Page 1


Annotation GADSIMTU NOSLĒPUMI-2 No krievu valodas tulkojis HARIJS VEIDEMANIS Mākslinieks VILNIS LAPIŅŠ ТАЙНЫ ТЫСЯЧЕЛЕТИЙ © Издательским дом "Вокруг спета" © "Juventa", Rīga, 1997 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis GADSIMTU NOSLĒPUMI-2 Pirmā dala Pagājības ēnas Konstantīns Kedrovs Taisija Belousova Sergejs Černilis Jurijs Rosciuss Zahars Gelmans,ķīmijas zinātņu kandidātsSupercēlais godkāris jebvienkārši Paracelzs Aleksandrs Meļņikovs,medicīnas zinātņu kandidātsMedicīnas Luters vai medicīnas Hērostrats? Aleksandrs Hersonovs-Udačins, Mihails Gurevičs Vladimirs Naumovs Anatolijs Krajuškins Otra dala Pavels Pavels, Larisa Vilenska ASV Viktors Fiļipovs Treša dala Pauls enke, vācu vēsturnieks V. Špančenko Žoržs Blons, Aleksandrs Ļiskins, Hermanis Smirnovs Staņislavs Ziguņenko Saturs


GADSIMTU NOSLト単UMI-2


PirmÄ dala


Pagājības ēnas Lidija Usačova Izgaisusi vienība

KOPĀ AR MIRUŠAJĀM MIESĀM STEIDZĪGI TIKA GULDĪTI ZEMES KLĒPI ARĪ V BOJĀEJAS APSTĀKĻI, KURU CĒLONI VĒL TAGAD — PĒC VAIRĀKIEM GADU DESMITIE IR NEATMINĒTA MIKLA. 1959 gada ziemā pietiekami labi sagatavota tūristu grupa — Urālu Politehniskā institūta studenti — devās augšā Piepolaro Uralu 1079. virsotnē. Dažas dienas pēc kāpiena sākšanas grupai vajadzēja dot par sevi ziņu par radio. Taču noteiktais laiks pagāja, bet jaunieši par sevi nekādu ziņu nedeva. Uz zie​meļu pilsētas Ivdeļas rajonu tika nosūtītas meklētāju brigā​des. Glābējiem pavērās baiga aina. Neviens nebija palicis dzīvs. Toreiz februāri atraka tikai piecus bojāgājušos, pā​rējos četrus no sniega izvilka maijā. Varētu likties, ka nav iemesla neticēt izmeklēšanas grupas secinājumiem. Kalnos viss, pat laika pārmaiņas, kas pirmajā bridi nepavisam neliekas bīstamas, var novest nelaimē. Taču tas, ko ieraudzīja cilvēki, kuri bija devušies uz Djatlova pāreju, tas, kas fiksēts daudzajos izmeklēšanas protokolos, un pa pilsētu klīstošās drausmīgās baumas mu​dina domāt, ka traģēdijai bijis kāds neparasts cēlonis. Pusapģērbtie jauniešu līķi tika atrasti kādu pusotru kilometru no telts. Kas gan lika cilvēkiem nakts vidū pamest savu mītni un salā vienos svīteros, bez apaviem skriet uz ieleju? Kāpēc trim no grupas ir lieli savainojumi — lauztas ribas, bojāts galvaskauss? Kāpēc ugunskuram sagatavotie zari nogriezti tā, it kā kāds būtu rīkojies uz labu laimi, neredzēdams, ko dara? Kāpēc bija sagraizīta telts? Uz šiem jautāju​miem izmeklēšana atbildes nedeva. Ugunī eļļu vēl ielēja dīvainā vietējās vadības izturēšanās. Lietas izmeklēšanu kontrolēja partijas apgabala komiteja. Radiniekus pie bojāgājušajiem puišiem nepielaida. Apbedīšanu vadīja prokurors. Lai par notikumu kaut ko publicētu avīzē, partijas komitejai it kā bija vajadzīga paša Hruščova atļauja. Vai nu viņš šo atļauju nedeva, vai arī viņam to nemaz nelūdza, bet avīzēs par notikušo traģēdiju neparādījās neviena rinda. Pa pilsētu klīda visādas valodas. Radās baisma versija, ka puiši esot apmetušies uz hantu - mansu svētās zemes un par to viņus bargi sodījuši šamaņi: izdūruši acis, lai svešinieki nespētu orientēties, atrast ceļu uz telti. Gadi ritēja, taču traģēdija neaizmirsts. Tikai tās izskaidrojums radās cits — laika garā. Klīst versija (publicēta arī presē), ka tūristu grupu iznīcinājis kāds neizzināts lidojošs objekts, kas atradies gaisā virs pārejas. Stāsta, ka esot pat bijuši aculiecinieki. Vēl viena versija. Noskaidrojies, ka pirms došanās ceļā studenti aizgājuši uz Ģeoloģijas pārvaldi pēc Piepolāro Urālu kartes. Taču tā viņiem nav dota, jo vieta, uz kurieni viņi gatavojās doties, ir slēgta pat ģeoloģiskiem pētījumiem. Tagad mēs zinām, ka IJrālos bijis ne mazums tādu aizliegtu zonu, kam sakars ar atomieroču izmēģināšanu vai ražošanu. «Iespējams, ka puišus apžilbinājis atomuzliesmojums,» — tas ir vēl viens meklējumu virziens, ar ko jau daudzus gadus paši pēc savas ierosmes nodarbojas Vladimirs Rjabkovs un Aleksejs un Jeļena Koskini. Viņiem izdevies dabūt krimināllietu, kas dod daudz vielas pārdomām. Noskaidrojies, ka jauniešu bojāejas vietā tiešām atklāta radiācija, kas vairākkārt pārsniedz normu. Taču lapas ar fizikāli tehniskās ekspertīzes datiem no lietas "izņemtas un glabājas īpašā prokuratūras sektorā. Par to lietā ir atzīme. Tajā ir iešūts arī sākotnējais lēmuma variants par lietas izbeigšanu, kurā radiācijai veltīta vesela rindkopa. Taču galīgajā dokumentā, dabiski, šīs rindkopas nav. Izmeklēšanu uzsāka žurnālists no avīzes «Uraļskij ra- bočij». Kustanajā viņš sameklēja kādu no


lēmuma parakstītājiem — bijušo prokuroru L. Ivanovu — un vaicāja, kurš šo lietu padarījis par slepenu un kāpēc tā rīkojies. — Es pats to izdarīju, pats izņēmu ekspertīzes mate​riālus. Bija teikts: «Visu lieko izņemt..» Vai traģēdijai ir kāds sakars ar paaugstinātu radiāciju? Varbūt pastāv tikai vienkārša sagadīšanās? Tagad, kad tiek atklāti daudzi mūsu pagātnes noslēpumi, jāatgriežas ari pie šī aizmirstā atgadījuma. Pagaidām ar izpēti nodarbojas vienīgi entuziasti, Politehniskā institūta studenti. Traģēdijas atstātu pēdu vairs nav. Djatlova pārejā tikai paceļas obelisks, ko uzstādījuši draugi par piemiņu liktenī​gajam kāpienam kalnā. Vai kādreiz tiks atklāts izgaisušās vienības noslēpums? («Poisk»)


Konstantīns Kedrovs Pašnavības domu Majakovskim varēja iedvest,.. LODE TRĀPĪJA TAISNI SIRDĪ Cik nemirstīga ir Majakovska dzeja! Nu, kaut vai dzejolis «Aizsasēdējušies», kas 1922. gadā bija ie​spiests avīzē «Izvestija». Pēc redzētā miegs kā siets. Tumsa dēdē, Ar ausmu sāk ideja atspīdēt: «Lūk, beidzot vēl saaicināt vienā sēdē un lemt — visas sēdes izdeldēt!» Vai par to pašu nesapņo ari mūsdienu Krievija šajās bezgalīgajās ārkārtējo kongresu sēžu dienās?… Es tomēr atzītu par labāku, ja šīs rindas mums liktos novecojušas — tāpat kā daudz kas cits pārlieku ideoloģizē​tais, aģitējošais. Bet nez vai kādreiz novecosies dzejnieka jaunības dienu rindas: Klausieties! Ja jau reiz zvaigznes aizdedz, Tad taču vajadzīgas tās kādam? Kurš gan tagad atceras, kādai partijai bija pieslējies Dante, lai gan diženais dzejnieks par saviem politiskajiem uzskatiem bija padzīts no Florences un pārvietojis uz savu «Elli» tagad vairs nezināmus politiskus darbiniekus. Mūsdie​nās viņus atceras tikai sakarā ar Dantes «Dievišķo komē​diju». Visa Majakovska dzeja ir XX gadsimta «Dievišķā komēdija». Tur vēl trakāk verd asiņainas politiskās kaislības nekā Dantes ellē. Taču «Dievišķo komēdiju» lasa tāpēc, ka tajā ir divi trīs panti par mīlestību ellē, kurā Paolo un Frančeska nešķirami met savu bezgalīgo moku lokus, pat ellē nebeigdami mīlēt viens otru. Mīlestība ellē — tas ir pastāvīgs Majakovska motīvs. Katrs vārds, katrs joks un katras lamas, ko izgrūž viņa apdegušā mute, izmetas kā no degoša publiskā nama prostitūta. Asaras mucām no acīm izpumpēšu. Izraušos, tik pret ribām atsperties ļaujiet! Izraušas! Izraušos! Izraušos! Spēšu! Ne velna. No savas sirds neviens neizbēgs. Dante bija aizrāvies ar vienotas Romas impērijas ideju, bet Majakovskis līdz mūža beigām ticēja «lielajai sociālisma ķecerībai». Ķecerība tiešām bija liela — spriežot pēc izlieto asiņu straumēm. «Klusējiet, oratori! Vārds jums, biedri mau- zer!» Biedrs mauzers, revolveris, savu vārdu pateica. Šāviens sirdī bija precīzs. «Mana anatomija zaudējusi prātu. Viena vienīga sirds — vairāk nekā.» Varētu domāt, ka dzejnieks, pirms nospieda gaili, bija ilgi un rūpīgi studējis tieši anatomiju. Nav nemaz tik vienkārši trāpīt pašā sirdī. Ir labi jāzina, kur tā atrodas. Bet te — beigas ar pirmo šāvienu. Pēc Polonskas liecības, kad viņa, izdzirdusi šāvienu, ieskrēja istabā, Majakovskis gan vēl bijis dzīvs un pat centies kaut ko pasacīt Tad viņas acu priekšā seja kļuvusi balta kā krīts. Sai liecībai es ticu. Tāda nav izdomājama. Polonska neredzēja, kā Majakovskis šāva, varbūt neredzēja, kas šāva, taču dzejnieks nomira viņas acu priekšā.


Nepavisam negribas atkal rakņāties pratināšanas protokolu kaudzēs. Šo grūto darbu jau izdarījis Valentīns Skar- jatins un skaidri pierādījis, ka izmeklētājs, kas pratināja Polonsku, steidzīgi ticis atstādināts no lietas izmeklēšanas, bet vēlāk nošauts, nepaskaidrojot iemeslus. Piebildīsim, ka tas bija nevis 1937., bet gan tikai 1930. gads. Taču arī deviņdesmitajos gados Krjučkova resoram gaužām nepatika no jauna uzbangojusī interese par Majakovska bojāeju. Šis resors steidzīgi izdarīja Majakovska pēdējās zīmītes grafolo- ģisko ekspertīzi un publicēja tās rezultātus. Zīmīte, kā izrādījās, protams, bija īsta, lai gan pastāv galīgs juceklis. Pirmkārt, zīmīte nav vis viena, bet ir divas zīmītes: otrkārt, tās nav rakstītas nāves dienā, bet agrāk. Arī bez Lubjankā izdarītās ekspertīzes ir zināms, ka dzejnieku pēdējās mūža dienās nav pametušas domas par pašnāvību. Nesaprotams ir kaut kas cits: kur palikusi poēma «Slikti»?

BIEŽIE VIESI NO LUBJANKAS Majakovska autobiogrāfija beidzas ar 1928. gadu. Melns uz balta rakstīts: «Saceru poēmu «Slikti».» Kur tā palikusi? Majakovskis savus rokrakstus nesadedzināja, kā to darīja Gogolis. Saglabājies daudz kas, ari pēdējās publicētās rin​das: Es zinu vārdu spēku, es zinu Trauksmes vārdus. Šie vārdi nav tie, kam aplaudē ložas… No vārdiem šiem traucas Zārki cilāt ozolkoka kājas savas. Skaidrs, ka Majakovskis domā par nāvi, gatavojas tai, raksta poētisku testamentu. Bet, lūk, kas ir dīvaini: viss, ko dzejnieks uzrakstījis, ir publicēts, bet šai gadījumā neapšaubāmi ir runa tikai par uzrakstīšanu: Un tā nu gadās — Izmet, nedrukā, neizdod. Taču vārds joņo uz priekšu, Cieši iejūgu savilcis. Dimd gadsimti, rāpo Vilcieni — Ijiizīt tulznainās Poēzijas rokas. Presē parādījās citi panti — no poēmas «Pilnā balsī». Tajos runa ir vienīgi par dzīves kopnovērtējumu, bet nepa​visam ne par tuvu nāvi: Ar gadu asti sāku pārvērsties par rāpuli, par līdzīgu tiem, ko ir arheologs atracis. Nu, biedre dzīve, tātad ātrāk čāposim Pa piecgadi to dzīves gabaliņu, kas vēl atlicis. Nevienam, kas šīs rindas lasīja, ne prātā nenāca, ka atlikušais dzīves gabaliņš ir nožēlojami mazs. It vienkārši tas nebija ar prātu aptverams. Majakovska dzīvoklī klimst visādi Lubjankas salašņas. Slepenu politisku slepkavību un cilvēku nolaupīšanas spe​ciālisti. Un dzejnieks raksta: Paklau — kāds pasaulē Klusums! Nakts apklājusi debesis Ar zvaigžņu sagšu. Lūk, tādās stundās tu celies Un runā Ar vēstures laikmetiem Un pasaules ēku. Es neticu, ka Majakovskis neliekuļoti sacerējis dažādus aģitācijas pantus. Galu galā viņš taču ari atzinies, ka dzejā rīkojies varmācīgi pats pret sevi: Ari man aģitlapas līdz kaklam jau, ari man gribas


jums romances kaukt — daudz naudas un mazāk briesmu. Bet, lai to visu sev nespētu ļaut, es aizžņaudzu > pats savu dziesmu. Nē. Dzejas pienākums nav kādam kalpot Tai nevienam nav jāpakļaujas. Majakovskis draudzējās ar čekistiem, Puš- kins rakstīja paļāvības pilnas vēstules žandarmērijas šefam Benkendorfam, rakstīja pat par Ādama Mickeviča politisko uzticamību. Taču pienāk apgaismības bridis, un dzejnieks izsaucas: «Ejiet prom! Kāda gan mierīgam dzejniekam daļa par jums!» Puškina valstiskie dzejoļi mani atstāj gluži vienaldzīgu. Neredzu būtisku atšķirību starp Pētera I slavinājumu «Poltavā» un Ļeņina slavinājumu poēmā «V. I. Ļeņins». Abi varoņi spīdzināja un slepkavoja cilvēkus, abi nedeva ne plika graša par personas brīvību, abi bija izcili spējīgi politiķi un dziļi pārliecināti valstībnieki. Tiesa, Ļeņins gan nenogalināja savu dēlu, toties lika nošaut nevainīgu bērnu, ari careviču, arī Alekseju…

DRŪMS JOKS RĪTA TĒJAS LAIKĀ Dzejniekiem labāk turēties tālāk no varas un politikas. Varu nav iespējams pārspēt izmanībā, spēlē ar velnu vien​mēr uzvar velns. Dantesa lode pārrāva Puškina mūža pave​dienu, kad viņam bija 37 gadi. Kas izšāva lodi, kura izbeidza Majakovska dzīvi — arī 37 gadu vecumā —, pagaidām nav zināms. Skaidrs ir vienīgi tas, ka operāciju vadīja pieredzējis čekas aģents Agranovs. Tādi paši slepenu teroraktu speciālisti bija Volovičs, Gorbs un it īpaši pavisam dīvaina persona — Ļevs Elberts, kas piedalījās ģenerāļa Kutjepova nolaupīšanā un nonāvēšanā. Brikus pēkšņi nosūtīja uz ārzemēm, Majakovski tikpat negaidīti uz turieni nelaida, un Gen- drikova šķērsielas dzīvoklī sāka «viesoties» Elberts. Maja- kovskis, protams, zināja, ka viņu lenc no visām pusēm. Un kas tas par drūmu joku, brokastu tēju dzerot, kad dzejnieks ierosina viņu sūtīt uz ārzemēm ar uzdevumu fiziski iznīcināt kādu politisku darbinieku? Tas ir joks ar stipri drūmu zemtekstu. Te jaušams arī mājiens uz to, ka Majakovski nelaida kopā ar Brikiem ārzemju braucienā, un nepārprotams atgādinājums, ka dzejnieks zina par sarunas biedra pamatprofesiju — teroru un cilvēku nolaupīšanu. Bet dzejnieka kabatā glabājās piezīmju grāmatiņa ar dzejoļiem, kas viņa dzīves laikā netika publicēti. Mīl? nemīl? Es lauzu Rokas Un metu prom Salauztos pirlistus. Tā zīlē, palaižot Gaisā Margrietiņu ziedlapiņas. ImI arī sirmumu atklāj Šķēres un skuveklis. * Lai arī gadu sudrabs Līst straumēm. Es tomēr ceru, es ticu — nemūžam Mani nepiemeklēs Kaunpilns Saprātīgums. Svēti pildīdams Majakovska pēdējo gribu netenkot par viņu (nelaiķim tenkošana briesmīgi nepatika), es apzināti nerunāju ne par ko, kam ir sakars ar Majakovska personisko dzīvi, tomēr tas, ka arī šajā sfērā bija iespiedusies Lubjanka, ir zināms visiem. Ko tur teikt — Krievijā dzejnieks ir tik ievērojama personība, ka arī Puškina precībās iejaukts Benkendorfs un dzejnieku apbedīja žandarmi. Maja- kovski apbedīja čekists Agranovs. Trūkst tiešu pierādījumu iAibjankas līdzdalībai dzejnieka bojāejā, bet nav ne mazāko šaubu par Agranova ļoti aktīvo darbošanos, lai jauktu jebkuras pēdas apbedīšanas laikā. Par


izbrīnu draugiem un tuviniekiem, apbedīšanu uzdeva vadīt nevis rakstniekam, dzejniekam vai — kaut pieklājības dēļ — kādam partijas bosam, bet plašākā sabiedrībā maz pazīstamam čekas aģen​tam.

Kas Agranovam bija jānoslēpj? Māksliniece Lavinska atceras, ka redzējusi viņa rokās mirušā dzejnieka fotouzņēmumu, kurā Majakovskis bijis ar izplestām rokām un kājām un izmisuma kliedzienā plaši atvērtu muti. «Es sastingu šausmās,» Lavinska raksta, «fotogrāfijā redzamajai pozai nebija itin nekā kopīga ar mierīgi guļošo Majakovski, ko pirmoreiz redzēju Gendrikova šķērsielā. To fotogrāfiju nekad vairs neesmu redzējusi.» Šī uzņēmuma vietā vēlāk parādījās cits. Dzejnieks rāmi guļ uz dīvāna, seja pavērsta uz augšu, galva mazliet atmesta sāniski. Pirmais uzņēmums bija pazudis bez pēdām. «Togad dzejniekam visapkārt bija ienaidnieki, kas viņu spieda un žņaudza psiholoģiskās spīlēs (mēs daudz ko nezinām), un 14. aprīlī notikusī pašnāvība būtībā bija slepkavība…» Šī, manuprāt, ir visprecīzākā liecība par notikušo. Jūra atkāpjas klusu. Jūra aiziet uz dusu. Ar šīm rindām pietiek, lai padarītu sevi nemirstīgu mūžu mūžos. Un ar tādām rindām piezīmju grāmatiņā nogalināt sevi ar vienu šāvienu! «Esmu vislaimīgākais cilvēks pasaulē, bet man jānošaujas,» dzejnieks sacīja neilgi pirms liktenīgā šāviena. Pievērsiet uzmanību vārdam «jānošaujas»! Tas nepavisam nesaskan ar versiju par nāvi nelaimīgas mīlestības dēļ. Toties pavisam labi izskaidro kādu mīklainu epizodi. Majakovskim par izbrīnu, pašā karstākajā vajāšanas laikā viņam no Lubjankas atsūtīja šaujamieroci. Pārsteigtais dzejnieks ieroci nosūtīja atpakaļ, taču viņam laipni un neatlaidīgi atsūtīja to vēlreiz, šādu rīcību motivējot ar to, ka tā esot nolemts. Majakovskis nebija ne čekas aģents, ne komunistiskās partijas biedrs, un ierocis viņam nepienācās. Viņš bija ģeniāls dzejnieks, kas palika fanātiski uzticīgs boļševisma idejām. Vēsturiski boļševisms jau bija lemts iznīcībai. Tam bija atlicis vēl pastāvēt septiņus gadus pēc dzejnieka nāves — līdz 1937. gadam. Tad boļševisma fanātiķus nomainīja labie aprēķinātāji pobedonosikovi; Majakovskis to paredzēja savā lugā «Pirts». Tā tika izrādīta Majakovska nāves gadā. Vai tikai šī luga nebija tā, kas lika plūst pāri malām Pobedonosikova — Džugašvili pacietības mēram?

DIVKAUJA AR STAĻINU Staļinam bija šāda vājība. Viņš katrā ziņā gribēja kļūt par Pirmās Jātnieku armijas organizētāju. Kāpēc? Grūti pateikt, bet neapšaubāma vēstures falsifikācija norisinājās reālo dalībnieku acu priekšā. Šie notikumi vēl bija pārlieku neseni. Lai Vorošilovs kā meloja, ka Staļins ir komandējis Pirmo Jātnieku armiju, visi zināja, ka to darījuši citi… Vēlāk viņus gandrīz visus nošāva. Nošāva ari vecos boļševikus, kas kopā ar Staļinu bijuši Turuhanskas trimdā; pēc tam Staļins aizliedza žurnālu «Cietums un trimda», kurā viņam bija ierādīta pārlieku maza vieta citu varoņu vidū. Un, lūk, 1929. gadā lugā «Pirts» parādās tāda epizode. Beļvedonskis: Biedri Pobedonosikov, atļaujiet man turpināt jūsu ģīmetni, parādīt jūs kā administratoru novatoru un kā kredītu dalītāju. Cietums un trimda jūs gaidīt gaida, protams, runa ir par žurnālu. Revolūcijas muzejs arī tīko pēc jums… Pobedonosikovs: …Tādu nieku dēļ, protams, varas stūri izlaist no rokām nevaru, bet ja nu tas nepieciešams patiesas vēstures labā… Es apsēdīšos tepat aiz rakstāmgalda, bet tu mani attēlo


retrospektīvi, tas ir, it kā es sēdētu uz zir​ga! Beļvedonskis: Jūsu zirgu esmu jau uzgleznojis mājās pēc atmiņas. Tagad tikai atlicis jūs pielāgot zirgam. Atļaujiet pabīdīt sāņus papīrkurvi! Kāda vienkāršība, lai gan ir tik lieli nopelni! Parādiet labāk savu kareivīgo kāju! Kā spīd un laistās zābaciņš! Tādu vai laizīt velk… Staļins nebija muļķis. Viņš nemaz nevarēja šai scēnā nepazīt «Pirmās Jātnieku armijas parādi» un citas gleznas, kurās īpaši svarīga vieta ierādīta vadoņa zābakiem. Nav nemaz ko runāt par Staļina estētisko uzskatu paro- dēšanu. Tos viņš bija sevišķi skaidri formulējis sarunā ar Sikeirosu. Pēc Staļina domām, revolūcijai mākslā nepavisam nebija jāsakrīt ar revolūciju dzīvē. Tas bija tiešs trieciens futūristu teorijai. Tam sekoja vēl skaidrāks formulējums. Sociālistiskā māksla, pēc Staļina domām, varēja pārmantot klasicisma tradīcijas. «Pirts» tekstā šie izteikumi doti gandrīz burtiski. Beļvedonskis: Jūs, protams, zināt un redzat, kā teica slavens vēsturnieks, — mēdz būt dažādi Ludviku stili… Pobedonosikovs: Tad, es domāju, mēs paliksim pie Ludvika četrpadsmitā. Taču, protams, saskaņā ar strādnieku un zemnieku mākslas prasībām pēc palētināšanos es jums ierosinu steidzīgi iztaisnot krēslu un dīvānu kājas, novākt zeltu, visu nobeicēt kā ozolkoku un pa atzveltnēm, kā arī citām labi redzamām vietām šur tur izmētāt pa padomju ģerbonim. Tas nevarēja palikt nepamanīts. Staļins nepiedeva ari Meierholdam, kas «Pirti» bija parādījis uz skatuves, un nošāva viņu, bet tas notika vēlāk. Vai Majakovskis zināja, kas gatavojas? Protams, zināja. «Pirti» aizliedza izrādīt, no jau gatavas lugas tirāžas izplēsa dzejnieka ģīmetnes, viņam aizliedza izbraukt uz Rietumiem, atsūtīja uz mājām ieroci, no visām pusēm ielenca ar čekis​tiem, slepenu teroraktu speciālistiem. Daudzi pamanīja, ka Majakovskis kļuvis dīvains. Pārlieku skrajie, pārlieku lojālie aģitācijas panti un izteicieni par varas iestādēm nekādi nesaderējās ne ar viņa īstajiem dzejoļiem, ne ar stūrgalvīgo nevēlēšanos stāties partijā. Pat poēmā «Vladimirs Iļjičs Ļeņins», kas turpina XVIII gadsimta caru cildinošo odu tradīcijas, Majakovskis atrada iespēju pilnīgā saskaņā ar šo tradīciju ietvert arī rindas, kas vērstas pret despotismu un varas nesēja pielīdzināšanu dievībai. Un, lūk, par Ļeņinu: Vai patiesi Ļeninu rotās «vadonis, debesu dotais»? Ja tāds viņš bijis — karalisks, dievīgs, es tad aiz niknuma neglābtos vis, es tad stātos notikumus nievāt cildībās, ielās, kur gājieni ris. Es tad rastu pērkondārdošu lāstu vārdus un, iekāms samīts es un sauciens mans, es raidītu debesīs zaimu vārdus, uz Kremli bumbas es mestu — «Nost!» Vēl 1965. gadā man radās lielas nepatikšanas pedagoģiskās prakses laikā, kad biju šis rindas citējis skolēniem. Noskaidrojās, ka izdevumā skolām šo rindu vienkārši nav. 1925. gadā, kad tās bija uzrakstītas, Staļins izlikās, ka poēma viņam ļoti patīk, bet 30. gadā Majakovskis bija katrā ziņā jānovāc. Un viņu arī novāca. Kā? Uz šo jautājumu atbildes pagaidām nav.

PSIHOLOĢISKĀ SLEPKAVĪBA Nez kāpēc mēs agrāk neņēmām vērā kādu visai nopietnu apstākli. Niknas vajāšanas situācijā Majakovskim doma par pašnāvību varēja tikt iedvesta. Turklāt dzejnieks bija juties gaužām slikti. Ja nu


tēja, ko viņš dzēra kopā ar čekistiem, nepavisam nebija nekaitīga? Apstrādāt cilvēkus ar psihotropajiem līdzekļiem čeka pa īstam iemanījās 37. gada paraugprocesu laikā, kad upuri paši sastāstīja par sevi nezin ko. No malas tas pārliecināja pat Lionu Feihtvangeru. Minēsim tikai vienu detaļu. Majakovska nāves dienā ne mazāk slikti jutās ari viņa domubiedrs un dzejnieks Nikolajs Asejevs. Turklāt Asejeva dzīvoklī zvanīja telefons un kāda balss vaicāja: «Vai tu vēl neesi pakāries? Nu, nekas, gan mēs tiksim ar tevi galā.» Asejevs, lai gan bija piesardzīgs un lojāls, neslēpa, ka Majakovska nāve ir noslēpumā tīta. Nav zināms, ko Lub- jankas aģenti bija izdarījuši ar Majakovski, taču rādās, ka dzejnieka slikto fizisko pašsajūtu bija radījis kāds ne jau nekaitīgs līdzeklis, ko tādiem meistariem kā Elbergs un Agranovs nebija grūti iekaisīt ēdienā. Diemžēl mēs ļoti maz zinām par Lubjankas darbošanos šai virzienā tolaik. Joprojām viss tiek turēts slepenībā. Skaidrs ir tikai tas, ka daudzo dīvaino speciālistu atrašanās Majakovska dzīvoklī viņa mūža pēdējās dienās un pat stun​dās nevar būt nejaušība. Tautas atmiņa joprojām neuzskata par vienkāršu sagadīšanos Puškina nāvi un saista to ar politiskām intrigām ap viņu. Tiesa, tās ir tikai valodas, faktisku pierādījumu tikpat kā nav. Majakovska gadījumā pamatojumu ir vairāk nekā vajag. Nezinu, vai dzejnieks pats nospieda revolvera gaili, varbūt viņam kāds palīdzēja. Katrā ziņā depresijas pakāpe neatbilda notikušā vērienam. Puškins savu nāvi aprakstīja Oņegina un Ļenska duelī. «Dzejnieks slīd, tam pistole pie kājām krīt, viņš klusi krūtīm piespiež rokas…» Majakovska dzejā viņpasaules dzestrums dveš jau no dzejoļa nosaukuma «Biedram Netem — kuģim un cilvēkam». Tur slēpjas brīnumainas anagrammas, ko apziņa nespēj uztvert, bet zemapziņa noprot, — Vesels, Nete! Prieks, ka dzīvo tu dūmu vados, reliņos un galos. Bet zemapziņa to lasa citādi, pēc psiholingvista Lokāna metodes: — Vesels, Nete! Prieks, ka esi dzīvs. Dūmu vadi, reliņi, gali — visi kā tādi elles atribūti, bet uzvārds Nete — no vārda «ņet» (krieviski «nē») — it kā no citas pasaules. Tad pašās beigās baisma vēlēšanās, kas — ak vai! — ari piepildās: …satikt vēlos, laiks kad pienāks mirt, nāvi tā, kā satika to biedrs Nete. Majakovska bojāejas cēlonis slēpjas viņa poēzijā. Viņš gribēja sevi pakļaut sociālismam, bet poēzija nepakļaujas nekam un nevienam, dzeja, par ko viņš teica, tā «ir aģitlozungs mans», paliks tikai vēsturē, turpretim panti, «vienkārši kā īdēšana», dzīvos mūžīgi. Izrādījās, ka Majakovska nāve ir ļoti nozīmīgs XX gadsimta notikums. Iespējams, ka šāviens dzejnieka sirdī vēstīja staļiniskā terora un krievu inteliģences genocīda sākumu. ( «Izvestija»)


Taisija Belousova Uz kurieni ved slepenas ejas?

1918 gada aprīļa naktī kņaza Ščerbatova mājā ieradās Ārkārtējās komisijas (čekas) darbinieki. Nikolajs Sergejevičs par šo vizīti nebrīnījās. Pēdējo mēnešu notikumi, kad daudzi radinieki, tuvinieki un tāpat vien paziņas bija nozuduši cits pēc cita, bija viņam likuši sagatavoties visļaunākajam, taču noskaidrojās, ka čeku interesē ne tik daudz Ščerbatovs pats, cik arheoloģisku izrakumu pieraksti, kas glabājās pie viņa. 1692. gadā pavaldone Sofja Aleksejevna nolēma izpētīt Kremļa slēptuves un šim darbam izvēlējās uzticamu cilvēku — valsts kases djaku Vasiliju Makarjevu. Virzīdamies pa pazemes eju no Slepenā torņa uz Sobakina torni, viņš uzgāja divas palātas ar dzelzs durvīm, kam bija lielas priekškaramās atslēgas. Pa restotajiem, durvīs ierīkotajiem lodziņiem djaks varēja saskatīt, ka palātas līdz pat velvētajiem ķieģeļu griestiem piekrautas ap apkaltām lādēm. Pavaldone djaku briesmīgi nozvērināja, ka viņš uz šīm palātām neies un par redzēto nevienam nestāstīs. Taču par šo ceļojumu pazemē kļuva zināms Jāņa Priekšteča baznīcas ķesterim Kononam Osipovam. XVIII gadsimta sākumā viņš, saņēmis valdīšanas atļauju, trīs reizes mēģināja atrast palātas ar lādēm, taču nekādi nespēja iekļūt Kremļa pazemē. 1894. gadā plaši pazīstamais vēsturnieks J. Zabeļins par to pastāstīja rakstā «Maskavas Kremļa pazemes glabātavas». Uz Zabe]ina publikāciju atsaucās daudzi vēsturnieki, kas domāja, ka palātas ar lādēm joprojām saglabājušās un var tikt atrastas, ja pētītu pazemes Kremli. Maskavas arheologi, kam par šiem darbiem vajadzēja interesēties pašiem pirmajiem, klusēja. Ķerties pie bezcerīgā pasākuma uzdrošinājās vienīgi īpašu uzdevumu ierēdnis N. Ščerbatovs, ko atbalstīja Maskavas ģenerālgubernators lielkņazs Sergejs Aleksandro- vičs. Zem Troicas torņa Ščerbatovs atrada sarežģītu būvi, kas sastāvēja no četrām palātām (divos stāvos), kuras savā starpā bija savienotas ar tuneli. Senos laikos no apakšējām palātām bija iespējams pa ejām aizkļūt līdz Ņegļinnajas upei. No augšējām palātām pa kāpnēm sienā — ietikt Kremlī. XVI un XVII gadsimtā šīs būves droši vien bija izmantotas par cietumu: izdarot izrakumus, tur atrada cilvēku kaulus. Zem Borovicka torņa arheologs atraka trīs pazemes palātas, no kurām viena bija divstāvu. Pēc tam viņš izpētīja slepenu eju Kremļa mūrī — no arsenāla Stūra torņa līdz Nikolaja tornim. Mūra posmā starp Konstantīna un Jeļenas torni un Trauksmes zvana torni viņš atklāja divas ejas pašā mūrī. Viena no tām senos laikos bija noderējusi ienaidnieka apšaudīšanai, otra — pāriešanai 110 viena torņa uz otru. Beidzot Sarkanajā laukumā pie Nikolaja vārtiem Ščerbatovs negaidīti atklāja vēl kādu pazemes eju. No Kremļa puses viņš pa kāpnēm nokļuva līdz kādreiz izraktajam grāvim 11 metru dziļumā. No grāvja atkal pa kāpnēm viņš sasniedza Vēstures muzeju un devās Nikolaja ielas virzienā… Šie izpētes darbi, kas bija ilguši četrus mēnešus, uz laiku tika pārtraukti sakarā ar Aleksandra III nāvi, bet pēc tam tos atsākt kavēja Nikolaja II kronēšana, vēlāk valsts kasē trūka naudas… Turpināt slēptuvju izpēti vēlāk sadomāja Maskavas pazemes pētnieks arheologs I. Steļeckis, kura sapnis bija sameklēt Ivana Bargā bibliotēku. 1913. gadā — Romanovu valdīšanas 300 gadu jubilejas priekšvakarā — viņš saņēma atļauju izpētīt vienīgi torņu pazemes daļu. Darbu uzsākšanu izjauca Pirmais pasaules karš. 1918. gada martā uz Maskavu pārcēlās padomju valdība. Boļševikiem kļuva zināms, ka uz Kremli ved vairāki tuneļi, pa kuriem 1917. gadā tur bija iekļuvuši krimināli elementi, cerēdami juku laikos iedzīvoties mantā, tāpēc Ļeņins jau aprīli deva Kremļa komandantam P. Maļkovam rīkojumu izpētīt pazemi un pazemes ejas. Noskaidrojās, ka par vienu no slepenajām ejām izmantots sens notekkanāls. Kādā stāvoklī ir citi


tuneļi un kur tie atrodas, noskaidrot neizdevās. Kremļa komandants lika aizmūrēt tikai vienu pazemes eju, kas sākās no Izpriecu pils (1917. gadā šo eju bija atklājuši kareivji, pagrabos meklēdami cara dārgumu krātuves). Slepeno eju meklējumu laikā tika pētītas ari Kremļa sienas un torņi. Arhitekts I. Bondarenko, kas ar to nodarbojās, liecināja, ka visas slēptuves ir aizmūrētas vai aizbērtas ar zemi. Saņēmis kņaza Ščerbatova dokumentus, Maļkovs mēģināja tikt ar tiem pie skaidrības, taču drīz vien atmeta ar roku — palātas, kāpnes, kameras… Bet kur atrodas slepenās ejas? No kurienes uz kurieni tās ved? Vai tiešām nav cilvēku, kas pārzina Kremļa pazemi? Kāds komandantam pastāstīja par Steļecka arhīvu. Taču arheologa dzīvoklis bija rekvizēts (viņš pats atradās Ukrainā), bet arhīvs, kurā glabājās ari dokumenti par pazemes Maskavu, aizvests ne​zināmā virzienā. 1920. gadā par Maskavas Kremļa komandantu kļuva R Pētersons. Ari viņu — tāpat kā Maļkovu — satrauca nezināmās ejas Kremļa pazemē. Viņš vairākkārt pieprasīja ziņas no vēsturniekiem un arheologiem, bet tie atbildēja: ejas, protams, varēja kādreiz būt, taču gadsimtu norisēs zeme ir savandīta un tagad pa tām nokļūt Kremlī droši vien nav iespējams. Pedantisko, apzinīgo Pētersonu tādas nenoteiktas atbildes, protams, neapmierināja. Pēc viņa lūguma 1921. gadā Galvenās politiskās pārvaldes (GPP) darbinieki devās pie N. Ščerbatova. Taču nekā jauna viņi neuzzināja. Iedami projām, čekisti laipni, dodot godavārdu, lūdza kņazu uz laiku uzticēt viņiem albumu ar piecpadsmit Kremļa slēptuvju fotouzņēmumiem. Nikolajam Sergejevičam gan neizdevās šīs fotogrāfijas vēlreiz re​dzēt.. Tā kā Kremļa pazemes ejas joprojām bija noslēpums aiz septiņiem zieģeļiem, laikā no 1920. līdz 1930. gadam GPP bija spiesta pārbaudīt jebkuras ziņas par pazemes ejām (pat tīrās baumas). 1924. gadā tā izgāzās ar saviem darbiem Lielās Dmitrovkas 28. mājā. Tur veikto izrakumu priekš​vēsture bija šāda. 1917. gadā šai mājā atradās Piņagina kostīmu darbnīca. Kādā vasaras dienā saimnieks saviem jaunajiem zeļļiem pavēlēja ieviest kārtību nelielajā piebūvē, kurā glabājās visādi veci krāmi un lupatas. Pārvietojot lielu, smagu skapi, puiši saārdīja klonu un zem zemes kārtas atklāja akmens plāksni, bet aiz tās — dziļu, sausu aku. Pusaudži pa virvju kāpnēm nolaidās lejā. No akas sākās divas galerijas; viena no tām veda uz Teātra laukuma pusi, otra — uz Ciešanu klosteri. Puiši devās uz laukumu. Ceļā viņi ne vienreiz vien redzēja cilvēku kaulus un galvaskausus, kā arī senus, sarūsējušus ieročus. Beidzot galerija viņus noveda lielā palātā. Izeju no tās aizsprostoja 1,5x0,75 m lielas dzelzs kastes, kas bija sakrautas cita uz citas. Puiši pūlējās vienu no tām atvērt bet tas neizdevās. Tad viņi mēģināja kasti aiznest līdz akai, taču nespēja to izdarīt — kaste nebija paceļama. Viņi nolēma visu atstāt, kā ir, un vēlāk atgriezties palātā, līdzi ņemot darbarīkus. Taču vairāki puišu mēģinājumi iekļūt piebūvē bija neveiksmīgi. Vēlāk sākās revolūcija, plosījās pilsoņkarš. Puiši aizklīda kur nu kurais. 1924. gadā Maskavā bija palicis viens vienīgs Vasilijs Gusevs. Viņš tad ari par pazemes galeriju pastāstīja komisijai «Vecā Maskava». Komisijas locekļi izteica versiju, ka eja no Lielās Dmitrovkas ved uz Borovicka pakalnu, tomēr galeriju sameklēt nez kāpēc nesteidzās. Pēc dažām dienām kādā agrā rītā pie Guseva ieradās biedri no GPP un lūdza parādīt ieeju slēp​tuvē. Seko gandrīz vai detektīvromāns. Akmens plāksnes vietā zem zemes kārtas atrada mūrējumu divu ķieģeļu biezumā. Mājas iedzīvotāji, pie kuriem griezās pēc paskaidrojumiem, dievojās, ka nu jau 16 gadus mājā nav notikuši nekādi remonti vai būvdarbi. Par ekspertu pieaicinātais arhitekts N. Vinogradovs mūrējumam deva augstākais trīs gadus. Zem ķieģeļiem atklājās zeme, kurā gulēja lāpsta ar jaunu kātu. Pēc laika zemes racējiem parādījās kaut kas līdzīgs akai, kas ar nelielu slīpumu veda zem trīs gadsimtus vecās mājas pamata. Kamēr daži GPP darbinieki pūlējās sameklēt vietu, no kurienes varētu būt ņemta zeme akas aizbēršanai, citi iztaujāja tuvējo māju iedzīvotājus, taču ratus ar zemi mājas pagalmā neviens nebija redzējis. Nopratināt Piņaginu un viņa pārvaldnieku neizdevās — abus vecos vīrus bija ķērusi trieka. Tad čekistiem klāt piegāja kāds bijušais Piņagina darbinieks un ziņoja: eja sākas mājas pagrabā, kurā Piņagins nevienu neielaida. Čekisti nokāpa pagrabā un tur zem veciem dēļiem atrada vēl vienu — pavisam senu pagrabu, kas bija izmūrēts ar neapstrādātiem akmeņiem. Pagraba velvē viņi pamanīja aizmūrētu lūku. Nosprieduši, ka tā ved uz augšējiem stāviem, čekisti pie mūrējuma uzlaušanas nēķērās. Bet mūrējumu, kas


atradās pagraba pamatā netālu no akas, viņi izjauca un atklāja tur cilvēku kaulus. Vispār 28. mājā noslēpumu bija atliku likām. Taču, attīrījuši aku sešu metru dziļumā, GPP darbinieki izrakumus pārtrauca. Uz kurieni veda pazemes galerijas? Kāds liktenis ir dzelzs kastēm? Kas aizbēris aku? Tas viss ir palicis nezināms. 1923. gadā Maskavā atgriezās Steļeckis. Pūlēdamies atrast nozagto arhīvu, viņš griezās pie A. Lunačarska, pie Maskavas kriminālmeklēšanas iestādēm, pie paziņām, kas strādāja valsts arhīvos, bet viss bija veltīgi. Dokumentus par izrakumiem neizdevās dabūt arī Kremlī un pie N. Sčerbatova. Vēlēdamies darbus Kremlī turpināt un restaurēt kaut vai daļu no zaudētajiem dokumentiem, Steļeckis izmantoja mazu viltību. Viņš noslēdza līgumu ar Valsts izdevniecību, ka uzrakstīts grāmatu par pazemes Maskavu, un ar izdevniecības vēstuli devās uz GPP. Viņu pieņēma A Beļeņkijs (bijušais Ļeņina apsardzes priekšnieks) un bez ilgas domāšanas sacīja: «Kremlī mēs jūs nelaidīsim, to mēs paši esam pilnībā izrakņājuši, bet visa pārēja Maskava — jūsu rīcībā.» Varu tikai iedomāties, ko īsti tolaik Kremlī bija izrakņājuši GPP ļaudis. 1924. gadā, kad pie Kremļa mūra būvēja mauzoleju, lielā dziļumā tika atrastas pusaiz- gruvušas mūra palātas, no kurām, kā stāsta aculiecinieki, vedušas ejas uz Kremli. Tai pašā laikā tika atrakta arī Senāta torņa pazeme. Abos gadījumos arheologus pie darba nelaida, rīkojās «meistari uz visām kantēm» no pašas GPP. Drīz vien Steļeckis pārliecinājās, ka Beļeņkija vārdiem «visa pārējā Maskava — jūsu rīcībā» nav nekādas nozīmes. Iepretim Kremlim Maskavas upes pretējā krastā atradās itin nemaz nepētītā vecā Komisariāta ēka. XVIII gadsimta trīsdesmitajos gados ši viduslaiku pilij līdzīgā ēka bija uzcelta grāfam E. Bīronam. Komisariāta darbinieki zināja, ka no tās sākas divas pazemes ejas. Viena vedot pa upes apakšu uz Kremli, otra — tālu uz rietumiem. Šīs ejas izmantotas vēl pagājušā gadsimta beigās, bet tad aizmūrētas. Aplūkodams pili, Steļeckis ievēroja — ieejas pazemē ir samērā nesen pārmūrētas, tātad kāds tur ir rīkojies. Taču GPP kategoriski aizliedza mūrējumu uzlauzt Divdesmito gadu vidū Steļecka priekšlasījums Politehniskajā muzejā un presē publicētie raksti saistīja Kremļa komandanta Pētersona uzmanību. Viņš iepazinās ar Steļecka rakstiem, reizēm lika šķēršļus to publicēšanai, autoram paskaidrodams: «Es to daru tāpēc — jūs pats saprotat —, ka komandanta pienākums ir apsargāt Kremli. Kāds var piezagties, uzspridzināt» Tieši tādas bažas Pētersonu ari piespieda 1929. gadā aizbērt aku Slepenajā tornī, aizmūrēt apakšējās palātas Troicas tornī utt Kad nopostītā Čudovas klostera vietā sāka celt Sarkano komandieru skolu, pēc komandanta pavēles, meklējot pazemes ejas, tika izrakta tranšeja no Spasas torņa gandrīz līdz Nikolaja tornim. Nekādas slēptuves tur neatrada. Tad Pēter- sons sadomāja izrakt dziļu tranšeju no Ūdenstorņa līdz Beklemiševa tornim, bet iejaucās A. Jenukidze, kas domāja, ka Kremlī jau tā pietiek «grāvju un bedru». Vislielāko interesi par pazemes Maskavu GPP un Kremļa komandantūra izrādīja 1933. gadā. Maijā Steļeckis apsekoja Centrālā arhīvā ēkas pagrabus (pēc I. Zabeļina domām, šīs ēkas pamatos bija Ivana Bargā Opričņiku pils būves). Tur viņš atrada agrāk nezināmu pazemes telpu, no kuras kaut kur lejup veda no akmens veidotas, ar zemi aizbērtas kāpnes. Arheologs domāja, ka šīs kāpnes ved uz slepenu eju, kas XVI gadsimtā Opričņiku pili savienojusi ar Kremli, un gatavojās tās attīrīt Nākamajā dienā pagrabā pirmā ieradās Steļecka meita Zlata, lai kāpnes nofotografētu pirms atrakšanas. Ieraudzītais viņu pārsteidza- naktī kāds vandāliski bija sadauzījis pakāpienus un pagraba velvētos griestus sabojājis tik pamatīgi, ka tie jebkuru brīdi varēja iebrukt Kurš gan bija iekļuvis šai pagrabā, kas atradās apsargātā teritorijā? Kāpēc sargi nebija dzirdējuši triecienus pa akmeņiem? Un beidzot — kam bija ievajadzējies postīt arhitektūras pieminekli? Interesanti, ka pagrabu ar vītņu kāpnēm tai pašā dienā aizbēra ciet, lai gan arheologs dedzīgi iebilda. Pēc mēneša, būvējot metropolitēna šahtu, bijušās V. Goļicina (pavaldones Sofjas Aleksejevnas kanclera un favorīta) mājas pagalmā strādnieki atrada senu eju ar ozolkoka baļķu sienām un gotisku velvi. Metropolitēna būves priekšnieks P. Roterts norīkoja Steļeckim palīgā strādniekus, un eju sāka atrakt Tā neapšaubāmi veda uz Kremli. Taču ceļā atradās Tautas komisāru padomes jaunbūvējamās ēkas teritorija,


un GPP vīri pasludināja, ka šī slepenā objekta rajonā nekādus atrakšanas darbus nedrīkst izdarīt.. Visu vasaru Steļecki ne vienreiz vien aicināja uz Iekšlietu tautas komisariātu, kur tika apspriesti visi viņa raksti. Reiz viņu lūdza uzzīmēt Maskavas pazemes plānu. Steļeckis domāja, ka Iekšlietu TK gatavojas dažas senās slepenās telpas izmantot savām vajadzībām. Taču slepenās ejas un telpas nevis atraka un attīrīja, bet gan aizbēra un aizmūrēja (visbiežāk tika aizbērti pagrabi, no kuriem ejas, iespējams, veda uz Kremli). Zemi ņēma no metro šahtām. Tā tika aizbērti pagrabi Lielās Dmitrovkas 28. mājā, aizbērtas ieejas Troicas baznīcas pazemē… Bet atgriezīsimies pie Kremļa komandantūras darbošanās. 1932. gadā, būvējot ūdensnotekas no Kremļa uz Sarkanā laukuma pusi, netālu no Spasas torņa strādnieki atdūrās pret pazemes galeriju. Tā bija cilvēka auguma augstumā, ar kaldinātiem dzelzs griestiem un nišām sienās. Tur atrada vairākus skeletus XVIII gadsimta karavīru ietērpā. Šīs galerijas atklāšana Pētersonam nekādu prieku nesagādāja. Pirmkārt, to eju vidū, par kurām viņam bija stāstījuši vēsturnieki, atrastā galerija nebija minēta. Otrkārt, tā bija lieliski saglabājusies. Tas nozīmēja, ka uz Borovicka pakalnu ved nevienam nezināmas ejas un — kas viss dzīvē neatgadās! — pa kādu no tām var nokļūt valdības rezidencē. Eju izpētīja 18 m garumā un aizbēra ar zemi, pašu eju nesagraujot Nākamajā gadā, it kā atģidusies, komandantūra izņēma no senu aktu arhīva Maskavas pils kantora fonda dokumentus. Tajos bija aprakstīti zemes iebrukumi, kas notikuši Kremlī XIX gadsimtā. Tādi iebrukumi Pētersonu satrauca jau labu laiku. Viņš domāja, ka tie notiek virs senām būvēm (pagrabiem, akām). Tā paša gada oktobra beigās valdības ēkas pagalmā rīta vingrošanas laikā iegāzās pazemē kāds sarkanarmietis. Viņu izvilka no sešu metru dziļuma. Pētersons lika liet bedrē ūdeni. Lēja pusi dienas, taču ūdens nez kur aiztecēja — «akai» nebija dibena. Šis zemes iebrukums laikam gan bija pēdējā lāse, kas lika plūst pāri malām komandanta pacietības mēram. Apspriedies ar Jenukidzi un saņēmis viņa piekrišanu, Pētersons ataicināja uz Kremli Steļecki (arheologa lūgums atļaut Kremlī sākt Ivana Bargā bibliotēkas meklēšanu tolaik no Staļina sekretariāta bija nonācis pie Jenukidzes). Pētersons cerēja, ka zinātnieks spēs sameklēt un izpētīt slepenās ejas un uzzīmēt Kremļa pazemes plānu. Steļeckis darbu sāka no arsenāla Stūra torņa. Vienpadsmit mēnešos tika uzlauzts 10 metru biezs aizmūrējums un iztīrīti 18 metru ejas. Šķita, ka tā ejas daļa, kas nav aizbērta un aizbrukusi, ir jau ar roku aizsniedzama un ceļš uz pazemes Kremli tūlīt būs vaļā. Taču 1934. gada 3. decembrī, otrā dienā pēc S. Kirova nogalināšanas, rakšanās pazemē tika aizliegta un Steļeckis saņēma brīdinājumu: par «specdarbiem» nedrīkst ne stāstīt, ne rakstīt 1941. gada decembrī Steļeckis iesniedza Iekšlietu TK ziņojumu, kurā ierosināja seno pazemi izmantot par patvertni uzlidojumu laikā un norādīja, ka viņam ir apraksti un ilustratīvais materiāls par 200 pazemes telpām galvaspilsētā: pazemes ejas, izbijuši notekkanāli, akmenslauztuves un pagrabi ar aizmūrētām arkām. Vēl 150 objektus viņš ierosināja izpētīt. 1949. gadā divas nedēļas pēc Steļecka nāves viņa atraitne M. Isajeviča, izpildīdama testamentu, šos materiālus par velti piedāvāja vairākiem muzejiem, bet tie atteicās. Līdz 1978. gadam dokumentus pa daļām pieņēma Centrālais literatūras un mākslas arhīvs. No materiāliem, ko Steļeckis minēja savā iesniegumā Iekšlietu TK, šai muzejā nokļuva tikai kādi desmit procenti. Tās lielākoties bija īsas piezīmes melnrakstā. Plāni, shēmas, sīki pazemes būvju apraksti muzejā nenonāca — tie pazuda bez vēsts tāpat kā Steļecka arhīvs 1919. gadā… Hruščova atkušņa laikā tika izveidota sabiedriska komiteja, kas nodarbojās ar Ivana Bargā bibliotēkas meklēšanu. Tajā piedalījās pazīstami vēsturnieki ar akadēmiķi M. Tihomirovu priekšgalā. Viens no komisijas plānotajiem pasākumiem bija — turpināt izrakumus arsenāla Stūra torni. Droši vien ar A. Adžubeja, avīzes «Izvestija» redaktora un Ņ. Hruščova znota, palīdzību būtu ari izdevies piekļūt Kremļa pazemei. Taču pie varas nāca L. Brežņevs, un Kremļa vārti atkal aizcirtās zinātnieku acu priekšā. Pēc komisijas likvidēšanas pie M. Isajevičas ne vienreiz vien griezās privātpersonas, kas vēlējās dabūt Steļecka piezīmes un viņa «Mirušo grāmatas» trešo sējumu, kurā arheologs, nepakjaudamies aizliegumam, tomēr bija aprakstījis izrakumu darbus Kremlī. Literatūras un mākslas centrālajā arhīvā bija atrodami tikai divi pirmie sējumi, trešā sējuma liktenis palika nezināms. Isajeviča savās vēstulēs ir pieminējusi


kādu dīvainu cilvēku, kas viņu ar pūlēm pierunājis pieņemt par apakšīrnieku, taču drīz vien kādā jaukā dienā nav atgriezies mājās. Bet vēstures zinātņu doktors A. Amosovs raksta, ka septiņdesmitajos gados jebkurā lekcijā, kurā bijusi runa par Ivana Bargā bibliotēku un tās meklēšanu Kremļa pazemē, katrā ziņā bijis klāt cilvēks no VDK, kas tincinājis lektoru, cenzdamies izdibināt, kā viņš uzzinājis par Kremļa slēptuvēm un ko īsti zina. Jebkura Kremlī uzietā slepenā telpa vai eja tajos laikos bez žēlastības tika aizbērta vai sagrauta. Tikai divi piemēri. 60. gadu vidū mauzoleja sienā parādījās sīka jo sīka plaisiņa. Lai noskaidrotu ēkas nosēšanās cēloņus, tika izrakta šahta. Divpadsmit metru dziļumā atklājās dīvaina ierīce — ozolkoka caurule apmēram divu metru diametrā. Tā veda no Kremļa uz Sarkano laukumu un tur pagriezās uz Maskavas upes pusi. Aculiecinieki stāstīja, ka eja bijusi pilnīgā kārtībā. Droši vien tā kara laikā tikusi izmantota izbrukumiem no Kremļa. «Lai novērstu turpmāku mauzoleja bojāšanos», cauruli, šo unikālo senās arhitektūras pieminekli, aizpildīja ar betonu. 1968. gadā restaurators Klimenko Lielajā Kremļa pilī atrada pazemes eju, kuras veidojumam bija zināma līdzība ar pilienu. Ar stalaktītiem un stalagmītiem apaugusī akmens galerija, apmezdama līkumu ap senās Spasa baznīcas pamatiem, veda uz Ņegļinnaju, bet 48. metrā ceļu aizšķērsoja aizgruvums. Dodamies atvaļinājumā, Klimenko par atrasto galeriju ziņoja VDK darbiniekiem, cerēdams, ka viņi uzaicinās arheologus. Taču… Kad restaurators atgriezās no atvaļinājuma, viņu izsauca komandanta vietnieks un pēc īsa rājiena lika no Kremļa pazust Noskaidrojās, ka kāds kareivis, kas bijis klāt pazemes ejas atklāšanā, nolēmis to parādīt draugiem. Viņi savas «lāpas» — ar avīzēm aptītas nūjas — atstājuši galerijā. Tās sākušas gruzdēt. Ejai acīmredzot bija ventilācijas kanāli, kas izgāja uz Lielo Kremļa pili. Tajā parādījās dūmi. Tas varbūt nebūtu bijis nekas sevišķs, ja tieši tai laikā — pēc mūsu karaspēka ieiešanas Čehoslovakijā — uz Kremli nebūtu atvests Karels Dubčeks un Ludvigs Svoboda. Radās liels satraukums. Vai notikusi diversija? Provokācija?… Drošs paliek drošs — eju aizlēja ar betonu. Aculiecinieki stāsta, ka neilgi pirms Gorbačova pārbūves sākšanās, ierīkojot komunikācijas, atrasts liels tunelis, kura sienas greznojuši seni, skaisti krāsns podiņi ar lāču un čūsku attēliem… Atbilde uz jautājumiem, kādam nolū​kam šī galerija bijusi paredzēta un uz kurieni tā vedusi, jāmeklē specdienestos. Slepenība, kādā tika turēts ikviens atradums Borovicka pakalnā, radījusi visādus muļķīgus minējumus. Ar tiem es saskāros, kad vācu materiālus grāmatai «Pazemes Maskavas noslēpumi». Reiz kāds augsts amatvīrs no Iekšlietu ministrijas man kā lielu noslēpumu uzticēja, ka Kremlī atklāts mīklains apbedījums: nelaiķa augums bijis ieģērbts karavīra drebēs, bet galvaskausa vietā atradies trauks ar nezināmu šķidrumu… Vēlēdamās noskaidrot, kas tad tur īsti bijis, sameklēju Kremļa arheologus un uzzināju, ka viņi nejauši atklājuši Blagoveščeņijes baznīcas pagrabstāvu un tur apbedīto lielkņazu Sergeju Aleksandroviču, kas 1905. gadā gāja bojā Kaļajeva mestās bumbas sprādzienā. Tā kā no viņa miesām maz bija palicis pāri, tad sarkofāgā ieguldīta lielkņaza formas tērpā ieģērbta lelle, bet viņa mirstīgās atliekas savāktas traukā un noliktas galvgalī. Par šo at​klājumu diemžēl nav bijis nekādu publikāciju, un tas mūsdienu monarhistiem dod iespēju laiku pa laikam pieprasīt, lai viņiem izdod Sergeja Aleksandroviča mirstīgās atlie​kas. Tagad Maskavas Kremli ir ne mazums cilvēku, kurus interesē vēsture un kuriem slepenās ejas un telpas ir nevis kavēklis darbā, bet gan arhitektūras piemineklis. Viņi ir ļoti laipni un izpalīdzīgi un deva man iespēju aplūkot vairāku torņu pazemi. Tas man ļāva precizēt jau iegūto informāciju un apzināt senā Kremļa pazemes iekārtojumu. Ticiet man: slepenās ejas šeit nebija lietojamas jau XIX gadsimtā. Iespējams, ka Borovicka pakalnā tomēr saglabājušās kaut kādas galerijas un speciālisti tās reiz atraks un izpētīs. Taču tam būs vajadzīgs milzum daudz līdzekļu. Krievijai pagaidām tādu nav.

