceļu zīmēm, ja vajadzīgs. Virsū var uzrakstīt, ko tik vēlas, — ar darvu, ar sarkanu tinti. Tāļāk. Lē​diju brālis un līgavainis raksta vēstules — vienu vai des​mit, vienalga. — Bravo, Sakartovski, jūs esat cilvēks ar idejām, ar galvu! Zēl, ka jums nav izskata, t. i., neesat augumā lielāks, brašāks. Tad jūs varētu atstāt par Džeksona veikalu mantinieku, par Džeksonu Nr. 3. Var gadīties. Jā, bet tas tā starp citu… Es pieņemu jūsu plānu, Kad kastes un vēstules var būt gatavas? — Kaut šodien, ja tik ir nauda. — Jā, bet rokraksts? — Kas rokraksts — nieki! Var rakstīt uz mašīnas. — Bet parastās uzrunas, zināmi mīlināmie vārdi — māsai, līgavai… — Džeksons vēl lūkoja pretoties Sakartovska plāna sīkumiem. Viņam drusku nepatika, ka viss notiks tā, kā polis saka. Vispār jau beidzamā laikā, kopš Evelīnas acis pār viņu bij uzlēkušas kā divas jaunas saules, viņa citkārt tik asais, loģiskais prāts darbojās slik​tāk. Toties polis bij iegājis azartā. Viņš atrada izeju arī pē​dējām grūtībām. — Kas vienā valodā skan tā, otrā citādi. Lai tas amerikānietis, teiksim, raksta krieviskil Viņam var būt dibi​nāti iemesli. Ja tad nu vēstules tulko angliski, pazūd visi sevišķie vārdi. Džeksonam bij jāpadodas. Viņi vēl pārrunāja dažus sī​kumus. Līdz rītam visam bij jābūt gatavam. Otrā rītā Džeksons mīļi tērzēja ar Evelīnu, bet Glorija otrā istabā trenējās, lai nezaudētu labo


bokseres formu. Taisni norunātā stundā ieradās Sakartovskis vecā dzelzceļnieka svārkā. Lai gan ne viena, ne otra lēdija to nepazina, viņš bij uzlicis lieku bārdu un runāja caur degunu. Pēc īsa ievada dzelzceļnieks atplēsa svārkiem oderi un izvilka aiz tās noglabātās piecas vēstules. Pasauca arī Gloriju, kas atsteidzās ar boksa cimdiem rokās. Evelīna atplēsa kuvēru, bet tūdaļ arī sauca Džek- sonu palīgā» — Mister Jēkabson, ko tas nozīmē? Es te nekā nesa​protu. Nu sākās tulkošana. Džeksons lasīja un tulkoja Evelīnai vāciski, tā atkal Glorijai angliski. īsas ziņas par vei​kaliem, sveicieni, skūpsti. Vāveru ādiņasl Kādas Krievijā vāveru ādiņas! Un tauriņi.,, Pēteris gaidīja lejā ar pakām un saiņiem, kuros bij abi ar Sakartovski sapakājuši dažus simtus fotogrāfiju, starp tām filmu «Mihails Strogovs» un «Jānis Briesmīgais» reklāmas, tad — simts vāveru ādiņas, daži simti tauriņu. Pēdējie Rīgā bij izpirkti, vairāk nebij varējuši sadabūt. Kamēr Džeksons tulkoja vēstules, Sakartovskis stāvēja un gaidīja. Kā īsts krievu dzelzceļnieks tas gaidīja dze​ramnaudas. Bet nu ar to gandrīz viss plāns izjuka. Pēc vēstuļu izlasīšanas abas dāmas uzkrita nabaga polim ar visādiem jautājumiem par Henrija dzīvi Maskavā, Sakartovskis svīda vien, tāpat arī Džeksons, jo polis viegli varēja iegāzties un izjaukt visu lietu, Pēdīgi Džeksons neizturēja un paklusu latviski teica polim: — Apcietinait to Džeksonul — Tas ir — kā? — Sakait, ka Henrijs Džeksons apcietināts! Dāma3 ap​juks, uztrauksies, pa to laiku pazūdiet. — Jā, es tikai gribēju dzeramnaudu. — Kas ir, mister Jēkabson? Es nesaprotu, ko jūs ru​nājat, — sacīja Evelīna. — Henrijs Džeksons apcietināts. Viņš ievietots Maska​vas čekā, tā ziņo šis vīrs. Sis vīrs bij jau pazudis. Evelīna atkrita krēslā bez samaņas. Glorija nekā nesaprata un raisīja vaļā boksa cimdu šņores. Tur stāvēja misters Jēkabsons un izskatījās pēc ļaundara.


JĒKABSONA SENČU GALERIJA

Kas vairāk nevar kā melna pa​taisīt par baltu, vēl nav nekāds daiļkrāsotājs. Pievakarē pie Džeksona viesnīcā ieradās Sakartovskis ar divi palīgiem; palīgiem padusēs vairāki papīra ru|!i, starp tiem viens sevišķi liels. Polis pats lieliski uzcirties: tam mugurā ketoveja, kaklā stāva apkakle ar lielu rozā saiti, galvā cilindrs. Tagad jau viņam pavisam citi ienākumi nekā agrāk. Bez tam gājiens ir svarīgs: viņš nes šefam rādīt veselas nedēļas darba rezultātu. Džeksons to saņem labā garastāvoklī. Viņš stundas trīs pavadījis augšā pie lēdijām, kur mierinājis raudošo Eve​līnu. Nav nemaz nepatīkami žāvēt asaras no tik skaistiem asaru traukiem. — Rādait, paskatīsimies! Taisnību sakot, katru cilvēku interesē viņa senči. Ģenealoģijā var atrast izskaidrojumu un attaisnojumu saviem trūkumiem. Interesanti, kādus senčus esat atraduši manam brālēnam JēkabsonamI Sakartovskis pamāja palīgiem ar lielu, teatrālu žestu. Tie steidzīgi attina lielu papīra rulli un turēja aiz augšas stūriem Džeksona priekšā. Papīrs bij krietni lielāks par Olava fonda izdoto Latvijas sienas karti, uz tā bij redzams milzīgs ozolam līdzīgs koks ar daudziem žuburiem un zariem, uz kuriem sarakstīti vārdi un gadu skaitli. — Lūdzu, paraugaities! Smalks darbs. — Sakartovskis saliecies apskrēja Džeksonam apkārt. — Te par celmu slavenajai Jēkabsonu ciltij likts hronikās minētā kuršu ķēniņa (rex) Lamekina tēvatēvs Jēkapins. Liels, resns, bārdains kūrs, par ko ciltī saglabājies nostāsts, ka tam reiz medībās meža kuilis ar ilkni pāršķēlis kreiso vaigu. — Vai nav saglabājusies šī slavenā ciltstēva por- treja? — jautāja Džeksons, novilkdams ar roku pār savu kreiso vaigu, kur arī bij rēta. — Portreju patlaban glezno divi daiļkrāsotāji. Kuram izdosies labāk, to ņemsim, — padevīgi atbild polis un turpina: — Kuršu ķēniņš Lamekins jau ir neapšaubāmi vēsturiska persona. 1210. un 1228. g. tas vadīja kuršu uzbrukumus Rīgai. So pēdējo uzbrukumu vajadzēs attēlpt milzu gleznā: pie Rīgas mūriem apbruņotu kuršu pulks, Lamekins ar rētu uz vaiga.». — Vai arī tam rēta? — Jā, liku daiļkrāsotājam ievilkt. Rēta kreisā vaigā Jēkabsonu ciltij iedzimta — bet tikai vīriešiem, jo sievie- tēm tā bojā skaistumu. Jā, un tad tālāk: Lamekins, Na- mekins, tā māsa Dargulaite bijusi sieva slavenajam zemgaļu ķēniņam Nameisim… Tad seko senču rinda, kurā nav redzamāku personu. Slavens vīrs turpretī ir Jēka- pins IV, kas ciešā sadarbībā ar Livonijas ordeņa mestru Valteru fon Pletenbergu 1502. g. sakāvis krievus netāļu no Pleskavas. Viltīgais mestrs viens piesavinājies uzvaras slavu un izdevis Jēkapinam lēņu grāmatu uz Pliņķu ciemu, kas atrodas vidū starp Kuldīgu un Aizputi. Grāmatā kuršu ķēniņš nodēvēts uz vācu vīzi par Jakobu, kāpēc arī visa cilts tālāk saucās par Jēkabsoniem… — Vai lēņu grāmata saglabājusies? — prasa Džeksons, — Protams. Tai jau pasūtīts speciāls papīrs Līgates fabrikā. Jēkapina IV portreja arī jau gatava, tikai vēl nav ierāmēta, — Sakartovskis ziņo laimīgs, lai šefs redz, ka viņš nesaņem vis algu par velti. — Tālāk atkal vesela rinda Jēkabu Jēkabsonu. Jēkabs Jēkabsons V kritis Livonijas karā gūstā, un to Maskavā Jānis Briesmīgais licis lāčiem saplosīt. Jēkabs Jēkabsons VII bijis poļu ķēniņa Augusta Stiprā dienestā un tikko neapprecējis tā vecāko meitu. Arī šī slavenā vīra portreju glezno. Jēkabs Jēkabsons XI dzīvojis tai laikā, kad Napoleons ieņēma Kurzemi, un apprecējis franču pulkiem pakaļ palikušu marki- tanti Šarloti. Tādā kārtā Jēkabsonu dzīslās netiešā ceļā ieplūdušas arī Napoleona asinis. Varētu izdarīt asiņu iz​meklēšanu pēc visjaunākajām reakcijām… — Nē, lai paliek asinis, — noraida šo priekšlikumu Džeksons, izpūzdams lielu mutuli cigāra dūmu. — Tālāk Jēkabsonu cilti šausmīgi spaida krievu ķeizari, kuru varā nokļuvusi Kurzeme. Jēkabsoni


19. gs. neaizstāvas vairs ar ieročiem rokā, bet tiesājas pa krievu tiesām līdz pašam senātam. Pēdējais atsvabina Jēkabso» nus no klaušām un galvasnaudām. Zemes gan Jēkabsoniem palicis maz, kādas 30 pūrvietas Pliņķu ciemā… — Par zemi ģimenes hronikā labāk nemaz neminiet! Vai nu visu Latvijas teritoriju, vai nemaz. Tagad jau Vācijā un citur ir tik daudz karaļu un hercogu bez zemes. Bez tam modernos laikos karaļu vara ir starpteritoriāla, tagad ir dzelzs, tabakas, augu eļļu karaļi. Tikai sagādāt pēc iespējas daudz senču portrejas! Un dokumentus! Cilts hroniku un dokumentus pārtulkot angliski! Portrejām izgatavot zeltītus rāmjus un uzkārt apakšzemes namā! Aiz portrejām Ierīkot elektriskas lampiņas, vispār — efektīgu apgaismojumu! — Vai kungs mierā ar manu darbu? — Jā, pilnīgi. Te būs čeks, griezieties pie Suislepal Tas īpaši — virs algas. — Vai vēl kādi rīkojumi? — Gatavoties uz nenovēršamo! Jūs esat gudrs cilvēks, jums jāsaprot! Sakartovskis negrib apstrīdēt savu gudrību, gudri sa​velk pieri un aiziet.


MIRONIS VAIRS NEGAIDA Tik trūdiem pieder atdusa. Cars dzīvo mīļo piemiņā. No paša rīta Džeksons Izaicinājis svešu, nepazīstamu cilvēku. Tāds vēl pie viņa nav redzēts. Nu jā, ar tādām lietām Džeksonam vēl nav bijusi darīšana. — Jā, pieminekli. Masīvu, iespaidīgu. Allažu šūnakmenī. Amerikāniski konstruktīvu un latviski pakļāvīgu. Es re​dzu, jūsu roka tam kā radīta, — Vai drīz vajadzīgs? Rit es varētu stādīt priekšā dažus metus, — Bez kādiem metiem! Metiet tūlīt akmenīl Lieta ļoti steidzama, Redziet, dzīvs cilvēks var pagaidīt, padarīt tanī laikā ko citu, bet mironim cita darba nav kā raizēties par savu pieminekli. — Tātad jūs sacījāt,,. — Es sacīju: uz kapa sēž noskumis draugs, t. i., es. Viena kāja pārlikta pār otru, rēta sejā mazliet augstāk nekā man — mironim patika rētas augstāk. Vienā acī varat ielikt asaru. Kreisajā roka čeku grāmatiņa, labajā — plāksnīte ar zīmīgu uzrakstu. Varat izvēlēties no šādiem» «Jūs šķitāt mani mirušu, bet, raugi, es dzīvoju», «Tu no​miri, lai kļūtu slavens», «Mīloša sirds sasilda pat aukstu ūdeni». — Man labāk patik vidējais. — Lieliski! Par kapa uzkopšanu jau esmu vienojies ar pilsētas dārzu direktoru. Viņš izcirtis apkārtējos kokus, lai atvērtos plašāks skats, Bet tagad pats galvenais. Tēlnieks pieliecas tuvāk galdam un ir pati uzmanība. — Uz pieminekļa jūs iegravēsit» *tlesxry Jackson 1887-^1927». — Bet apžēlojieties, Džeksona kungs! — .Nekādu apžēlojieties! Jūs saņemat 25 dolāri par burtu un ciparu ārpus vispārējās summas. Ko vēl teiksit? — Atvainojiet, Džeksona kungs, — bet, ja es to iegravēju tagad un jūs tikai pēc tam izdarāt pašnāvību, vai mani nevar saukt pie atbildības? — Nē, to jau esmu paredzējis. Sos vārdus jūs Iegravēsit pēc tam, kad saņemsit manu telegrammu: «Darīts.» — O jāl Tā ir pavisam cita lieta. Bet kad, vēlākais, piemineklim jābūt gatavam? — Nākošu trešdien. Pulkstens 12 dienā pie kapa iera​dīsies līgava. Tad visam jābūt kārtībāl — Nākošu trešdien? Nē, to es nevaru! Ja arī pāris dienās dabūtu akmeni, bet izcirst, nolīmeņot, uzstādīt — tam vajag vismaz mēnesi laika. — Ak jūs, latvieši! Zēl, ka pats necērtu pieminekļus! Bet ko niekus, necērtiet pagaidām akmenī, lejiet ģipsā! Cerēsim, ka trešdien lietus nelīs un saule sevišķi stipri nespiedis. Bet paralēli tam gatavojiet arī šūnakmenī! To tad uzstādait pēc mēneša sevišķās tautas svinībās! Džeksons dotu vēl dažus norādījumus, bet atsprāgst durvis, un ieskrien Džims. Viņam pakaļ nēģerietes. Džims pielīkst pie kunga auss un čukst: «Abas nāk lejā!» Džeksons uzlec, krata tēlnieka lielo roku un saka! — Man šķiet, tas bij viss. Tagad lūdzu pie mana finanču direktora. Labas sekmes! — Jums arī, — izsprāgst no mutes tēlniekam, tad viņš apķeras, grib sacīt ko citu, bet atmet ar roku un izveļas pa durvīm. Glorija ieskrien pirmā. Labajā rokā viņai boksa cimds, kreisajā — mutautiņš, kuru tā spiež pie acirn. Evelīnai divi mutautiņi. Ko Glorija burkšķ, to Džeksons, paldies Dievam, nesaprot, bet Evelīnas vārdi viņam duras kā nazis sirdī. — Mēs braucam uz Maskavu. Lai mans brālis bij kāds, bet, ja viņam tik slikti, tad es nevaru palikt mierā. Arī Glorija nav vairs savaldāma. Viņa Ievākuši Latvijas sporta savienībā ziņas, ka arī


Krievijā rīko boksa sacīkstes. Viņa tikmēr sitīšot krievus, kamēr laidīs Henriju vaļā, — Bet ja nu nelaiž? Ja viņš jau beigts? — To mēs vēl nezinām. Var mēģināt ar naudu. Jēkab​sona kungs, kur mans akreditīvs? — Akreditīvs… drošā vietā. Ja būs jābrauc, tad da​būsim. Bet varbūt iztiksim tāpat… Džeksonam ar katru vārdu vairāk jāsaņemas, lai ap​slēptu savu uztraukumu. — Gaidait ziņas! Esmu pārliecināts, ka ne vēlāk par rītdienu dabūšu ko noteiktu zināt. Ieņemiet vakarā bromu- rālu! Lai Glorija ieņem veronālu — tas stiprāks. Dāmas iziet. Nēģerietēm Džims dod pēc kārtas aptaustīt savu trusīša kājiņu un tad izvada arī tās pa durvīm. Džeksons satriekts atkrīt krēslā. «Man jāmirst drīzāk,» vienīgā doma, kas viņam palikusi galvā.


PAGAIDAIT, TŪLIT BŪS LABI Kokā grieztie svētie ir pasaulē vairāk izdarījuši nekā dzīvie svētie. Lthtenbergs — Sakartovska kungs, pasteidzinait gleznotājus! Līdz rītvakaram senču galerijai jābūt kārtībā! Viņiem laiks dārgs, man vēl dārgāks. — Lūkosim tikt galā. Viņi domā: jo ilgāk strādās, jo vairāk maksās. Bet kāpēc tāda steiga? — Latvijā trīs ceturtdaļas cilvēku domā ačgārni. Vai man no svara laiks, ko tāds gleznotājs nostrādā? Nē, tikai darba rezultāts. Kāpēc man jāsteidzas? Neprasait, es to nemīlu! Bet, kad nu esat jautājuši… Redziet, Sakar- tovski, mani laikam nākošu nakti, ta ap pulkstens diviem, nošaus… — Jūs nošaus?! — Tas nekas. Pagaidait, tūlīt būs labi! Stundu vēlāk, tā ap trim, ierodieties pie manis apspriesties! Jūs zināt, tur Uzvaras parkā. Nebrīnieties neko! Man būs kāds svarīgs uzdevums. Tagad ejiet! Sakartovskis ir diezgan mācījies nebrīnīties. Viņš klusi pazūd. — Džim! — Ko massa pavēl? — Kur Pēteris? — Vai tad massa nezina? Galīgi sapinies ar to sarkano sievišķi. Beigts cilvēks. — Tā, tā. Lai nu, lai, tūlīt būs labi. Klau, melno puisi, rīt es tev pēcpusdienā pazvanīšu pa telefonu un teikšu divi vārdus: «Hop, Džim!» Tad, lūk, kas tev darāms! Paņem vienu nēģerieti, izvēlies vienu vai otru! Paņem vienu, otra lai paliek! Tad jūs abi sapakājiet lēdijas Evelīnas vērtīgākās mantas, ne vairāk par divi čemodāniem! Tie nieka tauriņi, fotogrāfijas, aparāti lai paliek. Lēdijas Evelīnas nebūs mājā. Tad jūs ar nēģerieti un čemodāniem brauciet steigšus uz manu apakšzemes māju! Vai saprati? — Jā, massa! Bet tā otrā melnā lēdija? — Kādu laiku tev būs jāiztiek ar vienu! Tai otrai, ielāgo, nesaki ne vārda, tāpat mis Glorijai! Domāju, uz tevi var palaisties. Un nu — limuzīnu, bet ātril Nepagāja ne desmit minūtes, kad Džeksons atgāzies lēnām brauca uz Baznīcas ielu. Ik vīrietis tam cēla cepuri. Tie, kas bija izgājuši plikām galvām, sveicināja, nolocīdami šīs plikās galvas. Dāmas smaidīja, ekspansīvākās vicināja mutautiņiem. — Tīri žēl mirt, — izskrēja Džeksonam caur galvu. — Visi viņi man parādā, arī šīs jaukās dāmas. Limuzīns pieslīdēja pie «Henry Jacksoti Ltd» nama. Zemu nolocīdamies, Cau-Cau atvēra limuzīna, nama un lifta durvis: lielais kungs pēdējā laikā še ieradās tik reti. Jau Džeksons sēd savā oriģinālajā liftā, ar ko tik ātri var izlūkot darbību šinī namā. Un šoreiz viņš ir steidzīgs. Uzklausa pāris teikumos ziņojumus, atdod īsus rīkojumus. Finanču direktors Suisleps: Kā par brīnumu, protestētos veksejus viens otrs arī maksā; ienāk tik daudz, ka iz​nāk mūsu darbiniekiem algas… Džeksons: Tas labi. Ja kāds parādnieks nomirst, dāvi- nait viņa vekseļus mantiniekiem, sevišķi bāriņiem un atraitnēm! Ja parādniekam jubileja, arī dāvinait! Gadījumā, ja es mirtu, visi dabū savus protestētos vekseļus atpakaļ. Bet tas vēl noslēpums… Pagaidait, tūlīt viss būs labi! Džeksons uzmin pogai grīdā un jau ir otrā stāvā — cukurniedru kultūras direktorijā. Druknais agronoms direktors: Viss ir kārtībā. Zeme Tī- reļpurvā nopirkta, apžogota un izrijolēta. Sēklas pienāku​šas, kuģis ar melno papi vakar ieradies Rīgas ostā. Lū​dzu rīkot, kas tālāk darāms! Džeksons; Taisnību sakot, vasara jau pusē. Šovasar niedres vairs neizaugs. Gādājiet, ka sēklas līdz pavasarim nezaudē dīgšanas spēju! Melnā pape… Pagaidām ar to varētu apklāt visas valdības ēkas. Jāpadomā. Pagai- dait, tūlīt viss būs labi! Sveiki!


