Issuu on Google+


Annotation GADSIMTU NOSLĒPUMI-5 No krievu valodas tulkojuši DZINTRA DĀVIDSONE un ARMĪNS VOITKĀNS «Juventa», Rīga, 1997 PRIEKŠVĀRDS Vēsture vilina kā dziļa, tumša, pusaizgruvusi aka, ģeogrā​fija sauc pasaulē, bet mīlestība apbur. Šajā sējumā kaut ko jaunu sev atklās gan vēstures un ģeogrāfijas aprakstu cienītāji, gan neglābjami romantiķi un mīlētāji. Te apcerētas ķēniņa Zālamana bagātības, stāstīts par ticami neticamiem piedzīvojumiem Kokosu salā, kā arī atklāti trubadūru dziesmu rašanās noslēpumi. Nodaļā «Pagātnes ēnas» stāstīts par Ludvika XIV, ko dēvēja par Saules karali, favorītes de Montespāna kundzes intrigām, bet francūzis Alēns Deko apcer gan «cilvēkvardes» Laionela Kreba neizskaidrojamo pazušanu, gan svētā Pētera kapenes un Nerona apmelošanu. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Pirmā dala Jurijs Supruņenko Valentīns Iļjins Sergejs Kravčuks Robērs Sarū Lorenss Grīns Ņikita Krivcovs Andrejs Tokarevs Deivids Ērvings Mihails Koršunovs Viktorija Terehova Otra daļa Andrē Kastelo Alēns Deko Alēns Deko Alēns Deko Alēns Deko Alēns Deko Saturs LAULĪBAS UN LAULĪBU IERAŽAS GADSIMTU NOSLĒPUMI-5


Pirmā dala Atrastas un neatrastas bagātības


Jurijs Supruņenko Stšelecka krīks neizžus Mūsu priekšā Pāvela Stšelecka dienasgrāmata. «No kalnu smailes caur dūmu grīstēm, kas vijās ap klejotājcilts slieteņiem, mēs biezajā briksnājā beidzot samanījām avotu. Mani pārņēma neprātīga dziņa jo drīzāk remdēt slāpes, kas mūs mocīja jau vairākas dienas. Saņēmu dūšu, spēki manī it kā atgriezās, un es bez apdoma sāku traukties uz ilgoto vietu. — Stāt! — iesaucās mans pavadonis. — Stāvi! Citādi būsim pagalam. Bija jāapstājas. Mēs mainījām virzienu un, nokāpuši ielejā, nevis apgājām iezemiešu mītnes ar līkumu, bet apgū- lāmies zemē 60 jardu attālumā no tām. Pagāja kādas piecpadsmit minūtes. Nepacietība, niknums, bada un slāpju mokas lika mums gandrīz vai pārkāpt saprāta nospraustās robežas, kad no tuvējās būdas uz mums tika mesta degoša pagale. Mans pavadonis piecēlās kājās, mierīgā solī piegāja pie pagales, pacēla to un atgriezies iekūra ugunskuru un uzlika uz tā oposumu, kas mums vēl bija krājumā. Nogūlies viņš atkal vienā mierā sāka zelēt savu zaru, zagšus mezdams sānis vērīgus skatienus. Pēc desmit minūtēm vecā sieviete no nometnes iznesa ūdens trauku un nolika pusceļā uz mūsu ugunskuru. Pēc tam līdzīgā kārtā viņa iznesa zivi, uzlikusi uz tīras koka mizas; to visu mans pavadonis pienesa man. Es ātri remdināju badu un slāpes un aiz pārliecīgā noguruma jau sāku vārstīt acis, kad no klejotāju nometnes pie mums sāka tuvoties gados pavecāks vīrs. Pavadonis viņu sagaidīja pusceļā. Iesākās saruna, kurā viena puse iztaujāja, bet otra izskaidroja mana ceļojuma mērķi. Pie ciltsbrāļiem atgriezies, vecis to visu griezīgi pīkstošā balsī atstāstīja cilts locekļiem. Tad uz īsu brīdi iestājās klusums, līdz beidzot mēs saņē​mām nevis uzaicinājumu ienākt nometnē, bet gan pavēli nekavējoties aizvākties. Pretoties nebija iespējams. Mēs bijām spiesti pakļauties un tūliņ pat devāmies tālākajā ceļā.» Šī ir tikai viena epizode, ko ceļa dienasgrāmatā tēlaini aprakstījis ekspedīcijas vadītājs. Cik šādu piedzīvojumu — gan dramatisku, gan ikdienišķu — viņš netika pieredzējis savā simtiem jūdžu garajā ceļā tolaik pasaulei vēl tik noslē​pumainajā svešajā kontinentā! Vai gan varēja ļaunoties uz iezemiešiem, kas baltajiem klejoņiem parādīja durvis? Patiesībā par korekto sagaidīšanu vajadzētu pateikties. Viņi taču ceļiniekus nesaņēma ne ar šķēpiem, ne bumerangiem. Nezinādami, kas atnācēji ir, ienaidnieki vai draugi, viņi tiem veldzēja slāpes un rem​dēja badu. Bet, ja tie nevēlējās sev tuvu kaimiņu, droši vien bija pietiekami daudz iemeslu neuzticēties bālģīmju klaidoņiem. Kā gan lai iezemieši zina, ka tieši šie vīri nav ne klaidoņi, ne rupji kareivji vai noziedznieki, kuru cietsirdību aborigēni labi pazina?

IEMĪĻOTAS VĀRDĀ Es par Pāvela Edmunda Stšelecka piezīmēm ieinteresējos pēc tam, kad Kalifornijas štatā biju iepazinies ar kādu studentu grupu. Poļu izcelsmes amerikāņu studenti bija nolēmuši nevis tikai interesanti pavadīt brīvdienas, bet doties pa slavenā tautieša pēdām, tā vēlreiz godinot viņa nopelnus un atgādinot Stšelecka prasmi grūtību priekšā nevis atkāpties, bet gan tās pārvērst par piedzīvojumu. Droši vien šī īpašība ir poļu nacionālā rakstura iezīme. Poļi ir apbrīnojami mobili! Viņu mobilitāte izpaužas ne tikai komerciālā uzņēmībā, bet liek sevi manīt arī poļu diasporas politikā un literatūrā. Poļus gan kompakti, gan izkaisīti var sastapt visā pasaulē. Pāvels Stšeleckis īpašu uzmanību pelna tāpēc, ka viņa atklājumi, kas zināmi visā pasaulē, savulaik dzimtenē, Polijā, netika atzīti. Un nu, lūk, poļu jaunieši nolēmuši vēsturisko taisnīgumu atjaunot —


atgādināt par savas tēvzemes dēlu, kas likteņa nežēlību un sitienus panesa nesagumis. Nebija ko domāt, ka varētu izbraukt visu P. Stšelecka maršrutu. Bez pārspīlējuma var teikt, ka viņš izstaigājis, apbraukājis, ar kuģi apceļojis un izpētījis pusi pasaules. Visnozīmīgākā tomēr ir Austrālijas ekspedīcija. Pamēģināsim restaurēt Stšelecka maršrutu, izmantojot gan viņa paša dienasgrāmatas, gan to ceļotāju piezīmes, kas par viņu interesē​jušies pirms mums. Sākt, protams, vajadzēja no Sidnejas. Rosīgajā ostā Stšeleckis izkāpa krastā 1839. gadā aprīlī. Protams, pilsētā viņš ilgi neuzkavējās. Un nevis tikai tāpēc, ka nesenajai katordz- nieku kolonijai bija slikta slava. Ceļotāju vilināja nestaigātas takas. Zilie kalni savu nosaukumu diez ko neattaisnoja. Kaut arī kalni nav sevišķi augsti, dažās vietās tie bija grūti pārejami. Kalnu grēdas stiepās gandrīz 300 kilometrus kontinenta iekšzemē un bija tik juceklīgi izvietotas, ka šķita, tās vispār noslēdz ielejas no visam pusēm, bet upēm nav ne sākuma, ne gala. Nelielā ekspedīcija ar Stšelecki vadībā uz priekšu tika ar grūtībām. Pats Stšeleckis gāja grupas priekšgalā, uz muguras nesdams rīkus un instrumentus, — tos kādam citam uzticēt viņš baidījās. Jau tā viņu grupu laiku pa laikam pie​meklēja dažādas likstas. Kaut gan Stšeleckis jau bija veicis vairākus gājienus pāri Andu kalnu galvu reibinošiem augstumiem, bet šeit kalni bija zemāki, izrādījās, ka risks arī te bija liels. Stšelecka dienasgrāmatā pavīd šāds ieraksts: «Bezdibenīgas aizas, dziļas ielejas un atbaidoši bezdibeņi. Apjucis Groses upes un Heja kalna [1] bezgalīgajos aizu labirintos, es vairs nebiju spējīgs atrast ceļu, un tikai pēc nepārtrauktā nogurumā, badā un briesmās aizvadītām vairākām dienām man izdevās no turienes izkļūt» Un tomēr viņš Heja kalnā uzkāpa. Bet pēc dažām dienām — vēl augstākā bezvārda virsotnē. Ar pirmuzkāpēja tiesībām Stšeleckis to nosauca par Adinu — savas iemīļotās sievietes vārdā. Viņa klejojumi taču bija sākušies tieši Ādiņas dēļ. No dzimtās Poznaņas jaunieši devās pirmajos kalnu pārgājienos uz Tatriem, kas tolaik vēl bija maz izpētīti. Pirmie kāpieni kalnos un tur gūtais rūdījums atstāja pēdas. Jaunais ulāns mēģināja aizbēgt kopā ar savu iemīļoto — pulkveža meitu. Viņus noķēra ceļā. Dienests beidzās ar līgavaiņa bēgšanu — šoreiz vienatnē — gan no kazarmām, gan dzimtenes. Sākās klejojumi pa Itāliju, Vāciju, Angliju un reizē pastiprinātas mācības, kas emigrantam īpaši nepieciešamas. Viņu saistīja ģeoloģija un ģeogrāfija. Par valodām vispār nebija ko runāt — ceļotājs taču bez tām iztikt nevar. Jau sen gudrie ir teikuši: «Cik valodu tu proti, tik reizes tu esi cilvēks.» Pāvels Edmunds Stšeleckis bija sava laikmeta dēls. Daudzi bijušie eiropieši, it īpaši aristokrātisko ģimeņu dēli, jau​najā, vētrainajā uzņēmīgo laikmetā bez agrākās bagātības nokļuva, tā sakot, uz sēkļa. No šādas — nabadzībā ieslīgušas grāfu ģimenes nāca arī Oksfordas koledžas absolvents Pāvels Edmunds. Taču viņam pietika veselā saprāta, lai apspiestu sevī aristokrātisko senču lepnību un kļūtu par lietišķu cilvēku — tikai ne biržā, bet gan daudz romantiskākā sfērā — ģeogrāfijā, ko viņš studēja universitātē. Viņš ceļoja, vāca etnogrāfiskas kolekcijas un pārdeva muzejiem. Trīs gadus viņš ceļoja pa abām Amerikām, Okeānijas salām un Jaunzēlandi, bet pēc tam notika šī nopietnā ekspedīcija pa noslēpumaino Austrāliju, kalnu, eikaliptu, tuksnešu un izžūstošo upju zemi. Nesen pirms viņa apvidū bija ceļojis Hamiltons Hjūms, Viljams Hovels, Tomass Mičels… Taču Austrālijas Alpi aizņēma plašu teritoriju, tie vietām ļoti grūti pieejami, un atklājumu pietika arī Stšeleckim. Viņš izdarīja ģeodēziskos mērījumus, vāca augsnes paraugus, tie​cās nokļūt tālīnos, neizpētītos apvidos. Pārvarējis kalnu dienvidrietumu atzarus, sasniedzis upju augšteces, šķērsojis varenas eikaliptu audzes un Austrālijas akāciju biežņas, viņš izgāja pie Vesternporta līča un deva slēdzienu par pētīto zemju izmantošanas perspektīvām nā​kotnē. PASAULES MALĀ Līdz Austrālijas augstienēm nokļūt nenācās grūti. Iesākumā pēc tā nebija vajadzības ne portugāļu, ne holandiešu, ne britu jūrniekiem, kas pēc kārtas atklāja «Nezināmo Dienvidu Zemi», kā viduslaiku ģeogrāfi


dēvēja noslēpumaino kontinentu. Tur dziļāk nebija ko meklēt arī katordzniekiem, kurus šurp, uz pasaules malu, izsūtīja no Lielbritānijas, neat​rodot viņiem citu piemērotu vietu. Kaut arī Austrālija bija dienvidu zeme, tā apgūšanai nemaz nebija tik pateicīga, kā varētu domāt Te bija pārāk karsts, apmēram pusi teritorijas aizņēma tuksneši un pus- tuksneši. Ne velti ūdens bija tas, kas nedeva miera ne aborigēnu, ne kolonistu prātiem. Kā vēlāk tika aprēķināts, šeit bija astoņas reizes mazāk nokrišņu nekā, piemēram, Dienvidamerikā. Izrādījās, ka piektais kontinents ir vissausā​kais. Droši vien nav nejaušība, ka vienu no Austrālijas virsotnēm pirmie atbraucēji nosauca par Bezcerības kalnu. Meklējot ūdeni un lopiem ganības, it īpaši pēc lielā sausuma, kas Austrāliju piemeklēja 1813., 1826. un 1828. gadā, piekrastes kolonisti bija spiesti ielūkoties tālāk kalnos. Turklāt kalni nemaz nebija pārāk augsti (aiz Eiropas Austrālija izrādījās zemākā pasaules daļa, kuras vidējais augstums ir tikai 350 metru). Taču kalni paliek kalni: te sastopami gan pakā- pienveidīgi cilu kalni, gan ledāju atstātas trogielejas, gan morēnu grēdas. Pārvietošanos pa kalniem sekmēja upes. Lielākā daļa no tām iztek no tā saucamās Lielās Ūdensšķirtnes grēdas (atrodas kontinenta austrumu piekrastes daļā) un no šīs grēdas augstākās daļas — Austrālijas Alpiem. Visu XIX gadsimtu ekspedīcijas te nāca cita pēc citas. Č.Stērta, D.Bak- stera, EGregorija un citu ceļotāju meklējumi vainagojās ar to, ka augstākajos rajonos tika atklāti jauni ceļi, kalnu grēdas, ielejas, ezeri. Taču tikai grāfa P.Stšelecka vadītajai ekspedīcijai 1840. gadā izdevās nokļūt līdz Morano plato, kur iztek Mareja, Austrālijas visgarākā upe (tās garums ir 1632 kilometri). Lejtecē pietiekami ūdenīga un pat piemērota kuģošanai, augštecē tā meta cilpas starp kalniem, sausā laikā reizēm pavisam izzuzdama. īstu ledāju šajos kalnos nav un pastāvīgu pieteku arī ne, kaut gan tieši šis ir visā Austrālijā vienīgais rajons, kur sniegs vietām saglabājas cauru gadu. Stiprie austrumu vēji sniegu sanes aizvēja nogāžu aizēnotās aizās. Šajā Austrālijas sniegotākajā apvidū, ko tā arī sauc par Sniega kalniem, Stšeleckis atklāja konti​nenta augstāko virsotni. Pusgadu ilgās ekspedīcijas laikā viņš aizkavējās ceļā 1840. gada 15. februārī tāda notikuma dēļ, kas vēlāk palika ģeogrāfisko atklājumu vēsturē. Stšeleckis saviem tuviniekiem Polijā par šo «aizkavēšanos» rakstīja: «Diženo virsotni, kurā pirms manis neviens nav uzkāpis, ar tās mūžīgiem sniegiem un mēmo klusumu es izmantoju, lai šajā kontinentā nākamajām paaudzēm uz mūžiem saglabātu dārgo vārdu, ko godā tur katrs polis, katrs brīvības draugs .. Svešajā malā, svešajā zemē .. es to nosaucu par Kostjuško kalnu.» Stšeleckis virsotni nosauca Tadeuša Kostjuško vārdā ne tikai tāpēc, ka pats ceļotājs bija poļu izcelsmes emigrants. Poļu nacionālais varonis Kostjuško bija populārs arī ārpus dzimtenes un ieņēma redzamu vietu sabiedrībā. Viņa liktenis izveidojās dramatisks. Pirms Kostjuško devās pasaulē, viņš bija poļu sacelšanās vadonis cīņā pret Krievijas cara karaspēku. Poļus sakāva, taču cars Pāvils I Kostjuško no ieslodzījuma atbrīvoja un atļāva izbraukt uz ārzemēm. Ievērojamais poļu demokrātiskās kustības darbinieks 1794. gadā kļuva par ASV Neatkarības kara varoni. Krakovā, kur Kostjuško bija zvērējis tautai un kur atdusas viņa pīšļi, poļi pilsētas nomalē viņam par godu uzbēra kurgānu. Stšeleckis viņam goddevībā veltīja īstu kalna virsotni. 1863. gadā kalnam tika noteikts augstums — 2230 metru virs jūras lī​meņa. «Ceļā uz kalniem var ieraudzīt visādus brīnumus,» pusotras stundas traucoties automobilī pa šoseju no Austrālijas galvaspilsētas Kanberas, man stāstīja Andžejs Polačeks, viens no jaunajiem poļiem, kas nogājuši pa grāfa Stšelecka pēdām. Kostjuško virsotne atrodas tuvu galvaspilsētai, varbūt tāpēc ļaužu straume uz to neapsīkst. Baidījāmies, ka prozaiskā ceļa iespaidi var mazināt garīgo pacēlumu, ar kādu mēs dodamies uz virsotni. Šeit taču redzami tādi skati, kādu nav nekur citur kā tikai Austrālijā. Zilā dūmakā slīgst eikaliptu birzis. Kur vēl citur var skatīt pudeļkokus? Šo koku nosaukums nav vienkārši metafora — pudeļveidīgajā stumbrā ar stipri sašaurināto «pudeles kaklu» lietus periodā sakrājas valgme, lai pēc tam, sausajā periodā, tiktu ekonomiski izlietota. Palmas, fikusi, kokveida papardes, liānas, zāleskoki… 9000 endēmu (tikai šim kontinentam raksturīgo augu) no 12 tūkstošiem augstāko augu sugu, kas šeit sasto​pamas.


Galvenais ir nesteigties, tad noteikti ieraudzīsit, ka ceļam pārlec Austrālijas dzīvnieku valsts visievērojamākais pārstāvis ķengurs. Var sastapt koalu ar mazuli uz muguras. Uz takas noteikti pamanīsit vietējo ķirzaku, kas «valkā pledu» un lēkā uz divām pakaļkājām. Ievērosit daudz neparastu putnu, sākot ar lielo strausu — emu un beidzot ar neskaitāmām papagaiļu sugām. Te pat vārnas, lai ari ķērc tikpat nejauki kā citur, ar spilgto, raibo spalvu rotu izskatās pēc paradīzes putniem. Protams, mūsdienu tūristi Austrālijas eksotiskos dzīvniekus ir diezgan saskatījušies gan filmās un attēlos, gan zooloģiskajos dārzos, tāpēc viņi tik pārsteigti vairs nav kā pirmie ieceļotāji, kas no Eiropas ieradās pirms 200 gadiem. Un tomēr cilvēks ir tā radīts, ka ar pakaļdarināju- miem un kopijām tam nepietiek — viņam jāredz viss dabā!

AUSTRĀLIJAS «JUMTS» Arī Kostjuško kalna apvidu skārusi tā pati nelaime, kas piemeklē citus dabas pieminekļus. Ceļotāji šurp nāk, brauc, lido kā svētceļojumā. Tūrisma konveijers darbojas bez pārtraukumiem. Vienīgi sliktā laikā un ziemā ļaužu straume nedaudz aprimst Un, ja vēl izdodas tieši šeit kalnā, sagaidīt saullēktu kā Kalifornijas poļiem, turklāt visu uzfilmēt, tad var būt drošs, ka ikkatrs kalnā kāpējs nākamajā gadā aizvilinās savās pēdās vēl kādus pāris sekotājus. Gluži nesen, pirms gadiem desmit, tūristu skaits te bija ceturtdaļmil- jons, turpretī tagad tas jau tuvojas miljonam. Vai gan var cilvēkiem pārmest, ka viņi nomīda šo sla​veno kalnu? Vai gan kāds ir pārmetis svētceļniekiem, ka viņi iet uz Jeruzālemi vai Meku? Uz vienu otru muzeju dodas tādas pašas ļaužu straumes. Un tomēr — svētceļojums uz dabas pieminekli ir kas pilnīgi cits. Ap Kostjuško kalnu jau pirms pusgadsimta ir izveidots nacionālais parks. Tā teritorija diezgan plaša — 600 hektāru. [2] kopš paša iesākuma uzdevums tika izvirzīts ļoti pārdomāti — saglabāt ne tikai atsevišķas retu augu un dzīvnieku sugas, bet visu dabas kompleksu. Taču ar pārāk plašu vērienu tika uzsākta restorānu, kafejnīcu, viesnīcu, kempingu, veikalu un kiosku celtniecība, liesa, šo jomu arī var pietiekami labi regulēt. Var noteikt stingrākus nacionālā parka aizsardzības pasākumus, noregulēt maršrutus, noteiktos periodos samazināt tūristu pieplūdumu, kā arī, protams, ierobežot izpriecu industrijas izvēršanos, līdz ar to veidojot bijīgu attieksmi pret kalnu. Zinātnieku balsij, sabiedriskajai domai, presei taču piemīt liels spēks. Varētu domāt, ka reliktu kontinentā, kā Austrāliju mēdz dēvēt te saglabājušos senāko laikmetu augu un dzīvnieku dēļ, — ka te arī kalni ir īpaši savdabīgi. Nē, kalnu virsotnes ir un paliek kā jau virsotnes. Tās, šķiet, ar savu vecišķo likteni samierinājušās un sen dus mierā. Vulkāniskās kaislības tās vairs nesatrauc. Nav tām vairs arī atmiņu par leduslaik- metā piedzīvoto, kaut ari seno ledāju pēdas šur tur vēl pavīd. Pirmie kalnos kāpēji varēja ari pēdas neatstāt — nekalt akmenī apliecinājumu, ka ir te bijuši, jo uzkāpšana kalnā īpašas grūtības nesagādā. (Klinšu zīmējumi Austrālijā meklējami alās. Vienā no tām, Keilorā, ir atrasti senāki zīmējumi nekā Eiropā.) Par pirmajiem uzkāpējiem tādā vidēja augstuma kalnā kā Kostjuško kalns vēsture klusē. Bet vienu vārdu tomēr var nosaukt — Virunens. Viņš neapšaubāmi bija atzīts vietējais ceļotājs. Turklāt viņam bija saprašana dziedniecībā, kas nav mazsvarīgi, jo ekspedīcijās nevajadzēja ņemt līdzi ārstu, kā to dara tagad. Taču Virunena ceļojumu maršruti bija gari un neparasti. Viņš sev izvirzīja mērķi apmeklēt pat tās vietas, kur, kā ceļotājs teica, mīt pats Dievs. Tika plānota ekspedīcija uz Ubi-Ubi virsotni, bet tā atradās zemāk nekā svētā Billimi zeme, miera un paradīzes svētlaimības valsts. Visi, kas Virunenu pazina, ieteica no trakās iedomas atteikties. Virunens, tiesa kas tiesa, bija vīrs ar galvu, bet viņu allaž mocīja ari pārliecīga ziņkāre. Un tā viņš aizgāja. Kalnos. Žēl, ka nav saglabajušas sīkākās zinas par šo gājienu: kādi rīki viņam bijuši līdzi, ar kādiem produktiem spēkus uzturējis, kāds laiks tais dienās bijis — vārdu sakot, visas tās detaļas, kas atrodamas mūsdienu kalnākāpēju dienasgrāmatās. Nav zināms arī precīzs datums,


kad Virunens devies ceļā un kad atgriezies. Mērķi viņš sasniedza — aizgāja līdz varenajai klintij, ko no visām pusēm ietvēra bieza audze. Tur viņš ari atrada Visuvarenā atpūtas vietu. Tas Kungs par nekaunīgo apmeklējumu droši vien jutās šokēts, un tomēr acīmredzot viņu arī sajūsmināja neatlaidība, ar kādu šis mirstīgais — ne jau milzis pēc skata, bet ari ne vergs dvēselē — tiecās uz savu mērķi… Viņš to nedz satrieca pīšļos, nedz sakropļoja, tikai tā drusku, varētu teikt — kārtības labad, iepēra, bet tā, lai Virunens vēl varētu atgriezties pie cilvēkiem. Un tā: ja Virunenam izdevās nokļūt līdz Ubi-Ubi, tad Kostjuško virsotnē viņš noteikti ir varējis uzkāpt Poļu studenti vairākkārt redzējuši, kā aborigēnu bērni apgūst šo kalnu kraujas. Pieplūcis klēpi niedru, šāds jaunais asu sajūtu cienītājs uzraušas augšā uz klints, tad noliek šo klēpi līdz mirdzumam notrīta celiņa — renes sākumā, uzsēžas uz sava «spilvena» un drāžas lejā. Ātrums tiek attīstīts visai pieklājīgs. Tagad uz virsotni ved daudzas takas. Turpretī Stšelecki ceļā uz kalna virsotni sagaidīja daudz grūtību — viņš taču bija pirmais baltais cilvēks, kurš spēra kāju šajos svešajos kalnos! Kostjuško sniegiem klātā kalnu smaile, kas pacēlās pāri visām apkārtējām kalnu galotnēm, Stšeleckim šķita vis​ērtākā vieta, kur izdarīt ģeodēziskos mērījumus. Varenā ainava, kas paveras no kalna, apbūra Stšelecki un pusotra simta gadu vēlāk arī Amerikas poļus. No šejienes skatiens var aptvert apmēram astoņpadsmit tūkstošus kvadrātkilometru. Tālu austrumos gandrīz astoņdesmit kilometru [3] attālumā zilgo okeāna piekraste. Pie ceļinieku kājām stiepjas zaļas joslas ar Marejas un tās pietekas Marambidži dziļajiem kanjoniem pa vidu. Kaut gan kalns, kurā uzkāpa Stšeleckis, likās acīm redzami augstāks par citiem, viņš tomēr nenovērtēja blakusesošo virsotni. Varbūt uznāca migla, varbūt nogurums māca vai redzes leņķis nebija īsti piemērots, bet tā bija cita virsotne, kuru Stšeleckis uzskatīja par Austrālijas kontinentā augstāko. Tā jau laikam ir, ka atklājumi reti mēdz būt bez maldiem un kļūdām. Vairākus gadu desmitus vēlāk šajā novadā nokļuva austriešu zoologs Lendenfelds. Viņš precizēja tās virsotnes augstumu, kurā bija uzkāpis Stšeleckis, un par godu kolonijas inženierim ģeodēzistam Taunsendam nosauca kalnu viņa vārdā, bet Kostjuško kalnu pārdēvēja par Millera kalnu — vācu dabaspētniekam Milleram par godu. Tomēr šis pārpratums nav liedzis poļu ģeogrāfu nosaukt par ievērojamu Austrālijas pētnieku. Konstatējot, ka Lenden- felda mērījumi ir precīzi, kontinenta augstāko virsotni tomēr nosauca par Kostjuško kalnu, bet Taunsenda vārds palika blakus esošajai virsotnei. Novērtējot lieliskā pētnieka un ģeogrāfa nopelnus, Austrālijas vidienes kartē parādījās arī Stšelecka krīks. Lai cik grūti piektā kontinenta sausajā klimatā upei klājas, tā no zemes tomēr nepazūd!


Valentīns Iļjins Ķēniņa Zalamana bagatības Arheologu rīcībā nekad nav bijis tik maz dokumentālo liecību— tikai viena vienīga grāmata. Bībele. Kādā jaukā 1937. gada dienā viņi izgāja no Jeru- zālemes un karavānas ātrumā (Ievās uz priekšu. Nedēļu pēc nedēļas. Aiz muguras palika Jūdejas kalni ar brīnišķīgo smaržu, kāda ir tikai rīta rasas laikā. Šķērsoja Negevas tuksnesi, kura sakarsušie akmeņi svilināja kamieļu kāju pēdas, kaut arī tās aizsargā ragvielas zole. Ekspedīcija beidzot nonāca līdz Vādi al Arabas tuksnešainajam grābenam, kur gigantiskajos iegruvumos, šķiet, pats sātans spēlējies ar vēju. Tieši šeit varēja ieraudzīt milzīgās aizas, kas sākas Mazāzijā un šaurā joslā turpinās Āfrikā. Un tikai viens cilvēks apokaliptiskajam skaistumam nepievērsa nekādu uzmanību. Viņu sauca Nelsons Gluks. Aizrāvies ar Austrumiem, viņš visus savus līdzekļus ieguldīja ekspedīcijā, kurā iekļāva arhitektus, ģeologus, vēsturniekus un fotogrāfus. Ekspedīcijas vadību uzņēmās pats Gluks. Ekspedīcijas dalībnieki bija tādi paši neatlaidīgi entuziasti kā viņu vadītājs: Bībelē teikts par ķēniņa Zālamana bagātībām, un tās vajag atrast Skeptiķi, tie, kas leģendām netic, paraustīja plecus un bilda, ka diezin vai var atrast patiesīgas ziņas tādā mītu grāmatā, kāda ir Bībele. Gluks bija nelokāms. Un nu viņi ir nonākuši tur, kur tiem bija jānonāk. Ekspedīcijas dalībnieki uzreiz pamanīja dīvainu parādību, kas šajā tuksnešu ielejā raksturīga: ielejas akmeņi mainīja krāsu atkarībā no saules apgaismojuma Te bija redzams gan brūnais laukšpats, gan vizlas sudrabainais mirdzums, gan ari malahīts, ko ķīmiķi prozaiski sauc par vara karbonāta hidrātu, kā arī dzelzsrūda. Taču ne jau akmeņi bija galvenais. Katra rūdas dzīsla veda pie sagruvušas ieejas raktuvju ejā, kas šķietami norādīja uz to, ka sen​aizmirstos laikos te notikusi rūdas ieguve. Ceļš turpinājās, līdz beidzot skatienam pavērās jūra, kas apskaloja Akabas ostu, ko Bībelē sauc par Ēlatu. Te aci pret aci sastopas trīs pasaules: Palestīna, Arābu pasaule un Āfrika. Taču Gluka mērķis nebija Akabā apcerēt kalvi, kurā tika pārkausētas Tuvo Austrumu kultūras vērtības. Ekspedīcijas mērķis bija pakalns, kas, kā šķita, pacēlies no Tel al Keleifehas ielejas pelniem. Lāpstas un laužņi nepacietībā lauzās tūkstošiem gadu neskartā zemē. Rezultāts? Sienu paliekas, daži sadzīves priekšmeti — šķīvji un bļodas, un ne​daudz vara makšķerāķu. Vispār — nekā īpaša. Gluks jau sāka domāt par atgriešanos mājās… Taču nolēma vēlreiz visu apsvērt ir atrasts malahīts, dažādi vara priekšmeti. Pētnieks vēlreiz pārlapoja savu veco Bībeli. «Pirmajā Ķēniņu grāmatā» (9.nod. 26.p.) teikts: «Un Eceon- Geberā ķēniņš Zālamans būvēja kuģus. Šī vieta atrodas pie Ēlatas, Edoma zemē, pie Niedru jūras krastiem.» Pēkšņa atziņa, kas uzplaiksnīja kā zibens, lika zinātniekam vai palēkties: Bībeles laikos, kad dzīvoja Zālamans, Ēdomas zeme taču sniedzās līdz Sarkanajai jūrai… Izrakumi Tel al Keleifehā bez jebkāda pārtraukuma turpinājās ar jaunu sparu. Uzvara tika gūta: zinātnieki atsedza pazemes ejas un cietokšņa sienas. Podnieku izstrādājumi ļāva noteikt precīzu laiku: 1000 gadi pirms Kristus dzimša​nas. Zālamana laiks! Gluks izrakumus turpināja līdz 1940. gadam un tukšā nepalika. Tika atraktas pilsētbūves paliekas un ļoti daudz vara priekšmetu. Bet kāda ir šo priekšmetu izcelsme? Pētnieki atbildi sameklēja: tika atrasta metālkausētavas krāsns. Šai krāsnij bija tik oriģināla konstrukcija (atdzisināšanu nodrošināja ar kaptāžas sistēmas gaisa padevi), ka noderēja vairāk nekā divtūkstoš gadu, līdz izgudrotājs Besemers šo metodi atklāja no jauna, sev piedēvējot pirmatklājēja siavu. Viens noslēpums laikam gan tomēr paliks vienmēr neatklāts: kā tolaiku amatnieki metālu attīrījuši? Savus izrakumus Gluks paguva pabeigt līdz Otrā pasaules kara sākumam: atklātā treju mūru


aizsargātā osta ļāva viņam apgalvot, ka Bībelē pieminētā Eceon-Gebera ir tieši tā osta, kuru uzbūvēja un iekārtoja Zālamans. Amerikāņu zinātnieks par saviem atklājumiem raksta: «Eceon-Gebera tikusi uzbūvēta pēc rūpīgi pārdomāta plāna— kā arhitektoniski, tā ari no tehniskā viedokļa. Savam laikam un tai vietai, kur osta uzbūvēta, tā ir unikāls rūpniecības centrs. Nekā līdzīga nav visā Seno Austrumu vēsturē. Eceon-Gebera bija Palestīnas Pitsburga, kas turklāt, kā jau teikts, pastāvēja kā nozīmīga osta. Ķēniņš Zālamans acīmredzot senatnē ir bijis vislielākais vara eksportētājs.» Tā no jauna parādās viena no visnozīmīgākajām vēstures personām, leģendu varonis ķēniņš Zālamans. Zālamans* ir Šekspīra spalvas cienīga personība. Viņš dzimis ap 994. gadu pirms Kristus dzimšanas ar «jauktām asinīm». Viņa tēvs Dāvids, Izraēlas otrais valdnieks, bija izcila personība senatnes valdnieku galerijā. Tieši Dāvids [4] ar vienu izveicīgu lingas metienu nogalināja Goliātu, triecot tam ar akmeni pa pieri. Tā aizsākās fdistiešu sakāve. Šī uzvara Dāvidu cieši sadraudzēja ar ķēniņu Zaulu***, kuru viņš apbūra ari ar kokles spēli. Zauls pat atdeva Dāvidam meitu par sievu. Taču pēc tam, kad tauta Dāvidam bija parādījusi sevišķi lielas simpātijas, Zauls viņu padzina. Pēc Zaula nāves Dāvids tiek ievēlēts par Jūdejas ķēniņu un vēlāk kļūst par visas Izraēlas valdnieku. Dāvids nodibināja galvaspilsētu Ciānas kalnā un nosauca to par Jeruzālemi. Tieši uz šejieni viņš pārnesa derības šķirstu, kur atradās bauslības galdiņi, kurus Jahve bija iedevis Mozum Ciānas kalnā. Reiz Dāvids ieraudzīja daiļu sievieti, kas kaila mazgājās. Tā bija Dāvida karavadoņa Ūrijas sieva Batseba. Dāvids viņu paveda, bet Ūriju aizsūtīja drošā nāvē. Un tieši šajā noziedzīgajā mīlā piedzima Zālamans. Dāvida vecākais dēls Absaloms sarīkoja pret tēvu bruņotu sacelšanos. Dumpiniekus apspieda, bet Absaloms, sēdēdams uz mūļa, paauļoja «zem zaraina ozola kuplajiem zariem, tad tie tik stipri ieķērās Absaloma matos, ka tas palika karājoties gaisā starp debesīm un zemi, bet viņa mūlis zem viņa aizskrēja projām». Karavadonis Joābs, pretēji Dāvida pavēlei saudzēt nodevīgā dēla dzīvību, «ņēma trīs šķēpus savā rokā un tos iedūra Absaloma sirdī». («Otrā Samuēla grāmata», 18.nod. 9.,14.p.) Dāvidam bija vēl viens dēls — Adonja, kurš, kā teikts Bībelē, arī bija ar skaistu augumu. Ebreju tauta, dabiski, par Dāvida troņa mantinieku gribēja redzēt Adonju. Cerēdams, ka ļoti slimais ķēniņš Dāvids drīz nomirs, Adonja nolēma pie laika sagatavot sev ceļu uz troni. Vēsts, ka Adonja bez tēva ziņas jau izsludinājis sevi par ķēniņu, pili sasniedza aši. Tad pravietis Nātans samācīja Zālamana māti Batsebu, lai viņa iet pie ķēniņa Dāvida un runā par savu dēlu Zālamanu. Batseba tā arī darīja. Viņa noliecās ar savu seju pie zemes ķēniņa priekšā un sacīja: «Mans kungs, tu pats ar zvērestu pie tā Kunga, sava Dieva, savai kalponei esi apsolījis, ka tavs dēls Zālamans būs ķēniņš pēc manis un sēdēs uz mana troņa. Un tagad, redzi — pašreiz Adonja jau ir ķēniņš, bet tu pats, mans kungs un ķēniņ, to nezini.» Un tad Dāvids lika paaicināt priesteri Cadoku un pravieti Nātanu un Benaju, un viņš tiem sacīja, lai viņi Zālamanu «svaida par ķēniņu pār Izraēlu .. lai viņš kļūst par vadoni pār Izraēlu un pār Jūdu». («Pirmā Ķēniņu grāmata», l.nod. 16.,17.,18.,32.,34.,35. p.) Dāvids nomira, un Zālamans kļuva par vienvaldnieku. Pirmo reizi cilvēces vēsturē varam pamanīt, ka pasaules arēnā parādās «valsts intereses». Adonja, kam Zālamans solījis neaiztikt ne matiņu no galvas, lūdz, lai brālis tam dod par sievu sunamieti Abišagu, jauniņo ķēniņa Dāvida blakussievu, kas nevēlas palikt atraitnes lomā. Taču, pēc ebreju likumiem, nomirušā valdnieka blakussievas pāriet nākamā ķēniņa aizgādniecībā. Zālamans uzmin Adonjas nolūkus. Izprasīdams Abišagas roku, Adonja gribēja ar to pašu aizstāvēt savas tiesības uz troni. Jaunais ķēniņš skaidri redzēja, ka daļa armijas, pirmām kārtām jau karavadonis Joābs, ir Adonjas draugs un spējīgs uz nodevību. Zālamana lēmums bija ašs un nežēlīgs: «Adonjam šodien ir jāmirst!» Joābs paguva patverties svētnīcas pagalmā, kas viņam piešķīra patvēruma tiesības, bet Benajs neņēma vērā svētās vietas


noteikumus un Joābu nodūra tieši pie Jahves altāra. Nogalināti tika visi, kas jaunā suverēna varu gribēja apstrīdēt Vienīgi Adonjas tiesību aizstāvi virspriesteri Abja- tāru tikai atcēla no augstā amata un aizsūtīja mūža trimdā uz panīkušo Anatolas pilsētiņu ar Zālamana ceļa vārdiem: «Atceries! Es piedodu tikai vienu reizi.*» No šī brīža reliģija tika pakļauta valsts interesēm. «Ķēniņa valsts vara bija nostiprināta ar Zālamana roku.» («Pirmā Ķēniņu grāmata», 2.nod. 46.p.) Vara, bet kādam nolūkam? Zālamans satrieca jebkuru pretestību, taču sirdī kaismīgi alka pēc miera, gan ārējā, gan iekšējā. Kā to panākt? Vai tikai vēršoties pie Jahves? Un, lūk, viņš Visuvareno, kas viņam parādījās sapnī un teica: «Saki man — ko lai Es tev dodu?» — lūdzās: «Es vēl esmu jauns zēns, [5] kas nezina, kā iziet un kā ienākt Tādēļ dodi savam kalpam gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu būt soģis pār savu tautu un lai varētu atšķirt labu un ļaunu, jo kas gan lai spētu pārvaldīt šo tavu skaitliski tik ievērojamo tautu?» («Pirmā Ķēniņu grāmata», 3.nod. 5.,7.,9.p.) Jahvem patika Zālamana pieticība, teikts Bībelē, jo Zālamans nav lūdzis sev garu mūžu, nedz bagātību, nedz nāvi saviem ienaidniekiem, bet ir lūdzis, «kā izprast taisnību un kā tai paklausīt». Un Jahve deva Zālamanam gudru un saprātīgu sirdi un teica, «ka tāds, kāds esi tu, nav vēl neviens cilvēks bijis priekš tevis un tev līdzīgs necelsies arī pēc tevis». Un apsolīja arī tādu «bag��tību un godu», kāda nav nevienam citam ķēniņam pasaulē. «Un ja tu vien staigāsi manus ceļus .. Es ari vēl pagarināšu tavas mūža dienas,» teicis Dievs. («Pirmā Ķēniņu grāmata», 3.nod. ll.,12.,14.p.) Būt taisnīgam soģim, kam uzdots ganīt Dieva ganāmpulku… Bet kā to izdarīt laikā, kad valsts vēl nav nostiprinājusies? Un, kaut gan Zālamanam bija tikai viens īsts pretinieks, Damaskas šeihs, Izraēlas armija tika pilnībā pārfor​mēta un senie sagrautie cietokšņi atjaunoti. Taču kam gan kalpo materiālā varenība, ja to nepavada ideāli? Zālamans bija pirmais valsts galva, kurš saprata, ka nācija rodas, ja cilvēkus saista liktenis un viņi labprātīgi izvēlas kādu noteiktu garīgo dzīvesveidu. Atlika uzzināt, kad tauta sāks pielūgt vienu Vienīgo Dievu. Tempļa* pamati bija ielikti. Celtniecībai izraudzīto vietu sauca «Klints»**. Šī vieta bija jau iepriekš Dieva nolemta, jo musulmaņi apgalvo, ka Muhameds, apsedlojis savu balto zirgu al Buraku, tieši no šejienes pacēlies debesīs un vēlāk (687. — 691. g.) nopostītā Zālamana tempļa vielā te tikusi uzbūvēta Omara (Kubat as Sahras) mošeja, t.s. Klinšu kupols, turpretī kristieši uzskata, ka te ir bijis dievnams, no kura Jēzus izdzinis tirgoņus. Zālamans nolēma, ka tieši šajā vietā tiks atdots gods un teiktas lūgšanas Izraēla Dievam un ka nav labākas vietas, kur glabāt derības šķirstu. Nežēlojot līdzekļus, tika nolīgti feniķieši — tā laika vislabākie arhitekti un celtnieki. Sienas būvēja no milzīgiem aptēstiem akmeņiem, kas bija tik precīzi apstrādāti un cits citam pielāgoti, ka nekāds cements nebija vajadzīgs; ēkas nesošajām konstrukcijām izmantoja retu šķirņu ciedrus. Tempļa laukuma perspektīva bija iecerēta tā, lai rastos bezgalības iespaids. Virs altāra piecu metru augstumā dienu un nakti dega uguns, liesmas mezdama pret debesīm. Uz šī altāra upurēja dzīvniekus, kuru upurasinis simbolizēja dzīvības un nāves saistību. Pa kreisi no upuru altāra atradās «bronzas jūra». Šis bronzas baseins— četru metru platumā un trīs metru dziļumā — balstījās uz divpadsmit bronzas vēršiem, un tajā ietilpa četri tūkstoši litru ūdens. Tieši šeit pirms dievkalpojuma šķīstījās garīdznieki. Taču ebreju tautas vēsturē aizvien bijusi liela nozīme spēcīgai predisponētībai pret svešām ietekmēm, un tas pats izpaudās arī šeit, seno ticējumu atdzimšanā: tā, piemēram, templis bija orientēts no austrumiem uz rietumiem, lai tumsas un gaismas mija precīzi atbilstu debess ķermeņu kustībai. Dažviet citur templī varēja manīt Mezopotāmijas ietekmi: divi centrālie vara stabi pie svētnīcas ailēm nosaukti par Jahinu un Boasu, jo tikai Mezopotāmijā nedzīviem priekšmetiem ir doti cilvēku vārdi.* Templi, patiesību sakot, būvēja nevis izraēlietis, bet feniķietis Hīrāms no Tīras, jo viņš tolaik bija visslavenākais mākslas amatnieks un labi pārzināja visu, kas Ēģiptē un Babilonijā tika radīts. Taču viskrāšņāko ietērpu izveidoja «visu svētumu svētumam» — derības šķirsta glabātavai, ko atdalīja zeltīta ciedra koka siena. Pats šķirsts bija zeltīta koka lāde, kurā glabājās divas akmens plāksnes


ar iekaltiem Mozus baušļiem. Cik liels krāšņums valdīja visapkārt! Šķirstu novietoja «vissvētākajā vietā zem ķerubiem», kas klāti ar zeltu un kuru «spārni bija izplesti pāri šķirsta novietnei un vidū saskārās», bet sānos sniedzās lidz abām «vissvētākās vietas» sienām, tā veidojot «pajumti pāri šķirstam». («Pirmā Ķēniņu grāmata», 8.nod. 6.,7.p.) Te var vērot vēl kādu svešu ietekmi. Ilgu laiku Austrumos valdīja ticība pārcilvēciskām būtnēm, kas spēku gūst no dzīvniekiem, un tāpēc šīs būtnes attēloja kā nesaudzīgus gigantus. Ēģiptes sfinksas un Mezopotāmijas spārnotie vērši ir tam piemērs. Tas pats sakāms par asīriešiem un feniķiešiem, kas ķerubus iedomājās kā būtnes ar cilvēka galvu un lauvas ķermeni ar spārniem. Tempļa celtniekiem, kā lasām «Pirmajā Ķēniņu grāmatā» (fi.nod. 7.p.), bija dotas stingras instrukcijas: «Un kad namu cēla, tad to uzcēla no iepriekš apcirstiem akmeņiem tādā kārtā, ka nedz āmuri, nedz kalti, nedz kādi citi dzelzs rīki nebija dzirdami namā, kamēr to cēla.» Jo bija jābūt pilnīgi pārliecinātiem, ka smago celtniecības materiālu novietošana notiek pēc Jahves noteiktiem likumiem. Metāla instrumentu lietošana nebija pieļaujama, jo metāls bija kara simbols un līdz ar to tas nebija savienojams ar dabu Visaugstākā — pasaules Radītāja slavai. Tieši blakus tempļa ārējam pagalmam Zālamans uzbūvēja valdnieka pili, kas sastāvēja no trim ēkām. Celtniecībā jo bagātīgi izmantoja gan marmoru, gan dārgus cēlkokus. Tikpat krāšņas bija harēma telpas, kur daiļās gūsteknes suve​rēnu izklaidēja ar spēlēm, mūziku un dejām. Kad Zālamans pieņēma sūtņus vai sprieda tiesu, viņš sēdēja tronī, uz kuru veda seši pakāpieni. Tronis bija no ziloņkaula un bagātīgi rotāts ar zelta izgreznojumiem. Pagāja divdesmit gadi, iekams Zālamanam izdevās izvei​dot sevis cienīgu galvaspilsētu. Svinības, ko Zālamans sarīkoja par godu tempļa uzcelšanai, ar greznību pārspēja visu, kas līdz tam bijis dzirdēts. Zālamans, šķiet, saprata, ka vislielākā un patiesākā vērtība, ko viņš spēj tautai dot, ir nacionālās vienotības jūtas, un viņš centās tās iedvest Tas izpaudās gan toreiz, kad uz templi ar lielu godu pārveda derības šķirstu, gan tad, kad suverēns abām «līgumslēdzējpusēm» — Dievam un ebreju tautai — piedāvāja jauno altāri (svētnīcu). Bet varbūt tajā brīdī valdnieks domāja par citu aliansi, par ebreju savienību ar savu vēsturi. Jo tieši šīs savienības daudzus gadsimtus viņa tautai pietrūcis. Zālamana teiktā runa tempļa atklāšanas svētkos bija politiķa runa un tai pašā laikā reliģiska gara pārņemta cilvēka pārdomas. Vēl vairāk — Zālamana runa bija pravietisks skatiens uz ebreju tautas likteni. Visā varenībā un diženumā Zālamans izgāja tempļa priekšā un nepārskatāmajai ļaužu jūrai teica: «Tas Kungs ir sacījis, ka Viņam jāmīt tumšā vietā. Tad nu arī es tev esmu uzcēlis dzīvojamo namu, Tev mājokli, kurā mist mūžīgi!» Pēc tam viņš tautai paskaidroja: «Slavēts lai ir tas Kungs, Izraēla Dievs, kas ar savu muti pats ar manu tēvu Dāvidu to bija runājis. Un viņš pats to ir piepildījis ar savu roku, pie tam sacīdams: «Kopš tās dienas, kad Es izvedu Izraēlu, savu tautu, no Ēģiptes, Es neizvēlējos Izraēla cilšu novados nevienu pilsētu, lai tanī celtu sava vārda piemiņu, bet Es izraudzīju vienīgi Dāvidu, lai viņš pārvaldītu manu tautu, Izraēlu .. un uzceltu manam vārdam namu.» Un tas Kungs ir savu vārdu piepildījis: es esmu stājies sava tēva Dāvida vietā un sēdu Izraēla tronī, kā tas Kungs to bija apsolījis, un es esmu uzcēlis arī namu tā Kunga, Izraēla Dieva, vārdam.» Un, runādams tautas vārdā kā tās priekš- stāvis, Zālamans, nometies ceļos altāra priekšā, griezās pie Dieva ar lūgšanu: «Un taču pievērsies, lūdzu, Tu Kungs, Izraēla Dievs, sava kalpa lūgšanām un piesauksmēm, lai Tu uzklausītu tos saucienus un tās lūgšanas, kādas Tavs kalps šodien šinī vietā raida pie Tevis.» Un Zālamans izvir​zīja piecus noteikumus. —Templim ir jābūt par Taisnīguma simbolu: «Ja kāds būs nogrēkojies pret savu tuvāku un ja tas ir sagatavojies nodot savu zvērestu savam Dievam, un tas zvēr pie šī altāra Tavā namā, tad uzklausi Tu debesīs un dari, un spried tiesu pār saviem kalpiem, ka Tu bezdievja algu liec saņemt netaisnīgajam, lai viņa ceļš atgriežas uz viņa paša galvu, un liec taisnību piešķirt nevainīgajam, dodams tam savas taisnības algu! — Lai stipra ticība Radītājam izpaužas lūgšanās, kas at​skanēs templī: «Un, ja debesis būtu aizslēgtas un lietus nelītu, tādēļ ka tie pret Tevi ir nogrēkojušies, bet tie šinī vietā pielūdz un atzīst Tavu vārdu, un atgriežas no saviem grēkiem, jo Tu tos pazemo, ak, tad uzklausi Tu tos debesīs un piedod sava kalpa


grēkus un savas tautas Izraēla grēkus .. Un tad Tu dod ari lietu savai zemei, kuru Tu saviem kalpiem esi piešķīris par mantojumu.» (Mājiens uz Apsolīto zemi.) — Lai templī apliecinātā ticība Izraēlu pārliecina par Dieva palīdzību, ko tas Kungs sūtīs, kad Izraēls cīnīsies ar ienaidniekiem: «Ja Tava tauta dodas uzbrukumā pret saviem ienaidniekiem .. un pielūdz Tavu vārdu tanī pilsētā, kuru Tu pats sev esi izraudzījis, un tanī namā, kuru es esmu uzcēlis Tavam vārdam, tad uzklausi debesīs viņu lūgšanas un viņu piesaukšanas un nes viņiem viņu tiesu!» — Ja kāda nelaime piemeklē kādu novadu vai pilsētu, ja tava tauta sajutīs savā sirdī brūci un izstieps rokas pret šo templi, «tad Tu uzklausi to debesīs, savā dzīvojamā mājoklī, un piedod un dari, un dod ikvienam cilvēkam pēc tā ceļiem, jo Tu vien zini tā sirdsprātu. Tu esi vienīgais, kas pazīsti visu cilvēkbērnu sirdis. Lai tie Tevis bīstas visu savu mūža dienu, kādu tie pavada uz tās zemes, kuru Tu viņu tēviem esi devis!» («Pirmā Ķēniņu grāmata», 8.nod.) Nācis no citas cilts, Zālamans, tāpat kā viņa tēvs ķēniņš Dāvids, iedvesmā atklāja daudzu ebreju tautas nelaimju cēloņus. Jo neviens iebrucējs nenāks templī, lai pielūgtu Dievu, bet nāks, lai mēģinātu šo templi sagraut Beidzis runāt, Zālamans piecēlās no Kunga altāra priekšas un, pacēlis rokas pret debesīm, skaļā balsī svētīja visus sanākušos izraēliešus: «Un tas Kungs, mūsu Dievs, lai ir ar mums, tāpat kā Viņš ir bijis ar mūsu tēviem: Viņš lai mūs neatstāj, un Viņš lai mūs nepamet!» Tad Zālamans paklanījās, kā rituālā paredzēts, lai pabeigtu tempļa iesvētīšanu. Upurim bija atvesti divdesmit divi tūkstoši liellopu un simt divdesmit tūkstoši sīklopu. Valdnieks bija apmierināts. Viņš bija gribējis ebreju tautai dot vienotu sabiedrisko apziņu un ticēja, ka īstenā bagātība, ko viņš pēctečiem at​stās, ir tieši tā. Un tomēr vai valdnieks, lai cik spožas īpašības tam piemīt — Vēsture apgalvo, ka Zālamans bijis ģēnijs, — vai viņš spēj savu varenību apliecināt tikai ar vienu ideju, kaut ari šī ideja ir pravietiski patiesīga? Tais laikos valdīt pār tautu bija grūti, ja pamatojās vienīgi uz saprāta slēdzieniem un intuitīvu priekšnojautu. Cilvēki bija rupji un bieži savā starpā karoja nevis uz dzīvību, bet nāvi dažādu miglainu ģimenes konfliktu dēļ vai nozagtu aunu un kamieļu dēļ. Šie cilvēki, protams, bija gatavi nekavējoties pakļauties valdnieka garīgajai varai, taču tikai apstākļos, ja šī vara īstenojas uz materiālās varenības pamata. Arī šajā ziņā Zālamans savus nodomus realizēja dzīvē. Bet kas ir materiālā varenība? Ja runa bija par dārgakmeņiem vai dārgmetāliem, tad viņam to visu vajadzēja demonstrēt Taču katrai lietai savs laiks, bet vissteidzamākais un neatliekamākais uzdevums bija miera nodrošināšana, lai dotu iespēju izmantot bagātību, kas itin labi noderēja tempļa celt​niecības laikā. Pirmais politiskais akts, kas bija vērsts uz labu kaimiņattiecību nodibināšanu ar apkārtējām valstīm, bija Zālamana mēģinājums noslēgt mieru ar Ēģipti. Jo tajos laikos faraons bija ārkārtīgi varena persona. Viņa rīcībā bija labi apmācīta armija un liels ierēdņu aparāts, kas Nīlas ieleju pārvaldīja tik labi, ka labāk nemaz nevarēja. Faraons izvirzīja savus noteikumus: lai Zālamans no Ēģiptes nopērkot zirgus un karavīru munīciju un lai pārtraucot zvērīgo kontroli pār Feniķijas un Ēģiptes tirdzniecību (šī kontrole Zālamanam kalpoja par bagātību ieguves avotu). Zālamans bija ar mieru un tad atklāja savu galveno kārti: viņš esot ar mieru apprecēt faraona meitu. Tādējādi tradīcijas pārtrūka: augstdzimusi ēģiptiete vēl nekad nebija izgājusi par sievu pie svešzemnieka; vēl nekad ebrejs nebija ņēmis sievu ārpus savas tautas. Tas notika 970. gadā pirms Kristus dzimšanas. Lai kādas būtu Zālamana jūtas pret faraona meitu, tolaiku skaistuli, savus politiskos mērķus viņš neaizmirsa. Zālamans no sava nākamā sievastēva lūdza Gezeras cietoksni, kas atrodas ziemeļrietumos no Jeruzālemes un piesedz Jafas ostu. Ēģiptieši to bija triecienā ieņēmuši un, nešaubīdamies par cietokšņa lielo stratēģisko nozīmi, noslaucijuši no zemes virsas. Faraons bija ar mieru izpildīt nākamā znota vēlēšanos, un Zālamans, knapi apprecējies, palūdza sievu, lai viņa personiski ņem savā ziņā pilsētas


atjaunošanu. Vēl ilgi, vairākus gadsimtus, Gezerā runāja, ka pilsētu atjaunojis «pagānu skuķis». Jūdu acīs pat ķēniņa Zālamana sieva, ja viņa nebija eb​rejiete, varēja būt tikai pagāniete. Lai nostiprinātu iekarojumus un savā pusē piesaistītu visus tos, kas varētu būt noderīgi, Zālamanam vajadzēja daudz naudas. Nevis tāpēc, lai šo naudu vienkārši tērētu, bet lai iemiesotu savu sapni un savu valsti nodibinātu uz mūžīgiem laikiem, lai savai tautai varētu dot ko vairāk nekā bagātību vien. Zālamans galu galā maz atšķīrās no tēva — zemnieku ķēniņa. Un, ja vien viņš sekotu tikai savām tieksmēm, tad viņam vajadzētu pielāgoties tai primitīvajai dzīvei, kas ap viņu pulsēja, taču ceļojums uz Tīru Feniķijā Zālamana redzesloku paplašināja. Jaunais valdnieks pirmo reizi ieraudzīja pilsētu, kas bija uzbūvēta pēc stingra plāna; viņš te iepazinās ar vērtīgāku materiālu izmantošanas mākslu, īpaši zelta, kas no stieņiem pārvērtās plānās plāksnītēs, kuras tika lietotas ornamentāliem izrotājumiem. Viss redzētais Zālamanam lika secināt, ka vienīgi feni​ķieši ir spējīgi Jeruzālemē uzbūvēt templi. Un Zālamans bija spiests vēlreiz samaksāt par mieru. Apmaiņai pret visu to, kas feniķiešiem būs jāiegulda tempļa celtniecībā, viņu amatnieku un inženieru mākslu, Izraēlas valdnieks apsolījās izpildīt Hīrāma, liras sizerēna [6] , lūgumu apprecēt viņa meitu. [7] Kopš tā laika Zālamanu it kā pārņem bagātības reibonis un viss, ko viņš grasās īstenot, kļūst drīzāk par leģendu nekā par vēsturi. Izraēlas ķēniņš bija nolēmis iegūt visus brīnumus, kādi atrodami citās zemēs, bet viņējā — nav. Kā gan citādi lai to visu iegūst, ja ne ar tirdzniecības palīdzību? Līdz šim Zālamans bija apmierinājies ar to, ka Ēģiptē nopirka zirgus un kaujas ratus, kas viņiem bija ļoti nepieciešami. Bet tajos laikos arī pieradinātie kamieļi jau bija kļuvuši par nastu nesējiem dzīvniekiem. Kamieļi palīdzēja nodibināt sakarus visattālāko valstu starpā. Absolūtais valdnieks, kurš bija apspiedis jebkādu pret savu varu vērstu pretestību, valdnieks, kurš valdīja pār zemēm, sākot ar Palmīru ziemeļos līdz Sarkanās jūras krastam dienvidos, — šis valdnieks saprata, ka nepieciešams organizēt tirdzniecību, t.i., pirkšanu un pārdošanu. Lai pārdotu, vispirms vajag ražot. Ko ražot? Labību un linu audumus? Ilgu laiku tas ir bijis Ēģiptes monopols. Ēģipte bija ari vienīgā valsts, kas ražoja zeltu un ziloņkaulu, to savukārt ievedot no Nūbijas. Ko šādā situācijā varēja ražot Izraēlas valsts? Nedaudz vīna un labības — tajos gados, kad sausums vai siseņi nenopostīja visu ražu, kā ari augu eļļu. Varbūt uzbūvēt kuģus un, vagojot «Lielo jūru» (t.i., Vidusjūru), doties uz svešām zemēm, lai atrastu to, kā pašu mājās nebija? Tad vajadzētu drusku paspiest malā Feniķiju, kurai tais laikos starptautiskajā tirdzniecībā bija pilnīgs mo nopolstāvoklis. Nobloķēts ziemeļos, Zālamans nolēma nostiprināties dienvidos. Dienvidi — tā ir vieta, kuru Bībelē sauc par Niedru jūru, ko Vēsture nezin kāpēc reiz ir pārkrustījusi par Sarkano jūru. Stāvoklis bija sarežģīts; Niedru jūrai tais laikos bija daudz līču, un viens no tiem rietumos sniedzās līdz vietai, ko mūsdienās sauc par Suecu, bet otrs austrumos aizstiepās līdz Ēlatai (Bībelē — Eceon-Gebera), kas vēlāk ieguvusi nosaukumu Akaba. Šie divi līči apskalo stipri šķēršļotu rajonu — Sinajas pussalu. Zālamans izraudzījās tieši Eceon-Geberu, lai dibinātu tur ostu un uzceltu kuģu būvētavas, kur varētu uzbūvēt lielus kuģus, kas spētu stāties pretī lieliem viļņiem un stipriem vējiem. Fantastisks pasākums. Vai nu labprātīgi, vai ne, taču strādnieki uz tuksnesīgo rajonu tika nosūtīti ar vienu vienīgu norādījumu — strādāt ātri. Nebeidzamas kamieļu karavānas viņiem pieveda pārtikas krājumus un ūdeni. Un vēlreiz parādījās feniķieši. Jo viņi zināja un prata visu ko: no kuģu būves līdz minerālu ieguves un pārstrādes «rūpnīcu» iekārtošanai. Viņi bija vienīgie, kas varēja uzkonstruēt domeņu krāsni vara kausēšanai. Kas attiecas uz degvielu, tad bezgalīgas mūļu rindas dienu un nakti pieveda kokogles. Galu galā vesela armija vergu būvēja šo lielo pilsētu, kas izpletās sešsimt četru hektāru platībā. Tā bija pilsēta un tai pašā laikā spēcīgi nocietināta teritorija, jo to apjoza astoņus metrus augsti un četrus metrus plati


mūri. Vesela rinda vārtu bija izgatavoti no masīviem ciedru stumbriem un spēja iedzīt pesimismā visniknāko uzbrucēju. Metālu un vēlreiz metālu pieprasīja negausīgie feniķiešu inženieri. Rūda tur bija, tā atradās fantastiski sarkanajos kalnos, kas Negevas tuksnesi vērta vēl šausmīgāku. Šo metālu vajadzēja burtiski izplēst no skarbo kalnu dzīlēm. Un viņi to izdarīja. Vaidot zem cietsirdīgo uzraugu pletņu cirtieniem, kalnraču kohortas skaldīja un skaloja iežus. Visi apstākļi bija pret šo darbu: neciešamais karstums, sliktais uzturs, saglumējušais ūdens, čūsku kodieni, vējš, kas gaudodams no kalniem pacēla putekļu blāķus un bez žēlastības izbēra tos pār vergiem. Bija vajadzīgs ne tikai varš, bet arī dīvainais šķidrums, kam vēl nemaz nebija īsta nosaukuma un ko dēvēja par melno zeltu. Tā bija nafta, ar kuru aplēja kuģa apšuvi, tā nodrošinot ūdens necaurlaidīgumu. Zālamans paguva būt visur, vienus uzmundrinot, citiem uzšaujot ar pātagu; viņš varēja apbalvot, bet varēja arī aizraidīt nāvē tos, kas viņam kaitēja vai traucēja darbā. Jeruzāle- mes augstākais valdnieks vairs nebija auksta aprēķina politiķis. Viņu bija pārņēmis neizprotams drudzis. Pēc uzvaras viņš savā rīcībā ieguvis milzīgas bagātības. Visa iegūtā rūda, visas kūpošās domnas nozīmēja ebreju tautas materiālo vare​nību. No Eceon-Geberas ostas kuģi iegāja jūrā, piekrauti līdz malām. Tie devās uz noslēpumaino Ofīru, pilsētu un ostu, kuras atrašanās vietu neviens nevar īsti noteikt Daži uzskata, ka Ofīra atradusies Indijā, bet citi, ka Arābijas pussalā. Bībele liecina, ka brauciens turpu un atpakaļ prasījis trīs gadus. Vienīgais, ko var droši apgalvot — kuģi ir atgriezušies pilni ar zeltu un nepazīstamu dzīvu radību, piemēram, papagaiļiem. Kuģus tik tikko paguva izkraut kad karavānas devās ceļā, lai nogādātu Jeruzālemē tālumā iegūtās pasakainās bagātības. Katra šāda karavāna veda zeltu piecdesmit miljonu franču franku vērtībā. Kā gan lai Zālamana pavalstniekiem neapreibst galva, un, protams, viņi uzskatīja, ka visi nopelni te pieder Zālamanam. Taču valdnieks pret slavu izturējās piesardzīgi. Viņš saprata, ka naudas straume, kas ieplūda valstī, var aizskalot visu, ko viņš ir pasācis, lai izveidotu valsti, kurai pirmām kārtām piemīt garīga varenība. Viņš aizliedza zeltu izmantot tirgū kā maksāšanas līdzekli, kā ari aizliedza to pārdot juvelieriem greznumlietu izgatavo​šanai. Zelts tika sakrauts labi apsargātos pagrabos, kur to bieži un rūpīgi pārskaitīja. Zālamans dzirdēja, ka bez gala tiek atkārtots viens un tas pats — ebreju valsts galvenais spēks ir tās militārā varenība. Zālamana valsts kasē zelts glabājās stieņos; divsimt stieņi svēra pa 10 kilogramiem, bet trīssimt — pa trim kilogramiem katrs. Te bija dubulta simbolika; zeltam nav nekādas citas vērtības, kā tikai kalpot nācijai. Finansiālajai varenībai nav cita uzdevuma, kā tikai kalpot šīs nācijas militārajai un politiskajai hegemonijai pasaulē. Šīs varenības demonstrācija nevarēja neizsaukt dusmas un skaudību ēģiptiešos. Faraons Šešonks tomēr vairījās uzbrukt valstij, kurai bija tāds spēks. Uzbrukums notiks krietni vēlāk, kad Zāla​mana vairs nebūs dzīvo vidū. Ēģiptiešu atriebība būs proporcionāla viņu naidam: Eceon-Gebera tiks nolīdzināta līdz ar zemi, bet Izraēlas tirdzniecības flote nogremdēta. Tikai pēc simt gadiem, līdz ar valdnieka Josijas kāpšanu tronī, pilsēta tiks atjaunota un domnu dūmeņi atkal sāks kūpēt Tāpat kā Zālamanu, arī Josiju neatstās doma par Ofīru un tās spožumu. Lai teiksmaino pilsētu sasniegtu, Josija uzbūvēs jaunu floti, taču šķiet, ka no tā brīža pār Izraēlas valsti ir uzgūlis lāsts — kuģi tiek sadragāti uz klin​tīm turpat ostā, pirms paguvuši to atstāt Tais laikos, kad visā varenībā vēl valdīja Zālamans, viņa slava bija izplatījusies plašā pasaulē. Kas gan vēl spēja ar viņu līdzināties? Kas vēl savas valsts pārvaldi bija izkārtojis tik gudri? Kas vēl ir spējis piesaistīt tik daudz talantīgu mākslinieku un gudru arhitektu? Izraēļu jūrnieki savu valdnieku daudzināja katrā ostā, kur vien viņi ar saviem kuģiem iegriezās, par viņu nemitējās stāstīt kamieļu dzinēji, kas, apmeklējuši Zālamana valsti, atkal izklīda uz visām debess pusēm un nonāca tālās barbaru zemēs. Tā dzima leģenda par ķēniņa Zālamana un Sabas ķēniņienes kvēlo mīlu. Zinātnieki, kā jau cilvēki ar skaidrāku prātu, šo mīlas stāstu izskaidro ar prozaisku faktu — kontaktu nodibināšanu starp Izraēlu un Arābiju.


Sabas ķēniņvalsts atradās Arābijas pussalas dienvidrietumos. Tās galvaspilsēta Māriba atradās sešdesmit piecus kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Sanas, mūsdienu Jemenas galvaspilsētas. Sabas valsts laikos šis novads bija ļoti bagāts; viens no pirmajiem ģeogrāfiem grieķis Strabons norāda, ka tur atrodas zeltraktuves, kā arī smaragda un berilija atradnes. Sabas ķēniņvalsts bijusi intelektuāli attīstīta zeme, tai bijusi sava rūpniecība, un tā ir spējusi ar citām valstīm nodibināt tirdznieciskus sakarus, taču pēc neveiksmīgiem centieniem nostiprināties ziemeļu virzienā tā savus skatienus pievērsa dienvidiem. Sakari ar Indiju Sabai ļāva nokārtot opija, vīraka un garšvielu ievešanu. Valstu sociālā iekārta šai reģionā dažkārt izveidojās diezgan savdabīgi. Tā, piemēram, Sabā bija pieņemta poliandrija (daudzvīrība), un tas var izskaidrot faktu, kāpēc valdnieka tronī te bieži vien sēdējušas sievietes. Par Sabas ķēniņieni, kas valdīja Zālamana laikā, nekas noteikts nav zināms, izņemot to, ko vēstī leģenda: viņa bijusi žilbinoši daiļa sieviete. Un arī gudra, jo izlēmusi doties uz Izraēlu, lai savām acīm redzētu, kā tur tiek pārvaldīta valsts un kā attīstās tirdzniecība, jo šajā jomā izraēlieši bija guvuši lielus panākumus. Ķēniņiene ceļojumu veica kamieļa mugurā un tādā veidā bez sarežģījumiem šķērsoja bargos Arābijas tuksnešus. Līdzi ķēniņiene veda, viņasprāt, visdārgākās dāvanas: garšvielas un smaržvielas — balzamus. Sievietei, kas valdīja pār nomadu ciltīm, Jeruzāleme šķita kā cita pasaule. «Pirmajā Ķēniņu grāmatā» aprakstīts, kā Sabas valdniece «aplūkoja pili un ievēroja it visu Zālamana gudrību .. Un viņa apskatīja arī viņa ēdienus uz viņa galda, un viņa kalpu mītnes, novēroja viņa galminieku un labiešu stāju un viņu tērpus, arī dzērienu pasniegšanas veidu un viņa dedzināmos upurus, kādus viņš upurēja tā Kunga namā, un aiz izbrīna viņa bija galīgi apmulsusi.» Un viņa sajūsmināta Zālamanam sacīja: «Patiess bija tas vārds, kādu es savā zemē dzirdēju ir par taviem darbiem, ir par tavu gudrību. Tomēr es šim vārdam tikmēr negribēju ticēt, iekām es pati atnācu un apskatīju ar savām pašas acīm. Un arī vēl pusi es nezināju: tava gudrība un labklājība pārsniedz visu, ko biju dzirdējusi.» (10.nod. 4.,5.,6.,7.p.) Zālamanu šīs sievietes vārdi diez vai aizkustināja, jo viņa Zālamanam, pēc tradīcijas harēma un tūkstoš lieko sievu valdniekam, bija tikai viena no daudzām. Un patiesi — tais laikos, ja kāds savam kungam zvērēja uzticību, tad kopā ar citām dāvanām viņš sizerēnam dāvināja arī verdzenes, gluži jauniņas meitenes, kas tikko kā kļuvušas sievietes. Viņas nokļuva harēmā, kas vismazāk bija izpriecu vieta, bet drīzāk gan kalpoja kā neizsīkstoša mājas saime viesu pagodināšanai un visdažādākā veida apkalpošanai. Svinības par godu Sabas ķēniņienei bija jo īpaši greznas. Svešzemju viešņai, kas ieradusies no tik liela tāluma, nekas netika žēlots. Un pamazām politiskās intereses aizvirzījās otrā plānā. Iāpu gaisma apmirdzēja pili un dārzu visapkārt, un jautrība bija pārņēmusi visus līksmotājus. Tad Sabas ķēniņiene «nāca viņu pārbaudīt ar mīklām», kuru saturs diemžēl līdz mums nav nonācis. Bet ko gan kulturālas valsts valdnieks varēja atbildēt sievietei, lai kāda būtu bijusi viņas valsts un lai kādas bagātības tai piederētu, ja šī sieviete tomēr nāk no barbaru zemēm? Sabas ķēniņiene Jeruzālemē uzturējās vairāk nekā sešus mēnešus, un, kad viņa devās atceļā uz savu smilšu valstību, viņa nesa sev līdzi vairāk nekā tikai atmiņas — viņa zem sirds nesa ķēniņa Zālamana bērnu. Kā valdītgribā, ta arī centienos pārskatāmās robežās paplašināt Jahvesticīgo zemju robežas, Zālamans acīmredzot gribēja nodibināt saites, kas viņu vienotu ar Sabas ķēniņieni, un uzskatīja, ka šīs saites būs līdzeklis, kas tam palīdzēs izplatīt savu ietekmi un vairot slavu Visvarenajam. Kā jebkurš iekarotājs, Izraēlas valdnieks sapņoja iet tālāk, cik vien iespējams tālāk. Bet vai tikai Sabas ķēniņiene pati nebija šo iekarotāju iekarojusi? Vai uzvarētājs gribēja viņu reālajā Arābijā padarīt par savu pārstāvi? Uz šiem jautājumiem atbil​des nav. Abesīņi problēmu atrisināja pēc sava prāta. Viņi patiesi savu izcelsmi saista ar Meneliku — ar bērnu, kas dzima ķēniņa Zālamana un Sabas ķēniņienes mīlas kvēlē. Tieši Meneliks pēc mātes nāves


aizveda savu tautu no Arābijas uz mūsdienu Etiopijas teritoriju, un Etiopijas imperatora pilnajā titulā līdz mūsdienām ietilpa vārdi «Jūdejas Lauva». [8] Turpretī Sabas ķēniņiene nozuda, kā izzūd mirāža pie tuksneša zeltainā apvāršņa, un Zālamans iegrima melanholijā Laiks ritēja. Bagātības vairojās. Bet kā labā? Zelta kalnu dēļ, pasakaino bagātību dēļ tautā, kas no tā visa neguva ne pliku grasi, sākās kurnēšana. Plašajā pilī juzdamies vientuļš, valdnieks lūdz, lai sievietes ar savu burvību aptur nepielūdzami aizskrejošo laiku. Un ar valdnieku viņa vientulībā dalās moabietes, sidonietes, hetietes. Dejotājas, muzikantes, aktrises viņu izklaidē un rotaļājas ar viņa bērniem, gar kuriem tēvam nav nekādas daļas. Tā kā šīm sievietēm ir dažāda ticība, viņas dedzīgi lūdz kungu cienīt ari viņu dievus. Zālamans piekrīt Sākas elku tempļu celtniecība un, kā parasti, — jo greznu. Tie laiki jau sen pagātnē, kad Zālamans cīnījās par godu Vien- vienīgajam Dievam. Droši vien šajā gaisotnē, ko piepildīja aizvien mainīgu daiļu sieviešu burvība, kas tomēr nespēja izdzēst atmiņas par Sabas ķēniņieni, — droši vien tāpēc Zālamans sacerēja savu «Augsto dziesmu», visbrīnišķīgāko himnu mīlestībai, kāda jelkad tikusi radīta… «Mīlestība ir spēcīga kā nāve, un tās karstums ir varens kā elle; tās versme ir ugunīga, un tās liesmas ir kā Dieva liesmas.» (8.nod. 6.p.) «Es esmu melnīgsnēja, bet tiešām mīlīga, jūs Jeruzāle- mes meitas, kā Kedara lauku mitekļi, kā Zālamana paklāji.» («Augstā dziesma», l.nod. 5.p.; 8.nod. 6.p.) No juteklisko prieku apdziedāšanas atguvies un saprazdams, ka viņa sacerējums var pazust Zālamans nolemj dot pēctečiem mācībstundas gudrībā un mākslā pārvaldīt citus un pašam sevi. Šīs atziņas līdz mūsu dienām nonāku​šas ar virsrakstu «Zālamana pamācības». Ilgu laiku speciālisti par «Pamācībām» izteica šaubas un savos spriedumos nonāca pat tik tālu, ka apgalvoja — sacerējums esot radies Ēģiptē. Bija arī runas, ka teksts esot apokrifs (viltots). Beidzot 1923. gadā angļu orientālists Volliss Beidžs pierādīja: «Pamācības» sacerējis viens autors un šis autors ir Zālamans. Tā tika pierādīta Izraēlas valdnieka neparastā kulturālā daudzpusība. Viņam taču bija tik daudzveidīgas saites ar Ēģipti (vai tad viņš nebija apprecējis faraona meitu, neņemot vērā blakussievu skaitu), un kāpēc gan lai viņš nemācētu gūt labumu no visa tā, ko viņam mācīja un ko viņš pats Nīlas krastos iemācījies? Faraons Amenemhets ir teicis: «Uzklausi un iegaumē, ko tev sacīšu, lai tas tev iegulst sirdī, lai tu varētu atbildēt tam, kas lietas saprot, lai tu varētu aiznest vēsti tam, kas tevi ir sūtījis .. Sargies aplaupīt nabago, neizmanto savu spēku pret vājāko .. Pārrakstītājs, kas savā amatā ir meistars, ir pelnījis atrasties valdnieka svītā.» Un, rau, kādus padomus sniedz «Pamācības» (2.nod. 2.,3.,9.p.; 22.nod. 22.,29.p.): «Lai tava auss uzklausītu gudrību un tu pats cītīgi pievērstu tai savu sirdi — un pie tam tā, ka tu ar lielu neatlaidību sauktu pēc tās un no vi​sas sirds pēc tās lūgtos .. tad tu sapratīsi, kas ir tiesa un taisnība, kas ir skaidra sirds un kāds ir ikviens ceļš uz 7 > labu .. Neaplaupi nabago, tādēļ ka tas ir nabags, un nesaspied kādu nevarīgo.. Ja tu redzi vīru, savā darbā tikušu, tad zini, ka tāds stāvēs ķēniņa priekšā un viņam nebūs kalpot šādiem tādiem zemiem ļaudīm.» Patiesi, Zālamans taču nevarēja neizmantot tās garīgās bagātības, kas tais laikos bija sakoncentrētas Ēģiptē. Savā pilī viņš vienlīdz laipni uzņēma kā tirgoņus, tā zinību vīrus un kara ratu būvētājus — visus, kas pie viņa ieradās no Nīlas krastiem. Un droši vien kāds ēģiptiešu pārrakstītājs būs Zālamanu pārliecinājis par nepieciešamību tautas tikumiskās dzīves normas sistematizēt Ēģiptē pirmās mācībstundas rakstīšanā un rēķināšanā noteikti pavadīja «pilsonības stundas», kurās bērniem, nākamajiem pilsoņiem, bija jāiemāca, kā kalpot valstij. Mācīšana bija savdabīga, jo didaktika netika lietota nemaz un stundas noritēja mīklu minēšanas formā. Tais laikos šajā pasaules daļā tāda veida apmācība bija tik plaši izplatīta, ka par to zināja pat Arābijā: vai tamlīdzīgu spēli neaiz- sāka Sabas ķēniņiene, iekarojot intelektuāli Zālamanu? Lai ari kādi


daudzu gadsimtu gaitā būs ebreju tautas garīgie meklējumi, Zālamana pamācības nekad netiks aizmirstas. Uzrakstījis — vai nodiktējis — «Pamācības», Zālamans vēlreiz atklāja savas būtības visslēptākās dzīles. Tikumības noteikumi, kas tautai bija jāpieņem un jāciena, pastāvēja ar vienu mērķi — attaisnot valsts intereses, turklāt tās identificējot ar Visuvarenā Dieva pielūgsmi: «Bijība tā Kunga priekšā ir atziņas sākums.» («Zālamana pamācības», 1. nod. 7. p.) Dievs, izpauzdamies atklāsmē un identificēdamies ar izredzēto tautu, izceļ gudrus valdniekus un labus pārvaldītājus, tad kāpēc gan tauta nepakļaujas to likumiem, kurus izraudzījies pats Dievs? Šī grāmata ir viens no vispatētiskākajiem dokumentiem, kas jelkad ir uzrakstīts un nākamajām paaudzēm novēlēts. Valdnieka esamība un cilvēka esamība… Esamība kā tāda un vardarbības neatzīšana… Cilvēcisko vājību esamība un mazdūšības nicinājums… Ar gudro atziņu sakopojumu Zālamans it kā izdara savas dzīves rezumējumu: «Ak niecību niecība! Viss ir niecība! Kāds labums atlec cilvēkam no viņa pūlēm, kurām viņš nododas zem saules?.. Kāds ir cilvēku, tāds pats ir arī dzīvnieku liktenis: kā vieni, tā otri mirst .. Visi noiet vienā vietā; visi viņi ir cēlušies no pīšļiem, un visi atgriežas atpakaļ pīšļos.» («Zālamans mācītājs», l.nod. 2.,3.p.; 3.nod. 19.,20.p.) Analoģiski arī no «Zālamana mācītāja» formulām, it bieži savstarpēji nesaistītām, ko izteicis viens no pasaules visvarenākajiem valdniekiem, no šīm atziņām par cilvēka likteni, par reliģiju, par varu, par gudrību — no tā visa reducējas noteikumi, kas ebreju tautu pavadīs visās labās un ļaunās dienās. Viss ir ar Dieva ziņu: «Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt Savs laiks paredzēts, kad mīlēt, un savs laiks, kad nīst Gudrība apskaidro cilvēka vaigu.» Un vēl: «Es, mācītājs, biju ķēniņš pār Izraēlu — Jeruzālemē .. Es novēroju visus darbus, kādi tiek zem saules darīti, — un redzi, viss bija niecība un vēja ķeršana .. Es uzsāku lielus darbus: es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna kalnus. Es sev stādīju dārzus un parkus un dēstīju tur dažādus augļu kokus.. Bet — ak vai! — viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana.» («Zāla​mans mācītājs», 3.nod. l.,2.,8.p.; 8.nod. l.p; l.nod. 12.,14.p.; 2.nod. 4.,5.,11.p.) Kādā veidā valdnieks — triumfators, kura tauta līkst zem viņa likumu smaguma, kura slava pārgājusi pāri visām robežām, — kā viņš varējis nonākt līdz paguruma un sarūg​tinājumu radītai nomāktībai? Gadi prasa savu. Un atsauc senas atmiņas. Par laikiem, kad viņš, spēku pārpilns, izpildīdams sievu kaprīzes, piekrita ierīkot altārus viņu dieviem. Bet tad parādījās Jahve un piedraudēja atņemt viņam valsti. Taču, atcerēdamies uzticamo kalpu ķēniņu Dāvidu, Visuvarenais Zālamanam apsolīja neatņemt viņam varu tikmēr, kamēr viņš būs dzīvs. «Bet Es to atraušu no tava dēla rokas,» teica Dievs. «Un ari visu ķēniņa valsts varu Es neatraušu: vienu cilti es nodošu tavam dēlam sava kalpa Dāvida labad un Jeruzālemes dēļ, kuru Es esmu izraudzījis!» («Pirmā Ķēniņu grāmata», 1 l.nod. 13.p.) Zālamans nomirst. Tauta apraud viņa nāvi. Un pareģojums piepildās. Viens no valdnieka dēliem, Rehabeāms, ne visai gudrs būdams,* apmierinājās ar to, ka saglabāja savā valdīšanā Jeruzālemi un Jūdejas valsti. Pārējā teritorijā varu pārņēma mūžīgais dumpinieks Jerobeāms**. «Tādā kārtā Izraēls atkrita no Dāvida nama, kā tas ir līdz pat šai dienai,» teikts Bībelē. («Pirmā Ķēniņu grāmata», 12.nod. 19.p.) Agrākās ķildas un nesaskaņas atjaunojās, un tauta nepildīja Dieva baušļus. Un «tad tas Kungs atstājās no itin visiem Izraēla pēcnācējiem, un Viņš tos pazemoja un nodeva laupītāju rokās, līdz kamēr Viņš tos pilnīgi atstūma no sava vaiga». («Otrā Ķēniņu grāmata», 17. nod. 20.p.) Svešzemju karapūļi sāka valstij uzbrukt no visām malām. Viņus iedvesmoja gan alkas atriebties Zālamanam, gan kāre iegūt slave​nās bagātības, kuru apjomi ļaužu mutēs auga augumā. Tieši tai laikā, kad Jūdejā par valdnieku bija Hiskija, Asīrijas ķēniņš Sanheribs nāca «uzbrukumā pret visām stipri nocietinātajām Jūdejas pilsētām». («Otrā Ķēniņu grāmata», 18.nod. 13.p.) Asīriešu jātnieki un stopa šāvēji lika sastingt šausmās, un pilsētas padevās bez kaujas. Bagātības iekarotājus pievilināja vairāk nekā slava vai teritoriālie ieguvumi. Sanheribs pieprasīja trīssimt talentus sudrabā un trīsdesmit talentus zeltā. Lai glābtu tautu no bojāejas, Hiskija pavēlēja


'Rehabeāms noraidīja vecajo padomus. (Tulk.) "Jerobeāms — Nebata dēls. (Tulk.) Jahves tempļa durvīm nolobīt visus zelta apšuvumus un at​dot uzvarētājam. Taču Sanheribs neprata uzvaru izmantot Viņš apvainoja Izraēla Dievu, teikdams, ka to nesaudzēs: «Kurš no visiem pasaules dieviem ir izglābis savu zemi no manas rokas? Kā tad gan Dievs tas Kungs Jeruzālemi izglābs no manas rokas?» («Otrā Ķēniņu grāmata», 18.nod. 35.p.) Bet tas Kungs par Asīrijas ķēniņu atbildēja: «Viņš neienāks šinī pilsētā, un viņš neiešaus tur nevienu bultu .. Jo es aizstāvēšu šo pilsētu, lai to izglābtu sevis labad un sava kalpa Dāvida labad!» («Otrā Ķēniņu grāmata», 19.nod. 32.,34.p.) Tajā pašā naktī asīriešu armijai uzbruka drausmīga nelaime. Pēkšņi nomira simt astoņdesmit pieci tūkstoši vīru. Sanheribs šausmās atgriezās Nīnivē. Pēc dažām dienām viņu tur nogalināja dēli. Jeruzāleme bija glābta. Tomēr ne uz ilgu laiku. Jo pēc Hiskijas nāves Jūdejas un Izraēlas valdnieki aizmirst ceļu uz Templi un nododas maģijas varai. Viņiem nebija svarīgi, ka ienaidnieks ierīko nometnes pie viņu valsts robežām un katru dienu «nokož» pa gabalam tēvzemes teritorijas. Pravietis Jesaja veltīgi lūdzas: «Klausieties tā Kunga vārdu .. Jo tas Kungs Cebaots turēs tiesas dienu pār visiem, kas lieli un lepni, pār visiem varenajiem, lai tos pazemotu.» («Pravieša Jesajas grāmata», l.nod. ll.p.; 2.nod. 12.p.) Un šī diena patiesi pienāca. Babilonijas valdnieks Nebu- kadnecars II devās karagājienā uz Jūdeju, droši vien lai sa​grābtu Zālamana bagātības. Jeruzāleme tika ielenkta. No senās godības pilsētā bija maz kas palicis. Pilsētas iedzīvotājus interesēja vienīgi baudas un nauda. «Viltus dievus» pielūdza tāpat kā Visuaug- stāko. Ķēniņš Jojahīns, pili ieslēdzies, visu laiku uzturējās magu sabiedrībā. Viņš pat nepapūlējās organizēt Nebukadne- caram pretestību. Kopā ar māti, dēliem, galma augstmaņiem un einuhiem viņš pazemīgi padevās uzvarētāja žēlastībai. Taču Jeruzālemei žēlastības vairs nebūs. Kā parasts vergs, ar dubultām važām sasaistīts, Jojahīns tiks izvests uz ceļa, kas no galvaspilsētas ved projām. Brīvību viņš atgūs pēc trīsdesmit septiņiem gadiem, [9] un tad pēdējais jūdejas ķēniņš dzīvos Babilonas pils telpās un viņam būs piešķirta pārtika no ķēniņa muižām. [10] Skaudības apmātais Nebukadnecars pret Jeruzālemi vērsās ar nepieredzētu cietsirdību: «Neviens netiks saudzēts, ne jauna meitene, ne pusaudzis!» Visi darba spējīgie pilsētas iedzīvotāji tiks pārdoti verdzībā un pilsēta sagrauta. Zālamana uzceltos mūrus nolīdzinās ar zemi, bet dzīvojamie nami izgaisīs uguns liesmās. No Jahves tempļa, šī diženo politisko plānu simbola, visi kaut cik vērtīgie priekšmeti tiks izvākti, noplēsīs arī bronzas apšuvumus. Tempļa vairs nebūs. Tā nebūtībā aizies divi dārgumi, ko Zālamans savai tautai bija novēlējis: materiālā bagātība un… valsts.


Sergejs Kravčuks Neuzvarama Armāda XVI gadsimta otrajā pusē visvarenākais cilvēks pasaulē laikam gan bija Spānijas karalis, fanātiskais katolis Filips II. Ibērijas pussalas monarhs valdīja arī Nīderlandē, daļā Itālijas un visā Amerikā. Drūmais un nerunīgais Kārļa V un Portugāles Izabellas dēls bija sevi pasludinājis par kristīgās ticības aizstāvi. Savas intereses viņš neaizmirsa ari valstīs, kam pagaidām bija izdevies no viņa virskundzības izvairīties. Cerēdams Francijas tornī nosēdināt spānieti, viņš aktīvi atbalstīja katoliskās līgas piekritējus. Taču par visniknāko ienaidnieci piecdesmit deviņus gadus vecais monarhs uzskatīja pats savu māsīcu — Anglijas Elizabeti. Eskorjala pils velvēs viņš nemitējās ķecerīgo karalieni nolādēt Reliģisko uzskatu atšķirības nebija vienīgais Filipa II ienaida iemesls. Vēl lielāku niknumu viņā izraisīja Anglijas jūras varenība. Angļu ātrgaitas kuģu uzbrukumi drosmīgu jūrnieku vadībā lika šaubīties, vai spāņiem ir iespējams no Amerikas kolonijām regulāri uz Spānijas ostām pārvest tur salaupītās bagātības. Tagad katra tirdzniecības kuģu karavāna bija jāapsargā ar karakuģiem, kuru uzturēšana izmaksāja dārgi. Taču ari tas drošību negarantēja. Anglija un Spānija oficiāli, protams, kara stāvoklī neatradās. Taču abu valstu klusā cīņa neaprima ne uz brīdi. Filips II atbalstīja īru nemierniekus, turpretī Elizabete sniedza visu iespējamo palīdzibu holandiešu nemierniekiem, kas sacēlās pret spāņu okupantiem. 1575. gadā karaliene bija sagatavojusi nākamo triecienu. Savu labāko jūrnieku kapteini Dreiku viņa bija aizsūtījusi ar divdesmit piecu kuģu armādu uz Amerikas piekrasti, lai tie tur pārgalvīgi un izaicinoši uzbruktu spāņu pilsētām un ostām. Pasākuma panākumi sāpīgi ievainoja Spānijas monarha lepnumu un izraisīja traku dusmu lēkmi. Šoreiz Filips nolēma rīkoties enerģiski un atklāti un dot triecienu tieši Anglijai pašai. Filipa II dienestā bija tā laika ievērojamākais flotes pavēlnieks dons Alvaro de Bazans, Santakrusas marķīzs, izcils karavadonis, kas daudzējādā ziņā pārspēja labākos angļu admirāļus. Tieši Bazans bija tas vīrs, kurš spāņu floti padarīja par visvarenāko floti pasaulē. Tieši viņam Filips II varēja pateikties par daudzām uzvarām, ko spāņi bija izcīnījuši uz jūras, arī visslavenākajā kaujā pie Lepanto 1571. gadā, kad spāņu flote zem Austrijas dona Žuana — Kārļa V līdzgaitnieka un Filipa brālēna — karoga deva iznīcinošo triecienu turku eskadrai un Spānijas tronim nodrošināja kundzību Vidusjūrā. 1585. gadā karalim rodas ideja savākt spēcīgu floti un dot iznīcinošu triecienu Anglijai un tās jūras spēkiem. Plāna sagatavošanu un izpildi viņš uzdod Santakrusam. Vecais admirālis par to bija sapņojis jau sen un sāka rīkoties bez kavēšanās. Pēc dažiem mēnešiem viņš karalim cēla priekšā kampaņas plānu, saskaņā ar kuru pasākumam vajadzēja sākties 1587. gadā. Pēc Filipa II ieceres, jūras operācijas mērķis bija Anglijas dienvidu piekrastē sasaistīt angļu floti, kas bloķēja Holandes piekrasti, un ar Aleksandra Farnezes, Par- mas hercoga, komandēto armiju, kas bija izvietota Nīderlandes dienvidos — mūsdienu Beļģijas teritorijā —, forsēt Padekalē šaurumu un ielauzties Britu salās. Pēc Santakrusas plāna spāņu flotei operācijā bija nozīmīga loma. Sakāvusi angļu eskadru un izsēdinājusi Anglijas krastā lielu desantu, spāņu flote varētu atvieglot Parmas hercogam izvirzītā uzdevuma izpildi. Karalim iesniegtais plāns tā ari bija veidots. Taču karalis, uzskatīdams sevi par lielu stratēģi, izlēma, ka admirālis prasa pārāk daudz, un trīskārt samazināja kareivju skaitu, kam desanta sastāvā vajadzēja atstāt Spāniju ar kuģiem. Spiests pakļauties, Santakruss plānā izdarīja korekcijas, bet Parmas hercogs pa to laiku jau bija devis pavēli būvēt milzīgi daudz plakandibena baržu, ar kurām uzbrukuma spēkus pārcelt no Beļģijas uz Angliju.