PIEZĪME


Senajās pilīs tika būvētas slēptuves gan virszemē, gan pazemē. Pie pazemes būvēm piederēja ari klausītavas, iz- brukuma ejas, poternas, ūdenas ņemšanas tuneļi Klausītavas bija pazemes kameras vai galerijas, kas atradās priekšā aizsargmūriem vai torņiem, lai varētu sadzirdēt, ko ienaidnieks dara pazemē. Aplenkumu laikā klausītavās sēdēja cilvēki, kam vajadzēja noteikt, kur, kādā virzienā ienaidnieks grib parakties zem nocietinājumiem. Ienaidnieka ejām pretim raka ejas ar koka apšuvumu, sakrāva tajās lādes ar pulveri un uzspridzināja. Izbrukuma ejas izmantoja, lai negaidīti uzbruktu aplencējiem. Poternas bija pazemes ejas, ko izmantoja sakariem starp cietokšņa objektiem. Ūdens ņemšanas tuneļi bija ejas, kas veda uz ūdenskrātuvēm, no kurām slepeni smēla ūdeni aplenkuma laikā.


Sergejs Černilis Capajevs nav noslīcis upe…

LEĢENDĀRĀ DIVĪZIJAS KOMANDIERA MEITA IR DZĪVA, UN TĀS NAV ANEKDOTES, VIŅA STĀSTA PAR SAVU TEVU Klusā Maskavas ieliņā netālu no metro stacijas «Sokol» dzīvo 83 gadus veca māmuļa. Maza pensija, četri infarkti, vesels lērums slimību, pirmās grupas invaliditāte. Saticis viņu uz ielas, tā teikt, atpakaļ neatskatīsies. Sauc viņu vienkārši — Klaudija Vasiļ- jevna. Uzvārds māmuļai gan ir izcils — Čapajeva. Viņa ir slavenā divīzijas komandiera, daudzu leģendu un anekdošu varoņa meita. Lai gan Vasilija Ivanoviča bojāejas laikā viņai bija tikai septiņi gadi, tēvu viņa labi atceras. — Jums tagad ir tāda vētraina dzīvošana, televizori, teātri, magnetofoni… Bet toreiz tēva ierašanās mūsu tālajā nostūrī ikreiz bija notikums. Un ne tikai mums vien, bet visam ciematam. Vēlāk viņu ilgi atcerējās, sprieda par viņu. To nav iespējams aizmirst Mēs toreiz dzīvojām Kļincovkā. Apdzīvotās vietas gāja no vienām rokām otrās, mijās sarka​nie un baltie, dažādas bandas. Čapajevam bija pieci bērni. Trīs paša un divi pieņemti. Divu pieņemto meitenīšu tēvs bija Vasilija Ivanoviča frontes draugs Pjotrs Kameškercevs, kas pasaules kara laikā bija nomiris viņa rokās. Pusi bērnības Klaudija Čapajeva nodzīvoja pie vecmāmiņas un vectētiņa. Viņas māte Pelageja Zaharovna, pametusi trīs bērnus, aizbēga pie cita. Pēc Čapajeva bojāejas, būdama stāvoklī, viņa, jaunajam vīram neko neteikusi, devās no Sizraņas uz Balakovu. Ceļā stipri saaukstējās un nomira, bērnus tikko redzēt dabujusi. Audžumāti Pelageju Jefimovnu ari ilgi nevaldzināja vīra slava, un viņa sāka dzīvot ar Ča- pajeva divīzijas artilērijas noliktavas priekšnieku Georgiju Živoložnovu. Romāns noritēja tik vētraini, ka pēkšņi atgrie​zušos divīzijas komandieri no viņa paša logiem apšaudīja laimīgais sāncensis. Pēc tam Zivoložnovs pameta divīziju un iestājās Serova bandā. Atlikušo mūža daļu viņš veltīja kontrrevolucionāru grupējumu organizēšanai. Pēdējo viņš noorganizēja vēl 1929. gadā. Tajā apvienojās ekspropriētie zemnieki. Dumpinieku vairākas reizes notvēra, bet viņa sieva paņēma sev līdzi Čapajeva dēlus un, izmantodama varoņa autoritāti, izpestīja savu vīru. Taču pēdējo reizi argumenti, ka Georgijs ir audzinājis Čapajeva bērnus, gādājis par viņiem, čekistus nepārliecināja, un Živoložnovu izsūtīja uz Karagandu. — Klaudija Vasiļjevna, par Čapajeva dzīvi mēs zinām tikai no vienas, viņa vārdā nosauktās filmas. Sakiet — cik dokumentāla tā ir? — Tā taču ir mākslas filma! Tur nekas nav tā, kā patiesībā bija. K. Čapajeva stāsta, ka Vasiļjevi, kuru uzdevums bija uzņemt filmu, devušies pie viņas tēva divīzijas komandieriem. Tie pastāstīja visu, ko zināja, bet Vasiļjevi tūlīt sapulcēja grupu un uzņēma veselas epizodes. Turklāt Čapajeva komandierus tēloja nevis aktieri, bet reāli cilvēki, kas bija karojuši kopā ar tēvu. Kad to visu parādīja Staļinam, viņš teica, ka tā tomēr neesot filma par Čapajevu. Pēc visu kinematogrāfistu skolotāja vārdiem, tās bija tikai atsevišķas kauju epizodes, bet filmai jāmodina un jāaudzina patriotisms. Tieši pēc Staļina norādījuma filmas scenārijā parādījās četri galvenie varoņi — komisārs kā partijas vadošās lomas iemiesojums, komandieris — no tautas nācis cilvēks, viens ierindas cīnītājs un viena varone kā sievietes lomas ilustrācija pilsoņkara laikā. —Tātad ne Petjkas, ne Ankas nav bijis? — Pjotrs Isajevs nekad nav bijis ierindnieks. Čapajeva divīzijā viņš komandēja pulku, vēlāk bija komisārs, pēc tam īpašu uzdevunu virsnieks. Anka patiesībā bija Marija Andre- jevna Popova. Viņa nogādāja uz priekšējām līnijām munīciju un nesa ārā ievainotos. Reiz viņa kādai ložmetēja apkalpei aiznesa lentes. Bet tur ložmetējnieka palīgs bija gājis bojā un ložmetējnieks pats smagi ievainots. Viņš tad


ari teicis: «liecies blakus un spied to tur kloķīti, bet es ar veselo roku grozīšu ložmetēju.» Marija izsaukusies: «Vai tu esi jucis, vai? Man bail.» Un grasījusies iet prom. Bet ložmetējnieks viņai aiz muguras izšāvis. Un teicis: «Nākamā lode būs tev!» Ko lai dara? Nolikusies gar zemi, pagriezusi sānis galvu, sažmiegusi acis un tā šāvusi. Par Anku viņa iesaukta tāpēc, ka filmas galvenā konsultante bija Furmanova sieva Anna Ņikitična. Viņas dēļ Funnanovam iznāca pirmā saķeršanās ar Čapajevu. Vasilijs Ivanovičs toreiz pieprasīja, lai Annu Ņikitičnu nosūta citas divīzijas rīcībā, jo tā vēl sabrauks sievas visiem komandieriem. Taču Furmanovs atteicās. Viņi abi nosūtīja telegrammas armijas komandierim Frun- zem, paziņodami, ka kopā nestrādās. Atbrauca liela komisija ar Kuibiševu priekšgalā. Rezultātā tika nolemts Furmanovu atsaukt un sodīt Vēlāk tā ari notika, kā Capajevs bija paredzējis. Saradās sievas un ņēmās noskaidrot, kuras vīrs ir augstāks priekšnieks. Čapajevu noveda tiktāl, ka viņš pavēlēja visas sievas divdesmit četru stundu laikā aizsūtīt projām. — Varbūt Vasilijs Ivanovičs nemaz nenoslīka? — Nē. Kamēr viņš mācījās akadēmijā, viņa divīzija bija izkaisīta. Attālums starp brigādēm — 100 līdz 200 verstis. Atbrauca tēvs un sāka uz visām pusēm sūtīt telegrammas, ka štābs, kas atradās dabinskā, ir neaizsargāts, ka pie tā atrodas tikai 200 cilvēku no mācību komandas. Viņš rakstīja: «Agrāk es gaidīju katastrofu kuru katru dienu, bet tagad — jebkuru mirkli.» Tad pēkšņi uz Saharnojes ciemu atsūtīja 51. divīzijas kavalērijas pulku. Viņiem nebija līdzi ne pārtikas, ne lopbarības. Un viņi sāka dumpoties. Čapajevs kopā ar jauno komisāru Baturinu automobilī devās pie viņiem, likuši par visu skaidrībā, vakarā viņi posās braukt atpakaļ. Viņiem pastāstīja, ka turpat blakus atrodoties liela kazaku patruļa, un ieteica uzkavēties līdz ritam. Viņi tomēr nolēma atgriezties štābā. Aizbrauca, bet štābā nedarbojās ne telefons, ne telegrāfs. Tēvs izziņoja trauksmi, sapulcināja visus laukumā, un tur viņiem arī uzbruka kazaki. Viņiem — trīssimt cilvēku, bet lielgabalu tikpat kā nav. Atkāvās ar to, ko atņēma ienaidniekam. Tēvu vispirms ievainoja rokā, vēlāk galvā, pēc tam vēderā. Tad viņš ari zaudēja samaņu. Kad filmu rādīja Ungārijā, kādā no mūsu karaspēka daļām ieradās divi ungāri. Viņi stāstīja, ka Baturins viņiem pavēlējis par katru cenu Čapajevu nogādāt Urālas otrā krastā. Un tad nu šie divi ungāri un vēl divi cilvēki, kas paši bija asinīm noplūduši, izņēma vienu vārtu pusi un ar šo plostu tēvu pārveda otrā krastā. Tikai tur viņi ieraudzīja, ka tētis jau miris. Viņi to aizvilka tālāk no ūdens, ar rokām izkašāja kapu, pēc tam nolīdzināja zemi un nokaisīja ar zariem, lai nonāvēto neatrastu un par viņu neņirgātos. Vēlāk es aizbraucu uz turieni. Sapulcināju traktoristus, jautāju, vai ir brīvprātīgie, kas būtu ar mieru rakņāt krastu un meklēt tēva kapu. Vēlāk uzzināju, ka Urāla pa to laiku mainījusi gultni. Kur agrāk bija upes dibens, tagad ierīkoti sakņu dārzi, bet tur, kur tēvs aprakts, tek upe. Tā nu filmā patiesības ir maz. Tēvs, protams, ātri iekarsa, taču krēslus nelauza. Kaut vai tāpēc, ka agrāk pats tos bijis taisījis. — Sakiet — vai anekdotes par Vasiliju Ivanoviču jūs nekaitina? — Ziniet, es nepievēršu tām uzmanību. Zeltu dubļos iemīt nevar. Viņš bija labs un godīgs cilvēks. Mantā neiedzīvojās, personiskās dzīves viņam gandrīz nebija, bojā aizgāja, ne jau pašlabumu meklēdams. Jāteic, ka anekdošu vidū ir arī asprātīgas. Kaut vai, piemēram, tā, kā viņpasaulē Čapajevs satikās ar Mao Dzedunu. Mao saka: «Ko jūs īsti iedomājaties? Mūsu ir miljards. Mēs jūsu zemē akmeni uz akmens neatstāsim!» Bet Čapajevs atbild: «Stāvu un domāju, kur mēs tādu milzu baru apbedīsim.» «Komsomoļskaja pravda»


Jurijs Rosciuss Kasandras sindroms jeb mūka Ābela dzīves gājums Par laimi mēdzam dēvēt kaut ko ātpus mums esošu. īstā laime pastāv mani pašā. Rabindranats Tagore Kurš gan nav dzirdējis par skaistuli Kasandru — Trojas valdnieka Priama un viņa sievas Heku- bes meitu? Viņas skaistuma savaldzinātais karotājs, kosmiskās kārtības un cilvēciskās harmonijas sargātājs — dievs Apollons, lai iemantotu Kasandras pretmīlestību, piešķīra viņai neparastas paredzēšanas spējas. Skaistule tomēr noraidīja viņa tīkojumus. Noraidījuma sadusmotais dievs panāca, ka viņas pareģojumiem neviens vairs neticēja. Cilvēki daudz zaudēja, neņemdami vērā Kasandras pareģojumus. Tā, piemēram, trojieši nelikās zinis par viņas brīdinājumu, ka Parīds nozags skaisto Helēnu, un tas noveda pie Trojas kara. Pēc Trojas ieņemšanas Kasandra nokļuva Agamemnona gūstā un kopā ar viņu gāja bojā no Agamemnona greizsirdīgās sievas Klitaimnestras rokas. Par Kasandras pareģojumiem mēdz dēvēt tādus, kam apkārtējie cilvēki īsti netic. Taču, kā mēdz teikt, vēsture atkārtojas. Un atkal tikpat noslēpumaini kā agrāk paliek apstākļi, no kurienes un kā mana stāstījuma varonis iemantojis pārsteidzošo paredzēšanas spēju, kas pastāvīgi saasināja viņa attiecības ar varasvīriem, kuri viņu gan ieslodzīja cietumā, gan sūtīja trimdā un beigu beigās lika viņa vārdam grimt dīvainā, gandrīz necaurredzamā tumsā. Lai tā notiktu, roku pielicis laiks, dievi un cilvēki. Daudzi viņa mūža gadi ritējuši klosteru cellēs un mūka vientuļnieka mītnēs, vēl ļaunāk — cietokšņu un cietumu mūros, mitrās kamerās, kur saulei ielūkoties bijis liegts. Pēc to cilvēku domām, kas tādās kamerās bijuši ieslodzīti pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad tās vēl pilnīgi funkcionēja, tur pastāvošais režīms stipri atgādinājis svētās inkvizīcijas cietumus un varējis sacensties ar drūmās citadeles Bastīlijas režīmu. Tādos apstākļos, man šķiet, būtu grūti klājies pat Olofernam. Lai nodotu aizmirstībai mana stāstījuma varoni, ne mazumu pūlējusies iztapīgā, mūžam modrā Varas verdzene — Cenzūras kundze, kas uzcēla vēl vienu necaurredzamu žogu ap apstākļiem, kuros radās mana varoņa neparastās spējas, ap viņa pareģojumiem un mūža ritumu. Es apzināti neievērošu tradicionālo secību stāstījumā par mana varoņa dzīvi un darbiem. Vairāk nekā pirms simt piecdesmit gadiem — 1841. gadā — aukstā, puteņainā februāra rītā viņa pīšļus savā stingajā klēpī pieņēma Krievijas zeme. Tā nebija viegla kā pūka. Sasalušās zemes kukuržņi klaudzēdami krita uz zārka vāka, kad katrs klāt​esošais pēc tradīcijas iemeta kapā sauju zemes. Diez vai todien klostera kapsētā, kur notika apbedīšana, bija sapulcējies daudz cilvēku. Apstākļi, atturīgi izsakoties, nebija «īstie», jo zemes klēpī guldīja… ieslodzīto. Apbedīts tika mūks Ābels, kas savā astoņdesmit ceturtajā mūža gadā bija miris dīvainajā Spasa un Eifemija klos​teri Suzdaļā. Šis klosteris vēl tagad stāv Kamenkas krastā. Kopš XVI gadsimta! Cik drūma slava bijusi šim klosterim, tagad zina tikai retais. Tumšās, mitrās celles, apsūnojušie, varen augstie, tādi kā Kremļa mūri, ko dienu un nakti apsargāja zaldāti, kuri militāri sveicināja komandantu — šī klostera priekšnieku, nepārprotami liecināja par lielu uzmanību pret cilvēkiem, kas izpelnījušies cara ievērību. Tieši šeit savā laikā «rada patvērumu» dekabristi Bobriš- čevs-Puškins un kņazs Šahovskojs. Vēlāk tur bija ieslodzīti vecticībnieku arhiereji. Vēl vēlāk — jau padomju varas laikā — klostera «jauko tradīciju» savu iespēju robežās turpināja bijušais seminārists Josifs Džugašvili (Staļins), kas šī klostera sienas uzskatīja par pilnīgi cienīgām uzņemt ģenerālfeldmaršalu Fridrihu fon Paulusu kopā ar štābu, kā arī čehu ģenerāli Ludvigu Svobodu. Bet ko tur runāt! Tolaik klosterī bija tik daudz iemītnieku kā nekad agrāk.


Patiesi — svēta vieta tukša nemēdz būt Kā rādījis laiks, šis cietums bijis noturīgāks nekā Bastīlija, ja jau tas sagla​bājies līdz mūsdienām. Šī klostera mūros nežēlastībā kritušais mūks pavadīja pēdējos mūža gadus. To mēs varam uzzināt no Svētās Sinodes 1826. gada 28. augusta ukaza, kurā teikts, ka pēc cara Nikolaja Pavloviča pavēles mūks Ābels notverams un ieslogāms Suzdaļas Spasa un Eifemija klosteri [1] . Mazliet vēlāk tas arī tika izdarīts, taču klosterī ievietošanas datums pagaidām nav zināms. Tur Ābels arī beidza savas mūža die​nas. Tomēr pat cauri drūmā klostera sienām, pat no kapa klostera kapsētā Ābels ar savām spējām, darbiem un rakstiem ietekmēja cilvēku dzīvi, arī tādu cilvēku, kas viņu nekad nebija satikuši, kas bija dzimuši pēc viņa nāves; viņš saistīja šo cilvēku domas pie sevis, laupīdams tiem miegu, mocīdams to miesas un garu ar saviem pareģojumiem, kuru nopietnību cilvēki īpaši apzinājās tad, kad tie sāka piepildī​ties. un mūka Ābela pareģojumi allaž piepildījās. Ir pilnīgs pamats domāt ka arī 77 gadus pēc Ābela nāves, 1918. gada vidū, pēdējais Krievijas ķeizars Nikolajs II un viņa laulātā draudzene Aleksandra Fjodorovna, kas bija ieslodzīti Ipatjeva savrupmājā Jekaterinburgā, ne vienreiz vien atcerējās mūku Ābelu. Man nav nekā kopīga ar mistiku. Tā man ir sveša. Izskaidrojums, manuprāt ir vienkāršs. Dzīve ir spējīga uz kaut ko tādu, kas nemēdz rādīties pat murgos. Agrāk nekad nebiju domājis, ka alkatīgi meklēšu papīrus, dokumentus, publikācijas, atmiņas, izteikumus, pat atsevišķus vārdus un frāzes, kas kaut kādi attiecas uz mūku Ābelu, viņa dzīvi, darbiem, pareģojumiem. Bet palūk vien! Es meklēju… Naktis neguļu, domādams par viņu — patiesības alcēju, patriotu, gudrinieku, savu tautieti. Tas bija stiprs, cienījams, godīgs un vīrišķīgs cilvēks, kas savu ideju un pārliecības dēļ bija ar mieru pat nāvē doties. Lai viņam vieglas smiltis!

KAS TAD VIŅŠ BiJA, ŠIS PAREĢIS ĀBELS? Deviņpadsmitajā gadsimtā, sākdams publicēt materiālus par mūku Ābelu, ievērojamais krievu vēsturnieks, žurnālists un sabiedriskais darbinieks, speciālā žurnāla «Russkaja stariņa» dibinātājs, izdevējs un pirmais redaktors Mihails Ivano- vičs Semevskis publikācijā «Pareģis mūks Ābels» raksta: «Mums ir iespējams atbildēt uz šo jautājumu, jo mūsu rīcībā ir dokumenti, kas attiecas uz Ābelu. Šie dokumenti ir šādi: 1) Divas oktāva formāta burtnīcas, kas pierakstītas slā- viski… Šajās burtnīcās ir: a) «Tēva un mūka Ābela dzīve un ciešanas»; b) «Mūsu tēva Dadamija dzīves apraksts»; c) «Esamības pirmā grāmata». 2) Burtnīca divos eksemplāros ar virsrakstu «Mūka Ābela baznīcas nepieciešamības»; tajā saīsināti izklāstīta «Esamības grāmata», kas atrodas divās pirmajās burtnīcās. 3) Divpadsmit Ābela vēstules grāfienei Praskovjai Andre- jevnai Potjomkinai, kuras rakstītas gan slāviski, gan parastā rakstībā; visas vēstules attiecas uz 1815. — 1816. g. 4) Ābela vēstule V. Kovaļovam, P. Potjomkina fabrikas pārvaldniekam Gluškovā (1816. g.).» Tomēr diezgan trūcīgs ir to dokumentu saraksts, kuri tolaik bija M. Semevska rīcībā. Turklāt publikācijās ietvertā informācija dota tikai citātos, kuru apjomu un tematiku noteica gan žurnāla izdevēja Semevska, gan cenzora vie​doklis, ar ko nevarēja nerēķināties. Par iepriekš minēto dokumentu oriģināliem jāpiebilst, ka man pagaidām tos nav izdevies atrast, lai gan esmu meklējis diezgan enerģiski. Ķersimies pie iepazīšanās ar mūsu rīcībā esošajiem materiāliem! Turpmāk Ābela biogrāfiju tikai pārstāstīsim, samazinādami apjomu, kā arī atvieglodami lasīšanu un


uztveri. Retos gadījumos esmu atļāvies izdarīt piezīmes, kas tekstā dotas iekavās. Jāpiebilst, ka Ābela biogrāfijas dalījums nodaļās gan atšķiras no oriģināla tiklab pēc katras nodaļas nosaukuma, kā pēc aplūkotā laika posma. Tas darīts pēc kompozicio- nāliem apsvērumiem un atbilstoši viena vai otra Krievijas ķeizara valdīšanas laikam. Dabiski, ka aplūkojamais dokuments «Tēva un mūka Ābela dzīve un ciešanas» stāsta par visu Ābela dzīvi no dzimšanas līdz nāvei. Tomēr nebūtu gluži pareizi domāt, ka viss, kas stāstīts šai pēc žanra kanoniem uzrakstītajā sacerējumā, ir neapšaubāms un pilnīgi saskan ar īstenībā notikušo. Turklāt patiesi godam ir strādājusi XIX gadsimta cenzūra. Par tās iejaukšanos liecina daudzie punktējumi, kas aizstāj cenzūras izņemtos dzīves stāsta fragmentus. Tāpat neapšaubāmi jūtamas ari dzīves stāsta autora sim​pātijas un antipātijas, viņa aprakstīto notikumu vērtējums un to būtības izpratne. Tādējādi rodas nepieciešamība Ābela dzīves stāstā minētos notikumus salīdzināt ar vēsturi, pārbaudīt datumus un secību. Šai ziņā, es ceru, spēj ar savām liecībām palīdzēt nedaudzie neatkarīgie aculiecinieki — Ābela laikabiedri, kuri atstājuši savas atmiņas, kas atspoguļo analoģiskus notikumus. Izdevies atrast arī dažas maz pazīstamas publikācijas, kurās ir Ābela pratināšanas fragmenti. Pratināšanu izdarīja organizācija, kas Krievijas impērijā nodarbojās ar politisko izmeklēšanu, — Slepenā ekspedīcija. Tā arī ir mums saglabājusi Ābela atbildes uz izmeklētāju jautāju​miem. Taču ari šie dokumenti autoru subjektīvu kļūdu dēļ reizēm īsti nesaskan cits ar citu un ir pat pretrunīgi. Tāpēc analīzē, kas sekos, vajadzēja izmantot vēl vienu paņēmienu, lai apstiprinātu dzīves stāsta vēstījuma precizitāti: Ābela darbošanās un tai sekojošās represijas — izsūtīšana, soda piespriešana, cietumi, izslodzījums cietoksnī utt — aplūkotas savstarpējā nosacītībā, cēloņu un seku sa​karībās. Diemžēl jāatzīst: lai gan dzīves stāsta neprecizitāšu atklāšanā un patiesības izdibināšanā lietoti visi iepriekš minētie paņēmieni, Ābela biogrāfijā tomēr vēl paliek tumšas, pagaidām mīklainas vietas, ko ar laiku varbūt arī iz​dosies noskaidrot Vairāku iemeslu pēc man tas liekas ļoti svarīgi. Viens no tiem — vajadzība izdibināt, kāda īsti loma un nozīme Krievijas kultūrā bijusi ārkārtīgi interesantajai mūka Ābela personībai. Otrs iemesls — noskaidrot, kādos apstākļos veidojas pareģošanas spējas, kā arī to, kā apdāvināti cilvēki optimāli izmantojami valsts un tautas labā. Tātad pakavēsimies pie mūsu varoņa biogrāfijas.

TĒVA UN MŪKA ĀBELA DZĪVE UN CIEŠANAS (Biogrāfija, tās pārstāstījums) Mūks Ābels dzimis Tulas guberņā 1757. gada martā pašā saulgriežu laikā. Viņam dots vārds Vasilijs. Dievs bija lēmis viņam dzīvot astoņdesmit trīs gadus un četrus mēnešus. Viņa vecāki bija zemkopji, turklāt mācēja zirgus vārdot.. Vasilijs arī apguva šo māku, taču viņa prāts vairāk nesās uz debesu lietām. Kad viņam bija deviņpadsmit gadu, viņš devās ceļot pa dienvidu un rietumu, bet vēlāk arī pa austrumu zemēm. Ceļoja kādus deviņus gadus. Beidzot viņš nonāca tālu ziemeļos un apmetās Valaamas klosterī, kas nošķīries no pasaules Lādogas ezera salā. Klostera priekšnieks tolaik bija gudrais un dievbijīgais Na- zarijs. Viņš Ābelu laipni pieņēma savā klosterī, ierādīja viņam celli, lika kopā ar brāļiem iet uz baznīcu un pie galda, paklausīgi izpildīt visus pienākumus. Tēvs Ābels klosteri nodzīvoja tikai vienu gadu, vērodams klostera dzīvi un iedziļinādamies tajā. Vēlāk viņš saņēma no klostera priekšnieka svētību un «devās tuksnesī», tas ir, dzīvot vientuļnieka


būdiņā. Tur viņu bieži piemeklēja grūtsirdība un daudzas gara un miesas ciešanas. Dievs tas Kungs viņam uzsūtīja lielus jo lielus kārdinājumus. Bet Ābels, pagurdams no visādiem kārdinājumiem, lūdza Dievu: «Kungs, apžēlojies par mani un neved mani kārdināšanā, kas iet pāri maniem spē​kiem!» Vēlāk Ābelam sāka rādīties tumsas gari, un viņš tiem vaicāja, kas tos sūtījis. Tie atbildēja: «Mūs atsūtīja pie tevis tas pats, kas tevi atsūtīja uz šejieni!» Galu galā Ābels parādīja, ka viņam ir stingrs raksturs, un, gūdams uzvaru pār ļaunajiem spēkiem, lika tos kaunā. Kādā- maz pazīstamā XIX gadsimta publikācijā, ko nesen atklāju, atrodamas dažas papildziņas, kuras dod lielāku skaidrību par varoņa mūža sākuma posmu. Tā, piemēram, 1796. gada martā, kad Ābelu Pēterburgā pratina Slepenajā ekspedīcijā, uz izmeklētāja jautājumu: «Kas tu esi par cilvēku, kā tevi sauc, kur tu esi dzimis, kas ir tavs tēvs, kur esi mācījies, precējies vai neprecējies, un, ja esi precējies, vai tev ir bērni un cik skaitā, kur dzīvo tavs tēvs?» — kā teikts pratināšanas protokolā, viņš atbild: «Kristīts grieķu ticībā: precējies, trīs dēli; apprecināts pret savu gribu, savā ciemā dzīvojis maz, bet allaž klīdis pa dažādām pilsētām.» (Fragments ir no raksta «Pareģis mūks Ābels». Žurnāls «Russkij arhiv», 1878. gads, otrā grāmata. Citēta «Lieta par Ļeva Aleksandro- viča Nariškina muižas zemnieku Vasiliju Vasiļjevu, kas atrodas Kostromas guberņā Babaiku klosterī, kur iestājoties nosaukts par priesteri — mūku Ādamu, bet vēlāk pārdēvēts par Ābelu, un par viņa sacerēto grāmatu. Sakta 1796. gada 17. martā, 67 lapas.») Šai lietā ir ari Ābela atbildes uz citiem jautājumiem. Tās, ceru, palīdzēs dziļāk izprast Ābela raksturu un spē​jas. Uz jautājumu: «Tu saki, ka esi apprecināts pret savu gribu un staigājis apkārt pa dažādām vietām, bet — kur tas īsteni bija, ar ko tu nodarbojies, kā iztiki un kādu palīdzību saņēmi no mājām?» — Ābels atbild: «Kad viņam bijis vēl tikai desmit gadi, viņš sācis domāt par iešanu projām no tēva mājām, lai apmestos kaut kur vientuļnieka būdā un kalpotu Dievam, un turklāt dzirdējis Pestītāja vārdus no Evaņģēlija: ja kāds pametīs savu tēvu un māti, sievu un bērnus un to visu darīs Manā vārdā, tam tiks atmaksāts simtkārt un viņš iemantos debesu valstību. Viņš sācis neatlaidīgāk domāt par dzirdēto un meklējis gadījumu, lai piepildītu savu nodomu. Septiņpadsmit gadu vecumā tēvs viņu piespiedis precēties; vēl pēc kāda laika viņš sācis mācīties lasīt krievu valodā (un tas notiek septiņpadsmit gadu vecumā! — J-R), vēlāk izmācījies ari galdnieka amatu. Ielauzījies grāmatā un amatā, viņš strādādams izstaigājis dažādas pilsētas un bijis arīdzan Kre- menčugā un Hersonā kuģu būvēšanas darbos. Hersonā viņu piemeklējusi lipīga sērga, no kuras daudzi cilvēki, ari viņa arteļa biedri nomiruši, un tas pats draudējis arī viņam; tad viņš devis Dievam solījumu: ja Dievam labpatiksies viņu izārstēt, tad viņš Tam visu mūžu kalpos pēc taisnības un svētākās pārliecības, kāpēc viņš arī kļuvis vesels, tomēr pēc tam vēl kādu gadu nostrādājis turpat Bet atgriezies mājās, viņš lūdzis tēvu un māti, lai laiž uz klosteri, izstāstīdams, kālab viņam tāda vēlēšanās; viņi, neapjēgdami dēla svinīgo solījumu Dievam, nav viņu projām laiduši. Bet viņš, būdams ar to nemierā, prātojis, kā piepildīt savu nodomu, aizejot no viņiem slepeni, un pēc kāda laika paņēmis pasi, izlikdamies, ka dodas projām no mājas peļņā, un 1785. gadā aizgājis uz Tulu, bet no tu​rienes caur Aleksinu, Serpuhovu un Maskavu nonācis Novgorodā, no kurienes aizbraucis līdz Oloņecai, bet pēc tam sasniedza Valaamas salu, kur tad arī nonācis Valaamas klosterī un no turienes vientuļnieka būdā.» Bet atgriezīsimies pie dzīves stāsta.

GAIŠREĢA SPĒJU IEMANTOŠANA Kā jau bija teikts, Ābels parādīja raksturu un uzvarēja cīņā pret tumsas spēkiem. Tālāk stāstīts: «Tas Kungs, redzēdams tādu sava kalpa cīniņu ar bezmiesas gariem, griezās pie viņa ar runu, pavēstīdams slepenībā turēto un nevienam nezināmo, kas notiks ar viņu pašu un kas būs ar visu


pasauli.» Pamanījuši, ka Dievs tas Kungs sarunājas ar Ābelu, tumsas spēki nokaunējās un šausmās aizbēga. Ābela dzīves stāsta autors tālāk pavēsti, kā Ābels no augstākajiem spēkiem ieguvis nākotnes pareģa diženās spējas. Dievs teicis: «Kļūsti par jaunu Ādamu un sentēvu Dadameju un uzraksti visu, ko esi redzējis; un stāsti, ko esi redzējis. Bet ne visiem stāsti un ne visiem uzraksti, bet tikai manis izredzētajiem, tikai maniem svētajiem!» 1787. gada vasarā viņš redz dīvainu debesu parādību un kopš tā laika arī stāsta un raksta par viņam zināmajiem noslēpumiem. Un tad Dievs liek viņam pamest vientuļnieka mājokli un doties uz klosteri. Kad Ābels tur nostājas baznīcas vidū, viņš sajūt dziļu aizkustinājumu un prieku, raudzīdamies baznīcas skaistumā un Dievmātes svētbildē, it kā saplūst kopā ar visu, kas apkārt.. Tēvs Ābels sāk daudz ko uztvert un saprast, ko agrāk nav spējis, un drīz vien pamet klos​teri, lai dotos sludināt Dieva noslēpumus. No stāstītā gan var saprast vienīgi to, kā Ābels dīvainos apstākļos sajutis sevī kādu varenu jūtu uzbangojumu, kas viņu rosinājis rīkoties. Izprast tā būtību mūs stipri traucē XIX gadsimta cenzūras iejaukšanās. Izsvītrotas taisni ar informāciju visbagātākās rindas. Tomēr pacentīsimies izprast Vēsture, kā mēdz teikt, atkārtojas. Cilvēki ar pareģotāju spējām bijuši gan pirms Ābela, gan pēc viņa un uzrodas arī tagad. Šo spēju rašanās un izpaušanās apstākļi visos laikos — no sirmas senatnes līdz mūsdienām — aprakstīti stipri līdzīgi. Senās Grieķijas leģendārais prātnieks, pareģis un dzejnieks Epimenīds no Krētas ganījis aitas, alā iesnaudies un nogulējis 57 gadus (pēc dažiem avotiem — 40). Pēc atmošanās viņš ieguvis pareģa spējas. Mitoloģijā ala ir svēta vieta, patvērums, kurā aizbēg no pasaules un iegūst gudrību, dzimšanas un nāves vieta. Mitoloģiskais Tēbu pareģis Tiresijs nejauši redzējis Atēnu kailu peldamies, un aizvainotā dieviete viņu tāpēc padarījusi aklu, atņemto redzi atlīdzinādama ar pareģa spējām. Interesanti, ka mītos un folklorā — tāpat kā dzīvē — gadās dažādas stresa situācijas: slimības, emocionāli satricinājumi, mehāniska un fiziska iedarbība, bieži vien elektrotraumas, un tas viss noder par mehānismu, kas liek rasties vai izpausties pārdabiskām spējām. Tas negāja secen arī Ābelam. Viņam pareģa spējas radās pēc smagas slimības Hersonā, bet vēlāk bija saistītas ar divu dīvainu parādību iedarbību, kas piedalījās šo spēju izraisīšanā. Jau minētajā darbā «Pareģis mūks Ābels» izdevās atrast Ābela liecību protokolus, kuros diezgan sīki aprakstītas dažādā laikā redzētas parādības un dzirdētas balsis, kas nu jau kļuvušas par mūka pastāvīgām pavadonēm un ļauj viņam izteikt drošas prognozes. 1796. gada martā pratināšanas laikā Slepenajā ekspedīcijā Ābelam jautāja, kad viņš balsis dzirdējis pirmoreiz, un viņš atbildēja: «Kad viņš bija Valaamā vientuļnieka mājoklī, reiz viņš dzirdēja gaisā balsi, un dievreģis pravietis Mozus esot viņam teicis tā: ej un pasaki ziemeļu carienei Katrīnai Aleksejev- nai visu patiesību!…» Atbildēdams uz jautājumu: «Kad tu šo balsi dzirdēji? Kādā laikā? Ko tu pats domāji, kas tevi samācīja, un kāds tev bija nolūks, to darot?» — Ābels atbildēja: «Šo balsi viņš dzirdējis 1778. gada martā. Dzirdēdams viņš visai šaubījies un par to pastāstījis klostera priekš​niekam un dažiem prātīgiem brāļiem…» Interesanti, ka Ābels centies notikušo izprast, noskaidrot to cilvēku domas, kurus viņš uzskatījis par prātīgiem, nav rīkojies akli. Kā apgalvo Ābels, viņš esot «uzbraucis debesīs» un tur redzējis divas grāmatas, kuru saturu vēlāk savos rakstos tikai pārstāstījis. Turklāt, sākot ar 1787. gada martu, viņš dzirdējis kādu pavēlošu, norādošu balsi, kas viņam likusi darīt vai teikt, vai rīkoties tā un ne citādi, un viņš arī daudzus gadu desmitus paklausīgi un rūpīgi visu izpildījis, lai gan tāpēc radies milzums personisku grūtību un nepatikšanu. Piebildīšu, ka, piemēram, Žanna d'Arka arī dzirdēja — pēc viņas domām — svēto balsis, kas noteica viņas vār​dus un darbus, un, jāsaka, viņa sekmīgi to izmantoja, pie​mēram, atbrīvodama Orleānu.


Svarīgi piebilst, ka Ābels ne tikai dzirdēja balsis, bet saņēma ari vizuālu informāciju. Šie abi veidi zināmi jau no Bībeles laikiem. Tie izpaužas arī Ābela izteicienos, kuros viņš atsaucas uz Bībeles varoņiem, kas līdzīgi viņam pacē​lušies debesīs, dzirdējuši un redzējuši nākotni. Tādējādi mūks kļuva par pareģi, apstākļu ietekmē ieguva pārsteidzošas spējas un, ārēju apstākļu (vai savas sirdsbalss) mudināts, sāka izmēģināt spēkus jaunā darbošanās laukā. Pirmie soļi šai ērkšķainajā ceļā atspoguļoti viņa dzīves stāstā.

PIRMAIS SPALVAS MĒĢINĀJUMS Dzīves stāstā mēs lasām, ka nākamos deviņos gados Ābels apstaigājis daudzas zemes un pilsētas, sludinādams Dieva vārdus. Nonācis pie Volgas, viņš apmetās Nikolaja Brīnumdarītāja klosteri Babaikos, kas atradās Kostromas eparhijā. Tolaik šī klostera priekšnieks bija Sava, un Ābela pienākums bija apmeklēt baznīcu un piedalīties maltītēs, tur dziedāt un lasīt, kā arī rakstīt grāmatas. Un Ābels šai klosteri uzrakstīja «gudru jo gudru grāmatu». Tajā ir runa par cara ģimeni. Krievijā tolaik valdīja Katrīna II, un šī dzīves stāstā pieminētā grāmata bija pirmā no Ābela uzrakstītajām pravietiskajām grāmatām. Grāmatā vismaz gadu pirms tajā izteiktā pareģojuma piepildīšanās bija pateikts, kurā gadā, dienā, stundā un kādā nāvē mirs valdniece! Atkārtoju: apgalvo, ka bija norādīta pat nāves stunda. Dabiski, ka tāda rakstīšana bija bīstama, un autors nez vai varēja cerēt uz ķeizarienes žēlastību. Bet vientiesīgais Ābels bija tik nepiesardzīgs, ka uzrakstīto grāmatu iedeva tā paša klostera mūkam Arkā​dijam, kas to parādīja klostera priekšniekam. Priekšnieks, protams, tūlīt reaģēja: viņš sapulcināja brāļus, un tie nolēma grāmatu un tās autoru tēvu Ābelu nosū​tīt uz konsistoriju. Tas, zināms, tika izdarīts bez vilcināša​nās. Arhimandrits, klostera priekšnieks, protopops un sekretārs, sapulcējušies konsistorijā un saņēmuši Ābela grāmatu, vaicāja viņam, vai viņš pats šo grāmatu uzrakstījis un kāpēc to darījis. Dabiski, ka izmeklēšanas materiāli tika nosūtīti Kostromas arbierejam — bīskapam Pāvilam. Pāvils izlasīja grāmatu, satikās ar autoru, norādīja viņam uz tādas rīcības ārkārtīgi smagajām sekām un lika grāmatu kopā ar autoru nosūtīt uz guberņas valdi — tur lai ari izlemj! Baznīcas birokrāti ne ar ko neatšķiras no laicīgajiem birokrātiem. Nevienam negribas uzņemties atbildību vai vainu. Ābels un viņa kaitīgā grāmata ceļoja no rokas rokā, vairākkārt atgriežoties. Un Ābelu — drošs paliek drošs — nosūtīja «atpūtā» uz Kostromas cietumu. Taču ar to viss nebeidzās. Birokrātijas mašīna atkal sakustējās, un Ābelu zaldātu apsardzībā ar pasta karieti nogādāja uz Senātu, uz pašu Sanktpēter- burgu. Nokļuvis pie Senāta vadītāja ģenerāļa Samoilova, Ābels nezaudēja drosmi. Taču tur viņš pirmo reizi īsti izjuta varas spēku. Atvēris atsūtīto grāmatu, Samoilovs tūdaļ ieraudzīja noziedzīgās rindas, kurās bija sacīts, ka ķeizariene Katrīna II drīz aizies no dzīves. Ka nāve būs pēkšņa un tamlīdzīgi… Ģenerālis izsaucās: «Kā tu uzdrošinājies rakstīt tādus vārdus par Dieva vietnieci zemes virsū!» — un nelaimes putnam trīs reizes iesita pa seju. Un jautāja: «Kas tev mācīja rakstīt tādus noslēpumus, un kāpēc tu sāki tādu grāmatu sacerēt?» Ābels visu pacietīgi panesa un ģenerālim atbildēja: «Mani mācīja šo grāmatu rakstīt Tas, Kurš radīja debesis un zemi, un visu, kas uz tās. Viņš man arī pavēlēja visus noslēpumus izlikt.» Tādu Ābela izturēšanos Samoilovs uztvēra kā māžošanos un pavēlēja viņu ieslodzīt slepenā kamerā, bet pats par no​tikušo ziņoja ķeizarienei. Viņa painteresējās, kas tas Ābels tāds ir un no kurienes uzradies. Un pavēlēja to nosūtīt uz Sliselburgas cietoksni, kur tam jāpaliek līdz mūža galam.


Tā bija Ābela pirmā sadursme ar monarha varu — nežēlīgu un grūti paciešamu, bet brīdinu, ka tā nebija pēdējā sadursme. Tas notika 1796. gada februārī un martā… Un viss piepildījās! Laiks nepielūdzami ritēja uz priekšu, pagāja pēdējie mēneši, pēc tam pēdējās nedēļas, tad dienas un beidzot arī Katrīnas pēdējās mūža stundas. 1796. gada 5. novembrī galma dāmas ķeizarieni atrada nesamaņā guļam istabā uz grīdas. Ķeizarieni bija ķērusi trieka. Viņa nomira nākamajā dienā — 1796. gada 6. novembrī — un, kā apgalvo, pilnīgā saskaņā ar «bries​mīgo grāmatu», kura bija uzrakstīta apmēram gadu pirms tam. Bija beidzies spirāles pirmais loks mūka Ābela ceļā uz meistarības kalngaliem. Tai pašā 6. novembri tronī kāpa Katrīnas dēls Pāvils Petrovičs. Senātā Samoilova vietu ieņēma kņazs Aleksandrs Borisovičs Kurakins. Slepenajās lietās tika sameklēta Ābela grāmata, ko kņazs Kurakins pats parādīja Paviļam Petro- vičam. Pieļaujot, ka Ābela dzīves stāstā iespējami daži pārspīlējumi vai neprecizitātes, ieskatīsimies arī papildu doku​mentos un liecībās. Ābela laikabiedrs un nejaušs viņa karjeras sākuma liecinieks bija pazīstamais Krievijas karavadonis un valsts darbinieks Katrīnas, Pāvila I, Aleksandra I un Nikolaja I valdīšanas laikā — kājnieku un artilērijas ģenerālis Aleksejs Petrovičs Jermolovs (1777—1861), kura spožā biogrāfija droši vien zināma daudziem. Šim smagnējam cilvēkam ar lielām rokām un lauvas krēpēm uz milzīgās galvas piemita tādas lieliskas īpašības kā godīgums un krietnums, un šis īpašības liek ticēt viņa rakstītajam. Neatkarīgais un nelokāmais Jermolovs, kā jau godīgs un cildens cilvēks, nemeloja un neliekuļoja. Viņa militārā karjera bija ļoti veiksmīga. Viņš cēlies no senas, bet ne sevišķi bagātas muižnieku dzimtas. Kā toreiz Krievijā bija pieņemts, muižnieku ģimenēs dzimušos zēnus jau agrā bērnībā piereģistrēja gvardē. Tā, piemēram, Jermolovs 1778. gadā, tas ir, nepilnu divu gadu vecumā, tika ierakstīts Preobraženskas pulka leibgvardē un drīz vien paaugstināts par seržantu. Karadienestu viņš sāka piecpadsmit gadu vecumā — tika pārvests uz Pēterburgu, paaugstināts par kapteini un ierakstīts Ņežinas dragūnu pulkā, kur viņam bija jādienē par ģenerālporučika A. Samoilova vecāko adjutantu. Karadarbībā viņš pirmoreiz piedalījās 1794. gadā, kad pulks devās triecienuzbrukumā kādai Varšavas priekšpilsētai. Septiņpadsmitgadīgais jauneklis cīnījās lieliski un tika izvirzīts apbalvošanai. XVIII gadsimta beigās arī jauno Jermolovu aizrāva brīvību mīlošie rietumu strāvojumi Krievijā. Viņš kļuva par dalībnieku politiskā pulciņā, ko vadīja viņa pusbrālis pa mātes līniju A. Kahovskis. Tā kā, apcietinot Kahovski, tika atrasta AJermolova vēstule, kurā viņš visai asi raksturoja armijas priekšniecību, tad ari viņu apcietināja un pratināja, bet vēlāk ieslodzīja Pētera un Pāvila cietokšņa Alekseja ra- velīna kazemātā. Divus mēnešus pēc apcietināšanas Jermolovu izsūtīja trimdā uz Kostromu. Jāpiebilst, ka uzturēšanās kazemātā un trimdā ietekmēja viņa rakstura pārveidošanos. Tā izpaudās viņam agrāk nepiemītošā noslēgtībā, piesardzībā un savrupīgumā. Tomēr Jermolovs palika tikpat nelokāms, dzēlīgs, reizēm pat neciešami ass, kāds bija agrāk. Viņš tika nosūtīts pie Kostromas gubernatora, lai tas viņu nogādātu trimdā uz Makaijeva mežiem Unžas kras​tos. Taču noskaidrojās, ka gubernatora dēls ir bijis Jermo- lova biedrs mācību laikā, un tāpēc pavēlē tika izdarītas ko- rektīvas. Gubernators Pēterburgai paziņoja, ka, vēlēdamies nodrošināt pilnīgāku izsūtītā noziedznieka uzraudzību, viņš uzskata par labāku vainīgo paturēt Kostromā, lai pats varētu to pieskatīt Lūgums tika apmierināts. Jūs droši vien atceraties, ka Ābelu liktenis bija novedis Nikolaja Brīnumdarītāja klosteri Babaikos, kas atrodas netālu no Kostromas. Tā radās apstākļi, kas deva Jermolovam iespēju izdarīt šādu pierakstu: «Tolaik Kostromā dzīvoja kāds Ābels, kas bija apveltīts ar spēju pareģot nākotni. Reiz, atrazdamies


pie Gubernatora Dumpa galda, Ābels ar neparastu precizitāti pareģoja ķeizarienes nāves dienu un stundu.» Ļoti interesantas ziņas atrodamas jau iepriekš pieminētajā «Lietā par zemnieku Vasilu Vasiļjevu…» un viņa pratināšanas protokolos, kas radušies Slepenās ekspedīcijas sienās 1796. gada martā, tas ir, astoņus mēnešus pirms Katrīnas II pēkšņās nāves. Pēc «Lietas…» redzams, ka Ābela dzīves aprakstā minētās grāmatas (jp b burtnīcas) neapšaubāmi attiecas uz Katrīnu II. Izmeklēšana visu laiku atgriežas tieši pie šiem dokumentiem, pūlēdamās atklāt personas, kas piedalījušās šo baigo, noziedzīgo pierakstu tapšanā, un noteikt, cik liela bijusi viņu līdzdalība. Skaidrs, ka tikuši meklēti Ābela līdzdalībnieki, atbalstītāji un domubiedri. Tā, piemēram, izmeklētājs jautā, vai viņš pats sacerējis tās burtnīcas, ja nu pats, vai atminas, kas tajās rakstīts, un, ja atminas, tad kāpēc rakstījis tādas nejēdzības un parādījis tādu bezkaunību, kas sodāma visstingrākā kārtā. «Atbilde: Tagad es jums visu īsi izstāstīšu. Minētās grāmatas esmu uzrakstījis vientuļnieka būdā, kas atrodas netālu no Kolšovas ciema (muižnieks Isakovs), un rakstīju es viens pats, man nebija neviena padomdevēja, to visu pats esmu sacerējis. Jautājums: Kālab, ar kādu nolūku un kur tu rakstīji pie tevis atrastās piecas burtnīcas jeb grāmatu, kas no tām sastāv? Atbilde: Ja nu savos spriedumos esmu ko samelojis, tad lai mūsu visžēlīgā valdniece Katrīna Aleksejevna soda mani pēc sava prāta; iemesli, kāpēc esmu to visu rakstījis, ir šādi: 1) nu jau pagājuši deviņi gadi, kopš sirdsapziņa vienmēr, bez mitas spiež mani par dzirdēto balsi izstāstīt Viņas Majestātei un augstībām; es gan daudz esmu tam pretojies, taču, nespēdams vairs to darīt, sāku prātot, kā man tikt klāt Viņas Majestātei Katrīnai II; 2) ar ukazu pavēlēts mani no klostera neizlaist un 3) ja nu es tāpat vien dotos pie Valdnieces, tad itin nekādi netiktu pie viņas klāt, tāpēc es sadomāju šīs burtnīcas, no kurām divas sacerēju Babaiku klosterī, bet pēdējās trīs — vientuļnieka būdā. Jautājums: Vai, šīs burtnīcas uzrakstījis, tu kādam tās parādīji? Un kas pēc tam notika ar tevi? Atbilde: Parādīju kādam brālim, vārdā Arkādijs, kas tūdaļ to darīja zināmu klostera kuratoram un citiem brāļiem. Kurators mani un manas burtnīcas nogādāja vispirms konsistorijā, bet pēc tam pie bīskapa Pāvila; šis pēdējais mani ar visu grāmatu nosūtīja uz vietvalža valdi, tad tālāk tiku nogādāts uz cietoksni, kur pie manis atbrauca pats gubernators un vietvalži un jautāja par manu dzimtu un tā joprojām… un, kad es viņiem teicu: «Jūsu ekselences, es nespēju ar jums runāt, jo man ir grūta valoda, bet dodiet man papiru, es jums visu izlikšu uz tā,» — tad viņi, manu lūgumu neuzklausījuši, atsūtīja mani uz šejieni, uz Pēterburgu, kur tagad mani tur važās ieslēgtu. Ar skaidru sirdsapziņu atzīstos, ka tādu grāmatu esmu sacerējis aiz tīrā bezprāta, un mani par tādu darīšanu nākas sodīt ar nāvi un manas miesas sadedzināt Jautājums: Kāpēc ierakstīji grāmatā tādus vārdus, kas it īpaši attiecas uz Viņas Majestāti un ka tieši Viņas dēls sacelsies un tā joprojām, un kā tu saproti šos vārdus? Atbilde: Pēc mana prāta, sacelšanās var būt divējāda: viena ar darbiem, otra ar vārdiem un domām, un varu apliecināt pie savas dzīvības, ka grāmatā sacelšanos neesmu domājis darbos; vaļsirdīgi atzīstos, ka tādus vārdus esmu rakstījis tāpēc, ka viņš, t.i., dēls, ir padevīgs tāpat kā mēs; cilvēkiem ir dažādas īpašības; viens meklē slavu un godu, bet cits to nevēlas, taču maz ir tādu, kas no tās bēgtu; mūsu lielkņazs Pāvils Petrovičs to vēlēsies, kad viņam būs pienācis laiks; bet laiks pienāks tad, kad viņa māte, mūsu visžēlīgā valdniece, būs novaldījusi savus četrdesmit gadus. To man atklāja Dievs…» Jāpiebilst, ka manis citētajā nopratināšanas protokolā nav norādīts Katrīnas II nāves datums (kur nu vēl stunda!). Šis jautājums ir noklusēts. Nav izslēgts, ka par tādām detaļām pratināšanas norisē nevarēja būt ne runas, jo temats, tā detaļas ir ķecerīgas, un cilvēki vairījās tām pieskarties. Nav arī izslēgts, ka tas izskaidrojams ar tikai fragmentāru protokola publicēšanu. Tomēr viegli saskatāms, ka Ābels savās grāmatās nav kautrējies ne izteicienos, ne tematu izvēlē, bet rakstījis par visu, kas viņam kļuvis zināms un izraisījis viņā interesi un pārdomas.