Mirklis, un Džeksons sēd apakšzemes dzelzceļa direk​torijā. Inženieris direktors: Kopš Lazaru parāda nopirkšanas pilsētas galva un visa valde mūsu plānu nekavē, bet visādi veicina. Plāns un aprēķins kārtībā. Arī dabā līnija novilkta. Iesākti abu gala staciju būves priekšdarbi. Ta​gad gaidām tikai rokamās mašīnas… Džeksons: Nav ko steigties, mījo direktor! Raksim rudenī, kad zeme sasals! Tagad, vasarā, zeme pārāk irdena, var iebrukt. Tuneļus arvienu rok rudenī un ziemā. Pagai- dait, tūlīt būs labi! Jā, vēl kas, lūdzu, sastādait nākamā dzelzceļa vilcienu sarakstu un braukšanas noteikumus! Pagaidām neko vairāk. Sveiki! Uz mirkli Džeksons pieturēja ceturtā stāvā, paskatījās, kā tur Lidija Rēce rāvās ar savām gerlām, un brauca uz piekto stāvu. Tur viņš atrada Vandu ar romānu rokā. Sī dāma bij bāla, novājējusi un uzmeta Džeksonam dusmīgu skatu. Bet viņš likās to neredzam. — Vandas kundze, darbs nav zaķis. Brauksim! Es jūs aizvedīšu līdz viesnīcai. Vandas lielās acis atdzīvojās, viņai radās cerība. Viņi abi brauca ar liftu lejā. Sekretāre padevīgi piespiedās šefam, ieņemot vietas limuzīnā. Vanda cīnījās ar sevi, sirds tai pārmeta, ka daudz ko nevajadzīgi izstāstījusi Liesmai Gudrupei un Karlīnei. Bet viņas domas Džeksons pār​trauca: — Man tāls ceļš priekšā: braucu darīšanās uz Krieviju. Esmu patlaban ceļā, ar šo pašu auto dodos tālāk. Viņš lika pieturēt pie viesnīcas, pats atsita durvis vaļā un pieplaka Vandas rokai ar tik ilgu un karstu skūpstu, ka tā ilgi vēl nevarēja attapties. Tad Džeksons lika šoferim braukt pa Maskavas ielu, bet jau pie jaunā tirgus dzelzs spraišļiem pavēlēja ko citu: — Uz Uzvaras parku!


«VIENS UN DIVI» Ķeizaram iāmlrst stāvus. Vespasiāns — Jūs esat avīžu puika, ko uzaicināju rccliģčt savu avīzi? — Jā. — Vārds? — Jānis Zīlīte. — Labi, Jānīt, pagādā man žigli revīziju! Redzi, es tomēr parakstos kā atbildīgais redaktors Jēkabs Jēkabsons, un man jāredz, vai Džeksons labi nošauts. Uz mani guļ atbildība par to; un tāpēc žigli šurp aplauztās loksnes! Jānītis neliek divreiz sacīt. Ne par velti viņš bijis lie​lākā dienas lapā par avīžu puiku. Džeksona apakšzemes mājā pēdējās divpadsmit stundās notikusi vesela revolūcija. Viesu istabā uzstādīta rotācijas mašīna, turpat blakām stūrī klaudz divas burtu salieka​mās mašīnas. Jānītis kā zebiekste klāt ar pirmo loksni. «Viens un Divi!» — milzu burtiem liesmo jaunās avīzes nosaukums.' Apakšā drusku mazākiem: «Hcnry Jackson Ltd viendienas izdevums». — «Viens un Divi» — tomēr ļoti izdevīgs nosaukums. No vienas puses, strauji amerikānisks, no otras, — latviski pieskaņots apstākļiem. Es esmu viens un tomēr divi. Es esmu divi un tomēr viens. Un galvenais: tas viss izdarīts viens un divi! Labi. Palūkosim tālāk! «Henrijs Džeksons šonakt pulkstens 2 miris. Noslēdzies viens no visbagātākiem mūžiem, izdzisusi viena no vis- spožākām zvaigznēm …» — Pietiekoši dzejiski. Labi, Jānīt! Es redzu, tev ir nags. Mācies angliski, izdosim vēlāk avīzi Amerikā! «Misters Džeksons šonakt svarīgos starptautiskos uzdevumos mēģināja nelegāli pāriet Latvijas— Krievijas robežu. Sis gājiens bij liktenīgs. Nelaimīgā kārtā Džeksons uzdūrās Krievijas robežsargu patrujai un krita viņas rokas. Pēc īsas sazināšanās ar Maskavu Džeksonu uz GPU priekšsēdētāja telegrāfisku rīkojumu pulksten 2 naktī nošāva. Par laimi, soda izpildīšanu no neliela attāluma fiksēja mūsu speciālkorespondents, kas sekoja misteram Džeksonam uz Krieviju, un tāpēc varam pasniegt saviem lasītājiem drausmīgo skatu fotogrāfiskā attēlā. Pēc tam sarkanarmieši aizveda Džeksona līķi nezināmā virzienā.» — Ļoti pareizi! Un te jau nu arī es guļ^i, zemē. Kā dzīvs, t. i., es gribēju sacīt: kā miris. Fotogrāfija ļaudīm patiks. Nu, bet tāļāk! Plaša Džeksona biogrāfija no Dr. hist. Jozefa Sakartovska, par to es varu būt drošs. «Henrijs Džeksons kā ideālistisks tips» — to es nemaz nelasīšu. «Henrijs Džeksons skaitļos», ievērojama statistikas profesora apcere, — nu, viņš nebūs knapinājies. Tad gara rinda interviju — «Ko saka Latvijas politiķi par neatsveramo zaudējumu». Tas mani neinteresē. «Džeksona nāves atbalss ārzemēs». Strēzemans, Briāns, Cemberlens. To es lasīšu uz kuģa, kad uznāks jūras slimība… Džeksons aizpīpo papirosu un skatās tālāk. — Izsviest aizrādījumu «Panika biržā», tas nāks pats no sevis. Līgavas fotogrāfiju! Katrā ziņā līgavas fotogrāfiju kāzu tērpā! Mums nav kāzu tērpa? Tērps mums ir, un līgava mums ir. Tūlīt pielikt tērpam galvu! Vecajam Džeksonam drusciņ apgriezt vaigu bārdu, tā izskatās pavisam šausmīgi! Nenokavējiet avīzi! Citādi nepaspēsim laikā uz provinci. Vēl vienu manu uzņēmumu zārkā! Katrā ziņā zārkā! Nesiet šurp, tūlīt gulšos iekšā! Arā pār Uzvaras parku nakts, mirgo sīks lietiņš, iekšā gaiša diena. Deg visas spuldzes, klaudz mašīnas, nepār​traukti strādā slepenais vads. Uz mirkli ierodas Sakartovskis, pazib kā ēna, parunā pāris vārdu ar Džeksonu un atkal prom. — Karsta nakts! — viņš saka. — Rīt būs vēl karstāka diena.


Beidzot viss gatavs. Džeksons stāv pie rotācijas un ska​tās, kā krīt kaudzē slapjas, čabošas lapas. «Tā aiziet mana dzīve,» viņš domā. «Lapa pēc lapas…» Bet tad viņš atsit zelta pulksteņa vāku. — Ko, jau četri? Un es vēl neguļu! Tūlīt laist darbā bezmiega ierīcil Zils, zelts, zaļš, oranžs… Tik viegli un tīksmaini mirgo zils, zelts, zaļš, oranžs. Rotācija klaudz kā lokomotīve, kas skrien un nevar nekur aizskriet. Džeksons guļ. Viņš guļ, kad augšā Uzvaras parkā melna auto rinda ierij avīžu pakas un, smagi tusnīdama, veļas pāri pontona tiltam. Pilsēta mostas, Džeksons guļ. Pilsēta mostas uz smagu, drausmīgu, rēgainu dienu. — Avīzi dala par velti. Kas tā par avīzi? — Vai Dieviņ, Džeksons viens un divi miris! — Džeksons miris? Al< kungs, es to nosapņoju! Es naktī redzēju, ka sadega ar baltu liesmu manas akcijas. Nu tikai uz biržu! — Uz biržu! Pie biržas jātnieki zirgos. Nevienu nelaiž klāt. Augšā virs jumta Džeksons jau mēnesi atpakaļ licis ietaisīt elek​trisku virzuli, kas ik minūtes rāda ciparos, kā biržā kāpj Džeksona akciju kurss. Ari tagad rāda. Bet kas tad tas? — 9 lati 50, 9 lati 25, 8 lati 95, 8 lati 47, 7 lati 29, 6 lati 13, 5 lati 18, 3 lati. Trīs lati! Šausmu, ārprāta, izmisuma kliedziens izlaužas no pūļa krūtīm. Baznīcās zvana lielo ugunsgrēku. Aizdedzies Sarkan- daugavas koka tilts, bet sievietes pūlī brēc, ka deg Džek​sona limiteds.


VIRS VAI BRĀLIS Sievietes doma ir nelīdzens, spa​ļains pakulu pavediens. — Atvainojiet, mis Džeksone, par traucēšanu! Mūsu kopīgā nelaimē… Jūs raudāt, mis! Arī es esmu trīs stun​das raudājusi, man vairs nav asaru,,, — Es jūs nesaprotu, mis… — Mistris Gudrupe, Liesma Gudrupe. Viņš ir miris. Es jūsu brālēnu mīlēju. Ar rozēm viņš lika noklāt trepes no mana dzīvokļa durvīm līdz lejai… Es biju muļķe: vairījos, pārāk ilgi bēgu — un pārspekulējos. — Henrijs jūs mīlēja? Bet Gloriju?… Un ne tikai šausmīgā ziņa par brāļa nāvi. Arī misters Jēkabsons iekritis kā ūdenī. Viņš izlaiž avīzi. Nevarēja atnākt un pastāstīt personīgi? Nē, to es viņam nepiedošu! Un arī šo​dien nav rādījies… — Kas par Jēkabsonu? — Mana brāļa uzņēmumu pārvaldnieks… — Tāda es nezinu! Veisbarts, Briedis, Suisleps… Bet Jēkabsons? Kāds viņš izskatās? — Henrija augumā, tikai drusku lielāks. Vispār diezgan līdzīgs manam brālim, glīts džentlmenis. Misters Jē​kabsons ložē šepat viesnīcā, otrā stāvā. Viņu arvienu pa​vada nēģeris… — Bet tas tak jūsu brālēns Džeksons, kas nupat Krie​vijā aiz robežas nošauts! — Es nemīlu jokus, mistris, un šodien jau pavisam ne! — Jokot? Lai dievs pasargi Prasait, kam vien še Rīgā gribat, katrs jums sacīs, ka tas ir misters Henrijs Džek​sons. — Ak, ko jūs! Tas ir misters Jēkabs Jēkabsons. Mans brālis, ne brālēns, Henrijs bij visu laiku Krievijā. Viņš aizbrauca turp īsi pirms manas atbraukšanas Latvijā. Es saņēmu no viņa vēstules un dažus sūtījumus. — Nu, mijā mis Džeksone, tagad es visu saprotu! Arī jūs esat nežēlīgi piekrāpta, tikai no otras puses. Jums viņš uzdevies savā īstā vārdā… — Nu redziet, īstā! Jūs paši sakāt. Misters Jēkabsons nav nekāds krāpnieks, viņš ir īsts džentlmenis. Un vis​pār lūdzu viņu nekompromitēt! Mēs… — Ak tā! Te ir viena sarkanmataina sieviete. Tā jau sen apgalvoja, ka tas esot viņas vīrs Jēkabs Jēkabsons, mēs tikai vēl šaubījāmies, lai gan viijš no visām pusēm bij ļoti aizdomīgs. Nu jā, tad viņš ir — sarkanās Karlīnes vīrs! — Ko jūs sakāt? Vīrs? — Viens par diviem: vai nu jūsu brālis, vai sarkanās Karlīnes vīrs. Vai ir brālis? — Nav! — Tad viņš ir Karlīnes vīrs! — Bet varbūt viņš ir kas cits? Ne brālis, ne vīrs, bet neprecējies džentlmenis. — Nē, viņš ir vai nu brālis, vai vīrs! Es atvedīšu pie jums sarkano Karlīni, tā krāpnieka sekretāri Vandu Stāl- berģi, es atvedīšu Lidiju Rēci. Mēs nopratināsim nēģeri un to vienaci ar zaļo monokli! Jā, mēs viņu atmaskosim! Es pirmā iešu klāt un noraušu viņam masku! Tāds krāp​nieks vēl nav redzēts! — Bet ko tas līdz? Ja viņš pagājušo nakti aiz robežas nošauts. Mana draudzene Glorija Hiksone rīt izbrauc uz Krieviju pēc viņa līķa… Glorija Filadelfijā skaitījās par viņa līgavu. — Vēl kas jauns! Nu, zināt, es nemaz neticu, ka tādu tik viegli varēja nošaut. Viņš būs tikai izlicies par no​šautu un pēc tam aizbēdzis. — Kā nu tā var domāt! Jūs tak redzējāt fotogrāfiskos uzņēmumus avīzē:- viņš guļ zārkā, acis cieti. Un viņam virslūpa ir plika, bet misters Jēkabsons nēsā mazas, glī​tas ūsiņas… — Noskuvies, pagāns, pēc tam iegulies zārkā un nofotografējies. Tādu blēdi! Laikam komunistiem


iepriekš samaksājis par zārku, citādi jau gulētu tāpat zemē bez kāda zārka. Bet tādu viltnieku! Nu, lai tikai es viņam tieku klāt! — Glorija līķi pārvedīs uz šejieni, cinka zārkā mēs to vedīsim uz ģimenes kapiem… — Bet, mis Džeksone, svešu cilvēku, tādu krāpnieku! — Kāpēc svešu? Varbūt viņš man bij vēl mīļāks par brāli? Jā, bet kur tad tādā gadījumā palicis mans brālis Henrijs? Ar šo jautājumu pārtrūka abu uztraukto dāmu saruna. Atsprāga durvis, un ienāca lielākā nēģeriete, gribēdama pieteikt apmeklētāju. Bet tas jau nāca tūdaļ aiz melnās kalpones. Neliels augumā, nopietns, svinīgs. Jā, kas gan cits kā pans Sakartovskis! — Pan Jozef! — iesaucās Liesma Gudrupe. — Mēs patlaban neesam pazīstami, — atbildēja Sakartovskis viņai sāņus latviski. Tad tas pagriezās pret Evelīnu, jo zemu nolocījās un teica vāciski: — Vai man tas gods redzēt mis Evelīnu Džeksoni? Jā, cienījamā mis, esmu atnācis jūsu brāļa Henrija uzdevumā. Jūsu brālis būtu pats ieradies pēc jums, bet diemžēl viņš ir slims. Viņš mani lūdza novest jūs pie viņa. — Vai kas nopietns? Kur viņš visu laiku bijis? — Tikko atgriezies no Padomju Krievijas. Tur viņa vietā nošauts Jēkabs Jēkabsons. Nē, nav nekas nopietns, viņam ir viegls nervu drudzis. Ārsts tomēr aizliedzis… — Un jūs brauksit, mis Džeksone? — Pats par sevi saprotams. Nabaga Henrijsl Evelīna, kam nēģeriete pasniedza mantiju un cepuri, steigšus sekoja panam Sakartovskim. Liesmai gribot negribot bij tā jāpavada līdz limuzīnam, no kura Sakar​tovskis to grūšus atgrūda nost, kad amerikāniete bij iesē​dusies. — Nu protams! — iesaucās Liesma, rīdama benzīna tvaikus. — Tas ir skaidrs! Tagad tikai jāsapulcē brūtes un policija!


ES NEZINU, KO MILU Apgrieziet mani uz otru pusi, jo Ši puse jau man ir pietiekoU apcepusi. Sv. Labrencis Cilvēks guļ tik daudz, cik viņš piekusis. Džeksons gu​lēja tik daudz, cik viņš bija piekusis. Jauno avīzi «Viens un Divi» Rīgā visi izlasījuši, neredzīgo institūtā tā izlasīta priekšā, bet Džeksons vēl guļ. Avīžu sievas nes neizdalītus eksemplārus atpakaļ, bet ekspedīcijas durvis noslēgtas, jo Džeksons guļ un neviens cits še bez viņa ziņas nedrīkst durvis atvērt. Tikai pie noslēgtām dzelzs durvīm avīžu sievas attopas, ka avīze dalīta par brīvu un tātad par atpakaļ atnestiem eksemplā​riem neko neatmaksās. Pulkstenis jau desmit, bet Džeksons guļ kā nošauts. Rokas salicis virs krūtīm krustā, viņš guļ. Miegs tik mie​rīgs: viņš laikam sapņo ko jauku. Tikai kad pulkstenis sit četri pēc pusdienas, Džeksons atver acis, saldi nožāvājas un saka: — Tad ta gulēju kā nomiris! Bet nu jāsāk atkal dzī​vot! Un kā vēl dzīvot! Rūpīgi kārtodams rīta tualeti, viņš skaita pie pirkstiem: — Evelīna, piemineklis, Džims, nēģeriete, telegrammas Briedim, Veisbartam, Suislepam, biļetes, bagāža… Jā, šodien būs karsta diena. Labi, ka pusi no tas nogulēju! Džeksons patlaban bāž frakas krūšu kabatā baltu zīda mutautiņu, kad ierodas Pēteris, uztraukts, bāls, bez mo​nokļa. — Kungs, kas notiek? Es nakti biju pie sarkanās. Pamostos no rīta — uz ielas visi brēc. Karlīne izbāž galvu pa logu: Džeksons beigtsl Jums vajadzēja redzēt, kā vi​ņai bira asaras! — Kā arī ne: vesels blāķis viltotu akciju mājāt — Ko nu viltotas! Par īstām vairs dod tikai vienu latu septiņdesmit. Kungs, vai tas ar nodomu? Varbūt mēs paši atkal uzpirksim? — Pēter, tev ir galva! Man vairs nav laika, ej un rīkojies! Es zinu, tev labs grasis iekrājies. Bet labāk pagaidi līdz rītam, es domāju, ka nokritīs līdz astoņdesmit santīmiem. Bet, paklau, vai tev nav klāt pāris desmit latu? Es esmu nomiris un nevaru iet uz finanču direktoriju. Ne, labāk ej un nopērc četras biļetes uz Liepāju un gaidi Torņakalna stacijāl Nē, labāk pērc veselu pusduci, varbūt brauks vēl kāds līdz. Džeksons grib vēl ko sacīt, bet nepagūst. Aiz durvīm atskan griezīga torpedo svilpe. Sakartovskis! Džeksons skrien un pats atrauj durvis. — Henrij, kur misters Jēkabsons? Vai tiešām pagalam? — sauc Evelīna un, lāga neapskatīdamās, krīt Džek​sonam ap kaklu. Džeksons skūpsta, bet skūpsta kvēli un dedzīgi kā Jēkabsons. Evelīna atraujas un šausmās ieplēš acis. — Jēkab, kur Henrijs? Vai tiešām pagalam? — Pagalam! — viņš atbild un skumji nokar galvu. — Viņš pagalam! Tu esi dzīvs, krāpniek, tu — sarkanās sievietes vīrs! Ak, kāpēc es pati neesmu pagalam!? — Paklausies, Evelīn… — Prom no manis! Es tevi negribu redzēti Laidiet mani Srāl Kur mani tauriņi? Es braukšu pie saviem tauriņiem. Man vairāk nekā nav pasaulē. — Paklausies, Evelīn!… — Es vairs nekā nesaprotu. Vienreiz viens pagalam, otrreiz otrs. Es vairs nezinu, kas te notiek! — Paklausies, Evelīn, es tev zvēru: Henrijs ir paga​lam. Bet ne tagad, jau trīs mēneši atpakaļ. — Trīs mēneši atpakaļ? Tu esi viņu nokāvis! Ak Dievs, ko lai iesāku? Tu nokausi arī mani! — Paklausies, Evelīn, es pasūtīju viņam pieminekli! Es padarīju viņa vārdu slavenu.