Admirāļa sākotnējie plāni līdz šim laikam pārsteidz ar plašajiem mērogiem. Līdz 1586. gada martam bija sagatavots projekts, kas paredzēja, ka operācijā piedalīsies 556 lieli kuģi un 94 tūkstoši vīru, kā ari 40 nelieli, viegli apbruņoti kuģi sakaru nodrošināšanai, dažādu uzdevumu veikšanai un izlūkošanai un 200 desanta baržu, kas būs izvietotas uz lielo tirdzniecības kuģu klājiem. Flotes rīcībā vajadzēja atrasties 196 karakuģiem, to skaitā 150 spēcīgām, labi apbruņotām buru galjonām, 40 galerām un 6 galeasiem Qielas gale- ras ar 3 mastiem). Piebildīsim, ka no visa šī kuģu daudzuma Spānijas bruņotajiem spēkiem piederēja tikai 71 kuģis. Santakruss bija paredzējis 100 tūkstoš vīriem uzkabi un pārtiku sagādāt astoņu mēnešu ilgam laika periodam. Kopējā izdevumu summa sastādītu 1 miljardu 526 miljonus 425 tūkstošus 489 maraveģus. Operāciju finansētu ne vien pati Spānija, bet šajā pasākumā būtu jāpiedalās visām Eiropas valstīm, kas atradās Spānijas varā. Skaidrs, ka Filips ar šādām prasībām nebija mierā. Tai laikā, kad Santakruss savu projektu iesniedza, Spānijas rīcībā bija tikai 130 dažādas tonnāžas kuģu un trīsdesmit ar pusi tūkstošu kareivju desantam. Ekspedīcijas ilgums tika sama​zināts līdz sešiem mēnešiem. Kompensācijai Fdips admirālim piedāvāja pilnīgu brīvību eskadru pavēlnieku un kuģu kapteiņu izvēlē. Šajā sarakstā bija reprezentēta visa jūrniecības elite, viss Spānijas augstmaņu zieds, rūdīti karavīri. Daudzu uzvarām bagātu kauju dalībnieki. Eskadras komandēja: dons Žuans Martiness de Rikaldjē, flotes pavēlnieka vietnieks, dons Migels de Okendo, dons Pedro de Valdess, dons Ugo de Monkada, dons Alonso de Leiva, dons Marlins de Bertandona — vini visi bija jūras kaujās slavu guvuši varoņi. Arī virsnieki bija ar plaši pazīstamiem un kauju slavas apdvestiem vārdiem: dons Luiss de Kordova, dons Alonso de Argota, dons Antonio de Uļoja, dons Djego de Santil- jans… Daudzi nāca no Spānijas bagātākajām ģimenēm, bet bija arī tādi, kuru vienīgā bagātība bija viņu zobens. Un kad viņus Īrijā saņēma gūstā angļu garnizoni vai ari viņi nokļuva skotu rokās, tad tika bez žēlastības iznīcināti, jo nespēja par sevi samaksāt izpirkumu. Pēc tā laika paražām, visbagātākie aristokrāti, kas piedalījās pret Angliju vērstajā operācijā, savus izdevumus apmaksāja paši. Bez tam viņi karā ņēma līdzi apkaltas lādes, pilnas ar greznumlietām, zelta traukiem, briljantiem rotātiem ieročiem. Tā bija kolosāla bagātība. Kareivjiem pusi algas bija nolemts izmaksāt pirms iziešanas jūrā, jo citādi kuģos būtu jāielādē vēl simtiem miljonu maraveģu. Desantnieki bija divas trešdaļas no visiem ekspedīcijas dalībniekiem, un viņi visi bija profesionāli karavīri. Ģenerāļa dona Francisko de Bobadiljas vadībā viņi bija piedalījušies daudzās kaujās un lepojās ar to, ka nevienā nebija zaudējuši. Kopā ar Parmas hercoga sešdesmit tūkstošiem kājnieku un kavalēriju viņi bija draudīgs spēks, ko angļiem vajadzēja saprast Santakrusas vadībā šī armija varēja kļūt Anglijai ļoti bīstama. Taču liktenis Spānijai deva smagu triecienu — sešdesmit trīs gadus vecais Santakruss februāri nomira. Kas gan varēja stāties viņa vietā un vadīt ekspedīciju? Spānijā bija daudz labu jūrnieku. Taču Filipa izvēle ir ļoti dīvaina. Tā vietā, lai augstajā postenī ieceltu cilvēku, kas savu kara māku jau ir pierādījis, karalis izraugās nevis kādu ģenerāli vai admirāli, bet gan aristokrātu, kam ar kara lietām vispār nav bijis nekāda sakara, — donu Alonso Peresu de Gusmanu el Bueno «Labo», Sanlukāras un Baramedas senjoru un liekto marķīzu, Nieblas grāfu, Medinas un Sido- nijas septīto hercogu. Šis klusais cilvēks mierīgi dzīvoja savā muižā Sanlukārā, kad pie viņa ieradās karaļa kurjers ar Filipa lēmumu. Pilnīgi apmulsušais Medina-Sidonija ļoti labi apzinājās, ka viņam nav nekādu karavadoņa īpašību, un tūliņ pat nosūtīja Filipam II garu vēstuli. Pateicies par parādīto godu un atzinies, ka nav tā cienīgs, Medina-Sidonija tālāk rakstīja: «Mana veselība man neatļauj veikt jūras ceļojumus. Tajās retajās reizēs, kad esmu bijis spiests uz kuģa klāja uzkāpt, mani tūdaļ pat ir sagrābusi jūras slimība .. Flote ir tik milzīga un pasākumam ir tik ārkārtīgi liela nozīme, ka būtu kļūda uzticēt atbildību cilvēkam, kam nav itin nekādas kara pieredzes .. Man nav ne spēju, ne veselības, ne nepieciešamā mantiskā stāvokļa .. Ja es uzņemtos karagājienam gatavās Armādas komandēšanu, itin


nemaz nepārzinādams ne floti, ne jūrniekus, ne iespējas, ne Angliju, tad man vajadzētu pēkšņi bez sagatavošanās ieslīgt citā pasaulē un pilnīgi mainīt savu dzīvesveidu… Jūs, Sir, saprotat, ka mani argumenti, noraidot augsto godu, ir tik stipri un pārliecinoši, ka Jūsu Augstības interesēs ir neuzlikt man uzdevumu, kura mērķi es nespētu sasniegt» Taču Filips II palika nelokāms. Neraugoties uz godīga cilvēka brīdinājumu, Eskorjala pils pavēlnieks palika pie sava. Un Medina-Sidonija ar sažņaugtu sirdi devās uz Lisabonu, kur sāka gatavoties flotes iziešanai jūrā un lādēs sabēra desmit miljonus maraveģu — «brīvprātīgo» iemaksu operācijas kasē… Karalis no sava jaunā admirāļa prasīja tikai vienu — aizvest floti līdz Anglijas krastiem un tur visu veidu karaspēka — sauszemes un jūras — virsvadību nodot Parmas hercogam, kura Nīderlandē gūtās kara uzvaras bija viņu izvirzījušas starp sava laika izcilākajiem karavadoņiem. Aprīlī Medina-Sidonija no Madrides saņēma trīs paketes, kas bija aizzīmogotas ar karaļa zīmogu. Tajās atradās operācijas sīki plāni un instrukcijas, ko bija nodiktējis Filips II pats personiski, kurš ar katru dienu uzskatīja sevi par aizvien lielāku karalietu ģēniju. Pamatdokumentā karalis bija nosaucis flotes izveidošanas iemeslus, pastāstījis par flotes apbruņojumu un norādījis, kā jūrasbrauciena laikā jārīkojas (jebkurš admirālis šīs pamācības uzskatītu par apvainojumu). Filips II sīki paskaidro arī dažus savus apsvērumus par angļu flotes taktiku un iespējamo kaujas spēku sakārtojumu. Viņš neaizmirst uzsvērt operācijas lielo nozīmi katoļticības adeptu cīņā pret ķeceru bastionu — Angliju… Tālāk karalis Medinam-Sidonijam iesaka uz Mārgitu doties pa Anglijas ūdeņiem, izvairoties no Padekalē jūras šauruma Francijas piekrastē, jo tur esot bīstami «lieli dziļumi» (vēl viens izteiciens, kas īstam jūrniekam liktu paraus​tīt plecus). Filips savam admirālim neaizmirst atgādināt, ka viņam jāuztur ciešs kontakts ar Parmas hercogu. Un vēl viena instrukcija, slepena, paredzēja, kā jārīkojas neveiksmes gadījumā. Ja karaspēkam neizdotos no kontinenta pārcelties uz Angliju, tad Medinam-Sidonijam esot jāsagrābj Vai tas sala, «kas nešķiet stipri nocietināta», pārvēr​šot to par Armādas turpmākās karadarbības bāzi. Visām šīm instrukcijām bija pievienota aizzīmogota, Parmas hercogam domāta pakete. Hercogs to drīkstēja atvērt tikai Anglijas krastā vai arī ja rastos šaubas par desanta veiksmīgu izsēdināšanu… Bet, ja nu gadījumā operācija iz​gāztos pilnīgi, tad pakete bija jānogādā atpakaļ karalim. Dokumentā bija izklāstīti miera noteikumi, kādus uzvarētajai Anglijai piedāvāt, un, protams, nebūtu bijis vēlams, ka šis dokuments nonāktu ienaidnieku rokās, ja uzvaru gūtu angļi. Bet angļi par Filipa II nodomiem neko nezināja. Viņiem bija informācija vienīgi par to, ka tiek izveidota Armāda. Dreiks — visslavenākais korsārs, ko karaliene bija pieņēmusi oficiālā dienestā par viņa ekspedīciju pret spāņu kolonijām Amerikā, — viņš 1587. gadā bija veicis pārgalvīgu reidu uz Kadisu un tur atklājis, ka Filipa kuģi līdz malām pielādēti ar dažādām bagātībām. 1587. gada 27. novembri* Elizabete I sasauca kara padomi, lai apspriestos, kas veicams Anglijas aizsardzības labā. 'Spāņu un angļu kalendāri bija atšķirīgi. Spāņi lietoja Gregora kalendāru, bet angļi — Jūlija. Ērtības labad datumi rakstā minēti pēc spāņu dokumentiem. Apspriedē piedalījās divi visslavenākie britu jūrnieki — Dreiks un Reilijs. Tika izlemts — ja flote spāņu izsēšanos nespēs aizkavēt, tad angļi ienaidniekam uzbruks, tiklīdz tas būs izkāpis krastā. Iebrucēju armijas ceļā nedrīkst palikt nekas tāds, ko ienaidnieks varētu izmantot, ir jāpielieto «izdedzinātās zemes» taktika. 1587. gada 21. decembrī karaliene iecēla visu eskadru virspavēlnieku. Par to kļuva sers Čārlzs, lords Hovards, barons d'Eftnheims — Bikšu lentes ordeņa kavalieris, Anglijas, Īrijas un aizjūru teritoriju admirālis. Hovarda titulus nekādi nevarēja salīdzināt ar nākamā pretinieka Medinas- Sidonijas regālijām. Bet Hovards bija jūrnieks… Lisabonā «Laimīgā Armāda», kā tā tika nosaukta (par Neuzvaramo to sāka dēvēt tikai pēc tam, kad


flote Spāniju jau bija atstājusi), gatavojās karagājienam. 1588. gada pavasara beigās, galvenokārt pateicoties ierindas virsniekiem, kuru vārdi pat palikuši nezināmi, flote bija gatava pacelt enkuru. 4. maija agrā rītā, stāvēdams uz flagmaņa «San Martin» tiltiņa, Medina-Sidonija ar lepnumu un prieku noraudzījās uz kuģiem, kuru virspavēlnieks viņš bija. Spāņu flote sāka pa Težu upi lēnām peldēt uz okeānu. Skats uz Armādu patiesi bija iespaidīgs. Visus kuģus rotāja karogi. Pa priekšu gāja galjonas — pilnās burās, tad — galeras un mazākie kuģi. Pūta viegla brīze, laika apstākļi bija brīnišķīgi. Medina-Sidonija bija optimisma pilns. Kā gan būtu iespējams šādu spēku uzvarēt? Vai gan pasaulē vispār vēl ir kaut kas tamlīdzīgs! Viņš tai brīdī nezināja, ka ceļā došanās termiņš bija izraudzīts pilnīgi neveiksmīgi, jo Armāda Lamanšu tagad varētu sasniegt ne agrāk kā vasaras beigās. Un jau drīz vien Medina-Sidonija jutīsies gauži sarūgtināts. Noenkurojusies reidā Belemā, Težu grīvā, Armāda ceļavēju [11] būs spiesta gaidīt divas nedēļas. Laiks pieturējās lietains, un pirmo dienu entuziasms uz kuģiem strauji saplaka. Anda- lūzijas eskadras pavēlnieks uz saviem kuģiem pārbaudīja produktu krājumus un jutās nepatīkami pārsteigts, kad atklāja, ka daļa cepumu jau pa pusei sabojājušies un arī sālītā liellopu gaļa, siers, zivis un dārzeņi nav labākajā stāvoklī. Bet vīns, ko vīri katrs dienā saņēma mazāk par kvartu*, patiesībā nemaz nebija dzerams. Ģenerālinspektors dons Horhe Manriks, no savas puses, pārbaudīja kareivju skaitu, un izrādījās, ka 28 tūkstošu desantnieku vietā uz kuģiem atrodami tikai 22,5 tūkstoši vīru. Tomēr šķiet, ka Medina-Sidonija par to nav uztraucies. Izmantodams piespiedu pauzi, viņš izdod šādu pavēli: «Nekādā gadījumā neviens no Armādas kuģiem nedrīkst atstāt ierindu bez manas atļaujas. Ja kādu kuģi vētra aiznesīs pirms Finisterres raga, tad šim kuģim, tiklīdz rodas tāda iespēja, jāburā uz Lakorunju. Par jebkuru atkāpi no šīs pavēles tiks piemērots nāves sods ar mantas konfiskāciju. Kad Finisterres ragam ir pabraukts garām, tad eskadras uzņem kursu uz Silli salām. Neviens kuģis, kas kaut kādu iemeslu dēļ no eskadras ir atpalicis, nedrīkst atgriezties Spānijā, jo par to draud nāves sods, satriekšana pīšļos un mantas konfiskācija. Tāda kuģa pienākums ir turpināt noteikto kursu un, ja tas pie Silli salām pienāk ātrāk, gaidīt tur Armādas galvenos spēkus. Bet, ja kuģis nokavē, tad turpināt ceļu uz Maunta līci, kas atrodas starp Lendsenda zemes ragu un Lizarda zemes ragu.» Cilvēks domā, bet okeāns dara. Nedēļu pēc ekspedīcijas sākuma Medina-Sidonija savam karalim ziņo, ka sliktā laika dēļ pieredzējušie kapteiņi viņam ieteikuši atgriezties EI- ferrolā vai Lakorunjā. Atbildi nesagaidījis, admirālis dod pavēli meklēt patvērumu un drīz vien ziņo par savu ierašanos Lakorunjā. Kopā ar Medinu-Sidoniju drošā līcī no vētras patvērās tikai daži kuģi. «Un nu es esmu Lakorunjā,» raksta Medina-Sidonija, «un kopā ar mani ir knapi puse viesuļa iztrenkātās flotes. Tas, kas palicis pāri no Armādas, tagad ir spēkos vājāks par pretinieku. Vīriem dūša sašļukusi, un no mūsu varenības pāri nav palicis nekas!» Galu galā lielākā daļa Armādas kuģu salasījās Lakorunjā. Angļi, ar nelielu ātrgaitas burukuģu palīdzību pretinieka pārvietošanos iztālēm novērojuši, kļuva par lieciniekiem, kā vētra Armādu izmētāja. Izrādījās, ka visa tās varenība un monolītums ir tikai šķitums. Tagad daži vārdi par britu floti. Tā ne tuvu nebija tik iespaidīga kā Armāda un sastāvēja no visa, kas vien tai brīdī varēja noturēties virs ūdens. Līdz ar 34 karaliskās flotes kuģiem britu flotē ietilpa sera Frānsisa Dreika koman​dētie 28 bruņoti tirdzniecības kuģi, 30 dažādi kuģi, kurus bija apgādājusi Londonas Sitija [12] , 30 kuģi, kurus bija apbru​ņojis lords admirālis, un 45 mazi, slikti apbruņoti kabotāžas kuģeļi. Anglijā darīja visu, lai sagatavotos savas valsts aizstāvībai. Gribas vēl piebilst, ka uz angļu kuģiem nebija neviena vīra, kas neko nesajēgtu no jūrlietām, un nelielo floti komandēja kapteiņi, kas jau sen bija vagojuši pasaules jūras un okeānus. Lakorunju Armāda pameta tikai 12. jūlijā. Nākamās trīs dienas to pavadīja ceļavējš — dienvidaustrumu brīze, kas kuģus nesa tieši pretī Anglijas krastiem. Turpretī 16. jūlijā iestājās pilnīgs bezvējš un pār jūru nolaidās bieza migla. Bet tad pēkšņi sākās briesmīga vētra. Nelaimīgais MedinaSidonija, ar mokām pārcietis noenkurota kuģa šūpošanos ostas ūdeņos, savārga pavisam. Kad vētra pierima, ierindā vairs nebija 40 kuģu. Sākās pazudušo kuģu meklēšana, un tos gandrīz visus atrada pie


Lizarda raga gaidām atpalikušo Armādas kuģu ierašanos. Taču četras galeras un «Santa Ana», Biskajas eskadras flagmaņkuģis, pazuda uz visiem laikiem. [13] tikko vētra bija beigusies, Armādu piemeklēja cita nelaime. Holandiešu pirāti, kas darbojās pēc karalienes Elizabetes pavēles, sāka tramdīt smagos un gausos spāņu kuģus, tā cenšoties aizkavēt Filipa II flotes virzīšanos uz priekšu. Lai nu būtu kā būdams, piektdienā, 19. jūlijā, pulksten četros dienā priekšējais novērotājs ieraudzīja zemi. Armāda, vai vismaz tas, kas no tās bija palicis, sasniedza Lizarda ragu, Li., Anglijas krastu Kornvolas dienvidu galā Anglijas dienvidrietumu provincē. Pēc Medinas-Sidonijas pavēles no admirāļa kuģa «San Martin» trīs reizes izšāva ar lielgabalu, mastos uzvijās karaliskais karogs un karogi ar Kristus un Dievmātes Marijas attēliem. Kuģi izmeta enkurus, uz tiem notika dievlūgšanas. Medina-Sidonija savā kajītē sēdās pie ziņojuma Spānijas karalim ar norādi: «Lizarda rags». Admirālis dokumentā raksta: «..lai Visvarenais Dievs mums palīdz iesākto pabeigt tā, ka tas atbilstu mūsu vēlmēm un visas kristīgās pasaules ilgām.» Šajā vakarā, 19. jūlijā, un visā nākamajā dienā šķita, ka spāņiem veicas lieliski. Vējš bija viņiem labvēlīgs, tas pūta no dienvidrietumiem un neļāva angļiem iziet jūrā. 20. jūlija rītausmā britu karaliskā flote veltīgi pūlējās no savām ostām tikt laukā. Taču angļiem jau nebija darīšana ar jūrnieku, kas spētu stihijas sagādāto priekšrocību izmantot. Medina- Sidonija bija pārāk aizņemts, apkopojot savam karalim precīzas ziņas par viņa rīcībā esošajiem spēkiem un nosakot to dispozīciju. Sagatavot kaujas pavēli viņam nepietika laika. Un vai gan var viņam to pārmest? Viņš bija sava karaļa uzticams kalps, un viņam vajadzēja izpildīt valdnieka stin​gros priekšrakstus. Iespēja izsēdināt desantu katrā ziņā tika neglābjami palaista garām. Pret vakaru no simt viņa eskadras kuģiem ar uzvilktām burām bija palikuši piecdesmit četri. Tādējādi nekompetences un neizlēmības dēļ Medina-Sidonija zaudēja lielisku iespēju izvirzīto uzdevumu izpildīL 21. jūlijā, svētdienas rīta agrumā, nogranda pirmie lielgabalu šāviņi. Hovarda ātrgaitas kuģi pilnās burās traucās virsū pretinieka kreisajam flangam. Uzbrukums spāņu flotei nāca negaidīts, un Armāda kaujas kārtībā izvietojās lielā steigā. Tai pašā laikā buras parādījās arī dienvidu pusē: no turienes tuvojās Dreika komandētā eskadra, kas bija iznākusi no Pli- mutas un — par spīti ienaidnieka pārsvaram — metās uzbrukumā Medina-Sidonija, kas novēroja krastu un pretošanos gaidīja no turienes, aiz pārsteiguma apstulba. Spāņu eskadras labais spārns bija tikpat kā izjucis, un smagie spāņu kaujas kuģi ar augstajiem bortiem, pūšot dienvidu vējam un saņemot straujo angļu kuģu triecienus, apjukumā tik tikko spēja manevrēt Pēc dažām stundām Armāda bija spiesta kauju pārtraukt un nekārtībā mesties uz austrumiem Vaitas salas virzienā, ko Filips II bija paredzējis izveidot par nākamo operāciju bāzi. Taču Hovards vajāšanu nepārtrauca. Un arī Dreiks, no savas puses, neatkāpās, nepārtraukti raidīdams uguni pret palikušajiem ienaidnieka nelielajiem kuģiem. Neveiksmīga manevra laikā divas spāņu galjonas — «Santa Catalina» un «Rosario» — sadūrās. «Rosario» smagi cieta, zaudēja ātrumu, un drīz vien to sagrāba angļi. Tā Elizabetes jūrniekiem bija liela dāvana, jo viņiem jau izbeidzās pulveris un lodes. Bagātības, kas uz kuģa «Rosario» atradās, papildināja britu karalienes mantu kambarus. Sers Hovards, sasaucis kapteiņus uz apspriedi, nolēma kauju nepārtraukt un izmantot to, ka veiksme atradās viņu pusē, Dreikam tika dots uzdevums uzbrukt flotei visu nakti no 21. uz 22. jūliju, bet citām eskadrām bija jābūt gatavībā kaujās iesaistīties līdz ar rītausmu. 22. jūlija rītā Armāda sasniedza Torkī pilsētu. Saskaņā ar plānu desantu varēja izsēdināt arī šeit Taču angļu flotes klātbūtne neatļāva nepieciešamos manevrus izdarīt Medina- Sidonija nolēma neapstāties un doties tālāk uz Vailu. Viņam bija palikušas tikai divas iespējas: vai nu izmest enkuru pie Veimutas Portlendas pussalā, vai arī sasniegt Vaitas salu, kā to paredzēja Filipa II instrukcijas. Angļi saprata — ja Armādai izdosies aizkļūt līdz vāji aizsargātajai Vaitas salai, tad viņiem būs grūti, varbūt pat neiespējami aizkavēt desanta izsēdināšanu un salas sagrābšanu. Tāpēc Hovards pieņēma


lēmumu kauju sarīkot pie Portlendas, cerēdams tur izvest no ierindas iespējami vairāk spāņu kuģu. Angļi Medinu-Sidoniju piemānīja. Starp krastu un Armādu atstājuši nelielu daļu savas flotes, viņi radīja iespaidu, it kā spāņu pārspēks viņus var ātri sakaut. Patiesībā viltīgais Hovards ar šo manevru sasaistīja pretinieka kaujas spēku centru, kurā atradās visspēcīgākie kuģi, turpretī britu flotes galvenie spēki, izgājuši atklātā jūrā, ienaidniekam uzbruka no aizmugures. Medinam-Sidonijam šis trieciens nāca pilnīgi negaidīts. Dreika eskadras uzbrukums no dienvidiem Armādas kaujas spēkus pilnīgi dezorganizēja, jo tās lielgabali bija pavērsti uz krasta pusi. Tomēr arī angļu stāvoklis nebija spīdošs. Pēc jau notikušajām kaujām uz daudziem kuģiem nepietika munīcijas, lai varētu karot tālāk. Bet Armāda vēl bija pietie​kami spēcīga, un Vaitas sala nemaz neatradās tik tālu. Trešdien, 24. jūlijā, kanonāde apklusa un abas flotes, pūšot vieglam rietumu vējam, paralēlā ierindā burāja uz Vaitas salas pusi — sala atradās 40 jūdžu attālumā no Portlendas. Medinas-Sidonijas smagie kuģi manevrēt spēja tikai ar grūtībām, turpretī vieglajiem angļu kuģiem izdevās pārkārtoties un ieņemt kaujas pozīcijas. Hovards gatavojās jauno uzbrukumu sākt naktī 110 24. uz 25. jūliju. Bet tad vējš pēkšņi pierima un rītausmu abas flotes sagaidīja nekustīgi, ar ļenganām burām. Angļi neapmulsa un savus spēcīgākos kuģus ugunslīnijā izveda ar airu laivām. 25. jūlijā pulksten 5 no rīta kanonāde atjaunojās. Šķita, ka veiksme ir Elizabetes jūrnieku pusē un viņi spēs Armādai dot izšķirošo triecienu. Taču pēkšņi sacēlās vējš, piepūta kuģiem buras, un nu kaujas pozīciju ieņēma spāņi. Sev par nelaimi, spāņu jūrnieku kaujas māksla nebija tik augsta kā britu jūrniekiem, kas arī šoreiz pēkšņo vēja virziena maiņu prata izmantot labāk un savus uzbrukumus pastiprināja. Viņiem bija nepieciešams par katru cenu pa​nākt, lai Armāda nevarētu atrast patvērumu Vaitas salā. Sadūrās pilnīgi pretējas jūras kaujas taktikas. No vienas puses — spāņu flotes nospiedoši pārākais kaujas spēks, ko gan paralizēja admirāļa nevarīgums, jo viņš spēja vienīgi izpildīt Filipa II priekšrakstus; no otras puses — angļu eskad- ras, ko veidoja dažādi kuģi, no kuriem ne visi bija labi ai>- bruņoti, bet kurn komandieri izmantoja vismazāko iespēju, lai dotu ienaidniekam triecienu. Pakļaujoties Hovardam, viņi zināja, ka ikvienam ir jāizdara viss, kas no viņa personiski atkarīgs, lai neļautu spāņiem spert kāju uz viņu dzimtās zemes. Parādot apbrīnojamu drosmi, nelieli angļu kuģi pietuvojās milzīgajām un neveiklajām spāņu galjonām piecdesmit — sešdesmit metru attālumā un raidīja zalves pret šo kuģu augstajiem sāniem; prasmīgi manevrējot, angļu kuģi aizgāja, pirms ienaidnieka kanonieri paspēja pret tiem pavērst savus ieročus. Angļu taktika ļāva panākt to, ko Elizabetes jūrnieki nemaz nebija uzdrošinājušies cerēt MedinaSidonija ar kapteiņa Pedro de Leones ātrgaitas kurjerkuģi nosūta Parmas hercogam ziņojumu, ka Armāda nav spējusi izpildīt tai doto uzde​vumu sakaut angļu floti dienvidos no Britu salām. Tikko ziņojumu nosūtījis, admirālis, apspriedies ar eskadru komandieriem, steigšus sūta vēl vienu kurjerkuģi. Šoreiz ar lūgumu palīdzēt uz Armādas kuģiem izbeigušies kaujas līdzekļi, un Medina-Sidonija lūdz atsūtīt kuģus ar munīciju. Tādējādi flotei, kuras uzdevums bija palīdzēt Eiropā izvietotajiem sauszemes spēkiem, pašai nācās lūgt pēc palīdzības… Pēc sūtījuma saņemšanas Parmas hercogu pārņēma satraukums. Kādā gan veidā Neuzvaramā Armāda, par kuru sajūsminājās visi, kas to Portugālē pavadīja, — kā šī flote tagad varēja atrasties, patiesību sakot, angļu varā? Lai būtu kā būdams, spāņu armijas virspavēlnieks Nīderlandē MedinamSidonijam varēja atbildēt vienīgi to, ka viņš nav spējīgs iet palīgā. Kara flotes viņam taču nebija, bija tikai transporta baržas, ko pēc Filipa II pavēles uzbūvēja pārvadāšanai, un karakuģiem tās nu nekādi nebija pielīdzināmas. Pa to laiku Armāda, ko vajāja gan Hovards, gan Dreiks, gan citu eskadru kuģi, sasniedza Britānijas austrumu piekrasti un lēni dreifēja gar Grinē zemesragu. Armāda atradās pie Padekalē, taču nevis kā uzvarētāja, ko bija gribējis Spānijas karalis, bet to vajāja vēl aizvien kaujas spēku ziņā vājākais, turpretī


daudz uzņēmīgākais un gudrākais pretinieks. Un nezināja, kurp doties tālāk. Beidzot tika nolemts apstāties pie Kalē, cerot, ka Parmas hercogs varēs atsteigties palīgā no Denkerkas pa krastu. Pēc Medinas-Sidonijas pavēles spāņu kuģi izkārtojās divās līnijās un izmeta enkurus. Neuzvaramajai Armādai iestājās atelpas bridis, un flote varēja pacensties savest sevi kārtībā. Uz franču palīdzību nebija ko cerēt. Šajā Spānijas karaļa — fanātiska katoļa — un Anglijas karalienes — huge- notes — savstarpējā cīniņā Francija, ko reliģiskie kari centās saplosīt, saglabāja stingru neitralitāti. Morālā atmosfēra uz spāņu kuģiem bija pilnīgi izčākstējusi. Jo vairāk tāpēc, ka atklātā jūrā uz norietošās saules fona angļu flotes burinieki kreisēja pusljē attālumā no krasta. Dons Luiss Miranda vēlāk rakstīs: «Mēs visu nakti palikām uz enkura, un mūs nomāca nelaimes priekšnojauta, un mēs šausmās gaidījām, kādas nepatikšanas mums sagā​dās šī sātaniskā tauta.» Tobrīd vēl neviens no spāņu grandiem, kas atradās uz kuģiem, neapšaubīja ne sava karaļa, ne viņa admirāļa Medinas-Sidonijas kara mākslas talantus. Viņi visās līdzšinējās nelaimēs vainoja angļu ļaunprātības un intrigas. Neviens nepadomāja, ka apstākļi abām pusēm bija vienādi, var pat teikt — karalienes pavalstniekiem tie bija sliktāki, bet tie sevi parādīja kā īsti jūrnieki un kopš Armādas ierašanās pie britu krastiem vienmēr tika izvēlējušies vislabāko ma​nevru un veiksmīgi izmantoja jebkurus apstākļus. Protams, Hovarda un Dreika kuģi bija vieglāki, un tāpēc ar tiem bija ērtāk manevrēt, tie arī nebija piekrauti ar visvisādām uz jūras nederīgām bagātību lādēm. Gluži otrādi — angļu kuģiem nereti pietrūka gan pulvera, gan ložu, gan produktu. Ienaidnieka pārākumu viņi kompensēja ar niknu enerģis- kumu kaujā un nesatricināmu ticību uzvarai pār savas dzimtenes ienaidnieku, turpretī spāņu morālais spars ar katru dienu saplaka. Galīgu sakāvi Armāda pie Kalē nepiedzīvoja vienīgi tādēļ, ka vējš neskaitāmas reizes mainījās un neļāva Hovardam dot spāņiem pēdējo triecienu (Hovards turklāt bija arī aizkavējies, cīnīdamies ar vienu no atpalikušajām spāņu galjonām «San Lorenzo»), Zaudējis stūres vadību, kuģis «San Lorenzo» bija tālu atpalicis no Armādas galvenajiem spēkiem un pūlējās vienatnē nokļūt līdz Kalē. Sers Hovards ar savu flagmani «Ark Royal» daudzu mazu kuģu pavadībā spāņu galjonu aplaupīja un nogremdēja. Liekā kauja lika viņam zaudēt dārgo laiku un atļāva pretiniekam nostāties kaujas kārtībā. Spāņi jau bija gatavi kaujai, kad Hovards vēl tikai Kalē tuvojās, turklāt vējš atkal sāka mainīties viņam neizdevīgā virzienā. Beidzot Armādai izdevās pacelt enkurus, un Medina- Sidonija uzņēma kursu uz Denkerku, joprojām cerot saņemt Parmas hercoga palīdzību. Taču arī angļi dienvidrietumu vēju izmantoja, un viņu daudz vieglākie kuģi atklātā jūrā apdzina spāņus. Iepretī Denkerkai Hovarda eskadras atkal atklāja uguni. Lielgaballodes triecās pret spāņu augstajiem bortiem, tos nežēlīgi dragājot Kareivji, pie jūras kaujām nepieraduši, no nepārtrauktās bumbošanas krita šausmās. Un, kaut arī iedragātie kuģi uz ūdens turējās un kaujā varēja piedalīties, tomēr cilvēki uz šiem kuģiem bija pilnīgi demoralizēti un pretoties nespējīgi. Glābiņu tie redzēja vienīgi bēgšanā. Tikai retais spāņu kuģis kauju pieņēma un triecienam atbildēja ar prettriecienu. Armāda angļu nikno uzbrukumu neizturēja un uzņēma kursu uz ziemeļiem. Tādējādi Medina-Sidonija zaudēja pēdējo iespēju saņemt Parmas hercoga atbalstu. Aiz sevis pamezdama sadragātos kuģus, kas kļuva par vieglu laupījumu holandiešu pirātiem, Armāda kaujas lauku atstāja. Spāņu kuģu atlūzas noklāja Flandrijas zemo piekrasti. Taču paši spēcīgākie spāņu kuģi spēja pirātus atsist un, par spīti angļiem, kas tos vajāja, pietuvojās Anglijas austrumu krastam. Tā sākās šis neparastais brauciens. Lai atgrieztos Spānijā, Armādai Anglija un Skotija bija jāapbrauc no ziemeļiem un tad jāpagriežas uz dienvidrietumiem, Atlantijas okeānā izejot gar Īrijas krastiem. Ja gribam ticēt tā laika spāņu autoriem, tad iznāk, ka garo un bīstamo ceļu Medinam-Sidonijam pret viņa gribu licis izvēlēties vējš. Protams, tā tas nebija. Jo sera Hovarda eskadra, pārliecinājusies, ka Armāda aizies uz ziemeļiem, vajāšanu pārtrauca un atgriezās pie Anglijas dienvidu piekrastes. Angļi bija pārliecināti, ka Spānijas flotei pienācis gals un Ibērijas pussalā neviens kuģis vairs neatgriezīsies.


Patiesībā Medina-Sidonija Britāniju apbraukt izlēma pēc pieredzējušu jūrnieku padoma, kuru vārdus vēsture mums nav saglabājusi. Augusta sākumā viņš visu palikušo kuģu kapteiņiem deva sīkus norādījumus un iepazīstināja ar turpmākās darbības plānu un maršrutu, kas viņus varētu aizvest dzimtenē. Tika nolemts, ka Armāda ies pa jūru starp Šetlen- das salām un Norvēģiju, tad pagriezīsies uz rietumiem, bet pēc tam uzņems kursu rietumi — dienvidi — rietumi un izies Atlantijā. Nonākuši okeānā, kuģi varēs viegli uzņemt kursu uz Spāniju. Līdz augusta vidum Armādas paliekas turējās kopā un pat saglabāja kaut kādu ierindu un pieklājīgu ātrumu. Taču no 15. augusta laika apstākļi krasi mainījās un sāka pūst pretvējš. Ar stihiju spēja cīnīties tikai vislielākie kuģi, bet pārējos vētra izmētāja, jo buras bija tādas, ka braukt uz priekšu varēja vienīgi tad, ja pūta ceļavējš. Tā viens no ga- leasiem, «Zuniga», pat aizmaldījās līdz Islandes krastiem. Pateicoties saviem kapteiņiem un stūrmaņiem, flagmanis «San Martin» un citi lielie Armādas kuģi spēja aizkļūt līdz mājām. Viņi 'šo piectūkstoš jūdžu garo ceļu veica mēnesī, kas tiem laikiem nebija slikts rezultāts. Turpretī daudzus mazos buriniekus, it īpaši preču kuģus, citu pēc cita viļņi izskaloja britu un Īrijas krastos vai ari garajā un bīstamajā ceļā tie tika sadragāti pret klintīm, bet ekipāžas locekļi krita angļu rokās un tika nežēlīgi nogalināti. No Temzas grīvas līdz Orkneju salām, no Hebridu salām līdz Īrijas dienvidrietumu galam visa piekraste bija nosēta ar Armādas kuģu atiūzām. Spāņu aristokrātu bagātības, kas uz kuģiem bija atradušās, tagad sedza viļņi. Zelts, dārgakmeņi, juvelierizstrādājumi un dārgi ieroči pazuda uz visiem laikiem. Zvejnieki ar tikliem dažkārt izvilkuši kādu lādi ar drēbēm vai dokumentiem, taču vēl neviens nav atradis neko no spāņu dārglietām. Starp tiem Armādas kuģiem, kas pazuda, nenokļuvuši pat līdz Īrijai, ir viens, kurš vēl tagad, tāpat kā visus šos gadsimtus, uzkurina bagātību meklētāju iztēli. Kuģa nosaukums bija «Florida», taču biežāk to sauc par Tobermori galjonu. Šis kuģis kopš paša bēgšanas sākuma sekoja flagmanim, bet 13. septembri tas atradās pie Hebridu salām. Hronikas vēstī, ka kuģis spāņiem bijis īpaši vērtīgs, jo tas vedis milzīgu bagātību — Lisabonas ostā tajā esot iekrauti trīsdesmit miljoni maraveģu zeltā un dārgakmeņos. Pēc hroniku ziņām, tā bijusi visu operācijas dalībnieku alga par ielaušanos britu salās. «Florida» aizburāja līdz Tobermori līcim, kur arī palika, jo tālāk aizpeldēt nav spējusi. Kuģa stāvoklis bijis nožēlojams, līdz kādu vakaru burinieks nogrimis, visu savu pasakaino kravu paņemot līdzi dzelmē. Cik patiesas ir šīs ziņas? No citiem avotiem ir tāda informācija, ka viens no Armādas kuģiem patiesi guļot Tobermori līča dibenā. Ir jau izcelti vairāki priekšmeti: lielgabali, ieroči, medaļas, alvas kausi, bet vēl ne reizi meklētājiem nav gadījies atrast kaut ko tādu, ko varētu attiecināt uz nogrimušā kuģa bagātībām. Dārgumu meklētāji vēl šobaltdien ir pārliecināti, ka līča dibenā apslēptas guļ tonnām bagātības, vienā mierā aizvien dziļāk iegrimstot biezajā dūņu slāni. Iespējams, ka tas, ko aizvien vairāk gribas uzskatīt par leģendu, reiz kļūs par īstenību… Ar pārliecību var teikt tikai to, ka daudzi spāņu kuģi, kas veda visdažādāko kravu, savu pēdējo ostu atrada jūras dzelmē pie britu krastiem. Bet okeāns savus noslēpumus ietiepīgi glabā jau četrsimt gadus…


Robērs Sarū Neticamie piedzīvojumi Kokosu salā Pirātu paslēpto un vēlāk neviena neatrasto bagātību glabātavu sarakstā Kokosu salai ir pirmā vieta, tur​klāt visā pasaulē zināmo paslēpto bagātību kopap​joma ziņā pirātiem bija otrā vieta tūlīt aiz inkiem. Šajā rakstā aplūkotajiem dokumentiem nav stingra vēsturiska pamata, taču ir kāds apstāklis, kura dēļ sala atrodas privileģētā situācijā, — to apmeklējušas tādas pazīstamas personības kā Franklins Rūzvelts, admirālis Nikolsons, Mel- koms Kempbels, kapteinis Tonijs Mendžels. Kopš tā laika Kokosu salas īpašo nozīmi neviens vairs neapstrīd. Sala pieder Kostarikas Republikai. Tās ģeogrāfiskais stāvoklis ir šāds: 5 grādi 32 minūtes ziemeļu platums un 87 grādi 10 minūtes rietumu garums. Sala atrodas Klusajā okeānā, nomaļus no kuģu ceļiem, uz ziemeļiem no ekvato​ra līnijas, Kolumbijas platuma grādos. Sala ir akmeņaina plakankalne apmēram astoņu kilometru garumā un četru kilometru platumā, tajā aug kokos- palmas. Pāri palmu galotnēm slejas triju vulkānu virsotnes: Rietumu virsotne, Lielā virsotne un Dienvidu konuss. Austrumos virs jūras paceļas 60 — 80 m augsta klinšaina kore. Salā ir divi saldūdens avoti, viens blakus Vafera līcim, bet otrs — Čuetema līcī. Abi nelielie strautiņi, palaikam izžūs- tot, kaskādē krīt pa klintīm un okeāna ūdeņos ieplūst salas dienvidu daļā — viens Cerību līcī, bet otrs 1 — 2 km vai​rāk uz austrumiem. Sala nav apdzīvojama. Stāsta, ka tur mudžot no čūskām, taču Tonijs Mendžels, kurš salu apmeklējis pa divi lāgi, apgalvo, ka neesot redzējis nevienu. Saskaņā ar visdažādākiem «pusvēsturiskiem» avotiem Kokosu sala glabā vairāku veidu bagātības, kuru kopējā vērtība ir 20 miljardi franku. Nav apšaubāms, ka vislielāko bagātību daļu sastāda bagātības no kuģa «Mary Dear». XIX gadsimta sākumā Dienvidamerikā sākās atbrīvošanās kari, lai iegūtu neatkarību no spāņu kolonizatoriem. 1820. gadā atbrīvošanās armijas sauszemes karaspēks Hosē San- martina vadībā un flote, ko komandēja lords Kohreins, no Bolīvijas devās uz Limu [14] , kur karaļa Pezuelas pielaidīguma dēļ saimniekoja spāņi. Ģenerāļa karaspēks īstenoja veiksmīgu uzbrukumu, kam vajadzēja beigties ar Limas ostas Kaļao ieņemšanu. Lords Kohreins tur ieradās ar lielo fregati «Esmeralda», 26 kuģiem un sargkuteriem, ko piesedza 300 smagie lielgabali. Limā dzīvojošie spāņu bagātnieki, kurus, uzbrukumu gaidot, bija pārņēmusi panika, nolēma bēgt Protams, viņi savus iekrājumus gribēja paņemt līdzi. Vismaz tik daudz, cik spēja panest. Aizbēgt varēja vienīgi pa jūru, bet Limas ostā Kaļao atradās viens vienīgs kuģis, kas spēja veikt jūrasbraucienu no Peru līdz Spānijai. Šis kuģis bija «Esmeralda», bet tas bija domāts gluži citam uzdevumam — ostas uzraudzībai. Skaistā briga «Mary Dear», kas piederēja skotu kapteinim Tompsonam, gatavojās pacelt enkuru, lai no gaidāmās batālijas izvairītos. Bet tirgoņi un Limas garīdzniecība kuģi nolīga par lielu samaksu. Divas dienas krāva kuģī iekšā visu, kas vien pilsētā bija kaut cik vērtīgs: personiskos iekrājumus — piastrus, dukātus, luidorus, kā ari rotaslietas, dārgakmeņus, zelta baznīcas svečturus, upurtraukus un citus kulta priekšmetus, zelta traukus, grāmatas, arhīvus, mākslas priekšmetus utt Tompsons, lai ari viņš nebija pirāts, ieraudzīdams savā kuģī neizmērojami lielās bagātības, gluži vai prātu zaudēja un, jūrasbraucienu uzsākdams, jau šaubījās, vai viņš savus pasažierus nogādās Kadisā vai kādā citā Spānijas ostā. Kapteinis uzņēma kursu uz ziemeļiem. Paklausīdams komandas prasībai, viņš ļāvās iesaistīties noziegumā: pasažierus nonāvēja un pārmeta pār bortu, bet «Mary Dear», kļuvusi par pirātu kuģi, uzņēma


kursu uz Kokosu salu, kuras ģeogrāfiskais stāvoklis kopš seniem laikiem bijis piemērots laupītāju vajadzībām. Piesardzības dēļ laupījumu salā ieraka zemē, jo kuģis, par kuru jau visur runāja, nevienai ostai vai vienkārši apdzīvotai vietai tuvoties nevarēja — to taču nekavējoties aizturētu. Bet XIX gadsimta vidū starptautiskās tiesības par pirā​tismu atzina tikai vienu soda mēru — nāves sodu. Uz kurieni doties? Diezin vai izdosies pabraukt garām Hornas ragam, jo tad būtu jābrauc gar Kolumbijas, Peru un Člles krastiem, kas ir labi apsargāti. Varbūt šķērsot Kluso okeānu? Tas būtu tikpat bīstami, turklāt nebūtu pareizi paslēpto laupījumu atstāt tik tālu — būtu pārāk maz iespēju to atkal savākt. Un jūrnieki izdomāja citu izeju: Tompsona kuģis tuvojās Centrālamerikas krastiem, tad kuģi aizdedzināja, bet kapteinis un komanda krastā izkļuva ar laivām, iepriekš vienojušies nepieciešamības gadījumā nospēlēt nelaimes gadījumā cietušo lomu. Taču nogalināto pasažieru līķi jau bija izzvejoti, un meli pilnībā atklājās. Matroži, kurus nopratināja «pēc visiem likumiem» — ar cilpu ap kaklu un kvēlojošām oglēm zem kāju pēdām —, izstāstīja visas notikuma detaļas, arī par laupījuma noglabāšanu. Diemžēl — tiesai, bet par laimi mūsu sižetam — kaptei​nim Tompsonam atradās dažas saujas piastru, un viņam izdevās aizbēgt uz Kanādu un tur paslēpties; varbūt viņš arī atgriezies Kokosu salā pie savām neiedomājami lielajām ba​gātībām, taču acīmredzot viņš tās nekad nav izmantojis. Lai glābtu dvēseli un savam draugam dotu iespēju paslēptās bagātības atrast, Tompsons, atrazdamies nāves cisās, nosauca precīzu vietu, kur laupījums paslēpts. Draugu sauca par Kitingu. Leģenda vēstī, ka Tompsons viņam iedevis plānu un šādus norādījumus: «Izsēsties Cerību līcī, kur dziļums ir 10 jardi. Tas ir starp divām saliņām. Noiet gar strautu 350 soļus un tad pagriezties uz ziemeļ-ziemeļrietumiem. 850 jardu attālumā būs redzams rags. Saulei rietot, no tā krīt ēna, kas atgādina ērgli ar izplestiem spārniem. Uz gaismas un ēnas robežas ir ala, kas apzīmēta ar krustiņu. Tur viss ir aprakts.» Kitings devās uz salu. Trīs paņēmienos viņš izveda vairāk nekā 500 miljonus, taču tas nebija viss: viņam nebija izdevies izvest lielākos priekšmetus. Savukārt Kitings noslēpumu uzticēja vecākajam matrozim Nikolasam Ficdžeraldam, kurš savas nabadzības dēļ tā arī nespēja ekspedīciju sarīkot Vēlāk Ficdžeralds it kā esot redzēts Melburnā baznīcas priekšā. Juzdams, ka drīz mirs un līdz ar viņu tiks apglabāts arī nenoderējušais noslēpums, viņš raksta vēstuli Kirzonam Havam, kapteinim, kas Ficdže​raldam reiz bija izglābis dzīvību. Bet arī Kirzons Havs uz Kokosu salu netiek. Pēc visiem šiem notikumiem bija palikuši dokumenti, plāni, kartes, kas viss tika atjaunots un nodots no vienām rokām otrās. Dokumentus novēlēja, vienkārši atdeva, zaga, pārdeva un iemainīja. Ficdžeralda vēstule, kurā viņš balstās uz Kitinga atstātajiem pierakstiem, ir saglabājusies Sidnejā, Jūras ceļotāju klubā ar reģistra numuru 18755. Lasām: «Divas kabeļtauvas no pēdējā zemesraga, vietā, kur ir trīs zemesragi. Ala atrodas zem otrā zemesraga.» «Kristi, Neds un Entons mēģināja tikt līdz alai, kurā bagātības glabājas, bet neviens no viņiem neatgriezās. Ceturto reizi, ienirstot 12 asu dziļumā, Neds eju atrada. Piektajā reizē viņš vairs neuzpeldēja.» «Astoņkāju nav, bet ir haizivis.» «Alai vajag tuvoties no rietumiem. Manuprāt, ieeja alā ir aizgruvusi.» Cits autentisks dokuments, kas atrasts Karakasas muzejā, ir saraksts, ko Ficdžeralds 1835. gadā nodevis Havam. Lūk, šis saraksts:


«Sarkanajā zemē četru soļu dziļumā ierakts: 1 kaste: komplekti, kas sastāv no zeltā izšūta auduma, upurtrauki, trauki ar 1244 dārgakmeņiem. 1 kaste: 2 zelta šķirstiņi, kas sver 120 mārciņas un satur 654 topāzus, serdolikus, smaragdus un 12 dimantus. 1 kaste: 3 lieli šķirsti, kas sver 160 mārciņas, ar 86 rubīniem, dažādiem dārgakmeņiem un 19 dimantiem. 1 kaste: 4000 spāniešu dublonu, 5000 meksikāņu kronu, 124 zobeni, 64 dunči, 120 portupejas, 28 apaļie vairogi. 1 kaste: 8 ciedra un sudraba lādītes ar 840 slīpētiem dārgakmeņiem, gredzeniem un diskiem, 4265 neapstrādātiem dārgakmeņiem. 28 soļus uz ziemeļrietumiem 8 soļu dziļumā dzeltenajās smiltis kastēs: 22 zelta un sudraba kandelabri, kas sver 25 mārciņas, uz tiem ir 164 rubīni. 12 asis uz rietumiem, sarkanajā zemē, 10 soļu dziļumā ir ierakta divmetrīga zelta Madonna ar jaundzimušo Kristu, vainagu un krustu uz krūtīm, kas sver 780 mārciņas. Dievmātei ir zelta riza, kas izrotāta ar 1684 dārgakmeņiem. Uz krusta ir 3 smaragdi četru pirkstu platumā, vainagā 6 topāzi sešu pirkstu platumā. 7 dimanta krusti.» Tas nu arī būtu viss, kas skar Tompsona kuģa bagātības, — divi diezgan detalizēti dokumenti, kuri viens otram runā pretī: vai nu tulkojums nav bijis pareizs, vai ari mutvārdu stāstījums atmiņās slikti saglabājies. Bet tas, kurš Kokosu salu pazīst, šo aprakstu uzņem ar lielām šaubām. Ja uzmanīgi izlasām vēstules pēdējās rindiņas, tad izrādās, ka salas pēdējais zemesrags ir tieši tas, kas atrodas Vafera līcī, bet pirmais — Četema līci, kur kuģi parasti izmet enkurus, jo te ir vienīgā vieta, kur var dabūt dzeramo ūdeni. Taču divas kabeļtauvas uz dienvidiem jeb 370,4 m attālumā ne no viena, ne otra zemesraga nav iespējams ieraudzīt ne «trīs virsotnes», ne «12 asu dziļumu» ļoti vienkārša iemesla dēļ: te tagad jau ir sauszeme. Enkurvieta vēl pastāv salas dienvidos Cerību līcī, vismaz zemesrags tur ir, un lietus sezonā ūdens straume te ieplūst jūrā. Bet ziemeļu zemesrags patiesi ir «pēdējais». Un vispār, ja ar 12 asīm saprot 21,84 m dziļumu, tad tāda nav ne Četema līcī, ne Vafera līcī, kur dziļums līdz smiltīm svārstās trīs četru metru robežās. Te nu gan ir veltīgi meklēt kaut kādu akmeņu veidojumu, kas varētu atgādināt velves pie ieejas alā. 21 metru liels dziļums ir vienīgi starp Nueza salu (uz ziemeļiem no zemesraga) un Kolneta virsotni (uz dienvidiem no salas «Cukurgalva»), kā arī pie Sēkļa salas. Taču var pieņemt, ka dokumentā norādītās 12 asis nozīmē nevis 21,84 metrus, bet gan kādus 9 — 12 metrus. Turklāt ir maz tādu nirēju neprofesionāļu, kas spēj ienirt 21 metra dziļumā. Tas būtu gandrīz vai pasaules rekords, ko, starp citu, 1933. gadā uzstādījis kāds krievu izcelsmes nirējs Georgijs Kramarenko no Nicas. Grūti iedomāties, ka bagātības varētu būt noslēptas tik dziļi. Tādā gadījumā tikai augstākās klases nirēji varētu tām tikt klāt. Speciālisti spriež, ka bagātības varēja tikt paslēptas kādu 6 — 8 metru dziļumā, citādi taču vispār nebija jēgas to darīt Tātad Tompsona kuģa lādes tika nogremdētas Cerību līcī 6 — 9 metru dziļumā, kādus 370 metrus uz dienvidiem no «pēdējā zemesraga», tātad no kaskādes. Šī vieta, šķiet, pēc visiem dotumiem atbilst dokumentos aprakstītajai: «Divas kabeļtauvas no pēdējā zemesraga, 12 asu dziļumā.» Turklāt uz ziemeļrietumiem un rietumiem te var . atrast salas sarkanzemi un dzelteno līča smilti. Tādu interpretāciju apstiprina arī Kitinga plāns (Bagātību meklētāju kluba īpašums), kurā bagātību atrašanās vieta aptuveni atbilst Ficdžeralda vēstules ļoti izplūdušajiem norādījumiem. «Triju klinšu veidojumu» apraksts var palīdzēt noteikt bagātību atrašanās vietu. Kas attiecas uz sarakstu, tad tas, neapšaubāmi, nav pareizs un ir pārspīlēts, kā tas paslēpto bagātību aprakstos parasti mēdz būt Hipotētiskās ziņas pamudināja kapteini Toniju Mendželu, aizrautīgu apslēpto bagātību interesentu un nedaudz pirātu dvēselē, 1927. gadā doties dārgumu meklēšanas operācijā. Ar savu jahtu viņš šķērsoja Basa aizas piekrastes rajonus. «Neilgi pirms tam,» Mendžels stāsta, «es biju Sidnejā apmeklējis Jūras ceļotāju klubu, un tur es kādā vitrīnā ieraudzīju dokumentu un klātpielikto paskaidrojumu.» Runa ir par jau zināmo Kitinga vēstuli,


kas piereģistrēta ar numuru 18755, un vēl kādu nezināmas izcelsmes dokumentu. «Es palūdzu dokumenta kopiju, un, tā kā mans atpakaļceļš veda netālu no Kokosu salas, es izmetu līkumu. Man nebija nekādu speciālu rīku, un es nolēmu vienkārši iepazīties ar salu un tās apkaimi, kā arī pacensties atrast to punktu, kur saulrieta brīdī krīt ērgļa galvas ēna. Tāpat kā visi pārējie, es izkāpu krastā Vafera līcī, kur ir vislabākā enkur- vieta, bet krastā — dzeramā ūdens avots. Sala ir akmeņaina platforma, uz kuras redzamas trīs mums jau zināmās vulkānu virsotnes. Vispirms vajadzēja papildināt dzeramā ūdens krājumus. Bet tad ļāvos pirmatnējās dabas videi un devos uz dienvi​diem. Gājiens pa šķembām caur kokospalmu birzīm nebūt nebija pārāk grūts. Jau pirmajā vakarā ievēroju, ka, saulei rietot, kad tā atrodas savā perigejā, ēna, kas atgādina kondora galvu, krīt no Lielās virsotnes. Taču tas viss notika septembrī, un projekcija krita tieši uz zemi. Tātad — neatbilst!» Tompsons novērojumus bija izdarījis citā laikā. Un, kaut gan bagātības tika noslēptas septembri, to atrašanās vietu noteica ziemā, kad saule paceļas dienvidaustrumos un noriet ziemeļrietumos, bet Lielās virsotnes ēna droši vien krīt Cerību līcī. «Es to sapratu, sastādot salas plānu un vairākās vietās uzrakņājot zemi — sirdsmieram. Kuģis pacēla enkuru. 1929. gadā es atgriezos atkal, bet šoreiz pienācīgi sagatavojies — ar lāpstām, laužņiem, dinamītu. Turklāt man bija izdevies iepazīties ar bagātību glabāšanas vietas koordinātām grādos un minūtēs, ko bija norādījis Tompsons. Sī informācija bija zināma man vienam, taču galu galā pārliecinājos, ka tā nav patiesa. Lietas būtība ir šāda. Tagad ir jau divdesmitais gadsimts un bagātību meklētāji izmanto ļoti jutīgus instrumentus, ņemot vērā magnē​tiskā pola novirzes. Atcerēsimies, ka Tompsons bagātības paslēpa 1820. gadā un to atrašanās vietu aprēķināja ar vairāk vai mazāk precīzu hronometru un kompasu, kas magnētisko polu uzrādīja laikposmā starp 1820. un 1823. gadu; tieši tai laikā kartes tika pārtaisītas. Tompsona pierakstus vajadzēja atšifrēt pēc 1820. — 1823. gada kartēm ar visām to neprecizitātēm. Tātad bagātības, pēc mana aprēķina, ko izdarīju 1929. gadā, glabājas šādās koordinātās: 5 grādi 30 minūtes 17 sekundes ziemeļu platumā un 87 grādi 40 minūtes rietumu garumā. Bagātībām ir jābūt kaut kur šeit 100 metru rādiusā, īsāk sakot, pēc maniem aprēķiniem, tās atrodas uz dienvidiem no Cerību līča un uz ziemeļ-ziemeļrietumiem no Sēkļa salas. Te es atradu alu, pie kuras nokļuvu bēguma laikā, un alas dibens te bija redzams kādu stundu. Uz Kokosu nepiesardzīgi aizbraukdams vienatnē, es gandrīz zaudēju dzīvību. Tajā dienā šeit bija ļoti spēcīga straume. Es jahtu atstāju noenkurotu un, piestiprinājies pie troses, īros ar savu vienkoci uz alas ieeju, kur no ūdens bija pacēlusies neliela smilšu sēre. Krēslā sāku pārmērīt dziļumu un tad ņēmos rakt. Ieracies apmēram metru, uzdūros kaut kam cietam. Atkal dzima cerības. Bet, tā kā es raku uz jūras un sausā krasta robežas, tad paisuma viļņi manu darbu pastāvīgi iznīcināja. Pēc pusstundu ilgas bezjēdzīgas cīņas es sapratu, ka ierakties metru — kur nu, pusmetru! — bez ieveidņa nav iespējams. Kamēr es cītīgi strādāju, ūdens cēlās aizvien augstāk un augstāk un pamazām alas izeju noslēdza. Vajadzēja lasīties prom — un veicīgi! Taču mani sagaidīja nepatikšanas: alā ievilkto vienkoci paisums bija nobloķējis zem alas velves. Es visiem spēkiem mēģināju laivu izvilkt, bet ūdens nemitīgi cēlās. Jau sāku domāt, ka man ir lemts šajā slazdā palikt uz visiem laikiem blakus pasakaini lielajām bagātībām, tās neredzējušam. Prātā nāca nelaimīgie bagātību meklētāji… Atkal nāca vilnis, spēcīgāks par citiem, un ūdens jau skalojās man gar kājām. Un tieši šajā bridi laiva sakustējās un man izdevās to izvilkt Fū! Biju viegli ticis cauri… Kopš ši mēģinājuma es vairs neesmu salā atgriezies. Vairākās vietās uzspridzināju dinamītu, bet neatradu nevienu dukātu. Sarūgtināts atgriezos Francijā, nolēmis uz visiem laikiem atmest ideju, kuras dēļ


esmu iztērējis veselu kaudzi naudas.» Kapteinis Tonijs Mendžels nebija izlēmis pareizi, jo viņš tiešām tika staigājis pa tonnām zelta un sudraba un viņam tiešām bija zināmas izredzes atrast kuģa «Mary Dear» bagā​tības. 1931. gadā, balstoties uz Mendžela pierakstiem, beļģis Bergmanis Cerību līci izraka 0,6 metrus augstu zelta Madonnu un Ņujorkā to pārdeva par 11 tūkstošiem dolāru. Pārējās Kokosu salas bagātības joprojām nevienam nedodas rokā. Otrs plāns, kas atrasts Indoķīnā, kļuva par Luija Rebijāra īpašumu, un viņš dažas ziņas ir atstājis starptautiskajā Bagā​tību meklētāju klubā. Trešais plāns piederēja kādam bagātam Losandželosas dārzkopim Džeimsam Formsam. Viņš apgalvoja, ka glabā vēstules, ko Tompsons atstājis viņa vecvectēvam, un uzskatīja, ka bagātības ir iešūtas gultasmaisā un ieraktas šķembās pusmetra dziļumā. Piecas viņa ekspedīcijas beidzās bez rezultātiem, kaut gan to rīcībā bija vismodernākās ierīces. 1962. gadā uz Kokosu devās trīs francūži: Žans Portels, Klods Šaljē un Robērs Verns. Viņiem bija līdzi Bagātību meklētāju klubā saņemtie plāni. 21. decembrī, izpētot salas apkaimi, Žans Portels un Klods Šaljē mīklainos apstākļos pazuda. Francijā atgriezās Robērs Verns viens pats. Šķirsti, kandelabri, divmetrīgā zelta Madonna ar tikpat masīvo Kristusbērnu un lielo krūšu krustu, ko rotā briljanti, smaragdi un topāzi, un visu uz kuģa «Mary Dear» nogalināto Limas bagāto senjoru dārgakmeņi paliek aprakti Pirātu salas sarkanzemē un zeltainajās smiltis. Tos apsargā modrais kondors ar allaž izplestajiem spārniem. Vienīgi vērīgā laupitājputna asā acs redz pasakaino bagātību atspulgu, kas apslēpto dārgumu meklētāju sirdīm nenod un nedod miera.


Lorenss Grīns Lobengulas zudušie miljoni Lielākā daļa ļaužu, kas piedalījās britu kolonijas Rodēzijas veidošanā, zulusu karaļa Lobengulas miljoniem licēja. Un daudzi tos meklēja. Es gan ļoti šaubos, ka jel kāds kaut ko būtu atradis, jo diezin vai bija iespējams tik lielu daudzumu neapstrādātu dimantu, ziloņu ilkņu un zelta monētu pārdot, nesaceļot lielu troksni. Tas patiesi ir dīvains notikums. Un kaut kas tāds iespējams vienīgi Āfrikā ar turienes fonu un personāžu. Sāksim ar veco Lobengulu. Daži baltie viņu nosaukuši par aristokrātiski cēlsirdīgu mežoni. Īstenībā viņš bija tikpat cietsirdīgs kā viņa tēvs Mzilikazi. Šie dzimteni pametušie zulusi, kas sevi sauca par matabeļiem, varēja sirsnīgi uzņemt misionārus, tai pašā laikā dodot pavēli nogalināt tūkstošiem cilvēku. Nav brīnums, ka Lobengulas krālu [15] sauca par Bulavaju, kas nozīmē — «Nonāvēšanas vieta». Aiz lielā un resnā bronzas krāsas karaļa stāv neievērojamā, bet ne mazāk ļaunprātīgā karaļa sekretāra un tulka Džona Džekobsa figūra, kam bija gaiša ādas krāsa, bet kuru vēsturnieki aprakstījuši gan kā hotentotu, gan Kāpzemes krāsaino, gan metisu fingo. Patiesībā viņš bija no abelungu cilts, kas apdzīvoja Bombanalendu Transkejā, kuras apdzīvotāji no kādreiz katastrofā bojāgājušā eiropiešu kuģa jūrniekiem bija mantojuši nedaudz «balto cilvēku» asiņu. Par Džekobsu ir vērts pastāstīt īpaši, jo tieši viņa rokās bija atslēga, kā piekļūt bagātībām, kuras viņš pats visādiem līdzekļiem centās iegūt. Džekobsu bija pametusi māte, kad viņš vēl bijis gluži mazs zēns, un viņš mācījies pie misionāriem Lavdeilā un Vusterā, Kāpzemes kolonijā. Jaunais Džons Džekobss deva tik lielas cerības, ka garīdznieks paņēma viņu līdzi uz Edinburgu, lai jauneklis varētu turpināt izglītību. Domāju, ka viņu gribēja izmācīt par garīdznieku, bet neesmu pārliecināts, vai garīgās lietas viņu vispār ir interesējušas. Un tomēr vēlākajos gados Džekobss bieži uzdevās par etiopu baznīcas garīdznieku. Drīz vien pēc atgriešanās Dienvidāfrikā apķērīgo jauno Džekobsu Kimberli pieķēra nelegālā dimantu pirkšanā un viņam tika piespriesti spaidu darbi mola būvē Galda (Teibla) līci Keiptaunā. Pēc atbrīvošanas policija puisi izmantoja kā «ēsmu». Drīz Džekobss atkal nokļuva cietumā — par izvarošanas mēģinājumu. Kārtējo sodu izcietis, Džekobss noziedznieka karjeru turpināja, bet, kad viņu atkal sāka vajāt policija, tad aizbēga uz Bula- vaju. Tur viņš mācēja iegūt Lobengulas uzticību. Džekobss runāja un rakstīja angļu un holandiešu valodā un prata vairākas afrikāņu valodas. Uz Lobengulu viņš bija atstājis lielu iespaidu. «Tu vari likt papīram runāt,» valdnieks Džekobsam teicis. Lobengulam ne prātā nevarēja ienākt, ka Džekobss vērpa intrigas arī ar viņa «galv.eno sievu» Losikeju. Tā bija bīstama spēle, bet alkatīgais Džekobss prata rīkoties tik viltīgi, ka gozējās Lobengulas labvēlībā līdz valdnieka pēdējai stundiņai. Džekobss zināja visus krāla noslēpumus. Kad misionāri un tirgoņi Bulavaju atstāja, Lobengula padomu prasīja Džekobsam. Džekobss it bieži nodarbojās ar to, ka apbēra Lobengulas augumu ar zelta sovriniem, — tāda bija valdnieka kaprīze, un tās dēļ Džekobss varēja ar rokām taustīt zeltu un sajust bagātību, tā vēl jo vairāk uzkurinot savu alkatību. XIX gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados Lobengulu sāka apsēst eiropieši, cenzdamies no viņa saņemt koncesijas. Valdnieku apbēra bagātīgām dāvanām un maksāja lielākoties zeltā. No Privileģētās kompānijas viņš katru mēnesi saņēma simt zelta sovrinu, un tikai šīs kompānijas maksas Lobengulas mūža beigās sastādīja sešus tūkstošus mārciņu. Līdz tam laikam, kad baltie cilvēki Āfrikā ieviesa naudu, turienes monarhi savas bagātības aprēķināja ziloņkaulā. Lobengula no tēva bija mantojis milzīgi lielus ziloņkaula krājumus un laikā no 1870. līdz 1893. gadam — savas valdīšanas periodā — bija tos krietni vien papildinājis. Simtiem Lobengulas pavalstnieku strādāja Kimberli dimanta raktuvēs. Tai laikā taču elektronisko ierīču nebija un zādzības bieži palika nepamanītas. Stāsta, ka ikkatram matabelim, no šahtām atgriežoties dzimtenē, bijis savam karalim jāatnes viens dimants.


Lobengulas bagātību nekad neviens nav apšaubījis. Viņš krietni tērējās par sievām, kā arī par šampanieti, krellēm un greznu apģērbu, taču viņš nekādi nespētu notriekt visu savu bagātību, kas burtiski straumē plūda uz Bulavaju, monarha krālu. Džona Orra Kimberli firma Loben- gulam pārdeva seifu. Uzskatīja, ka viņš to piepildījis ar neapstrādātiem dimantiem, bet otrā seifā turējis vecajās Rodē- zijas raktuvēs iegūto zeltu. Lobengula ieguva zeltu ari no personiskās šahtas un bija iegādājies īpašu zelta apstr ādes iekārtu. «Visas fragmentārās liecības, ja tās apkopo, liek izdarīt tikai vienu secinājumu: milzīgas bagātības patiesi ir pastāvējušas, un tās nav bijušas izšķiestas,» rakstīja pulkvedis Hjū Māršals Houls, kuru pēc Rodēzijas sagrābšanas iecēla par britu īpašo pilnvarnieku Bulavajā. Lobengula ļoti skaidri apzinājās, ka sadursme ar baltajiem ir neizbēgama. Viņš bija pietiekami gudrs, lai no tās izvairītos, taču viņa karapulku komandieri bija sašutuši par balto iebrukumu viņu zemē, bet ar komandieriem vajadzēja rēķināties. Lobengulam bija jāzina arī tas, ka viņa valdīšanai pienāks beigas. Tāpēc viņš savas bagātības ieraka zemē. Te beidzas cilvēkiem zināmie fakti un sākas leģenda. Dažs labs zināja stāstīt, ka Lobengula devies ceļā ar personisko furgonu savu apsardzes karavīru pavadībā — 1200 vīru apsargājuši Lobengulu — un duci furgonu, kuros vestas bagātības. Tas noticis 1893. gada sākumā, un, kā stāsta, karavāna no Bulavajas devusies uz ziemeļrietumiem, uz kādu mežonīgu apvidu. Saskaņā ar citu versiju karavāna bijusi uzticēta vienam no Lobengulas brāļiem. Taču ir viens cilvēks, kas tur noteikti ir bijis klāt, — Džons Džekobss. Apsardzes vīru lielākā daļa nav bijusi tajā vietā, kur bagātības ieraktas. No šahtu strādniekiem tikuši izraudzīti uzticami vīri, kam bijis jāveic spridzināšanas darbi un dārgumi jāaprok. Tātad apslēptās bagātības spētu atrast un izrakt tikai liela ekspedīcija. Apkārtējie koki nodedzināti, par orientieriem atstājot slepenas zīmes. Pēc tam visa vieta nolīdzi​nāta un apsēta ar maisu. Kad viss bija paveikts un ļaudis atgriezās pie apsardzes vīriem, Džekobss, kā stāsta leģenda, esot karavīriem devis pavēli nogalināt visus vīrus, kas bija piedalījušies bagātību aprakšanā. Ir liecības, ka Lobengula ir izsūtījis lielu karapulku, kam vajadzēja doties pretī apsardzes vīriem, lai sastaptu tos pie Kuzunguli un tur visus viņus nogalinātu, izņemot Lobengulas brāli un Džekobsu. Drīz pēc šī notikuma Džekobss Lobengulas brāli nošāva. Palika viens cil​vēks, kas zināja bagātību noslēpumu. 1893. gada novembrī divas balto karaspēka kolonnas virzījās uz Bulavaju, sakāva tur matabeļus un iegāja degošā krālā. Tiklīdz kauja bija beigusies, sākās bagātību meklēšana. Ugunsgrēka vietā atrada sudraba zilonīti, ko Lobengu- lam bija uzdāvinājuši tirgoņi, saņemdami koncesiju. Iebrucēji pārmeklēja krāsmatas un izrakņāja zemi, cerēdami atrast ziloņkaulu, līdz beidzot bija spiesti atzīt, ka bagātības ir pazudušas. Varbūt angļi Lobengulam dzinās pakaļ tāpēc, ka viņi cerēja bagātības atrast pie tā? Esmu ar šādu viedokli sastapies. Ir izteiktas domas, ka diezin vai majors Alens Vilsons ar savu vienību būtu gājis bojā Šanganā, ja viņam būtu bijis kāds cits mērķis. Stāsta arī, ka Sesils Rods esot plānojis visu Rodēzijas sagrābšanas kampaņu apmaksāt ar Lobengu​las bagātībām un vairākkārt mēģinājis tās atrast. Nepieciešams pieminēt kādu dīvainu un dmmu Lobengulas vajāšanas epizodi. Lobengula esot Džekobsam iedevis tūkstoš mārciņu zeltā un licis tās aiznest angļiem līdz ar vēstījumu: «Baltie cilvēki, esmu uzvarēts. Ņemiet to un ejiet prom!» Šī atzīšanās varēja glābt Vilsona un viņa vīru dzīvību, ja vien tā tiktu nodota vajadzīgajā vietā. Diemžēl sov- rini nokļuva divu negodīgu kareivju rokās, kas naudu savā starpā sadalīja un nevienam neteica ne vārda. Viņus vēlāk pārsteidza spēlējam kārtis uz lielām summām, un tad ari viss noskaidrojās. Acīmredzot tiesnesis, kas šos kareivjus nopratināja, ir secinājis, ka Vilsona vienība nebūtu tikusi iznīcināta, ja būtu bijis zināms Lobengulas lēmums atzīt sevi par uzvarētu, 'tiesnesis abiem kareivjiem piesprieda četrpadsmit gadus katorgas darbos. Kareivji iesniedza apelācijas lūgumu, un spriedumu atcēla, jo tika atrastas kļūmes juridiskajās formalitātēs. Pa to laiku Lobengula kopā ar dažām sievām, trim dēliem un Džekobsu, lielu skaitu vergu un dažiem uzticamiem pavadoņiem devās uz Zambezes upes pusi. Bija lietus sezona. Karavāna bija spiesta četrus furgonus pamest purvā un tālāk doties jāšus. Tas bija smags ceļojums. Zirgi un vērši nobeidzās, Lobengula bija sabrucis. Kad nometnē


uzliesmoja baku epidēmija, viņš nomira viens no pirmajiem. Lietus bija piespiedis kampaņu pārtraukt. Lai kaut ko uzzinātu par Lobengulas likteni, viņam pa pēdām tika aizsūtīts tirgonis, vārdā Dosons. 1894. gada janvāra beigās viņš atgriezās Bulavajā un atnesa ziņu par Lobengulas nāvi. Detaļas nebija zināmas, bet valdīja uzskats, ka Lobengula ir apglabāts turpat, kur viņš nomira, Mlindi upītes krastā, četrdesmit jūdzes uz dienvidiem no Zambezes. Lobengula ir sen miris, taču daudzu cilvēku atmiņā palikušas kaut kādas ziņas par karaliskā krāla bagātībām Bulavajā. Kā varat iedomāties, visenerģiskākais bija vienīgais dzīvais liecinieks, kas pats ir redzējis, kur dārgumi tika paslēpti, — Džons Džekobss. Viņš varas iestādēm padevās drīz pēc Lobengulas nāves. Pie viņa atrada neapstrādātus dimantus, taču varas iestādes krimināllietu neierosināja. Džekobsu nosūtīja pāri robežai uz Transvālu, un diez vai kāds spēja iedomāties, ka ir izsūtīts vienīgais cilvēks, kurš varēja būt pārliecināts, ka viņš Lobengulas bagātības atradīs. Aizritēja gadi, aizdārdēja angļu-būru karš, un Džons Džekobss sāka prātot, ka Rodēzijas varas iestādes ir aizmirsušas gan viņu, gan viņa noziegumus. 1903. gada beigās Ziemeļrodēzijā, attālā koloniālās administrācijas postenī Balovalā ieradās trīs baltie cilvēki ar trim furgoniem. Balovala atrodas netālu no Angolas robežas. Atbraucēji koloniālās varas pārstāvim Balovalā Dž. H. Venin- gam paziņoja, ka viņi nodarbojoties ar Lobengulas bagātību meklēšanu. Venings visu pierakstīja savā oficiālajā dienasgrāmatā, kas vēl šobaltdien glabājas arhīvā. Viņš pierakstīja ari pavadoņa liecību. Kā izrādījās, pavadonis bija neviens cits kā Džekobss. Džons Džekobss apgalvoja, ka bagātības tikušas apraktas nevis Dienvidrodēzijā, kā daudzi domāja, bet gan pāri robežai, portugāļu kolonijas teritorijā. Esot aprakti divi seifi, pilni ar zelta sovriniem, divas kastes ar nebagātinātu zeltu, kaste ar neapstrādātiem dimantiem un liels daudzums ziloņkaula. Krava esot vesta ar trīsdesmit furgo​niem. Viņi esot paslēptās bagātības meklējuši, bet neko ne​esot atraduši. Džekobsu nopratināja pats Venings — viņam ļoti gribējās uzzināt, kāpēc cilvēks, kurš pats savām acīm redzējis, kā bagātības tiek apraktas, nespēj tās atrast Džekobss atbildēja: «Es nejauši dzirdēju, ka baltie vīri grasās mani nogalināt tiklīdz es to vietu parādīšu. Viņi gribot savākt bagātības un laisties prom uz portugāļu koloniju, tāpēc es izlikos, ka nevaru to vietu atrast» Džekobsam lika samaksāt soda naudu un izraidīja. Astoņus gadus vēlāk viņš nemanīts šķērsoja Rodēzijas robežu ar ļoti labi apgādātu ekspedīciju un aizkļuva līdz Lealuī Ba- ratselendā. Šoreiz Džekobss apmaldījās. Viņš atkal atgriezās ar tukšām rokām. Viņu atkal atpazina, arestēja, uz mēnesi iesēdināja cietumā un pēc tam no valsts izsūtīja. Pēc Pirmā pasaules kara Džekobss veda vēl vienu ekspedīciju, šoreiz maskējoties par safari medniekiem. Modrā policija Džekobsu nebija aizmirsusi, un pēc vēl viena īsa cietumā pavadīta termiņa viņu pārsūtīja pāri robežai vēlreiz. Par Lobengulas bagātībām Džekobss runāja līdz mūža galam. Viņš par tām stāstīja majoram Leipoltam, kā arī medniekam Tomasam Āloisam Ellisam. Elliss mēģināja dabūt atļauju, lai Džekobss varētu viņu pavadīt kā pavadonis, taču rodēziešiem Lobengulas sekretārs jau bija apnicis un atļauja tika liegta. Es domāju, ka Elliss ir vairākkārt patstāvīgi devies meklēt paslēptās bagātības, bet nezinu, vai tās ir bijušas nopietnas ekspedīcijas vai arī vienkārši mednieka klejojumi. Taču Elliss nav nokļuvis līdz vietai, kur bagātības tika apraktas, tas ir skaidrs. Džons Džekobss nomira Džermistonā 1937. gada 28. jūnijā. Viņš tur bija nodzīvojis pēdējos četrus mūža gadus. Kādā laikrakstā bija norādīts, ka viņa vecums esot simt pieci gadi. Es ļoti šaubos, vai vecajam afēristam bija vairāk par astoņdesmit gadiem, jo 1888. gadā, kad viņš kļuva par Lobengulas sekretāru, viņš tika aprakstīts kā cilvēks, kam ir «starp divdesmit un trīsdesmit». «Viņš piedalījās Lobengulas bagātību aprakšanā un bija vienīgais cilvēks, kurš pēc tam palika dzīvs. Visi pārējie tika nogalināti,» rakstīja avīze «Cape Argus». Majors Leipolts par Lobengulas bagātībām bija ieinteresējies jau sen pirms sastapšanās ar Džekobsu. Toreiz, kad viņš — izlūkdienesta virsnieks — 1915. gadā dienēja Vācijas Dienvidrietumu Āfrikā, kad viņa vērīgās, tēraudpelēkās izlūka acis pamanīja slepena vācu dosjē mapi ar atzīmi


«Lobengula». Rodas iespaids, ka vācu dimantu ieguves sindikāts ir zinājis, ka Lobengulas bagātības apraktas Angolas džungļos. Par veiksmi bagātību atrašanā vācieši bijuši tik pārliecināti, ka griezušies pie Vācijas valdības ar lūgumu iedalīt karakuģi dārgumu pārvešanai uz Vāciju. 1914. gads visas kārtis sajauca. Leipolts izstudēja visu slepeno, kā arī citu informāciju, un viņam bija radies iespaids, ka Angolas iekšzemes kalnainie apvidi Lobengulas plāna īstenošanai varēja būt ļoti piemēroti. Lobengula baidījās, ka varētu rasties tāda situācija, ka viņam no Matabelendas būtu jābēg. Viņš zināja, ka aiz Angolas robežas ir attāla, pagaidām neviena neaizņemta lopkopju zeme; uz turieni viņš savas bagātības arī aizsūtīja, gribēdams ari pats turp doties, ja Bulavaja būtu jāpamet Šajos pētījumos majoram Leipoltam bija noderīgs sabiedrotais. Viņa dienesta biedrs Vindhukā bija pulkvedis Dž.H.Venings, tas pats Venings, kurš pirms deviņiem gadiem bagātību atrašanās vietas tuvumā nopratināja Džekobsu. Dažus gadus vēlāk Leipolts un Venings par šo tematu sarakstījās, un manā rīcībā ir vairākas viņu vēstules. Arī man pašam par Lobengulu ir savākts vesels dosjē, kurā ir RS.Koupa — bijušā iezemiešu lietu komisāra Dienvidrietumu Āfrikā — materiāli. Paiet laiks, un vēstules ar atzīmi «personiski un konfidenciāli» vairs nav slepenas. Pirmo mēģinājumu atrast bagātības Leipolts uzsāka 1920. gadā, noslēpuma atminēšanai izmantodams «atslēgas», ko viņš atrada vācu dokumentos. Viņš Keiptaunā nopirka lietotu fordu un pa jūru nosūtīja uz Voliīšbeju. No turienes viņš caur Dienvidrietumu Āfriku aizbrauca līdz Angolai — tais laikos tas bija izcils sasniegums, jo galvenos ceļus tuksnesī smiltis aizvilka tikpat stipri, kā aizauga slepenās takas krūmājos. Angolā, virzīdamies uz tās austrumu robežu, Leipolts iekšzemes rajonos neiegāja. Vēlāk tomēr portugāļu varas iestādēm par iebraukušā dienvidafrikāņa nodomiem radās aizdomas un tās viņam lika griezties atpakaļ. Vai oficiālajās instancēs tai laikā bija kaut kas dzirdēts par Lobengulas bagātībām, tas nav zināms, turpretī skaidri redzams, ka dažus gadus vēlāk ekspedīcijas mērķis vairs nav bijis nekāds noslēpums. Nākamās ekspedīcijas laikā, 1921. gadā, Leipolts šķērsoja Dienvidrodēziju un Ziemeļrodēziju pa nelaimīgo matabeļu bagātību apsardzes vīru maršrutu. Daudzi vietējie iedzīvotāji viņu gājienu vēl atcerējās, jo zvērīgie karavīri zemi savā ceļā nopostīja kā siseņu bars. Leipolts, viņa ceļabiedrs Džeklins un par nesējiem salīgtie iedzimtie pārgāja Angolas robežu, portugāļu varas iestādēm par to nepaziņojot Pierobežas rajoni atradās tik nomaļus, ka vietējās varas iestādes viņus netraucēja. Leipolts un Džeklins atrada dažus sadedzinātus furgonus un secināja — tas ir skaidrs pierādījums, ka viņi atrodas uz pareizā ceļa. Furgonu atliekas viņi uzgāja džungļos apmēram kvadrātjūdzi liela klajuma malā. Klajuma centrā atradās liels akmens. Leipolts, sevišķi necerēdams kaut ko atrast, apkārt akmenim izraka grāvi. Akmens acīmredzot izskatījās pēc orientiera. Koki klajuma malā, kā liekas, arī bija iezīmēti, bet precīzas norādes uz dārgumu noglabāšanas vietu nebija. Leipolts vairākas reizes atgriezās šajā nošķirtajā vietā meža vidū. 1922. gadā viņš atstāja dienestu bruņotajos spēkos, lai visu laiku veltītu dārglietu meklējumiem, pat atsacīdamies no tiesībām uz pensiju. Arvien viņš lauzīja galvu, kā atminēt noslēpumu. Viņš tur bija 1924., 1925. un 1926. gadā ar dažādiem partneriem. Beidzot viņam izdevās atrast Džonu Džekobsu Johannesburgas viesnīcā «Apelsīnu birzs». Viņš stādījās priekšā kā misionāra Eselena mazdēls. Es šaubos, vai Džekobsā mita kādas pateicības jūtas pret tiem, kas bija devuši viņam izglītību, taču šoreiz viņš runāja labprāt, un Leipolta rīcībā tagad bija precīzākas norādes par bagātību apglabāšanas vietu nekā visiem iepriekšējiem apslēptās mantas meklētājiem. Pēdējo reizi Leipolts uz Angolu devās 1930. gadā, ekspedīcijai sagatavojies vispamatīgāk un paļaudamies uz Džekobsā sniegtajām ziņām. Arī strādnieku darba apmaksai viņam bija vairāk naudas nekā jebkuru citu reizi agrāk. Šoreiz viņi raka dziļi — tik dziļi, ka tranšeja aizbira un daži iezemieši pat aizgāja bojā. Sākās lietus sezona. Ldipolts saslima ar malāriju. Viņš džungļos gandrīz nomira, tomēr drudzis pārgāja. Leipolts izkļuva civilizētajā pasaulē pilnīgā pārliecībā, ka viņš ir staigājis bagātībām pa


virsu, kaut arī pēc tik daudzām neveiksmēm jutās sarūgtināts. Desmit gadu ilgie Lobengulas miljonu meklējumi Leipoltam un viņa partneriem izmaksāja apmēram divpadsmit tūkstošus mārciņu. Leipolts apmetās Springbokas pilsētiņā Namakvalendā kā valdības mērnieks. Viņš uzturēja kontaktus ar citiem, kas alka uziet Lobengulas bagātības, taču pats pie Angolas robežas vairs neatgriezās. Vēstules, kuras glabājas manā dosjē, liecina, ka interese par bagātībām bijusi ari Britu Dienvidāfrikas kompānijai. Direktori uzskatīja, ka kompānija ir Lobengulas mantiniece, un lika saprast — ja bagātības tiks atrastas, tad tā pretendē uz ievērojamu daļu atrasto dārgumu. Arī Kimberli dimantu ieguves kompānija «De Beers» pieteica tiesības uz jebkuriem dimantiem, kas viņu raktuvēs nozagti. Kādā vēstulē ir runa par «jukušu franču speciālā dienesta darbinieku», kas plānojis rīkot ekspedīciju un cerējis dimantus un zeltu izvest uz Eiropu ar lidmašīnu — un tādā veidā, ka sarežģījumi ar likumu nebūtu radušies. Man izdevās šo virsnieku sastapt Bečuanalendā, taču es viņa vārdu nenosaukšu, jo viņš varbūt vēl ir dzīvs. Viņš nemaz nebija diez kāds neprātis. Paša Leipolta 1935. gada pierakstu kopijās, kas glabājas manā dosjē, ir tādi vārdi: «Džons Džekobss man uzticējās mana iecerētā pasākuma dēļ. Viņš bija apracis bagātības, kas aptvēra divus furgonus zelta (apmēram četras tonnas, kas mūsdienās maksā aptuveni miljonu), vairākus vezumus ziloņkaula un divus spaiņus dimantu. Pēc tam Džekobss ar gudru ziņu nogalināja visus, kas viņam palīdzēja, tā ka tagad viņš ir vienīgais, kas par to zina. Rods veltījis ļoti lielas pūles, lai šīs bagātības atrastu. Es to vietu atradu, taču a[>- rakto bagātību glabāšanās vieta ir zināma tikai piecdesmit jardu rādiusā. Zīmes uz kokiem, kas palīdzētu šo vietu noteikt precīzi, izdzēsis laiks un iznīcinājuši mežu ugunsgrēki. Tādējādi neatliek nekas cits kā visu platību pārrakt Savu ekspedīciju laikā, sākot ar 1920. gadu, trīs ceturtdaļas darba esmu veicis. Tiku salīdzis astoņdesmit līdz simt strādnieku, jo grunts te ir ļoti cieta. Džekobss apgalvo, ka viņi esot rakuši divdesmit pēdu dziļi līdz klinšainajam pamatiezim, bet tad ar spridzināšanu izraisījuši padziļinājumu. Klinšu grunts pēc tam atiikta atpakaļ un sakārtota tā, lai atgādinātu dabisku iezi, tāpēc šo vietu ir viegli palaist garām nemanītu. Tikām izmantojuši elektriskus un magnētiskus rīkus, bet tie neko neuzrādīja, jo māls un pamatiezis satur dzelzi. Darbus šajā vietā var veikt tikai augustā, septembri un oktobrī, jo citā laikā zeme ir ļoti slapja. Džekobss apgalvo, ka kopā ar bagātībām aprakts arī testaments, kurā Loben- gula ieceļot viņu (Džekobsu) par savu mantinieku. Jautājums par likumīgo mantinieku ir ļoti samudžināts. Lobengulas radinieki iesniegs savas pretenzijas, un radīsies grūtības. Rajons, kurā bagātības apraktas, pieder Openheimera dimantu koncesijai. Viņi pieteiks savas tiesības uz dimantiem, lai tikai tos atrod, tāpat kā kompānijai «De Beers» nozagtos. Viņi man atļauj tur strādāt, bet mani novēro, un es bīstos, ka, tiklīdz kaut kas būs atrasts, viņi tūdaļ griezīsies tiesā. Patlaban galvenos sarežģījumus izraisa naudas trūkums. Esmu sabeidzis veselību un sagrāvis savu finansiālo stāvokli, taču par panākumiem esmu tik pārliecināts, ka iesākto spītīgi turpinu.» Majors Leipolts uz Angolu vairs nav braucis, taču viņa ticība Lobengulas bagātību esamībai palika nesašķobīta līdz mūža pēdējām dienām. Viņš ir atstājis lauka plānu, kur bagātības guļ apraktas, un izdarījis atzīmes vietās, kur viņš pats izrakumus veicis. Ja palūkojas uz visu Lobengulas bagātību meklēšanas vēsturi kopumā un daudzajām ekspedīcijām, kas devušās tās meklēt, tad visus šos gadus gan te, gan tur iznirst Džona Džekobsa asinīm aptraipītā roka. Nav šaubu, ka viņš 1914. gadā ir sniedzis ziņas vāciešiem, jo tieši vāciešu atstātajos dosjē Leipolts atrada pirmo atslēgu. Taču kāpēc gan Džekobsa norādījumi bagātību meklēšanā nav palīdzējuši? Pilnīgi iespējams, ka Džekobss ir paļāvies uz savu atmiņu, bet atstātie orientieri ir bijuši tikai viltus zīmes. Paliek vēl viena versija, kuru der pieminēt. Daudzus gadus pēc Lobengulas nāves Rodēzijā pastāvēja uzskats, ka miljoni ir apglabāti kopā ar valdnieku. Taču viņa apbedījuma vieta bija palikusi dziļš noslēpums. Primitīvās Āfrikas ciltis, šķiet, noslēpumus prot glabāt labāk par visiem citiem pasaulē. Desmiti, varbūt pat simti matabeļu zina vietu pie Zambezes, kur 1894. gadā Lobengulas miesas tika


atdotas zemei. Taču visu aizritējušo gadu laikā neviens baltais cil​vēks šo noslēpumu nav uzzinājis. Losikeja, Lobengulas «dižā sieva» un Džona Džekobsa draudzene, Bulavajā izraisīja skaļas valodas, kad viņa vairākus gadus pēc karaļa nāves tur ieradās un pie vietējiem sīktirgotājiem atstāja lielu daudzumu zelta sovrinu. Tie bija vecie sovrini, uz kuriem attēloti monarhi, kas valdījuši pirms Viktorijas, un pulkvedis Māršals Houls bija pārliecināts, ka šī nauda nākusi no Lobengulas krājuma. Lobengulas rīcībā pirms viņa nāves vajadzētu būt bijušam zeltam. To apliecina ari epizode ar negodīgajiem kareivjiem. Tātad Lobengulas kapu ir redzējuši tikai daži baltie cilvēki. Tagad šī kapavieta ir nacionālais piemineklis, bet stāsts par noslēpuma atklāšanu un reālajiem Āfrikas piedzīvojumiem ir tik brīnumains un fantastisks, ka tālu pārspēj Raideru Hegardu [16] . piecdesmit gadus pēc bulavajas sagrābšanas, 1943. gada novembrī, vēl dzīvie Rodēzijas kolonizācijas pionieri sapulcējās pilsētā, kas tikusi uzbūvēta apmēram tajā vietā, kur atradies Lobengulas krāls. Kamēr vecie karavīri dalījās pagātnes pārdzīvojumos, iezemiešu lietu komisārs ADž.Heksteibls saņēma satraucošu vēsti. Bija atrasts Loben​gulas kaps. Heksteibls jau agrā rītā atstāja Bulavaju un devās divsimt trīsdesmit jūdžu garā ceļojumā. Kopā ar viņu bija Ku- malo ģimenes locekļi (Lobengulas pēcteči), afrikāņu ierēdnis un divi bruņoti iezemiešu policisti — sakarnieki. No galvenā ceļa nogriezušies, viņi brauca pa džungļiem garām mežonīgajai Lubimbi ielejai ar tās karstajiem, sāļajiem avotiem un meldru audzēm. Automobili atstājis, Heksteibls ar savu grupu tālāk gāja kājām pa ziloņu takām, vairākas reizes šķērsoja Manjandas upi un beidzot nonāca līdz kādai alai upes krastā. Un te viņš dzirdēja fantastisko, bet patieso stāstu par notikumiem, kas risinājušies pie alas. Umta-ka-Mlimo («Dievu meita»), vecīga «lietus dieviete», iedvesdama bailes un cieņu ne vien ar savu sabiedrisko stāvokli, bet arī tuklumu, iezemiešu lietu departamentā griezusies ar lūgumu, lai viņai palīdzot atrast melnādaino izsūtāmo (tas ir viens no Rodēzijas policijas paveidiem) sev par miesassargu. Viņa teikusi, ka grasoties nodarboties ar lopu skaitīšanu. Lūgums ticis apmierināts, un Mlimo devusies ceļā. Patiesībā viņas mērķis bijis Lobengulas kaps: kā noskaidrojās, viņu uzpircis kāds baltais ar nolūku izdibināt noslēpumu. Afrikāņu policists Mlimo bija vajadzīgs tāpēc, lai pasākums neradītu aizdomas. Un mazā viltība izdevās. Mlimo uzreiz devās uz kādu krālu, kas atradās divdesmit jūdžu attālumā no alas, kurā ticis apglabāts Lobengula. Tur viņa pārliecinājusi vadoņa dēlu Vekeni, kura tēvs bijis pie Lobengulas viņa nāves brīdī, lai viņš parāda Lobengulas kapavietu. Viņus pavadījis baltais cilvēks. Tur bijis arī septiņdesmit gadus vecais matabelis Giņilitše, kas ekspedīcijas mērķi uzminējis. Giņilitše arī bija tas cilvēks, kas informējis varas iestādes. Viņš Heksteiblu sagaidīja pie alas un uzsāka sarunu. «Karaļa kaps ir atrasts,» teicis Giņilitše. «Tagad es jums atvēršu savu sirdi. Nav vairs jāklusē. Lielā noslēpuma vairs nav. Es piedalījos kaujā pie Sangani. Karalis aizbrauca pirms kaujas. Viņš sēdēja zirgā. Mps cīnījāmies, lai ienaidnieks nevarētu vajāt karali. Viņa furgoni palika iepakaļ. Vēlāk tos sagrāba Džohvana (pulkvedis Kolenbranders). Mums neļāva karalim sekot, jo pēc mūsu pēdām varētu noteikt, uz kurieni viņš devies. Visi karaļa pavadoņi, izņemot vadoni Magvegvi, atgriezās atpakaļ un sacīja, ka karalis ir nomiris un viņš ir apglabāts.» Giņilitše teica, ka karalis ir nomiris no bakām. Citi stāsta, ka karalis un Magvegve ir iedzēruši indi. Ticis nokauts melns vērsis, karalis ietīts vērša ādā un atstāts alā. Magvegve aprakts alas priekšā, jo tikai karali drīkstēja apglabāt alā. Giņilitše Heksteiblam teicis, ka Mlimo alā iegājusi pa divi lāgi. Arī citi iezemieši, kas bijuši kopā ar Mlimo, alā ir iegājuši. Viņi gan neesot gribējuši traucēt «gariem» mieru, taču Mlimo ir piedraudējusi. Tātad «lietus dievieti» viņi baidījušies vairāk nekā garus, jo domājuši, ka Mlimo var viņiem uzlikt lāstu. Giņilitše zināja, ka ieiešana alā ir svētuma apgānīšana. Viņš Mlimo tik asi nosodījis, ka viņa gribējusi pakārties. Heksteibls pievērsa uzmanību tam, ka akmeņi pie alas galvenās ieejas ir atbīdīti nost Tāpat viņš pamanīja, ka alai ir vēl trīs ieejas — nelielas, bet pietiekami platas, lai pa tām varētu ielīst šakāļi un


hiēnas. Baltais cilvēks, kas bija atbildīgs par visu pie alas notiekošo, nozuda. Alas iekšpusē Heksteibls atrada lobengulas galvaskausu un apakšstilbu. Acīmredzot maitēdāji dzīvnieki alā ielīduši pa mazajām ejām un pārējās skeleta daļas izvazājuši. Tāpat bija skaidrs, ka ala ir apkrāmēta jau sen pirms Mlimo. Tagad, kad Lobengulas kapa noslēpums bija atklāts, uzradās kāds vecis un pastāstīja, kādi priekšmeti pie karaļa mirušajām miesām tikuši atstāti. Tur bijuši divi krēsli un pīpe, nauda un zelta gabali, karaļa sedli, misiņa svečturis, divas šautenes, māla trauki, sudraba krūkas, balta metāla vāze, pannas un ložu lejamā forma. Kā paši saprotat, zelts ticis pievākts jau sen pirms Heksteibla ierašanās. Daži priekšmeti — ložu lejamā forma, senās šautenes, podi un pannas, ko bija savākusi «lietus dieviete», tika atliktas vietā. Britu Dienvidāfrikas kompānijas arhīvs pierāda, ka varas iestādes par Lobengulas kapavietu ir uzzinājušas jau 1912. gadā, taču šo atklājumu slēpušas drošības apsvēmmu dēļ. Valdība baidījusies, ka matabeļu vidū varētu palielināties naidīgais noskaņojums, ja šī ziņa parādītos presē. Bagātību meklētāji ir valdību traucējuši dažādos gados. Kāds baltais apgalvoja, ka viņš apbedījumu atradis nejauši 1915. gadā, medījot babuīnus [17] . Taču varas iestādes ļoti labi zināja, ka aiz visām šīm vizītēm, kas traucē karaļa pīšļu mieru, slēpjas Lobengulas bagātības. Karaliene Losikeja vairākas reizes alu apmeklējusi slepus, lai izdarītu svētos rituālus. «Alas bagātības, ja tās tur vispār bijušas, ir aizvāktas jau pirms daudziem gadiem,» teikts kādā oficiālā dokumentā. «Bet kā bijis īstenībā, to, iespējams, nekad neuzzinā​sim.» Tagad Lobengulas ala ir aizmūrēta un lielā vadoņa galvaskauss dus drošībā, bet ārpusē klaiņo hiēnas. Bet kur tad ir dimanti, zelts un citas bagātības? Leipolts nomira 1945. gadā, viņa veselību bija sabeiguši daudzo ekspedīciju smagie apstākļi un malārija. Taču es domāju, ka Lobengulas miljonu noslēpums ir nomiris kopā ar nelieti Džonu Džekobsu, cilvēku, kurš kādreiz noteikti zināja, kur bagātības noglabātas, bet kurš tā ari nespēja pie tām tikt klāt


Ņikita Krivcovs «Ērgļa ligzda» pie Okas Līču loču Oka met cilpas Rjazaņas zemē, no kapteiņiem, kas pa upi vada kuģus, prasīdama krietnu meistarību un allaž modru skatienu. Vienā krastā mudž bakeni, norādīdami kuģim bīstamās vietas, bet aiz līkuma — jau otra tāda pati vieta ar brīdinājuma zīmēm. Oka līkumo, un saule pusstundas laikā paspēj lāgu lāgiem ielūkoties kajīšu logos gan no vieniem sāniem, gan otriem. Upe sakuļ ūdeņus un aizvilina uz vecupi, un tad no augšas, no augstajiem krastiem šķiet, ka bezgalīgajā līdzenumā upes tumši sidrabotā lente noslēdzas lokos un astotniekos. Pa brīdim lente izplešas un veido saulē zvīļojošu ūdens klaidu, bet tad atkal krasti sanāk gandrīz vai kopā, it kā sacenzdamies, kurš no tiem abiem iespēs upi vairāk iegrožot Te upēs tecējums izskatās mierīgs un nesteidzīgs, taču savas viltības Okai vienmēr prātā, it kā kāds tai liktu tos, kuri straumei paļāvušies, iekārdināt un noburt, ik brīdi parādoties jaunā veidolā… No Okas uz ziemeļiem kādreiz melnēja Muromas meži — biezi, bez gala un malas, bet tiem nebija laba slava, šie apvidi ļaužu priekšstatos bija bīstami, noslēpumaini un pilni ļaundaru. Mežus izcirta retākus, vietumis tie nozuduši pavisam, un sliktā slava saglabājusies vienīgi vecos rakstos un tautas nostāstos. Tomēr noslēpumainais burvju gars vēl aizvien lidinās pār Oku un tās krastiem — pār tukšainēm, kur cilvēku mājokļus reti pamanīsi, pār mežiem, kas vietumis upei pienāk cieši klāt, pār pussagruvušām mūra baznī​cām, kuras sagrāvis nevis karš vai nemieri, bet pamestība. Un arī pati upe… Lielā upes ielokā, kādus Oka veido vietās, kur satiekas Rjazaņas, Vladimiras un Ņižņijnovgorodas zemes, Ziemeļkrie- vijas centrā atrodas Kasimovas pilsēta. Viena no daudzām provinces pilsētiņām, kas tagad pamestas nīkulīgam liktenim un par kurām ļaudis ir tikai dzirdējuši. Ja vispār ir kaut ko dzirdējuši. Taču ne jau vienmēr Kasimova bijusi tik necila. Piekrastē vai galvenajās ielās redzamas ģimeņu mājas, ko cēluši arhitekti, kuru talants nav noliedzams, un šīs dzīvojamās mājas ari tagad izskatās gluži jauki, kaut gan gadu nasta tās nedaudz sašķobījusi un ilgi par tām neviens nav parūpējies, bet tomēr tās liecina par savu kādreizējo īpašnieku turību un nebūt ne peļamu gaumi. Laikazoba sagrauztās tirgusgaldu rindas tirgus dienās pustukšajā tirgus laukumā liecina, ka te kādreiz rosīgi pirkts un pārdots. Citas liecības par Kasimovas ziedu laikiem var atrast novadpētniecības muzejā. Tieši muzejā, pievērsis uzmanību skaistam un interesantam čuguna lējumam, es pirmo reizi izdzirdēju stāstu par kādu tagad jau gandrīz aizmirstu ģimeni, kuras vārdu savulaik daudzināja ne tikai kaimiņu guberņās, bet šo ģimeni pazina ari Maskavā un Pēterburgā. Par to klīda nostāsti un leģendas, iedvesmojot ievērojamus rakstniekus. No vienas puses, dzimta deva ieguldījumu Krievijas rūpniecības veidošanā, bet, no otras puses, — joprojām, gluži kā Okas vēju nestas, klīst arī nelabas valodas un nav aizmirsti noslē​pumaini nostāsti. Dažus kilometrus no Kasimovas uz ziemeļiem Okā ietek Gusas upe. Tas augštecē atrodas Gushrustaļnija — tā pati pilsēta, kas slavena ar stikla izstrādājumiem. Bet netālu no vietas, kur Gusa ietek Okā, atrodas Dieva aizmirstā, bet kādreiz ne mazāk slavenā Gusžeļeznija, kur darbojās čuguna lietuve. Tur, kur vēlāk bija izveidots liels, mākslīgs ezers, jo uz Gusas, Kolpas un Naras tika sabūvēti dambji, — tur Katrīnas laikos senajā Pogostā uzņēmējs un ciema lielmanis Andrejs Batašovs nodibināja uzņēmumu un nosauca pēc upes vārda par Gusbatašovu jeb Gusžeļezniju. Tais laikos tā bija krietni prāva ražotne: pagājušā gadsimta vidū, uzņēmumam nebūt ne vislabākajos laikos, tur gadā saražoja 6,5 tūkstošus tonnu dzelzs izstrādājumu. Gusžeļeznijas ziedu laikos uzņēmuma dzīvojamais un ražošanas komplekss tiem laikiem bija būvēts ar lielu vērienu. Taču rūpnīcas dibinātājs slavu ieguva ne tik daudz ar dzelzs izstrādājumiem, cik ar savu iedabu. «Tā kā Batašovam piederēja milzīgi īpašumi, viņš darīja, ko gribēja. Viņa neapvaldāmā daba bija


leģendāra, un viņš tālu pārspēj to, ko var iedomāties mūsdienu kultūras cilvēks,» — tā par Batašovu atsaucies viņa laikabiedrs. Patiesi, Batašovs apkārtnē bija ieguvis milzīgu varu un ietekmi, kļūdams gandrīz vai par visvarenu novada saim​nieku, un viņa muižai dzimtļaudis bija devuši iesauku «Ērgļa ligzda». «Vērojot daudzās senās celtnes milzīgā mākslīgā ezera krastā, kaut ari daudzas no tām jau brūk kopā, skatītāju uzreiz pārsteidz «Ērgļa ligzdas» oriģinalitāte, jo tā drīzāk atgādina viduslaiku feodāļa mītni, nevis krievu muižu. Pussagruvušais, vairāk nekā divas verstis garais mūris kā cietoksni ieskauj laukumu, kurā atrodas milzīgā «kungu māja» ar daudziem flīģeļiem un dažādu «dienestu» mājām, kā arī parks, «Briesmīgais dārzs», grandiozas teātra drupas un vairāk nekā divdesmit oranžērijas,» — tā novada bagātākā muiža, kas atrodas Gusas krastā, aprakstīta 1923. gada laikrakstā. Diemžēl nu jau vairāk nekā septiņdesmit gadus «Ērgļa ligzda» guļ drupās, taču agrāk, kad ēkas vēl bija veselas, muiža izraisīja plašu interesi, it īpaši speciālistu aprindās. Pirms revolūcijas Batašovā vairākkārt ieradās arheoloģijas biedrību pārstāvji gan no Maskavas, gan Pēterburgas. Viņus īpaši interesēja muižas «apakšzemes daļa un aizsprosts», par ko kādā no Maskavas arheoloģijas biedrības ziņojumiem (1903.g.) bija teikts, ka «oriģinalitātes un nozīmes ziņā visā Krievijā ir grūti atrast kaut ko līdzīgu». Un tieši ar «pazemes daļu» saistās ari lielākā daļa nostāstu un leģendu, kas mīklas uzdod līdz šai baltai dienai. Kas Batašovs bija, un no kurienes viņš Okas krastos ieradies? Šajā jautājumā pastāv vairākas versijas. Skaidri zināms, ka Batašovi bija bagāti Tulas rūpnieki. Viena versija ir tāda, ka Andreja Batašova vecvectēva vārds XVII gadsimta beigās esot bijis ierakstīts «Tulas kroņa kalēju un ieroču aizslēgu meistaru» ruļļos, tātad viņš ir bijis nodokļu maksātāju kārtai piederīgs, lai gan viņa priekšteči XVII gadsimta pirmajā pusē skaitījušies bajāru un bajāru bērnu kārtā. Kādā veidā Batašovi muižnieku kārtu zaudējuši, tas nav zināms. Lai nu būtu kā būdams, brāļi Ivans un Andrejs Batašovi XVIII gadsimta otrajā pusē skaitījās «čuguncepļa īpašnieki». Tais laikos viņiem Tulā piederēja vairākas fabrikas, kurās strādāja pa pusotra simta cilvēku katrā. Taču Andrejam Batašovam šie darbības apvāršņi šķita par šauriem. Raksturs viņam bija stingrs un augstākā mērā enerģisks, un viņš nolēma uzbūvēt kaut ko grandiozu. Andreja skatiens apstājās mežainajā, ūdenīgajā un ar dzelzsrūdu bagātajā apvidū pie Okas. Pēc citas versijas, gan par muižnieka godu, gan zemes īpašumiem brāļiem Batašoviem, lielas ieroču fabrikas īpašniekiem Tulā, jāpateicas visvarenajam kņazam Potjomkinam, kurš kādā no Katrīnas laika kariem bija nejauši nokļuvis Tulā. Kādā veidā Batašovi bija ieguvuši kņaza labvēlību, par to vēstUrfc klusē, taču ir zināms, ka, atgriezies Pēterburgā, viņš Katrīnai palūdzis Batašovus apbalvot «ar zemi un iecelt muižnieku kārtā» — it kā par savas fabrikas ieroču bezmaksas ziedojumu «valsts aizsardzībai». Lūguma rezultātā tapa «žēlastības grāmata», ar kuru brāļiem Batašoviem tika atdotas kroņa zemes — kur viņi paši vēlas — 100 reiz 100 verstu platībā ar visām sādžām un visiem labumiem. Stāsta, ka vēl mūsu gadsimta sākumā žēlastības grāmata glabājusies Batašovu arhīvā. Tādējādi Tulas fabrikanti kļuva ne vien par muižniekiem, bet ari par gandrīz vai veselas kņazistes īpašniekiem ar turpat 100 sādžām un desmitiem tūkstošu padevīgiem un panesīgiem dzimtcilvē​kiem. Aprakstīdams Ivana Batašova fabriku vēsturi, P. Sviņjins 1826. gadā rakstīja: «1755. gadā Tulas fabrikanta Batašova dēli Andrejs un Ivans bijušajā Šackas provincē, Kasimovas iecirknī, pie Unžas upītes .. uzgāja rūdu, iesniedza paraugus bergkolēģijā [18] un uz savu lūgumu saņēma atļauju būvēt fabriku.» Brāļiem veicās labi, un 1783. gadā viņiem jau piederēja astoņas fabrikas abos Okas krastos. Tad Andrejs un Ivans nolēma īpašumu sadalīt. Katram palika četras fabrikas, Andrejam ari Gusas ceplis, kas bija dibināts 1759. gadā, bet Ivanam — 1767. gadā dibinātais Viksas ceplis. Saskaņā ar pirmo versiju tieši 1783. gadā Katrīna II Batašoviem atjaunojusi muižnieku kārtu. Līdz ar apmešanos Okas krastos Batašovi izvērsa turienes ļaužu nepieredzēti plašu rosību, saimnieciskajā darbībā ieguldot milzu naudu. Ļaudis sāka tenkot. Klīda valodas, ka Batašovi čuguna


lietuves un dzelzs fabrikas nodibinājuši «patvaļīgi, lielas zemes platības vienkārši piesavinoties» un — vēl trakāk! — «sagrābjot kroņa mežus». Vislielākā nelikumība, patvaļa up nekaunība esot tā, ka Batašovi «fabrikās pieraksta visus visā Krievzemē no muižniekiem aizbēgušos zemniekus un pat izbēgušos zaldātus — un nevis desmitiem, bet simtiem katru gadu». Sevišķi daudz visādu bēgļu, kā stāsta, te esot saradies pēc Pugačova dumpja, kad fabrikās vienā rāvienā pierakstīts turpat vai septiņi tūkstoši bēgļu, un Batašovi uzreiz varējuši paplašināt gan uzņēmumus, gan ražošanu, gan noietu. Tāpat mēļoja, ka Batašovu darbību likusi izmeklēt pati Katrīna II, jo brāļi pret kroni izturējušies «kā laupītāji». Taču visdīvainākais ir kas cits: pirmatnīgajos Muromas mežos nodevas tika maksātas un klaušas pildītas nevainojami un daudz kārtīgāk nekā jebkur citur, bet kāds Batašovu izpildītais militārais pasūtījums, ar kuru valdība jau bija gribējusi griezties ārzemēs, ticis «izpildīts ļoti rūpīgi, pirms termiņa un uz to labāko». Pēc visa tā ticis pavēlēts: «Lai paliek, kā bijis, un skatīties caur pirkstiem.» Sekoja kņaza Potjomkina pasūtījums. Batašovi to izpildīja par smieklīgi mazu naudu, bet lūdza nokārtot viņu «bezpasnieku» stāvokli. No tā laika tad ari abi brāļi kļuva likumīgi īpašnieki milzīgajiem pa pusei «salaupītajiem», pa pusei pašu rokām radītajiem īpašumiem. Batašovi varēja staigāt lepni paceltu galvu un sāka izrīkoties pa visu novadu, vairs neviena nebaidīdamies. Kāds Pēterburgas senators Batašovus bija nosaucis par Vladimiras monomahiem. Kas lai zina, kura no leģendām ir patiesa, taču viens nav apstrīdams: kopš XVIII gadsimta piecdesmito gadu vidus Batašoviem pie Okas pieder lielas zemes platības un dzelzs fabrikas, viņi ir piederīgi muižnieku kārtai un kņazs Potjomkins viņus visādi atbalsta. Pirms fabriku sadalīšanas pilntiesīgais saimnieks bija Andrejs, bet Ivans dzīvoja galvaspilsētās «komerciālos un citos uzdevumos». Pēc īpašuma sadalīšanas atbraucis uz Viksas cepli un pārvērtis Viksu par savu galveno muižu, Ivans sevi pilnīgi veltīja ražošanai un šajā jomā guva lielus panākumus — viņa fabrikas, ražodamas kvalitatīvus izstrādājumus, kļuva populāras visā Krievijā. Ivans Batašovs savos uzņēmumos visādi atbalstīja māksliniekus un meistarus, tādēļ viņa aizgādībā izauga ne mazums talantīgu autodidaktu un labi izglītotu cilvēku. Ivans Batašovs ieviesa jaunu, ekonomiskāku kokogļu ieguves veidu un pastāvīgi uzlaboja čuguna un tērauda kvalitāti. Petrovkas teātra [19] (maskavā) ložas iesākumā karājās Viksas čugunceplī izlietos kronšteinos, jo Viksas čuguns, kā raksta Sviņjins, «ir mīksts un tai pašā laikā tik neparasti atsperīgs, kāds, pēc ceļotāju liecībām, netiek ražots nevienā citā fabrikā — ne mūsu valstī Krie​vijā, ne Zviedrijā, Anglijā, ne Amerikā, ne citur pasaulē». Interesanti, ka Viksas metalurģiskā rūpnīca Ņižņijnovgorodas apgabalā pastāv arī mūsdienās. Pēc laikabiedru atmiņām, Ivana Batašova raksturs bija «ciets un nelokāms, prāts vērīgs, saprāts veselīgs, un viņš nebija ātras dabas». Mājas dzīvē Ivans Batašovs gribēja mieru un klusumu. Ass prāts un ciets raksturs acīmredzot piemita visiem Batašoviem, bet citādi gan Andrejs bija savādāks cilvēks. «Ja «sātans» nebūtu poētiskas izdomas radīts tēls, bet dzīvotu īstenībā un kādreiz sagudrotu iemiesoties cilvēka veidolā, tad viņš par paraugu ņemtu Andreju Batašovu,» 1928. gadā rakstīja Kasimovas novadpētniece L. Čekina. «Izcils prāts un kolosāla enerģija viņā apvienojās ar tikpat lielu cietsirdību un bezkaunību, un viņš ņirgājās ne tikai par kaimiņu muižniekiem, bet arī par valdību.» Izraudzījies savai rezidencei vietu blakus rosīgajam tirdzniecības ceļam no Muromas uz Kasimovu, Andrejs Batašovs tur sadzina gandrīz vai visus savus dzimtcilvēkus, un nepilnos divos gados plašā, mežu ieskautā laukā pacēlās viensēta— cietoksnis, ko apjoza divus metrus augsta mūra siena ar tornīšiem un šaujamlūkām. Tā spētu izturēt īstu uzbrukumu. Batašova sētu veidoja neskaitāmas ēkas, izbūvētas trīs pagalmos. Tik daudz ēku laikam vajadzēja tāpēc, ka līdz ar citām cara žēlastībām Batašovam bija dota atļauja turēt «pašam savu jēgeru pulku — pusotra tūkstoša vīru». Šī vienība tad arī ar savu saimniecību mitinājās aiz Batašova sētas un bija tik liels spēks, kura priekšā drebēja ne tikai visi novada ļaudis, bet ari guberņas varasvīri. Pēc arhīvu ziņām re​dzams, ka «jēgeru bija 800, bet sētas ļaužu — 175, kam arī kungu sētā miteklis bija».