«Jautājums: Kā tu iedrošinājies savā grāmatā rakstīt, ka Trešais ķeizars (ti., Pēteris III, kas tika gāzts no troņa 1762. gadā gvardes galma apvērsumā, ko vadīja Katrīna II — J.R) kritis pēc savas sievas gribas? Atbilde: To es uzrakstīju tāpēc, ka par to rakstīts Apokalipsē, un ar krišanu es saprotu gāšanu no tr oņa, un gāzts viņš ticis aiz saviem netaisnajiem darbiem, par kuriem esmu dzirdējis jau puikas gados…» Interesanti, ka pat Slepenajā ekspedīcijā (tā bija politiskās izmeklēšanas iestāde, kas 1762. gadā pēc Katrīnas ukaza nomainīja Slepeno kanceleju. Izmeklēšanas laikā tur lietoja spīdzināšanu. — J.R) ļoti smago un, jādomā, mokošo pratināšanu laikā Ābels ne tikai nenokāra galvu, bet gan, gluži otrādi, iedrošinājās pats uzdot jautājumus izmeklētājam, apsolīdams teikt visu patiesību tikai pēc tam, kad ģenerālis Makarovs, šīs iestādes vadītājs, būs atbildējis uz jautājumu: «Vai ir Dievs, un vai ir sātans, un vai tos atzīst Makarovs?» Un ko jūs domājat? Acīmredzot šī apbrīnojamā mūka augumā, skatienā, pārliecības spēkā, runāšanā, uzstājībā bija kaut kas neparasts, mulsinošs, kas izraisīja cieņu un it kā uzlika par pienākumu atbildēt Un notiek kaut kas patiesi neticams — izmeklētājs, Slepenās ekspedīcijas priekšnieks, muižnieks Makarovs atbild uz izmeklēšanai pakļauta cilvēka, uz noziedzīga, nedižcil- tīga mūka jautājumu un pat nevis strupi, bet gan plaši. Šī atbilde ir sīki ierakstīta protokolā un vēlāk apliecināta ar datētu ierēdņa parakstu. Atbilde skan tā: «Tev gribas zināt, vai ir Dievs un vai ir sātans, un vai mēs viņus atzīstam. Uz to mēs tev atbildam, ka Dievam mēs ticam un saskaņā ar Svētiem Rakstiem nenoliedzam ari sātana pastāvēšanu; tavi neiederīgie jautājumi ir tādi, kādus tev nepavisam nevajadzēja uzdot, un uz tiem tiek atbildēts tikai aiz pretimnākšanas, cerībā, ka ar šo labvēlību tu, protams, tiksi pārliecināts un beidzot dosi skaidras un gaišas ziņas, ko no tevis prasām, un neuzrakstīsi tādus tukšus vārdus, kādus» tu atsūtīji. Ja tu ari pēc tā vēl izliksies un neatbildēsi uz to, ko tev prasa, tad nu tev būs jāvaino pašam sevi, kad tavs pašreizējais liktenis pārmainīsies uz galīgi nepanesamu un tu novedīsi sevi līdz pilnīgam spēku izsīkumam un sevis spīdzināšanai. 1796. gada 8. martā, Kolēģijas padomnieks un kavalieris Maka- rovs.» Tikai pēc tam, kad starp tiesnesi un apsūdzēto notikusi šī skaidrošanās par Dievu un sātanu, Ābels atbild uz diviem viņam uzdotajiem jautājumiem: «1. Par Pētera III krišanu ir dzirdējis jau bērnībā, no ļaužu runām, Pugačova bijušās dumpošanās laikā, un šo krišanu dažādi cilvēki skaidrojuši, kā kuram prātā ienācis; bet, kad viņš tādas runas dzirdējis no varasvīriem, tad sācis par šo jautājumu domāt; kas tie par cilvēkiem, kuri tā spriež, un kādā nolūkā viņi to dara, to pratināšanā norā​dīt, dodot zvērestu, atsakās. 2. Troņmantnieka sadumpošanos pret pašreiz valdošo visžēlīgo Ķeizarieni viņš sakās saprotam trejādi: 1) sadumpošanos domās; 2) sadumpošanās vārdos un 3) darbos… Pēdējais nozīmē — ar piespiešanos darīt pretēji savai gribai.» Tā, lūk, domāja un tā savas domas izklāstīja astoņpadsmitajā gadsimtā Tulas zemnieciņš, kas iemācījies lasīt un rakstīt astoņpadsmitajā mūža gadā. Interesants cilvēks! Drosmīgs, gudrs, ar pašcieņas jūtām apveltīts. Ilgi vai neilgi Ābelu pratināja Slepenajā ekspedīcijā, mēs tagad nezinām. Taču Makarova atbilde datēta ar 5. martu, bet lieta pabeigta tikai 17. martā. Spriedums bijis tāds: «Tā kā Slepenajā ekspedīcijā izmeklēšanā noskaidrojies, ka zemnieks Vasiļjevs savu neganto grāmatu sarakstījis aiz patmīlības un šķietamām vienkāršu ļaužu uzslavām, kas neizglītotos cilvēkos var radīt svārstīšanos un pat juceklību, bet jo ļaunāk ir tas, ka viņš iedrošinājies tur izteikt ārkārtīgi nekaunīgus un aizvainojošus vārdus, kas attiecas uz visgaišāko personu Viņas Ķeizarisko Majestāti un Visaugstāko Viņas Majestātes dzimtu… Pēc valstī pastāvošajiem likumiem viņš pelnījis nāvessodu; taču Viņas Ķeizariskā Majestāte, atvieglodama likuma priekšrakstus, ir atļāvusi šo Vasiliju Vasiļjevu pelnītā soda vietā ieslodzīt Sliselburgas cietoksnī… ar pavēli turēt viņu visstingrākajā apsardzībā, lai viņš ne ar vienu netiktos, nedz ar kādu sarunātos; viņa ēdināšanai izdot pa desmit kapeikām dienā, bet augstāk


minētos viņa rakstītos papīrus glabāt Slepenajā ekspedīcijā.» 9. martā pulksten piecos Ābelu aizveda uz Šliselburgas cietoksni un ievietoja 20. kamerā. Neapšaubāmi, sakarā ar viņa zaimojošajiem un bīstamajiem nākotnes pareģojumiem, it īpaši par ķeizarienes nāvi, Ābels ticis turēts viennīcā, vispilnīgākajā izolācijā. Taču cilvēks (ari mūks) domā, bet Dievs dara — kā to mēdz teikt Katrīna Lielā nomira. Atgriezīsimies pie Ābela dzīves stāsta.

OTRAIS SPALVAS MĒĢINĀJUMS Saņēmis no A. Kurakina Ābela grāmatas rokrakstu, Pāvils acīmredzot atskārta, cik noderīgs var būt cilvēks ar tādām spējām, un lika sameklēt autoru. Viņu atrada un ķeizaram paziņoja, ka viņš sodīts ar mūža ieslodzījumu un atrodas Šliselburgas cietoksnī. Pāvils deva pavēli Kurakinam pašam uz vietas cietoksnī pie arestantiem noskaidrot, par ko katrs no viņiem ieslodzīts, un likt viņiem noņemt važas. Bet mūku Ābelu atvest uz Pēterburgu, paša ķeizara vaiga priekšā. Tas arī tika iz​pildīts. Ķeizars Ābelu pieņēma savā istabā, juzdams gan bailes, gan prieku, un lūdza svētību sev un savam namam. Ābels atbildēja: «Svētīts Dievs tas Kungs allaž un mūžu mūžos!» Ķeizars painteresējās par Ābela plāniem, apjautājās, ko viņš vēlas no dzīves. Ābels lēnprātīgi atbildēja: «Jūsu Majestāte, manu visužēlsirdīgo labdari, kopš jaunības dienām mana vēlēšanās ir bijusi būt mūkam un kalpot Dievam.» Valdnieks aprunājās ar Ābelu par tā vajadzībām, bet beigās it kā slepus vaicāja, kāda nākotne gaida viņu, ķeizaru. Dzīves stāstā nav teikts, ko mūks atbildējis, taču ir pavēstīts par turpmākajiem notikumiem. Pāvils lika kņazam Kurakinam, lai Ābelu nogādā Ņevas klosterī, kur viņam ierādāma celle un nodrošināms viss normālai klostera dzīvei nepieciešamais. To ar Kurakina starpniecību uzdeva nokārtot metropolītam Gavrilam pats ķeizars Pāvils Petrovičs. Metropolīts Gavrils Ābelam izsniedza melnas drēbes un, izpildīdams paša valdnieks pavēli, lika viņam kopā ar pārē​jiem brāļiem iet uz klostera ēdamistabu un pildīt visus pienākumus. Taču Ābels ari šoreiz parādīja raksturu. Nodzīvojis šai klosteri tikai gadu, viņš aizgāja uz sirdij mīļo Valaamas klosteri, kur sāka rakstīt jaunu, ne mazāk svarīgu un briesmīgu grāmatu nekā pirmā. Šoreiz viņš neaprobežojās ar to, ka grāmatu parādīja kādam klostera brālim, bet atdeva to tēvam Nazarijam, kas, dabiski, grāmatu parādīja arī citiem, un pēc apspriešanās visi, tā teikt, koleģiāli nolēma to nekavējoties nosūtīt taisnā ceļā uz Pēterburgu metropo​lītam. Atkal sāka darboties birokrātijas mašīna, uzņemot aiz​vien ātrākus apgriezienus. Izlasījis Ābela uzrakstīto, metropolīts atzina par vispareizāko grāmatu nosūtīt uz Slepeno palātu. Šīs palātas priekšnieks Makarovs savukārt ziņoja par grāmatu ģenerālim, kas vadīja Senātu, bet tas par notikušo pastāstīja ķeizaram Pāvilam. Valdnieks, kā liecina Ābela dzīves stāsts, lika noziedzīgo mūku pārvietot no Valaamas klostera uz Pētera un Pāvila cietoksni… Taču dzīves stāstā nav informācijas par Pāvila individuālajām īpašībām, par to kompleksu, kas viņu mudināja uz kādu noteiktu rīcību, bet bez tā ir grūti saprast un novērtēt viņa kā cilvēka un kā valdnieka izdarīto. Tāpēc ir mērķtiecīgi pastāstīt par lielkņaza Pāvila Petroviča nervu sistēmas dīvainībām, ko tuvinieki bija ievērojuši jau viņa bērnības gados. Pāvila nervu sistēma bija neparasti jūtīga un viegli uzbudināma, iztēle bagātīga. Kā teicis viņa audzinātājs Porošins, jau no desmit gadu vecuma Pāvils iztēloto uztvēris kā reāli pastāvošu. Viņš ticējis sap​ņiem un pareģojumiem. Viegli iedomāties mistisko auru, kas apņēma kā Ābela dzīvi, viņa pareģojumus un Katrīnas II


traģisko nāvi, tā arī dažus Pāvila personiskos pārdzīvojumus kādā dīvainā situācijā, ko aprakstījuši uzticības cienīgi laikabiedri. Dažādu apstākļu radīts komplekss lika Pāvilam visos viņa apzinātās dzīves posmos lielu uzmanību veltīt dažādiem pareģiem un pareģojumiem, kā ari vispār pievērsties mistikai. Nav iz​slēgts, ka viņa iestāšanās masonu ložā bija zināmā mērā predestinēta. Der atcerēties, ka, piemēram, Mihaila pils celšana, pils, kurā viņš pavadīja sava mūža pēdējos mēnešus, atradās tiešā sakarā ar dažām iepriekš saņemtām zīmēm. Taču ievērosim hronoloģiju. Tālāk lasāmais lielkņaza Pāvila Petroviča (viņš toreiz vēl bija tikai troņmantnieks) stāsts par dīvaino vecvectēva Pētera Lielā parādīšanos nonācis līdz mūsdienām baroneses Oberkirhas pierakstā, kas 1869. gadā publicēts P. Bar- teņeva žurnālā «Russkij arhiv». Pieraksts pārstāstīts saīsināti, jo oriģināls ir visai garš.

«NO BARONESES OBERKIRHAS PIERAKSTIEM» (Lielkņaza P.P. stāstījums par viņa redzēto parādību) 1782. gadā Pāvils ar savu jauno laulāto draudzeni Mariju Fjodorovnu ceļoja uz ārzemēm. Šo ceļojumu sīki aprakstījusi baronese Oberkirha, Virtembergas Dorotejas (vēlāk ķeizarienes Marijas Fjodorovnas — Pāvila I sievas) bērnības draudzene, kas pavadīja jauno laulāto pāri šai brau​cienā. 1782. gada 10. jūnijā pie vakariņu galda sākās saruna par dīvainām parādībām. Princis de lins, pievērsies Pāvilam, teica: — Ko tad jūs tā klusējat, jūsu majestāte? Vai tad Krievijā nenotiek nekādi brīnumi? Lielkņazs pacēla galvu. — Kurakins zina, ka ari man būtu ko stāstīt Taču ir atmiņas, ko es dzenu projām no sevis. — Lielkņazs pavērās Kurakinā. — Vai nav tiesa, Kurakin, ka arī ar mani notika kas dīvains? — Tik dīvains, jūsu majestāte, ka tiešām, lai kā es jums ticu, notikušo varu izskaidrot tikai ar jūsu iztēles uzliesmojumu. — Nē, tā ir patiesība, tīra patiesība. Un, ja Oberkirha dos solījumu par to neko neteikt manai sievai, es jums iz​stāstīšu, kā tas bija. Mēs visi, Oberkirha raksta, to apsolījām, un es vārdu ari turēju. Šie memuāri tiks publicēti tikai tad, kad mūsu paaudze jau būs nogājusi no skatuves. Pierakstu šo stāstu tā, kā es dzirdēju no lielkņaza. «Vēlā vakarā, drīzāk naktī, Kurakina un divu kalpotāju pavadībā staigāju pa Pēterburgas ielām. Tas bija pēc pilī pavadīta vakara. Spīdēja mēness, pavasara nakts bija diez​gan silta. Mēs jautri sarunājāmies. Pa priekšu gāja kalpotājs, pēc tam Kurakins, kam aiz muguras gāja otrs kalpotājs. Kurakins turējās dažus soļus aiz manis. Spoži spīdēja mēness. Iegriezdamies kādā ielā, es iebrauktuves dziļumā ieraudzīju garu, vāju cilvēka stāvu, ievīstījušos karavīra apmetnī, cepure uzmaukta dziļi uz acīm. Cilvēks it kā kaut ko gaidīja. Kad gāju garām, viņš panāca uz āru un sāka iet man līdzās kreisajā pusē. Viņa skaļos soļus esmu iegaumējis uz visiem laikiem — viņš gāja kā statuja. Kreisajā sānā es sajutu ledainu aukstumu. Tas plūda no nepazīstamā. Pagriezies pret Kurakinu, es sacīju: — Liktenis mums atsūtījis dīvainu ceļabiedru. — Kādu ceļabiedru? — Kurakins vaicāja. — Kungu, kas iet no manis pa kreisi, un viņa soļi dzir​dami visā ielā. Kurakins izbrīnījies aizrādīja, ka no manis pa kreisi neviena nav. — Kā nav? Vai tad tu neredzi to cilvēku starp mani un sienu? —Jūsu majestāte! Jūs taču ejat gandrīz gar pašu sienu! Pastiepu roku un… sajutu akmens mūri. Un tomēr nepazīstamais bija tur, gāja vienā solī ar mani, un


viņa soļi dimdēja visā ielā. Palūkojies nepazīstamā sejā, jutu viņa hipnotizējošo skatienu. Es drebēju no bailēm un aukstuma. Pēkšņi no apmetņa apakšas, kura apkakle aizsedza mana dīvainā līdzgājēja muti, atskanēja dziļa, skumja balss: — Pāvil! — Kas jums vajadzīgs? — es instinktīvi atsaucos. — Pāvil! — balss līdzjūtīgi atkārtoja. Nepazīstamais ap​stājās. Es darīju tāpat.. — Pāvil! Nabaga Pāvil! Nabaga kņaz! — Vai dzirdi? — es jautāju Kurakinam. — Nedzirdu itin nekā, — viņš atbildēja. Lādznācēja balss manās ausīs skan vēl tagad. Es sadūšojos un apvaicājos, kas viņš tāds ir un ko viņam vajag. — Kas es esmu? Nabaga Pāvil! Es esmu tas, kas piedalās tava likteņa veidošanā un grib, lai tu sevišķi nepieķertos šai pasaulei, jo tu tajā ilgi neuzkavēsies. Dzīvo pēc taisnības likumiem, un tavs gals būs mierīgs! Baidies no sirdsapziņas pārmetumiem — cildenai dvēselei nav bargāka soda par tiem. Viņš Sāka iet uz priekšu. Es gāju līdzi mazliet aiz muguras. Uz kurieni ejam, es nezināju. Skat, Kurakins smejas, viņš domā, ka tas bijis sapnis. Beidzot mēs nonācām lielajā laukumā starp Ņevas tiltu un Senāta ēku. Nepazīstamais piegāja pie kādas it kā ag​rāk izraudzītas vietas laukumā un apstājās. Apstājos arī es. — Ardievu, Pāvil! — viņš sacīja. — Tu mani vēl redzēsi šai vietā! — Tai brīdī viņa cepure pacēlās uz augšu, un es savu acu priekšā ieraudzīju vecvectēvu — Pēteri Lielo. Kad atģidos, viņa vairs nebija. Tai pašā vietā ķeizariene lika uzcelt pieminekli, ko drīz vien apbrīnoja visa Eiropa. Šī statuja ar caru Pēteri zirga mugurā paceļas it kā uz klints. Un ne jau es biju tas, kas mātei ieteica šo vietu, ko bija izvēlējies vai uzminējis rēgs. Nezinu, kā aprakstīt jūtas, kas mani pārņēma, kad pirmoreiz ieraudzīju šo statuju.» Tālāk Oberkirhas pierakstos seko maznozīmīgas deta​ļas, kas mums neizraisa nekādu interesi. Pienācis laiks lasītājam pastāstīt vēl par kādu dīvainību, kas zināmā mērā var dot skaidrību par Pāvila dzīvi. 1798. gada janvāra sākumā, kad jau pieminētā ķeizariene Marija Fjodorovna gatavojās kļūt par desmitā bērna māti, bet ķeizaram Pāvilam viņa toreizējā rezidencē Ziemas pilī stādījās priekšā Pēterburgas vecticībnieku deputācija, kas pateicās par viņiem sniegto atbalstu, tirgotājs Mala- hovs ķeizaram pasniedza koka svētbildi ar dārgu apka​lumu. Šo svētbildi pienācās novietot cara kabinetā. Tās priekšā aizdedza lampiņu. Norūpējies par laulātās draudzenes stāvokli, Pāvils krēslas stundā iegāja kabinetā un, apsēdies krēslā, iegrima dziļās domās. Klusa čaboņa lika viņam pagriezties. Pie durvīm stāvēja mūka drānās ģērbies vecs vīrs ar skaistu, grumbu izvagotu seju. Kā viņš iekļuvis valdnieka kabinetā, Pāvils nevaicāja — viņš nekad to nedarīja. — Ko teiksi, kungs? — ķeizars uzrunāja svešinieku. —Tava laulātā draudzene dāvās tev dēlu Mihailu, — ienācējs atbildēja. — Šī svētā vārdā tu nosauksi arī pili, ko cel tai vietā, kur esi dzimis. Atceries manus vārdus: «PĀR MĀJOKLI TAVU TĀ KUNGA SVĒTĪBA MŪŽOS.» Tad noslēpumainais viesis nozuda aiz durvīm, tāpat kā bija parādījies. 28. janvārī ķeizariene dzemdēja dēlu, ko pēc Pāvila vēlēšanās nosauca par Mihailu. Tieši tai laikā, kad Pētera un Pāvila cietokšņa lielgabali pavalstniekiem vēstīja par ķeizara ģimenes pieaugumu, valdnieka mīlulis grāfs Kutaisovs ziņoja, ka dežurējošais virsnieks, kas atbildīgs par pils iekšējo apsardzi, vēlas vald​niekam paziņot kādu svarīgu noslēpumu. Pāvils sākumā satraucās: katrreiz, kad pie viņa kāds pēkšņi griezās, Pāvilu pārņēma savādas


nepatīkamas izjū​tas. Taču viņš savaldījās un sacīja: «Sūti viņu šurp!» — Man ir gods jūsu ķeizariskajai majestātei ziņot, — ienākušais virsnieks teica, — ka ar sargu postenī noticis kaut kas neparasts… — Kas tad, kungs? — Sargs, droši vien būdams karsonī, man ziņoja par vīziju, ko viņš redzēja… Kāds sirmgalvis mūka drānās tai pašā brīdī, kad viņas ķeizariskā majestāte dzemdēja bērnu, piegājis sargam klāt un teicis: «Atgādiniet valdniekam, lai jaundzimušais tiktu nosaukts par Mihailu, bet jaunceļamā pils par Mihaila pili!» — Sūtīt šurp sargu! — uzsauca valdnieks. Drebēdams bailēs, sargs vārds vārdā atkārtoja to, ko dežurējošais virsnieks jau bija ķeizaram ziņojis. Zaldātam un virsniekam valdnieks sacīja: — Zinu, zinu… tas ir jau izpildīts! Valdnieks pavēlēja zaldātu bagātīgi apbalvot, bet virs​niekam piešķīra Svētās Annas ordeni. Nākamajā dienā ķeizars pieprasīja, lai pie viņa ierodas arhitekts, kas ir atbildīgs par jaunās pils celšanu. — Uz galvenā frontona, kas pavērsts pret Itāliešu ielu, — valdnieks pavēlēja, — izveidojiet tādu uzrakstu. — Un viņš pasniedza Brenno papīra lapiņu, uz kuras ar viņa majestātes roku bija rakstīts: «Pār mājokli tavu tā Kunga svētība mūžos.» Vēsturnieks, par šo notikumu stāstīdams, piebilst, ka minētā uzraksta burtu skaits (tā laika rakstībā — 47) atbilst ķeizara Pāvila (1754 —1801) nodzīvoto gadu skaitam. Uzraksts uz pils frontona saglabājies vēl tagad. Ir ari citas interesantas liecības. Tā, piemēram, P. Bar- teņeva Maskavā izdotā žurnāla «Russkij arhiv» 1872. gada 1.—4. numurā ievietotas «Fjodora Pctroviča Lubjanovska atmiņas». Lubjanovskis bijis valsts padomnieks, bet 1802. gadā kļuvis par ārlietu ministra sekretāru. Viņš raksta: «Drīz pēc kņaza Nikolaja Vasiļjeviča ierašanās galvaspilsētā ķeizars viņam pavēlēja sūtīt pēc diviem arestantiem, kas atradās Dinamindes cietoksnī; ūka pavēlēts viņus taisnā ceļā vest uz pili pie viņa majestātes. Tieši uz turieni viņus 1786. gada decembra sākumā arī aizveda Jegors Jegorovičs Gīne, vēlāk Vidzemes augstākās tiesas prezidents. Viņi bija skopci no šās sektas galveno skolotāju vidus. Kā stāsta Gīne, ķeizars savā kabinetā diezgan ilgi, bet klusi ar viņiem sarunājies; vēlāk viņš licis Gīnem abus arestantus nodot toreizējā kara gubernatora Nikolaja Petroviča Arharova rokās, bet pašam palikt Pēterburgā, būt pie viņiem un, par ko vajadzīgs, ziņot tam, kam jāziņo. Gīne trīs nedēļas nodzīvoja vienā istabā ar mani; kādu vakaru viņš pārnāca tik uzbudināts, ar tik satrauktu seju, ka es viņu nevarēju ne pazīt; viņš steidzīgi posās ceļā un aizsūtīja pēc zirgiem; nepacietīgi gaidīja ierodamies kņazu no kūrtāga (kūrtāgs — pieņemšanas diena galmā — JR-); atvadījās — esot no mājām saņēmis bēdīgu ziņu — un aizjoņoja. Pēc dažām dienām Gīne atgriezās Pēterburgā un dzīvoja pie manis; tikai tagad, notikušo atcerēdamies, viņš man pastāstīja, kāpēc toreiz gandrīz vai prātā sajucis un tik dikti steidzies braukt projām. Skopci tovakar viņam žēlojušies par Ar- harovu, taču savā labā neko nav lūguši, toties lūgtin lūguši Gīni (jo paši piekļūt valdniekam nevarēja) pateikt majestātei, lai viņš tur acis vaļā, bet, ja nepiesargāsies, tad beigs dzīvi tā, kā nevar ne iedomāties, un tas nav aiz kalniem. Viņi savu pareģojumu izteikuši ar tādu pārliecību, ka viņam, Gīnem, mati slējušies stāvus; viņš nav zinājis, ko darīt; atcerējies sievu un bērnus, aizspiedis sev muti, acis, ausis un aizbraucis.» Tādējādi brīdinājums valdnieku nav aizsniedzis. Interesanti, ka tolaik diezgan daudzus nelāgus pareģojumus iz​teikušas dažādas personas un visas paredzējušas to drīzu piepildīšanos. Tālāk Lubjanovskis raksta: «Prātā nāk vēl valodas par arestantu Ābelu, kas par kaut kādiem pareģojumiem tika turēts Sliselburgā. (Interesanti, ka augstais ierēdnis F. Lubjanovskis nav zinājis Ābela pareģojumu būtību. Redz, cik prasmīgi tika noklusēts viņa darbs! — J.R.) Ķeizars Pāvils gribēja runāt ar


viņu; izprašņāja par daudz ko un aiz ziņkārības arī par sevi. Kad Annai Petrovnai Lopuhovai pastāstīju par šo sarunu, viņa izbiedēta un satraukta sāka trīcēdama raudāt» Atgādināšu, ka pēc tam, kad Pāvila I sieva ķeizariene Marija Fjodorovna 1798. gada 18. janvārī bija desmito reizi dzemdējusi, laizdama pasaulē vīriešu kārtas bērnu (lielkņazu Mihailu), pēc ārstu vienprātīga atzinuma, laulāta pāra tuvība viņai bija kaitīga. Ārstu slēdziens bija, ka atturības neievērošana apdraud ķeizarienes dzīvību. Ķeizaram Pāvilam I tolaik bija tikai 44 gadi. Nav ko brīnīties, ka šai laikā viņam radās sākumā platoniskas attiecības ar melnacaino Annu Petrovnu Lopuhinu (vēlāk laulībā — kņazieni Gagarinu); domājams, ka 1800. gada jūnijā šīs attiecības kļuva tik tuvas, cik vien tuvas var būt. Ķeizars nu jau nakšņoja atsevišķā guļamistabā; netālu no tās atradās Mihaila pils biezajās sienās ieslēptas kāpnes, kas veda uz Annas Petrovnas Lopuhinas un grāfa Kutaisova ista​bām. Atcerēdamies Bībeles ieteikumu: «Netiesā, tad arī tu netiksi tiesāts,» — piebildīšu, ka Pāvila I noruna ar savu mīļāko neapšaubāmi bija konfidenciāla, bet savstarpēji pilnīgi vaļsirdīga, un, spriežot pēc Annas Petrovnas neapdo​mīgās rīcības, viņa neprātīgi mīlēja ķeizaru, kura dēļ bija gatava uz itin visu. Tagad, ceru, lasītājs saprot to uzbudinājumu, kas Lopuhinu sagrāba, klausoties Pāvila stāstā par Ābelu, un viņas nevaldāmās raudas, kas netieši liek domāt asaras visdrīzāk pauda viņas bailes par tuva, mīļota cilvēka dzīvību. Iepriekš minētā ķeizara saruna ar Ābelu (varbūt sarunas bija vairākas) sākumā droši vien bija nesteidzīga un labvē​līga, bet vēlāk muks Pāvilam atklaja baigas detaļas viņa turpmākā liktenī. Ievērība, ko Pāvils veltīja Ābela pareģojumiem, protams, izskaidrojama ar to, ka agrākie pareģojumi, kā apgalvo, bija piepildījušies ar apbrīnojamu precizitāti, visos sīkumos. Nav zināms, kā pareģojums izteikts — mutvārdos vai rakstveidā, kā Ābels mēdza darīt savas grūtās valodas dēļ. Svarīgi ir tas, ka pareģojums pastāvējis. Galu galā to mēs varam uzzināt pēc jau pieminētajām «A. Jermolova piezī​mēm». Viņš raksta: «Atvadījies no Koslromas iedzīvotājiem, Ābels paziņoja par savu nodomu runāt ar valdnieku. Oāteic, ka tā bija diezgan drosmīga un interesanta vēlēšanās. It īpaši, ja ņem vērā zināmu atšķirību samnas dalībnieku izcelsmē un stāvoklī. Var arī secināt, ka Ābelam bijis ko teikt — J.R.) Taču pēc Viņa Majestātes pavēles Ābels tika ieslodzīts cietoksnī, no kura viņu gan drīz izlaida. Atgriezies Kostromā, Ābels pareģoja ķeizara Pāvila nāves dienu un stundu… Viss Ābela pareģotais piepildījās pilnīgi.» Daudz interesantas informācijas par šo posmu Ābela dzīvē var atrast jau iepriekš minētajā darbā «Pareģotājs Ābels. Jaunas patiesas ziņas par viņa likteni» («Russkij arhiv», 1878. gadā). Pēc Katrīnas II nāves un Pāvila Petroviča uzkāpšanas tronī jau 1796. gada 12. februārī Šliselburgas cietokšņa komandants Koļubjakins saņēma ģenerālprokurora kņaza Aleksandra Borisoviča Kurakina vēstuli, kurā bija paziņota Pāvila pavēle arestantu Vasiļjevu sūtīt uz Pēterburgu, bet visus citus arestantus atbrīvot no važām, kam tās ir. Tā paša gada 12. decembri, kā atzīmēts «Lietā», Ku- rakins paņēma Vasiļjeva sacerēto grāmatu (pirmo, tā attiecās uz Katrīnu) un nodeva Viņa Majestātei. Pēc tam, kā zināms, ķeizars runāja ar Ābelu un jautāja, kāds liktenis būs viņam pašam. 1796. gada 14. decembrī Kurakins saņēma cara re- skriptu, kurā bija teikts: «Kņaz Aleksandr Borisovič! Visžēlīgi pavēlam Šliselbur- gas cietoksnī turēto zemnieku Vasiļjevu atbrīvot, un pēc paša vēlēšanās lai viņu uzņem mūka kārtā (žurnāla «Russkij arhiv» redaktora piezīme, ka Ābels jau Kostromā ticis iesvētīts par mūku — J-R-), nosūtīt pie Gavrila, Novgoro- das un Sanktpēterburgas metropolīta. Pāvils» Saglabājies tāds pieraksts: «Viņa Majestāte vēlas zināt, kādā stāvoklī pašreiz atrodas pie vietējā metropolīta nosūtītais zemnieks Vasiļjevs, lai pēc viņa paša vēlēšanās tiktu iesvētīts par mūku. Šo


vēlēšanos izpildīt gribēdams, ģenerālprokurors nosūtīja kolēģijas asesoru Krjukovu, kas minēto Vasiļjevu neuzkrītošā kārtā iztaujāja vienatnē, uz ko Vasiļjevs atbildēja, ka ar savu pašreizējo likteni ir apmierināts, tikai ēdienu viņam dod vienreiz dienā, kāpēc viņa spēki kļūst vāji; nekādus spaidus viņš ne no viena nejūt, jo viņu uzrauga pats metropolīts; ir bēdīgs tāpēc, ka viņu ilgi neuzņem mūku kārtā, bet saka, lai vēl apliecina sevi darbos; žēlojas, ka nav vajadzīgo drēbju, kas bija arī pamanāms…» 21. decembrī eminencei tika nosūtīti 10 rubļi Ābela ēdināšanai un likts viņu ēdināt divreiz dienā. 25. decembrī Ābels nosūtīja apsveikuma vēstuli pašam vicekancleram Aleksandram Borisovičam Kurakinam. Viņš rakstīja: «Jūsu gaišība Aleksandr Borisovič! Izsaku jums pateicību: jūs esat mani izglābis no tumšām cietuma kamerām un stingras apsardzības, kam Samoilovs mani bija lēmis uz visu mūžu. Nu es pēc ķeizara pavēles un ar jūsu labvēlību esmu brīvs un tagad apsveicu jūs sakarā ar svinīgajiem Kristus svētkiem un pateicos par tādu jūsu labvēlību pret mani. Par visu to novēlu jums dvēseles glābšanu un miesas veselību, ilgu mūžu un visādus citādus jo lielus labumus un glabāšu jūs atmiņā mūžu mūžos. Jūsu dievlūdzējs Vasiļjevs» 1796. gada 29. decembrī kņazs Kurakins paziņoja metropolītam Gavrilam cara vēlēšanos, lai Vasilijs drīzāk tiktu uzņemts mūku kārtā. Jaunajā — 1797. gadā Vasilijs (Ābels) ar kņaza Kurakina starpniecību nosūtīja Pāvilam šādu vēstuli: «Jūsu Ķeizariskā Majestāte, visžēlīgais Valdniek! No sirds apsveicu jaunajā gadā: lai Dievs jums dod šo un pēc tā vēl daudzus citus gadus aizvadīt Dievam tīkami un savu dvēseli glābjam… Uzdrošinos jūsu svēto personu lūgt sekojošo, kas būs arī pēdējais: 1) Parādiet man labvēlību, dodams norādījumu tuvākā laikā mani iesvētīt par priesteri — mūku, lai es varētu baznīcā stāvēt pie Dieva troņa un lūgt Dievu par jums un visu ķeizarisko ģimeni, lai Viņš dod jums tīkamus un labus laikus, allaž uzvaru un ienaidnieka pievārēšanu. 2) Kad mani uz mūžu ieslodzīja Šliselburgas cietoksnī, es Dievam devu tādu solījumu: tiklīdz mani atbrīvos no šejienes, es došos uz Jeruzalemi paklanīties svētajām vietām… 3) Lai es tiktu pielaists personiski pie Jūsu Ķeizariskās Majestātes, varētu jums izteikt pienācīgu pateicību un nobučot jūsu dārgo roku, tad es sevi uzskatīšu par laimīgu. 4) Atļaujiet man uz papīra izskaidrot, par ko visvairāk Samoilovs mani iesēdināja cietumā. Ar to es palieku uzticības pilnās gai​dās.» Jums būs jāpiekrīt, ka zemnieku dēla Vasiļjeva vēstule ķeizaram uzrakstīta sakarīgi un tajā pasacīts daudz kas tāds, kas nemēdz būt parastā pateicības vēstulē. Turklāt, mūsuprāt, šur tur pazemīgais lūgums pāriet, es gribētu sacīt, prasībā. Domas izteiktas skaidri. Pret ķeizaru Ābels izturas ar pašcieņu, nepielišķējas. Tad drīz vien notiek kas nesaprotams, kas nav atspoguļots līdz mums nonākušajos dokumentos. Posmā līdz 1800. gadam mums nav nekādu ziņu par Ābelu. Taču ir zināms, ka 1800. gada 19. martā Pēterburgas metropolīts Ambrozijs ziņojis ģenerālprokuroram Oboļjaņi- novam par zemnieku Vasiļjevu, kas 1796. gadā Ņevas Aleksandra klosterī uzņemts mūku kārtā ar vārdu Ābels un 1798. gadā nosūtīts uz Valaamas klosteri, kur ķēries pie pareģojumu burtnīcu rakstīšanas. Kas bija rakstīts šajās burtnīcās? Pēc nedaudzajiem līdz mums nonākušajiem tā laika dokumentiem nav iespējams kaut vai aptuveni datēt rakstiskos un mutvārdu paziņojumus, kam ir sakars ar Pāvila Petroviča likteņa pareģojumu. Tādi tomēr ir bijuši, mēs par to pastāvēšanu zinām, piemēram, pēc «A. Jermolova piezīmēm». Taču mākoņi savilkās aizvien draudīgāk. Uz to laiku attiecas ari metropolīta Ambrozija vēstule ģenerālprokuroram Oboļjaņinovam, kurā pavēstīts, ka pēc Valaamas klostera priekšnieka Nazarija ziņojuma Ābels tiekot apsūdzēts par sudraba karošu, turku naudas un citu mantu zagšanu. Laikā, kad


klosterī pūlējušies sameklēt pazudušās lietas, Ābels, kā apgalvo Nazarijs, esot paslepus ieradies pie viņa, atnesis pazudušās mantas un paziņojis, ka tās esot viņam slepen noliktas un viņš zinot, kas tās zadzis, bet negribot to teikt. Ābels esot paskaidrojis, ka patiesība viņam rādījusies miegā. Bet, kad priekšnieks kopā ar kādu mūku ieradies Ābela cellē, lai it kā pārbaudītu, vai viņš ir slims, kā bija stāstījis, viņi tur atklājuši dīvainu, nesaprotamā valodā rakstītu grāmatu un tajā papīra lapu ar krievu burtiem. Uz priekšnieka jautājumu: «Kas tā par grāmatu?» — Ābels atbildējis, ka tā viņam iedota palasīt, un iekliegdamies meties pie priekšnieka, lai viņš to nepaņemtu, un piedraudējis ar fizisku izrēķināšanos. Grāmata Ābelam tomēr atņemta, un atklājies, ka tā sarakstīta nezināmā valodā. Lai izvairītos no iespējamiem sarežģījumiem, klostera priekšnieks šo grāmatu un pašu Ābelu tad nu nogādā pie Oboļ- jaņinova un lūdz parūpēties, lai valdnieks pavēlētu Ābelu nosūtīt trimdā uz Solovku klosteri. Diez vai Ābels bija zadzis. Viņš taču nebija tāds cilvēks! Kaut kāda ļaunprātība… Varbūt vietējā mērogā. Taču repre​sijas pieņēmās spēkā. 1800. gada 26. maijā ģenerālis Makarovs Oboļjaņinovam ziņoja, ka Ābels atvests un ievietots kazemātā. «Viņš, rādās, tikai blēņojas, un viņa tukšajai mēļošanai nav nekādas nozīmes, taču viņš domā ar saviem pareģojumiem un nosapņošanu kaut ko izmainīt; raksturs nemierīgs.» Ābela pareģojumu atkal neņēma vērā, ierēdņi pret pareģi izturējās nicīgi, lai gan ķeizars un dažādi varasvīri viņu modri vēroja. No Ābela vārda pilnā nozīmē acis nenolaiž, bez ievērības neatstāj itin neko, katra viņa rīcība un katrs vārds tiek fiksēts. 28. maijā Ābels raksta Ambrozijām: «Es, viszemākais mūks Ābels, esmu apstaigājis visas zemes un tuksnesīgus apgabalus, bijis ari cara pilī un greznās zālēs un redzējis tur brīnumlietas, bet visvairāk dižena, noslēpumaina un visam cilvēku dzimumam noderīga esmu redzējis un ieguvis vientulīgās vietās; tālab, jūsu eminence, vēlos ar jums tikties, parunāt ar jums par garīgām lietām un dažus vientuļnieka noslēpumus pastāstīt Izlūdzos jūsu svētās lūgša​nas.» Interesanti, ka jau nākamajā dienā Pēterburgas metropolīts Ambrozijs pieņēma Ābelu, sarunājās ar viņu un tai pašā dienā rakstiski paziņoja Oboļjaņinovam: «Mūks Ābels ar savu klosteri uzrakstīto vēstuli atklājis man noslēpumā turēto. Viņa paša uzrakstīto atklājumu pielieku klāt un nosūtu jums. Taču sarunā nekā ievērības cienīga nepamanīju, man atklājās ūkai viņa jukšana prātā, svētulīgums, un es dabūju noklausīties viņa stāstus par noslēpumainām vīzijām, no kurām vientuļniekus pat pārņem šausmas. Starp citu — kas to lai zina.» Jāpievērš uzmanība visai interesantiem un svarīgiem apstākļiem, par kuriem ir runa šai ziņojumā. Pirmais. Kas tas īsti ir par Ābela paša uzrakstīto atklājumu? Kāda ir tā būtība? Kādu visdrīzāk tiešām svarīgu un steidzamu noslēpumu Ābels uzskatīja par vajadzīgu šoreiz nekavējoties paziņot valdniekam, ja, atrazdamies ieslo​dzījumā, prasīja tikšanos ar pašu metropolītu? Otrais. Metropolīta vēstule liecina, ka Ābelā bijis kaut kas tāds, kas Ambrozijā izraisīja mulsumu un nedrošību, neskaidru spēka un patiesīguma izjūtu, varbūt pieļāvumu, ka Ābela neparastajām vīzijām, vārdiem un sapņiem tomēr ir savs pamatojums. Acīmredzot Ābels dzīvoja kādā savā, viņam vien zināmā pasaulē un ar lielu pārliecību kalpoja kādam augstākam spēkam, patiesībai un diženam mērķim. Pāvilam I bija atlicis dzīvot nedaudz mazāk nekā gadu. Nepielūdzami tuvojās traģiskais, daudzkārt pareģotais brīdis. Tiesa, kā vēlāk noskaidrojās, ķeizars tomēr cerēja, ka rūgtais biķeris ies viņam secen. Solīdā izdevumā «Cara noslepkavošana 1801. gada martā» (Dalībnieku un laikabiedru piezīmes, AS.Suvorina izdevums, 1907. g.) iespiestas arī grāfa Benigsena piezīmes. Sis grāfs bija viens no galvenajiem pret Pāvilu I vērstās sazvērestības organizētājiem un dalībniekiem. Viņš raksta: «Pāvils bija māņticīgs. Viņš labprāt ticēja dažādām labām un ļaunām zīmēm. Starp citu, viņam bija


pareģots: ja pirmos četrus valdīšanas gadus viņš aizvadīs laimīgi, tad viņam vairs nebūs ko baidīties un atlikušajā mūža daļā viņš baudīs slavu un laimi. Viņš tik stipri ticēja šim pareģojumam, ka pēc minētā termiņa izbeigšanās izdeva ukazu, kurā saviem labajiem pavalstniekiem pateicās par viņam parādīto uzticību, un, lai šo savu pateicību apliecinātu, pasludināja apžēlošanu visiem, kas pēc viņa gribas bija izraidīti, atbrīvoti 110 amata vai nosūtīti uz savām muižām, aicināja visus atgriezties Pēterburgā un atkal stāties dienestā. Ukazs izdots 1800. gada 1. novembrī. Kā zināms, Katrīna II nomira 1796. gada 6. novembrī. Tādējādi 1800. gada novembrī pagāja četri gadi, kopš Pāvila veiksmīgās valdīšanas sākuma. Iespējams, ka tieši šai laikā viņš arī zaudēja modrību, atslābinājās, un sazvērnieki to iz​mantoja… Minēšu kādu dīvainu faktu. Nez kāpēc ķeizara ukazs neattiecās uz Ābelu — viņš kopš 1798. gada joprojām palika ieslodzīts Pētera un Pāvila cietoksnī. Kāpēc tā? Varbūt viņa vaina bija īpaši liela, būtiska, ne ar ko nesalīdzināma? Mūsu rīcībā esošā informācija neļauj noteikt datumu, kad Ābels darīja zināmu savu pareģojumu par Pāvila Petroviča traģisko likteni. Ir jēga meklēt atbildi uz jautājumu par Ābela kompetenci, par viņa spēju pakāpi, par to laika intervālu, kurā viņš bija kompetents. Kas viņam bija zināms par nākotni? Cik tālu sniedzās viņa skatiens? Pievērsīsimies XIX gadsimta beigu daiļliteratūras darbam, ko uzrakstījis, kā viņu kādreiz dēvēja, krievu Dimā — kņazs Mihails Nikolajevičs Volkonskis, plaši atzīts tēvzemes vēsturisko romānu autors. Viņa romāns «Ķeizara Pāvila kalpotājs» aptver mūs interesējošo laika posmu, un viens no tā varoņiem ir mūks Ābels. Cik man zināms, tā ir pirmā reize, kad mūks Ābels tiek minēts daiļliteratūrā. Jāpiebilst, ka Mihails Volkonskis dzimis 1860. un miris 1971. gadā un tādējādi jaunībā būtu varējis tikties ar cilvēkiem, kas Ābelu pazinuši, vismaz dzirdējuši par viņu, kā arī izmantot kādus mums tagad nezināmus avotus, laikabiedru dienasgrāmatas. Viņa šās sērijas romāni ar kopīgu nosaukumu «Maltas ķēde» publipēti 1901. gadā, tātad uz​rakstīti jau XIX gadsimtā. Interesants ir romāna varoņu mūka Ābela un kāda Čigirinska dialogs. Tas attiecas uz 1797. gadu, kad Ābels bija brīvībā. Ābels saka Čigirinskim: «Paļaujies uz Dieva prātu, bet tagad brauc! Tieši pēc trim gadiem brauc atpakaļ, tev te būs kas darāms. Nebaidies, ka ilgi jāgaida… Gaidīsim simt gadus, pēc simt gadiem notiks sīva kauja ar vāciešiem, bet pēc tam, ja Dievs dos, ar Viņa svētību augstāk norādītajā vietā tiks uzcelts ercenģeļa Mihaila dievnams.» Es lūdzu pievērst uzmanību tam, ka lielā kauja ar vāciešiem notika pēc simt gadiem. Pie šī jautājuma mēs atgriezīsimies vēlāk. Šeit būtisku interesi izraisa pareģojuma neiekļaušanās Ābela dzīves laikā un dīvainie vārdi par lielo opozīciju ar vāciešiem pēc simt gadiem. Protams, tā var būt nejauša sakritība. Bet ja nu ne? Ja daži Ābela pareģojumi sniegušies pāri XIX gadsimta robežai? Tādas iespējas pieminēšana Serbova referātā acīmredzot ari nav nejaušība. Viņam bija radušās kādas aizdomas, varbūt viņš kaut ko pat uztaustīja. Varbūt zināja, bet baidījās no cenzūras, kam ar speciālu reskriptu 1902. gadā bija uzdots noklusēt Ābela vārdu un pareģojumus, un tāpēc centās iztikt ar vispārīgām frāzēm? Starp citu, pievērsiet uzmanību reskripta izdošanas laikam — 1902. gads. Iegaumējiet — vēlāk noderēs! Laiks ritēja. Beidzās 1800. gads, to nomainīja jauns — 1801. gads. Ar vairāku augsti titulētu, ķeizaram Pāvilam tuvu personu pūlēm, personu, kas viņam bija tuvas nevis garā, bet tikai pēc amata un sabiedriskā stāvokļa, viņu noslepkavoja naktī no 1801. gada 11. marta uz 12. martu, un tronī tūdaļ kāpa viņa dēls Aleksandrs Pavlovičs (Aleksandrs I), kurš, ja ne daudz, tad vismaz šo to zināja par sazvērestību pret savu tēvu. Bet Ābels, atgādinu, atradās ieslodzījumā. Viņa ļaunu vēstošo pareģojumu otrais loks noslēdzās termiņos, kas, kā apgalvo, jau iepriekš bija fiksēti viņa otrajā šausmas vēstošajā grāmatā. Atgriezīsimies pie Ābela dzīves stāsta.