— Tu esi piesavinājies viņa vārdu! Mūsu šķīsto, veco, neaptraipīto vārdu! Tu viltnieks! Tev pašam nav nekāda vārda! Polis, kas visu laiku klusi stāvējis pie durvīm, nevar vairs paciest, ieskrien kaktā un griež citu pēc citas trīs sarkanas pogas. Uz pirmo iedegas liels ģenealoģiskais koks istabas labajā sienā, uz otru — iznirst no tumsas ciltstēvs Jēkapins Pirmais ar lielu rētu uz vaiga. Trešais grieziens dzen laukā no sienām visus citus rētainos sen​čus, — Kas tie par briesmoņiem? — iesaucas Evelīna un aizsedz rokām acis. — Tie mistera Džeksona senči! Nē, nē, es gribēju sacīt: mistera Jēkabsona! — pārlabo sevi Sakartovskis. — Tie ir briesmoņi, un viņš pats ir briesmonis! Laidiet mani ārā! Kur es esmu iekļuvusi? — Paklausies, Evelīn! Man vairs nekas nav palicis pāri. Tikai tu un tava mīla. — Es nezinu, ko mīlu. Es vairs nekā nezinu. — Bet tu tūlīt zināsi! Un tu to zināsi, Sakartovski! Un arī tu, Džim, — viņš saka, ieraudzīdams nēģeri, kas nāk iekšā ar melno dāmu un lielu, melnu čemodānu. — Es jums atklāšu to, kas mani nospiež visu šo laiku. — Es nekā negribu dzirdēt! Džozefīne, kā tu še no​kļuvi? — Evelīn, esi jel prātīga! Mūsu mīlestības dēļ uzklausi manil Atceries mirkļus lielajā ritenī tur augšā! Es tevi neatlaidīšu, kamēr tu nebūsi visu dzirdējusi! Viņa pēdējos vārdus pārtrauc pieaugošs troksnis ārā. — Likuma vārdā, atdarait! — sauc pie vienām durvīm. — Jēkab, laid iekšā! — brēc sarkanā Karlīne pie otrām. Bet lielu briesmu brīžos Džeksons parasti atgūst mieru. — Apsēdies, Evelīn, — viņš saka. — Krēsls ir silts. Durvis ir no tērauda, no pirmklasīga Amerikas tērauda. Es tev paspēšu visu izstāstīt. Džeksona miers ar magnētisku spēku iespiež Evelīnu krēslā. Kliedzienos, brēcienos, burzmā ārā Džeksons lēni, nosvērti sāk savu stāstu.


VAI MAN BIJ LEKT VIŅAM PAKAĻ? Vai bija traks šis kungs vai nabija? Doku Atis Jā, es esmu Jēkabs Jēkabsons, dzimis Rīgā 13. aprīlī. Visa mana dzīve gāja kā pa aprīli. Karš, Troickas pulks Tāļajos Austrumos, ceļš ap zemeslodi atpakaļ, ne šis, ne tas Latvijā. Te priekšā sieva, liela, sarkana galva, lauvu dīdītāja. Vai es esmu lauva? Naudas ne santīma, vecs krievu Bruta rublis, bet tas pats glabājams kāršu spēlei. Ne dzīves, ne darba. Krāsotu izkārtnes, bet nedod. Visiem iet labāki nekā man. Citam skaista sieva, citam naudas papilnam, citam gods, bet man nekā. Ej pa ielu tukšu kabatu, un liekas, ka esi visiem parādā. Visi kreditori, tu vienīgais debitors. Kā tas derdz iekšā! Tikai nakti, kad Jauvu dīdītāja aizmigusi, tu jūties kā cilvēks un, par spīti, sapņo, ka varētu būt pat karalis. Iegaumējiet to labi, tad tālāko viegli sapratīsit! …Eju reiz gar Daugavmalu, auksts vējš, kuģis pilns gulšņiem. Pašlaik iekurināts, pirmie dūmi virs skursteņa. Uz kurieni? Uz Ņujorku. Uz kurieni gan cilvēks vēl brauc pēc laimes, ja ne uz Ameriku? Uz kurieni bēg, ja ne uz Ameriku? Nolūkoju izdevīgu brīdi, ielīdu pār zvalstmāti un noslēpos vispirms aiz sānlīžas, tad aiz og|u grēdas. Uznāk kapteinis, lamājas angliski, ka plīkšķ. Iepjaukā kuģa puiku, tad laiž vaļā lielo svilpi. «Aiziet!» domāju. «Meklē nu mani Amerikā!» …Jūra svaida, zvalstos no vieniem sāniem uz otriem, sirds kāpj pa muti laukā. Trešajā dienā atrod, apcietina un, paldies Dievam, pabaro, citādi būtu badā nonīcis. Drīz Kopenhāgena. Sēdina lauka, pārved uz citu kuģi, kas nāk atpakaļ. Vai lai pieļaujos? Amerika galvā, kājas skrien uz to pašu pusi. Izbēgu. Redzu, stāv skaists kuģis <rPrince». Domāju, tāds var iet tikai uz Ameriku. Atkal pār zvalstmāti un zem tauvām. Brauc. Vai es zinu, uz kurieni? …Krēslā gribu līst laukā, meklēt ko ēdamu. Redzu, liela kāja. Otra ceļas pār bortu. Skaidrs, cilvēks lec jūrā. Keru aiz zābaka un turu. Kā sper ar otru kāju pa galvu, tā zaļš noiet gar acīm, bet neatlaižos. Lādas angliski, es dažus vārdus vāciski pretim. Zum Teufell Lādas arī šai valodā. — Kungs, netaisi skandālu, — saku. — Sēdinās atkal laukā. Es tev izglābju dzīvību, bet tu man šitā. — Kas man dzīvība? — viņš saka. — Nāc pats, re​dzēsi! Ieved mani kajītē. Pirmā klasē. Tik lepni, ka ne apsēsties nedrīkstu. Pats skrien no viena gala uz otru un stāsta. Sim jābraucot uz Latviju. Kas tā par pasaules pažobeli? Vecais liekot taisīt veikalus, ja ne, mantojums pagalam. Jābraucot vēl tālāk — uz Sibīriju pēc vāverēm, labi, ka ne pēc žurkām. Uz Kaukāzu pēc naftas. Vai šis zinot, kas nafta. Jāprecot kāda bagāta Glorija, pašizredzētā par nabagu. To tēvs ar varu izprecinājis logu slaucītājam. Dzīve apriebusies līdz kaklam. Kuģa ārsts konstatējis vēzi, viski nevar dzert, — Nē, — saku, — nelaidīšu! Kas tā par lietu — lēkt no tik laba kuģa jūrā? Tik lepns džentlmenis. Pidžama lai. Ja es tā varētu braukt.., — Brauc! — šis kliedz. — Man vēl divas pidžamas čemodānos. Naudu vajag? Se, tekošs rēķins Latvijas bankā. Pases nav? Se, gādā pats rētu uz vaiga! Nu, redzu, tas vairs nav dzīvotājs. Tik un tā ieleks jūrā. Vienu bortu vēl varētu nosargāt, bet kuģim divi borti. Kliegt arī nedrīkst, sacels kājās ļaudis: ko tad iesākšu? Ķēros pie pēdējā līdzekļa. — Vai tad jums nav neviena rada, ko žēl atstāt? — Māsa, laba meitene. Visai gan nesatikām, bet viņa! mīksta sirds. Raudās, nabadzīte, jau pēc divām dienām raudās. Tik ātri! Taisni dzimšanas dienā dabūs zināt. Klausies, nestāsti nevienam nekā! Ja tu esi gudrs, vari diezgan ilgi sisties zem mana vārda. Tu esi man stipri līdzīgs, tikai tā rēta. Ja pats nevari iegriezt, cits izdarīs. Nosūti māsai šad un tad sveicienus! — Bet es jau nekā neeinu.v. — Nu, ja tu ar šīm čeku grāmatiņām, pasi un čemodā​niem nezini, ko iesākt, tad lec man pakaļ.


Vai man bij lēkt viņam pakaļ? Es biju ar mieru dzīvot viņa vietā. — Reiz jau tevi tik un tā ķers. Lai tad tu vieglāk tiktu cauri, es tev uzrakstīšu dažus vārdus. …Un tā viņš uzrakstīja šo zīmīti. Ņemiet, mis Evelīna, visvairāk man jāattaisnojas jūsu acīs! Evelīna nolika mutautiņu klēpī un paņēma zīmīti. — Mīļais, tu esi runājis taisnību! Nabaga Ilenrijsl Va? tie ir tavi senči? Tie būs arī mūsu bērnu senči? Oh, vertj well/ — Jēzus Marijai Viņa runā par senčiem. Kokam izplaukst jauns zars. Pag, es ieskrūvēšu jaunu lampiņu! Sakartovskis grib papildināt savu darbu, bet Džeksons uzsauc: — Mīļo Evelīn, mums ir pēdējais laiks! Arī Amerikas tērauds iztur tikai līdz zināmam brīdim. Tavas lietas ir še, Džims un Džozefīne brauc mums līdz. Pēteris ar biļetēm tepat Torņakalna stacijā. Uz Ameriku! — Bet abējas durvis apsēstas… — Mums ir vēl trešā eja, to zina tikai inženieris un es. Es eju pa priekšu. Sakartovski, rādi uguni! Kad sarkanā Karlīne sievu bara priekšgalā pirmā iebrūk iekšā, viņa atrod tur tikai sava vīra senčus.


TORŅAKALNS-LIEPĀJA-ŅUJORKA Ja uztaisīs eizenbāni, tad aiz​brauks visi skroderi uz Vāczemi. Dr. Kaudzītes, «Mērn. laikos» Taisni vienu minūti pēc pusnakts Torņakalnā piestāj Liepājas vilciens. Starptautiskais guļamvagons tukšs. Bet tad ari steidzīgi tajā sakāpj — ne no stacijas, bet 110 Arkādijas puses — kāds pusducis pasažieru. Starp tiem divi melni kā nomaskojušies. Bet paraugies uzmanīgāk: tie mūsu paziņas Džims ar Džozefīni. Džeksons viegli kā spalviņu ieceļ vagona durvīs Evelīnu, kas no straujiem pārdzīvojumiem pavisam nogurusi. Viņa ļaujas. Viņš, miļais Latvijas karalis, to aizved tik romantiskā kārtāl Nu, ko vairāk var vēlēties pat Ame​rikas miljonāra kaprīzā mantiniece? Džozefine gādā viņai ceļa ērtības labākajā kupejā. Džeksons, arī atguvis mieru ar vilciena pirmo kustēšanos, noraugās pa tumšo logu uz Rīgas ugunīm un smēķē cigāru. Neviļus tas pamet skatu uz divi čemodāniem un kurvīti, ko Džims pametis koridorā. Tas viss? Jā, kaut kā svarīga trūkst. — Sakartovski! — Jūsu padevīgais kalps. Vai kas piemirsts? — Meistar, jūsu lieliskais darbsl — Kas? ko? — Eh jūs, nesaprašai Kur ģenealoģiskais koks, kur portrejas? — Nav bijis rīkojuma. — Bet tas patlaban visnepieciešamākais. Ko sacīs vecais Džeksons? Meistar, visa mana laime atkal likta uz šo kārti! Es jūs lūdzu! AAilzu čeks no Amerikas. Kāpiet pirmā stacijā laukā un dodieties uz Rīgu, uz apakšzemes namu! Un tad… jums jātiek Liepājas ostā ne vēlāk par pulksten astoņiem, nē, labāk septiņiem, dzirdat! — Bet kā? Ar auto? — Tas iet par lēnu. Ar aeroplānu! — Neesmu nekad vēl braucis. Kur to nakti lai dabū? — Meistar, palieciet savas slavas cienīgs! Ko jūs prasāt! No senču portrejāin tikai pāris — Jēkapina un Lamekina. Rāmji lai paliek! Nepiernirstiet ordeņa mestra lēņu grāmatu! Bet par visām lietām — ciltskoku! — Ciltskoks ir pārāk liels, būs jāsaloka, — Nē, tas bojā izskatu. Ja citādi nevar, piesieniet to milzu papiru aeroplānam pakaļgalāl Ir tak uzvilkts uz audekla. — Es centīšos, Džeksona kungs! Vilciens stājas, es pa​zūdu. Džeksons lūkojas pa logu tumsā. Kad vilciens sāk atkal kustēties, viņš izmet cigāra galu pa logu un pieklauvē pie skaistās amerikānietes kupejas. — Kā jūties, dārgā? — Darling! Man no uztraukuma sāp galva, bet es esmu laimīga. Un rītu — rītu es būšu tik laimīga kā nekad vēli Tu, manu burvi, manu karali! Pāris skūpstu. Tad Džeksons novēl labu nakti un iziet koridorā, no tā savā kupejā. Džeksons apmierināts nopūšas kā pēc sekmīgi paveikta darba. Bet tas tikai uz'brītiņu. Nē, vēl šis tas padarāms. Viņš izplēš no kabatas grāmatiņas pāris lapu un raksta telegrammas. Suislepam, Veisbartam, arī Glorijai Hikso- nei. Pēdējai uz Zilupes staciju: «Henrijs Džeksons atdusas Rīgas Meža kapos. Izrau- daities pie pieminekļal Sūtu visu līdzjūtību, ar kādu drīk​stētu traucēt.»


Brīdi viņš pārdomā, laikam — kā parakstīties. Tad no​met ar roku pa gaisu — lai iet bez parakstal Jelgavā Džeksons izkāpj, lai personīgi nodotu telegrammas. Viņš nojauš, ka vēl arvienu jābūt uzmanīgam. Un tiešām! Kāpdams jau kustošā vilcienā iekšā, viņš pamana vilciena pakajgalā kņadu. Jā, tur jau novīstas pa gaisu vi​ņam labi pazīstamu dāmu dūrītes. — Skat, kur fūrijas! Atsteigušās ar auto, panākušas! Nu, tādu velnišķu plānu no Liesmas Gudrupes var sa​gaidīt! Džeksons stāv vagona koridorā un pārliek situāciju. Trīs vai četri vagoni viņu šķir no Karlīnes, no Liesmas. Labi vēl, ka nākamās stacijās pietur uz īsu brīdi. Nē, riskēt nedrīkst, jo daiļā Evelīna guļ, viņa ir nogurusi. Jāglābjas un reizē jāsaudzē viņas miers. Džeksons paskatās pulkstenī. Liepājā vilciens pienāk pusastoņos. Jā, bet astoņos jau arī atiet no ostas tvaiko​nis «Pitsburg». Ja nu vēl to nokavē! Nē, lai tad vai kasi Viņš uzrauj augšā Pēteri un Dzimu, pēdējo — no Džo« zefines skāvieniem. — Pēter, izskrej tūlīt cauri visam vilcienam, uzmeklē katrā vagonā bremzi un nolauz nost! Lauz atpakaļ, sa​proti! Ja rausi uz priekšu, apturēsi vilcienu. Jānolauž, lai neviens nevarētu apturēt. Tur pakaļējā vagonā varbūt ieraudzīsi savu sarkano sirdsdāmu. Šoreiz izvairies, vēlāk fā tev piederēsi Nu, marš! Un tu, Džim, stāvi te mūsu vagona galā! Nelaid nevienu no tā gala iekšā! Tur var nākt ļauni cilvēki, tie grib nolaupīt tev Džozefīni… — Ko, massa, Džozefīni?! Nu, lai mēģina! — Džims iespļauj rokās. Džeksons iziet veicīgi cauri pāris vagoniem. Kā kaķis, tik veikli viņš apslīd apkārt pasta vagonam, tenderim. Pie lokomotīves īsa, spēcīga cīņa, ass kliedziens — tur noveļas mašīnists. Džeksons brauc, brauc uzmanīgi, jo ved ne tikai ienaidniekus, bet arī viņu — Amerikas augu eļļu karaļa princesi. Pie stacijām tas knapi pietur: dažs dabū izkāpt, bet iekāpt neviens. Rokas vien noplāta. Staciju priekšnieki nokrata galvas: nu jā, mašīnists Smildziņš jau dažreiz pa- vairāk iemeti Knapi uz minūti viņš pietur arī uz robežas, steidzīgi paprasa leitim, vai nenāk pretī kāds vilciens. Nav! Viņš brauc. Viņš brauc pretī labākai nākotnei, turpu — uz vakariem. Ar viņu! Liepājas stacijā vilciens iedrāžas veselu stundu agrāk nekā parasti. Stacijas ierēdņi vēl guļ. Tie nemaz neredz, ka no lokomotīves nolec smalks džentlmenis, noslauka mutautā rokas, aizsviež to pa vējam. Pēc brīža tas jau sēd taksometrā kopā ar satinušos dāmu, ar diviem melniem kalpiem. Uz ostu! Pēc pāris minūtēm no vilciena izlien samiegojies Pēteris un blisina vienīgo aci. Jā, tur jau izkāpj arī trīs niknās dāmas, bet viena no tām ķer viņu aiz rokas un pratina: — Jā, nezin, kur tie palikuši. Laikam prom uz kuģi! Kamēr dāmas ar samulsušo Pēteri tiek ostā, braucot ar stīvu ormaņa kleperi, paiet vesela pusstunda. Jā, pašlaik Jau ceļ augšā uz tvaikoni <rPltsburg» pārliktās laipas. Tik dabū redzēt kā smaidošu Džeksonu, kas vēdina pret krastu lielu, baltu mutautu. Vēl noskan viņa vārdi; — Ardievu, Latvija un viņas daiļās dāmas! Sinī brīdī zemu jo zemu pār kuģi pārlido aeroplāns. Džeksons veikli atmetas nost: kur viņš stāvēja, nokrīt pa​pīru paka un garš milzu vīstoklis. Džeksons paceļ vīstokli kā baltu mietu. Ar to viņš sitis vecā Džeksona godkārību — pēdējo pūķi, kas vēl to var šķirt no lielās laimes. Džeksons ar brīvo roku apkampj uz klāja iznākušo Evelīnu. Vai viņš vairs redz nevarīgo grupiņu Latvijas krastā? — Uz ŅujorkuI


