Latviesu tautas piedzivojumi - Uldis Germanis

ievērojamas vērtības.

Lai sekmētu latviešu vēstures pētīšanu, 1936. g. dibina Vēstures institūtu. Tā direktors ir prof. A. Ten- telis, vicedirektori — prof. Fr. Balodis un prof. A. Švābe. Institūtam ir ievērojami nopelni vēstures zi​nātnes laukā. Un tie nav vienīgie Ulmaņa valdības ie​rosinājumi un sasniegumi.

Bet viņa valdīšanas laikam netrūkst arī ēnas pušu. 16. maijā apsolīto satversmi nekad neizstrādā.

Tādēļ Ulmaņa vara nebalstās uz likumīga pamata. 1922. gada satversmi neatceļ, bet tās noteikumus neievēro. „Va- doņa griba ir likums", mēdz teikt prezidenta piekritēji šinī laikā. Šī iemesla dēļ no valdības 1938. gadā aiziet M. Skujenieks. Arī ģen. Balodim tādēļ rodas nesaska​ņas ar Ulmani.

Prezidents necieš patstāvīgus ļaudis savā tuvumā un vēlas, lai visi paļaujas ,,valsts saimnieka" gribai. Tāpēc ne vienmēr spējīgākie ļaudis nokļūst svarīgākajos posteņos. Ar laiku Ulmanis arvienu vairāk iejūtas vienīgā noteicēja lomā. Prezidenta vietā viņu sāk dē​vēt par tautas vadoni.

Par slavināšanu sevišķi rūpējas Sabiedrisko lietu ministrija, kuras priekšgalā nāk viens no 15. maija apvērsuma dalībniekiem, Alfrēds Bērziņš. Tā jūtami ierobežo runas, rakstu un biedrošanās brīvību. Slēdz ap 1000 dažādu biedrību, daudzus laikrakstus un žurnālus. Slimokases un strādnieku arodbiedrības nāk valsts uzraudzībā. Pakalpīgus žurnālistus un rakstniekus uzmudina sacerēt slavinājumus vadonim, bet citus nobīda malā. Šī rīcība daudziem nepatīkami atgādina paņēmienus, ko lieto citās diktātūras zemēs — Pad. Savienībā, Vā- cijā, Itālijā. Tas attālina Latviju no draudzīgajām rietumu lielvalstīm, kur pastāv demokrātiskā iekārta.

Rakstos un runās noniecina agrāko demokrātisko laikmetu un tā darbiniekus. To apzīmē par „partiju strīdu laikmetu", pasvītro tā ļaunās puses, bet noklusē to, kas tur bijis labs un kas tajā laikā paveikts.

Ulmaņa valdīšana gan nekad nekļūst sevišķi barga un varmācīga, kā tas ir Staļina Padomju Savienībā un Hitlera Vācijā. Neviens Ulmaņa pretinieks netika sodīts ar nāvi vai ilggadīgu cietuma sodu. Lielāks skaits agrāko Saeimas deputātu (kas bijuši tautas pārstāvji vismaz 15 gadus) saņēma valsts pensijas. Bet tomēr Latvijas valsts iekārta šajā laikā jāsauc par diktātūru (vienas personas valdīšanu), kaut arī samērā maigu.

Nekādu tautas pārstāvniecību Ulmanis nepieļauj. Tai vietā pēc Italijas parauga sāk dibināt dažādu aro​du (tirgotāju, rūpnieku, amatnieku u. 1.1.) padomdevē​ju iestādes — kameras. To nozīme ir niecīga.

Visbīstamākais tomēr ir, ka tautu Ulmaņa laikmetā atradina patstāvīgi domāt un interesēties par valsts lietām. Neviena politiska partija vairs nedarbojas, arī Zemnieku savienību likvidē. Par visu rūpējas tagad vienīgi vadonis. Nav neviena, kas kontrolētu un sekotu viņa rīcībai. Dažreiz paceļas bažīgas balsis: „Kas no​tiks, ja Ulmanis pēkšņi nomirst?" — Neviens uz to nevar atbildēt.

Aizrāvies ar saimnieciskās dzīves celšanu, prezidents atstāj novārtā valsts aizsardzību. Pastāv gan valsts aizsardzības fonds, bet jauni, moderni ieroči netiek gādāti. Latvija paļaujas uz Tautu savienību un dažādiem ne​uzbrukšanas līgumiem, kas noslēgti ar lielajām kaimiņ​valstīm.