TREŠAIS SPALVAS MĒĢINĀJUMS Arī šoreiz, tāpat kā vienmēr, Ābels palika sev uzticīgs, nezaudēja savas pārsteidzošās pareģošanas spējas, bija kū​sājoša spēka pilns, gatavs cīņai. Zeme joprojām griezās, lēca un rietēja saule. Tronī — Aleksandrs I. Bet Ābels atradās tur, kur viņam bija noteicis būt Pāvils I, — Pētera un Pāvila cietoksnī. Tur viņš pavadīja 10 mēnešus un 10 dienas — tikpat, cik agrāk Sliselburgā. Pēc Pāvila nāves Aleksandrs pavēlēja tēvu Ābelu nekavējoties izlaist no Pētera un Pāvila cietokšņa un nosūtīt uz Solovku klosteri dzīvot tur uzraudzībā, bet drīz vien viņu atbrīvoja pilnīgi. Taču Ābels nebūtu Ābels, ja nebūtu sācis rakstīt., trešo grāmatu. Ko citu viņš būtu varējis darīt? Viņa mūža uzdevums bija atklāt noslēpumus un rakstīt grāmatas. Jāsaka — viņš to darīja teicami. Kādu augstāku spēku vadīts, savu cilvēka un pilsoņa pienākumu viņš izpildīja kārtīgi un nevainojami. Šoreiz Ābels brīvībā nodzīvoja tikai vienu gadu un divus mēnešus, tomēr pa šo laiku paguva uzrakstīt trešo grāmatu. «Tajā rakstīts, kā tiks ieņemti Maskava un kurā gadā tas notiks.» Tātad uz 1803. gada sliekšņa viņš pareģoja notikumus, kas dzīvē piepildījās tikai pēc desmit gadiem. Interesanti, ko tajā laikā prātoja Napoleons? Vēsture diemžēl atkārtojas. Šī apgalvojuma nemainīgo patiesīgumu nepielūdzami apliecina ari Ābela mūžs. Grāmata atkal nonāca pie ķeizara, šoreiz Aleksandra I. Ar ko tā iztraucēja monarha mieru? Varbūt viņš jutās aizvainots valsts dēļ? Vai ari viņš rakstītajā saskatīja kādu personisku ap​vainojumu? Lai nu kā būtu, sekoja lēmums: «Mūku Ābelu tūdaļ ieslodzīt Solovku cietumā, un viņam tur palikt tik ilgi, ka​mēr nebūs piepildījies viņa pareģojums.» Un atkal ritēja laiks starp pareģojuma uzrakstīšanu un tā realizēšanos. Aleksandrs tikmēr sēž tronī — pārvalda valsti. Ābels arī sēž, tiesa gan, cietumā, mierīgos apstākļos uz salas, ari viņam ir savs darbs — utu izkaušana. Katram savs liktenis un pastāvīga nodarbošanās. Ritēja gads pēc gada. Kas tolaik notika Krievijā, visiem zināms no vēstures grāmatām. Bet kā klājās Ābelam? Viņam šajos desmit gados bija daudz jāpār cieš. Viņš «desmit reižu bija tuvu nāvei, simt reižu krita izmisumā, tūkstoš reižu veica varoņdarbus citu pēc cita; un dažādi neskaitāmi kārdinājumi bija jāpiedzīvo tēvam Ābelam. Taču ar Dieva žēlastību viņš tagad, paldies Dievam, ir sveiks un vesels un visādā ziņā laimīgs,» vēsta dzīves stāsts par šo mana varoņa mūža posmu. Tālāk Ābela dzīves stāstā teikts: «Un mēs Solovku klosterī (mēs — autors, kas atradās Solovkos, — J.R.) dzirdam, ka dienvidu vai rietumu valdnieks, vārdā Napoleons, kurš ieņem pilsētas un zemes, un daudzus apgabalus, jau iegājis arīdzan Maskavā. Laupa tur un posta baznīcas un pilsoņu mantu, un visi sauc: «Kungs, apžēlojies un piedod mums mūsu grēkus!…» Tai laikā, kad tika ieņemta Maskava, pats Valdnieks atcerējās tēva Ābela pareģojumu; drīz viņš pavēlēja kņazam Goļicinam viņa vārdā uzrakstīt vēstuli Solovku klosterim.» Solovku klostera priekšnieks tolaik bija arhimandrīts Ilarions. Saņēmis valdnieka vārdā rakstītu vēstuli, kurā bija likts tēvu Ābelu svītrot no arestantu saraksta un ieskaitīt par mūku, kam dota pilnīga brīvība, priekšnieks ārkārtīgi nobijās un apjuka. Pats valdnieks rūpējas par vienkāršu mūku! Un vēstulē vēl piemetināts: «Ja viņš ir dzīvs un vesels, lai brauc pie mums uz Pēterburgu, mēs vēlamies viņu redzēt un šo to ar viņu pārrunāt» Tieši tā bija rakstīts paša valdnieka vārdā. Nav brīnums, ka arhimandrītam sāka trīcēt ceļgali, it īpaši tāpēc, ka viņš apzinājās dažu labu savu grēka darbu. Un gaužām nobijās. Un radās vēl viena piebilde: «Dot tēvam Ābelam ceļanaudu, kas vajadzīga līdz Pēterburgai, un visu nepiecie​šamo.» Vēstule tika saņemta klosterī pašos Marijas patvēruma un aizlūguma svētkos. Arhimandrītu pārņēma šausmas: Ābels aizbrauks uz Pēterburgu, tur tiksies ar ķeizaru, un tad noskaidrosies, kas notiek Solovku klosterī, ko pārvalda Ilarions, valdnieks uzzinās par viņa zemisko rīcību — zagšanu, ieslodzīto piekaušanu, ņirgāšanos par tiem… Viņš atcerējās ari daudzās nešpetnības pret Ābelu, to, kā gatavojies


viņu nomērdēt badā… un nobijās vēl vairāk. Bija jau par ko baidīties. Viņš uzrakstīja kņazam Goļicinam vēstuli: «Tēvs Ābels pašreiz ir slims un nevar pie jums ierasties, ja nu varbūt nākamā gada pavasarī…» — un tā tālāk, cerot, ka viss kaut kā nokārtosies pats no sevis. Bet kas to deva! Goļicins vēstuli parādīja ķeizaram. Valdnieks nevilcinādamies pavēlēja uzrakstīt ukazu: «Ābelu katrā ziņā izlaist no Solovku klostera un dot viņam pasi, kas derētu visās Krievijas pilsētās un klosteros, turklāt lai viņš būtu ar visu apgādāts — gan drēbēm, gan naudu.» Arhimandrīts Ilarions, ieraudzījis ukazu, tūdaļ saprata, ka stāvoklis ir nopietns. Viņš atkal atcerējās, kā bija arestantus mērdējis badā, licis mitināties aukstumā un saspiestībā, važās ieslēgtus turējis neapkurinātās kamerās, mudinājis zaldātus spīdzināt ieslodzītos. Un viņš kļuva pavisam bēdīgs. Taču ukazs bija jāpilda. Ilarions pavēlēja izrakstīt tēvam Ābelam pasi un palaist viņu brīvē, godīgi ar visu nodrošinot, bet pats aiz bēdām saslima un nomira. Ieguvis pasi un brīvību, Ābels 1813. gada 1. jūlijā pameta Solovku klosteri. Viņa dvēsele gavilēja. Ieradies Pēterburgā, viņš devās pie kņaza Aleksandra Nikolajeviča Goļi- cina, ar kuru bija labi pazīstams. Jāpiebilst, ka Ābelam bija daudz paziņu augstākajās aprindās, ar daudziem šīs pasaules varenajiem viņš regulāri sarakstījās. Viņi — mūks un kņazs — satikās, un sākās divu labi pazīstamu, savstarpējām simpātijām saistītu cilvēku saruna, kas Ābela dzīves stāstā aprakstīta šādi: «Kņazs Goļicins, ieraudzījis tēvu Ābelu, bija par viņu dikti priecīgs un sāka iztaujāt par Dieva lemtiem likteņiem… Bet tēvs Ābels stāstīja visu par visu no laika sākuma līdz galam…» Atkal rodas jautājums: cik ilgu laika posmu Ābels spēja pārskatīt? Cik tālu miglainajā nākamības tālē iespiedās viņa pareģa spējas, viņa skatiens? Tas nav nejaušs jautājums. Pie tā mēs vēl atgriezīsimies. Pagaidām iepazīsimies ar dažiem materiāliem, kas ievērojami paplašina un precizē Ābela dzīves stāstā pavēstīto. Darbā «Pareģotājs Ābels. Jaunas patiesas ziņas par viņa likteni» («Russkij arhiv», 1878. g.) sacīts, ka tūlīt pēc Pāvila noslepkavošanas un viņa vecākā dēla Aleksandra Pavloviča kāpšanas tronī nodibināta īpaša komisija, kurai bija jāpār​skata agrākās lietas. Tikusi izskatīta ari sarakste par Ābelu sakarā ar to, ka viņš 1800. gada 26. maijā ieslodzīts Sanktpēterburgas cietoksnī par dažādiem sacerējumiem, kas pauž pareģojumus un citas bezjēdzības. «1801. gada 17. martā Ābelu nosūtīja pie Ambrozija ievietošanai klosterī, bet 17. oktobrī Arhangeļskas gubernators ziņoja, ka saskaņā ar Svētās Sinodes pavēli Ābels no apcietinājuma atbrīvots un kopā ar citiem mūkiem nodots arhimandritam. Izlaists brīvībā, Ābels sacerēja trešo grāmatu, kurā pareģoja, ka ienaidnieks ieņems Maskavu, tāpēc viņu atkal uz daudziem gadiem ieslodzīja Solovku klosteri. 1812. gada beigās garīgo lietu ministrs kņazs Goļicins viņu izsauca uz Pēterburgu. Pēc noslēpumainām sarunām ar toreizējo garīdzniecības galvu viņam tika dota pilnīga brīvība. Viņš sāka klejotāja dzīvi. No Ābela burtnīcām un vēstulēm, kas uzrakstītas gluži labi, redzams, ka viņš savām fantāzijām tic no visas tiesas un ir gatavs par tām atdot dzīvību.» Neapšaubāmu interesi izraisa tas, ka, izdarot kratīšanu pie Ābela, kas sakās esam slims, Valaamas klostera priekšnieks Nazarijs kopā ar kādu tā paša klostera priesteri mūku atrada un konfiscēja grāmatu, kas uzrakstīta nepazīstamā valodā, un papīra lapiņu ar krievu burtiem. Bet sarakstē par Ābelu ir minēti «dažādi viņa sacerējumi, kuros ir pareģojumi un citas krievu burtiem rakstītas bezjēdzības». Rodas iespaids, ka grāmatā bijuši krievu burti, tas ir, tie, kurus ar savu ukazu 1708. gadā apstiprināja Pēteris I, vai arī slāvu burti, ko Ābels ir bieži lietojis. Vai viņš, nabags, pēc daudzām represijām par bezjēdzīgu, aplamu, kaitīgu, ļaunprātīgu un aizvainojošu sacerējumu rakstīšanu galu galā nebija ķēries pie šifrēšanas? Tādā gadījumā dabiski būtu izmantot pierastos, viņam zināmos burtus veidā, kas lietas protokolā apzīmēts par citas nozīmes burtu lietošanu.


Un vai tādā gadījumā grāmatā atrastā lapiņa ar krievu burtiem nav ļoti vienkārša šifra atslēga, ko Ābels izmantoja, lai slēptu rakstītā saturu un turpmāk padarītu neiespējamas viņa apsūdzības visos nāves grēkos? Lai nu kā, bet būtu ārkārtīgi interesanti sameklēt šo iespējamo Ābela šifrā rakstīto grāmatu un veiksmes gadījumā pat viņa paša izdomātā šifra atslēgu. Taču arī bez šīs atslēgas mūsdienu šifrētājiem nebūtu lielu grūtību izlasīt Ābela grāmatas tekstu. Ja arhīvos izdotos to atrast, mēs taču uzzinātu to, kas pagaidām visiem ir noslēpums! Kas mums tad kļūtu zināms? Ir jāmeklē! Jāpiebilst: to, ka Ābels paredzējis Napoleona iebrukumu un Maskavas nodedzināšanu jau ilgi pirms Bonaparta ielaušanās Krievijas impērijā, apstiprina arī žurnāla «Rebus» līdzstrādnieks Serbovs, referēdams Pirmajā Viskrievijas spiri- tistu kongresā. Tāpat par šī pareģojuma pastāvēšanu netieši liecina jau iepriekš pieminētā «Lieta par zemnieku…» («Russkij arhiv», 1878. g., otrā grāmata). To laiku augstākajos varas ešelonos acīm redzami palielinājās interese par šo dokumentu, tiklīdz Napoleons bija šķērsojis Krievijas impērijas robežu. Izrādās, ka «Lieta» 1812. gada 29. augustā (Napoleons, kā zināms, Krievijas robežu šķērsoja 1812. gada 12. jūnijā — J.R.) tikusi nosūtīta tieslietu ministram Dmitrijevam pēc viņa paša pieprasījuma, bet 1815. gadā jaunais tieslietu ministrs Troščinskis to nosūtījis atpakaļ uz arhīvu. Par to ir atzīmes pašā dokumentā. Vienīgi vēlēšanās jau agrāk izteiktos Ābela pareģojumus salīdzināt ar vēlāko dzīves īstenību spēj izskaidrot ministra pieprasījumu pēc dokumenta tādā kritiskā brīdī, kad valsts teritorijā ielauzies ienaidnieks. Bet atgriezīsimies pie Ābela dzīves stāsta.

PIRMS PRIEKŠKARA NOLAIŠANĀS Dzīves stāsts vēsta, ka, iemantojis brīvību, tēvs Ābels devies uz Ņevas klosteri un saņēmis metropolīta Ambrozija svētību. «Tēvs Ābels, iemantojis pasi un brīvību iet uz visām debess pusēm, devās no Pēterburgas uz dienvidiem un austrumiem, uz daudzām zemēm un apgabaliem… Viņš bija Cargradā un Jeruzalemē, kā arī Afonas kalnos, no turienes atkal atgriezās Krievzemē un atrada visam beigas un sākumu un sākumu un beigas; tur viņš arī beidza savas mūža dienas; uz zemes viņš nodzīvoja pietiekami ilgi, līdz vecumam… Dzīvi viņš beidza janvārī un apbedīts tika februārī. Nodzīvoja pavisam 83 gadus un 4 mēnešus.» «Viņa mūžs pagāja bēdās un spaidos, vajāšanās un nedienās, likstās un grūtībās, asarās un slimībās, cellēs un cietumos, cietokšņos un nocietinātās pilīs, bargu tiesu priekšā un grūtos pārbaudījumos…» Tā arī beidzas stāstījums «Tēva un mūka Ābela dzīve un ciešanas». Tieši tagad, pabeidzot Ābela dzīves stāsta izklāstu, man liekas lietderīgi pavēstīt par dažiem Ābela mūžā svarīgiem notikumiem, par kuriem nez kādu iemeslu dēļ aplūkotajā dokumentā ir klusēts. Runa ir par nokļūšanu mūka kārtā. Ļoti rūpīgs lasītājs droši vien būs jau pamanījis dažas nesakritības šai jautājumā. Vai tiešām tās pastāv? Notikums, kuram, jādomā, ir ļoti svarīga nozīme tāda cilvēka mūžā, kas nolēmis no pasaulīgās dzīves bēgt klostera sienās, svinīgi atteikties no laulības dzīves, sevi visu veltīt kalpošanai Dievam — kļūt par mūku, nez kāpēc nav radis atspoguļojumu Ābela dzīves stāstā. Es neuzdrošinos to izskaidrot, tomēr uzskatu par savu pienākumu pastāstīt to, ko man izdevies uzzināt Jūs varbūt jau esat pievērsuši uzmanību dažiem vārdiem vairākkārt citētajā Slepenās ekspedīcijas dokumenta nosaukumā «Lieta par Ļeva Āleksandroviča Nariškina muižas zemnieku Vasilu Vasiļjeviču, kas atrodas Kostromas guberņas Babaiku klosteri ar priestera mūka Ādama vārdu, bet vēlāk nosaukts par Ābelu, un viņa sacerēto grāmatu». Lieta datēta ar 1796. gada 17. martu. Minētajā dokumentā Ābels apzīmēts ar trim dažādiem vārdiem: Vasils Vasiļjevs, Ādams un tad arī


mums pierastais Ābels. Dīvaini, vai ne? Taču tā ir tikai šķietama dīvainība. Kad Babaiku klostera priekšnieks atklāja Ābela pirmo pārgalvīgo un aizvainojošo grāmatu, viņš autoru kopā ar šo grāmatu nosūtīja uz Kostromas eparhiju. Kostromas bīskaps grāmatā atrada ķecerības un domāja, ka, pamatojoties uz 1737. gada 14. novembra ukazu, grāmatas sacerētājs nododams laicīgai tiesai. Tā kā rakstītais attiecās uz ķeizarieni un uz visu ķeizarisko ģimeni, bīskaps lika Ābelam noģērbt mūka drānas un nosūtīja viņu uz Kostromas vietvalža valdi lietas izmeklēšanai un rīcībai sasakaņā ar likumu. Interesanti, ka minētajā dokumentā manu varoni dēvē par Ābelu, lai gan šo vārdu viņš saņēma vēlāk. Tātad aptuveni 1796. gada februārī Ābelu (toreiz sauktu par Ādamu) padzina no mūku kārtas un nosūtīja uz Slepeno ekspedīciju kā zemnieku Vasilu Vasiļjevu. Piebilstu, ka šis apstāklis acīmredzot palicis nezināms vairākiem XIX gadsimta pētniekiem, kas interesējušies par Ābelu. Man diemžēl pagaidām nav izdevies noskaidrot, kad un kurā klosterī manai sirdij mīļais Ābels tika iesvētīts par mūku pirmoreiz un saņēma vārdu Ādams. Viņa otrreizējā uzņemšana mūku kārtā sīki aprakstīta jau iepriekš, un, kāda bijusi Pāvila I līdzdalība šai notikumā, mums arī ir zināms. Uzņemšana notika pēc tam, kad kņazs Kurakins bija paziņojis metropolītam Gavrilam Pāvila vēlēšanos, lai Vasils tiktu iesvētīts par mūku pēc iespējas drīzāk. Tas atspoguļojas 1796. gada 29. decembrī parakstītā doku​mentā. Daudz vēlāk — 1823. gada dokumentā par Ābela nosūtīšanu uz Visotskas klosteri teikts, ka viņš par mūku iesvē​tīts Ņevas Aleksandra klosterī 1797. gadā, un droši vien tā arī ir. Neapšaubāmi nepilnīgo informāciju, kas Ābela dzīves stāstā dota par viņa mūža pēdējiem divdesmit gadiem, kaut kādā mērā papildina vairākas publikācijas, kuras stāsta par to laiku.

ĀBELA MŪŽA PĒDEJIE DIVDESMIT GADI Pie tā laika liecībām pieder ari ģenerālmajora Ļeva Nikolajeviča Engelharta piezīmes, kurās viņš apstiprina Ābela pareģojumus par Katrīnas II un Pāvila I nāvi, kā arī par Napoleona iebrukumu, Maskavas ieņemšanu un dedzi​nāšanu. Tur arī teikts: «Pēc ienaidnieka padzīšanas Ābels tika izlaists. Pēc tam šis Ābels ilgi uzturējās Sergija Troicas klosteri Maskavā; daudzi mani paziņas ir viņu redzējuši un ar viņu runājuši; viņš bijis vienkāršs neizglītots cilvēks, stipri drūms; daudzi kungu kārtas cilvēki, godādami viņu kā svēto, brauca pie viņa, izprašņāja par savu meitu preciniekiem; tiem viņš atbildēja, ka nav nekāds gaišreģis un ir kaut ko pareģojis tikai tad, kad jutis iedvesmu, kura viņam teikusi priekšā, ko sacīt Kopš 1820. gada viņu neviens nav vairs redzējis, un nav zināms, kur viņš palicis.» («Ļeva Nikolajeviča Engelharta piezīmes», M., 1860.) Pievēršu jūsu uzmanību tam, ka Engelharts nav zinājis par Ābela ieslodzīšanu Spasas un Eifemija klosterī. Turpmākie notikumi Ābela dzīvē pietiekami sīki aprakstīti rakstu kopā, kas ievietota žurnālā «Russkaja stariņa» (1875. g., XII sēj., 4. num.) un turpmāk izklāstīta saīsinātā veidā. Tur ziņots, ka 1823. gada septembrī mūks Ābels iesniedzis Maskavas arhibīskapam Filaretam lūgumu, lai par viņa uzturēšanās vietu nosaka Visotskas klosteri Serpu- hovā. Publikācijā arī teikts, ka jau 1812. gada novembri kņazs Goļicins, Sinodes virsprokurors, ziņojis Sinodei par cara pavēli atbrīvot Ābelu, kas nodomājis doties uz svētajām vietām dažādās pilsētās, un atbrīvojot viņu apgādāt ar pasi, kura nodrošina brīvu caurlaišanu, kā ari atjaut viņam izvēlēties klosteri dzīvošanai, neradot nekādus šķēršļus. 1812. gada 3. decembri to paziņoja Solovku klostera priekšnie​kam.


1814. gada 4. aprīlī Ābels rakstīja Sinodei, ka vēlas doties uz Jeruzalemi, lai paklanītos tā Kunga kapa priekšā, kā ari apmeklētu citas svētas vietas un, ja būtu iespējams, paliktu tur uz visiem laikiem. Zināms arī, ka 1817. gada 2. novembri kņazs Goļicins ziņojis svētajam Augustīnam: mūks Ābels sakarā ar agrāk izsniegtās pases pazaudēšanu lūdzis viņu apgādāt ar jaunu pasi, lai varētu brīvi dzīvot Maskavā vai kādā citā pilsētā, un palīdzēt apmesties nespējnieku patversmē pie Sere- metjeva slimnīcas (tagad Sklifosovska institūts). Par to tika ziņots arī valdniekam. Tam likās nepiedienīgi, ka tik daudz ceļojušais mūks Ābels joprojām bez pastāvīgas dzīves vietas klosteri klīst pa Krieviju, un viņš pavēlēja: «Paziņot Ābelam, lai izraugās klosteri un, ja priekšnieks piekrīt, apmetas tur.» Cars pats ierosināja viņam apmesties Pešnošas klosterī (Dmitrovskas apriņķī). Jāpiebilst, ka tieši šī klostera ieteikšana nesaskan ar augstā stilā izklāstīto gādību un cieņu pret daudz ceļojušo mūku Ābelu, jo Peš- noša bija neievērojams provinces klosteris, ko nevarēja ne salīdzināt, teiksim, ar Sergija Troicas vai Ņevas Aleksandra klosteri. Eminencei tika uzdots iestāstīt Ābelam, ka mūkam nepieklājas dzīvot privātās mājās. 6. aprīlī mūks Ābels ieradās pie svētā Augustīna, lai saņemtu svētību un tiktu pierakstīts Pešnošas klosterī, taču… pēc tam viņš vairs nerādījās un no Maskavas nozuda. Konsistorijas dokumentos ir arī Nikolaja parādīšanās baznīcas garīdznieka Mihaila Lavrentjeviča liecība, ka 1818. gada septembrī viņš netālu no savas mājas saticis mūku Ābelu un abiem bijusi īsa saruna. Tajā noskaidrojies, ka Ābels visu laiku atradies Orlā. Atvadīdamies Ābels solījis ierasties uz vakara dievkalpojumu Nikolaja parādīšanās baznīcā, tomēr nav to darījis. Ticis pieņemts lēmums Ābelu ievietot Visotskas klosterī — par to saglabājušies dokumenti. Visotskas klosteri izrakstītajā Ābela dienesta lapā (1823. gadā) ir teikts, ka mūks Ābels cēlies no zemniekiem, 65 gadus vecs; mūku kārtā uzņemts Ņevas Aleksandra klosterī 1797. gadā, bet Visotskas klosteri ieradies 1823. gadā, prot krieviski lasīt un rakstīt, sodīts nav. 1826. gada 21. jūnijā Visotskas klostera arhimandrīts Ambrozijs ziņo metropolītam Filaretam, ka mūks Ābels savācis visas savas mantas un 3. jūnijā patvaļīgi pametis klosteri, dodamies nezināmā virzienā, un nav vairs rādī​jies. 30. jūlijā Ambrozijs ziņo, ka mūks Ābels atrodas Tulas guberņā, savā dzimtajā sādžā Akulovā. Kā apstiprinājumu savam ziņojumam viņš pievienojis divas Ābela vēstuļu kopijas. Vēstuļu saturs ir šāds: «Žēlīgā kundze Anna Tihonovna! Vēlu jums un jūsu ģimenei visvisādu labklāšanos kā miesas, tā arī garīgā ziņā. Es, tēvs Ābels, pašreiz atrodos Akulovas sādžā… Ja jums labpatiksies pie manis atbraukt, es jums izstāstīšu visu, kas notika Visotskas klosterī, un arī visu pārējo… Slimības dēļ esmu nolēmis te nodzīvot, skaitot no jūnija, vienu gadu… Ja nu jums nerodas izdevīgs gadījums atbraukt, tad vismaz uzrakstiet kaut ko. Pazemībā zīmējos, tēvs Ābels. 1826. gada 20. jūlijā.»

Otra vēstule: «Manam garīgajam tēvam Dorimedontam vēlu visādā ziņā veselību un pestīšanu un izlūdzos jūsu svētās lūgšanas. Es, tēvs Ābels, rakstīju savam kungam Dmitrijam Ļvovičam Nariškinam, kā Visotskas klostera arhimandrīts ar viltus pavēli gribēja mani nosūtīt uz Pēterburgu pie jaunā valdnieka. Nariškins par to paziņoja viņa majestātei Nikolajam Pavlovičam un izstāstīja viņam visu par tēvu Ābelu, kā ļauni popi viņu slodzīja cietumā, kā viņš mitināts trijos cietokšņos un sešos cietumos un pavisam kopā tur pavadījis divdesmit vienu gadu; valdnieks, viņa majestāte, tad pavēlēja Ābelam nošķirties no ļaunajiem popiem un dzīvot laicīgos ciematos, kur viņš vēlas. Nariškins par šiem cara vārdiem uzrakstīja tēvam Ābelam un vēl ieteica nosūtīt lūgumu Sinodei, lai tā tēva Ābela labā piedzen no Visotskas priekšnieka tūkstoš rubļu par ļaunprātīgiem meliem, ka tēvu Ābelu pavēlēts sūtīt uz Pēterburgu, un pārējo. Ar to pazemībā zīmējas mūks Ābels.


1826. gada jūlija 20. dienā.» Tā paša gada 27. augustā tika izdots Filaretam adresēts Svētās Sinodes ukazs ar paskaidrojumu, ka Sinodes oberpro- kurors Pjotrs Sergejevičs Meščerskis ziņojis valdniekam Nikolajam Pavlovičam, ka mūks Ābels pametis viņam noteikto Serpuhovas Visotskas klosteri, un par abām vēstulēm, no kurām redzams, ka mūks Ābels atrodas Tulas guberņā, 30 verstis no Serpuhovas, bet valdnieks izlasījis papīrus un licis mūku Ābelu ieslodzīt Spasa un Eifemija klosterī Suz- daļā. Lai mūku Ābelu ātrāk sameklētu, Svētā Sinode ieteikusi Sinodes oberprokuroram sazināties ar laicīgo priekšniecību, kurai tad arī bijis jānosūta Ābels uz Vladi- miras konsistoriju, lai viņu ievietotu Spasa un Eifemija klosteri. Ar to arī beidzās Ābela apkārtklejošana. Tā ziņoja N. Rozanovs. Ar skumjām atzīstu, ka mūsu varoņa pēdējie piecpadsmit mūža gadi paliek mums rūpīgi noslēpti. Un ne tikai ar klostera augsto mūru un cenzūras veiklo paņēmienu palīdzību. Aizvien biezāks kļūst plīvurs, kas mūs šķir no tā laika. Jūs droši vien esat pamanījuši, ka daudzas vietas no Ābela dzīves stāsta sniegtas pārstāstījumā. Tas bija nepieciešams, tāpēc ka pagājušā gadsimta sākuma un vēl jo vairāk astoņpadsmitā gadsimta valoda daudziem lasītājiem radītu grūtības. Uz 1815. — 1817. gadu attiecas plaša un saturā bagāta Ābela sarakste ar daudzām augstām personām, viņu vidū — ar grāfieni Proskovju Andrejevnu Potjomkinu, viņa dedzīgu cienītāju. Žurnālists Serbovs, kas ne mazums laika ziedojis, lai sameklētu, apstrādātu un izprastu materiālus par manu varoni, raksta: «No Ābela vēstulēm grāfienei redzams, ka viņš ņēmis lielu līdzdalību viņas mājas un ģimenes lietās, piemēram, vienā vēstulē viņš grāfieni samierina ar dēlu, citā lūdz palielināt darba algu viņas fabrikas strādniekiem. Šīs vēstules ļauj secināt, ka Ābela brīvība tolaik bijusi visai relatīva. Skaidri saprotams, ka viņam tiek nopietni sekots. Kādā vēstulē mēs, piemēram, lasām: «… Nesen no jums saņēmu divas vēstules, un jūs tajās rakstāt, lai es jums pareģoju to un to. Ziniet, ko es jums teikšu: man ar paša cara pavēli aizliegts pareģot. Tur sacīts: ja mūks Ābels sāks cilvēkiem skaļi pareģot vai savus pareģojumus rakstīt, tad ņemt ciet šos cilvēkus un mūku Ābelu pašu un turēt viņus cietumā stingrā sargu uzraudzībā. Redziet, Proskovja Andrejevna, kā sastāv ar pareģošanu jeb gaišredzību. KUR LABĀK BŪT — CIETUMĀ VAI BRĪVĪBĀ, ES TAGAD ESMU IZŠĶĪRIES LAB NEKO NEZINĀT, BET ATRASTIES Uz' VAĻAS NEKĀ ZINĀT, BET DZĪVOT CIETUMĀ NEBRĪVĒ. Stāv rakstīts: esiet gudri kā čūskas un šķīsti kā baloži; vēl ir rakstīts ari tā: pazudināšu pārliecīgu gudrību, nepieņemšu saprātīgo prātu un tādā pašā garā; redz, cik tālu esam nonākuši ar savu pārgudrību un saprātu! Tā nu tagad esmu nolēmis labāk neko nezināt; un, ja zināt, tad klusēt..» Ja tam visam vēl pieskaita to, ka klostera vadība, izpildot savu dienesta pienākumu, mūku Ābelu allaž novēroja, noklausījās, ko viņš runā, slepus atvēra un pārlūkoja vēstules, noņēma kopijas, ziņoja par viņu augstāk, tad kļūst saprotams Ābela viedoklis. Teiktais varēja viņu mudināt arī uz šifra izstrādāšanu. Varbūt tāpēc Ābels izturējās tik neparasti, kad viņam mēģināja atņemt ar «krievu burtiem» rakstīto grāmatu? Visu laika ziņā tuvo notikumu, Ābela rīcības, laicīgo un garīgo varas iestāžu reakcijas analīze uzvedināja Serbovu uz kādu visai interesantu domu. Viņš pievērsa uzmanību skaidri redzamajai (pēc viņa domām!) neatbilstībai starp Ābela pārkāpumiem, tas ir, viņa nogrēkošanos, un sodiem, kas sekoja. Vienmēr lēnprātīgais Ābels, kas spēja paciest pat trīs pliķus, lai gan neapšaubāmi bija neatkarīgs un brīvību mīlošs cilvēks, 1826. gada 3. jūnijā pēkšņi, it kā bez jebkāda iemesla aiziet no Visotskas klostera, kurā astoņus gadus pavadījis stingrā klostera priekšniecības uzraudzībā, apstākļos, kad tiek kontrolētas un kopētas viņa vēstules, rūpīgi pierakstīti visi viņa izteicieni. Cietis to visu astoņus gadus… Un pēkšņi ne no šā, ne no tā aizbēg uz dzimto sādžu, ko ilgus gadus nebija ne atcerējies. Galu galā — ar ko viņš nodarbojās tos astoņus gadus? Viņam, kā zināms, bija raksturīga grāmatu sacerēšana. Vai tiešām šai laikā viņš neuzrakstīja itin neko? Aizbēga… Bet, lūk, 1826. gada 27. augustā


parādās Svētās Sinodes ukazs: pēc cara Nikolaja Pirmā pavēles Ābels jānotver un jāiesloga nomierināšanai Spasa un Eifemija klosterī. Par to prātodams, Serbovs rakstīja: «Tāds steidzīgs lēmums un tāda pārliecīga bardzība pret 85 gadus (tā ir tekstā, lai gan 1826. gadā Ābelam bija 69 gadi — J.R) veco vīru tiešām rada izbrīnu, un negribot rodas doma: vai Ābels, uzturēdamies Visotskas klosterī, nav uzrakstījis vēl kādu «briesmīgu» grāmatu un tā nosūtīta Valdniekam?» Piebilstu, ka šī hipotētiskā grāmata būtu pēc kārtas ceturtā. Un atkal rodas doma par vēl vienas grāmatas iespēju. Tas tik ļoti izskatītos pēc Ābela rīcības. Tieši baidīdamies no soda par kārtējo grāmatu, viņš varēja dot kājām vaļu, aizbēgt kur deguns rāda. Atcerēsimies arī iespējamo Ābela šifru, ko šai gadījumā pamato visa notikumu norise. Bet kas varēja būt pareģots? Tā laika visievērojamākais notikums — sacelšanās 1825. gada decembri bija jau lokalizēta… Bet kurš gan var zināt, kāds iespējamais kārtējais Ābela sacerējums toreiz radās un nokļuva uz ķeizara galda? Varbūt bija pareģota tieši dekabristu sacelšanās 1825. gadā? Tad ieslodzīšana cietumā 1816. gada augustā ir pilnīgi reāla. Bet tā, protams, ir tikai tīrā minēšana, pārdomas, apsvē​rumi. Tagad pienācis laiks atcerēties kņaza Volkonska romānu, kurā ir runa par gaidāmu briesmīgu kauju ar vāciešiem pēc simt gadiem. To esot paredzējis Ābels. Taču nenodarbosimies ar minēšana, tikai atzīmēsim šo iespēju, bet paši dosimies tālāk. Starp citu — pastāv vēl dažas, šai darbā neaplūkotas iespējas, par kurām Serbovs runāja sava referāta beigās. Apcerēdams Ābela pēdējās dienas, Serbovs izvirza domu par nepieciešamību darīt Ābelu pazīstamu tautai, kuras daļa un lepnums viņš neapšaubāmi ir. Serbovs raksta: «Un, lūk, šī klostera un reizē cietuma vārti Ābela atlikušās dienas nošķir no dzīvo pasaules; taču tie nespēja pilnīgi izdeldēt dzīvajos atmiņas par viņu. Ikviena taisnības meklētāja pienākums ir Ābelu atdot atpakaļ tautai, jo viņš ir tās vērtība un ne mazāks lepnums kā jebkurš ģēnijs kādā jaunrades jomā, kaut vai kā viņa amata brālis slavenais Nostradams. Es ierosināju jaunajai Krievu spiritistu biedrībai, kas nupat radusies pie mums Krievijā, izvirzīt par savu uzdevumu savākt visus Ābela sacerējumus, ko vien var atrast, un pēc iespējas pilnīgas ziņas par viņu pašu. Viņa trīs vai četras pravietiskās grāmatas ar Krievijas likteņu pareģojumiem, protams, nav mums pieejamas, un gribot negribot tās uzskatāmas par bojāgājušām. Taču Ābelam ir ari citi sacerējumi. Žurnāla «Russkaja stariņa» redakcijā jābūt: pirmkārt, viņa grāmatai «Esamība»; otrkārt, «Teiksma par būtību, tas ir, Dievu un Dievību»; treškārt, «Mūsu tēva Dadamija dzīves apraksts»; ceturtkārt, «Tēva un mūka Ābela dzīve un ciešanas» (ŠIS DARBS KOPUMĀ IR CENZŪRAS NESAKROPĻOT piektkārt, daudz zīmējumu un tabulu ar kopīgu nosaukumu «Cilvēku dzīves planētas», «Gadu skaitīšana no Noasa un gadu skaitīšana no Ādama», «Visas dzīves laiki», «Prieka paradīze, dzīves saldumu paradīze» utt Tur atrodamas arī divpadsmit viņa vēstules grāfienei Potjomkinai un viena — viņas fabrikas pārvaldniekam Ko- vaļovam. Vēl jāpameklē, vai Ābela sacerējumi nav atrodami minētās grāfienes Potjomkinas un citu personu arhīvos, jo, atrazdamies netālu no Kurskas pie kāda Ņikanora Ivanoviča Pereverzeva, Ābels grāfienei vēstulē paziņo, ka sacerējis tai vairākas grāmatas, ko ari apsola drīzā laikā nosūtīt Ābels paskaidro, ka viņam šo grāmatu nav klāt — tās glabājas slepenā vietā, «…šīs manas grāmatas ir izbrīna un šausmu cienīgas, un tās lasāmas vienīgi tiem, kas paļaujas uz Dievu to Kungu un svēto Dievmāti. Tikai tās jālasa ar lielu saprašanu un sajēgu…» Pēc tam būtu jāpārskata visa konsistorijā sarakstītā Ābela lieta — tur droši vien ir vēl daudz interesantu, konkrētu detaļu. Pats par sevi saprotams, ka ne mazums interesanta par Ābelu var iegūt arī Nikolaja Brīnumdarītāja (Kostromas eparhijā), Valaamas, Solovku, Ņevas Aleksandra un Visotskas klosteru arhīvos, bet par viņa ciešanu pilnās dzīves beigām un mokošo nāvi — Spasa un Eifemija


klos​tera drūmajos arhīvos…» Šo vietu uzskaitījumam, kur varētu atrasties Ābela sacerējumi, vēl jāpievieno Slepenā ekspedīcija, uz kurieni tika nosūtīti daudzi viņa uzrakstītie darbi. Dīvaini, tomēr jāatzīst ka Serbovam acīmredzot nav bijis zināms, ka Ābels iesvētīts par mūku divreiz, pirmoreiz saņemdams vārdu Ādams, otrreiz — Ābels. Varbūt no šejienes stiepjas kādi pavedieni uz Dadamiju? Tagad pienācis laiks konstatēt vēl vienu faktu, kam ir sakars ar jau sacīto, kā arī ar to, ar ko mēs nodarbosimies mazliet vēlāk. Jautājums ir par to, kas tad īsti ir iepriekš izklāstītā dzīves stāsta autors. Abi jau pieminētie speciālisti (Semenskis un Serbovs), kas savā laikā par mūsu stāstījuma varoni izrādījuši neparasti lielu interesi, vākuši un publicējuši materiālus par viņa dzīvi un darbību, sliecas domāt ka autors ir… pats mūks Ābels. Kā viens, tā otrs pētnieks, pēc visa spriežot, pie līdzīga secinājuma nonākuši pilnīgi neatkarīgi. Lūk, ko raksta Serbovs: «Ābela biogrāfija (tā Serbovs dēvē grāmatu ar nosaukumu «Tēva un mūka Ābela dzīve un ciešanas» — J.R) bez minētajām neskaidrībām, uz ko esmu jau norādījis, piesaista mūsu uzmanību kādam mīklainam tēvam Dada- mijam, kura biogrāfija daudzējādā ziņā ir līdzīga Ābela biogrāfijai… Turklāt tēva Dadamija personība pastāvīgi pavada Ābelu visos viņa dzīves sarežģījumos un it kā nav no viņa nošķirta. Tā, piemēram, kādu vēstuli Ābels pat iesāk tā: «Jūsu gaišībai Proskovjai Andrejevnai, manai visžēlīgajai labdarei un labvēlei no mūka Ābela un tēva Da​damija.» Manuprāt, no tā visa izriet, ka tēvs Dadamijs būtu uzskatāms par tādu kā Ābela kontrolieri, par viņa vadītāju no viņpasaules. Vēl mani nodarbina jautājums par laiku, kad īsti uzrakstīta šī biogrāfija vai autobiogrāfija. Spriežot pēc tā, ka tajā divreiz ar neparastu precizitāti minēts Ābela miršanas gads un pat mēnesis, varētu domāt, ka to pēc Ābela nāves rakstījis cilvēks, kas ar Ābelu bijis tuvu pazīstams. Taču jūsmīgais tonis, kādā biogrāfijā rakstīts par brīvību, un plašie brīvās dzīves plāni, kas tur iztirzāti, bet, kā mēs vēlāk redzēsim, īstenībā nav realizējušies, kā arī pilnīgā klusēšana par turpmākajiem faktiem Ābela dzīvē neapstrīdami norāda, ka biogrāfija uzrakstīta tūlīt pēc grūtajiem gadiem Solovku ieslodzījumā. Turklāt, kā esmu jau minējis, biogrā​fijas stils un neapšaubāmi Ābela paša stils ir ārkārtīgi līdzīgi.» Tāpēc, kā domā Serbovs, ir pilnīgs pamats par minētās grāmatas autoru uzskatīt Ābelu pašu. Semevski šai. sakarā es necitēju, jo abu izmantotie pamatfakti, domu gaita un secinājumu argumentācija ir gandrīz vienāda. Tomēr vēlos izklāstīt dažus papildu apsvērumus par labu secinājumam, ka autors ir bijis Ābels pats. Jūs, protams, atceraties, ka pašā Ābela dzīves stāsta sākumā par vhia mūža ilgumu zemes virsū bija teikts tā: «Ābela mūža ilgumu Dievs bija nolicis astoņdesmit trīs ga​dus un četrus mēnešus…» Un arī nobeiguma rindās sacīts: «… nodzīvojis 83 gadus un četrus mēnešus…» Tomēr reālais Ābela mūža ilgums ietverts divos, neviena neapstrīdētos datumos: dzimis 1757. gada martā (pavasara saulgrieži XVIII gadsimtā bija 11. martā); miris 1841. gada janvāri (apbedīts februārī). Tā nu iznāk, ka Ābels dzīvojis 83 gadus, 10 mēnešus un 20+1 dienu. Kā lai izskaidro šo neapšaubāmo nesakritību? Tā taču nav iedomājama, ja biogrāfijas autors ir kāds no tuvākās vides cilvēkiem. Tādā gadījumā būtu pieļau​jama kļūda dažu stundu, nu, teiksim, vienas dienas robežās. Bet te — pusgads! Kā tad tā? Kaut kas tamlīdzīgs ir iespējams, ja pieļaujam, ka dzīves stāsta autors ir Ābels pats, kas kaut kādā viņam vien zināmā veidā noteicis sava mūža ilgumu 83 gadus un 4 mēnešus; starp citu — tieši 1000 mēnešus. Tādā gadījumā vērojamā nesakritība (tikai + 0,066%!) liecina par Ābela lietotās prognozēšanas metodes pārsteidzošu precizitāti. Tādējādi, ja dzīves stāstu uzrakstījis Ābels pats, bet miršanas datumu ierakstījis kāds cits, kas nav


atradis laiku pārbaudīt pārējos skaitļus, viss nostājas savā vietā. Ļoti ticams, ka Semevska un Serbova aizdomas ir dibinātas un dzīves stāsta autors ir Ābels pats. Kā domājat jūs?

TAGAD EKSTRAPOLĒSIM! Grūti iedomāties, ka apbrīnojamās Ābela prognozēšanas spējas laika ziņā aprobežojušās tikai ar viņa zemes dzīves ilgumu. Nav izslēgts, ka šī neapvaldāmā mūka pareģojumi aptver arī vēlāku posmu. Varbūt tieši tāpēc Ābels tika ieslodzīts Spasa un Eifemija klosteri un 1902. gadā parādījās cenzūras cirkulārs, kas kategoriski aizliedza pieļaut, ka presē iekļūtu kādas ziņas par viņa pareģojumiem, kā ari tiktu kaut vai pieminēts šis mūks. Taču vārds ir kā zvirbulis: palaidīsi — nenoķersi. Tā kā ir pamats domāt, ka daļa Ābela darbu varējusi ietvert vēlāku laika posmu, nekā ildzis sacerētāja paša mūžs, tad nākotnes pareģojumi, kas attiecas uz deviņpadsmitā gad​simta otro pusi vai pat uz divdesmito gadsimtu, nemaz ne​liekas neiespējami. Bet, ja nu tā, vai tad nevajadzētu pameklēt šo pareģojumu pēdas mums vairāk vai mazāk pazīstamajā laika posmā starp 1841. gadu (Ābela miršanas gadu) un mūsdie​nām? Te nu būtu vietā atcerēties simtgadējo laika atstarpi, ko kņazs M. Volkonskis piemin savā romānā, likdams Ābela lūpās pareģojumu, ka «…pēc simt gadiem notiks sīva kauja ar vāciešiem…». Nav izslēgts, ka, jūs, lasītāj, šādai iespējai nepiekritlsiet Tomēr kāpēc neiedomāties, ka Volkonskim bija zināms kaut kas vairāk nekā mums? Tas taču nav izslēgts. Nedrīkst aizmirst, ka ap Volkonski kādu laiku bija cilvēki, kas paši pazina Ābelu, bija viņu redzējuši un, iespējams, ar viņu runājuši. Un kā būtu, ja mēs paraudzītos apkārt, visā vērīgi ielūkotos, sistematizētu zināmo, nebaidīdamies kļūt neobjektīvi? Es no tā nebaidos, tas šoreiz būtu vietā. Kāpēc nepa- meklēt simt gadu intervālā pēc Ābela nāves kādas viņa prognožu atskaņas, to pēdas nākamo paaudžu psihē? Un meklēt tieši tajās aprindās, kurās atmiņas par Ābelu un viņa pārsteidzošajiem pareģojumiem varētu būt visspilgtākās, organiski ietvertas dzimtas un ģimenes nostāstos? Citiem vārdiem sakot — Romanovu dinastijas valdošu personu dzī​ves jomā. Ja nu Romanovu dinastijas (un reizē ari titulēto galminieku) misticisma tieksmes izskaidrojamas ar Ābela pareģojumiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ pārējiem palikuši nezināmi? Likumi taču tiek rakstīti… izpildīšanai, bet, kā liecina prakse, paši likumu rakstītāji ne vienmēr uzskata par savu pienākumu tos pildīt Tāpēc varēja tikt glabāti un nodoti no paaudzes paaudzē gan dokumenti, gan mutvārdu stāsti par mūku un viņa pareģojumiem, neliekoties zinis par cenzūras aizliegumiem, kas domāti «darba lopiem». Varbūt tāpēc, piemēram, Romanovu dinastijas pārstāvji, pēdējā Krievijas ķeizara Nikolaja Aleksandroviča un viņa sievas Aleksandras Fjodorovnas ģimene (kā ari viss galms) tik dedzīgi tiecās pēc mistikas, pareģojumiem, pēc tāda tipa personām, kāds bija Grigorijs Rasputins — Sibīrijas zemnieks, kas negaidot guva panākumus Pēterburgā un 1914. — 1915. gadā iekļuva Krievijas galma elitē? To visu ļoti spilgti savos memuāros aprakstījis Moriss Žoržs Paleologs — Francijas sūtnis Krievijā no 1914. līdz 1917. gadam. 1916. gada 21. novembrī viņš dienasgrāmatā atstājis ierakstu, kas ir pārsteidzoši interesants, tāpēc arī iedrošinos to visu citēt: «Nodarbošanās ar okultām zinātnēm krieviem vienmēr bijusi cieņā; kopš Svedenborga un baroneses Krēdeneres laikiem visi spiritisti un ilumināti, visi magnetizētāji un zīlnieki, visi ezoterisma priesteri un brīnumdarītāji ir laipni uzņemti Nevas krastos. 1902. gadā uz Pēterburgu atbrauca franču hermētisma atdzīvinātājs mags Papiss, īstā uzvārdā Enkoss, un drīz vien ieguva tur cienītājus. Pēdējos gados viņš ne vienreiz vien redzēts, kad šeit atradās


viņa lielais draugs pūšļotājs Filips no Lionas; ķeizars un ķeizariene viņu pagodināja ar savu uzticēšanos; pēdējo reizi viņš ieradās 1906. gada feb​ruārī. Un, lūk, avīzēs, kas caur Skandināvijas zemēm nesen pie mums nonākušas no Francijas, ir ziņa, ka Papiss 26. oktobri miris. Atzīstu, ka šis jaunums ne uz mirkli nebūtu saistījis manu uzmanību, ja tas nebūtu tik ļoti saskumdinājis personas, kas viņu kādreiz bija pazinušas kā savu «garīgo skolotāju» — tā viņu savās aprindās dēvēja jūsmīgie mā​cekļi. R kundze, kas bija gan spiritisma piekritēja, gan Raspu- tina pielūdzēja, šo noskumšanu man izskaidroja ar dīvainu pareģojumu, ko ir vērts pieminēt; Papisa nāve vēsta drīzu carisma bojāeju, un, lūk, kāpēc tā. 1905. gada oktobra sākumā Papiss bija uzaicināts uz Sanktpēterburgu — vairākiem augstiem viņa cienītajiem ļoti vajadzējis padoma sakarā ar briesmīgo krīzi, ko tolaik pārdzīvoja Krievija. Sakāves Mandžūrijā visās impērijas malās radīja revolucionārus nemierus, streikus ar asinsizliešanu, laupīšanas, slepkavības, ugunsgrēkus. Ķeizars dzīvoja ārkārtīgā satraukumā, nespēdams orientēties pretrunīgajos, neobjektīvajos padomos, ar ko ik dienas viņu mocīja paša ģimene un ministri, tuvu stāvošas personas, ģenerāļi un viss galms. Vieni centās pierādīt, ka viņam nav tiesību atteikties no patvaldības, un pārliecināja nevairīties no neizbēgamās cietsirdīgās rīcības, citi lūgtin lūdza piekāpties laikmeta prasībām un izturēties lojāli pret konstitucionālo režīmu. Tai dienā, kad Papiss ieradās Sanktpēterburgā, Maskavu terorizēja sacelšanās un kāda noslēpumaina organizācija pasludināja vispārēju dzelzceļnieku streiku. Magu nekavējoties uzaicināja uz Carskoje Selo. Pēc īsas sarunas ar caru un carieni viņš nākamajā dienā sarīkoja svinīgu buršanas ceremoniju un izsauca mirušo garus. Bez cara un carienes šai noslēpumainajā liturģijā piedalījās vēl tikai viena persona — gados jaunais ķeizara adjutants kapteinis Nandrigka (rakstīts tieši tā! — J.R.). Intensīvi sakoncentrējot savu gribu, ar apbrīnojamu fluīdiska dinamisma eksaltāciju garīgajam skolotājam izdevās izsaukt dievbijīgā cara Alek​sandra II garu; neapšaubāmas pazīmes liecināja par nere​dzamās ēnas klātbūtni. Pārvarēdams sirdi žņaudzošās baismas, Nikolajs II uzdeva tēvam jautājumu, vai viņam ir vai nav jācīnās ar liberālajām strāvām, kas draud pārņemt Krieviju. Gars at​bildēja: «Tev katlā ziņā jāapspiež draudošā revolūcija, taču tā atdzims un būs vēl jo spēcīgāka, jo bargākas būs tavas nepieciešamās represijas tagad. Lai kas ari notiktu, turies braši, mans dēls! Cīņu nepārtrauc!» Cars un cariene izbrīnījušies vēl lauzīja galvu par šo ļauno pareģojumu, kad Papiss paziņoja, ka maģisks spēks dod viņam iespēju novērst pareģoto katastrofu, taču viņa burvestības spēks izbeigsies, tiklīdz viņš pats izgaisīs fiziskā nozīmē. Pēc tam viņš svinīgi izpildīja burvestības rituālu. Un nu 26. oktobri mags Papiss bija izgaisis «fiziskā nozīmē» un viņa burvestība beigusies, tātad drīz būs revo​lūcija…» (Moriss Paleologs. «Cariskā Krievija revolūcijas priekš​vakarā») Nav izslēgts, ka tieši Ābela pareģojumi rosināja Nikolaja un viņam tuvo cilvēku pastiprināto interesi par mistiku, pare​ģošanu un okultismu. Citēšu fragmentu no Sergeja Aleksandroviča Nilusa darba «Dieva upes krastā» 2. daļas. «Pie Viņas Ķeizariskās Majestātes Ķeizarienes Aleksandras Fjodorovnas oberkambarjumpravas amatā bija Marija Fjodorovna Gēringere, dzimusi Adelunga, ģenerāļa Adelunga mazmeita. Ģenerālis bija ķeizara Aleksandra Jļl audzinātājs bērna un pusaudža gados. Pēc amata, tāpat ka kādreiz carieņu guļamistabas bajārienēm, viņai bija tuvu zināma cara ģimenes dzīves intīmā puse, un tāpēc ārkārtīgi svarīgs ir tas, kas man kļuvis zināms no šīs cienījamās sievietes mu​tes. Gatčinas pilī, kas ķeizaram Pāvilam bija pastāvīgas uzturēšanās vieta troņmantnieka gados, zāļu anfilādē bija viena neliela zāle, kurā uz paaugstinājuma atradās prāva lādīte ar sarežģītu izgreznojumu. Lādīte bija aizslēgta un aizzīmogota. Ap to uz četriem stabiņiem bija apvilkta resna, sarkana zīda aukla,


kas skatītāju kavēja pieiet lādītei klāt Bija zināms, ka šai lādītē glabājas kaut kas tāds, ko nolikusi Pāvila I atraitne, ķeizariene Marija Fjodorovna, un ka ir vēlēts lādīti atvērt un izņemt to, kas tajā glabājas, tikai tad, kad būs pagājuši simt gadi no ķeizara Pāvila nāves dienas, un to varēs darīt tikai tas, kas tai gadā atradīsies Krievijas cara tronī. Pāvils Petrovičs nomira 1801. gadā, naktī no 11. uz 12. martu. Tā nu liktenis bija lēmis valdniekam Nikolajam Aleksandrovičam atvērt mīklaino lādīti un uzzināt, kas tajā tik rūpīgi un noslēpumaini tiek glabāts no visu, pat no caru skatieniem. «1901. gada 13. marta rītā,» Marija Fjodorovna Gē- ringere stāstīja, «gan Valdnieks, gan Valdniece bija ļoti rosīgi un jautri, posdamies no Aleksandra pils, kas atrodas Carskoje Selo, braukt uz Gatčinu un atklāt gadsimtu veco noslēpumu. Šim braucienam viņi gatavojās kā interesantam svētku izbraukumam, kas sola izcilu izklaidēšanos. Viņi aizbrauca priecīgi, bet atgriezās domīgi un bēdīgi un par to, ko ieguvuši no šās lādītes, nevienam, pat man, ar kuru bija pieraduši dalīties iespaidos, nebilda itin neko. Pēc šā brauciena es ievēroju, ka Valdnieks pie izdevības mēdz pieminēt 1918. gadu kā liktenīgu gadu gan viņam pašam, gan dinastijai.» Tālāk Sergejs Niluss apraksta šādu notikumu, kas apstiprina iepriekš citēto M. Gēringeres stāstījumu. «1903. gada 6. janvārī Jordanijā pie Ziemas pils, salutējot no Pētera un Pāvila cietokšņa ar lielgabaliem, viens no tiem, kā izrādījās, bija pielādēts ar karteču, un šāviņš trāpīja pils logos, kā arī daļēji lapenes tuvumā, kur atradās garīdznieki, Valdnieka svīta un pats Valdnieks. Miers, ar kādu Valdnieks izturējās pret šo starpgadījumu, kas draudēja ar nāvi viņam pašam, bija tik pārsteidzošs, ka tam pievērsa uzmanību viņam tuvāk stāvošie svītas locekļi. Nikolajs, tā teikt, ne acis nepamirkšķināja, tikai vaicāja: — Kas komandēja bateriju? Un, kad viņam pateica uzvārdu, viņš, zinādams, kāds sods draud komandējušajam virsniekam, līdzjūtīgi, ar no​žēlu noteica: — Ak, nabaga, nabaga NN, kā man viņa žēl! Valdniece vaicāja, kādu iespaidu uz viņu atstājis noti​kušais. Viņš atbildēja: — līdz astoņpadsmitajam es ne no kā nebaidos…» Zināmas arī citas neatkarīgas liecības tādā pašā garā. Tā, piemēram, jau pieminētais Francijas sūtnis Krievijā Mo- riss Paleologs pavēsti, kas viņam kļuvis zināms no citas puses. Stāstīdams par saninu ar Sergeju Dmitrijeviču Sazo- novu, kas no 1910. gada decembra līdz 1916. gada jūnijam ieņēma Krievijas ārlietu ministra posteni, viņš 1914. gada 20. augustā savā dienasgrāmatā raksta: «Mēs runājam par ķeizaru, un es Sazonovam saku: — Cik lielisku iespaidu viņš atstāja uz mani šajās dienās Maskavā! No viņa dveš enerģija, pārliecība un spēks. — Man radās tāds pats iespaids, un es secināju, ka tā ir laba zīme, bet tāda zīme ir nepieciešama, jo… Viņš pēkšņi apklust, it kā neuzdrošinādamies domu pabeigt; es cenšos viņu pārliecināt, lai turpina. Tad, saņēmis manu roku, viņš sirsnīgas uzticēšanās tonī saka: — Neaizmirstiet, ka valdnieka rakstura galvenā iezīme ir mistiska padevība liktenim. Pēc tam viņš man pastāsta, ko dzirdējis no sava radi​nieka Stolipina, bijušā premjerministra, kurš tika nogalināts 1911. gada 18. septembrī. Tas noticis 1909. gadā, kad Krievijā jau sāka aizmirst japāņu kara briesmas un tam sekojošos nemierus. Reiz Sto- lipins valdniekam piedāvā svarigu iekšpolitisku pasākumu. Domīgi noklausījies, Nikolajs II skeptiski, bezrūpīgi atmet ar roku, it kā gribēdams teikt «Vai nu to, vai kaut ko citu — ir taču viss vienalga…» Pēdīgi viņš skumjā balsi saka:


— Man neizdodas nekas no tā, ko es uzsāku, Pjotr Ar- kadjevič. Man nelaimējas. Turklāt cilvēka griba ir tik bez​spēcīga… Drosmīgais un apņēmīgais Stolipins enerģiski protestē. Tad cars viņam jautā: — Vai esat lasījis svēto dzīves aprakstus? — Jā, vismaz daļēji, jo, ja nemaldos, to ir apmēram div​desmit sējumu. — Vai jūs zināt manu dzimšanas dienu? — Kā gan es varētu to nezināt! 6. maijs. — Bet kura svētā diena tā ir? — Piedodiet, valdniek, to es neatceros. — Daudzcietušā ījaba. — Paldies Dievam, jūsu majestātes valdīšana vainagosies ar slavu, jo Ijabs, pazemīgi pārcietis visbriesmīgākos pār​baudījumus, tika apbalvots ar Dieva svētību un labklā​jību. — Nē, ticiet man, Pjotr Arkadjevič, man ir vairāk nekā priekšnojauta, manī mīt dziļa pārliecība: es esmu lemts briesmīgiem pārbaudījumiem; un savu apbalvojumu es nesaņemšu šeit, zemes virsū… Cik reižu neesmu attiecinājis uz sevi ījaba vārdus: «Jo briesmīgais, no kā mani pārņēma šausmas, piemeklēja mani, un tas, no kā es baidījos, sa​sniedza mani.» Pēc visa teiktā vēl jāatgādina, ka 1903. gadā žurnāla «Rebus» žurnālistam Serbovam kļuva zināms: 1902. gadā izdots cirkulārs, kas aizliedz ne tikai iespiest kaut ko jaunu par Ābelu, bet pat pārtraukt veco. Tad nu gandrīz vai neapšaubāms kļūst secinājums, ka tā visa pamatā ir Ābela pareģojumi, kas glabāti Gatčinas pils lādītē un nonākuši līdz adresātam — Nikolajam Aleksandrovičam Romano- vam. Šeit jāpievērš uzmanība arī tam, ka simt gadu ilgais glabāšanas termiņš (beidzās tieši 1901. gadā, izraisīdams minētā cirkulāra rašanos) sākās no ķeizara Pāvila I nāves dienas. Bet tieši Pāvilam bija ar Ābelu vairākkārtējas un, pēc visa spriežot, sākumā mierīgas sarunas, ko neapgrūtināja traģiskas detaļas (līdz 1797. — 1798. gadam). Turklāt — arī tas būtu jāņem vērā — sakarā ar savu grūto valodu vai arī citu iemeslu pēc Ābelam bija tieksme savus pareģojumus izklāstīt rakstveidā. Kaut kas no viņa rakstītā varēja glabāties arī aizzīmogotajā lādītē Gatčinas pils zālē. Jūs tam nepiekrītat? Jā, arī manās rokās nav faktu, nav to dokumentu kopiju, kas ķeizarisko pāri satrauca 1901. gada 12. martā. Taču… Dažas ziņas, kas apstiprina tieši tādu notikumu norisi, tomēr ir mūsu rīcībā. Pienācis laiks dot vārdu krievu armijas virsniekam, monarhistam, Pirmā pasaules kara dalībniekam Pjotram Nikolajevičam Šabeļskim-Borkam (1896—1952). Pjotrs Nikolajevičs piedalījās mēģinājumā atbrīvot cara ģimeni no ieslodzījuma Jekaterinburgā. Daudzos vēsturiskos pētījumos, kas dibinās uz unikāliem, viņa paša savāktiem, Otrā pasaules kara laikā Berlīnē pazudušiem dokumentiem (viņš tolaik tur dzīvoja), Šabeļskis-Borks īpašu uzmanību pievērsa Pāvila I laikmetam. Pjotram Nikolajevičam bija pseidonīms Kiribejevičs. Trīsdesmito gadu sākumā viņš izdeva vēsturisku teiksmu «Viedīgais mūks», kurā bija runa par Ābelu. Sekos daži fragmenti.