EPILOGS


TAS IR PIEPILDĪTS Šķirties, ak, šķirties ir grūti Kāda veca dziesma To sajūtu, kāda ir autoram, nobeidzot romānu, laikam īsti var saprast tikai tādi tēvi, kam visi bērni aizceļo uz neatgriešanos. Arī es garā klusi nomaļus stāvēju Liepājas ostā, kad staltais «Pitsburg» aizvizināja manu Džek- sonu, Evelīnu, Džimu un Džozefīni. Gaisā kā milzu putns nestiepās un nozuda aeroplāns ar panu Sakartovski, šo izdarīgo un čaklo darbinieku. Vai man bij tuvoties bēdās, neizdevībā un nevarībā klimstošām dāmām — Liesmai, Karlīnei, Lidijai? Jāatzīstas, man bij drusku bail viņas traucēt. Es labprat būtu parunājies pie glāzītes ar lāga vīru Pēteri, bet arī viņam maz vaļas. Ja cilvēkam savs kapitāls un sava brūte, tad viņam arvien maz vaļas. Es klusi novērsos un noslaucīju lielu asaru, gan tikai vienu pašu, jo sen jau vairs kārtīgi neraudu. Es visu vakaru vientuļi nosēdēju Pēterpils viesnīcas dārzā, kur glītais Kārlis mani apgādāja ar sektu. Redzēju, ka skaistais jauneklis piemirsis kā Evelinu, tā tauriņus, un nemaz ar viņu sarunas neuzsāku. Visa pasaule man šķita kā iztukšota muca. Bet Iail Gan skumji man, bet mans mīļais Džeksons alias Jēkabs Jēkabsons ir laimīgs. Kā viņš tur stāvēja uz kuģa klāja — ar balto mietu rokā, ar līgavu pie sāniem! Par viņu varu būt drošs: tāds vīrs nepazudīs arī Amerikā. Bet, iekāms šķiros no jums, daiļās lasītājas un cēlie lasītāji, man minami vēl daži fakti, ko nevaru tā atstāt uz savas sirdsapziņas. Jo citādi nedrīkstētu jums rādīties ar jaunu romānu. Nedomājiet, ka Džeksons viens pats tapa laimīgs! O, nē, Fortūnas rags bij sakratīts, un daudzi guva no tā savu tiesu. Kad «Henry īackson Ltd» akcijas nokrita līdz 10 santīmiem, gan sacēlās liela brēka. Bet brēca jau tikai kapitālisti, kas spekulēdami bij tās sapirkušies. Totiesu jutās atviegloti visi, kas bij aizņēmušies no valsts, jo viņu parādus Džeksons bij samaksājis. Tā viņš no vieniem bij ņēmis, bet otriem devis. Galu galā, kas gribēja, tas Džeksona akcijas pievienoja saviem cara rubļu krājumiem. Tad nu varēja gaidīt atpakaļ ir caru, ir Džeksonu. Ļoti daudz bij profitējusi Latvijas valsts. Bij samaksāti ne tikai ārējie aizņēmumi, bet arī iekšējie aizdevumi. Steidzīgi izlaida jaunu naudu. Naudas lietu ministrs bij lepns un lielīgs: drukāja banknotes un maksāja pa labi un pa kreisi. Arējā aizņēmuma vairs nevajadzēja. Valsts banka, zemes banka, hipotēku banka aizdeva visiem, kas vieri prasīja. Un visi labprāt pumpēja no lielā valsts pumpja. Kas bēdās par atdošanu!1 Atbrauks kāds Džeksons vai Džonsons un samaksās. Sākās otrais zelta laikmets Lat​vijā. Suisleps svēti izpildīja Džeksona pēdējo rīkojumu un atdeva visus protestētos vekseļus atpakaļ izrakstītājiem. Pēdējie sarīkoja lielus pateicības svētkus reizē Vērmaņa un Uzvaras parkos. Uz lieliem sārtiem dedzināja protes​tēto vekseļu sarakstus, pēc tam katrs svieda ugunī savu vekseli. Džeksona cukurniedru plantāciju pārņēma valsts, bet Rīgas pilsēta — pasākto apakšzemes dzelzceļa būvi. Sakartovskis atkal atvēra savu DPU kantori plašā stilā uz Brīvības bulvāra. Viņa uzņēmums plauka, Pēteris, protams, apprecēja Karlīni un dzīvoja no ka- pitala, ko bij sakrājis, kalpodams Džeksonam. Par to nu arī viņam bij jānes krusts, ko labdaris bij novēlis no sa​viem uz viņa kamiešiem. Sava nelaime notika arī Lidijai Rēcei. Taisni uz sezonas atklāšanu viņa nokļuva mātes cerībās, Vai tad vairs varēja atvērt rēviju «Lidojošā Lidija»? No Džeksona Rīgā pienāca visai maz ziņu. Mēnesi pēc viņa aizbraukšanas visi limitedā līdzstrādnieki saņēma lepnas laulību kartes. Augsštūros vizēja vapenītis, ko gan pazina vienīgi Sakartovskis. Bet, tā kā viņa aploksnē bij klāt arī solītais milzu čeks, tad polis nocietās, nepālie- lījies ar savu rokasdarbu. Vēl pēc gada tie paši rīdzinieki saņēma pa aploksnei ar divām bērnu fotogrāfijām: viens apaļš un balts kā kunkulitis, otrs melns un sprogains kā mazs aunēns. Divi puikas! Tātad tur, Amerikā, bij


dzinis jaunu zaru Sakartovska zīmētais ciltskoks. Bet arī trusīša kājiņa bij nesusi laimi Džimam un Džozefīnei, Diezgan laimēsi IK


FANTASTISKA ROMANA REALAIS FONS «Fantastisks dēku romāns» — tā paši autori raksturoja sava romāna literāro žaņru. Bez šaubām — tāds «Latvijas karalis jeb Cilvēks, kam visi parādā» ir rakstnieku fantāzijas radīts tēls. Tai pašā laikā romānā ir daudz konkrētu momentu, kas jauj noteikt šīs satīriskās bufonādes darbības laiku un vietu, kā arī sociāli ekonomiskus un politis​kus apstāk|us. Vispirms par darbības laiku. Romānā stāstīts par Saeimas deputātiem. Pirmās Saeimas vēlēšanas notika 1922. gadā, otrās — 1925. gadā. Tiek minēts Lindberga lidojums. Zinām, ka Čārlzs Lindbergs veica sensacionālo pirmo Transatlantisko lidojumu 1927. gadā. Romāns iznāca 1928. gadā. Tātad tie — 20. gadsimta 20. gadi. Kāda šajā laikā ir Latvijas ekonomiskā situācija? Tā pēc būtības tiek visai precīzi raksturota romāna sākumā —- Liepājas pilsoniskās avīzes redaktora un nākamā «Latvijas karaļa» Henrija Džeksona sarunā. Redaktors: «Jūs braucat izpriecādamies vai veikala darīšanās?» Džeksons: «Business… Kas še tādā pasaules aizausī par izpriecām!» Redaktors; «Jūs atļausit iebilst, ka arī veikali še var būt tikai mazi…» Džeksons: «To nesakait!» Redaktors: «Jūs redzēsit, mēs smokam nost. Nav tirgu. Mūsu pašu pilsēta…» Džeksons pasvītro, ka «.. nemaka, varbūt vēl kapitāla trūkums — tās ir jūsu kaites». Redaktors: «Gaidīsit, kad nāks vaļā Krievijas tirgus?..» Džeksons: «Varbūt..» Redaktors: «Piedodiet, .. bet mūsu zemē tāds kapitāla trūkums. Glābiņu jau sen gaidām tikai no Amerikas…» — «Redaktors aizgāja laimīgs,. Viņa gara acīm rādījās Liepājas osta pilna kuģiem…» Saruna notiek 20. gadu pirmajā pusē Liepājā. Atgādināsim — pirms 1914. gada Liepāja bija zeļoša un plaukstoša pilsēta, Liepājas—Romnas dzelceja sākums. Caur Liepājas ostu norisēja prāva da|a Iekškrievijas lauksaimniecības produkcijas eksporta un Rietumu izejvielu un rūpniecības preču importa. Liepājas Kara ostas celtniecība un vietējā rūpniecība deva darbu pilsētas daudznacionālajam proletariātam. Liepājas daudznacionālā buržuāzija izcēlās ar savu rosīgumu. Pat tās vācu daļa atšķīrās no pārējās baltvācu buržuāzijas ar zināmu liberālismu. «Liepājas osta pilna kuģiem» _— tā pēc sarunas ar Džeksonu «redaktora gara acīm rādījās» viņa pilsētas nā​kotne. Bet vienlaicīgi tā ir atmiņa par to, kas šajā pilsētā notika pirms 1914. gada. Tas viss attiecināms arī uz visas Latvijas, kā arī Krievijas ekonomiku. Par to liecina oficiālā statistika, kuru V. I. Ļeņins izmantoja pirmskara Krievijas ekonomiskās attīstības raksturojumam. Bet ne tikai tas. Pietiek kaut vai augsti paceltu galvu pastaigāt pa Rīgas ielām un ievērot uz daudziem namiem celtniecības gadu. Pārsteidzoši daudzi nami ir datēti ar gadsimta pirmajiem (līdz 1914. g.) gadiem. Laiks radīja arī attiecīgus sociālus tipus. Latvijas proletariātam bija raksturīga augsta kvalifikācija, profesio​nālā un sociālā pašcieņa. Savukārt pirmskara buržuāziju raksturoja noteikts so- līdums. Sakrātais kapitāls lielākoties bija iegūts tradicionālās tirdzniecības vai amatniecības, vēlāk — rūpniecības uzņēmumu vadīšanas gaitā. Latvijas daudznacionālās buržuāzijas augšupeju, kā jau teikts, ievērojami veicināja eksporta un importa operācijas, tranzīta tirdzniecība, cieša saskare ar Viskrievijas un pasaules tirdzniecības un finanšu centriem. Sājos apstākļos lielu nozīmi ekonomiskā sadzīvē ieguva «labs vārds», godavīra reputācija. Tas, protams, neizslēdza zināmas korupcijas parādības; kukulis valsts ierēdņiem bieži palīdzēja saņemt izdevīgu pasūtījumu, piemēram, Liepājas Kara ostas būvēs un citos tamlīdzīgos pasākumos. Bet toni tomēr noteica visai cienījamā buržuā figūra. Ja tas bija vācu mantīgo slāņu pārstāvis, viņš varēja lepoties ar to, ka aizklātās vēlēšanās ticis ievēlēts «Musē» vai kādā citā vācu birģeru organizācijā. Latviešu tirgonis un amatnieks centās ieņemt vietu kādā no Rīgas Latviešu biedrības komisijām. Tas pats attiecas uz krievu tirgoni un biedrību «Uļejs», kā arī ebreju buržuā un dažādām ebreju izglītības izplatīšanas un labdarības organizācijām.


Minēju tikai atsevišķas dažādu ta-utību biedrības. Bet vēl ir plašas sabiedriskās un ekonomiskās dzīves sfēras — dažādu banku un krājaizdevu kasu valdes, autoritatīvās biržas komitejas, dažādas reliģiska rakstura iestādes un biedrības. Ja tēvam bija laba reputācija — dēliem bija brīvs ceļš uz «labākām» studentu korporācijām, uz dažādiem eksklu​zīviem tenisa un jahtklubiem un citām buržuāziskās jau​natnes biedrībām. Tas attiecas ne tikai uz Rīgu un Latviju. To pašu var vairāk vai mazāk attiecināt ari uz Pēterburgas un Berlīnes, Varšavas, Vīnes un citu Eiropas pilsētu buržuāziju. Ne par velti slavenais rakstnieks Stefans Cveigs nosauca Eiropu pirms 1914. gada'par die Welt der Sicherheit —< «drošības pasauli». Jāpiebilst, ka vācu vārds Sicherheit ir saturīgāks nekā «drošība» vien. (Gan Padomju Krievijā, gan Latvijā lietoja izteicienu «miera laiki».) S. Cveigs šo pasauli pirms 1914. gada krasi, radikāli atšķir no visa tā, kas notika Eiropā gan kara laikā, gan arī pēckara periodā. Protams, neidealizēsiin šo laikmetu. Mēs zinām to, ka šo laikmetu raksturoja asas sociālās un nacionālās pret​runas, par ko liecina ne tikai streiki, bet galvenokārt 1905. gada revolūcija. Un tomēr. Atcerēsimies, ka bija laiks, kad politnodar- b'ibu pirmā tēma stabili skanēja «Kā strādnieki un zemnieki dzīvoja pirms Oktobra revolūcijas». Bez šaubām — šīs tēmas mācību palīgmateriāli sniedza vienpusīgu priekš​statu par laikmeta sociāli ekonomisko situāciju. Kara laikā viss izmainījās. Zināmas pārmaiņas sākās jau 1914. gadā. Bet, ja runājam par Latviju, tad krasa lūzuma laiks ir 1915. gada vasara, kara darbība Kurzemē, bēgļu traģēdija, Rīgas varenās rūpniecības ārkārtīgi neorganizēta evakuācija, frontes līnijas stabilizācija (aptuveni no Daugavpils līdz Ķekavai un tālāk uz Olaines—Kaln​ciema—Slokas līnijas). Rīga divu gadu laikā ir piefrontes pilsēta. Vidzemē (un daļēji ari Latgalē) noris plaša rezerves nocietinājumu līniju celtniecība. Tur darbojas desmitiem tūkstošu t, s. transportstrādnieku. Frontes un tās aizmugures sazarota infrastruktūra — rezerves vienības, hospitāļi, dažādas darbnīcas utt. — daļēji tika apgādāta uz vietējo resursu rēķina. Pēc atsevišķām rekvizīcijām armijas intendantūrā sāka visu iepirkt un apmaksāt. Sie divi (1915.—1917. g.) piefrontes gadi izsauc Latvijā pirmās nopietnās pārmaiņas īpašuma attiecībās un sociālo tipu raksturā. Atstājot Kurzemi, bēgļiem bija jāpamet viņu paaudžu gaitā sakrātā un iekoptā manta. Rīgas evakuācija izputināja daudzus mantīgos cilvēkus. Daļa Latvijas pirmskara buržuāzijas cieta smagus zaudējumus, citi ātri pielāgojās jaunajiem apstākļiem un vairoja savu mantu. Blakus tiem uz ekonomiskās dzīves skatuves parādījās tipiska kara laika aizmugures figūra — spekulants, kam karš ir ātras iedzīvošanās avots, kas pārvērš viņu par jaunbagāt​nieku. Ja miera laikā rūpniekam vai tirgotājam bija jādarbojas pastāvīgās konkurences apstākļos, tad tagad parasti pietika ar savlaicīgi pasniegto ļuikuli armijas intendantam v'ai tranšeju būvju ierēdnim, lai saņemtu lielu pasūtījumu un — maksājot kārtējo kukuli — nodotu intendan- tūrai vairāk vai mazāk bojātu mantu. Pasūtījumu varēja mierīgi saņemt arī tanī gadījumā, ja pašam nebija nekādas rūpnīcas vai nekādas preču noliktavas. Vajadzīgo varēja kaut kur sagrabināt, «noorganizēt». Protams — vajadzēja ļaut nopelnīt visādiem starpniekiem, aģentiem un citiem zemaka ranga apšaubamiem komersantiem. Jāatzīmē, ka tas, protams, notika ne tikai Latvijā, bet visa Krievija, kaut gan piefrontes reģionam šai jautājuma tomēr bija zināmas «priekšrocības». Tas pats bija vērojams Francijā un vairāk vai mazāk — arī citās karojošās valstīs. Vārdu «vairāk vai mazāk» jēga sekojoša — Vācijai bija raksturīga teicami organizēta kara ekonomikas sistēma, kas zināmā mērā apgrūtināja spekulāciju. Iedzīvotāji tika apgādāti pēc sistēmas, ko bija izstrādājis Berlīnes universitātes profesors Prūsijas slepenpadomnieks Kari Ballod — Kārlis Balodis (1864—1931). No pašām pirmajām kara dienām Vācija tika atgriezta no pastāvīgiem izejvielu un pārtikas avotiem. Berlīnes cerība uz ģenerāļa Siifena stratēģiskā plāna — Francijas ātrā sakāve, kurai sekotu drīzā Krievijas sagrāve, — īstenošanu izgāzās Marnas kaujas un krievu uzbrukuma rezultātā. Tur- pmākos kara gadus Vācija dzīvoja «organizētā bada» ap​stākļos.