Par Batašova jēgeriem ir šāds nostāsts. Andrejam Batašovam piederējis arī Augšunžas ceplis, kas atradies nepieejamā vietā. 1788. gadā, kad Krievija bija pieteikusi karu Zviedrijai, Batašovs esot valdniecei piedāvājis bez atlīdzības izliet lielgabalus un lodes. Cariene piedāvājumu labprāt pieņēmusi. Lielgabalus izlēja un ar zaldātu palīdzību nogādāja Gusas fabrikā. Taču tur Batašovs piedzīvoja stipri nepatīkamu ķibeli — ieroču pieņēmējs oficieris izstrādājumus sāka brāķēt Andrejs Batašovs to nespēja paciest, viņš saniknots iedrāzās pie oficiera, bet, kas īsti abu starpā notika, to neviens nezina. Oficieris ir pēkšņi nozudis, bet — uz kurieni, to atkal neviens nav zinājis. Atbraucis cits oficieris, kas visu pieņēmis, bet Batašovs par saviem ražojumiem saņēmis činu, dārgas dāvanas un atvēli turēt apsardzi, kas pastāvīgi apsargāja viņa māju un pavadīja karieti. Aiz lielās divstāvu kungu mājas atradās parks un dārzs, kas jau Andreja Batašova laikā ieguva nosaukumu «Briesmīgais dārzs». Dārza vidū bija kauna stabs, pie kura piesēja nogrēkojušos ļaudis un visas saimes priekšā pēra ar pletni — pēc soda izpildes sodītos nereti novāca bez dzīvības. Pie šī paša staba cilvēki tika piesieti kā suņi, un reizēm viņi badā un slāpēs mocījās pa divas trīs dienas, bet ziemā apgrēkojušos mēdza pie staba turēt vienā kreklā un basām kājām stundām ilgi. Tepat rīkoja «izpriecas» — cīņas ar lāčiem, ko nāca noskatīties pats saimnieks. Taisnības labad jāteic, ka dzimtcilvēkus Batašovs aiztika reti, ja tie, protams, izrādīja pilnīgu padevību. Batašovs bija ārkārtīgi bagāts, tāpēc viņš sevišķi lielas nodevas no zemniekiem neprasīja un viņa dzimtļaužu materiālais stāvoklis bija daudz labāks nekā pie kaimiņu muižniekiem. Blakus moku vietai parkā bija uzbūvētas oranžērijas, teātra ēka, kādu varētu apskaust jebkura guberņas pilsēta, lapenes un paviljoni. Vienu no tiem sauca par Mīlestības paviljonu, un tur notika lielmaņa un viņa viesu orģijas, kuras izdaiļoja par nimfām, bajadērām un Olimpa dievēm izģērbtas muižas meičas. Taču Batašovu nekad nepameta viņa iedzimtais prakticisms. Reizē ar visiem pārējiem celtniecības darbiem tika būvēts dambis, lai izveidotu milzīgu ezeru, kura apkārtmērs bija apmēram trīsdesmit verstis un kurš pastāv vēl šobalt​dien. Uzcēla ari čugunlietuvi, kuras ražojumi nebija sliktāki par Ivana Batašova ražoto produkciju un joprojām aplūkojami novadpētniecības muzejā. Taisnību sakot, Andrejs Batašovs saviem uzņēmumiem ar laiku pievērsa aizvien mazāku uzmanību, spriežot pēc visa, atrazdams sev citus bagātības avotus, kas bija ne vien ienesīgi, bet arī vairāk atbilda viņa — ļaunā feodāļa — raksturam, prasot rīcībā nekaunību un vērienu. Lai nu kā, bet tad, kad viss iecerētais — muižas centrs, dambis un fabrika — bija uzcelts (un tas tika paveikts, kā jau teicām, nepilnu divu gadu laikā), sākās «Ērgļa ligzdas» saimnieka darbības periods, kas visā novadā uzdzina šausmas un lika klīst valodām, kuras līdz šai dienai nav ne apstiprinājušās, ne arī apgāztas. Kādu vakaru vairāki simti strādnieku tikuši iesaukti pie «Paša» kungu nama lielajā zālē. Ko Batašovs viņiem teicis, neviens nezina, ir zināmi tikai ceļavārdi, ko saimnieks saviem ļaudīm teicis jau no lieveņa, viņus pavadot: «Ja manu gribu izpildīsiet uzticīgi, visi saņemsiet algu visam mūžam, bet, ja kāds kaut vai vārdiņu izmuldēs, lai tas būtu miegā vai popam pie auss, — es izdarīšu tā, ka miroņi savos zārkos uz otriem sāniem apgriezīsies!» Nākamajā dienā strādnieki sadalīti divas grupās. Viena grupa līdz ar nakts iestāšanos aiz kunga sētas čuguna vārtiem nozudusi un iznākusi tikai pēc diennakts, kad to nomainījusi otra grupa. Strādnieki no savas «maiņas» atgriezušies noguruši un drūmi, taču neviens nav uzdrīkstējies viņiem kaut ko jautāt — visi bargā kunga priekšā trīcējuši. Kļuva vienīgi zināms, ka ikkatru nakti no kunga sētas vesta laukā zeme veseliem vezumiem, nobērta pie ezera, bet sētā vesti iekšā tēsti akmeņi un dzelzs durvju bultas — «gluži kā otru māju būvētu», kaut gan visa sēta jau it kā bija uzbūvēta. Čuguna vārtus dienu un nakti apsargāja, un neviena ziņkārīga acs bez saimnieka atvēlēs aiz augstā mūra ieska​tīties nevarēja. Dienā tur bijis mierīgi, un tikai līdz ar tumsas iestāšanos sākusies rosīgā, bet mīklainā darbošanās. Tā turpinājies gandrīz gadu. Protams, daudzi saprata, ka kungs zem zemes kā kurmis otru pili būvē, bet, kur šajās noslēpumainajās istabās ir ieeja un kāpēc tas viss tiek būvēts, to neviens nezināja Kad nakts


būvdarbi sākās, tad visiem «cietokšņa» iemītniekiem tika noteikts, ka līdz ar tumsas iestāšanos jābūt mājās un neviens nedrīkst atvērt ne logu, ne durvis, kamēr no rīta nedzird pie čuguna vārtiem zvanu nozvanām. Tikai daži uzticami opričņiki augām naktīm stāvēja sardzē, glabājot sava kunga noslēpumus. Batašova jēgeru komanda ne vien savam kungam verdziski pakļāvās, bet patiesi viņam uzticīgi kalpoja, it kā ar viņu lepotos. No arhīvu grāmatām redzams, ka jēgeriem katru dienu «no kunga saimniecības» izdalīja vairākus spaiņus vīna, muciņu medus un brāgu, desmitiem cūku, aunu un visādu sīku dzīvību. Kunga dienestā lielākoties bija jābūt pa naktīm, tāpēc pārējā laikā viss šis bars tikai ēda, dzēra, medīja apkārtējos mežos un uzmācās meičām. Nekādas sūdzības par savu «kara draudzi» kungs nepieņēma ne no viena — lai sūdzībnieks ir dzimtcilvēks vai kaimiņu muižnieks; gluži otrādi — viņš vienmēr savus «brašuļus» aizstāvēja, un tie sava kunga aizvējā jutās pilnīgā drošībā, lai vai kādus traku​mus būtu sastrādājuši. Tiklīdz būvdarbi bija pabeigti, gan redzamie, gan neredzamie, Batašovs no Tulas atveda ģimeni — sievu ar diviem dēliem. Pēc nostāstiem, Tulas tirgoņu aprindu «pirmā dāma» bijusi klusa un lēnīga sieviete, rāma un pazemīga, pilnīgs pretstats bargajam kungam, kura priekšā viņa trīcēja tāpat kā saimes ļaudis. Viņai ar bērniem namā bija ierādīta sava «puse», iedalīts vesels štats aukļu un citu kalpotāju, bet pēc tam kungs par sievas esamību aizmirsis, it kā viņa vīru varētu tikai apkaunot viesu acīs, kas te, Batašovā, bieži vien uzturējušies nedēļām ilgi, baudot pasakaini bagātā liel​maņa viesmīlību. Batašovs bieži brauca uz Pēterburgu, kur reiz kāda brauciena laikā iestājās masonu ložā un tādējādi ieguva daudzu galvaspilsētā ietekmīgu personu draudzību, kuri sāka daudzināt Tulas muižnieka aso prātu un devīgo roku, viens otrs pat aizbrauca pie muižnieka — masona atpūsties no valsts pārvaldīšanas pienākumiem. Nu jau čuguna vārtus vairs neslēdza ne nakti, ne dienu, un, kad «Pats» bija mājās, tad namā dienām un naktīm turpinājās dzīres un viesu bari, sākot ar galvaspilsētas un guberņas varasvīriem un beidzot ar paputējušiem kaimiņu muižniekiem, piepildīja namu un flīģeļus. Durvis stāvēja atvērtas lūgtiem un nelūgtiem, ikviens varēja šajā namā ēst, dzert un apmesties «savai kārtai piedienīgās telpās» un dzīvot te tik ilgi, cik vien pats vēlas. Bija tikai viena prasība — parādīt godu saimniekam un nekad nesākt runāt pretī. «Bod- niece», kā dusmu brīžos Batašovs sauca savu sievu, viesiem nekad neparādījās, kaut ari viņu namā bieži ciemojās apkai​mes muižnieki ar sievām un meitām: viesiem «Pati» mūžīgi bija slima. Trokšņainas medības nomainīja vizināšanās ar laivām mūzikas un kora dziedāšanas pavadījumā, tika rīkotas skaļas pusdienas, bet vakaros teātri uzveda pastorāles un baletus. Visi aktieri un dejotāji bija Batašova dzimtcilvēki. Bet Mī​lestības paviljonā naktis pagāja orģijās. Plašās un vētrainās dzīves mutulī reti kurš aizdomājās līdz tam, no kurienes nāk nauda, kas kā upe plūst caur dāsnā lielmaņa pirkstiem. Muižas un fabriku strādnieki zināja tikai to, ka aiz kungu mājas uzbūvēts vesels ciemats trīssimt strādniekiem, kurus kungs te atvedis no citurienes un acīmredzot maksā labu naudu, jo viņi te dzīvo kā «viesi». Taču dīvaini bija tas, ka mājā, krogā vai izpriecu vietās varēja sastapt kādus 150 cilvēkus, tātad tikai pusi. Nav zināms, kas bijis tas drosminieks, kurš tika izlēmis «kunga strādniekus» izsekot, taču drīz vien noskaidrojies, ka tieši pusnaktī 150 noslēpumainie strādnieki devušies uz vienu no mūra sienas torņiem parka viņā malā un tornī nozuduši, bet pa torņa durvīm cits pēc cita iznākuši otri 150 vīri un klusēdami izklīduši pa savām mājelēm. Ilgu laiku pūlējušies izdibināt no pašiem «viesstrādniekiem», kurp viņi naktī dodas un ko dara, taču pat no piedzērušiem saņemta viena vienīga atbilde: sak, man mana galva uz pleciem vēl nav apnikusi, bet «ar jūsu kungu joki mazi». Dažs labs atbildējis pat ar draudiem pateikt «Pašam», ka sētas ļaudis bāž degunu kur nevajag. Pēc tam iztaujāšana aprimusi, un Batašova noslēpums varbūt tā arī paliktu neatklāts, ja vien — kā tas vēstures gaitā dažkārt noticis — neiejauk​tos sieviete. Viens no šiem noslēpumainajiem strādniekiem, sev par nelaimi, neprātīgi iemīlējās fabrikas meitenē Grušeņkā, kura pieprasīja, lai viņš tai pastāsta, kur uz veselu diennakti pazūd un ko dara, un tikai tad


varēšot cerēt uz viņas labvēlību. Meiča ilgi zvērēja un dievojās, ka pat popam grēksūdzē neizpļāpāsies, līdz puisis padevās un visu izstāstīja. Bet drīz pa visu novadu paklīda baumas, ka «pazemes pilī» esot ierīkota naudas kaltuve, kur dienu un nakti tiekot taisīti červonci [20] , un to darot svešie strādnieki. Protams, vēsts tika izteikta čukstus un tumsā, taču Batašovs ne vien uzzināja, ko ļaudis runā, bet ari izdibināja, kur valodas cēlušās. Līdz vienā un tai pašā naktī nozuda gan mīlas apstulbinātais strādnieks, gan pļāpīgā Grušeņka. Bet pēc tam divas naktis ļaudis, gar kungu namu iedami, dzirdēja no pazemes nākam apslāpētus vaidus un kliedzienus, tik briesmīgus, ka mati stāvus slējušies. Visi saprata, kas tur, pazemes kazemātos, mirst lēnā moku nāvē, taču neviens neiedrošinājās bilst ne vārda. Batašovs azartiski uzpirka kaimiņu muižas. Reiz, aizbraucis uz savas «kņazistes» visattālāko novadu, viņš gandrīz pie savas robežas ieraudzījis nelielu viensētu, ko uzreiz nolēmis pievienot saviem milzīgajiem zemes īpašumiem. Tāpēc tūlīt pat iegriezies sētā un saimniekam par viņa dzimtas ligzdu piesolījis apaļu summu. Kas lai zina, kā viss beigtos, ja nebūtu iznākusi saimnieka meita viesi uzcienāt, un viņa bijusi tik daiļa, ka Batašovs uz vietas iemīlējies kā jauneklis un nākamajā dienā muižniekam paziņojis, ka vairs dzīvot negribēšot, ja šis neatdošot savu meitu par sievu. Iesākumā nomales muižnieks par lielmaņa vārdiem satraucies, bet tad — atguvies — cieti noteicis: lai arī viņš esot nabags un saprotot, cik grūti viņam ar tādu lielkungu cīnīties, tomēr — kamēr vien viņš būšot dzīvs, viņa meita par piegulētāju ne pie viena neiešot Kāpēc arī šai reizē Batašovs nelietoja spēku, kas to lai zina, bet viņš mierīgi atteicis, ka nemaz negrasoties muižnieci ņemt par mīļāko, bet lūdzot «tēva svētību» likumīgām laulībām ar viņa meitu. Un viņa meita pēc baznīcas Batašovā ienākšot ne vien kā pielaulāta sieva, bet ari kā īstena saimniece. Nenoticējis runām, ka Batašovain jau ir sieva, muižnieks piekrišanu devis, bet laimīgais līgavainis, līgavai un visai viņas ģimenei noteicis, lai gatavojoties kāzām, — pats braucis mājās. Ieradies savā muižā, viņš tūdaļ pat aizsūtījis pēc popa un bez jebkāda ievada garīdzniekam pavēlējis, lai tas būtu gatavībā viņu salaulāt ne vēlāk kā pēc nedēļas un lai baznīcā viss būtu sagatavots uz to viskrāšņāko. Apmulsušais mācītājs mēģinājis iebilst, ka Batašovs taču jau atrodoties likumīgā laulībā. Taču «bargais kungs» garīdzniekā nemaz nav klausījies, aprāvis pusvārdā un uzrēcis, ka te gan visiem ir tikai viens likums: «mana griba»! Garīdznieks, redzams, no «ticības mocekļiem» nav bijis, jo pēc nedēļas baznīca mirdzējusi tūkstošiem sveču gaismā, visur bijuši izklāti grezni tepiķi, no oranžērijām esot atvestas puķes un palmas, bet pats kungs stāvējis briljantiem rotātā kaftanā — gandrīz vai kā viņa «patrons» Potjomkins — baznīcas priekšā un sagaidījis daiļo līgavu. Kad bezdievīgais lielmanis pa visu guberņu izsūtījis ziņnešus ar ielūgumiem uz kāzu svinībām, «nepieredzētā nelikumība» izraisījusi vispārēju sašutumu. Un tomēr noteiktajā laikā Batašova nams bija kāzinieku pilns un kāzu galds, kā liecina arhīva ziņas, tika «klāts 810 personām». Pirms kāzām no Batašova kantora popam «pašam» tika nosūtīti divi tūkstoši rubļu baznīcas izdaiļošanai un vēl no muižas zirgu staļļa «pelēks kumeļš ar visu aizjūgu un jauni izbraucamie rati». Dāvanas bija arī baznīcas korim — «Tūkstoš rubļu naudā un pieci vezumi visa kā, un vēl Agļicka vadmala kaftaniem». Jāteic, ka, par spīti visam, «tirgoņa skopums» Batašovam nepiemita nemaz — viņam patika ap​balvot padevīgos, tāpat kā sodīt tos, kas viņa gribai tiecās pretoties. Andreja Batašova «plašā daba», pareizināta ar viņa ietiepību un visatļautību, reizēm izraisīja visai dīvainus notiku​mus. Stāsta, ka Batašovs cieši draudzējies ar Kasimovas tatāriem. It īpaši viņam paticis kāds Selims, kuram vēlāk pat esot devis rīcības kapitālu un uzbūvējis Kasimovā māju. Reiz Selims atbraucis pie Batašova. «Nu, cik tālu tava māja?» kungs vaicājis. «Vēl nav pabeigta apdare,» atbildējis Selims. «Paliec pie manis kādu dieniņu, paciemojies,» uzaicinājis Batašovs. Selims palicis arī. Pēkšņi pusnaktī Batašovs Selimu pamodinājis un licis braukt uz mājām. Aizbraucis Selims uz jaunajām mājām un muti


vien iepletis: gluži kā pēc burvja mājiena visi apdares darbi bijuši pabeigti. Simt vīru Batašovs bija nosūtījis uz Kasimovu, un viņi diennakts laikā tatāra māju pabeiguši. Savā otrajā sievā Batašovs acīmredzot bija samīlējies no tiesas. «Bargais kungs» staigājis priecīgs un gaišu vaigu, no skaistās sievas sāniem gandrīz vai neatstādamies, viņas dēļ pat pārtraucis orģijas Mīlestības paviljonā un arī citas trokšņainās izpriecas, kas Gusbatašovas jaunajai kundzei nav bijušas pa prātam. Pirmā sieva joprojām dzīvoja kur dzīvojusi. Pirms kāzām kungs bija «viņas pusē» iegājis un teicis: «Kā tu esi dzīvojusi, tā dzīvo vien tālāk — mājā visiem vietas pietiek, un neviens tev pāri nedarīs, bet bērniem visiem ir manas asinis, un visi ir mani mantinieki.» Pēc tam sasaucis saimi: «Nedomājiet, ka varēsiet vecajai kundzei nepaklausīt — ja kāds kaut vārdiņu bildīs pretī, likšu no​pērt!» Tomēr jau otrajā idilliskajā gadā Batašovs sācis skumt pēc agrākajām izpriecām. Iesākumā atjaunojušās trokšņainās medības, dzīres ar daudziem viesiem, bet tad jau arī Mīlestības paviljons naktīs iemirdzējies sveču gaismā un parku piepildījušas mūzikas skaņas, dziedāšana un piedzērušo bļaustīšanās. Jaunā sieva kopā ar tikko kā piedzimušo dēliņu un kalpotājiem tikusi nosūtīta uz savu flīģeli, bet «Pats» pie viņas bieži iegriezies, un, ja viesos bija sabraukušas ari dāmas, «Pati» piedalījusies dzīrēs un svētku svinībās. Bata​šovs pret jauno sievu izturējies labi un prasījis vienīgi to, lai viņa nejauktos šā dzīvē. Taču drīz apriņķi pārskrēja jaunas nevalodas: desmit verstis no Batašova muižas dziļā mežā aplaupīta liela pajūgu rinda, kas vedusi preces no Kasimovas uz Muromu. Daļa vedēju nogalināti, citi paguvuši iebēgt mežā. Aiz bailēm tikko dzīvi, viņi nonākuši tuvējā sādžā un stāstījuši, ka viņus ielenkuši jātnieki «melniem ģīmjiem» un šāvuši «ar bisēm». Tie, kuri izglābās, brīnījušies par uzbrucēju zirgiem un viņiem pašiem — pēc laupītājiem neesot izskatījušies, drīzāk pēc karapulka. Skaļi runāt nav uzdrošinājušies, bet valodas paklusām klīdušas jo tālu, un Batašovu sākuši dēvēt ne vien par «bezdievi masonu» un «naudas viltotāju», bet ari par «slepkavnieku un laupītāju». Pajūgu aplaupīšana notikusi aizvien biežāk, un guberņas varas iestādes gribot negribot uzsākušas izmeklēšanu. Bet Batašova kantora grāmatās aizvien biežāk parādās ieraksti, līdzīgi šim: «Piesēdētājam guberņā — 2 vaislas ērzeļus un vēl vezumu kautu putnu un šķiņķu, un meiču Aksiņju, kas smalkas mežģīnes māk darināt» Batašovs tika galā ar tiem, kuri kukuļus neņēma. Stāsta, ka viņš pat esot «par patvaļu» nodevis tiesai kādu strauju Vladimiras amatvīru. Taču šis pratis tiesas priekšā aizstāvēties un novest lietu līdz senātam. Virsroku tomēr guvis Batašovs. Viss paliktu kā bijis, ja vien pats Andrejs Batašovs savās trakulībās kaut cik zinātu mēru. Par naudas kalšanu un uzbrukumiem pajūgiem nekādi apstiprinoši dokumenti nav atrodami, turpretī nav apstrīdams, ka Batašova plēsonīgā daba izpaudusies viņa fabriku darbībā. Pēc 1783. gada īpašumu sadalīšanas starp abiem brāļiem Andreju un Ivanu rūdu katrs varēja ņemt arī otra brāļa teritorijā. Taču «atļauju ņemt rūdu» Andrejs saprata pēc sava prāta. Viņa vīri, kā rakstīja Sviņjins, «sagrāba vietas, kas ar šo aktu ir izslēgtas, un tās bojāja, veda rūdu uz tādām fabrikām, kas ar aktu nav norādītas un uzbūvētas pēc īpašuma sadalīšanas… Izstrādātās akas vai šurfi netika aiztaisīti, tādējādi radot briesmas ne tikai lopiem, bet ari cilvēkiem.» Uzbrukumi Muromas traktā notika jo bieži. Upuri bija ne vien tirgoņi, bet arī bagātie muižnieki, kurus gan tikai aplaupīja, bet pašus atstāja dzīvus. Lai paplašinātu savus zemes īpašumus, Batašovs reizēm pratis izmantot arī gluži asprātīgus paņēmienus. Iepatīkas Batašovam kāds zemes gabals, un viņš piesaka savas pretenzijas uz to. Atbrauc tiesas izmeklētājs, apklaušina zemniekus— lieciniekus, kas pēc Batašova pavēles vispirms bija nogādāti muižā, kur tiem lika noaut kājas un vīzēs iebērt Batašova zemi. Pēc tam zemnieki vīzes atkal apāva un viņus aizveda uz strīdīgo teritoriju. «Uz kā zemes stāvat?» prasa izmeklētājs. «Uz Batašova zemes!» liecinieki atbild vienā balsī, un zemes gabals paliek Batašovam. Niķu un stiķu Andrejam Batašovam pieticis visādiem dzīves gadījumiem. Reiz viņš kaimiņu muižniekam atņēma Roksanas sādžu, turklāt līdzšinējais īpašnieks nesaprotamā kārtā nozuda Mantinieki griezās tiesā. Izmeklētāji atbrauca, iztālēm paskatījās uz sādžu, bet tad devās pie Batašova pārnakšņot Nākamajā rītā nosprieduši, ka nu gan esot laiks braukt uz Roksanu.


Aizbraukuši. Skatās: sādžas nav! «Kur sādža?» izmeklētāji prasa zemniekiem. Bet tie atbild: «Neko nezinām, neko neesam redzējuši. Tāda sādža te nemaz nav bijusi!» Vēlāk izrādījās, ka tai naktī divi tūkstoši strādnieku sādžu nojaukuši un zemi uzaruši, tā ka no sādžas ne miņas nav palicis. Ļaudis Batašovs izmitinājis citur. Kas attiecas uz nozudušo muižnieku, kā arī oficieri ar tādu pašu likteni (kurš gribēja izbrāķēt Batašova dižgabalus) un citiem bez vēsts pazudušiem cilvēkiem, kas ar Batašovu bija nonākuši konfliktā, tad šajos jautājumos skaidrību var gūt no mūsu gadsimta sākumā pierakstītiem kādas deviņ- desmitgadīgas vecītes stāstījumiem. Viņas vectēvs pie Batašova dienējis par «kazaku» un daudz ko pieredzējis. Pēc sirmgalves vārdiem, ieejas durvis parka labās puses stūra tornī bijušas no dzelzs, bet grīda «pa šarnīru vērusies vaļā». Kad kungam kāds kļuvis bīstams, protama lieta, no priekšniecības, ja gribējis kāds Batašovam «pretī stāties», tad tādu vispirms kungu namā krietni uzcienāja un tad veda būves rādīt ««Pats» nostājās uz sliekšņa, bet ciemiņu tornī palaida pa priekšu. Tikko tas uz grīdas dēļiem uzkāpj, tā grīda uz abām pusēm atsprāgst vaļā, bet zem grīdas ir aka bez dibena… Cilvēks iegāžas pazemē, pat iekliegties nepaspējis, bet kungs nospiež kādu podziņu, grīda atkal līdzena un pēdu nekādu — meklē kaut visu mūžu, cilvēks ir pazudis.» Batašovs bija gudrs un ar šāspasaules varenajiem prata sadzīvot Pret savu aizbildni kņazu Potjomkinu viņš visu mūžu palika pazemīgs un padevīgs, bet tas savukārt visādi izrādījis labvēlību un it kā esot pat draudzīgi sarakstījies. Batašovs katru gadu uz Ziemassvētkiem un lieldienām «labvēlim» nosūtījis svaigas zemenes, persikus un ananasus no savas oranžērijas, bet, kad Potjoinkins atradies pie Očako- vas, tad Batašovs viņam uz turieni sūtījis sālītas rudmieses un citus kņazam tīkamus kārumus. Toties ar vietējiem varasvīriem Batašovs apgājies bez ceremonijām. Reiz pie viņa ieradies gubernators, taču Batašovs nav gribējis ar viņu tikties un licis gubernatoram pateikt, ka nevarot to pieņemt Gubernatoram atlicis braukt uz tuvāko apriņķa pilsētu — Kasimovu. Taču Batašovs kalpam iedevis paketi, licis gubernatoru apdzīt, sagaidīt pilsētā un nodot augstdzimtībai sūtījumu. Kalps rīkojumu izpildīja gods godam, bet augstdzimtība palicis apmierināts, jo paketē bijuši 50 tūkstoši rubļu. Kādu laiku Batašovam viss gājis no rokas. Ja kāds ari gribēja viņu iesūdzēt tiesā, tad vienmēr konflikts tika atrisināts uz vietas, un, ja kaut kas «līdz galvaspilsētai nokļuva», tad tur ari apstājās. Vietējie varasvīri tika mēģinājuši ar Batašovu izrēķināties, bet viņš ik reizes pielietojis šādu viltību. Rjazaņas guberņas Kasimovas apriņķa robeža ar Vla- dimiras guberņas Meļenku apriņķi gājusi pa Batašova mājas ēdamistabu un bijusi apzīmēta grīdā ar strīpu. Kad pie Batašova ieradies Kasimovas policijas priekšnieks, tad Batašovs pārsēdies Meļenku apriņķī, bet priekšniekam atlicis braukt prom, jo viņam pilnvaras bija tikai savā apriņķī. No galvaspilsētas tika atsūtīta īpaši pilnvarota persona, taču arī tam diez kādas nozīmes nebija. Tiesas lieta par zemnieku prasībām pēc pļavām, piemēram, senātā bez kustības nogulēja simt gadus. Batašova rīcība kļuva aizvien pārdrošāka un nekaunīgāka, un viņam kļuva aizvien grūtāk no ūdens iznākt sausam. Reiz uz Muromas trakta tika līdz kreklam aplaupīts kāds augsts Pēterburgas ierēdnis, kas braucis ciemos pie brāļa. Kasimovā uzzinājis, ka šādas lietas Batašova īpašumu tuvumā notiek pastāvīgi, augstmanis, galvaspilsētā atgriezies, sacēlis īstu jandāliņu, pieprasīdams rūpīgi izmeklēt visas «šī laupītāja» tumšās lietas. Par notiekošo no saviem labvēļiem uzzinājis, Batašovs nekavējoties posās uz galvaspilsētu un nodzīvoja tur vairākus mēnešus, laizdams darbā gan kukuļus, gan likdams lietā savu sātanisko izmanību. Izmanto​dams Potjomkina aizsegu, viņš aizdomas pret sevi novērsa. Tieši šajā laikā galma ballē Batašovs iepazīstas ar kāda ievērojama ģenerāļa atraitni — lai arī vairs ne gluži jaunu, tomēr joprojām košu no vaiga un apsviedīgu sievieti, un Batašovs atkal dedzīgi iemīlas. Ilgi nedomājis, Batašovs atraitni bildina un viegli saņem piekrītošu atbildi. Notika skaļas un jautras kāzas, kurās piedalījās gandrīz vai visa galvaspilsēta, bet drīz pēc kāzām jaunlaulātie devās uz savu muižu, uz kurieni jau laikus bija aizsūtīti ziņneši ar pavēli «jaunajai kundzei» sarīkot «svinīgu sagaidīšanu».


Nav zināms, kad Batašovs sievai izstāstīja par viņas oriģinālo stāvokli — būt «trešajai kundzei», taču šis apstāklis ģenerāļa atraitni acīmredzot nav mulsinājis, jo abi ar «Pašu» dzīvojuši kā divi balodīši. Pēc dabas viņa laikam bija Andrejam vispiemērotākā sieva, jo braukusi kopā ar viņu medībās, labprāt pieņēmusi viesus un bargi sodījusi nogrēkojušos. Jo muižā visi mīlējuši abas pirmās kundzes, bet lepno un valdonīgo «pēterburdzieti» nav ieredzējuši. Pār «Ērgļa ligzdu» sāka vilkties negaisa mākoņi. Drīz nogranda arī pērkons, no kā Batašovs gluži satrūkās. Viņa stāvokli galvaspilsētā jau bija sašķobījusi Potjomkina nāve, taču, kamēr vēl valdīja Katrīna II, visi «miljonāru Batašovu» godāja pa vecam. Kad tronī uzkāpa Pāvels, situācija krasi mainījās. Sākās visu Katrīnas mīluļu vajāšana, vispirms galvaspilsētā, bet pēcāk nonāca ari līdz «Batašovas lielma​nim». Andrejam Batašovam visur bija savi ļaudis. Reiz atauļoja ziņnesis no «galvaspilsētas labvēļa» ar slepenu ziņojumu, ka norīkota «visstingrākā revīzija» par visu viņa darbību, īpaši kas attiecoties uz baumām par naudas kaltuvi, kas esot slepeni ierīkota Batašova muižā. Agrāk bargo kungu nekas nesamulsinātu — viņš zināja, ka no muižas ļaudīm neviens neuzdrošinātos viņu nodot, tāpat ari strādnieki, kas uz maiņām nozuda parka tornī. Taču tagad visi zināja, ka «kunga» stāvoklis ir sašķobījies. Un nu, kā vēstī nostāsts, Batašovs veicis vienu no saviem lielākajiem briesmu darbiem. Kā ūdenī iekrituši visi 300 «nakts strādnieki». Pārvaldniekam ticis pateikts, ka kungs «tos strādniekus atlaidis mājās, bet viņu mītnes atdevis saviem fabrikas strādniekiem». Atbraukusi revīzija neko nav varējusi atklāt, jo neviens taču nav zinājis, kur ir ieeja pazemes istabās. Tornī atraduši tikai durvis uz dārzu, vairāk neko. Taču briesmīgais nostāsts ļaužu mutēs nodzīvoja vairāk nekā simt gadu, un vēl mūsu gadsimta sākumā vietējie zemnieki stāstījuši, ka «kungs pats aizcirtis pazemes čuguna durvīm bultas, bet aiz durvīm palikuši guļam piedzērušies strādnieki, lai no​mirtu tur bada nāvē». Drīz Batašova zvaigzne norietēja pavisam. Pēc gada pie viņa nāves gultas sapulcējās visas trīs sievas ar saviem bērniem un prasīja, lai viņš pats pasakot, kam atstājis tiesības rīkoties ar mantojumu. Batašovs atvēris acis un teicis: «Tai, kura ņems virsroku.» Tie nu bijuši viņa pēdējie vārdi. Ir nostāsts, ka neilgi pirms saimnieka nāves noticis kaut kas dīvains. Batašovā bijusi balle, un dārzā rīkota uguņošana Kad viesi pa galveno aleju gājuši skatīties ilumināciju un nonākuši līdz Mīlestības paviljonam, tad uz paviljona jumta parādījies liels, melns cilvēks ar atņirgtiem zobiem. Viesi bailēs metušies bēgt atpakaļ un pieredzēto stāstījuši namatēvam. Batašovs esot nobālējis un teicis: «Tā bija nāve, kas atnākusi man pakaļ!» Batašovs nomira 1799. gadā septiņdesmit trīs gadu vecumā un ticis apglabāts fabrikas kapsētas kapelā pie altāra galda. Uz viņa kapa uzstādīts divas asis augsts akmens stabs ar lodi un krustu galā. Par Batašovu savulaik klīda tik daudz nostāstu, ka viņa 'dzīvi savos darbos aprakstījis Jevgeņijs Saliass de Turnemirs un Andrejs Pečerskis. Saliass romānā «Vladimiras mono- mahi», saglabājot patiesīgo vēsturisko pamatu, ļāvis vaļu arī izdomai. Viņš vienā tēlā apkopojis abu brāļu Batašovu īpašības (romāna galvenie varoņi saucas Basmani-Basanovi). Darbība risinās ceplī un sādžā, kuras tēlojumā bez grūtībām atpazīstama Viksa, bet galvenā varoņa dzīvesveids un tikumi nepārprotami ataino Gusas fabrikas īpašnieku. Saliass gal​veno uzmanību pievērsis ģimenes dzīves intrigām. Andreja Pečerska darbā izdomas tikpat kā nav. Autors tikai nedaudz pamainījis galvenās personas vārdu, un pirmpublicējumā 1884. gadā darbs saucās «Barbašovu ģimene». Skaidri jaušams, ka Pečerskis Gusu ir pats apmeklējis, daudz ko «norakstījis no dabas» un uzklausījis toreiz vēl dzīvos aculieciniekus. Tāpēc Pečerska apraksts daudzējādi ir dokumentāls. Vislielākais juceklis visos Batašoviem veltītajos aprakstos ir tajos jautājumos, kas skar radniecības saites un ģimenes lietas. Taču fakts paliek fakts, ka pēc Batašova nāves mantojuma dalīšana un ar to saistītās tiesu lietas vilkās gadiem ilgi, kamēr Batašova īpašums sāka pagrimt. Vēl īsi pirms revolūcijas Gusas fabrikas pēdējā īpašniece muižas dēļ nebeidzami tiesājusies pati ar savu dēlu.


Batašovas drupas vēl tagad glabā savus drūmos noslēpumus. «Tie gaida pētniekus, kas tos atklās,» — tā divdesmito gadu sākumā rakstīja L. Čekina. Un viņai taisnība. Ja ziņas par čuguna durvīm ir patiesas (un nav iemesla tās apšaubīt), tad tām savā vietā ir jābūt. Tad pa šīm durvīm var nokļūt pazemes kazemātos un noskaidrot, cik patiesības ir leģendās par viltotās naudas kaltuvi un baismajā nostāstā par 300 ieslodzītajiem strādniekiem, kas «Ērgļa ligzdas» pagrabos nomiruši bada nāvē.


Andrejs Tokarevs Trubadura dziesmas noslēpums Vai patiesi Grāls būtu pazudis uz visiem laikiem? Kopš 1244. gada 16. marta nakts, kad kataru Oksitānijas cietoksnis Monsegurā nonāca karaļa bruņinieku un inkvizīcijas rokās? Svētais trauks, debesu sūtītā balva, noslēpumainais priekšmets, kam piemīt brīnišķs spēks, bet ko ļauni ļaudis neredz, turpretī izredzētiem, šķīstiem cilvēkiem tas sniedz svētlaimi; Grāls ir garīgās varas simbols un favorītu atmaskotājs; Grāls tiek identificēts ar viduslaiku civilizāciju un, ļoti iespējams, simbolizē pretestību pāvesta varai. Bardi un trubadūri maniheistu [21] un kataru [22] mītus kristianizē. Ar laiku no šī romantiskā kausa iztaisīs trauku, no kura Kristus izdalīs saviem mācekļiem svēto vakarēdienu vai arī Arimatijas Jāzeps savāks Krustā sistā asinis. Taču nezudīs jautājums, kas palika bez atbildes tai vakarā, kad krustneši ieņēma Monseguru. Kad bija gūta uzvara pār albiģiešiem jeb katariem, kurus sauca arī par pote- rēniem [23] , kas langdoku [24] valodā nozīmē «biķera īpašnieki». Vai šis biķeris nebija tas pats Grāls? Vai biķeri neaiznesa četri bēgļi un nenoslēpa tādā vietā un tik labi, ka nu jau astoņus gadsimtus tas nav atrodams? Un kopā ar biķeri svētās un dārgās kataru grāmatas, kā ari kara trofejas zelta un sudraba naudas un dārgakmeņu veidolā, kas viņiem palīdzēja iesākumā cīnīties ciešā kaujas ierindā, bet vēlāk — ilgus gadus organizēt pretestību. Katarus ilgi uzskatīja par ķeceriem, [25] bet tagad uz viņiem var palūkoties ari citā aspektā. Lai gan viņi paņēma sev līdzi daudz noslēpumu un paslēpa arī daudz bagātību, taču inkvizīcijas tiesā dotajās liecībās viņi bijuši diezgan atklāti, lai visi ļaudis saprastu, ka viņu centieni nav mazāk cēli kā to tiesnešiem. Zem ķecera maskas, ko katariem savas ērtības labad uzlika viduslaiku baznīca, mēs atrodam sev rad​niecīgu civilizāciju; tāpat kā mūsējā, arī katari savējo smēlās filozofiskajās un garīgajās tradīcijās, kurās Austrumu mistika sajaukusies ar grieķu gudrību. Virs Tramblemana kalnu pārejas — starp Fuā un Mir- puā— vēl šobaltdien paceļas drupas. Droši vien kādreiz te ir bijis Saules templis, pirms kļuva par cietoksni. Neviens vēsturisks dokuments gan neļauj to ar pārliecību apgalvot, bet pati drupu atrašanās vieta uz to norāda. Nav šaubu, ka pili 1204. gadā ir dibinājuši katari. No inkvizīcijas tiesās panāktajām liecinieku liecībām top skaidrs, ka divi kataru garīdznieki ir lūguši Raimonu de Parellu, Monseguras senjoru, atjaunot templi no drupām. Četrdesmit gadus vēlāk R de Parella inkvizīcijas nopratināšanā to apliecinājis. Darbus vadīt bija uzticēts tieši kataru arhitektam Bertrānam de Bekalariā, kurš bija ievērojams viduslaiku fortifikācijas speciālista Eskotas de Lināra skolnieks. Lūk, kāpēc cietokšņa nozīme saglabājas, lai arī no mili​tārā viedokļa pret to var būt daudz iebildumu. Kāpēc gan lieliskais kara inženieris Bekalariā, kurš autoritāti bija ieguvis ar daudzām aizsardzības būvēm, izveidojis tik viduvēju fortifikācijas sistēmu, kāda ir Monsēgurā? Augstas sienas no visām pusēm apjož pagalmu, kura lielums ir četrdesmit četri reiz četrpadsmit metru; ziemeļrietumu pusē atrodas viduslaiku pils galvenais sargtornis don- žons, kas neizdevīgās vietas dēļ cietokšņa aizsardzībai neko daudz nedeva. Torņa sienās nebija strēlnieku šaujamlūku, vārti bija pārāk plati; no samana* mūrētās virsbūves un šķērssienas, un koka sijas bija lielisks mērķis iespējamo aplencēju ugunsbultām. Tas viss liek domāt, ka Monseguras pils nav bijusi iecerēta kā cietoksnis un aizsardzības būves te uzradušās vēlāk, kad apstākļi uz to spieduši. Tempļa versijas piekritēji min šādu diezgan pārliecinošu argumentu: ar laiku tornis ticis pārdalīts divās daļās, tajā iekārtota tilpne 60 tūkstoš litriem, un ar šo ūdens daudzumu varēja nodrošināt simt piecdesmit aizstāvjus astoņdes​mit dienas. Starp citu, tolaik celtajos cietokšņos bija iekārtots viens vai vairāki ūdens rezervuāri.


Kāpēc šoreiz Bertrams Bekalariā pieļāvis tādu kļūdu? Būve izskatās tā, it kā pils aizsardzībai tikusi pielāgota pēkšņi: aizsargbūves varēja nojaukt, pils pamatkonstrukcijai nenodarot nekādu ļaunumu. Ir ziņas, ka kataru svētceļnieki uz Monseguru devušies jau sen pirms 1204. gada. Neatlaidība, ar kādu viņi panāca, ka pils tiek uzcelta, ļauj izdarīt secinājumu, ka te ir bijis templis, nelielās sektas lūgšanu vieta. Pēdējie pētījumi ļauj spriedumos iet vēl tālāk. Iespējams, ka Monsēgurā patiesi ir bijis Saules templis, jo pils shēma atgādina zodiaku, hipotēzi tādējādi apstiprinot. 21. decembrī novilkta diagonāle, šķērsodama nocietinājumus, precīzi norāda saullēkta vietu, tādējādi iezīmējot zie​mas saulstāvjus un Mežāža zvaigznāju. 21. janvāri no dien​vidaustrumu stūra novilkta vizēšanas līnija ziemeļaustrumu virzienā precīzi ved uz vietu, kur atradusies donžona siena, kas nocietinājumus aizsargā to rietumu daļā un norāda uz saules lēktu 21. janvāri, kad ir Ūdensvīra zīme. Vizēšanas līnija, kas novilkta no austrumu stūra uz rietumu stūri, 20. februāri norādīs Zivju zvaigznāju. Pavasara saulgriežos cietoksnis atradīsies precīzi abpus saullēkta asij un norādīs uz Auna zīmi utt, stingrā secībā, bez jebkādām nejaušībām: cietoksnis orientēts neparastā leņķī pret nocietinājumiem, donžons uzlecošajai saulei 21. jūnijā ļauj fokusēties tieši uz četru atsevišķi novietoto kolonnu ass (kolonnas atrodas abās pusēs galvenajai zālei). Inkvizīcijas tiesas materiāli liecina, ka zāle kalpojusi par ticīgo kataru sanāksmju un sprediķu vietu; ļaudis te pulcēju​šies vissmagākajos kataru slepenās pretestības gados… Var saprast pāvestu nelokāmību un inkvizitoru dedzību. Tā kā katari nevarēja būt nekas cits kā tikai pagāni, kas pielūdz Sauli, tad tie ir maniheisti. Un, lūk, vairāk nekā tūkstoš gadu pēc kristietības rašanās maniheisms apdraud baznīcu — un nevis kaut kur, bet pašā kristietības citadelē. Ja katari Monsēgurā būtu guvuši virsroku, tad varbūt viņi būtu devuši pasaulei citu civilizāciju un tātad arī citu likteni. Vai viņi, to saprotot, būtu spējuši 1244. gada 16. marta vakarā atteikties no cerības uz uzvaru un atdzimšanu? Vai viņi nejutās aicināti izmantot jebkuru iespēju, lai glābtu savas svētās grāmatas, nevis tās sadedzināt vai atstāt ienaidniekam? Viņiem taču tās būs vajadzīgas cīņas atjaunošanai. Un viņi, pēc laikabiedru domām, rīkojušies tieši tā, kamēr divi simti ticības brāļu kāpa sārtā, nevis atteicās no savas reliģijas. Pēdējā epizode ilgstošajā pāvesta un Francijas karalistes cīņā pret albiģiešiem un katariem sākās ar briesmīgu notikumu, un inkvizīcijas arhīvi ļauj mums precizēt notikumu gaitu. Runa ir par Gijoma Arno un Etjēna de Narbona — ietekmīgu inkvizīcijas darboņu Tulūzas grāfistes teritorijā — noslepkavošanu; slepkavība notika 1242. gada maijā. Šie inkvizitori darbojās tiešā pāvesta vadībā, vietējo garīdznieku kontrolei nepakļāvās, un viņi bija iemantojuši drūmu slavu. Pāvests Gregors IX bijis spiests personiski iejaukties, lai abu darboņu dedzīgumu nedaudz apslāpētu, ko apliecina 1237. gada februāri Vīnes arhibīskapam nosūtītā pāvesta vēstule. Būdams inkvizitoru Vienības komandieris, kā mēs tagad teiktu, brālis Arno ķeceru medībās pārmeklējis Tulūzas zemes. Kopā ar kādiem desmit vīriem viņš devās no pilsētas uz pilsētu, veica ātras izmeklēšanas, tiesāja un spriedumu ar vislielāko bardzību izpildīja. Viņa metode bija vienkārša. Kopā ar saviem piesēdētājiem, savu tiesas sekretāru, saviem cietumsargiem viņš apmetās bīskapa rezidencē vai dominikāņu konventā, bet, ja tādu nebija, tad īpaši rekvizētā pilī. Tūlīt pēc ierašanās brālis Arno lika iedzīvotājiem izziņot sava pirmā sprediķa laiku. Neierasties nedrīkstēja, jo tad tiktu apšaubīta tāda cilvēka piederība īstenticīgajiem katoļiem. Sprediķī Arno paziņoja, ka viņa nodoms ir apvidū izdeldēt ķecerību. Vietējiem ķeceriem tas bija ultimāts. Taču viņiem lika dots arī apžēlošanas termiņš. Ja ķeceri paši ieradās pie inkvizitora, tad viņš visus grēkus atlaida un uzlika tikai kanonisko epitīmiju. Starp citu, šīs epitīmijas bija ērts līdzeklis, kā no viena neērta ķecera tikt vaļā uz vairākiem mēnešiem, pieprasot, piemēram, lai viņš veic svētceļojumu uz Senžakdekompostelu, bet no turienes ierodas Kenterbe- rijā. Apžēlošanas laikā tribunāls vaininiekus netiesāja — viņi varēja nebažīties ne par sodu, ne mantas konfiskāciju, ne cietumu. Bet situācija pilnīgi


mainījās, kad apžēlošanas termiņš bija beidzies. Tad aizdomīgos bez aplinkiem izsauca un ar viņiem apgājās kā ar īstiem ļaundariem. Kam bija vājāks raksturs — kas no kāda baidījās; kam ar ķeceriem bijušas tīri lietišķas vai nejaušas attiecības kā piegādātājam vai klientam; kas ar ķeceri tikai uz ielas pārmijis kādu vārdu vai bijis nejauši pie viņa ciemos; kas nejauši vai pēc savas gribas kopā ar ķeceri piedalījies rituālā — viņi visi sevi patiesi uzskatīja par vainīgiem un alka nožēlot grēkus. Pie brāļa Gijoma Arno ieradās arī smagāk nogrēkojušies, bet nāca ar viltu — atzinās nelielos grēkos, cerēdami uz vispārēju grēku piedošanu. Visas atzīšanās tiesas izmeklētāji noklausījās aiz aizvērtām durvīm. Noslēpums tika saglabāts. Par indulgencēm nerunāja. Tas bija tikai vislabākais paņēmiens, kā ātri savākt ziņas. Tribunāla darbību ļoti atviegloja inkvizīcijas radītā baiļu atmosfēra. Tribunāls pieprasīja ne tikai atzīšanos grēkā, vajadzēja nosaukt vārdus un adreses, lai arī turpmāk vņus neuzskatītu par noziedznieku sabiedrotajiem. Tā paplašinājās cilvēku personisko ienaidnieku saraksti, parasti ietverot visus, kas vien kaut kā no pārējiem atšķī​rās— ar talantu, savdabību, raksturu, dīvainībām… Pa to laiku apžēlošanas termiņš tuvojās beigām, liesa nosauca visus, kas bija iekļuvuši sarakstā. Tribunāla darbības metodes krasi pārmainījās. Aizdomās turēto izsauca, iemeta cietumā, nopratināja. Inkvizīcijai bija doti «metodiski norādījumi», un tiesneši tos stingri ievēroja. Nopratināšana (arhīvos ir tūkstošiem lietu) notika pēc vie​nas — apmēram šādas shēmas. « —Vai jūs ķeceri pazīstat? — Vai jūs ar viņu esat tikušies? — Kur jūs viņu redzējāt? — Kādā datumā? — Vai jūs jau zinājāt, ka viņš ir ķeceris, vai uzzinājāt to vēlāk? — Kas jums to pateica? — Vai jūs tikāties regulāri? — Kāds bija jūsu attiecību pamats? — Kas jūs iepazīstināja? — Vai esat viņu uzņēmuši savās mājās? — Vai viņš atnāca viens, vai arī viņam kāds bija līdzi? Kas? — Vai esat bijis pie viņa mājās? — Vai gājāt viens, vai arī kāds jums gāja līdzi? Kas? — Vai jūs ar viņu vēl kaut kur citur arī esat tikušies vai tikai savās vai viņa mājās? — Viens pats vai vairāki? — Vai klausījāties kādu sprediķi? — Kas tajā tika teikts? — Vai jums ir zināms ķeceru sveiciens? — Vai jūs pats to lietojat? — Vai esat piedalījies kāda ķecera iniciācijā? — Vai no kristīgās ticības esat atteicies?» Aizdomās turēto nopratināšana notika tā, it kā tiesnešiem uz visiem jautājumiem atbildes jau būtu priekšā. Inkvizīcijas izstrādātā denunciācijas sistēma bija tāda, ka apsūdzētajiem bija maz izredžu tikt attaisnotiem, jo, ja tie vai nu atteicās atzīt savus sakarus ar ķeceriem, vai arī vispār noliedza jebkādu vainu, tad pār viņiem gāzās savukārt vissmagākās liecinieku apsūdzības. Ja gadījumā nopratināmais patiesi bija katarisma piekritējs, tad viņš varēja mēģināt aprobežoties ar to, ka atzina tikai sakarus ar ķeceriem, vai arī to, ka ir kā skatītājs piedalījies aizliegtā reliģiskā rituālā. Citēsim paziņojumu, kas sniegts dažus gadus pēc mūs interesējošā notikuma un kurš dod skaidru priekšstatu par to, kādā veidā inkvizīcija praksē realizēja savu lomu. Tas, kas to patiesi interesēja, bija ķecerībā aizdomās turēto cilvēku saraksta paplašināšana un to vietu saraksta sastādīšana, kur ķeceri


sastopami. «..Saietā Fanžo. Tur notika d'Ožē Isarna iniciācijā, piedalījās Beks no Fanžo, Gijoms no Ilas, Gaijārs no Festas, Arno no Ovo, Žurdēns no Rokforas, Eimeriks no Seržantas.» «..Ato Arno no Kastelverdanas palūdza, lai viņu mierina* radinieces mājā Kavērā, Mongradā; Juge un Sikārs no Dirforas devās pakaļ Gijomam Turnjē un viņa drau​giem.» «..Diakons Goldefi Bernārs un Arno Žiro dzīvoja Mon- reālā Paimonds no Sanšē, Ratērija, Mora dzīvesbiedre, no Monreālas, Ermegands no Rebenti, Pjēra Beranžē atraitne Tekstā consoler (franču vai.) — mierināt. Consolation (mierinājums) bija slepena norise, kurā kandidāts nonāca pie kataru ticības. Tāpat kā pirmajiem kristiešiem nokristīšana, tā katariem bija paredzēta neofita iepriekšēja iepazīšanās ar kataru uzskatiem, ļaujot viņam pašam līdz iniciācijai pilnveidoties. no Villakorbjē, Sorino, Isarna Garēna atraitne, no Monreālas un viņas māsa Dulsija, Girods no Monreālas, Ponsija Rigola, Rigo sieva, no Monreālas 1202. gadā apmeklēja viņu sapulces.» (Inkvizīcijas tiesa denunciāciju ieguvusi 1243. gadā.) Brālim Ai no uzticētā misija liecina par pāvesta gatavību paaugstināt inkvizīcijas prestižu un kataru ķecerus no Oksi- tānijas izkvēpināt pilnīgi un galīgi. Inkvizīcijas vēsturi īstenībā raksturo divi laikmeti. Pirmais sākās 1179. gadā ar Laterāna 3. koncilu, bet otrais — 1242. gadā. Un nu inkvizīcija pirmo reizi rīkojas Romas vārdā un pakļaujas vienīgi pāvesta varai. Tais laikos inkvizīcija cienīja Justiāna I* izdotos likumus un apsūdzētajiem garantēja to tiesības. Tā, piemēram, inkvizīcija cilvēka apsūdzēšanai nevarēja izmantot viņa ienaidnieku, ģimenes locekļu un kalpu liecības, kā ari ķeceru un par noziegumiem notiesātu personu liecības, ja šiem cilvēkiem līdz ar to bija atņemtas pilsoņa tiesības. Baznīcas izmeklētājiem nebija atļauts cilvēkus spīdzināt Laterāna 3. koncilā pieņemtajā dokumentā dažās rindiņās pasludināta baznīcas un valdnieka savienība cīņā pret katariem. Inkvizīcijas pamats īstenībā ir šis dokuments, taču tais laikos tās rīcībā vēl nebija visi laicīgās varas līdzekļi. «Kaut ari baznīca aprobežojas ar garīdzniecības morāliem (garīgiem) nosodījumiem un asiņainas tiesas norīko,» teikts Laterāna 3. koncila deklarācijā, «tai savu atbalstu sniedz valdnieku likumi, lai bailes no pasaulīgās tiesas cilvēkus piespiestu meklēt garīgās zāles. Kāpēc gan ķeceri, kurus vieni sauc par katariem, citi par patāriešiem**, bet vēl citi — par atpircējiem, — kāpēc viņi spējuši tik daudz panākt Gas- koņā, Albigojā, Tulūzas apvidū un citās vietās; lai viņi tur tautai sludina savus maldus un pūlas sašķobīt prātus svārstīMustiniāns I Lielais — Bizantijas imperators no 527. gada; pēc viņa pavēles pirmo reizi notika romiešu likumu kodifikācija. "Patārieši — reliģiskas un sociālas tautas masu kustības patārija dalībnieki Ziemeļitālijas pilsētās XI gs. 2.p. Nosaukums radies no kustības centra — Milānas krāmu tirgus nosaukuma. (Tulk.) gajiem, mēs viņus anatēmai [26] nodosim kopā ar viņu aizbildņiem un slēpējiem un absolūti aizliegsim ar viņiem uzturēt jelkādas lietišķas attiecības; ja viņi nomirs, grēkus neizsūdzē- juši, tad nekāda apmazgāšana nenotiks un nebūs atļauts vi​ņus apglabāt pie kristiešiem.» Kādus divdesmit gadus vēlāk, 1198. gadā, pāvests Inno- centijs III visiem kristīgajiem valdniekiem adresētā apkārtrakstā vēstī sekojošo: «Mēs valdniekiem un visiem jūsu provinču grāfiem, baroniem un grandiem uzdodam ar visu viņu autoritāti sniegt palīdzību mūsu sūtņiem viņu rīcībā pret ķeceriem, lai atlaistu grēkus; izdzīt tos .. (kas būs izslēgti no baznīcas — A.T.), konfiscēt viņu īpašumus un vērsties pret tiem ar visbargākajiem līdzekļiem, ja pēc izslēgšanas no baznīcas tomēr tie gribētu dzīvot agrākajā vietā. Mēs dodam pilnīgu brīvību, kā piespiest senjorus rīkoties tādā veidā, piedraudot ar izslēgšanu no baznīcas vai solot apķīlāt viņu zemes. Tāpat mēs uzdodam visiem iedzīvotājiem bruņoties pret ķeceriem .. visiem, kas piedalīsies šajā gājienā par likumu ievērošanu, mēs piešķirsim tādu pašu indulgenci, kādu saņem Sv. Pētera baznīcas


apmeklētāji Romā vai Sv. Jēkaba.. visi, kas ķecerus atbalsta, no baznīcas tiks izslēgti tāpat kā visi tie, kas viņiem sniegs kaut vai vismazāko palīdzību vai pieņems savā pajumtē..» Vēl pēc astoņiem gadiem, tātad divdesmit septiņus gadus pēc Laterāna 3. koncila, Osmas bīskaps Djego kopā ar savas baznīcas priekšnieka palīgu Dominiku de Guzmanu devās no Romas uz Spāniju. Šķērsojot Langdoku, viņi sastapās ar pāvesta legātiem, kas bija pilnvaroti cīņā pret ķeceriem. Un, lūk, baznīcai un tās legātiem katari demonstrēja nabadzības un stingras morāles paraugu. Tad Dominiks de Guzmans ieteica rīkoties analoģiski. Viņš apstaigāja Langdoku, pa ceļam sprediķodams un ar kataru sludinātājiem risinādams dialogus; tāpat kā katari, arī de Guzmans aicināja uz stingru kārtību un pieticību. Dominikam de Guzmanam pievienojās daži ticīgie, un viņš nodibināja morālistu ordeni, ko vēlāk nosauca dibinātāja Dominika vārdā par dominikāņu ordeni [27] . līdztekus misijas darbam, ķecerus piegriežot īstenajai ticībai, Dominika pienākums bija arī izveidot inkvizīciju, kas Gijoma Arno laikā bija represīva institūcija. Pirmā bargā sadursme notika 1208. gadā pēc pāvesta legāta Pjēra de Kastenlo nogalināšanas. Innocentijs III aicināja Provansas arhibīskapu, visus Francijas bruņiniekus un karali Filipu II Augustu krusta karā. Tulūzas grāfam Raimonam VI, kuru apvainoja Kastenlo slepkavības organizēšanā, bija jāsniedz publiska liecība; pēc tam, lai netiktu izslēgts no baznīcas, grāfam piedāvāja iesaistīties krusta karā pret paša grāfistes ļaudīm. Valsts dienvidos, vietās, kur dzīvoja katari, ieradās apmēram trīssimt tūkstoši vīru. Karš ar uzvarām un zaudējumiem turpinājās apmēram piecdesmit gadus. Pēc Raimona VI nāves viņa dēls Raimons VII pacentās panākt ilgstošu mieru. Guvis vairākas lielas uzvaras un Francijas karalim pierādījis, ka militāra uzvara pār tulūziešiem franču bruņiniekiem izmaksās ļoti dārgi, viņš 1229. gadā nezin kāpēc bija devis piekrišanu Mo pilsētā parakstīt sev iznīcinošu miera līgumu. Pēc šī līguma Raimons VII Francijas karalim atdeva visus savus cietokšņus un divas trešdaļas zemes īpašumu. Tāpat viņš apņēmās nomaksāt milzīgu nodevu baznīcai. Pirms dažiem gadiem Raimons VII bija no baznīcas izslēgts, taču veiksmīgi prata tās klēpī atgriezties un palika uzticīgs Francijas karalim. Raimons publiski nožēloja grēkus un izcieta pārmācību ar pātagu uz Parīzes Dievmātes katedrāles sliekšņa, kā tas pirms dažiem gadiem bija noticis ar viņa tēvu Senžildigārā. Varbūt viņš tādējādi panāca, ka inkvizīcija pret viņu lietoja maigākas metodes? Varētu domāt, ka tā. Pēc vairākiem gadiem, uzstājoties pret dominikāņiem, Raimons kādā vēstulē (kas vēlāk kļuva slavena), rakstīja, ka dominikāņi «ir drīzāk spējīgi ļaudis pret baznīcu sacelt, nevis iedvest pret to uzticību». Raimonu sadzirdēja pat Romā, un pats pāvests iejaucās, lai ubagotājmūku pārcentību apvaldītu. Taču Raimons VII mēģināja iet vēl tālāk: viņš deva pavēli slēgt Tulūzas vārtus inkvizīcijai, tādējādi mezdams izaicinājumu Romai un tās sabiedrota​jam— Francijas karalim. Dominikāņu darbība Tulūzā un tās apkaimē ieguva īpašu raksturu. Par to varam pārliecināties, ja izlasām kaut vai brāļa Gijoma Pelisona liecību, kas dota Tulūzā. Tajā rakstīts: «Par slavu un pateicību Visvarenajam Dievam un Svētajai Dievmātei Marijai, Kristus mātei, un mūsu Tēvam Svētajam Dominikam, un visam svētajam pulkam debesīs es gribu rakstiski atsaukt atmiņā visu, ko tika izdarījis Tulūzas sen- jors, bet Tulūzas zemē — dominikāņu ordenis un citi ticīgie no tā paša apvidus, pateicoties Sv. Dominika nopelniem un lūgšanām, kas, Svētā Gara iedvesmots, ar pāvesta Honorija III atvēli un sira Fulka, Tulūzas bīskapa, palīdzību šo ordeni dibināja un pret ķeceriem un viņu draudzi vadīja..» Tālāk aprakstīts, kādus pasākumus dominikāņi brāļa Ro- lāna vadībā veikuši par spīti konsulu — Raimonam VII pa​doto Tulūzas pilsētas municipālo maģistru — iebildumiem. Par to, kāda atmosfēra šajā apvidū valdījusi XIII gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados, liecina dau​dzas anekdotes. «Šajā laikā,» raksta brālis Pelisons, «nomira kāds ķeceris, vārdā Galvāns, pats valdensu [28] arhimandrīts. Šis notikums nepagāja secen metra Rolāna uzmanībai. Rolāns sasauca brāļus, garīdzniekus


un vēl dažus cilvēkus. Visi kopā viņi devās uz māju, kur ķeceris bija miris, un nopostīja to līdz pamatiem, pārvēršot gruvešu kaudzē. Pēc tam viņi Vil- nevas kapsētā Galvāna miesas izraka, milzīgas procesijas pavadībā iznesa cauri visai pilsētai un sadedzināja. Tas tika izdarīts 1231. gadā par godu Jēzum Kristum, Mūsu Kun​gam, un Svētajam Dominikam, un par godu mūsu mātei — Romas katoļu baznīcai.» Brālis Pelisons piemetina, ka «tais laikos katoļus tajos novados vajāja, bet ķeceru nodevējus nereti nogalināja, lai arī grāfs Raimons miera līgumā bija apsolījis katram arestētajam ķecerim neatkarīgi no dzimuma pa sešpadsmit uncēm sudrabā pirmajos piecos gados, bet pa vienai uncei — visus nākamos gadus». Aresti notika bieži. «Grandi, kā arī citi augstmaņi un bagātnieki ķecerus sāka slēpt, bet viņu nodevējus sita, sakropļoja un nogalināja; skaidrs, ka grāfam tuvās personas bija uzpirktas. Šajā apvidū grāfs baznīcai un ticīgajiem nodarīja daudz ļauna.» 1235. gada Vasarsvētkos daudz ļaužu gāja sūdzēt grēkus un izstāstīt, ko viņi par ķeceriem zina; brāļi bija tik noslogoti, ka izklaušināšana nevarēja un nevarēja mitēties. Tad dominikāņi aicināja palīgā franciskāņus un pilsētas kirē, lai tie palīdz ļaudis uzklausīt Priors ar Tulūzas vikāra palīdzību aizturēja vairākus pilsētniekus, kas nebija gribējuši uz grēksūdzi nākt brīvprātīgi; viņu vidū bija arī skārdnieks Arno Dominiks. Kad vikārs viņam piedraudēja ar nāvi, ja viņš neuzrādīšot dažus ķecerus, tad skārdnieks apsolīja uzrādīt vienpadsmit ķecerus, kurus viņš pazīstot un skārdniekam tika apsolīta brīvība. Tad skārdnieks Arno Dominiks aizveda mesjē Pjēru de Malafēru, Sensernānas abatu, un vikāru bruņotu vīru pava​dībā uz Kasas pili, un tur viņi arestēja septiņus ķecerus. «Atgriezies Tulūzā, inkvizitors brālis Gijoms Arno izsauca divpadsmit tulūziešus — ķeceru piekritējus. Tie atteicās ierasties un pat ar draudiem pieprasīja, lai ķeceru izdibināšana tiktu pārtraukta Redzēdami, ka Gijoms Arno pat nedomā atlaisties, bet grasās rīkoties vēl enerģiskāk, šie vīri, Tulūzas grāfa atbalstīti, paziņoja, ka inkvizitoram pilsēta jāatstāj un inkvizīcija jāpārtrauc. Tuipretī Gijoms Arno, ar brāļiem apspriedies, pieņēma lēmumu ne tikai Tulūzu neatstāt, bet pret ķeceriem sākt jo niknu cīņu. Konsuli un viņu domubiedri sacēla dumpi un brāli inkvizitoru, paceļot pret viņu roku, izmeta no konventa ēkas un no pilsētas padzina.. Tulūzieši atkārtoti apgalvoja — ja viņus kāds šajā sakarā sauks uz tiesu, to uz vietas nogalinās. Un patiesi — no tā brīža baznīcas klerki nav uzdrošinājušies nevienu iz​saukt Tūlīt pēc tam grāfa un savā vārdā konsuli devuši rīkojumu pilsētā uz katra stūra izziņot šādu likumu: piedraudot ar cietumu un mantas konfiskāciju, ir aizliegts dominikāņiem kaut ko dot, pārdot vai aizdot kā ari sniegt jelkādu pakalpojumu. Līdzīgu ediktu viņi izdeva Tulūzas bīskapam un Sen- sernānas kanoniķiem. Patiesībā pēc Mo miera līguma parakstīšanas atklāts ienaids kaujas lauku bija pametis. Tā vietā bija nākusi pagrīdes pretestība. 1235. gadā notikušais konflikts ar konsuliem uzskatāmi parāda šīs pagrīdes akcijas efektu: no vienas puses, inkvizīcija izsekošanas darbību paplašina, izdara aizvien lielāku spiedienu un galu galā pieļauj kļūdas. Bet, no otras puses, šīs kļūdas izraisīja ļoti vētrainu reakciju dominikāņu satrauktajos ķeceros. Viņi protestēja, par spīti riskam, nokļūt bendes nagos un tikt piespiestiem atzīties neesošos grēkos. 1252. gadā pāvesta Innocentija IV dotā oficiālā atļauja piemērot spīdzināšanu jau deva rezultātus. Acīmredzot te izpaudās kataru izvērstā pagrīdes cīņa. Cenzdamās sagraut ķe​ceru pagrīdes centrus, inkvizīcija kļuva aizvien cietsirdīgāka. Otras sekas bija tās, ka vajāšanas apstākļos katari bija spiesti darboties slepeni un viņu darbībai bija nepieciešamas lielas summas. Kādā tā laika rokrakstā lasāms, ka kataru baznīca bijusi ļoti bagāta. Tā pastāvēja no ticīgo ziedojumiem, novēlētiem līdzekļiem, īpaši organizētos pasākumos savāktas naudas, kā arī no valsts dienvidu apgabalu augstmaņu diezgan lielā finansiālā atbalsta Ļoti labi noorganizēta pagrīdes organizācija ļāva kataru vadītājiem būt labi informētiem, lai varētu nekļūdīgi darboties savas sektas interesēs. Šajā lieliski izveidotajā organizācijā, protams, iegāja garīdznieki, vientuļnieki, sakarnieki, pavadoņi, naudas vācēji, kas aizvien atradās «komandējumos» un bija grūti atpazīstami; šai


organizācijai bija ari savas slēptuves, mītnes vietas un glabātavas. Liela daļa kataru bagātību glabājās Monsegu- ras pilī. Taču vientuļnieki, pastāvīgi klīzdami pa novadiem, nepieciešamības gadījumā no glabātājiem varēja saņemt ne​lielu summu — gan pilsētās, gan lauku ciemos. Pašā Monsēgurā katari dzīvoja netraucēti. Līdz pat 1238. gadam tūkstošiem ticīgo inkvizīcijas deguna priekšā klausījās vecā ķeceru bīskapa Žilabēra de Kastras sprediķus (viņš mira 1240. gadā). Līdz pat 1242. gadam pils pagalms un tam piekļāvušās būdas vienmēr bija ļaužu pilnas. Nonāca tik tālu, ka Svētais Ludviķis [29] , par to visu noraizējies, palūdza, lai Tulūzas grāfs skandalozajai situācijai darot galu. Raimons VII uz to atbildēja tādējādi, ka 1241. gadā ar savu karaspēku ieradās likt pamatus cietoksnim. Taču bez īpašiem panākumiem. Droši vien tāpēc, lai demonstrētu savu vasaļa lojalitāti un baznīcas dēla padevību. Tiklīdz Raimons VII bija aizbraucis līdz ar ideju par celtniecības vietas izvēli, katariem radās pietiekams pamats Monseguras noliktavas steigšus piepildīt ar produktiem un ieročiem. Garnizonā jau bija simt divdesmit labi apbruņotu un apgādātu kaujinieku. Tika uzstādīti akmensmetēji, ar ko iespējamiem uzbrucējiem pretoties. Ir noskaidrots, ka ziedojumu vācēji un mantziņi uz Mon- seguru bija atveduši lielāko daļu kataru naudas. 1242. gada pirmajos mēnešos situācija ir šāda: inkvizīcija savas skrūves piegriež; pāvesta spiests, Francijas karalis no Raimona VII pieprasa enerģiskāku rīcību; izrādās, ka kataru opozīcija ir labāk apbruņota nekā to pretinieki un laidusi dziļas saknes; katoliskajā sabiedrībā valda nemiers un trauksme, jo tā atrodas kā žņaugos starp apziņu par piedrību provansiešiem un kristīgo pārliecību; vietējie augstmaņi un bagātnieki negrib atzīt Ziemeļu varu [30] pār sevi un romas intoleranci… Viss vilka uz karu. Un tas sākās. Raimons VII, būdams izvēles priekšā, meklēja iespēju, kā atbrīvoties no Ludviķa Svētā aizbildniecības. Varbūt tāda iespēja viņam radās līdz ar kara sākšanos pret Francijas karali? Karu vadīja Ugo de Luzinjans, Puatū vasalis, kopā ar saviem pietiekami spēcīgajiem sabiedrotajiem. Viņu vidū bija Bretaņas hercogs, Anglijas karalis Indriķis III un Žaks I Iekarotājs, Aragonas karalis. Avantūras mērķis bija savas domēnes atjaunošana. Taču iedzīvotāju un pat vasaļu vidū reliģiskais naids izpaudās spēcīgāk nekā nacionālās jūtas. Izmantojot politisko konfliktu, albiģiešu senjori nolēma dot inkvizīcijai spēcīgu triecienu: nogalināt inkvizitoru Gijomu Arno un visus viņa palīgus, kas bija apmetušies Aviņonetas senjoru pilī. Kā pret inkvizitoriem vērstā sazvērestība tikusi iecerēta, to mēs uzzinām no kādas sievietes — Fedelaplānas — liecības. Galvenais musinātājs izrēķināties bijis Raimons d'Al- faro, Raimona VII māsasdēls. Tieši Raimons d'Alfaro uz Antiohas mežu uzaicināja divus Monseguras garnizona bruņiniekus, Gijomu un Pjēru Raitnonu de la Plānu, un palūdza viņus inkvizitoru nogalināt «Mans saimnieks, Tulūzas grāfs, nevar izbraukt,» viņš paskaidroja. «Lai no Monseguras atnāk visi, kas vien ir apbruņoti. Es viņus aizvedīšu uz Gijoma Arno istabām. Te ir vēstule jūsu priekšniekam Pjēram Rožē de Mirpuā.» Pjērs Raimons de la Plāns atgriezās Monseguras pilī. Izlasījis vēstuli, Pjērs Rožē de Mirpuā nešaubījās ne mirkli: jau nākamajā dienā viņš devās uz Aviņonetu. Vīri sadalījās trīs grupās. Viena grupa kontrolēja Kastelnoderī ceļu, otra — ceļu uz Tulūzu; trešā grupa līdz ar tumsas iestāšanos tuvojās pilij. Visi operācijas dalībnieki bija vietējie muižnieki, bez zobeniem viņiem bija arī sekīras [31] . Atriebējus sagaidīja pats Raimons d'Alfaro. Apvilcies «baltus kamzoļus», viņš ar lāpu rādīja gaismu pils ejās un atnācējus veda sev līdzi. Karavīriem piebiedrojās kādi piecpadsmit Aviņonetas iedzīvotāji. Atnācēji izlauza durvis, kas veda uz inkvizitora telpām; septiņi mūki, dziedādami «Salve, Re- gina!» [32] , krita ceļos un sabruka zem iebrucēju cirtieniem. Tas bija slaktiņš. Neviens inkvizitors neizglābās, arī neviens no viņu četriem palīgiem. Pēc tam kad uzbrucēji bija aizgājuši, uz grīdas palika guļam vienpadsmit līķi. Atgriešanās Monsēgurā notika priecīgā prātā. Vīri bija pat pajokojuši: «Mēs tikko kā


dzirdējām Gijoma Arno pēdējo sprediķi…» Slaktiņš notika 1242. gada 28. maijā. Iesākumā Raimons no notikušā centās iegūt labumu. Visi Dienvidi sacēlās pret pāvestu un Francijas karali. Nocietinātās pilsētas, kuras kādreiz pēc Mo miera līguma noslēgšanas tika nodotas Francijas karalim, tagad sacēlās zem Tulūzas grāfa karoga. Tomēr hercoga sabiedrotie cits pēc cita atteicās no sa​darbības ar grāfu, un drīz vien viņam vajadzēja uzsākt saru​nas. 1242. gada 30. oktobrī Francijas karalis piekrita, ka Lo- risā tiek noslēgts miera līgums, saskaņā ar kuru visās karā iesaistītajās teritorijās tiek atjaunota viņa vara; šīm teritorijām vēl tiek pievienota Lorage [33] . Kaut arī attiecībās ar Francijas karaļtroni cietis neveiksmi, Raimons VII tomēr uzskatīja, ka ir spējīgs likvidēt inkvizīciju teritorijās, kas vēl nesen piederēja viņam. 1243. gada 15. aprīlī viņš Bezjē sasauca koncilu ar mērķi panākt, lai ķeceri pieņem vietējos likumus. Tādējādi runa bija par dominikāņu likvidāciju. Taču pāvests Innocentijs IV šādu rīcību neatbalstīja, un grāfam cits nekas neatlika kā samierināties. Vairāk neko viņš kataru labā nespēja izdarīt. Koncils pieņēma lēmumu par Monseguras ieņemšanu, lai sodītu Aviņonetas slaktiņā vainīgos. 1243. gada maijā Arkašonas senešāls [34] Hugo d'Arsī sāka Monseguras ielenkšanu. Domāja, ka kapitulācija notiks pēc trim, visvēlākais — četriem mēnešiem. Taču pils ar garnizonu, kura sastāvā bija simt piecdesmit viru, ieskaitot septiņus bruņiniekus un «īstenticīgos» (apmēram divsimt cilvēku), vēl turējās, kad jau tuvojās ziema. Ūdens neizsīka. Pārtika tāpat. Pa naktīm vīri šķērsoja ienaidnieka robežu — Monseguras katari savu apvidu labi pazina. Un ari kalnu bija grūti pilnīgi aplenkt no visām pusēm. Ar visiem seštūkstoš vīriem, kas Hugo d'Arsī rīcībā bija pēc papildspēku pienākšanas, visas izejas no pils viņš nespēja nosegt.. No kraujās klints, uz kuras pils uzbūvēta, nogāzes ir pārredzamas vairāku simt metru attālumā. Līdz platformai, kuras izmēri ir no simt līdz piecsimt metriem, reizinātiem ar astoņsimt metriem, var nokļūt pa trim grūtiem, bet pār​varamiem ceļiem. Senešalu atbalstīt ieradās Karbonas arhibīskaps Pjērs Amjels kopā ar savā novadā savāktu karadraudzi. Viņš bija ķeceru un Tulūzas grāfa lielākais ienaidnieks un Francijas karaļa sabiedrotais. Amjels vēl atradās Mo, kad tika apspriests pirmais līgums starp grāfu un karali, un kopš tā laika viņš savas intriganta spējas jau bija vairākkārt pierādījis. Tagad viņš sakopoja visus prātus un saprašanu, lai nodrošinātu triumfu Ludviķim Svētajam un pie viena ari Romai. Pirms dažiem gadiem viņš tādā pašā veidā bija palī​dzējis Aragonas karalim iegūt Valensiju. Pēc Aviņonetas notikuma pāvests pret albiģiešiem sarīkoja jaunu krusta karu; Pjērs Amjels nolēma novest to līdz galam. Pēc tam kad pāvesta kancelejā bija pieņemts lēmums noslaucīt Monseguru no zemesvirsas, neviens, ari no cīņas izslēgtais Tulūzas grāfs, katariem vairs nekādi ne​spēja palīdzēt. Kopš tā brīža nelielā garnizona vienīgais mērķis bija uzsākt sarunas, lai izglābtu no sārta Aviņonetas izrēķināšanās ierosinātājus, un izdevīgā brīdī izglābt kataru bagātības, pirmām kārtām svētās grāmatas un noslēpumus, kas tajās glabājās, un arī — cerībā uz labāku nākotni — dārglietas un naudu. Tulka nodevība kādā naktī ļāva aplencējiem nokļūt uz plato, kur atradās Monseguras pils. Akmensmetēja mašīna sāka bez apstājas bombardēt cietokšņa sienu un donžonu. Garnizons pretojās vēl vairākas nedēļas, bet pēc tam — tā kā nekādas izredzes vairs nebija palikušas, jo ne no kurienes nekāda palīdzība vairs nepienāca, — kādā agrā rītā divi katari, Mateuss un Pjērs Bonne, pili atstāja, aiznesdami sev līdzi «zeltu, sudrabu, naudu lielā daudzumā». Imbērs de Slažs inkvizīcijas nopratināšanā vēlāk teiks: «Pecuniam infinitam.[35]» Lai šķērsotu ienaidnieka robežas, abi vīri izvēlējās sektoru, ko apsargāja kareivji no Kamonsīrleras, tātad vietējie. Sākumā kataru bagātības tika apraktas Sabartes mežā. (Blakusminot, Sabartes ģerbonī austošas saules staros attēlots spārnots biķeris, kas simbolizē Grālu.) Pēc tam Mateuss atgriezās pilī un aizgāja atkal, bet šoreiz ar uzdevumu Aragonas karadraudzē


savervēt divdesmit piecus seržantus [36] . Vai tāpēc, lai no plato padzītu pēkšņi uzradušos aplencējus? Taču diezin vai viņi atnāca cietokšņa aizstāvjiem palīgā, diezin vai šajā bezizejas stāvoklī bija iespējams atrast izeju, lai nedaudzie vīri, kas vēl bija garnizonā palikuši, spētu izglābties. Pūles bija veltīgas. Un tad Raimons de Parella un Pjērs Rožē de Mirpuā pavēlēja pūst ragā — viņi lūdza uzsākt sarunas. 1244. gada 1. martā Monsēgurā kapitulēja. Mūsu rīcībā ir kapitulācijas akta teksts. Tajā ir pieci punkti. Pirmām kārtām ir noteikts, ka cietokšņa aizstāvji pirms padošanās cietoksnī vel paliek divas nedēļas. Kā šāds noteikums radies? Daži uzskata, ka katari, iespejams, gribēja nosvinēt savas Lieldienas. Taču šāds izskaidrojums īsti nepārliecina. Lai šo izskaidrojumu pieņemtu, vispirms ir jāzina, vai katari ir svinējuši maniheisma Bēmas svētkus, kas laika ziņā ir tuvu kristiešu Lieldienām. Daži vēsturnieki domā, ka katari bija Manī sekotāji. Mēs jau zi​nām, ka Monseguras cietoksnis bija precīzi orientēts pret saullēktu dažādos gadalaikos. Maniheisms īpašā cieņā tur Sauli — dzīvības simbolu, dvēseles spēka un labā simbolu. No tā var spriest, ka katari bija maniheisti. Viņu sakraments ietver sevī rituālu, kas ļoti tuvs kristīgo rituālam, turklāt katari nekad nav no Kristus atteikušies. Jau pats vārds «sakraments» liek domāt par Svēto Garu, ja ielūkojamies Jāņa evaņģēlijā: tur Svētais Gars apzīmēts ar vārdu Paraklēts [37] , tātad aizstāvis. Kataru kristīšanas sakra- mentālais teksts ietver frāzi: «Pieņemiet šo Jēzus Kristus Svēto Kristību tādā veidā, kādā tā jums parādās; ar skaidru sirdi un dvēseli saglabājiet to visu savu mūžu un nenonieciniet šo sakramentu, lai notiktu kas notikdams.» Katari, protams, nebija kristīgās baznīcas taisnprātīgie, kas pakļaujas vienīgi pāvesta — Svētā Pētera pēcnieka — gribai. Tai pašā laikā katari nebija arī Saules pielūdzēji, kā par to liecina viņa lūgšanas. Viņu filozofija neatgriezās pie labā un ļaunā antagonisma teorijas (turpretī maniheisma princips ir stingri duālistisks pasaules uzskats — tulk.). Ja maniheisms ari ir katarismu kaut kādi ietekmējis, tad šķiet, ka tas nav vienīgais, kas abiem reliģiskajiem novirzieniem kopējs. Tālab var jautāt: kāpēc gan katariem Lieldienas vajadzētu aizstāt ar Bēmas svētkiem [38] ? Lietderīgāk būtu šo divu nedēļu termiņu mēģināt aplūkot sakarā ar to, ka sakari starp Romu un Langdoku bija apgrūtināti. Mēs zinām, ka Tulūzas grāfu, ko Aviņonetas notikums bija sakompromitējis, Karbonas arhibīskaps 1244. gada 14. martā izslēdz no baznīcas — tas notiek četrpadsmit dienas pēc kapitulācijas akta parakstīšanas un divas dienas pirms Monseguras garnizona faktiskās kapitulācijas. Kā lai šādu sakritību bez papildu paskaidrojumiem saprot? Citiem vārdiem, ķeceru panāktais termiņa pagarinājums nebija nejaušs. Karaļa piekritēji un garīdznieki nebija «tiesīgi» parakstīt padošanās noteikumus. Tātad viņiem par parakstīšanos vajadzēja nodrošināties ar galvojumu. Līdz ar to varam teikt, ka kapitulācijas dokuments katariem nesniedza ne vismazāko mierinājumu. Karavīri saņēma atļauju cietoksni atstāt pilnā apbruņojumā, kā arī piedošanu «par visām agrākajām kļūdām, arī tiešo vai netiešo atbildību par Aviņonetas lietu… Taču palika «īstenticīgie». Padošanās gadījumā viņi varēja saglabāt brīvību, bet ar vienu noteikumu: viņiem grēki jāizsūdz tieši inkvizitoriem. Atteikšanās gadījumā viņus gai​dīja nāve uz sārta. Divas nedēļas ieroči klusēja. Pils iekšienē ticīgie lūdza Dievu. Pateicībā par pils aizstāvēšanā parādīto drosmi Pjērs Rožē de Mirpuā saņēma lakatu, «pilnu ar denjē [39] »; arī kataru bīskaps Bertrans Marti viņam piešķīra pieticīgas dāvanas. Daudzi ķeceri gribēja pieņemt komūniju [40] . tas nozīmēja, ka pēc dažām dienām viņi beigs dzīvi uz sārta. Viņu bija septiņpadsmit — to, kas pieņēma komūniju; sešas sievietes un vienpadsmit vīrieši. Cietokšņa nodošanas dienā, tai stundā, kad krustneši iegāja pilī, ticīgie, nolēmuši savā pārliecībā pastāvēt līdz pēdējam, sapulcējās grupā un nolemtās mokas sagaidīja ar lūgšanām. Viņi vēlreiz uzklausīja aicinājumu atteikties no savas ticības, taču viņu pārliecība bija nesatricināma; tad viņus sasēja, rupji grūstot, aizdzina līdz soda vietai, kas atradās kādus divsimt metrus no pils. Tur, mietu sētas iežogojumā, atradās kaudze malkas un salmi, bet visos četros stūros stāvēja kareivji ar lāpām.


Pēc vairākām stundām, kad sārts jau bija apdzisis un bendes atkal varēja pietuvoties gandrīz pilnīgi sadegušajai sētai, dzīvs tur vairs nebija neviens. Tāds pats liktenis piemeklēja divsimt «īstenticīgo». Kopā ar viņiem aizgāja bojā arī reliģija un — galu galā — ari vesela civilizācija. Taču īsi pirms tam trīs vīrieši, trīs «īstenticīgie», kopā ar pavadoni bija slepus atstājuši citadeli. Riskējot ar dzīvību, viņi no cietokšņa nolaidās ar virvēm un aiznesa sev līdzi noslēpumu, kas tā arī palicis neatklāts. Vai viņi glabāja jau pirms tam iznesto bagātību slēptuves «atslēgu»? Vai varbūt viņi nesa sev līdzi vislielākos dārgumus? Vai kāds to kādreiz uzzinās? «Ir dziesmas, kurās izskan neskaidrs aicinājums uz kaut ko nezināmu un nesasniedzamu. Var aizmirst dziesmu vārdus, bet piedziedājums skan ausīs kā daudzsološs aicinājums.» Šī krievu dzejnieka Aleksandra Bloka doma izteikta lugas «Roze un Krusts» ievadā. Lugu viņš uzrakstīja šā gadsimta sākumā. Bloka lugu apdveš Provansas XIII gad​simta eposa «Flamenka»* elpa. Lūk, jau vairākus gadsimtus gan trubadūru dziesmās, gan leģendā par Grālu tiek meklēts kataru noslēpums. Pat mūsu dienās Langdokas dziesmas kā simboli pa pusei slēpti glabā kataru noslēpumu, ko aiznesa līdzi trīs Monseguras emisāri: Amjels Ekārs, Hugo un Pualevēns… Putns (Fēnikss vai Svētais Gars?), mandeļkoks («šķīsto», kā sevi dēvē «īstenticīgie», simbols), nepazīstamā dāma, kuras vārds nekad netiek nosaukts (kataru baznīca?) un nakts, tā garā nakts, kurā Oksitānija iegrima 1244. gada 16. martā, — vai tā nav antitēze garīgajai gaismai, kas stingrā veidolā simbolizē Monseguras pili?… Žerārs de Seds — viņa pētījums par katariem ir viens no jaunākajiem — visus šos simbolus saskata Francijas dienvidos vispopulārākajā dziesmā: Naktī man pie loga Putniņš atlido, Līdz pat rīta ausmai Savu dziesmu dzied. Dziedi, putniņ, dziedi, Ne jau man, bet viņai, Kas tik tuva man. [41] Bet mums vēl tuvāka ir kāda cita Dienvidfrancijas dziesma, kas atsauc atmiņā Grālu: tā ir felibru [42] dziesma ar nosaukumu «Kupo-Santo»: Aug dārzā mandeļkociņš, Zied baltu baltiem ziediem Kā lapa balta. Man acis neredz prieka — To skatienam slēpj kalni, Tik salti, Ledū kalti. Bet, ja atceramies Monseguras bagātības, zeltu un sudrabu, tad jāpiemin uzskats, ka uz šo bagātību ved šādas pēdas: kāda dāma, vārdā Izaura Klemensa, kuras liktenis ir palicis noslēpums, Tulūzas pilsētai novēlējusi milzīgu bagātību. Vai šāda persona, Izaura Klemensa, ir bijusi arī īstenībā? Par, to var strīdēties. Ja viņa ari ir bijusi, tad nav zināms, no kurienes viņa lielo bagātību ņēmusi. Ari par to itin nekas nav zināms. Taču Tulūzā šo novēlējumu izmantojusi gandrīz veselus četrus gadsimtus, no XV līdz XIX gadsimtam. Savā testamentā (kas nekur nav atrodams) «dāma Klemensa», šī Tulūzas labdare, esot lielu vietu ierādījusi «literāriem kon​kursiem»*, kurus viņa ir subsidējusi vairākus gadsimtus uz priekšu. Literārie konkursi izvirzīja mērķi saglabāt tīru provan- siešu valodu un nodibināt tradīciju katru gadu 1. maijā ap​balvot vienu dzejnieku — konkursa uzvarētāju. Provansiešu valodai bija liela nozīmē XI — XIII gadsimtā, kad šajā valodā — «ok» valodā (langue d'oc) — tika radītas trubadūru dziesmas, kas pauda sava novada etnogrāfiskās īpatnības, folkloru, Dienvidfrancijas pretestības garu un ari savu noslēpumu. Ne velti gadu pēc Monseguras notikuma pāvests


Honorijs III aizliedza lietot «ok» valodu**, «ķeceru valodu», kā teikts pāvesta bullā… Bet vai kāds spēs atklāt kataru noslēpumu, kas izgaist vārdos un simbolos? Vai Monseguras dārgumi un svētumi uz visiem laikiem paliks aprakti aizmirstības plīvuros, kas pamazām ievīsta Oksitāniju?


Deivids Ērvings Feldmaršals Rommels: leģendas gals LEĢENDU SAGRĀVĒJS DEIVIDS ĒRVINGS Viens no Hitlera mīluļiem, karavadonis, visu atzīts stratēģis, Hitlera armijas Āfrikas korpusa virspavēlnieks, feldmaršals Ervīns Rommels 1944. gada 13. oktobri pats aizgāja no dzīves. Tiek uzskatīts, ka iedzert indi viņam licis Hitlers. Pēckara Vācijā bundesvēra vēsturnieki un ģenerāļi, vērtējot Rommela lomu Otrajā pasaules karā, bija vienprātīgi — Pretošanās kustības varonis, stiprs, vīrišķīgs cilvēks, kas nav baidījies nostāties pret diktatoru, vārdu sakot, cēls bruņinieks. Tomēr britu vēsturnieks Deivids Ērvings, kas sen nodarbojas ar Trešā reiha vēsturi, apgalvo gluži ko citu— feldmaršals Rommels nekad nav iesaistījies Pretošanās kustībā un līdz pat 1944. gada jūlijam bijis maldīgos uzskatos gan par Hitleru kā personību, gan viņa kara vadīšanas metodēm un gaidījis no fīrera saprātīgas pārmaiņas politikā. Publicējamajā aprakstā Ērvings iznīcina lēģendu par Rommelu kā cīnītāju pret fašismu, taču neatkarīgi no autora gribas atklājas cita tēma — drāma, kuru pārdzīvojis apraksta varonis un par kuru mūsu lasītājiem nekas nav zināms. Rommels nebija vienkārši pavalstnieks, viņš bija uzticams pavalstnieka paraugs, akli pakļāvīgs un atkarīgs no līrera gribas. Vēsture nenovēršami atkārto savas mācībstundas, un Rommela liktenis ir tikai viens šāds gadījums. Arī tagad ļoti daudziem derētu par to padomāt. Vai pavalstnieku pārprasta lojalitāte dažkārt nav pamatā to kļūdām un reizēm pat noziegumiem, kuri atrodas pie varas stūres ikvienā zemē, ikvienā valstī? Apskaidriba bieži nāk pārāk vēlu. Ērvinga grāmatas iznākšana tiem, kuri aizstāvēja leģendu par Rommelu, izraisīja šoku, viņi sāka paust neapmierinā​tību, kas vēlāk pārvērtās par angļu pētnieka secinājumu agresīvu noliegšanu. Bijušais kara flotes inspektors viceadmirālis Fridrihs Rlge burtiski ārdījās un nodēvēja Ērvinga pētījumus par «tipisku izdomājumu». Četrzvaigžņotais ģenerālis Hanss Špei- dels Ērvinga darbu publiski nosauca «vai nu murgi, vai meli». Sarkanā Krusta prezidents Valters Bragackis, kurš arī svēti ticēja Rommelam — cīnītājam pret fašismu, aicināja visus savus domubiedrus dot pretsparu, viņaprāt, britu nejēgam, vēstures diletantam, kas cenšas diskreditēt nacionālo varoni un leģendu, kurai tic visa vācu tauta. Ērvings pret šiem izteikumiem izturējās visai vēsi un soli pa solim turpināja ārdīt «tuksneša lapsas» Ervīna Rommela iluzoro tēlu, kāds bija radīts viņa dzimtenē. Saskaņā ar šo tēlu feldmaršals bija vienkārši ideāls vācu karavīrs ar neaptraipītu reputāciju, kas uzvarējis gan angļus, gan amerikāņus un nav gāzis Hitleru tikai liktenīgas ap​stākļu sagadīšanās dēļ. Ērvinga Rommels ir gluži cits cilvēks. Viņš apzināti un ar prieku savos dienesta ziņojumos mazina citiem karavadoņiem pakļauto karaspēka daļu nopelnus. Atbildību par paša kļūmēm viņš veikli pārliek uz padoto pleciem. Rommels augstprātīgi ignorē pieredzējušu profesionālu karavīru padomus, un šādas rīcības sekas viņa kareivjiem bieži ir fatā​las. • < Tai pašā laikā Ērvings ne mazākā mērā nenoliedz acīm redzamo faktu, ka Rommels lieliski pārzinājis specifiskās īpatnības, kādas piemīt karadarbībai tuksnesī, un savas zināšanas prasmīgi licis lietā. Ērvings viņu pat sauc par «mūsdienu Hanibālu», kas pratis ne vien ielenkt pretinieku, bet arī laupīt ienaidnieka karavīriem ticību saviem spēkiem un demoralizēt tos. Rommels parādījis sevi kā labu psihologu tādā ziņā, ka pratis gūt sev maksimālu labumu — pat no niecīgām — objektīvi vērtējot — uzvarām, kuras citi karava​doņi vispār neuzskatītu par vajadzīgu pieminēt.


Būtiskākā Ērvinga un Rommela aizstāvju viedokļu atšķirība attiecībā pret savu varoni ir tā, ka Ērvings konsekventi nošķir viņu no tā laika progresīvās vācu inteliģences un viņa rīcībā un raksturā atklāj Gebelsa propagandas ieaudzi​nātās politiskās naivitātes pazīmes. Šai portretā nav vietas pat mājienam, kas atbalstītu versiju par Rommelu kā Pretošanās kustības cīnītāju. Ērvings rūpīgi izsekojis katram kaut cik nozīmīgam sava varoņa solim Āfrikas kampaņas beigu periodā un tā laika dokumentos nav atradis nedz mazākās paškritikas iezīmes feldmaršala rīcībā, nedz jebkādas liecības par fīrera nelabvēlības izpausmēm, kaut gan Rommela biogrāfi abus šos momentus uz​skata par pierādītiem. Gluži otrādi — jaunie materiāli, kurus izpētījis vēsturnieks amatieris, ļauj nepārprotami secināt, ka nekad agrāk Hitlers un viņa favorīts nav tik labi sapratušies kā 1943. gada vasaras un rudens mēnešos. Tieši šai laikā Rommels rakstījis par Hitleru šādus vārdus: «Kāds spēks nāk no viņa, kāda ticība un uzticība saista tautu pie viņa!» Tikai tuvība ar Hitleru ļāva viņam iedvest fīreram domu, ka jādod Francijā trieciens antihitleriskajai koalīcijai un tad Vācijai radīsies iespēja pabeigt karu ar politiskiem līdzekļiem. Tikai iebmkuma ugunīs šis Rommela uzskats sašķobījās, jo jau pašā sākumā tas nebija pietiekami pamatots. Bet Rommela izdaudzinātā nepaklausība Hitleram un karavadoņa briesmīgais gals? Vai arī tas būtu tikai mīts? Diemžēl. Ērvingam neizdevās atrast nekādas pārliecinošas liecības, ka Rommels būtu darbojies Pretošanās kustībā. Šie pētījumi ļāva angļu pētniekam izdarīt dažus sensacionā​lus secinājumus. Rommels nekad nav sadarbojies ar Pretošanās kustību. Viņš vairākas reizes ticies ar tās pārstāvjiem, taču nav bijis pārliecināms iekļauties viņu rindās. Domu par pretošanos Hitleram Rommels jau no paša sākuma noraidīja kā absurdu. Viņš ticēja, ka fīrers spēs rast pieņemamu politisku risinājumu, lai izstātos no zaudētā kara. Rommels nenojauta, ka vairāki viņa tuvākie cīņubiedri ir iesaistījušies Pretošanās kustībā, ka pučam pret Hitleru gatavojas divas tanku divīzijas un ka tieši šo divīziju pretdarbības dēļ neizdosies iecerētais brīdinājuma trieciens Fran​cijā. Tikai tad, kad sabiedroto iebrukums Francijā bija jau izvērsies, Rommels, «neprātīgi aizsapņojies» (Ērvings), izsaka domu, ka būtu jāpiebremzē Hitlera armijas Rietumos, jāpanāk tur pamiers, lai turpinātu karu Austrumos. Rommela nāve iederējās gestapo arestēto Pretošanās kustības cīnītāju taktikā, izmantojot izcilā maršala vārdu kaut kādā savā spēlē, kas, visdrīzāk, bija vērsta uz to, lai novērstu aizdomas no īstajiem fašisma pretiniekiem Vācijā. Rietumvācijas vēsturnieki novērtēja šos secinājumus kā pilnīgu aplamību un kopējiem spēkiem ar visu savu autoritāti vērsās pret Ērvingu. Tādā veidā viņi gribēja dot mācību visiem, kas iedomātos apšaubīt teiku par nacionālo varoni. Šādi cilvēki bija bijuši arī pirms Ērvinga, taču viņiem bija pietrūcis konsekvences. Vēsturnieki atgādināja, ka Rommela varoņdarbs pielīdzināms Štaufenberga un citu 20. jūlija mocekļu varoņdarbam un ka sazvērnieki bija paredzē​juši viņam valsts prezidenta godu. Špeidels šai gadījumā saskatīja analoģiju ar franču armijas prūšu korpusa pavēlnieka Jorka fon Vartenburga rīcību 1812. gadā — Varten- burgs panāca pamieru ar krieviem, tā sekmējot Napoleona kundzības galu. Rommela vārds tika piešķirts karaspēka apakšvienībām, ielām un viesnīcām, tas skanēja kā vāciska atbalss slavenajam Čērčila aicinājumam kara laikā: «Rommel! Rommel! Rommel!» Varoņa oreola apspīdētais maršals pēckara Vācijā spēlēja ļoti svarīgu lomu: sakautā nācija jutās vainīga visas pasaules priekšā, un daudzi vācieši cieta no savdabīga mazvērtības kompleksa. Rommela vērienīgā personība pati par sevi it kā lika saprast, ka aiz viņa stāvējis ne mazums fašisma pretinieku un ka Hitlera ēra Vācijas vēsturē nav bijusi apzīmogota ar vispārēju fanātisku mīlestību pret neprātīgo fīreru. Ervīns Rommels, ievērojams karavadonis Otrajā pasaules karā, bija gandrīz ideāls kandidāts šādai lomai. ASV Bruņoto spēku štāba priekšnieks Bredlijs nosauca viņu par vienu no lielākajiem varoņiem cilvēces vēsturē. Arābu beduīni godināja viņu ne mazāk kā profesionālie Rietumu pasaules karavīri. Jau


dzīves laikā viņa vārdu apvija leģendas un mīti. Šis cilvēks patiešām bija apveltīts ar pārsteidzošu intuīciju, viņš nemaldīgi juta briesmas un divas reizes aizlavījās no antihitleriskās koalīcijas organizētajām slepenajām grupām, kam bija uzdots viņu iznīcināt Arābi uzskatīja viņu par tik neuzvaramu, ka beduīni pat 1967. gadā apgalvoja, ka redzējuši feldmar šalu ar visu viņa štābu tuksnesi gaidām savu izseno pretinieku maršalu Montgomeriju. Vai tas izskaidrojams ar masveida prāta aptumšošanos, vai tā būtu mirāža? Arābi visu redz savādāk. Šai ziņā raksturīga ir 1954. gadā Kairas avīzē Burs izteiktā liecība: «Šis cilvēks spēj apmāt cilvēku masas. Viņš tām iemieso gan jūtas, gan sapni. Smilšu kāpās ļaudis uzbur tuksneša mūžīgā gūstekņa siluetu, un viņiem tā ir poēzija un brīnums reizē.» Cita veida leģenda bija radusies Rommela dzimtenē. Bijušie feldmaršala draugi un cīņubiedri enerģiski centās attēlot mirušo kā Pretošanās kustības cīnītāju. Ģenerālis Špeidels, kas kļuva par štāba priekšnieku tikai tāpēc, ka viņa priekšteča sieva bija sastrīdējusies ar pavēlnieka sievu, paziņoja sabiedrībai, ka Rommels bija iecerējis Hitleru apcietināt un nodot tiesai. Kādreizējais karalauka reportieris Lutcs Kohs darīja zināmu, ka eksistējis kopējs maršala Rommela un maršala Manšteina projekts ieņemt Hitlera mītni. Pretošanās kustības dalībnieks Karlš Štrelins stāstīja par tikšanās reizēm ar Rommelu un daudznozīmīgajām slepenajām sarunām. Rommela biedrs Iiīge izsaka šādu domu: «Feldmaršals bija vienīgais cilvēks Vācijā, kurš gribēja pabeigt karu 1944. gada 20. jūlijā.» Nolte, bijušais Āfrikas korpusa štāba priekšnieks, uzskatīja viņu par «neuzpērkamu cilvēku, kurš nosodījis netikumisko, melīgo sistēmu, kas nodarbojas ar pašapmānu». Visi šie izteikumi pasaulē labprāt tika uzklausīti. Rietumu valstis uzvarētājas atbalstīja versiju par Rommelu — Pretošanās kustības varoni, apveltot viņa personu ar traģisma auru. Holivudas režisori un britu ģenerāļi gandrīz sacentās Rommela popularizēšanā. Bijušais brigādes ģenerālis Desmons Jungs 1950. gadā piepulcējās Rommela britu biogrāfiem. Visas pasaules ekrānos ar panākumiem rādīja fdmu «Tuksneša lapsa» ar Džeimsu Meisonu galvenajā lomā. Pēc otrās filmas par Rommelu «Tuksneša žurkas» — tajā varoni atveidoja Ēriks fon Stroheimds — pirmā, kas savā garā bija pretvāciska, tika aizmirsta. Šajā propagandas vilnī pat Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils parādīja sevi kā konformistu. 1953. gadā, uzstājoties parlamenta apakšpalātā, viņš teica: «Rommela pretošanos Hitlera tirānijai, kuras vārdā viņš atdeva dzīvību, es vērtēju kā vēl vienu viņa varoņdarbu.» Tie, kas, strādājot ar Rommelu kopā, pazina viņu tuvāk, patriotisku vai politisku apsvērumu dēļ uzskatīja par labāku klusēt Tomēr bija divi cilvēki, kas nevēlējās noklusēt faktu falsifikāciju. Kādreizējais Pretošanās kustības cīnītājs nosauca Rommelu par «supernacistu pārējo HiUera feldmaršalu vidū». Leipcigas virsbirģermeistara Herdelera, kas bija viens no 20. jūlija puča organizētājiem, biogrāfs Gerhards Pammers apgalvoja, ka Rommela opozīcija 1944. gada jūlijā būtiski atšķiras no Herdelera vai Beka pretošanās. Tomēr šīs divas balsis salīdzinājumā ar Rommela slavinātāju kori, kuru diriģēja Špeidels, skanēja pārlieku vārgi. Rommela draugu apgalvojumus neviens nekritizēja, bet jauni dokumenti tika ignorēti. Ērvings ticēja veiksmei, jo nedomāja manipulēt ar liecinieku liecībām un veidot no faktiem tādu pasjansu, kāds patiktu dažam labam. Par sava darba galvenajiem principiem viņš izvēlējās patiesību, objektivitāti un neatkarību. Ticība saviem spēkiem ļāva viņam pilnībā apgūt vācu valodu. Lai to izdarītu, viņš runājās ne tikai ar pasniedzējiem, bet ari ar Tīsena koncerna strādniekiem Rūrā. Neiedomājama neatlaidība viņam bija vajadzīga, lai iekļūtu slepeno dokumentu glabātavā un iepazītos ar Himlera pierakstiem, kurus pirms viņa neviens nebija pētījis. Turklāt viņš arvien mēdza izturēties kā ļoti pieticīgs cilvēks. Viņam nebija fundamentālas izglītības, un Ērvings pats to atzina par savu trūkumu. Taču jaunībā piedzīvotās neveiksmes bija norūdījušas nākamā pētnieka raksturu. Un, kad pienāca laiks aizstāvēt savus uzskatus, viņš nezaudēja gara stingrību. Lai gan nākas atzīt, ka viņa kritiķiem reizēm bija taisnība. Ērvings Vācijā pilnīgi pamatoti tika kritizēts, kad 1977. gadā iznāca grāmata par Hitleru, kurā viņš apgalvoja, ka


Hitlers neko nav zinājis par ebreju masveida iznīcināšanu. Šis piemērs liecina tikai to, ka polemikas karstumā svarīgāk par visu ir cienīt patiesību. Un jebkura atkāpšanās no šī principa rada kļūdas. Ērvings ir cilvēks, kurš no kļūdām spēj mācīties. Savā turpmākajā darbā «saikni, kas savieno laikus» viņš pirmām kārtām meklēja faktos un dokumentos, jo bija sapratis, ka nav jācenšas vēsturē meklēt paradoksus tieši tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tādu tur nemaz nav, un, ja ari kādi notikumi šķiet paradoksāli, tad tikai pētnieka nepietiekamas informētības vai kāda loģiska notikumu posma pārrāvuma dēļ. Jau strādājot pie grāmatas par Hitleru, Ērvings iekārtoja dosjē «Rommels». Viņš pievērsa galveno uzmanību armiju grupas «B» virsnieku dienasgrāmatām. No šīm dienasgrāmatām izrietēja, ka Hitlers pilnīgi pareizi bija paredzējis sabiedroto desanta izsēdināšanu ne vēlāk kā 1944. gada jūnijā Normandijā vai Bretaņā, kamēr Rommels uzskatīja, ka sa​biedrotie visdrīzāk var parādīties Lamanša franču krastā. Špeidels savā grāmatā «Iebrukums 1944» apgalvo pretējo: Hiders pretinieka izsēšanos Normandijā nav gaidījis, vienīgi gudrais Rommels visu uzminējis pareizi. Ērvings tikmēr papildināja savu dosjē ar vairāk nekā tūkstoš vēstulēm, kuras gadu gaitā viens otram bija rakstījuši feldmaršals un viņa sieva (vēstules viņam iedeva pati Lūcija Rommele). Jau pirmajā tikšanās reizē angli pārsteidza viņas attieksme pret versiju, ka Rommels būtu bijis Pretošanās kustības cīnītājs. Viņa vienkārši nespēja tam ticēt, bet vēlāk Ērvings saņēma no Rommela kundzes rakstisku aplie​cinājumu: «Es apliecinu, ka mans vīrs nepiedalījās 1944. gada 20. jūlija notikumu sagatavošanā un ari nevadīja tos. Viņš bija karavīrs, nevis politiķis.» Drīz Ērvinga rokās nonāca arī Rommela Āfrikas kampaņas laika dienasgrāmata, visas viņa piezīmes par kauju pie Anameinas, viņa tulka R Armbustera dienasgrāmata, adjutanta Langes vēstules un dienasgrāmatas, kā arī citu ģene​rāļu un augstāko virsnieku ziņojumi. Cilvēks, kas šajos dokumentos dzīvoja, rīkojās, pieņēma lēmumus un cīnījās, ne mazākā mērā nav līdzīgs leģendās aprakstītajam varonīgajam feldmaršalam. Īstenībā viņš bija no dabas ar skaidru prātu apveltīts švābs, pedantisks, uzticams, godīgs, taču ar ļoti vāju humora izpratni un bez mazākās intereses par mākslu. Bet nu, pēc nepieciešamajiem ievadvārdiem beidzot jādod vārds Rommela portreta autoram Deividam Ērvingam.