VIEDĪGAIS MūKS «Zāle bija maigas gaismas pielijuši. Rietošās saules staros likās atdzīvojamies ar zelta un sudraba diegiem izaustie Bībeles motīvi. Lieliskais Kvarengi parkets mirdzināja savu skaisto rakstu. Visapkārt valdīja klusums un svinīgums. Ķeizara Pāvila Petroviča ciešais skatiens sastapās ar viņam pretim sēdošā mūka Ābela lēnprātīgo skatienu. Mūka acīs kā spogulī atainojās mīlestība, miers un dvēseles līk​sme. Ķeizars tūlīt iemīlēja šo mīklaino mūku, kas nāca no samierināšanās, gavēņa un lūgšanu pasaules.


Par viņa gaišredzību jau sen klīda visādas valodas. Uz viņa celli Ņevas Aleksandra klosterī devās gan vienkārši ļaudis, gan ievērojami augstmaņi, un neviens neaizgāja, nesaņēmis mierinājumu un gaišredzīgu padomu. Ķeizars Pāvils Petrovičs zināja arī to, ka Ābels precīzi pareģojis dienu, kad mirs viņa māte Viņas Majestāte Ķeizariene Katrīna Aleksejevna. Un vakar, kad sākās runa par viedīgo Ābelu, Viņa Majestāte pavē​lēja rīt pat atgādāt Ābelu uz Gatčinas pili, kurā uzturējās Galms. Mīlīgi pasmaidījis, ķeizars Pāvils labvēlīgi pievērsās mūkam Ābelam, jautādams, cik sen viņš iesvētīts par mūku un kādos klosteros viņš mitis. — Godprātīgais Tēv, — Ķeizars teica. — Par tevi tā runā, un es arī pats redzu, ka pār tevi neapšaubāmi nākusi Dieva svētība. Ko tu teiksi par manu dzimtu, valdīšanu un manu likteni? Ko gadsimtu miglā saskata tavas gaišredzīgās acis tādu, kas vēstītu par manu dzimtu un Krievijas Impēriju? Nosauc vārdā manus pēctečus uz Krievijas troņa, pareģo viņu likteni! — Ak, Cara tētiņ! — Ābels papurināja galvu. — Kāpēc tu spied mani pareģot bēdu dienas? Tava valdīšana būs īsa, un es, grēcinieks, redzu, ka tevi gaida nelabas beigas. Tu piedzīvosi mokošu galu no neuzticīgu kalpu rokas, tavā guļamistabā tevi nožņaugs ļaundari, kurus tu sildi pie savām valdnieka krūtīm. Tevi apbedīs klusās nedēļas sestdienā… Bet viņi, tie ļaundari, cenzdamies attaisnot savu lielo grēku — cara noslepkavošanu, tevi pasludinās par vājprātīgu, zākās tavu piemiņu… Taču krievu tauta ar savu taisnīgo dvēseli visu sapratīs, tevi pareizi novērtēs un sēros pie tava kapa, lūdzot tavu aizstāvību un to, lai tu mīksti​nātu netaisno un nežēlīgo sirdis… — Kas gaida manu pēcteci Carēviču Aleksandru? — Viņa laikā francūzis nodedzinās Maskavu, bet viņš tam atņems Parīzi… Taču cara kronis smagi spiedīs viņa galvu, valdīšanas varoņdarbu viņš nomainīs ar gavēšanu un lūgšanām, un Dieva acīs viņš būs taisns cilvēks. — Un kas būs Ķeizara Aleksandra troņa mantotājs? — Tavs dēls Nikolajs… — Kā tā? Aleksandram dēla nebūs. Tātad Carēvičs Konstantīns… — Konstantīns valdīt negribēs, atminēdamies tavu likteni… Bet tava dēla Nikolaja valdīšana sāksies ar voltēriešu dumpi, un tā būs ļauna sēkla, sēkla, kura pazudinātu Krieviju, ja nebūtu Dieva svētības, kas Krieviju sargā. Simt gadu pēc tam Svētās Dievmātes mājoklis paputēs, Krievijas Impērijā valdīs nekrietnība un pagrimums. — Kas kāps Krievijas tronī pēc mana dēla Nikolaja? —Tavs mazdēls Aleksandrs II. Tiks nosaukts par Atbrīvotāju. Izpildīs tavu nodomu — dos brīvību zemniekiem, bet pēc tam sasitīs turkus, atbrīvodams slāvus no neticīgo jūga… Caram Atbrīvotājam sekos Cars Miera Nesējs, viņa dēls un tava mazdēla dēls Aleksandrs III. Viņa valdīšanas laiks būs ziedu laiks. Viņš savaldīs sasodīto dumpošanos, nodi​binās mieru un kārtību. — Kam viņš nodos cara varu? — Nikolajam II — Svētajam Caram, kas būs līdzīgs daudzcietušajam Ijabam. Viņš cara kroni nomainīs pret ērkšķu vainagu, viņu nodos paša tauta, kā kādreiz nodeva Dieva Dēlu. Būs karš, liels karš visā pasaulē… Cilvēki lidos pa gaisu kā putni, peldēs ūdenī kā zivis, ar smirdīgu sēru iznīcinās cits citu. Nodevība augs augumā. Pirms uzvaras sabruks Cara tronis. Asinīs un asarās pludos slapjā zeme. Zemnieks ar cirvi rokās savā bezprātā sagrābs varu, un sāksies īstenu Ēģiptes mocību laiks. — Mans vecvectēvs Pēteris Lielais par manu likteni teica to pašu, ko saki tu. Manuprāt, tas nāks par labu, ka par visu, ko tu šodien pareģoji manam pēctecim Nikolajam II, varēšu viņu brīdināt, atvērt viņam likteņa grāmatu, lai mana mazmazdēla dēls zina savu krusta ceļu… Visu, ko tu man esi teicis, uzraksti uz papīra, bet es tavu pareģojumu ielikšu lādītē, uzspiedīšu savu zīmogu, un līdz mana mazdēla dēla laikiem pareģojums, neviena neaizskarts, gulēs tur. Manas Gatčinas pils kabinetā. Ej, Abel, un savā cellē nepagurdams lūdz par mani, manu Dzimtu un mūsu Impērijas laimi. Ābela rakstīto ielicis aploksnē, Cars pats ar savu roku uz tās uzrakstīja:


«Mūsu Pēctecim atvērt to manas nāves simtajā gada​dienā.» 1901. gada 11. martā, simt gadus pēc viņa Majestātes, sava vecvectēva, Dieva mierā aizgājušā ķeizara Pāvila Pet- roviča nāves, kad bija noticis dvēseles aizlūgums pie viņa kapa Pētera un Pāvila katedrālē, Ķeizars Nikolajs Alek- sandrovičs galma ministra ģenerāladjutanta barona Fre- dcriksa un citu svītas dalībnieku pavadībā ieradās Gatči- nas pilī, lai izpildītu Dieva mierā aizgājušā priekšteča gribu. Tas bija aizkustinošs mirušā piemiņas dievkalpojums. Pētera un Pāvila katedrāle bija pilna ar dievlūdzējiem. Te ne tikai mirdzēja izšūti mundieri, bija ieradušies ne tikai augstmaņi. Bija arī daudz zemnieku vadmalas drēbēs, zemnieču ar vienkāršiem lakatiņiem ap galvu, un Ķeizara Pāvila Petroviča kaps bija vienās svecēs un ziedos. Šīs sveces, šie ziedi bija no tiem, kas ticēja kapā dusošā brīnumainai palīdzībai un pārstāvībai — gan savu pēcteču, gan visas tautas labā. Uzskatāmi bija piepildījies viedīgā Ābela pareģojums, ka tauta godās Mocekļa kārtā ieceltā Cara piemiņu un nāks pie Viņa kapa, lai lūgtu aizstāvību, lai lūgtu mīkstināt netaisno un nežēlīgo sirdis. Ķeizars atvēra lādīti un vairākkārt izlasīja viedīgā Ābela teikto par viņa un Krievijas likteni. Viņš jau zināja sev lemto ērkšķaino ceļu, zināja, ka ne velti dzimis Lielmocekļa ījaba dienā. Zināja, ka viņam daudz kas būs jāiznes uz saviem valdnieka pleciem, zināja, ka tuvojas asiņaini kari, jukas un lieli Krievijas Valsts satricinājumi. Viņa sirds nojauta arī to nolādēto melno gadu, kad Viņš tiks pievilts, nodots un kļūs visu pamests…» Zināms vēl viens pareģojums, kas attiecas uz Nikolaju II. Sibīrijas tirgonis Nikolajs Aleksandrovičs Motovilovs, kas pēc likteņa iegribas klosterī apkalpoja tēvu Serafimu, sirga ar kādu kāju slimību, tāpēc ne vienreiz vien lūdza tēvu Serafimu, kā arī citus svētus vīrus, kuru dziednieka spējas bija zināmas, lai viņu izārstē. Viņš apraksta, kā 1832. gada septembri pirms došanās uz Voroņežu, cerot, ka tur viņu ar savām lūgšanām izdziedinās Voroņežas un Aizdonas bīskaps Anatolijs, gaužām izbrīnījās, kad pie viņa griezās tēvs Serafims, iedodams ar mīkstu maizi aizlipinātu vēstuli un teikdams: «Tu tik ilgi nenodzīvosi, bet tava sieva gan sagaidīs, kad uz Divejevu atbrauks visa Cara ģimene un pats Cars. Tad lai viņa nodod šo sūtījumu!» Lai cik tas dīvaini, tāds bridis tiešām pienāca. Motovi- lova dzīvesbiedre nomira tikai 1910. gadā, un tādējādi viņai izdevās tikties ar caru Nikolaju. Man nav iespējams šajā darbā kaut cik sīkāk pastāstīt par Sarovas Serafima darbību, tikai pieminēšu, ka valodas par tēva Serafima brīnumdarbiem bija izplatījušās pa visu Krieviju. 1903. gada sākumā ne jau bez Nikolaja līdzdalības Sarovas Serafims tika kolonizēts, bet viņa mirstīgās atliekas atzītas par svētu relikviju. 1903. gada 19. jūlijā Sarovas tuksneša malā notika svinīga svētā vīra Serafima cildināšana. Visapkārt bija sabūvē​tas barakas un uzslietas teltis, kurās bija apmetušies ne​skaitāmi svētceļotāji no visas Krievijas. Dievkalpojumā piedalījās arī Nikolajs, kam Motovilova sieva nodeva tēva Serafima ar maizi aizlipināto vēstuli. To izlasījis, valdnieks sāka rūgti raudāt, tomēr nevienam neko nestāstīja par vēstules saturu. Tas tā ari palicis noslēpums. Nav izslēgts, ka piekasīgs lasītājs šeit minētās liecības, pārdomas un faktus uzskatīs par apšaubāmiem, nepierādītiem, izdomātiem vai, tā teikt, «piefantazētiem», uzskatīs to citēšanu par lieku. Kas attiecas, piemēram, uz Šabeļski-Borku, tad viņa savāktās Pāvila Petroviča laika raritātes, kas Otrā pasaules kara laikā gājušas bojā, ļauj domāt, ka viņa darbā «Viedīgais mūks» izmantotas vērtīgas, vērā ņemamas ziņas. Interesi izraisa to ķeizaram tuvo cilvēku uzskaitījums, kuri bija klāt lādītes atvēršanas brīdī; iespējams, ka viņi savos memuāros un sarakstē kaut kādi atspoguļo lādītē ievietoto materiālu apjomu un saturu — tas noderētu turp​mākajā meklēšanā.


Neapšaubāmi interesanti būtu uzzināt, vai lādītē ieliktajos papīros nosaukti vārdā visi Pāvila Petroviča pēcteči vai tikai uzskaitīti pēc kārtas viņa pēcteči pa tēva līniju — tie, kas ieņems troni pēc Pāvila. Cik viņu ir? Vai minēti viņu valdīšanas gadi? Vai tad veiksmes gadījumā nevarētu atklāt daudz ko? Attiecībā uz iespējamām lasītāju šaubām par ŠabeļskaBorka rakstītā pareizību atļaušos citēt fragmentu no A Hmeļevska darba «Noslēpumi ķeizara Nikolaja II dzīvē»: «Ķeizaram Pāvilam I Petrovičam kāds gaišreģis mūks Ābels izteica pareģojumu par Krievijas impērijas likteņiem līdz pat mazmazdēlam, kāds ir ķeizars Nikolajs II. Šis pareģojums bija ielikts aploksnē ar ķeizara Pāvila I personisko zīmogu un pašrocīgu uzrakstu: «Mūsu pēctecim atvērt to manas nāves simtajā gadadienā.» Visi Valdnieki par to zināja, taču neviens neuzdrošinājās pārkāpt senču gribu. 1901. gada 11. martā, kad bija pagājuši simt gadi, kā prasīja testaments, ķeizars Nikolajs kopā ar galma ministru un svītu ieradās Gatčinas pilī un pēc ķeizara Pāvila piemiņas dievkalpojuma atplēsa vēstuli, no kuras tad ari uzzināja savu ērkšķu ceļu. Šo rindu rakstītajs par to zinaja jau 1905. gadā.» Pievērsiet uzmanību pēdējam teikumam! Tātad Šabeļska- Borka sacītais var būt pietiekami tuvu īstenībai. Piebildīšu: nez vai ir vērts pārlieku kritiski izturēties pret vairākām atšķirībām dažādu cilvēku atmiņās un pierakstos. Cilvēkiem piemīt īpašība lietas un parādības neuztvert vienādi. Tā, piemēram, Gēringere stāsta, ka dokumentus nolikusi glabāšanā ķeizariene Marija Fjodorovna, kad kļuvusi atraitne, bet pēc A. Hmeļevska liecības to izdarījis Pāvils Petrovičs pats. Līdzīgi ir ar lādītes atvēršanas datumu. Bet vai tad ir tik svarīgi, kurā dienā tas noticis? Svarīgākais — tā ir bijis. Vērtīgs ir tieši Ābela apbrīnojamo pareģojumu fakto- loģisms un pārsteidzošā precizitāte. Un tie iesniedzas kādus simt gadus tālā nākotnē pēc viņa nāves! Tāpēc likumsakarīgs ir jautājums: kur beidzas Ābela kompetence, līdz kādam datumam kurā gadsimtā ietiecas viņa apbrīnojamais pareģa skatiens? Vienlaikus interesants un likumsakarīgs ir arī jautājums: kas varētu būt neapšaubāmi pastāvējušajos, tagad dažādu apstākļu ietekmē zaudētajos (varbūt vēl tikai neatrastajos) viņa rakstos? Bet varbūt mēs ar šiem rakstiem saduramies arī mūs​dienās? Kāds mans paziņa M.S., tehnisko zinātņu kandidāts, cilvēks ar enciklopēdiskām zināšanām, patiesi neierobežotu atmiņu un iesīkstējušu pieradumu pierakstīt visu dzirdēto, uzzināto, ieraudzīto, nesen man atstāstīja kādu pirms dau​dziem gadiem nejauši noklausītu sarunu. Sešdesmito gadu sākumā, atrazdamies Ļeņingradā dienesta komandējumā un stāvēdams rindā universitātes ēdnīcā, viņš dzirdējis kādu maskavieti no ZA Fizikas institūta stāstām kādam ļeņingradietim, ka nesen viņu institūtā atnesta apmēram pusotra gadsimta veca ar roku rakstīta vai veclaicīgi iespiesta grāmata. Tajā bijuši aprakstīti ievērojamu un sevišķi svarīgu notikumu pareģojumi, kas sniedzas vismaz līdz XX gadsimta vidum. No tiem manam informatoram bija palikuši prātā šādi notikumi: 1914. g. — kara sākums. 1917. — 1918. g. — lielās impērijas sabrukums. 1939. g. — liela kara sākums. 1945. g. — tiks atklāts varens dabas spēks. 1947. g. — piemeklēs liels sausums. 1948. g. — piedzims cilvēces ģēnijs. Un tā tālāk un tā joprojām. Šo gramatu redzējuši un lasījuši daudzi institūta darbinieki, un kāds to pat piedāvājis lasīšanai toreizējam institūta direktoram akadēmiķim Igoram Tammam, bet viņš atteicies, aizbildinādamies ar grāmatas neatbilstību viņa zinātniska​jam profilam… Piedzīvojis vilšanos, grāmatas parādītājs gājis projām.


I. Tamma pēdējos mūža gados mana informatora Mihaila Bongarda zinātniskais vadītājs, Tamma tuvs paziņa, pēc mana drauga lūguma vaicājis viņam, vai viņš atceras šo epizodi. Diemžēl akadēmiķis neatcerējās neko. Gribu piedāvāt daudzus tūkstošus lielajai lasītāju saimei sadarbību to materiālu meklēšanā, kuri kaut kādi attiecas uz mūku Ābelu un viņa pareģojumiem.

KASANDRAS SINDROMS Iepazinies ar šī stāstījuma varoņa mūka Ābela dzīves stāstu, brīnumainajām spējām, rīcību un likteni, lasītājs, es ceru, ir guvis priekšstatu par to, kas varētu tikt nosaukts par Kasandras fenomenu vai sindromu. No vienas puses, kā liecina tūkstošgadēja vēsture, ir sastopamas personības, kam piemīt pārsteidzošas spējas neizdibināmā veidā momentāni iegūt informāciju par nākotni, turklāt šīs informācijas precizitāte spēj izraisīt izbrīnu un arī zināmu neuzticēšanos. No otras puses, pastāv, tā teikt, aizvainotā Apollona novēlējums, savdabīga cilvēces imunitāte pret tādiem pareģojumiem, un tas būtībā izslēdz praktisku iespēju pareģošanas spēju kaut daļēji izmantot visas cilvēces labā. Bēdīgi. Tāpēc ka daudzus mūsu nesaprātīgos lēmumus būtu iespējams arī nepieņemt, jau iepriekš zinot, kādas būs to sekas… Vai vismaz tās noprotot.. Jo vairāk tāpēc, ka pat pavirša iepazīšanās ar pagātnes mantojumu, ar lielo daudzumu dažādu mutvārdu un rakstveida liecību, kas glabājušās no dažiem gadu desmitiem līdz vairākiem tūkstošiem gadu, ar visu cilvēces pieredzi šai jomā, liecina, ka pareģošanas spējas ir plaši izplatītas, ka potenciāli tās var būt gandrīz vai katram cilvēkam un ar trenēšanos iespējams šīs savas iespējas krasi palielināt Tikai jāieklausās sevī.


Zahars Gelmans,ķīmijas zinātņu kandidātsSupercēlais godkāris jebvienkārši Paracelzs 500 GADI, KOPŠ DZIMIS CILVĒKS, KAS GATAVOJAS DZĪVOT MUŽIGI Valodas par Paracelza patmīlību, augstprātību uu nesaticīgumu, var teikt, bija pārliecīgas. Daudzkārt tieši sava rakstura dēļ viņš piedzīvoja vajāšanas, un viņa dzīvība ne vienreiz vien ir karājusies mata galā. Pat grieķiski latīnisko vārdu Paracelzs viņš pieņēma, lai uzsvērtu savu pārākumu (priedēkli «para» bieži tulko kā «pārāks», šai gadījumā — pārāks par slaveno senās Romas ārstu un dabaszinātnieku Aulu Kornēliju Celzu, ap 25.g.p.m.ē. — ap 50.g.m.ē.). Šim cilvēkam, kas vēsturē ienācis kā Paracelzs, īstais vārds ir Filips Aureols Teofrasts Bombasts fon Hoenheims. Paracelzs dzimis 1493. gadā (domājams, 10. novembrī) nelielā pilsētiņā Eizidelnē netālu no Cīrihes. Viņa tēvs Vilhelms Bombasts fon Hoenheims bija medicīnas licenciāts un droši vien praktizējošs mediķis. 1502. gadā nomira Paracelza māte, kas bija cēlusies no senas Okseneru dzimtas. Viņa nepaguva atstāt iespaidu uz bērna personības veidošanos, un viņas vārds Paracelza darbos nav sastopams. Nākamā diženā ķīmiķa un mediķa tēva vārds gan daudzkārt cildinoši pieminēts Austrijas arhīvos. Viņa ģīmetne glabājas Karolī- nas Augustes muzejā Zalcburgā. Aptuveni laikā no 1506. līdz 1512. gadam Paracelzs neregulāri apmeklēja lekcijas Bāzeles universitātē. Visu mūžu viņu saistīja reliģijas un filozofijas problēmas, lai gan civilizācijas vēsturē viņš palicis vispirms kā ķīmijas un medicīnas reformators. Paracelzs atzīts par «Luteru medicīnā», tāpat kā Johanness Keplers (1571—1630) vēlāk tika dēvēts par «Luteru astronomijā». Paracelzs medicīnu un ķīmiju būtībā pasludināja par vienu zinātni un lika pamatus jatroķīmijai («iatros» grieķiski nozīmē «ārsts») jeb medicīniskajai ķīmijai — jaunam virzienam dabaszinātnēs un medicīnā. Paracelzs uzsvēra, ka ārstam ķīmija nepieciešama ne tikai jaunu zāļu izgatavošanā, bet arī slimības cēloņu un medikamentu iedarbības izpētei. Renesanses laika pasaules uztveres ietekmē Paracelzs jatro- ķīmiju pasludināja par kaut ko līdzīgu jaunai alķīmijas nozarei, tas ir, ārstnieciskajai alķīmijai. Ar ārsta praksi Paracelzs laikam gan sāka nodarboties ne agrāk kā 1526. gadā, kad ieradās Strāsburgā, lai gan pastāv viedoklis, ka pirms tam viņš bijis kara ārsts (ķirurgs) karos ar venēciešiem (1521—1525), kuros piedalījās ne mazums algotņu no Šveices. Droši ir zināms, ka 1526. gadā viņš Strāsburgā nopircis pilsoņa tiesības un iestājies ģildē «Lucerna» («Lukturis»). Šai ģildē bija dzirnavnieki, maizes tirgotāji un bārddziņi, kas tajos laikos nodarbojās ari ar ķirurga praksi. Plašu atzinību Paracelzs ieguva tikai Bāzelē, kur viņš spēja izārstēt slaveno grāmatizdevēju Frobēnu (Frobēniusu) (ap 1460. — 1527.), kam draudēja labās kājas amputācija. Šai gadījumā Paracelzs, kas pie slimnieka bija ataicināts kā ķirurgs, parādīja sevi par izcilu terapeitu. Bāzeles maģistrāts viņu oficiāli uzaicināja kļūt par pilsētas ārstu. Pateicoties Frobēnam, Paracelzs iepazinās ar izcilo Nīderlandes humānistu, vienu no renesanses laika ievērojamākajiem pārstāvjiem — ar Roterdamas Erasmu. Ir zināms, ka Roterdamas Erasms visai augstu vērtējis Paracelza ārstēšanas māku un viņu nav saucis citādi kā par ārstēšanas lietās visvairāk pieredzējušo doktoru Teofrastu. Taču, no otras puses, abi šie renesanses dižgari bija antipodi. Roterdamas Erasms, lielisks seno valodu pratējs, ar godbijību izturējās pret grieķu un latīņu manuskriptiem. Turpretim Paracelzs publiski zākāja visus seno laiku un viduslaiku sākuma mediķus. Visvairāk viņš uzbruka Hipokratam, Galēnam un Avicennam. Bāzeli Paracelzs pameta 1528. gadā 35 gadu vecumā. Atlikušos 13 mūža gadus viņš gandrīz


nepārtraukti ceļoja. Viņš apbraukāja visu Eiropu, taču Krieviju un Tuvos Austrumus, visdrīzāk, nav apmeklējis. Daudzi Paracelza darbi medicīnas jomā uzskatāmi par pirmreizējiem. Viņš lika pamatus metāloterapijai. Kā mediķis Paracelzs modri reaģēja uz laikmeta radītām vajadzībām. Bēdīgs piemērs ir sifilisa izplatīšanās Eiropā, sākot ar XV gadsimta beigām. Paracelzs bija pirmais, kas tā ārstēšanā sāka lietot dzīvsudraba ziedi. Paracelza farmakoloģiskie ārstēšanas modeļi bija diezgan sarežģīti, un pat tagad — pēc vairākiem gadsimtiem — ne vienmēr ir vienkārši tos precīzi raksturot Ir pamats domāt ka Paracelzs ir antibiotisko līdzekļu izmantošanas pirmais vēstnesis, kas par dažiem gadsimtiem aizsteidzās priekšā Aleksandram Flemingam (1881—1955), kuru līdz šim uzskata par antibiotiku atklājēju. Paracelzs ir arī aprakstījis opija īpašības un ieviesis to medicīnas praksē. Cilvēku (mikrokosmu) Paracelzs uzskatīja par ārējās pasaules (makrokosma) atkārtojumu un līdzinieku. Galēna teorija — ārstēšana ar pretējo — atdeva savu vietu Paracelza terapijai, kas dibinājās uz homeopātisko ārstēšanas principu. Pēc Paracelza domām, visu daudzo slimību summa ir vienlīdzīga ar visa pastāvošā summu. Tāpēc viņš aicināja zāles meklēt visās trijās dabas valstībās: augos, dzīvniekos un minerālos. Taču Paracelzs domāja, ka kvalitāšu harmonija (Paracelza terminoloģijā «Astra») ir atkarīga no trim pamatelementiem: Sāls, Sulfura (sēra) un Merkura (dzīvsudraba), un savā terapijā priekšroku deva minerālajiem ārstniecības preparātiem. Cilvēka organisma funkcionēšanu viņš izskaidroja ar dažādu sistēmu summētu darbību, pirmajā vietā liekot sekrēcijas darbību un gremošanu. Mikrokosma un makrokosma savstarpējā sakarība Paracelza izpratnē izpaužas arī astronomijā. Nav jābrīnās, ka savam galvenajam darbam medicīnas jautājumos Paracelzs devis nosaukumu «Lielā Astronomija jeb Lielās un Mazās Pasaules Vienotā Tālredzīgā Filozofija». Paracelzs domāja, ka medicīnas reforma saprotama ne tikai kā hemoterapi- jas līdzekļu ieviešana, bet varbūt pat pirmām kārtām kā mikrokosma un makrokosma analoģijas izmantošana. Tā kā astrālās pasaules ietekmi uz cilvēku Paracelzs uzskatīja par galveno cilvēka veselības un likteņa noteicēju, tad viņš daudz uzmanības veltīja kosmogonijai un kosmoloģijai. Paracelza miršanas apstākļi nav noskaidroti. Zināms tikai tas, ka viņa mūžs beidzies 1541. gada 24. decembrī Zalc- burgā. Pretinieki apgalvoja, ka viņa nāve esot žūpošanas sekas, bet piekritēji pēkšņi sāka runāt par sava skolotāja noslepkavošanu, ko izdarījuši zinātnisko pretinieku nolīgti slepkavas. Strīds ilgst gadu simteņiem, un XIX gadsimta sākumā tas tā saasinājās, ka atradās kāds ārsts Zomme- rings, kas izdarīja Paracelza mirstīgo atlieku ekshumāciju un tās rūpīgi izpētīja. Paracelza galvaskausā viņš atrada kādu plaisu, ko uzskatīja par sitiena vai kritiena sekām. Šo jautājumu vēlreiz saasināja medicīnas vēsturnieks Karls Āberle laika posmā no 1876. līdz 1886. gadam. 1891. gadā viņš šai jautājumā publicēja solīdu pētījumu, kurā pierādīja, ka plaisa, kas tiešām atrodama Paracelza galvaskausā, cēlusies no rahīta. No otras puses, Paracelza nāve nez vai bija negaidīta, jo trīs dienas pirms nāves viņš uzrakstīja testamentu. Lai kā tas būtu, jatroķīmijas dibinātāja nāves cēloni mēs nez vai kādreiz uzzināsim.


Aleksandrs Meļņikovs,medicīnas zinātņu kandidātsMedicīnas Luters vai medicīnas Hērostrats? PARACELZA MĪKLA GAIDA ATMINĒJUMU Mēs varētu viņu apsveikt 500. dzimšanas dienā: viņš taču izgudroja dzīvības eliksīru un gatavojās dzīvot mūžīgi. Tomēr nenodzīvoja ne līdz piecdesmit Viņš, ko tēvs bija nosaucis par Teofrastu (dievvalodīgo), bet audzēkņi dēvēja par Kakofrastu (ļaunmēli), pats sevi pieticīgi sauca par Paracelzu. Parasti to tulko kā «Celzam pāri stāvošs» vai vismaz kā «pielīdzināms Celzam». Es riskēšu izteikt citu traktējumu. Grieķu valodas priedēklis «para» apzīmē arī novirzīšanos no kaut kā, pārkāpšanu. Tā kā Paracelzs neatzina nekādas autoritātes, pat Galēnu un Avicennu ne, tad nez vai viņš iedomājās sevi salīdzināt ar kaut kādu senās Romas ārstu enciklopēdistu Aulu Kornēliju Celzu, drīzāk viņš sevi redzēja kā Celza satriecēju. Pašas mūžīgā mierā dusošās autoritātes nespēja Paracelzu izaicināt uz disputu, un viņš nebaidīdamies publiski dedzināja viņu grāmatas. Riskēšu vēlreiz: grāmatu dedzināšana laikam gan ir vienīgais no viņa 600 izgudrojumiem, kas nodzīvojis līdz mūsdienām un ko lietojuši vēl daudzi «domātāji» — no Skalozuba līdz Hitleram. Taču piedodiet: arī te viņš nav oriģināls, viņam ir bijis priekštecis — Hērostrats, kas gan dedzinājis nevis grāmatas, bet Artemīdas templi. Domāju, ka fanātiskais Teo- frasts nespēja Celzam piedot viņa aicinājumus uz visu medicīnisko skolu samierināšanos un mēģinājumu sagla​bāt vidusceļu starp galējiem viedokļiem. Ielūkosimies vērīgi šai domas milzenī un darīsim to krievu garā: satiekoties vērtēsim pēc drēbēm, tā teikt, pēc cepures, pēc ārienes. Paracelza āriene bija grūti aizmirsdama. Pēc K. Junga vārdiem, «daba viņam bija devusi tikai kādu pusotra metra garu augumu, slimīgu izskatu, pārlieku īsu augšlūpu, kura nespēja pilnīgi aizsegt zobus (tāda īpatnība bieži vien piemīt nervoziem cilvēkiem), un gurnus, kas pārsteidza ar savu sievišķīgumu, kad XIX gadsimtā atraka viņa mir stīgās atliekas…». Klīda pat valodas, ka viņš esot einuhs. Paracelzam patika iedzert, uzdzīvot, bet nevienā viņa darbā nav neviena vārda par sievietēm. Paracelzs nedēļām ilgi varēja nepārģērbties, lepojās ar to, ka viņa mācekļi «valkā rupja auduma drēbes, aizsienas ādas vai auduma priekšautu, kurā noslauka rokas; pirkstus viņi bāž oglēs, atkritumos un visādos netīrumos, nevis zelta gredze​nos, ir līdzīgi kalējiem un ogļdeģiem». Nebūsim liekuļi un par Paracelzu spriedīsim nevis pēc cepures, bet pēc viņa prāta un gudrības, pēc viņa sasniegumiem, kas minēti ikvienā rakstā par viņu. Tā, pirmkārt, ir jatroķīmijas (ārstnieciskās ķīmijas) iedibināšana; šī ķīmija ir mūsdienu bioķīmijas un farmakoloģijas stūrakmens; otrkārt, medicīnas zinātnes pamatu saskatīšana praktiskā pieredzē un dabas norišu vērošanā. Var droši teikt: cilvēks ar tādiem sasniegumiem ir cienīgs saņemt Nobela prēmiju katru gadu simt gadu pēc kārtas. Vispirms aplūkosim Paracelza eksperimentālo pieeju, viņa balstīšanos uz pieredzi. Tā ir savdabīga: Paracelzs atzīst vienīgi savu pieredzi, bet Avicennas, Galēna un citu pieredze viņam nepastāv. Sludinādams pieredzes nozīmi, Paracelzs būtībā izslēdza pieredzes objektu — pacientu. Būdams astrologs, alķīmiķis, kabalists, viņš domā, ka diagnozes noteikšanai un ārstēšanas metodes izraudzīšanai slimnieks (pēc Paracelza terminoloģijas — iekšējās debesis) nemaz nav vajadzīgs, jo «mums ārējās debesis ir ceļvedis uz iekšējām debesīm. Kurš tādā gadījumā var būt ārsts, nepārzinādams ārējās debesis?» Ārējās debesis taču atrodas acu priekšā, bet iekšējās var arī nesaskatīt. «Vai tad kāds cauri ādai lūkojas iekšienē? Neviens.» Arī anatomija, kas cauri ādai iespiežas iekšienē, nav vajadzīga. Paracelzs nostājas pret tolaik sākušos līķu secēšanu medicīniskos nolūkos, jo «ārējais atklāj un norāda, no kā rodas cilvēka kaite, bet cilvēks pats savu kaiti neparāda». Šo viedokli apstiprina- dams, viņš Roterdamas Erasmam noteica diagnozi, neizdarīdams medicīnisko apskati. Domāju, jūs piekritīsiet, ka tāda pieeja nevar būt tā dēvētās tradicionālās medicīnas pamatos. Atgriezīsimies pie jatroķīmijas. Pareizāk būtu to dēvēt par jatroalķīmiju. Tā atrodas tālu no ķīmijas


kā zinātnes. Protams, alķīmiķi izdarīja eksperimentus, kas dažkārt bija saistīti ar ķīmiskām pārvērtībām, un daļa no tiem turpmāk noderēja ķīmijas tālākā attīstīšanā, kā arī šis tas bija izmantojams no alķīmiķu izgudrotajiem traukiem ķīmijas vajadzībām. Taču ķīmijas un alķīmijas metodes atrodas daudz tālāk viena no otras nekā, piemēram, alķīmijas un astronomijas metodes (par astroloģiju nav pat ko nināt). Tāpēc Paracelzu uzskatīt par bioķīmijas un farmakoloģijas pamatlicēju ir katrā ziņā mazāk pamata nekā viņu uzskatīt par homeopātu tāpēc, ka viņš ārstēja pēc līdzības principa, pie mēram, ar sirdsveida lapām — sirds slimības, ar piecu vainaglapu augiem — kaulu kaites. Par ārstiem, kas nākotnē sekos viņam, Paracelzs saka: «Viņi būs ģeomanti, adepti, viņi būs arhiereji, viņi būs spa- giristi, viņu rokās būs kvintesence.» Cienījamie Hipokrata pēcteči, vai jūs šai raksturojumā pazīstat sevi? Karls Jungs, ārsts un fdozofs, kas studējis Paracelzu pēc pirmavotiem, atzīstas, ka ir saskatījis vienīgi dumpi pret oficiālo medicīnu un viņam ir grūti norādīt «kādus principiālus medicīniskus atklājumus varētu pierakstīt Para- celzam». Pēdējo gadu notikumi liecina, ka līdzās tradicionālajai, uz zinātniskiem principiem dibinātajai medicīnai pastāv ari netradicionālā medicīna. Autors nav tajā speciālists un tāpēc pieļauj, ka Paracelzs ir dižens mediķis, bet gan netra​dicionālajā medicīnā. Atbildi uz šo jautājumu lai dod kom​petenti cilvēki. Uzskatu par iespējamu, ka līdz Paracelza 1000 gadu jubilejai būs atrasti kopīgi tradicionālās un netradicionālās medicīnas pamati, un tad viņa mācība varēs kļūt par vienotas medicīnas stūrakmeni. Dzīvosim — redzēsim.


Aleksandrs Hersonovs-Udačins, Krievijas Neatkarīgo astrologu līgas loceklis Debesu varām pakļautais 1841 gada 13. jūlija vakarā (visi datumi pēc vecā stila) mājīgajā kazaku ģenerāļa P. Verziļina viesistabā ®bija sapulcējusies trokšņaina sabiedrība. M. Ļermontovs, piegājis klāt Emīlijai ŠanaiGirejai, sacīja: «Aicinu jūs uz valša tūri pēdējo reizi savā mūžā.» Pēc dejas viņš sāka bārstīt asprātības sarunā ar L. Puš- kinu. Netālu no klavierēm, pie kurām muzicēja kņazs S. Tru- beckojs, stāvēja N. Martinovs, laipni sarunādamies ar Emīlijas māsu Nadeždu. Martinovam mugurā bija čerkesu apģērbs, kādu valkāja priekšējo līniju pulka virsnieki, — vēl pavisam nesen viņš bija dienējis šai pulkā. Apģērbu pa​pildināja iespaidīga lieluma kinžals. Kad kņazs Trubeckojs uzsita pēdējo akordu un mūzika apklusa, visā zālē skaidri atskanēja vārds «kinžals»… Martinovs domāja, ka runa ir par viņu, nobāla, iekoda lūpā, un viņa acīs iezvērojās dusmas. Viņš piegāja pie Ļer- montova un savaldīgi sacīja: «Cik reižu neesmu jūs lūdzis mest pie malas šos jūsu jokus, ja klāt ir dāmas!» Viņš pagriezās un ašiem soļiem aizgāja. Ļermontovs nepaguva ne atjēgties. Bet Emīlija teica: «Mana mēle — mans ienaidnieks.» Ļermontovs uz to mierīgi atbildēja: «Tas nekas, rit mēs atkal būsim labi draugi.» Dejas turpinājās. Kad vakars bija beidzies, Martinovs priekštelpā ļoti klusā un mierīgā balsī franciski sacīja: «Jūs jau zināt, Ļermontov, ka bieži esmu pacietis jūsu jokus, aču man nepatīk, ka jūs tos atkārtojat dāmu klātbūtnē.» Ļermontovs nekavējoties atbildēja: «Ja jums nepatīk, tad pieprasiet no manis gandarījumu.» — «Jā, es prasu gandarījumu!» Martinovs teica. Un viņi tūlīt nomnāja divkaujas laiku. 1841. gada 15. jūlijā ap septiņiem vakarā kņazs A Va- siļčikovs, jātnieku gvardes virsnieks M. Gļebovs, kņazs S. Trubeckojs un atvaļinātais virsnieks N. Martinovs no Pjati- gorskas devās uz divkaujas vietu. Divkauja bija paredzēta divas verstis no pilsētas, kapsētas tuvumā, Mašuka piekājē. Tur jau gaidīja Tenges kājnieku pulka poručiks M. Ļermontovs ar savu tēvoci un Ņižņenov- gorodas dragūnu pulka kapteinis A Stolipins (Mongo), kas bija ieradušies agrāk. Šķita, ka neviens no klātesošajiem, izņemot N. Marti- novu, par gaidāmo divkauju nav noraizējies. Viņi strīdu uzskatīja par tīro sīkumu un bija pārliecināti, ka viss beigsies ar samierināšanos vai sliktākajā gadījumā ar šāvieniem gaisā. Nevienu nesatrauca arī tas, ka pretinieku samierināšanas mēģinājumiem pirms divkaujas nebija panākumu… Kad vieta divkaujai bija izraudzīta, virs Beštau parādījās tumšs negaisa mākonis un sāka smidzināt sīks lietus. Nomērīja trīsdesmit soļus, pēdējo barjeru noteica desmit soļus. Pretiniekus nostādīja maksimālajā attālumā, nosakot tuvinā​šanos pēc komandas «marš!». Sekundanti pielādēja pistoles, un Gļebovs vienu pasniedza Martinovam, Vasiļčikovs otru — Ļermontovam. Ļermontovs tūlīt paziņoja, ka viņš nešaus. Atskanēja komanda satuvināties. Ļermontovs neizkustējās no vietas, tikai uzvilka gaili, pagrieza uz augšu pistoles stobru un prasmīgi aizlika galvai priekšā elkonī saliektu roku. Martinovs straujiem soļiem piegāja pie barjeras un izšāva. Ļermontovs nokrita kā nopļauts. Tai pašā mirklī debesis satricināja pērkona grāvieni un sāka briesmīgi gāzt lietus. Martinovs uzlēca zirgā un aizjoņoja uz pilsētu par notikušo divkauju ziņot komandantam. Bet kāpēc tas notika? Kas tā ir: traģiska nejaušība vai neatvairāma likumsakarība? Atgriezīsimies liktenīgajā 1841. gada 13. jūlija vakarā ģenerāļa Verziļina mājā Pjatigorskā un aplūkosim planētu stāvokli kosmosā todien! Tas bija īpašs, tāpēc ka pastāvēja piecu varenu planētu nelabvēlīga savstarpēja ietekme,


kas postoši iedarbojās uz cilvēka psiho- fizioloģisko stāvokli. Saule, atrazdamās konfrontācijā ar Plūtonu, liek cilvēkam savu gribu uzspiest citiem, modina valdonīgumu, nevaldāmu niknumu, agresivitāti pret pretējo dzimumu. Mēness, sākdams cīņu ar Merkuru un Neptūnu, rada nervozitāti, cilvēks kļūst pārlieku atkarīgs no noskaņojuma, zaudē objektivitāti. Saturns, nespēdams «sadzīvot» ar Urānu, liek nostāties nesamierināšanās pozīcijā, rada diktatoriskas tieksmes, cilvēks kļūst viegli sakaitināms un nikns, slikti izturas pret citiem, zaudē veselo saprātu un elastību domāšanā… Varbūt tāpēc Ļermontovs palaida muļķīgu joku par Mar- tinova lielo kinžalu un Emīlija Šana-Gireja dzejniekam dzēlīgi pateica: «Mana mēle — mans ienaidnieks»? Varbūt tāpēc Martinovs, tiklīdz izdzirda vārdu «kinžals», tūdaļ novērtējis situāciju, nosprieda, par ko ir runa, un, neapmierinājies ar pirmo izskaidrošanos, vakara nobeigumā vēlreiz sāka runāt par savu aizvainojumu? Varbūt tāpēc Ļermontovs nepauda ne vismazāko nožēlu, bet parādīja mierīgu agre​sivitāti un izaicinošu pašpārliecību? Taču par galveno konflikta vaininieku uzskatāma (tas attiecas tikai uz Ļermontovu) viņa planētas Merkura un todien garāmejošā Marsa, kā arī Neptūna un Saturna satuvināšanās. Kas izriet no šī astroloģiskā fakta? Dzejnieka prāts kļuva īpaši agresīvs, radās vēlēšanās izteikties atklāti, nedomājot par sekām, nosliece uz strīdiem un ķildām, sacensības gars, tieksme rīkoties aizslēpti, sākt negodīgu spēli… Gāja bojā dzejnieks, kas bija kļuvis par satrakojušās kosmiskas stihijas upuri. Viņš zināja, kas zvaigznēs ierakstīts, Un gāja pretim savam liktenim: Kāds zīmogs uzspiests manai dvēselei Jau bērnībā — to Radītājs vien zin, Bet slēpts tas paliek ļaužu pasaulei.


Mihails Gurevičs 137 soļi nezināmajā Baismie aritmētikas grāmatas noslēpumi 137 — Viktors Fjodorovičs Jermakovs 173 — Vasilijs Nikolajevičs Temirovs 317 — Nikolajs Fjodorovičs Skomorokovs 371 — Valentina Sergejevna Carkova 713 — Marija Petrovna Fjodorova 731 — Vladimirs Deomidovičs Artcjevs

DATUMU JŪKLĪ šo attiecīgos teritoriālajos vēlēšanu apgabalos ievēlēto Krievijas tautas deputātu sarakstu beidzās raksts «Nāves skaitiis», ko avīze «Moskovskij komsomoļec» 1992. gada novembri (toreiz bija piektdiena, 13. datums) publicēja lappusē «Gaisma un tumsa». Tajā bija runa par Visuma Pirmo skaitli 137 un dažādajām tā ciparu savienojuma variācijām, par liktenīgo lomu, kāda dažkārt ir šiem savienojumiem. Atgādināsim. Prezidents Kenedijs tika nāvīgi ievainots pie mājas Nr. 137. «Nāves vienībai», kuras laboratorijās kara laikā japāņi izdarīja eksperimentus ar gūstekņiem, bija 731. numurs. Visockis uzrakstījis rindas par «skaitli 37», ir dzejnieki un mākslinieki, kas nav tikuši pāri šai gadu robežai. Ievērojamais Zvēra Skaitlis 666 citādi izsakāms kā 37 x 18. Terora gadi — 1793., 1937., 1973. — Francijā, PSRS un Čilē. Vecajā Krievijas Federācijas Konstitūcijā par Tautas deputātu padomēm runa ir 137. pantā. Pagājis pusotrs gads. Viens no sešiem iepriekš minētajiem deputātiem ir miris. Tautas deputātu padomes vairs nav valsts varas orgāni novados, apgabalos utt Šai tautas deputātu sarakstā trūkst viena uzvārda. Mēs bijām aizmirsuši nacionāli teritoriālos vēlēšanu apgabalus. Un nepieminējām, ka 1990. gadā Groznijas nacionāli teritoriālajā apgabalā Nr. 137 par KPFSR tautas deputātu tika ievēlēts profesors Ruslans Imranovičs Hasbulatovs. Toreiz viņš vēl aicināja politiku taisīt ar lirām rokām.

ASIŅAINAIS KARUSELIS 1936. gadā žurnālā «Uspehi fizičeskih nauk» (16. sēj., 6. izl., 704. lpp.) bija publicēts Maksa Borna raksts «Noslēpumainais skaitlis 137», kurā zinātnieks atzina: «Skaitlim 137 ir ārkārtīgi svarīga nozīme visās dabas parādībās.» Fiziķis ar to domāja fundamentālo dabas skaitli 137 (037) — Skaitļu Smadzeņu pamatskaitli, kura atvasinājumus šīs smadzenes aktīvi izmanto savam informatīvajam nodroši​nājumam. Un nu par jauniem skaitļiem un jauniem faktiem. Lielu daļu no tiem savācis (tāpat kā iepriekš) medicīnas zinātņu kandidāts Anatolijs Novāks jeb Doktors SkaiUis, kā viņš pats sevi dēvē. Viņš raksta: > «Skaitļu Smadzenes ir informatīva sistēma, kas sastāv no skaitļu matērijas un savā pašorganizēšanās norisē izmanto skaitļu salīdzināšanu pēc 9. moduļa. Tādējādi no fiziskiem skaitļiem (037) un 137 veidojas bioskailļu klases 307, 370, 703, 793, 937 u.tjpr. un attiecīgi 173, 317, 731, 1307, 1937 u.c. Katram cilvēkam ir savas personiskās Skaitļu smadzenes (PSS), taču to īpašības un sakaru sistēma ir tādas, ka dažādu cilvēku PSS var apvienoties vienotā skaitļu smadzeņu informācijas sistēmā ar neierobežotu dalībnieku skaitu.