Vēl sliktāk nekā Vācija dzīvoja okupētās teritorijas, to skaitā no 1915. gada — Kurzeme, no 1917. gada vasaras beigām — Rīga un Dienvidvidzeme, no 1918. gada februāra — Ziemeļvidzeme un Latgale. īpaši smags bija pēdējais kara gads. Okupēto teritoriju lauksaimniecībai bija vispirms jāapgādā tuvākā fronte, tad okupācijas karaspēks un — protams — prāva ražas daļa bija jāatdod Vācijai, Vācu okupanti noteica bargās nodevu normas un stingri sekoja to izpildei. Ja laukiem klājās ļoti smagi, tad pilsētās valdīja īsts bads. Bez tām grūtībām, ko izjuta visi, okupantu politika visumā veicināja baltvācu buržuāzijas pozīciju nostiprinā​šanos uz latviešu, krievu, kā arī ebreju buržuāzijas rēķina. Ir saglabājušies dokumenti un materiāli, kas kopumā sniedz daudzpusīgu stāvokļa raksturojumu. Uzmanīgi palasot Andreja Upīša romānu «Zem naglotā papēža», Annas Brigaderes «Dzelzs dūri», Andrieva Nied- ras doto okupantu ekonomiskās politikas raksturojumu, var saprast to postu, kurā Latvija nonāca pirmā pasaules kara gados. Latvijas ekonomiskā stāvokļa vispusīgu raksturojumu var izlasīt Vācijas Demokrātiskās Republikas Centrālajā arhīvā (Potsdamā) atrastajos dokumentos. 1918. gada vasarā Berlīnē tika sasaukta plaša apspriede, kurai bija jāpieņem principiāli lēmumi Vācijas tālākās ekonomiskās politikas precizēšanai Baltijā. Starp citu — interesants ir apspriedes dalībnieku sastāvs. Ir pārstāvētas Vācijas bankas, krājaizdevu kasu apvienības, dažādas saimnieciskās savienības. Raksturīgi, ka Baltiju «pārstāv» vienīgi Vidzemes, Kurzemes, Igaunijas guberņas un Sāmsalas «riteršaftes» un baltvācu buržuāzijas vadītāji. Ja 1918. gada rudenī, gatavojot Baltijas valsts proklamēšanu, okupanti un «riteršaftes» šajā pasākumā iesaistīja dažus latviešus un igauņu buržuāzijas pārstāvjus, tad šeit, Berlīnē, spriežot par Baltijas ekonomikas atjaunošanu (protams — pēc Vācijas uzvaras), tas notiek šaurā, tīri vāciskā lokā. Apspriedes gaitā tiek konstatēts, ka Baltija ir ārkārtīgi cietusi un atgādina «izpostītu un pamestu muižu» (ein devastiertes Gut). Jāatgādina, ka atsevišķas Baltijas teritorijas bija cietušas ļoti nevienādi — Latvija nesalīdzināmi stiprāk nekā Igaunija. Viens no runātājiem salīdzina stāvokli Baltijā ar situāciju Napoleona karu laikā smagi cietušajā Austrumprūsijā un atgādina to līdzekli, ar kuru pēc tam prūšu valdībai bija izdevies ātri atjaunot novada ekonomiku. Tāds «brīnuma līdzeklis» esot bijis kredīts. Sī Berlīnes apspriede arī visvairāk nodarbojās ar Baltijas ekonomikas turpmākās kreditēšanas problēmām. Sakarā ar to atcerēsimies Liepājas redaktora un Džeksona sarunu — tajā tiek uzsvērta kre​dīta nozīme. Bet līdz romāna varoņa (vai mūsdienu terminoloģijā — antivaroņa) sarunai ar redaktoru vēl ir tālu. 1915.—1918. gada smagie pārbaudījumi ir tikai pirmais Latvijas cie​šanu posms. Runājot par stāvokli Latvijā, Ļeņins 1919. gada 3. aprīlī teica, ka «Zemes lielāka daļa pārdzīvojusi tādu postu, par kādu Maskavas strādniekiem nav ne jausmas, — postu, kas saistīts ar karaspēka iebrukumu un vairākkārtēju lauku nopostīšanu karaspēka kustības rezultātā»1 . Ļeņins atzīmēja, ka vēršas plašumā vācu un citu vienību uzbru​kums «..saplosītajai un izmocītajai Latvijai»2 . 1918. gada novembrī Vācija kapitulē. Latvijā izvietotās vācu VIII armijas da]as atstāj Latvijas teritoriju, uz vietas paliek prāvi dažādu materiālu krājumi. Tuvāko 14 mēnešu laikā Latvija pārdzīvo dažādu varu maiņas. 1919. gada pavasarī blakus Padomju Latvijas valdībai Rīgā Liepājas pilsētā un Aizventas rajonā vācu interventu varai par «vīģes lapu» kalpo Andrieva Niedras valdība; Liepājas ostā uz kuģa angļu apsardzībā atrodas daži padzī​tās Ulmaņa valdības ministri un pats Ulmanis. Rudenī Padomju valdība darbojas Rēzeknē. Rīgā funkcionē ar Antantes palīdzību atgriezusies Ulmaņa valdība. Jelgavā vācu interventi organizē Bermonta armiju un t. s. Rietumkrievijas «valdību». Visas šīs pārmaiņas paplašina spekulācijas un korupcijas iespējas. Sājos gados dažādas varas — pat atsevišķas pilsētas — laida apgrozībā savu naudu, bonas vai citādas vērtszīmes. Tas sākās ar t. s. «kerenkām» un vācu okupētajā teritorijā ar «ostmarkām». Mainījās varas, bet 1 Ļeņins V. 1. Maskavas strādnieku un sarkanarmiešu deputātu padomes plēnuma ārkārtējā sēde 1919, gada 3. aprīlī. — Raksti, 29. sēj. — 223. lpp. ! Turpat. — 224. lpp.


dažādas «valūtas» citreiz kursēja vienlajclgi ar iepriekšējās varas naudu. Tas arī pavēra visplašākās iespējas spekulācijai. Neaizmirsīsim arī, ka bada laikā daļa laucinieku iespēju robežās pārdeva vai mainīja savus izstrādājumus pilsētniekiem. Arī Latvijā sāka lietot kara laika jaun​vārdu — maišelnieks. Sava nozīme bija vēl vienam apstāklim. Visas buržuāziskās valdības, kas 1918. un 1919. gadā darbojās Latvijas teritorijā, saņēma vācu, amerikāņu, angļu, franču interventu materiālu palīdzību. Bads un trūkums, kas valdīja kara izpostītajā Latvijā, pārvērta jebkuru pārtikas produktu vai rūpniecības preci par deficītu (runājot mūsdienu valodā), tātad par spekulācijas objektu. Te jāatzīmē, ka dažādu amerikāņu palīdzības misiju locekļi paši bija visai plaša vēriena spekulanti. Tādos apstākļos 1919. gada vasarā un rudenī sākās K. Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības politiskā un administratīvā stabilizācija. Veidojās dažādu ministriju aparāts, pārvaldes, intendantūras dienests, lokālās varas iestādes. Kara un pirmajā pēckara laikā (1920. gadā kara darbība Latvijas teritorijā beidzās) valsts iestādēm bija jāuzņemas arī plašākas ekonomiskās funkcijas. Tika izveidota īpaša Apgādības ministrija. Sāka veidoties dažādi pasākumi posta un trūkuma pārvarēšanai un jaunās valsts finanšu sistēmas izveidošanai. Jaunā republika laida apgrozībā Latvijas naudu. Tika dibināta Latvijas Valsts banka. Pēc tam dibinājās dau​dzas dažādās bankas un savstarpēja kredīta biedrības. Patstāvīgas valsts dibināšana un tās ekonomiskās un finanšu infrastruktūras izveidošana radīja principiāli jaunu situāciju visu ekonomikas nozaru attīstībai. Tas īpaši klaji izpaudās tirdzniecības un banku kapitāla darbībā. Ja agrāk Latvijas ekonomika gan likumdošanas, gan valsts kredīta un pasūtījumu ziņā bija atkarīga no krievu ierēdņiem vai vācu okupācijas varas, tad tagad noteicošā loma piederēja «saviem» cilvēkiem — t. i. — Latvijas pilsoņiem, vēl vairāk — valsts aprāta virsotni veidoja latviešu mantīgā un izglītotā slāņa pārstāvji. Jaunas iespējas saņemt valsts kredītus dažreiz visai nedrošiem uzņēmumiem, reģistrēt stipri apšaubāmas akciju sabiedrības (īpaši — akciju bankas) vispirms steidzās izmantot kara gados rūdītais, lielu pieredzi guvušais spekulatīvais kapitāls. Sim kapitālam bija visciešākais kontakts ar valdības iestādēm un dažādu partiju vadību. Jāņem vērā, ka ieraušanas kāri 20. gadu sākumā veicināja vairāki ļoti svarīgi starptautis- kie momenti. Pirmais bija Baltijas jauno valstu — Igaunijas, Latvijas un Lietuvas samērā nedrošais starptautiskais stāvoklis. Lielvalstis vēl nebija atzinušas Latviju de iure, t. i., starp» tautiski tiesiski. Bija labi zināms, ka Francija un ASV labprāt redzētu šīs valstis atkal «vienotās, nedalāmās Krievijas» (protams — «baltās Krievijas») sastāvā. Ļoti daudziem ārzemēs padomju vara Krievijā, kas pārdzīvoja badu Pievolgā, kā arī sacelšanās Tambovas guberņā un Kronštatē, likās ļoti nestabila. Kapitālistiskās Eiropas un Amerikas cerības uz ancien regime — vecās iekārtas atjaunošanu Krievijā bija neatdalāmas no uzskata, ka tādā gadījumā tiks atjaunota impērija. Parīzē un Vašingtonā sabiedriskā doma gan piekrita somu un poļu valstiskuma saglabāšanai, bet neattiecināja to uz līdz šim maz zināmām Baltijas tautām. Buržuāziskās Armēnijas, Gruzijas un Azerbaidžānas valsts īsās eksistences beigas 20. gadu sākumā vēl vairāk pastiprināja jaunās Latvijas valsts pilsoņu šaubas par stāvokļa stabilitāti. Spekulantam un korumpētam (uzpirktam) ierēdnim tas nozīmēja «ieraut, ka​mēr var». Otrais moments bija ārzemju valstu savtīgā politika Latvijā. Tā izpaudās gan valdību, gan uzņēmēju līmenī. Latvijai bija jāmaksā gan par angļu veciem ieročiem, gan par to, ka franči Sibīrijā apgādāja Imantas un Troickas pulkus, gan par to, ka angļi šo pulku karavīrus pēc Kol- čaka kraha pārveda uz Latviju. Daudzi ārzemju uzņēmēji centās visādu mahināciju ceļā iedzīvoties Latvijā. Sājos apstākļos Latvijas pilsoniskiem politiķiem un ierēdņu virsotnei radās zināmas iedzīvošanās iespējas. Rezultātā jau valsts pastāvēšanas pirmajos gados Satversmes sapulces un preses uzmanību piesaistīja vairākas trokšņainas afēras. Daudzpartiju parlamenta un preses apstākļos šo afēru atklāšana un izmeklēšana plaši atspoguļojās Satversmes sapulces (vēlāk Saeimas) protokolos un preses slejās. Minēsim tikai dažas vistrokšņainākās afēras. Latvijā aktīvi darbojās Londonas «Metai and Chemical» banka. K. Ulmanis Satversmes sapulces


komisijas sēdē aicināja piekrist šīs bankas priekšlikumiem. Valdības ieceltā t. s. norēķināšanās komisija ar Londonas «Metai and Chemical» banku konstatēja: . 1. Latvijas valdības sevišķi uzkrītošu un ārkārtīgu uz​ticību,, pret minēto banku; 2. «Metai and Chemical» bankas viltīgos nolūkus sa​grābt.. monopolu visās saimniecības .nozarēs; 3. Sī banka ..ir rīkojusies nelikumīgi ar Latvijas val​dības īpašumiem; 4. Latvijas valdība, atrazdamās visgrūtākā finansiālā stāvoklī, kreditējusi minēto banku.[3] 20. gadu Latvijas prese dzīvi apsprieda gan minēto «Metai and Chemical» bankas afēru, gan aizdomīgās mahinācijas ar ASV lokomotīvju iepirkumu (t. s. «International Corporation» iieta), gan skandalozās «Norvēģijas siļķu» un «valzivju eļļas» iepirkumu afēras, kā ari citas korupcijas parādības. 20. gadu politiskais plurālisms veicināja šo un citu afēru atmaskošanu. Par to gādāja gan Satversmes sapulces un Saeimas dažādu partiju deputāti, gan šo partiju prese. Lieta bija tāda. ka galvenās pilsoniskās partijas dominēja atsevišķās iestādēs un bankās. Gan atsevišķu partiju pilsoniskie pretinieki, gan sociāldemokrāti cītīgi gādāja par «masku noi aušanu». Rezultātā atrodam šo gadu presē visai daudz materiālu par korupciju un par visādām afērām. Tai pašā laikā presē (īpaši kreisajā presē) varēja lasīt, ka afēru īstie vainīgie vai nu nemaz netiek atrasti, vai arī saņem ļoti mērenus un mīkstus sodus. Stāvokļa labākai izpratnei jāatzīmē 1924. gadā žurnālā «Domas» ievietotais raksts «Korupcija» par 1914.—1920. gada sabiedriski psiholoģisko situāciju Latvijā. «Tā, bez šaubām varam apzīmēt visas tās dažādās likuma pārkāpšanas, blēdības, politiskās un komerciālas mahinācijas ..un tūkstošejadas līdzīgas parādības, kas pēdējā laikā nodarbina Latvijas izmeklēšanas tiesnešus, tiesu iestādes, laikrakstus un visu sabiedrību.» Autors saka: «..jānāk pie slēdziena, ka šajā tikumiskajā korupcijā redzamas (un vēl ilgi būs redzamas) tieši kara laika sekas.» Tiek konstatēts: «..kara laika demoralizējošais iespaids..». To precizējot, tālāk tiek teikts: «Jau tā saucamās likumīgās rekvizijas vien stāv kliedzošā pretrunā ar ..īpašnieka tiesību sajēgu un uz to pamatīgāko satricina tiesību sajēgu visplašākajā sabiedrības daļā. Bez tam cik nav to, kas ..pa kara laiku iedzīvojās miljonos.. Tā pamazām un nemanot iesakņojas ieskats, ka ar godīgu darbu nekas nav Iegūstams, bet vienīgi ar šīberē- lanu un blēdībām.» Sājos apstākļos «..allaž uzpeld dažādi avantūristi, kuri ar ..nekaunību drīz vien izkuļas par «iz​cilus personām»».[4] Veselīgas saimnieciskās dzīves attīstību kavēja arī ārējā kredīta trūkums. Viens cēlonis bija zināmas bažas par ļjaunās valsts stabilitāti. Bija arī otrs. Rīgas pilsēta 1913. gada saņēma Londonas Lazaru bankas aizdevumu. Rīga nepaspēja šo naudu pilnīgi izmantot līdz pirmā pasaules kara sākumam. Pēc tam Lazaru naudu daļēji izmantoja pilsētas militārajām vajadzībām. Tas apstāklis, ka Padomju Krievija 1917. gadā anulēja visus Krievijas ārējos parādus, mudināja Rīgas pilsētu un Latvijas valdību 20. gados Lazaru parādu nemaksāt.[5] Sājos apstākļos angļu bankas (un sakarā ar to arī virkne citu valstu banku) atturējās no aizdevumiem Latvijai. Tas izsauca Latvijā īstās «slāpes» pēc ārējā kredīta. Bieži vien sabiedrībā radās baumas par gaidāmo «brīnumu» — kādu naudīgu ārzemju vīru, kas tomēr nolemtu aizdot naudu Latvijas valstij vai atsevišķām firmām. Jāatgādina, ka Latvijā eksistēja vajadzīgie apstākļi kredīta prasmīgai izmantošanai. Bija augsti kvalificēti strādnieki, pieredzējusi un uzņēmīga rūpniecības buržuāzija. Bija daudz tukšu fabriku ēku, kurās pirms kara un Rīgas rūpniecības evakuācijas 1915. gadā dunēja mašīnas. Agrārās reformas rezultātā īsā laikā radās tūkstošiem un tūkstošiem jaunsaimniecību. Tas paplašināja iekšējā tirgus tilpumu. Bija cerības paplašināt ekonomiskus sakarus ar Krieviju. Nebija kredīta, kas ļautu iepirkt jaunas mašīnas un saremontēt fabriku ēkas. Tāda bija Latvijas republikas pirmo pastāvēšanas gadu sociāli ekonomiskā situācija, tādas bija dažas šā perioda sabiedriskās psiholoģijas iezīmes. Tāds ir «fantastiska dēku romāna» reālais fons. Tomēr ir vēl viens apstāklis, ko ievēros katrs lasītājs, kam ir zināms priekšstats par Francijas 18. gadsimta pirmo gadu desmitu vēsturi.


Romāna sižetam ir zināms sakars ar trokšņaino Džona Lo afēru 1716.—1720. gadā Francijā. 1715. gadā pēc vairāk nekā sešiem absolūtās valdīšanas gadu desmitiem Versaļā nomira Ludviķis XIV — Luī Lielais, Luī Dievadotais, Karalis Saule. Viņa laiku raksturo līdz tam neredzēta izšķērdība galma saimniecībā un nemitīgi centieni vairāku karu gaitā nostiprināt Eiropā Francijas hegemoniju. Sim mērķim karalis sistemātiski upurēja savas valsts labklājību. Pēc viņa nāves valsts parāds bija 2 miljardi livru. Nepietika pat naudas «Saules karaļa» slavai atbilstošai bēru ceremonijai. Zeme bija noplicināta, zemnieki badojās un vietām sacēlās, manufaktūrām un tirdzniecībai trūka kredīta. Tai pašā laikā muižnieki, īpaši galma aristokrātija alka pēc uzdzīves. Karaļa pēdējo valdīšanas posmu raksturoja liekulība. Jaunais karalis (nākamais Ludviķis XV) bija mazgadīgs. Pavaldonis bija Orlcānas Fīlips — vispusīgi apdāvināts (talantīgs kom​ponists), bet amorāls un izšķērdīgs cilvēks. Tolaik Francijā ieradās skotu finansists Džons Lo — ne tikai kredita praktiķis, bet arī teorētiķis. Viņš domāja, ka papīra nauda (kā metāla naudas atvietotāja) ir nākotnes naudas veids. Viņš ticēja, ka kredīts arvien spēj radīt jaunu kapitālu. Ar Fīlipa atļauju Lo 1716. gadā dibināja Versaļā akciju banku, kas pēc diviem gadiem tika pārvērsta par valsts banku. Tika izveidota arī akciju sa- biedriba Francijas aizokeāna īpašuma ekspluatācijai. Akcionāriem solīja lielu peļņu. Lo solījumi ietekmēja plašas aprindas. Drīz akciju cena divdesmitkārtīgi pārsniedza nominālo kursu. Parīze pārdzīvoja neredzētu un nedzirdētu ažiotāžu. Bet pēc gada akciju un banknošu īpašnieki sāka šaubīties par to vērtību un steidzās tās iemainīt pret skaidru metāla naudu. Sekoja grandiozs bankrots. Lo bēga uz ārzemēm. Sim 18. gadsimta «nefantastiskajam dēku romānam» veltīta visai plaša zinātniskā literatūra, tā gaita aprakstīta arī daiļliteratūrā. Iespējams, ka arī Lo afēra bija viens no tiem faktoriem, kas pamudināja romāna autoriem ķerties pie spalvas un aprakstīt «Latvijas karaļa» dēkas. P. Krupņikovs, LVU profesors, vēstures zinātņu kandidāts


KOMENTĀRI

Komentāros skaidroti vēstures, kultūras un sabiedriskās d/.īvcs fakti, darbības vide, dzīves reālijas, sākot ar Liepājas un Rīgas ielām, ēkām, iestādēm, beidzot ar konkrētiem laikmeta notikumiem. Ietverta informācija par vēsturiskām personām, dots latviskais tulkojums romāna tekstā sastopamajiem citvalodu vārdiem un tekstiem. Skaidroti mazāk zināmi svešvārdi, internacioālismi, kā arī retāk sastopamie latviešu valpdas vārdi vai to lietojums. Romāna tekstā ari atrodamas tagad vairs nelietotas vārdu formas un leksika, kas pieder pie tālaika latviešu literārās valodas normas. Tāda, piemēram, ir daudzskaitļa otrās personas forma pavēles izteiksmē ar sufiksu -ait (pastāstait), ko autori lieto konsekventi. Neierasts ir arī apstāk|a vārds «tāļu» (tagad — tālu), forma «amerikānietis» (tagad — amerikānis), «afrikanderis» (tagad — afrikānis). Gandrīz pilnīgi esam atteikušies no īsās palīgvcrba formas «bij», ko vēl_50. gados bieži sastapām daiļliteratūrā. Tā romānā atspoguļojas l; terārās valodas vēsture. Visvairāk ir mainījusies svešvārdu rakstība. Piemēram tikai dažas, romānā bieži sastopamas formas, kas tagad uzskatāmas par novecojušām un tāpēc skan nepierasti, — «kafeja», «poze», «sel- ters», «šofers». «finances» (ari «financists», «financiēls»), «oriģināls», «daimonisks». Daļa no romānā lietotās leksikas ir izzudusi pavisam, piemēram, «flagot», «honorēt», «špalieris», «repetēt», «švammis» u. c, So citvalodu aizguvumu vietā ir radušies un iesakņojušies latviski vārdi. Romāna leksika un gramatiskās formas ir konsekventi saglabātas arī tad, ja ir novecojušas vai neveiklas no mūsdienu literārās valodas normu viedokļa. Atsevišķu vārdu jēga, nozīme ir skaidrota komentāros. Pirmā daļa 21. lpp. Amerikas tvaikonis tPrince» tikko bij izmetis enkuru tuk​šajā Liepajas ostā. Regulāru tvaikoņu satiksmi no Liepājas uz Ņujorku (ASVJ un Halifaksu (Kanādā) šai laikā bija noorganizējusi sabiedrība «United Baltie Corporation, Ltd. London>, izveidojot Baltijas—Amerikas līniju. 1924. gadā to apkalpoja pasažieru kuģi fPolonta», <rEstonia», «Liluania». Brauciena ilgums — 11—12 dienu, reisi notika ik 3 nedēļas. — Please, sirl Fine weather to day, sirt — Thank yott! (angļu vai.) — Lūdzu, kungs! -Šodien skaists laiks, kungs! — Pateicoši ,. a tip (angļu vai.) — dzeramnauda. 22. Ipp. .. uz Pēterpils hoteli. Pēterpils viesnīca (hotelis) atradās Liepājā Lielajā ielā 15. Lielā iela — tag. Ļeņina iela. Tagad viesnīca «Liepāja» Rožu laukumā 7. .. pieminēja šīvakara operas sezonas slēgšanas izrādi. Liepājas opera dibināta 1920. gadā, līdz 1927. gadam to vadija Liepājas dramatiskā biedrība. Operas organizators, mākslinieciskais vadītājs un diriģents lidz 1925. gadam bija Arvīds Pārups (1890—1946). 1934. gadā Liepājas operu apvienoja ar Liepājas Jauno teātri (dib. 1907, ar nosaukumu Liepājas Latviešu teātris, no 1918 — Liepājas Jaunais teāt​ris) un izveidoja Liepājas pilsētas drāmu un operu; pa​stāvēja līdz 1940. gadam, kad kļuva par Latvijas PSR Operas un baleta teātra filiāli, 1941. gadā ietilpa Liepājas Drāmas, operas un baleta teātrī, 1945— 1950, no 1957. līdz slēgšanai 1962. gadā saucās par Liepājas muzikāli dramatisko teātri (1950—1957 — Valsts Liepājas teātris). .. rozidamies izstiepa rokas. Rozīties — staipīties. 23. Ipp. Ja, anstalt gebratner Tauben, Gab man ihm gebratne Raben (vācu vai.) — Jā, cepto baložu vietā viņam deva ceptas vārnas. 24. Ipp. .. jums divas avīzes še Liepājā? Liepājā tolaik iznāca divi dienas laikraksti — «Kurzemes Vārds» (1918—1944) un «Strādnieku