IZDZĒS NEJAUŠĀS LINDAS Mūsu varonis Johanness Ervīns Eižens Rommels dzimis 1891. gadā Heidenheimā pie Brecas, bija apdāvināts matemātikā un kopš bērnības gribēja kļūt par aviācijas inženieri. Viņa tēvs gan vēlējās, lai zēns izraudzītos citu — militāru karjeru. 1910. gadā viņš deva dēlam rekomendāciju uz Vir- tembergas armiju, raksturodams viņu kā «taupīgu, izpildīgu un sportisku»*. Jaunekli armijā pieņēma, lai gan viņš slimoja ar trūci. Ar šo brīdi Ervīnam Rommelam vienīgā pazīstamā pasaule kļuva kazarmas, dresūra, speciālās nodarbības. Pat personiskajai dzīvei viņš atvēlēja minimālu laiku un apprecēja pirmo jaunkundzi, ar kuru iepazinās. Tikai pēc Pirmā pasaules kara viņa bezkrāsainajā dzīvē parādās kaut kas jauns. Divus gadus viņš karoja Francijā, tika ievainots un apbalvots ar Dzelzs krustu. Leitnanta Rommela zvaigžņu stunda pienāca, kad viņš tika aizkomandēts uz Itālijas fronti. Viņš nokļuva tur brīdī, kad 14. vācu armija jau nez kuro reizi nesekmīgi centās ieņemt Matažūra kalna virsotni, kur bija nostiprinājušies itālieši. Virsotne, kas slējās 1200 metru virs jūras līmeņa, bija kā noburta. Tad armijas pavēlniekam iešāvās prātā komandieri, kura karavīri triecienā ieņems virsotni, apbalvot ar augstāko Prūsijas kaujas ordeni «Par nopelniem». Rommels ar saviem karavīriem devās triecienā, ieņēma virsotni un par godu savai uzvarai izšāva gaisā četras raķetes — vienu baltu un trīs zaļas. Viņa izbrīnam nebija robežu, kad nākamajā dienā no virspavēlnieka mītnes pienāca paziņojums, ka virsotni ieņēmuši leitnanta Šnībera karavīri. Rommels vārījās dusmās, jo operāciju patiešām bija veicis spīdoši, turklāt


netika zaudēts neviens kareivis. Sadusmots viņš veda savus kareivjus uzbrukumā vēl vienai virsotnei un to ieņēma, saņemdams daudz gūstekņu. 1917. gadā ķeizars tomēr viņam piešķīra ordeni «Par nopelniem» par vai​rāku virsotņu, to skaitā arī Matažūra kalna ieņemšanu. Matažūra kalna drāmu Rommels nespēja aizmirst visu savu mūžu. Tieši šeit meklējams sākums vēlākajai spītībai un centieniem izcelt priekšniecībai tieši savus nopelnus. Jāatzīst, ka viņš šai jomā nebija velti pūlējies. Drīz vien armijas aprindās viņš ieguva autoritāti kā tuvcīņas teorijas un prakses eksperts. Sākumā Drēzdenes, bet vēlāk Potsda- mas kājnieku karaskolās viņš ilgus gadus nostrādāja par pasniedzēju. Jaunākajiem virsniekiem īpaši imponēja viņa teorija, ka kaujas laikā pirmām kārtām jāparūpējas par paša drošību. Drīz vien Berlīnē dažam labam ienāca prātā — ja jau Rommels tik labi atrod kopēju valodu ar jaunatni, tad viņš jāliek biderjūgenda priekšgalā. Taču šoreiz nākamais ģenerālmaršals piedzīvoja sakāvi — pārējie vācu jaunatnes vadītāji sacēlās pret rupjajām kazarmu metodēm audzināšanā. Viņa paša dēls Manfrēds, kuram septiņu gadu vecumā jau bija jāprot pilnos auļos jāt ar zirgu, atceroties bērnību, nodrebinās. Neveiksmīgais jaunatnes audzinātājs nolēma vēl vairāk iedziļināties tuvcīņas stratēģijā un, ņemot par pamatu savas lekcijas, uzrakstīja grāmatu par kājnieku kaujas operāciju stratēģiju un taktiku. Tas viņa dzīvē bija svarīgs notikums, jo par grāmatu nopietni ieinteresējās Hitlers. Uz Rommelu nācijas vadonis atstāja lielu ietekmi. Starp citu, to sekmēja ari tas, ka viņa sieva Hitleru dievināja. «Vai jūs katru dienu lūdzat Dievu par fīreru?» šī eksaltētā dāma mēdza jautāt saviem viesiem. Driz vien šo manieri pārņēma ari viņas virs. Radiem un paziņām pašrocīgi rakstītās atklātnes viņš beidza ar saukli «Heil Hitler!». Diktatoram, pret kuru ģenerālštāba aristokrāti izrādīja slikti maskētu nepatiku, bija vajadzīgi tādi cilvēki kā Rommels. Šis apstāklis izšķīra viņa turpmāko likteni. 1939. gadā viņš kļuva par Hitlera mītnes komandantu un ģenerālmajoru. Jo tālāk, jo vairāk. Rommels lūdza savu aizbildni ļaut viņam komandēt divīziju, vēlams, tanku divīziju. Kadru pārvalde cēla iebildumus, taču Hitlers neņēma tos vērā. 1940. gada februāri Rommels Bādgodesbergā pieņēma 7. tanku divīziju, un drīz vien starp viņu un viņa bijušo komandieri Valsts kancelejā notika zīmīga saruna. «Sakiet, lūdzu, kā vislabāk vadīt tanku divīziju?» atbruņojoši tieši jaunizceptais komandieris jautājis Šmitam. Šmits norūcis caur zobiem: «Lēmumam vienmēr ir divi varianti. Drosmīgākais lēmums ir pats pareizākais.» Rommels pateicās vecajam ģenerālim par padomu un drīz vien pierādīja, ka prot riskēt Otrā pasaules kara Francijas kampaņas laikā viņa divīzija pa iekarotās valsts teritoriju pārvietojās tik strauji, ka dienā veica pat 60 — 80 kilometrus un ieguva «spoku divīzijas» iesauku. Lepnais Rommels drīz vien Dzelzs krustam blakus piesprauda Bruņinieka krustu. Tiekoties personīgi, ar tēvišķu maigumu balsī Hitlers sacīja viņam: «Mēs visi ļoti raizējāmies par jūsu drošību!» Štāba kuluāros Rommela varoņdarbus vērtēja citādi. Vairāku tanku daļu komandieri uzskatīja, ka 7. tanku divīzijai, salīdzinot ar citām — līdzīgām apakšvienībām, ir nodrošināta labāka apgāde un citas privilēģijas. Hitlers šādu kritiku uzskatīja par nepamatotu un pēc pusgada savam mīlulim sagādāja jaunu balvu — iecēla par korpusa pavēlnieku Āf​rikā, kur itālieši visai gurdeni cīkstējās ar angļiem. 1941 gada 12. februārī Rommels pirmoreiz spēra kāju uz Āfrikas zemes. Tūlīt pēc viņa tanku ierašanās Tripoles ostā viņš nostādīja tos parādes ierindā un vairākas reizes izbrauca pa vienām un tām pašām pilsētas ielām. Ar šo žestu viņš lika saprast, kas turpmāk šeit būs noteicējs. Pēc vairākām dienām ģenerālis izdeva pavēli pretinieka maldināšanai izgatavot no saplākšņa tūkstošiem tanku maketu un sūtīt šīs spoku kolonnas tālos pārbraucienos. Manevrs izdevās — angļi vairs nespēja orientēties situācijā. Pēc tam Rommela tanki devās uzbrukumā. Āfrikas korpusa komandieris rīkojās tikai pēc savas iniciatīvas, jo pavēles uzbrukumam viņam nebija. Pavisam drīz angļi atklāja Rommela tankus savā aizmugurē, un nebija ilgi jāgaida, kad Kirenaika jau atradās «ass valstu», tas ir, hitleriskās Vācijas sabiedroto rokās. Rommelam nebija svarīgi, kādu cenu par šo uzbrukumu nāksies maksāt Kad Berlīne bija atbalstījusi šo uzbrukumu, viņš lidmašīnā pārlaidās pāri ģenerāļa Štreiha izvārdzinātajām daļām un nometa zīmīti: «Ja


tūlīt pat nedosieties uz priekšu, es nolaidīšos pie jums lejā.» Štreihs viņam atbildēja: «Atceliet savu pavēli, jo citādi es nometīšu jums pie kājām savu Bruņinieka krustu, kas man piešķirts ne jau par gļēvulību.» Rommels atvainojās, taču jau pēc divām stundām no jauna nostājās pretī Štrei- ham un, rādīdams uz pulksteni, teica: «Tagad rāda 17.00. Pulksten 18.00 jūs dosieties uzbrukumā.» Rommelu uzbrukums bija tā apskurbinājis, ka viņš nebija pamanījis, ka angļi ir sagatavojušies prettriecienam. Viņš raidīja karavīrus uzbrukumā Torbrukai, bet tā jau bija vistīrākā avantūra, kas Vācijai maksāja 34 tūkstošus karavīru dzīvību. Godkārīgais karotājs tomēr neko nebija mācījies un turpināja uzbrukt. Tikmēr kaujas iniciatīvu bija pārtvēruši angļi, kas piespieda vāciešus no Torbrukas atkāpties. Rommels atkāpās daudz aukstasinīgāk nekā uzbruka, un tas līdzēja viņam izvairīties no lieliem zaudējumiem. 1942. gada janvārī itāliešu un vācu karaspēks Āfrikas ziemeļos sāka vēl vienu kopēju operāciju. Viņi atguva Hitleram Kire- naiku un vairākas nedēļas nostāvēja uz Ēģiptes robežas. Nupat par ģenerālmaršalu kļuvušais Rommels tuvojās savas karjeras zenītam. Gebelsa propagandas mašīna slavināja viņu kā nacionālo varoni. «Tas ir kā piepildījies sapnis,» rakstīja Lūcija Rommela savam vīram. Diemžēl sapnis drīz sabruka. Āfrikā un Tuvajos Austrumos Anglija raidīja kaujā pēdējās rezerves, un drīz vien brigādes ģenerālis Montgomerijs pie Alameinas Rommelu sakāva. Britu un amerikāņu karavīri iegāja Alžīrā. Rommela vienību liktenis bija izlemts. Feldmaršals to saprata un bija gatavs no Āfrikas aiziet, taču cietpaurainie ģenerālštāba stratēģi to neatļāva. Rommels bija spiests cīnīties, tomēr viņu bija pametusi iedvesma, lai gan laiku pa laikam viņš guva nelielus taktiskus panākumus. Tikai pēc tam, kad Hitlers bija iepazinies ar situāciju Āfrikā, viņš atsauca Rommelu uz Vāciju. Ar to feldmaršala dzīvē sākās jauns posms.

«MES PĀRKLĀSIM MŪSU MlNAS AR PORCELĀNU» Ļoti drīz pēc atgriešanās no Āfrikas Rommels toreizējā Hitlera štāba mītnē Berghofā kļuva biežs un vēlams viesis. Katru trešdienu roku rokā ar diktatoru viņš iegāja krāšņajā pils zālē, kas pati par sevi rosināja milzu ieceru un grandiozu plānu dzimšanu, — no logiem pāri priekškalnēm pavērās skats uz nepārredzamām tālēm, sienas rotāja veco meistaru gobelēni, taču dominējošais interjerā bija garš, masīvs galds, kura sarkanīgā dzīslainā marmora virsma atgādināja militāro karti. Rommels atzinās, ka pirmoreiz, ieejot šajā zālē, viņam aizrāvusies elpa, taču mazpamazām tās iekārtojums pārstājis viņu izbrīnīt un sajūsmināt Viņš nospriedis, ka tas ir tāpēc, ka šeit pieņemamo lēmumu mērogs ir pārāk niecīgs. Ģenerāļi, kas piedalījās apspriedēs, runāja daudz, bet bieži viens otrā neieklausījās, un nebija nekāda labuma no šādas domu apmaiņas. Daudziem šo neauglīgo debašu dalībniekiem Rommels atmiņās asociējās ar Āfrikas sfinksu — ģenerālfeldmaršals ar puspievērtām acīm sēdējis taisni, radot iespaidu, ka ļoti uzmanīgi klausās, un bieži vien klusējis visu apspriedes laiku. Ja gadījās tā, ka Rommela pie apspriežu galda nebija, visi pēkšņi sāka minēt, ko tas varētu nozīmēt Prognozētāji paredzēja viņam ģenerālštāba priekšnieka amatu. Tomēr viss iegrozījās citādi. Hitlers uzticēja Rommelam galveno lomu kampaņā, kuru viņš nosauca ne vairāk, ne mazāk kā par kam pret Rietumiem! 1943. gada 30. oktobrī ģenerālpulkvedis Alfrēds Jodls, vērmahta operatīvās daļas priekšnieks, nodeva Rietumu frontes pavēlnieka ģenerāļa Gerda fon Rundšteta ziņojumu. Ziņojumā bija aprakstīta pirms mēneša notikusī kauja, kuru prese nokristīja par «Atlantijas valsi». Tā notika Lamanša Francijas pusē. No šī ziņojuma bija jūtams, ka Rundštelu absolūti neiepriecina Eiropas robežu sarga loma. Pēc Jodla domām, situācija Atlantijas piekrastē prasīja kardinālus lēmumus, piemēram, veikt izlūkošanas ar kauju. Hitlers tik tālu negribēja iet, taču saprata, ka no ģenerālkaujas par Atlantiju izvairīties nav


iespējams un tai jāgatavojas pamatīgi par spīti laika trūkumam. Viņš ataicināja pie sevis Jodlu, lai kopīgi sastādītu projektu, kas paredzēja, ka Rommels — viņam gan nedeva tiesības operatīvi vadīt kauju — sagatavotu šo operāciju. 5. novembra vakarā sarunā ar savu mīluli Hitlers izteica šādus vārdus, acīm redzami vēlēdamies, lai tie ieņemtu īpašu vietu vēsturē: «Šis brīdis mūsu cīņā būs izšķirošs, jo, sakopojuši visus savus spēkus, mēs spēsim mai​nīt kara gaitu.» Rommels bez ierunām piekrita Hitleram un gribēja nekavējoties doties uz Atlantijas piekrasti, lai pārbaudītu tur izvietotā karaspēka gatavību kaujai, pasteidzinātu aizsardzības būvju celtniecību un uzklausītu visus priekšlikumus par preventīviem uzbrukumiem pretiniekam. Hitlers apsolīja Rommelam galveno lomu šai operācijā, gan «aizmirsdams» par to informēt Rundštetu. Ar ģenerālfeldmaršala Keitela — vērmahta augstākās virspavēlniecības štāba priekšnieka starpniecību viņš gan deva Rundštetam atļauju «nekustēties no vietas». Keitels šais dienās izdarīja šādu secinājumu: «Fīrers zina, ka Rommels nav nekāds stratēģis un nav nekas vairāk kā vienkāršs zaldāts. Tātad vadonis pats grib komandēt kauju, izmantojot šo fanātisko viņa gribas izpildī​tāju.» Bet tas bija vienīgi Keitela viedoklis. Un patiešām — kāpēc gan Hitlers, ilgi nedomājot, izvirzīja Rommelu? Iespējams, ka galvenais iemesls toreiz bija tas apsvērums, ka no visiem vācu karavadoņiem viņam vienīgajam bija pieredze kaujās ar angļiem un amerikāņiem. Ienaidnieki Rommelu pazina un baidījās no viņa. Šai gadījumā acīmredzot tika ņemts vērā vēl kāds faktors: Hitlers gribēja dot iespēju sa​vam mīlulim neveiksminiekam atjaunot sašķobījušos reputā​ciju pēc Āfrikā piedzīvotās kapitulācijas. Rommels bija pateicīgs savam patronam, taču viņa prieks nebija bezgalīgs. Tiekoties ar savu bijušo tulku Āfrikā Ernstu Franču, viņš izteicās: «Karš jau ir zaudēts. Pēc manām ziņām, ienaidnieki ir par mums stiprāki gan armijas skaitliskā sastāva, gan apbruņojuma ziņā. Tikai diemžēl man ir darīšana ar cilvēkiem, kuru fanātisms robežojas ar ne​prātu.» Tātad lomas gaidāmajā operācijā bija sadalītas. Hitlers pavēlēja inspicēt esošos un sākt būvēt jaunus aizsardzības objektus gar visu Eiropas ziemeļu piekrasti. 1. decembrī Rommela štābs ar speciālvilcienu devās uz Dāniju inspekcijas braucienā. Pēc atgriešanās no turienes Rommels izdarīja secinājumu: sabiedroto karaspēka izsēšanās Dānijā ir maz ticama, ja Vācija varēs nodrošināt pārspēku gaisā. Bet 14. decembri Rommels izlidoja uz Vācijas dienvidiem, kur viņš gatavojās dažas dienas atpūsties, vismaz tā tika paziņots atklātībai. Lidmašīna pacēlās gaisā. Rommelam iepretim pie atliecama galdiņa sēdēja ģenerālleitnants Vilhelms Meize, viņam padotā inženieru karaspēka jaunais pavēlnieks. Abi klusēja, it kā neviens nespētu teikt savu izšķirošo vārdu. Un tad, pats to nemanīdams, Rommels sāka skaļi domāt — Cerēt uz to, ka gaidāmā iebrukuma laikā mēs iegūsim placdarmu triecienam, ir muļķīgi — turienes reljefs neļaus mums izvērsties, arī postījumu krasta tuvumā ir ne mazums… Un tomēr es nezaudēju cerības. Lai gan es neesmu tik liels optimists kā mūsu priekšniecība attiecībā uz izlūkošanu ar kauju. Nē, aizsardzības koncepcijai par pamatu jāņem spēcīga aizsardzība visā Atlantijas piekrastē. Meize klausījās tik uzmanīgi, kā centīgs skolnieks klau​sās mīļotu skolotāju. Ģenerālfeldmaršalu tas iedvesmoja, viņš paņēma papīra lapu un sāka zīmēt, vienlaikus skaidrodams: —Jārīkojas tā, lai mīnu laukiem, kurus ierīkosim gar visu piekrasti, mūsu kājnieki tiktu pāri ātri un viegli, bet pretiniekam tie būtu nepārvarami. Mīnām jābūt tādām, lai tās reaģētu pat uz mazāko čaukstoņu, uz gaismas staru, turklāt mīnu apvalkiem nedrīkst lietot metālu, lai tās neva​rētu atklāt ar aparātiem. Sākās darbs pie mīnu lauku izveidošanas. Bet tikmēr virs galvas savilkās arvien draudīgāki mākoņi. Hitleriešu pavēlniecībai vairs nebija noslēpums, ka sabiedroto desanta izsēdināšanas operācija tiek gatavota intensīvi un ka tajā piedalīsies miljoniem karavīru. 18. februāri Rommels izbrauca uz Franciju, lai beidzot aprunātos ar Rundštetu. Nākamajā dienā pēc viņa ierašanās Parīzē par to augstāko aprindu dzīves hronikā rakstīja visās avīzēs. Rommels bija visai izbrīnīts un teica: «Pat ja es speciāli būtu gribējis dezinformēt angļus par savas vizītes mērķi, nez vai man tas būtu izdevies tik labi.» Rommels nebija redzējis Rundštetu daudzus gadus un nespēja iedomāties, ko ar vecu karavīru —


Rundštetam jau bija sešdesmit astoņi gadi — var izdarīt tieksme pēc komforta, pārmērīga godkāre un vienkārši vecums. Ģenerālis cēlās agri, taču ne vēlāk kā desmitos no rīta viņa darbadiena jau beidzās. Pārējo dienas daļu viņš lielākoties pavadīja, lasot detektīvromānus vai Kārļa Maja piedzīvojumu romānus. Reizēm viņš šo nodarbību pārtrauca, lai izvestu pastaigā viesnīcas ziemas dārzā savu taksi. Rundšteta štābs atradās tai pašā viesnīcā. Turklāt taksim nācās uzklausīt saimnieka burkšķēšanu par Hitleru: «Viņš iedomājies, ka bez viņa ziņas es neuzdrīkstēšos savā istabā ne mēbeles pārvietot» Rietumu frontes pavēlnieks Rommela ierašanos uztvēra kā kaut ko līdzīgu inspekcijas braucienam sakarā ar mēbeļu pārvietošanu, tomēr nepalaida garām izdevību pūst miglu acīs ar greznām pusdienām. Pēc pusdienām viņš skolmeistara tonī izdāļāja pamācības, rezumējot visu ar vārdiem: «Es skatos nākotnē pesimistiski.» Tomēr lielākais ļaunums bija tas, ka Rundšteta noskaņojums piemita arī viņa štābam. Rommelu pārņēma šausmas, redzot, ka štābs praktiski nedara neko. Jāpiebilst gan, ka šis brauciens nāca ari par labu; Rommelu vairs neuztrauca viņa un Rundšteta divvaldība. Rommels saprata, ka par visu atbildēt un visu izlemt nāksies viņam vienam, tas deva pārliecību par saviem spēkiem. Rommels ķērās pie piekrastes kartes izpētes un drīz nonāca pie slēdziena, ka, visticamāk, pretinieks var izcelties krastā rajonā no Beļģijas un Francijas robežas līdz Somas ietekai, kur izvietojās 15. armija. Šo armiju komandēja iedomīgs prūsis ģenerālpulkvedis fon Zalmuts, kas bija izgājis smagu kauju ceļu Austrumu frontē. Pret Rommela tipa cilvēkiem viņš izturējās ar neslēptām antipātijām, taču disciplīna paliek disciplīna, un Zalmutam nācās sadarboties ar šo, viņa​prāt, iznireli. Jau pirmajā sarunā ar Zalmutu ģenerālfeldmaršals izklāstīja savas prognozes par gaidāmo pretinieka stratēģiju iebrukuma gadījumā, par aizsardzības principiem, kā ari par savu plānu visā piekrastē ierīkot mīnu laukus, kurus vietumis pārtrauktu neīsti mīnu lauki. Rommels un Zalmuts pārbaudīja 15. armijas pozīcijas, un, nonākot līdz profesionāļu valodai, antipātijas izgaisa pašas no sevis. Rommels paredzēja, ka iebrukums sāksies ar varenu bombardēšanu. Pēc tam no jūras uz krastu dosies tūkstošiem desantkuģu un tanku amfibiju, tos piesegs kuģu un bumbvedēju lielgabali un liel- kalibra ložmetēji. Vienlaikus krastā izkāps desanta karaspēks, kam vajadzēs izveidot placdarmu iebrukumam Francijas vidienē. Dzīve parādīja, ka šī prognoze lielos vilcienos bija pareiza. Ziemassvētkus Rommels sagaidīja nocietinātā komandpunktā Fonteblo, rakstīdams garu vēstuli sievai, kurā dalījās iespaidos par visu redzēto. Šai vēstulē ir kāda nozīmīga vieta: «Es dienu un nakti lauzu galvu par jauno uzdevumu, un man ir pamatotas cerības, ka mēs to izpildīsim.» Piecdesmit vēstulēs, kuras viņš uzrakstīja laikā starp šiem Ziemassvētkiem un 1944. gada jūliju, šādas vai līdzīgas frāzes atkārtojas kā buramvārdi. Var pat nodomāt, ka feldmaršals tā rīkojas pēc pieredzējuša psihiatra ieteikuma, šādā veidā zemapziņā iedvešot sev ticību uzvarai. 27. decembrī Rommels savu prognozi par pretinieka stratēģiju, kā arī aizsardzības koncepciju izklāstīja Rundštetam. Rundštets piekrita, ka iniciatīva pretiniekam jāatņem jau krastā, taču neatbalstīja viedokli, ka tāpēc būtu nepieciešams pārdislocēt tanku vienības. Tūlīt pēc Jaunā gada, no 2. līdz 5. janvārim, Rommels nobrauca gar Nīderlandes un Beļģijas piekrasti. Ar sniega segu klātā Ziemassvētku ainava, kas izskatījās kā dekorācija bērnu izrādei, nemodināja viņā nekādu sentimentu. Gluži otrādi — šis klusums, labklājība un miers viņu pat kaitināja. Kad aizkaitinājums mazliet pierima, viņš atskārta, ka šis miermīlīgums ir mānīgs, virspusējs, ka vietējie iedzīvotāji neieredz iekarotājus tieši tāpēc, ka tie apdraud viņu gadsimtu gaitā radīto labklājību, un cīnīsies līdz nāvei, kolīdz sapratīs, ka no Rietumiem gaidāma palīdzība. Feldmaršalu mierināja tikai viena atziņa — pretinieks nespēj izvērsties šai upēm un kanāliem izvagotajā līdzenumā. Starp citu, bija pietiekami arī citu motīvu, lai viņš justos aizkaitināts. Dokumentos skaitījās, ka Rietumu frontē ir 1,3 miljoni karavīru, tikai — vai tie bija karavīri? Veselas karaspēka daļas ieradās uz šejieni no Austrumu frontes saskaņā ar neoficiāliem, taču stingri ievērojamiem noteikumiem kā uz sanatoriju spēku atjaunošanai. Dažas divīzijas bija ļoti slikti apgādātas ar tehniku, vāji bruņotas un slikti


apmācītas. Bija apakšvienības, kuru karavīri bija sasnieguši pieļaujamo vecuma robežu — vecāki par 37 gadiem. Dažās vietās stāvēja veseli bijušie Sarkanās Armijas balatjoni, taču Rommels nekad neuzticējās cilvēkiem, kas spēja pavērst ieroci pret savu dzimto zemi. Vēl lielāku vilšanos viņam sagādāja vizīte pie ģenerālfeld- maršala Hugo Špeiles, kas komandēja 3. gaisa floti. Kad šis pusotra centnera smagais cilvēks iesprauda acī monokli un, rādot ar resno pirkstu kartē, bezrūpīgi sāka skaidrot, ka visam jāizšķiras bez gaisa karaspēka piedalīšanās, ja vien laikus pienāks ešeloni no reiha, Rommels saprata, ka viņam tikai tad būs izredzes, ja par tām parūpēsies pats. 10. janvārī Jodla vietnieks Varlimonts izsauca Rommelu pie sevis un paziņoja, ka Hitlers ir vienisprātis ar viņu, ka ar ienaidnieku jātiek galā krastā. Rommels šai laikā jau bija ieguvis absolūtu varu — no 15. janvāra visas pretī Anglijai izvietotās karaspēka daļas, kā arī armiju grupa «B» bija padotas tieši viņam. Tagad viņš pēc savas gribas varēja pavēlēt applūdināt piekrastes joslas, evakuēt no piefrontes zonas beļģus un francūžus, spridzināt jebkuras ēkas, ja tās traucētu pārvietoties karaspēkam, kā arī izcirst mežus placdarmu veidošanai. Taču galvenais —; viņa rīcībā bija pietiekami daudz sprāgstvielu, lai izgatavotu miljoniem mīnu. Maršals sen jau nebija jutis tādu pacilātību kā tajās dienās. Viņš strādāja enerģiski un daudz, turklāt neaizmirsa, ka arī pašam jābūt sportiskā formā, tāpēc bieži medīja Fon- tenblo mitrajos mežos. 16. janvārī viņš atkal tiekas ar Zalmuta štābu un uzzina, ka viņa armija jau ielikusi 253 tūkstošus mīnu, kuru vairums izvietots Kaisirmēras abos krastos. Pavēlnieku tas iepriecina, taču, mnājot aci pret aci, Zalmuts iebilst pret stingrajām prasībām šos darbus intensificēt. Viņš paskaidro, ka cilvēki tik smagi strādā ar cērti un lāpstu, ka abosūli nepaliek laika militārai apmācībai un ka izšķirošā uzbrukuma brīdī kareivju fiziskie spēki būs izsīkuši. Viņš pat riskēja dot Rommelam padomu: «Jums vajadzētu vairāk iedziļināties šai lietā, un tad jūs saprastu, ka ne visu iespējams paveikt ar varu un piespiešanu. Lai jūsu programmu izpildītu pilnībā, vajadzīgs gads. Ja kāds apgalvo ko citu, tad tas ir vai nu glaimotājs, vai melis.» Rommels pagaidīja, kamēr visi Zalmuta virsnieki atstāj štāba mītni, un tad burtiski uzsprāga — viņu bija pārņēmis tik liels niknums. Sarkans, kā ar vārošu ūdeni apliets, Zalmuts pavadīja pavēlnieku līdz automašīnai. Kādā no turpmākajām dienām Rommels rakstīja: «Esmu pārliecināts, ka Rietumos izlūkošanu ar kauju mēs uzvarē​sim, ja vien būs vēl kaut nedaudz laika sagatavoties.» Viņš vēl ticēja… Visas Rommela pavēles šajā laikā sākas ar vienu un to pašu frāzi: «Galvenā aizsardzības līnija ir piekraste.» Pirms izkāpšanas krastā pretiniekam nāksies pārvarēt ūdens joslu, tāpēc tai jābūt pieblīvētai ar tolu saturošiem zemūdens aizsardzības līdzekļiem. Pie paša krasta tiks ierīkotas «nāves zonas», kur nebūs iespējams spert ne soli, lai nenotiktu sprādziens. Pēc tam kaujā iesaistīsies kājnieki, pēc tam tanki. Par tankiem viņš gan nebija noteicējs. Šai laikā tanku rezerves divīzijas vēl bija izkliedētas pa visu Franciju un to komandieri nejuta vēlēšanos pakļauties Rommelam, kuram, viņuprāt, bija jārisina jautājumi, kas nekādi nesaskanēja ar viņu stratēģiskajiem plāniem vai taktiskajām iecerēm. Rietumu frontes grupējuma pavēlnieks ģenerālis fon Švepen- burgs gatavoja savas divīzijas paša iecerētām liela mēroga operācijām. Pirmoreiz tiekoties 8. janvārī, Rommelam radās iespaids par viņu kā tipisku štābistu ar monokli acī. Švepen- burga pieredzi, ko tas bija guvis Austrumu frontē, gaidāmajās kaujās Rietumos Rommels uzskatīja par nederīgu. Savukārt tanku grupējuma pavēlnieks Rommelu uzskatīja par cilvēku, kam nav nekādas sajēgas par tanku izmantošanu, ja vēlas tos izmantot piekrastes aizsardzības joslā lielgabalu vietā. Švepenburgam nāca smiekli par šo ideju. Neviens no viņiem negribēja piekāpties otram. Vienpadsmit nedēļas pēc tam, kad Hitlers bija uzticējis Rommelam «īpašo uzdevumu Rietumos», Rommels pirmo reizi apmeklēja tuvāko Bretaņas piekrasti, kas bija 7. armijas pārziņā. Te viņam bija saruna ar ģenerālpulkvedi Fridrihu Dolmani. Rommels bija pārliecināts, ka ienaidnieks izsēdī- sies krastā nevis Dolmaņa iecirknī, bet pa labi no tā, kur atradās Zalmuta armija. «Viņa galvenais arguments,


aizstāvot šo viedokli,» raksta Dolmaņa štāba priekšnieks ģenerālmajors Makss Pemzels, «bija tas, ka no šī Lamanša piekrastes apgabala ir vistuvākais ceļš uz Vācijas rūpniecības sirdi Rūru.» Dolmanis mēģināja pārliecināt Rommelu, ka pretiniekam daudz izdevīgāka izkāpšanai malā ir Bretaņa, jo tur ir pietiekami plaša teritorija, bet Kotantēnas pussalas ziemeļu galā atrodas stratēģiski svarīgā osta Šerbūra. Viņu diskusija beidzās bez rezultātiem, un 29. janvāri Rommels devās nākamajā braucienā, šoreiz pie 84. korpusa komandiera Ēriha Marksa, kas bija izvirzījies, pateicoties savai lielajai erudīcijai taktikas jautājumos, — tā visai veiksmīgi bija izpaudusies Austrumu frontē. Kaujas laukā komandieris bija zaudējis kāju, turklāt viņam bija personiski rēķini ar angļiem — no angļu bumbas bija gājusi bojā viņa ģimene. Markss izturējās ļoti droši, tomēr Rommels tik un tā atrada iemeslu, lai pārmestu ģenerālim, kas tas nav izvirzījis priekšējā līnijā visas kaujasspējīgās daļas. Optimismu neradīja arī Normandijā izvietotā karaspēka morālais stāvoklis. «Pārāk daudzi šeit pieraduši pie mierīgas dzīves un nepietiekami labi izprot gaidāmās cīņas nozīmi un raksturu,» Rommels kodīgi teica Marksam. Pats viņš šīs kaujas nozīmi saprata tik labi, ka nespēja nedomāt par to pastāvīgi. Reiz, ciemojoties kāda angļu rūpnieka villā, kurā tajā brīdī saimniekoja vācieši, viņa uzmanību piesaistīja Sevras porcelāna vāze. Taču ne skaistuma dēļ. «Mēs pārklāsim savas mīnas ar porcelānu, un neviens aparāts nespēs tās atklāt,» viņš svinīgi noteica. Lai gan viņš bija ļoti aizņemts, šis paraugvīrs atrada laiku, lai rakstītu sievai vēstules. Austrumu frontē situācija bija ļoti slikta, taču Rommels mierina sievu, ka fīrers spēs pārvarēt šo krīzi. 17. februāri Rommels piedalījās štāba mācībās, kuras rīkoja fon Švepenburgs. Tajās atklājās dažādi uzskati par iespējamo pretinieka izsēšanās vietu. Markss norādīja uz Kotantēnas pussalu ar Šerbūru un Bre'aņu. Rommels aizstāvēja savu jūras kara flotes ekspertu domas, kas uzskatīja, ka pretinieks, visticamāk, izkāps krastā Normandijā pie ri​fiem. Pēc šīm mācībām Rommels devās īsā atvaļinājumā. Lielajā jaunajā mājā Herlingenē viņu gaidīja Lūcija. Vīrs atveda dāvanu — gadu vecu melnu terjeru Aleksi. Arī sieva nepalika parādā. Rommelu gaidīja pārsteigums — mājā viesojās Štutgartes virsbirģermeistars Karls Štrelins, savos uzskatos ortodoksāls nacionālsociālists. Pēc Rommela personiskās sarakstes var spriest, ka Štrelinam bijis visai noteikts mērķis, kādēļ viņš sen bija gribējis satikt ģenerālfeldmar- šalu. Rommelam gan nebija ne jausmas, ka virsbirģermeistars ir to cilvēku skaitā, kas gatavo sazvērestību pret Hitleru. Un tā Herlingenes mājā nolika nozīmīga diskusija. Bez Štrelina tajā piedalījās ari Rommela štāba priekšnieks ģenerālleitnants Gauze, kura sievai, kas bija cietusi bombardēšanā, Lūcija Rommela bija devusi patvērumu. Mājas saimnieks atrada aizbildinājumu, lai atstātu viesus vienus. Viņš nejuta nekādu vēlēšanos ielaisties sarunās par politiku — sveši cilvēki viņu nogurdināja, un šai brīdī viņa vienīgā vēlēšanās bija būt kopā ar sievu, dēlu un suni. Taču Štrelins saimnieka noskaņojumu nemanīja un, sameklējis kaut kādus papīrus, noturēja runu par partijas šķelšanos, režīma degradāciju un aicināja Rommelu «glābt reihu». Viņš paziņoja ari par ebreju un citu Eiropas tautu masveida iznīcināšanas akcijām, bet noslēgumā pateica tieši: «Ja Hitlers nemirs, tad viss aizies pie velna!» Šai brīdī istabā ienāca Rommels un noteica: «Štrelina kungs, man jālūdz jūs neizteikt šādus uzskatus mana nepilngadīgā dēla klātbūtnē.» Viņa balss skanēja cieti kā tērauds. Štrelins klusējot savāca savus papīrus un aizgāja. Šajā mājā viņš vairs nerādījās, un Rommels ļoti drīz par viņu aiz​mirsa. 4. martā Hitlera šefadjutants Šmunds nogādāja Rommelam savā ziņā pravietisku dokumentu. Tajā tika nosodīts ģenerālis fon Zeidlics, kas padomju karagūstekņu nometnē bija izveidojis antihitlerisku organizāciju. Attiecībā uz Rommelu tai laikā šāda profilakse gan bija pilnīgi lieka — ar viņam raksturīgo noteiktību feldmaršals tūlīt pat paziņoja Šmundam, ka nepieciešams ieskaidrot fīreram — šī nodevība ir tikai atsevišķs gadījums un ģeneralitāte kopumā ir uzticama. Tiesa, viņi bija tikušies cita iemesla dēļ — Rommels juta nepieciešamību izteikt savus apsvērumus par iespējamo pretinieka rīcību un tāpēc bija uzdrošinājies pār​traukt fīrera atpūtu.


Jau februāra vidū Hideram daudzas reizes tika ziņots, ka angļu un amerikāņu iebrukums, visdrīzāk, notiks Normandijā vai, iespējams, Bretaņā. Pēc Hitlera adjutanta gaisa kara spēkos Nikolausa fon Belova domām, šādu secinājumu varēja izdarīt no mikrofilmām, kuras bija fotografējis Him- lera aģents «Cicerons», kas strādāja Anglijas vēstniecībā Ankarā. Hitlers iesākumā šo ziņu uzņēma ar neticību un pat iesaucās: «No kurienes angļu vēstniecībai Ankarā pēkšņi būtu zināms, kas notiek pasaulē?» Tomēr drīz vien arī citu izlūku ziņojumi apstiprināja to pašu un kļuva zināms pat antihitlerisko sabiedroto gatavotās operācijas koda nosaukums — «Overlord» («Sizerēns»), To pašu apliecināja ari Rommels. Par to Hitlers izteicās apmēram tā: ja jau mums uzspiež Noruiandiju un Bretaņu, tad mēs tur izveidosim placdarmu no viņu galvām. Un Rommels kopā ar Marksu devās jaunā inspekcijas braucienā. Viņi ieradās 771. un 716. kājnieku divīzijas dislokācijas vietā un ieraudzīja milzīgus applūdinātus laukus un betona aizsprostojumiem noklātas pludmales. Ģenerālfeldmaršals bija sajūsmā — viņa norādījumi tika īstenoti dzīvē. Sajās dienās Rommela štābs no Fontenblo pārcēlās uz armiju grupas «B» štāba mītni Larošas pie Jonas pilī. Šī pils bija lieliski aizsargāta — viena tās siena piekļāvās augstai klintij, kuras virsotnē atradās senatnīgs sargtornis. Tuvējās krīta klintīs bija izcirstas ejas, kurās varēja noslēpties 20 virsnieki un 80 kareivji Rommela kabinets ir pelnījis, lai to apraksta īpaši. Tas atradās pirmajā stāvā, logu priekšā bija iekārtots rožu dārzs. Pie visai plašās zāles sienām karājās senatnīgi gobelēni un gleznas. Rakstāmgalds bija izgatavots XVII gadsimtā. Iedomājies, cik daudz vēsturisku dokumentu uz senā rakstāmgalda ticis parakstīts, Rommels nolēma, ka tas der ari viņam. Šādos apstākļos ģenerālfeldmaršals atguva savu pacilāto garastāvokli. Viņa jaunais adjutants kapteinis Helmūts Lange raksta: «Neviens no feldmaršala cilvēkiem nedzīvoja dīkā. Kolīdz mēs palikām divi vien, viņš nemitīgi atkārtoja, ka šaubām nav vietas un kauja, kas prasīs lielus upurus, būs sekmīga. Pēc šīs kaujas jāiestājas kardinālam lūzumam kara gaitā, un nav izslēgts, ka, sakāvuši angļus un amerikāņus, vācieši svinēs galīgo uzvaru.» Tādas pašas domas Rommels pauda 17. martā vēstulē sievai un dēlam. Hiders saformē veselu vilcienu, kura pasažieri ir vienīgi reiha augstākās pavēlniecības pārstāvji. 19. martā vilciens ierodas Bajē. Tomēr šai dienā Hitlers Rommelu pieņem pavisam īsā audiencē. Visus norādījumus, neslēpjot ļaunu prieku, Rommelam nodod Rundštets. Nākamajā dienā tuvējā pilī notiek liela apspriede. Hitlers tajā ierodas dienas otrajā pusē, jau pret vakaru. Lūk, kā viņu šai brīdī apraksta ģenerālpulkvedis fon Zalmuts: «Ienāca novecojis, iekšēji nomākts cilvēks ar neveselīgi uztūkušu seju. Viņš izskatījās pilnīgi bezpalīdzīgs un slims.» Taču, izrādījās, Hitlers vēl spēja savilkt dūrē savu gribu un enerģiski nodeklamēt: «Visa pretinieka darbība ilgs ne vairāk kā dažas stundas, ilgākais — dienu. Pēc tam pretinieks iegūto pieredzi vairs negribēs papildināt» Runas nobeigumā Hitlers piebilda, ka pēc neveiksmīgā iebrukuma vērmahtu gaida totāla uzvara — Rietumos izbrīvētās 45 divīzijas tiks pārsviestas uz Austrumu fronti un kara gaitā tur iestāsies lūzums. Rommels ne mazākā mērā nešaubījās par fīrera vārdu patiesumu. Viņu bija pārņēmusi lepna apziņa par paša lomu vēsturē — no viņa, no Ervīna Rommela, tagad bija atkarīgs Vācijas liktenis. Privātā sarunā ar Hitleru un Jodlu Rommels paziņoja, ka ienaidnieka iebrukuma atsišanai viss ir sagatavots, taču lūdza papildus nodot viņa rīcībā tanku apakšvienības un motorizētos kājniekus. Apspriedes nobeigumā tika pasniegta tēja. Hiders aizsūtīja prom stenogrāfistus un pieaicināja pie sevis Rundštetu, kas iepriekšējās sarunās nebija piedalījies. Pēc piecām minūtēm Rundštets saniknots izgāja no zāles. «Tam visam nav nekādas jēgas,» viņš sacīja ikvienam, kas spēja viņu uzklausīt «Fīrers neļāva man pateikt ne vārda. Es vienkārši no turienes aizbēgu.» Rommels atstāja zāli pēc pusstundas ar smaidu uz lūpām. Hitiera personiskais ārsts profesors Morels pieliecās tuvāk pulkvedim Tempelhofam, Rommela štāba vecākajam virsniekam, un sacīja:


«Apsveicu sakarā ar jaunizceptu Rietumu frontes virspavēlnieku. Rundštets tika aizmirsts jau pēc piecām minūtēm, jūsu šefs pārspēja viņu par veselu pusstundu.» Morels tomēr kļūdījās. Oficiāli virspavēlnieka postenis saglabājās Rundštetam, Rommela tanku problēma palika neatrisināta.

«PIENĀCIS LAIKS POLITISKĀM SPĒLĒM» 15. aprīļa vakarā pie Larošas pie Jonas pils parādes kāpnēm piebrauca automašīna, no kuras izkāpa kalpotājiem galīgi nepazīstams vīrs ģenerālleitnanta formas tērpā. Viņš pats stādījās priekšā Rommelam. Tas bija viņa jaunais štāba priekšnieks Hanss Speidels. Jau mēnesi štābs strādāja bez vadības — kopš brīža, kad Rommels, šķiet, ne no šā, ne no tā atbrīvoja Alfrēdu Gauži, ar kuru ģenerālfeldmaršalam bija draudzīgas attiecības un kura sieva pēc bombardēšanas bija atradusi patvērumu viņa mājā Atlaišanas iemesls bija Lūcijas untums — viņa bija mainījusi savu attieksmi pret Gauzēm pēc visai nevainīga strīda, kādu ar viņu bija iedrošinājies sākt štāba priekšnieks. Lūcija vēstulē rakstīja, ka Gauzes kundze sākusi «krist uz nerviem». Rommelam Gau- zes aiziešana bija smags zaudējums, taču nostāties pret sievu viņš nespēja. Viņš vismaz mēģināja kompensēt šī notikuma nejēdzību un palūdza Hitlera šefadjutantu Šmundu iecelt Gauži par tanku divīzijas komandieri. Gauze turpināja savu karjeru Austrumu frontē, turklāt veiksmīgi — drīz vien viņa kaklu rotāja «Bruņinieka krusts». Speidels feldmaršalam bija vēl jāiepazīst Vērmahta štābs ieteica viņam divas kandidatūras. Svābs Rommels izraudzījās švābu Špeidelu. Viņš tā rīkojās vienmēr, ja radās kadru izvēles iespēja. Jaunajam darbiniekam bija 46 gadi — viņš bija sešus gadus jaunāks par savu šefu. Līdz kara sākumam Speidels bija paspējis iegūt vēstures zinātņu doktora grādu. Rommelam tūlīt ienāca prātā, ka profesora kunga inteliģentās manieres, teicamā orientēšanās mūzikā un tēlotājās mākslās apvienojumā ar viņa paša kareivisko tiešumu var dot interesantus rezultātus, teorētiski apcerot stāvokli frontē. Īstenībā rezultāts varēja būt tikai viens — nāves spriedums feldmaršalam, jo Speidels jau kopš sakāves pie Staļin- gradas atradās visnoteiktāko Hitlera pretinieku pulkā. Jādomā, ka arī Speidela kandidatūra štāba priekšnieka amatam netika izvirzīta nejauši. Katrā ziņā pirms izbraukšanas Špei- delam bija privāta saruna ar Kārlu Štrelinu, un Štutgar- tes virsbirģermeistars deva norādījumus, kā iesaistīt Rommelu sazvērnieku pulkā. Intuīcija — viena no Rommela vērtīgajām īpašībām, kuras dēļ viņš bija dabūjis iesauku Lapsa, — acīmredzot bija specifiski militāra. Ja runa bija par attiecībām starp cilvēkiem, viņu rīcības motīviem, Rommels bija naivs kā neaptēsts lauķis, bezgalīgi uzticējās Špeidelam un, dodoties savos garajos inspekcijas braucienos, atstāja viņu «pieskatīt saimniecību». Izvadot Špeidelu ceļā, Jodls īpaši pievērsa viņa uzmanību tam, ka feldmaršals ārkārtīgi daudz strādā, kopš Āfrikas kampaņas ir nevesels, ka pēc dabas viņam piemīt noslieksme uz pesimismu, un tāpēc viņam nepieciešama pastāvīga neuzbāzīga uzmanība, uzmundrināšana un labvēlīga attieksme. Špeidels rīkojās tieši pretēji visiem šiem ieteiku​miem. Stāvokli Austrumu frontē savam šefam viņš raksturoja kā ļoti drūmu. Tas gan bija tuvāk patiesībai nekā ģenerālštāba pārskati. Pēc Špeidela ierašanās Iarošā pie Jonas Rommela vēstules kļūst jūtami pesimistiskākas. Kādā no tām viņš raksta: «Ko vēstures tiesa lems par mani? Ja gūšu panākumus, visi slavinās mani, taču, ja zaudēšu, ikvienam būs tiesības uz manu galvu.» Ja arī to var saukt par paškritiku, tad ļoti godkārīga cilvēka paškritiku. Majors Eberhards Volframs, Rommela štāba virsnieks, apraksta atmosfēru maltīšu laikā, Rommelam promesot: «Speidels sēdās galda galā un nemitīgi izteica asprātības par tukšprātiņu Hitleru, sauca viņu par «Berghofas pakaļu». Parādījās sakāvnieciskas noskaņas.» Kā par brīnumu, Rommels neko no tā nemanīja. Par jaunā štāba priekšnieka ietekmi uz Rommelu liecina kaut vai šāds fakts: Rommels aizsūtīja


savu adjutantu Langi pēc Špeidela. Špeidels pavēlnieka sūtnim atbildējis visai nevērīgi: «Pasakiet feldmaršala kungam, ka drīz aiziešu.» Gauze nekādā gadījumā neko tādu nebūtu atļāvies. Vēl viens faktors, kas noteica Rommela nākotni, bija sabiedroto veiktās mācības «Fortitude» («Gara spēks»). To mērķis bija radīt iespaidu, ka iebrukums sāksies jau maijā un galvenais trieciens gaidāms pie Duvras, kur atradās 15. armija. Pretinieka izlūkdienests kārtīgi gādāja par dezinformāciju. Daudzas oficiālas iestādes Londonā dezinformācijas vārdā tika pārveidotas un nomaskētas par lazaretēm. Pārbēdzēji un aģenti nepārtraukti ziņoja, ka ASV karaspēks koncentrējas Anglijas dienvidos. Tas apstiprināja versiju par izsēšanos krastā Duvras apkaimē. Lamatas saskatīja vienīgi Ādolfs Hitlers. 6. aprīlī viņš teica Jodlam: «Man neliek mieru doma, ka viss, ko dara angļi, beigu beigās izrādīsies visnekaunīgākais teātris.» Kārtējā apspriedē fīrers sāka skaļi domāt: «Es nesaprotu, kāpēc tas, ko angļi patlaban tik demonstratīvi dara, viņiem ir vajadzīgs. Viņi tiešām var sapulcināt savus spēkus Anglijas dien​ vidaustrumos, iesēdināt kuģos un doties uz Francijas krastiem? Tad kāpēc viņi to nedara? Man ir aizdomas, ka mums nav ne mazākā priekšstata par to, kā viņi īstenībā gatavojas iebrukumam.» Nedaudz vēlāk viņš nonāca pie slēdziena: «Es esmu pārliecināts, ka visi mūsu spēki ir jākoncentrē šeit» Un viņš kartē apvilka Normandijas piekrasti. Un tomēr nākamais Rommela inspekcijas brauciens (šai reizē viņš ņēma līdzi arī Špeidelu) bija nevis uz Normandiju, bet pie tā paša fon Zalmuta, kas komandēja 15. armiju. Divos autobusos, kas sekoja Rommela automašīnai, atradās viss viņa štābs un armijas korespondenti, bet visas brīvās vietas aizņēma kastes ar akordeoniem, to strādnieku apbal​vošanai, kuri bija izcēlušies aizsardzības būvju celtniecībā. Ainava bija būtiski izmainījusies. Laukos, uz kuriem izvietojās planieri, bija sadzīti pāļi, dažādās vietās rēgojās no milzīgiem akmeņiem akurāti izveidoti aizsprosti. Visas pludmales klāja dzeloņstieples, jūras tāles traucēja saskatīt betona «ežu» sablīvējumi. Visur bija izvietotas brīdinošas plāksnītes ar galvaskausiem — aiz tām atradās mīnu lauki — gan īsti, gan neīsti. Protams, izdarīts bija milzīgi daudz, taču nebija atrisināta galvenā problēma — tanki. Tāpat kā iepriekš, šai ziņā par visautoritatīvākajām tika uzskatītas tanku grupējuma «Rietumi» pavēlnieka fon Švepenburga domas. Bet viņš uzskatīja, ka ienaidnieks skaita ziņā visnozīmīgākos desantnieku spēkus izmetīs no lidmašīnām tālu no jūras krasta, galvenajā triecenā dosies tur un tāpēc tankiem jāgatavojas prettriecie​nam Francijas centrā. Rommels domāja pavisam citādi — gaidāmajā cīņā viņš krasta līniju uzskatīja par galveno, tātad tās tuvumā vajadzēja būt spēcīgai aizmugurei. Visu aprīli ar visdažādākajiem paņēmieniem Rommels centās pietuvināt tanku spēkus piekrastei. Viņš lika lietā pierunāšanu, pārliecināšanu, pat glaimus, taču bez panākumiem. «Ne tuvu nav izdarīts viss, uz ko es cerēju 20. martā,» viņš raksta uz mājām. Tas ir mājiens, ka Hitlers netur solījumu, kā arī pirmā pazīme atziņai, ka fīrers viņa acīs vairs nav bezgrēcīgs. Rundštets uzjautrinājās par sava sāncenša skaišanos un augstprātīgi konstatēja: «Kas nu viņš par Lapsu? Tas ir vil​cēns, tiesa gan, pārmēiu godkārīgs.» Turklāt neatlaidīgs, piebildīsim mēs. 23. aprīlī Rommels raksta Jodlam: «Ja kaujas pirmajās stundās mums izdosies raidīt kaujā manevrētspējīgas karaspēka daļas, esmu pārliecināts, ka tad pretinieka uzbrukums izsīks ātri vien. Tikai patlaban šīs karaspēka daļas ir izkaisītas ļoti plašā teritorijā pārāk tālu no krasta, tāpēc tās ieradīsies pārāk vēlu, nevis vajadzīgajā brīdī.» Šī atziņa attiecās, piemēram, uz 2. tanku divīziju. Pēc Rommela ieskatiem, tai vajadzēja ieņemt pozīcijas pie Somas, starp Amjēnu un upes grīvu. Švepenburgs uzskatīja, ka tai jāatrodas daudz tālāk. 25. aprīlī Rommels izdod pavēli šai divīzijai virzīties uz Abevilu, bet drīz vien uzzina, ka pavēle netiek pildīta. Viņš nesāk noskaidrot attiecības ar Švepenburgu, bet uzsvērti sausi un kategoriski paziņo: «Tanki jāpārvieto uz priekšējo līniju.» Kā sarunas turpinājums uztverams satraukts fon Švepenburga ziņojums pilī vērmahta tanku ģenerālinspektora ģenerālpulkveža Guderiana klātbūtnē. Guderiana pavadonis brīvkungs Konrāds fon


Velvorts vēlāk rakstīja: «Apspriede bija ļoti karsta, brīžiem pat vētraina, īpaši brīžos, kad Švepenburgs un Guderians, atbildot uz Rommela prasību, sāka skaidrot, ka tankus šādos gadījumos ierok zināmā attālumā no krasta līnijas.» Guderians uzsvēra, ka tanku vienībām jāatrodas ārpus pretinieka kuģu artilērijas sniedzamlbas. Uz to Rommels atbildēja, ka pretinieka aviācijas pārspēks neļauj tankiem pārvietoties nedz dienā, nedz nakti. Apstrīdot šo viedokli, tanku karaspēka pavēlnieks apgalvoja, ka viņa tanki pat dienā spēs aiziet no pretinieka lidmašīnu uguns, ja pārvietosies ar 150 metru intervālu. Guderians sliecās uz to, ka jāpieņem lēmums par labu Švepenburga viedoklim, taču vēlāk piekrita visai apšaubāmam kompromisam. 7. maijā Rommela rīcībā tika nodotas trīs tanku divīzijas— 2. paraugdivīzija, kā ari ar trofeju tehniku pastiprinātā 21. un 116. divīzija. Feldmaršals bija ļoti neapmierināts. «Atbildība ir laba lieta,» viņš sacīja savam adjutantam Langem, «bet vienīgi Vēsture izšķirs, kam tiks uzvarētāja lauri. Nav vajadzīga liela māka, lai būtu par karavadoni bagātā valstī. Man ar minimāliem līdzekļiem jāsasit ienaidnieks lupatu lēveros. Un tas tiks izdarīts. Varbūt tai brīdī Eiropa beidzot sapratīs, pret kādu ienaidnieku tai jāapvienojas.» Vācu karavadoņi gaidīja iebrukumu maija otrajā vai tre​šajā nedēļā. Rommels no jauna apmeklēja fon Zalmuta nocietinājumus. Pēc atgriešanās viņš rakstīja dēlam Manfrēdam: «Anglijā patlaban ir visai nelāgs morālais klimats. Notiek streiki un arvien skaļāk skan miera aizstāvja balsis. Tā ir slikta zīme pirms tik riskanta uzbrukuma.» Hitlers bija citās domās. Viņš bija vēl stiprāk pārliecināts nekā iepriekš, ka pretinieks cīnīsies ļoti nopietni un ka šī Vācijai izšķirīgā kauja var notikt tikai Normandijā. Prombrau- cošajam Rommelam Speidels pa telefonu saka, ka fīrers ar lielu nepacietību gaida ziņojumus par Normandijas krastu sargājošā Marksa korpusu kaujas gatavību. Rommels palika pie saviem uzskatiem. Kad 7. armijas pavēlnieks ģenerālpulkvedis Dolmanis piedāvāja vienu korpusu steidzami pārsviest no Bretaņas uz Normandiju, Rommels šo priekšlikumu noraidīja. Tai pašā dienā viņš 116. tanku divīzijas komandierim Gerhardam fon Šverinam saka: «Iebrukums gaidāms uz abām pusēm no Somas iete​kas.» Steidzami tiek sasaukta pavēlnieku apspriede. Hiders vēlas uzzināt, kas vēl būtu reorganizējams Normandijā Jodls iebilst: pēc aģentu ziņojumiem, iebrukums gaidāms Serbūras rajonā. Nedrošības mākts, Rommels 9. maijā ierodas Normandijā. Viņš pirmo reizi ievēro, ka pretinieka lidmašīnu aktivitāte 7. armijas dislokācijas vietā ir daudz mazāka nekā 15. armijas izvietojumā. Šis apstāklis pavairo viņa skepsi. Bet Edgara Feihtingera 21. tanku divīzijas apmeklējums viņu satracina. Feihtingers bija veco partijas biedru mīlulis (viņš katru gadu partijas kongresos Nirnbergā rīkoja parādes), taču, neskatoties uz to, viņam, tāpat kā visam viņa štābam, bija sveša armijas disciplīna. Kad tieši astoņos no rīta Rommels ieradās Feihtingera komandpunktā uz sanāksmi, neviena tur nebija. Beidzot parādījās pulkvedis fon Opelns- Bronikovskis, kurš nepārprotami oda pēc alkohola. Rommels iekliedzās: «Jūs smirdat' Kas notiks ar mums, ja pusdeviņos ienaidnieks sāks iebrukumu?» Pulkvedis nostenējās: «Ka-ta- strofa!» — un atslīga krēslā. Apsviedīgais Feihtingers bija savācis neiedomājamu franču, padomju un citu tanku kopojumu, taču daudziem virsniekiem nebija nekāda priekšstata par šo mašīnu tehniskajām īpašībām un konstrukcijas atšķirībām. Un, ja ienaidnieks šai brīdī patiešām būtu izsēdies malā Normandijā, tam nebūtu īpaši jānopūlas, lai sakautu šo divīziju. Jau no rīta piedzērušais pulkvedis bija teicis vistīrāko patie​sību. Tieši tāpēc Larošā pie Jonas neviens nevarēja būt mierīgs, tai skaitā arī Rommels, un, kad satraukums sasniedza apogeju, viņš paņēma bisi un, atstājis visas lietas Špeidela ziņā, devās medībās. 12. maijā pilī bija klāts grezns galds — Rommels pieņēma ģenerālkvartirmeistaru EduarduVāgneru. Pils saimnieks ļoti labi zināja, ka Vāgners ir liels gardēdis, tāpēc cerēja, ka pēc garšīgajām pusdienām viesis ar lielāku centību gādās tankiem rezerves daļas. Ģenerālfeldmaršalam nebija ne jausmas, ka Vāgnera vizītes mērķis bija gluži cits — viņš vēlējās apspriest plānu par Hitlera gāšanu vai likvidēšanu.


Berlīnes sazvērnieki bija pilnvarojuši Špeidelu iesaistīt Rommelu viņu rindās. Rommels viņiem bija vajadzīgs tāpēc, ka ģenerālim bija autoritāte karavīru vidū. Vienlaikus uz Parīzi sarunām ar Francijā dislocēto karaspēka daļu pavēlniecību tika nosūtīts vērmahta galvenā štāba bijušais šefs ģenerālpulkvedis Ludviks Beks. Notika sarunas par puča organizēšanu karaspēka daļās, un tam vajadzētu notikt vienlaikus ar puču pret Hitleru Berlīnē. Kāds no Himlera aģentiem, kas darbojās ar pseidonīmu «barons fon Teihmanis», tai laikā ziņoja: «Beks lūdza, lai es pierunāju Štilpnāgelu (ģenerāli, virspavēlniecības administratīvā štāba priekšnieku Parīzē), lai tas iespējami drīz izrunājas ar Rommelu un pasaka, ka nav runa par Hitlera gāšanu, bet vienīgi par viņa arestu.» Sazvērnieki, protams, Rommela prombūtnes laikā kjuva par pastāvīgiem pils viesiem. Te viņi noturēja savas apspriedes, tepat arī sacerēja ultimātu Hitleram. Feldmaršals, tāpat kā agrāk, dienām un naktīm gatavojās gaidāmajai kaujai. Kinokameru dūkoņas pavadībā iknedēļas kinohronikā «Wochenschau» viņš aicināja vērmahta karavīrus aizstāvēt Atlantijas robežas līdz nāvei, bet noslēgumā izsacīja dziļu ticību uzvarai gaidāmajā kaujā. 16. maijā Rommels zvana Hitleram pa telefonu, starp citu, pirmo reizi viņu pazīšanās laikā, un ziņo par gūtajiem panākumiem. «Gan virsniekiem, gan karavīriem noskaņojums ir kaujiniecisks,» viņš cenšas iepriecināt Hitleru, «katra kājnieku korpusa teritorijā iedzīti 900 tūkstoši pāļu, lai aizsargātos pret ienaidnieka izpletņlēcējiem, sagatavots miljons granātu.» Špeidelam, kas bija klāt pie šīs sarunas, jūtami pasliktinājās oma, jo viņam vēl vairāk kļuva skaidrs, ka cerības iesaistīt Rommelu sazvērestībā kļūst arvien niecīgākas. 20. maijā gūstā tika saņemti divi angļu virsnieki, kas bija piedalījušies māņu manevros «Fortitude». Viela, kur šie virsnieki tik neuzmanīgi rīkojās (Somas ieteka), radīja vielu pārdomām, bet tai pašā laikā viens no virsniekiem nepārprotami lika saprast, ka vācieši pretinieku uzņēmību novērtē pārāk zemu. Nav zināms, vai šī sagūstīšana bija veikls insce​nējums vai arī angļu virsnieks patiešām tā domāja. Tai pašā dienā negaidītu apstiprinājumu guva versija par pretinieka izsēšanos Somas grīvā: sakarā ar smago astmu no angļu gūsta tika atbrīvots viens no Rommela Āfrikas korpusa cīņubiedriein. Viņš nešaubījās, ka angļi iebruks tieši tur. Dažas turpmākās dienas Rommels pavadīja, pētīdams paisumu un bēgumu tabulas Atlantijas piekrastē un Mēness kalendāru. Sarežģītu aprēķinu un salīdzinājumu rezultātā viņš nāca pie secinājuma, ka desanta izcelšanai nelabvēlīgs periods ilgs līdz 20. jūnijam. 3. jūnijā viņš ar mierīgu prātu devās uz Parīzi, kur iegādājās Lūcijai dzimšanas dienas dāvanu — kurpes, un nākamajā dienā aizbrauca uz Herlingenu. Viņu pavadīja štāba vecākais virsnieks pulkvedis fon Tempelhofs. Špeidels palika pilī… Pa to laiku Hitiera mītnē gaisotne kļuva arvien nervozāka. Vērmahta štābs gaidīja, ka galvenais iebrucēju trieciens būs vērsts pret Kotantēnas pussalu. Arī štābā pētīja paisumu un bēgumu tabulas un pievērsa Hidera uzmanību apstāklim, ka vislabvēlīgākās dienas desanta izsēdināšanai šķiet no 5. līdz 16. jūnijam. Francijā šīs prognozes netika sadzirdētas. Daudzi karavadoņi nopietni domāja, ka iebrukuma vispār nebūs, — tik ļoti viņus bija ietekmējuši ma​nevri «Fortitude». Un, lūk, pienāca 6. jūnijs. No Anglijas uz Normandijas krastiem devās milzīga flote — 6483 kuģi, to skaitā 6 līnijkuģi, 23 kreiseri un 104 mīnukuģi. Kuģi brauca veselu dienu, un tos varēja uztvert ne tikai ar radariem un noklausīties, bet pat vienkārši redzēt Paradoksāli, bet Francijas krastā neviens nepamanīja armādas tuvošanos. Pirms desmit stundām Hitlers bija izdevis pavēli par piekrastes akvatorijas patrulēšanu augu diennakti, taču kara jūrnieki laika apstākļus 6. jūnijā uzskatīja par nepiemērotiem iziešanai jūrā. Vācu puse par pretinieka tuvošanos nezināja tik ilgi, kamēr neatskanēja sabiedroto kuģu smago lielgabalu zalves. Tāpēc angļi pamatoti varēja teikt «Vācieši vienās apakšbiksēs lēca ārā no gultas.» Kā tas bija iespējams? Tas ir kā ļauns liktenis, likteņa ironija, providence vai vienalga kas, tikai no veselā saprāta, īpaši no


vācu puses veselā saprāta pozīcijām tas nebija iespējams. Visi armiju grupas «B» augstākā ranga karavadoņi atradās katrs savā vietā. Rommels, par spīti savai izdaudzinātajai intuīcijai, vispār bija aizbraucis uz Vāciju. Uz vietas atradās Špeidels, bet kā jau zināms, par viņu jārunā īpaši. Kaut arī apveltīts ar vēsu prātu, viņš tomēr nebija spējīgs uz izšķirošu rīcību, nespēja pieņemt precīzus operatīvus lēmumus un, neskato​ties uz pieredzi Austrumu frontē, slikti orientējās kara stra​tēģijā un taktikā. Tātad 15. armijas pavēlnieks ģenerālpulkvedis fon Zalmuts atradās medībās Ardenu kalnos, ģenerālpulkvedis Dol- manis, kas komandēja 7. armiju, bija pametis savu mītni un devies uz Brestu, lai vadītu komandieru apspriedi un ieplānotās mācības. 21. tanku divīzijas komandieris ģenerālis Feihtingers slepus bija devies uz Parīzi mazliet izklaidēties un kompānijas pēc paņēmis līdzi štāba vecāko virsnieku. Tas vēl nav viss. Vienīgi sakropļotais Markss atradās kaujas postenī: tieši 5. jūnija vakarā viņš bija sapulcinājis savu štābu komandbunkurā Senlo. Vēlāk noskaidrojās, ka arī iebrukuma sākuma datums nav bijis noslēpums. Virsnieki dešifrētāji, kas noklausījās pretinieka radiosarunas, bija ziņojuši Špeidelam par 6. jūniju, taču viņš ignorēja ziņojumu un 7. armijai nebija devis pavēli būt kaujas gatavībā. Armiju grupas «B» kauju darbības žurnālā, kur reģistrētas visas telefonsarunas, nav nevienas liecības, ka būtu kaut nojausma par gaidāmo uzbrukumu. Zināmā mērā to dienu un stundu notikumus palīdz rekonstruēt virsleitnanta Oskara Reiles atmiņas. Viņš toreiz bija vācu pretizlūkošanas radio apakšvienības Francijā šefs. Fakti ir šādi. Sabiedrotie pa radio instruēja Pretošanās kustības franču grupas par diversijām sakarā ar iebrukuma sākumu. Daudzi no šiem ziņojumiem instrukcijām tika pārtverti. Jau faktam par šo pārraižu biežuma palielināšanos vajadzēja piesaistīt uzmanību. Tomēr tā nenotika. Tālākais — kā signālam par iebrukuma sākumu vajadzēja kalpot kādam no BBC raidījumiem vai precīzāk — raidījuma otrajai daļai, kolīdz tā izietu ēterā noteiktā laikā pēc pirmās. Nevarēja būt šaubu, ka tam jānotiek ļoti drīz. Ziņojumus par šādu jaunu izziņošanas sistēmu bija pārtvēruši Reiles cilvēki. Viņi bija pieredzējuši vīri radioizlūkošanā un, sēžot Parīzes viesnīcā «Lutēcija», kontrolēja faktiski visu Francijas radiotelpu jau no 1943. gada beigām. 1. jūnijā BBC 125 (!) reizes noraidīja norunātā raidījuma pirmo daļu, paziņojot, ka otrā daļa gaidāma tuvākajās divās nedēļās. Bija skaidrs, ka iebrukums sāksies ne vēlāk kā 15. jūnijā. Reile par to ziņoja impērijas drošības dienesta pārvaldei Rundšteta štābā. Taču virsleitnants Meiers-Dit- rings, kas vadīja ētera uzraudzītāju komandu, bija atvaļinājumā, bet viņa vietnieks ienākušo ziņojumu novērtēja kā nenopietnu. Stanbvasers Rundšteta īpašo uzdevumu virsnieks virsleitnants, kas ziņas par visām pārtvertajām šifrētām pārraidēm piegādāja viņam personiski, nolēma, ka par šo dīvaino divu stundu signālu vispār nav jāziņo virspavēlniekam. Viņš nodomāja, ka par to katrā ziņā kļūs zināms Reilem un, ja šis signāls nebūs dezinformācija, Reile sacels kājās visus. 5. jūnija vakaru Špeidels pavadīja Larošas pie Jonas pilī, apspriežoties ar domubiedriem. Rommela kabinetā viņi bija sapulcējušies divās grupās. Viens pulciņš stāstīja anekdotes, bet otram Špeidels komentēja dokumentus, kurus sazvērnieki gatavojās izziņot tūlīt pēc Hitlera gāšanas. Jau tā dzīvās sarunas uzsildīja daža konjaka glāze. Drīz pēc desmitiem vakarā Špeidelu aicināja pie telefona. No Rommela štāba vecākā virsnieka kabineta zvanīja pulkvedis Tempel- hofs. 15. armijas dešifrētāji jau bija ziņojuši viņam, ka pulksten 21.15 BBC noraidījusi šifrētā ziņojuma otro daļu. Bez tam Štaubvasers sacīja, ka Zalmuts savā armijā jau izziņojis trauksmi. Pēc šī ziņojuma Špeidelam pirmām kārtām vajadzēja izziņot trauksmi ari 7. armijā. Bet viņš palūdza, lai Štaubvasers uzzina visu apakšvienību komandieru domas, un atgriezās pie viesiem. Pēc kāda laika Špeidelam piezvanīja Rundšteta štāba ziņnesis. Šī saruna nezināmu iemeslu dēļ nav reģistrēta armiju grupas «B» kaujas uzdevumu žurnālā, bet Štaubvasers uzskata, ka runāts par to, ka trauksmi 7. armijā nevajag izsludināt Tagad mēģināsim rekonstruēt notikumu gaitu tai naktī Rundšteta mītnē. Reile noklausījās BBC ziņu un pa telefonu par to ziņoja štābam. Pēc tam viņš uzrakstīja ziņojumu par


pārtvertās informācijas svarīgumu un nodeva to majoram Rainhardam Brinkam no Rundšteta štāba. Brinks savukārt ziņoja par to savam šefam — štāba vecākajam virsniekam pulkvedim Bodo Cimermanim. Pulkvedis, vēl vecā rūdījuma karavīrs, neticēja tādām «puiku izdarībām» ar signāliem un katego​riski atteicās brīdinājumu uztvert nopietni. Un tomēr no Rundšteta štāba uz visām Rietumu frontes apakšvienībām tika nosūtītas depešas: «Sākot ar 1943. gada rudeni bijuši neskaitāmi ziņojumi par iebrukuma datumu. Šodien pirmo reizi šāds paziņojums tika pārraidīts Anglijas radiopārraidē Francijai. Nav jāuzskata par aksiomu, ka iebrukuma sākumu varētu izziņot pa radio, tomēr nepieciešams ņemt vērā, ka šādi var dot ziņu franču partizāniem sākt diversijas pret sazināšanās un sakaru līdzekļiem.» 6. jūnija pirmā nakts stunda. Špeidels un pārējie štāba virsnieki devušies pie miera. 15. armija ir kaujas gatavībā, 7. armija — nav. Rommels atrodas 1800 kilometru no Larošas pie Jonas. Kotantēnas pussalā nolaižas pirmie seši izpletņlēcēji. Viņiem blakus lejā laižas spoki. Tās ir lelles, kas atgādina cilvēkus. īstais iebrukums, protams, sākas Normandijā. 716. kājnieku divīzijā atskan trauksme. Pulksten vienos un desmit minūtēs Markss saceļ kājās savu korpusu. Pēc 25 minūtēm beidzot pamostas 7. armija. Marksa štāba priekšnieks Makss Pemzels zvana uz Larošu pie Jonas un runā ar Špeidelu. Tas savukārt zvana uz Rundšteta štābu. 1.40 pienāk jauni ziņojumi par gaisa desantu 15. armijas pozīcijās. Špeidels sāk prātot un nolemj, ka pretinieka triecienam Normandijā ir tikai lokāls preventīvs raksturs, un cenšas par to pārliecināt Rundšteta štābu. No jauna zvana Pemzels un ziņo: «Noticis plaša mēroga iebrukums.» Špeidels palika pie saviem ieskatiem, kas balstījās uz ziņojumiem no 15. armijas. Nākamajās stundās ziņas par pretinieka darbību nāca nepārtrauktā straumē. No Lamanša salām gaisā pacēlās angļu lidmašīnas, velkot sev līdzi vieglos planierus ar karavīriem. Apmēram pulksten 3.30 tūkstošiem planieru nolaidās netālu no Kanas, tūlīt aiz Rommela «nāves zonas». Krasta apsardzes radaru ekrānos parādījās veselas flotiles. 3.42 Pemzels no jauna zvana uz Larošu pie Jonas un bezmaz lamājas, jo saprot, ka sācies grandiozs iebrukums. Pulksten 3.50 Rundšteta štāba priekšnieks ģenerālis Blūmentrits beidzot viņam piekrīt, un 4.30 Pemzels ziņo, ka Marksa artilērija jau iesaistījusies kaujā ar pretinieka jūras kara spēkiem. Vienīgi Špeidels vēl arvien laiku pavada nesatricināmā miera. 5.40 Špeidels zvana Pemzelam un jautā, vai patiešām atsevišķas pretinieka apakšvienības ir izsēdušās krastā. Pemzels varētu padzīt velnu, sakot — nē, tas nav tiesa, bet vi​ņam joki nav prātā. 6.15 viņš atkal zvana uz Larošu pie jonas un asi runā ar Špeidelu. Viņš ziņo, ka 5.30 pretinieks sācis apšaudīt Rommela «nāves zonu» un krasta aizsardzības būves. Špeidels atkal iebilst un savus argumentus stāsta tik pārliecinoši, ka savaldību zaudējušais Špeidels armiju grupas «B» kauju darbības žurnālā ieraksta jaunu — Špeidela situācijas vērtējumu: «Pretinieka nodomi mums nav zināmi. Notiekošais kopumā šķiet kā māņu manevrs pirms veiksmīga uzbru​kuma citur.» Pēc šī ieraksta žurnālā seko divas stundas ilga pauze, kaut arī zināms, ka Špeidels zvanījis sava štāba virsniekam pulkvedim Tempelhofam un pavēlējis nekavējoties atgriezties. Liecība par stāvokli šai brīdī ir 15. armijas kaujas darbības žurnālā. Tā ir atzīme, ka 5.45 zvanījis Pemzels un pavēstījis jaunumus: «Sākusies apšaude no jūras, taču desants krastā vēl nav izcēlies. 7. armijas pavēlniecība pieņē​musi lēmumu, ka spēs kontrolēt situāciju ar saviem spē​kiem.» Kad fon Zalmuts to pašu bija izdzirdis no sava štāba priekšnieka, viņš noteica: «Tagad iebrukums lemts neveiks​mei.» Un viņš devās gulēt. Larošas pie Jonas pilī Špeidels kaujas darbības žurnālā ieraksta ko līdzīgu: «Pilnīgi iespējams, ka drīz varēsim turpi​nāt pārtraukto miegu.»

OPERĀCIJA «OVERLORD» SĀKAS


Herlingenē Rommels no rīta cēlās daudz vēlāk, nekā bija radis armijā. Viņš nomazgājās, noskuvās, iztīrīja zobus un starp deviņiem un desmitiem rītā izdzēra tradicionālo buljona tasīti, kuru bija pagatavojusi Lūcija. Pēc tam viņš devās pastaigā. Taču 6. jūnijā ierastā kārtība netika ievērota — Lūcijai bija dzimšanas diena. Māja bija pilna ar ziediem. Ēdamistabā, kur tika novietotas dāvanas, mājas apģērbā — rītasvār- kos un čībās — saimniekoja pats feldmaršals. No Parīzes vestās kurpes atradās goda vietā. Ienāca istabene Karolīna un ziņoja, ka feldmaršala kungu aicina pie telefona. Rommels devās uz kabinetu — štāba istabu. Zvanīja Špeidels. Mazu brīdi Rommels kā pārakmeņojies stāvēja ar klausuli rokās, bet tad klausulē noteica: «Es braucu atpakaļ.» Un tūlīt gāja ģērbt mugurā mundieri. Tagad nav iespējams precīzi pateikt, cik tobrīd rādīja pulkstenis. Špeidels apgalvo, ka bijis seši no rīta, taču armiju grupas «B» kauju darbības žurnālā vienīgā Rommela un Špeidela saruna reģistrēta tikai 10.15. Kāpēc gan Špeidels bija zaudējis savu agrāko bezrūpību? Visdrīzāk, viņu bija maldinājis kārtējais Pemzela zvans uz Larošu pie Jonas drīz pēc deviņiem. Pemzels ziņoja: ienaidnieka karaspēks pārvietojas pa Normandijas piekrasti. Īstenība bija vēl satriecošāka. Sabiedroto trieciengrupas ar mīnmetējiem un lielgabaliem apšaudīja dotus. Pie kraujā krasta no vienas vietas bija sakarinātas virvju kāpnes, no kuģiem gaisā šāva raķetes. Aviācija un kuģu lielgabali mīnu laukos bija izveidojuši lielas spraugas. «Nāves zona» vairs nepastāvēja. Vēlāk Rundštets ar ļaunu prieku atzīmēja, ka pretinieks atšifrējis visus Rommela trikus, kurus viņš, Rietumu frontes pavēlnieks, jau pašā sākumā uzskatījis par nelietderīgiem. Sabiedrotos nebija traucējis arī bēgums. Neviena no trim Rommelam padotajām tanku divīzijām šais stundās nevarēja doties pretuzbrukumā. 21. tanku divīzija atradās nepilnu divu stundu brauciena attālumā no Kanas un jau no četriem rītā gaidīja uzbrukuma pavēli, taču Špeidels šādu pavēli nedeva. Ne tikai Rundštetam, bet arī Jodlam nebija pilnīga priekšstata par sabiedroto karaspēka operācijas vērienu. Neviens no viņiem vai viņu cilvēkiem šajās izšķirīgajās rīta stundās nespēja uzņemties atbildību un nepārprotami paziņot, ka tas nav manevru «Fortitude» turpinājums, bet gan visīstākais iebrukums. Tāpēc arī Jodls nespēja izlemt par tanku rezervju raidīšanu kaujā. Ja uz vietas būtu bijis Rommels, viņš būtu licis lietā visu savu nevaldāmo temperamentu, ar ko šādos gadījumos izcēlās, un panācis, ka šis Gordija mezgls tiek pārcirsts. Taču veiksme šoreiz smai​dīja angļiem un amerikāņiem. «Ja es no paša sākuma būtu uzklausīts,» Rommels vēlāk rakstīja sievai, «jau pirmās iebrukuma dienas vakarā mēs ar trim tanku divīzijām būtu varējuši attīstīt pretuzbrukumu un izmainīt kaujas gaitu.» Bet atgriezīsimies 6. jūnijā. Pulksten 16.15 Rommels šķērso Vācijas un Francijas robežu. Reimsā viņš uz īsu brīdi apstājas, lai piezvanītu Špeidelam. Pēdējie jaunumi liek feldmaršalam zaudēt jebkādas cerības: pretinieks jau ieņēmis 28 kilometrus platu Atlantijas viļņa joslu, krastā izkāpušas septiņas kājnieku divīzijas, bet Kanas un Kotantēnas pussalas rajonā vēl pa divām angļu un amerikāņu gaisa desanta divīzijām. 6. jūnijā pēc desmitiem vakarā reiha augstākā virspavēlniecība beidzot dod pavēli SS 12. tanku divīzijai un tanku mācību divīzijai doties kaujā, taču pirmā spēj ierasties frontē tikai nākamajā rītā, bet otras astoņos no rīta tur vēl ne​bija. Vēlu vakarā 6. jūnijā Rommels atgriezās Larošā pie Jonas. Šai laikā Francijas teritorijā jau darbojās 155 000 Eizenhauera karavīru, kas bija ieņēmuši 130 kvadrātkilometru lielu teritoriju. Rommelam vairs nebija nekādu šaubu par pretinieka īstajiem nodomiem. Vēl viņš domāja, ka tas nav viss un ka drīzumā gaidāms vēl viens desants Lamanša Normandijas krastā. Šī otra desanta gaidīšana tad arī noteica feldmaršala stratēģiju turpmākajās piecās nedēļās. 7. jūnijā telefonsarunā viņš ar saviem apsvērumiem iepazīstināja Jodlu. Tomēr, par spīti visiem šiem notikumiem, Hitlera štābā valdīja miers. Tanku grupējuma «Rietumi» pavēlnieks fon Švepenburgs pārņēma piecu divīziju komandēšanu, un jau nākamajā dienā Hitlers deva


viņam pavēli sākt pretuzbru​kumu. Arī Rommela štābā neviens īpaši neuztraucās. Tūlīt pēc ierašanās Rommels painteresējās, kur atrodas viņa štāba darbinieki. Viņam pateica, ka gandrīz visi spēlē galda tenisu. Dažbrīd kāds aicināja Špeidelu pie telefona. Ja viņam nezvanītu, viņš varbūt pat aizmirstu par fronti. Bet ģenerālfeldmar- šals nezināja kur dēties — viņu vilināja fronte, priekšējās līnijas, gribējās pašam pārliecināties par visu, kas tur notiek, zināt, vai laikus tiek pievesta munīcija un ēdiens. Tas bija karavīra asiņu aicinājums. Taču viņš bija feldmaršals un faktiskais frontes komandieris, tāpēc vajadzēja palikt štāba mītnē un pieņemt lēmumus saskaņā ar ienākošajiem ziņoju​miem. Bet ziņojumi bija viens par otru nepatīkamāki. Tāpat kā Alameinā, ienaidniekam bija liels tehnikas pārsvars. Tanki amfībijas bez grūtībām tika pāri applūdinātajiem laukiem. Mīnu lauku pārvarēšanai sabiedrotie izmantoja tankus, kuriem priekšā bija uzstādīti speciāli veltņi ar metāla dzelkšņiem, kas uztaustīja mīnas. Ja tanku nepietika, uz lauka izlaida govju baru. Dīvaini, bet uzbrucējiem bija daudz sīkākas aizsardzības būvju kartes nekā tiem, kas ierīkoja šīs būves. Nemaz nerunājot par pārākumu gaisā un uz jūras. Koriģējošās izlūklidmašīnas palīdzēja kuģu artilērijai ]oti precīzi sašaut mērķus, kas atradās tālu no placdarma. Debesīs bija tik daudz angļu un amerikāņu lidmašīnu, ka tās spēja izveidot 100 kilometru garu pusapli no flanga līdz flangam. Rūpīgi pārdomātu un operatīvu lokālu operāciju rezultātā sabiedrotie iznīcināja vācu sakaru līdzekļus vienu pēc otra. Ģenerālis Švepenburgs vienā dienā zaudēja trīs ceturtdaļas savu radioautomašīnu. SS 1. tanku korpusa pavēlniekam Zepam Dītriham darba kārtībā izrādījās tikai četri 110 div​desmit aparātiem. Un tomēr, prasmīgi un ātri manevrējot, SS 1. tanku korpuss varēja izlauzt placdarmā platu spraugu. 7. jūnijā Rommels pavēl Dītriham doties uzbrukumā: «Ienaidnieks jau ir ieņēmis Bajē, taču mums ir nepieciešams noturēt Karantānu.» Karanlānai Kotantēnas pussalas aizstāvēšanā bija stratēģiski svarīga loma, taču Dītrihs nevēlējās doties uzbrukumā, jo uzskatīja, ka uzbrukuma virziens nav pareizs. Rommels iekaisis nokliedza klausulē: «Trīs divīzijas nekavē​joties uz kreiso flangu!» Tas bija vienkāršāk pasakāms nekā izdarāms. Pēcpusdienā ierodoties Dītriha štābā, Rommels uzzināja, ka 21. tanku divīzijā palikušas tikai 55 kaujas mašīnas. Par to bija parūpējušies ienaidnieka desantnieki, kas planieros bija nolai​dušies tankistiem burtiski uz galvas. Rommels pavēlēja 21. un 12. SIS tanku divīzijai sūtīt papildspēkus, taču tie nokļuva pretinieka kuģu lielgabalu apšaudes zonā. 8. jūnija vakarā gan Rommela, gan Rundšteta štābā bija kļuvis skaidrs, kas tieši rada stratēģiski vislielākās briesmas: ja Eizenhauers tuvākajā laikā ieņems Šerbūru, gaidāms krahs, jo pretinieks spēs izvērst visplašāko uzbrukumu Eiropas kontinentam. Arī Berlīnē domāja par situāciju, taču izprata to savādāk. Rommels piezvanīja Jodlam un sacīja: «Es uzskatu, ka pretinieka spēki jāsašķeļ divos lielos grupējumos jebkurā vietā kreisajā flangā.» Jodls tam nepiekrita, jo uzskatīja, ka otrs iebrukums nav gaidāms. Grūti aptvert to, cik viegli Rommels noticēja pretinieka dezinformācijai. Viens no maldinošo manevru «Fortitude», kas pakāpeniski pārvērtās par operāciju «Overlord», uzdevumiem bija radīt iespaidu, ka tajos piedalās ievērojams amerikāņu bruņoto spēku kopojums īstenībā neesoša ģenerāļa Petona vadībā. Rommela izlūkošanas aģents ziņoja, ka šī grupa virzīsies uz Berlīni, tāpēc viņš izdarīja secinājumu, ka noteikti būs vēl otrs desants. Pirmām kārtām gan vajadzēja pārbaudīt šo ziņojumu, taču Rommels jau bija morāli pilnīgi salauzts un varbūt tāpēc nespēja sakarīgi domāt Amerikāņi tikmēr sakopoja spēkus Senmēreglizē placdarmā, lai dotos triecienā Serbūrai. Rommels dod pavēli 7. armijas pavēlniekam Dolmanim izjaukt pretinieka nodomus ar jebkuriem līdzekļiem, taču šo līdzekļu — automašīnu un degvielas — nepietiek. Tāpēc 9. jūnijā tiek dota jauna pavēle: «Pagaidām, kamēr sakoposim spēkus uzbrukumam, jāaizsargājas.» Nākamajā dienā Rommels dodas uz Dītriha štābu, taču nemitīgo ienaidnieka aviācijas uzlidojumu dēļ nespēj tur nokļūt. Kad tās pašas dienas vakarā viņš ierodas pilī, zvana Jodls un satraukumā lūstošā balsī ierosina izdarīt izlūkošanu ar kauju. No iebrukuma sākuma bija pagājušas tikai četras dienas, bet


visas Francijā dislocētās vācu armijas rezerves jau bija iesaistītas kaujā. Un, kaut arī vācu pusē kaujā piedalījās četrreiz vairāk divīziju nekā pretinieka pusē, tomēr pārsvaru viņi neguva. Tieši šajās dienās Rommelam bija vajadzīgs enerģisks štāba priekšnieks, bet viņa rīcībā bija tikai Hanss Špeidels. Taču Špeidelam bija savi plāni, kurus viņš īpaši vairs neslēpa. Šefa pēdējā brauciena laikā uz fronti viņš par to atklāti izteicās Rīgem, kas savā dienasgrāmatā šo sarunu atzīmējis šādi: «Viņš izstāstīja man par savu braucienu uz mājām Vasarsvētkos.» Ir zināms, ka Vasarsvētkos Freidenštatē mājās pie Špeidela notikusi viņa tikšanās ar Kārlu Štrelinu un bijušo ministru brīvkungu Konstantīnu fon Neirātu un viņu sarunu temats bijis Hitlera aizstāšana ar Rommelu. Taču ar pašu Rommelu sazvērnieki nesaskaņoja šos plānus un nedeva pat mājienu par tiem. Špeidela domubiedrs Valters Bagrackis atceras: «Špeidels uzskatīja, ka vispirms nepieciešams Rommelu sagatavot psiholoģiski.» Par vienu no šīs sagatavošanas posmiem, pēc Špeidela domām, vajadzēja kļūt Cēzara fon Hofakera vizītei Rommela mītnē. Virsleitnantu Hofakeru, 58 gadus veco dzīvespriecīgo skaistuli, Virtembergas kājnieku divīzijas komandiera ģenerālleitnanta Eberharda Hofakera dēlu, Rommels labi pazina. Viņš dienēja vērmahta augstākās virspavēlniecības administratīvajā štābā, kura priekšnieks bija ģenerālis Karls Hein- rihs fon Štilpnāgels. Vēl viens sazvērnieks, Špeidela svainis Horsts, bija Hofakera un Rommela pirmās sarunas liecinieks. Virsleitnants savas kārtis toreiz ta arī neatklāja. Rommels pret viņu bija visai atturīgs. Šķita, ka feldmaršals vēl arvien ir fanātiski uzticīgs Hitleram. Tomēr gluži tā vis nebija. Pakāpeniski pār viņu bija nākusi apgaismība, tāpēc viņš mocījās un bija nemierā ar sevi. Un līdz ar to viņš pieļāva kļūdas. 11. jūnija rītā kļuva skaidrs, ka nesekmējas Švepenburga uzbrukums Kanai, kuru viņš sāka pēc Rommela pavēles. Rommels un Špeidels devās pēc padoma pie vecā Rundšteta. Pēc apspriedes Rundštets nosūtīja uz Berlīni Keitelam telegrammu: «Ja fronti laikus neizdosies nostiprināt, izveidosies stāvoklis, kas prasīs kardinālus lēmumus.» Pēc vizītes pie Rundšteta Rommels tikās ar viņa štāba priekšnieku ģenerāli Blūmentritu. Viņi vispusīgi apsprieda stāvokli, kāds izveidojies frontē, un panāca saprašanos, ka jāmeklē ceļi, lai panāktu vienošanos ar pretinieku. Neatkarīgi no šefa ar Blūmentritu runāja arī Špeidels. Vēlāk Blūmentrits uzrakstīs: «Toreiz Špeidels pirmoreiz man pateica, ka reihā ir izveidojies visai plašs cilvēku loks, kas ir gatavi gāzt fireru. Špeidels nosauca fon Viclēbena, Beka, Herdelera un citu vārdus. Vēlāk viņš izteica domu, ka gadījumā, ja Hitlers neaizies pats, nāksies viņu piespiest to darīt Viņš piebilda, ka runa nav par atentātu, taču demaršam pret Hitleru jānotiek neatkarīgi no visa cita.» Jāsaka, ka Špeidels pareizi novērtēja šefa psiholoģisko noskaņojumu šajā brīdī. Atpakaļceļā Rommels pats sāka runāt par mierīgo iedzīvotāju masveida nogalināšanu un uzdrošinājās pat izdarīt secinājumu, ka Hitleram par labu tas nenāk. Bet no kaujas lauka tika saņemta ziņa, ka vācu karaspēks atdevis Karantānas pilsētu. Ģenerālis Markss nogali​nāts gulēja ierakumos. Rommels nomākts raksta uz mājām šādas rindas: «Kaujas gaita nav par labu mums, jo ienaidnieka pārspēku noteic aviācija un smagie kuģu lielgabali. Pienācis laiks politiskām spēlēm. Mēs uzskatām, ka tuvākajās dienās gaidāms jauns — varbūt vēl lielāks ienaidnieka uzbrukums. Pret mums vēršas divu lielvalstu apvienotie spēki. Drīz viss būs galā.» 12. jūnijā fon Švepenburgs ēda pusdienas Larošā pie Jonas. Rommels atradās frontē. Švepenburgs uzrunāja Špeidelu un paziņoja, ka ir gatavs izpildīt jebkuru pavēli. Špeidels klusējot pamāja ar galvu un sacīja: «Es gatavoju jums īpašu uzdevumu.» Tikai 1947. gadā, amerikāņu gūstā ticies ar Špeidelu, Švepenburgs uzzināja, kas tas bijis par uzdevumu, proti, noturēt uz vielas 2. un 116. tanku divīziju, lai iesaistītu tās pučā pret Hitleru. Protams, šāds 1944. gada notikumu traktējums 1947. gadā Špeidela tēlam veidoja antifašista oreolu. Viņš šo versiju atkārtoja daudzās uzstāšanās reizēs, rakstīja par to ari savā grāmatā «Iebrukums 1944.», kas iznāca 1949. gadā. Daudz vēlāk, kad Špeidels sāka taisīt karjeru NATO, viņš šo traktējumu mainīja.