Pirmais Dagestānas un Čečenijas imams Gāzi Maho- meds (1795 — 1832) gāja bojā 37 gada vecumā. Tai pašā 37 gadu vecumā pašnāvību izdarīja van Gogs. Džons Ficdže- ralds Kenedijs tika nogalināts savas prezidentūras 1036. dienā (1036 = 37 x 28). Pēc divām dienām iespējamo slepkavu Li Hārviju Osvaldu nošāva striptīza kluba «Karuselis» īpašnieks Džeks Rubijs. Osvalds, ko pārveda no Portlendas iepriekšējā ieslodzījuma cietuma uz «stabilāku» vietu, devās pretim nāvei no 317. kameras. Tagad kaut ko mazāk satraucošu. Pirms gada Kirgīzijas parlaments ar 173 balsu vairākumu nolēma republikas Konstitūcijā ierakstīt, ka zeme ir valsts īpašums (jēdziens «privātīpašums» bija izslēgts). Prezidenta Askara Akajeva pretošanās tādam lēmumam bija nesekmīga. Lai pievērstu uzmanību pirmajam pasaules čempionātam klinšu kāpšanā, kam bija jānotiek Frankfurtē pie Mainas, plaši pazīstamais vācu klinšu kāpējs Stefans Glovačs septiņās stundās pilsētas centrā uzrāpās pa septiņu ievērojamāko ēku sienām. Risks bija lielāks nekā kalnos. Savu maršrutu Glovačs bija aprēķinājis tā, lai uzkāpšanas kopīgais augstums būtu 731 metrs. Divas aviokatastrofas. 1988. gadā kompānijas «Pan American» lidmašīna uzsprāga virs Skotijas teritorijas. 1989. gadā notika «UTA» traģēdija Nigēras debesīs. Pastāv uzskats, ka abos teroraktos piedalījies Lībijas ārējās izlūkošanas dienests. ANO Drošības padome pieņēma rezolūciju pret valsts mēroga terorismu. Tā prasīja, lai Lībija sāktu sadarbību ar ASV, Lielbritānijas un Francijas speciālajiem dienestiem aviokatastrofu cēloņu izmeklēšanā. Rezolūcijai bija 731. numurs.» Pievienojam doktora Novaka sastādīto izlūku sarakstu: Tomass Edvards Lorenss (Arābijas Lorenss). Nomira pēc nāvīga ievainojuma autokatastrofā 1935. gada 19. maijā. 19.05.1935 = (1951 935) = (37) x 52755. 19.05.1935 - (37 x 9 x 9) x 6357 + 6. Ļevs JeOmovičs Manevičs. Pēc ilga ieslodzījuma Itālijas katorgas cietumā un vācu koncentrācijas nometnē nomira 1945. gada 11. maijā. 11.05.1945 = (37 x 37 x 9) x 897 + 8. Rihards Zorge. Tokijas tiesa Japānā piesprieda viņam nāvessodu 1943. gada 29. septembrī. 29.09.1943 = (137) x 21839. Nāvessods izpildīts Tokijas cietumā 1944. gada 7. novembrī. 7.11.1944 = (137 x 9) x 5268 + 0. Jau pieminētais Makss Borns. Izcils zinātnieks, Nobela prēmija fizikā piešķirta 1954. gadā par panākumiem kvantu mehānikas attīstībā, 20 grāmatas, 50 zinātniskie darbi. Miris Getingenē 87 gadu vecumā. Tas notika 1990. gada 5. jan​vāri. 5.01.1990 = 137 x 3737 + 1. Andrejam Vozņesenskim ir dzejolis «37. Dievmāte». Mārtiņš Gārdners grāmatas «Matemātiski brīnumi un noslēpumi» nodaļā «Psiholoģiskie momenti» šādi apraksta kādu, viņaprāt, apbrīnojamu fokusu: «Uzrakstiet uz papīra lapas skaitli 37 un nolieciet pie malas! Tad, pievēršoties vienam no klātesošajiem, sakiet: «Lūdzu, nosauciet kādu divzīmju skaitli starp 1 un 50, bet lādu, lai abi cipari būtu nepārskaitļi un neatkārtotos.» Var likties dīvaini, taču ir lielas izredzes, ka tiks nosaukts tieši skaitlis 37.» Nobeigumā mazliet pašķirstīsim avīzes. «Za rubežom» 1979. g. 9. numurā: «37 grādi pēc C — saprāta temperatūra». «Pravda» 1989. g. 9. oktobri: «37 trauksmainas minūtes». «Večerņaja Moskva» 1992. g. 24. decembrī: «37 grādi pēc Jeļcina». Tā, nu esam tikuši tiktāl.

JEĻCINA SKAITLIS


Atkal balsošana. Šoreiz notiek Krievijas kongress. Pēc skaita devītais. — Neapzinātais kolektīvais tautas deputātu bioskaitlis, — Anatolijs Novāks saka, — viņu apziņai to nepamanot (bet bioskaidiskās psihoanalīzes speciālistam tas nav nekāds noslēpums), kongresa pirmajās trīs dienās vismaz četras reizes parādījās uz Lielās Kremļa pils tablo: par — 731 deputāts. Tieši šai 9. kongresā deputāti bija nolēmuši paskatīties, kā sanāk ar Jeļcina atcelšanu no amata. Pie reizes piedraudēja arī Hasbulatovam, un par viņa atstādināšanas jautājuma uzņemšanu darba kartība nobalsoja 614 (614 = 307 + 307) deputāti Atcerēsimies japāņu vienību Nr. 731, kuras uzdevuns bija gatavot bakterioloģisku karu. Cilvēki, ar kuriem izdarīja eksperimentus, sarakstā tika dēvēti par baļķiem. Sejiti Morimuras grāmatā «Sātana virtuve» sīki aprakstītas cilvēku iznīcināšanas šausmas. Lūk, divkāršas pašnāvības veids, par ko stāstījuši vienības locekļi. «Sapulcētajiem ieslodzītajiem mēs izdalījām tievus valgus un nūjas… Diviem cilvēkiem bija jāiebāž galva vienā cilpā un tur jāievieto arī nūja, ko vienam vajadzēja saņemt aiz augšgala, otram — aiz apakšgala. Tad mēs viņiem pavēlējām, lai, reizē griežot nūju vienā virzienā, viņi savilktu cilpu aizvien ciešāk. Ar katru nūjas pagriezienu cilpa ari savilkās ciešāk un ciešāk; sākumā ieslodzītie spiedās viens otram pie krūtīm, tad aukla iegriezās kaklā un elpošana izbeidzās.» Vienības speciālisti izteica konstatējumu: «Tas bija visvienkāršākais masveida pašnāvību paņēmiens.»» Divas cilpas no vienas auklas. Atcerēsimies, kā vēl pirms dažiem mēnešiem mēs, žurnālisti, rakstījām par divu varas atzaru saķeršanos uz dzīvību un nāvi. 9. ārkārtējo kongresu atklāja 1993. gada 26. martā. 26.03 = 137 x 19. Tieši pirms 1960 gadiem tai pašā «bioskaitļa dienā» — 33. gada 26. martā Jēzus Kristus iejāja Jeruzalemē, pēc Anatolija Novaka domām, iepriekš no Skaitļu Smadzenēm saņēmis informāciju par savu drīzo nāvi. To viņš darīja zināmu arī saviem mācekļiem. Uz kurieni virzījās Krievija? Briesmīgā gaita tika apstādināta. Nesen izdotajās «Prezidenta piezīmēs» Jeļcins stāsta: sākumā vēsturiskā dekrēta pasludināšanai bija izraudzīts 19. septembris, svētdiena. Taču, šim datumam tuvojoties, noskaidrojās: 24. septembri jāierodas NVS vadītājiem, informācijas noplūde, protams, notikusi, un pastāv arī nepatīkama analoģija ar 19. augustu. Tā kā vajadzētu pārcelt… Bet Jeļcins stingri paliek pie sava lēmuma: «21. septembri pīkst 20.00 es runāšu televīzijā. Tā ir principiāla pozīcija. Nekāda atlikšana vairs nevar notikt» Tā bija pareiza pozīcija. 21.09.1993 = 1937 x 10889. Atkal Doktors Skaidis: «Apkopotās zinātnieku atziņas un izlūkdienestu savāktās ziņas ļauj secināt, ka prezidents Jeļcins ar savu 1993. gada 21. septembra politisko lēmumu atlaist kongresu un parlamentu ir novērsis Krievijas atgriešanos pie postošajiem totalitārā, valsts realizētā terorisma laikiem, kas veidotos pēc 1937. gada parauga.» Jā, Skaitļu Smadzenes paver mums savus visdziļākos noslēpumus. Lasiet! Skaitiet! Un domājiet! Lūdzu! («Moskovskij komsomolec»)


Vladimirs Naumovs Anatolijs Krajuškins Cietumnieks nr. 110 DOSJĒ 1937gada 22. septembri gaišā dienas laikā pazuda Krievijas visarmijas savienības (KVAS) priekšsēdētājs ģenerālleitnants Jevgeņijs Millers. Acīmredzot viņš bija nolaupīts, un pēdas veda uz Maskavu. Izmeklēšana un tiesas process noskaidroja, ka šīs akcijas galvenie izpildītāji bijuši ģenerālim Milleram tuvi cilvēki: Krievijas visarmijas savienības priekšsēdētāja vietnieks ģenerālis Nikolajs Skobļins un viņa sieva — tolaik populārā dziedātāja Nadežda Pļevicka. Skobļins paslēpās, bet Pļevicku franču policija arestēja. Viņa tika notiesāta uz 20 gadiem spaidu darbos. Balto armijas paliekas Krieviju pameta 1920. gadā. Sākumā tās tika nometinātas Dienvidslāvijā un Bulgārijā. 1924. gada septembrī ģenerālis Vrangelis paziņoja, ka armija tiek pārveidota par Krievijas visarmijas savienību. Pēc Vrangeļa nāves 1928. gada aprīlī par savienības priekšsēdētāju kļuva ģenerālis Kutjopovs, bet pēc 1930. gada, kad viņu nolaupīja PSRS Iekšlietu tautas komisariāta aģenti, — ģenerālis Millers. Pilsoņu kara gailos ģenerālis Millers komandēja balto spēkus Krievijas Ziemeļos, 1920. — 1922. g. pārstāvēja ģenerāli Vrangeli Parīzē. Millera nolaupīšana vairākas nedēļas nenozuda no Francijas un visas pasaules avīžu lappusēm. Nevienam nebija šaubu par Skobļina īpašo lomu: tieši viņš bija pierunājis Milleru doties uz svarīgu satikšanos, pēc kuras Millers pazuda bez pēdām. Bet Millers, iedams uz satikšanos, Krievijas visarmijas kancelejas priekšniekam ģenerālim Pavlam Kusonskim bija iedevis aizzīmogotu aploksni un lūdzis to atvērt, ja viņš pēc pusotras vai divām stundām neatgriežas. Millers neatgriezās nedz pēc divām stundām, nedz ari pievakarē. Aploksne tika atvērta. Millera vēstulīte bija šāda: «Šodien pulksten divpadsmitos trīsdesmit man paredzēta satikšanās ar ģenerāli Skobļinu Žasmēna un Rafē ielas krustojumā. Norunāts, ka viņš mani aizvedīs uz satikšanos ar vācu virsnieku…» Izmeklēšanā noskaidrojās, ka Skobļins un Pļevicka operācijai rūpīgi gatavojušies, radījuši alibi šai dienai utt Pēdējā laikā Skobļini bija dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem. Izmeklēšanas gaitā daudzi apstākļi radīja pārliecību, ka Millers, kā arī Skobļins atrodas Padomju Savienībā. Taču Maskava noraidīja visus apvainojumus, pūlēdamās sabiedrību pārliecināt, ka šī lieta saistīta ar «vāciešiem». 1937. gada 30. septembri «Pravda» publicēja TASS paziņojumu: «Aizvien skaidrāk iezīmējas Skobļina sakari ar hitlerisko gestapo, kā arī zvērīgās dusmas un naids, ko Skobļins izjuta pret Padomju Savienību. Vairākas avīzes publicējušas kādas Parīzes bankas direktora izteikumus, kuros uzsvērts, ka… Skobļina rīcībā bijuši ļoti lieli līdzekļi un viņš bankā bieži mainījis ārzemju valūtu. No baņķiera paziņojuma izriet, ka Skobļina līdzekļu avots ir hitieriskā Vācija.»

22. SEPTEMBRA PECPUSDIENA Izlūkošanas dienestu arhīvi, kas senāk tika turēti stingrā slepenībā, tagad dod iespēju uzzināt, kas notika ar ģenerāli Milleru. Viņš patiešām, kā bija norunāts, satikās ar Skobļinu, kas viņu aizveda uz nosacīto vietu, kur ģenerāli sagaidīja nevis vācu virsnieki, bet gan PSRS Iekšlietu tautas komisariāta aģenti. Viņi iedeva Milleram miega zāles, ieguldīja viņu lielā koka kastē, ko iecēla kravas automašīnā, un


pēc dažām stundām ģenerālis jau bija nogādāts uz tvaikoņa «Marija Uļjanova», kas bijās noenkurojies Havras ostā. Ne- pabeidzis izcelt krastā visu kravu (kuģa tilpnēs bija aitādas), tvaikonis nekavējoties atstāja Havru un uzņēma kursu uz Ļeņingradu. Pēc nēdēļas, 1937. gada 29. septembrī (nākamajā dienā parādīsies TASS paziņojums), Millers tika ieslodzīts Iekšlietu tautas komisariāta iekšējā cietumā un kļuva par stingrā slepenībā turētu Lubjankas gūstekni ar numuru 110. Viņam nebija atļautas pastaigas, viņu neizveda no kameras, pie kuras augu diennakti dežurēja sargkareivis. Izmeklētāji, uzsākdami ar Milleru sarežģītu spēli, apsola ģenerāļa tuviniekiem paziņot, ka viņš ir dzīvs, iesaka uzrakstīt vēstules, ko nosūtīšot uz Franciju. Šīs vēstules palikušas izmeklēšanas lietā. Millers nenojauta, ka vēstules ir provokācija, lai noskaidrotu viņa noskaņojumu. «Dārga Tata! Sirsnīgi skūpstu tevi, nevaru tev rakstīt, kur esmu, bet pēc samērā ilga ceļojuma, kas beidzās šorīt, gribu tev darīt zināmu, ka esmu dzīvs un vesels un fiziski jūtos labi… Pa ceļam redzēju pazīstamas vietas… Šeit, kur atrodos, kaut ari laika apstākļi ir ļoti jauki, tomēr sajūtams dzestrums. Man iedeva jaunu, ļoti labu mēteli, jaunu vateni, apakšbikses un vilnas zeķes.»

IZMEKLĒŠANAS GAITA BIJA GAUSA Pratināšanas protokoli ļauj konstatēt, ka izmeklētājus galvenokārt interesējusi sacelšanās kustības organizācija PSRS. Millers atbild: «Es atkal paredzu pārmetumus, ka neesmu neko sensacionālu pateicis par Krievijas visarmijas savienības darbību. Bet patiešām nekā tāda nebija. Es esmu pret jebkādu bezjēdzīgu avantūru un emigrācijas laikā neesmu piedzīvojis nevienu, no kuras būtu bijis kāds labums… Uzņemdamies Krievijas visarmijas savienības vadību, es izvirzīju sev uzdevumu iespēju robežās pildīt ģenerāļa Vran- geļa novēlējumu. Viņa pēdējie vārdi bija: «Sargājiet armiju! Dievs, glāb Krieviju!» Kam ir lemts Krieviju izglābt un atkal uzvest uz vēsturiskā lielvalsts ceļa, paturot prātā tās labklājību, tautu daudzumu un galvenokārt krievu tautu, —Jums vai mums, vai mums visiem kopīgiem spēkieim —, tas ir vienīgi Dievam tam Kungam zināms, bet sargāt armiju — tas bija mans visupirmais uzdevums…» Iekšlietu tautas komisariātu interesēja jautājums, vai Krievijas visarmijas savienība izmanto Krievijā atgriezušos savienības biedrus sacelšanās kustības organizēšanai un informācijai par stāvokli PSRS. Par visiem šāda rakstura jautājumiem Millers ar izbrīnu piebilda: «Visiem taču zināms, kā tiek izsekoti tie, kas atgriežas Krievijā, tādēļ šādi jautājumi nemaz neradās.» Savās liecībās ģenerālis Millers bija patiess un vaļsirdīgs. Nolaupīšana un cietuma moku kambaris viņu nesalauza, viņš nekļuva ne par nodevēju, ne par gļēvuli. Bet izmeklēšana vilkās gausi, tādēļ ka padomju izlūkošanas dienests bija ļoti labi informēts par Krievijas visarmijas savienības darbību. Par to bija parūpējies kā Skobļins, tā ari citi slepenie aģenti, kas darbojās savienībā. 10. oktobrī izmeklētājs (N.Vlasovs) iegāja Millera kamerā pēdējo reizi, pēc tam viņš tur vairs neparādījās.

SATIKŠANĀS AR JEŽOVU 1937. gada 28. decembri Millera kamerā iegāja Ježovs. Notika īsa saruna. Millers nezināja, ar ko sarunājas, tikai vēlāk viņam kļuva zināms, kas bijis viņa apmeklētājs. Nākamajā dienā Millers uzrakstīja Ježovam garu vēstuli. Tā palika bez atbildes. Pēc trim mēnešiem Millers uzraksta otru vēstuli, vēl pēc divām nedēļām — trešo. Bez atbildes. 1938. gada 27. jūlijā Millers nosūta Ježovam ceturto vēstuli. Pilnīga izolācija, neviena cilvēka, tikai sargkareivis pie durvīm un uzraugs, nav ne tikšanās, ne sarunu, ne pastaigu.


«Šais dienās apritēja desmit mēneši no tās nelaimīgās dienas, kad noziedznieki mani nodevīgi ievilināja svešā dzīvoklī un sagūstīja Parīzes priekšpilsētā, kur es dzīvoju kā politisks emigrants ar Francijas dokumentiem, tātad — Francijas likumu aizsardzībā un Nāciju Līgas Nansena biroja aizbildniecībā, bet PSRS ir Nāciju Līgas locekle; nevienu dienu es neesmu bijis PSRS pilsonis un nekad ne kāju neesmu spēris uz PSRS zemes… Noziedznieki mani tūdaļ sasaistīja — muti, acis, rokas, kājas — un nesamaņā aizveda uz padomju tvaikoņa, kur nācu pie samaņas tikai pēc 44 stundām pusceļā no Francijas uz Ļeņingradu. Šādā veidā es savai ģimenei nozudu pēkšņi un bez pēdām pagājušā gada 22. septembrī. Manā ģimenē ir 67 gadus veca sieva un trīs bērni vecumā no 38 līdz 41 gadam. Kaut arī pirmajās dienās pēc ierašanās Maskavā ārkārtīgi spēcīgas hloroforma devas ietekmē mana apziņa vēl bija ļoti miglaina, es tomēr skaidri apjēdzu, cik lielu triecienu, kādu satricinājumu un nemieru mana nozušana sagādājusi manai sievai un bērniem. Protams, manai sievai nevarēja būt nekādu šaubu, ka mani nolaupījuši padomju varas aģenti, jo notikums ar Kutjapovu vēl bija svaigā atmiņā. Visus šos septiņarpus gadus kopš tās dienas, kad sāku pildīt Krievijas visarmijas savienības priekšsēdētāja pienākumus, mums daudzreiz radās šādas bažas un mēs par tām runājām. Turklāt pad. varas gūstekņu dzīve mums vienmēr rādījās visdrausmīgākajās krāsās, tādēļ dabiski, ka tagad manai sievai radušās visļaunākās bažas par manu likteni… Tomēr es nevaru nevērsties pie Jūsu cilvēcīguma jūtām: kādēļ Jūs liekat tik nežēlīgi ciest pilnīgi nevainīgiem cilvēkiem — mana sieva un bērni nekad un nekādi politikā nav piedalījušies… Mana sieva pa mātes līniju ir miesīga AS. Puškina sievas mazmeita, kas cēlusies no Puškinas- Gončarovas otrās laulības ar Lanski un, tāpat kā viņas māte un māsa, iedzimtības ceļā mantojusi stipru nervozitāti, kas raksturīga Gončarovu ģimenei… Nekad, nevienā visnežēlīgākā patvaldības jūgā un reakcijas laikmetā ne Radiščevam, ne Hercenam, ne Ļeņinam, kuru dzīves stāsti man ir zināmi no viņu rakstiem, ko izdevis Ļeņina institūts un Akadēmija, nav liegti sakari ar viņu tuviniekiem. Vai tik tiešām padomju vara, kas solījusi radīt brīvības un personas neaizskaramības režīmu, kurā aizliegts jebkuru cilvēku bez tiesas sprieduma turēt cietumā vai izsūtīt, gribēs mani padarīt par viduslaiku Šeltonas gūstekni vai Ludviķa XIV laika «Dzelzs maskas» otro iz​devumu, lai tikai saglabātu manu inkognito?…»

«BIEDRS STAĻINS NEPAMETĪS CILVĒKU!»

Kādus mērķus izvirzīja padomju izlūkošana, organizēdama Millera nolaupīšanu? Trīsdesmito gadu beigās Krievijas visarmijas savienība Padomju Savienībai vairs nebija īpaši bīstama. Pēc četriem gadiem Vācija uzbruka PSRS, un hitlerieši Krievu brīvprātīgo korpusam no visas Eiropas varēja savākt ne vairāk kā 17 000 cilvēku. Iespējams, ka šīs operācijas galvenais uzdevums bija atbrīvot priekšsēdētāja vietu, lai to atdotu Skobļinam, tātad — nodot Krievijas visarmijas savienību drošās sava rezidenta rokās. Taču operācijas gaitā notika negaidīts pavērsiens, atklājās ģenerāļa Skobļina īstā seja, un viņš bija spiests bēgt uz Padomju Savienību. Tur Skobļins kvernēja konspiratīvā dzīvoklī vai Iekšlietu tautas komisariāta ārpilsētas bāzē, bija izolēts no apkārtējās pasaules tāpat kā viņam uzticīgais ģenerālis Millers. Interese par Skobļinu kā aģentu bija stipri mazinājusies. 1937. gada 11. novembrī viņš raksta vēstuli savam šefam: «Izmantojot izdevību, nosūtu Jums vēstuli un lūdzu pieņemt (kaut ari novēlotu) apsveikumu mūsu Padomju Savienības 20. gadadienas jubilejas svētkos. Manu sirdi pašlaik pilda īpašs lepnums, jo šai brīdī es viss pilnībā piederu Padomju Savienībai, un mani vairs nesaista tā divkosība, kas līdz 22. septembrim bija mākslīgi radīta. Tagad ar visiem es varu pilnīgi brīvi runāt par savu Dižo Vadoni Biedru Staļinu un savu Dzimteni — Padomju Savienību. Nesen man šeit bija jāpārlūko veci žurnāli, tādēļ varēju iepazīties ar žurnāla


«Boļševik» šā gada 15. numuru. Ar lielu interesi izlasīju visu numuru, bet raksts «Boļševiki Ziemeļpolā» atstāja uz mani lielu iespaidu. Raksta beigās minēta Padomju Savienības Varoņa Vodopjanova atbilde pirms izlidošanas uz Polu. Korespondents viņam jautā: «Kā tu lidosi uz Polu un kā tu tur nolaidīsies? Ja nu tu piepeši salauz lidaparātu, kājām līdz turienei taču ir tāls ceļš.» Un Vodopjanovs atbild: «Ja salūzis — kājām neiešu, tāpēc ka aiz manis ir spēks un varenība: biedrs Staļins nepametīs cilvēku!» Šī mierīgi pateiktā, bet nelokāmas ticības pilnā frāze iedarbojās uz mani. Tagad es esmu stingrs, stiprs un mierīgs, es arī ticu, ka biedrs Staļins nepamet cilvēku… Kā Jums šķiet, vai Georgijam Nikolajevičam nevajadzētu tikties ar mani un izstrādāt dažus pasākumus, kas attiecas tieši uz Vaseņku? Es varētu dot vairākus tīri psiholoģiska rakstura padomus, kam būtu milzīgi liela morāla nozīme, ņemot vērā gandrīz divus mēnešus ilgo ieslodzijumu un nepieciešamību uzmundrināt, bet galvenais — nomieri​nāt» Uz šīs vēstules ir divas norādes. Viena pirmajā lappusē: «Arhīvam. Skobļina vēstule.» Otra — nākamajā lappusē: «Pie Tēvoča lietas». Vaseņka, Tēvocis — tie ir Millera pseido​nīmi. Skobļina priekšnieki nebija mācāmi, viņi zināja, kā jāspīdzina ieslodzītie. Milleram tika izraudzīta morāla mocīšana.

«IZPILDĪT!»

Interese par Milleru varbūt zuda tāpēc, ka mainījās Iekšlietu tautas komisariāta vadība. 1938. gada jūlijā Berija tika iecelts par Iekšlietu tautas komisāra pirmo vietnieku un Valsts drošības galvenās pārvaldes priekšnieku, bet decembri — par tautas komisāru. Jaunajam priekšniekam nebija laika noņemties ar Milleru, bet tie līdzstrādnieki, kas izdomāja un veica šo operāciju, tika pakļauti «tīrīšanai»: daži nokļuva turpat, kur nīka viņu nolaupītais ģenerālis, daži tika sodīti ar nāvi. Tai pašā 1938. gadā nenoskaidrotos apstākļos gāja boja ari ģenerālis Skobļins. Tikai 1939. gada pavasarī, kad Millers jau bija nosēdējis stingrā izolācijā gadu un astoņus mēnešus, Berija izbeidza šo lietu. 1939. gada 11. maijā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija ģenerālim Milleram aizmuguriski piesprieda nāvessodu. Spriedumā, ko parakstīja V.Ulrihs, Millers figurē kā Pjotrs Vasiļjevičs Ivanovs. «PSRS Iekšlietu tautas komisariāta komandantam b. Blohinam. Uzdodu nekavējoties izpildīt Augstākās tiesas Kara kolēģijas spriedumu Ivanovam Pjotram Vasiļjevičam, kam piespriests nāvessods nošaujot pēc 1934. gada 1. de​cembra likuma. Priekšs. V.K. Ulrihs.» Visas rezolūcijas uz PSR Savienības Iekšlietu tautas komisāra blankas rakstītas ar roku. Labajā augšējā stūrī: «Tikai personīgi». Mazliet zemāk: «PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Valsts drošības galvenās pārvaldes iekšējā cietuma priekšniekam b. Mironovam. Rīkojums. Uzdodu arestēto Ivanovu Pjotru Vasiļjeviču, kas tiek turēts apcietinājumā ar Nr. 110, izdot PSRS Iekšlietu tautas komisariāta koman​dantam b. Blohinam. PSRS Iekšlietu tautas komisārs L. Be​rija (personīgs paraksts).» Un, visbeidzot, pēdējais dokuments. «Spriedums par šeit minēto Ivanovu, ko notiesājusi PSR Savienības Augst. tiesas Kara kolēģija, izpildīts pulksten 23.05, sadedzināts krematorijā pulksten 23.30 Iekšlietu tautas komisariāta komandanta Blohina, Valsts drošības gal​venās pārvaldes iekšējā cietuma priekšnieka Mironova klāt​būtnē.» Tā beidzās ģenerāļa Millera dzīves ceļš.


Otra dala Senču noslēpumi


Pavels Pavels, cehu inženieris Moai mācās staigat Dārgais Pavēla kungs! Biju ļoti pārsteigts, kad fotogrāfijā ieraudzīju Lieldienu salas statujas kopiju. Fotoattēlā redzams, ka statuja pārvietojas uz veltņiem ar daudzu sviru palīdzību, un tas man ir pilnīgi saprotams. Bet otrajā attēlā liekas, ja Jūs statuju pārvietojat stāvus, tikai grūti saprotams, kā Jūs to panākat. Es būtu ļoti priecīgs, ja Jūs man atsūtītu sīku aprakstu. Gribu piebilst, ka Jūsu ideja organizēt eksperimentu ar betona kopiju ir apsveicama. Ar Vislabākajiem novēlējumiem Tūrs Heijerdāls Mūsu lidmašīna tuvojās mērķim, un jau pēc brīža mēs lejā ieraudzījām Rapanui — slaveno Lieldienu salu. Es lidoju kopā ar Tūra Heijerdāla vadīto ekspedīciju un Zviedrijas televīzijas uzņemšanas grupu, kurā bija četri cilvēki. Tūrs Heijerdāls un viņa ceļabiedrs profesors Arno Skeilsvolds atgriezās Lieldienu salā pēc trīsdesmit gadiem. Kamēr mēs lēni lidojām ap vulkānu, uz tā dzeltenīgās, zālainās nogāzes parādījās grupiņa sīku, melnu punktu. Elpu aizturējis, es vēroju, kā šie punkti pamazām pārvēršas par akmens statujām — moai, noslēpumainajām Lieldienu salas karalienēm. Es atskatījos un ieraudzīju Tūru, kas nesatricināmā mierā sēdēja krēslu vidējā rindā, rāmā garā par kaut ko apspriedās ar kinogrupu un nelikās zinis par pasažieru sajūsmu. Kad izkāpām no lidmašīnas, man rokās bija divas somas — mana un Heijerdāla soma. Viņš lūdza, lai es vi​ņam palīdzu. Sagaidīšanas ceremonija izvērtās diezgan nogurdinoša. Pie trapa drūzmējās gavilējošs pūlis, kura priekšā stāvēja jauns gara auguma vīrietis ar brillēm. Tas bija salas gubernators — ievērojamais arheologs un Tūra Heijerdāla draugs doktors Serhio Rapu. Salinieki, ieraudzījuši vecos paziņas, apskāva viņus un sauca rapanuiešu sveicienu — «ia ora na\». Es stāvēju netālu no Tūra un skaudīgi lūkojos uz raibajām ziedu virtenēm, ko salinieki citu pēc citas lika viņam ap kaklu. Visapkārt valdīja fantastisks juceklis, bet man bija pietiekami daudz laika, lai visu apskatītu. Piepeši viens 110 sagaidītajiem, acīmredzot iežēlojies par mani, ar laipnu «ia ora na» arī man uzkāra uz pleciem milzīgu vainagu. Aerodroma malā mūs gaidīja salinieku folkloras ansamblis. Muzikanti, tērpušies pītos zāļu svārciņos, tādu pašu pīteni apsējuši ap pieri, uzsāka temperamentīgu melodiju un aizrautīgi iedziedājās. Kad mēs jau bijām viņiem diezgan tuvu, ar drausmīgu kliedzienu mums pretim kareivīgi izlēca divi izkrāsojušies mežoņi. Bet Heijerdāls ar olimpisku mieru nolūkojās viņu draudīgajās kustībās: viņš zināja, kas tām sekos. Klaigādami un lēkādami mežoņi pie viņa kājām krāva dāvanas: dzīvus cāļus sasietām kājām, saldos kartupeļus pītos palmu lapu groziņos un banānu saišķus. Piepeši mūzika kļuva rāmāka, tajā ieskanējās melodiskāki toņi, un, ritmiski līgodamās, laukumā parādījās meitenes. Viņu pieres apsēji un svārciņi bija darināti no baltām spalvām, kas straujajā dejas ritmā lidoja uz visām pusēm. Es noliku zemē abas somas un, turēdams fotoaparātu augstu virs galvas, spraukdamies cauri pūlim, tuvojos dejotājām. Es kairā ziņā gribēju iegūt uzņēmumu piemi​ņai. » Lieldienu sala man sākās ilgi pirms šī ceļojuma. Jau mājās, savā Strakonicā, es mēģināju atminēt vienu no Rapanui noslēpumiem un, kā man pašam liekas, diezgan sekmīgi. Senie tēlnieki vulkāna Rano Raraku krātera nogāzē izkala pāri par septiņiem simtiem dažāda lieluma statuju. Vairākus milžus cilvēki vēlāk pārcēla uz citu vietu dažu simtu metru un pat sešpadsmit kilometru attālumā. Kā viņi ar saviem primitīvajiem darba rīkiem to iespēja? Toreiz šai salā pat jūga lopu nebija! Kas bija toreizējo salas iedzīvotāju rīcībā? Virves, koka sviras, akmeņi, ko palikt zem pamatnes, un


cilvēka spēks. Tas nav maz. Bet vai pietiekami daudz, lai ar šādiem palīglīdzekļiem pārvietotu vairākus desmitus tonnu smagus mil​zeņus? Un kā viņi prata ceļā nesabojāt, pat neieskrambāt milzeņu virsmu? Ir zināmas vairākas teorijas par moai pārvietošanu. Pirmā ideja, kas ienāk prātā: paņemt statuju uz rokām un pārnest uz citu vietu. Nē, tas nemaz nav tik vienkārši. Laventā (Meksika) tika izdarīts interesants eksperiments: trīsdesmit pieci cilvēki, iejūgušies nastu nesēju siksnās, tonnu smagu statuju aiznesa septiņus kilometrus. Bet tas, ko iespējams izdarīt ar mazu skulptūru, diezin vai izdotos ar tādu milzeni, kas desmit un pat simt reižu smagāks. Bet ir vēl viens paņēmiens — vilkšana. Tūrs Heijerdāls, uzklausīdams ciema vecākā Pedro Ata- nas padomu, jau savas pirmās ekspedīcijas laikā salā izdarīja interesantu izmēģinājumu. Simt astoņdesmit strādnieki, iejūgušies virvēs, vilka desmit tonnas smagu statuju. Un tā ļāvās. Iezemieši statuju bija uzguldījuši uz koka sliecēm, lai tā neberztos gar zemi un nesabojātos. Vēlāk Tūrs Heijerdāls pats atzina: šāds paņēmiens tomēr nav reāls. Izraudzītā moai bija samērā maza; lai vilktu pa zemi milzeņus, nepietiktu pat ar visiem tolaik salā mītošajiem cilvēkiem. Statuju vilceniska pārvietošana man nešķiet iespējama vēl viena iemesla dēļ. Vairākiem desmitiem vai pat simtiem cilvēku, lai satvertu virves, būtu jāsastājas desmitiem metru garā rindā. Tādā gadījumā nav izprotams, kā senie salinieki varējuši statujas novietot tieši krastmalā, aiz kuras mutuļo nerimstošas jūras krasta bangas un sākas dziļa dzelme. Vilcējiem taču nebija iespējams tajā iekāpt. Ari salas iedzimtie nevarēja neko paskaidrot Uz visiem jautājumiem viņiem bija tikai viena atbilde: «Statujas gāja pašas.» Es vēl un vēl pārlasīju Heijerdāla grāmatu «Aku-Aku» un pārlūkoju moai fotogrāfijas. Un pēkšņi atskārtu: salas iedzīvotāji apgalvo, ka statujas gājušas pašas, bet mēs nezin kāpēc to neesam uztvēruši nopietni. Protams, veselais saprāts man neļāva noticēt, ka statujas gājušas pašas. Varbūt tām kāds palīdzēja? Pašķieba, pagrieza… Pārvietodami smagu skapi vai mucu, mēs vienmēr tieši tā rīkojamies. Pagāžam uz vienu pusi, pagriežam, pagāžam uz otru pusi, pagriežam. Vecos laikos krāvēji šādu darba paņēmienu apzīmēja ar īpašu vārdu — «kantēšana», kas nozīmē priekšmeta sagāšanu uz sāniem. Viņi «kantēja» lielus un smagus priekšmetus, ar kuriem citādi nevarēja tikt galā. Varbūt iespējams «kantēt» arī milzīgo moai? Šis jautājums man nedeva mieru, tāpēc nolēmu pārbaudīt Vadoties pēc fotogrāfijām, es no māla izveidoju gandrīz četrus metrus augstu modeli. Kad tas bija izžuvis, mēģināju to sagāzt uz sāna. Slīpumam sasniedzot piecpadsmit, divdesmit grādus, modelis sāka gāzties. Bet jādomā, ka šāds slīpums nemaz nav obligāts. Griežot modeli uz cieta laukuma, es varu no vienas puses mazliet pacelt tā pamatu, un tad tas pagriezīsies uz pretējo pusi. Bet kā lai sašķiebj? Vai pietiek ap statujas galvu apsiet virves un vilkt? Izdarīju aprēķinus un noskaidroju, ka sašķiebšanai vajadzīgs diezgan liels spēks. Tas mani samulsināja: jāsecina, ka milzeņu pārvietošanā piedalījušies ļoti daudz cilvēku. Šāds variants man nederēja. Tiesa gan, statistisko spēku es aprēķināju ar noteikumu, ka statuja stāv uz cietas virsmas. Turpretim irdenas augsnes apstākļos aprēķina rezultāti bija citādi un nepieciešamā spēka lielums nedaudz samazinājās. Tātad izrādījās, ka uzdevuma pirmā daļa — statujas sa- gāšana uz sāna — ir viegla. Bet bija arī otra daļa — pagriešana. Kā lai pagriež šādu milzeni? Un kāds tad īstenībā ir moai pamats? Grāmatās un fotogrāfijās tas liekas plakans, bet tie nav augstas klases attēli. Ja pamats ir noapaļots, kā apgalvo Frānsiss Mazjērs, samazināsies ari pagāšanai vaja​dzīgā spēka lielums. Veiksme man uzsmaidīja tad, kad es vienu no saviem rakstiem par Lieldienu salas statuju pārvietošanas iespējām nosūtīju kādam zinātniskam žurnālam. Redakcija pret jauno autoru bija iecietīga un galu galā manu rakstu publicēja. Raksta beigās es piebildu, ka domājam teorētisko aprēķinu pareizību pārbaudīt praksē. Tā bija maza viltībiņa — pie reizes palūgt arī palīdzību. Lieldienu sala ir diezgan tālu, un ideja doties uz turieni un mēģināt pārvietot pāris moai acīmredzot būtu šķitusi bezprātīga… Bet kāpēc lai nepamēģinātu izveidot precīzu kopiju, piemēram, pie mums, Strako- nicā? Dienas aizritēja cita pēc


citas, bet es klusībā prātoju, no kā, ar ko, un kā izgatavot statuju. No koka un akmens tūlīt atteicos — pārāk darbietilpīgi. Vajadzēja atrast vien​kāršāku materiālu un piemērotu darba paņēmienu. Laukumā aiz manas mājas bērni pastāvīgi spēlēja futbolu, un viņiem visapkārt vienmēr sēdēja līdzjutēji. Es nolēmu griezties pie viņiem. Parādīju moai statujas zīmējumu un ilgi skaidroju, kādēļ man tā vajadzīga, no kā un kādā veidā jāizgatavo. Vairākumam interese drīz izgaisa. Bet viens zēns — Martins — sacīja: — Es pamēģinātu, ja prastu. Tātad mēs bijām jau divi: es un Martins Obelfaicers. Vēlāk mums piebiedrojās Martina brālis Tomašs, viņa draugi Petrs, Franta un vēl daudzi citi. Beidzot es nolēmu: modeli atliesim no betona, izgatavosim formu no māla, bet par atliešanas paņēmienu apsprie- dīsimies ar speciālistiem. Mums paveicās — ideja bija tik kurioza, ka daudzi, kas mums palīdzēja, to uzskatīja par amizantu laika kavēkli. Mūs atbalstīja pat pilnīgi nepazīs​tami cilvēki. Zināma nozīme šai pasākumā bija arī publicētajam rakstam. Statujas lielumu noteica mums pieejamā mehanizācija. Mēs taču nevarējām uztaisīt gigantu, ko nespētu pacelt neviens celtnis, nespētu pavest neviena kravas mašīna. Augstums — četrarpus metru un svars — no desmit tonnām līdz divpadsmit tonnām. Tā nolēmām pēc tam, kad bijām apspriedušies ar autotransporta speciālistiem. Tagad mums bija jāizrauga darba vieta Vēlams, lai tā nebūtu tālu no mūsu mājas un lai tur varētu iebraukt mums vajadzīgā tehnika. Laukumu mums ierādīja Strakonicas arodvidusskolas direktors, palīdzēja arī Sociālistiskās jaunatnes savienības (SJS) skolas, kā ari manas darbavietas — agroceltniecības tresta organizācijas biedri. Beidzot māla forma bija gatava, mēs to svinīgi piepildījām ar betonu, un pagāja mēnesis, kamēr masa sacietēja. Naudu par cementu, kas bija vajadzīgs betonam, es samaksāju no savas kabatas, bet to pasakaino sajūtu, kas radās tai brīdī, kad autoceltnis pacēla statuju un mēs pirmoreiz ieraudzījām sava darba aug]us, nevar novērtēt ne ar kādu naudu. Pienāca brīdis, kuru bijām gaidījuši vairāk nekā pusgadu. 1982. gada 8. decembris. Pelēcīga ziemas diena. Izmēģinājumam viss ir gatavs, un statuja stāv Strakonicas centrālajā laukumā. Vai izmēģinājums būs veiksmīgs, varbūt viss beigsies ar pamatīgu izgāšanos? Kaut jel neviens neciestu, tas ir pats galvenais, pats svarīgākais. Ja nu pēkšņi statuja apgāžas? Neveiksmes iespējamība bija ļoti liela. Drošības labad es biju izlūdzies autoceltni, lai tas izmē​ģinājuma laikā neļautu statujai apgāzties. Zēni man palīdzēja kā varēdami, bet galvenais — ticēja, ka mūsu eksperiments beigsies labi. — Vai visi ir gatavi? Pagāzēji turēja virves, kas bija piestiprinātas pie modeļa galvas, un gaidīja pavēles. Tiem, kas vilka griezēj- virves, vajadzēja nodrošināt betona giganta kustību uz priekšu. — Aiz-iet! Virve saspringa, zēni to vilka, cik bija iespējams, bet— nekā! Brīdi atslābinājās, lai tvēriens būtu parocīgāks, un vilka atkal. Un atkal nekā. — Nekustas! Mūsu neveiksmi redzēja arī skatītāji. Pie tām divām virvēm, kas bija piestiprinātas pie modeļa galvas, pievienojās jauni spēki, bet visiem nebija vietas. Ko lai dara? Izgatavojām šķērskoku, lai virve būtu ērtāk turama. Brīv​prātīgie palīgi ātri sameklēja koka latu, ko piesējām pie virves. Nu jau bija labāk. — Sākam! Pagāzums uz otru pusi, pagrieziens uz pretējo — pir​mais solis! Urā! Statuja iet! Man no pleciem tūdaļ novēlās visu iepriekšējo dienu raizes. Zēni priecājās ne mazāk par mani. Cenzdamies noteikt optimālo cilvēku daudzumu, pakāpeniski pa vienam samazinājām virvju vilcēju sakitu. Noskaidrojās, ka pagāša- nai vajadzīgi astoņi, bet pagriešanai — deviņi cilvēki. Pavisam septiņpadsmit


1985. gada maija beigās man piezvanīja biedrs, ar kuru es jau gadu nebiju saticies. Parastā «Sveiks, kā klājas?» vietā viņš mani apmulsināja ar jautājumu: — Vai tu brauc kopā ar Heijerdālu uz Lieldienu salu? Par gaidāmo ekspedīciju man nebija ne mazākā priekšstata, ko arī pateicu draugam. Pēc viņa ieteikuma es sameklēju avīzi «Mlada fronta» un izlasīju: «Norvēģu zinātnieks Tūrs Heijerdāls, kas 1955. — 1956. gadā ar balsas- koka plostu «Kon-Tiki» šķērsoja Kluso okeānu, organizē nākamo ekspedīciju. Pēc norvēģu muzeja «Kon-Tiki» ieteikuma viņš izdarīs arheoloģiskus izrakumus Lieldienu salā. Spēka un enerģijas pilnais septiņdesmitgadīgais zinātnieks nolēmis doties ceļā jau nākamajā gadā. Ekspedīcija tiks veltīta rituālo priekšmetu un citu vēsturisku pieminekļu iz​rakumiem.» Man apreiba galva. Kopā ar Heijerdālu ceļot uz moai dzimteni! Nepiepildāma fantāzija! Par laimi, es drīz atguvos un izlasīju informāciju otrreiz. Ekspedīcija dodas ceļā pēc pusgada. Vai Heijerdālu var interesēt mūsu eksperi​ments? Es ilgi svārstījos, bet tad, palūdzis palīgā draugu, kas pārvalda angļu valodu, aprakstīju mūsu izmēģinājumu, nosūtīju vēstuli un sāku gaidīt Es skaitīju dienas un iztēlē iedomājos, kā slavenais zinātnieks izlasa papīra lapiņu, tēvišķīgi pasmaida un iemet to papīrgrozā. Bet pēc trim nedēļām pienāca atbilde. Tūru interesēja atsevišķas mūsu eksperimenta detaļas. Mēs uzrakstījām otru vēstuli uz vairākām lapām un pievienojām mūsu staigājo​šās Strakonicas moai fotogrāfiju. Un atkal saņēmām Tūra Heijerdāla atbildi. Tajā bija ielūgums piedalīties ekspedīcijā. Pirmajai moai es tuvojos ar dalītām jūtām: vai tā izrādīsies līdzīga mūsējai, Strakonicas statujai? Varbūt ne? Es nepacietīgi paātrināju soļus un steidzos garām pārējiem ekspedīcijas locekļiem. Uzmetu skatienu guļošā milzeņa apakšējai daļai, un sirds aiz prieka sāka strauji pukstēt Pamats bija tāds, kādu to biju iedomājies, — ne pilnīgi plakans, bet arī ne pārāk noapaļots. Kamēr es to aptaustīju, pienāca visa grupa. Sākās dzīvas pārrunas par to, kas mums vajadzīgs, lai eksperiments ritētu sekmīgi. Pēc pusdienām devāmies uz vulkāna Rano Raraku krāteri. Uzkāpām virsotnē. Skats uz ezeru krātera iekšienē man nebija pilnīgi negaidīts, jo pirms nolaišanās mēs diezgan ilgi bijām riņķojuši virs Rano Raraku. Ezers, kura diametrs ir apmēram trīssimt metru, guļ lēzenā, iegarenā vulkāna krātera iedobē. Ezera tumši zilais līmenis asi kontrastē ar zaļajiem niedrājiem, kas aug gar krastiem, un ar melni sarkanajiem vulkāna iežiem, ko klāj reta zāle. Virsotnē rēgojas divas melnas klinšu smailes, kas slejas augšup krātera dienvidu pusē. Zem tām stāv vairāki desmiti pa pusei apbērtu moai. Šīs statujas izkaltas krātera iekšpusē un turpat palikušas. Neviena nav izkustējusies no vietas. Par to mēs pārliecinājāmies, kad bijām apskatījuši atsevišķas statujas kā krātera ārpusē, tā arī iekšpusē. Krastmalā netālu no sādžas ir Tagai — apmēram kvadrātkilometru liels senatnes rituālu laukums, kas nesen restaurēts. Pret okeānu pavērsto malu veido trīs akmens platformas ar milzeņiem: uz vienas platformas ir piecas, uz pārējām — pa vienai skulptūrai. Starp platformām stiepjas piecpadsmit metru plats ceļš, kas klāts ar akmens plāks​nēm. Agrāk man nekad nebija ienācis prātā, cik milzīgi lielas ir šīs statujas, cik daudz pūļu un materiāla patērēts to izkalšanai. Senatnē nenogurdināmie tēlnieki ne tikai izkala moai un izvietoja tās pa visu salu, viņi katrai skulptūrai uzbūvēja arī lielu, majestātisku postamentu. Varbūt tomēr otrādi? Varbūt vispirms viņi okeāna krastā uzbūvēja platfor​mas un tikai daudz vēlāk iedomājās tās izrotāt ar moai? Kādas tad ir šīs platformas, ko sauc par agu? pjedestāls, kura augstums sasniedz trīs un pat sešus metrus. Tas ir vai nu līdzens, vai arī pret jūru mazliet ieslīps laukums, tā garums — no desmit līdz simt metriem, platums — apmēram piecdesmit metru. Vairākums agu uzbūvētas tieši krastmalā, un no ūdens tās šķir tikai vienu vai divus metrus plata siena. Patiesību sakot, šī siena ir moai badu sienu salinieki būvēja no lieliem akmeņiem, ko prasmīgi salika citu uz cita. Dažos agu akmens plāksnes cita pie citas tik smalki pieslīpētas, ka patiešām jābrīnās. No pirmā acu uzmetiena agu atgādina slavenās inku celtnes