Avīze» (1919—1934), kurā darbojies arī V. Grēviņš. Vēl iznāca arī nedēļas izdevumi, laikraksti vācu valodā. Business (angļu vai.) — bizness, veikala darīšanas. .. kādā branžā. Branža, arī branša (franču vai. branehe) — nozare, no​daļa, specialitāte. 25. Ipp. Akumulācija (latīņu vai. accumulatio) — uzkrāšana, sakrā​ šana, uzkrāšanās. .. svilpodams (artstona motīvu. 193 Carlstons (no Carlstonas pilsētas ASV) — modernizēta * — 1558 dienas tā tiek uzrunāti augstākās kātoju garīdzniecības pārstāvji. ~ , S3. lpp. Karaļauli — lietuviešu un latviešu agrākais nosaukums K3- nigsbergai (tag. Kaļiņingrada). «Sindetikona» fabrikas pārstāvi no Diseldorfas — vācu līmes firmas nosaukums. Prefekts (latīņu vai. praefedus) ■— šai gadījumā — Rīgas policijas priekšnieks 20., 30. gados. Pikolo — (itāļu vai. piccolo ~~ mazais) — vairāku mūzikas instrumentu nosaukums; šeit — jaunākais sulainis, oficiants. tTausend Worte Englisch» (vācu vai.) — «1000 vārdu an​gliski» (sarunvalodas vārdnīca). Bttbi (vācu va!. — Bubikopj) —- zēiigalviņa (damu fri​zūra). «Aihambra» — nakts lokāls Brīvības ielā 25. Tā un hlakus- ēku vietā uzcelts Rigas modes nams. 35. lpp. Daudzie Rigas angļu institūti. 1922. gadā Rīgā nodibināja Angļu valodas institūtu ar piecgadīgu un sešgadīgu apmācības laiku. Vēl Rīgā 20. gadu « vidū darbojās Angļu valodas izplatīšanas biedrības angļu valodas pedagoģiskā koledža. Angļu valodu varēja apgūt arī Latvijas Jaunatnes savienības Valodu institūtā ». c. 36. lpp. Komiji (franču vai. — cotnmis) — pārdevēji. Divertisments (franču vai. — divertissement) —- izklaidējoši priekšnesumi, dziesmas,, dejas, komiskas ainas, Sai gadī​jumā — izklaidējošā programma restorānā. Žūpības apkarošanas kuratori. 1924. gadā Latvijā tika pieņemts lēmums par žūpības apkarošanu. Par tā izpiidi rūpējās īpaši Rīgas pilsētas valdes ierēdņi, tā sauktie kuratori (latīņu vai. curalor — aizgād​nis). .. in corpore (latīņu vai.) — pilnā sastāvā. «Excuse mel» — «Pleasel Do you speak German?» (angļu vai.) —- «Atvainojiet! — «Lūdzu! Vai Jūs runājat vāciski?» 37. lpp. Massa — tā ASV dienvidu štatu nēģeru vergi uzrunāja baltos kungus. Uzruna saglabājās pēc verdzības atcelšanas 1805. gadā. Ridesheimers — slavena vācu vīna šķirne. Vinkeldirektors — (vācu vai. — Winkeldirektor) — «kaktu direktors», firmas neoficiāls vadītājs, cilvēks, kam slikta reputācija, tādēļ nebija atļauts oficiāli vadīt firmu. 39. Ipp. Frankfurtes viesnīca — atradās virs. nakts lokāla «Alhambra» Brīvības ielā 25. Sibungas (vācu vai. — Schlebung) — spekulācijas. 40. Ipp. DPU — zināms mājiens (vārdu spēle) — padomju drošības orgānu oficiālais nosaukums šajā laikā bija my (FjiaBiioe no;iKTH4ecKoe ynpaBJienHe). 41. Ipp. Brivibas bulvāris — tag. Ļeņina ielas daļa no Padomju bul​ vāra līdz Kirova ielai. Kafku Iela — tag. Ļeņina ielas daļa no Daugavmalas līdz Padomju bulvārim. 42. Ipp. .. kas tad gaņls. Gaņit (krievu vai, — rfoaTb) — vajāt (žargona forma).


. no labākās dāmu konfekcijas. Konfekcija (franču vai. — confeclion, no latīņu confectlo — pagatavošana) — gatavo apģērbu veikals. 43 Ipp. Tas ir grandiozs projekts par apakšzemes satiksmi ar Pār​daugavu. Tiek runāts par metro celtniecības projektu, 45. Ipp. Ielas bij pilnas Lata sievām, kas bij palikušas par sāls​stabiem. Pēc Vecās derības Lata ģimenei Dievs bija atļāvis aiziet no iznīcībai nolemtajām grēcīgajām pilsētām Sodomas un Gomoras pirms to iznīcināšanas. Noteikums bija — neatskatīties, kad sāksies pilsētu sodīšana. Lata sieva nepaklau​sīja Dievu, atskatījās un par sodu tika pārvērsta par sāls​stabu. 48. Ipp. Septītā lielvalsts — tā sauca presi. Pirmā pasaules kara uz​ varētājām valstīm — ASV, Anglijai, Francijai, Itālijai, Japānai 20. gados pieskaitīja arī Vāciju. Zīmīgi, ka buržuāziskā prese 20. gados un 30. gadu pirmajā pusē parasti neuzska​tīja PSRS par lielvalsti. Adamaitis un Kaupens — laupītāji. Darbojās 20. gados. Tika sodīti ar nāvi. Kaupens kļuva par vairāku ziņģu va​roni. 58. lpp. .. uz pontonu tilta. Pontonu tillu pāri Daugavai uzbūvēja tag. Ļeņina Ielas galā 1896. gadā. Līdz tam abus krastus pie Rīgas savienoja plostu tilts (celts 1702). Sākotnējos dzelzs pontonus 1926. gadā apmainīja pret tērauda pontoniem. Tilts atradās tagadējā Oktobra tilla vietā līdz 1955. gadam, tad to novietoja Gorkija ielas galā, kur tas darbojās līdz 1981. gadam, Edinburgas prospekts — tag. Dzintaru prospekts. Se valdīja Hāgels. Rihards Hāgels (1872—1941) — vācu diriģents. Leipcigas teātra kapelmeistars (1900, 1902— 1910). Diriģējis operas Rostokā, Hāgiī, Briselē, Ģentē, Brigē un Antverpenē. 1919— 1925 Berlīnē Filharmonijas orķestra diriģents, ar! pedagogs (1920—1935). 20. gados viesojās Rīgā un Jūrmalā. Jūrmalnieki bij pratuši likvidēt Rigas balto un sarkano rožu karu, apvienojot ap līko vācieti muzikālos vigus un tori​jus — kuperiešus un reiteriešus. Sarkanās un Baltās rozes kari — Lenkasteru (ģerbonī sarkanā roze) un Jorku (ģerbonī baltā roze) dinastiju karš par Anglijas troni 15. gs. otrajā pusē. Lenkasteru balsts bija feodālā muižniecība. Jorku — pilsētas un t, s. jaunā muiž​nieci ba. Par Anglijas karali kļuva attāls Lenkasteru radinieks Indriķis VII — pirmais Tjūdoru dinastijas pārstāvis. Apprecē- „ jis Jorku mantinieci Elizabeti, viņš savā ģerbonī apvienoja sarkano un balto rozi. Toriji un vigi (angļu vai. — Tortj un \Vhig, daudzskaitli Tories un Whigs). Toriji (no anglizēta īru vārda «laupītāji») un vigi (no skotu vārda «zirgu dzinēji») — no 1679. gada divu lielāko partiju apzīmējums Anglijā. No 1832. gada līdz pat mūsdienām torijus apzīmē par konservatīviem, vigus — par liberāļiem. Abām partijām nav nekā kopīga ar abu Rožu karu. Kuperieši — diriģenta Emīla Kupera (1877—1960) — Latvijas Nacionālās operas galvenā diriģenta (1925—1928) piekritēji. Reiterieši — Teodora Reitera (1884—1956) — Latvijas Nacionālās operas diriģenta (1919—1944), direktora (1922—1926, 1931—1934), Reitera kora (1920-1944) dibi​nātāja un vadītāja piekritēji. .. mušeles apaļajā horizontā. Mušela (vācu vai. — Muschel) — gliemežvāks. 19. gs. un 20. gs. sākumā plaši izplatīta brīvdabas koncertestrādes ar​hitektoniskā forma. 60. lpp. Sckts (vācu vai. — Sekt) — šampanietis. 61. lpp. .. uz Edinburgas 1 un Bulduru robežas. Edinburga I — vēlāk Avoti, tag. Dzintaru teritorija. 64. lpp. Komivojažieris (franču vai. — commis voyageur\ — ceļo- 200 Jošs tirdzniecības firmas pārstāvis, kas piedāvāja pircējiem preces pēc paraugiem.


C6. Ipp. Przeslrach (poļu vai.) — šausmas. Luthsr erschiliterte Deutschland ctber Franz Drake beruh- igte es iv ieder: er gab uns die Kartoffel. Luters satricināja Vāciju, bet Francis Drake to atkal nomierināja — viņš deva mums kartupeļus. Frensis Dreiks (1543?—1596; Francis Drake) — angļu 16. gs. jūras braucējs un laupītājs, vēlāk admirālis. Esot atvedis no Amerikas pirmos kartupeļus uz Eiropu. Mārtiņš Luters (1483—1546) — reformācijas vadītājs Vā​cijā, luterānisma nodibinātājs. 69. Ipp. .. tikuši pie «sav kaktin, sav stūrīt zemm* — tēlojot an​ gļu akcentu, Džeksons nosauca Jāņa Purapuķes (1864— 1902) populāro stāstu «Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes» (1898), Sie vārdi bija 20. gados — agrārreformas realizācijas periodā — un 30. gados politiskajā terminoloģijā bieži lietots izteiciens. 70. Ipp. Daugavmalas tirgus — pirmo reizi minēts 1571. gada dokumentos; līdz Centrāltirgus uzcelšanai (1930. g.) Rīgas tir​gus atradās Daugavinalā, Piatzt Junker Voland kommtt Platz! siisser Pobrt, Platzl (vācu vai.) — E, junkurs Folands nāk! E! Ceļu griezi (Rin​das no V. Gētes «Fausta» J. Raiņa atdzejojuma.), 71. Ipp. Palvertonis — viens no Rīgas nocietinājumu torņiem, sākot​ nēji dēvēts par Smilšu torni. Celts 13. gs., pārbūvēts 15. gs., cietis 1621. gada karadarbībā, atjaunots 1650. gadā. Kad 17. gs tornī sāka glabāt šaujampulveri, tas ieguva tagadējo nosaukumu. Pārbūvēts 1892. gadā. 1919. gadā Pulver- tornī ierīkots Kara muzejs, kura vajadzībām 1937.—1939. gadā uzcelts jauns korpuss. No 1957. gada Pulvertorni at​rodas LPSR Revolūcijas muzejs. ., Latvijā daudz protestētu vekseļu. Vekselis (vācu vai. — Wechsel) — dokuments, kas sastādīts pēc likumā noteiktās formas un kas dod tiesības vekseļa turētājam pieprasīt no citas personas, kura vekseli izsniegusi, vekselī uzrāditas naudas summas samaksu noteiktā laikā un noteiktā vietā. Kapitālistiskajā sabiedrībā vekselim ir liela nozīme kā kredīta un maksāšanas līdzek​lim, kā neapstrīdamai parādzīmei. Gadījumā, kad vekseli izsniegusi persona nav spējīga savlaicīgi samaksāt uzrādīto summu, vekselis tiek protestēts pie notāra un attiecīgā summa piedzīta ar tiesas izpildītāja palīdzību. Otrā daļa 76. lpp. Cafē de l'Opira (franču val.J — Operas kafejnīca. Atradās uz Kaļķu (tag. Ļeņina) ielas un Aspazijas (tag. Padomju) bulvāra stūra (pretī pulkstenim). Viena no labākajām Rī​gas kafejnīcām. 17. lpp. Shoking (angļu val.J — kauns, šokējoši, Goddam (angju vai. — Goddamn) — nolādēts. Ludvigs Berne (1786—1837) — progresīvs vācu rakstnieks un publicists. 60. lpp. Normālpulkstenls uz Brīvības bulvāra. Tagad dēvēts par Lielo pulksteni (atrodas pie Kolonādes kioska tag. Padomju bulvāra un Ļeņina ielas krustojumā). .. sūkdams Svarca bezalkoholisko augļu vīnu. Firmai «Otto Svarcs» (oficiālais nosaukums «Akciju sabiedrība Ch. Īūrgenson-Otto Schwarz) piederēja vīna liel- tirgotava Kaļķu ielā 2, konditoreja Aspazijai bulvārī 1, Hotil de Romē Aspazijas bulvārī 5, restorāns «Romas pagrabs» — turpat, restorāns «Otto Schisiarz» un Operas ka​fejnīca Aspazijas bulvāri 4/5. Ierodas vēl pāris pastāvīgie lokāla apmeklētāji. Garš franku ,f>.viiu speciālkorespondents, kas sēž Rīgā un apraksta dzīvi Maskavā. Rigā darbojās lielāko ārzemju laikrakstu korespondenti, kuru galvenais uzdevums bija sniegt «informāciju» saviem laikrakstiem par stāvokli un notikumiem Padomju Savienībā. Viņu ziņas tika publicētas ar atzīmi «no mūsu Maska​vas korespondenta». Viņi parasti satikās Svarca un citās kafejnīcās. 61. lpp. .. ierodas «Lētas» pārstāvis. 1 Leta — Latvijas Telegrāfa Aģentūra (1919—1940). .. materiāls nākošai vēstulei par Maskavas nepmaņiem. Nepa (jaunās ekonomiskās politikas) laikā


(pēc 1921. gada) Padomju valstī bija atļauta privāta tirdzniecība un privāti uzņēmumi (sākumā ne vairāk par 20 nodarbinātiem strādniekiem). īsā laikā izvirzījās jauns buržuāzijas slānis — nepmaņi. Vārds «nepmaņi» tika attiecināts uz spekulantiem, «padomju jaunbagātniekiem». 62. lpp. Aspazijas bulvāris — tag. Padomju bulvāra daļa no Kaļķu (tag. Ļeņina) ielas līdz 13. janvāra ielai. 83. lpp. .. kāpj pa Valsts bankas trepēm. Latvijas Valsts banka atradās Valdemāra ielā 2a, ēka celta no 1902. līdz 1905. gadam, arhitekts Augusts Reinbergs (1860-1908). Tagad šajās telpās Gorkija Ielā 2o ir PSRS Valsts bankas Latvijas republikas banka. Llgaia neliterāra ferma vietvārdam Līgatne, Līgatnē kopš 1815./181G. gada darbojās vecākā papīrfabrika Latvijā, joprojām slavena ar |oti augstas klases papīru. 20., 30. ga​dos Līgatnes papīru plaši eksportēja. Ka al pāri. neviens nevar maksāt. Ai pari (itāļu vai.) vienādi, līmenī - maksāt par vekseli nominālo cenu neviens nevar. 84. Ipp. Baznīcas iela —■ tag. E. Veidenbauma iela. .. milzīgiem Riliarila Zarrina stila burtiem. Rihards Zariņš (parakstījās Zarriņš, 1869—1939) — latviešu grafiķis. 1899—1919 strādāja Krievijas vērtspapīru spiestuvē Pēterpilī, 1919—1933 — Latvijas Valstspapiru spiestuves pārvaldnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas meistardarbnīcas vadītājs (1921—1936). Pirmo padomju past​marku autors. Latvijas ekslibra pamatlicējs. 80. Ipp. lllācija (latīņu vai. — illatio) — akcijas cenas samaksa ar »portu — akcionāra noguldījumu ne naudā, bet mantās (arī tiesībās, patentos u. tml.). My house is my castle (angļu vai.) — mans nams ir mana piis. .. pēdējā iiranta .. zīmogu ,. par dāmu izdotiem un iirē- tiem vekseļiem. Zirants (itāļu vai. — girante) — persona, kas uzraksta uz vekseļa savu žiro. Ziro (itāļu vai. — giro — apgrozība) — uzraksts uz vekseļa par tā nodošanu citai personai. Zirēt vekseli — klients dod rakstisku pavēli bankai pārskaitīt zināmu summu no sava konta (rēķina) kādas trešās personas vai iestādes kontā. 86. Ipp, .. ir klāt kā misiņš — latviešu tautas pasakās sinonīms velnam. .. trīsstūri starp Svarceka muižiņu, Grenčti mājām un Ba​ložu pieturas punktu. Svarceka (arī Svarca) muižiņa ir šī trīsstūra ziemeļaustrumos, Baložu pieturas punkts (Baložu stacija) — dienvidos. Tāpat kā Gienču mājas, arī Baloži un Svarceka (Svarca) muiža ir vietvārdi, kas saistīti ar Rīgas frontē (1915—1917) notikušajām latviešu strēlnieku pulku kaujām, kā arī cīņām pret Bermontu 1919. gada rudeni. Jelgavas cukurfabrika dibināta 1926. gadā, to cēla akciju sabiedrība «Latvijas pirmā cukurfabrika». Saeimas nams — tag. LPSR Augstākās Padomes Prezidija » ēka. Nams celts no 1863, līdz 1867. gadam pēc arhitektu Roberta Pflūga (1832—1885) un Jāņa Uaumaņa (1834- 1891) projekta. Bija Vidzemes landtāga sanāksmju vieta — Bruņniecības nams. .. parādi.. l<azaru bankai Londonā. Periodā pirms pirmā pasaules kara Rīga bija saņēmusi aiz​devumu Londonas Lazaru bankā. 87. lpp. Ping pong (angļu vai.) — galda teniss, Faifokloks (angļu vai, — five o'clock teo) — pieci pēcpusdienā — tradicionālais tējas dzeršanas laiks Anglijā, 88. lpp. tAleluja, lai spēks un gods» — luterāņu draudžu garīgā dziesma, sacerējis Georgs Heinrihs Loskils (1740—1314). Kurzemē dzimušais brāļu draudzes darbinieks un dzejnieks. Mūža beigās viņš darbojās ASV, kur ari miris. 89. lpp. Poddubje dzirnavās. Poddubje — viena no latviešu zemnieku kolonijām Balt​krievijā, dibināta 1896. gadā.