Pēc Rommela biogrāfijas angļu izdevuma iznākšanas, kurā es runāju par 2. un 116. tanku divīzijas noturēšanu, Špeidels sāka apstrīdēt manus vārdus. Pilnīgi iespējams, ka ģenerālim bija sajukusi 2. un 21. divīzija, un tādā gadījumā es piekrītu viņam tai ziņā, ka 21. divīzija piedalījusies kaujās no iebrukuma pirmajām dienām. Bet 2. divīzija faktiski nedarīja neko, un 116. divīzija iesaistījās kaujās tikai 19. jūnijā. Tomēr savas grāmatas 71. lappusē Špeidels raksta, ka divas tanku divīzijas netika iesaistītas kaujā politisku apsvērumu dēļ, un tas, visdrīzāk, liecina, ka viņš ir izpļāpā- jies._ Īstenībā viņš bija mācējis pārliecināt Rommelu, ka šīs divīzijas jātur rezervē «neparedzētam gadījumam» (ja noliktu otrs iebrukums). Šāda rīcība ārkārtīgi izbrīnīja tanku divīziju ģenerāļus. īpaši tas atliecas uz 116. divīziju, kura jau pēc iebrukuma sākuma no Normandijas vidienes bija pārdislocēta uz Lamanša piekrasti. Un vēlreiz izlasīsim Rommela to dienu vēstuli. Lūk, ko viņš bija sapratis: «SS karaspēks cīnās ļoti pašaizliedzīgi, tomēr pretinieka pārākums nenovēršami palielinās no dienas dienā. Atceries, ko es Tev teicu 1942. gada novembrī.» Bet toreiz viņš pirmo reizi bija izteicis domu par pamieru ar Rietumu pretiniekiem. Hitlers pilnīgi pamatoti uzskatīja, ka Rommelam ir tikpat smaga depresija kā Alameinas kaujas laikā. 17. jūnijā viņš pavēlēja Rommelam un Rundštetam ierasties viņa rezerves mītnē Suasonā 300 kilometrus no Normandijas krasta. Apspriede sākās ar to, ka Rommels raksturoja situāciju bez kādiem izskaistinājumiem. Tehnika nespēj pārvarēt kāpas. Degviela un cita veida nodrošinājums tiek pievests ar nokavēšanos. Montgomerijs Normandijā veiksmīgi ievēro to pašu taktiku ko Āfrikā un, pielietojot bombardēšanā «paklāja» principu, panāk, ka vācu bruņutransports atkāpjas. Pēc tam runāja Rundštets. Bez kādām diplomātiskām atrunām viņš paskaidroja Hitleram, ka nav mērķtiecīgi sūtīt pastiprinājumus uz Kotantēnas pussalu, bet jāorganizē atkāpšanās un pēc tam jānostiprina Šerbūras aizsardzība. Šī apspriede bija tas retais gadījums Hitlera kampaņu vēsturē, kad fīrers ļāva divu feldmaršalu uzskatu atspēkošanai savas domas izteikt ģenerālim. Bet ģenerālis komandēja korpusu, kas pirmo reizi bija pielietojis V-l, un ar to vien jau pelnīja īpašu uzticību. Hitlers no lepnuma vai piepūtās, kad tika stāstīts par lielajiem postījumiem, kādus Londonā nodarījis jaunais vācu ierocis. Rommels atļāvās izteikt dažas piezīmes par jaunā ieroča stratēģisko nozīmi. Pēkšņi iegaudojās sirēna, un Hiders devās uz bunkuru. Rommels pamanīja, ka stenogrāfisti neseko, un izmantoja gadījumu, lai parunātos ar viņu aci pret aci. Viņš ieteicās fīreram par «jaunas politikas nepieciešamību», jo citādi glābt stāvokli Rietumos nav iespējams. «Par to neraizējieties,» viņam atbildēja Hitlers, «atstājiet visu manā ziņā.» Un pakāpeniski pārliecināja feldmaršalu par pretējo, gluži kā skolotājs pārliecina skolnieku, kas sācis apšaubīt viņa autoritāti. Un atkal Rommels nespēja pretoties Hitlera personības ietekmei. Vēlāk par to ar indīgu ironiju rakstīja Rommela ziņnesis un adjutants Helmūts Lange. Rommela ziņojumā augstākajai virspavēlniecībai nākamajā nedēļā jau bija jūtama noskaņojuma maiņa. Feldmaršals pārliecināts konstatēja, ka nedz pie Kanas, nedz pie Senlo ienaidnieks nav guvis būtiskus panākumus un līdz savu tālāko mērķu sasniegšanai tam vēl tālu. Kaut arī šo ziņojumu tonis bija možs, objektīvi vāciešu stāvoklis kļuva dramatisks— amerikāņi Kotantēnas pussalā atspieda viņus uz ziemeļiem. Un tomēr Hitlers pieprasīja noturēt aizsardzības līnijas tikpat ilgi, cik ilgi maršals Kolbergs 1807. gadā notu​rēja Gneizenavas aizsardzību pret Napoleonu. 24. jūnijā Rommels saņēma pavēli uzbrukt amerikāņiem pie Šerbūras no aizmugures. Pavēlē bija ierakstīti vārdi «turēties līdz pēdējam vīram», aizsargājot Šerbūras cietoksni. Šerbūras komandantam Šlībenam Rommels nodeva šo pavēli mazliet citādā interpretācijā: «turēties līdz pēdējai patronai». Maz ticams, ka pēkšņi viņš būtu kļuvis mīkstsirdīgs, taču kā karavīrs viņš saprata kareivi, kam lemta nāvinieka loma. Šlībens lūdza palīgā aviāciju — gaisa flote gatavojās kaujai, taču tikšanās ar Hitleru iespaidā radusies eiforija Rommelam jau bija pārgājusi, viņš atkal bija kļuvis reālists un, saprotot, ka visas pūles noturēt Šerbūru ir veltas, pavēli lidotājiem nedeva. Šerbūra tika atstāta. Tai pašā dienā viņš runāja ar Rīgi: «Es ziņoju par visu uz Berlīni, bet viņi tur nesaprot, ka lūzums kara gaitā ir jau noticis.» Un pēc


ilgāka laika piebilda: «Kas tā par aplamu domu — uzbrukt amerikāņiem pie Šerbūras?» Abi vienprātīgi izgāza sakrājušos rūgtumu uz augstāko pavēlniecību, un Rīge izteica šādu domu: «Tie, kas vēlas turpināt karu, būtu nošaujami uz vietas.» Atbildot Rommels iesaucās: «Bet jūs taču esat karavīrs, Rīge!» Rīge palika pie saviem uzskatiem. Rommels it kā sakritās un sacīja: «Augšā tagad visu vainu centīsies uzvelt man. Vismaz Keitels un Jodls. Vai tiešām viņi nesaprot, ka tikai vārdi «turēties līdz pēdējam vīram» neko nedod!» Tomēr karš turpinājās, vācieši prata operatīvi ierīkot jaunas aizsardzības būves. Dešifrētāji, kas noklausījās Montgo- merija štāba virsnieku sarunas, ziņoja par angļu plāniem tuvākajā laikā doties uz Parīzi. No Polijas Rommela pakļautībā ieradās 9. un 10. SS tanku divīzija. Rommels pavēlēja tām bloķēt pretinieka placdarmu pie Bajē, pārraut krasta līniju pie Aromanšas, tā atgriežot angļus no piegāžu avotiem. Taču Montgomerijs atminēja šo plānu un sāka uzbrukumu pirmais. 26. jūnijā divas stundas pēc saullēkta viņš uz rietumiem no Kanas pēc spēcīgas artilērijas sagatavošanās uguns devās triecienuzbrukumā pret Rommelu. Attiecīgo iecirkni aizstāvēja Dītriha SS 1. tanku divīzija. 7. armijas pavēlniekam ģenerālpulkvedim Dolmanim kļuva zināms, ka pretinieks gatavojas šo armiju sakaut un ieņemt Kanu. Viņš lūdza Rommelu nodot Kanas aizsardzībai pie Bajē stāvošās tanku vienības. Rommels, gari nedomājot, Dolmanim deva pavēli: «Pasakiet SS obergrupenfīreram Hausleram, ka patlaban jāsviež kaujā visi spēki, kādus vien var iesaistīt, lai viņš dod vajadzīgo pavēli SS 2. tanku korpusam.» (Dot tie​šas pavēles tik augsta ranga esesietim Rommels nebija piln​varots.) Dolmanis divas reizes pa telefonu lūdza Hausleram palīdzību, taču Hausleram bija savi uzskati: viņam šķita, ka, pagaidot vēl mazliet, operāciju varēs veikt efektīvāk. Dolmanis nervozēja jau ilgi un nemitīgi zaudēja savaldīšanos. Kaut arī Dītrihs pirmo uzbrukumu bija atsitis ar saviem spēkiem, nākamajā rītā iebrukums atkārtojās. Pēc divām stundām Dolmanis jau bija miris. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka Dolmaņa nāves iemesls ir sirdslēkme, taču Pemzels pēc kara rakstītajos memuāros pavēsta, ka šai dienā desmitos no rīta Dolmanis iegājis pie viņa vannasistabā un iedzēris indi. Apjukušais Pemzels divas stundas turēja noslēpumā ziņu par pavēlnieka nāvi, bet tad sadūšojās un piezvanīja uz Larošu pie Jonas. Pusstundu pēc ziņas par Dolmaņa nāvi Rommelam piezvanīja Blūmehtrits un visai asā tonī paziņoja, ka fīrers pieprasa, lai Rommels un Rundštets nekavējoties ierastos Berg- hofā. Abi feldmaršali brauca vienā automašīnā. Majors Eber- hards Volframs, kas viņus pavadīja, dzirdējis daļu no viņu klusās, bet saspringtās sarunas. Rommels sacījis Rundšte- tam: «Rundšteta kungs, es gribu darīt jums zināmu savu uzskatu — karš ir jābeidz. Es to stingri paziņošu fīreram. Es jūtu atbildību vācu tautas priekšā, un tas attaisno manu uzvedību un rīcību. Politiskā situācija ir bezcerīga — pret mums ir visa pasaule. Mums nav izredžu uzvarēt» Tūlīt pēc ierašanās Berhtesgādenā, kur atradās Berghofas pils, Rommels tikās ar Gebelsu un Himleru. Saruna ar Hitleru notika Berghofas lielajā zālē. Hitlers, Rommels, Rundštets un citi ģenerāļi stāvēja vienā galda pusē, bet viņiem pretī — ministri, diplomāti un citas augstas reiha amatpersonas. Vispirms Hitlers uzslavēja lidotājus, kas bija bombardē​juši Londonu. Pēc tam vārds tika dots diviem jauniem virsniekiem, kas komandēja V-l baterijas. Viņu dedzība atstāja lielu iespaidu uz klausītājiem. Tikai pēc tam Hitlers deva vārdu Rommelam. Feldmaršals sāka ar šādiem vārdiem: «Mans firer, es stāvu šeit kā armiju grupas «Berta» virspavēlnieks. Es domāju, ka šī ir pēdējā reize, kad varu ziņot par stāvokli Rietumos. Tāpēc man jāsāk ar kritisku Vācijas politiskā stāvokļa analīzi. Pret mums ir nostājusies visa pasaule. Un spēku attiecība…» Hitlers pārtrauca viņu: «Feldmaršala kungs, runājiet, lū​dzu, par militāro, nevis politisko stāvokli!» Rommels stūrgalvīgi turpināja: «Mans fīrer, man ir jārunā, to no manis prasa vēsture…» Hitlers pārtrauca viņu no jauna: «Feldmaršala kungs, es lūdzu jūs pievērst uzmanību militārajam stāvoklim!» Rommels bija spiests paklausīt Hitlers aizkaitināti ierunājās, ka Rommelam un Rundštetam nav


izdevies pretuzbrukums Kotantēnas pussalā, ka Montgomerija aizsardzības līnijas bijušas daudz labākas nekā Rommelam. Pēc tam viņš pievērsās Rommelam un no jauna lūdza izteikties par militāro stāvokli. Rommels paskatījās uz Gebelsu un Himleru. Tie abi nodūra acis. Zālē iestājās ledains klusums. Tad Rommels sacīja: «Mans firer, es nevaru turpināt, nerunājot par Vācijas likteni.» Hitlers iekaisis atbildēja viņam: «Šķiet būs labāk, ja jūs šo telpu atstāsiet» Stāvoklis tika apspriests bez Rommela piedalīšanās. Pulksten 21.15 feldmaršals atstāja Berghofu, stingri nolēmis ne​kad vairs tur neatgriezties. Tā arī notika: ar Hitleru viņš nekad vairs netikās. Atgriezies Larošā pie Jonas, Rommels īsu mirkli atpūtās un tūlīt brauca uz fronti pie Kanas, kur notika asiņaina kauja. Lai nu kā, bet viņš nedomāja atdot pilsētu Montgome- rijam. Nākamajā dienā viņš tikās ar Švepenburgu un izstāstīja par Hitlera jaunākajiem stratēģiskajiem plāniem, kas bija saistīti ar «atmaksas ieroča» V-l pielietošanu. Viņš sacīja ari, ka Kana var būt tā cilpa, kas nožņaugs angļu uzbrukumu Parīzei. Tāpēc uz turieni jāsūta pēc iespējas vairāk spēku. Švepenburgs pavēlēja rīkot nakts uzbrukumu, bet viņa tanki no jauna nokļuva pretinieka kuģu lielgabalu ugunī. Vāciešu stāvoklis kļuva pilnīgi bezcerīgs. Švepenburgs zvanīja Špeidelam un paziņoja, ka jāatkāpjas un jāieņem jauns placdarms, kas nebūtu sasniedzams kuģu lielgabaliem. Rommelam piebraucot pie pils, Špeidels jau bija piekritis tanku grupējuma priekšlikumam. Taču Rommels enerģiski iebilda. Viņš vēl nebija gatavs atdot Kanu. Rommels atkal brauca uz fon Švepenburga štābu un pie-prasīja, lai tanku divīzijas netiktu aizvestas pārāk tālu no frontes. Tikmēr Rundštets, Švepenburgam par šausmām, ziņoja par notikušo uz Berghofu, papildinādams ziņojumu ar savu komentāru. Hitlers neprātā ārdījās. Jodls izsauca Blūmentritu un sacīja viņam: «Švepenburga ieteikums ir pretrunā ar veselo saprātu, bez kā šajā situācijā nevar iztikt Acīm redzams, ka Švepenburgs ir saindējies ar Rommela un Rundšteta noskaņojumu.» Hitlers pieprasīja nekavējoties atbrīvot Kanu. Rommels sāka aizstāvēt Švepenburga viedokli, sacīdams, ka nepieciešams saglabāt izveidojušos stāvokli, nevis izšķiest pēdējos spēkus. 23.30 pienāk Hitlera pavēle par Švepenburga atcelšanu. Šai naktī Rommels nevarēja aizmigt arī cita iemesla dēļ: Rundštets bija ieteikts augstam apbalvojumam — «Bru​ņinieka krusts ar ozollapām». Pašreizējā situācijā tas varēja nozīmēt tikai vienu — atstādināšanu no amata ar godu. Vecais karavīrs Rundštets mājienu saprata un nākamajā dienā pēc apbalvojuma saņemšanas iesniedza atlūgumu. Rommelam uzlabojās oma — kas cits, ja ne viņš, lai pieņemtu no Rundšteta lietas? Taču Hitlers savam nesena​jam mīlulim bija sagatavojis nepatīkamu pārsteigumu — par Rietumu frontes pavēlnieku tika iecelts ģenerālfeldmaršals Ginters fon Klūge. 3. jūlijā Klūge ieradās Larošā pie Jonas pirmajā iepazīšanās vizītē. Frontes pavēlnieks izstaroja spēku, lietišķību un ticību uzvarai — īpašības, kādas viņš bija klaji demonstrējis jau apspriedē Berghofā. Acīmredzot nebija velti pūlējies. Rommels konstatēja, ka viņam jaunais pavēlnieks ir nesimpā​tisks. Drīz vien izsaucis Rommelu pie sevis, Klūge paziņoja: «Turpmāk jums nāksies paklausīt tāpat kā visiem citiem.» Un pieprasīja uzrādīt tos «objektīvos» ziņojumus no kauju vietām, kurus Rommels slēpjot 110 saviem ģenerāļiem. Rommels iekaisa dusmās. «Es nezinu, ko jūs domājat Jums ir darīšana ar feldmaršalu,» viņš sacīja. «Man ir nepieciešams objektīvs priekšstats par notiekošo,» atkārtoja Klūge. «Bet jūs, izmantojot savu īpašo stā​vokli, ziņojāt fīreram tikai to, kas varēja ienākt prātā arī mūsu pretiniekiem.» Viņi šķīrās kā ienaidnieki. Sazvērnieku cerības tikt ar Rommela vārdu pie politiska kapitāla uzplauka no jauna. Špeidels ziņo Štilpnāgelam par feldmaršala krišanu nežēlastībā un viņa augošo interesi par separātu mieru ar rietumvalstīm. Un viņi sāka uz 9. jūliju gatavot Rommela un Hofakera — tieši viņš pēc pirmās tikšanās reizes ar feldmaršalu bija rekomendējis sevi kā visas sazvērnieku organizācijas dzinējspēku — tikšanos. Šai tikšanās reizei bija lemts kļūt par pēdējo nozīmīgo pagriezienu Rommela dzīvē.


«PRIEKŠROKA BŪTU DODAMA PAŠNĀVĪBAI…» 9. jūlijā agri no rīta gaisotne Larošas pie Jonas pilī bija jūtami nervoza Brokastu laikā sarunu tēma bija augstākā virspavēlnieka lūgums dot konkrētus priekšlikumus par pretinieka spēku galvenā grupējuma iznīcināšanu Normandijā. Špeidels ironizēja par Berlīnes štāba noslieksmi uz plānu sastādīšanu. Rommela noskaņojums no sākuma bija melanholisks, bet vēlāk viņš unisonā ar Špeidelu piebilda: «Lai pārrautu angļu fronti, nepieciešams uzbrukt amerikāņiem, pēc tam pārgrupēties un tad viss veiksies pavisam citādi — šāda doma ir pēdējā muļķība!» Armiju grupējuma «B» kauju darbības žurnālā fiksētās telefonsarunas atspoguļo krīzi, kāda bija izveidojusies kaujā par Kanu. Rommels pasaka vārdus, kuros vairs nav nedz ironijas, nedz sarkasma, bet tikai faktu konstatējums: «Virspavēlniecībai nedrīkst būt nekādu ilūziju vai šaubu par iespējamām stāvokļa izmaiņām: ja pretinieks dos mūsu pozīcijām tikpat stipru triecienu kā vakar, mēs nespēsim tās noturēt» Rommela prātu vēl nodarbināja kaujas, kad Špeidels pieveda pie viņa Hofakeru un, kaut ari feldmaršals reiz jau bija ticies ar šo slaidi noaugušo skaistuli gaisa karaspēka formastērpā, stādīja viņu priekšā no jauna, uzsverot, ka pienācis laiks rīkoties tieši šādiem cilvēkiem: «Doktors Cēzars fon Hofakers, antinacistiskās sazvērestības dzinējspēks un ideologs pie Štilpnāgela štāba Parīzē.» Un taktiski atstāja abus divatā. Precīzi nav zināms, par ko ticis runāts. Sarunu nav iespējams pārliecinoši rekonstruēt balstoties tikai uz Hofakera liecībām, kuras tas devis gestapo pēc 20. jūlija notikumiem. Tomēr var mēģināt noteikt šīs sarunas svarīgākos momentus, vadoties 110 dažiem netiešiem avotiem. Gestapo izmeklēšanas grupas vadītājs Georgs Kisels, pēc kara atrodoties ieslodzījumā, ziņoja, ka saruna ilgusi apmēram pusstundu. Hofakers centies pārliecināt Rommelu, ka stāvoklis prasa rīkoties izlēmīgi. Ja fīrers nevēlas tā rīkoties, tad viņš uz to jāpiespiež. Par puču vai sazvērestību nav runāts. Pēc tam Rommels ar Špeidelu pastaigājies pa parku un izteicis savus apsvērumus par iespēju piespiest Hitleru mainīt savu politiku, taču šis plāns bijis ļoti tālu no domām par atentātu: «Tuvākajās dienās es lūgšu fīreram atļauju tikties ar Montgomeriju. Esmu pārliecināts, ka Montgomerijs nedomās ar mani kārtot vecus rēķinus, ja ierosināšu tuvākā perspektīvā ar kopējiem spēkiem uzbrukt Krievijai.» Špeidels pēc manas grāmatas par Rommelu angļu izdevuma iznākšanas apgalvoja ko pavisam pretēju: Rommels ar Hofakeru nav vis runājuši par «aizmirstā kara», kā tai laikā dēvēja kauju par Normandiju, pabeigšanu, bet gan par «nacionālsociālistu kundzības likvidēšanu». Turklāt, uzsver Špeidels, tā neesot bijusi Rommela pirmā tikšanās ar sazvērniekiem. Viņš atsaucas uz Rommela tikšanos ar Štut- gartes virsbirģermeistaru Kārlu Štrelinu, ko apraksta ari britu ģenerālis Desmonds Jungs savā grāmatā par Rommelu. Tikai jāņem vērā, ka Desmonds Jungs savu grāmatu rakstīja tūlīt pēc kara un viņa rīcībā nebija dokumentu nedz no armijas, nedz no feldmaršala personīgā, nedz viņa apkārtnes cilvēku arhīviem, kā arī viņa sievas rakstiska apliecinājuma, ka viņš, «būdams karavīrs, nevarēja nostāties uz šī ceļa». Vārdu sakot, Junga rīcībā nebija nekā no tā, ko gal​venokārt ņēmu vērā es. Tātad Rommela un Hofakera otrā tikšanās, ar kuru sazvērnieki saistīja tik lielas cerības, bija notikusi. Taču uz feldmaršalu tā nebija atstājusi nekādu iespaidu. Viņš aizmirsa par to gandrīz tikpat ātri kā pirmo tikšanos. Bet to nebija aizmirsis Hofakers. Atgriezies Berlīnē, pacilāts viņš stāsta savam domubiedram brīvkungam Gothardam fon Fal- kenhauzenam: «Es piedzīvoju savas dzīves zvaigžņu stundu. Es biju gatavs uz visu un feldmaršalam visu atklāti izstāstīju.» Tuvākajās stundās pēc sarunas viņš vēl vairākiem cilvēkiem stāsta par savu tikšanos ar Rommelu, un ar katru reizi gūtie panākumi top lielāki. Hofakers tai pašā naktī lūdz Teihertam uzrakstīt projektu paziņojumam par Rietumu frontes karaspēka kapitulāciju un slepeni nosūtīt Montgome- rijam. Teiherts šo uzdevumu sava tiešā šefa Štilpnāgela vārdā


pāradresēja štāba juriskonsultam Valteram Bagrackim. Rītausmā vēstule ar kapitulācijas paziņojuma projektu bija gatava. Rommels to nedabūja redzēt.. Nākamajā rītā Hofakers ieradās Berlīnē, kur apliecināja gan savam tēvam, gan vienam no puča vadītājiem Klausam fon Štaufenbergam, kura pakļautībā bija virsnieki, sazvērestības dalībnieki, ka Larošā pie Jonas saņēmis Rommela piekrišanu. Viņš tikās arī ar sazvērestības civilā grupējuma līderi, Leipcigas virsbirģermeistaru Kārlu Herdelera un paziņoja, ka Rommels ir informēts par visiem viņu plāniem. 16. jūlijā Štaufenbergs sazvērnieku sanāksmē paziņo, ka Rietumu frontes karavadoņi ir viņu pusē un karu Atlantijas piekrastē var beigt pēc pašu iniciatīvas, tā radot priekšnoteikumus, lai Anglija un ASV apvienotos ar Vāciju kopējai cī​ņai ar Krieviju. Rommels visu šo dienu veltīja pārdomām, kas ne tuvu nebija tādas, kā iedomājās sazvērnieki. Nobraucis gar frontes līniju, viņš uzzināja, ka no iebrukuma sākuma zaudēts 97 tūkstoši vīru, to skaitā 2360 virsnieku, un ka rezervē palicis tikai 6000 vīr u. Bija iznīcināti 225, bet atjaunoti tikai 17 tanki. No jauna ieradušās kājnieku divīzijas nebija spējī​gas atsist pretinieka uzbrukumus pietiekami ilgi. Feldmaršals fon Klūge, jaunizceptais Rietumu frontes pavēlnieks, šai dienā, kā visi varēja redzēt, pārvērtās viņu acu priekšā. Kur bija palicis aplombs un uzvarētāja pašpārliecība? Tagad viņš izskatījās kā dzīvē nāvīgi vīlies vecs vīrs. Acīmredzot viņš bija lūdzis Rommelu dot rakstisku situācijas novērtējumu. Rommels šo lūgumu izpildīja, secinot, ka 7. armijai, kas tai brīdī atsita spēcīgus pretinieka uzbrukumus pie Senlo, nepieciešami papildspēki. Kolīdz Klūge bija atstājis Larošu pie Jonas, viņš tūlīt sazinājās ar Jodlu un sacīja: «Es vēlreiz, necik nesabiezinādams krāsas, uzsveru, ka stāvoklis ir ļoti nopietns.» Viss gāja uz priekšu ierastajā kārtībā — Rommela automašīna devās uz frontes līniju, bet Špeidelu nodarbināja domas par sazvērnieku gatavību izšķirošajam brīdim. Aizbildinoties ar kārtējo vizīti pie Klūges, viņš ieradās Parīzē, lai ar Štilpnāgelu apspriestu puča detaļas. Pēc tam vi��š sniedza daudznozīmīgu paziņojumu 15. armijas pavēlniekam fon Zal- mutam. Zalmuts savā dienasgrāmatā ieraksta: «Es novērtēju šos plānus atzinīgi. Ja tie īstenosies, abi feldmaršali rīkos slepenas sarunas ar pretinieku, un tad vācu karaspēks atstās Franciju, Beļģiju un Nīderlandi, bet sabiedrotie vienlaikus beigs Vācijas mierīgo iedzīvotāju bombardēšanu.» Šis ieraksts atspoguļo ilūzijas, kādas loloja inteliģents Špeidels. Viņam tai laikā nebija pareiza priekšstata par Rommela attieksmi pret Hitleru, tā vēl arvien bija lojāla, kaut ari Rommels reizēm veltīja visai stiprus izteicienus Jodlam un visai vērmahta augstākajai virspavēlniecībai. 13. jūlijā viņš saka viceadmirālim Rīgem: «Stāvokli apgrūtina tas, ka mums jāatsakās no pretošanās līdz pēdējai iespējai, turklāt laikā, kad daudz svarīgāk ir atvairīt krievu, nevis angļu un amerikāņu uzbrukumus.» Viņš uzskatīja, ka katastrofa Rietumu frontē gaidāma tuvāko četru nedēļu laikā un politiskais risinājums pēc tam nāks pats no sevis. Pa šo laiku Špeidels gatavoja Klūgem kārtējo analītisko ziņojumu. To vajadzēja parakstīt Rommelam. Paziņojuma teksts bija nepārprotams. Tas beidzās ar vārdiem: «Situācijā, kas ir izveidojusies, jārēķinās ar to, ka pretiniekam izdevies pārraut frontes līniju un iedziļināties Francijas teritorijā. Ņemot vērā, ka tanku grupējuma «Rietumi» vietējās rezerves pretinieka masveida bombardēšanas dēļ var pārvietoties vienīgi naktī, nedrīkst rēķināties ar to, ka šīs rezerves varētu ātri tikt pārvietotas uzbrukuma atsišanai.» To izlasījis, Rommels paņēma pildspalvu un nešaubīdamies pierakstīja apakšā: «Karaspēks cīnās varonīgi, tomēr cīņai gals vēl nav redzams. Manuprāt, radusies situācija prasa politiskus secinājumus. Es kā armiju grupas «B» pavēlnieks uzskatu par savu pienākumu sniegt šai sakarā visus vajadzīgos paskaidrojumus.» Špeidelu un Tempelhofu pārņēma šausmas. Viņi ar lielām grūtībām izlūdzās, lai Rommels svītro vārdu «politiskus». Galu galā ziņojums tika pārrakstīts un nākamajā dienā nodots Klūgem. Rommels paskaidroja, ka Klūge ar savu autoritāti var ietekmēt Hideru, taču vēlāk atzinās Rīgem: «Viņi nerēķinājās ar manām domām, un tāpēc es visu laiku biju kā uzvilkts.»


16. jūlijā viens no 17. gaisa desanta divīzijas štāba virsniekiem — virsleitnants Elmārs Varnings feldmaršalam jautā: «Kas gaidāms, kad situācija kļūs pilnīgi skaidra?» Rommels dod šādu atbildi: «Šai sakarā es varu jums kaut ko teikt. Feldmaršals fon Klūge un es esam izteikuši fīreram ultimātu, kurā paziņojam, ka karā uzvarēt neizdosies un tāpēc nepieciešams pieņemt principiālu lēmumu.» — «Bet kas notiks, ja fīrers noraidīs jūsu prasības?» jautājis jaunais cilvēks. «Tad Rietumu frontes komandēšanu uzņemšos es, jo situācija diktē vēl vienu svarīgu lēmumu: mums jāsekmē, lai angļi un amerikāņi atrastos Berlīnei tuvāk nekā krievi.» Rommela artilērists pulkvedis Latmanis par šo epizodi stāsta: «Feldmaršals saņēma mani aiz mundiera atloka, pieliecās pavisam tuvu un jautāja: «Bet kā, jūsuprāt, šo karu vajadzētu beigt?» Es atbildēju: «Feldmaršala kungs, man ir pilnīgi skaidrs, ka mēs neuzvarēsim karā. Tomēr es ceru, ka, ziedojuši tik daudz spēka un dzīvību, mēs nenonāksim pie postoša miera.» Tad viņš sacīja: «Izmantojot cieņu, kādu pret mani jūt sabiedrotie, es, nerēķinoties ar Hitleru, gribu noslēgt ar viņiem pamieru un tad gatavoties kopējam kara​gājienam pret krieviem.»» To pašu viņš bija licis saprast karavadoņiem, kas atradās frontē, to apliecina daudzi, to skaitā arī tanku grupējuma «Rietumi» jaunais pavēlnieks ģenerālis Eberbahs. «Tā vairs nevar turpināties,» viņam sacījis Rommels. Eberbahs pajautājis: «Jūs domājat, ka pretinieks piekritis miera sarunām, kaut ari pie varas vēl ir Hitlers?» Rommels nodūris galvu, pēc tam dobji, it kā katrs vārds prasītu milzu piepūli, no​teicis: «Man vajadzīgs jūsu atbalsts.» Nākamajā dienā Rommels apmeklēja SS 1. tanku korpusu. Viņam bija saruna ar korpusa pavēlnieku ģenerāli Zepu Dītrihu Helmūta Langes klātbūtnē. Jāmin, ka Dītrihs bija nelokāmi uzticīgs fīreram. Un šim cilvēkam, kas pazīstams ar savu fanātismu, Rommels jautāja tieši: «Sakiet, ģenerāl, vai jūs izpildīsiet manas pavēles, ja tās būs pretrunā ar Hitlera prasībām?» Dītrihs atbildējis: «Jūs esat pavēlnieks, kuram esmu tieši pakļauts. Es izpildu visas jūsu pavēles.» Saruna turpinājusies divatā. Jau iekāpis mašīnā un nobraucis krietnu gabalu, it kā rezumējot kādas domas, Rommels no​teicis: «Dītrihs ir mūsu pusē.» Tālāko ceļu viņi brauca klusēdami. Un, pat ja viņi būtu gribējuši sarunāties, tad nez vai viens otru būtu sadzirdējuši pastāvīgi pāri lidojošo pretinieka lidmašīnu dēļ. Kad feldmaršala mašīna tuvojās Liburnai, viņi saprata, ka vairākas lidmašīnas gatavojas uzbrukt automašīnai. Rommels pavēlēja šoferim iebraukt ēnainā parkā, taču parks bija neliels un no tā varēja atkal izbraukt vienīgi uz atklāta ceļa. Divas lidmašīnas sāka samazināt augstumu. Rommels uzkliedza: «Ātrumu! Un prom no šī ceļa!» Bet bija jau par vēlu. Viens «Spitfire» atklāja uguni ar ložmetēju. Šāviņš trāpīja mašīnas labās puses durvīs. Šāviņa šķembas un saplīsušā vējstikla gabali ievainoja Rommelu. Vadītājam tika savainots kreisās kājas ceļgals. Mašīna kļuva nevadāma un ietriecās kokā. Rommela galva smagi noslīga lejup — viņš bija zaudējis samaņu… Kad pēc trim stundām Špeidels par notikušo ziņoja Klūgem un tas sadabūja ārstu, izrādījās, ka feldmaršalam ir stiprs smadzeņu satricinājums un lauzta pakauša pamatne un veselības atgūšanai būs vajadzīgs vismaz pusgads. Rommelu nekavējoties nogādāja operāciju zālē. Feldmaršalam uz īsu bridi atgriezās samaņa, un viņš sajuta operāciju galda vēsumu, dzirdēja balsis, bet tad atkal visu aizklāja migla… Kad nākamajā dienā Rommels atjēdzās gaisa karaspēka lazaretē Bernavā, viņam blakus pie gultas sēdēja Lange. Viņš pastāstīja, ka viņam dzīvību izglābuši francūži, to skaitā ari Liburnas aptiekārs, kas apsaitējis galvu un iešļircinājis divas ampulas kampara. Rommels vēl nezināja, ka šai dienā uzvarējis pēdējo kauju ar Montgomeriju, — viņa karaspēks bija atsitis mēģinājumu ieņemt Kanu. Līdz vakaram bija iz​nīcināti 126 pretinieka tanki. Pienāca 20. jūlijs. Atentāts pret Hitleru bija ieplānots dienas vidū. Drīz pēc pusvieniem pulkvedis Štaufenbergs ieradās «Vilka migā» — Hitlera mītnē Rastenburgā. [43] viņa portfelī atradās bumba ar pulksteņa mehānismu. Ieradies Berlīnē, Štaufenbergs tūlīt piezvanīja līdzdalībniekiem uz Parīzi. Drīz vien Klūge, kurš šai laikā atradās Larošā pie Jonas, ziņoja savam štāba priekšniekam Blūmentritam: «Ģe​nerāļa kungs, Berlīnē noticis pučs. Hitlers ir miris.»


Apmēram puspiecos pēcpusdienā Blūmentrits sazvanīja Larošu pie Jonas, bet Špeidels paziņoja, ka pavēlnieks aizbraucis uz fronti un nez vai atgriezīsies pirms tumsas. Šefa prombūtnes laikā Špeidels atteicās pieņemt jelkādus lēmumus un atgriezās savā kabinetā. Kad Tempelhofs jautāja, vai taisnība, ka Hitlers ir nogalināts, viņš atbildēja, ka patlaban ir pārlieku aizņemts ar kauju Normandijā. Viņš intuitīvi bija izvēlējies pareizo atbildi. Pulksten 18.15 atgriezās Klūge. Špeidels paziņoja jaunumus. Klūge nesaprata, kā rīkoties — vai dot pavēli par kaujas darbības izbeigšanu, kā vēlējās sazvērnieki, vai ne. Uz pili sāka pienākt pretrunīgas ziņas par Hitiera bojāeju. Hofakers un Štilpnāgels pieprasīja pārtraukt karadarbību Normandijā, taču piesardzīgais Klūge atbildēja: «Ja tas cūka ir dzīvs, tad man rokas ir saistītas.» 20.40 viņam piezvanīja Jodla vietnieks ģenerālis Valters Varlimonts un ziņoja: «Fīrers ir pavisam vesels.» (Gluži taisnība tā vis nebija, jo sprādziena rezultātā Hiders bija guvis nelielus apdegumus, uz neilgu laiku viņam bija paralizēta labā roka un sprādziena viļņa radītās kontūzijas rezultātā zudusi dzirde.) Klūge nolika klausuli, mierīgi pagriezās pret saviem virsniekiem un sacīja: «Jā, mani kungi, tas ir bijis neveiksmīgs atentāts.» Hofakers palūdza atļauju izstāstīt klātesošajiem visu, kas noticis pirms atentāta. Klūge pamāja ar galvu, noklausījās un, neteicis ne vārda, pagāja tālāk, it kā demonstrēdams, ka ar šo brīdi viņu starpā radusies zināma distance. Štilpnāgelam kļuva skaidrs — Hofakera apgalvojums, ka viņš iepazīstinājis ar visu Rommelu un Klūgi, ir meli. Viņš tomēr nolēma par to pārliecināties. «Manuprāt,» Štilpnāgels teica, «feldmaršala kungs ir informēts par visu?» — «Nē,» atbildēja Klūge, «man līdz šim nebija par to ne jausmas.» Bet Rommels? Uzzinājis par atentātu, viņš izrādīja tik enerģisku un neviltotu sašutumu, ka Lange, kas labi pazina šefa raksturu, bija pārliecināts, ka viņš šai lietā nav iejaukts. Kad viņu apmeklēja Klūge, Rommels sacīja: «Neprāts! Kaut kas neticams, pret fīreru! Neviens to nevēlējās.» Viņš rakstīja sievai: «Atentāts pret fīreru satrieca mani. Jāsaka paldies Dievam, ka viss tā beidzās.» Pēc sarunas ar Rommelu lazaretē (feldmaršals runājis čukstus) Rīge ierakstīja savā personiskajā dienasgrāmatā: «Viņš sacīja, ka viņam steidzami jānosūta ziņojums Hitleram un jāizsaka savs viedoklis (miers Rietumos), jo neviens cits nespēs aizstāvēt šādu pozīciju ieilgušajā karā.» Rommels izstāstīja Rīgem arī citus apsvērumus. Reiha prese neko neziņo par viņa ievainojumu, pasaulē arvien vēl valda pārliecība, ka kauju Francijā vada viņš. Rommelam šķita, ka klusēšanas siena ap viņu uzcelta tāpēc, lai uzveltu vainu par nenovēršamo katastrofu. Apmēram šai pašā laikā Ādolfs Hitlers savā bunkurā Austrumprūsijā pieņem impērijas drošības dienesta šefu Ervīnu Kaltenbrunneru. Viņš bunkurā ieradies ar sensacionālu paziņojumu: atentātā iejaukts Rommels un Klūge. Jodls ieraksta savā dienasgrāmatā: «17.00. Hitlers vēl arvien lasa rakstisko ziņojumu par feldmaršalu līdzdalību sazvērestībā, bet Kaltenbrunners jau sāk lasīt Rommelu un Klūgi kompromitējošās virsleitnanta Hofakera liecības. Fīrers pavēl sameklēt Rietumu frontei jaunu virspavēlnieku. Rommels pēc atve​seļošanās bez jebkādām ceremonijām jāatlaiž.» Grūti spriest, kāpēc Hofakers savās liecībās izkropļoja faktus. Varbūt viņš gribēja noslēpties aiz ievērojamāku vīru muguras un novērst aizdomas no saviem līdzzinātājiem, bet nav ne mazāko šaubu, ka viņš tā rīkojies, — kā liecinieks pratināšanā gestapo piedalījās arī Blūmentrits. Parīzes viesnīcā «Rafaels», kas pavisam nesen vēl bija Štilpnāgela štāba mītne, Hofakeru pratināja viens no augstākajiem SIS un policijas amatvīriem Francijā Karls Albrehts Obergs. Izgājis no pratināšanas telpas, viņš sacīja gaidošajiem ģenerāļiem: «Ir nosaukti vārdi. Starp tiem ari jūsu pavēlnieka vārds. Es nespēju tam ticēt — tas ir pārpratums. Ari Rommela vārds tika nosaukts.» Blūmentrits aprakstīja arī pratināšanas atmosfēru un, tā kā tā notika jau 1945. gadā, tad atļāvās zināmu ironiju: «Iedomājieties, gestapo apcietinātais Hofakers sēž uz dīvāna un cēli smēķē cigareti. Visi ir ārkārtīgi laipni. Saruna rit draudzīgi un patīkami. Parasti pratināšana velkas no pulksten 16.00 līdz 23.00. Viņš stāsta visu. «Es zinu, ka man tas maksās dzīvību,» šad un tad bravurīgi paziņo Hofa​kers, un patiešām liekas — viss virzās uz to.» Tomēr Hofakers nebūt neizstāstīja gestapo «visu». Savus tuvākos draugus un domubiedrus — Špeidelu, Falkenhau- zenu (viens no 20. jūlija atentāta dalībniekiem, kas sedza Štaufenbergu), Teihertu —


viņš nenodeva, bet abus feld​maršalus ar savām liecībām vienkārši iznīcināja. [44] Kāds no gaisa karaspēka ģenerāļiem, kas 14. augustā piedalījās apspriedē Hitlera štāba mītnē, savā dienasgrāmatā ierakstījis: «Fēgeleins (Himlera vietnieks) nomāktā balsī ziņoja par apsūdzībām pret dažiem ģenerāļiem un feldmaršaliem sakarā ar 20. jūliju.» Pēc dažām stundām pie Hitlera ierodas Himlers. Portfelī viņam ir zīmīte ar dažiem vārdiem: «Rietumi. Klūge — Rommels.» Pēc šī ziņojuma Hitlera pa​cietības mērs bija pilns. 15. augustā Klūge visu dienu staigāja kā Dieva nepieņemts. Viņš nezināja draudošās fīrera nežēlastības īstos iemeslus, jo nebija vainīgs noziegumos, kādos viņu atmaskoja Hofakera «patiesās liecības». Viņš sprieda, ka Hitlers jau ir atradis iespējas miera sarunām ar pretinieku un viņu, Rietumu frontes pavēlnieku, aizvāks, kolīdz radīsies kaut mazākā iespēja. Klūge deva priekšroku ampulai ar ciankāliju. Tikmēr 20. jūlija lietā nāca klāt arvien jaunas liecības. Ne Hofakers, bet kāds cits sazvērestības atbalstīšanā apsūdzēja Špeidelu. Hitlers vispirmām kārtām pavēlēja atstādināt Špeidelu no amata. Vietā viņš norīkoja ģenerāli Hansu Krebsu un pilnvaroja viņu iztīrīt «pilnībā satrunējušo» armiju grupas «B» štābu. Izvadot Krebsu, Hitlers sacīja par Rommelu: «Patlaban viņš ir slims, kas karavīram pašreizējā situācijā ir nepiedodami. Es zināmā mērā uzskatīju Rommelu par drosmīgu un lietpratīgu vadītāju, lāču nekad neesmu uzskatījis viņu par cilvēku, kas būtu pārāks par citiem. Tādās domās ir daudzi.» Šie stenogrammā fiksētie vārdi nepārprotami liecina, ka Hitlers, kaut arī bija dusmīgs uz savu kādreizējo mīluli, sirds dziļumos neticēja viņa lomai sazvē​restībā, īpaši gestapo traktējumā. Rommelam par visu notiekošo vispār nebija nekādu nojausmu. Viņš veseļojās Lebezines lazaretē, bija bāls, nevarēja atvērt kreiso aci, kreisos deniņus kropļoja atbaidoša rēta. 8. augustā ārsti atzina, ka feldmaršals drīkst pārvietoties, un viņš brauca uz dzimteni. Herlingenē viņu sagaidīja sieva un dēls. Pēc tuvinieku acīm Rommels noprata, kādas šausmas, redzot savainoto galvu, viņi jūt, tāpēc piespiesti pasmai​dīja un teica: «Tik ilgi, kamēr galva nav iebāzta padusē, tā nesāp.» Dažkārt pastaigu laikā viņš izklāstīja dēlam savas domas par puču. Reiz viņš ieteicās: «Miris Hitlers ir bīstamāks nekā dzīvs.» Bet citā reizē: «Es vēlos noslēgt mieru ar Rietumiem pats savā vārdā.» Brīžiem notika dīvainas lietas. Reiz Rommela raitnieks saklausīja skrāpējienus pie durvīm. Paskatījies pa logu, viņš ieraudzīja kaut kādas ēnas nozūdam tumsā. Pēcāk kaimiņi stāstīja, ka redzējuši vairākus cilvēkus, kas novēro māju. Pēc šiem notikumiem Rommels uzskatīja par labāku nekur neiet bez pistoles un ar ĪJlmas komandantūras atļauju pie savas mājas nolika apsardzi. Drīz vien tēvs un dēls Rommeli pārliecinājās, ka viņus novērojošie «cilvēki civilā» gandrīz vairs nemaz neslēpjas. Kādā no šīm dienām uz neilgu brīdi ieradās Špeidels un paziņoja, ka viņu nomainījis Krebss. Nākamajā dienā piezvanīja Špeidela sieva un paziņoja, ka vīru arestējis gestapo un nosūtījis uz Berlīni. Rommelam vēl arvien nebija radušās aizdomas, ka Špeidels varētu būt iejaukts pučā. Viņš situāciju vērtēja savādāk, proti, ka sākušās «raganu medības», ar raganām saprotot karavadoņus, kas bija atbil​dīgi par krahu Rietumu frontē. Tikmēr gestapo arestēto sazvērnieku skaits auga. Bija apcietināts arī Špeidela svainis Makss Horsts un Falkenhau- zens. Pēdējais visu noliedza un darīja to tik pārliecinoši, ka pat «tautas tiesa» [45] nolēma, ka viņš nav vainīgs. Špeidels sākumā piekrita dot liecību par sarunu ar Rommelu pastaigas laikā pēc Hofakera vizītes. Viņš sacīja, ka feldmaršals gribējis lūgt fīreru dot viņam iespēju rīkot sarunas ar Montgomeriju. Taču Hofakera liecība bija citādāka. Viņš apgalvoja, ka apspriedis ar Špeidelu sazvērestības plānu vēl pirms tikšanās ar Rommelu. Gestapo centās panākt no Špeidela konkrētu atbildi, vai Rommelam ir bijuši zināmi šie plāni. Acīmredzot Hofakers tomēr nebija devis pārliecinošus pierādījumus, ka par to runājis ar feldmaršalu. Špeidela stāvoklis bija visai kutelīgs. Ja viņš nevēlējās kompromitēt Rommelu, tad vajadzēja


noliegt, ka feldmaršals piedalījies šajās sarunās, bet šādā gadījumā viņš ļoti lielā mērā kompromitētu pats sevi. Diemžēl mēs nekad neuzzināsim, kā viņam izdevās izkļūt no šīs situācijas, jo Špeidela pratināšanas protokoli bez pēdām nozuduši gestapo arhīvos. Lūk, ko stāsta pats Špeidels (1945. gadā) par kādu pratināšanu, kurā notikusi viņa konfrontācija ar Hofakeru: «Doktors fon Hofakers bija pie pilnas sajēgas, kaut arī viņam uz sejas bija redzamas vardarbības pēdas. Atšķirībā no savām iepriekšējām liecībām par manu līdzdalību pučā viņš teica: «To es esmu teicis brīdī, kad biju zaudējis atmiņu.»» Bet Rommels vēl arvien neko nezināja par Špeidelu. Rūta Špeidela rakstīja viņam 26. septembrī, un 1. oktobrī Rommels atbildēja ar līdzjūtības pilnu vēstuli. Vienlaikus viņš uzrakstīja garu vēstuli Hitleram, aizstāvot savu štāba priekšnieku, vēstules nobeigumā viņš apliecināja dziļu uzticību tēvzemei un fīreram. Bet ko šie apliecinājumi vairs bija vērti? Feldmaršala vārds bija neglābjami sakompromi​tēts. 4. oktobrī sākās virsnieku goda tiesa sazvērestībā apsūdzētajiem augstākajiem virsniekiem. Vajadzēja izlemt, kurus no viņiem atdot «apēšanai» «tautas tiesā». Sēdi vadīja vērmahta augstākās virspavēlniecības štāba priekšnieks Kei- tels. Tiesnešu lomā bija pieci ģenerāļi. Pēdējā brīdī kļuva zināms, ka viens no ģenerāļiem cietis avārijā, un viņa vietā nāca ģenerālleitnants Heinrihs Kirheims. Viņam arī jāpateicas par ziņām, kā noritējis šis process, kurā galvenokārt runāts par apsūdzēto lietas morālajiem aspektiem. Kā apsūdzības liecinieks tiesā uzstājās Kaltenbrunners. «Ģenerālis Špeidels sarunā ar vienu no tagad apcietinātajiem virsniekiem (domāts Hofakers) teica, ka viņš uzzinājis par ieplānoto atentātu no Štilpnāgela. Kad viņš sācis par to ziņot ģenerālfeldmaršalam, tas pārtraucis viņu, taču Špeidela pienākums, neskatoties ne uz ko, pat pārkāpjot subordināciju, bija pateikt visu līdz galam. Viņš to neizdarīja.» Špeidela apgalvojumus Kaltenbrunners nosauca par nepietiekamiem. Špeidelam kā štāba priekšniekam nebija tiesību klusēt Ja par ieplānoto atentātu būtu kļuvis zināms Berlīnē, tas neapšaubāmi tiktu novērsts. Tāpēc Špeidels vainojams vismaz «neziņošanā». Iestājās klusums. Kirheims un viņam blakus sēdošais Guderians vienmēr bija izturējušies pret Rommelu ar lielu cieņu, abi saprata, ka, nosodot Špeidelu, viņi zināmā mērā mazinās apsūdzību pret Rommelu. Un tomēr abi rīkojās pavisam pretēji. Jau 1965. gadā Špeidels sacīja, ka Guderians praktiski izglābis viņam dzīvību, sākot divdesmit minūtes ilgu diskusiju ar Keitelu par viņa vainas pakāpi, kuras rezultātā viņš atstājis zāli ar tiesas lēmumu «nevainīgs». Špeidels netika pat atbrīvots no armijas. «Raganu medības» sākās pret Rommelu. 1944. gada 7. oktobri, trīs dienas pēc virsnieku goda tiesas sēdes, Keitels piezvanīja Rommelam un paziņoja, ka feldmaršalam jāierodas Berlīnē. «Mēs aizsūtīsim uz Ulmu speciālu mašīnu,» viņš paziņoja Langem. «Tas nav bez nolūka,» Rommels teica sievai un dēlam. Viņš gribēja piezvanīt Keitelam, taču viņu savienoja ar vērmahta kadru dienesta šefu, viņa bijušo darbabiedru Drēzdenes kājnieku skolā ģenerāli Burgdorfu. Rommelam radās nelabas nojausmas. «Es nezinu, vai spēšu ierasties, jo ārsti atzīst, ka manā stāvokli ir bīstami doties garos ceļojumos,» viņš vēl piebilda. 12. oktobri pēc apspriedes Hitlers pavēlēja salīdzināt Rommela un Hofakera liecības. Bez tam viņš nodiktēja vēstuli Rommelam, kuru lika parakstīt Keitelam. Rommels tika aicināts pie fīrera tad, ja nejūtas vainīgs noziegumos, kādos viņu apsūdz Hofakers. Tikmēr Hofakers deva plašu liecību, kurā apgalvoja, ka Rommels apsolījis atbalstīt sazvērniekus gadījumā, ja atentāts izdosies. Keitels vēstuli un Hofakera, Špeidela un Štilpnāgela pratināšanas protokolus nodeva Burgdorfam, bet mutiski piebilda, ka ir izveidojusies tāda situācija, kurā «fīrera interesēs priekšroka būtu dodama pašnāvībai». Viņš vēsi ieteica — lai gan tiešā, gan pārnestā nozīmē nebūtu lieks troksnis, jāizmanto inde. Trešdienā, 13. oktobrī, Burgdorfs un goda jautājumos pedantiskais ģenerālleitnants Ernsts Maizels maziņā opell izbrauca pa Reihstāga vārtiem un devās uz Herlingeni. Kā zināms, vāciešiem visās lietās patīk pamatīgums, un tai laikā savas sēdes sāka rīkot «Darba štābs «F»», kuru vadīja Burgdorfam padotais virsleitnants Fresens. Šajās sēdēs tika iz​skatīts plāns ar nosaukumu «Svinīgu bēru rīkošana». Aizdzinis bažīgās priekšnojautas, Rommels sastādīja citu plānu — uzrakstot, kas noteikti būtu


jāpasaka Burgdorfam. Pastaigas laikā viņš teica dēlam: «Šodien visam jāizšķiras — vai nu nenotiks nekas, vai arī vakarā mēs vairs netiksimies.» Tieši 12.00 atskanēja zvans pie durvīm. Raitnieks Loitls tās atvēra. Ienāca Burgdorfs un Maizels un militāri sveicināja. Rommela kundze ielūdza viņus pusdienās. Abi atteicās, aizbildinoties ar svarīgo uzdevumu, kura dēļ ieradušies. Burgdorfs pajautāja, vai viņam būtu iespējams aprunāties ar feldmaršalu divatā. Rommelu nezin kāpēc pārņēma atvieglojuma sajūta, un viņš pavēlēja savam adjutantam Aldingeram: «Sagatavojiet dokumentus par Normandiju!» Saimnieka kabinetā Burgdorfs jau pie sliekšņa paziņoja: «Jūs tiekat apsūdzēts, ka esat atbalstījis atentātu pret fīreru,» — un pasniedza feldmaršalam Keitela vēstuli, kā ari Hofakera, Špeidela un Štilpnāgela liecības. Rommela seja, kuru jau tāpat bija izkropļojusi rēta, pārvērtās par vienu vienīgu sāpju masku. Viņš mirkli klusēja un tad teica: «Patiešām. Man vajadzēja paredzēt sekas. Es biju aizmirsies…» Vēl viņš pajautāja: «Vai fīrers to zina?» Burgdofs pamāja ar galvu. Feldmaršala acīs sariesās asaras, un Burgdorfs palūdza, lai Maizels atstāj viņus uz brīdi vienus. Un tad viņš pateica Rommelam to, kas nebija rakstīts vēstulē. Ja feldmaršals izdarīs pašnāvību, tad pret viņa tuviniekiem represijas netiks vērstas un bēres, protams, notiks visaugstākajā līmenī, kā arī uz kapa tiks uzstādīts skaists piemineklis. «Vai es varu braukt jūsu mašīnā un izmantot pistoli?» pajautāja Rommels. «Mēs atvedām jums ko tādu, kas iedarbojas pēc trim sekundēm,» atbildēja Burgdorfs. Rommels palūdza atļauju atvadīties no sievas un uzkāpa augšā guļamistabā. «Pēc piecpadsmit minūtēm es būšu miris,» viņš uzreiz pateica sievai. «Fīrers devis man iespēju izvēlēties — vai nu noindēties, vai stāties «tautas tiesas» priekšā. Štilpnāgels, Špeidels un Hofakers ir snieguši par mani kompromitējošas liecības. Bez tam es Herdelera sarakstā esmu minēts kā kandidāts uz valsts prezidenta amatu.» Lūcija bija tādā sastinguma stāvoklī, ka nespēja pateikt pat vārdu vai ļaut varu asarām. Nokāpis lejā, Rommels jau pilnībā valdīja pār sevi. Burgdorfs pasniedza šineli, cepuri un maršala zizli. Šineļa kabatā feldmaršals sataustīja mājas atslēgas. Kopā ar kabatas portfeli viņš atdeva tās dēlam. Viņi piegāja pie opeļa. Jau uzlicis kāju uz mašīnas kāpnītēm, viņš uzrunāja dēlu: «Manfrēd, man šķiet, ka ari ar Špeidelu viss ir galā. Es jūtu līdzi Špeidela kundzei.» Viņš apsēdās aizmugures sēdeklī blakus Burgdorfam. Šoferis, SS hauptšarfirers Doze, sāka braukt. Doze vēlāk pastāstīja par turpmāko minūšu notikumiem: «Man pavēlēja atstāt mašīnu. Maizels izkāpa no mašīnas kopā ar mani. Pēc kāda brīža — piecām vai desmit minūtēm — Burgdorfs mūs pasauca. Es ieraudzīju Rommelu. Viņš jau bija miris, un ļenganais ķermenis slīdēja uz leju pa sēdekļa atzveltni. Feldmaršala cepure mētājās uz grīdas. Es to pacēlu, nopurināju un uzliku viņam galvā.»


Mihails Koršunovs Viktorija Terehova Pazemes ieeja Kremlī

Trīsdesmito gadu beigu posms… Četri draugi — Ļova Fedotovs (arī Ļoviks vai Fedotiks), Oļegs Saļkovskis (Saļiks vai Lielais Mužiks), Mihails Koršunovs (Mihiks, Mistiks, Stihiuss un vēl Hi- miuss), Jura Trifonovs (Juriskauss) dzīvoja vienā mājā, mācījās vienā skolā un vienā klasē. Paies vairāki gadu desmiti, un slavenais rakstnieks Jurijs Trifonovs uzrakstīs garstāstu «Māja piekrastē». Māja Berseņevas piekrastē jeb valdības māja bija ietērpta pelēkā betona šinelī, tai bija 25 ieejas, 505 dzīvokļi. Te dzīvoja simt četrdesmit tautas komisāru un viņu vietnieku vien, gandrīz visi gāja bojā represiju gados, bet tie, kas šīs represijas īstenoja un vēlāk ievācās savu upuru dzīvokļos, tāpat tika likvidēti. Regulāri šai mājā iegriezās Jagoda, Ježovs, Višinskis, Berija, dažkārt — ari Staļins. Te dzīvoja Fotijeva, Dimitrovs, Poskrebiševs, Zem- ļačka, Allilujevi, Milšteins, Kobulovs, Čubars, Stasova, Kosa- revs, Lisenko, Stahanovs, Hruščovs, maršals Tuhačevskis, maršals Žukovs, Staļina bērni, Mikojans, Vorošilova audžudēls, Laosas princis un princese. Konspiratīvajos dzīvokļos, tā saucamajās «dzeguzes ligzdās», slēpās dažādi ārzemju spiegi, kas strādāja PSRS labā, viņu vidū vieni no pēdējiem bija «Fēlikss» un «Lina» no DĀR Dažiem augšējā stāva dzīvokļiem bija tiešas izejas no virtuves uz bēniņiem. Pagrabstāvā atradās šautuve. Šai namā nošāvās Kaļiņina dēls, viņa līķis neuzkrītošām atvadām bija pa nakti izlikts mājas zālē, bet no rīta to aizveda. Bija telefona sakari ar Maskavas Kremļa automātisko telefona centrāli. Tās lietošanas noteikumos bija rakstīts: «Par visām izmaiņām, kas saistītas ar personiskā numura lietošanu, lūdzu paziņot Kremļa komandantam pa 113. automātu, papild. 22.» Māju bija projektējis un būvējis arhitekts B.M.Jofans. Arī viņš pats bija apmeties šai mājā — te viņam bija dzīvoklis un darbnīca, kurā viņš drīz vien sāks izstrādāt nākamās grandiozās būves — Padomju pils — projektu. Pili gatavojās būvēt uzspridzinātā Kristus Pestītāja dievnama vietā. Boriss Mihailovičs izglītību bija ieguvis Itālijā. Līdz mūža pēdējām dienām Jofans centās paglābt savu betona garabērnu no pārtaisīšanas un pārbūvēm, un, ja arhitekts manīja, ka pelēkajās šineļa krāsas sienās kāds mēģina izcirst papildu logus vai durvis, viņš izskrēja no savas 21. ieejas un sašutis devās pie Berseņevas kompleksa vienotības grāvējiem. Šim namam bija vēl kāds nosaukums — CIK- TKP (Centrālās Izpildu komitejas — Tautas Komisāru pado​mes) dzīvojamā māja. Katru pavasari no jumta meta lejā ledus blāķus, kas krita uz asfalta kā bumbas. 1941. gadā uz māju kritīs īstas bumbas un sprāgs uz tā paša asfalta: hitlerieši māju bija iezīmējuši savās uzlidojumu kartēs tāpat kā Kremli. Dažkārt no konditorejas fabrikas «Krāsnij oktjabrj» puses vējš uzvēdīja svaigas šokolādes smaržu. Drīz vien, kad sākās aresti un sāka daudzināt ļaunu vēstošos Jagodas, Ježova un Berijas vārdus, mēs sapratām, ka saldās smaržas mums apkārt ir mānīgas. Ap mūsu māju sāka vilkties nāvessodu smaka… Bet pagaidām… Mans tētis un mamma, vēl pavisam jauni cilvēki, pēc darba steidzās uz kinoteātri «Udarņik», kas bija valdības mājas sastāvdaļa, steidzās uz dejām. Mājas sastāvdaļa bija arī Lielais akmens tilts — tikpat pelēks un auksto ziemas vēju apdvests. Senatnē pāri Akmens vai Vsehvalskas tiltam uz Bolotnajas laukumu ar degošām svecēm rokās uz nāvessoda izpildi veda noziedzniekus. Uz tilta drūzmējās algoti ziņotāji no slepenpolicijas nodaļas. Tur darbojās zagļi, laupītāji un kādreizējais Maskavas slepenpolicists Vaņka Kains. Aklie tirgoja slēdzenes un atslēgas, šurpu turpu snāja «Lazara dziedoņi». Tādas pašas mūsu dzīves sastāvdaļas bija arī Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca un domes djaka (rakstveža) Averkija palasts, kuru ietiepīgi dēvēja par Skuratova palastu, bet visas celtnes kopā — par «Baznīcinu». Klīda baumas, ka senatnē tur atradušies cara Ivana Bargā galvenā cilvēku spīdzinātāja


Maļutas kambari un no turienes pa Maskavas upes apakšu gājusi pazemes eja uz Kremli, lai Maļutam būtu iespēja bez kavēšanās tikties ar caru. Maļutas slepenajos kambaros bija atrastas senas liecības par cilvēku spīdzināšanu: ķēdes, važas, gredzeni, kas turēja cilvēku stāvus. Netrūka arī galvaskausu, kaulu, sievietēm nogrieztu matpīņu. Mēs, Berseņevas bērni, reiz sadomājām, izmantojot seno eju, iekļūt tieši Kremlī. Mēs — tie bijām Ļova, Oļegs un es. Jura Trifonovs tai laikā no mūsu mājas bija pārcēlies citur (bija apcietināts viņa tēvs un māte), tāpēc Berseņevkā mēs bijām palikuši trijatā. Ļova sīki pierakstīja dienasgrāmatā visu par mūsu ekspedīcijām — viņš bija mūsu… vārda meistars. Kāds īss Ļovas rakstiņš par lidojošiem zvīņnešiem ar viņa zīmējumiem bija pat ievie​tots žurnālā «Pionieris». Un tā mēs slepus sākām meklēt ieeju pazemē… Pagāja vairāk nekā pusgadsimts, un kādu dienu es negaidot uzzināju, ka interesi par pazemes eju uz Kremli izrāda Maskavā nesen izveidotā organizācija pazemes darbu veikšanai «From» (no angļu vārda «From» — «ārā», «ārā no zemes»). Vēlēšanās nodibināt kontaktus ar «From» darbiniekiem, precīzāk sakot, šādas iestādes rašanās, man un Oļegam Saļkovskim lika atcerēties tos tālos gadus pirms kara, kad mēs, trīs vienas mājas bērni, mācījāmies vienā un tajā pašā klasē un mēģinājām atrast seno tuneli uz Kremli. Un tā pēc dažiem gadu desmitiem (precīzāk — pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem) es — Himiuss, jo tieši ar šo skolas laika iesauku esmu attēlots Trifonova slavenajā grāmatā, Oļegs Saļkovskis (Ļova krita kara gados pie Tulas, bet Jura Trifonovs ir miris), kā arī fotogrāfs Artjoms Zadikjans nolēmām turpināt mūsu meklējumus, lai atrastu Kremli. Taču, iekāms rakstu par mūsu jaunajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, uzskatu, ka nepieciešams atkārtot stāstu par mūsu sākotnējo iekļūšanu «Maļutas pazemes midzenī». Šai nolūkā nāksies pāršķirstīt Ļovas dienasgrāmatas lapas. Bet vispirms pastāstīšu nedaudz sīkāk par Ļovu Fedotovu. Jura Trifonovs pēc daudziem gadiem par Ļovu rakstīs: «Bērnībā mani pārsteidza kāds zēns. Viņš bija apbrīnojami daudzpusīgi attīstīta personība. Vairākkārt esmu viņu pieminējis vai nu avīzes rakstā, stāstā, vai garstāstā, jo Ļova pa​licis atmiņā uz visiem laikiem. Viņš tik ļoti atšķīrās no vi​siem! Jau no zēna gadiem viņš strauji un dedzīgi attīstīja savu personību, alkaini iedziļinājās visās zinātnēs, visās mākslās, grāmatās, mūzikā, visā pasaulē, it kā baidītos kaut ko nokavēt Divpadsmit gadu vecumā dzīvē viņš vadījās no atziņas, ka laika viņam atvēlēts ļoti maz, bet vajag pagūt neiedomājami daudz. Laika patiešām bija maz, taču viņš to nezināja. īpaši Ļova aizrāvās ar mineraloģiju, paleontoloģiju, okeanogrāfiju, brīnišķīgi zīmēja — viņa akvareļi tika rādīti izstādē, viņš bija iemīlējies simfoniskajā mūzikā, viņš biezās, kalikonā iesietās kladēs rakstīja romānus. Šai apnicīgajai nodarbei — romānu rakstīšanai es pievērsos, tieši pateicoties Ļovam. Vēl jāpiebilst, ka viņš rūdījās fiziski — ziemā staigāja bez mēteļa un īsās biksēs, zināja džiudžitsu paņēmienus, un, kaut arī viņam piemita iedzimti trūkumi: tuvredzība, pavājināta dzirde un plakanā pēda, viņš gatavojās tāliem ceļojumiem un ģeogrāfiskiem atklājumiem. Meitenes baidījās no viņa. Zēni skatījās uz viņu kā uz brīnumu un draudzīgi saukāja par Fedotiku.» Ļovas Fedotova dienasgramata, 1939. gada 7. decembris …Šodien vēstures stundā mazajā, šaurajā klasītē Salo pieliecās man klāt un noslēpumaini nočukstēja: — Ļova, vai gribi piebiedroties man… un Mišām? Tikai nevienam… nevienam neko nesaki. — Nu gan! Kas par lietu? — Vai zini baznīcu, kas ir dārzā pie mūsu mājas? Šķiet, tā ir Maļutas Skuratova baznīca. — Un tālāk? — Mēs abi ar Mišu tur zinām pagrabu, no kurienes iet pazemes ejas… Šauras — tīrās šausmas! Mēs jau esam tur bijuši. Tu raksti «Pazemes dārgumus», tāpēc tev būs ļoti interesanti. Tuvākajās dienās mēs atkal gribam noiet pazemē. Tikai nevajag nevienam neko stāstīt. Par to vispār nevajag runāt — Vari uz mani paļauties, — es nopietni atbildēju. —Ja vajag, es protu turēt mēli aiz zobiem. Ņem


vērā. Visu turpmāko stundu Saļiks stāstīja par pazemē piedzīvoto. Manī tas radīja kvēlu interesi. Starpbrīdī Miša pajau​tāja, vai Salo ir pastāstījis par Maļutas Skuratova pazemi. Es atbildēju apstiprinoši. — Var gadīties, ka mēs iesim rit, — noteica Mihiks, - jo parit ir maz stundu. Mēs iesim uz stundām trim. Tu tikai uzvelc mugurā labi vecas drēbes. Zini, visur tur ir kaut kādas pabiras. Mēs kā muļķi pirmoreiz gājām tajās pašās drēbēs kā parasti, es pat uzvilku tīru mēteli, bet no turienes iznācām nosmērējušies, netīri, nobārstīti — gluži kā no viņpasaules… Sākās viss ar to, ka, vēl būdams skolnieks, es aizgāju uz baznīciņu blakus mūsu valdības mājai, kuras ēdamtelpās strādāja luksusa mēbeļu galdnieki. Es gāju pie viņiem pēc gleznas rāmja, kuru bija pasūtījis tēvs (viņš aizrāvās ar glezniecību). Galdnieki klusītēm sarunājās, ka no šīs senās Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcas pagraba — viņu darbnīcas— it kā bijusi ierīkota sena pazemes eja, turklāt ne šāda tāda, bet uz Kremli. Tā esot saistīta ar pašu Maļutu Skuratovu. Opričņiku vadītājs pa to esot gājis nodot slepenus ziņojumus pašam caram — Ivanam Bargajam. Un tā… kādu dienu vēlu vakarā es viens pats mēģināju eju sameklēt Pēc tam kā vislielāko noslēpumu vispirms par to pateicu Oļegam Saļkovskim, bet vēlāk abi ar Oļegu nolēmām ieaicināt mūsu ekspedīcijā Ļovu Fedotovu kā zinātnieku, rakstnieku un mākslinieku. Tā nu es atkal esmu pie Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcas Berseņevkā, kur kādreiz, aizgājis pie mēbeļu galdniekiem, es pirmo reizi uzzināju par pazemes eju. Tagad pie baznīcas un tai piegulošā domes djaka Averkija Kirillova palasta bija piestiprinātas izkārtnes, ka šis vēsturiskais komplekss pieder kultūras zinātniskās pētniecības institūtam. Es atvēru durvis… un manā priekšā atklājās baznīcas zāle. Zālē stāv garš ar zaļu audeklu pārklāts galds, kam apkārt — zaļi krēsli, pie loga — katedra, bet blakus katedrai — tāfele un pianīns. No kupola garā stienī nokarājas senatnīga lustra, to grezno jaungada rotājumi. Uz balsinātajām sienām un kupolā kā pastmarku sērijā «Senā Krievzeme» redzami kvadrāti un taisnstūri ar senajiem gleznojumiem — tur tie eksperimentāli attīrīti. Es pieklauvēju pie durvīm ar uzrakstu «Dārzu un parku arhitektūras sektors». Trīs jaunas sievietes sēdēja pie rakstāmgaldiem un dzēra tēju — bija pusdienlaiks. Es atvai​nojos. —Jūs kādā jautājumā? — Sakarā ar šo ēku vai precīzāk — ar tās pagrabu. — Vai jūs esat arhitekts? — Nē. — Un, lai netērētu laiku skaidrojumiem, kas es esmu un kāpēc esmu nācis, noliku viņām priekšā vēl ķovas uzzīmētu Maļutina pazemes plālnu. Viena no sievietēm — vēlāk uzzināju, ka viņu sauc Olga Mazuna — iesaucās: — Man vēl bērnībā vecmāmiņa stāstīja, ka trīs puikas meklējuši pazemes eju, jo gribējuši tikt uz Kremli! Bet viņi pazemē esot apbērti… — Nē, tā vis nebija. Kā redzat, sēžu tepat jūsu priekšā. …Ģeometrijas stundā fizikas kabinetā Salo uzzīmēja man aptuvenu to eju plānu, kuras viņi ar Mišu jau bija izstaigājuši. Es pacentos to iegaumēt Bet mājās mani pēkšņi pārņēma šaubas. Nezin kāpēc pēkšņi sāka likties, ka Miša un Salo mani ķer uz muļķa un smejas par manu naivumu. Es nolēmu, ka būšu uzmanīgs un atturīgs. Man prātā ienāca pat maza viltība Lieliski iegaumējis Oļega uzzīmēto pazemes un baznīcas plānu, es izdomāju to salīdzināt ar plānu, kādu pēc mana lūguma vajadzēs uzzīmēt Mihikam. Viņi taču nevar būt iepriekš sarunājuši… Uz manu priekšlikumu uzzīmēt aptuvenu eju plānu, Miša atbildēja: — Es neko neatceros. — Kaut vai pavisam vienkāršu. — Būs grūti, bet pamēģināšu. Skaties! Un viņš uz burtnīcas lapas patstāvīgi sāka zīmēt zāļu un eju plānu. Plāns bija tieši tāds pats kā


Saļkovskim. Pēc tam Miša sāka stāstīt par pārējiem piedzīvojumiem pazemē… Piedzīvojumi mums patiešām bija. Oļegs bija resns un bieži vien iesprūda šaurajās ejās, tāpēc sīkumos tās neizpētījām. Turklāt pietrūka laika. Varbūt tāpēc radās doma uzaicināt kalsno Ļovu, kas turklāt bija mākslinieks un rakstnieks. Zem kājām kaut kas krikstēja un krakstēja. Kad mēs ar Oļegu bijām nonākuši mazajā «zālē», kur varējām stāvēt gandrīz pilnā augumā, tad ieraudzījām, ka ķieģeļu grīda ir no vienas vietas noklāta ar sīkiem peļu skeletiem, — krak- stējuši bija tie. Bet tas bija tikai sākums. Kad nokļuvām nākamajā zālē, kaktā ieraudzījām to, kam, pēc mūsu pārliecī​bas, vajadzēja atrasties vietās, kas saistītas ar Maļutas vārdu, — galvaskausus un kaulus. «Zālē» mēs iekļuvām, kad bijām izjaukuši mūsdienās mūrēto ķieģeļu sienu. Acīmredzot tai vajadzēja kalpot par šķērsli tādiem neatlaidīgiem pētniekiem kā mēs. Vēl bija akas. Un bija pelējums. Arī klusums. Un baismas. Piedevām Oļegs ar sveci griestos iekvēpināja galvaskausu un divus sakrustotus kaulus. Ja mēs no tiesas tiktu apbērti vai kaut kur iebruktu, nez vai kāds iedomātos, kur mūs meklēt, jo neviens nezināja, uz kurieni esam devušies. Mēs varbūt nebūtu gājuši bojā, bet būtu sagādājuši milzumu nepatikšanu gan sev, gan vecākiem. Ne velti Oļegs atgādināja, lai uzliekam marles maskas, jo bijām dzirdējuši, ka baznīcas pagrabi savā laikā tikuši balsināti un dezinficēti. Tas darīts, lai cīnītos ar mēri un holeru, kas kādreiz plosījusies Krievijā. Pēc Ļovas pieprasījuma mēs sākām sastādīt ekspedīcijai nepieciešamo lietu sarakstu — elektriskais lukturītis, sveces, sērkociņi, pulkstenis, lauznis. Ļova ierosināja to papildināt ar virvi un atsvaru aku dziļuma mērīšanai. Burtnīca, zīmulis un nezin kāpēc cirkulis. Vēl papildus sārtā stearīna svece, kas bija palikusi pāri no iepriekšējās reizes, — tā gaiši deg, tikai kvēpst gan… Sievietes no dārzu un parku arhitektūras sektora — Mūza Belova, Irina, Olga Mazuna — aicināja mani iedzert kopā ar viņām tēju un sīkāk izstāstīt, kas ar mums noticis jaunības gados. — Uzzināsim visos sīkumos. Pēkšņi Irina atcerējās, ka muzeogrāfijas nodaļā strādā Aleksandrs Ivanovičs Frolovs. Viņš savācis interesantus materiālus par Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcu, kas atrodas cieši blakus djaka Averkija Kirillova palastam. — Averkija namu tā ārējā izskata dēļ jaunībā mēs saucām par baznīcas māju, — es stāstīju. — Tajā dzīvoja sargi, sētnieki, jumiķi, namdari un daži mēbeļu galdnieki. Neapstrīdami tika uzskatīts, ka baznīcai un mājai bijis kāds sakars ar Maļutu Skuratovu. Olga Mazuna piedāvājās aizskriet pakaļ Aleksandram Ivanovičam. Aleksandrs Ivanovičs pēc īsas iepazīšanās nopētīja mani un pastāstīja, ka līdz 1917. gadam Maskavas ceļvežos bajāru māja Berseņevkā uzrādīta tieši kā Maļutas Skuratova palasts ar mājas baznīcu. Divdesmitajos gados Skuratova dzimto vietu un vietu, kur kopā ar cara ākstu un bendi Smuli Vasjutku Maļuta strādājis ļaundarības un licis negodā savus upurus, braucis skatīties Lunačarskis. Kad Maskavas upes otrā krastā būvēta metro stacija «Padomju pils» (tagad — «Kropotkinskaja»), atrasta Maļutas kapaplāksne un no​spriests, ka viņš acīmredzot dzīvojis tur. Arī tur tuvumā bijusi neliela baznīca. — Bet ja nu pirms pārcelšanās uz pretējo upes krastu Maļuta tomēr dzīvojis Berseņevkā? Vai tas ir iespējams? — Ir iespējams. — Vai tāda hipotēze ir pieņemama? — Bija un ir. — No dažiem institūta darbiniekiem es uzzināju un man parādīja pat vietu, kur baznīcā atrasta iemūrēta meitene. — Vai to atklāja, atverot nišu? —Jā. Bize un lente bizē. Meitene acumirklī sabirzusi pīšļos. Viņu redzējuši tikai tie, kas stāvējuši blakus.


— Par šo, teiksim tā — romantisko notikumu mūsu darbinieki ir daudz dzirdējuši. — Ko jūs domājat par pazemes eju uz Kremli? — es beidzot uzdevu Frolovam pašu galveno jautājumu. Vēl es pastāstīju Aleksandram Ivanovičam, ka pieminekļu aizsardzības pārvaldē apgalvo, ka pazemes eja te nekādi nav iespējama, jo vēl mūsu dienās metrobūvētāji ar grūtībām tiek cauri pa upes apakšu. Aleksandrs Ivanovičs atbildēja: — Bet kā tad agrākajos laikos izraka ejas zem cietokšņu mūriem un tur ievilka mucas ar pulveri? Eju rakšanas teh nika bija ļoti augstā līmenī. Kādā veidā tika uzbūvēts Solo- vecu klosteris? Kā pacēla un nolika vietā vienpadsmit tonnas smagus blokus? Pazemes eja varēja ciest plūdu laikā. Lieli plūdi, piemēram, bija 1908. gadā. Aleksandrs Ivanovičs atgādināja arī, ka māja, kurā mēs dzīvojām, daļēji atrodas purvā, daļēji sāls un vīna tirgotavu un daļēji kapsētas teritorijā. Pretī mājai, kur tagad ierīkots skvērs, atradās Bolotnajas laukums ar sodavietu. Nāvessodi galvenokārt notikuši tur, tur klaudzējis bendes cirvis. Es atceros arī, ka vēstures skolotāja Kostjukeviča, kuru Ļova bija aprakstījis apbrīnojami precīzi — «plata, velvēta piere, smilškrāsas mati ar oranžu nokrāsu, smails deguns, izspūrušas uzacis, aiz mazām brillītēm noslēptas ačeles —, mums stāstīja, ka uz šejieni būrī atvests Jemeļjans Pugačovs un ka te viņš sodīts. —Tātad apciemojāt vecās vietas? — pajautāja man Aleksandrs Ivanovičs tā, it kā viņa priekšā sēdētu tas pats jau​neklis un būtu tas pats 1939. gads. —Jā. Toreiz es pirmais iekļuvu pagrabā. Izstaigāju to, izlūkoju. Jāatzīstas, ka pa daļai pat izjutu bailes. — Un pēc tam saucāt līdzi draugus? — gaidot manu stāstījumu, viņš sacīja. — Oļegu… atvainojiet, tagad profesoru, zinātņu doktoru Oļegu Saļkovski, kas VFR lasījis lekcijas pat vācu valodā, un, protams, Ļovu. ZPI darbinieki ar smaidu lika saprast, ka novērtējuši Oļega «titulus». —Tātad jūs tomēr meklējāt pazemes eju? — Frolovs uzstājīgi prasīja stāsta turpinājumu. — Meklējām. Un man šķiet, ka visai neatlaidīgi. To var apliecināt Ļovas Fedotova dienasgrāmata. Ļovas Fedotova dienasgrāmata, 1939. gada 8. decembris …Kolīdz izgājām laukumiņā, pamanījām cilvēku, kas stā​vēja netālu no noliktavas. — Sasodīts! — caur zobiem izgrūda Miša. — Sargs. Mūžīgi viņš te dirn. — Izliksimies, ka gribam iziet cauri dārzam un vārtiem un tad uz krastmalu, — ierosināja Salo. Bezrūpīgi svilpojot, mēs nokāpām lejā dārzā un pa vidu starp sargu un baznīcai piegulošo nolktavu devāmies uz vārtiņu pusi. Tur mēs iekļuvām šķidros dubļos un peļķēs. Tumsā neredzot ceļu, nācās spert soļus, kur pagadās, tā drīz vien mēs atradāmies sausā vietā. — Mudīgi! — čukstus steidzināja Miša. Mēs veikli nokļuvām aiz baznīcas stūra un piegājām pie akmens kāpnēm. To tālākie pakāpieni izgaisa draudīgā tumsā, un šķita, ka mūsu priekšā ir īsts bezdibenis. Tur nebija pat pakāpienu, tas ir, laika gaitā tie bija pilnīgi nodi​luši. — Ejam, — pieliecies nočukstēja Mihiks, ātri un piesardzīgi sākdams lavīties uz leju. Mēs ar Saļiku sekojām. Sirds man skaļi dauzījās, elpa aizrāvās. Beidzot mēs nokļuvām pie pusapaļām dēļu durvīm, kas bija veramas uz divām pusēm. Dēļi bija sausi un no vecuma kļuvuši pelēki. Pirmais ierunājās Miša. Viņš čukstus sacīja: — Nāciet man līdzi, es te visu zinu. Viņš uzmanīgi pavēra vienu durvju pusīti. Atskanēja griezīga čīkstoņa. Mēs vai pamirām, bet jau pēc brīža spraucāmies iekšā pa durvju spraugu. Nu vairs neviens nevarēja mūs pamanīt — mēs atradāmies pirmā pagraba necaurredzamajā tumsā. Tā bija tikai viena no Skuratova baznīcas plašajām pazemes telpām. Mani redzokļi plaši iepletās, es redzēju vienīgi ogļmelnu tumsu.


— Aizver durvis labi cieši, — es izdzirdu Mišas balsi. Durvis nočīkstēja, un tumšzilā debesu svītriņa izzuda pavisam. Degunā asi iecirtās kaut kas līdzīgs pelējuma, putekļu un vecu sabrukušu mūra sienu smakai. Zem kājām mēs sajūtām mīkstu drazu kārtu, it kā saplosītas lupatas vai pakulas. Mihiks izvilka no kabatas sērkociņus un novilka ar vienu pa kastītes malu. Sērkociņš spilgti uzliesmoja un iedegās ar vienmērīgu liesmu. Oranžā liesma uz visām pusēm meta draudīgu ņirbu, tāpēc aina, ko mēs ieraudzījām, šķita drausmīga un drūma. Es atskatījos — mēs atradāmies nelielā pagrabtelpā, kuras sienas un griestus veidoja pelēki, neizskatīgi ķieģeļi. Vienā pusē mētājās veci salauzti krēsli, otrā — milzīgas mucas. — Iesim nu, — turēdams sērkociņu labajā rokā, sacīja Miša. Ēnas uz sienām atdzīvojās un sāka kustēties, un drīz vien mēs atkal atradāmies necaurredzamā tumsā — bijām iegājuši nākamajā zālē. Miša aizdedzināja jaunu sērkociņu. — Paskatīsimies, vai mēs nevaram iziet pa šo eju, — Salo uzrunāja Mišu un norādīja uz zemu eju pa kreisi, kas izskatījās kā apļa ceturtdaļa. Miša tur ielūkojās un sacīja: —Tā ir aizmūrēta. Paskaties! Patiešām, koridora grīda lēni gāja uz augšu un savienojās ar griestiem. Otrajā pagrabtelpā Mihiks izvilka savu balto sveci un pielika sērkociņu daktij. Otrā pagrabtelpa lieluma ziņā bija gandrīz tāda pati kā pirmā. Tās drūmās ķieģeļu sienas un griesti neizprotami nomāca garu, un sirdī iezagās kaut kādas dīvainas sajūtas. Visu pretējo sienu aizsedza salauztas mēbeles, bet dziļumā stāvēja divi paliktņi, uz kuriem gulēja veca, sadzeltējusi durvju puse. Tas bija kas līdzīgs atslēdznieka darbgaldam. Ari šeit gaiss bija mitrs ar nepatīkamu trūdu un sazin vēl kādu draņķa smaku. Pie pašas grīdas rēgojās pusmetru augstas taisnstūrainas durvis. Tām priekšā bija salikta kaudzīte no salauztu krēslu muguriņām. — Cst! — pēkšņi iečukstējās Salo. Mēs apklusām. Kaut kur netālu atskanēja soļi. Nodimdē​juši virs mūsu galvām, tie apklusa tālumā. Pēc tam, nerunājot ne vārda, mēs uzmanīgi sākām kraut nost no durvīm salauztos krēslus. Krēslu muguriņas bija sausas, vieglas un putekļainas. Mēs nostājāmies ķēdītē, un drīz vien kļuva redzama durvju apakša. — Vai redzi — durvis ir veclaicīgas? — jautāja Miša. — Tūlīt mēs ielīdīsim pa tām iekšā. Ielīst pa durvīm nebūt nebija vienkārši — tās bija ļoti mazas. Ar strauji pukstošu sirdi es sāku gaidīt — Es līdīšu pirmais, — ieteicās Oļegs. — Man ir visgrū​tāk tikt cauri. — Lai notiek, — es piekritu. —Tādam dūšīgam onkulim, — ar ironiju piebilda Miša, — nav viegli ielīst pa šādām durvīm. — Bet agļāk mēs tur ielīdām, — iebilda Salo. Viņš pieliecās un pēkšņi sastinga: kaut kas iečaukstējās. Mēs nodrebinājāmies. — Klusu! — nočukstēja Miša, ar roku aizklājis sveces liesmu. Taču trauksme izrād��jās velta: viss palika mierīgi. Oļegs uzmanīgi satvēra durvis un pavilka. Atskanēja klusa čīkstēšana. Es sakodu zobus un sažņaudzu dūres. Krakstēdainas un grabēdamas durvis atvērās, un aiz tām vīdēja necaur​redzama tumsa. Sejā iesitās aizdomīga sausa gaisa dvesma. — Es iededzināšu savu sveci un ņemšu to līdzi, — no​teica Oļegs. Pagrabtelpu apspīdēja divu sveču gaisma. — Nu gan ir iluminācija, — skaļi, aizmirsis piesardzību, sacīja Salo. — Dzēs nost savējo! Mums jābūt taupīgiem!


Viņa skaļā balss mūs izbiedēja. — Nebļausties! — noburkšķēja Miša. — Kam tev tā jākliedz? Kāds izdzirdēs. Iededz savu rozīgo sveci, — viņš sacīja man. — Citādi Oļegs tūlīt ielīdīs pa durvīm un mēs paliksim tumsā. Es līdīšu aiz viņa, bet tu — aiz manis. Mana svece iedegās īstajā brīdī — Salo roku ar sveci bija iebāzis durvju spraugā un pats krekstēdams līda iekšā. Viņa masīvais augums aizsedza visu durvju aili, tāpēc mēs redzējām vienīgi viņa rumpja apakšdaļu un kājas, kas neva​rīgi kārpījās pa grīdu. — Klusu, klusu, — nočukstēja Miša — Veiklāk! — Nomierinies, — mēs izdzirdām klusinātu Salika balsi. Drīz bija redzami vairs tikai viņa zābaki. Miša saberzēja rokas, pieliecās un ielīda pa durvīm. Es paliku zālē viens. No durvju otras puses atskanēja Mihika balss: — Lien aiz mums! Es nopūtu sveci. Pagrabā iestājās pilnīga tumsa, ja neskaita šauru gaismas strēmeli, kas krita uz grīdas pa atvērtajām durvīm. Es bezbēdīgi nospļāvos, nočīkstināju durvis un četrrāpus līdu uz priekšu. Kad pacēlu galvu, ieraudzīju vienīgi šaurā koridora sausās pelēku ķieģeļu sienas un Mišas bikses — viņš stāvēja visā augumā, bet es vēl gulēju zemē. — Aizver durvis! — pačukstēja Miša. — Tikai labi cieši. Es salocījos, ievilku kājas ejā un, saķēris durvju malu, vēru tās ciet Durvis iekrakstējās un čīkstot padevās. Mihiks pajautāja: — Vai cieši aizvēri? — Cieši, — es klusiņām atbildēju. To sakot, es sasprindzināju muskuļus un pieslējos kājās. Un vai jūs varat iedomāties, draugi, kur mēs atradāmies? Mēs atradāmies briesmīgi šaurā, taču ļoti augstā ejā. Tā bija tik šaura, ka bija iespējams stāvēt vienīgi sāniski, pagriežot galvu pa kreisi vai pa labi, jo citādi pakausis vai deguns rīvētos gar sienu. Ķieģeļi bija zaudējuši krāsu, aplupuši, un vietumis tos klāja gaišbrūna masa, kas viegli atdalījās, — gadsimtu laikā tā bija izkaltusi. Pieskaroties šai masai, tā izjuka sīkos gabaliņos un putekļos. Sirds neprātīgi dauzījās, krūtis žņaudza un no briesmīgās tumsas pārņēma neizskaidrojamas nepatīkamas sajūtas. — Redzi nu, tāda tā eja ir, — mani uzrunāja Miša, ar pūlēm pagriezis galvu. Cepures nags aizķēra sienu, notrausdams pelēkbrūnās javas gabalu, bet cepure sagriezās sānis. — Šī ir tā šaurā eja, par kuru mēs tev stāstījām. Es klusējot pamāju ar galvu. — Nu ko, iesim? — pajautāja Oļegs. Un, drēbēm švīkstot gar sienām, mēs devāmies uz priekšu. Pēkšņi sienā acu priekšā paslīdēja garām vairāki augsti un šauri logi. Es ieskatījos vienā, taču neko nespēju saskatīt. Iebāzu spraugā roku, bet sataustīju vienīgi tukšumu. Šī baismā pazeme nomāca apziņu, un es jutos šaurajā ejā ne tikai kā fiziskās, bet arī morālās spīlēs. Es piešķiebu galvu un ieraudzīju, ka mans apģērbs kļuvis pelēcīgs. Gan Miša, kas gāja man tieši priekšā, gan Saliks — pats pirmais, drīzāk izskatījās pēc pazemes velniem, nevis pēc cilvēkiem. «Tā baznīca no skata ir maziņa, neizskatīga,» es prātoju, «bet zem tās ir tik plašas pazemes telpas! Ļoti dīvaini!…» Oļegam mājās bija gadsimta sākumā izdots Tolstoja romāns «Augšāmcelšanās». Baznīcas cenzūra bija no tā izņēmusi dievkalpojumam veltīto nodaļu. Kādreizējais grāmatas īpašnieks toreiz bija to pārrakstījis uz parastā burtnīcu papīra un ielīmējis grāmatā. Viena lapa bija palikusi tukša. Oļegs to izrāva un uzrakstīja apmēram šāda satura tekstu: «Virzoties pa eju arvien zemāk, arvien jūtamāk sāks sūkties ūdens, bet labajā pusē būs redzamas dzelzs durvis. Never vaļā, jo pa tām gāzīsies iekšā ūdens!»


Oļegs deva mājienu par Maskavas upi. Apakšā paraksts — tāds un tāds ģimnā​zists. Uzrakstījis uz senatnīgā papīra «senatnīgu» tekstu, Oļegs to ielika agrāko laiku metāla saldumu kārbā. Kārbu viņš bija paredzējis slepus pasviest Ļovam. Atradis zīmīti, Ļova gan rādīs izbrīnījušos ģīmi! Šis satriecošais plāns izšķīda kā ziepju burbulis. Iemesls? Oļegs attapās, ka teksts uzrakstīts bez vecās rakstības gudrībām, tās būtu ievērojis pat visatpalikušākais ģimnāzists, jo šīs «gudrības» bija pagalam elementāras. Ļova bija punk- tīgs cilvēks — viņš tūlīt būtu atklājis viltojumu. Un, kad tagad mūsu dzīvoklī zinātņu doktors Oļegs Vladimirovičs Saļkovskis atcerējās un izstāstīja šo traģikomisko notikumu, mēs ilgi smējāmies. Bija aizritējuši gadi, un, kopā ar Oļegu lasot Ļovas dienasgrāmatu, mēs vēlreiz atkārtojām to seno, azartisko ceļojumu. Tas daudzējādā ziņā bija neprātīgs, ja atceras ceļojuma galamērķi — Kremli. Mums nebija konkrētas, iepriekš pārrunātas programmas, kā rīkoties, iekļūstot Kremlī. Tik daudz gan mēs sapratām, ka viss jātur noslēpumā, «vispār… neko nepļāpāt». Par to tika brīdināts Ļova. Bet tai pašā laikā mēs ar prieku piekritām, ka Ļova visu pierakstīs un uzzīmēs. Tā ka mūsu rīcībā trūka gan konsekvences, gan saprātīguma — gatavie piedzīvojumu meklētāji!… Mēs ar Oļegu?… Pazemes ejas. Zāles, augsti un šauri logi un šausmas iedvesošas kameras ar āķiem un gredzeniem griestos. Čīkstošas skaņas, čuksti, pelējums. Ogles melnuma tumsa un gaismas stars. Galvaskausi un kauli — kaudzēm. Maļutas slepenie ziņojumi caram — cik cilvēku nobendēti un cik vēl centīgi tiek spīdzināti. Un kurš dzīvs tiek izcepts lielajā pannā — arī tādas lietas notikušas. Esmu pat iegaumējis šādā veidā sodītā bajāra uzvārdu — Ščentjajevs. Vārdu sakot— visīstākās šausmas! Saki, ko gribi. …Mēs nebijām atgājuši no durvīm ne dažus soļus, kad gaitenis taisnā leņķī pagriezās pa labi un kļuva vēl šaurāks. Pat sāniski virzīties uz priekšu nebija viegli: ejas sienas berzās gar ausīm. Mēs atradāmies milzu spīlēs. — Kāpēc gan šeit taisītas tādas ejas? — brīnījās Miša. — Kur tik šauras der? — Te atkal būs pagrieziens! — iesaucās Salo. — Klusāk! — nočukstēja Miša. — Vai tiešām tu neatceries, ka jābūt uzmanīgiem? Mēs jau te esam bijuši, un tu zini, ka ir divi pagriezieni. Pirmajam jau esam garām, šis būs otrais. Nevajag kliegt Negaidīti kaut kur tumsā atskanēja čuksts. Mēs sastingām. Dažus mirkļus pagaidījuši, uzmanīgi gājām tālāk. Sienā pa labi mēs atkal ieraudzījām logu. — Vai redzi? — pagriezis galvu uz manu pusi, jautāja Miša. — Ko? — nomāktā balsī es atjautāju. Viņš iebāza degošo sveci logā. Es paskatījos uz ieraudzīju kvadrātveida kameru, kuras sienas bija izliktas no pelē​kiem ķieģeļiem. — Vai redzi, kas par kameru? — pajautāja Miša. — Redzu, — atbildēju es un vērīgi nopētīju drūmo telpu… Toreiz, dzirdot no vēstures dzīlēm nākošos čukstus, mēs pamirām. Arī tagad, pārlasot Ļovas rakstītās lapas, es ļaujos senajiem pārdzīvojumiem. …Un tā mēs aizgājām līdz ejas galam. Sienā, kas nosprostoja muihs ceļu, pie pašiem griestiem atradās metru plats kvadrātveida caurums: no turienes sākās slīpa eja, kas veda kaut kur pa kreisi. Blakus atverei tāpat pie griestiem rēgojās gara un zema niša. Lai iekļūtu slīpajā ejā, vispirms vajadzēja tikt nišā, bet no tās izlīst ejā. — Nu, ko tu gaidi? — Miša sacīja Oļegam. — Rāpies nišā, tikai skaties — nenovelies. Pēc tam pie tevis uzrāpšos es un apskatīšu to eju. Es pakāpos mazliet atpakaļ, lai Mišām būtu iespējams atvirzīties no Oļega, kas rāpās iekšā nišā, — viņš varēja trāpīt ar kājām Mišām sejā… Visi tālākie tās dienas notikumi jāstāsta man ar Oļegu: turpinājuma Ļovas piezīmēm nav. Kas gan ar mums notika tālāk? Ar ko beidzās ceļojums?


Ļoti šaurajā, slīpajā ejā, kaut arī Oļegs jau bija ielīdis nišā, galu galā devās Ļova — pats mazākais un kalsnākais. Līdzi ņemamo mantu sarakstā es nepieminēju tā saucamo zviedru striķi. Kur vien bija iespējams, mēs nogriezām no virslogiem šī striķa gabalus un sasējām kopā vienā diezgan garā striķī. Mēs apsējām to apkārt Ļovam, un tikai tad viņš devās ceļā. Pazemes eja kļuva arvien šaurāka un šaurāka. Bet stūrgalvīgais Ļoviks, šis evolucionists Dokembrijs vai Dekombrijs (kārtējās Ļovas iesaukas klasē) un Zemes vēstures hronists, atspiežoties grīdā ar galošām, tikai līda un līda, iesprūda un atkal līda tālāk, skarot ķieģeļus ne tikai ar ausīm, bet ari ar degunu. Par to nav nekādu šaubu. Mēs ar Oļegu Ļovu nemaz vairs neredzējām. Neredzējām pat sveces liesmiņu. Bet Ļova iesprūda galīgi, kā jau to varēja sagaidīt Mēs ar Oļegu tad sākām «zinātnieku» vilkt ārā aiz virves. īsais mētelis uzlocījās pāri galvai, un viņš pats it kā sev nosprostoja eju. Pat parasti nesatraucamais Oļegs zaudēja savaldību, velkot Ļovu. Ja nu striķis pār​trūkst? Vai atraisās? Nedz es, nedz Oļegs Ļovam klāt neva​rētu tikt — Viņam trūka elpas! — vēl tagad pārdzīvoja Oļegs. — Viņam nodzisa svece, — atgādināju es. Ļovu, protams, mēs izvilkām. Skats bija vienreizējs: paleolīta, visa ģeoloģiskā kalendāra putekļi bija sabiruši viņam uz sejas, matos, apģērbā. — Droši vien mēs izvēlējāmies nepareizo virzienu, — atguvis elpu, viņš paziņoja. — Droši vien, — piekritām mēs. Kad pēc dažādiem piedzīvojumiem ar lūkām un ejām mēs izkļuvām no pazemes un atgriezāmies mājās, pulkstenis rādīja divpadsmito stundu. Saprotiet paši, ka Kremlī mēs netikām. Opričņiku slepeno dienestu vadītājs Maļuta Skuratovs bija pratis noglabāt no mums noslēpumu par sazināšanos pa pazemes eju ar opričņiku valsts caru. Taču Ļova nerimsies un neatlaidīgi atgriezīsies pie pazemes noslēpumiem. Viņš gribēs tos no skaidrot līdz galam. 1989. gada sākumā Apolloss Ivanovs, kādreizējās Padomju pils celtniecības pārvaldes darbinieks, žurnālā «Nauka i žizņ» publicēja fragmentu no savas grāmatas, kurā stāstīja par Kristus Pestītāja dievnama sagraušanu, kā arī par to, kā viņš kopā ar draugu iekļuvis senā tunelī, kas no dievnama vedis uz Kremļa un Vagaņkovas pakalniem, tas ir, tagadējā Paškovu nama (Ļeņina bibliotēka) pusi. Tunelī bijuši «cilvēku kauli ar sarūsējušu ķēžu paliekām… tas, kas palicis pāri no nezināmiem vaņģiniekiem, kuri bija iemesti pazemē kāda, varbūt pat paša Maļutas Skuratova, ļaunprātības dēļ». Uz šo publikāciju es atsaucos ar fragmentiem no Ļovas dienasgrāmatas un dažām atmiņām par paša centieniem 1939. gadā nokļūt pa seno «Maļutas» eju — tā sākās Berseņeva krastmalā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcā — uz Kremli. Starp vēstulēm, kurās vēlāk tika apspriesta mūsu zēnu gadu ekspedīcija, bija kāda jauka vēstule no Kijevas inženiera Rudika. Viņš raksta: «Man ir radusies interesanta un ļoti vienkārša doma (nebrīnīšos, ja vēl kāds būs iedomājies to pašu). Man ir tīri profesionāls jautājums: kā garā un ļoti šaurā pazemes eja bija būvēta? Turklāt tā pakāpeniski sašaurinājās tik ļoti, ka tajā iesprūda pat vismazākais un kalsnākais no zēniem. Ļoti iespējams, ka zemē izraktajai ejai jābūt daudz platākai nekā jau minētajai. Šķiet, ka īstajai pazemes ejai jāatrodas pavisam blakus šaurajai ejai, jo rakt platu eju un tūlīt to nostiprināt ar ķieģeļiem ir nesalīdzināmi ērtāk. Šauro eju var ierīkot tai pašā tunelī. Katrā ziņā īstā eja ir jāmeklē līdzās šaurajai ejai… Šaurā eja nav nekas cits kā lamatas nezinātājiem vai izbēgušam vaņģiniekam. Iedomājoties, ka varenais Maļuta Skuratovs būtu līdis uz vēdera vai spraucies pa šaurajām ejām, jāsmejas. Viņam bija visas iespējas izrakt arī īstu tuneli.» Vairāk nekā pusgadu pēc mūsu slepenā pasākuma rakstījis: «Biju nolēmis pirmajā piemērotajā vakarā doties uz pazemi, lai izdarītu to, ko biju iecerējis jau vasarā. Devos uz baznīcu, taču, nokāpis pa greizajām kāpnītēm, atradu durvīm priekšā milzīgu kaltu atslēgu.» Te atklājas gan Ļova, gan viņa raksturs. Un pēc dažiem mēnešiem atkal jauns ieraksts: «No rīta ar izbrīnu pamanīju, ka visa baznīciņas augšdaļa, tai skaitā ari kupols, nokrāsoti. Tas uzreiz lika saprast, ka baznīcā vairs netiksim, jo tā vairs nav pamests dievnams, bet valsts muzejs.» Pirms mums Nikolas baznīcu un tās pazemi bija pētījuši mūsmājas vecāko klašu zēni Toļa Ivanovs


(Siška), Vaļa Kokovihins, Igors Peterss un Jura Zakurdajevs. Arī viņi bija iekļuvuši pazemes ejā, kura gan sākās baznīcas otrā pusē un zem baznīcas gāja citā virzienā, taču tāpat uz Maskavas upes pusi. Šiem zēniem «iznāca satikšanās» ar sabirzušu kādreiz pie sienas piekalta cilvēka skeletu. Viņi bija atraduši arī senas ikonas, pēc tam bija izdegušas līdzpaņemtās lāpas un zēni atgriezās atpakaļ. Sīkāk par šo ekspedīciju es uzzināju mūsu muzejā «Māja piekrastē» no paša Anatolija Iva- nova. Viņš pat uz lapas uzskicēja «viņu tuneļa» plānu… Bet senās ikonas varbūt atrodas tur noslēptas vēl šodien. Bet meitene bijusi iemūrēta pašā baznīcā, vietā, kur tagad no pelēka Itālijas marmora sienā izveidots smalks ornaments, kas izskatās kā gleznas ietvars. Šajā dievnamā vēl šodien nav aizmirsti «opričņiku, valsts cara uzticamo un baismo suņu» Maļutas Skuratova un Šmuļa Vasjutas vārdi. Es atceros, kā drūmajos pirmskara gados daudzi dzīvokļi kļuva tukši. Cilvēki, kas tajos mitinājās, tika nosūtīti dažs tiešā ceļā uz mūžīgā miera valsti, dažs vispirms aiz dzeloņstieplēm, dažs kā dzimtenes nodevēja ģimenes loceklis — tālā trimdā. Jaunieši, kā nu prata, glāba no aresta dzīvei nepieciešamās draugu personiskās mantas. Vaļa Kokovihins un Toļa Ivanovs vēlu vakarā no Vaļas balkona nolaida virvi uz aizzīmogotā dzīvokļa balkona. Toļa ir augumā neliels un viegls, tāpēc viegli pa virvi nokļuva uz Petersu balkona, pamanījās atvērt durvis un paņemt Pe- tersa dēlam Igoram nepieciešamās drēbes. Toļa pa virvi atgriezās atpakaļ. Uzvilka augšā arī mantas. Tās bija bīstamas spēles, taču Berseņevkas zēni krāja pieredzi. Viņi nenodeva cits citu… Un nu jau mūsu dienās, 1987. gada 14. jūnijā, trolejbuss, kas pietur tieši pretī mūsu mājai, ar vienu riteni iekrita «akā». Tā pēkšņi bija atvērusies asfaltā. Kad akā nolaidās atbraukušie remontstrādnieki un televīzijas raidījuma «Labvakar, Maskava» korespondents, viņi ieraudzīja no ķieģeļiem izmūrētu telpu. Laimīgas sagadīšanās dēļ mēs ar sievu Viku tai vakarā sēdējām pie televizora ekrāna un skatījāmies rai​dījumu. Kad to visu sāka rādīt, es iekliedzos gluži kā bērnu dienās: — Apakšzemes eja! Varbūt ne gluži pazemes eja, bet pilnīgi iespējams, ka tā bija kāda daļa no vīna un sāls tirgotavām. Nākamajā dienā tai pašā pārraidē mēs uzzinājām, ka arheologi nekādu interesi nav izrādījuši. Strādnieki pielēja pazemi ar ūdeni, piebēra ar smiltīm un noasfaltēja Pamatīgi. Bet, protams, šī nav pēdējā atklājumu vieta bijušajos Sa- dovņikos, kur tagad atrodas kādreizējā valdības māja. Notika kapitālremonts, un strādnieki atvēra kolektoru. Es tīrās nejaušības dēļ atrados sētā. Paskatījos rakumā dziļāk un ieraudzīju ķieģeļu arku, kurā nozūd resnas karstā ūdens caurules, pa kurām mēs k��dreiz soļojām, sadevušies rokās. Toreiz > tās atradās virs zemes. Bet šīs caurules ir ieslēgtas ķieģeļu apvalkā. Vai man ir kas līdzi, lai dotos negaidītā ceļojumā? Nekā īpaša — sērkociņu kastīte. Tomēr kaut kas piemērots nelielai apskatei. Es uzmanīgi nokāpu lejā izraktajā bedrē un sāku spraukties gar caurulēm. Remonta dēļ karstais ūdens netika padots, caurules bija aukstas. Piespiedies ar krūtīm pie caurulēm, es viegli slīdēju uz priekšu. Kļuva tumšs. Nu un tad? Es iededzu sērkociņu un pagājos vēl nedaudz uz priekšu. Kolektors aizgāja pa labi. Sērkociņš bija izdedzis. Tumšs. Jutu, ka zem kājām mētājas ķieģeļu lauskas, pudeles, sīki akmeņi, lupatas. Iededzu vēl vienu sērkociņu un pavirzījos vēl uz priekšu. Otrs sērkociņš izdega līdz pašam galam, gandrīz apdedzinot pirkstus. Iededzu uzreiz divus. Iešana pa eju kļuva vieglāka — tā paplašinājās. Tagad zem kājām bija skaidas. Vai kāds te būtu cirtis vai ēvelējis dēļus? Jā… Te taisīti ķīļi, lai iedzītu starp caurulēm un šādā vienkāršā veidā tās nostiprinātu. Pacēlu piemērotu garu skaidu — būs skala gaisma. Mēģināju aizdedzināt — deg. «Braši, karavīri» mani būtu uzslavējis Ļova Fedotovs. Tā bija viena no viņa iecienītajām frāzēm. Pacēlu arī resnāku skaidu rezervei. Bet eja kļūst arvien platāka. Kļuvis tik brīvi, ka varu iet gandrīz raitā solī. Jācenšas vienīgi uzmanīties, lai kaut ko neaizdedzinātu un pats nesadegtu. Lupatas, turklāt eļļainas, ir kā pulveris. Gaismas man pietiek. Caurules un caurules. Un pakāpieni. Uz leju. Dīvaini gan, kāpēc tie ir te, kolektorā? Caurules paliek augšā, bet pakāpieni ved uz leju. Viens, otrs, trešais, ceturtais…