Dienvidamerikā. Plāksnes apstrādātas meistarīgi, starp tām nav ne mazākās spraugas. Acīmredzot platformas attiecas uz salas apdzīvošanas agrāko periodu, bet par to, vai tās pierāda salas sakarus ar Dienvidamerikas indiāņu civilizācijām, zinātnieki vēl šobaltdien strīdas. Starp pjedestālu un platformu guļ piecpadsmit, divdesmit grādu slīpa plakne. Tā izklāta ar melnu laukakmeņu rindām, kas veido īpatnēju rakstu. Agu bija tādi tais laikos, kad šeit notika kulta ceremonijas un ievērojamu cilts locekļu apbedī​šana. Tagad vairākums no 244 agu guļ drupās. Tās kritušas nevienlīdzīgā cīņā ar laiku, dabu un cilvēkiem. Dažu agu atjaunošana ir doktora Viljama Miluā nopelns. Viņš bija Tūra Heijerdāla pirmās ekspedīcijas dalībnieks un pēc tam vairākas reizes atgriezās salā, lai turpinātu izrakumus un restaurētu sapostītos pieminekļus. Rapanui viņu bija savaldzinājusi. Doktors negribēja palikt bez sava darba turpinātājiem, tāpēc izraudzīja vairākus apdāvinātus salinieku bērnus un deva viņiem iespēju studēt arheoloģiju kontinenta universitātēs. Mūsu namatēvs Serhio Rapu ir viens no šiem bērniem. Pēc doktora Miluā nāves viņa darba turpinātāji uzcēla viņam pieminekli Tagai. Pēc pusdienām mēs atkal devāmies uz Rano Raraku, lai apskatītu statujas vulkāna nogāzē. — Kas tai moai uz sejas? Un uz zoda? Arno, lūdzu, paskaties, kas tās par līnijām uz statuju sejām. — Tie ir izdrupumi, kas radušies pēc akmeņu izkriša​nas. Pats redzi, cik stipri statujas sadēdējušas. — Varbūt tie tomēr ir tetovējumi? — es nerimstas, jo esmu lasījis, ka pirmie salas iemītnieki aizrāvušies ar tetovējumiem. It īpaši aristokrātija. Statujas reprezentēja cilts vadoņus vai augstmaņus, tāpēc ļoti iespējams, ka arī tās tika izrotātas ar tetovējumiem. — Nē, tie nav tetovējumi, — debatēs iesaistās Tūrs, kas pienācis pie mums. — Statujas veidotas no tufa, kas satur cieta minerāla — ksenolīta daļiņas. Kad tufs sadēdē, minerāls izkrīt un paliek izdrupumi. Visdrīzākā laikā jāat​rod līdzeklis statuju konservēšanai, citādi laika gaitā no tām nekas nepaliks pāri. — Bet kāds taču par tām rūpējas? — es sašutis jautāju. — Jā. UNESCO sarīkoja konkursu par labāko moai saglabāšanas priekšlikumu. Viens projekts ir pat pieņemts. Bet nav naudas. Kad cilvēki noskatīsies filmu par ekspedīciju un tavu eksperimentu, viņi atjēgsies un sāks meklēt finansēša​nas avotus, — Tūrs man klāsta un sazvērnieciski smaida. Kādu dienu Tūrs ataicināja divus saliniekus — veco Leonardo un viņa māsu. Abi apgalvoja, ka zinot, kādas dziesmas dziedājuši seno laiku strādnieki, kas pārvietojuši statujas. Tūrs padeva zīmi operatoriem, lai tie sagatavo kameras, un vecā sieviete klusi iedziedājās. Leonardo aizvēra acis, sāka lēni līgoties un, pagriezdamies uz slīpumam pretējo pusi, paspēra soli uz priekšu. Palēnītiņām viņš tuvojās kamerām. Viņa kustībās bija kaut kas komisks un arī noslēpumains. Kad kameras tarkšķi apklusa, Leonardo bija bezgala apmierināts — viņš bija iekļuvis filmā. Nākamajā dienā mēs uzsākām izrakumus līdzenumā pie Rano Raraku piekājes, kur vairāki apkrituši milzeņi gulēja paralēli krastmalai ar galvu pret dienvidrietumiem. Mēs izteicām varbūtību, ka tie apgāzušies brīdī, kad pārvietoti uz platformām. Ja mūsu pieņēmums bija pareizs, tad tieši šeit bijis senais ceļš, pa kuru pārvietojušās moai. Kur gan lai meklē?… Pats vienkāršākais — mēģināt rakties pie guļošo gigantu pamata. Kopš senseniem laikiem tās neviens nav aizticis, ja neskaita dažus izņēmumus. Serhio Rapu mums paskaidroja, ka zem guļošajiem milzeņiem varbūt ir arī seno augu atliekas. Šeit pietiks darba plašiem izrakumiem, ko viņš plāno veikt nākotnē. Serhio mums parādīja vienu no guļošajām statujām, un arheologi Gonsalo un Arno pie tās pamata atzīmēja taisnstūri, kur bija jāsāk rakt. Darba gaitā mēs rastu atbildi, vai moai pārvietošanai vajadzīgi speciāli sagatavoti ceļi. Aprēķini un Strakonicas izmēģinājums vedināja uz domām, ka tie nav vajadzīgi. Varbūt es savos aprēķinos tomēr esmu kļūdījies? Galīgo atbildi varēja dot tikai turpmākie pētījumi. Saprotams, ka es degu nepacietībā. Arheologi iezīmēja izrakuma robežas, palīgi, kas bija salas iedzīvotāji, noraka velēnas, un zinātnieki


sāka rūpīgi apstrādāt zemes slāņus. Pirmais, ko mēs atklājām, bija divi vidēja lieluma akmeņi, kas gulēja statujas pamata abās pusēs. Kādam mērķim tie kalpojuši? Iespējams, ka senie meistari tos palikuši zem pamata malām, lai statuju varētu vieglāk pagriezt? Nesen Tagai kaut ko tamlīdzīgu stāstīja vecais Leonardo. Toreiz es viņam īsti nenoticēju, bet arī šādu pieņēmumu nedrīkst izslēgt. Varbūt šie akmeņi patiešām ir tas, ko Leonardo nosauca par «toki haka pororeko moai»? Tādā gadījumā man jārevidē visi mani iepriekšējie slēdzieni. Es varēju iedomāties, kādam jābūt akmenim, lai to pabāztu zem pamata malas. Tam jābūt plakanam. Turklāt vieglam, katrā ziņā vieglam, lai milzeņa iešūpošanas laikā strādnieki ar to varētu brīvi rīkoties. Bet parastu akmeni milzenis taču sašķaidītu kā tukšu rieksta čaulu. Tas nozīmē, ka akmenim jābūt ļoti cietam, tādam, kas iztur giganta spiedienu. Bet tādā gadījumā tas noteikti būs smags. Cik cilvēku vajadzīgs, lai akmeni pa​bāztu zem iešūpotas statujas? Turpmākajā dienas gaitā iedobumos, kuros bija gulējuši atrastie akmeņi, mēs atsedzām lielu lauku stipri mazāku akmeņu. Atkal jautājumi. Kas tie par akmeņiem? Bruģētā ceļa paliekas vai kas cits? Ņemdami vērā darba pirmo mācību stundu, mēs nolēmām pagaidām neizdarīt nekādus secinājumus, padziļināt izrakumu un sagaidīt jaunus atra​dumus. Darbs ritēja samērā lēni, un es kopā ar operatoriem devos uz Rano Rapaku akmeņlauztuvi, kas nebija necik tālu. Retajā zālē visvisur gulēja ksenolīta atlūzas. Senatnē šo cieto minerālu salas tēlnieki izmantojuši kā instrumentu statuju apstrādāšanai. Ksenolīta šķembas sauc par «toki» — āmurs toki. Kad bija noplacis pirmais burvīgā pārsteiguma vilnis, es sāku tuvāk aplūkot katru milzeni. Es gribēju izprast, kā tie tapuši. Acīmredzot senie tēlnieki sākumā iezīmēja visu figūru, pēc tam izkala seju un ķermeņa priekšpusi. Tad pienāca kārta ausīm, gariem pirkstiem un rokām, kas saliktas uz vēdera. Pēc tam izcirsto skulptūru viņi atbrīvoja no visām pusēm, tikai muguras apakšdaļa palika savienota ar klinti. Kad atcirta šo pēdējo savienojumu, moai kļuva brīva. Pēc tam to pa nogāzi nolaida lejā, kur pabeidza apstrādāt muguru. Šai laikā statuja jau stāvēja uz kājām. Un tad pienāca pats svarīgākais bridis — skulptūras nogādāšana uz noteiktu platformu agu, stingri raugoties, lai netiktu bojāta noslīpētā virsma. Bet kā senie meistari to darīja? Tas ir jautājums, ap kuru mēs visi mīņājamies jau daudzus gadus. Stāvēdams vaigu vaigā ar guļošajiem milzeņiem (protams, arī ar pašu lielāko, kura augums sasniedz 21 metru 80 centimetrus), es piepeši sajutu, ka man kļūst baisi. Man šķita, ka moai ir īsti briesmoņi, kas pārak- meņojušies dzimšanas brīdī. Tēlnieki, kurus var tikai apjūs​mot, izkala milzeņus tā, kā viņiem bija ērtāk, — gan ar augšup pavērstu, gan lejup nolaistu galvu, gan ar galvas pagriezienu pa labi, gan pa kreisi. Es vēroju smagum smagos milzeņus un domāju, vai vispār izdosies tos pakustināt. Šeit, akmeņlauztuvē, es jutos kā guļošo tēlu mūžīgā miera apgānītājs, kā nekauņa, kas sācis apšaubīt gigantu pārdabisko izcelsmi un varenību. Ar šādām domām piegāju pie milzīgi lielas galvas, kam nebija ķermeņa. Es prāvu brīdi to aplūkoju, iekām atskārtu, ka manā priekšā guļ tas, kas palicis pāri no kādas milzīgi lielas moai, kura salūzusi pēc briesmīga kritiena no augšas. Acīmredzot lai brīdī, kad statuja pa nogāzi laista lejup, tā izšļukusi no cilvēku rokām, atsitusies pret klinti, un trauslais tufs šo triecienu nav izturējis. Tātad arī senajiem akmeņkaļiem, kam bija ilgu gadu darba pieredze, ne vienmēr viss izdevās. Ja pieņem, ka ar statuju pārvietošanu nodarbo​jušies dievi, vai tad tie būtu varējuši kļūdīties? Tīri profesionālas intereses mudināts, es saņēmu plauks​tā toki un zvēlu pa klinti. Tai pašā mirklī man sejā sāpīgi iecirtās akmens drumslas, bet pie kājām nokrita šķemba, kas bija atlūzusi no klints. Plauksta bija notirpusi: dzīdamies pēc zinātniskiem iespaidiem, es, protams, biju pārcenties. Bet šis pirmais un pēdējais sitiens pilnīgi apmierināja manu profesionālo ziņkārību. Atšķelto akmeni es gribēju paņemt līdzi piemiņai, bet nekas no tā neiznāca. Kamēr to valstīju pa rokām, man plaukstā palika tikai sauja rupjas smilts. Tufa virsējie slāņi akmeņlauztuvē patiešām jau bija stipri sadēdējuši. Diemžēl tas pats notiek ari ar moai virsmu. Santjago muzeja darbinieki mūs par to jau brīdināja, bet es nebiju iedomājies, ka stāvoklis ir tik bēdīgs. Ja mūsu izmēģinājuma laikā tikpat viegli atšķelsies kāds


gabals no statujas pa​mata, sekas var būt ļoti bēdīgas, turklāt — ne tikai milze​nim. Izrakumi sekmīgi turpinājās, atkal un atkal atsedzās visvisāda lieluma akmeņi, un mūsu izbrīns auga augumā. Paplašinātais un pabeigtais atrakums mums atklāja lielu, no akmeņiem saliktu apli. Apļa aploci veidoja prāvi akmeņi, bet virzienā uz centru tie kļuva aizvien mazāki. Viss liecināja par to, ka esam atrakuši milzu statujas postamentu. Kāds bijis tā uzdevums? Droši vien skulptūrai šai bruģētajā mājoklī bija paredzēta ilga palikšana, tāpēc, lai tā neapgāztos, plaisās starp akmeņiem bija iedzītas izturīgas šķembas — toki. Acīmredzot moai ceļojums bija pārtraukts un tā atstāta uz pagaidu pamata. Varbūt tas noticis tāpēc, ka sākusies lietus sezona, kad apkārtne pārvērtusies par šķidru dubļu jūru un tālaika statujas transportēšana nav bijusi iespējama. Pieņemsim, ka tā. Katrā ziņā šis aplis nav ceļš. Serhio Rapu nolēma, ka vēlāk izrakumus turpinās. Tātad paliek cerība, ka nākotnē tie palīdzēs atrast pareizu atbildi. Mēs pievērsām uzmanību citai problēmai. Jau kopš pirmās dienas cītīgi aplūkojām skulptūru pēc skulptūras, jo meklējām tādu, kas būtu noderīga paredzētajam izmēģinājumam. Vēl pavisam nesen es biju pārliecināts, ka mums būs neierobežota izvēle. Protams, es sapratu, ka nevarēsim izmantot pilnīgi pabeigtas statujas akmeņlauztuvē, nerēķinājos arī ar tiem pa pusei apbērtajiem milzeņiem, kas gulēja vulkāna Rano Raraku nogāzēs vai stāvēja restaurētajos agu laukumos. Taču īstenība izrādījās daudz bēdīgāka. No septiņiem simtiem statuju, kas atrodas salā, Serhio Rapu mums piedāvāja tikai divdesmit Desmitiem kolosu, kas nokrituši laukumos vai ceļmalās, nedrīkst aiztikt: tie tiek saglabāti tādā stāvoklī, kādā atrasti. No Serhio piedāvātajiem divdesmit objektiem dažus noraidīja kinogrupa, tāpēc ka to apkārtējā ainava neatbilda uzņemšanas prasībām. Diemžēl no atlikušajām nebija ko izvēlēties. Turklāt no konkursa vajadzēja izslēgt tās skulptūras, kuru pamatu bija deformējusi erozija, kā ari tās, no kurām bija atlūzuši prāvi gabali. Meklējumu rezultāti nepavisam nebija apmierinoši. Es vairs nebrīnījos, kādēļ Santjago muzeja darbinieki uz mūsu lūgumu izsniegt atļauju izmēģinājumiem ar statuju sākumā atbildēja ar laipnu, tomēr kategorisku atteikumu. Tagad es atcerējos, cik mokoša bija divas stundas garā saruna: mēs bijām pilnīgi zaudējuši spēku, pat Gonsaless, kas allaž rūpējas par savu apģērbu, atļāvās novilkt žaketi un atlaist kaklasaiti. Parasti mierīgais un nosvērtais Tūrs žņaudzīja dūres, lauzīja pirkstus un ar acīm urbās griestos, nespēdams izprast ierēdņa nepiekāpības iemeslus. Bija brīdis, kad visi, izmisumā iedzīti, apklusa, bet es, izmantodams situāciju, piedāvāju vēl vienu variantu: mēs salā izgatavosim savu kopiju, līdzīgu Strakonicas betona statujai. Mans priekšlikums nevienam neiepatikās. Tūrs vēlējās izdarīt izmēģinājumu ar īstu moai, un muzeja darbinieki skaidri apzinājās, kā viņu negatīvo attieksmi pret norvēģu zinātnieka eksperimentu uztvers sabiedrība. Beigu beigās mēs dabūjām piekrišanu, bet ar tik daudz noteikumiem un ierobežojumiem, ka vairs nevarēja būt ne runas par kaut kādas izvēles tiesībām. Redzēdams mūsu apjukumu, Serhio piekāpās un piedāvāja kādu no stāvo​šajiem milzeņiem. Mēs neko labu negaidījām, bet aiz​braucām to apskatīt Vispār man tas likās piemērots. 1as bija vidēja lieluma milzis — aptuveni četrus metrus augsts un varēja svērt apmēram desmit tonnu. Jau pēc pirmajām apskatēm mēs nolēmām, ka tas varētu noderēt. Iepriekšējam eksperimentam Serhio izraudzīja kādu statuju, kuru drīzumā bija paredzēts uzstādīt baznīcas durvju priekšā. Pašlaik tā gulēja laukumiņā aiz ciema pasta. Vakarā, dodamies atpakaļ uz viesnīcu, mēs iegriezāmies to apskatīt Es piekritu, jo tik un tā mums nekādas izvēles nebija, bet statujas pamats bija kaut cik saglabājies. Nākamajā dienā mani atbrīvoja no citiem darbiem, lai es varētu sagatavot visu, kas nepie​ciešams iepriekšējam eksperimentam. Pirmais eksperiments ar īstu moai bija paredzēts 30. janvāri. Milzenis gulēja laukumā aiz pasta resnu zaru rāmī, kas to sargāja no bojāšanās. Mūs jau gaidīja autoceltnis, kam vajadzēja statuju pacelt kopā ar visu rāmi un nolikt vietā, kuru vakar biju izraudzījis. Jo vairāk iepazinu saliniekus, jo labāk pret viņiem izturējos, taču viņu darba temps mani dzina izmisumā. No desmit reiz desmit metru liela laukuma, kas bija izraudzīts eksperimentam, vajadzēja


noņemt velēnu. Pieci cilvēki stāvēja un gaidīja, kad atbrauks jauneklis ar motorpļauj- mašīnu: viņi gribēja dot iespēju biedram nopelnīt Mēs strādājām visu rītu, bet līdz pusdienas laikam statuju bijām pārvietojuši mazu gabaliņu — tikai 15 metrus. Turklāt mūsu rīcībā bija spēcīgs autoceltnis un desmit palīgi, kas statuju piesēja un nostiprināja. Kad zaru rāmī guļošo moai beidzot pacēla un pārnesa, tai bija diezgan bēdīgs izskats, bet tas sarūgtināja tikai fotogrāfus. Turpretim mani satrauca cits jautājums: vai tā ir pietiekami stabila? Moai pamatu erozija bija stipri deformējusi. Vēlēdamies to pārbaudīt, es statuju mazliet pagrūdu, tā viegli sašūpojās, tomēr nenogāzās. Tūrs to visu redzēja un nolēma pamatu salabot bet eksperimentu pagaidām atlikt Atlikt eksperimentu tagad, kad mūsu rīcībā ir autoceltnis, kas milzeni var pasargāt no apgāšanās, kad mums ir virves un pietiekami daudz cilvēku? Tas mani ļoti sarūgtināja, un es lūdzu, lai Tūrs atļauj vismaz pārbaudīt, vai virves iztur smagumu, vai esam pareizi izvietojuši strādniekus. Tūrs bridi domīgi klusēja, tad paraustīja plecus un piekrizdams pamāja ar galvu. Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr salinieki, mūsu palīgi, piesēja virves un satvēra tās tā, kā bija vajadzīgs. Tad Tūrs pamāja kinogrupai. — Aiziet! Es aizturēju elpu un ar roku pamāju strādniekiem, kuri ļoti labi zināja, kas darāms, un savilka virves. Un viss. Mil​zenis pat nepakustējās. Tas bija visgrūtākais brīdis manā mūžā. Visi ziņkārīgi raudzījās manī — pirms dažām stundām milzenis taču Sašūpojās, kad es to viegli pagrūdu. Liekas, es sapratu: strādnieki virves tikai savilka, bet vajadzēja tās saspriegt ar pilnu jaudu. Droši vien viņi bija pārliecināti, ka piedalās tikai nepieciešama rituāla izpildīšanā, bet statuju arī bez viņu palīdzības pārvietos kāds noslēpumains spēks. Vajadzēja strādniekiem paskaidrot, kas no viņiem tiek prasīts. Sākām no jauna. Atskanēja varen skaļš «hei-jā!», un virves atkal savilkās. Velciet taču! Velciet! Beidzot milzenis sašūpojās. Es devu zīmi vīriem, kas turēja griezējvirves. Rāviens! Pagrieziens! Moai, īsta Lieldienu salas moai, pēc vairākiem nekustības gadsimtiem paspēra pirmo soli! — Zēni, ātri uz otru pusi! Taisām otru soli! Aiziet! Milzenis sašūpojās vienreiz, tad vēlreiz, nu jau pavisam labi. — Hei-jā! Reizē! Visi kopā! — Un moai izvirzīja uz priekšu otru sānu, moai paspēra vēl vienu soli. Iet! Statuja staigā! Šodien pietiek. Mauriru — paldies! Pienāk Tūrs un paspiež man roku. Dūc kameras, knikšķ fotoaparāti. Sekmīgi veiktais eksperiments pierādīja, ka celtnis nemaz nav vajadzīgs, lai nodrošinātos pret statujas apgāšanos, ka pietiek ar papildu virvēm strādnieku rokās. No šodienas izmēģinājuma arī Tūrs izdarīja secinājumu. Nākamos eksperimentus viņš nolēma organizēt tā, lai neviens operācijā neiesaistīts cilvēks nezinātu, kur un kad notiks izmēģinājums. Nākamajā rītā no gubernatora noliktavas saņēmām cementu un visu citu, kas nepieciešams milzeņa pamata betonēšanai. Automašīna mani un divus strādniekus nogādāja paredzētajā vietā. Celtņa vadītājs jau vakar grasījās iekraut skulptūru, bet acīmredzot viņam pietrūcis laika to izdarīt, tāpēc šodien viņam katrā ziņā jāatbrauc. Mēs izkrāvām mantas un sākām gaidīt Gribēdams izklaidēties, es vēroju sievietes, kas kultūras centra pavēnī darināja rokdarbus. Piegāju pie viņām, lai visu aplūkotu tuvumā. Sasveicinājos. Viņas man atbildēja: «Ia ora na. Tu-koi-gu.» Tu-koi-gu — tā ir iesauka, ko salinieki man iedeva, tiklīdz ziņa par moai diviem pirmajiem soļiem bija aplidojusi ciema mājas. Tu-koi-gu — pēc nostāsta tā sauca salas karali, kas valdīja tai laikā, kad sākās moai pārvie​tošanās. Milzi nolikām uz zemes tikai pievakarē. Rafaels, jauneklis no mūsu palīgu pulka, iztaisīja oriģinālu cilpu, ar kuras palīdzību statuju varēja noturēt slīpā stāvoklī. Virves otru galu viņš piesēja pie koka, un


radās primitīvs, bet izturīgs stiepnis. Pēc tam jaunekļi ritmiskiem rāvieniem statuju sašūpoja, virve to noturēja vislielākās nosveres stāvoklī, un celtnis to saudzīgi nolaida zemē. Bet pamala remontu mēs šodien nepabeidzām. Rafaels šo darbu pabeigs rīt Beidzot viss bija sagatavots, un mēs sākām ģenerālmēģinājumu. Ar žestu un zīmju palīdzību es strādniekiem paskaidroju, kā jārīkojas. Pēc tam autoceltnis statuju nolika izraudzītajā vietā. Mēs aizmetām prom zaru rāmi, tagad galvenais bija pasargāt moai no apgāšanās. Es centos būt ārkārtīgi piesardzīgs, taču brīžiem mani pārņēma izmisums. Jau agrāk es biju nolūkojis trīs kokus, pie kuriem piesiet virves, kas nodrošinātu statuju pret gāšanos. Man laimējās, ka strādnieki manai izvēlei nepiekrita. Viņiem bija taisnība, izrādījās, ka šo koku serdes ir sapuvušas. La​bāk nedomāt par to, kas būtu varējis notikt kritiskā situā​cijā. Autoceltni galvenajā izmēģinājumā nolēmām neizmantot, tādēļ trīs drošības virves 120 grādu leņķī piestiprinājām pie kokiem, kas bija pārbaudīti. Ar šo virvju palīdzību strādnieki varētu statuju noturēt, ja tā pēkšņi sāktu gāzties. Taču bija jāraugās, lai virves nesabojā milzeņa sejas trauslo, drūpošo virskārtu. Tādēļ mēs to aptinām ar veciem džutas maisiem, kas reizē pasargāja arī virves no berzēšanās gar aso, grubuļaino tufu. Eksperiments sākās pēc pusdienām, kad atbrauca pā​rējie ekspedīcijas locekļi un kinogrupa. Strādniekus norīkojām darba pozīcijās un vienojāmies par nosacītām zīmēm un komandām. Pie katras drošības virves nostājās pa vienam cilvēkam, pie gāzējvirvēm — pa trim, pie griezējvirvēm — pa pieciem cilvēkiem. Es vēlreiz pārlaidu skatienu laukumam: liekas, viss kārtībā, un padevu zīmi Huanam, kas komandēja strādniekus. Pagāzēji savilka virves, vēl un vēlreiz, bet — nekā. Milzenis mazlietiņ nosvērās, ļoti negribīgi, bet, galvenais, slikti. Strādnieki pie virvēm to nevarēja redzēt, bet mēs tūlīt sapratām, kas par lietu. — Pēc nosvēršanās jādod statujai laiks atgriezties ie​priekšējā stāvoklī. Savu pavēli es pateicu angliski, kāds to pārtulkoja spāniski Huanam, bet viņš rapanuiešu valodā to pavēstīja strādniekiem. Un tad virves nostiepās vēlreiz. — Stāt! Stāt! — es iekliedzos. Pagāšanai trīs cilvēku bija par daudz. Kad moai iešūpoja, turpmākais notika pats no sevis, vajadzēja tikai uzturēt ritmu, turpretim strādnieki vilka no visa spēka, un statuja sāka zvalstīties šurpu turpu. Ja tā turpinātos, tā noteikti apgāztos. — Palieciet tikai divi, — es teicu strādniekiem, kas rīkojās ar gāzējvirvēm. Bet viņi manu angļu valodu saprata apmēram tāpat, kā es varētu saprast salinieku valodu. Ar žestiem puiši man atbildēja apmēram tā: —Ja tev šķiet, ka tas ir viegli, iejūdzies pats! Strādniekiem bija taisnība, es viņus nomierināju un devos pie Tūra pēc padoma. Viņš redzēja, kas notiek, bet, kā parasti, bija absolūti mierīgs un nepārmeta man pat ne ar skatienu. — Lai Huans pamēģina komandēt, — viņš ieteica. Es piekritu. Sākām no jauna. Noliece bija normāla, bet milzenis neparko negribēja pagriezties. Kas gan notiek? Nav nekā īpaša. Mēs esam Polinēzijā, un jaunekļi pie griezējvirvēm visvairāk rūpējas par to, lai izskatītos skaisti. Demonstrē, muskuļus, smaida objektīvā, viņiem nav laika notvert rāvienam vajadzīgo mirkli. Protams, būtu labāk, ja iepriekšējais izmēģinājums un pats eksperiments notiktu bez skatītājiem. Strādniekiem plauks​tās jau uzberztas pirmās tulznas, bet — ne mazākā rezul​tāta. Un atkal Huana pavēles, salinieku izsaucieni, majestātiskā milzeņa sašūpošanās, spēcīgs rāviens un — moai pagriezās! Pēc viena vienīga pareiza rāviena piecas tonnas pa​griezās tik viegli kā balerīna. Strādnieki vairs nebija skubināmi, viņi bija sajūsmā, enerģiski vilka virves, un, skanot dārdošiem «hei-jā-ā!», moai uzsāka savu gāzelīgo deju. Bet piepeši atkal apstājās. Kādēļ? Jaunekļi parāva virvi


nepareizā mirklī: pirmais solis bija tik viegls, ka viņi aiz sajūsmas vilka virves, neņemdami vērā statujas stāvokli rāviena brīdī. Kaut arī mani nervi bija tikpat sasprindzināti kā virves, es tomēr sapratu, ka eksperiments noris normāli. Tikai jāuztver ritms, tad milzenis sāks staigāt, turklāt arī strādniekiem bija vaja​dzīgs laiks, lai ievingrinātu roku. Piepeši pamanīju, ka jauneklis, kam rokās griezffvirve, stāv tieši zem statujas vēdera. Ja statuja kristu, ne viņam, ne ari diviem trim blakus stāvošajiem glābiņa nebūtu. Savas bažas pateicu Huanam, bet — pilnīga vienaldzība, tāpēc ka katram skaidri zināms: jo tuvāk stāvēsi statujai, jo labāk būsi redzams filmā, un tas daudz ko nozīmē! Palīdzēja vienīgi Tūra iejaukšanās. Tagad izmēģinājums pārvērtās par atrakciju. Pie virvēm pulcējās skatītāji, sievietes no kultūras centra un, protams, viņu bērni ar saviem nešķiramajiem draugiem suņiem. Ikviens gribēja paturēt rokās virvi un likt moai spert soli uz priekšu. Skatītāji maisījās strādniekiem pa kājām, bet Tūra iecietība bija neizmērojama. — Mēs gribējām uzzināt, cik strādnieku vajadzēs pa- gāšanai, cik pagriešanai, nu mēs to esam noskaidrojuši. Ļoti labi. Bet cilvēki lai tagad papriecājas, turklāt mums nav pa spēkam viņus atturēt Kā vienmēr, Tūram bija taisnība. īstenībā virves vadīja trīs četri cilvēki pirmajā rindā, turpretim pārējie bez jebkāda ļaunuma (vai labuma) virves tikai raustīja. Dabiski, moai brīžiem nodrebēja, taču publika bija ārkārtīgi apmierināta, tāpēc ka piedalījās kopīgā pasākumā. Piepeši es ieraudzīju, ka viena no drošības virvēm ļengani nokarājās līdz zemei, turklāt tieši sašķiebuma pretējā pusē. Milzenis šūpojās no vienas puses uz otru, bet cilvēki drūzmējās tieši zem tā un aizrautīgi vilka virves. — Pārtrauciet! Stāt! — es iekliedzos. — Kur Edmundo? Kārtības labad es jau šorīt piezīmju grāmatiņā biju atzīmējis jaunekļus, kas norīkoti pie drošības virvēm. Grāmatiņā Edmundo vārds bija, bet pie virves viņa nebija. Arī viņš vēlējās iekļūt filmā, tāpēc bija pametis necilo vietu un pārgājis uz citu, kur šāda iespēja bija nodrošināta. Pie otras virves situācija nebija daudz labāka. Menito, kas par to atbildēja, bija izgājis klajumiņā, lai vērotu notikumus no tālienes. Trešais jauneklis — Oskars, uz kuru gūlās vislielākā atbildība, — uzcītīgi kvernēja norādītajā vietā pie koka, no kurienes viss bija labi redzams, tāpēc viņš ar savu stāvokli bija pilnīgi apmierināts. Pilnīgi, ja tikai nebūtu kaislīgs smēķētājs. Vai tad ar vienu roku cilvēkam iespējams aizsmēķēt?… Viņš atlaida virvi, aizsmēķēja cigareti un aizrautīgi nolūkojās notikumu attīstībā, bet virve mierīgi gulēja viņam pie kājām. Ak, mani draugi, mani zelta jaunekļi no Strakonicas, cik reižu es jau neesmu jūs atcerējies… Man sirds no drūmām nojautām plīsa vai pušu, par laimi, drošais pamats un zemais smaguma centrs nodro​šināja statujas stabilitāti, un nekas briesmīgs nenotika. Iepriekšējais izmēģinājums beidzās laimīgi, un Tūrs man novēlēja turpmākus panākumus. Par prieku kinogrupai, es objektīva priekšā uzstājos ar nelielu runu, kurā pateicos doktoram Heijerdālam par ielūgumu piedalīties ekspedīcijā un man izrādīto uzticību. 1986. gada 5. februāris. Šajā dienā bija jānotiek galvenajam un pēdējam izmēģinājumam pārvietot statuju. Šis bija jau trešais izmēģinājums, abos iepriekšējos man bija jāpiedzīvo pulks negaidītu pārsteigumu, tādēļ nebija pamata cerēt, ka šoreiz viss noritēs gludi. Nākamie notikumi pierādīja, ka mana nojauta bijusi pilnīgi pareiza. īsti nezinu, kā jāizturas ekspertam, kas ieradies no citas puslodes. Es šādā situācijā biju pirmo reizi. Protams, būtu gribējis vairāk savaldības, vairāk pašcieņas, bet visvairāk — spēju paredzēt apstākļus, no kuriem var rasties nepatikša​nas. Kad es ņēmu rokās kādu instrumentu vai kaut ko ? pārtaisīju, salinieki gan pieklājīgi atkāpās, taču manu rīcību vēroja nedraudzīgi. — Paej malā, labāk es pats to izdarīšu, — es sacīju čehiski. Kaut arī mūs šķīra nepārvarama valodas barjera, strādnieki reaģēja apbrīnojami dzīvi. Paņēmu palīgā divus visjaunākos strādniekus, un


pusstundas laikā mēs pārtaisījām visu, ar ko vakar pieredzes bagātāki strādnieki bija ņēmušies no pusdienas līdz vakaram. Bet es nejutos kā uzvarētājs. Pēc mana zīmējuma strādnieki nopina niedru apsēju, lai tas aizstātu vecos džutas maisus, kas sargāja statujas virsmu. Apsējs statujai patiešām piestāvēja, taču labuma no tā nebija nekāda. Mēs ilgi un cītīgi šo stiebru pinumu pūlējāmies piestiprināt pie milzeņa pieres, bet tas slikti turējās un tad, kad mēģinājām apsiet drošības virvi, nošķiebās uz sāniem. Tieši tai brīdī piebrauca mašīna ar Tūru un citiem ekspedīcijas locekļiem, un man bija kauns pār visu seju. Nākamajā rītā viņi mūs jau agri nosūtīja uz izmēģinājuma vietu, bet paši žurnālistu un tūristu acu priekšā devās uz izrakumiem, lai mūs pasargātu no liekiem skatītā​jiem. Man šķita, ka apsēju būs iespējams nostiprināt tikai tad, ja to uzbīdīs uz statujas acīm, bet kāda tad tā izskatīsies kinofilmā? Un tad es atcerējos, ko Serhio man bija pastāstījis muzejā: senie meistari nekad nepabeidza statujas apdari akmeņlauztuvē, viņi noslīpēja muguru un iegrieza acu dobumus tikai pēc tam, kad tā bija stabili uzstādīta uz platformas agu. Tātad tas nebūs nekas briesmīgs, ja apsējs noslīdēs uz acīm: statujas vienmēr ceļojušas aklas, nepabeigtas. Kā gan es to varēju aizmirst? — Nobīdīsim apsēju zemāk! — es nolēmu. Bet izmēģinājuma sākums tik un tā aizkavējās. Kameras, strādnieki, moai un es — mēs visi nīkām gaidās: nebija to, kam vajadzēja vilkt virves. Viņu autobuss tarkšķēdams piebrauca tikai pusstundu pēc noteiktā laika. Strādnieki lēca ārā no autobusa, nenogaidīdami tā apstāšanos. Protams, viņus neskubināja vēlēšanās drīzāk ķerties pie virvēm. Kā nebija, tā nebija. Statujai viņi uzmeta tikai vienaldzīgu skatienu un taisnā ceļā steigšus metās uz bedri, ko mazliet tālāk aizrautīgi raka viņu draugi. Viņi taisīja zemes pavardu, lai tajā izceptu cūkas gaļu, kas jau bija sadalīta porcijās. Tūrs savā plānā bija paredzējis ne tikai izmēģinājumu, bet arī tā svinīgu noslēgumu — īstu polinēziešu cienastu kurango. Šoreiz mēs vienkāršojām vadību, un es atbrīvojos no daudzām rūpēm: tagad Huanam, kas arī iepriekš komandēja strādniekus, bija jānovieto posteņos gan tie, kam statuja jāsagāž, gan tie, kam tā jāsargā no krišanas, gan arī tie, kam milzenis jāpagriež. Man atlika tikai pārbaudīt, vai viss ir kārtībā. Pirmsstarta drudzis pamazām aprima, un pienāca brīdis, kad varējām sākt izmēģinājumu. Virves, cilvēki un statuja gaidīja. Es vēlreiz pārbaudīju, vai viss ir gatavs. Un tad mēs sākām. Kopš tā brīža apkārtējā pasaule man vairs neeksistēja, es centos būt visur un redzēt katru sīkumu. Man bija pilnīgi vienalga, kāds es izskatos kadrā. Pats galvenais — cilvēku un statujas drošība. Noskanēja uzmundrinošais rapanuiešu «hei-jā-ā», pēc Huana pavēles virves nostiepās, un desmittonnīgā figūra sāka zvalstīties no vienas puses uz otru, sākumā nedroši, bet pēc brītiņa — jau vajadzīgajā ritmā. Nākamā soļa uzsākšanai Tūrs padeva zīmi pēc tam, kad es biju pamājis ar galvu, sak, viss kārtībā, bet viņš bija pārbaudījis, vai operatori ir gatavi darbam. Pavēles pagāzējiem un pagriezējiem deva Huans. Abos iepriekšējos eksperimentos pavēļu nodošana aizkavējās valodas barjeras dēļ, bet bija ļoti svarīgi, lai virvju vilcēji izdarītu rāvienu īstajā brīdī. Huana balss atskanēja gan še, gan tur, bija dzirdami uzmundrinoši saucieni. Pirmais spēcīgais rāviens, otrs, trešais, un tad akmens milzis uzdrošinājās uzticēties smieklīgi mazajām cilvēku figūrām, kas to ielenca no visām pusēm. Šie pārdrošie vīri bija pārtraukuši milža trīs gadsimtus ilgo miegu un likuši tam sakustēties. Ar mokām, kā jau tādam vecim pieklājas, milzis sāka virzīt uz priekšu savu apsūnojušo sānu. Pāris minūtes pretojusies, statuja paspēra soli, taču ne​vis lejup, kā bija paredzēts, bet gan augšup. — Stāt! Stāt! — Es izmantoju savas tiesības un pie- skrēju pie statujas, lai pārliecinātos, kas noticis. Tur, kur atradās statujas pamats, bija palikusi dziļa iedobe. Skaidrs. Šim gigantam pamats nav plakans, kā bijām domājuši, bet erozijas dēļ kļuvis ieapaļš, un tieši tādēļ tas paspēra soli uz pretējo pusi. Viegli


uzelpojis, es pamāju Huanam, lai strādnieki atgriežas savās vietās. Satraukums pamazām norima, un strādnieki gaidīja pavēlēs nākamajam solim. Es nebūt nebiju sajūsmināts par atklājumu, ka statujas pamats ir apaļš. Pavīdēja briesmīga doma: ja nu gigantu no apgāšanās sargā tikai drošības virves? Tās jau tagad bija tik saspriegtas, ka vai spēlē uz tām kā stīgām. Bet jāturpina. Nav ko gaidīt. Vēlreiz visu rūpīgi pārbaudīju: redzamas briesmas nedraudēja ne skulptūrai, ne cilvēkiem, un es pamāju ar galvu. Sperdama pirmo soli, moai labo sānu bija pagriezusi par pilniem 40 grādiem. Tagad tai bija jāpagriežas uz pretējo pusi par visiem 90 grādiem. Tad divu soļu ceļa garums būs apmēram 50 — 60 centimetru, un tad tā noteikti būs izgājusi no savas līdzšinējās ligzdas. — Aiziet! Noskanēja komandas, salinieki dedzīgi savilka viives, un, strādniekiem un skatītājiem jautru «heijā!» skandinot, statuja sakustējās. Sajūsma tūdaļ izgaisa, kad četrus metrus garais gigants piepeši sāka svērties un lēni slīgt uz priekšu. Vīri, kas turēja griezējvirves, acumirklī pajuka uz visām pusēm, bet es sastingu uz vietas. Par laimi, moai apstājās. To apturēja drošības virves. Kaut arī tās bija saspriegtas tāpat kā mūsu nervi, tomēr izturēja, un mums radās iespēja ieraudzīt mē​reni nosvērušos moai. Skatītāji pa šo laiku bija atguvušies, un viņu barā sā​kās dedzīga diskusija vairākās valodās. Pa acu galam es paskatījos uz kinoļaudīm, viņi aizrautīgi filmēja visu, kāri tverdami katru sīkumu. — Viss kārtībā! — Viņi jūsmīgi man pamāja ar rokām. — Būs lieliski kadri. Ko lai saka, vismaz dažiem šis atgadījums bija sagā​dājis prieku. Neparedzētā statujas nosvēršanās uz priekšu radās tāpēc, ka erozija bija deformējusi pamatu. Tas nebija pilnīgi noapaļots, kā mums šķita pēc pirmā soļa, tas bija it kā šķērsām nogriezts. Ja milzenis no savas gultnes būtu izkāpis uz līdzenas virsmas, tas varētu soļot, nosvērdamies uz priekšu tik, cik atļāva drošības virvju elastība. Ja nebūtu šo virvju, tas jau sen būtu nogāzies un es būtu piedzīvojis briesmīgu kaunu. Taču šai brīdī galvā radās vienkārša, bet spīdoša doma. Statuju mēs izsliesim paši, bez celtņa palīdzības, ja pa​nāksim, ka tā noiet dažus soļus. Pirmām kārtām mēs pastiprinājām drošību no aizmugures ar vēl vienu virvi un sākām gatavot nākamo soli. Savu plānu vispirms es, protams, izklāstīju Tūram, un viņš to atbalstīja. Tūrs mani patīkami pārsteidza, tāpēc ka joprojām saglabāja nesatricināmu mieru, kaut arī redzēja visu, kas notiek ar moai. Liela sasprindzinājuma brīžos man vienmēr palīdzēja viņa miers. Viņš, tāpat kā pārējie, ticēja, ka statuja katrā ziņā staigās. Paspērusi dažus soļus, statuja patiešām līdzsvarojās. Tā bija nogājusi divus metrus no tiem sešiem, kas bija vajadzīgi kinogrupai, lai uzņemtu filmu, bet man likās, ka aizritējusi mūžība. Moai gāja! Savā ceļā tā šķaidīja smiltis, vēla akmeņus, saspieda tos, noplēsa velēnu no mīkstās ze​mes, tomēr kustējās! Ar kinovīriem mums veidojās sarežģītas attiecības. Mēs strādājām kolosālā sasprindzinājumā. Bija brīži, kad es jau varēju dot zīmi, ka statuja un cilvēki ir gatavi nākamajam solim, bet pēkšņi atklājās, ka kinogrupa nav gatava. Reiz notika tā: operatori, nejauši ieraudzījuši, cik lieliski baltie mākoņi atspoguļojas ekspedīcijas dalībnieka kapteiņa Hārt- marka spoguļbrillēs, nespēja palaist garām šādu skatu un tūdaļ pievērsās tā filmēšanai. Man daudzkārt bija piekodināts, ka viss jāpakļauj uzņemšanas interesēm, bet.. Mākoņi taču peldēja pa debesjumu katru dienu, un kapteinis, varēja uzlikt brilles pēc pirmā lūguma. Esmu pārliecināts, ka viņš nebūtu atteicies. Bet kino paliek kino, un es neko nevarēju darīt. Un es atkal apskaudu Tūru par viņa mieru, viņa iecietību. Viņš bija pārsteigts par operatoru rīcību tāpat kā es, tomēr miermīlīgi pasmaidīja, pavērās manī, paraustīja plecus un tikai noteica: «Tāda ir dzīve.» Es nezinu, 110 kurienes viņam tāda iejūtība un tik lieliska daba. Tieši tāpat viņš izturējās Santjago aerodromā, kad atklājās, ka pazudusi viņa bagāža, un viņam vajadzēja aizņemties apģērbu


Norvēģijas sūtniecībā, kā ari daudzās citās situācijās. Droši vien tieši šis nesatricināmais miers viņam palīdzēja pārvarēt visas grūtības fantastisko ekspedīciju organizē​šanā. Kad bija noieta plānā paredzētā sešu metru distance, katram gadījumam es vēlreiz apvaicājos, vai mums nevajadzēs statuju atgādāt atpakaļ uz veco vietu. Nē, nevajadzēšot Serhio Rapu izmantoja savu salas gubernatora varu un nolēma: statuja paliks tur, kur tā aizgājusi. Nākotnē pie statujas pielikšot plāksnīti ar uzrakstu, kurā būšot izklāstīta mana teorija par moai pārvietošanos. To man smaidīdams apsolīja Tūrs. Ja es vēl kādreiz uz šejieni atbraukšu, katrā ziņā pārbaudīšu, vai šāda plāksnīte šeit pielikta. Interesanta bija salas iedzīvotāju reakcija uz mūsu izmēģinājumiem. Pirmā izmēģinājuma laikā — pilnīga vienaldzība. Viņi nezināja, par ko ir runa, mēs visi viņiem bijām svešinieki. Pirmie moai soļi radīja interesi, tomēr stipri maskētu. Otrajā izmēģinājumā viņi jau labprātīgi kļuva par pašaizliedzīgiem operācijas dalībniekiem un tūdaļ sāka plānot un izvērtēt gaidāmos darba panākumus. Protams, ne jau vienmēr viņu rīcību diktēja tīri zinātniska interese. Kāds jauneklis bez aplinkiem apvaicājās, cik mēs maksājam par katru metru, ko nogājusi statuja. Mani palīgi izteicās konkrētāk: —Tu-koigu, cik alutiņus dosi par katru metru? Pēc sekmīgi paveiktā izmēģinājuma saliniekiem radās negaidīta ideja: «Mēs vilksim statujas par prieku tūristiem, un viņi mums maksās par biļetēm. Tikai jāuztaisa jauna moai, tāda, kāda tev ir mājās, — no betona. Mūsējās ir pārlieku vecas, tās var neizturēt, ja bieži tiks kustinātas.» Varbūt šādā veidā mēs veicināsim šīs tālās, eksotiskās sa​las iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanu… Satraukums un gavilēšana mazliet pierima, bet pēkšņi aiz moai muguras atskanēja kliedziens. Kas noticis? Paredzēdams jaunu nelaimi, es skriešus metos pakaļ citiem. Taču uztraukums bija veltīgs. Kāds salinieks uz moai muguras bija ieraudzījis skorpionu. Acīmredzot kukainis bija mitinājies kādā statujas plaisā, un mūsu eksperiments bija iztraucējis tā mieru. Skorpions skraidelēja pa akmeni, ar savu draudīgi izlaisto dzeloni meklēdams upuri. Ļaudis skorpionu ķircināja ar zāles stiebriem un, kā likās, nemaz no tā nebaidījās. Tomēr ar pirkstiem neviens to neaiztika. Senāk es domāju, ka tāda dzīva radība kā čūskas, skorpioni un citas indīgas būtnes šai salā nedzīvo, tādēļ bez bailēm līdu daudzum daudzās alās un klinšu plaisās. Pēc šī noti​kuma es kļuvu daudz piesardzīgāks. Traci ar saniknoto skorpionu pārtrauca Rafaela aicinājums: viņš tikko bija atvēris zemes krāsni un visus lūdza uz mielastu. Kāda kurpe skorpionu samina, un mēs devā​mies dzīrot Zemes krāsns ir metru plata, pusotra metra gara un piecdesmit centimetrus dziļa zemē izrakta bedre. Pirms ugunskura iekuršanas pavāri bedres dibenu izlika ar vidēja lieluma akmeņiem. Kad uguns bija izdegusi, viņi akmeņus pārklāja ar banāna lapām, uz kurām apmēram divdesmit centimetru biezā kārtā salika porcijās sadalītu cūkgaļu un saldos kartupeļus. Tad visu pārklāja ar zaļām banāna lapām un apbēra ar zemi. Šis darbs tika paveikts jau agri no rīta. Tiklīdz pavāri noņēma virsējo banāna lapu kārtu, pasakainais gaļas aromāts ātri sapulcināja visus svinību dalībniekus, un paši nepacietīgākie smaržīgo gardumu ielenca ciešā lokā. Zeltainās, sulīgās, smaržīgās porcijas pavāri salika uz vīģes koka lapām. Tūram un man gardos gaļas gabalus pasniedza uz īpašiem, jau agrāk sagatavotiem šķīvjiem, bet mēs no šāda goda atteicāmies. Cūkgaļu no porcelāna šķīvjiem esmu ēdis arī mājās. No vīģes koka zara es norāvu lielu lapu un ar savu laupījumu paslēpos tikko pārvietotās moai ēnā. Es apsēdos uz niedru kūļa, kas gulēja blakus, un sāku mieloties, atgaiņādamies no uzmā​cīgām mušām. Noskaņojums man bija lielisks. Pirms brīža bija noslēdzies vesels dzīves posms. Man tas nozīmēja piecus gadus darba un bērnības sapņa piepildījumu. Turam — vēl viens ievērojams posms salas izpētīšanā. Pirmo izmēģinājumu viņš veica sen notikušas ekspedīcijas laikā, kad es vēl nebiju piedzimis.


Larisa Vilenska ASV «Es eju caur uguni» TRĪS NEDĒĻAS AIZ IKDIENIŠĶĀ ROBEŽAS

Iešana pa uguni, precīzāk — pa gailējošām oglēm, pazīstama jau daudzus gadu tūkstošus. Tā, piemēram, senindiešu eposā «Rāmājana» saglabājies stāsts par diviem braminiem, kas noslēguši derības un izgājuši cauri ugunij, un tas noticis vairāk nekā pirms 3000 gadu. Par cilvēkiem, kas staigājuši pa uguni, stāsta senās Romas vēsturnieks Plīnijs Vecākais un viduslaiku rakstnieki. Ar uguni savas spējas pārbaudījuši gan ziemeļu tautu šamaņi, gan Ziemeļamerikas indiāņi. Bet šeit ir liecība, kas radusies mūsdienās: «Uz 12x14 pēdu liela laukuma uzbērta desmit līdz , piecpadsmit centimetru bieza kvēlojošu ogļu kārta. Tumsā oglītes spīd tik spoži, ka saskatāmas ceremonijas dalībnieku sejas. Es redzēju, ka pēkšņi kāds vīrietis noauj kurpes un novelk zeķes. Pēc tam es ieraudzīju, ka viņš mierīgi, ritmiskiem soļiem, it kā līgani dejodams, iet pāri oglēm. Viņam bija vajadzīgi septiņi soļi, lai pārietu pāri ogļu laukumam. Vīrietim sekoja kāda sieviete. Kad viņa uzkāpa uz ugunīgā laukuma, viņas kājas pat iestiga karstajās oglēs, kas apbēra pēdu virspusi. Viņa gāja nesteigdamās, viņai bija vajadzīgi seši soļi, lai šķērsotu ugunskuru…» Tā mūsdienu pētnieks Kasovijs raksta par ugunsde- jām — anestenarīdu ceremoniju. Jāpiebilst, ka anestenarīdi pieder pie grieķu reliģiskas sektas, kuras saknes iesnie​dzas tālu gadsimtu tumsā. Un tomēr ugunsgājēju noslēpums joprojām nav atklāts. Šodien mēs gribam vēlreiz atgriezties pie šī temata, tādēļ publicējam fragmentus no Larisas Viļenskas un Džoe- nas Stefijas grāmatas (publicējamie fragmenti pieder pirmajai autorei), kā arī dažāda profila speciālistu domas par šo jautājumu. «Vai es gribu apgūt šo māku?» es sev vaicāju, kad no Tollija un Pegijas Berkeniem biju saņēmusi brošūru ar intriģējošu nosaukumu «Vajadzīgi ugunsiešanas instruktori». Tajā bija paskaidrots, ka vajadzīgi cilvēki, kas gatavi atbrīvoties no priekšstatu valgiem, lai vispirms paši kļūtu par ugunsgājējiem, bet pēc tam apmācītu citus. Autori so​līja, ka pietiek ar trim nedēļām, lai apgūtu jauno «profe​siju.» Priekšlikums šķita diezgan dīvains, tomēr man uzreiz gribējās pateikt «jā». Protams, tūdaļ uzradās ari šaubas: laika trūkums, finansiālas problēmas, manas fiziskās spējas… Visu pamatīgi pārdomājusi, es tomēr pieņēmu lēmumu: «Kaut kas tāds gadās tikai reizi mūžā, iespēju nedrīkst palaist garām. Ja Tollijs Berkens mani ņems, es pamē​ģināšu…» Pēc daudziem cilvēka potenciālo iespēju pētīšanas gadiem, es prātoju, pienācis laiks izzināt arī pašai savu potenciālu. Es vēlējos izprast arī pašu ugunsiešanas fenomenu: kas tad galu galā tas ir? Ar ko mums ir darīšana — ar parastiem fizikas likumiem, ar pārsteidzošām adaptācijas psihofizioloģisko mehānismu izpausmēm vai arī ar kaut ko līdz šim pilnīgi nezināmu? Vārdu sakot, man tiek piedāvāta iespēja ielūkoties ne​izzinātā pasaulē… Kādēļ lai es no tās atteiktos? … Es aizrakstīju Tollijam vēstuli ar lūgumu ieskaitīt mani viņa seminārā, bet pati aizbraucu uz Itāliju lasīt jau agrāk ieplā​notās lekcijas. Atgriezusies pēc mēneša, milzīgi lielajā pasta sūtījumu kaudzē atradu Tollija vēstuli. Tā sākās ar vārdu «APSVEICU!». Tālāk vēstulē bija rakstīts, ka es esmu uzņemta kursos un līdz 5. maija pusdienai man jāierodas Sakramento, Kalifornijā. Kursos rīkoto semināru specifisks temats bija baiļu pārvarēšana tiešā saskarsmē ar iešanu pa uguni, tāpēc mūs, vienpadsmit stažierus (ieskaitot arī sievietes), kursu vadītāji aicināja vispirms pārvarēt pašiem savu aprobežotību. Lai to panāktu, Tollijs sākumā mums ieteica nodarbo​ties ar speleoloģiju vislielākajā Kalifornijas alā


(kurā, starp citu, vajadzēja nolaisties ar virvi divsimt pēdu dziļumā), pēc tam iemācīties lēkt ar izpletni, vienatnē pavadīt nakti mežā… Vārdu sakot, par garlaicību mums nebija jāsūdzas. Mēs beidzām arī elpošanas vingrinājumu, sautēšanās, attīrīšanās procedūru un grupveida psiholoģiskās ietekmēšanas kursus. Varētu domāt, ka šīm nodarbībām nebija tieša sakara ar mūsu nākamo profesiju, tomēr tās mums palīdzēja veiksmīgi «doties ugunī». Pēc tam kad es jau divpadsmit reizes biju izgājusi «caur uguni» (10 gājieni paredzēti kursu programmā, divus veicu agrāk), man radās atziņa, ka nav divu pilnīgi identisku gājienu. Brīžiem ogles likās diezgan karstas, turpretim brīžiem karstums faktiski nebija sajūtams. Divreiz man ogles likās pat aukstas kā sniegs. Reizēm uz tām uzkāpt bija viegli, turpretim bija gadījumi, kad es — tāpat kā pirms pirmā gājiena — atkal noņēmos ar pašanalīzi un centos pārvarēt bailes un šaubas. Es secināju, ka šī trenēšanās kursa laikā iegūtās gudrības lielākoties saistītas nevis ar kaut kādu specifisku iemaņu apgūšanu, bet drīzāk gan ar to, ka mēs visi iemācījāmies citādāk raudzīties uz parastām, zināmām lietām, iedziļināties niansēs. Tā, piemēram, kādu laiku mani mocīja jautājums, kāpēc vieniem ugunsgājējiem rodas viegli apdegumi, turpretim citi nokāpj no uguns dobes bez jebkādiem ievainojumiem. Nekādas acīm redzamas, viegli konstatējamas atšķirības nebija: vieni un tie. paši cilvēki (piemēram, mūsu sagatavošanas grupas locekļi) aizvakar tika cauri bez apdegumiem, bet nākamajā nodarbībā viņiem uz pēdām uzmetās čulgas. Bet vienu likumsakarību es noteikti konstatēju: tiem, kas iet pa oglēm drošāk (nevis straujāk, dažreiz — pat pretēji), apdegumi rodas retāk. Reiz es Pegijai Berkenai jautāju, vai viņa nepārvalda kādu pretčulgu tehniku, un viņa bez vilcināšanās atbildēja: — Ari man reizēm rodas čulgas. Pats galvenais — nekāpiet uz uguns kā pagadās! Kad man sāka rasties čulgas, es sapratu, ka jāpaaugstina enerģijas kvalitāte. Viņa turpināja, akcentēdama nevis kādus mehāniskus faktorus, nevis pamācības, kā iet — lēni vai ātri —, bet drīzāk gan tikko manāmus, mainīgus faktorus, piemēram, tādus kā «enerģija», «attieksme», «garastāvoklis». Nodarbību pēdējā diena, kad notika kursu beigšanas ceremonija, man kļuva par vēl vienu mācību stundu. Ceremonijā bija paredzēts kaut kas līdzīgs seno Amerikas indiāņu rituālam ar spalvām. Kamēr Tollijs uz degošajām oglēm klāja salviju lapas un skaitīja lūgšanas, pēc Pegijas aicinājuma mēs pa vienam piegājām pie viņas. Pegija mūs apvēdīja ar rituāla spalvām un katram kaut ko iečukstēja ausī, turklāt tik klusi, ka pārējie grupas locekļi neko nevarēja sadzirdēt Kad es piegāju pie viņas, man nebija nekādu iepriekšēju pieņēmumu par to, kam jānotiek, būtībā es pret šo rituālu gan izturējos ar cieņu, bet negaidīju neko īpašu. Tomēr, aizvērtām acīm stāvēdama blakus Pegijai, kā bija noteikts, es piepeši sajutu tik milzīgu, tik intensīvu enerģijas pieplūdumu visā ķermenī, kādu vēl nekad nebiju sajutusi. Un tad izdzirdēju Pegijas vārdus: — Saņem šo spēku! Es saprotu, mani vārdi skan nezinātniski, bet es piedalījos seminārā tāpēc, lai visu izjustu uz savas ādas un aprakstītu savas sajūtas. Tādēļ uzskatu par nepieciešamu ielaisties sīkumos un būt līdz galam godīgai. Pēc instruktoru sagatavošanas kursa pabeigšanas es sapratu, ka man nav izdevies atrast atbildes uz jautājumiem par ugunsiešanas fenomena dabu. Tomēr tā nav neveiksme vai neizdošanās: es tagad pati varu staigāt pa uguni un iemācīt to citiem.

GALVENAIS — PARVARET BAILES Pēc Tollija kursu pabeigšanas es novadīju vairākus seminārus, mācīdama cilvēkus staigāt pa uguni ne tikai Kalifornijā, bet arī Šveicē un Itālijā. Turklāt atklāju, ka braucieni uz Eiropu acīmredzot bijuši daudz vērtīgāki man pašai nekā maniem skolēniem.