.. protestēts pie Rigas notāra G. Zemgaļa. Gustavs Zemgals (1871—1939) — advokāts un politisks darbinieks, Tautas padomes viceprezidents (1918—1919), apsardzības ministrs (1921—1923), valsts prezidents (1927— 1930). Strādāja par notāru no 1924 līdz 1926, viņa notariāta kantoris atradās Vaļņu ielā 2. 90. lpp. .. tej Latvijas trešo zvaigzne. Latvijas trīs zvaigznes simbolizē kultūrvēsturiskos nova​dus — Vidzemi, Kurzemi un Latgali. .. Medūzas skata ķerts. Medūza (grieķu vai. — medusa) — sengrieķu mitoloģijā viena no trim gorgonām ar čūskām uz galvas matu vietā, kuras skatiens cilvēku pārvērta par akmeni. .. uz vecās Ģertrūdes bazniias pusi. Ceļinieku patronei svētajai Ģertrūdei Rīgā bija koka baznīca jeb kapela jau 15. gs. Smilšu ceļa (tag. Ļeņina ielas) tuvumā. Eka vairākkārt karos nodegusi un atjaunota. Pēdējo reizi nodedzināta 1812. gadā, kad kara gubernators fon Esens, baidīdamies no Napoleona karaspēka, deva pavēli nodedzināt visas Rīgas priekšpilsētas. Jau 1813. gadā, plānojot tālāko Rīgas apbūvi, Ģertrūdes baznīcai bija iecerēta vieta toreizējās Kalēju (vēlāk Ģertrūdes, tag. K. Mar- ksa) un Baznīcas (tag. E. Veidenbauma) ielas krustojumā. Baznīcu uzcēla 1864.—-1866. gadā (iesvētīta i869. gadā) pēc arhitekta Johana Daniēla Felsko (1813—1902) meta mūr- niekmeistars Krīgens. Tā celta gotiskā stilā (t, s. neogo- tika). Kad latviešu draudzei telpas kļuva par šaurām, tā uzcēla filiālbaznīcu (pabeigta 1906. gadā) tag. Ļeņina, Tal​linas un Cēsu ielas krustojumā — jauno Ģertrūdes baznīcu. Iepriekšējo ēku kopš šī laika sauca par veco Ģertrūdes baznīcu, 92. Ipp. .. īapu lietus caur mašīnu. Liečus (adverbs) — lieki. Tātad šeit — virs paredzētā skaita. 96. Ipp. .. es tāpēc neeju uz cirku, ka tur laužas nēģeris. Solcmonska cirkā (tag. Rīgas cirks) regulāri notika t. s. grieķu-romiešu cīņas, Tajās nereti piedalījās ārzemju cīk​stoni, arī nēģeri. Ēka celta pēc J. Baumaņa projekta 1888.— 1889. gadā. 97. Ipp. .. uz *Ķonzumu» pēc lāpstām. Centrālā savienība «Konzums» bija kooperatīvu saimnieciska un idejiska savienība, kuras pirmsākumi ir 1907. gadā. «Konzuma» veikali darbojas visās Latvijas pilsētās. 20. gados «Konzums» izvērsa plašu tirdzniecību laukos. «Konzums» veica sagādnieka, kā ari ražotāja funkcijas, Iepirka un pārdeva kooperatīvu ražoto produkciju iekšējam tirgum un eksportam. .. eņģeļi Gabriēlu jjarētu ar io iekārdināt. Erceņģelis Gabrlēls kristīgajā un islama reliģijā ir Dieva sūtnis, kas pauž viņa gribu. Jūdu reliģijā — nāves un soda eņģelis, arī paradīzes valdnieks. 99. Ipp. Drednauti (anglu vaf. — Dread nougth — nebaidies nekā) — bruņukuģu tips, kas parādījās angļu flotē p«c krievu-japāņu kara un ar bruņojumu, ātrumu, lielumu pār​spēja agrākos bruņukuģus. Avēnija (franču vai. — avenue) ~~ plata, parasti abās pusēs apstādita Iela (Francijā, Anglijā, ASV u. c.). Prohibicijas likums (latīņu vai. — prohibitio — aizliegums). 1920. gadā ASV ieveda aizliegumu ražot, transportēt un tirgoties ar alkoholiskiem dzērieniem. Likums nesasniedza mērķi — šādu dzērienu ražošana un pārdošana turpinājās nelegālā ceļā, attīstījās kontrabanda. Likuma pretinieki norādīja, ka tas «demoralizēja plašus Iedzīvotāju slāņus un sagādāja neizsīkstošu Ienākumu avotu noziedzīgiem elementiem». Lozungu «Nost ar prohibicijas likumu!» plaši izmantoja Franklina Delano Rūzvelta piekritēji ASV prezidenta vēlēšanās 1932. gadā. Likumu atcēla 1933. gada sākumā. 102. Ipp. .. lai izsludina moratoriju. Moratorijs (latīņu vai. — moralorius — tāds, kas aiztur, kavē) — valdības noteikts termiņu pagarinājums; moratoriju izsludina uz zināmu laiku. Esplanāde (franču vai. - esplanade) — pēc fortifikācijas noteikumiem no apbūves brīva zona ap cietoksni. Rīgas esplanādi izveidoja 1772. gadā, nojaucot priekšpilsētu ēkas līdz tag. Kirova tin


Turgeņeva ielai. Daļēji šai joslā tika pieļauti koku stādījumi un sakņu dārzi, pārējā kalpoja militāriem mērķiem. 1817. gadā Esplanādes zonā tika atklāts Vērmaņa dārzs. Kad 1857. gadā sāka nojaukt pilsētas vaļņus un bastionus, klajo zonu nodeva pilsētas rīcībā. Izveidoja ielas, parkus, paredzot daļēju Esplanādes apbūvi. Karaspēka apmācībām saglabāja nelielu daļu — t. s. Esplanādi — starp. tag. Komūnām bulvāri, Gorkija, Kirova un Ļeņina ielu. 20. gs. ierīkoja ari apstādījumus ap Esplanādes smilšu laukumu, kur notika ne vien karaspēka apmācības un parādes, bet arī dziesmu svētki, izstādes, brīvdabas izrādes. Esplanādē 1919. gadā apbedīti par padomju varu kritušie komunSri un laukums pārdēvēts par Komunāru laukumu. Tagadējais apstādījumu plānojums pamatos izveidots no 1950, līdz 1952. gadam. Kopš 1965. gada pie Raiņa pie​minekļa notiek Dzejas dienu sarīkojumi. lpp. Elizabetes teļa — tsg. Kirova iela, 11 nd Ist man tot, so muss man lang Im Grabe liegen (vācu vai.) ~ Un, ja tu esi miris, tev iigi būs jāguļ kapā. lpp. Zemes pite — pika, sauja. lpp. Antiļu salās ir gari, kas skalpē kokus un rij akmeņus. Antiļu salu un citu Kārību jūras salu nēģeru vidū lidzšai dienai ir izplatīts Vudu kults un citas māņticības. lpp.'Sarkanie spīķeri — noliktavu ansamblis aiz tag. Centrāltirgus Maskavas, Gaiziņa, Krasta, Spīķeru ielā) tika uzcelts no 1864. līdz 1886. gadam. Noliktavu projekta autori ir ievērojamākie tālaika Rigas arhitekti — R. Pflūgs, K. Felsko, J. Baumanis, R. Smēlings u. c. Ēkas celtas lietišķās, t. s. «ķieģeļu stila» formās. .. *Kā rīkot spiritiskus seansus.» Spiritisms (latiņu vai. — spiritus — gars) — ticība miruša cilvēka gara pēcnāves dzīvei un iespējai stāties ar to sa​karos ar medija starpniecību. Sai nolūkā tika rīkoti t. s, spiritiskie seansi, Rīgas Ielu dzelzceļu akclļsabledrība — Rigas tramvaja (ielu dzelzceļa) īpašniece līdz 30. gadiem bija beļģu kapitālistiem piederošā akciju sabiedrība (vēlāk to pārņēma Rīgas pil​sēta). .. pie mazā VSrmaņa parka. Alazais Vērmaņa parks bija iekārtots teritorijā uz Elizabetes (tag. Kirova) un Tērbatas (tag. Stučkas) ielas stūra iepretim lielajam Vērmaņa dārzam. Parkā atradās restorāns «Mazais Vērmaņa parks» («.Mazais Vērmanītis»), Paplašinot tag. LPSR Ministru Padomes ēku, tās jauno korpusu Stučkas ielā 50. gados uzcēla uz bij. mazā Vērmaņa parka teritorijas, saglabājot pirmās kārtas (Tiesu pils. celta 1936.—1938 g. pēc aihitekta F. Skujiņa (1890— 1957) projekta) arhitektonisko stilu 109. Ipp. .. spēlē t Vai tev neilgojas sirds». Ārija no Džuzepes Verdi (1813—1902) operas «Traviaia» (pirmatskaņojums 1853) Uz Lunaparku. Restorāns «Lunaparks» atradās Vecpilsētā — mazajā Kalēju ielā 15. Tērbalas ieta — tag. P. Stučkas iela. Rīgas brandmajors (vācu vai. — Brandmajor) — agrāk — visu pilsētas ugunsdzēsēju nodaļu priekšnieks. .. ka tik pa gaisa tiltu nenāk iekšā lielinieki. Lielinieki — boļševiki. 1919. gada janvāra sākumā pa tag. Ļeņina ielu Rigā ienāca Latviešu sarkano strēlnieku pirmās vienības. Rīgas patriciji sakustas kapos. Lielie kapi tika atklāti 1773. gadā pēc aizlieguma apbedīt mirušos baznicās. Sākotnēji tie bija paredzēti tikai protestantiem. tomēr drīz blakus sāka veidoties katoļu (Jēkaba) un pareizticīgo (Pokrova) kapi. Laika gaitā tie saplūda vienkopus, izveidojot 28.9 ha lielu teritoriju. Kopš 1969, gada Lielie kapi ir


slēgti, tiek veidots memoriālais parks. Lielajos kapos ir daudz memoriālo objektu — kapličas, kapu pieminekļi, Rigas patriciešu, kā arī izcilu kultūras, zinātnes, sabiedrisko darbinieku atdusas vietas. 119. Ipp. Uz Ķnkainu. Kokaīns — narkotiska viela. Rigā 20. gados bija izplatīts narkomānijas īpašais veids — kokainisms. . Apstājas lekšrigā pie slepena kluba» — turīgākie kokaīnisti apmeklēja attiecīgus «klubus». Trūcīgie parasti pulcējās «Mazajā Vernianitī». 111. Ipp. Polen ist noch nicht verloren: Unsre Weiber, sic gebāren, Unsre Jungjrau'n tun dasselbe… (vācu vai.) — Poiija vēl nav zaudēta: mūsu sievietes dzemdēs, un mūsu jaunavas darīs to pašu. 112. Ipp. trusīša kājiņa — viens no māņticīgo nēģeru amuletiem. Bieži apspēlēts dažādos romānos par Amerikas dzīvi. Igi-lgl — viens no Āfrikas maģijā sastopamiem elkdieviein. 114. Ipp. .. uzvilkt ketoveju. Ketoveja, ketaveja, ari ketavejs — vīriešu apģērbs: melni, pagarināti svārki ar melni pelēki svītrotām biksēm. 116. lpp. .. Vērmaņa, Viestura un Uzvaras parkus. Vērmaņa parks respektīvi dārzs (tag. S. Kirova parks) tika atklāts rīdziniekiem 1817. gadā, kad to Rīgas pilsētai uzdāvināja A. Vērmane, tirgotāja atraitne. 19. gs, 40. gados dārzu paplašināja līdz tagadējam apjomam. Viestura parks (agrāk Ķeizardārzs, tag. Dziesmu svētku parks) ir pirmais atklātais dārzs Rīgā. Tā izveide sākās 1721. gadā pēc cara Pētera I (1672—1725, Krievijas cars no 1682) ierosmes. J9. gs. 40. gados toreizējais Ķeizardārzs nodots Rigas pilsētai. Tur 1873. gadā notika Pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki. 1923. gadā pārdēvēts par Viestura parku un pārkārtots tā plānojums, arī stādījumi. Uzvaras parks — agrāk Pētera dārzs, atklāts 1910, gadā teritorijā, kas jau 19. gs. bija Pārdaugavas iedzī- > votāju Iecienīta atpūtas vieta. 1915. gadā iestādīta liepu aleja gar tag. Uzvaras bulvāri. .. Ierīkošu Vines Prāteru. Vīnes Prāters — Iecienīta atpūtas un pastaigu vieta ar daudzām un dažādām atrakcijām (atrodas uz Prātera salas Donavā). Pēc Vīnes Prātera parauga daudzās Eiropas pilsētās tika iekārtotas atpūtas un izpriecu vietas. Glaube mir gar und ganz, Mādchen, lass delne Beln' in Ruki (vācu val.J — Tici man ļoti, ļoti, meitene, atstāj savas kājas mierā. . nebeidzami gvaltl — troksnis, skaļa saruna, 117. lpp. Mikaēla — 1otna franču komponista 7.orža Bizē (1838— 1875) operā «Karmena» (1874). 118. lpp. Tūdaļ steidzieties uz prefektūru. Prefektūra (franču vai. — preļeciure) — šai gadījumā Rigas policijas pārvalde. Sajā ēkā tagad atrodas Rīgas mili​cijas pārvalde. .. cik jāiemaksā zaloga. Zalogs (krievu vai. — soaoz) — drošības nauda, ķīla. 119. lpp. .. pasniedz tai zaļganu Latvijas banknoti. Zaļganā krāsā bija 1920. gadā izlaistā 500 rubļu zīme, kam ar sarkanu bija uzspiesta virsū jaunā vērtība — 10 lati uri uzraksts «Latvijas bankas pagaidu naudas zīme». Pabalsta Kukluksklanu. Kukluksklans (angļu vai. — Ku-KIuk-Klan) — slepena teroristiska rasistu organizācija ASV. Izveidota pēc 1865. gada cīņai galvenokārt pret nēģeru kustību. Kad 19. gs. 70. gados ASV valdība Kukluksklanu aizliedza, tas pār​gāja uz nelegālu (faktiski puslegālu) darbību. 120. lpp. .. nobraucis uz Lietuvas galvaspilsētu Rīgu.


Toreiz (daļēji ari tagad) citur tika jauktas Baltijas repub​liku galvaspilsētas. .. bet var domāt, ka jaunais Džeksons vai nu meklēs jau• najās Baltijas valstis tirdzniecisku bāzi plašiem veikaliem ar Padomju Krieviju. Tālaika starptautiskajā presē Baltijas valstis, īpaši Latviju, uzskatīja par «tiltu», «atslēgu» tirdzniecībai ar Krieviju. .. vai ari dosies tāļāk uz Maskavu iļgādāt lielākas naftas koncesijas Kaukāzā. Nepa laikā PSRS vadība praktizēja t. s. Ierobežoto koncesiju politiku. Ārzemju kapitālisti varēja iznomāt uzņēmumus. Ārzemēs klīda baumas par to, ka Padomju valdība nodos koncesijā Baku naftas atradnes. 121. lpp. .. palūkojas Dravnieka vārdnīcā. Jēkabs Dravnieks, ari Draviņdravnieks (1858—1927) — žurnālists, grāmatizdevējs, valodnieks. Izdevis pirmo latvie-u Konversācijas vārdnīcu 25 burtnīcās (1891—1894; nepabeigta). Populāras bija viņa divvalodu vārdnīcas (krievu- Iatviešu, vācu-latviešu u. c.j. J. Dravnieka sastādītā Angju- latviešu vārdnīca pirmoreiz izdota 1924. gadā. Smagnesis uz Brivibas bulvāra. Smagnesis — ekspresis, nesējs, viens no autoru darināta​jiem jaunvārdiem. Divi deputāti pazudušiI Valdībai nav vairākumaI Labilās parlamentārās sistēmas (simt Saeimas deputātu dalījās vairāk nekā 20 partijās; vairākas partijas bija pārstāvētas ar vienu deputātu) apstāk|os valdības koalīcijas sastādīšana un saglabāšana bieži bija atkarīga no vienas vai divām balsīm. 122. lpp. Sāk zvanīt katedrāles zvani. 1884. gadā pašā Rigas centrā tika pabeigta pareizticīgo katedrāle (pēc arhitekta R. Pflūga meta) — tag. Zinību nams. Jaunā valdība droši vien laidis balto vaļā. Runa ir par degvīna tirgošanas ierobežojumu atcelšanu. .. koalīcijas apspriedē. Koalīcija (latīņu vai. coalilus — savienots) — politisku partiju apvienošanās, sadarbība valdības izveidošanai un līdzdalībai tanī. .. sanāk partu komisija. Parti (latīņu vai. — pars, pārlīs — daļa) — pretējas (inte​rešu ziņā) dalībnieku grupas, 123. lpp. Va banque (franču vai.) — «par visu banku» (lielākais risks azarta spēlēs). 124. lpp. .. Argentīnas pampasi (spāņu vai, — pampas) — plašas, līdzenas zāļu stepes Dienvidamerikā, .. kā Damokla šķēps — pareizāk — Damokla zobena — kādā sengrieķu (eikā stāsta, ka Sirakūzu valdnieka Dionl- sija galminieks Darnokls viņu apskaudis, tādēļ Dionisijs dziru laikā apsēdinājis Damoklu savā vietā un virs vitja galvas zirga astrā pakāris savu zobenu. Ar šo izteicienu apzīmē pastāvīgi draudošās briesmas. 125. Ipp. Ketoveja, smokings, fraka — kungu Izejamie uzvalki. lncognito (latiņu vai. — tncognilus — nepazīstams — slepeni, neatklājot savu vārdu un personību. Treš3 da(a 127. Ipp. Georgs Kristofs Llhtenbergs (1742—1798) — vācu fiziķis un rakstnieks. Ar satīriskiem rakstiem vērsās pret «vētras un dziņu laikmeta» pārspīlējumiem sentimentālismā un mis​tikas garā. Populārs arī ar saviem aforismiem. .. sapņo par lidojumiem ā la Lindbergs un Cemberlens. Čārlzs Lindbergs (1902—?)— pirmais 1927. gadā bez nolaišanās šķērsoja Atlantijas okeānu rietumu-austrumu virzienā (maršruts — Ņujorka—Parīze). Lidojuma ilgums — 33 „ stundas 30 minūšu. ASV Gaisa karaspēka brigādes ģenerālis, piedalījies 2. pasaules karā. Amerikāņu lidotājs un biznesmenis Klarenss Cemberlens (1893—?) pirmais kopā ar pasažieri 1927.