Kāpu, protams, lejā. Vai sērkociņu kastītē pietiks? No vienas skaidas aizdedzu nākamo — taupu sērkociņus. Oglīti no iepriekšējās skaidas rūpīgi samīdu ar kājām. Nokāpis lejā pa kāpnēm, esmu nokļuvis citā gaitenī. Gaitenis ir mūrēts, un šuvju vietās kaut kas viz. Pielieku skalu tuvāk un pataustu. Vai tā būtu stieple? Tikai nez kāpēc saplacināta. Vai būtu drīvētas spraugas vai darīts kas cits? Skaidrības nav. Esmu pagrabtelpā. Vai senā? Būvējot māju, tika rakta būvbedre un mūsu purvā gandrīz vai līdz zemes centram, tāpat kā būvējot Padomju pili, tika iedzīti milzīgi dzelzsbetona pāļi. Varbūt tomēr te ir kas saglabājies no vīna un sāls tirgotavām? Aizmirsts un pamests? Varbūt kas cits? Varbūt kapsēta ar atsevišķām kapenēm? Kad šīs sāls tirgotavas te ierīkotas? Septiņpadsmitā gadsimta beigās vai astoņpadsmitā sākumā? Nespēju atcerēties datumus, tie izkūp no galvas. Tātad eju zem kolektora baznīciņas virzienā. Tas tikai ir joks! Tātad kas? Ne jau nu kapi… Rokas nokvēpušas, droši vien arī seja. Kas mani te dzina? Tā, pa galvu pa kaklu? Un kā rīkoties tālāk? Jāsoļo uz priekšu. Atbilstoši mūsu senajām labajām tradīcijām. Jāiet uz priekšu tāpat kā Ļovam, kamēr vien iespējams, kaut vai līšus, kaut vai lamatās… Bet kas mani izvilks, ja gadīsies iesprūst? Tiesa, pagaidām plašums ir pietiekams. Bet mūsu māja bija lamatas godīgiem boļševikiem? Naivuļiem. Un kas būtu tas? Muca. Visīstākā koka muca. Tikai izjukusi. Smaržo pēc vīna, vai ne? Nu ko, vai derētu atrast gabalu sāls… Taču es atradu ne jau sāli!… Tāpat kā bērnībā, atradu galvaskausus. Daudz. Šoreiz juku jukām ar lupatām, itin mūsdienīga cementa gabaliem, lielu daudzumu mūsdienīgu saplēstu cimdu, elektrodu gabaliem, kādus izmanto metināšanā, mētājās ari ķelle. Gruži, kas palikuši pēc kolektora būves. Bet galvaskausi? Tiem, protams, būs uzdūrušies celtnieki un nevērīgi sagrūduši kaudzē — nodzīvotus un varbūt arī līdz galam nenodzīvotus cilvēku mūžus. Ja jāsaka godīgi, es jutos ne sevišķi omulīgi. Uz kurieni tālāk iet apakšējais tunelis? Vai līdz pašai baznīcai? Priekšā to aizšķērso ķieģeļu mūris. Nu ko, ar mierīgu sirdsapziņu varu griezties atpakaļ. Arī otrs skals bija beidzis savu eksistenci, un es steidzos atgriezties. Bērnībā mēs skraidelējām pa «smirdinātavu» (iekšpagalmu, kur laida izskraidīties dienesta sargsuņus), spēlējām dažādas spēles milzīgā betona caurulē, vizinājāmies, un tas viss, ja tā var teikt, noticis uz kauliem… Tiešām, ne māja, bet kāds nogrimis «Titaniks». Vēstures poligons. Atceros — «smirdinātavā» mazie bērneļi kādreiz bumbas vietā dzenāja galvaskausu. Sērkociņus nededzināju, gāju atpakaļ pa tumsu. Nestāstīšu, kā pie tuvākā ūdens krāna mazgājos, purinājos un centos sakārtoties. Ko es jutu? Smeldzīgu vientulību. Beidzās karš. Berseņevkā atdzīvojās, viss it kā sākās no jauna, it kā nostājās savās vietās. Darbojās šokolādes fabrika «Krāsnij oktjabrj», un vējš iznēsāja tās produkcijas smaržu. Krēslainajos pagalmos uz augšu stiepās vārgi koki, šur tur mētājās salauzti soli. Strūklakas pārvērtās par atkritumu krātuvēm — tās aizbēra un noasfaltēja. Ar degbumbām un zenītlādiņu šķembām bojātais jumts pastāvīgi tecēja, un daudziem augšējo stāvu iemītniekiem uz grīdas, krēsla vai kaut kur uz skapja stāvēja bļoda. Nezinu, vai arī pašam Jofanam, jo ari viņš dzīvoja jumtstāvā. Sargiem sen vairs nebija formas tērpu un, protams, arī ieroču. Tagad galvenokārt dežurēja sievietes, viņas gandrīz nemitīgi adīja un nodarbojās ar bērnu audzināšanu kāpņu telpās. Veikals, kuram nebija palīgtelpu, sētas pusē krāva netīras tukšas kastes, kārbas un kannas, un šai krāvumā mitinājās kaķi. Iepretim veikalam uz balkona sēž Stasova un atpūzdamās vēro pārdevējas, kas pavīd gan aiz veikala logiem, gan pagalmā. Pamanot kādu, viņasprāt, nekārtību, zvana veikala direktoram. Ātri un kaut kā nemanāmi, pusrikšus aizsteidzas Na- deždas Allilujevas brālis Fjodors. Pēc māsas traģiskās nāves viņš pārvērties, noslēdzies. Arī visa Allilujevu ģimene norobežojusies no dzīves. Toreiz, trīsdesmito gadu sākumā, logi nakts vidū trauksmaini neiegaismojās visā mājā… Nesteidzīgi paslīdēja garām dežurējošais rolsroiss, ievērības cienīgs objekts, kas atgādināja


senatnīgu ātrās palīdzības karieti. Tas pēc izsaukuma ieradās pie vecajiem boļševikiem, ja radās vajadzība kaut kur braukt Mājas sienās parādījās šā tā izkaltas durvis, logi, klāt piebūvētas kāpnītes. Ūdens notekcaurules vairs nesniedzās līdz zemei, to gali bija pazuduši. Nojumes virs durvīm sarūsēja, ieliecās, bruģētie celiņi izlocījās. Jofans vairs nespēja nosargāt savu namu, kas tagad patiešām atgādināja vēstures jūras dibenā nogrimušo «Tita- niku»… Paies daudz gadu, un, kopā ar Oļegu nokāpis piestātnē pie upes, es izdzirdēšu ekskursiju vadītāju, kas stāsta par mūsu māju piekrastē — par to, kas kādā laikā tur dzīvojis, viņš piemin arī Juru Trifonovu, bet citā reizē cits ekskursiju vadītājs pieminēs arī Ļovu Fedotovu… Un kādreiz varbūt stāstīs par pazemes eju uz Kremli, kuru mēs meklējām… Tagad, gluži nesen, abi ar Oļegu mēs izbrīvējām vienu dienu, piezvanījām Artjomam Zadikjanam, mūsu pastāvīgajam ceļabiedram un fotogrāfam, un norunājām tikšanos krastmalā pie Estrādes teātra. Aizgājām līdz Lielajam Akmens tiltam, pa sānu noeju nokāpām pie teātra. Uz šīm kāpnēm aviācijas ministra Šahurina dēls nošāva mūsu vietnieka Umanska meitu, bet pēc tam nāvīgi ievainoja pats sevi. Iemesls? Nelaimīga mīlestība. Uz kāda no pakāpieniem ilgi saglabājās viņu, Volodjas un Ņinas, iniciāļi, kurus tur bija iekalis kāds no mūsmājas zēniem. Tagad iniciāļi nodeldēti, jo tieši pa šīm kāpnēm cilvēku straume dodas uz teātri un atpa​kaļ. Parādījās Artjoms. Es pamāju ar roku, norādot, ka dodamies uz baznīcu. Mēs iegājām zem arkas baznīcas pagalmā, un Zadikjans tūlīt apstājās, pieliecās un noteica: —Teicams kadrs. Dievnama remonts no ārpuses bija pabeigts, un ēka dzirkstīja svaigajās krāsās. Pagalmā mēs nogriezāmies uz Averkija Kirillova palasta pusi — vajadzēja sameklēt direktora vietnieci Tatjanu Ježovu, lai dabūtu atļauju fotografēšanai. Mums paveicās — sastapām viņu jau gaitenī. Brīnumaina sieviete — viņa ne tikai uzreiz deva piekrišanu, bet, uzklausījusi manu īso skaidrojumu, kāpēc esam ieradušies, noveda mūs pa šaurām (vienam cilvēkam paredzētām) vītņu kāpnēm Averkija — bet man un Oļegam: Skuratova — pa​grabos. Zemāk un zemāk, dziļāk un dziļāk. Artjoms sāka darboties ar fotoaparātu, brīžiem ar zibspul​dzi izgaismojot vītņveida noeju. Zemas, pelēkas velves, smacīgi gaiteņi, kārbiņveidīgas «zāles», kas līdzinājās tām, pa kurām tikām ložņājuši senāk. Saprotams, ka sākās saruna par pazemes eju zem baznīcas un upes. — Eja kaut kur ir… — Šūpoja galvu Oļegs, cenšoties saglabāt līdzsvaru asajos un slidenajos kāpņu līkumos. Es jaušu patiesību… — Arī es jaušu to pašu… — es piebalsoju. — Ejas nevarēja būt, — atbildēja Tatjana Petrovna. — Kāpēc jūs tā domājat? Vai uzskatāt, ka tāda iespēja nepastāv? Un, negaidot tālākus iebildumus, es sāku uzskaitīt neap​strīdamus argumentus: — Bet kā tad senos laikos raka tik sarežģītas ejas zem cietokšņu sienām? Un kā no milzu akmens blokiem varēja uzbūvēt klosterus? Manā rīcībā taču bija Aleksandra Frolova, muzeogrāfijas nodaļas speciālista, argumenti. — Par cietokšņiem un klosteriem es neiebilstu, taču man šķiet, ka šeit nekādu pazemes eju nevarēja būt — Kāpēc? —Te nav piemērotas zemes. — Ko nozīmē «nav piemērota», ja pat klintīs, uz kurām stāvēja cietokšņi… — Klintīs — jā. Bet te nav klintis, te ir ūdens. — Kur te ir ūdens? — Nāciet man līdzi. Tatjana Petrovna veda mūs uz priekšu pa mūra pagrabiem. Kādā vietā, kur akmens grīdā bija atvērta liela lūka, viņa norādīja:


— Skatieties! Un mēs ieraudzījām aku, pilnu ar ūdeni. —Te bijuši purvi. Jūs, protams, zināt, ka augsnes stāvoklis nerada pārliecību, ka iespējams strādāt zem upes. — Viss skaidrs, — sacīja Oļegs un itin nopietni piebilda: — Kāds tomēr ir atvēris durvis un ūdens sācis gāzties. — Kādas durvis? — Sarauca uzacis Tatjana Petrovna. — Dzelzs. Tatjanas Petrovnas uzacis savilkās vēl augstāk, Oļegs ar radīto efektu bija apmierināts. — Nebrīnieties, Tatjana Petrovna. Oļegam Vladimirovičam ir taisnība. Es tūlīt nocitēšu jums vēsturisku dokumentu. Un es svinīgā balsī norunāju zīmīti, kādu pirms pusgadsimta Oļegs bija rakstījis Ļovam: «… virzoties pa eju uz leju, kļūs redzams, ka sūcas ūdens, bet labajā pusē būs dzelzs durvis. Netaisi vaļā, jo tad gāzīsies ūdens.» Tā, lūk. Bet mēs patiešām tur līdām. Vairākās vietās sūcās ūdens. To apliecina īsts dokuments — Ļovas dienasgrāmata. Un arī godājamā līdzstrādniece Jeļena Petojana kopā ar draudzenēm bija tur ložņājusi jau pēc kara, jaunības dienās. Atra​dusi mozaīkas atlūzas un kaut ko krāsainu. Artjoms joprojām zibeņoja ar zibspuldzi, meklēdams fotografēšanai arvien jaunus interesantus rakursus. Mani arvien nepārstāja izbrīnīt Arljoma «tehniskais nodrošinājums»: vecs, laika gaitā samocīts fotoaparāts, aukliņas, stieplītes, vadiņi, paštaisīta, gandrīz vai no konservu bundžas darināta zibspuldze, akumulatoru baterija iebāzta vienkārši kabatā, kas tāpēc izskatās atkārusies. Filmu kasetes saliktas skārda bundžā. Bet mūsu strīds ar Tatjanu Petrovnu nerimās. — Kad aiziesim uz baznīcu, es parādīšu, no kurienes mēs sākām, — sacīju es. — Citi zēni sāka citā vietā. Pēc mūsu aprēķiniem, mēs jau bijām nokļuvuši līdz upei, taču pazemes eja kļuva neparasti šaura. Tā bija mūrēta no akmens blokiem. Varbūt mēs toreiz bijām kļūdījušies un iekļuvuši kādā sānu atzarā, nevis galvenajā ejā… Kāds inženieris no Kijevas domā, ka bijām iekļuvuši slazdā, un viņš pat atsūtīja vēstuli un iespējamo galvenās ejas un slazda plānu. Ja viņam ir taisnība, tad iznāk, ka mēs esam bijuši gluži blakus galvenajai ejai. — Tur sausums bija kaut kāds īpatnējs, — pamāja Oļegs. — Vai naža asmeni atceries? Tas bija plats kā dun​cim un iedzīts starp akmeņiem. — Jā. Mēs gribējām nazi izvilkt, bet nespējām. Rūsa bija asmeni kā iecementējusi starp akmeņiem. Un tā nu kopā ar Tatjanu Petrovnu devāmies uz Nikolas baznīcu. Baznīcā Artjoms sāka fotografēt atsevišķas attīrītas vietas kupolā, kas atgādināja pastmarku sēriju «Senā Krievzeme». Zibinot ar zibspuldzi, Artjoms fotografēja vienu «Se​nās Krievzemes» skatu pēc otra. — Nu ko, iesim uz to jūsu pagrabu, — noteica Tatjana Petrovna, un mēs devāmies pie ilgotajām durvīm, pie kurām pirmo reizi nonācu bērnībā un šajā vietā teicu: «Nāciet man līdzi, es te visu zinu.» —Tatjana Petrovna, kas tagad ir pagrabā? Toreiz bija veci, salauzti krēsli. — Arī tagad tur ir krēsli, kas savu laiku nokalpojuši. — Apbrīnojami, — tas bija vienīgais, ko spēju izdvest — Vēl tikai trūka, lai tie būtu tie paši krēsli. — Šķiet, ka atslēga būs ierūsējusi. Sen nav slēgta. Taču atslēga apgriezās uz riņķi apbrīnojami viegli un atslēgas cilpa atsprāga vaļā. Atvērām abas durvju puses. Vēl vienas durvis. Tās turēja ciet tikai aizbīdnis. Arī te neradās nekās problēmas. Tatjana Petrovna nospieda elektrisko slēdzi, un iedegās gaisma. Pirmo reizi mēs ieraudzījām mūsu pagrabu spilgtā gaismā. Zemas velves. Viss mūrēts no ķieģeļiem. Un pazīstamie putekļi un pelējums. Saplākšņa loksnes, dēļi, stikli plakanās dēļu kastēs, logu rāmji. Ātri mēs devāmies tālāk uz nākamo zāli, kur bijām jau pirms pusgadsimta un kur savulaik aizvedām Ļovu. Stūrī pa labi — krēslu kaudze, bijušo krēslu


kaudze. Un atkal — dēļi un kaut kādas dzelzs konstrukcijas. Bet tagad vecajiem, savu mūžu nokalpojušajiem krēsliem bija piebiedrojušies milzu papīra ruļļi. Ar pūlēm mēs nokļuvām līdz tai vietai sienā, kur pie pašas grīdas vajadzēja būt pusmetru augstajai taisnstūrveida atverei — ieejai pazemē. Taču tā bija aizmūrēta ar, kā man šķita, visai jauniem ķieģeļiem. — Ieejai ir jābūt šeit Malējā arka — otrā. Mēs sākām no šejienes… Artjoms ķērās klāt lai izkustinātu no vietas papīra ruļļus, taču bez panākumiem. Mēs ar Oļegu gājām palīgā, bet velti — pagrabs negribēja šķirties no saviem noslēpumiem. Kādreiz te bija taisnstūrainas durvis, kas atvērās čīkstēdamas un grabēdamas. Oļegs toreiz roku ar degošu sveci iebāza durvju spraugā un krekstēdams ielīda ari pats. Un pēkšņi pretī tai vietai, kur kādreiz bija taisnstūrveida durvis, mēs ieraudzījām sienā milzīgu caurumu cilvēka augumā. Acīmredzot pagrabu sākusi apmeklēt jauna, augoša piedzīvojumu meklētāju paaudze! Mētājās nozāģētas ieejas durvju atslēgas, lāpstas, veseris un slota. Es, saprotams, līdu iekšā izlauztajā caurumā. Iekļuvis iekšā, svinīgi aizdedzu sveci. Artjoms, bez šaubām, tūlīt tvēra fotoaparātu, taču ar sveces gaismu nepietika. Dziļo tumsu, protams, pāršķēla zibspuldzes uzliesmojums. Abi ar Oļegu mēs sākām iegriezties baznīciņā arī ziemā. Vārdu sakot, palaikam atgriezāmies pagājušajos «Maļutina laika» gados. Mēs jau zinājām, ka 60. gados pazemes eju meklējušas speciālas grupas. Tās meklējušas ari «baznīcas dārgumus» — senus kulta priekšmetus. (Toļas Ivanova draugi taču bija uzgājuši kasti ar ikonām. Nav izslēgts, ka ari dārgumi, kurus 1812. gadā noslēpis franču ģenerālis, atrodas kaut kur tepat, akmens dzīlēs. Ģenerālis toreiz dzīvojis Averkija namā, kas bija saglabājies Maskavas uguns​grēka laikā. …Patlaban ir jūlija sākums, vasara pilnā plaukumā. Baznīcas sētā pie pašām kājām zied pienenes. Es noplūcu vienu sirmu galviņu un uzmanīgi turu rokā. — Miha, kāpēc toreiz mēs nepaņēmām līdzi Jurku Trifo- novu? — jautā Oļegs. Viņš samiedzies stāv man blakus, jo saule pāri Nikolas baznīcas kupoliem spīd tieši virsū. — Vienkārši nevīžojām piezvanīt uz Kalugas ielu, cita attaisnojuma nezinu. Oļegs satriekts nogrozīja galvu. — Bet Jura toreiz mums atrakstīja, — un es nolasīju Juras dzejoļa pirmās divas rindas: — Kur ir nešķiramie draugi Ļova, Miša, Dima, Oļegs? Dzejoļa tekstu no Olgas Trifonovas-Mirošņičenko atnesa Artjoms Zadikjans. Pēc pusgadsmita mēs pirmo reizi uzzinā​jām, kādas rūgtas rindas par savu atšķirtību mums atstājis Jura. Artjoms vēl arvien turpina papildināt mūsu fotoarhīvu. Ja tā var teikt, tad kopā ar viņu esam pārstaigājuši visus Berseņevkas akmeņus, ari «Strēli», kur nošķiras apvedkanāls un kur senākos laikos ņemts ledus. Pa ceļam esam ieskatī​jušies visos vecajos pagalmos. Mēs esam krustu šķērsu iz​ staigājuši arī Sofijas krastmalu ar Marijas skolu, kur pēc revolūcijas bija iekārtota mūsu 19. skola. Artjoms cenšas iekļūt ēkas bēniņos, jo padzirdējis, ka tālajos pirmskara gados mēs tur esam atraduši valdnieces atraitnes, skolas aiz​bildnes Marijas Fjodorovnas portretu. Mēs neatlaidīgi meklējam «baltos plankumus» šajā noslēpumu pilnajā Maskavas salā. Artjoms apsolījis, ka pilsētas arhīvos sameklēs arheologa Ignatija Stellecka materiālus. Zadikjanam ir laimīga roka. Izgāztuvēs un pamestās mājās viņam izdodas atrast senas fotoplates un filmas. No tām viņš izgatavo kopijas, un mūsu acu priekšā nostājas dzīve Maskavā senākos laikos. Artjomam pieder unikāls arhīvs. Es pūlējos mājas dzīlēs sameklēt, vai Ļovam nav palicis kāds mantojums, un te savu vispārsteidzošāko atklājumu izdarīja Artjoms. Nerunāsim par to, ka pamestajā «Bulga- kova» mājā, kur gatavojās veikt kapitālremontu, viņš atrada filmu murskuli, nokopēja un uz fotogrāfijām māja Serafimoviča ielā parādījās tāda, kāda tā bija pirms kara, turklāt tur bija redzama Taņa Kuibiševa, meitene, kuru mēs pazinām agrāk, pirms kara. Taču, ejot uz jauno skolas ēku Kadaševas krastmalā, lai vēlreiz nofotografētu Rahmaņinova klavieres, vienā no kapitālremontam sagatavotajām mājām (Artjoms taču nespēja vienaldzīgi paiet garām) kādā istabā aiz apkures radiatora viņš atrod (ticiet vai neticiet) …Ļovas


romāna «Ceļojums zemes dzīlēs» nodaļu, stāstu «Indīgās čūskas rīcība», ar zīmuli zīmētu Verdi portretu ar uzrakstu 23.11 — 37. un autora parakstu — «L. Fedotovs». Artjoms Zadikjans ieradās pie mums apmierināts — ar lielu aploksni rokās. No aploksnes viņš izvilka fotokopijas no kādas senas grāmatas un vienu pēc otras pasniedza man un Vikai. — Pats Ivans Bargais divos variantos. Viņa zīmogs — liels gan. Un te ir Maļuta visā godībā. Te — rokas zem zemes. Un te ir pazeme zem Kremļa torņa. Un te pat galvaskausi un kauli. Baismas. Nekārtības un dumpis, ātra tiesa. Te kādu iesvēta par mūku. Un tas ir cirvis… Oprič- ņiks zirgā ar slotu un suņa galvu… Artjoms runāja tik pārliecinoši, it kā pats to visu nupat būtu redzējis un tvēris savā objektīvā. Kopā ar viņu ms priecājāmies par neparasto veiksmi. Pēc tam Artjoms izlika uz galda 20. gadu žurnāla «30 dienas» lapas — arheologa Ignatija Stellecka, Maskavas pazemes speciālista, raksti ar viņa paša fotogrāfijām. Mēs lasām un uzzinām, ka visās XVI — XVII gadsimta Maskavas mūra mājās ir slepenas telpas un pazemes ejas. Un patiešām — ikkatrā tādā mājā, to zinātniski izpētot, atrodas kāda slēptuve — vai tā būtu slepena telpa bagātību glabāšanai, vai slepena eja bēgšanai. Šādā aspektā visinteresantākā ir Maļutas Skuratova māja Berseņevkā. Ivana Bargā tēva Vasilija III laikā Kremlī netālu no stūra torņa dzīvoja bajārs Berseņs Beklemiševs. No viņa vārda arī radies Beklemiševa torņa nosaukums. Aiz Maskavas upes strēļu brīvciema rajonā Berseņs uzbūvēja sev mūra māju, un tā krastmala ieguva savu vārdu — Berseņeva krastmala. Vasilijs III šo cienījamo bajāru sodīja ar nāvi viņa «nepiesardzīgās atklātības» dēļ. Berseņa nams ir ievērojams ne tikai ar savu senatnīgumu, bet arī ar likteni. XVI gadsimta arhitektūra. Ivana Bargā valdīšanas laikā nams piederēja viņa favorītam Maļutam Skuratovam-Beļskim. Pēc tam tas pārgāja Borisa Godunova īpašumā, tad Štrešņevu un Kurbatovu rokās… (N. Kalačovs. Maļutas Skuratova nams. 1867.) Maļuta namu papildināja ar piebūvēm «saskaņā ar savām prasībām un Ivana Bargā inkvizitorisko gaumi». Zem Berseņa vecā nama atrodas divi drūmi velvju pagrabi (kopā ar Artjomu un Oļegu mēs tur bijām nokāpuši), nišas… velvēs iestiprināti gredzeni… aka, līdz augšai pilna ar ūdeni… Nišās, pie kurām palikušas dzelzs slēģu pēdas, glabājušies moku rīki. Gredzenos tika iekarināti upuri. Sienā atradās slepena ieeja no augšas. Tagad tā aizmūrēta ar ķieģeļiem. (Mēs to esam redzējuši paši savām acīm.) No pagrabtelpām gāja slepena eja, kuru pagaidām neesam atraduši. Vēl viena slepena eja — Soļankā. Lasot Stellecka materiālus, rodas jautājums, kas tā par Soļanku. Tālāk Stelleckis pavēsta, ka tā ir Maļutas dzimtmuiža, kas pilna ar romantiku un pazemes noslēpumiem. Muižā bijušas dzīvojamās telpas, kurās tikuši ievesti pat zirgi, bijusi aka. Laikā, kad 1906. gadā Bolotnajas krastmalā būvēta elektrostacija, konstatēts tās dziļums — 15 aršinu (aršina — 0,71 m), grodi gan bijuši sapuvuši. Izrakumu laikā Ignatijs Stelleckis, nojaucis 8 aršinas grodu, atradis labi saglabājušos zirga skeletu, bet kādu gabalu zem tā — cilvēka skeletu, zābakus ar augšup uzliektiem bajāru laika purngaliem. Turpat atrasti tādi paši sieviešu zābaki. Pazemes dzimtmuiža mūsu mājas apkaimē? Jā, tā nu tas ir! Maļutas Skuratova-Beļska «pazemes kambari» atradu​šies mūsu mājas vietā, kas aizņēmusi Maļutas pazemes kambaru teritoriju. Viss sakrīt! «Drūmo un noslēpumaino Maļutas namu,» turpina Ignatijs Stelleckis, «valdība uzdāvināja bijušajai Maskavas arheo​loģiskajai biedrībai. Ilgus gadus tas nostāvēja drūms un pa​mests.» Bet no dažiem dokumentiem zināms, ka vēl viena Maļutas dzimtmuiža un viņa kaps bijis opričņinas Čertoļjes rajonā. Arheoloģiskā sabiedrība jau no 1864. gada aizņēmusi domes djaka Averkija Kirilova palastu. Pie mums glabājas sena fotogrāfija (protams, no Zadikjana arhīva), kurā redzams Averkija nams un uzraksts virs durvīm — «Arheoloģiskā biedrība». Rodas jautājums — vai tikai domes djaka nams nav uzbūvēts uz bijušā Maļutas nama pamatiem un pagrabiem? Nevajag liegt sev šādu pārliecību. Tai pašā senajā fotogrāfijā aizmugurē, pa kreisi no domes djaka palasta redzams zvanu tornis. Vai tik šī zvanu torņa tuvumā pazemes eju netika meklējusi Ļena no Haba- rovskas? Ar Habarovskas Ļenu pirmo reizi es tikos 1989. gadā sapulcē, kurā lēma par valdības nama muzeja


izveidi. Bēr​nībā Jeļena bija dzīvojusi Habarovskā, tāpēc viņa mums kļuva par Habarovskas Ļenu. Muzeja izveides iniciatore un tagadējā direktore Tamāra Terjegizarjana un sabiedriskās padomes locekļi lēma par mājas muzeja izveidi un materialu meklēšanu arhīvos. Vika glabā vienkāršu ielūgumu — « Šai dienā Jums būs iespēja iepazīties ar pirmajiem muzeja eksponātiem, noklausīties arhīva darbinieku stāstījumu par mājas vēsturi 30. — 50. gados. 1989. gada 12. novembrī.» Pēc Tamāras Andrejevnas lūguma es aiznesu uz topošo muzeju ar Ļovu Fedotovu, Oļegu Saļkovski, Juriju Trifonovu, Toļu un Gaļinu Ivanoviem un citiem maniem draugiem saistītus dokumentus. Saruna, kā allaž, ievirzījās par to, kā mēs ar Ļovu un Oļegu mēģinājām atrast pazemes eju zem upes. Habarovskas Jeļena negaidot, it kā starp citu, saka: — Es arī biju pazemē. Jau labu laiku pirms jūsu ekspedī​cijas. Pieklājības pēc es, protams, painteresējos: — Kurā gadā? — Drīz pēc Kristus dievnama uzspridzināšanas. Kad to uzspridzināja? —1931. gada beigās. 5. decembri. — Sniegs tad jau bija nokusis. Tas nozīmē, ka es tur biju pavasari vai vasaras sākumā. — No kurienes jūs sākāt līst un cik tālu aizlīdāt? — vēl gluži mierīgi es interesējos tālāk. — No baznīcas drupām mēs nelīdām… Tai blakus kaut kas atradās. Vēl kāda būve… Tikai ne Averkija nams. Klātesošie neviļus ieklausījās sarunā. — Un ar ko jūsu ekspedīcija beidzās? — Es vēl arvien biju mierīgs. — Mēs izkļuvām ārā otrā krastā, — tikpat mierīgi atbil​dēja Jeļena. Viss bija gaužām vienkārši — viņai bija sibīrietes daba, un tāpēc viņa netiecās nedz pēc sensācijas, nedz efekta. — Jūs izgājāt pa Maskavas upes apakšu! — es iesaucos kā neprātīgs. Precīzāku vārdu, kas spētu izteikt manu iz​brīnu un pārsteigumu, nav iespējams atrast —Jā, izgājām. — Kādā veidā? — Es jau teicu, ka mēs negājām no pašas baznīcas. — Ļena skatījās uz mani kā uz mazu bērnu. —Tātad zvanu torņa rajonā, — es nomurmināju, — vai tur, kur kādreiz atradās slēgtā galerija. — Iespējams. Bija seši zēni, un es biju septītā. — Kas tie bija par zēniem? No kurienes? Kā viņus sauca? — jautājumi bira kā krusa. — Visi no mūsu mājas. Vārdus es neatceros, biju maza. Žēl, ka neatceros, bet ko lai dara… —Tā bija īsta pazemes eja? Zem upes? — es nespēju rimties. — Protams, īsta. — Ļena pat pasmaidīja. — Iesākumā bija pelēki akmens pakāpieni. Tikai uz leju. Pēc tam kaut kādi koka vārtiņi vai to paliekas, bet tālāk tunelis, kas slīpi gāja dziļumā. Un klusums — ne tramvajus varēja dzir​dēt, ne ko citu. Pēc tam tunelis virzījās uz augšu, it kā kalnā. — Vai gājāt nesaliekušies, visā augumā? — es nespēju nomierināties. — Pilnīgi brīvi? —Jā. Mums līdzi bija tie spaidāmie kabatas lukturīši, vai atceries tādus? — Protams. Spaidot sviriņu, sāk griezties maza dinamo- mašīnīte un baterija dūc un dod mirgojošu gaismu. Tātad Toļa Ivanovs, Vaļa Kokovihins, Igors Peterss un Jura Zakurdajevs bija gājuši no baznīcas ar darvas lāpām, mēs — ar svecēm, bet Jeļena — ar kabatas lukturīti. Un viņa bija izgājusi pa upes apakšu! — Tu saki, visā augumā un pilnīgi brīvi? — es nekādi vēl nespēju nomierināties. Es atcerējos inženiera vēstuli no Kijevas — pareizi vien ir: Maļuta uz vēdera nebūtu līdis!… — Palecoties griestus es droši vien nespētu aizsniegt Un tāpat mēs atgriezāmies arī atpakaļ. Es vēl no saspridzi​nātā tempļa paņēmu līdzi marmora ziediņu. Dievnamam ap​kārt bija uzcelts dēļu žogs. — Jūs tātad nokļuvāt žoga iekšpusē pie baznīcas?


— Nūja. Vēlāk mēs uz turieni gājām vēl kādas trīs čet​ras reizes. — Un vienmēr pa upes apakšu? — Es netiku vajā no šī jautājuma. — Nu, protams! — Ļena neizturēja un sāka skaļi smieties. — Un katru reizi es paņēmu līdzi marmora ziediņu. Liku tos mājās uz balkona. Jeļenas dzīvoklis un balkons atradās tai pašā kāpņu telpā, kurā mēs noturējām savu sēdi. — Bet vai ķēdes jums patrāpījās ceļā? Važas? — Dzelži bija. Nezinu īsti, kādi. Ķērās kājas. Zēni tīšuprāt vēl bļaustījās: «Ū-ū! Atkal mironis dzenas pakaļ! A-hā! Rēgojas roka! U-ū! Atkal mironis skrien!» — Mūsu ekspedīcija notika trīsdesmit devītajā gadā, tavējā— septiņus gadus iepriekš, — es sarēķināju.—Trīs​desmit otrajā gadā. —Tā iznāk, — pamāja ar galvu Ļena. Ļovam bija taisnība, sakot, ka mēs neesam pareizi gājuši. Ne velti viņš stūrgalvīgi atgriezās pie Nikolas baznīcas pazemes noslēpumiem. Viņš pat gribēja viens doties pazemē. «Pēc skata baznīca ir maza un neievērojama,» Ļova bija pierakstījis dienasgrāmatā, «bet zem tās ir tik plašas pazemes telpas!» Kad 1936. gada pavasarī Toļa Ivanovs ar saviem draugiem nokāpa 6 vai 8 pakāpienus zem baznīcas (atgādinu — pretējā pusē no «mūsu» ieejas pagrabā), sākās zems un šaurs tunelis. Gājām uz priekšu saliekušies, un pēc kādiem desmit metriem parādījās sānu atzars. Tur arī nišā aiz restēm mēs atradām skeletu ar ķēžu paliekām. Šķiet, ka cilvēks bijis pat piekalts pie sienas. Kauli sen bija izjukuši un gulēja kaudzītē. Tālāk bija satrupējušas durvis, bet aiz tām — atkal kaudzītē sakrituši galvaskausi un kauli (vārds vārdā Toļas stāstījums), pēc tam nelielā kastītē ieraudzījām ikonas. Divas vai trīs paņēmām. Nogājām vēl kādus desmit metrus. Visur mitrums, pelējuma smaka, akmens mūri. Priekšā — ķieģeļu siena. Mums bija līdzi lauznis un lāpsta, un mēs sākām lauzt sienu. Kad bijām izlauzuši caurumu, iemetām tajā pēdējo lāpu. Viena vienīga tumsa, šķiet, vairāk nekā. Tālāk negājām — bijām palikuši bez gaismas. Atrastās ikonas Igora tēvs Jēkabs Peterss nodeva muzejā. Šķiet, ka mākslas vēsturnieki tās datējuši ar četrpadsmito gadsimtu. Toļa precīzi neatceras. Pārējo kastē palikušo ikonu liktenis man nav zināms. —Tu nokļuvi līdz Kristus templim, — es sacīju Ļenai. — Varēji doties arī tālāk — uz Kremli. Tagad ir zināms, ka ejas gājušas uz Kremļa pakalna pusi. — Zem tempļa bija telpas un ejas gāja ari citos virzienos, taču mēs neriskējām doties tālāk. Mēs ļoti baidījāmies apmaldīties. Tātad pazemes eja nav cietusi 1908. gada plūdos, par kuriem pirmo reizi uzzināju no zinātniskā līdzstrādnieka Aleksandra Frolova, kurš noraidīja ideju par pazemes eju zem upes. Bet kas spīdēja akmeņu salaidumos ejas atzarojumos uz vīna un sāls tirgotavām, ja tiešām tie ir atzarojumi? Svina un alvas paliekas? Vai ari, vēlēdamies pieņemt vēlamo par esošo, es vienkārši visu sakārtoju vienā virknē, lai radītu pabeigtības iespaidu notikumiem, kas sākušies skolas gados, lai apvienotu tos vēsturiski un arheoloģiski? — Kas gan vēl ir zem mūsu mājas, kādas senatnes paliekas? Kādi kapi, kapličas un slepenas ejas meklējamas? — domīgi ierunājās Tamāra Teijegizarjana… Es atcerējos neredzamās Maskavas pieminekļus, par kuriem raksta Stelleckis un kuri attiecas uz XIII gadsimta beigām un XIV gadsimta sākumu. Tā laika pazemes būvju īpatnība bija tāda, ka tās ierīkoja blīvos zemes slāņos un neizmūrēja ar akmeņiem. Daži tuneļi tikai vēlākajos gadsimtos tika izmūrēti ar ķieģeļiem. Nebūtu pareizi spriest par pazemes būvju vecumu vienīgi no ķieģeļiem, tas būtu pretrunā ar stingri zinātnisku pieeju. Slepenība var būt dažāda— var būt slepena telpa, slepens logs vai durvis no​klausīšanās vajadzībām, arī slepenas ejas. Slēptuves var atrasties virs zemes (ēku sienas, baznīcu kupoli), kā arī zem zemes. Ignatijs Stelleckis vēl runā par slepeniem ūdens avotiem. To galvenais uzdevums bija nodrošināt cietoksni ar ūdeni. Senkrievu cietokšņos šos avotus apšuva ar dēļiem. Slēptuve vienmēr tika turēta noslēpumā pat no Kremļa valdnieku tuvākajiem


kalpiem. Nostāsti vēstī par slepenu eju uz Maskavas upi no Vodovzodnajas torņa, bet hronists — par eju no Taiņickas un Beklemiševa torņa. Taiņickas torņa apkaimē bijusi apakšzemes eja, un tā gājusi pavisam netālu no Kremļa pilīm. Bet, ja varam runāt par slepenu eju pie ūdens, cik tur tālu no ejas zem ūdens! «Pazemes ejas,» tālāk raksta Stelleckis, «ir ikviena sena cietokšņa vai pils obligāts papildinājums. Maskavas Kremlī galvenais glābšanās ceļš bija tā saucamā Aleviza slepenā eja, kas gāja gar Nikolas torni zem Kitajgorodas. Par Aleviza eju to sauc tāpēc, ka valni virs tās — Sarkanajā laukumā — 1508. gadā itālietis Alevizi ietērpa akmenī. Šo eju gan izbūvējis Marijas Aizmigšanas katedrāles celtnieks Aristotelis Fioravanti XV gadsimta 80. gados. Itāļi pilnībā pārvaldīja ne tikai zemūdens eju ierīkošanas mākslu. Viņi prata ari ietērpt to velves svinā un alvā, lai novērstu mitrumu tuneļos zem upes. Piemēram, metropolīts Makarijs, kuru 1547. gadā Marijas Aizmigšanas baznīcā pār​steidza ugunsgrēks, izglābās no nāves, izejot pa slepenu eju no Taiņickas torņa un Maskavas upes uz Zamoskvorečji. Pēc nostāstiem, šo eju uzbūvējis jau pieminētais Aristotelis Fioravanti. Kremlī atrodas Maskavas apakšzemes «Gordija mezgls». Te ir Maskavas noslēpumu noslēpumi. Es nebūšu pārsteigts, ja vēlāk zem Maskavas upes atradīsies vairākas svina ejas. To skaitā arī uz Kremļa pakalna pusi… Droši vien nav tālu bridis, kad mēs ar Artjomu Zadik- janu to «izvilksim dienasgaismā». Protams, ar arheologu un «From» palīdzību. Pavisam nesen avīze «Moskovskij komsomoļec» lasītājiem darīja zināmu, ka Vagaņkovas pakalna rajonā, kur paceļas Paškovu nams, ierīkojot komunikācijas, zem biezas zemes kārtas negaidot atrasts īstas pazemes ejas fragments. Zema un šaura eja no sarkaniem ķieģeļiem Maskavas zemes dzīlēs. Uz kurieni tā vedusi? Kādus noslē​pumus glabā? Ir tikai versijas. Visbiežāk izteiktā — šo eju ierīkojies Ivans Bargais. Runā, ka tai uzdūrušies arī metro būvētāji. Visādu citādu krāmu vidū atrastas arī lādes ar zeltu. Nakts aizsegā pēc tām it kā ieradušies kaut kādi cilvēki un aizveduši nezināmā virzienā. Bet nejaušajiem lieciniekiem, piedraudot ar nāvi, pavēlēts klusēt. Un vēl viens, gandrīz sensacionāls atklājums, kam neko līdzīgu Maskavas teritorijā nebija izdevies atrast, ir no baltakmens mūrēta aka 4,5 metru diametrā! Turklāt neiedomājami dziļa. Celtniecības darbus šai objektā nācās apstādināt, kamēr netiks atrasti paņēmieni objekta saglabāšanai un noteiktas tā funkcijas. Sākumā domāja, ka tur glabātas ūdens rezerves. Taču vēlāk, kad iekšpusē atrada stiprinājumu vītņu kāpnēm un baļķu paliekas, šī versija izkūpēja kā dūmi. Vietā stājās cita versija, kas saistīta ar ieiešanu pazemē. Pirmo reizi par «From» es uzzināju, kad kopā ar Artjo- mu Zadikjanu biju ieradies Vagaņkova pakalnā, uz kura pacēlās Paškova nams un kur, veicot kapitālremontu un ierīkojot komunikācijas, zem biezas zemes kārtas fromovieši vispirms bija atklājuši vienu, bet pēc tam vēl divas pazemes ejas. Tātad kopumā trīs pazemes ejas vai arī trīs ieejas apakšzemē. Nav izslēgts, ka tās ir tuneļa beigas, bet tā sākums meklējams mūsu Berseņevkā un tunelis nav nekas cits kā uz Kremli ejošās ejas atzars. Bet tas ir tikai mans pieņēmums. Kad gandrīz pretī Kremļa Borovickas vārtiem ierīkoja kaut kādas komunikācijas, mēs ar Artjomu strādnieku izraktajā bedrē ieraudzījām senatnīga tuneļa ķieģeļu arku. Gribējām nofotografēt, taču mums neatļāva to darīt Tāpēc, uzzinot par «From», man uzreiz ienāca prātā, ka šī oficiālā organizācija, kurai ir tik īss un noslēpumains vārds, ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai atminētu manas Berseņevkas pazemes noslēpumus un pieliktu punktu tam, kas bija aizsā​cies tālā bērnībā. «From» Vagaņkovas pakalnā nodarbojās ar visu, tai skaitā arī noslēpumaino, kas atradās zem zemes. Vēlāk gan noskaidroju pie kāda viņu darbinieka, ka nodarboties ar noslēpumiem nav viņu galvenais uzdevums. Šī iestāde veic ģeofizikālus pētījumus, kā arī kompleksu grunts un ēku stāvokļa izpēti ar ģeofizikālām metodēm, pēta pamatu deformācijas, konstatē ēku vājinātās zonas — tātad, kopumā ņemot, pēta pamatu kontaktu ar grunti un dod rekomendācijas ēku bojāšanās iemeslu novēršanai. Tur man pavēstīja par vienu tikpat noslēpumainu atklājumu kā baltakmens aka ar vītņu kāpnēm Paškovu nama teritorijā, kur tāpat bija strādājis «From». Nama vestibilā, kur grīda atradusies augstāk nekā citās telpās, atklāta akmens tilpne, savdabīgs seifs. Kādā nolūkā ticis izveidots šis akmens seifs? Kas tajā reiz bijis


noslēpts? Vai tas bijis aizmūrēts vai aizkrauts ar akme​ņiem? Šobrīd tas nav zināms! — Vai kādreiz uz turieni vedusi kāda ieeja vai lūka? — aizgājis uz bibliotēku, es sāku interesēties. Bibliotēkas vecākie darbinieki apgalvoja, ka nekas tāds nav bijis. īsta «melnā kaste». Paškovu nama dzīlēs ir vēl viena tāda pati «melnā kaste». Ieeja tur bijusi caur kādu lielo kolonnu. Kāds no Paškova mājas iedzīvotājiem zinājis, ka kolonnā ir mazas metāla durvis, taču padomju varas rītausmā ieradušies karavīri un visu cieši aizbetonējuši. Padzīti ari visi liecinieki, taču runas par karavīru darbošanostik un tā paklīdušas. Kolonna joprojām stāv, taču tagad tā ir monolīts! Nav nekādu, pat ne mazāko pazīmju, ka tajā bijušas durvis, bet jaukt ārā kolonnu nedrīkst Tā uzskata speciālisti, kas pārzina celtniecības tehniku un ir saistīti ar «From». Kas gan kādreiz glabāts šai akmens seifā? Zem tagadējā monolīta? Atkal neziņa. Un toreiz šo «parādību» nosauca par «melno kasti»… Es nodomāju — «Pandoras melnā lāde». Leģenda vēstī, ka Pandora — sieviete, kas radīta pēc Zeva gribas, — atvērusi cilvēces ciešanu lādīti un aizvērusi to, dibenā atstājot vienīgi cerības. Kādas cerības? Vai tādas, ka Vagaņkovas pakalnā kaut kur nobēdzināta Ivana Bargā bibliotēka? Šeit, Vagaņkovas pakalnā, pirmo reizi es uzzināju dažu «From» līdzstrādnieku vārdus: Tatjana Kostjukova, Jurijs Mi- hailovs, Aleksandrs Zaicevs. Uzzināju arī par Maskavas arheoloģiskās izpētes centra ģenerāldirektoru Aleksandru Veksleru. Krājot informāciju par «From», par tā darbību, es sapratu, ka man jādabū viņu piekrišana ekspedīcijai uz Berse- ņevku. Vārdu sakot man radās vēlēšanās piesaistīt mūsu darbībai profesionāļus. Jo vairāk tāpēc, ka mēs abi ar Artjo- mu meklējumus turpinājām, turklāt Artjoms bija attīstījis filmu, kuras kadrā redzams, ka mūsu pagrabā ar sveci rokā sēžu izlauztajā caurumā. Viņš piezvanīja naktī un nezin kā​pēc satraukti man čukstus paziņoja: —Jums aiz muguras uz akmens ir uzraksts! Tātad pagraba dziļumā uz simtiem gadu veca mūra zibspuldze bija izgaismojusi tekstu senslāvu valodā! Nākamajā dienā mēs aiznesām uz pagrabu pakulas un vecu grīdu beržamo birsti un notīrījām akmeni — burti izrādījās lieli, taču ne visi bija reljefi. Speciāli nofotografējām vēlreiz, pēc tam uztaisījām palielinātu kopiju un iedevām Andreja Rubļova Senkrievu mākslas muzeja Pestītāja Andro- nika klostera jaunajam darbiniekam Aleksejam Jacenko. Šis klosteris ir slavens arī ar to, ka pēc Donas Dmitrija pavēles dobtos bluķos uz šejieni atnesti visi Kuļikovas laukā kritušie krievu karavīri maskavieši un apglabāti klostera kapsētā. Aļoša nesen beidzis Maskavas universitāti, viņš ir seno rakstu speciālists. Mūsu akmenī kaltie teksti izraisīja ne tikai viņa, bet arī Krievijas valsts arhīva seno aktu nodaļas darbinieku interesi — ne visai bieži šādi atradumi tiek uzieti tik dramatiskās vietās. Starp citu, Pestītāja Andronika klosterī ir svētā Nikolas svētbilde, kas gleznota vēl Ivana Bargā laikā. Un, lūk, uz gaišā akmens (tā mēs to nosaucām tāpēc, ka tas atrodas gaismā, tas ir, vietā, kur mēs ar Artjomu bijām rakušies zvanu torņa vietā) Aļošam uz fotogrāfijas izdevās izlasīt vārdus «Timofejs un Marija… Baznīcas… mēnešu… lai Dievs tas kungs nākamajā gadusimtenī… mūžīgu piemiņu…» Kas viņi bijuši — Timofejs un Marija? Un kas vēl ir rakstīts uz šī akmens ar daudzām teksta rindiņām gan par viņiem, gan vēl kaut ko vai kādu? Aļoša Jacenko apņēmies ar to nodarboties tieši uz vietas, iztaustīt jau pusdzisušos burtus. Varbūt tad uzrakstu varēs izlasīt visā pilnībā un mēs uzzināsim, kas vēl tur sacīts. Aļoša ieradīsies pie mums, kad būs iespēja akmeni atklāt līdz galam, lai tas viss būtu redzams. «…svēto mocekļu Pet.. (acīmredzot Pēteris)… Matveja… mūžīgu piemiņu…» Vai šo mocekļu piemiņai kāds būtu apglabāts šai pagrabā, šai kapličā? Varbūt kāds viņus šeit mocījis, bet pēc tam apglabājis kā mocekļus? Vai varbūt te apglabāti dievnama kalpotāji, kas atteikušies no… grēcīgās un asiņainās pasaules? Plāksnei priekšā taču bija biezs ķieģeļu mūrējums. Vai mūrēts būtu


kaut kad vēlāk? Un, ja tiešām tā ir, kāpēc vajadzēja mūrēt? Vēl palicis pavisam nedaudz: jāizlasa teksts līdz galam un jānoskaidro, kas slēpjas aiz tumšā akmens. Mēs ar Artjomu to neuzdrošinājāmies, tāpēc nolēmām gai​dīt— ja nu pēkšņi ierodas grupa no «From»? Ar Tatjanu Nikolajevnu es vispirms runāju pa telefonu — mani savienoja ar viņu Artjoms. Mans priekšlikums par Berseņevku viņu uzreiz ieinteresēja, un viņa lūdza iegriezties visu pārrunāt sīkāk. «From» — uzraksts uz neliela kartona gabala, kas piestiprināts pie ļodzīgām koka durvīm trīsstāvu mājā, kas ir tikpat veca kā Maskava. Māja atrodas pretī slavenajam Maskavas Akadēmiskajam Dailes teātrim. Aiz durvīm stāvēja garš, jau labots dēļu galds, dēlis ar naglām drēbju pakarinā- šanai, kas bija pienaglots pie vienkārša skapja. Vēl veci krēsli, vecs telefona aparāts, kura nemitīgā zvanīšana atgā​dināja mutuļojošu tējkannu, kam lēkā vāciņš. Tatjana Nikolajevna telefona zvanu starplaikos uzklausīja mani un sacīja, ka varētu sākt kaut ko darīt pavasara vidū, kad laiks būS nostabilizējies. Uzdāvināja emblēmu — sikspārni, un arī es sāku uzskatīt sevi par fromovieti. Pavisam nesen bijušā Paškova nama apakšzemes telpās tika atrastas senas monētas. Kas attiecas uz mūsu tumšo akmeni, iespējams, ka tas saistīts ar kapliču, un var gadīties, ka akmenim pavisam tuvu atrodas pazemes eja uz Kremli. Varbūt tuvumā, teiksim, Nikolas baznīcas pagalmā, atrodas vēl šis tas, kaut vai akmens, kuru pieminējis Žeņa Ta- lanovs un kuram uzdūrušies zemes racēji, kad trīsdesmito gadu sākumā ievilka gāzi bijušajā baznīcas mājā. Arī uz tā bijis teksts. Zemes racējos tas nav izraisījis interesi, tātad akmens droši vien saglabājies un vēl arvien neskarts guļ zem zemes. Es atkal un atkal runāju par šo tēmu, kaut arī viss, ko man Berseņevkā nācies redzēt, pārdzīvot un zaudēt, mani ir nomocījis. Slepkavības… Gan kaut kad senatnē, gan tagad… Berseņevkā viss ir samezglojies. Kaina slepkavības… Pirmoreiz tā teica Ivans Bargais savā novēlējumā: «Dvēselē… aptraipīts… Kaina slepkavību caurgājis» (no V. Kobrina grāmatas). Brālis nogali​nāja brāli, sodīja ar nāvi. Acīmredzot liktenis lēmis, lai mūsu māja stāvētu šai baismajā, ar asinīm piesūcinātajā vietā, un tāpēc asinis iesū- kušās arī mājā. Zinātnieki, kas nodarbojas ar parapsiholoģiju, brīdina, ka šādā kriminālā vietā uzbūvēta māja var zaudēt mieru un tikt pakļauta anomālo parādību ietekmei, un tad vairs pat garīdznieki nespētu līdzēt Atklājās kaut kas negaidīts: mēs ar Aleksandru Zaicevu neklātienē esam gandrīz vai pazīstami, jo izrādās, ka viņš ir bijis mūsu dzīvojamā kompleksā, apmeklējis mājas vēstures muzeju, un galvenais — arī viņš jau sen pazīst manu draugu Vladimiru Kuibiševu, kas dzīvo Berseņevkā no trīsdesmito gadu sākuma. Volodja ir V. Kuibiševa dēls, pēc profesijas arhitekts. Fromovietis Aleksandrs Zaicevs reiz pie Volodjas pavadījis veselu vakaru, un viņi runājuši par Vo- lodjas tēva traģisko noindēšanu, runājuši par māju — arhitektūras pieminekli, par dzīvokļu kapitālremontu (tika remontēta viena kāpņu telpa pēc otras), par patlaban notiekošo 19. ieejas — tajā spārnā kādreiz dzīvojusi Svetlana Allilujeva— remontu. 19. kāpnēs atradās viens no viņas pirmajiem dzīvokļiem. Starp citu, es kopā ar Artjomu apstaigāju 19. ieejas dzīvokļus, lai noskrūvētu sākotnējos dzīvokļu numuriņus. Veicot kapitālremontu, tos izmet, bet tie taču ir pagātnes daļa, jo aiz katra numuriņa ir savs liktenis. Mums ir ideja pasniegt šos numuriņus puišiem un meitenēm, kas bērnībā dzīvojuši attiecīgajos dzīvokļos. Vēl sadomājām no remontstrādniekiem izlūgties veco ieejas durvju rokturi, kas ir ļoti iespaidīgs un darināts no ozola ar kapara plāksnītēm galos. Iaika gaitā šīs plāksnītes nomelnējušas un tajās izzudušas skrūvju vietas tāpat kā kādreizējie roku pieskārieni, dzīves… Un vēl centīsimies izlūgties visu, kas iekritīs acīs. Mēs iegājām kāpnēs. Vadi, vecu dažāda diametra cauruļu kalni, apmetuma gabali, elektrisko vadu gabali, uguns​dzēsēju šļūtenes, skābekļa un acetilēna baloni, kaut kur augšā atskan balsis un klaudzieni. Ieejam 370. dzīvoklī. Toļas māsa Galina Ivanova apgalvo, ka šis ir pirmais dzīvoklis, kurā reiz


apmetusies Svetlana Allilujeva. Pirms Svetlanas tajā dzīvojis IeTK darbinieks Lazebnijs. Mājasgrāmatā par viņu ierakstīts, ka pārcelšanās vieta nav zināma. Logi ir vaļā, klusums, spīd saule. Vienā istabā no četrām, kuras logi iziet uz Kremli, pēdējais iemītnieks izlīmējis tapetes. Kara laikā pēc mājas komandanta rīkojuma iedzīvotāji, to skaitā arī Ļovas Fedotova māte, evakuējoties vērtīgākās mantas bija nodevuši glabāšanā. Tā mājas pagrabā nokļuva arī Ļovas rokraksti, dienasgrāmatas un zīmējumi. Bet pēc kara daži no mājas jaunajiem iemītniekiem visu, kas bija no papīra, izmantoja līmēšanai zem tapetēm. Artjoms sāka uzmanīgi plēst nost tapetes — kļuva redzama mājai raksturīgā zīdainā līmes krāsa. Šeit tā bija rudzupuķu krāsā. Un ja nu zem tapetēm būtu Ļovas dienasgrāmatas trūkstošās lapas, turklāt par mūsu Kremļa «pazemes plāniem»! Izgājām uz balkona. Mūsu priekšā ir Lielais Akmens tilts un Kremlis, gigantiska Monomaha cepure, kas uzlikta daudztautību Krievijai! Es turēju plaukstā Svetlanas Allilujevas dzīvokļa numuriņu un atmiņā pārcilāju viņas dzīves epizodes. Pirms aizbraukšanas uz visiem laikiem neviena, ja neskaita nedaudzos tuvākos draugus, neievērota, viņa bija iegriezusies Berse- ņevkā. Tagad viņa ir emigrante bez pajumtes… Tagad viņa ir Ivana Petersa… Uz mazā balkona laika gaitā ieplaisājušā betona spraugā bija ieaugusi zāle, vientuļš dzeltenīgs kumšķis. Mēs aizgā​jām no balkona, to neaiztikuši. Un atkal es atrodos pretī Dailes teātrim vecajā «From» savrupmājā trešajā satāvā, tikai šoreiz citā istabā, kas piekrauta ar vadu spolēm, seismouztvērējiem, pašrakstītājiem un visādām citādām ierīcēm, uz kurām uzkrāsots sikspārnis. Šķiet, ka šīs savrupmājas bēniņos mīt arī īsti sikspārņi. Pie blāvajām, sen neremontētajām sienām piespraustas nelielas elektrisko un mehānisko izlūkošanas darbu karto- grammas, kurās redzami jau apsekotie Maskavas rajoni. Piemēram, Paškovu nams un Svjatogorskas klosteris. Dažas no kartogrammām atgādina skolēnu kontūrkartes ar jūrām, kurās peld daudzas sēkļu ieskautas salas. Es jau zinu, ka «salas» apzīmē sen zudušu Maskavas celtņu pamatus, «sēkļi» vai pazemināta blīvuma zonas ir pagrabi, akas, pāļveida koka konstrukcijas, bet slēgtās kontūras ar īsām strīpiņām, kas vērstas uz iekšu, nav tikai pamati, bet koka būvju paliekas. Es aplūkoju seismisko un elektropētījumu datus un it kā iedziļinos senās Maskavas krieviskajā daudzkrāsainībā, kad Tihons Holodnijs vēl nebija uzrakstījis savu rakstu «Sociālisma galvaspilstēta» un apgalvojis, ka «jaunajai valdošajai šķirai nav daļas par to, kas vēstures ceļā savu jau noklu- burojis». Aparātu veidotajos attēlos redzu kādreizējo cara Kremli (Kremņuku), redzu šī «Maskavas noslēpumu noslēpuma» Gordija mezglu, vietu, kur pastaigājās Ivans Bargais, neizlaizdams no rokām savas pazemes bibliotēkas atslēgas. Tieši šī bibliotēka tagad varbūt kļuvusi galvenais «Maskavas noslēpumu noslēpums». Ari Manēžas laukumā ir daudz senu pamatu, koka būvju, aku. Laukuma malā, kur stāv vecā universitātes ēka, atradusies Opričnas pils, uz kuras vārtiem bijis attēlots lauva ar spoguļacīm un virs torņiem izpletuši spārnus melni divgal- vaini ērgļi. Interesanti, vai elektriskie impulsi izzīmēs šo kādreizējo Ivana Bargā «Lubjanku»? Nesen netālu no turie​nes sācis strādāt Jurijs Mihailovs. Par Opričnas pili es pastāstīju Mihailovam, palīdzot pār- stumt reģistratoru uz nākamo punktu. Savrupmājā pie sienas ir piesprausts krāsains šķērsgriezums vietai, kas atrodas netālu no Lubjankas. Uz tā redzami dažādi sarkani, zaļi, dzelteni kvadrātiņi un taisnstūri, kas izvietoti kultūrslānī. Zemāk zīmējumu klāj jau vienmērīgāks sarkanais tonis — pamatieži, kuros vairs nav «kultūras». Sevišķs sīko sarkano, zaļo un dzelteno kvadrātiņu un taisn​stūru sablīvējums norāda dziļo «aku». Es esmu jau iemācījies bez grūtībām lasīt zīmējumus — gan tos, kur atainota plakne, gan tos kur redzams šķērsgriezums. Tā ir neiedomājami aizrautīga nodarbošanās, īsta ģeoloģisku detektīvromānu lasīšana. Anatols Franss atstājis mums šādu domu: «Kur nav noslēpumainības, nav burvības.» Un Gēte: «Visvērtīgākais, ko mums dod vēsture, ir tās modinātais entuziasms.» Es paņemu līdzatnesto plastmasas maisiņu un izvelku no tā rasējumu ar Maļutas apakšzemes eju


gandrīz līdz Kremlim, Nikolas baznīcas fotogrāfijas, no akmeņiem fotografētos tekstus un izlieku to visu uz galda. Tatjana Kostju- kova diemžēl ir izsaukta uz apspriedi, un viņa pagaidām šos dokumentus neredzēs. Protams, bez viņas nekāda ekspe​dīcija uz Berseņevku nevar notikt Ierodas Aleksandrs Zaicevs, «From» nodaļas priekšnieks, bet kopā ar viņu — vadošais ģeofiziķis Jurijs Mihailovs. Jurijs, tāpat kā Aleksandrs, ir azartisks romantiķis un ir gatavs, pat tērpies uzvalkā ar kaklasaiti, piedalīties jebkurā pazemes avantūrā. Es pārliecinājos par to, kad sarunā Manēžas laukumā pastāstīju par Opričnas pili. Toreiz, iepazīstoties ar tehniku, es pavadīju laukumā vairākas stundas. Noskaidroju, ka iespējams izurbt caurumus, tajos tukšumos nolaist videokameru un no turienes pārraidīt uz teleekrāna visu redzamo. Interesanti, vai kas tāds var noderēt Berseņevkā mūsu «melnajām kastēm»? Iespējams arī gara stieņa galā nolaist fotokameru ar zibspuldzi, kas vadāma no attāluma. Iedomājieties tikai — Artjoms pats šādu sistēmu ir izgatavojis. Fotoaparātu ar zibspuldzi viņš ievietojis importa cīsiņu bundžā. Tā ir gara, tāpēc tajā visu var ievietot, turklāt tā bez grūtībām iet cauri pat visnelielākajam «urbumam». Aleksandrs ar Juriju pārskata viņu priekšā noliktās fotogrāfijas, un pamazām viņu uzmanība pilnībā pievēršas iespējamajam Maļutas tunelim uz Kremli. Viņiem neko neva​jag skaidrot Ierodas ari Artjoms ar savu nešķiramo fototarbu. Tiešām tarbu, nevis somu, jo tā ir neskaitāmas reizes pāršūta un lāpīta. Arī šeit Zadikjans ir pilnīgi savs cilvēks, jo viņš ir gan ģeologu, gan arheologu palīgs, gan vienkārši zemes racējs un, protams, fotogrāfs, kas fotografē vajadzīgos darba momentus. Pec Artjoma ierašanās sākas lietišķa un jau konkrēta saruna: tieši kad Jurijs Anatoļjevičs un Aleksandrs Sergeje- vičs ieradīsies ar aparatūru pie mums. Es nevaru nociesties un jautāju Sašam: —Ja mēs atradīsim eju, kā tā izskatīsies elektriskajā zīmējumā? — Kā orientēta līnija, bet šķērsgriezumā — kā zaķa ausis. Es neizpratnē skatos uz Aleksandru. Viņš sāk uz lapiņas zīmēt īstas zaķa ausis, tikai īsākas un platākas. — Tev par godu, Saša! — smejas Artjoms. Tik tiešām — zaķa ausis… Visi mēs draudzīgi smeja​mies. — Kā mēs varam uzzināt, kāda eja iet zem upes? — es turpinu pratināt Aleksandru un Juriju. — Sadabūsim laiviņu, — saka Jurijs Anatoļjevičs, — iekrausim aparatūru un vienā mierā brauksim. Elektroizlūko- šana ūdenī. Vislabāk ar to var nodarboties maijā, tad jau ir pietiekami silts. — Elektroimpulss cauri Maskavas upei, — es piebilstu jau kā lietpratējs. — Bildītei vajadzētu iznākt, — apstiprina Jurijs Anatoļjevičs. —Jānobrauc visgarām Kremlim, — papildina Artjoms. — Nobrauksim arī gar visu Kremli, palūkosimies, kas tur ir. — Bet tunelis katrā ziņā būs ar kaut ko nosprostots! — es atjēdzos. — Kā tas izskatīsies attēlā? —Tā arī izskatīsies — nosprostots. — Bet vai būs skaidrs, ar ko nosprostots? — Mēģināsim saprast —Tātad tā malas būs orientētas? — Būs, — viņš mierina mani. — Ar izolīniju. — Arī lādes ar zeltu būs uzrādītas… — neiztur Artjoms un atkal smejas. Un atkal smejamies mēs visi. — Kas tur ko brīnīties, — turpina Artjoms. — Nupat taču Manēžas laukumā atrada apraktu mantu! — Atrada, — pamāj ar galvu Aleksandrs Zaicevs. — Ko? īstu apraktu mantu? — es iekarstu. —Jā. Sudraba trauki, monētas. Un vēl vizlas lodziņu no piecpadsmitā gadsimta. Pats gan neredzēju. — Tas ir no Ivana III, Ivana Bargā vectēva laikiem! — es iesaucos. — Viņš bija precējies ar Sofiju Paleologu.


— Ar to pašu vecmāmuļu, — joko Aleksandrs. — Tieši viņa pirmo reizi atveda uz Krieviju vērtīgas grāmatas, un vēlāk šo kolekciju papildināja Ivans Bargais. — Gan tiksim klāt arī pie vecmāmuļas un mazdēla bibliotēkas, — mundri paziņo Artjoms. — Kaut kur pazemē kādā kārtējā «melnajā kastē»… —Tātad maijā dosimies uz Berseņevku. — Norunāsim visu līdz galam ar Tatjanu Nikolajevnu, viņa ir galvenā noteicēja. Gētem ir taisnība — ir modināts pietiekams entuziasms, un tas, protams, ir vērtīgākais, ko gūstam no vēstures… Pēc 19. ieejas dzīvokļiem kapitāli sāka remontēt 1. ieeju ar tās komandanta pagalmiņu. Nodeldētās kāpnes, tukšos daudzistabu dzīvokļus un kādreiz ziemas dārziem paredzētās terases ieskāva trauksmaina tumsa. Visur klaudzieni, čīkstoņa, čuksti… Kuru katru dienu kapitālo remontu sāks pēdējā, kādreiz viscēlākajā 12. kāpņu telpā ar tās ziemas dārziem un biljarda zālēm. Arī tur iemitināsies tumsa, klaudzieni, čīkstoņa uņ čuksti, raudās un sačukstēsies sienas, sāksies anomālas parādības. Un pa vidu šīm divām nozīmī​gākajām un tumsai atdotajām ieejām smieklos dzirkstīs estrādes teātris. Čīkstoņa… Čuksti… Tie mita arī Maļutas tuneļos. Arī mēs toreiz pamirām no čukstiem, kas nāca no vēstures neizdibināmajām dzīlēm. Arī Ļova bija ierakstījis dienasgrāmatā: «…Mēs izdzirdām kaut kur no dziļumiem nākošus čukstus. Mēs pamirām… kaut kur tumsā nočaukstēja. Mums pār muguru noskrēja drebuļi.» Ko vēl es ieraudzīšu un izdzirdēšu zemes dziļumos, ja tomēr tur iekļūšu vēlreiz? Kas tur mūs gaida? Ko vēl atklās Berseņevkā, kain vēsturiski ir arī cits nosaukums — Sadov- ņiki? Ko vēl atklās mūsu bijušais CIK-TKN nams un Maļu​tas dzimtmuiža?


Otra daļa Pagātnes ēnas


Andrē Kastelo De Montespana kundzes intrigas 1667 gada jūnijā jaunais Saules karalis devās karā uz Fland- riju. Viņam smaidīja veiks- # me — franču karaspēkam pietika parādīties un spānieši jau steidzās atdarīt savu pil​sētu vārtus. Karalim sekoja karaliene, princeses un galms, bet «oficiālajai» favorītei Luīzai de Lavaljērai tika pavēlēts palikt Versaļā Lapomra ielas pilī. 1667. gada maijā favorītei piešķirtais hercogienes tituls drīzāk līdzinājās atvadu veltei. Turklāt pirms došanās karagājienā Luijs XIV ieturēja svēto vakarēdienu, un tas liecināja par daudz ko. Viņa majestāte kā īsts kristietis centās izpirkt grēkus. Ar asarām acīs Luīza nosūtīja Luijam sonetu par šķiršanās rūgtumu. Karalis atbildēja tādā pašā stilā, sūrodamies, ka pienākums spiež atteik​ties no mīlestības. Karaļa atbilde neapmierināja Luīžu, un viņa sekoja tam uz Flandriju, taču kronētais mīļākais sagaidīja viņu vēsi. Galms tūlīt uztvēra karaļa noskaņojumu. Ferē varēja vērot, kā nabaga hercogiene klanās pie karalienes durvīm, bet Marija Terēze pat neskatās uz neveiksmīgo sāncensi, bet galma dāmas — gan de Monpansjē jaunkundze, gan princese Badā, gan de Montozjē un de Montespāna kundze dara tāpat kā karaliene. Burvīgā Fransuāza Atenaisa de Montespāna, pamestās favorītes draudzene, ar prieku pazemoja bijušo favorīti, kuras vietu bija ilgojusies ieņemt pati. — Mani sajūsmina viņas drosme stāties karalienes acu priekšā un atbraukt par spīti karaļa gribai, — viņa bilda Marijai Terēzei. Un, kamēr karaliene lēja asaras, viņa vēl uzdrošinājās piemetināt, līdzjūtīgi skatīdamās: — Dievs pasargājis mani no laimes būt par karaļa mīļāko. Bet, ja arī es tā būtu, es gan kaunētos rādīties karalie​nei acīs. Taču kampaņa vēl nebija beigusies, kad Luijs XIV pievērsa savu uzmanību daiļajai Fransuāzai Atenaisai. Pilnasinī- gās zilacainās blondīnes uzkrītošais skaistums nespēja atstāt viņu vienaldzīgu. — Montespāna kundze bija brīnišķīga sarunu biedrene,— atzīst grāfs Sensimons, un viņš jau nu kaut ko saprata šādās lietās. — Viņas daiļumi pārspēja viņas augst​prātību un līdzsvaroja to… Cits galminieks precizē: — Sarmu viņai piešķīra asais prāts un savdabīga maniere jokot Tieši ar savu asprātību Fransuāza de Montespāna kādreiz bija iepatikusies de Lavaljēra kundzei, kura drīz vien nespēja bez viņas iztikt. De Lavaljēra kundze pieļāva lielu kļūdu, slavējot karalim savu jauno draudzeni. Sākumā karali nomāca Fransuāzas Atenaisas acīm redzamās pūles viņam iepatikties. — Viņa darīja visu iespējamo, lai mani savaldzinātu, taču es to nevēlējos, — karalis reiz augstprātīgi izteicās. De Saviņjē kundze par de Montespāna kundzi rakstīja: «Viņas dārglietas līdzinājās viņas skaistumam, bet viņas dzīvīgums — dārglietām.» Tāpēc Luijs drīz vien padevās un atrada, ka viņa ir brīnišķīga. Tik brīnišķīga, ka karalis laulī​bas gultā neieradās agrāk par četriem no rīta. — Es lasīju steidzamas depešas un atbildēju uz tām, — viņš paskaidroja Marijai Terēzei. — Bet šim nolūkam jūs taču varējāt atrast arī citu laiku,— māksloti brīnījās pamestā karaliene. Atenaisas vīrs, protams, nebija akls un neslēpa savu nelaimi. Viņš bija tik ļoti sašutis, ka visi viņu sauca par «vēl jukušāku nekā jebkad agrāk». Ar savu negodu pieviltais vīrs nekādi nespēja samierināties. 1668. gada 13. janvārī ieradies uz Moljēra lugas «Amfitrions» pirmizrādi, atskanot vārdiem «dalīt sievu ar Jupiteru nenozīmē zaudēt godu», viņš sāka tik skaļi un nikni komentēt šo frāzi, ka tika apcietināts. Taču cietums viņu neatvēsināja. Atgriezies savā muižā, de Montespāns pavēlēja izrotāt karieti ar sēru lentēm un uzaicināja radus un draugus uz sievas «bērēm». Ceremonijai sākoties, viņš brīdināja visus, ka jāiet


baznīcā pa galve​najām durvīm: «Mani ragi ir tik lieli, ka mazajām durvīm netiks cauri.» Sensimons liecina, ka pirms Luīzas de Lavaljēras aiziešanas karmelītu klosteri Luijs izraisījis vēl vienu skandālu — «rādot atklātībai uzreiz divas mīļākās, karalis pastaigājās ar viņām pa nometni, bet karaspēka pārvietošanās laikā veda tās karalienes karietē». Daiļā Fransuāza Atenaisa, par spīti saviem vārdiem, karalienes klātbūtnē nebūt nejuta sirdsapziņas pārmetumus. Pēc atgriešanās Versaļā viņa tūlīt karaļa rezidencē iekārtoja sev divdesmit no pirmā stāva istabām, karalienei bija tikai vienpadsmit istabas otrajā stāvā. Gadu gaitā visus septiņus viņas un karaļa bērnus atzina parlaments, un visas atvases saņēma amatus un titulus. Visiem par brīnumu, tā radās hercogs de Mains, kas piecu gadu vecumā jau bija pulkvedis, divpadsmit gadu vecumā — Langdokas provinces gubernators, bet, sasniedzot astoņpadsmit gadus, — admirālis. Versaļā nerunāja ne par ko citu, kā vienīgi par lieliskās marķīzes triumfu, viņas greznību un nepārspējamo augstprātību, par viņas briljantu piekariņiem, kleitām un zeltu. It īpaši par zeltu. «Zelts uz zelta: vispirms cirtu zelts, tad zelta izšuvumi, pēc tam zelta au​dumi,» tenkoja galminieki. Laiku pa laikam favorīte savam titulētajam mīļākajam rīkoja skandālus, ja tas izrādīja uzmanību kādai skaistulei. Tā notika ar Ludra kundzi. Kolīdz karalis bija novērsies no šīs koķetes, viss galms steidzās apsveikt de Montespāna kundzi. «Ak, mana mīļā,» de Saviņjē kundze rakstīja meitai, «kā viņa triumfē Versaļā! Kāda uzpūtība! Atkal atgūta vara! Es veselu stundu sabiju pie viņas istabā. Viņa atradās gultā — sasukāta, saposta, atpūtās pirms «gavēņa izbeigšanas pus​naktī». Kā viņa izķidāja pa kauliņiem nabaga de Ludru!» Taču kādā jaukā 1679. gada dienā galminieki krasi mainīja sarunu tēmu. Neviens vairs nepievērsa uzmanību tam, vai favorīte staigā ar nolaistām acīm vai lepni paceltu galvu, tāpat kā neievēroja Saules karaļa mīlestības paisumus un bēgumus. Visi bija satraukti un tvēra katru vissīkāko baumu. Visu uzmanību piesaistīja lieta par indēm. Turklāt kāda lieta! Drāma aizsākās ar jautrām vakariņām, kuras rīkoja La vigu rē kundze, iecienīta dāmu drēbnieka sieva. Kāda no ielūgtajām, zirgu tirgotāja atraitne Marija Bosē, kas bija pazīstama kā pūšļotāja un zīlniece, bija sadzērusies pār mēru. Beigusi tukšot vienu un gaidot nākamo glāzi, aizgūtnēm smiedamās, Bosē atraitne iesaucās: — Kādi brīnišķi kavalieri! Kāda klientūra! Vienas vienīgas grāfienes, marķīzes, princeses un augstmaņi! Vēl trīs noindēšanas, un es atstāšu šo spīdošo sabiedrību, tikusi pie krietnas mantības. Viens no klātesošajiem, advokāts metrs Perēns, par vārdotājas atzīšanos izstāstīja savam draugam policijas kapteinim Degrē. Tas nosūtīja savu aģenti pie Marijas Bosē un lika pasūdzēties par vīru. Neveiksmīgā zīlniece viegli uzķē- rās uz āķa. Viņa nesāka vis izlikt kārtis, bet piedāvāja jaunajai klientei flakonu ar indi, kas viņai palīdzēs «atbrīvoties no ļaunā vīra». Indētāju notvēra. Ielika cietumā arī Lavigurē kundzi, kas nodarbojās ar to pašu. Nākamajā dienā apcietināja Monvuazēna kunga sievu, slaveno Lavuazēnu. Kratīšanā pie šīm dāmām atrada arsēnu, stipru indi dažādā koncentrācijā, no vēžu čaulām saberztu pulveri, apgrieztus nagus un, protams, spāniešu mušiņas. Vajadzēja tikai mazliet aiztikt šo lapseņu pūzni, un vesela kompānija indētāju, burvju, pareģotāju, slepenu abortu piepratēju nokļuva cietumā. Sekoja alķīmiķi, filozofu akmens meklētāji, magi, melno mesu rīkotāji… «Šo ļaundaru darbi iedveš šausmas,» vēlāk izteicās policijas leitnants Lareins, kas vadīja izmeklēšanu. «Grūti pat iedomāties, ka tādi noziegumi ir iespējami. Tomēr šie cilvēki tos ir darījuši un paši to apliecina. Runādami par saviem noziegumiem, ļaundari min tik daudz sīkumu, ka šaubām nav vietas. Šī elles spēku kohorta kalpoja dēmonam un, lai uzzinātu nākotni, nodarbojās ar burvestībām, nolādē​šanu, rīkoja melnās mesas, kurās nevar iztikt bez zīdaiņu upurēšanas.» Upurēšanā burvji priekšroku deva bāreņiem. Un to nu gan netrūka — neuzmanīgas meičas, ubadzes,


prostitūtas apgādāja ļaundarus ar nelikumīgas mīlestības augļiem… Lai varētu aizbēgt kopā ar mīļāko, skaistā Polaijona kundze, Lavigurē kundzes kliente, nolēma atbrīvoties no ļoti bagātā, bet, viņasprāt, pārlieku vecā vīra. Sekojot Marijas Bosē un Lavigurē padomam, kundze sāka mazgāt vīra kreklus ar arsēnu. Cienījamā vecuma kungu šāda «ārstēšana» tomēr neietekmēja. Tad sieva nolēma spītniekam «izrakstīt» arsēna peldes. Taču laikus brīdinātais vīrs paguva apstādināt indētāju sievu. Vārdotāja Lavuazēna izmantoja vairākas indes, kā arī praktizēja slepenus abortus. Viņa arī piegādāja abatam Gibū- ram bērnus upurēšanai. Uzzinājis par šīm ļaunprātībām, Luijs XIV 1679. gada aprīlī pēc viduslaiku tiesas parauga nodibināja speciālu komisiju — «Uguns palātu», kas tiesāja ķecerus ar melnu audumu drapētā telpā draudīgā lāpu gaismā. «Uguns palāta» notiesāja 367 noziedzniekus, bet tikai trīsdesmit sešiem tika piespriests nāvessods. Pārējie burvji savu klientu vidū minēja tik augst- dzimušus muižniekus, ka viņu neiedrošinājās sodīt Luijs XIV sev uzticīgos muižniekus sargāja no nepatikšanām. «Visās pieņemšanās runā vienīgi par indētāju lietu,» de Saviņjē kundze rakstīja meitai, «šāds skandāls nav noticis nevienā kristīgajā galmā.» Hercogiene de Buijona ieradās tiesā radinieku, bērnu, vīra un mīļākā pavadībā. Balstīdami no abām pusēm, daudzie radi apsūdzēto aizveda līdz tiesas durvīm. Hercogiene atbildēja tiesnešiem vīzdegunīgā un izsmējīgā tonī. — Vai jūs pazīstat Lavuazēna kundzi? -Jā. — Kāpēc jūs gribējāt atbrīvoties no sava vīra? — Es? Atbrīvoties no vīra? Pajautājiet, vai viņš tam tic. Nākot uz šejieni, viņš man sniedza atbalstam savu roku. — Tad kāpēc jūs tik bieži apmeklējāt Lavuazēnu namu? — Es vēlējos tikties ar pareģotājām. Tas ir tik interesanti, ka ir vērts riskēt Lavuazēna kundze apsolīja man šādu tikšanos sagādāt. Hercogiene savu vainu neatzina, taču tiesai tas netrau​cēja nosūtīt viņu trimdā. Katra jauna diena atklāja arvien jaunus un jaunus muižniecības augstākajiem slāņiem piederīgu cilvēku vārdus. Kara ministrs Luvuā ziņoja karalim: «Lavuazēna pārāk daudz runā. Vakar viņa nosauca Vivona kundzes (de Montespāna kundzes māsīca) un de Lamota kundzes vārdus. Viņas meklējušas līdzekli, kā atbrīvoties no saviem vīriem.» Karali un visu galmu bija pārsteidzis negoda vilnis. Izrādījās, ka sakompromitējušās ir arī Gijē jaunkundze un La- kato jaunkundze — Montespāna kundzes istabenes, turklāt pirmajai karalis kādreiz bija veltījis īpašu uzmanību un viņa bija dzemdējusi karalim meitu. Vārdotājs Lezāžs izmeklēšanā nenoguris liecināja pret viņām. Pēc viņa vārdiem, «kolēģe» Lavuazēna bija «iekundē- jusies» galmā Senžermēnā un gādājusi abām istabenēm da​žādas zāles. Luijs XIV vīrišķīgi nolēma likvidēt šo augoni. «Viņa Majestāte,» atzīst leitnants Lareinī, «ieteica rīkoties pēc tiesas un taisnības, jo vispārējās saskaņas vārdā mums jātiek līdz indes tirdzniecības saknēm un tās jānocērt Taisnīguma vārdā tiesa jāspriež stingri, nedodot atlaides nedz dzimuma, nedz sabiedriskā stāvokļa dēļ…» Lavuazēna kundzei piesprieda nāvessodu, sadedzinot sārtā. Pirms sodīšanas viņu nopratināja un spīdzināja. Lavua- zēna atzinās visos noziegumos, taču, kolīdz sākās runas par galmu, notiesātā sieviete apklusa. Viņa tomēr nenoliedza, ka pazīst Lakato. «Man nebija nekādu darīšanu ar viņu, ja neskaita to, ka es karaļa pilī pazīlēju viņai pēc rokas un pareģoju ļoti ievērojama augstmaņa mīlestību. Lakato lūdza, lai es palīdzu viņai iegūt de Montespāna kundzes uzticību. Šim nolūkam es palūdzu viņas kreklu un arī saņēmu to no viņas tantes. Senespri baznīcā es nosolījos deviņas dienas lūgt Dievu, taču man neizdevās to izdarīt līdz galam.» Tomēr pirms kāpšanas sārtā «sirdsapziņas atvieglināšanai» viņa vēl atzinās, ka pie viņas griezušies dažādu — gan bagātu, gan ne visai bagātu kārtu pārstāvji un lūguši, lai palīdz atbrīvoties


no nevēlamiem cilvēkiem. «Notrdamā Lavuazēna nevēlējās publiski izsūdzēt grēkus,» rakstīja de Saviņjē kundze, «Grēva laukumā viņa atteicās nokāpt no ratiem un pretojās visiem spēkiem. Ķēdēs iekaltu, Lavuazēnu novilka lejā ar varu, uzcēla uz sārta un apkrāva ar salmiem. Burve nolādēja visus, kas atradās visapkārt, un piecas vai sešas reizes nogāza lejā salmus. Beidzot uguns pacēlās pret debesīm un viņa izzuda skatienam. Tāda bija Lavuazēna kundzes nāve. Vēl dienasgaismā nāks daudzas šīs šausmīgās lietas detaļas. Mans dēls nākamajā dienā pēc nāvessoda tiesneša klātbūtnē nošausminājās, ka sieviete, kaut arī noziedzniece, sadedzināta uz lēnas uguns. Tiesnesis atbildējis: — Kungs, vājais dzimums bauda atvieglojumus. — Kādus? Vai pirms sadedzināšanas viņas nožņaudz? — Nē, viņas apdullina ar mietu, bet bendes palīgs norauj galvu ar īpašu ķeksi.» «Redziet nu, mana dārgā,» nobeidz vēstuli marķīze de Saviņjē, «tas nav nemaz tik briesmīgi kā runā» Leitnantam Lareinī 1680. gada 20. augustā nebūt nebija prātā de Saviņjē kundzes vēstulē pieminētie «joki». Šai dienā izmeklētāju priekšā stājās burves meita Margarita Movua- zēna, viņa paziņoja: — Mana māte ir sodīta ar nāvi, man neviens vairs nav jāžēlo, un es vēlos, lai visi uzzinātu patiesību. Burves meitas liecības iedvesa šausmas pat policijas leitnantam. Spriediet paši. Margarita atzina, ka piedalījusies melnajās mesās, ko viņas mātes mājās rīkojis briesmonis abats Gibūrs. Melnajās mesās arvien noslepkavots kāds zī​dainis. — Reiz es redzēju kailu dāmu, kas gulēja uz matrača. Uz vēdera viņai bija uzlikta salvete, bet uz tās — krusts un kauss. Tas bija pirms vairākiem gadiem. Un, jūtot izspiežamies uz pieres sviedrus, Lareini saklausīja «dāmas» vārdu — de Montespāna kundze. Jāpiebilst, ka izmeklēšanas gaitā leitnantam jau bija nā​cies dzirdēt Saules karaļa mīļākās vārdu. Margarita precizēja: — Kad de Montespāna kundzei radās šaubas par karaļa labvēlību, viņa to darīja zināmu mātei, un māte tad sūtīja kaut kādas zāles un pulverus karalim, kā ari aicināja garīdznieku melnās mesas rīkošanai. Parasti zāles māte nesa pati. Es ar marķīzi pirmo reizi tikos pirms divarpus gadiem. Marķīze bija atnākusi pie mātes, viņas ilgi sarunājās divatā, bet pēc tam pasauca mani. Tā bija ceturtdiena. Mēs vienojāmies, ka satiksimies pirmdien norunātā vietā. Man vajadzēja būt maskā, kuru, ieraugot marķīzi, vajadzēja noņemt Es visu tā ari izdarīju. Ejot garām Montespāna kundzei, es iedevu viņai paciņu ar mātes izgatavoto pulveri Margarita Movuazēna piebilda: — Citreiz mēs satikāmies norunātā vietā. Ieraudzījusi mani, dāma apturēja karieti, un es viņai iedevu kausu, kura dibenā bija piestiprināta maza paciņa ar pūšļotāja Laporta sagatavoto pulveri. Ja Montespēra kundze nevarēja atbraukt pati, viņa sūtīja savu istabmeitu Oijē jaunkundzi. īstas šausmas visus klātesošos pārņēma, kad burves meita pastāstīja leitnantam Lareinī par priesteri Gibūru. — Gibūrs pēc manas mātes pavēles atnesa uz mesu Montespāna kundzei priekšlaikus dzimušu bērniņu. Nākamajā rītā māte aizgādāja Djumesnelam dievmaizīti un trauciņu ar asinīm, kuru pēc tam savāca Montespāna kundze. Nākamajā dienā Lareinī saņēma apstiprinājumu šīm liecībām. Abats Gibūrs atzina, ka rīkojis Montespāna kundzei melno mesu un upurējis bērnu… «Padzīts mācītājs nopirka zīdaini šai mesai tikai par ekiju,» rakstīja Lareinī savā dienasgrāmatā. «Pārdūris zīdaiņa rīkli ar nazi, viņš ietecināja asinis traukā, pēc tam līķītis tika aiznests…» Grūti iedomāties, kāds bijis Gibūra izgatavotās baismās dziras sastāvs. Šo apvārdoto dziru karalis


dzēris klepus mikstūras vietā. Lasot Lareinī piezīmes un uzzinot, ko karalim nācies lietot, kļūst nelabi. Varbūt tieši tādēļ karalis bieži slimojis un ārsti nav spējuši noteikt, no kā šīs kaites rodas. Gibūrs reiz bija atradis lapiņu ar lūgšanu, ko Montespāna kundze skaitījusi melnās mesas laikā: «Es lūdzos karaļa un troņprinča draudzību un lūdzu, lai tā nebeigtos. Lai karaliene ir neauglīga un karalis manis dēļ atstāj viņas gultu un galdu. Lai es saņemu no viņa visu, ko vien palūgšu sev un saviem radiniekiem, lai mani draugi un kalpi ir viņam patīkami. Lai mani ciena augstmaņi, lai mani aicina uz karaļa padomi un lai es zinātu, kas tur notiek, lai karaļa draudzība un mīlestība pret mani divkāršojas, lai karalis pamet Lavaljēru un vairs pat nepaskatās uz viņu, lai karalis izšķiras ar sievu un es kļūstu par karalieni.» Šī lūgšana attiecas uz Montespānas «karjeras» pašu sākumu. Tālākie notikumi stiprināja viņas ticību burvestībām, jo karalis tiešām pameta Lavaljēru, bet viņa pati dzemdēja karalim septiņus bērnus. Pēc apsūdzēto liecībām, Montespāna turpināja izmantot vārdotājas Lavuazēnas pakalpojumus. Kad karalis pēkšņi sāka izrādīt uzmanību Fontānžas jaunkundzei, marķīze nekavējoties devās pie burves. Liekot lietā Lavuazēnas sūtītos pulverīšus, Montespāna kundze centās atbrīvoties no sāncenses un nosūtīja viņai saindētus cimdus. Burvīgā naivule Fon- tānža 1681. gadā atdeva dvēseli Dievam, un nekādu pierādī​jumu, ka šai nāvē būtu iejaukta marķīze Montespāna, nebija. Lavuazēnas meita un citi apsūdzētie liecināja ari, ka Montespāna kundze, izmantojot uz saindēta papīra uzrakstītu lūgumrakstu, gribējusi noindēt pašu karali. Vai tas ir iespējams? Vai Saules karalis nebija vienīgais marķīzes noslēpumu glabātājs? Uz šo jautājumu Margarita Movuazēna atbildēja šādi: «Es sapratu, ka kaut kas tiek perināts pret karali. Māte sacīja: dāma izteikusies, ka viņa grib novest lietu līdz galam un viņai vajadzīga palīdzība.» Cita burve, Latrianona, apstiprināja Margaritas vārdus: «Jā, bija nolemts aiznest uz Versaļu saindētu lūgumrakstu.» — Vai jūs esat pārliecināta, ka iespējams noindēt ar papīru, kas piesūcināts ar indi? — brīnījās Lareinī. Naivs jautājums. Tai laikā indēšanas māksla bija sasniegusi augstas virsotnes, un cilvēcei jāpriecājas, ka vēlāk šī māksla likusi nozaudēta. Kas tikai netika izdomāts, lai sasniegtu savus mērķus! Indēja ar smaržām. Cilvēkam varēja piedāvāt pusi ābola, kuru viņa acu priekšā pārgrieza uz pusēm, bet viena puse tam bija ieziesta ar indi. Gibūrs tā spēja apstrādāt ziedu, ka cilvēks, paceļot to pie sejas, mira no smieklu lēkmes (ar plaušu tūsku). Bija atslēgas, no kuru galiem atslēgas caurumā iztecēja inde. Nāvi nesa arī pieskaršanās saindētam papīram. — Bet sardze nebūtu vārdotāju laidusi karalim ne tu​vumā, — iebilda Lareinī. Latrianona uzskatīja, ka tas nav grūti izdarāms. Viņa būtu varējusi ar žēlastības lūgumu mesties karalim pie kā​jām baznīcā vai pie tās un noteikti iedotu karalim saindēto papīru. » «Vēsturei nav tiesību nešaubīgi ticēt briesmīgajām liecībām pret Montespāna kundzi, likumīgo prinču māti,» raksta Žoržs Mongredjēns savā grāmatā «Lieta par indēm». «Indētāju un burvju personības nerada uzticību. Viņu liecības katrā ziņā jāvērtē ļoti uzmanīgi.» Kāda no burvēm, Lafilastra, kas bija liecinājusi pret Montespāna kundzi, pirms nāvessoda atteicās no savām lie​cībām. Jāņem vērā — lai izbēgtu no nāvessoda, apsūdzētie bija ieinteresēti kompromitēt karalistes visaugstāk stāvošos cilvēkus, pirmām kārtām — karaļa mīļāko. Tas deva iespēju parastu, ar slepkavību saistītu krimināllietu pārvērst par «valstiski svarīgu» un padarīt neiespējamu turpmāko izmeklēšanu. Kas gan vēlēsies izlikt apskatei valdnieku netīro veļu? Par to, ka marķīzi Montespānu izsauktu uz tiesu un viņa liecinātu «Uguns palātas» priekšā, nevarēja būt ne runas, un burves to lieliski zināja. Iepinot šai lietā karaļa favorīti un viņas galmadāmas, varēja sajaukt prātu civilajai un tiesu varai, novilcināt izmeklēšanu un padarīt tiesu un sodīšanu par neiespējamu. Karaļa labā roka, finansu ģenerālkontrolieris Kolbērs, kura trešā meita bija precējusies ar


Montespāna kundzes māsasdēlu, par katru cenu gribēja marķīzi glābt, tāpēc nosauca vārdotāju liecības par «pretīgiem meliem». «Margarita Movuazēna,» viņš apgalvoja, «savās liecībās minot visus šos skaļos vārdus un titulus, neapšaubāmi gri​bēja procesu pārvērst par «valstisku lietu». Pēc ministra domām, tas bija pietiekami drošs līdzeklis, lai burve izbēgtu no tiesas. Tomēr Montespāna kundzes aizstāvība neiztur nekādu kritiku, ja atceras kādu senāku lietu. 1667. gadā, kad marķīze de Montespāna vēl tikai cerēja ieņemt savas draudzenes Lavaljēras vietu, viņai neapšaubāmi bijusi saskare ar diviem indēšanas lietā notiesātajiem — vārdotāju Lezāžu un abatu Marietu. Abats tika apcietināts 1668. gadā. Lezāžs apliecināja, ka saticis Montespāna kundzi pie Trianga kundzes un sarunā viņa izteikusi vēlēšanos kļūt par karaļa mīļāko un tieši to mesā esot lūgusi. Protams, nav notikusi melnā mesa vai zīdaiņu upurēšana, taču jau 1667. gadā Montespāna kundze pasūtījusi pie viņa apvārdotas zāles, lai iegūtu karaļa mīles​tību. Abats Mariets tika notiesāts tikai uz deviņiem gadiem katorgā. Viņu tiesāja Laturnelas tiesā, kur tiesas priekšsēdētājs bija de Mesmā kungs, Montespāna kundzes vedeklas tēvs. Tas ari izskaidro nelielo sodu. Leitnants Lareinī pieprasīja 1668. gada tiesas procesa dokumentus — tas rakstīts viņa agrāk nezināmajās dienasgrāmatās, kuras arhīvos atradis Žoržs Mongredjēns, — un, izlasījis tos, nācis pie secinājuma, ka tiem var ticēt, jo liecinieku liecības dotas laikā, kad neviens neapsūdzēja tieši de Montespāna kundzi. Luijs XIV galu galā pieņēma lēmumu. Bija skarts karaļa gods. Un karalis pavēlēja izmeklēšanu izbeigt Lareinī bija izmisumā: «Bastīlijā un Vensenā atrodas simt četrdesmit septiņi cilvēki, kas apsūdzēti šai lietā. Pret katru no viņiem ir svarīgi pierādījumi, tie apstiprina viņu vainu indēšanā vai indes pārdošanā, zaimošanā vai bezdievībā. Karaļa pavēle visus šos neliešus atstāj bez pelnīta soda.» Lai tomēr nomierinātu sabiedrisko domu, sarīkoja tiesu un diviem apsūdzētajiem, kas bija vismazāk vainīgi un nekad nebija minējuši Montespāna kundzes vārdu, piesprieda nāvessodu. Pēc tam ar slepenu 1682. gada 21. jūlija vēstuli tika atlaista «Uguns palāta». Ieslodzītos, kas zināja pārāk daudz, izvadāja pa dažādiem cietumiem. Kara ministrs Luvuā pavēlēja piekalt viņus ar ķēdēm pie kameni sienām. Šādi viņi pavadīja atlikušo mūža daļu. Daži nosēdēja pat četrdesmit gadu, vērojot, kā viens pēc otra nomirst viņu «kolēģi». Luvuā aizliedza cietumsargiem klausīties «apmelojumos», ko stāstīja šie bezdievji. «īpaši ieteicams šiem kungiem neklaigāt visādas muļķības par Montespāna kundzi, jo tās ir pilnīgi nepamatotas. Par mazāko trokšņošanu piedraudiet tā sodīt, ka viņi neuzdrīkstēsies pat skaļi nopūsties.» Kad apcietināja Viljeldē kundzi, viņa iesaucās: «Kāpēc apcietina mani, kas Lavuazēna kundzi ir apmeklējusi tikai reizi, Oijē jaunkundze bijusi pie viņas piecdesmit reizes, tomēr atrodas brīvībā!» — Par jums karalis nebūs tik ļoti satriekts, — viņai iebilda Oijē jaunkundze. Oijē jaunkundze netika izsaukta konfrontācijai ar galve​najiem apsūdzētājiem. Luijs XIV apmierinājās ar to, ka no​slēpa viņu hospitālī Tūrā, tur 1686. gadā viņa arī mira. Bet Montespāna kundze? Ja arī apsūdzības par mēģinājumu noindēt karali varēja atsaukt, tad spēkā palika apsūdzības par piedalīšanos melnajās mesās un zīdaiņu upurēšanu. Luijs XIV pasargāja sevi no tā, lai publiski tiktu atzīti viņa bērnu mātes sakari ar burvjiem. Visi ministri un padomnieki kopējiem spēkiem pūlējās, lai mīkstinātu favorītes pārāk straujo krišanu un izvairītos no skandāla. Karaļa bērnu māti nevarēja ne no šā, ne no tā izraidīt no galma. Viņai nācās pamest savus milzīgos apartamentus pirmajā stāvā un pārcelties uz tālākām un pieticīgākām telpām. Karalis galminieku klātbūtnē turpināja ierasties pie viņas oficiālās vizītēs, taču visi šīs Versaļā notiekošās traģikomēdijas liecinieki ievēroja lielās izmaiņas karaļa attieksmē pret marķīzi de Monte- spānu. Seviņjē kundze rakstīja meitai, ka Luija XIV izturēšanos pret marķīzi varētu nosaukt par rupju. Cits galminieks, Bisī-Rabitēns, apgalvoja, ka karalis skatījies uz savu bijušo mīļāko ar nepatiku. 1691. gadā kādreizējā karaļa favorīte pārcēlās uz Svētā Žozefa draudzi. Viņa pat neuzdrošinājās ierasties galmā, lai piedalītos savu bērnu kāzu ceremonijā.


Viņa daudz ceļoja, taču tas nelīdzēja rast dvēseles mieru. Pakāpeniski Montespāna kundze visu savu bagātību izdalīja nabagiem, viņa strādāja klosteros un nabagmājās un darīja visnetīrāko darbu. Viņa ēda pieticīgi, ievēroja visus gavēņus un baznīcas aizliegumus. Montespāna kundze valkāja rupja auduma veļu un dzelzs jostu, kas atstāja miesā rētas. Viņu vajāja nāves bailes. «Viņa gāja gulēt, atstājusi aizkarus neaiz- vilktus un iedegusi daudzas sveces,» stāstīja grāfs Sensi- mons. «Līdzās vajadzēja atrasties kalponēm, kas nedrīkstēja gulēt Gaidot kad viņa pamodīsies, kalpones drīkstēja sarunāties, ēst, uzpost sevi, bet nekādā ziņā ne gulēt» 1707. gada 27. maijā marķīze beidzot juta tuvojamies nāvi. Viņa ataicināja visus savus kalpotājus, nožēloja grēkus un lūdza piedošanu. Viņa pateicās Dievam, ka tas ļāvis viņai nomirt tālu no bērniem, kas nav vainojami viņas grēkos. Uzzinājis par Montespānas kundzes nāvi, Luijs XIV palika vienaldzīgs. «Kopš esmu no viņas atteicies,» Burgun- dijas hercogienei paskaidrojis vecais karalis, «es vairs necerēju ar viņu jel kādreiz tikties. Man viņa sen jau ir mirusi.» Karalis tomēr atcerējās par viņu 1709. gada 13. jūlijā. Mēnesi pēc leitnanta lareinī nāves Luijs XIV pavēlēja atnest viņam melnas ādas lādīti, kurā, pēc tiesas sekretāru Sago un Godēna vārdiem, «atradās 1679. — 1680. gada izmeklēša​nas dokumenti, kas tika sargāti pēc Viņa Majestātes īpašas pavēles». Tās bija liecinieku liecības par Montespāna kundzi. Karaļa un zīmogglabātāja klātbūtnē lādītes saturs tika sadedzināts. Taču saglabājās Lareinī dienasgrāmatas ar sīku izmeklēšanas gaitas analīzi, kas bija vēl svarīgākas nekā tiesas dokumenti. Luijs XIV to nezināja un cerēja, ka uguns uz visiem laikiem iznīcinājusi liecības par viņa mīļākās, «Francijas bērnu» mātes noziegumiem. Karalis tā arī nekad netika viņai piedevis apkaunojošos sakarus ar burvjiem. Nevar neatzīmēt kādu paradoksu. Kā gan spožajā XVII gadsimtā, kad plauka kultūra un mākslas, kad Francija bija slavena visā Eiropā, bija iespējama cita — noziedzīga pasaule, kas var iedvest šausmas vēl šodien? Burvju un indē​tāju pasaule.


Alēns Deko Apmelotais Nerons pavisam blakus uz bruģētā ceļa noklaudzēja zirgu pakavi. Nerons piecēlās un tikko dzirdami noskaitīja Homēra dzejas rindu: Skrejošo zirgu pakavu duna trauksmaini atskan man austs… Viņš paķēra rokās divus zobenus. Viņam piepalīdzēja Epafrodīts, padomnieks lūgumu izskatīšanai. Vienu viņš ie​grūda sev kaklā. Kavalkāde tuvojās. Centurions nolēca no zirga un mēģināja ar apmetni apturēt asinis, kas plūda no brūces. Nerons zināja, ka senāts bija nolēmis pērt viņu līdz nāvei un gūstītāji viņu grib saņemt dzīvu. Imperators vienīgi noteica: — Pārāk vēlu. Balss aizrāvās. Taču cik daudz rūgtuma skanēja viņa pēdējos vārdos: —Tad tāda ir jūsu uzticība… «Un…» raksta Svetonijs, «viņš izlaida garu. Acis viņam aizgriezās un sastinga, bija briesmīgi tajās skatīties.» Neronam bija trīsdesmit gadu. Viņš bija valdījis trīspadsmit gadus un astoņus mēnešus. Par viņu jau bija sacerēta leģenda kā par visšausmīgāko briesmoni, kāds jelkad staigājis pa šo zemi. Gadsimtu gaitā šī leģenda apauga ar arvien briesmīgākiem sīkumiem. XII gadsimtā dzejā sarakstītā hronikā viņš tiek raksturots kā «viscietsirdīgākais no cilvēkiem, kādu jebkad dzemdējusi māte». Viņu likuši kaunā jau romiešu rakstnieki — Tacits, Svetonijs, Kasija Dions. Viduslaiku sacerētāji vēl «ielēja eļļu ugunī.» Bet populārais romāns «Quo vadis»*, pēc kura motīviem uzņemtas vairākas filmas, Nerona tēlu sabiedrībai rā​dīja kā augstākā mērā nicināmu personu. Vai tas nebija Nerons, kas nogalināja savu māti? Vai viņš nenogalināja savu pusbrāli Britaniku? Vai viņš izklaidējoties nesarīkoja Romā visbriesmīgāko ugunsgrēku? Vai tas nebija viņš, kas dedzināšanā apsūdzēja nevainīgos kristiešus un nodeva tos visbriesmīgākajām mokām? Tie ir tikai daži noziegumi, kuros vaino Neronu. Pagājuši divi tūkstoši gadu, bet neviens nav pat mēģinājis atspēkot šīs no pirmā acu uzmetiena neapgāžamās apsūdzības. Tikai pavisam nesen ieskanējušās balsis, kas rada disonansi šai saskaņotajā korī. Daži vēsturnieki, pirmām kārtām Žoržs Rū un Žilbērs Šarls Pikārs, uzdrošinājušies uzdot jautājumu: — Bet ja nu Nerons ir apmelots? Mesalīna, imperatora Klaudija sieva, dzemdēja viņam dēlu. Laimīgais Klaudijs nosauca mazuli par Britaniku — par godu uzvarai pār Britāniju. Stāsti par Mesalīnas izlaidību bija visiem uz mēles. Visu vainagoja tas, ka Klaudija dzīves laikā, vēl nešķīrusies ar viņu, Mesalīna pamanījās apprecēties ar savu mīļāko Siliju. Acīmredzot viņa uzskatīja, ka imperators piedos arī šādu nerātnību. Taču viņš nepiedeva. Nonākusi izmisumā, Mesalīna lika atnest dunci un jau pielika tā smaili sev pie kakla. Tomēr drosme valdnieci pameta un pēdējā brīdī kāds no svītas apturēja roku ar dunci. Tai laikā Klaudijam bija piecdesmit astoņi gadi. Viņš ziņoja savam karaspēkam: «Diemžēl es vienmēr esmu bijis nelaimīgs laulībā, tāpēc apsolos neprecēties visu atlikušo mūža daļu. Un, ja es šo solījumu neturēšu, jums ir visas tiesības mani gāzt» *«Quo vadis» — poļu rakstnieka Henrika Senkeviča (1846—1916) slavenais vēsturiskais romāns par kristiešu vajāšanām Nerona laikā. Viņa vārdi nebija vēl paguvuši nonākt līdz karavīru apziņai, kad viņš saderinājās ar savu brāļameitu


Agripīnu. Šī jaunā būtne, kas atdevās baudkāram vecim, nebija tikumības un skaidrības iemiesojums. Agripīna bija Tibērija brāļa mazmeita. Viņu, tāpat kā viņas divas māsas, bija izvarojis miesīgais brālis imperators Kaligula. Kad Tibērijam tas kļuva zināms, viņš pasteidzās brāļameitas izdot pie vīra. Agripīna kļuva par Domicija Agenobarba sievu, viņas vīrs bija divdesmit piecus gadus vecāks par viņu. Pēc vēsturnieku liecībām, šīs senās, ar sevišķu cietsirdību slavenās patriciešu dzimtas atvase bija visīstākais tās pārstāvis. Reiz viņš nogalināja savu brīvlaisto vergu tikai tāpēc, ka tas negribēja dzert tik daudz, kā viņam pavēlēja. Kādam romiešu jātniekam viņš izsita aci par tā pārāk dzēlīgo lamāšanos, apzināti sabrauca zēnu, kas bija pagadījies ceļā, un, visbeidzot, dalīja gultu ar savu māsu. Agripīnai likumīgajā laulībā piedzima dēls Nerons. Nerons bija trīs gadus vecs, kad Agenobarbs nomira ar tūsku. Nožāvējusi asaras, Agripīna pasteidzās iziet par sievu pie bagātā patricieša Pasiena Krispa. Šis brašulis šķieda zeltu pa labi un pa kreisi ar vienu vienīgu mērķi — redzēt Agripīnu kā visdievišķīgāko sievieti Romā. Taču Agripīna bija izaugusi un nobriedusi blakus nežēlīgam pavēlniekam un domāja vienīgi par varu. Pēc Mesalīnas nāves viņa saprata, ka Klaudijs gatavojas precēties no jauna. īstajā reizē, gluži kā pēc pasūtījuma, no dzīves aizgāja Pasiens Krisps. Klīda baumas, ka viņu noindējusi paša sieva. Ceļš uz valdnieka troni bija vaļā. «Agripīnas un Klaudija laulība,» vēsta Tacits, «bija par iemeslu kardinālām pārmaiņām valstī — Romā visu sāka noteikt sieviete. Viņa turēja vadības grožus tik stingri, it kā tie atrastos vīrieša rokās.» Savu panākusi, Agripīna iekāroja ko vairāk. Viņa gribēja, lai tiesības uz troni pārietu mantojumā viņas dēlam Nero- nam, nevis Britanikam, Klaudija likumīgajam mantiniekam. Pirmām kārtām viņa lūdza Klaudija meitas Oktāvijas roku savam dēlam Neronam. Satriektais Klaudijs jaunos cilvēkus salaulāja, lai gan Oktāvija jau bija saderināta. Agripīna apsūdzēja viņas līgavaini Jūniju Silanu noziedzīgā asinsgrēkā — pieredzējusī sieviete zināja, ko dara Silans bija spiests stāties senāta priekšā un pēc tam izdarīt pašnāvību. Pēc viņa nāves tika nosvinēta Nerona un Oktāvijas saderināšanās. Taču kāzas, ņemot vērā līgavaiņa un līgavas vecumu, notika pēc četriem gadiem — 53. gadā. Šādi Nerons kļuva vienlaikus par Klaudija padēlu un znotu. Tā kā no mātes puses Nerons bija tiešs Augusta pēctecis, viņš varēja pretendēt uz imperatora troni. Bet ko iesākt ar Britaniku, kas stāvēja Neronam ceļā? Agripīna nevēlējās nonāvēt Klaudija miesīgo dēlu. Viņa rīkojās savādāk. No visiem Romas imperatoriem Klaudijam bija visvājākais raksturs, viņš to vien zināja, kā paļauties uz nākotni: lai jau liktenis lemj, kurš no diviem dēliem — īstais vai audžudēls — ieņems vietu tronī. likteņa lomu uzņēmās Agripīna. Viņa lika lietā visas iespējamās intrigas, lai izceltu Nerona pārākumu. Viņa vēlējās, lai tauta iemīlētu Neronu. Viss notika tieši tā, kā viņa bija iecerējusi. Roma pavisam aizmirsa par Britaniku. Visi runāja vienīgi par Neronu. No sākuma Klaudijs skatījās uz visu caur pirkstiem. Šķita, ka mīlestība, kādu viņš agrāk bija jutis pret savu dēlu Britaniku, ir zudusi. Bet tā tikai šķita. Gļēvais Haudijs pēkšņi kļuva noteikts — lielāko daļu laika viņš sāka veltīt Britanikam un ik reizi satiekoties skūpstīja dēlu. No Klaudija tuvākajiem cilvēkiem Agripīna uzzināja, ka imperators domā šķirties no viņas, ietērpt Britaniku vienkrāsainajā togā un pasludināt par savu mantinieku. Sajutusi briesmas, Agripīna nolēma, ka jārīkojas: viņa satikās ar Gallijā dzimušo un Romā labi pazīstamo burvi Lukustu. Lukusta nodeva Nerona mātei pudelīti ar indi, kuru tā pašrocīgi pievienoja sēnēm — Klaudija iemīļotajam ēdienam. Pietika Klaudijam ēdienu nogaršot, kad viņam kļuva slikti un viņš zaudēja samaņu. Imperatoru aiznesa uz viņa istabām un apguldīja. Palēnām viņš sāka atgūties un stipri vēma. «Turklāt,» vēsta Tacits, «uznākusi caurejas lēkme jūtami atviegloja viņa stāvokli.» Agripīna tūlīt lika aicināt ārstu Ksenofontu. Lai izsauktu vemšanu, viņš, kā parasti šādos gadījumos, ņēma palīgā zoss spalvu. Taču, pirms ievadīt spalvu Klaudijam rīklē, Ksenofonts iemērca tās galiņu indē. Inde iedarbojās momentā: Klaudijs tūlīt kļuva «mēms un kurls un nomira». Apvārdot senātu un armiju izdevās bez lielām grūtībām. Taču par uzticamību Neronam karavīri pieprasīja 15 tūkstošus sesterciju katram. Šim nolūkam vajadzēja savākt vairāk nekā divus miljonus franku. Kad armija bija saņēmusi visu, kas tai pienācās, tā sveica Neronu ar saucieniem:


— Lai dzīvo imperators Nerons! Līdzīgā veidā tika apvārdots senāts. Pēc garām slavinošām runām Neronu pasludināja par imperatoru. Senatori pat uzdrošinājās nosaukt viņu par «nācijas tēvu». Uzklausot Senekas padomu, Nerons tomēr atteicās no tik liela goda, sacīdams, ka septiņpadsmit gadus vecam jauneklim nepiedien lietot tik augstu titulu. Jaunā imperatora pieticība at​stāja uz senātu vislabvēlīgāko iespaidu. Agripīnas sapnis bija piepildījies. Viņas dēls bija kļuvis par imperatoru. Tagad viņa varēja lemt impērijas likteni. Viņa tiešām nostājās pie valsts stūres un savu varu noturēja ar teroru. Visus, kas viņai šķita nevēlami, Agripīna nolēma nāvei, sākdama ar savu vīramāšu Domiciju, kura kādu laiku bija audzinājusi Neronu. Ko darīja Nerons? Varbūt «briesmonis» viņā jau bija pamodies? Nē, viņa stunda vēl nebija situsi. Nerons paziņoja, ka viņa valdīšana būs miera un taisnīguma laikmets. Kad Seneka reiz iedeva jaunajam imperatoram parakstīt dekrētu par divu laupītāju sodīšanu ar nāvi, viņš iesaucās: «Ak, kaut es neprastu rakstīt!» Jau kopš bērnības Nerons aizrāvās ar dzeju, glezniecību un teātri, draudzējās ar aktieriem, kā ari pats rakstīja poēmas. Svetonijs stāsta: «Es turēju rokās tāfelītes un burtnīcas ar pazīstamākajiem dzejoļiem.» Vai tiešām šos dzejoļus bija rakstījis Nerons? «Bija redzams,» turpina Svetonijs, «ka tie nav pārrakstīti no grāmatām vai pierakstīti no cita runas, bet gan rakstīti tūlīt pēc sacerēšanas, — tik daudz tajos bija labojumu un papildinājumu.» Daži no šiem hellēnisma gara caurstrāvotajiem dzejoļiem ir saglabājušies līdz mūsu dienām. Nerons dievināja Hellādu. Tās leģendas un varoņi bija viņa dzīves sastāvdaļa. Turklāt viņš mācījās dziedāšanu un droši nodeva publikas vērtēšanai savus vokālos sacerējumus. Tāpat kā ikviens dziedātājs, viņš saudzēja balsi — vairījās no caurvēja un vairākas reizes dienā skaloja rīkli ar speciālām zālēm. Nerons aizrāvās arī ar arhitektūru — viņa Zelta pils Romā radīja sajūsmu laikabiedros. Viņa māk​slas aizbildņa slava ir pārdzīvojusi gadsimtus. Reiz Nerons sapulcināja vistuvākos draugus, lai svinētu Saturnālijas. Ielūgto skaitā bija arī Britaniks. Ikvienam no viesiem vajadzēja sevi apliecināt kādā žanrā — vai nu dzejā, vai dziedāšanā vai dejā. Pienāca Britanika kārta. «Viņš,» stāsta Tacits, «skaļā balsī uzsāka dziesmu, kas bija pilna ar alegoriskām sūdzībām, ka viņam atņemts vecāku mantojums un augstākā vara.» Tas bija Cicerona dzejas fragments: No dzimšanas likteņa atstumts, kaut tronim kopš bērnības nolemts. Fortūnas spriedums man citāds — dzīvot bez mantas un varas… Nav grūti iedomāties, kādu iespaidu šī dziesma atstāja uz viesiem un pirmām kārtām uz Neronu. Vēsturnieki ne reizi vien apgalvojuši, ka, noklausoties šo dziesmu, Neronu pārņēmušas īleiedomājamas dusmas un viņš reizi par visām reizēm nolēmis nokārtot rēķinus ar Britaniku. Nākamās divas nedēļas jaunieši nebija šķirami. Vai iespējams, ka septiņ- padsmitgadīgais imperators tik prasmīgi būtu spējis slēpt savus nodomus? Patiešām, viņš visu šo laiku Britanikam izrādīja savu mīlestību, tikai tā bija visai savdabīga. Kā vēsta Tacits: «Vairākas dienas pirms brāļa nogalināšanas Nerons darījis kauna darbus ar viņa jauneklīgo ķermeni.» Tālākais ir labi zināms. Nerons saucis palīgā Lukustu, kas tai laikā bija kļuvusi savā ziņā par ģimenes «oficiālo» indē​tāju, un saņēmis no viņas stipru indi. Pusdienās Nerona, Agripīnas un daudzo viesu klātbūtnē Britanikam pasniegts saindēts dzēriens. «Tā kā viņa ēdienus un dzērienus,» vēsta Tacits, «garšoja īpašs vergs, tad, lai iedibinātā kārtība netiktu lauzta un abu nāve neatklātu ļaundarību, lika lietā viltību. Vēl nesaindēts dzēriens, kuru kāds jau bija nobaudījis, tika pasniegts Britanikam. Jauneklis atteicās, jo dzēriens bija pārāk karsts. To atšķaidīja ar ūdeni, kuram bija piejaukta inde, tā vienā mirklī iekļuva iekšējos orgānos, un viņš vairs nespēja nedz parunāt, nedz elpot» Visiem bija zināms, ka Britaniks slimo ar krītamo kaiti. Kad viņu nesa projām, Nerons mierināja viesus, ka Britaniku piemeklējusi kārtējā lēkme. Pēc neilga laika paziņoja, ka Britaniks ir miris. Tā Nerons izdarīja savu pirmo un vienu no briesmīgākajiem noziegumiem. Tomēr Zoržu Rū pārņēma šaubas, vai Britaniks ticis noindēts. Viņš uzskata, ka «pilnīgi pamatoti var domāt, ka stāsts par Britanika noindēšanu ir vistīrākā izdoma». Kādi pierādījumi ir vēsturnieka rīcībā?