gadā pārlidoja Atlantijas okeānu (maršruts — Ņujorka—Eislebena). Lidojuma ilgums 42 stundas 45 minūtes. .. be oļfl (angļu vai.) — aiziet, uzmanfesl 128. Ipp. .. pasūtīja «okstclu» vakariņām. Okslels (angļu ox — vērsis, ox-lail — vērša aste) — vērš- astes zupa. Sūp, sūpl (angļu vai. — soop) — zupa. 129. Ipp. Holen sie, bitle, filr rnich ein Paar Schmetterlinge. Sofort. \Venigstens ein Paar (vācu vai.). Atnesiet, lūdzu, man dažus tauriņus. Tūlīt. Vismaz dažus tauriņus. Kādi tad tagad tumsā tauriņi? Nu, var būt tikai tie, kas pa ielu skraida. «Naktstauriņi» — prostitūtas, .. samedījis Hagedorna ielā. Ilagedorna iela bija ieguvusi nosaukumu no savā laikā po- ptilārā Liepājas tirgotāja Fridriha Hagedorna (1788— 1S53) — Liepājas krajkases dibinātāja 1825. gadā. Iela pilsētā viņa vārdā bija no 1898. līdz 1932, gadam (tag. Teātra iela], _ 130. lpp. Dont' you love me, my darling? (angļu vai.) — Vaī tu mani nemīli, mans dārgais? 134. lpp. Cik grūt', cik grūt' par minlsterl būt! 20. gados populāra parafrāze par Rīgā kopš 19. gs. 70. gadiem pazīstamu ziņģi — «Cik grūt', cik grūt' par ķēkšu Rīgā būti» Jelgavā 1876. gadā tika izdots «Rīgas ķēkšu tingeltangels». 135. lpp. Persijs. Auls Persijs Flaks (3t—62) •— romiešu dzejnieks, satīriķis. Viņa sešas satīras izdotas pēc nāves. 136. lpp. Kas tā par spilku kastīti? —- Evelīna jautā, rādīdama uz Nacionālo operu, kad auto piebrauc pie Romas viesnīcas. — Vai to mans brālis vēl nav nopircis? Eiropas publicistikā un daiļliteratūrā bieži ironizēja par bagātiem, bet loti nekulturāliem amerikāņu miljonāriem, ka3 biitu gatavi nopirkt Taueru Londonā, Parīzes Dievmātes katedrāli, Svētā Pētera baziliku Romā un citas vēsturiskās celtnes, kurām, protams, nav tirgus vērtibas. Autori arī šai gadījumā pauž pēckara trūcīgās (salīdzinājumā ar ASV) Eiropas kulturālo cilvēku ironiju par amerikāņu jaun​bagātniekiem, kas ir pārliecināti, ka par naudu var dabūt visu. Bet kas tas par bluķi? — viņa pēc brītiņa vaicā uz Brīvi' bas bulvāra. «Bluķis» ir 1910. gadā atklātā un 1915. gadā noņemtā (un evakuētā) Pētera I pieminekļa postaments, kura vietā vēlāk uzcēla Brīvības pieminekli. 138. lpp. Kas vadīja Apgādības ministriju jaunajā republikā — kā ari citi Liesmas Gudrnpes uzskaitītie gadījumi pauž ironiju par korupcijas un uzdzīves skandaloziem gadījumiem cara armijā un jaunajā Latvijas republikā. 20 gadu sākumā tika daudz rakstīts par Apgādības ministrijas ierēdņu pērkamibu. .. kad Bermonls tikko neieņēma Rīgu. Cara armijas virsnieks P. Berrnonts-Avalovs un viņa Vācijā no pirmā pasaules kara krievu gūstekņiem izveidotās vienības kopā ar vācu interventu karaspēku Kurzemē (kas apmainīja vācu armijas kokardes pret cara armijas kokardēm) kopā izveidoja t. s. Krievu rietumu armiju. Krievi šai armijā bija mazākumā. Bermonta avantūra bija vācu imperiālistu kārtējais mēģinājums nostiprināties Baltijā un ra- dit bāzi savai turpmākai ietekmei «atjaunojamā cara Krievijā». 1919. gada oktobra sākumā Bermonts mēģināja ieņemt Rīgu. Naktī no 9. uz 10. oktobri Latvijas armijas daļas pārspēka priekšā bija spiestas atstāt Pārdaugavu. Pulkvedis Zemitāns ar savu štābu pameta Rīgu un pavēlēja karaspēkam ieņemt pozīcijas pie Juglas ezera. 10. oktobrī valdība aizbēga uz Cēsīm. Rīga būtu kritusi, ja nebūtu izgriezts tilta posms. Daugava pārvērtās par frontes līniju, Latvijas neatkāpušās armijas daļas izveidoja ierakumus tās labajā krastā. Rīgas strādnieki, daudz nevaicādami, par ko viņi cīnās, bet labi zinādami, pret ko viņi cīnās, stājās Latvijas armijā. Vācu — krievu reakcijas armija (bermontieši) sauca atmiņā nesenas 1906. gada soda ekspedīcijas. 15. oktobrī latviešu karavīri devās pretuzbrukumā Daugavas tiltiem, 11. novembri


bermontieši tika padzīti no visas Pārdaugavas. Šo datumu kā Lāčplēša dienu svinēja Latvijas republikā. Cīņas pret bermontiešiem turpinājās, 139. Ipp. .. aizbrauc .. pie čigāna nozilēt. Starpkaru periodā Rīgā bija populārs zīlnieks Finks (čigāns pec tautības). .. aizvest nēģerieies uz Splendidu. Kinoteātris «Splendid Palace» (angļu vai. — brīnišķā pils) atradās Elizabetes (tag. Kirova) ielā 67 (tag. kinoteātris «Rīga»). Eka celta no 1923. lidz 1924. gadam, arhitekts F. Skujiņš (1890—1957), interjera autori gleznotājs H. Grīn- bergs (1888—1928), tēlnieki R. Maurs (1888—1966), J. Leg- zdiņš (1894-1937). 142. Ipp. Es neesmu līderis, kas diņģējas. „ Līderis (angļu vai. — teader — vadītājs) — šai gadījumā partijas līderis. Valdību sastādīšanas laikā partiju līderi «diņģējās» par dažādiem politiskiem un citiem jautājumiem, par dažādiem ekonomiskiem labumiem. 143. Ipp. .. cedet misteram Džonsonam jūsu .. parādus valstij. Cedēt (latīņu vai. cedere — atsacīties, atdot) — nodot citam kreditoram parādu bez parādnieka piekrišanas. 144. Ipp. Kad Gordija mezgls sasiets, Dievs sūta Aleksandru. Gordija mezgls — ļoti sarežģīts mezgls, ar ko, kā teika stāsta, valdnieks Gordijs esot piesējis sakas pie dīseles; pēc orākula pareģojuma tas, kas šo mezglu atraisīšot, kļūšot par Āzijas valdnieku; Maķedonijas Aleksandrs neesot mēģi​nājis to atraisīt, bet pārcirtis ar zobenu. Morics Strahvlcs (1822—1847) — vācu dzejnieks, 145. Ipp. Ģimeņu dārziņos pie Šarlotes ielas. Šarlotes ielas lejasgals (tag. Gorkija ielas daļa no Alojas ielas līdz Duntes ielai) bija ģimeņu dārziņu rajons. «rThe last of the Mohicans» (angļu vai.) — «Pēdējais Mo​hikānis» (Dž. F. Kūpera romāns). 147. Ipp. Donneruietter (vācu vai.) — dusmu izsauciens. Tēte ā tēte (franču vai.) —■ divatā. sameklēt kādas radnieciskas saites ar Ģediminu vai vis​maz ar lagelloniem? Ģedimins (ap 1275—1311) — Lietuvas lielkņazs (1316— 1341), vadīja ciņu ar Vācu ordeni. Ģedimins noslēdza savienību ar Alazovijas kņR/.u (1322) un Polijas karali (1325), tā stiprinot Lietuvas politisko un militāro spēku. Jagelloni (Jagellonotmle) — Ltetuvaa lielkņazu (1377—1401, 1440—1572) un Polijas karaļu dinastija (1388—1572). Jagelloni 15., 16. gs. valdīja arī Ungārijā un Čehijā Jagelloriu valdīšanas laikā Polija uri Lietuva bija saistītas personā!- ūnijā. 148. lpp. Jāsons (grieķu vai. — Jason) - sengrieķu mitoloģijā argo​ nautu vadonis, kas kopā ar 50 argonautiem no Kolhīdas ar burves Mēdejas palīdzību atveda zelta aunādu. .. cēlies no koniņiem. Ķoniņi — kādreizējie Livonijas ordeņa vasaļi Kuldīgas apkaimē. Iespējams, ka viņi cēlušies no kuršu feodāļiem (ķo- niņš — ķēniņš). Da|a vācu autoru uzskatīja kuršu ķoniņus par Kursas seno valdnieku pēctečiem. Senākās liecības par viņu zemes valdījumiem ir 1320. gada dokumenti. Viņi bija brīvzemnieki. Ohl Very voelll (angļu vai.) — G, ļoti labi! 149. lpp. *Mednieks un Makšķernieks» — sporta žurnāls, iznāca no 1922. gada līdz 1940. gadam. Izdeva — Latvijas Mednieku biedrība, no 1932. gada —■ Latvijas Mednieku biedrību sa​vienība. Sakartovskis pārgājis pie gaļas podiem. Verdzības gaļas podi — Vecās derības jēdziens. 152. lpp. Rezons (krievu vai. — peso») — jēga, arguments. 153. lpp. .. par 10 proc. rabata.


Rabats (vācu vai. — Rabatt, no franču vai. rabatiare — atlaist no cenas) — atlaide no visas naudas summas, kas jāmaksā par preclj rabatu piešķir, ja maksā skaidrā naudā, ja pērk preci vairumā. ..kronītis ar miniatūru veco ķēniņu Andreasu Penniķi uz zirga. Attiecināms uz Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Ķoniņu ciema Peniķiem. Dzimtas ģerbonī (no 1664. g.) bija jātnieks uz zirga un uzraksts: <rKurisch Koningen wappen. Andrei Pennick. 1491*. No kuršu ķoniņiem bija cēlies Latvi​jas armijas ģenerālis M. Peniķis. .. no Priekuļu entoinoloģiskās stacijas. Entomoloģija (grieķu vai. — entomon—kukainis + logos — mācība) — zooloģijas nozare, kas pētī kukaiņus. 1911./ 1912. gadā Priekuļos nodibināja Baltijas kultūraugu kaitēkļu staciju, ko 1914 gadā pārveidoja par Baltijas bioen- valsts un Zviedrija, kuras pieteica pretenzijas uz t. s. Livonijas mantojumu. Karš beidzās ar krievu neveiksmi, Vidzeme un Dienvidigaunija tika nodota Polijai, Ziemeļigau- nija — Zviedrijai, Kurzemes hercogiste kļuva par Polijas vasali. .. bijis poļu tēnlna Augusta Stiprā dienestā. Saksijas kūrfirsts (1694—1733) un Polijas karalis (1697 — 1733) sava fiziskā spēka dē| iesaukts par Augustu Stipro (1670—1733). Piedalījās Ziemeļu karā (1700—1721). Viņa karaspēks kara sākumā uzbruka Rīgai, bet varēja Ieņemt vienīgi Pārdaugavu un Bolderāju (ko nosauca par Augus- tenburgu), 1701. gada jūlijā zviedru karalis Kārlis XII Spilves kaujā sakāva Augusta karaspēku, kas bija Krievijas sabiedrotais. .. kad Napoleons ieņēma Kurzemi. 1812. gada vasarā Napoleona armijas X korpuss, ko komandēja maršals Makdonalds, okupēja Kurzemi. Franču un prūšu (Prūsija bija pēc 1806. gada pakļauta Francijai, un tās vienības piedalījās karagājienā uz Krieviju) karaspēku aizturēja Ķekavas—Olaines—Slokas līnijā. 1812. gada decembrī franči atkāpās no Kurzemes. .. franču pulkiem pakaļ palikušu markilantL Markitants (e) (itāļu vai. — mercatante) — sīktirgotājs (bieži tirgotāja), kas karagājienā pavadīja armiju, tirgojās ar pārtikas precēm un dzērieniem. Markitanti bija jau sengrieķu un romiešu armijām, sevišķi plašos apmēros viduslaikos, kad katram karavīram pašam bija jārūpējas par savu uzturu. .. krievu ķeizari, kuru varā nokļuvusi Kurzeme. 1795. gadā pēc Polijas trešās dalīšanas Kurzeme tika iekļauta Krievijas sastāvā. Tagad jau Vācijā un citur ir tik daudz karaļu un hercogu bez zemes. 1918. gada Novembra revolūcijas rezultātā zaudēja kroni ne tikai Vācijas ķeizars un Prūsijas karalis Vilhelms II, bet arī Saksijas, Bavārijas, Virtembergas karaļi, Bādenes lielhercogs un citi Vācijas valstu valdnieki. 159. Ipp. Allažu šūnakmens ir iecienīts tēlniecības materiāls Latvijā kopš 20. gs. 20. gadiem. Tanī veidots arī izcilais memoriā​lais ansamblis Brāļu kapi Rīgā (atklāts 1936. g. novembri). Autori — tēlnieks Kārlis Zāle (1888—1942), arhitekts Aleksandrs Birzenieks (1893—1980), ainavu arhitekts Andrejs Zeidaks (1874—1964). 162. Ipp. Zeme .. izrijolēta. Rijolēt (holandiešu vai.) — dziļi art. 163. Ipp. .. pie jaunā tirgus dzelzs spraišļiem — pie Centrāltirgus montāžas vietas. Centrāltirgu Rīgā nodeva ekspluatācijā 1930. gadā, līdz tam galvenais bija Daugavmalas tirgus. Centrāltirgus bija viena no modernākajām šāda veida būvēm tālaika Eiropā. Tag. — Centrālais kolhozu tirgus, 164. lpp. Vespasiāns (9—79) — Romas imperators (69—79). 165. lpp. Strēzemans, Briāns, Cetnberlens. Gustavs Strēzemans (1878—1929)* — Vācijas ārlietu ministrs; Aristids Briāns (1862—1932) — Francijas ārlietu ministrs; Ostens Cemberlens (1863—1937) — Anglijas ārlietu ministrs. Visi trīs


politiķi kļuva populāri ar Lokarno (Šveice) līguma parakstīšanu 1925. gadā. 366. lpp. Aizdedzies Sarkandaugavas koka tilts. Līdz 1929. gadam, kad uzbūvēja tagadējo dzelzsbetona tiltu, Ganību dambja galā pāri Sarkandaugavai veda koka piosta tilts. 171. lpp. Karš, Troickas pulks Tālajos Austrumos, ceļš ap zemes' lodi atpakaļ. Karš — pirmais pasaules karš un Pilsoņu karš. Troickas, kā arī Imanta3 pulki — vienīgās latviešu vienības, kas Pilsoņu karā cīnījās krievu baltgvardu pusē — Kolčaka armijā Sibīrijā. Imantas un Troickas pulku karavīri atgriezās Latvijā pa jūrasceļu (Tālie Austrumi — Indijas okeāns — Suecas kanāls — Vidusjūra — Atlantijas okeāns — Ziemeļu jūra — Baltijas jūra). Troickas pulks izkāpa krastā Liepājā 1920. gada 3. oktobri. 172. lpp. , .ielīdu pār zvalstmāti un noslēpos vispirms aiz sānliias. Māte — jūrnieku terminoloģijā «kuģa ķīlis». (Autori nepre​cīzi apraksta nokļūšanu uz kuģa.) Zum Teufel (vācu vai.) — pie velna. 179. lpp. .. bij profilējusi Latvijas valsts. Profitēts (franču vai. — profitcr) — gūt labumu vai peļņu.


SATURS Dolāru lietus pār Rīgu Pirmā daļa Viņam nav rētas Balodis vai zoss Jūras vilks skaidri latviski Lauvas dīdītājai pazudis lauva Viņam ir rēta Fetlers un es Ziedošu tējas rožu dārzā Salnas kostu rožu dārzā «DPU» Amerikānietis mācās angliski Diena ar zvaigznēm Pirmā bēgšana Viņš ievāc ziņas pats par sevi «Henry Jackson Ltd» Divkauja ar dāmu Beigts «Pie jautrā kuratora» Pavisam citos apkampienos Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes Visu apžogot Golfa straume tuvojas Kreisā padusē aiz vestes Melnā pape un dzeltenie pGš|i Aloney making (Naudas taisīšana) Piecos stāvos Nē, tas nav mans vīrs Veikals un mīla vienā gājienā Velnu tu atradīsi, ne viru! Evelīnai kas gaidāms Pavisam beigtsl Divas astes Otrreiz aprakts Ar galvu sienā Noslēpumainais limuzīns^ Nelaimes paka padusē Džungļu čūska Nodevība un glābšana Dzeltenais portfelis runā Divi deputāti pazuduši Va banque Vēršastes zupa un divi tauriņi Jēkabsons ķer tauriņus


Skrejošā holandiete Pavisam cita cienīšana Jā un nē Zem gaisa pumpja Galva pie galvas Jā, es esmu karalis Mīla gaisā, greizsirdība lejā «DDPU» OtrS da|a lerijis pārāk lielu āķi Jēkabsons liek Džeksonu apcietināt Jēkabsona senču galerija Mironis vairs negaida Pagaidait, tūlīt būs labi «Viens un Divi» Vīrs vai brālis Es nezinu, ko mīlu Vai man bij lēkt viņani pakaļ? Torņakalns — Liepāja — Ņujorka epilogs Tas ir piepildīts Fantastiska romāna reālais fons Komentāri Gregri V. J. Gr 379 Latvijas karalis jeb Cilvēks, kam visi parādā: Fantastisks dēku romāns / Tekstu publicēšanai, priekšvārdu sagatavojusi I. Kiršentāle, pēcvārdu — P. Krupņikovs, komentārus — I. Kiršentāle, P. Krupņikovs. — R.: Zinātne, 1989. — 220 lpp., 16 Ip. il. — (Romāns — pagātnes liecinieks), ISBN 5—7966—0355—8 V. J. Gregrl LATVIJAS KARALIS jeb Cilvēks, kam visi parādā Redaktore Z. Dūka Māksliniece V. Pugačova Mākslinieciskā redaktore /. Jēgere Tehniskā redaktore 1. Sneidere. G. Sļep' kova Korektore B. Vārpa HB Mi 2922 Nodota salikšanai 20.12.88. Parakstīta iespie. Janai 01.04.89. Formāts 84X108 32. Tlpogr. papīrs W> 2. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 8 f iz. iespiedi.; 13,44 nzsk. iespiedi.; 13,97 uzsk. kr. nov.; 14,24 lzdevn. 1. Metiens 120 000 eks. Pašūt. N4 1656. Maksā 2 r. 20 k. (117 000 eks. 13.65 uzsk. kr. nov.), 7 tipa iesējumā ar apvāku — 2 r. 60 k. (3000 eks. 13,76 krāsu nov.) Izdevniecība «Zinātne». 226530 PDP Rīgā, Turgeņeva ielā 19 Iespiesta tipogrāfijā «Ciņa». 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. VSks un ieli« kums Iespiesti Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības galvc, 11. *Kur jūs bijāt, kad es to zemi dibināju?» Brāli Kaudzīši, *Mērn. laikos» Neviena personīga uzaicinājuma. Tikai aizrādījums laikrakstos: ceturtdien pīkst, piecos Transatlantijas mil-


38 lpp. Es fiel ein Reif in der Erūhlingsnacht (vācu vai.) — pava​ 49. Ipp. .. vēroja katru Džeksona vaibstu un vaikstu. Vaikstd — grimase. ' orions. korupcija. —■ domas. Mēnešraksts literatūrai, mākslai un zinātnei. — 1924. — Ns 10. — 470., 471. lpp. [5] pec 1934. gada apvērsuma k. ulmaņa valdība piekrita parādu atmaksāt, bet nepaspēja šo solījumu Izpildīt. Sakarā ar to, ka Latvijas zelta krājums atradās Anglijā, pēckara gados bija mēģinājumi parādu dzēst uz šā zelta krājuma rēķina. Lazaru parāds bija padomju un angļu sarunu objekts.

LATVIJAS KARALIS JEB CILVEKS, KAM VISI PARADA - V. I Gregri (Valdis Grevins & V. I Gregri (Janis Gri  
Read more
Read more
Similar to
Popular now
Just for you