Par šo notikumu raksta Svetonijs un Tacits, taču piecdesmit gadus pēc notikušā, laikā, kad Neronu zākāja katrs, kas vien to vēlējās. Imperatora laikabiedri — Seneka, Petro- nijs, Vindeks, Plūtarhs šo notikumu vispār nepiemin. Jā, viņi apsūdz Neronu par mātes nonāvēšanu. Taču par Britanika nogalināšanu nemin ne vārda. Ja jau Nerons vēlējās atbrīvoties no Britanika, kāpēc gan tas būtu bijis jādara visu acu priekšā? Viņš varēja nosūtīt brāli uz tālu provinci un uzdot uzticamiem cilvēkiem nogalināt viņu. Ja jau Nerons bija izdomājis noindēt Britaniku, kāpēc viņš neizvēlējās lēnas iedarbības indi? Lēna izdzišana līdzinātos dabiskai nāvei. Šādiem apsvērumiem nevar nepiekrist Bet Žoržs Rū neapmierinās tikai ar to. Viņš citē Tacita vārdus: «…kolīdz Britaniks pielika kausu pie lūpām, viņš vairs nespēja nedz runāt, nedz elpot.» No Tacita teiktā izriet, ka Britaniks nokritis beigts. Citiem vārdiem sakot, nonāvēšanai tikusi izmantota ātras iedarbības inde. Jau pagājuši divdesmit gadsimti, taču neviens nav painteresējies, vai senajiem romiešiem ir bijusi pazīstama tik spēcīga inde. Žoržu Rū šis jautājums ieinteresēja. Viņš aptaujāja daudzus ķīmiķus un toksi- kologus. Atbilde bija nepārprotama: «Romiešiem nebija pazīstama inde, kas spētu izraisīt acumirklīgu nāvi.» Tā uzskata doktors Raimons Martēns un profesors Kon-Abre. Pēc doktora Martēna domām, «Britanika pēkšņā nāve ļoti atgādina sirds aneirismu, kāds bieži vērojams epileptisko lēkmju laikā». Ļaužu apziņā parasti valda zināmi aizspriedumi pret šīs pasaules varenajiem, un par viņu netikumiskumu neviens nešaubās. Ziņa par to, ka Britaniku nogalinājis pusbrālis, tika uzņemta mierīgi, it īpaši tāpēc, ka Cēzaru dzimtā radinieki raidīja cits citu uz viņpasauli ar neparasti vieglu roku. Taču, izvērtējot loģiski, ari šī versija neiztur nekādu kritiku. Kas gan uzdrošinātos apstrīdēt Nerona tiesības uz Romas troni? Nevienam tas nevarēja ienākt ne prātā, īpaši tādēļ, ka romieši dievināja savu imperatoru. Mūsdienu vēsturnieki vienbalsīgi apgalvo, ka Nerona valdīšanas laika pirmajā trešdaļā Roma piedzīvojusi tādu uzplaukumu kā nekad agrāk. Vispirms Nerons parūpējās par visas tautas labklājību. Viņš atcēla vai samazināja daļu no apgrūtinošajām nodevām. Romas iedzīvotājiem Nerons izdalīja milzīgu summu — katram 400 sesterciju. Trūkumā nonākušajiem senatoriem un augstmaņiem viņš piešķīra mūža pabalstu. Pēc Senekas un Burra ieteikuma viņš izdarīja nozīmīgus labojumus likumdo​šanā un valsts pārvaldē. Protams, Nerons nepastaigājās pa pilsētu un neuzrunāja vārdā katru senatoru, kas gadījās ceļā. Kopš bērnības imperators cieta no aptaukošanās, taču savā mūžā bija tikai trīs reizes slimojis. Ārēji gan viņš izskatījās neveselīgs: uztūkuši seja, resns kakls un vēders, kā ari mazas acis dziļos acu dobumos, kurās vīdēja trauksme un mulsums. Visu to papildināja gribas trūkums. Nerona ārējais veidols kā spogulis rādīja viņa drāmu — šā gļēvā cilvēka rokās bija neierobe​žota vara. Viņam trūka ne tikai gribas, bet arī drosmes. Kā raksta Žilbērs Šarls Pikārs, Neronu pārņēma baiļu trīsas jebkurā gadījumā — vispirms mātes priekšā, vēlāk — audzinātāju un, visbeidzot, senāta, tautas, armijas, teātra skatītāju, sacensību tiesnešu, vergu un sieviešu priekšā. Leģenda vēstī, ka Nerons nogalinājis prieka pēc. Tā nav taisnība. Viņš nogalināja aiz bailēm. Viņš gribēja atcelt nāvessodu armijā, viņš bija iecerējis mainīt gladiatoru cīņas noteikumus, lai gladiatoriem vairs nevajadzētu cīnīties līdz nāvei. Taču, kad viņu pārņēma bailes, viņš nogalināja kā kaktā iedzīts zvērs. Tieši tāpēc viņš izšķīrās par vienu no saviem briesmīgākajiem noziegumiem — mātes nogalināšanu. Pēc Tacita vārdiem, Agripīnai ļaundarības nebija nekas jauns. Viņa noindēja savu otro vīru, pavēlēja nodurt savu sāncensi Lolliju Pavlinu, lika nogalināt svaini Domiciju Lepidu, viņa nogalināja Britanika audzinātāju Sosibiju, noindēja savu trešo vīru Klaudiju, pēc viņas pavēles tika nogalināts Klaudija tuvākais padomnieks Narciss. Nerons bija šausmās par mātes ļaundarībām — viņš gan baidījās no tās, gan jūsmoja par viņu. Mazpamazām viņš ierobežoja mātes lielo varu, kuru tā bija uzurpējusi. Taču Agripīna nevēlējās ar to samierināties. Lai atgūtu bijušo varu — gan kā māte, gan imperatore—, viņa atdevās dēlam. Romā drīz vien uzzināja par šo briesmīgo sakaru. Mūžīgajā pilsētā cilvēki gan bija raduši ne par ko nebrīnīties, tomēr šoreiz pilsoņu izbrīns pārauga sašutumā. Brīvībā atlaistā verdzene un Nerona


mīļākā Akta mācēja viņam atvērt acis un palīdzēja izprast, ko viņš ir izdarījis, un Nerons, aptvēris savas rīcības nepiedodamību, Agripīnu nolādēja. 55. gada beigās Nerons pavēlēja viņai atstāt Romu un doties uz greznu pili Antonijā. Turklāt viņš atņēma mātei apsardzi, un turpmāk Agripīnu sargāja tikai daži imperatora gvardes pretorieši. Tas nozīmēja, ka viņa ir kritusi nežē​lastībā. Kā zināms, paklausība nebija Agripīnas dabā. Sazinājusies ar dēla nelabvēļiem, viņa no jauna vērpa intrigas un sāka gatavot sazvērestību pret imperatoru. Taču Nerons laikus apsteidza māti. «Galu galā,» raksta Tacits, «tāpēc, ka Agripīna viņu apgrūtina, lai kur ari atrastos, viņš nolemj to nogalināt» Pirmais mēģinājums tomēr bija neveiksmīgs: galēra, uz kuras viņa atradās, nogrima, kā jau bija paredzēts, taču Agripīna labi peldēja un viņai izdevās nokļūt līdz krastam. Vēlāk Nerona nolīgti slepkavas iekļuva viņas istabā. Tos ieraugot, viņa piecēlās un, noskatījusi iebrucēju vadoni no galvas līdz kājām, teica: — Ja esi ieradies pēc ziņām, vari teikt, ka ar mani viss ir kārtībā. Ja esi nācis darīt ko ļaunu, tad zini — es neticu, ka mans dēls ir spējīgs uz kaut ko tādu. Viņš nevarēja pa​vēlēt tev nogalināt savu māti. Atbildes vietā bija klusums. Mokošs klusums. Viens no slepkavām piegāja pie Agripīnas un iesita vuiai pa galvu ar smagu bozi. Agripīna sabruka zemē un ieraudzīja, ka centu- rions velk ārā zobenu. Tad viņa pārplēsa savu tuniku un, nostājusies slepkavas priekšā kaila, sacīja: — Dur klēpī! Tur es iznēsāju Cēzaru! Viņa tika nogalināta ar zobena cirtieniem. Šajā gadījumā neviens no vēsturniekiem nav mēģinājis Neronu attaisnot Necik nemazinot viņa vainu, vēsturnieki paskaidro, ka tādi bijuši tā laika tikumi. Bet romieši, kas parasti bargi nosodīja asinsgrēku, uzzinājuši par Agripīnas nonāvēšanu, neizrādīja nekādu sašutumu.. Gluži otrādi — senāts pat apsveica Neronu ar viņas nāvi. Apprecēt Oktāviju Neronu piespieda Agripīna, Nerons pret sievu juta vienīgi riebumu. Iespējams, viņa ir bijusi muļķe un neglītene. Viņš šķīrās un apņēma par sievu sievieti, kura mīlēja, — Popeju. Oktāviju Nerons nosūtīja uz nelielo Pantelerijas salu, kur viņa drīz nomira. Nerons apprecēja Popeju trīs nedēļas pēc šķiršanās no Oktāvijas, un pēc deviņiem mēnešiem Popeja dzemdēja meitu. Nerona prieki bija lieli, taču ne mazākas bija viņa bēdas, kad, nodzī​vojusi tikai četras mēnešus, mazā Agripa nomira. Mūsdienu psihoanalītiķiem būtu skaidrs, kāpēc Neronu pārņēma nepārvarams naids pret Popeju. Reiz, kad viņu starpā bija izcēlies vētrains strīds — Popeja atkal bija stāvoklī —, viņš sievu nogalināja, iesperdams pa vēderu. Kas gan bija noticis ar Neronu? Savas valdīšanas sākumā viņš taču izcēlās ar miermīlīgu raksturu. Imperators bija sācis nodoties uzdzīvei, ap viņu nepārtraukti grozījās iztapoņas, kas bija gatavi izpildīt viszemiskākās vēlēšanās. Viņa galvenās izpriecas bija cirka izrādes. Savu patoloģisko tieksmju apmierināšanai viņš katru dienu meklēja jaunas, arvien rafinētākas izpriecas. Reiz kāds no viņa svītas, Nero​nam dzirdot, izteica frāzi, kas romiešiem kļuva par parunu: — Kad būšu miris, lai zeme izkūp liesmās! Nerons tūlīt pat iebilda: — Nē, kamēr vēl esmu dzīvs! Ja var ticēt hronistiem, reiz pēc grandiozas iedzeršanas imperators pavēlējis aizdedzināt Romu no četrām pusēm, bet pats priecājies «par milzu liesmām, kas atgādinājušas Trojas krišanu». Bez sirdsapziņas pārmetumiem viņš vainu par šo noziegumu uzvēla nelielajai kristiešu kolonijai, kas tolaik mita Romā. Tacits stāsta, ka «viņus sila krustā vai ari, iestājoties naktij, aizdedzināja, lai kliedētu tumsu». Arī vēlāk ļaudis bija pārliecināti, ka ugunsgrēku Romā sarīkojis pats Nerons. Viņiem atkārtoti iebilst mūsdienu vēsturnieki. Leons Gomo, Žerārs Valtērs un Žoržs Rū ir pārliecināti, ka Nerona vaina nav pierādīta. Galvenais apsūdzētājs dedzināšanā ir Tacits. Taču viņa liecības par kristiešu vajāšanām nonākušas līdz mums kā XI gadsimta rokraksti. Bordo universitātes Filoloģijas fakultātes profesors Ošārs izvirzīja


jautājumu: bet ja nu tai laikā ticīgie mūki latīņu vēsturnieka stāstījumam vienkārši pierakstījuši savu versiju? Ir droši zināms, ka laikā, kad izcēlās ugunsgrēks, Nerons Romā nav bijis. Viņš atradies Antijā jūras krastā piecdesmit kilometrus no Romas. Vai viņš būtu devis pavēli par Romas dedzināšanu nedēļu pirms ugunsgrēka? Vai tādā gadījumā viņš patiešām nebūtu gribējis noskatīties tik viltīgi izdomātā plāna realizēšanā? Jo vairāk tāpēc, ka ar šo ugunsgrēku Nerons gribējis sagādāt sev estētisku baudījumu. Vai tiešām Nerons, kas azartiski krāja nenovērtējamus dārgumus, aizdedzinājis pilsētu savas pils pakājē, riskēdams, ka var iet bojā paša miteklis, kas līdz pašai augšai bija piebāzts ar visādiem dārgumiem? Tieši tā ari notika. Leons Gomo norāda: «Naktī pirms ugunsgrēka spīdēja mēness, un šis apstāklis nebija īpaši labvēlīgs Nerona ieceres realizēšanai.» Galu galā visas hipotēzes balstās uz Plīnija vārdiem, ka Romā bijuši mūžveci koki, tie «auga līdz ugunsgrēkam, kurš izcēlās valdnieka Nerona laikā». Tas arī ir viss. Tomēr Svetonijs precizē: «Posta vaininieks bija Nerons.» Bet par pašu Svetoniju profesors Vilhelms Gollabs izsakās tā: «Viņš ņēmis vērā gan baumas, gan faktus… Viņam absolūti nav analītiskas pieejas, kāda nepieciešama ikvienam īstam vēsturniekam… Pret viņa liecībām jāizturas ārkārtīgi uzmanīgi.» Vēl pastāv viedoklis, ka ar uguns palīdzību Nerons gribējis attīrīt Romu no graustiem. Īstenībā ugunsgrēkā visvairāk cieta visskaistākie kvartāli. Netīrais Trastavers palika neskarts. Ugunsgrēks izcēlās blakus cirkam uzceltajās būvēs. Tur dzīvoja cilvēki. Vai tiešām viņi vēsā mierā būtu noskatījušies, kā uguns aprij mājokļus, neko nebūtu darījuši, lai to dzēstu, un nebūtu prasījuši sodīt vainīgo? «Šādā gadījumā,» uzskata Žoržs Rū, «vajadzēja izcelties milzu jezgai, cilvēki būtu uzzinājuši vainīgo un katrā ziņā paziņojuši varas iestādēm.» Visbrīnumainākā šai notikumā šķiet romiešu attieksme pret notikušo. Pēc ugunsgrēka viņi sajūsmināti sveica Neronu. Ja iedzīvotāji būtu dedzināšanā vainojuši imperatoru, vai tad viņi tik ļoti to cildinātu? Nopietnais vēsturnieks Leons Gomo nonācis pie secinājuma: «Grūti ticēt, ka Nerons varētu būt vainīgs.» Ne mazāk apstrīdamas šķiet apsūdzības, kādas Nerons izvirzījis kristiešiem, kā ari fakts, ka viņš nežēlīgi tos vajājis. Zinātnieki un speciālisti uzskata par nepamatotām liecības par soda veidiem. Krustos sistie, aizdedzinātie cilvēku ķer​meņi nevarēja degt kā lāpas. Tie varēja vienīgi lēnām pārog- ļoties. Pēc Romu piemeklējušā posta pilsētu uzbūvēja no jauna. Taisnības labad jāpiebilst, ka mūžīgās pilsētas atdzimšana ir viens no lielākajiem pilsētbūvniecības sasniegumiem. Visskaistākā tā laika pilsēta atdzima burtiski no pelniem. īsts arhitektūras šedevrs bija Nerona nams — Zelta pils. Romas atjaunošanas darbi sekmēja visas impērijas uzplaukumu — pieauga zemes cena, radās daudzi jauni amati, ikviens impērijas iedzīvotājs bija nodrošināts ar darbu. Un tomēr senie vēsturnieki, kas apsūdzēja Neronu visos nāves grēkos, gan​drīz nemaz neņēma vērā to pozitīvo pieredzi, kāda bija uz​krāta viņa valdīšanas laikā. Lai kā ari būtu bijis, tomēr impērijā brieda neapmierinātība — kurnēja ne tikai pūlis, bet ari dižciltīgie. Nerona pompozās uzstāšanās cirkā un amfiteātrī sabiedrības augstākajos slāņos radīja nepatiku. Pabeidzis savu poēmu, Nerons padevīgi noslīga uz ceļa pūļa priekšā, bailēs gaidot laikabiedru spriedumu. Pārvērtās viņš tikai tad, kad publika sveica viņu ar ovāciju dārdiem. Taču aplaudēt sāka speciāli šim nolūkam nolīgti cilvēki. Ja kāds izrādītos vienaldzīgs pret imperatora uzstāšanos, labi tam vis neklātos. Reiz, Neronam lasot dzeju, kāds no klausītājiem bija aizmidzis. Viņu sāka rupji grūstīt un gribēja bargi sodīt, taču aizmigušais izrādījās ievērojams augstmanis un tikai tāpēc izglābās no neizbēgamas nāves. Tas bija Vespasiāns, kuram liktenis bija lēmis kļūt par imperatoru. Pirmo sazvērestību, kuru organizēja Pizons, viens no imperatora tuvākajiem cilvēkiem, Nerons atklāja. Imperators lika plūst asiņu straumēm. Daudzo upuru skaitā iekļuva arī Petronijs, Trasejs, Seneka, Lukiāns. Taču nemitīgie nāvessodi neapturēja Nerona ienaidniekus. Gallijas propretors Vin- deks un Spānijas vietvaldis Galba paziņoja par nepakļaušanos imperatoram. Notikumi attīstījās strauji. Viena impērijas daļa pasludināja par imperatoru Galbu. Viņa pusē nostājās senāts un pretoriāņi. Ar senāta lēmumu atcelts un visu atstāts, Nerons aizbēga no Romas un noslēpās sava brīvlaistā verga Fana


īpašumos. Nerons zināja, ka viņu meklē un no​teikti atradīs, lai sodītu ar nāvi pēc senču paņēmieniem. Pajautājis, kāds sods viņu gaida, imperators saņēma atbildi— noziedznieku izģērbj kailu, galvu iespiež bluķī, un per ar rīkstēm, kamēr iestājas nāve. Uzzinājis to, Nerons nolēma izbēgt no paredzamā apkaunojuma. Viņš pavēlēja izrakt sev kapu, un pats noskatījās šajā procedūrā. Ik pēc brīža viņš atkārtoja: — Kāds dižs aktieris iet bojā! Kad jātnieki bija pavisam tuvu, viņš ietrieca sev rīklē zobenu.


Alēns Deko Svētā Petera kapenes Katoļu baznīca sēroja — 1939. gada 10. februāri nomira pāvests Pijs XI. Romā milzīgās Svētā Pētera katedrāles vidusjomā bija sapulcējušies tūkstošiem ticīgo: vienprātīgi lielajā nelaimē, viņi skaitīja lūgsnas aizgājušā dvēseles mieram… Pie tempļa durvīm pāvesta gvardi ar visiem spēkiem centās novaldīt pūļa spiedienu. Taču, nelokāmi savā ticībā, kas jau divdesmit gadsimtus sildījusi kristiešu sirdis, cilvēki nāca un nāca, un raudāja pilnā balsī. Tai pašā laikā pazemes kapelā, kas atradās tieši zem galvenās jomas — šī vieta izsenis pazīstama kā «Vatikāna pazeme» —, kur cilvēki reti iegriezās, kūsāja darbs. Nopietni un klusi, strādnieki cēla augšā plāksnes no marmora grīdas. Cik vien iespējams uzmanīgi viņi raka pie dienvidu sienas. Negaidot darbs apstājās. Apmēram divdesmit centimetru dziļumā viņi uzdūrās jaunām plāksnēm. Vēl vairāk— aiz sienas, zem kuras strādnieki centās parakties, atklājās visai plaša niša — šķiet, gadu gaitā tur bija mesta visāda draza. Strādnieki ļoti labi zināja, ka Svētā Pētera katedrāle ir būvēta uz irdenā gruntī sadzītiem pāļiem. Vai rakšana būtu jāturpina? Šo strādnieku brigādi, kurā ietilpa tikai daži cilvēki, šeit sauca par «akmeņkaļiem». Atjaunošanas darbu prasmi Vatikānā, šai milzīgajā vēstures muzejā, viņi bija apguvuši no saviem priekštečiem. Daži no viņiem atcerējās, ka ari viņu tēvi, vectēvi un vecvectēvi bijuši «akmeņkaļi». Kādēļ viņi atradās šeit, Vatikāna pazemē, turklāt šādā sēru dienā? Atbilde bijā vienkārša: viņi pildīja nelaiķa pāvesta gribu. Dienu pirms sēru ceremonijas tika atvērts Pija XI rakstītais novēlējums. Pirms nāves pāvests bija izteicis vēlēšanos, lai viņu apglabā senajā pazemē pie dienvidu sienas blakus Pijam X, pēc iespējas tuvāk Svētā Pētera «biktskrēslam», tas ir, vietai, kur, ja var ticēt nostāstiem, atradās Jēzus pirmā pavadoņa kapavieta. Tempļa grīdā tieši altāra priekšā bija izveidots «lodziņš» un norobežots ar barjeru. Bet tagad «akmeņkaļi» nezināmu iemeslu dēļ pārtraukuši darbu. Viņiem blakus stāvēja garīdznieks un rūpīgi pētīja gružus, kurus strādnieki ar lāpstām izcēla virspusē. Šis garīdznieks bija Ludvigs Kāss. Viņš bija vācietis, teoloģijas doktors un baznīcas vēstures profesors. Dzimis Trīrā, bet 1933. gadā atstājis Vāciju un apmeties Romā. Agrāk Pijs XI bija uzdevis viņam izpētīt pazemi zem Svētā Pētera katedrāles. Vairākus gadus Viņa svētība Kāss pēdu pa pēdai pētīja šo pazemes telpu, kas ilgus gadus bija kalpojusi par pēdējo mājvietu īstajiem taisnajiem. Viņa svētība Kāss atklāja jau 359. gadā zemē guldītā Romas prefekta un Vācijas imperatora Otona I sarkofāgus, no Anglijas nākušā pāvesta Adriāna IV un Zviedrijas karalienes Kristīnes kapenes… Viņi visi bija vēlējušies rast mūžīgo mieru blakus tai vietai, kur, pēc viņu pārliecības, zemē bija guldīti apustuļa Pētera pīšļi. Apustulis Pēteris bija tas pats Galilejas zvejnieks Sīmanis, kuru skolotājs reiz bija nosaucis par «ak​meni» un teicis, ka uz šī akmens uzcels sev baznīcu. Nu bija skaidrs, kāpēc Viņa svētība Kāss kopā ar strādniekiem atradās pazemē, — viņam šeit bija pazīstams katrs kakts. Saprotams arī tas, kāpēc viņš nekavējoties devās pie kardināla Pačelli, lai ziņotu par atklājumu. Plašajā pazemē zem grīdas atrastā niša visiem lika izteikt drosmīgu hipotēzi: bet ja nu tās ir Svētā Pētera kapenes? Saskaņā ar seno tradīciju tieši šai vietā zem tempļa, zem plāksnes, kas noslēdz pieeju pie «biktskrēsla», dus apustuļa pīšļi. Saskaņā ar tradīcijām… Cik gan vēsturisku hipotēžu nav būvēts, balstoties uz tām! Diemžēl tikai hipotēžu, jo nekādu pierādījumu, ka lielmocekļa Svētā Pētera miesas būtu nodotas zemei tieši šai vietā, vēsturnieku rīcībā nebija. Apustuļa Pētera kapeņu noslēpums bija nodarbinājis kardināla Pačelli prātu visu mūžu. Jau pašā


gadsimta sākumā kā jauns abats viņš apmeklēja Viņa eminences Djušena lekcijas Bībeles arheoloģijā un jau tad bija izvirzījis sev mērķi— noskaidrot, no kurienes tik daudzas kristiešu paaudzes smeļ ticību, kā arī pierādīt, ka viņu ticība ir daudz stiprāka nekā zinātnieku vēsturnieku hipotēzes. Tieši tāpēc kardināls Pačelli Viņa svētības Kāsa ziņo​jumu uzklausīja sevišķi uzmanīgi. Kad konklāvs ievēlēja Pačelli par pāvestu un deva Pija XII vārdu, viņš nokāpa Svētā Pētera katedrāles pazemē, lai savām acīm redzētu svēto plāksni — ieeju pie «biktskrēsla». Tas notika 1939. gada 28. jūnijā, Svētā Pētera dienas priekšvakarā. Jaunais pāvests pēc ilgām pārdomām pieņēma lē​mumu, par kādu priekšteči baidījās pat domāt, — deva rīkojumu sākt izrakumus zem katedrāles, kur, pēc viņa do​mām, vajadzēja būt visaugstākā apustuļa kapenēm. Protams, «derības» nav īstais vārds, ja runā par pāvestu, it īpaši par Piju XII. Būdams ārkārtīgi daudzpusīga personība, viņš vienmēr bija uzskatījis, ka visdrošākais katolicisma balsts ir tā piekritēju bezgalīgā ticība. Ari viņš pats līdz sirds dziļumiem pārdzīvoja bēdas, kas bija atvedušas tautas masas uz Svētā Pētera katedrāli Romā. Pijs XII ne uz mirkli nepieļāva domu, ka visaugstākā apustuļa kults varētu būt maldīgs. Žeroms Karkopino, viens no izcilākajiem antīkās vēstures speciālistiem, svētā tēva atļauju veikt izrakumus Svētā Pētera katedrāles pazemē salīdzināja ar pāvesta Leona XIII lēmumu, ar kuru tas pavēra zinātniekiem ceļu uz Vatikāna arhīviem, kas līdz tam bija noslēgti aiz septiņām atslēgām. Svētā Pētera kapenes bija gluži kas cits — to meklēšana bija saisfita ar lielu risku! Pēc Karkopino domām, Pija XII lēmums bija apbrīnojami drosmīgs, taču tīri praktisku apsvērumu dēļ to nedrīkstēja pieņemt. Vispirms jau arheologus gaidīja tehniska rakstura grūtības. Izrakumos bija nepieciešama ārkārtīgi liela piesardzība: jau 1822. gadā, kad līdzās «biktskrēslam» tika uzstādīts Kanovas darināts marmora piemineklis Pijam VI, atklājās, ka drenāžas darbi var izjaukt visas celtnes trauslo līdzsvaru. Toreiz tika veikti plaši drošī​bas pasākumi. Taču tas viss nebija svarīgi, salīdzinot ar vislielāko risku — ja nu izrakumos atklājas, ka Svētais Pēteris nekad Vatikānā nav bijis? Ko iesākt, ja meklējumu rezultātā atklāsies pierādījumi, kas pilnīgi apgāzīs svēto tradīciju? Nevienu no šiem minējumiem apriori nevarēja noraidīt. Nevienu pašu, jo daži vēsturnieki kategoriski noliedza iespēju, ka Pēteris vispār būtu ieradies Romā, kur nu vēl atradis tur savu nāvi… Jēzus četrdesmit dienas pavadīja tuksnesī. Un pārvarēja sātana kārdinājumu. Kad viņš nostājās Jaņa Kristītāja priekšā, tas ar sajūsmu sveica viņu: «Redzi, Dieva jērs!» Tas notika marta 28. dienā. Nākamajā dienā apmēram četros pēcpusdienā Jānis Kristītājs ieraudzīja, ka Jēzus no Nācaretes atkal nāk pie viņa. Tāpat kā iepriekš, viņš sacīja: «Redzi, Dieva jērs!» Otrā dienā Jānis stāvēja un divi no viņa mācekļiem. Ieraudzījis Jēzu atkal staigājam, viņš saka: «Redzi, Dieva jērs!» Šos vārdus dzirdēja abi mācekļi un sekoja Jēzum. Bet Jēzus pagriezies redzēja viņus sekojam un saka uz vi​ņiem: — Ko jūs meklējat? Tie viņam atbildēja: — Rabi (tas ir tulkots: mācītājs), kur tu mājo? Viņš tiem sacīja: — Nāciet, tad redzēsiet Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, bija viens no tiem diviem, kas to no Jāņa bija dzirdējuši un bija viņam sekojuši. Viņš vispirms atrod savu brāli Sīmani un saka: — Mēs esam atraduši Mesiju! Viņš to aizveda pie Jēzus. Jēzus, viņu uzlūkojis, sacīja: —Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls; tevi sauks — Kēfa (tas ir tulkots: Pēteris — klints). Tas nav īpašvārds. Ievērojamais vēsturnieks 0. Kulmans skaidro šādi: «Vārdi, kādus jūdi sev izvēlējās, parasti pauda solījumu vai saistības, ko vārds uzlika tā valkātājam.»


Iesaukas «Kēfa» nozīme noskaidrojas tikai daudz vēlāk. Pēteris uzzina, ka viņš izraudzīts par pamatu Kristus baznī​cai. Ar visu to «Akmenim» tomēr piemita cilvēciskas vājības. Kad sargi uzkāpa Eļļas kalnā, lai saķertu Jēzu, kuru bija nodevis Jūda, Pēteris bija vienīgais, kas izvilka zobenu, lai viņu aizstāvētu… Taču pēc dažām stundām viņš jau trīs reizes būs aizliedzis savu Mācītāju, kā viņš to tika paredzējis. Pēteris bija Kristus māceklis, viens no viņa apustuļiem, un skuma par to, kuru uzskatīja par Dieva Dēlu, un priecājās, kad augšāmcēlies Kristus parādījās viņiem. Un viņi noticēja, ka Kristus ir augšāmcēlies. Jēzus atstāja viņus tikai pēc tam, kad bija paziņojis Pēterim par viņa lielo uzdevumu un norādījis: «Gani manus jērus… Gani manas avis.» Nākamajā dienā pēc Debesbraukšanas Pēteris Kristus baznīcas vadību pārņēmis savās rokās. No Bībeles tekstiem izriet, ka Pēteris kļuvis par visaugstāko apustuli. Tomēr «Apustuļu darbos» — pamatliecībā par kristietisma izveidošanos — par Pētera darbību runāts mazāk, nekā varētu vēlēties. Mes lasām par Pētera ceļoju​miem un to, kā viņš nesis cilvēkiem Dieva vārdu. Mēs uzzinām par viņa arestu, kad, izbijies par kristiešu skaita straujo palielināšanos, Hērods Agripa sāka kristiešus vajāt Ieslodzījumā Pēteri sargājuši četri karavīri, un tas liecina ka viņa nodarījums valdniekam licies ļoti smags. Taču ar arestu Pētera sūtība uz zemes nebeidzās. «Kad Hērods viņu gribēja vest priekšā, tanī naktī Pēteris gulēja starp diviem kareivjiem, divām važām saistīts, un sargi durvju priekšā sargāja cietumu. Un redzi, tā Kunga eņģelis piestājās, un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: «Celies ātri augšā!» Un važas nokrita no viņa rokām.» Pēc iziešanas no cietuma Pēterim šķita, ka viņš «redz parādību». No tālākā vēstījuma mēs uzzinām vienīgi to, ka Pēteris devies «uz citu vietu». Acīmredzot par patvēruma vietu viņš bija izraudzījies Antiohiju. Taču zinātnieks Daniels Ropss secina: «Par visaugstākā apustuļa darbību no brīža, kad viņš ieradās Antiohijā, diemžēl mums nekas nav zināms.» Nepatīkamie pārtraukumi Bībeles vēstījumā deva iespēju citiem Bībeles skaidrotājiem, kas nebija katoļticīgi, noliegt faktu, ka Pēteris mūža nogalē apmeties Romā. Saliekot kopā vairākus notikumus un ziņas, tomēr var uzskatīt, ka Pēteris bijis Pontā, Vitinijā, Kapadoķijā un Maķedonijā. II gadsimta vidū Korintas bīskaps Dionīsijs apgalvo, ka viņa baznīcu dibinājis Pēteris un Pāvils. Jādomā, ka Pēteris no Korintas devies uz Romu. Dosim vēlreiz vārdu Ropsam: «Tas, ka visaugstākais apustulis bijis Romā un ieradies tur, saulei lecot, nekādi nav apšaubāms. Tāpat ari tas, ka viņš tur nodzīvojis pietiekami ilgi — gandrīz divdesmit piecus gadus. Tiesa, reizēm Pēteris devās projām no Romas, konkrēti — viņš vairākas reizes ceļoja uz Jeruzālemi. Nav apšaubāms ari tas, ka viņš aizgāja bojā Romā mocekļa nāvē, ar savām asinīm svētījis dižo pilsētu. Taču būtiski papildināt šos fak​tus nav iespējams.» Bet vai ar visu iepriekš minēto pietiek, lai uzskatītu, ka Pēteris apglabāts Romā? Pēc Ž. Karkopino domām, galvenais pierādījums, ka Pēteris uzturējies Romā, varētu būt «kapenes, kurās guldīts viņa ķermenis pēc krustā sišanas un kuras ticīgie godina jau daudzus gadsimtus». Ir vairākas liecības par to, ka šīm kapenēm būtu jāatrodas Vatikānā. Kāpēc tieši tur? Kāds garīdznieks Gajs, kurš dzīvojis Romā II gadsmita otrajā pusē un kura liecības saglabājušās līdz mūsu dienām, raksta, ka Pētera «trofejas» palikušas Vatikānā, bet Pāvila «trofejas» nodotas zemei pie Ostijas ceļa. Mūsdienu interpreti vienprātīgi atzīst, ka vārda «trofeja» nozīme ir — «tas, kas palicis pāri no mocekļiem». Tādi ievērojami zinātnieki kā Renāns un Ginjebērs ilgu laiku tika uzskatījuši, ka vārds «trofeja» nozīmē «piemineklis». Pirmā liecība, ka Pētera kaps atrodas Romā, atstāta tomēr vairāk nekā simt gadus pēc apustuļa nāves. Svētais Pēteris ticis sodīts ar nāvi Nerona cirkā netālu no Kornēlijas ceļa. Cirka drupas tika atrastas Vatikānā netālu no tās vietas, kur patlaban paceļas Svētā Pētera katedrāle. Svētais Pēteris un Svētais Pāvils sodīti ar nāvi 67. gada jūnijā vienā dienā vai ar vienas dienas atstarpi. Pāvils bija Romas pilsonis,


un viņam nocirta galvu, bet Pēteri kā parastu ceļinieku no Jūdejas sita krustā. Atšķirībā no sava skolotāja lēn​prātīgais Pēteris tika sists krustā ar galvu uz leju. Tagad ir saprotams, cik nopietni riskēja Pijs XII. Pieļausim, ka pirmie kristieši nespēja apglabāt Pētera līķi. Pieņemsim, ka viņiem nebija citas iespējas, kā vien godināt nāves vietu vai arī kādu citu vietu tai līdzās un ka viņi uzstādījuši tur pieminekli jeb «trofeju», kā vēsta Gajs un kā šo vārdu saprot Renāns. Šādā gadījumā izrakumu gaitā Svētā Pētera kapa vietā arheologi tikpat labi varēja atklāt kādu attēlu vai kolonnu, ar kuru būtu apzīmēta apustuļa sodavieta. Otrām kārtām, un tas nav mazāk svarīgi, apustuļa kaps, ja arheologiem izdotos to atrast, varēja izrādīties tukšs. Tas izskaidrojams ar to, ka agrākajos viduslaikos Roma tika pakļauta nemitīgiem uzbrukumiem. Vatikāns atradās aiz Aurēlija sienas, un to izpostīja vairāk nekā «mūžīgo pilsētu». Piemēram, 416. gadā Romu bija aplenkuši rietumgoti Alariha vadībā un tikai brīnums paglāba no nopostīšanas katedrāli. Tā pēc imperatora Konstantīna rīkojuma bija uzcelta vietā, kur, iespējams, atradusies svētā Pētera kapavieta. Pilsēta stipri cieta Vitiga un Totilas vadīto austrumgotu iebrukumā 537. un 544. gadā. Pēc barbariem, 846. gadā, uzbrukumā Romai devās sara- cēņi. «Svētā Bertīnija annālēs», kuras sauca arī par «Karo- lingu valsts oficiālo hroniku», rakstīts, ka saracēņi pēc kārtējā uzbrukuma paņēmuši sev līdzi altāri, kas greznojis vis​augstākā apustuļa kapliču, kopā ar visiem dārgumiem, kas to rotāja. 993. gadā katedrāle cieta lielā ugunsgrēkā. 1527. gadā to izlaupīja konstabla Burbona landsknehti… Vai tiešām varēja cerēt, ka visaugstākā apustuļa kaps būtu saglabājies neskarts? Nebija arī izslēgts, ka pēc neilgas glabāšanas Vatikānā Svētā Pētera relikvijas III gadsimtā varēja būt aizvestas uz citu vietu… Piemēram, 1915. — 1922. gada izrakumos, kas notika Spānijas pilsētā Sansebastjanā, atrada vairākus uzrakstus, kas liecināja, ka 258. gadā, kad imperatora Valeriana laikā notika kristiešu vajāšanas, Svētā Pētera pīšļi pārvesti uz Sansebastjanas alām. Turpat pārvesti arī Svētā Pāvila pīšļi. Apustuļu relikvijas tur atradušās līdz 313. gadam, līdz laikam, kad imperators Konstantīns pavēlējis tās nogādāt Ostijā (Pāvila relikvijas) un Vatikānā (Pētera relikvijas.) Jāatzīmē, ka tieši 258. gadā, kā uzskata vairāki zinātnieki, visfanātiskākie īstenie kristieši negaidot atklājuši relikvijas, par kurām agrāk neviens neko nebija dzirdējis. Atbilstoši šim pieņēmumam 258. ir visai nozīmīgs gads: šai gadā Svētā Pētera mirstīgās atliekas vai nu tikušas aizvestas no Vatikāna uz Sansebastjana alām, vai arī šai gadā tur atrastas un jau 313. gadā vai vēlāk nogādātas Vatikānā. Visu šo apsvērumu dēļ izrakumiem zem Vatikāna katedrāles bija ļoti svarīga nozīme. To iznākums varēja sekmēt Romas bīskapa — tāds ir bīskapa pirmais augstākais amats— autoritātes nostiprināšanos vai gluži otrādi — vāji- nāšanos — pār visām kristiešu draudzēm, jo pēc kristiešu kanoniem pāvests ir Svētā Pētera tiesību mantinieks. Ž. Karkopino radušos problēmu ir formulējis visai skaidri: «Ja izrakumu gaitā zem Konstantīna bazilikas tiktu atrastas kaut vai Pētera kapa paliekas un konstatēts, ka tās attiecas uz 258. gadu vai pat agrāku periodu, tas nostiprinātu sākotnējo lielmocekļa kulta vienotību, kā arī katoliskās baznīcas galvas kā pirmā apustuļa tiesību mantinieka pozīcijas. Ja notiktu pretējais un nekādas pēdas netiktu atrastas, tad pamati, uz kuriem visus šos gadsimtus balstījusies Romas bīskapa augstākā vara, tiktu satricināti. Tieši šo apstākļu dēļ pasākums bija saistīts ar milzīgu risku, bet vienlaikus tas deva arī lielu iespēju mūsu gadsimtā, kad vērojama arvien lielāka neticība reliģijas pamatiem, sekmēt šo pamatu nostiprinā​šanos.» Un tā, pamatīgi apsvēris visus «par» un «pret», pāvests nolēma izmantot radušos izdevību… Plāksnes, kurām «akmeņkaļi» bija uzdūrušies Vatikāna pazemē divdesmit centimetru dziļumā, izrādījās IV gadsimta sākumā celtās Konstantīna pirmās bazilikas grīda. Cik zināms, tad šis imperators izbeidza kristiešu vajāšanas un ieviesa Romas impērijā ticības brīvību. Apliecinot iecietību pret kristiešiem un godinot Svētā Pētera piemiņu, Konstantīns nolēma uzbūvēt lielu dievnamu. Taču, arheologiem par pārsteigumu, šim nolūkam viņš izraudzījās ļoti nepiemērotu vietu:


ziemeļu pusē to aizsedza pakalns, arī grunts šajā vietā bija mālaina un tās sastāvs celtniecībai galīgi nepiemērots. Pirms ķerties pie celtniecības, vajadzēja veikt milzīgus drenāžas un hidroizolācijas darbus, nolīdzināt pakalna virsotni un pārvest milzum daudz zemes. Bet gluži blakus bija pavisam līdzena vieta, kur dievnamu būtu iespējams uzcelt bez jebkādām pūlēm… Ja var ticēt tradīcijai, tad jaunās bazilikas altāris atradies tieši virs apustuļa kapa. Pagāja desmit gadsimti. XVI un XVII gadsimtā Konstantīna bazilika tika sagrauta un tās vietā uzcelta katedrāle, kas ir saglabājusies līdz mūsu dienām. Vecā altāra vietā uzstādīja jaunu, lielāku, bet grīdā tā priekšā ierīkoja lodziņu, pa kuru ticīgie varēja vērst skatu uz dziļi pazemē apslēpto Svētā Pētera kapavietu. Bet kas varēja zināt, vai tajā ir Svētā Pētera pīšļi vai nav? Tātad jaunā katedrāle tika uzbūvēta Konstantīna bazilikas vietā. Kāpēc Konstantīns bija izvēlējies tieši šo vietu? Varbūt viņš patiešām bija pārliecināts, ka te atdusas apus​tuļa Pētera pīšļi? Tieši tas ir galvenais jautājums. Atbildēt uz to varēja pēc Pija XII rīkojuma sāktie izrakumi. Šīs lielās misijas vadību pāvests uzdeva četriem zinātniekiem: diviem jezuītiem— tēvam Feruā un tēvam Kiršbaumam — un diviem laicīgās pasaules pārstāvjiem — Apolonijam Geti un Hosi kungam. Pāvesta ieceltā komisija tūlīt ķērās pie darba. Taču sākās karš. Veselus četrus gadus tas plosīja pasauli. Taču Vatikānā, šai kara neskartajā oāzē, zinātnieki un «akmeņkaļi» turpināja riskanto pasākumu. Kopumā izrakumiem bija vaja​dzīgi desmit gadi… Par notiekošajiem izrakumiem neviens neko nezināja. «Akmeņkaļiem» bija jādod solījums, ka par savu darbu viņi nerunās ne ar vienu, pat ar saviem piederīgajiem ne. Karam beidzoties, kristīgā pasaule uzzināja tikai to, ka izrakumi rit savu gaitu. Gāja laiks, un ticīgo nepacietība auga augumā. Kas gan tie par izrakumiem? Kāpēc to gaita tiek turēta slepenībā? Kādi ir rezultāti? Pijs XII, uzstājoties publiski, aizplīvurotā veidā lika saprast, ka izrakumi radījuši zināmu «pārliecību». Taču viņa mīklainās runas neapmieri​nāja nedz zinātnieku, nedz ticīgo cerības. Beidzot 1952. gada janvārī tika publicēts «Pārskats par izrakumiem, kas no 1939. līdz 1949. gadam notika Svētā Pētera katedrālē Romā» pusotra tūkstoša numurētu eksemplāru metienā. Pārskats bija apjomīgs darbs divos sējumos: pirmajā sējumā bija 278 teksta lappuses un 209 lappuses ar ilustrācijām un shēmām, ar Viņa svētības Kāsa priekšvārdu, otrajā sējumā bija 109 lappuses, turklāt 103 no tām bija izgatavotas ar fototipijas paņēmienu. Līdz ar to slepenībai pienāca gals. Par izrakumiem uzzināja visā pasaulē. Tagad varēja atbildēt arī uz jautājumu, kas bija saviļņojis visus, — vai izdevies atrast Svētā Pētera kapu? Pētniekiem, ar lielām pūlēm rokoties arvien dziļāk zemē, reizēm pat noliekot lāpstas pie malas un raušot zemi ar kailām rokām, atklājās daudz kas negaidīts: meklējumi nebūt nevirzījās uz to pusi, kā bija gaidīts. Viņu atklājumi bija pavisam necerēti. Agrāk tika uzskatīts, ka katedrāles dienvidu sienas — tās, kuras, skatoties no Svētā Pētera laukuma, atrodas pa labi, — balstās uz Nerona cirka sienām. Tā vismaz liecina XVII gadsimta sākuma dokumenti, tad tika uzbūvēta taga​dējā katedrāle. Tika uzskatīts, ka daļa no Svētā Pētera ka​tedrāles atrodas virs vietas, kur, pēc Tacita vārdiem, Nerona laikā ar nāvi sodīti kristieši un kur ar galvu uz leju krustā sists Pēteris. Īstenībā izrakumi atklāja ko gluži citu. Izrādījās, ka Konstantīna bazilika nav vis būvēta Nerona cirka vietā, bet tur, kur kādreiz bija kapsēta. Tas arī bija brīnumainākais un galvenais pētnieku atklājums. Viegli var saprast arheologu saviļņojumu, kad, pa- kļūstot zem Konstantīna bazilikas grīdas, vispirms viņi uzdūrās vienam mauzolejam, bet vēlāk arī citiem — tie visi atradās vienā rindā, veidojot savdabīgu īstai ielai līdzīgu pazemes anfilādi. Ar cērtēm un lāpstām no tumsas gūsta tika atbrīvota vesela nekropole — vairāki desmiti lielisku mauzoleju, kā arī pieticīgāki apbedījumi — māla sarkofāgi un akmens kapličas ar nojumēm… Mazpamazām izdevās noteikt kapsētas robežas un lielumu — tā bija vislielākā seno romiešu nekropole, kādā arheologiem jebkad nācies strādāt Šī nekropole atradās tieši zem katedrāles vidusjo-


mas. Tagad apmeklētāji ar īpašām caurlaidēm varēja apskatīt kas palicis pāri 110 senās nekropoles. Dažos mauzolejos ap​brīnojami labi bija saglabājušās mozaīkas un freskas. Uz sienām bija iespējams izlasīt arī uzrakstus, un nav grūti iedomāties, ka tie ļoti ieinteresēja zinātniekus. Uzraksti liecināja, ka mauzoleji tikuši ierīkoti galvenokārt pagāniem un tikai dažos apglabāti kristiešu pīšļi. Tātad ticīgie šeit apglabāti jau kristietības rītausmā, turklāt ilgi pirms tam, kad Konstantīns pavēlēja šai vietā uzbūvēt templi. Tikai daži kristieši bija izvēlējušies par pēdējo atdusas vietu pagānu kapsētu, nevis alas, kur tika glabāti vienīgi ticības brāļi. Šādu izvēli vajadzēja noteikt kādam ļoti svarīgam iemeslam — varbūt daļa īsteno kristiešu gribēja rast mūžīgo mieru blakus svētā pīšļiem — atdusēties blakus visaugstāka​jam apustulim Pēterim? Šo jautājumu, protams, sev uzdeva ari arheologi, īpaši tāpēc, ka viņi bija atklājuši tukšu četrstūrainu telpu, kuru, kā minēts pārskatā, no visām pusēm ielenca mauzoleji un kapličas, kas bija būvētas mūsu ēras sākumā. Tukšā telpa atradās tieši zem Svētā Pētera «biktskrēsla». Šis neapšaubāmi svarīgais fakts ir atspoguļots oficiālajā pārskatā: «Konstatējot, ka zeme šai vietā ir absolūti neskarta (nekad neviens tur nav apglabāts), var secināt, ka šī vieta godināta pirms tam, kad tai apkārt izdarīti citi apbedījumi. Ņemot vērā, ka paši senākie kapi ir izvietoti pietiekami dziļi, var izdarīt secinājumu, ka šī vieta tikusi norobežota jau I gadsimtā.» Vēl vairāk — I gadsimtā šis tukšums ticis norobežots ar sienu, no kuras pāri palikušas tikai sarkani balta apmetuma pēdas. «Šī īpatnība», kā minēts parakstā, nav ievērota nevienā citā tuvumā esošajā apbedījumā un liecina, ka telpā atradies apbedījums, kas sargāts un godināts jau kopš I gadsimta. Pēc tam zinātnieki noteica mauzoleju un kapliču izbūves laiku šai kapsētas daļā un izzināja to vēsturi. Jo tuvāk tie atradās norobežotajam laukumam, jo apbedījumi bija blīvāki. Tiešā tuvumā tie ieskāva laukumiņu ciešā lokā. Vēl pirms 161. gada, kad tronī kāpa Marks Aurēlijs, par ko liecina uzraksti uz akmeņiem, visapkārt noslēpumainajai kapavietai ierīkots papildu norobežojums — 2,5 metrus augsta, 60 centimetrus bieza un 7 metrus gara «sarkanā siena». Tātad tā norobežojusi 7x3,5 metrus lielu taisnstūri. Pēc vēsturnieka Nikolā Korta domām — ari viņš piedalījās izrakumos —, «tas liecina, ka tajos laikos — II gadsimta sākumā — kaps vairs nav sargāts, taču ap to saglabāta zi​nāma «svēta telpa»». Jo vairāk šo atziņu apstiprina apstāklis, ka «sarkano sienu» savukārt nostiprinājis 85 cm garš un 55 cm biezs kontrforss. Tā kā šī siena bija izraibināta ar kristiešu uzrakstiem, tad arheologi to nosauca par «zīmju sienu». Bez tam «sarkanajā sienā» tika atrastas trīs nišas. Viena no tām atradās zem zemes un bija izlikta ar šūnakmens plāksnītēm. Otra bija izkalta zemes līmenī virs tās un nosegta ar lielu — 1,80x1,05 m lielu kaļķakmens plāksni, kuras viens gals bija iemūrēts dziļi sienā, bet otrs balstījās uz diviem smalki izstrādātiem marmora stabiņiem. «Acīmredzot,» teikts pārskatā, «šī konstrukcija bijusi iecerēta un ierīkota ar pretenzijām uz monumentalitāti.» Tomēr meklējumi vēl nebeidzās. Zinātnieki turpināja darbu un galu galā konstatēja, ka šī konstrukcija ir tās pašas «Svētā Pētera trofejas», kuras II gadsmita beigās piemin garīdznieks Gajs, — citiem vārdiem sakot, tās ir visaugstākā apustuļa kapenes. Lai izdarītu šādu slēdzienu, vajadzēja savākt pierādījumus un rūpīgi tos pārbaudīt Tieši izrakumi palīdzēja noskaidrot neparasto vietas izvēli Konstantīna bazilikas būvēšanai. Šī izvēle bija grūti izskaidrojama gan ar apkārtnes raksturu, gan toponīmiku: slīpums virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem šai vietā ir 11 metri. Tai pašā laikā blakus atradās pilnīgi gluds laukums, uz kura kādreiz bija uzcelts Nerona cirks, un, būvējot tur, arhitektiem nevajadzētu pielikt lielas pūles, lai gūtu papildu būvlaukumus uz sešus līdz deviņus metrus augstiem balstiem.


Vēl īpaši jāpiemin, ka celtniecībai nezin kāpēc tikusi izraudzīta kapsēta. Izrakumi atklāja, ka bazilikas pamatu ierīkošana nav notikusi bez postījumiem, — nācies nojaukt mauzolejus un kapličas. Tā bija zaimošana, un romieši no šādām lietām baidījās vairāk par visu pasaulē. Senie likumi par mirušo miera traucēšanu paredzēja visbargākos sodus. Vienīgi neierobežotā imperatora vara ļāva Konstantīnam uz​ņemties tik lielu atbildību. Kāpēc gan viņš to darīja? Žeroms Karkopino uz šo jautājumu atbild rakstā, kas it kā papildina viņa grāmatu: «Ļoti ticams, ka Konstantīns nevarēja brīvi izraudzīties celtniecības vietu, jo tās izvēli nenoteica kāds ar loģiku izskaidrojams spēks, intereses un pat morāle, bet gan jūtas, kas guva virsroku pār saprātu.» Šīs jūtas nav grūti saprast — kristieši vēlējās, lai bazi​lika atrastos vietā, kur bija apglabāts Pēteris. Un tomēr šāds skaidrojums var likties nepārliecinošs. Pilnīgi pamatoti var pieņemt, ka Konstantīna ticība balstījās uz aplamiem pieņēmumiem. Jā, kristieši uzskatīja, ka Pēteris ir apglabāts tieši tur. Bet viņi varēja ari maldīties. Visā šai lietā nopietnas pretrunas radīja fakts, ka kristiešu apbedījumi tika atrasti pagānu kapos. Jau trešajā gadsimtā Svētais Ciprians nolādēja kristiešus, kas neizrādīja gara stingrību un glabāja savus mirušos blakus pagāniem. Tomēr, neskatoties ne uz ko, Kristum uzticīgie romieši turpināja glabāt savus mirušos pagānu kapsētā Vatikānā, nevis «kristīgajās» alās. Tātad šai rīcībai ir bijis kāds iemesls. Varbūt šis iemesls bija tāds, ka tieši šeit, pagānu kapsētā, dusēja Pētera pīšļi? Patiešām, vienā no kristiešu mauzolejiem tika atrasta mozaīka, uz kuras attēlots Galilejas zvejnieks — tas pats Kēfa, kuram Pestītājs lika ganīt viņa aitas. Un šis mauzolejs atradās tikai kādus piecpadsmit metrus no «norobežotās vietas». Vēl vairāk: uz «sarkanās sienas» blakus nišām zinātnieki atrada un atšifrēja grieķiski uzrakstītu Pētera vārdu. Taču par nākamā vārda nozīmi zinātnieku domas dalījās. Ž. Kar- kopino šo uzrakstu, piemēram, atšifrēja šādi: «Pēteris nozudis, Pētera te vairs nav!». Bet Hosi to izskaidrojis šadi: «Veseļojies, Pēter!» Karkopino skaidrojums pilnībā atbilst versijai, pēc kuras apustuļa pīšļi uz laiku bijuši pārvesti uz Sansebastjanas sa​lām. Tomēr 1952. gada 16. janvārī tēvs Feruā paziņo, ka vienā no mauzolejiem, kas atradās netālu no «norobežotās vietas», viņš redzējis ar ogli pavirši vienu virs otras uzzīmētas galvas. Līdzās galvām Viņa svētība ieraudzījis daļēji no- dzisušu latīņu vārdu — «PETRU…», kam ir skaidri redzama saikne ar Pēteri. Pēc dažiem mēnešiem šos zīmējumus un uzrakstus izpētīja Karduči kundze, arheoloģe no Romas. Lūk, kā viņa raksturo otro attēlu: «Zīmējumā attēlots plikpaurains vīrs ar grumbu izvagotu pieri, lielām acīm, izteiktu degunu, ķīļ- veidīgu bārdu, kas krīt pāri tērpa atlokam.» Kas viņš ir, šis vecis? Atbilde uz šo jautājumu rodama uzrakstā, kas atrodas no galvas pa kreisi, — tas sākas ar burtiem PETRU un beidzas ar burtu S labajā pusē. Uzraksts izdarīts ar mīniju, un daži burti, redzams, vēlāk apvilkti ar ogli.» Karduči kundze piedāvāja savu uzraksta skaidrojumu: «Pēter, lūdz Jēzu Kristu par īsteni ticīgajiem kristiešiem, kas guļ tev blakus.» Daudzi paleogrāfi gan uzskata, ka Karduči kundze ar secinājumiem pārsteigusies, kaut arī viņas piedāvātais tulkojuma variants līdz atrisināt visas problēmas uzreiz. Daudzi speciālisti tomēr ir vienisprātis, ka uzraksta pirmie burti patiešām veido vārdu PETRU. Tātad tas ir vēl viens pierādījums, ka īsteni ticīgie kristieši godinājuši Pēteri jau kristietības pirmsākumos. Līdz ar to mūs interesējošo notikumu hronoloģiju iespējams viegli sakārtot Tātad 67. gadā Pēteris Nerona cirkā tika sodīts ar nāvi un apglabāts tuvējos kapos. Sākot apmēram ar 80. gadu, viņa kaps apsargāts, par ko liecina apakšzemes sienas. Kristieši acīmredzot nopirkuši šo zemes gabalu un apkārt Pētera kapam uzcēluši akmens sienu. II gadsimtā ticīgie uzbūvējuši tā saucamo «sarkano sienu». Visbeidzot, 160. vai 170. gadā pabeidza būvēt to, ko Gajs nodēvēja par «Pētera trofejām».


Par tālāko notikumu gaitu zinātnieku domas dalās. Daļa no viņiem uzskata, ka visaugstākā apustuļa pīšļi nekad nav atstājuši Vatikānu, citi, to skaitā Ž. Karkopino, uzskata, ka 258. gadā tie aizvesti uz Sansebastjanas alām, bet nogādāti atpakaļ Vatikānā tikai 336. gadā. Jādomā, ka no tā laika pīšļi palikuši Vatikānā. Par to liecina arī tas, ka abu baziliku— gan agrāko, gan tagadējo — altāri novietoti tieši virs «norobežotās vietas». Līdz ar to izrakumi Svētā Pētera katedrāles pazemē apstiprināja pastāvošo tradīciju. Tagad lasītāji var pajautāt «Pieņemsim, ka Svētā Pētera kaps ir atrasts. Bet kur tādā gadījumā palikuši viņa pīšļi?» Lūk, ko par «norobežoto vietu» 1952. gadā stāstīja Feruā tēvs: — Mēs izpētījām to krustām šķērsām un konstatējām, ka tā ir Svētā Pētera kapavieta, taču diemžēl kaps bija tukšs! Tukšs! Tomēr visi zinātnieki nebija tik skeptiski noskanoti. Daži atcerējās trīs nišas «sarkanajā sienā» — tās jau tika pieminētas. Viens no katolicisma vēstures speciālistiem, kāds Ruisherts, raskta: «Vienā no nišām tika atrastas cilvēka mirstīgās atliekas bez galvaskausa, un jau pirmā medicīniskā ekspertīze atklāja, ka tie ir viena cilvēka, turklāt veca, kauli… Pārskatā mirstīgās atliekas pieminētas garāmejot, ievietota arī fotogrāfija, taču par to, kam tās būtu varējušas piederēt, nav ne vārda. Saprotams, ka ikvienai zinātniskai analīzei jābūt ārkārtīgi uzmanīgai ar spriedumiem, taču minētajā pārskatā no tā ne vēsts.» Pēc Ruisherta domām, «ir pilnīgs pamats uzskatīt, ka zem «sarkanās sienas» atrastie pīšļi pieder tieši šim kapam (Svētā Pētera) un nekad šo vietu nav atsājuši». Ž. Karkopino uzmanību piesaistīja padziļinājums «zīmju sienā», kas atradās perpendikulāri «sarkanajai sienai». «Izrakumu gaitā,» viņš raksta, «noskaidrojās, ka šī marmora plāksnēm glīti izliktā niša iedziļinājās sienā labu gabalu. Tajā tika atrasti cilvēka kauli, un, ja ņem vērā to, ka tie noslēpti tik drošā vietā, var uzskatīt, ka tie ir kādas relikvijas. Tātad: ja šīs relikvijas iemūrētas zem Svētā Pētera katedrāles, tās var būt vienīgi Svētā Pētera mirstīgās at​liekas.» Šī slēptuve tikusi ierīkota pēc svētā Greguāra Lielā rīkojuma tūlīt pēc tam, kad gotu iebrukumu laikā kristiešu relikvijas tika apgānītas. Interesanti ari tas, ka Greguārs Lielais uzlika par pienākumu ko pakļautajiem mācītājiem «iespējami biežāk rīkot mesas mocekļu relikvijām.» Turklāt siena ar slēptuvi atrodas tieši zem pāvesta altāra. Tātad noslēpums būtu atminēts? Acīmredzot ar pilnām tiesībām var uzskatīt, ka apustuļa Pētera kapavieta tomēr ir atrasta. Kas attiecas uz viņa pīšļu atrašanās vietu, var uzskatīt, ka šīs relikvijas tikušas iemūrētas «zīmju sienā», taču barbari, kas savā ceļā nesaudzēja neko, kaut kādā veidā tām piekļuvuši un daļu izkaisījuši vējā… Tādā gadījumā kauli, kas, kā uzskata Ruisherts, atrasti pirmajā — pazemes nišā, vai ari kauli, kas atrasti «zīmju sienas» slēptuvē, ir viss, kas palicis no Svētā Pētera «tro​fejām». Un kā lai vēlreiz neatceras pāvestu Piju XII, kas 1939. gada jūnijā domās vērsās pie Svētā Pētera «biktskrēsla» un pieņēma nozīmīgo lēmumu aizrakties līdz patiesībai, kaut arī daudziem labāk būtu paticis, ka šis noslēpums paliktu mūžīgā tumsā, — dzīve tad būtu daudz mierīgāka… Jādomā, ka Pijs XII aizgāja no dzīves ar vieglu sirdi — pārliecināts, ka visu savu mūžu viņš nav ticējis velti un ka atbildi uz jautājumiem, kas viņu saviļņojis, uzzinājis pirms arheologiem. Patiesi, ticība bieži iet zinātnei pa priekšu.


Alēns Deko Moriete no Morē — Ludviķa XIV melnādainā meita? 1695 gadā de Mentenona kundze svinēja uzvaru. Ļoti veiksmīgas apstākļu sakritības deļ nabadzīga Skarona [46] atraitne kļuva par de Montespāna kundzes un Ludviķa XIV ārlaulības bērnu audzinātāju. De Mentenona kundze — pieticīga, neievērojama, piedevām arī viltīga sieviete, prata piesaistīt Saules karaļa uzmanību, un tas, padarījis viņu par savu mīļāko, galu galā slepus ar viņu salaulājās! Sensimons savā laikā par to izteicās: «Vēsture tam nenoticēs.» Tomēr vēsturei, kaut ari ar grūtībām, nācās tam noticēt Audzināšana bija de Mentenona kundzes sūtība. Kad viņa kļuva karaliene in partibus[47], viņas audzinātājas tieksmes pārauga īstā kaislībā. Jau pieminētais hercogs Sensimons apvainoja viņu slimīgā kaislībā izrīkot citus un uzskatīja, ka «šī tieksme laupa viņai brīvību, kādu viņa būtu varējusi baudīt pilnā mērā». Viņš pārmeta Mentenona kundzei, ka viņa tērē milzum daudz laika, pārraugot kādu tūkstoti klosteru. «Viņa uzkrāva sev nevajadzīgu, šķietamu un tomēr nebūt ne vieglu rūpju slogu,» Sensimons rakstīja, «nemitīgi sūtīja vēstules un saņēma uz tām atbildes, sastādīja norādījumus izredzētajiem, vārdu sakot, nodarbojās ar visādiem bezjēdzīgiem niekiem, un, ja arī šī nodarbošanās kaut ko deva, tad vienīgi neparedzamas sekas, nepatīkamas kļūdas lēmumu pieņemšanā, aplamības notikumu vērtēšanā un nepareizu izvēli.» Ne visai glaimojošs, tomēr visumā taisnīgs augstdzimušas dāmas darbības vērtējums. Un tā 1695. gada 30. septembrī Mentenona kundze paziņoja Sensīra klosterim — toreiz tur bija dižciltīgo jaunavu pansionāts: «Tuvākajā laikā es gribu iesvētīt par mūķeni kādu mo rieti, kas izteikusi vēlēšanos, lai šai ceremonijā piedalītos viss galms. Es ierosināju iesvētīšanu izdarīt aiz slēgtām durvīm, taču mums lika saprast, ka tādā gadījumā svinīgais solījums neliks atzīts, — jādod taču tautai iespēja papriecā​ties.» Moriete? Kas bija šī moriete? Tajos laikos par moriem un morietēm sauca visus cilvēkus ar tumšu ādas krāsu. Tātad Mentenona kundze bija rakstījusi par kādu jaunu nēģerieti. Tā bija tā pati nēģeriete, kurai 1695. gada 15. oktobrī karalis piešķīra 300 livru lielu pensiju kā balvu par viņas «cēlo nodomu veltīt savu dzīvi kalpošanai Tam Kungam Morē benediktīniešu klosterī». Atliek vienīgi uzzināt, kas bija šī moriete no Morē. Pa ceļam no Fontenblo uz Ponsīrjonu atrodas neliela pilsētiņa — Morē, apbrīnojams arhitektūras ansamblis ar senatnīgām ēkām un autotransportam galīgi nepiemērotām ielām. To ieskauj seni mūri. Laika gaitā pilsētiņas izskats ir stipri pārvērties. XVII gadsimta beigās tur atradās benediktīniešu klosteris, kas ne ar ko neatšķīrās no simtiem citu visā Francijas karalistē izvietotu klosteru. Šis klosteris tā arī paliktu neviena neievērots, ja kādā jaukā dienā tā iemītniecēm nepiepulcētos melnādaina mūķene, kas ar savu izskatu satrauca laikabiedru iztēli. Visvairāk visus tomēr pārsteidza ne jau tas, ka pie bene- diktīniešiem parādījusies kāda moriete, bet gan uzmanība un rūpes, kādas par viņu izrādīja augstas galma amatpersonas. Ja var ticēt Sensimonam, Mentenona kundzei bija kļuvis par paradumu «doties pie viņas no Fontenblo, un galu galā pie šīm vizītēm pierada». Tiesa, ar morieti viņa netikās pārāk bieži. Savu apciemojumu laikā viņa «ieinteresēti apjautājās par morietes dzīvi, veselību un par to, kā pret viņu izturas klostera priekšniece». Kad Savojas princese Marija Adelaida ieradās Francijā, lai salaulātos ar troņmantnieku Burgundijas hercogu, de Mentenona kundze aizveda viņu uz Morē apskatīt morieti. Troņ princis, Ixidviķa XIV dēls, ticies ar jauno mūķeni ne vienu vien reizi, bet prinči, viņa bērni, — reizi vai divas, «un viņi visi pret morieti izturējās labvēlīgi». Patiešām, pret morieti izturējās kā ne pret vienu citu. «Viņai izrādīja daudz lielāku uzmanību nekā jebkurai citai pazīstamai, ievērojamai personai, un viņa lepojās ar šīm rūpēm, kā ari noslēpumu, kāds


virmoja ap viņu. Kaut arī moriete dzīvoja pieticīgi, bija jūtams, ka viņai ir vareni aiz​bildņi.» Nevar noliegt, ka Sensimons prot saistīt lasītāju uzmanību. Viņa meistarība atklājas sevišķi spilgti, kad, stāstot par morieti, viņš, piemēram, paziņo: «Reiz, izdzirdusi medību raga skaņas— mežā netālu medījis monsenjors (LudviķaXTV dēls) —, viņa it kā starp citu ieteikusies: «Tur medī mans brālis.»» Tātad augstdzimušais hercogs Sensimons uzdeva jautājumu. Bet vai viņš deva ari atbildi? Jā, lai gan ne īpaši skaidru. «Klīda baumas, ka viņa ir karaļa un karalienes meita… rakstīja pat, ka karalienei bijušas priekšlaicīgas dzemdības. Par to bija pārliecināti daudzi galminieki. Taču, lai nu kā būtu bijis, viss palicis noslēpumā tīts.» Atklāti sakot, Sensimonam nebija zināmi pat ģenētikas pamati. Šodien ikviens medicīnas students zina — ja vīrs un sieva abi ir baltās rases pārstāvji, vienkārši nav iespējams, ka viņi varētu dot dzīvību melnādainam bērnam. Voltēram, kas tik daudz rakstījis par Dzelzs maskas noslēpumiem, viss bija skaidrs, viņš uzrakstījis šādas rindas: «Viņa bija neparasti tumsnēja, turklāt līdzinājās viņam (karalim). Kad karalis ieradās klosteri, viņš apdāvināja morieti, piešķirot divdesmit piecus tūkstošus ekiju uzturam. Pastāvēja uzskats, it kā viņa būtu karaļa meita, meitene ar to lepojās, taču klostera priekšniecība šai ziņā izrādīja lielu neapmierinātību. Kārtējā Fontenblo apmeklējuma laikā Mentenona kundze iegriezās ari Morē klosterī, kur ieteica melnādainajai mūķenei būt savaldīgākai un darīja visu iespējamo, lai atbrīvotu jaunkundzi no domām, kas kairināja viņas pat​mīlību. — Kundze, — atbildēja viņai mūķene, — centība, ar kādu tik ievērojama kundze kā jūs pūlaties iestāstīt man, ka neesmu karaļa meita, pārliecina mani par pretējo.» Voltēra liecības patiesumu ir grūti apstrīdēt, jo šīs ziņas viņš smēlis no avota, kas pelna uzticību. Reiz viņš pats devies uz Morē klosteri, lai redzētu morieti. Voltēra draugs Komartēns, kam bija tiesības brīvi apmeklēt klosteri, šādu atļauju bija izgādājis arī «Ludviķa XIV gadsimta» autoram. Un, lūk, vēl kāds sīkums, kas pelnījis lasītāja uzmanību. Pensijas apliecībā, kuru morietei pasniedza karalis Ludviķis XIV, rakstīts viņas vārds. To veidoja karaļa un karalienes vārdi… Morieti sauca Ludovika Marija Terēze! Savā mānijā būvēt monumentālas celtnes Ludviķis XTV līdzinājās Ēģiptes faraoniem, bet aizraušanās ar mīlas prie​kiem tuvināja viņu arābu sultāniem. Gan Senžermēna, gan Fontenblo, gan Versaļa bija pārvērstas par īstiem serajiem. Saules karalim piemita ieradums nevērīgi nomest mutautiņu— un arvien atradās savs desmits dāmu un jaunavu, turklāt no pašām ievērojamākajām Francijas dzimtām, kas steidzās to pacelt Mīlas lietās Ludviķis drīzāk bija rīma, nevis gardēdis. Visatklātākā no Versaļas sievietēm — Pfal- cas hercogiene, karaļa vedekla, stāstīja: «Ludviķis XIV bija galants, taču bieži vien galantums pārvērtās par visīstāko izlaidību. Viņš bez izšķirības mīlējās ar visām: dižciltīgām dāmām, zemniecēm, dārznieka meitām, istabenēm — sievietei, galvenais, vajadzēja izrādīt, ka viņa ir iemīlējusies karalī.» Neizvēlibu mīlas lietās karalis apliecināja jau ar savu pirmo aizraušanos: sieviete, kas viņu apmācīja saldajā mīlas mākslā, bija trīsdesmit gadus vecāka, turklāt ar vienu aci. Jāatzīst gan, ka tālākajā dzīvē viņš guva daudz ievērojamākus panākumus: viņa mīļākās bija gan apburošā Luīza de Lavaljēra, gan apbrīnojamā skaistule Atenaisa de Montespāna, kas gan pēc mūsdienu standartiem bija patukla. Neko darīt, laika gaitā mainās mode ne tikai attiecībā uz sievietēm, bet ari uz tērpiem. Kādas tik viltības neizmantoja galma dāmas, lai «dabūtu karali»! Jaunuves bija pat gatavas uz zaimošanu: nereti varēja redzēt, ka mesas laikā kapelā viņas pavisam nekautrīgi pagriež altārim muguru, lai labāk redzētu karali vai — precīzāk — lai karalis labāk varētu apskatīt viņas. Bet «dižākais no karaļiem» bija tikai tāds strupiķis — viņa augums tik tikko sasniedza 1 metru un 62 centimetrus. Tā kā viņš ļoti centās izskatīties stalts, viņam nācās vilkt kājās kurpes ar 11 cm biezu zoli un likt galvā 15


centimetrus augstu parūku. Taču tas vēl nebūtu nekas — cilvēks taču var būt mazs un skaists. Ludviķis XIV bija pārcietis smagu žokļa operāciju, pēc kuras viņam aukslējās bija palicis caurums un ēdot ēdiens nāca ārā pa degunu. Vēl ļaunāk — ap karali pastāvīgi vēdīja nelaba smaka. Viņš to zināja un, iegājis istabā, arvien atvēra logu pat tad, ja ārā bija sals. Lai nomāktu nepatīkamo smaku, Montespāna kundze pastāvīgi rokā turēja nēzdodziņu, kas bija piesūcināts ar asām smaržām. Tomēr, neskatoties ne uz ko, vairumam Versaļas dāmu karaļa sabiedrībā pavadīts mirklis šķita kā paradīze. Varbūt tas bija atkarīgs no šo sieviešu godkāres? Karaliene Marija Terēze mīlēja Ludviķi ne mazāk kā citas sievietes, kas dažādos laikos dalīja ar karali gultu. Kolīdz, ieradusies no Spānijas, Marija Terēze izkāpa Bida- soas upes salā,* kur viņu gaidīja jaunais Ludviķis XTV, viņa iemīlējās tajā no pirmā acu uzmetiena. Viņa jūsmoja par vīru, kas šķita skaistulis, un sajūsmā trīsēja viņa un viņa ģēnija priekšā. Bet karalis nebūt nebija apžilbināts tik ļoti. 'Precīzāk — Fazānu sala, neliela saliņa Bidasoas upē, kas veido vairākus kilometrus garu Spānijas un Francijas robežas posmu. Viņš redzēja Mariju Terēzi tādu, kāda viņa bija, — maza, tukla, ar «bojātiem un nomelnējušiem» neglītiem zobiem. «Runā, ka zobi viņai kļuvuši tādi tāpēc, ka viņa ēdusi daudz šokolādes,» paskaidro Pfalcas hercogiene un tūlīt piemetina: «Turklāt viņa neiedomājamos daudzumos lietoja ķiplokus.» Tādā veidā viena nepatīkama smaka nomāca otru. Saules karalis galu galā sāka just pienākumu pret laulāto draudzeni. Ikreiz, kad viņš apmeklēja karalieni, to pārņēma svētku noskaņojums: «Pietika karalim veltīt viņai draudzīgu skatu, un viņa visu dienu jutās laimīga. Viņa priecājās, ka karalis dala ar viņu laulības gultu, jo viņai, dzimušai spānie- tei, mīlas prieki sagādāja īstu baudījumu; viņas prieku galminieki nevarēja neredzēt. Karaliene nekad neļaunojās uz tiem, kas vilka viņu uz zoba, — viņa smējās pati, miedza zobgaļiem ar aci un apmierināti berzēja mazās rociņas.» Viņu savienība ilga divdesmit trīs gadus, un tās rezultāts bija seši bērni — trīs dēli un trīs meitas. Visas meitas gan nomira pavisam maziņas. Jautājumam par Morē morietes noslēpumu ir četri pakārtoti jautājumi: vispirms — vai iespējams, ka melnādainā mūķene būtu karaļa un karalienes bērns? Uz šo jautājumu mums jau ir noraidoša atbilde. Tālāk — vai viņa varēja būt karaļa un viņa mīļākās, nēģerietes, meita? Vai arī karalienes meita ar mīļāko — nēģeri? Un visbeidzot — vai melnādainā mūķene, kurai ar karalisko ģimeni nebija nekāda sakara, varēja vienkārši maldīties, saucot troņprinci par «savu brāli»? Vēsturē ir divas personības, kuru mīlas sakari kļuvuši par rūpīgu pētījumu objektu, — Napoleons un Ludviķis XIV. Daži vēsturnieki veltījuši visu mūžu tam, lai noskaidrotu, cik mīļāko viņiem ir bijis. Nevienam nav izdevies atklāt — kaut arī zinātnieki ir rūpīgi izpētījuši visus tā laika dokumentus, memuārus un citas liecības —, ka Ludviķim IV būtu kaut viena «krāsaina» mīļākā. Francijā tai laikā «krāsainas» sievietes bija kas ļoti neparasts, un, ja karalis nejauši būtu tādu noskatījis, runas par šo aizraušanos vienā mirklī būtu izplatījušās visā valstī. īpaši, ja ņem vērā, ka Saules karalis centās būt visu acu priekšā nepārtraukti. Ziņkārīgie galminieki nebūtu atstājuši neievērotu nevienu viņa žestu vai vārdu — Ludviķa XIV galms taču bija vismēlnesīgākais galms pasaulē. Nemaz nevar iedomāties, kādas baumas sāktu izplatīties, ja karalim būtu parādījusies melnādaina draudzene! Nekā tamlīdzīga tomēr nebija. Kā tādā gadījumā moriete varēja būt Ludviķa XIV meita? Starp citu, tā domāja nebūt ne visis vēsturnieki. Taču vairāki, to skaitā arī Voltērs, pavisam nopietni uzskatīja, ka melnādainā mūķene bijusi Marijas Terēzes meita. Lasītājs var brīnīties — kā nu tā? Tik tikumiska sieviete? Karaliene, kura, cik zināms, dievināja savu vīru karali! Tomēr nevajag aizmirst, ka šī jaukā sieviete bija reti liela muļķe un neiedomājami vientiesīga. Lūk, ko par viņu raksta Pfalcas hercogiene: «Prāta viņai bija pārāk maz, un viņa ticēja visam, ko stāsta, — gan labajam, gan sliktajam.»


Voltērs, slavenās' «Vērša acs hronikas» autors Tušārs- Lafoss, kā ari pazīstamais vēsturnieks Goselcns Lenotrs nonākuši apmēram pie šādas versijas: kādas Āfrikas valsts sūtņi uzdāvinājuši Marijai Terēzei desmit, divpadsmit gadus vecu morīti, kura augums bijis mazāks par divdesmit septiņām collām. Tušārs-Lafoss pat zinājis viņa vārdu — Nabo. Lenotrs apgalvo, ka no tā laika radusies mode — to iedibinājis Pjērs Minjārs — «visos lielajos portretos, kuros attēlotas karaliskās personas, iegleznot nēģerēnu». Versaļas pilī, piemēram, karājas karaļa ārlaulības meitu de Bluā un de Nantas portreti, kuros pašā gleznas vidū attēlots neiztrūkstošais laikmeta atribūts nēģerēns. Bet drīz vien pēc tam, kad kļuva zināms «ar mori un karalieni saistītais ap​kaunojošais notikums», šī mode pakāpeniski izzuda. Tātad pagāja zināms laiciņš, un karaliskā majestāte atklāja, ka viņai drīz jākļūst par māti. To apliecināja ari galma ārsti. Gaidot mantinieku, karalis priecājās. Kāda pārsteidzība! Pa šo laiku nēģerēns bija izaudzis un iemācīts sarunāties franciski. Visiem šķita, ka «mora nevainīgās izpriecas ir saistītas ar viņa vientiesību un dzīvespriecīgo dabu». Galu galā karaliene, ja tā var teikt, iemīlēja viņu ar visu sirdi tik stipri, ka nekāda tikumība nespēja pasargāt no aizraušanās, kādu nez vai būtu spējis izraisīt pat visizsmalcinātākais kristīgās pasaules skaistulis. Kas attiecas uz Nabo, tad viņš acīmredzot «visai pēkšņi» nomira — tūlīt pēc tam, kad tika paziņots, ka karaliene ir gaidībās. Nabaga Marijai Terēzei kurn katru brīdi vajadzēja dzemdēt. Karalis nespēja saprast, kāpēc viņa tik ļoti nervozē. Bet karaliene tikai nopūtās un drūmās priekšnojautās runāja: — Es nepazīstu vairs pati sevi: no kurienes radies šis nelabums, riebums, kaprīzes? Agrāk nekas tāds ar mani nav noticis. Ja nevajadzētu būt atturīgai, kā prasa pieklājība, es labprāt padraiskuļotos uz paklāja, kā to bieži darīju ar savu nēģerēnu. — Ak, cienītā! — Ludviķis bija neizpratnē. — Jūsu stāvoklis liek man satraukties. Nevar taču nemitīgi domāt par pagājušo, citādi — nedod Dievs, jums vēl piedzims kāds pretdabisks biedēklis. Karalis to kā sapnī nosapņoja. Kad mazulis bija nācis pasaulē, ārsti ieraudzīja, ka jaundzimušais ir «melnādaina meitenīte, kas no galvas līdz papēžiem ir melna kā tinte», un bija milzīgi pārsteigti. Galma mediķis Fēlikss dievojās Ludviķim XIV, ka «pietiek ar vienu mora skatienu, lai pārvērstu mazuli par sev līdzīgu jau mātes klēpī». Tušārs-Lafoss apgalvo, ka viņa majestāte uz to atbildējis: — Vienu skatienu? Acīmredzot šīs skatiens ir bijis pārāk dziļš. Bet Lenotrs vēsta, ka tikai daudz vēlāk «karaliene atzinušies, ka reiz jaunais melnādainais vergs, noslēpies aiz skapja, pēkšņi meties viņai virsū ar skaļu bļaušanu — droši vien gribējis nobaidīt, un tas ari izdevies». Tātad Morē morietes pretenciozos vārdus apstiprina šādi apsvērumi: tā kā meitenīti bija dzemdējusi karaliene, kas tai laikā bija precējusies ar Ludviķi XIV, viņai bija juridiskas tiesības saukties par Saules karaļa meitu, lai gan viņas īs​tais tēvs bija no nebrīvā nēģerēna izaugušais moris. Patiesību sakot, tā ir tikai leģenda, kas izlikta uz papīra daudz vēlāk. Vatu apmēram 1840. gadā rakstīja: ««Vērša acs hronika» iznāca 1829. gadā.» Bet 1898. gadā žurnālā Monde illustree publicētais G. Lenotra raksts beidzas ar maziepriecinošu piezīmi: «Vienīgais, kas nerada šaubas, ir tas, ka Senženevjēvas bibliotēkā glabātais morietes portrets ir īsts, tas ir portrets, par kuru runāja jau pagājušā gadsimta beigās.» Portreta īstums nerada šaubas, taču par leģendu gan to nevarētu sacīt Bet tomēr! Leģendai par morieti no Morē acīmredzot jiamatā ir pilnīgi patiess atgadījums. Mūsu rīcībā ir pierādījumi — laikabiedru rakstiskas liecības —, ka Francijas karaliene patiešām devusi dzīvību melnādainai meitenītei. Ievēro​jot hronoloģisko secību, dosim vārdu šiem lieciniekiem. De Monpansjē jeb Dižū jaunkundze, tuva karaļa radi​niece, rakstīja: «Trīs dienas pēc kārtas karalieni mocīja smags drudzis, un viņa atbrīvojās no grūtniecības pirms laika — pēc astoņiem mēnešiem. Pēcdzemdību drudzis nemazinājās, un karaliene jau gatavojās saņemt svēto vakarēdienu. Viņas stāvoklis galminiekos viesa dziļas bēdas… Pirms Ziemassvētkiem karaliene


vairs nedz redzēja, nedz dzirdēja tos, kas viņas apartamentos sarunājās pusbalsī. Viņa Majestāte izstāstīja man, kādas ciešanas karalienei nodarījusi slimība, cik daudz cilvēku pie viņas sanākuši pirms svētā vakarēdiena un ka, viņu ieraugot, garīdznieks gandrīz vai paģībis aiz bēdām, par ko iesmējies Viņa Majestāte princis un pēc tam visi pārējie, un kāda bijusi karalienes sejas izteiksme… un ka jaundzimusī bijusi kā ūdens lāse līdzīga burvīgajam nēģerēnam, kuru bija atvedis Bofora kungs un no kura karaliene nekad nešķīrās. Kad visi aptvēra, ka jaundzimusī var būt līdzīga vienīgi viņam, nelaimīgo mori aizvāca prom. Vēl karalis teica, ka meitenīte izskatās šausmīgi, ka viņa nebūs dzīvotāja, un neļāva neko teikt karalienei, jo tas viņu varot novest kapā… Bet karaliene izstāstīja man par skumjām, kādas viņu pārņēmušas pēc galminieku smiešanās, kad viņai gatavojās sniegt svēto va​karēdienu.» Tātad gadā, kad notika dzemdības — tas bijis 1664. gada 16. novembrī —, karaļa māsa piemin, ka karalienei piedzimusi meitene ir līdzīga morim. Faktu par melnādainas meitenes piedzimšanu apstiprina arī de Motvila kundze, Austrijas Annas istabene. Bet 1675. gadā, vienpadsmit gadus vēlāk, Bisī-Rabitēns pavēstīja par, viņaprāt, pavisam patiesu notikumu: «Marija Terēze runāja ar de Montozjē kundzi par karaļa favorīti (de Lavaljēra jaunkundzi), kad negaidot pie viņām iegāja Viņa Majestāte, — viņš sarunu bija noklausījies. Viņa parādīšanās tik ļoti pārsteidza karalieni, ka viņa nosarka un, kaunīgi nodūrusi acis, steidzīgi izgāja. Pēc trim dienām viņai piedzima melnādaina meita, kura, kā viņai šķita, neizdzīvos.» Ja var ticēt oficiālajiem paziņojumiem, jaundzimusī patiešām drīz vien nomirusi. Tas noticis 1664. gada 26. decembrī, kad meitenīte bijusi mazliet vairāk nekā mēnesi veca. Ludviķis XIV par to paziņoja sievastēvam, Spānijas karalim: «Iepriekšējās dienas vakarā mana meita nomira… Lai ari mēs bijām gatavi šai nelaimei, manas bēdas bija neiedomājamas.» Bet Gija Patēna [48] «vēstulēs» var izlasīt šādas rindas: «Šorīt mazajai jaunkundzītei piemetās krampji un viņa nomira, jo viņai nebija ne spēka, ne veselības.» Vēlāk par «neglītā mazuļa» nāvi rakstīja arī Pfalcas hercogiene, kaut gan 1664. gadā viņa galmā neatradās: «Visi galminieki redzēja viņu nomirstam.» Bet vai patiešām tā bija? Ja jaundzimusī patiešām bija ar melnu ādas krāsu, pavisam loģiski būtu paziņot par viņas nāvi, bet īstenībā noslēpt bērnu tālu no acīm, kādā nomalē. Un, ja tā, tad piemērotāku vietu par klosteri grūti izvēlēties. 1719. gadā Pfalcas hercogiene rakstīja: «Tauta neticēja, ka meitene būtu mirusi, jo visi zināja, ka viņa atrodas netālu no Fontenblo Morē klosteri.» Pēdējā liecība par šo notikumu ir princeses Kontī paziņojums. 1756. gada decembri hercogs de Luīns savā dienasgrāmatā īsumā pārstāstījis sarunu ar karalieni Mariju Leščinsku, Ludviķa XV sievu. Runa bijusi par morieti no Morē: «Ilgu laiku nebija nekādu citu runu kā vienīgi par melnādainu mūķeni, kas uzdodas par Francijas karalienes meitu un mīt Morē klosterī netālu no Fontenblo. Kāds iestāstījis morietei, ka viņa ir karalienes meita, taču neparastās ādas krāsas dēļ viņa noslēpta klosterī. Karaliene parādīja man godu un pastāstīja, ka viņai par to bijusi saruna ar princesi Kontī, Ludviķa XIV likumīgi atzīto ārlaulības meitu, un princese Kontī pastāstījusi, ka karaliene Marija Terēze patiešām dzemdējusi meitu ar violetu, pat melnu sejas krāsu — droši vien tāpēc, ka, laižot bērnu pasaulē, viņa ļoti mocījusies. Jaundzimusī pēc kāda laika esot nomirusi.» Pēc trīsdesmit viena gada, 1695. gadā, Mentenona kundze gatavojas iesvētīt par mūķeni morieti, kurai pēc mēneša Ludvikis XIV piešķir pensiju. Šo morieti sauc Ludovika Marija Terēze. Pēc nonākšanas Morē klosterī viņai izrāda lielu uzmanību un rūpes. Morieti bieži apmeklē de Mentenona kundze un prasa, lai pret viņu izturētos ar cieņu, un pat iepazīstina ar viņu Savojas princesi, kolīdz tā salaulājas ar troņmantnieku. Moriete pati ir cieši pārliecināta, ka ir karalienes meita. Viss liecina, ka tāpat domājušas arī Morē mūķenes. Tauta ar viņām ir vienisprātis, jo, kā jau mēs zinām, «tauta neticēja, ka meitene ir mirusi, visi zināja, ka viņa atrodas Morē klosterī». Te tiešām ir viela pārdomām… Tomēr nav izslēgts, ka notikusi vienkārša un tai pašā laikā pārsteidzoša sagadīšanās. Šai vietā būtu


īstā reize sniegt interesantu skaidrojumu, kādu karaliene Marija Leš- činska devusi hercogam de Luinam: «Pie kāda Laroša, zooloģiskā dārza vārtnieka, tai laikā kalpoja moris un moriete. Morietei piedzima meita, bet bērna vecāki, kas nespēja bērnu uzaudzināt, izstāstīja par savām bēdām de Mentenona kundzei. Viņa apsolīja parūpēties par bērnu, sagādāja meitenītei ietekmīgu cilvēku rekomendācijas un nosūtīja uz klos​teri. Tā radās leģenda, kas, pārbaudot to no sākuma līdz galam, izrādījās izdomāta.» Tikai jāvaicā — no kurienes zooloģiskā dārza kalpotāju moru meitai varēja ienākt prātā doma, ka viņas dzīslās tek karaliskas asinis? Un kāpēc viņai tika izrādīta tik liela uz​manība? Šķiet, tomēr nav pamata steigties ar secinājumiem, ka Morē morietei nekādā ziņā nav nekā kopēja ar karaļa dzimtu. Es gan ļoti gribētu, lai lasītājs saprot mani pareizi,— es nesaku, ka šis fakts ir neapšaubāms, es tikai vēlos teikt, ka nedrīkst to kategoriski noliegt, pirms tas nav rūpīgi un vispusīgi izpētīts. Kad tas būs izdarīts, droši vien būs jānonāk pie tāda paša secinājuma kā Sensimonam: «Lai nu kā būtu bijis, bet tas ir palicis noslēpums.» Vēl palikušas pašas beigas. 1799. gadā morietes portrets rotāja Morē klostera priekšnieces kabinetu. Vēlāk ar to tika papildināta Senženevjēvas abatijas kolekcija. Mūsdienās glezna atrodas Senženevjēvas bibliotēkā. Savā laikā pie portreta bijusi vesela «lieta» — ar morieti saistītā sarakstīšanās. Arī šī lieta tagad atrodas Senženevjēvas bibliotēkas arhīvos. Tikai lieta stāv tukša. No tās saglabājušies vienīgi vāki. Tos rotā uzraksts, kas rosina uz pārdomām: «Dokumenti, kas attiecas uz morieti, Ludviķa XIV meitu.»


Alēns Deko Vinu pazina visa Eiropa 1772. Eiropā gada oktobrī Parīzē uzradās jauna apburoša sieviete — tā pati, kas vēlāk sāka sevi saukt par Tarakanovu. Viņai bija ari cits vārds — Ālija Emeti, kņaze Vladomirska. Viņa apmetās greznā viesnīcā Senlū salā, dzīvoja plaši, un drīz vien viņu jau pazina visā Parīzē. Ap viņu virmoja kalpotāju pūļi. Līdzās jaunajai sievietei arvien atradās barons Embss, kuru viņa stādīja priekšā kā savu radinieku, un viņas muižu pārvaldnieks barons de Šenks. Noslēpumainās ārzemnieces ierašanās parīziešu dzīvē radīja jūtamu rosību. Princese Vladomirska iekārtoja salonu, sūtīja ielūgumus, un sabiedrība uz tiem labprāt atsaucās. Taisnību sakot, pie viņas pulcējās visraibākā publika: aristokrātijas pārstāvjiem pa vidu grozījās ari tirgotājs no Sendenī kvartāla, kuru sauca vienkārši Ponsē, vai baņķieris, vārdā Makejs. Gan viens, gan otrs uzskatīja par lielu godu apgrozīties tik izsmalcinātā sabiedrībā. Gan tirgotājs, gan baņķieris apliecināja, ka arvien ir gatavi sniegt palīdzīgu roku augst- dzimušajai kņazei, kura stāstīja, ka dzimusi tālajā Čerkesijā un teju, teju saņems mantojumā milzu mantojumu no Persijas tēvoča. Kā tad noslēpumainā kņaze izskatījās? Lūk, kā viņu apraksta grāfs Vališevskis: «Viņa ir jauna, daiļa un apbrīnojami gracioza. Viņai ir tādi paši pelnu krāsas mati kā Elizabetei, acu nokrāsa nemitīgi mainās — brīžiem tās ir zilas, brīžiem — zilgani melnas, tāpēc viņas seja pauž zināmu sapņainību un noslēpumainību. Viņai ir aristokrātiskas manieres — izskatās, šī sieviete ir guvusi labu audzināšanu. Viņa uzdodas par čerkesieti — pareizāk sakot, daudzi viņu tā sauc — un dižciltīga bagāta persieša brāļameitu…» Mūsu rīcībā ir ari cits — visai interesants mūsu varones apraksts, kas pieder kņaza Goļicina spalvai: «Cik var spriest, viņai ir jūtīga un kvēla daba. Viņai ir dzīvs prāts, plašas zināšanas, viņa brīvi pārvalda franču un vācu valodu un runā tajās bez jebkāda akcenta. Viņa izsakās, ka apbrīnojamās dotības uz valodām atklājusi, ceļojot pa dažādām valstīm. Pavisam neilgā laikā viņai izdevies iemācīties angļu un itāļu valodu, bet, uzturoties Persijā, viņa iemācījusies persiešu un arābu valodu.» Sevišķi bieži pie kņazes ciemojās arī poļu muižnieks grāfs Oginskis. Viņš bija ieradies Parīzē, lai lūgtu no Franci​jas karaļa palīdzību savai daudz cietušajai dzimtenei. Kņazei bija arī uzticams pielūdzējs — grāfs de Rošfors- Valkūrs, kuru viņas skaistums bija burtiski apbūris. Grāfs atzinās kņazienei mīlestībā, un, šķiet, viņa pret šīm jūtām nepalika vienaldzīga. Bet tad kā pērkons no skaidrām debesīm nāca pārsteigums! Karaļa žandarmi apcietināja tā saucamo baronu Embsu! Izrādījās, ka viņš nebūt nav barons un kņazes radinieks, bet zemas kārtas flāms un viņas mīļākais. Un apcietināja Embsu tāpēc, ka viņš nevarēja izpirkt vekseļus. Tiesa, drīz vien viņu atbrīvoja pret drošības naudu. Draudzīgā kom​pānija — kņaze, Embss un Šenks — steidzami aizbrauca uz Vāciju… Mīlestībā kvēlojošais grāfs de Rošfors devās līdzi savai mīļotajai uz Frankfurti. Vēl vairāk — viņš stādīja kņazi priekšā Limburgas un Štīrumas grāfam, kuram, tāpat kā daudziem Vācijas sīkmuižniekiem, piederēja niecīgs zemes pleķītis un karaspēks, vesels ducis vīru. Limburgas grāfs tūlīt pat iemīlējās daiļajā čerkesietē! Savukārt viņa izdomāja paspēlēties ar grāfa jūtām — protams, gūstot sev labumu. Viņai tas izdevās tik labi, ka grāfs lūdza viņas roku. Un tad kādā piemērotā brīdī jaunā sieviete pastāsta, ka ir Krievijas valdnieces Elizabetes Petrovnas meita, ka viņa ir dzimusi kņaze Tarakanova. Viņa bijusi izsūtīta uz Sibīriju, pēc tam nozagta un aizvesta uz Persijas šaha galmu, no kurienes beidzot nokļuvusi Eiropā. Limburgas grāfs, visticamāk, ne mirkli nav šaubījies par savas iemīļotās vārdu patiesumu. Viņš pat apzvērēja, ka turpmāk vienmēr un visur protežēs Pētera Lielā mazmeitu, ka vienīgi viņai, nevis kaut kādai uzurpatorei Katrīnai ir tiesības uz Krievijas impērijas kroni!


Kā attiekties pret Tarakanovas pretenzijām? Viņa stāsta, ka dzimusi Elizabetes slepenā laulībā ar kādu Alekseju Razumovski. Varbūt šī laulība ir tikai leģenda? Dīvaini, bet tāda tomēr ir bijusi. Reiz vienkāršam kazakam Aleksejam Razumam uzsmaidīja laime — viņš tika pieņemts par dziedātāju galma baznīcas kapelā. Jauno brašuli pamanīja Elizabete, un drīz vien kazaks kļuva par viņas mīļāko. Un pavisam drīz Aleksejs jau bija kambarkungs, ģenerālmajors, oberjēgerineistars, ģenerālanšefs, «Pirmaicinātā Andreja ordeņa» kavalieris, svētās Krievijas impērijas grāfs un feldmaršals! Tomēr, par spīti visām činām un regālijām, Aleksejs palika saprātīgi domājošs cilvēks, tāpēc savai visaugstdzimušākajai mīļotajai itin bieži mēdza teikt: — Liza, tu vari saukt mani par feldmaršalu vai vienalga ko, tomēr tu nevari izdarīt tā, lai tavi kalpi un vergi uztvertu mani nopietni! Razuma — viņš jau bija kļuvis par Razumovski — veiksmi vainagoja slepenas laulības ar Elizabeti. Bet vai viņiem ir bijuši bērni? Vēsturnieku domas šai ziņā dalās. Tarakanovas biogrāfs Šarls de Larivjērs, piemēram, uzskata, ka «viņiem bija vismaz divi bērni, kas pēc dzimšanas ieguvuši kņaza un kņazes Tarakanovu titulus».

To pašu apgalvoja ari Limburgas grāfa «līgava»…

Viņa varēja būt dzirdējusi par īstās kņazes Tarakanovas esamību, tātad varēja piesavināties kņazes vārdu un muļķot visus pēc kārtas. Ir, piemēram, droši zināms, ka, ierodoties dažādās Eiropas pilsētās, viņa uzdevusies gan par Frankas jaunkundzi, gan Solās jaunkundzi un visur iesākusi mīlas sakarus un izvilinājusi no vientiesīgajiem pielūdzējiem naudu. Bet Limburgas grāfs pamazām kļuva par savas kaislības vergu. Mīlestības apmāts, viņš nepamanīja, ka kņazes Tarakanovas — tagad viņu sauca tieši tā — aplidotāju rindās parādījies polis Domanskis. Viņš bija jauns, izskatīgs, apveltīts ar asu prātu un izcilu drosmi, turklāt ne vien vārdos, bet arī darbos. Līdz ar to aprakstāmajos notikumos parādās vēl viens polis, un jādomā, tā nav nejaušība. 1772. un 1773. gadā Polija pārdzīvoja krīzi, kuru tā arī nespēja pārvarēt Katrīna II uzspieda poļiem par karali savu favorītu Staņislavu Poņatovski. Pie varas viņš spēja noturēties vienīgi krievu aizbildniecības dēļ, kas bija uzlikuši savu roku burtiski visam: Polijas armijai, diplomātijai un vietējai pārvaldei. Daudzi poļu muižnieki, kas sapņoja par aristokrātisku republiku, ķērās pie ieročiem, lai aizstāvētu dzimteni. Taču Staņislava un Katrīnas pulki sasita nemierniekus. Tiem, kas palika dzīvi, nācās Poliju atstāt. Grāfs Oginskis apmetās Parīzē, bet kņazs Karls Radzi- vils, Viļņas vojevoda un konfederantu — tā sauca poļu muižniekus, kas bija sacēlušies pret Poņatovski, — virsvadonis, priekšroku deva Manheimai. Abiem sekoja daudzi viņu atbalstītāji, kas nebūt neslēpa savus centienus pie pirmās izdevības atkal ar ieročiem rokās doties pret Staņislavu. Domanskis nevarēja vien sagaidīt, kad varēs cīnīties par Polijas neatkarību. Kopā ar viņu bija kāds Jozefs Rihters, kas agrāk bija kalpojis grāfam Oginskim Parīzē. Oginskis «atvēlēja» viņu kņazei Vladomirskai. Šādi Rihters kopā ar kņazes svītu nokļuva Vācijā. Savam jaunajam saimniekam Domanskis izstāstīja par kņazi, viņas «dīvainībām, skaistumu un valdzinājumu». Un Domanskis, kas nespēja palikt vienaldzīgs pret skaistām sievietēm, iemīlējās viņā līdz ausīm. Katrā ziņā kņazei piemita kaut kas no sirēnas. Taču pēc tam, kad kņazes Tarakanovas dzīvē ielauzās Domanskis, viņas uzvedība strauji pārvērtās. Līdz šim Tarakanova bija izturējusies kā nelabojama avantūriste. Tagad viņa no visas tiesas sāka uzskatīt sevi par troņa pretendenti. Šalamēls-Lakūrs, kas visus šos juceklīgos notikumus izpētījis vislabāk, uzskatīja, ka pārmaiņas nav notikušas nejauši. Poļu emigranti labi saprata, ka Katrīna II ir


gatava noslaucīt viņu dzimteni no zemes virsas un Poliju var glābt vienīgi ķeizarienes atstādināšana. Vai vajadzētu viņu nonāvēt? Grūts, gandrīz neiespējams pasākums. Bet ja nu izvirzītu Katrīnai cienīgu sāncensi un Krievijas tautai to stādītu priekšā kā vienīgo likumīgo Krievijas troņmantnieci? Ideja nav zemē metama! Krievija jau no sākta gala tika uzskatīta par valsti, kur notiek apvērsumi un galma sazvērestības un kur tauta, kas nebrīnās ne par kādiem pārsteigumiem, arvien dzīvo brīnuma gaidās. Laikā, kad Domanskis satika Tarakanovu, Eiropā nerima runas par Pugačova dumpi. Vai tad Pugačovs neuzdevās par caru Pēteri III? Par to pašu Pēteri III, Katrīnas II vīru, kas, kā tika runāts, bija nogalināts pēc viņas pavēles. Nez no kurienes uzradās Pugačovs un paziņoja: — Es esmu Pēteris III, kas brīnumainā kārtā izglābies no nāves. Nāc nu, krievu tauta, kopā ar mani un atmaksā nekrietnajai sievai, kas alkst pēc manas nāves! Taču nebija vēl lāgā pagūts sodīt Pugačovu ar nāvi, kad uzradās vēl viens «cars», — grieķu ārsts, uzvārdā Stefano. Viņš ceļoja pa Melnkalni un visiem skaļi ziņoja:

— Es esmu cars Pēteris III! Bija izveidojušies tādi vēsturiskie apstākļi, kad sievietei, kura uzdevās par valdnieces Elizabetes meitu, izredzes ne​būt nebija mazākas kā Pugačovam vai Stefano. Tieši tai laikā Tarakanova piedalījās visās poļu emigrantu sanāksmēs. Tad ari kņazs Radzivils, kuram Domanskis paziņoja par kņazes ierašanos, uzrakstīja: «Cienītā, pasākumu, ko ir iecerējusi Jūsu augstība, es uzskatu par brīnumu, kādu dāvājusi providence. Tieši tā, lai paglābtu mūsu daudz- cietušo dzimteni no bojāejas, sūtījusi mums tik izcilu varoni.» Vienīgais cilvēks, kas uz visu šo jezgu skatījās ar pilnīgu vienaldzību, bija Limburgas grāfs. Viņš pat nemanīja, ka mīļotā sieviete krāpj viņu ar Domanski. Un, kad Tarakanova paziņoja, ka gatavojas pamest Vāciju, lai dotos uz Venēciju, kur viņu gaida, grāfs bija pagalam izbrīnījies. Kņaze pret viņu bija maiga, taču visos jautājumos, kas skāra viņas ambīcijas, turējās stingri un noteikti. Reiz viņa parādīja grāfam vēstuli, kuru rakstījusi it kā Radzivila līdzgaitniece. Tajā bija minēts, ka Ludviķis XV atbalsta viņas nodomu doties uz Konstantinopoli un pieteikt tiesības uz Krievijas troni. Turklāt Venēcijā viņu jau gaidīja Radzivils. Uzzinot (ik pārliecinošus un piedevām vēl politiskus argumentus, nelaimīgajam Limburgas grāfam neatlika nekas cits kā samierināties. Viņš apzvērēja, ka mīlēs Tarakanovu līdz mūža galam, un, par pamatīgu naudu noorganizējis milzīgu kortežu, pavadīja viņu līdz Deponā. Tas vēl nav viss: savas nāves gadījumā viņš pat atzina viņas tiesības uz Limburgas-Štīrumas grāfie​nes titulu un apliecināja to rakstiski. Līdz ar to Tarakanova, 1774. gada 13. maijā ieradusies Venēcijā, jau uzdevās par Pinebergas grāfieni — tā sauca vienu no Limburgas grāfa muižām. Tarakanova gondolā brauca uz augšu pa Lielo kanālu. Viņu sagaidīja kņazs Radzivils — viņš dziļi palocījās jaunizceptajai Krievijas valdniecei. Gondola nogādāja Tarakanovu viņas rezidencē. Un ne jau nu kādā viesnīcā vai privātmājā, bet tieši uz Francijas vēstniecības savrupmāju. Gluži kā pasakā. Turklāt dokumenti neapstrīdami liecina, ka Versaļa gandrīz vai atzinusi Tarakanovu. Un kā nu ne — Oginskis tur bija savs cilvēks. Kļuvis Ludviķa galmā persona grata[49], viņš Francijas monarhā prata modināt līdzjūtību pret Polijas likteni. Turklāt karaļa diplomāti kļūdaini uzskatīja, ka Katrīnas II vara nav stabila. Bet vai tiešām Ludviķa ministri ticēja Tarakanovas ambīcijām? Vai arī tas bija tikai politisks aprēķins? Diemžēl dot nepārprotamu atbildi uz šo jautājumu nav iespējams. Tikmēr Tarakanova, droši iekārtojusies Francijas vēstniecībā, sāka rīkot pieņemšanas. Viņu redzēt vēlējās daudzi — galvenokārt franču kolonijas iemītnieki. Apmeklētājus Tarakanova pieņēma kā īsta valdniece — ar visām galma etiķetē noteiktajām ceremonijām. Radzivils un Domanskis neatgāja no viņas burtiski ne dienu, ne nakti. Viņu apmeklēja angļu tirgoņi un aristokrāti. Arī itāļi centās nepalikt ēnā. Vismīļāk no viņiem tika uzņemts kāds Martinelli. Par to nav jābrīnās, jo viņš bija Venēcijas bankas


pārvaldnieks. Taču drīz vien baņķieri Tarakanovas sabiedrība vairs neapmierināja. Par to nav jābrīnās, jo viņas svītas poļi bija pliki kā baznīcas žurkas, bet uzturēt «galmu», kaut arī nelielu, maksāja itin smuku naudiņu. Pēc kāda laiciņa Tarakanovai sāka uzmākties kreditori. Un tā kādu dienu kņaze bez mazākās šaubīšanās lika savākt savu mantību un pārcelties uz Raguzu. Pirms aizbraukšanas viņa sasauca kopā poļu muižniekus. Šai improvizētajā padomē uzstājās Radzivils — viņš izteica cerību drīzumā ieraudzīt kņazi Krievijas tronī. Tarakanova uzņēma viņa runu labvēlīgi un klātesošajiem deva lielas cerības, paziņojot, ka darīs visu iespējamo, lai sodītu vainīgos un atmaksātu par visām ļaundarībām, kas nodarītas Polijai. Francija, tāpat kā līdz šim, rūpējās par viņu. Francijas konsuls Raguzā nodeva viņas rīcībā ārpilsētas rezidenci, brīnišķu villu netālu no pilsētas, ar kokiem un vīnogulājiem apaugušā pakalnā. Un atkal viņas salonā sāka pulcēties aristokrāti no visas Eiropas. Neviens ne bridi nešaubījās par viņas pretenziju pamatotību — viņi patiesi ticēja, ka nav tālu diena, kad nelaimīgais politisko intrigu upuris Tarakanova nomainīs Krievijas troni nekrietno Katrīnu. Bet kņaze ilgi spriedelēja par Viseiropas savienību, diplomātisko paritāti un neatliekami veicamām reformām. Varēja saprast, ka viņa labi pazīst krievu tautas dzīvi un labi orientējās «visā, kam ir kāds sakars ar Austrumiem». Bet vai tiešām tas likās pietiekami, lai pretendētu uz Krievijas troni? Viens otrs par to tomēr šaubījās. Un tad, lai pārliecinātu skeptiķus, Tarakanova ataicināja pie sevis Radzevilu un parādīja viņam papīrus, to skaitā Pētera Lielā un vēl otru — ar Elizabetes roku rakstītu testamentu, kas dod Tarakanovai tiesības uz titulu un Krievijas impērijas troni. Ar šo testamentu Elizabete atzina Tarakanovu par miesīgu meitu un izteica vēlēšanos, lai tieši viņa mantotu troni un valdītu kņaza Pētera Gol- šteina aizbildniecībā. Šalemels-Lakūrs min, ka Radzivils ne mazākā mērā nav šaubījies par šo dokumentu īstumu. Polis nesāka brīnīties ari tad, kad Tarakanova atzinās, ka Pugačovs, kas tai laikā kā viesulis postīja Krievijas guberņas, nav nekāds Pēteris III. Bet kas tad viņš tādā gadījumā ir? Pavisam vienkārši — viņš tāpat ir Elizabetes un Razu- movska dēls. — Viņš ir mans brālis, — apgalvoja kņaze. — Un viņu sauc kņazs Tarakanovs. Tas nu bija par daudz. Radzivils, kas līdz tam bija ļoti atsaucīgs, sāka apciemot jauno sievieti arvien retāk un retāk. Turklāt tai laikā tika parakstīts krievu un turku līgums. Un poļi, kas neieredzēja Katrīnu un Krieviju, tagad lika lielas cerības uz Turciju. Viņu cerības neattaisnojās, taču bija izveidojusies tāda politiskā situācija, kad Tarakanovas autoritāte sāka jūtami mazināties. Reiz naktī pie viņas villas vārtiem tika atrasts ievainots cilvēks — viņu bija sašāvis Tarakanovas miesassargs. Izrādījās, ka ievainotais nav neviens cits kā Domanskis. Notikušais Raguzā radīja neapmierinātību. Drīz vien pēc tam paklīda runas, ka Tarakanova ir visīstākā avantūriste. Radzivils un vina tuvākie domubiedri demonstratīvi pameta Raguzu un atgriezās Venēcijā. Bet Tarakanovai nācās iztikt vienīgi ar saviem līdzekļiem un no tā, ko atmeta Domanskis. Taču tik negaidīts likteņa pavērsiens viņu neapmulsināja — viņa nebūt nedomāja atkāpties. Drīz Tarakanovai kļuva zināms, ka Vidusjūrā atrodas krievu eskadra, ko komandē Aleksejs Orlovs, Katrīnas favorīta Grigorija brālis. Klīda runas, it kā viņš būtu kritis visas Krievijas valdnieces nežēlastībā. Tarakanova uzrakstīja Orlo- vam un atzinās, ka īstā Krievijas valdniece ir viņa, ka Pugačovs ir viņas brālis un ka Turcijas sultāns viņas pretenzijas uzskata par pamatotām. Viņa ari apsolīja padarīt Orlovu par pirmo cilvēku Krievzemē, protams, ja vien tas nostāsies viņas pusē un palīdzēs uzkāpt tronī. Tikai atbildi viņa nesa​ņēma. Tai pašā laikā, tāpat kā Parīzē un Venēcijā, viņai uz papēžiem mina kreditori. Un, tāpat kā Parīzē un Venēcijā, kņaze klusītiņām nozuda. Pēc neilga laiciņa viņa uzradās Neapolē Anglijas vēstniecībā. Anglijas sūtnis sers Viljams Hamiltons un viņa sieva lēdija Hamiltone sagaidīja Tarakanovu ar atplestām rokām un izdabāja kā īstai carienei. Romā, uz kurieni viņa devās pēc tam, viņu savā paspārnē ņēma kāds kardināls — melsa, ka Tarakanovu teju, teju at​zīs pāvests… Savukārt Sanktpēterburgā Katrīna II, kas līdz šim pret avantūristi bija izturējusies nicīgi, aiz dusmām nezināja kur dēties. Bija pienācis laiks reizi par visām reizēm tikt galā ar intriganti, kura kļuva bīstama ne pa jokam. Kam gan lai uztic tik neparastu un delikātu uzdevumu? Lēmumu Katrīna pieņēma nešaubīdamās


— tikai Aleksejam Orlovam. Tam pašam, kuram rakstīt Tarakanovai pietika nekaunības, bet pietrūka gudrības. Sev adresēto vēstuli Orlovs nosūtīja Katrīnai un saņēma šādu atbildi: «Es izlasīju krāpnieces rakstīto vēstuli. Tā kā otra ūdens lāse ir līdzīga papīram, kādu viņa nosūtījusi grāfam Paņinam. Mums kļuvis zināms, ka jūlijā viņa kopā ar kņazu Radzivilu atradusies Raguzā. Paziņojiet, kur viņa ir patlaban. Papūlieties viņu uzvilināt uz kuģa un slepeni nogādāt uz šejieni. Ja viņa vēl arvien atrodas Raguzā, pavēlu sūtīt uz turieni vienu vai vairākus kuģus un pieprasīt izdot šo niecību, kas nekaunīgā kārtā piesavinājusies viņai nepiederošu vārdu. Nepaklausības gadījumā (tas ir, ja jums atteiksies viņu izdot) atļauju lietot draudus un, ja rodas vajadzība, apšaudīt pilsētu ar lielgabaliem. Ja rodas iespēja notvert viņu bez liela trokšņa, rīkojieties, es iebildumus necelšu.» Ar šo 1774. gada 12. novembra vēstījumu Orlovam tika uzdots «notvert viltvārdi Pētera Lielā «mazmeitu» par katru cenu — ar viltību vai varu». Orlovam vajadzēja sākt spēli. Viņa flagmaņkuģis izmeta enkuru Livorno. Kņaze bija atstājusi Romu un apmetusies Pizā. Un kādā jaukā dienā Tarakanovai pienāk svarīga ziņa: pie viņas dodas admirāļa Orlova kortežs. Stādīdamies priekšā Tarakanovai, viņš jo zemu paklanījās, ar visu savu uzvedību likdams saprast, ka atzīst viņu par īstu kņazi. Orlovs sāka ciemoties pie kņazes gandrīz katru dienu. Un ik reizi kņaze stāstīja viņam par savām vēlmēm, cerībām un nākotnes iecerēm. Admirālis klausījās un piekrītoši māja ar galvu. Vienīgais, ko Katrīna nebija ņēmusi vērā, sūtot Orlovu ar slepenu misiju pie krāpnieces, bija tas, ka Tarakanova ir jauna un skaista. Ķeizariene nespēja paredzēt, ka Orlovs neprātīgi iemīlēsies šajā sievietē. Arī viņš bija jauns un izskatīgs, un kņaze iemīlēja viņu ar visu sirdi. Neviens neticēja kņazei tik ļoti kā Orlovs. Viņa būs cariene — viņam pat dzīvības nebūtu žēl, lai tas piepildītos! Drīz vien viņš lēnprātīgi lūdza nākamo «valdnieci», vai viņa nepagodinātu «vienkāršo» grāfu Orlovu ar to, ka kļūtu viņa sieva. No tik negaidītas laimes zaudējusi galvu, Tarakanova piekrita. Tad admirālis ierosināja nosvinēt kāzas uz viņa kuģa — «krievu zemes daļiņas». Un Tarakanova kāzu kleitā uzkāpa uz krievu flagmaņ- kuģa. Taču viņa tik tikko paguva uzkāpt uz klāja, kad matroži satvēra viņu un aizvilka uz vistālāko kravas tilpni. Tūlīt pēc tam flagmaņkuģis pacēla buras. Orlova viltība bija izdevusies pilnībā. Nodevējs izrādījās stiprāks par iemīlē​jušos vīrieti. Tarakanova tika nogādāta uz Krieviju un iemesta cie​tumā. Izmeklēšanu Tarakanovas lietā uzdeva veikt pašam lielajam kancleram Goļicinam. Viņš valdniecei iesniedza ļoti intri​ģējošas atskaites, kas balstījās uz Tarakanovas pašas atzīša​nos. Kad Goļicins ieradās Pelropavlovskas cietoksni, viņam šķita, ka «viņa bija ārkārtīgi nokaitināta, jo nebija varējusi pat iedomāties, ka tiks ieslodzīta tik briesmīgā vietā. Izteikusi savu sašutumu, viņa pajautāja, kāpēc pret viņu izturas tik necilvēcīgi. Es tūlīt paskaidroju, ka apcietināšana ir pilnīgi pamatota, un aicināju teikt vienīgi patiesību un nosaukt visus līdzzinātājus. Es pavēlēju uzdot jautājumus franču va​lodā, jo ņēmu vērā, ka viņa nemaz nesaprot krieviski.» Golicinu pārsteidza Tarakanovas sliktais veselības stāvoklis: «Viņai uznāca ne tikai biežas sausa klepus lēkmes, bet arī vemšana, kas mijās ar asiņošanu.» Ko gan stāstīja Tarakanova? Lūk, ko: Viņu sauc Elizabete, viņai ir divdesmit trīs gadi; viņa nezina nedz savu tautību, nedz dzimšanas vietu, nezina, kas bijuši viņas vecāki. Augusi meitene Holšteinā, Ķīles pilsētā, kādas Peretas vai Peranas mājā — precīzi viņa neatceras. Viņa ir kristīta grieķu pareizticīgo baznīcā… Kad meitenei palikuši deviņi gadi, viņa ne reizi vien vaicājusi savai audzinātājai, kas ir viņas vecāki. Tā atbildējusi, ka drīz vien viņa to uzzināšot Tajā laikā audzinātāja kopā ar vēl kādu sievieti no Holšteinas, vārdā Katrīnu, ar trim vīriešiem, kuru tautību viņa nezināja, cauri Livonijai aizveduši viņu uz Krieviju. Cauri Pēterburgai un citām pilsētām viņi devušies uz Persijas robežas pusi. Visu ceļu viņa slimojusi, tāpēc atstāta kādā sādžā — nosaukumu viņa neatceras. Viņai šķiet ka viņu vienkārši gribējuši noindļēt Viņa toreiz stipri pārdzīvojusi, visu laiku raudājusi un jautājusi, kāda ļauna nodoma dēļ atstāta šādā nomalē. Taču viss bijis


velti. Tikai vēlāk no zemnieku sarunām viņa nopratusi, ka tiek turēta gūstā pēc nelaiķa imperatora Pētera III pavēles… Visbeidzot, Elizabetei kopā ar kalponi un kādu zemnieku izdevies bēgt un pēc četrām dienām viņa ar kājām aizgājusi līdz Bagdādei. Bagdādē viņa satikusi bagātu persieti, vārdā Gamets, kurš aicinājis viņu savā namā, izturējies pret viņu gādīgi un maigi kā tēvs. Drīz vien viņa uzzinājusi, ka tajā pašā mājā apmeties visvarenais kņazs Gali, kam Isfahānā piederēja milzīgi īpašumi. Pēc dažām dienām kņazs, uzzinājis viņas dzīvesstāstu, apsolījis viņai palīdzēt un aizvedis sev līdzi uz Isfāhanu. Tur viņš izturējies pret savu viešņu kā ievērojamu dāmu. Kņazs noticējis viņas augstajai izcels​mei un ne reizi vien sacījis, ka viņa katrā ziņā ir mirušās valdnieces Elizabetes Petrovnas meita, — starp citu, to pašu teica ari citi, kas viņu bija redzējuši. Tiesa, daudzi nebija vienisprātis par to, kas bijis viņas tēvs. Vieni uzskatīja, ka tas ir bijis Razumovskis, otri — ka pavisam cits cilvēks, taču nezināmu iemeslu dēļ neminēja vārdā šo cilvēku. Kņazs Gali, kas bija ņēmis jauno sievieti savā aizbildniecībā, paziņoja, ka nežēlos visas savas bagātības, lai pierādītu viņas visaugstāko izcelšanos. Isfahānā viņa nodzīvojusi līdz 1768. gadam. Taču drīz vien Persijā sākušās lielas nekārtības, un kņazs, bažīdamies par savu dzīvību, nolēmis atstāt dzimteni un apmesties Eiropā. Elizabete piekritusi doties ceļā kopā ar viņu, bet tikai ar vienu noteikumu — nebraukt cauri Krievijai, jo arī viņai nav gribējies riskēt ar dzīvību… Gali nomierinājis Elizabeti, sacīdams, ka Astrahaņā viņa pārģērbsies vīriešu drānās un mierīgi varēs šķērsot visu Krieviju. Pēc tam daudzskaitlīgas svītas pavadībā 1769. gadā viņi ieradušies Astrahaņā: Gali kā dižciltīgs persiešu augstmanis Krimovs, bet viņa — kā augstmaņa meita. Pēc Tarakanovas vārdiem, viņa divas dienas pavadījusi Astrahaņā, nakti — Sanktpēterburgā, bet pēc tam cauri Rīgai nokļuvusi Kēnigsbergā, sešas nedēļas dzīvojusi Berlīnē, gandrīz pusgadu mitusi Londonā, no kurienes pārcēlusies uz Franciju. Parīzē viņa nokļuvusi 1772. gadā. Viņas tālākās gaitas mums jau ir zināmas. Bet vai Tarakanovas pretenzijas bija pamatotas? Izmeklēšanas gaitā, kolīdz runa skāra tās, Tarakanovu pārņēma ne​veiklības sajūta. Bet vislabāk dosim vārdu pašam Goļicinam: «Visgalā viņa apgalvo, ka nekad nav domājusi uzdoties par nelaiķes valdnieces Elizabetes meitu un neviens nav kūdījis viņu to darīt Par savu izcelšanos viņa esot uzzinājusi no kņaza Gali. Viņa apgalvo, ka nav vēlējusies, lai viņu uzrunā ar šo titulu nedz Limburgas grāfs, nedz Radzivils. Viņa arvien sacījusi: «Sauciet mani, kā vēlaties, — kaut vai par Turcijas sultāna vai Persijas šaha meitu vai krievu kņazi. Tikai man šķiet, ka man nav tiesību lietot šādu titulu.» Viņa stāsta, ka Venēcijā pulkvedim Knorram stingri aizlie​gusi sevi godāt par augstību. Kad viņš iebildis, viņa devu​sies uz Raguzu un vietējām varas iestādēm, runājot ar viņu, aizliegusi lietot kņazes titulu. Atrodoties Raguzā, viņa saņēmusi anonīmu vēstuli un trīs testamentus: pirmais bijis parakstīts ar imperatora Pētera Lielā roku, un tur bijis runāts par Katrīnas I laulību un nākšanu tronī; otrais ar Katrīnas I parakstu bijis par Elizabetes Petrovnas kronēšanu, bet trešais — par troņa nodošanu viņas meitai, kura jāgodina kā Elizabete II. Kas attiecas uz manifestu, tad viņa sacīja, ka tas nebūt nav bijis manifests, bet norādījumi, kaut kas līdzīgs dekrētam, ar kuru grāfam Orlovam vajadzējis paziņot Krievijas flotes jūrniekiem Elizabetes novēlējumu viņas miesīgajai meitai. Viņa apgalvo arī, ka nosūtījusi šo rakstu grāfam Orlovam vienīgi cerībā uzzināt, kas varētu būt pūlējies, lai sūtītu viņai šos dokumentus, un vai tiešām tie būtu va​rējuši pienākt no Krievijas… Taču, radusi klausīties runas par savu izcelsmi un atceroties jaunības dienu piedzīvojumus, dažbrīd viņa mierinājusi sevi, ka viņa patiešām ir tā, kas minēta viņai atsūtītajos testamentos un citos dokumentos. Viņa domā, ka tiem, kas sūtījuši šos dokumentus, bijuši savi iemesli, un šie iemesli bijuši politiski.» Savu atskaiti valdniecei lielais kanclers Goļicins beidz tā: «Ieslodzītā, cerot uz valdnieces žēlsirdību, apgalvo, ka sirdī vienmēr jutusi mīlestību pret Krieviju un arvien pretojusies jebkurām ļaundarībām, kas varētu nodarīt ļaunumu Krievijas valstij, — tāpēc ari viņa pārtraukusi jebkādas attiecības ar Radzivilu. No Tarakanovas vārdiem izriet, ka domstarpības ar Radzivilu radušās tāpēc, ka viņa kvēli centusies ar jebkuriem līdzekļiem aizstāvēt Krievijas intereses.»


Drīz vien Tarakanova saprata, ka nez vai vēl kādreiz būs lemts izkļūt brīvībā, bet tomēr nosūtīja Katrīnai II rūgta izmisuma pilnu vēstuli: «Jūsu Majestāte, man šķiet, ir pienācis laiks darīt Jums zināmu, ka viss, kas uzrakstīts šā cietokšņa sienās, acīmredzot ir nepietiekami, lai kliedētu Jūsu Majestātes aizdomas par mani. Uzdrošinos griezties pie Jūsu Majestātes ar lū​gumu uzklausīt mani personiski ari tāpēc, ka varu dot Krie​vijai lielu labumu. Mans lūgums tam ir visdrošākā garantija. Turklāt es pilnībā varu atspēkot visu, kas ir rakstīts vai teikts man par sliktu. Es ar nepacietību gaidu Jūsu Majestātes rīkojumu un ceru uz jūsu augstsirdību. Jūtos pagodināta par iespēju apliecināt Jūsu Majestātei visdziļāko cieņu un arvien palieku Jūsu vispazemīgākā kal​pone. Elizabete» Bez tam Tarakanova uzrakstīja divas vēstules kņazam Goļicinam un parakstījās ar to pašu vārdu — Elizabete. Šādi viņa divas reizes tika pieļāvusi nepiedodamu neuzmanību, ar to ļoti nokaitinot Katrīnu, kas šai sakarā norādīja Goļicinam: «Kņaz! Esiet tik laipns un pasakiet zināmajai personai: ja viņa vēlas atvieglināt savu likteni, lai beidz māžoties un izmet neprātīgās domas no galvas, jo, spriežot pēc Jums rakstītajām vēstulēm, kas nekaunīgā veidā parakstītas ar Elizabetes vārdu, viņa vēl arvien nav nomierinājusies. Lieciet pateikt, ka nevienam ne uz mirkli nav radušās šaubas par to, ka viņa ir nelabojama avantūriste, un ka jūs katrā ziņā iesakāt viņai atteikties no augstprātības un vaļsirdīgi pastāstīt, kas viņu uzkūdījis uzņemties šādu lomu, kur viņa ir dzimusi un kopš kura laika sākusi nodarboties ar krāpšanu. Apmeklējiet šo personu un vēlreiz pasakiet, lai beidz izlikties. Ir nu gan neliete! Spriežot pēc tā, ko viņa rakstījusi man, viņas bezkaunībai nav robežu, un es jau sāku domāt, vai viņai ar prātiņu viss ir kārtībā.» Acīmredzot valdniece par katru cenu gribēja zināt, kāda ir Tarakanovas īstā izcelsme. Drīz vien Katrīnai paziņoja, ka krāpniece ir Prāgas krodzinieka meita, pēc tam — ka viņa it kā dzimusi Polijā un ar to izskaidrojami viņas sakari ar Radzivila konfederātiem, vēl pēc tam — ka viņa ir Nirn- bergas maiznieka meita, un, visbeidzot, ka viņa nāk no poļu ebreju ģimenes. Acīm redzami neviena no šīm versijām Katrīnu II neapmierināja. Spriežot pēc valdnieces uzvedības, viņai kaut kas sagādāja rūpes un pat satrauca. Tiesa, drīz vien viņa daudzmaz nomierinājās: izrādījās, ka viltvārde jūtas pagalam slikti. Jauno sievieti nemitīgi kratīja drudzis, arvien biežāk viņa spļāva asinis. 1775. gada 26. oktobrī kņazs Goļi- cins ziņoja Katrīnai, ka Tarakanovas veselības stāvoklis ir ļoti bēdīgs: «Ārsts, kas apseko viņu, ir nobažījies, ka ilgi viņa vairs neizturēs.» Un patiešām, 1775. gada 3. decembrī, ataicinājusi katoļu garīdznieku, viņa atdeva dvēseli Dievam. Goļicins rakstīja: «Nelabojamā neliete, kas bija piesavinājusies Viņas Augstībai tuvu augstu titulu un izcelsmi, 3. de​cembrī izlaida garu, tā arī neparko neatzinusies un nevienu nenodevusL» Kas tad īsti Tarakanova bija — avantūriste un viltvārde? Varbūt viņa patiešām bija Elizabetes meita? Zināms, ka Katrīna II aizliedza veikt jebkādu izmeklēšanu, kas varētu atmaskot Tarakanovu. Cariene ne reizi oficiāli neapstrīdēja viņas pretenzijas. Katrīnas vienīgā vēlēšanās bija pēc iespējas ātrāk pielikt punktu šai lietai. «Ievērības cienīgs fakts ir tas,» raksta Salamels-Lakūrs, «ka neviens tā arī necentās atspēkot izplatīto uzskatu, ka carienei Elizabetei ir bijusi meita, vai arī pierādīt, ka šī meita būtu mirusi, vai vismaz uzzināt, kur viņa palikusi.» Astoņus gadus pēc Petropavlovskas cietokšņa gūsteknes nāves Francijas sūtnis Krievijā marķīzs de Vraks pēc kāda bijušās kņazes Vladomirskas Parīzes kreditora lūguma Sanktpēterburgā savāca šādas tādas ziņas par Tarakanovu. Sūtnis šīs ziņas izklāstīja depešā, kas tagad glabājas Francijas Ārlietu ministrijas arhīvos. Depešā de Vraks pauž pārliecību, ka «viņa patiešām bija Elizabetes un Razumovska meita». Pēc ilgiem un rūpīgiem pētījumiem arī vēsturnieks Šarls de Larivjērs no​nāca pie atziņas, ka Tarakanova patiešām varēja būt vald​nieces Elizabetes meita. Un tomēr sieviete, kas, iespējams, bija Pētera Pirmā mazmeita, sagaidīja nāvi cietokšņa kazemātos.


Alēns Deko Laionela Kreba — «cilvēka vardes» — noslēpumainā pazušana Diplomātiskā dzīve 1956. gada aprīlī bija sevišķi noslogota. Galvenais mēneša notikums, kas saistīja gan preses uzmanību, gan sabiedrisko domu, neap​šaubāmi bija B un H brauciens uz Lielbritāniju. Kādas Londonas avīzes galvenā redaktora attapība, kas bija izdomājis, kā viltīgi apzīmēt divus padomju valsts darbiniekus, toreiz tika bagātīgi atalgota — ar šiem noslēpumainajiem burtiem bija domāts Ņikita Hruščovs un maršals Bulgaņins. Bija pagājuši tikai trīs gadi, kopš no dzīves bija aizgājis «tautu tēvs», kura nāve nozīmēja to, ka staļinisma ēra neatgriezeniski beigusies. Tai laikā Ņikita Hruščovs nebija vienīgais, kas stāvēja pie varas stūres. Gluži kā ēna viņam visur sekoja Bulgaņins. Piecdesmito gadu vidū šis dīvainais tandēms starptautiskajā politikā centās panākt vienu mērķi — nostiprināt Padomju Savienības autoritāti starptautiskās sabiedrības acīs. īsi apcirptās bārdiņas īpašnieka — vecā, vienkāršā zaldāta un filozofa Bulgaņina tēls aizkustināja Rietumu politiķus, bet Hruščova laucinieka humoru pasaule uzņēma gandrīz vai ar sajūsmu. Toreiz, 1956. gada aprīlī, B un H izšķīrās par drosmīgu soli — viņi ieradās Portsmutā ar acīm redzamu nodomu iekarot angļu sirdis. Šis manevrs izdevās gods godam — mērķis tika sasniegts. Kamēr divi padomju valstsvīri rādīja augstākās pilotāžas prasmi diplomātijas laukā, kreiseris «Ordžonikidze», kas bija nogādājis viņus uz Lielbritānijas krastiem, mierīgi stāvēja Portsmutas reidā. PSRS jūras kara flotes flagmaņa atrašanās Anglijas ostā aizsāka vienu no vissatraucošākajiem notikumiem pēdējo trīsdesmit gadu laikā. 1956. gada 19. aprīlī pulksten septiņos no rīta divi Portsmutas vecpilsētā izvietotās viesnīcas Sallyport iemītnieki atstāja savu numuru un atdeva atslēgu reģistratoram. Viens no viņiem bija ļoti maza auguma — ne vairāk kā 1 m 58 cm garš, kalsns, tumšmatains, apmēram gadus 45 vecs, ģērbies pelēkā ševiota uzvalkā. Viesu grāmatā viņš bija pierakstījies ar Laionela Kreba vārdu. Un, ja var ticēt viesu grāmatai,viņa biedru sauca Smits. Kā vēlāk izteicās reģistrators,Smits tiešām ir «rets» uzvārds, nav vārdam vietas. Viņš bijis gaišmatis, trīsdesmit piecus gadus vecs, runājis ar vieglu skotu akcentu. Tās pašas dienas rītā ap septiņiem Smits brīdinājis reģistratoru, ka viņš un Krebs atgriezīsies vakarā. Pēc tam viņi atstājuši viesnīcu. Kopš tā brīža Anglijā ne​viens vairs nav redzējis Laionelu Krebu dzīvu… Kas bija Laionels Krebs? Nav šaubu, viņš bija vislabākais nirējs, slavenais «cilvēks varde», kā agrāk dēvēja vieglos ūdenslīdējus jeb akvalangistus. Mūsu dienās brīnumu ir tik daudz, ka mēs pie tiem esam jau pieraduši un vairs nebrinā- mies. Bat pamēģināsim iedomāties Žila Verna laikabiedru, kas pēkšņi nonācis Otrā pasaules kara laikā un uzzinājis, ka ir tādi skafandros tērpti cilvēki ar autonomās elpošanas aparātu uz muguras, kas pilnīgi brīvi ļauj pārvietoties jūras dzīlēs. Šie cilvēki uzbrūk kuģiem un piedalās nežēlīgās zem​ūdens kaujās. Dižā fantasta laikabiedrs droši vien nodomātu, ka redz satriecošas ainas no romāna «20 000 ljē pa jūras dzelmi». Šķita, ka nekas Laionelam Krebam nesolīja slavu tam laikam tik neierastā darbības jomā. Mūsu varonis, karam sākoties, pat nemācēja peldēt Viņš bija izmēģinājis spēkus visdažādākajās specialitātēs, taču kārtīgi neapguva nevienu. 1939. gada septembri, sākoties karam, Krebs nolēma doties kalpot britu jūras kara flotē. Taču mobilizācijas komisija viņu atzina par nederīgu. Krebs patiešām nelīdzinājās atlētam. Viņš bija neliela auguma, kalsns, ar vārgām plaušām. Vēl jāpiemin, ka viņš bija ļoti tuvredzīgs — redzesspēja vienai acij bija tikai divdesmit procenti. Tomēr Krebam netrūka nedz gribasspēka, nedz neatlaidības. Tieši šo īpašību dēļ viņš prata iekļūt flotes rezervē un nokļuva Gibraltārā — tiesa, tikai pie rakstveža galda. Viņš, kas bija sapņojis par jūras kaujām, tagad katru dienu gremdējās papīru okeānā. 1941. gada 19. septembri uz tankkuģa, kas stāvēja Gibraltāra reidā, izcēlās ugunsgrēks. Ostas vadība


nespēja ne lāgā atjēgties, kad uguns jau bija pārsviedusies uz diviem blakus tankkuģiem, atskanēja sprādziens un jau pēc mirkļa visi trīs nogrima. Un tas notika visdrošākajā reidā pasaulē! Britu JKS štābam te bija par ko palauzīt galvu. Zemūdeņu uzbrukums? Izslēgts. No jūras puses reids bija droši aizsargāts ar vienlaidu pretzemūdeņu tīklu. Beidzot ūdenī devās ūdenslīdēji. Tie atklāja, ka «tīklā, kas aizsargāja ieeju ostā, rēgojās milzīgi caurumi». Ūdenslīdēji savā atskaitē izteica pieņēmumu, ka caurumi izplēsti ar saspiesta gaisa aparātu palīdzību. Šaubas momentā izgaisa — kaut ko tādu varēja izdarīt vienīgi «cilvēki vardes». Tai laikā par «cilvēku varžu» jeb «cilvēku torpēdu» — tā toreiz sauca itāliešu nirējus, kas kalpoja prinča Valerio Borgēzes dienestā — varoņdarbiem stāstīja leģendas. Tātad arī šoreiz viņi bija izkļuvuši cauri, šķiet, nepārvaramam šķērslim, kas aizsargāja Gibraltāru no jūras puses. Nirēji bija tērpušies ūdens necaurlaidīgos kombinezonos ar vilnas vai biezu zīda oderi, apgādāti ar elpojamiem aparātiem un pleznām, vajadzīgajā vielā viņus nogādāja torpēda jeb «cūka» — divvietīgs septiņus metrus garš cilindrs, tā diametrs pārsniedza pusmetru. «Cūku» virzīja uz priekšu elektromotors. Tās priekšgalā noņemamā konusā atradās 300 kilogramu sprāgstvielu. Diversanti piebrauca ar torpēdu tuvu izraudzītajam kuģim un pēc tam «cūku» atstāja. Atpakaļ viņi devās peldus. Kad Gibraltāra ostā notika šī traģēdija, angļiem nebija pat nojausmas par «cilvēkiem vardēm». Un, lūk, uz skatuves uznāk Laionels Krebs. Ja itāļi uzbrūk zem ūdens, tad viņiem turpat arī jāsaņem pretspars. Krebs ierosināja admiralitātei izveidot vieglo ūdenslīdēju komandu. Tā kā itāļu zemūdens diversantu uzbrukuma briesmas palielinājās ar katru dienu, admiralitātei neatlika nekas cits kā atbalstīt mazulīša Kreba priekšlikumu. Tā radās pirmā angļu «cilvēku varžu» komanda un tika likts sākums varonīgajai epopejai, kurā Laio- nela Kreba varoņdarbiem neapšaubāmi pieder pirmā vieta. Britu vieglo ūdenslīdēju aprīkojums bija izgatavots īstā angļu stilā un radikāli atšķīrās no itāļu ekipējuma. Vēlāk Krebs ari pats atzina, ka viņš un viņa biedri izskatījušies visai smieklīgi pludmales tērpos, teniskurpēs ar svina pazolēm un aizvēsturiskiem skābekļa baloniem, kas bija piestiprināti pie muguras ar siksnām un ar jostu. Taču zemūdens ekipējumam ir svarīga, taču ne galvenā loma. Galvenais bija prasme darboties, un Kreba komandai šī prasme nenoliedzami bija. Šim darbam bija vajadzīgi dzelzs nervi, vēlams, no tādas pašas dzelzs, no kādas bija būvēti kuģi, kurus vajadzēja sargāt. Vislabāk par to var pastāstīt Krebs pats. Reiz viņam vajadzēja apsekot reida dibenu. Pēkšņi tālumā viņš pamanīja kādu ēnu. «Es toreiz atrados piecpadsmit metru dziļumā. Ēna tuvojās. Es jau spēju saskatīt tās lodveida acis un garās, baltās rokas. Tas bija itālietis. Viņš tūlīt pat uzbruka man. Viņam bija milzum garš ass duncis — savu mūžu tādus nebiju redzējis. Es izvilku savu kinžalu un gatavojos atvairīt triecienu. Iesākās cīņa. Vienam no mums bija lemts uz visiem laikiem palikt jūras dibenā. Vai pat abiem. Tuvcīņa zem ūdens notiek palēninātā tempā — kustības ir stīvas, neveiklas. Jādomā, ka mēs abi izskatījāmies ļoti dīvaini. Gan jāsaka, ka mums bija galīgi vienalga, kā mēs izskatāmies, — mūms rūpēja gluži kas cits. Izrādījās, ka itālieša ekipējums dod man dažas priekšrocības. Viņš bija daudz smagāks un darbojās lēnāk. Bet es savās teniskurpēs un pludmales tērpā varēju pārvietoties viegli un brīvi. Ar veiklu vēzienu es pāršķēlu viņa kombinezonu un pārgriezu šļūteni. Un tad es ieraudzīju, ka no viņa akvalanga uz augšu sāka kāpt liels gaisa burbuļu stabs. Itālietis sāka rit ūdeni un slīkt, taču pretojās izmisīgi. Pēc dažām dienām viņa līķi izvilkām no līča.» Citā reizē Krebs uzdūrās mīnai, kas bija piestiprināta angļu kuģa dibenam. To bija uzstādījuši itāļi un piestiprinājuši ar trīs vakuumpiesūcekņu palīdzību. Piepeldējis tuvāk, Krebs izdzirda mīnā iemontētā pulksteņa mehānisma vienmērīgo tikšķēšanu. Vispirms viņš mēģināja minu padarīt nekaitīgu. Taču velti. Un pēkšņi galvā uzplaiksnīja doma, ka aizkavēšanās gadījumā, nedod Dievs, kuģis kopā ar aj>- kalpi var uzsprāgt gaisā. Uzpeldējis virs ūdens, viņš uzkāpa uz kuģa un brīdināja kapteini, ieteikdams nekavējoties evakuēt apkalpi. Pēc tam Krebs vēlreiz ienira. Samērā viegli tika galā ar vienu piesūcekni, pēc tam ar otru. «Toties ar trešo,» viņš vēlāk stāstīja, «nācās krietni noņemties. Man nekādi neizdevās to nodabūt nost, bet, iedomājoties par pulksteņa mehānismu, pār augumu gāja tirpas.» Un Krebam nācās vēlreiz pacelties virs ūdens — pēc jauniem saspiestā gaisa baloniem. Un pēc tam atkal dzelmē! «Ūdens vienkārši bija ledains, gluži nereizē man sāka uztūkt rokas no aukstuma. Tas vēl nebūtu nekas, bet no saskarsmes ar


aso metālu, es biju noberzis delnas līdz asinīm kā ar smilšpapīru. Beidzot pēdējais piesūceknis padevās. Krebs satvēra mīnu ar abām rokām. Pulksteņa mehānisms turpināja darboties. Cieši apskāvis mīnu, «cilvēks varde» nopeldēja labu gabalu un piestiprināja to pie vistālākās bojas, lai sprādziena gadījumā neciestu neviens kuģis. Tur nosacītā klusumā un mierā viņš beidzot padarīja mīnu nekaitīgu. «Vēlāk, kad mūsu inženieri to izjauca, ar zināmu karātavu humora piedevu viņi sacīja, ka es esot varējis tik traki nesteigties: manā rīcībā bijušas vēl veselas 23 sekundes.» Pēc kara beigām Krebs bez darba nepalika. Tagad viņš vadīja itāliešu nirēju komandu, kas bija ataicināta atminēt ostas. Bijušie ienaidnieki sadarbojās kā labākie draugi, un itālieši bija sajūsmā par Krebu, par ko viņš pats bija visai pārsteigts. Vēlāk Krebs uzzināja, ka Itālijā par viņu patiešām klīdušas leģendas. Drīz vien viņš saņēma apbalvojumu un aizgāja no flotes. Viņam, tāpat kā daudziem demobilizētajiem, nebija viegli no jauna pierast pie civilista dzīves. Drīz vien viņš kopā ar kādu Metlendu Pendoku Londonā ierīkoja ne​lielu mēbeļu fabriku. Tomēr, neskatoties ne uz ko, darbs zem ūdens vēl arvien bija viņa dzīves galvenais mērķis. Par to zināja arī admiralitātē. Un tā Krebs reizi pa reizei, nodevis fabrikas vadības grožus kompanjonam, sāka nozust uz dienu, divām, pat trijām. Pēc atgriešanās viņš priecīgs stāstīja, ka atkal laimējies uzvilkt nirēja kombinezonu un masku. Parasti viņam uzdeva apsekot sēkļus un nogrimušu kuģu vrakus. Par katru ieniršanu viņš saņēma piecdesmit sterliņu mārciņas. Bet, patiesību sakot, nauda viņu gandrīz neinteresēja. Patiesu laimi sagādāja apziņa, ka viņš atkal ienirst jūras dzīlēs un it kā no jauna var pārdzīvot kara gadu piedzīvojumus. Londonas draugu atmiņā viņš palicis kā krodziņu apmeklētājs, kuros viņam patika iegriezties pēc darba. Laionels Krebs dzīvoja viens. Ar sievu Mārgaretu viņš bija izšķīries 1954. gadā. Krebs labprāt stāstīja par saviem kara laika varoņdarbiem — kā jau katrs varonis — un ari par piedzīvojumiem jau miera laikā. Taču par niršanu 1953. gadā viņš nekad neieminējās. Šajā gadā Spithedā karaliene Elizabete pieņēma jūras karaspēka parādi ar citu jūras lielvalstu kuģu piedalīšanos. To skaitā bija arī pats modernākais padomju kreiseris «Sverdlovs», kas kļuva par vispārējas uzmanības objektu. Pirms došanās uz paredzēto enkurvietu «Sverdlova» kapteinis atteicās ne tikai no loča, bet arī no velkoņiem. Angļu jūrnieki ar izbrīnā pavērtu muti vēroja, cik «strauji un droši» padomju kreiseris devās uz savu enkurvietu. «Visi redzēja,» raksta Roberts Geils, «ka kuģa kapteinis deva komandas, vienkārši nospiežot pogas uz milzīgās vadības pults sev priekšā.» Līdz šim neredzēto vieglumu, ar kādu kuģis tika vadīts, kā ari tā manevrētspējas nekādi nebija izskaidrojamas. Speciālisti nesaprati — varbūt jaunajam kreiserim ir «vairākas stūres, papildu dzenskrūves vai arī, iespējams, supermoderna korpusa forma»? Lai noskaidrotu šo lietu, acīmredzot tika nolemts lūgt Kreba palīdzību, lai viņš izpētītu «Sverdlova» zemūdens daļu, — varbūt galvenais noslēpums meklējams tieši tur. Vai Krebam izdevās tikt galā ar šo uzdevumu? Droši vien ne, jo pēc trim gadiem, kad «Sverdlova» lipa kreiseris «Ordžoni- kidze» nogādāja B un H Portsmutā, Krebu lūdza ienirt atkārtoti, tātad, cik var spriest, piecdesmit trešajā gadā nekas nebija iznācis. Tagad mēģināsim apkopot ziņas. Pēc visu zināmo dokumentu izpētes izlūkošanas speciālisti Ķerts Sindžers un Džeina Seroda precīzi noskaidrojuši, ko Laionels Krebs darījis no 1956. gada 17. līdz 19. aprīlim. 1956. gada 17. aprīlis. «Ordžonikidze» Portsmutā vēl nav ieradies. Laionels Krebs ierodas viesnīcā Sallyport. Viņu pavada gara auguma gaišmatains vīrietis, kas viesu grāmatā ierakstās kā Smits. Nolikuši mantas, viņi viesnīcu atstāj. Ar ko viņi nodarbojušies vairākas stundas, nav zināms. Zināms tikai tas, ka Krebs iegājis frizētavā apgriezt matus un noskū- ties. Bez tam viņš vairākas reizes zvana savam kompanjo​nam Pendokam uz Londonu. Vakaru Krebs pavada vienatnē — interesanti, kur gan palicis Smits? Ielūkojas vienā bārā, otrā, vēl trešajā. 1956. gada 18. aprīlis.


Vakarpusē Krebs no jauna iegriežas tajos pašos bāros. 1956. gada 19. aprīlis. 7.00 no rīta Krebs un Smits atstāj Sallyport viesnīcu. Tajā pašā dienā Smits atgriežas. Taču jau viens pats. Samaksājis rēķinu, viņš savāc mantas un aizbrauc nezināmā virzienā. Pēc divām dienām, 21. aprīlī, viesnīcas Sallyport saimnieku apciemo cilvēks, kas uzrāda policista apliecību ar Stenlija Lemporta vārdu. Apmeklētājs pieprasa viesu grā​matu. Ričmens to atnes. Leinports ar viesu grāmatu padusē dodas uz tukšo uzgaidāmo telpu un ieslēdzas tur. Pēc neilga laiciņa viņš viesu grāmatu atdod, izskaidrodams savu apmek​lējumu šādi: — Es rīkojos pēc augstākās priekšniecības rīkojuma. Nelūgtā viesa vārdi Ričmenam likās dīvaini un lieki. Viņš bija pieradis pie policijas pārbaudēm. Un kāda vajadzība pieminēt «augsto priekšniecību»? Tomēr drīz Ričmenam viss kļuva skaidrs. Pārlapojot grāmatu, viņš pamanīja, ka no tās izrautas lapas ar Kreba un Smita vārdiem. Kāpēc? Pagāja vairākas dienas. Kreba Londonas draugi sāk uztraukties. Pirmais trauksmi sacēla kompanjons. Draugi dodas pie viņa uz mājām, bet dzīvoklis ir aizslēgts. Dzīvokļa saimniece apgalvo, ka nav īrnieku redzējusi vairākas dienas. Šaubu vairs nav — Laionels Krebs ir pazudis. Drīz vien par «cilvēka vardes» noslēpumaino pazušanu ziņo viena avīze, tad otra. Pēc tam šo ziņu uztver visa britu prese. Žurnālisti meklē paskaidrojumus admiralitātē. Tā klusē kā ūdeni mutē ieņēmusi. Tad admiralitātes oficiālais pārstāvis paziņo Times žurnālistiem, ka admiralitātei šai sakarā nekādu ziņu nav. Policijā saka, ka tai ar to visu nav ne mazākā sakara. Tikai 29. aprīlī admiralitāte beidzot nāk klajā ar paziņojumu: «3. ranga kapteinis Krebs acīmredzot gājis bojā elpoša​nas aparāta bojājuma dēļ, nirstot Stokas līcī.» Nirstot? Drīz tomēr visiem kļuva skaidrs, ka nekādu papildu ziņu nebūs. Sākās baumas — bet ja nu šī niršana saistīta ar padomju kreisera «Ordžonikidze» ierašanos Anglijas ostā? Un ja nu Krebs nav gājis bojā nejauši? Peldēšana zem padomju kreisera vairāk līdzinājās spiegošanas operācijai nekā parastai zemūdens pastaigai. Bet līdzekļi aizsardzībai pret spiegiem vienmēr ir bijuši. Un šādā visai kutelīgā lietā krievi nebūt nebija ar pliku roku ņemami. Sidnejs Nouels, Kreba biedrs no nirēju komandas, uzskata: —Jā, ar Kreba pazušanu ir saistīts kāds noslēpums. Tā kā varas iestādes izrāda pilnīgu vienaldzību par viņa likteni, es nolēmu rīkoties viens pats un meklēt viņa līķi. Kad nir- šanai viss jau bija sagatavots, pie manis pienāca kāds virs​nieks un sacīja: «Nedariet to, Kreba tur nav.» Dīvains ieteikums, vai ne? Bet paklausīsimies, ko vēl stāsta Nouels. — Es sāku iztaujāt, — viņš turpina, — bet virsnieks atbildēja, ka zina visu par Krebu, taču stāstīt nedrīkst — tas ir profesionāls noslēpums. Tagad par Kreba pazušanu sāka interesēties ne tikai angļu masu saziņas līdzekļi, bet arī avīzes, radio un televī​zija visā pasaulē. Parlaments griezās pie valdības ar pie​prasījumu. Tribīnē kāpa Entonijs īdens. — Sabiedrības interesēs, — paziņo viņš, — nebūtu mērķtiecīgi atklāt apstākļus, kas bijuši par iemeslu 3. ranga kapteiņa Kreba nāvei. Šai vietā jāpievērš uzmanība apstāklim, ka britu valdība oficiāli bija paziņojusi Kreba mātei, ka viņas dēls ir gājis bojā. Taču nelaimīgā sieviete teica žurnālistiem: — Bet man ir tāda sajūta, ka viņš ir dzīvs. Protams, ja izdotos sameklēt Smitu un uzzināt, ko viņi ar Krebu ir darījuši, pēdējo reizi tiekoties, varbūt šis noslēpums noskaidrotos. Labākie Anglijas reportieri ķērās pie Smita meklēšanas, taču velti. Atrast Smitu neizdevās nevie​nam. Toties žurnālistiem izdevās sameklēt citas liecības. Daži aculiecinieki, piemēram, apgalvoja, ka 19. aprīlī it kā redzējuši Krebu uz peldošās bāzes «Vernon», kas paredzēta nirēju treniņnodarbībām. Tieši tai dienā «Vernon» bija noenkuroju​sies kādus pussimt metrus no padomju kuģiem.


Pēc tam savukārt lietā iejaucās Padomju valdība. Izteikusi savā notā patiesu sašutumu par notikušo, tā apsūdzēja Anglijas valdību spiegošanā. Krievi paziņoja, ka viņi ir pārliecināti, ka 3. ranga kapteinis Krebs ir saņēmis pavēli apsekot zem ūdens vienu no kuģiem. Bet par to, ka, veicot savu apkaunojošo uzdevumu, viņš pazudis, krievi neko nezināja, taču tai pašā reizē protestēja pret šādu nelikumīgu paņē​mienu izmantošanu. Anglijas valdība rīkojās tā, kā pieņemts rīkoties attiecīgos gadījumos, kad aģents tiek atklāts. Taču, ko īsti angļi bija domājuši, sniedzot presē oficiālu paziņojumu, var tikai minēt «Mūs apsūdz, ka esam devuši rīkojumu izlūkošanas nolūkos apsekot kreisera «Ordžonikidze» zemūdens daļu, lāču tas neatbilst patiesībai. Mēs nevaram uzņemties atbildību par to, ko it kā darījis 3. ranga kapteinis Krebs. Ja arī viņš ir veicis pretlikumīgu darbību, tad vienīgi pēc paša ierosmes.» 1957. gada 9. jūnijā atgadījās pārsteidzošs notikums. Tai dienā atvaļinātais jūrnieks Džons Rendols kopā ar brāļiem Džibiem bija izbraucis pamakšķerēt Prinstidas līcī netālu no Čičesteras pilsētas Anglijas dienvidos. Pēkšņi Rendols pamanīja viļņos šūpojamies «tumšu masu». Iesākumā viņš šo priekšmetu noturējis par «langustu lamatām, kas norāvušās no enkura». Taču Teda Džiba skatiens izrādījās asāks — viņam likās, ka tas ir «cilvēka vardes» ķermenis bez galvas un bez rokām. Gumijas kombinezona tumšpelēkā krāsa norādīja, ka ekipējums izgatavots pēc admiralitātes pasūtījuma. Sakropļotais līķis tika nogādāts Čičesterā. Uzzinājuši par briesmīgo atradumu, britu policija, jūras un gaisa karaspēks sāka kopīgu izmeklēšanu. Pēc kāda laika Čičesteras policijas galvenais intendants L. Simonds paziņoja žurnālistiem, ka neapšaubāmi atrastas Laionela Kreba mirstīgās atliekas. Tik steidzīgs un kategorisks policista paziņojums daudzus pārsteidza. Līķis — ja tas patiešām bija Laionela Kreba ķermenis — ūdenī bija nogulējis vairāk par gadu, turklāt trūka galvas un roku, tāpēc droši identificēt līķi nemaz ne​bija iespējams. — Atklāti sakot, neko noteiktu mēs tā ari neuzzinājām,— pēc līķa sekcijas bija spiests atzīt tiesas ārsts doktors Kings. Daudzmaz saglabājusies bija vienīgi ķermeņa apakšdaļa, taču nekādu īpašu pazīmju uz tās nebija. Augšējā daļa bija tik bojāta, ka droši noteikt nāves cēloni nebija iespējams. Līķi parādīja Kreba bijušajai dzīvesbiedrei. Viņa paziņoja, ka «nevar apgalvot, ka tas ir viņas vīra līķis». Izmeklēšana tikmēr virzījās uz priekšu, un tai paveicās. Viens no firmas «Heinke» direktoriem — tieši šī firma ražoja akvalangistu piederumus, kurus izmantoja Krebs, — paziņoja, ka pazīst Kreba kombinezonu. Netrūka nedz fabrikas markas, nedz īstā materiāla, nedz vairāku ražotājiem vien zināmu noslēpumu. Direktors pazina arī tumši zilo vilnas kombinezonu, kuru Krebs vienmēr vilka mugurā, kad izmē​ģināja firmas ražojumus. Bet vai firmas direktora teiktais varēja būt neapstrīdams pierādījums, ka no ūdens izvilkts tieši Kreba līķis? Pēc tam kad viņa liecības bija kļuvušas zināmas atklātībai, angļu žurnāls Reynolds Netvs tūlīt izteica šaubas un piedāvāja lasītājiem savu, visai negaidītu viedokli — kombinezons un skafandrs patiešām varēja piederēt Krebam, taču tajā varēja atrasties cita cilvēka līķis, kas «speciāli izkropļots līdz nepazīšanai». Bet kam gan būtu vajadzīga šāda maskarāde? Žurnāls, noticējis ziņām, kas bija nākušas no Austrumeiropas, pārliecināti ziņoja, ka Krebs ir dzīvs un atrodas aiz «dzelzs priekškara». Kas attiecas uz Čičesteras līcī izzvejoto līķi, tad tas nav Kreba, bet gan krievu nirēja līķis. Patiešām, divas nedēļas pirms tam netālu no krasta — vietā, kur tika atrasts līķis, bija manītas padomju zemūdenes. Kam īsti bija taisnība? 26. jūnijā Čičesteras policijas izmeklētājs Bridžmens paziņoja, ka pirms septiņpadsmit dienām ticis izzvejots Laionela Kreba līķis. Interesanti, kas pamudināja policiju izdarīt tieši šādu slēdzienu? Kreba tuvinieki liecināja, ka viņam bijusi maza kāja. Tā kā Krebs bija maza auguma cilvēks, par to nav jābrīnās. Bridžmens arī pieminēja to, ka izzvejotajam līķim bijusi «pārlieku maza kāja, gandrīz kā bērnam». Bez


tam līķim uz kreisā ceļgala bija rēta. 1945. gadā Itālijā, nirstot netālu no amerikāņu kuģa, kas bija norobežots ar tīklu un dzeloņstieplēm, Krebs bija savainojis kreisās kājas ceļgalu. Izmeklētāja slēdziena pamatā bija ari doktora Kinga atskaite, kurā bija teikts, ka nāve varējusi iestāties pirms pusgada vai pat pirms četrpadsmit mēnešiem. Bet šai laikā, kā zināja teikt Bridžmens, neviens nirējs nebija pazudis bez vēsts. Jādomā, ka Kreba līķim kaut kas bijis uzkrauts virsū, turklāt «tā, ka ķermenis un kājas bija pasargātas no jūras ūdens postošās ietekmes». 1957. gada 5. jūlijā Daily Telegraph publicēja paziņojumu: «Vakar Portsmutā notika 3. ranga kapteiņa ūdenslīdēja Laionela Kreba bēres. Viņa līķis tika atrasts 9. jūnijā Čičesteras līcī gadu pēc tam, kad aprīlī, krievu kuģiem viesojoties Portsmutas ostā, viņš pazuda bez vēsts. Neviens jūras kara spēku pārstāvis bērēs nepiedalījās.» Vai tiešām Kreba lietai ar to būtu pielikts punkts? Daudzi cilvēki domāja tieši tā. Citi vēl arvien nodarbojās ar minējumiem. «Nekādi nav saprotams,» rakstīja Roberts Geils, «kā galva un rokas varēja atdalīties no ķermeņa. Visīstākā mīkla! Turklāt šo neizskaidrojamo sakropļojumu dēļ pazīt līķi praktiski nebija iespējams.» Pagāja divi gadi. Noslēpumaino «Kreba lietu» pieminēja pavisam reti. Un pēkšņi kā pērkons no skaidrām debesīm tā atgādināja par sevi no jauna. 1959. gada novembrī Anglijas izlūkošanas un pretizlūkošanas dienests no rezidentiem, kas darbojās aiz «dzelzs priekškara», saņēma pamatīgu dosjē. Tajā savāktie patiešām sensacionālie dokumenti tieši attiecās uz slavenā «cilvēka vardes» pazušanu. Šis dosjē kļuva par pamatu Dž. Bernarda Hatona grāmatai «Cilvēka vardes neticamā lieta». Grāmata tūlīt pat kļuva par bestselleru, jo tās autors pārliecināti apgalvoja, ka zina noslēpuma atminējumu. Pēc Hatona domām, Laionels Krebs nebija gājis bojā un dzīvoja Krievijā. Šai grāmatā Hatons sīki apraksta angļu izlūku neparastos piedzīvojumus, viņi, riskējot ar dzīvību, gādāja priekšniecībai visneiedomājamākās ziņas. Galu galā, pateicoties viņu neparastajai centībai, izdevies nokļūt uz pēdām Krebam tai vietā, kur, šķita, tās pazudušas uz visiem lai​kiem. Tātad — kā tas noticis? 1956. gada 19. aprīlis. Pulkstenis septiņi no rīta. Kopā ar kādu Smitu, kura personība tā arī palikusi noslēpumā tīta, Laionels Krebs atstāja viesnīcu Sallyport. Viņam līdzi ir čemodāns ar vieglo ūdenslīdēja ietērpu. Pulkstenis 8.24. Uz «Ordžonikidzes» atskan trauksmes signāls. No kuģa ūdenī ātri nozūd padomju nirēji. Bet kāpēc tādā steigā? Novērotāji pamanījuši ūdenī pie kuģa «cilvēku vardi». Sākas pakaļdzīšanās. Iesākumā padomju nirējiem angļu vieglo ūdenslīdēju ieraudzīt neizdodas. Kad beidzot nirējs tiek pamanīts, viņš laižas lapās un noslēpjas aiz cita krievu kuģa — eskadras mīnukuģa «Smotrjaščij» korpusa. Tā ir liktenīga kļūme! No kuģa «Smotrjaščij» zem ūdens dodas citi padomju nirēji. Palīdzot biedriem no «Ordžonikidzes», viņi ielenca angli un saņēma gūstā. Pulksten 8.39 gūstekni paceļ uz kuģa «Ordžonikidze» klāja. Viņu ievieto lazaretē. Un nebūt ne tāpēc, ka viņš būtu ievainots vai gandrīz aizrijies ar ūdeni. To dara tāpēc, ka uz karakuģiem lazarete atrodas visgrūtāk pieejamā vietā. Un drīz vien kāds Vozenskis gūsteknim uzdod jautājumu: — Kas jūs esat? Atbildes nav… — Mēs zinām — jūs esat 3. ranga kapteinis Laionels Krebs. Vai jūs to atzīstat? Tāpat kā iepriekš, atbildes nav. Pirmā pratināšana beidzas bez panākumiem. Mazliet vēlāk seko nākamā pratināšana. Taču bez panākumiem. Angļa klusēšana padomju virsniekos rada ne tikai apjukumu, bet ari nemieru. Atbilstoši starptautiskajai likumdošanai jebkuras valsts kuģis, bez šaubām, ir šīs valsts teritorija. Un saskaņā ar likumu «Ordžonikidze» ir padomju teritorija, kaut ari kuģis stāv Portsmutas reidā. Tāpēc galvenais uzdevums ir nepiesaistīt britu varas iestāžu uzmanību. Šim nolūkam noder pārbaudīts paņēmiens. Pie gūstekņa pieiet ārsts ar medicīnisko šļirci. Gūsteknis uz vietas aizmieg. Viņš nogulēs vairākas dienas pēc


kārtas. Viņu ēdinās mākslīgi. Un gūstekņa vārds taču tāpat jau ir zināms — laionels Krebs. B un H vizīte beidzās ar lieliem panākumiem padomju pusei. Angļu acīs krievu koloss bija pārvērties par tādu smaidīgu resnīti, kurā bija apvienojušies maršala Bulgaņina un Ņikitas Hruščova vaibsti. 28. aprīlī «Ordžonikidze» paceļ enkuru un abi slavenie pasažieri dodas ceļā. 29. aprīlī sešos no rīta virs padomju kreisera nostājas helikopters, no tā trosē nolaiž īpašu paceļamierīci, kurā ievieto «pelēkā segā ievīstīta cilvēka nejutīgu augumu. Cilvēku ievelk kabīnē, un helikopters dārdēdams aizlido uz austrumiem». Pēc divām stundām helikopters nolaižas Ščecinas aero​dromā. laionels vēl arvien guļ… Viņš atjēgsies tikai uz vakarpusi. Viņam pasniedz kafiju un befstrogonovu — jāatjauno spēki, jo gaida jauna pratināšana. Šoreiz, nodots profesionāļu rokās, Laionels Krebs saprot, ka turpināt klusēšanu ir veltīgi. Un viņš atzīstas. Jā, viņu sauc Krebs. Jā, viņš ir Anglijas jūras kara spēku 3. ranga kapteinis. Jā, 19. aprīlī viņš ieniris, lai aplūkotu kreisera «Ordžonikidze» zemūdens daļu. Bet Krebs apzvēr, ka neviens nav to uzdevis darīt Viņš tā rīkojies pēc paša ierosmes. Admiralitāte neko nav zinājusi. Tad Krebu pratina kāds pulkvedis Žabotins. Draudi, solījumi. Tiek likta lietā virkne pārbaudītu policijas metožu, kas ir vecas kā pa​saule. — Es zinu, ka jūs strādājat amerikāņu labā! — kliedz pulkvedis Žabotins. Droši vien viņš tīšuprāt jauc gaisu, lai izdibinātu patiesību. Taču Krebs kategoriski noliedz savu piederību ameri​kāņu specdienestiem. Nākamajā dienā viņš tomēr atzīstas, ka piecdesmit trešajā gadā niris zem «Sverdlova». — Bet tikai tāpēc, lai pārliecinātos, vai kuģa dibens nav mīnēts. Pēc tam Krebu nosūta uz Maskavu. Pratināšana turpinās— vairākas reizes dienā. Pieklājīgā izturēšanās beigusies. Tagad Krebs iztiek tikai no maizes un ūdens un viņa spēki zūd no dienas dienā. Izmantojot gūstekņa vājumu, mocītāji cenšas izspiest no Kreba, ka viņš ir strādājis amerikāņu labā. Viņiem šī doma jau kļuvusi par uzmācīgu ideju. Jāatzīmē, ka visi aprakstītie notikumi notiek laikā, kad aukstais karš risinās pilnā spēkā. Drīz vien draudi iegūst pavisam konkrētu veidu: — Vai jums ir zināms, ka varam jūs nošaut kā spiegu? — Jā, ir zināms. — Vai zināt, ka dzimtene no jums ir atteikusies? Anglijas valdība ir paziņojusi par jūsu nāvi. Visas pūles ir veltas — Krebs nepadodas. Viņa stāja ir apbrīnas vērta. 22. maijā pulkvedis Mjaskovs piedāvā slēgt darījumu. Gūsteknim tiek dota iespēja izvairīties no kara tribunāla, ja viņš pāries kalpot padomju flotē un apmācīs padomju nirējus. Par šo darbu viņam katm gadu maksās tūkstoš sterliņu mārciņu. Iekams dot galīgo atbildi, Krebs izvirza prasību — viņš nekad nedarbosies pret savējiem. Uz to Mjaskovs drūmā tonī iebilst: — Kreb, Anglijas valdība jau sen ir jūs apglabājusi, tas ir, tā nolēmusi visu attēlot tā, it kā jūs patiešām būtu gājis bojā. Tāpēc atpakaļceļa nav. Tagad iedomājieties, ka angļi atrod jūsu līķi. Anglijā jūs apglabās, lai gan patiesībā jūs dzīvosiet Krievijā. Tālāk kā labi izmēģinātā izrādē parādās karavīri ar nestuvēm. Satriekts līdz sirds dziļumiem, izmisušais Krebs uz nestuvēm redz savu līķi bez rokām un bez galvas. Mjaskovs paskaidro, ka visdrīzākajā laikā šis «viņa» līķis tiks atrasts pie Anglijas krastiem. —Jūs esat vienā augumā. Turklāt pēc ilgas atrašanās ūdenī neko nebūs iespējams pazīt. Bez tam līķim mugurā būs jūsu ekipējums. Pēc šādas briesmīgas izrādes Krebs padodas. Viņš nodur galvu un dod piekrišanu… 1959. gada 7. decembrī Vladivostokā parādījās leitnants, kas bija pierakstīts pie jūras kara spēka štāba. Ļevs Ļvovičs Korabļovs no Odesas. Padomju leitnantam ūdenslīdējam bija visai daudz nopelnu. īpaši viņš bija izcēlies, strādājot uz kāda no ledlaužiem Baltijā. Šis leitnants runāja krieviski ar ārzemju akcentu. Viņš nekad neko nestāstīja par savu ģimeni.


Tagad būtu īstā reize izdarīt kopsavilkumu. Gandrīz četrpadsmit mēnešus pēc Laionela Kreba pazušanas lai pašā līcī tiek izvilkts līķis bez galvas un rokām. Tiek konstatēts, ka nāve iestājusies sešus līdz četrpadsmit mēnešus iepriekš,— tātad no medicīniskā viedokļa nav izslēgts, ka tas ir Laionela Kreba līķis. Līķim ir uzvilkts zils vilnas kombinezons un vieglā ūdenslīdēja gumijas skafandrs. Gan kombinezonu, gan skafandru pazīst ūdenslīdēju iekārtu ražotājs, pastāvīgais Kreba piegādātājs. Tas ir neapstrīdams fakts, kuru ņem vērā, identificējot līķi. Vēl piebildīsim, ka līķim bija ļoti maza kāja — tāpat kā Krebam. Un uz kreisā ceļgala rēta— tāda pati kā Krebam. Taču Mārgareta Kreba, apskatījusi mirstīgās atliekas, iesākumā izrāda šaubas, bet vēlāk kategoriski noliedz, ka tas varētu būt bijušā vīra līķis. Bet viņa labāk nekā jebkurš cits zina gan vīra kājas lielumu, gan pazīst rētu ceļgalā. Starp citu, Mārgareta Kreba drīz vien uzdos jaunu mīklu. Bernards Hatons, jau pieminētās grāmatas autors, pēc kura domām Krebs palicis sveiks un vesels un dzīvo «dzelzs priekškara» otrā pusē, savus secinājumus izdarīja, iepazīstoties ar dosjē, kas bija atgādāts no kādas komunistiskās valsts vai precīzāk — no Austruinberlīnes. Pēc tam kad šie dokumenti Londonā tika izskatīti, tie acīmredzot «pa slepeniem pagrīdes ceļiem» nosūtīti atpakaļ uz VDR policijas arhīviem. Tiešām ļoti žēl. Ko nu lai iesāk? Lasītājam jādara zināms, ka bijušā čehu žurnālista, kas bija pieprasījis politisko patvērumu Anglijā, grāmata izraisīja vētrainu admiralitātes reakciju. Eksperti apliecina, ka Kreba kundzei parādītā fotogrāfija bijusi tik maza un neskaidra, ka «pēc attēla uz tās praktiski nebija iespējams droši pazīt Krebu». Pašu grāmatu oficiālais admiralitātes pārstāvis nosauca par «viltojumu, kas apvaino virsnieka un džentlmeņa godu un cieņu». Tāda pati doma tika pausta arī admiralitā​tes rakstveida paziņojumā. Ja Hatona grāmata patiešām būtu bijusi nožēlojams viltojums, Anglijas admiralitātes augstākajām amatpersonām neapšaubāmi bija visas tiesības izteikt sašutumu par tur izklāstīto versiju. Ja nu Hatona pieņēmums būtu pareizs, tad izrādītos, ka angļu akvalangists, veicot spiegošanas uzdevumu— turklāt miera laikā! —, ar savu rīcību apvainojis Padomju valsts vadītājus, kas atradās Lielbritānijā valsts vizītē. Šāds lietas pavērsiens nekādā ziņā nevarētu apmierināt Anglijas admiralitāti, tāpēc tā pasteidzās izpaust sašutumu, apvainojot žurnālistu klajā apmelošanā. Lūk, cik noslēpumains bijis šis notikums! Tāpēc lasītājam pašam nāksies tikt skaidrībā, kas tajā ir patiesība un kas — izdoma… 1967. gadā atgadījās divi ievērojami notikumi un tā vien šķita, ka Vēsture pati gribējusi atrisināt šo mūsdienu lielo noslēpumu. 1967. gada janvārī Bonnas izdevums Bilā paziņoja, ka Krebs ir sveiks un vesels un Meklenburgas līcī pie Boken- hāgenas trenē Austrumvācijas akvalangistus… 1967. gada 8. martā jūras piekrastē netālu no Čičesteras tika atrasta cilvēka galvaskausa augšdaļa. Augšžoklī bija saglabājušies septiņi pilnīgi veseli zobi. Atradums nonāca pie tā paša tiesas ārsta, kurš kādreiz bija izdarījis iespējamā Kreba līķa sekciju. Ārsts paziņoja, ka, pēc viņa domām, galvaskauss atradies ūdenī apmēram desmit gadus. Tas aptuveni sakrita ar Kreba pazušanas laiku. Bet vai tas bija Kreba galvaskauss?


Saturs Priekšvārds…………………………………………………………………. 5 Pirmā dala. ATRASTAS UN NEATRASTAS BAGĀTĪBAS Tulkojusi Dzintra Dāvidsone…… … 7 Jurijs Supruņenko. Stšelecka krīks neizžūs………………………….. 9 Valentīns Iļjins. Ķēniņa Zālamana bagātības. … 21 Sergejs Kravčuks. Neuzvaramā Armāda…………………………….. 45 Robērs Šarū. Neticamie piedzīvojumi Kokosu salā. . 63 Lorenss Grīns. Lobengulas zudušie miljoni …. 73 Ņikita Krivcovs. «Ērgļa ligzda» pie Okas…………………………… 89 Andrejs Tokarevs. Trubadūra dļziesmas noslēpums. . 111 Deivids Ērvings. Feldmaršals Rommels: leģendas gals 135 Mihails Koršunovs, Viktorija Terehova. Pazemes ieeja Kremlī…………………………………………………………….. 199 Otrā daļa. PAGĀTNES ĒNAS Tulkojis Armīns Voitkāns ……………………………………………. 247 Andrē Kastelo. De Montespāna kundzes intrigas . . 249 Alēns Deko. Apmelotais Nerons……………………………………. 263 Alēns Deko. Svētā Pētera kapenes………………………………….. 277 Alēns Deko. Moriete no Morē — Ludviķa XTV melnādainā meita?. … ……………………………………… 295 Alēns Deko. Viņu pazina visā Eiropā……………………………… 307 Alēns Deko. Laionela Kreba — «cilvēka vardes» noslēpumainā pazušana 323 GADSIMTU NOSLĒPUMI Redaktori U. Placēns, A Tidrikis, . Kravale Mākslinieciskais redaktors V. Lopiņi Tehniskā redaktore V. Vasifjeva Korektore I. Satse Formāts 84x108/32. 11 iespiedi. Iespiesta Publiskajā a/s «Jāņa sēta» tipogrāfijā, Brīvības ielā 139, Rīgā LV-1012 NOSLĒPUMU un SENSĀCIJU ENCIKLOPĒDIJA (nse) Grāmatu sēriju ar šādu nosaukumu sākam izdot jau šī gada pirmajā ceturksni Drīzumā klajā nāks: Pareģi un gaišreģi Avantūristi, iluzionisti, naudas viltotāji… Pirāti un laupītāji Laulības un laulību ieražas


LAULĪBAS UN LAULĪBU IERAŽAS (Fragments)

Vācu kapu Sniega karaliene Šī «bēdu nomāktā atraitne» nebūt nenāk uz kapiem, lai skumtu un sērotu. Viņa meklē jaunas iepazīšanās un raugās pēc kārtējā upura sava trešā vīra lomai. «Notikums, kuru vēlos jums pastāstīt,» raksta žurnāliste Ksenija Avdejeva, «iesākās vecajos Maskavas kapos. Tas atgādina asa sižeta viencēliena lugu, kuras darbība norisinājās uz tās traģiskā fona dekorācijām.» Nav noslēpums, ka aizgājēju atdusas vietās notiek negaidītas tikšanās, dvēseli plosošas grēksūdzes un Šajā ziņā kapsētas pārspēj stacijas, ātrvilcienu kupejas un pat slimnīcas. Jau pati kapu gaisotne vedina uz vaļsirdību. Arī laiks tur rit citādāk. Tā gaita ir lēnāka, nesteidzīgāka un liek mums biežāk domāt par mūžību, par savu pagātni un nākotni un to, kādēļ dzīvojam pasaulē. Pēdējā laikā pēc mātes nāves es bieži nāku uz Vedenskas jeb — kā tos vēl arī nereti mēdz saukt — Vācu kapiem, kuri pastāv jau vairāk nekā divsimt gadu. Šeit atdusas ievērojami ļaudis, tādi kā Pētera Pirmā līdzgaitnieks Leforts, «svētais dakteris» Fjodors Gāzs, kurš atdeva savu dzīvību un mantību, cīnīdamies par notiesāto tiesībām, slavenais Krievzemes taisn- prātis, sirmgalvis Zosima… Kapos vienmēr, jebkurā dienas laikā, ir daudz ļaužu. Cilvēki šķiet it kā nemanāmi, izklīduši pie savu tuvinieku kapu kopiņām. Sēž uz mazajiem soliņiem un atceras tos, kuri no šīs dzīves šķīrušies uz visiem laikiem. Tāpat mēdzu pasēdēt arī es. Pulkstenis rādīja pieci pēcpusdienā, un es jau grasījos doties mājās, kad pēkšņi pamanīju ātri tuvojamies kādu dāmu, — nācēja bija stalta auguma, kalsnēja, rokā viņa turēja mazu lakādas somiņu. Sievietes galvu rotāja melna cepure, un arī tērpusies viņa bija melnā, elegantā kostīmā. Dāmas apģērbs vairāk iederējās diplomātu saietā nekā šeit, starp kapu kopiņām. Dāma vērīgi aplūkoja kapvietas, it kā meklēdama pazīstamos. Viņa izskatījās lieliski, jaunāka par saviem gadiem un iznesīga. Platīnkrāsas matu sprogas koķeti spraucās ārā no cepures. Tumšās, možās acis raudzījās vērīgi un uzmanīgi. Saltā, labi koptā seja bija sastingusi vēlīgā smaidā. Domās es viņu nodēvēju par Sniega karalieni. Viņai nebija līdzi nekādu tik pierasto kapu kopšanas rīku: ne grābeklīša, lāpstiņas, ne lejkannas. Acīmredzot dāma šeit bija ieradusies, ne jau lai apkoptu kapus, bet gan vienkārši pastaigāties. Ve​cās kapsētās patiesi ir ko redzēt. Pamanījusi mani, viņa zibenīgi metās šurp. Sievietei acīmredzot gribējās ar kādu parunāties. Ja cilvēks jūtas vientuļš, zaudējis tuviniekus, šo vēlēšanos var pilnīgi saprast. Mēs iepazināmies. Kapu gaisotne vedināja uz atklātību un uzticēšanos. Taču dāma vēlējās runāt vienīgi ar sev līdzīgu, savu aprindu cilvēku, nevis ar kaut kādu zemāku būtni. Viņa likās izvēlīga. Un visvisādi centās izcelt pašas labo audzināšanu un pieklājību. Nedaudz augstprātīgi aplūkoja manu angļu kostīmu un gludo matu sasuku. Un nolēma, ka esmu līdzvērtīga sarunbiedrene. Pēc tam viņa neuzticīgi nopētīja manas mātes svaigo kapu, kas gluži kā «jaunajiem krieviem» divu metru augstumā bija nokrauts ar puķēm un vainagiem. Tad, izlasījusi uz vainaga lentes uzrakstu «no mīļajiem skolēniem», nomierinājās un sāka stāstīt par sevi. Jāteic, šī dāma nelīdzinājās cilvēkam, kurš patiesi vēlas saglabāt savu cieņu. Ninela Petrovna izrādījās pārlieku daiļrunīga un familiāra. Viņa gribēja runāt par sevi. Es neiebildu. Un pusstundas laikā iepazinu visu šīs bēdu nomāktās atraitnes dzīvi.


Šī sieviete bija sevi bez atlikuma ziedojusi radiem un tuviniekiem. Un vecumdienās palikusi gluži viena milzīgā dzīvokli, kur tikai četras sienas un vienīgie viņas draugi ir telefons un televizors. Viņas vīrs bijis ģeoloģijas profesors — pazīstams, zinātnieku aprindās cienīts cilvēks. Nelaiķa vīra skolnieki, kas jau paši tagad ir kļuvuši zinātnieki ar pasaules vārdu, vēl arvien apmeklē viņa kapu. Ninela Petrovna palīdzēja izaudzināt vīra meitu no pirmās laulības, centās iedvest viņā cildenumu, attīstīt gaumi un labas manieres. Diemžēl viņa par saviem pūliņiem saņēma vienīgi nepateicību. Septiņu gadu laikā meita nav ne reizes piezvanījusi, ne arī atsūtījusi uz Jauno gadu telegrammu. Bet Ninelas Petrovnas meita no pirmās laulības jau kopš bērnības slimoja ar reimokardītu. Ninela Petrovna slimajai ziedoja savu jaunību un veselību, meita apprecējās bez mātes atļaujas, un nesaderīgās laulības viņai izrādījās liels trieciens. Trīsdesmit gadu vecumā Katja nomira, atstādama divus bērnus. Viņa varētu būt ideāla vecmāmiņa, taču Ninelai Petrovnai ar mazbērniem neļauj satikties. Tik traģisks ir šis stāsts, un kopš tā laika dāma dzīvo gluži viena. Viņas patvērums, gandrīz kā otrās mājas, ir — kapi. Uz šejieni viņa nāk jau gadiem ilgi un pazīst ikvienu vietiņu. Cik daudz pazīstamu cilvēku ir radies pa šiem gadiem! Jo īpaši atraitņu. Vīrieši cienījamos gados paliek gandriz vai bez prāta, kad nomirst sieva, ar kuru nodzīvots kopā pusgadsimts. Šie atraitņi kā sadeguši gatavi mesties pie jebkuras, līdzīgi maziem bērniem, kas ķeras klāt asmeņiem. Ninelai Petrovnai jau vairākkārt bijusi izdevība nokārtot savu dzīvi, atkal apprecēties ar kādu no kapos iepazītajiem vīriešiem. Šeit precinieku ir tik daudz, ka var atvērt iepazīšanās biroju. Taču viņa ir pārāk stingra un apdomīga, lai ielaistos ar pirmo pretimnācēju. Tiesa, starp šejienes pielūdzējiem ir ģenerāļi, mākslinieki, komponisti, bagāti atraitņi ar nopelniem, Ninela Petrovna aizgūtnēm stāstīja. Risinādamas sarunas par laulībām, mēs pa klusu, skaistu aleju nonācām pie slavenās Erlangeru kapličas, kur, kā stāsta leģendas, piepildās ikviena cilvēka vēlēšanās. Vajag tikai uzrakstīt visu uz papīra un noskaitīt sirsnīgu lūgšanu. Dāma vēlīgi gribēja parādīt man savu piederīgo kapus, it kā lai nostiprinātu pazīšanos ar vēl vienu nelaimes pie​meklēto. Te pēkšņi mana ceļabiedrene pārvērtās līdz nepazīšanai, kļuva vispirms zaļa, tad sarkana, tvēra pie sirds un čukstēja: — Atvilcies, nelietis! Bet es taču esmu viņam kategoriski aizliegusi pat rādīties tuvumā! Mans bijušais znotiņš, elektromontieris, ieradies un turklāt vēl paņēmis līdzi savus neaudzinātos šmurgujus. Nosēdušies manu piederīgo kapavietā kā saimnieki. Cik tie bērni ir riebīgi: neapkopti, nosmulējušies netīri, tikpat prasti kā viņu tēvs. Tikai tālāk no tādiem mazbērniem! Piecus gadus neesmu viņus redzējusi un ari nevēlos redzēt! Ak Dievs, viņi šeit vēl arī ēd! Uz kapa ierīkojuši ēdnīcu, tūdaļ pat lasieties prom, nolāpītie plikatas! — un, izslējusies kā medību suns, Ninela Petrovna metās uz savu kapu kopiņu pusi. Es sastingu. Ar manu sarunbiedreni bija notikušas neticamas pārvērtības. No elegantās atturības, aizplīvurotā nozīmīguma, ar kādu dāma izrunāja ikvienu vārdu, vairs nebija ne miņas. Tagad noslēpumainās un cienījamās Sniega karalienes vietā man līdzās stāvēja saniknota tīģeriene. Diezgan plašā gruntsgabalā, ko ieskāva veca, jau daļēji izgāzusies dzelzs režģu sētiņa, uz koka sola pie pašrocīgi taisīta ļodzīga galdiņa sēdēja aptuveni trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis gaišām acīm, ģērbies apnēsātā jakā, un divi bāli, lielacaini bērneļi. Mazo sejās bija jaušama kāda netverama līdzība ar saniknoto kapu saimnieci. Rokās bērneļiem patiesi bija pa smalkmaizītei. Uz ļodzīgā galdiņa stāvēja divas jogurta kārbiņas. Mazie lielā izbīlī raudzījās uz Sniega karalieni, kura, pazaudējusi savu cienīgo izskatu, ar naidā trīcošām rokām metās virsū vīrietim. Šī drausmīgā scēna, par kuras liecinieci neviļus biju kļuvusi, saistījās ar kādu briesmīgu ģimenes noslēpumu. Nezinādama situācijas patieso cēloni un tās dalībniekus, es neuzdrīkstējos iejaukties un tikai bikli centos vilkt dāmu atpakaļ. Taču viņa alka asiņu. Un sāka pārāk skaļi kliegt, uzbrukdama mazajiem.


Viss norisinājās kā sliktā romānā. Izbijušais znots nobālēja un ar savilktām dūrēm stājas viņai pretim. — Apklustiet, Ninel, pietiek izlikties un spēlēt teātri! Jūs pati Katju nogalinājāt ar savu skopumu un egoismu. Viņas nāvē nav vainojams tas, ka jūsu meita apprecējās ar elektromontieri. Jūs padarījāt manus bērnus par bāreņiem un izmētāt no mājām, bet tagad svešu cilvēku klātbūtne tēlojat svēto! Draņķīgā vecmāmiņa! Bet es atbraucu pie savas sievas, lai šeit visu sakoptu un nokrāsotu sētiņu. Jūs protat vienīgi skaisti ciest. Un tas, ka izsalkušie bērni pie mātes kapa notiesāja pa bulciņai, nav nekāds grēks. Bet nu — vediet viņu ātrāk prom, citādi es par sevi negalvoju! — vīrietis, būdams galīgi satraukts, nobeidza un pievērsās man. Situācija patiesi nebija prognozējama. Un es satvēru trīcošo Ninelu ar sāniski nošļukušo cepuri aiz rokas un, lūg​dama, lai viņa nomierinās, vedināju uz kapsētas izeju. Atkritusi piebraukušā taksometra sēdeklī, dāma centās atgūt pašsavaldīšanos un, žēlabaini smaidīdama, nosauca man savu tālruņa numuru: — Es jūs lūdzu, piezvaniet, es jums visu paskaidrošu! Ak Dievs, kāds kauns! — Pēdējos Ninelas Petrovnas vārdus es vairs nesadzirdēju. Šādi vērojumi, kad tiek mazgāta ģimenes netīrā veļa, ir tikpat nepatīkami, kā noklausīties laulāto draugu savstarpējos apvainojumus neuzticībā. Taču es nespēju no kapiem tā vienkārši aiziet — manā acupriekšā stāvēja pārbiedētie bērni ar smalkmaizītes drupačām. Kājas pašas no sevis mani aiznesa atpakaļ. Nosaukusi savu vārdu, es paskaidroju radušos situāciju. Dāmas bijušais znots Anatolijs, sadrūmis un vainīgs juzdamies, par manu atgriešanos izrādīja negaidītu prieku. Atvainojās, ka bijis nesavaldīgs, un sacīja — cits viņa vietā būtu «bēdu nomāktajai» māmiņai gluži vienkārši sadevis pa kaklu. — Viņa ir auksta, bezjūtīga plēsoņa! Kā jūs domājat — kādēļ viņa tik lieliski izskatās? Tādēļ, ka viņa par visu tikai nospļaujas! Viņa savā dzīvē tikpat kā nav strādājusi, citiem uz kakla sēdējusi un visus izmantojusi. Divus vīrus kapā iedzina, meitu nobendēja, pameitu atstāja bez līdzekļiem, visu mantojumu pievāca sev, mazbērnus uz ielas izdzina. Vai tiešām mūsu asaras nekad netiks viņai atdarītas? — vīrietis gandrīz kliedza. Anatoliju vairs nebija iespējams apturēt. Kapsētas bērza lapotne pārmetoši šalkoja, un es ilgi klausījos viņa satraucošo stāstu. …Jau mācoties Maskavas institūtā trešajā kursā, Anatolijs saprata, ka ar stipendiju vien nav iespējams izdzīvot. Taču iztikt vajadzēja, jo jaunekļa sapnis bija piepildījies: no nomaļa, pamesta Pleskavas apgabala nostūra viņš bija pārcēlies uz dzīvi pie tantes Piemaskavā un iestājies augstskolā, par kuru allaž sapņoja. Tikai nebija no kā pārtikt! Draugi viņam palīdzēja vasaras brīvlaikā iestāties darbā kādā valsts dzīvokļu ekspluatācijas kantorī par elektriķi. … To dienu Anatolijs nekad neaizmirsīs. Tā visskumjākā veidā pārvērta centīgā provinces jaunekļa dzīvi uz visiem laikiem. Durvis viņam atvēra pati Ninela. Sievietei mugurā bija gaišzili rītasvārki, platīnblondās matu cirtas sniedzās līdz pleciem, pretim raudzījās brūnas, dziļi redzokļos paslēpušās acis — šī būtne atgādināja parādību no citas pasaules, viņa līdzinājās Bloka Skaistajai Dāmai, kura ieradusies šeit uz brīdi no deviņpadsmitā gadsimta. Sieviete atnācējam līksmi uzsmaidīja — bija atnācis parasts, svešs cilvēks, elektriķis no dzīvokļu ekspluatācijas kantora. Anatolijs nezināja, ka tā bija dāmas parastā izturēšanās, — viņa centās ar visiem draudzēties, visiem patikt un visus maksimāli izmantot. Vēl jo vairāk tobrīd, kad situācija viņas ģimenē bija kļuvusi ār​kārtēja. Vecais, lielais dzīvoklis Anatoliju pārsteidza. Izskatījās, ka šeit būtu plosījusies viesuļvētra. Kaktos mētājās saiņi, so​mas, čemodāni, jaunu tapešu ruļļi. "Kad Zālamans uzkāpa tronī, viņam bija tikai 20 gadu. (Tulk.) "Templi uzcelt jau ķēniņam Dāvidam licis pats Jahve («Otrā Samuēla grāmata», 7.nod.), un Dāvids


to apsolījis, paveicis visus sagatavošanas darbus, bet pašu celtniecību licis īstenot Zālamanam («Pirmā Laiku grāmata», 22.nod. 6.p.). **«Klints» nosaukumu autors ņēmis no musulmaņu teikām. Pēc Bibeles, templis uzcelts Moria kalnā «uz jebusieša Araunas klona», ko Dāvids nopirka kopā ar vēršiem (vērši — kaujamie pateicības upuri — tulk.) par 50 sudraba šekeļiem («Otrā Samuēla grāmata», 24.nod. 24.p.). *Tā laika burukuģi varēja peldēt uz priekšu tad, ja bija ceļavējš, bet galeras— tikai ļoti labos laika apstākļos. *Vārds ķeceris (vācu vai. Ketzer) ir cēlies no vārda «katars», kas savukārt no grieķu kathans — tirs. (Tulk.) "Komūnija — kristīgajā teoloģijā svētā vakarēdiena baudīšana jeb iešana pie dievgalda. (Tulk.) **Felibri — literāra kustība Dienvidfrancijā, Provansā, ar mērķi izveidot jaunprovansiešu valodu un literatūru uz Provansas vēsturiskā novada pagātnes kultūras bāzes. (Tulk.) [1]zilajos kalnos netālu no sidnejas. (red) [2]kostjuško nacionālais parks ir otrs lielākais Austrālijā—tā platība ir 2065 kvadrātjūdzes jeb 5348 km2 (pāri par pusmiljona hektāru). Dibināts 1944. gadā. (Red.) [3]no kostjuško kalna okeāns gaisa līnijā uz dienvidiem ir vismaz 150 km attālumā, uz austrumiem — vēl tālāk. Tiesa, tuvumā ir vairākas mākslīgās «jūras» — Sniega kalnu hidrotehniskās sistēmas ūdenskrātuves. (Red.) 'zālamans (salmāns — mierīgais, miera vīrs) — Dāvida desmitais dēls. "Dāvids tolaik bija tikai pusaudzis, bet Goliāts — nekaunīgs filis- tiešu milzis no Gātas pilsētas, kurš izraēliešu karaspēkam bija iedzinis lielas bailes. (Tulk.) [4]kur autors šo frāzi ņēmis, nav zināms. Bībelē teikts, ka Zālamans priesterim Abjatāram pavēlējis: «Ej uz Anatolu, uz savu tīrumu, jo tu esi nāvei nolemts vīrs, bet šodien es vēl tevi nenonāvēšu, jo tu esi tā Kunga Dieva šķirsta nesējs mana tēva Dāvida priekšā, un arī tādēļ ne, ka tu esi dalījies ar manu tēvu visās tais ciešanās, kādas viņam nācās pārdzīvot.» («Pirmā Ķēniņu grāmata», 2.nod. 26.p.). "varētu būt ari tā, ka abi vārdi apvienojumā veido frāzi: «Lai stāv (dievnams) nesatricināms kā cietoksnis.» [6]sizerēns — lēņu kungs. (tulk.) "bibelē par to ziņu nav. [8]kopž 1974. gada etiopija ir republika. (Tulk.) [9]jojahīnu apžēloja Nebukadnecara pēcnācējs Amel-Marduks. (Tulk.) "jojahīns vēlējās inuža nogali pavadīt trimdā. (Tulk.) "kvarta — 2 pintas jeb 1,14 1. (Tulk.) [12]sitija — londonas tirdzniecības un darījumu centrs. (Tulk.) [13]kā lasāms šā krājuma rakstā «Spāņu Neuzvaramās Armādas nenovērtējami dārgās relikvijas», «Santa Ana» ir uzskrējusi uz sēkļa. (Tulk.) [14]lima — peru galvaspilsēta. (tulk.) [15] krāls — Dienvidaustrumu Āfrikas tautām lokveida apmetne. (Tulk.) [16] raiders hegards (1856 — 1925) — angļu rakstnieks, kurš vielu saviem daļēji dokumentālajiem un etnogrāfisko materiālu bagātajiem piedzīvojumu romāniem smēlies britn kolonijās. Viņa romāni «Ķēniņa Zālamana raktuves», «Montesumas meita», «Pasaules sirds», «Daiļā Margareta» un «Svētā brinum- puķe» izdoti ari latviski. (Tulk.) [17] babuīni — paviāniem lidzīgi pērtiķi. (Tulk.) [18] bergkolēģija — no vācu vat. Berg — kalns, kalnrūpniecības augstākā instance XVIII gs. Krievijā. (Tulk.) [19] petrovkas teātri 1780. gadā Maskavā, Petrovkas ielā, uzbūvēja antreprenieris Mcdokss. Teātri


bija 1500 skatītāju vietas. 1805. gadā ēka no​dega. (Tulk.) [20] Červoncs — xviii gadsimtā Krievijā zelta trīsrubļu monēta. (Tulk) [21] maniheisms — reliģiska kustība, kas radās Persijā III gadsimtā un nosaukta mācības pamatlicēja Manī vārdā. Vēlāk izplatījās no Itālijas līdz Ķīnai. Mācības piekritēji — maniheisli. "katari — ķeceru sekta, kas Rietumeiropā pastāvēja no XI līdz XIV gadsimtam. Ziemeļitālijā, Francijas dienvidos un Vācijā kataru piekritējus sauca par albiģiešiem. [23] poterēni no grieķu vārda potēr—liturģisks trauks, vīna biķeris. (Tulk.) [24] langdoka — province Francijas dienvidos XVIII gs. Langdoki — provinces iedzīvotāji. Par langdoku (*ok» — langue d'oc) valodu sk. piezīmi šā raksta beigās. (Tulk.) 'samans — ķieģelis, kas izgatavots no mālu, kūtsmēslu, salmu un astru maisījuma. (Tulk.) [26] anatēma — izslēgšana no baznīcas, lāsts. (Tulk.) [27] ordeni sauca ari par ubagotājmūku ordeni, bet ordeņa brāļus — par sprediķotājbrāļiem. Šāds ordenis viduslaikos pastāvēja ari Rīgā, klosteris atradās blakus Jāņa baznīcai. (Tulk.) [28] valdensi — ķecerīgas viduslaiku kustības locekļi. Tas pamatlicējs bija Lionas tirgotājs Pjērs Valdo. Kustība aizsākās 1179. gadā. Valdensi aicināja uz «evaņģēlisko nabadzību» un askētismu, uzstājās pret katoļu baznīcu, noraidīja vajadzību pēc garīdzniecības. [29] ludviķis ix Svētais — Francijas karalis. (Tulk) [30] t.i., pakļautību centrālajai Francijas karaļa varai. [31] sekīra — cirvis. (tulk.) [32] salve, regina! — esi sveicināta, valdniece! (Latiņu vai) "lorage — neliels langdokas tajons, kas atrodas starp Lejaslangdoku un Akvitānijas baseinu. [34] senešāls — vietējās tiesu varas pārstāvis feodālajā Francijā. [35] pecuniam infinitam (latīņu vai.) — neaprēķināmas bagātības. "seržants — no latīņu vai. serviens — kalpojošs. (Tulk.) [37] paraklēts — no grieķu vai. — aizstāvis, E.Glika Bībeles tulkojumā — iepriecinātājs, Jāņa evaņģēlijā identificēts ar Svēto Garu, bet Pirmajā Jāņa vēs​tulē— ar pašu Kristu. (Tulk.) "bēmas svētki — maniheisma galvenie svētki, kas notiek lieldienu laikā par piemiņu Manī mocekļa nāvei un debesbraukšanai. Sasanīdu karalis Bahrāmi lika Manī piesist krustā. Mani tika atstājis daudz literāru darbu, bet tie, tāpat kā viņa piekritēju raksti, gāja bojā līdz ar pašu maniheismu, kas jau bija guvis pasaules reliģijas nozīmi. Tikai XX gs. daži raksti atrasti Turke- stānā, Turfanas pilsētā Ķīnā un Ēģiptē. (Tulk.) 129 [39] denjē — sena Francijas monēta. *«flamenka» — provansas xiii gs. romāns dzejā par torni ieslodzītās precētās sievietes, grāfa meitas Flamenkas, «cēlo mīlu» (*fin amor») pret bruņinieku; romāns izceļas ar jūtu dziļumu un ir pretrunā ar kristīgo morāli. Autors nezināms. (Tulk.) 131 [41] Šeit un tālāk atdzejojusi N.Kalna. 'literārie konkursi — turnīri (franču vai. totirnoi) Tulūzā tika organizēti ar nosaukumu «Jeux pioraux». "Sākot ar XIV gadsimtu, pēc albiģiešu kariem, kad Provansa pakāpeniski pāriet Francijas provinces statusā, provansiešu jeb «ok» valoda zaudē savu starp​tautisko nozīmi (trubadūru literatūra ietekmēja visas Eiropas literatūras att��stību). XIX gadsimtā tiek izdarīti mēģinājumi provansiešu valodu atdzīvināt, izveidojot jaunprovansiešu valodu, un to lielā mērā dara iepriekš minētie felibri, stimulējot literatūras radīšanu šajā valodā un izdodot almanahus un zinātniskus žurnālus, kā arī noskaidrojot Provansas kultūras tradīciju stabilitāti. Mūsu gadsimta vidū dibināts Provansas pētniecības institūts ar centru Tulūzā. (Tulk.) [43] ieradies Rastenburgā, Štaufenbergs, rezerves armijas štāba priekšnieks, uzzināja, ka viņa


ziņojums apspriedē no 13.00 pārcelts uz 12.30 un apspriede nenotiks bunkurā, bet barakā, kur atrodas kartes. Štaufenberga uzdevums bija novietot bumbu bunkurā, kur Hitlers varēja atrasties, cik ilgi vien vēlējās. Tagad nācās rīkoties atkarībā no apstākļiem un viss bija atkarīgs no tā, cik tālu no Hitlera bumba sprāgs. Štaufenbergam izdevās nemanīti pārbīdīt pulksteņa mehānismu uz citu laiku. Pēc tam viņš nolika portfeli zem galda un izgāja ārā, aizbildinoties ar steidzamu telefonsarunu ar Berlīni. Taču kāds no ģenerāļiem neveikli aizķēra karti un nejauši ar kāju pārbīdīja portfeli. Šis apstāklis izglāba Hitleram dzīvību. Prombraucošais Štaufenbergs dzirdēja sprādzienu un bija pārliecināts, ka Hitlers ir nogalināts. [44] der atgādināt, ka Hofakera liecību patiesīgumu netieši apstiprināja paša Rommela izteikumi. Kas attiecas uz kara izbeigšanu, tad šai ziņā Rommela un sazvērnieku uzskati sakrita. Tāpēc ari Hofakera meli šķita tik pārliecinoši. [45] Ārkārtējā tiesa režīma pretinieku tiesāšanai fašistiskajā Vācijā. [46] pols skarons (1610—1660) — franču dzejnieks. "svešā vidē (latin.). [48] gijs patēns (1601—1672) — franču mediķis un literāts, kas kļuva slavens ar savām «Vēstulēm», savdabīgu Ludviķa XIV laika hroniku. [49] vēlama persona.


Gadsimtu noslepumi-5