Šais braucienos es ļoti drīz konstatēju, ka daudzi eiropieši šo un to gan dzirdējuši par ugunsiešanu Indijā un Grieķijā, bet nezina, ka to var apgūt ikviens cilvēks. Visi kļuva ārkārtīgi piesardzīgi, aizbildinājās ar apdrošināšanu un iespējamiem sarežģījumiem, tiklīdz sākās runa par to, ka katram pašam jāmēģina iet pa uguni. Bet tik un tā šī ideja visur un vienmēr radīja milzīgu interesi un ziņkārību. Šādā situācijā es parasti vispirms nolasīju lekciju, kurā raksturoju kursu pamatuzdevumus, demonstrēju videoierakstus, bet pēc tam divas trīs reizes pārgāju pār 8 — 10 pēdu garu ogļu dobi. Pēc šādiem demonstrējumiem, ko prese vienmēr plaši apgaismoja, man radās iespēja sarīkot īstus seminārus par tematu «Baiļu un aprobežotu priekš​statu pārvarēšana ar ugunsiešanas palīdzību». Avīžnieki ļoti bieži mani iztēloja kā cilvēku, kas apveltīts ar nezin kādiem psihiskiem spēkiem vai neparastām dotībām, kuras man palīdzot iet pa uguni. Pret šādiem izdomājumiem es kategoriski iebildu, uzsvērdama, ka varu jebkuram cilvēkam iemācīt darīt to pašu, tomēr vairākums žurnālistu bija par to, lai viss būtu tīts zināmas noslēpu​mainības plīvurā. Man par pārsteigumu, semināru dalībnieki Eiropā lielākoties bija pilnīgi gatavi pieņemt šo apbrīnojamo cilvēka spēju, viņiem nebija īpaši grūti saskaņā ar to koriģēt savus uzskatus par pasauli. Parasti es devu priekšroku nelielām — desmit līdz divdesmit cilvēku grupām: tad visi dalībnieki var atslābināties, brīvi analizēt savas bailes, problēmas un mērķus, kā ari pārdomāt visvisādus paņēmienus šo mērķu sasniegšanai, bet es — kontrolēt viņu stāvokli. Es vienmēr izvirzu uzdevumu nevis sapulcināt pēc iespējas vairāk audzēkņu, bet gan pēc iespējas ātrāk panākt, lai viņi paši apzinātu savu ierobežotību, psiholoģiskās problēmas un apjēgtu savu potenciālu. Es lieku audzēkņiem skaidri saprast, ka, ja vakara nogalē, izņemot mani, neviens cits negribēs kāpt uz oglēm, es nebūšu ne sarūgtināta, ne apvainojusies. Iešana pa oglēm kļūst par vakara emocionālā pacēluma virsotni, bet nav tā mērķis. Manos Eiropas semināros parasti apmēram puse dalībnieku (bet ne 80% kā ASV) uzdrošinās staigāt pa uguni. Viņi kļūst gandrīz tikpat uzbudināti kā kalifornieši, bet čulgas viņiem rodas ievērojami mazāk nekā amerikāņiem. Kādam dalībniekam čulgas parādījās divas dienas pēc iešanas pa uguni, kad galu galā draugi šo cilvēku bija pārliecinājuši, ka nav iespējams neapdedzinā- ties. Ir patīkami redzēt, ka interese par ugunsiešanu pastiprinās visā pasaulē. Iļjass Abdulhakimovs, inženieris no Groznijas, izšķīrās par šādu soli pēc tam, kad bija pamācījies pie Valērija Avdejeva. Pēcāk viņš savu mēģinājumu komentēja šādi: «Kad tev radies skaidrs priekšstats par to, kas ir cilvēka organisms, tu saproti, ka mūsu fiziskā un psihiskā potenciāla virsotne visbiežāk parādās ekstremālās situācijās. Es ar vislielāko cieņu izturos pret Valēriju Avdejevu tāpēc, ka viņš uzdrošinājās apgūt šo seno mākslu — iešanu pa nokaitētām oglēm… Tagad es pats stāvu sarkani kvēlojošu ogļu priekšā. lai sasniegtu nepieciešamo psihofizioloģisko stāvokli, es atkārtoju dzejoļa rindas, kuras esmu speciāli izraudzījies šim mērķim. Es sevi pārliecinu, ka gūšu panākumus. Esmu tik stipri pārliecināts par veiksmīgu iznākumu, ka pēc šiem eksperimentiem nesajūtu gandrīz nekādu uzbudinājumu.» Bet es pirms katras nākamās iešanas izjūtu stipru uzbudinājumu. Domās bieži atceros motīvu, ko dzirdēju dažus gadus pēc tam, kad biju beigusi sagatavošanos iešanai pa uguni: Mēs — jaunie cilvēki, Mēs — vecie cilvēki, Mēs — tie paši cilvēki, Tikai dziļāki nekā agrāk!

SAVAS BAILES PĀRVĒRST PAR SPĒKU Pēc mācībām pie Tollija Berkena un pašas kursu novadīšanas es piepeši apjautu, ka mans stāsts par ugunsie- šanu nebūs pilnīgs, ja neuzrakstīšu par vēl vienu plaši pazīstamu ugunsiešanas instruktoru Toniju Robinsu. Iespēja iepazīties ar viņa metodi man radās diezgan drīz pēc tam, kad viņš ieradās Sanfrancisko uz savu populāro semināru «Bailes, kas pārvērstas par spēku: ugunsiešanas pieredze». Es nolēmu aizbraukt pie viņa un uz visu paskatīties savām acīm. Kaut arī nemēdzu slēpt, ka pati vadu šādus


seminārus, es nospriedu tā: būs labāk, ja tur parādīšos kā žurnāla «Psychical Research» («Psihiskie pētījumi») redak​tore un autore un piedalīšos semināra darbā, tā teikt, uz vispārējiem pamatiem. Seminārā piedalījās vairāk nekā simt dalībnieku, tā bija stipri raiba grupa. Pats jaunākais bija sešus gadus vecs puisēns, bet vecākā — 64 gadus veca sieviete, vairākums dalībnieku bija vecumā no trīsdesmit līdz četrdesmit gadiem. Gaidīdami ceremonijas sākumu, daudzi centās noslēpt satraukumu, daži meditēja, sēdēdami hallē uz grīdas, bet tikai atsevišķi cilvēki izturējās tā, it kā būtu atnākuši uz kinoseansu. Kā vēlāk noskaidroju, ļoti daudzus bija satraucis fakts, ka viss notiekošais tiek fiksēts videolentē; viņiem nepavisam negribējās par savu neparasto aizraušanos informēt paziņas, bet it īpaši — darba ko​lēģus. Cilvēku nepacietība kļuva aizvien klajāka, līdz beidzot 25 gadus vecais Tonijs strauji uznāca uz skatuves, izstarodams enerģiju un pašpārliecību, acumirklī radīdams iedvesmas pilna līdera iespaidu. Pēc īsa ievada viņš sāka skaidrot neirolingvistiskās programmēšanas (NLP) tehniku. Šī zināšanu sistēma, ko izstrādājis lingvistikas speciālists Džons Graidners un datortehnikas eksperts Ričards Bend- lers, īsumā ir šāda. Viens no paņēmieniem, ko sauc par modelēšanu, izpaužas sistemātiskā cilvēka uzvedības atkārtošanā, kas dod iespēju dublēt jebkuru cilvēka pilnības formu. Pēc Tonija pārliecības, lai panāktu to, ko panācis veiksmīgs cilvēks, nepieciešams: dublēt šī cilvēka ticības sistēmu («nav svarīgi, vai jūs ticat, ka varat kaut ko izdarīt, vai, tieši pretēji, ticat, ka nevarat neko panākt, — tik un tā jums ir taisnība»); dublēt šī cilvēka psihisko sintaksi (kuru, bez visa cita, var noteikt, vērojot šī cilvēka acu kustību); dublēt šī cilvēka fizioloģiju (starp citu, fizioloģiju iespējams pārveidot ar elpošanas palīdzību). Cits paņēmiens — implantētās (neapzinātās) Eriksona komandas — saistīts ar slēptās hipnozes tehniku: pasakot dažus vārdus (komandas), runātājs lieto kādu specifisku zīmi vai žestu, kam jāiedarbojas uz dalībnieku zemapziņu, rezultātā panākot automātisku komandu izpildīšanu kā atbildi uz šo žestu. Visā vakara norises gaitā šo «slēpto» žestu Tonijs demonstrēja diezgan atklāti (manuprāt, viņš to darīja apzināti, lai pastiprinātu dalībnieku ticību, ka viņi saņēmuši kaut ko tādu, kas viņiem palīdzēs veiksmīgi iet pa uguni). Komandas, kas, kā es konstatēju, tika tamlīdzīgi izmantotas un uzsvērtas, bija, piemēram, šādas: «pilnīgi atbildīgs», «pilnīgi uzticos», «pilnīgi atbilstošs», «man ir tik daudz spēka» un «pārmaiņa» (iespējams, ka dažas esmu palaidusi garām). Sagatavošanas laikā Tonijs izmantoja vēl vienu paņēmienu, ko sauc par fiksāciju. Ja pats indivīds kādu specifisku žestu atkārtos vairākas reizes (piemēram, sažņaugs dūrē labās rokas pirkstus), atrazdamies kādā īpašā stā​voklī, tad, žestu atkārtodams, viņš noteikti nonāks tādā pašā stāvoklī. Pa pusei zinātnisko stāstījumu piebārstīdams ar tipiskiem «cilvēka potenciāla» kursa elementiem (kad dalībnieki, apskaudami cits citu, dejodami un plaukstas sizdami, izveido «masāžas vilcienu»), Tonijs sagatavoja auditoriju tiktāl, lai tā saprastu, kā sasniegt to, ko viņš dēvē par kongruentu stāvokli (kad iekšējais un ārējais nostādīti vienā līnijā). Manuprāt, tas ir tas pats dziļās koncentrācijas stāvoklis, ko Tollijs Berkens sauc par «veltīt simtprocentīgu uzmanību». Vēlēdamies parādīt, cik spēcīgs var būt šis stāvoklis, Tonijs ļoti efektīgi ar vienu rokas zvēlienu pār​lauza dēli. Kaut arī mēs sākām pulksten septiņos vakarā, uguns- iešanas laiks pienāca tikai pēc pusnakts. Trīs dobes ar nokaitētām oglēm, katra 12 pēdu gara, tika gatavotas ļoti rūpīgi; šī procedūra, kā esmu novērojusi, ir ārkārtīgi svarīga ikvienam, it īpaši iesācējam, lai iešana veiktos. Atskanēja bungu rīboņa, kas atsauca atmiņā tradicionālās ugunsieša- nas ceremonijas. Tonijs vairākas reizes dziļi ievilka elpu un pārgāja pār pirmo dobi. Pēc tam viņš kopā ar diviem asistentiem sāka nodarboties ar audzēkņiem (tie pēc iepriekšēja norādījuma bija nostājušies trīs rindās), pārbaudīdami, vai viņi ir spējīgi pāifiet pāri ugunij: lika viņiem dziļi elpot, pavērst acis uz augšu, sažņaugt dūrē labo plaukstu. Lai gan biju pa uguni gājusi jau vairāk nekā 50 reižu (pēc piecdesmitās pārtraucu skaitīt, bet tā bija jau sen), es konstatēju, ka ieteikums dziļi elpot un skatīties augšup mazliet novērš uzmanību. Parasti pirms


uzkāpšanas uz oglēm es mirkli nolaižu acis lejup, pēc tam skatos taisni uz priekšu un izjūtu atslābināšanos, pilnīgi paļaudamās, kā es bieži mēdzu izteikties, uz «gara un miesas iekšējo gudrību». Šajā brīdī man negribas apzināti pievērst uzmanību nevienam sava ķermeņa procesam, arī elpošanai ne. Es tikai stāvu pie oglēm, kamēr sajūtu enerģijas pieaugumu un izdzirdu pēkšņu iekšēju pavēli: «Tu esi gatava, ej!» Parasti es nespēju noteikt, cik ilgs laiks paiet no tā brīža, kad nostājos pozīcijā pie oglēm, līdz tam mirklim, kad uzkāpju uz tām, bet draugi apgalvo, ka mans «ārpuslaika stāvoklis» parasti ilgst ne vairāk kā divas trīs sekundes. Kad es nostājos ugunsgājēju rindas galā, kāda jauniete, Kobinsa palīdze, man uzkliedza: — Jūs neesat gatava! Es centos viņu pārliecināt; — Ne vienu vien reizi esmu to darījusi arī agrāk. — Nē, es nevaru jums atļaut! — Viņa palika pie sava. Es nolēmu ar jaunieti nestrīdēties… Lai notiek, pacen​tīšos rīkoties pēc viņu noteikumiem un izmantot sekundes daļu starp viņas atļauju «ejiet!» un savu pirmo soli uz oglēm, lai radītu savu «ārpuslaika stāvokli». — Ejiet! Es gāju un pārgāju pāri oglēm nevainojami: pārliecība manī bija atgriezusies, ogles šķita vēsas un gludas. Es ne mirkli nezaudēju reālo saikni ar apkārtējo pasauli, turpretim pārējie, akli iedami ar augšup pavērstām acīm, sažņaugtām dūrēm un mežonīgu sejas izteiksmi, apstājās tikai tad, kad asistente viņiem pavēlēja apstāties. Kaut ari Tonijs apgalvoja, ka NLP paņēmienu izmantošana samazina apdegumu risku, es domāju, ka šāda vai tāda konkrēta paņēmiena pārmērīga cildināšana var kļūt pat bīstama. Lai to apstiprinātu, citēšu Tollija Berkena rakstu, kas publicēts viņa informatīvajā biļetenā «Sundoor» («Saulainās durvis»): «Tonijs Robinss iemācījās staigāt pa uguni Tollija Berkena vadībā un ir viens no dažiem desmitiem instruktoru, kas māca ugunsiešanu, izmantojot «baiļu un ierobežojošo priekšstatu pārvarēšanas» variantu. Tonija metode raksturojas ar to, ka viņš pieslēdz arī informāciju par neirolingvis- tisko programmēšanu. Cilvēki griežas pie mums ar jautājumiem, vai NLP palīdz izsargāties no apdegumiem ugunsiešanas laikā. Pamatojoties uz pētījumiem, kas veikti pēdējos pāris gados, var sacīt, ka NLP necik nemazina apdegumu iegūšanas risku. Nesen kāds visiem pazīstams neirolingvistikas speciālists izmantoja NLP paņēmienus, lai pārietu pār oglēm, bet rezultātā viņš bija vienīgais gājējs, kam radās čulgas. Neviens cits lajā seansā neizmantoja NLP tehniku, un apdegumi nevienam citam neradās. Mēs esam pārliecināti, ka nākotnē zinātnieki atminēs ugunsiešanas noslēpumu…»

KOMENTĀRa VIETĀ «…Šeit nav nekādas anestēzijas un nekādas krāpšanas. Viss ir vienkārši: kājas izdala sviedrus, un radušās lodītes pasargā no apdegumiem. Tieši tāpat siekalas aizsargā uguns- rijēja muti,» tā domā rakstnieks Lorenss Grīns, grāmatas «Vecās Āfrikas pēdējie noslēpumi» autors. «…Pagājušā gadsimta beigās pieredzes bagāti tēraud- lietuvju strādnieki reizēm jaunpienācējiem rādīja fokusu: viņi uz mirkli iebāza roku izkausētā tēraudā. Intensīva tvaika rašanās uz plaukstas pasargāja ādu no apdeguma,» atceras tehnisko zinātņu doktors S. Ripss. «…Nav nekādu šaubu, ka pašiedvesma nevar cilvēka organismu pasargāt no apdegumiem, ja tas kaut tikai vienu vai divas minūtes atrodas tādā karstuma zonā, kur temperatūra ir 500 — 600°C,» saka akadēmiķis P. Budņikovs. «Bet Fidži salu iedzīvotāji iet pa akmeņiem, kam ir zema siltuma vadītspēja. Celtniekiem ir ļoti labi zināmi porai​nie bolita kaļķakmeņi, kas ir labs siltumizolācijas mate​riāls.» «…Kokvilnas audums uzliesmo jau 300°C temperatūrā. Tomēr ir zināms īpašs auduma krāsošanas


paņēmiens, ko sauc par krāsošanu izkausētā metālā. Tas notiek tā: audumu pārklāj ar krāsu un pēc tam ātri izlaiž caur izkausētu metālu. Ādu var žāvēt kamerās, kurās temperatūra ir ievērojami augstāka pār ādas aizdegšanās temperatūru, tomēr to drīkst darīt tikai ļoti īsu bridi. Tāpēc, ja cilvēka pēdas apakšas ādas biezums ir 2—4 mm, iešana pa uguni, protams, īsu laiku ir pilnīgi iespējama.» Tādas ir tehnisko zinātņu doktora A-Saveļjeva domas. «… Nestinārietes [2] absolūtā pārliecība, ka viņai nedraud apdegumi, turklāt strauji dejas soļi, kad kājas tik tikko saskaras ar oglēm, — tas ir ugunsiešanas noslēpums,» uzskata bulgāru profesors Arnaudovs un viņa kolēģe doktore Gorvadova. «Tā ir pilnīgi izskaidrojama parādība, pamatojoties uz akadēmiķa I. Pavlova mācību par augstāko nervu darbību.» «…Viduslaiku vēsturē nav fiksēts neviens gadījums, kad upuris, ko sadedzina uz sārta, būtu varējis pretoties ugunij. Bet pēdu ādas sausais un biezais raga slānis ir pietiekami drošs aizsargs cilvēkiem, kam jāiztiek bez apaviem vai pat jāizdara īslaicīgas piruetes uz nokaitētām oglēm. Mūsu ādu var uzskatīt par organisma aizsardzības priekšējo līniju pret naidīgu vidi, un pilnīgi dabiski ir domāt, ka tās aizsargsistēmas arsenālā ir arī tādi līdzekļi, par kuru esamību mums pagaidām nekas nav zināms,» raksta medicīnas zi​nātņu kandidāts J. Saļņikovs. «…Šie fakti, protams, pārsteidz, it īpaši, ja atceramies, ka daudzi cilvēki, iedami basām kājām, apdedzina pēdas pat pludmales smiltīs. Bet cik pārsteidzoši tas ir no siltasiņu dzīvnieku ekstremitāšu funkcionēšanas viedokļa? Daudzi dzīvnieki visu savu mūžu taču «kailām kājām» staigā pa sniegu pat četrdesmit grādu salā. Šai gadījumā temperatūru kritums ilgāku laiku noturas 70 — 80°C līmenī. Tādēļ evolucionāri dzīvnieku ekstremitātēm ir fizioloģiski pielāgošanās mehānismi, kas lielu temperatūras kritumu apstākļos atslēdz sāpes un izslēdz ekstremitāšu siltuma zuduma ierobežojumu… Šie mehānismi ir arī cilvēkam, bet normālos apstākļos cilvēks tos neizmanto, jo dod priekšroku siltiem zābakiem vai velteņiem. Bet, ja šāda asinsrites tīkla anatomiskā uzbūve ekstremitātēs eksistē, tad tas nozīmē, ka saglabājas arī neizmantotie nervu ceļi, kas intensificē siltuma apmaiņu starp venozajām un arteriālajām asinīm. Neviens ugunsiešanas rituāls nav ilgs. Asinsrites un siltum- apmaiņas intensifikācija ekstremitātēs nepieļaus lielus asins pārkarsumus tieši ekstremitāšu zonā, bet cilvēkam parastie ķermeņa temperatūras regulēšanas mehānismi novadīs ne īpaši lielu siltuma pārmērību. Sviedru izdalīšanās pietiekami lielu kritumu gadījumos spēj stabilizēt ādas virsmas temperatūru pieņemamā līmenī. Visiem taču labi zināms, ka somu pirtī cilvēki spēj uzturēties diezgan ilgi, kaut gan tur temperatūra ir apmēram 100°C. Tādēļ, lai cik pārsteidzoši liekas apgalvojumi, ka uz ugunsgājēju kājām nerodas apdegumi, šāda iespējamība tomēr nav izslēdzama. Tikai nepieciešama pārbūve asinsrites vadībā, nervu impulsu pārslēgšanā,» savā grāmatā «Par iespējamo un neiespējamo zinātnē» raksta fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts A Hāzens.


Viktors Fiļipovs Ivana Barga bibliotēka Vologdā? Vologdā zem Sofijas katedrāles altāra grīdas atsegta veca sarkano ķieģeļu siena, kas beidzas dziļā pazemē. Droši vien es tagad šim atklājumam nepievērstu uzmanību, ja televīzijas kanāls «Ostankino» nebūtu parādījis reportāžu par Ivana Bargā bibliotēkas meklēšanu. Krievijas caram Ivanam, ko daba bija apveltījusi ar rakstnieka dotībām, piederēja ļoti bagātīga bibliotēka. Tā glabājās pazemes krātuvēs, ko — pēc vēsturnieku domām — speciāli šīm vajadzībām bija uzbūvējis itāliešu inženieris Aristotelis Fioravanti. Reiz ar visaugstākā valdnieka atļauju pazemē ielaists Tērbatas mācītājs Vitermanis, kas sastādījis tur glabāto bagātību katalogu. Tajā ierakstīti folianti no kņaza Jaroslava Gudrā, paša Ivana Bargā vecāsmātes Sofijas Paleologas un Dānijas karaļa Hristiana krājumiem, Novgorodas un Ples- kavas rokraksti, grāmatas no mācītāja dzimtās pilsētas Tērbatas un citām ārzemju pilsētām. Pēc Ivana Bargā nāves slavenā bibliotēka nozuda bez pēdām, jo savā laikā bija pieejama tikai ļoti šaurām galminieku aprindām. Kur tā palikusi? Sis noslēpums cilvēkiem nedod mieru nu jau piekto gadsimtu. Pēc cara meitas Sofijas rīkojuma Ivana Bargā djaks Makarjevs pārmeklēja Kremļa pazemi, bet neko, ja neskaita dažas lādes, tur neatrada. Tikpat nesekmīgi beidzās arī cita djaka — Konona Osipova ekspedīcija, kurai Pēteris I bija piešķīris speciālus līdzekļus noslēpumainās bibliotēkas meklēšanai. Kopš XIX gadsimta mēģinājumos atminēt cara Ivana Bargā lielo noslēpumu iesaistījušies ari zinātnieki un apslēpto mantu meklētāji. No televīzijas kanāla «Ostankino» reportāžas noprotams, ka trīs firmas — «Ģeogrāfijas pasaule», «From» un «Starptautiskā ceļotāju asociācija» — nolēmušas organizēt kompleksu pazemes būvju izlūkošanu tais vietās, kur dzīvojis Ivans Bargais. Diemžēl reportāžā minēto adrešu sarakstā nav Vologdas. Bet šajā senajā Krievzemes pilsētā cars Ivans nodzīvoja trīs gadus un piecus mēnešus. Viņš pats vēlējās to pārvērst par savu galvaspilsētu, ko apliecina tai laikā izvērstā Vologdas dievnamu un Kremļa celtniecība. Kā vēstī hronists, 1556. gadā valdnieks Ivans Vasiļje- vičs pavēlējis likt pamatus «akmens pilsētai» stāvā Vologdas upes krastā (šo vietu tagad sauc par Katedrāles kalnu; un vēl pavēlējis «par godu Svētās Dievmātes Aizmigšanai uz​celt Katedrāli pilsētas vidū blakus arhiereja mājai». Tai laikā Vologdai bija ļoti izdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis. Atšķirībā no Maskavas, kas faktiski atradās valsts nomalē un tāpēc klejotāju uzbrukumos bieži tika nopostīta, Vologdu no ļauniem ienaidniekiem sargāja necaurejami meži, turklāt tā nebija tālu no Maskavas, Novgorodas, Ros- tovas un citām lielām Krievzemes pilsētām. Galvaspilsētas pārcelšana uz Vologdu caram Ivanam, kas tīkoja pēc vien- personīgas varas, varēja būt izdevīga arī cīņā pret lielo un bagāto bajāru kārtu, kas bija nostiprinājusies Maskavā. Turklāt XVI gadsimtā Vologda bija Krievzemes tirdzniecības centrs, kas uzturēja sakarus ai* angļiem, vāciešiem un holandiešiem, kuru kuģi veda tirgotāju preces no Baltās jūras pa Ziemeļu Dvinu un Suhonu un kuriem Vologdā bija «personīgas mājas un uzturēšanās zīmes». Dzīvodams Vologdā, cars Ivans nodibināja ciešas attiecības ar Angliju. Par savu sūtni Anglijā viņš iecēla vologdieti Osipu Ņepeju, kas Anglijas karali un viņa galmu pārsteidza ar savām prāta spējām, daiļrunību un zināšanu bagātību. Taču galvaspilsētas pārcelšanu uz Vologdu izjauca mēra epidēmija. 1571. gadā «Vologdā bija liels mēris, kura dēļ Valdnieks pārcēlās uz valdošo pilsētu Maskavu un Vologdas pilsētas celtniecība apstājās». Pieckupolu Sofijas katedrāle tika iesvētīta pēc cara Ivana nāves. Nepabeigtās Marijas Pasludināšanas katedrāles ēkā lika iekārtota šaujamā pulvera un citu kara materiālu noliktava. Kā izmantotas plašās pazemes būves, kas bija izveidotas Katedrāles kalnā, kur valdnieks vēlējās uzcelt savu


pili, — to cara Ivana laika​biedri noklusē. Tikai XVII gadsimtā, Alekseja Mihailoviča valdīšanas laikā, tika veikts pirmais mēģinājums izpētīt Katedrāles kalnu. Vologdas arhibīskaps Simons atraka daļu pazemes ēkas un atrada tajā sudrabu un bagātīgu rotaslietu krājumu. Pēcāk šīs ēkas akmeņi izmantoti arhiereja mājas būvdarbu pabeigšanai. Pastāv pieņēmums, ka arī XVIII gadsimtā bīskapa Josifa Zeltītā laikā no Katedrāles kalna pazemes būvēm ņemti ķieģeļi, kas iemūrēti Augšāmcelšanās katedrālē un arhiereja sētas ēkās. To tagad sauc par Vologdas Kremli, kurā ir Valsts vēsturiskā arhitektūras un mākslas muzeja rezervāts, kā arī galvenās dienesta telpas un izstāžu zāles. Muzeja galvenā fondu glabātāja Natālija Zolotova saka, ka Kremļa pagrabi un Katedrāles kalna pazemes telpas joprojām nav izpētītas. Muzejs aizņemts ar virszemes ēku restaurāciju, citam neatliekot ne laika, ne līdzekļu. To teikdama, Natālija Zolotova Kremļa pagalmā man parādīja divus tuneļus, kuru diametrs ir apmēram 100 cm. Tie ieslīpi stiepjas zem Ekonoma korpusa, kas uzbūvēts 1659. gadā. Kas tie par tuneļiem un uz kurieni tie ved — nav zi​nāms. Ļaužu prātam nedod mieru nostāsti par bagātībām, kas paslēptas Katedrāles kalnā, un pazemes tuneli zem Vologdas upītes, kas it kā savienojot Kremli ar Pestītāja klosteri pilsētas nomalē. Nikolajs Fedišins, kas jau pusi gadsimta strādā muzejā par restauratoru, šīs valodas uztver nopietni. Jau zēna gados viņš izložņājis Kremļa pagrabus un atradis tukšumus sienās, aizmūrētas ejas un baisus, noslēpumainus tuneļus. Bet kara laikā, kad Katedrāles kalnā ierīkotas patvertnes pret bumbvedēju uzbrukumiem, Nikolajs Fedišins ierakumos redzējis senu ķieģeļu celtņu fragmentus. Kādā 1608. gada dokumentā lasāmas interesantas rindas: «Tagad Vologdā sapulcējušies visi labākie maskavieši, viesi ar milzum lielu mantu un naudu, arī Valdnieka manta šeit Vologdā ir liela…» Var pieņemt, ka cars Ivans un pēc tam viņa troņmantnieki savu bagātību glabājuši Vologdā, jo tais juku laikos Vologdā bija drošāka vieta par Maskavu. Bet joprojām nav zināms, vai šai bagātībā bijusi iekļauta arī cara bibliotēka. Kur tā tagad glabājas — tas vēl jāuzzina. «Izvestija


Treša dala Kara atbalsis


Pauls enke, vācu vēsturnieks Dzintara istaba BALTIJAS ZELTS Dzintara izcelšanās noslēpums daudzus gadsimtus urdījis cilvēku iztēli. Feniķieši, grieķi, romieši, vikingi, Baltijas tautas, slāvi un ģermāņi ilgu laiku bija vienisprātis, ka dzintars ir saules vai saules dievības asaras. Vēlāk radās jauni minējumi — cits par citu romantiskāki: sacietējis medus, jūras ūdenī sastingušas zvaigžņu daļiņas, kas nokritušas no debesīm, vaļu sakultas jūras putas, kas laika gaitā sacietējušas. Zinātnieki joprojām strīdas, vai dzintara dabu uzminējis izcilais krievu ģēnijs Lomonosovs, atklādams, ka dzintars ir sacie​tējuši koka sveķi, vai arī tas bijis zināms jau senajā Romā. Dzintara popularitāte izskaidrojama ne tikai ar tā skaistumu, retumu vai arī izcilo īpašību, ka tas ir viegli apstrādājams: dzintars nav ne pārāk ciets, ne pārāk trausls. Senatnē dzintars izmantots arī kā ārstniecības līdzeklis un pat kā… burvju zāles! Pulverī samaltu dzintaru sajauca ar eļļām un gatavoja ziedes, bet dzintara amuleti cilvēku sargāja no ļaunas acs un ļauna likteņa. Cilvēki ticēja zeltainā, šķietami siltā un vieglā akmens burvju spēkam līdz pat XVIII gadsimtam. Kādēļ? Acīmredzot tādēļ, ka tas pēc pa- berzēšanas gar apģērbu pārvēršas par magnētu, un magnētisms mūsu senču izpratnē bija saistīts ar pārdabiskiem spēkiem. Dzintaru dēvēja par Baltijas zeltu, turklāt pamatoti, jo tas vienmēr bijis cieņā visos tirgos un savā laikā kalpojis pat par maiņas līdzekli. Pa senajiem tirdzniecības ceļiem (vienu no tiem, to, kas veda no Dancigas* uz dienvidiem, sauca par Dzintara ceļu) cauri visai Eiropai uz Priekšāziju plūda gan dzintara izstrādājumi, gan neapstrādāti saules akmens gabali. Novados, kur bija bagātīgas Baltijas zelta atradnes, dzintara ieguve kļuva par privilēģiju, ko izmantoja visbagātākie un visstiprākie — lielie tirgotāji un varenie feodāļi. Bet XIII gadsimtā dzintara ieguve kļuva par Zobenbrāļu ordeņa un Teitoņu ordeņa monopolu. Pamazām dzintara apstrādāšana kļuva par ļoti cienījamu amatu, un XVII gadsimtā radās pat īpaša cunfte — dzintara apstrādātāji Sevišķi slavenas darbnīcas izveidojās Kēnigs- bergā** un Dancigā. Kad 1701. gadā Brandenburgas kūrfirsts sevi kronēja ar prūšu kroni un kļuva par Prūsijas karali Fridrihu I, kronēšana notika Kēnigsbergā. Pēc iepazīšanās ar pilsētas dzintara apstrādātāju darbiem, Fridriham I radās karsta vēlēšanās sev personīgi pasūtīt kādu nebijušu dārglietu. Tāpēc tai pašā 1701. gadā viņš Kēnigsbergas meistaram Gotfrīdam Volframam (pēc izcelšanās dānim) pasūtīja nevis kādu gredzenu vai ko tamlīdzīgu, bet gan… dzintara paneļus savas Berlīnes pils Šarlotenburgas galerijas sienu apdarei. Tas bija milzīgs darbs un ilga apmēram desmit gadus. Pēc daudzām detaļām paneļu veidojumā eksperti atzinuši, ka sākumā darbu vadījis Dancigas arhitekts un skulptors Andreass Slīters, kas tais gados kalpoja Fridriham I un baudīja īpašu karaļa labvēlību. Tomēr 1707. gadā, kad lielākā daļa sienu un cokola paneļu jau bija gatavi, karaļa pasūtījums nonāca citu meistaru — Ernsta Šahta un Gotfrīda Tīrova rokās. Palicis nenoskaidrots, vai dzintara paneļi uzstādīti Šarlotenburgas pilī, kā sākotnēji karalis bija iecerējis, toties zināms, ka 1712. gadā tie nokļuvuši karaļa jaunajā Berlīnes pilī (kuras celtniecībā piedalījās mums jau pazīstamais An- dreass Šlīters) un izmantoti trešā stāva stūra istabas deko​rējumā. Tieši tur pirmoreiz Dzintara istabu apbrīnoja Krievijas cars Pēteris I. 1712. gadā, dodamies ar saviem karapulkiem uz Pomerāniju, Pēteris I Berlīnē satikās ar karali Fridrihu I, cerēdams iegūt sabiedroto karā pret zviedriem. Acīm​redzot šīs vizītes laikā viņš iepazinās arī ar arhitektu Šlīteru.


Pēc Krievijas cara ielūguma jau nežēlastībā kritušais arhitekts pārcēlās uz Krieviju, kur veidoja Pētera I Vasaras pili un piedalījās Ziemas pils projektēšanā. Arhitekts un skulptors Andreass Šlīters, viens no Dzintara istabas radī​tājiem, nomira Krievijā 1714. gadā. Bet gadu agrāk Prūsijā nomira karalis Fridrihs I. Pie varas nāca viņa dēls — divdesmit piecus gadus vecais Frid​rihs Vilhelms I. Ar vieglu roku viņš tērēja uzkrātās bagā​tības, nesaudzīgi aplaupīja tautu, toties radīja armiju, kas bija divreiz pārāka par tēva armiju. Jau valdīšanas laikā viņš ieguva iesauku, ar kuru iegāja vēsturē, — Zaldātu ka​ralis. 1716. gadā Fridrihs Vilhelms I piedāvāja Pēterim I noslēgt savienību pret zviedriem, jo tikai ar Krievijas palīdzību viņš varēja cerēt uz Pomerānijas atbrīvošanu, un tieši tad karalis atcerējās, cik ļoti Pēteris I reiz bija apjūsmojis Dzintara istabu. Prūsijas un Krievijas savienība pret Zviedriju tika radīta, un drīz pēc tam Pēteris I vēstulē no Amsterdamas savai sievai pavēstīja, ka Berlīnē saņēmis dāvanu — Dzintara kabinetu. Šai laikā (1714. g.) Pēteris I Pēterburgā jau bija nodibinājis savu slaveno Kunstkameru — retu lietu muzeju. Pēc četriem gadiem viņš izdeva speciālu dekrētu par sistemātisku mākslas darbu un retumu vākšanu un to nogādāšanu reto lietu muzejā. Tā tika radīts pamats lieliskajām Maskavas Kremļa un Pēterburgas Ermitāžas kolekcijām. Tātad Dzintara istaba — Prūsijas karaļa Fridriha Vilhelma I dāvana par godu Krievijas un Prūsijas savienībai — tika demontēta, iepakota astoņpadsmit kastēs un pa jūru aizvesta uz Mēmeli [3] , kur pēc Pētera I pavēles to sagaidīja speciāla misija ar oberhofmaršalu priekšgalā. Dārgā krava pa kamanu ceļu bija jānogādā Krievijā, Pēterburgā, taču vešana aizkavējās, un tikai pavasarī, maijā, Dzintara istaba sāka savu ceļojumu uz Krievijas galvaspilsētu. Katra kaste tika iekrauta sešzirgu pajūgā. Sargi vārda tiešajā nozīmē nenolaida acis no prūšu karaļa dāvanas, un karavāna caur Kurzemi laimīgi ieradās galvaspilsētā. Sākumā Dzintara kabinets tika novietots ziemas mājā, bet pēc pieciem sešiem gadiem — pilī, kas bija pašreizējās Ziemas pils priekštece. Toreiz Dzintara istaba bija tieši tāda pati kā savā pirmajā mājvietā Berlīnē. Tā papildināja Pētera I savākto krievu un Rietumeiropas meistaru darbu kolekciju un bija atvērta apmeklētājiem.

ASTOTAIS PASAULES BRĪNUMS 1755. gadā, kad iepriekšējā ēka bija jānojauc, lai dotu vietu jaunās Ziemas pils celtniecībai, Pētera Lielā meita ķeizariene Elizabete Petrovna pavēlēja Dzintara kabinetu pārvest uz Carskoje Selo, kur tapa Krievijas valdnieku vasaras rezidence. Zāle, kurā vajadzēja novietot Dzintara istabu, bija daudz lielāka par iepriekšējo, tādēļ pils cēlājam Bartolomeo Frančesko Rastrelli (Krievijā viņu sauca par Varfolomeju Varfolomejeviču) radās ļoti grūts uzdevums. Bet rezultātā pasaule ieguva diženā ģēnija gara produktu — brīnum daiļu mākslas darbu, kas apjoma ziņā gandrīz sešreiz pārsniedza iepriekšējo Dzintara kabinetu un kļuva par izcili skaistu svētku zāli. Lielajam Rastrelli izdevās tā izvietot Dzintara kabineta baroka detaļas un tik veiksmīgi tās papildināt ar rokoko stila elementiem, ka tālaika cilvēkiem un viņu pēctečiem Jekaterinas pils (nosaukta par godu Pētera I sievai Jekaterinai I) Dzintara zāles apmeklējums sniedza vislielāko baudu. [4] Bet tagad ieklausīsimies, ko par Dzintara zāli (tādu, kādu to izveidoja Rastrelli un kāda tā saglabājās līdz 1941. gadam) stāsta cilvēki, kas to redzējuši savām acīm. «Šīs telpas… vienā pusē ir trīs lieli logi, kas sākas no pašas grīdas. Pretējo sienu, tāpat arī abas sānu sienas, sadala divviru durvis. Durvis ir gaišā krāsā un bagātīgi apdarinātas ar zeltītiem kokgriezumiem — rokoko stila ornamentiem. Sienu virsma sadalīta ar augstiem Venēcijas spoguļiem bronzas rāmjos, kas sniedzas no griestu frīzes līdz cokolam. Pie spoguļiem durvju augšējās malas augstumā stāv apzeltīti bronzas svečturi. Griestus rotā alegorisks gleznojums, kura autori ir divi itāliešu


mākslinieki — Džuzepe Valeriāni 110 Romas un Antonio Perisinoti no Boloņas, kas Pēterburgā strādāja no 1742. gada. Dzintara rotājumi aizņem visu šo trīs sienu brīvo virsmu, sienas ir pilnīgi nosegtas ar dzintara mozaīku. Kaut arī šeit valda stilu sajaukums, kas izskaidrojams ar pārmērīgi ieilgušo celtniecību un vienota projekta trū​kumu, kopējais iespaids par zāli ir satriecošs, it īpaši saules J gaismā.» Šis apraksts attiecas uz 1920. gadu. Papildināsim to ar vēl vienu aprakstu, kas radies 1912. gadā. «Dzintara istabas stils… ir rokoko un baroka mistrojums. Augstvērtīgā materiāla, meistarisko griezumu un arhitektūras formu viegluma dēļ šī istaba ir īsts brīnums, tomēr pats galvenais ir brīnišķīgais, brīžiem tumšais, brīžiem gaišais, bet pastāvīgi siltais dzintara lāsojums, kas visai iekārtai dāvā vārdos neizsakāmu skaistumu. Zāles sienas ir klātas ar pulētiem dzintara gabaliņiem, kas ir dažādi gan pēc lieluma, gan pēc formas, bet saglabā nemainīgu, dzeltenīgi brūnganu kolorītu. Grieztie dzintara rāmji ar reljefiem sadala sienas atsevišķos sektoros, kuros ieklātas četras mozaīkas — Romas ainavas ar alegoriskiem cilvēka četru sajūtu attēlojumiem. Ignorējot visas tehniskās grūtības, šis trauslais, viegli plīstošais materiāls izskatās tā, it kā būtu speciāli radīts ornamenta barokālo formu atveidošanai, turklāt rāmji un panno izrotāti arī ar bareljefiem, nelielām bistēm, ģerbo​ņiem, kara trofejām utt Viss dekors rada patīkamu iespaidu kā saules, tā ari sveču gaismā. Turklāt zāles apdarē nav nekā kliedzoša, uzkrītoša, rotājumi ir tik glezni un harmoniski, ka viens otrs apmeklētājs var iziet cauri zālei, īpaši nepamanījis, no kāda materiāla gatavota sienu, durvju un logu rāmju apdare, sienu ornamenti. Dzintara istabas apdare, kā liekas, visvairāk asociējas ar marmoru, tomēr tai nav itin nekā no marmora saltuma un svinīguma, un, protams, tā ar savu skaistumu ievērojami pārspēj koka apdari pat tad, ja tā būtu darināta no visvērtīgākās koksnes. Dzintara istabā ir divi gaismas avoti. Trīs logi līdz pašai grīdai ar skatu uz laukumu pils priekšā. Starp logiem ir vertikāli spoguļi, arī to apzeltītie un ornamentiem rotātie rāmji sniedzas līdz grīdai.» Dienas gaismu, kas istabā brīvi ieplūda pa platajiem logiem, vakaros nomainīja simtiem sveču liesmu, ko tūkstoškārt atstaroja spoguļi. Tieši gaismas un dzintara apvienojums Jekaterinas pils svētku zālē radīja īpašu burvību. Gaismā sāka laistīties mozaīku sienas, gaismas rotaļa turpinājās dzintara reljefos, atklādama to dziļumu un plastis​kumu, to dzīvo, apgaroto skaistumu.

FĪRERA PREROGATĪVA 1933. gada maijs. Pagājuši vairāki mēneši kopš tās dienas (30. janvāris), kad Hitlers tika iecelts par reihs- kancleru. Vācijas pilsētu laukumos fašisti dedzina grāmatas. 1933. gada vasara. Drīz pēc ebreju radīto kinofilmu, lugu un mūzikas aizliegšanas sākas plaša kampaņa pret tā saukto sapuvušo jeb izdzimteņu mākslu. Sāda birka tiek piekārta visam, kas neatbilst nacistu mākslas koncepcijai, — modernismam, ekspresionismam, -sirreālismam un citiem pārmērīgi oriģināliem virzieniem… Mākslinieku vajāšanas laikā konfiscēja apmēram sešpadsmit tūkstošus gleznu un kulptūru. Daļa šo darbu tika pārdota ārzemēs (Vācijai ļoti bija vajadzīga valūta), daļa — apmainīta pret vācu meistaru darbiem (fīrers cienīja garīgās tradīcijas), bet pārējie… «Vairākums konfiscēto objektu ir iznīcināti!» propagandas ministrs Jozefs Gebelss1 lepni paziņoja Hitleram. Ieveduši kārtību pašu mājās, nacisti pievērsa skatienu ārzemēm. Jāatzīmē, ka Hitleru jau jaunības gados zināmā mērā bija ietekmējusi angļu filozofa Hjūstona Stjuarta Čemberlena (1855 — 1927) ideja, ka Eiropai par savas kultūras un civilizācijas rašanos jāpateicas… vāciešiem! Sī neapstrīdami absurdā tēze kļuva par trešā reiha kultūras politikas pamatu. Impērijas galvenais ideologs Rozenbergs2 šo ideju


visvisādi cildināja savā programmatiskajā darbā «XX gadsimta mīti». Izvirzījuši lozungu «Eiropa par visu ir parādā Vācijai», fašisti sāka gatavoties karam pret Eiropas kultūra. Liekas, ka pirmo reizi vēsturē kopā ar militāriem, ekonomiskiem un politiskiem uzbrukuma plāniem, kas vērsti pret citām valstīm, radās arī, tā teikt, kultūrpolitisks uzbrukuma plāns. Tas tika izstrādāts ar īsti vācisku pedantismu. Vispirms bija vajadzīgas precīzas ziņas par visvērtīgāko pasaules kultūras bagātību krātuvēm kaimiņvalstīs, ari PSRS, kā ari dati par konkrētiem mākslas darbiem katrā muzejā. Vācu māks​las zinātnieki — citi tieši, citi aplinkus — iesaistījās izlūko​šanā. Tā, piemēram, trīsdesmito gadu beigās par austrumu ekspertu kļuva kāds fon Holsts3 . 1940. gadā Holsts tika iesaistīts Vācijas arhīvu komisijā, kas darbojās Igaunijā. 1941. gada sākumā viņu iekļāva kultūras komisijā, kas strādāja Lietuvā, pēc tam Ļeņingradā un Maskavā. Šim komandējumam mākslas zinātnieks fon Holsts gatavojās īpaši rūpīgi. 1940. gada 15. novembrī viņš vērsās pie Vācijas muzeju direktoriem ar prasību noteikt par pienākumu visu muzeju apakšvienību priekšniekiem sagatavot viņam ziņojumus «par visiem mākslas darbiem (tiem, kas glabājas Krievijas muzejos), kuri no jebkāda viedokļa varētu kļūt par vērtīgu ieguldījumu Vācijas kultūras dārgumu krātuvē». Holsts savā uzcītībā, protams, nebija viens. Mākslas vērtību izlūkošanas dienesta dati pa īpašiem kanāliem ieplūda Vācijas speciālo dienestu un mākslas zinātņu institūtu aktos un kartotēkās. Tur tie krājās, tika sistematizēti un gaidīja savu laiku. Uzkrājās arī praktiskās darbības pieredze. Jau 1938. gada martā pēc norunas ar Austrijas nacistiem Vācija sev pievienoja Austriju. «Brālīgajā» valstī hitlerieši atrada pamestas bagātību krātuves — ārkārtīgi vērtīgas mākslas darbu kolekcijas, kas piederēja lieliem banku magnātiem ebrejiem un aristokrātu ģimenēm, kuras steigā bija pametušas dzimteni. Gestapovieši jau bija sākuši dažas lietas no šūn kolekcijām klusītēm rezervēt sev, kad negaidot no Berlīnes pienāca ļoti stingrs rīkojums: visas atrastās vērtības ne​kavējoties konfiscējamas, pilnībā saglabājamas un sīki jo sīki aprakstāmas. Kas bija noticis? Noskaidrojās, ka Hitlers pieņēmis vēsturisku lēmumu: Linčā pie Donavas (Austrijā) izveidot pasaulē lielāko vācu mākslas muzeju. Ar šim pasaules lielākajam muzejam paredzēto eksponātu atlasi drīkstēja nodarboties tikai lielākais mākslas speciālists, tas ir, Ādolfs Hitlers. Sākot ar 1938. gadu, Hitlers kā impērijas kancelejas galva vairākkārt par to atgādināja dažādām instancēm. Noteikums, ka Hitlers pats izlemj vērtīgāko mākslas darbu likteni, fašistiskās birokrātijas aprindās ieviesās ar nosau​kumu «Fīrera prerogatīva». Pēc fīrera vēlēšanās radītā pasaules lielākā muzeja fondu pamatu vajadzēja veidot Austrijas kolekcijām un dāvanām, ko Hitlers bija saņēmis no rūpniekiem, finansistiem un vācu aristokrātijas. Drīz pienāca papildinājums no Sudetijas apgabala (Cehoslovakijas okupēšanas pirmā stadija) un beidzot — arī no Polijas. Polijas mākslas darbu konfiskācija bija uzticēta Him- leram4 . Darba bija daudz — priekšmeti, kuri tika novērtēti virs 500 markām, nokļuva Vācijas muzeju fondos (arī topošajā muzejā Linčā), visi pārējie, ieskaitot tā saucamās «sapuvušās kultūras» darbus, tika pārdoti. Hermanis Gērings5 savā medību pilī vāca personīgu kolekciju, tāpēc interesējās par «atradumiem» Polijā. Pēc viņa pavēles ar uzticības personas6 starpniecību daļa laupījuma bija savesta Krakovā un gaidīja ierodamies reihs- maršalu, kas vēlējās personīgi izdarīt atlasi. Par Gēringa nodomu uzzināja Hitlera sekretārs Martins Bormanis7 un fīrera prerogatīvas vārdā parūpējās, lai viss vērtīgais, kas atradās Krakovā, tiktu rezervēts Linčas mu​zejam. Polija tika izlaupīta līdz pēdējam. Kaut arī pēc kara daļa vērtību lika atrastas un atdotas, gandrīz puse Polijas kultū​ras bagātību krita par upuri karam un fašistu laupīšanām. Fašistu kultūrpolitika citās Eiropas valstīs sākumā bija savādāka: tur valsts un publiskās kolekcijas, kā arī muzejus, neaiztika (protams, tas neattiecās uz ebreju privātajām kolekcijām un «sapuvušās mākslas» darbiem). Tomēr pēc fīrera pavēles Gebelss sagatavoja 13 biezus sējumus, kuros bija aprakstīti mākslas priekšmeti, kas darināti vāciešu rokām vai kādreiz piederējuši vāciešiem. Tie aptvēra visus


Eiropas muzeju fondus un bija paredzēti konfiskācijai. Tomēr savu plānu realizēšanu okupētajās Ziemeļeiropas, Rietumeiropas un Dienvidaustrumeiropas valstīs Hitlers pagaidām atlika. Vācijai vajadzēja mobilizēt visus spēkus, to gaidīja cits uzdevums — uzbrukums PSRS, lai visīsākajā laika sprīdī paverdzinātu šo milzīgi lielo valsti un piesavinā​tos tās kolosālos resursus.

ČETRDESMIT PIRMĀ GADA RUDENS 22. jūnija agrā rīta stundā, kad fašistiskā Vācija kopā ar saviem sabiedrotajiem uzbruka PSRS, tūlīt aiz varenās kara mašīnas pār Padomju Savienības robežām pārvēlās vēl viens karapulks — militārie, rūpniecības, lauksaimniecības, kultūras birokrātiskie okupācijas dienesti. Līdztekus cilvēku fiziskai iznīcināšanai notika tāda mēroga valsts un tautas aplaupīšana, kādu iepriekš nebija iespējams pat iedomāties. Ziemeļu armijas grupas darbības rajonā funkcionēja īpašs saraksts, ko 1941. gada 24. jūnijā bija sagatavojis mums jau pazīstamais fon Holsts. Sarakstā bija 55 objekti ar precīziem norādījumiem par to atrašanās vietu; no tiem — 17 muzeji, 17 arhīvi, 6 dievnami un bibliotēkas. 20. jūlijā Hitlers apvaicājās par paredzamo padomju «kultūras nodevas» lielumu un pavēlēja karaspēka zināšanai sagatavot vēl vienu svarīgu norādījumu. Pēc četrām dienām iznāca speciāls dekrēts, kurš noteica, ka fīrera prerogatīva attiecināma «…uz visiem vācu armijas okupētajiem apgabaliem, tiklab uz ieņemtajiem austrumu apgabaliem… kā arī uz tām krievu teritorijām, kas vēl tiks ieņemtas». Daudzajās pilīs, kas gluži kā grezna pērļu virtene apjoza Ļeņingradu, bija tik daudz vērtību, ka to evakuēšanai būtu vajadzīgs astronomisks skaits speciālu vagonu un vilcienu. Bet kā ar pašām pilīm? Diemžēl tās nevarēja uzcelt uz sliedēm un nogādāt drošā vietā… Puškinas8 muzeja līdzstrādnieki strādāja dienām un naktīm. Divdesmit tūkstoši eksponātu ārkārtīgi ātri tika iesaiņoti un aizvesti uz Ļeņingradu. Tur zem Isaaka katedrāles kupola atrada patvērumu arī vairāki eksponāti no Dzintara zāles, piemēram, viens dzintara sienas panelis ar brīnišķīgu apmales ornamentu. Demontēt visu zāli muzeja līdzstrādnieces — jā, muzejā bija tikai sievietes —, protams, nespēja. Tāpēc oktobra vidū, kad Puškinā parādījās okupanti, pilīs un muzejos vēl glabājās milzum daudz dārgumu.

VĀRDS ACULIECINIEKAM (Hanss Hundsderfers): «Virzoties uz Ļeņingradu 6. tanku divīzijas sastāvā, es nokļuvu Carskoe Selo tai dienā, kad to ieņēma mūsu karaspēks. Bezgala pārsteigts, es staigāju pa brīnišķīgo parku un iegāju pilī. Tā gandrīz nemaz nebija cietusi. Tikai viena granāta bija trāpījusi lielās zāles griestos un tos sabojājusi — uz grīdas mētājās marmora lauskas. Acīmredzot Padomes bija paredzējušas evakuēt visus tos mākslas darbus, kurus iespējams aizvest, bet mūsu straujais uzbrukums tām neļāva šo nodomu realizēt. Tomēr dažās zālēs grīda bija nokaisīta ar smilšu kārtu un lielās ķīniešu vāzes līdz malām piepildītas ar ūdeni. Mūsu nogurušie tautieši nekavējoties iekārtojās zālēs ar visām iespējamajām ērtībām — diemžēl bez īpaša respekta pret brīnum skaisto telpu iekārtu. Visur bija redzami karavīri, kas gulēja uz dārgajiem dīvāniem un kušetēm ar dubļainiem zābakiem kājās. Pie gleznajām durvīm bija pienaglotas primitīvas plāksnes ar uzrakstu: «Aizņēmusi apakšvienība Nr…… Aizgāju līdz zintara istabai. Sienas bija aplīmētas ar biezu kartonu un norobežotas ar aizsargplāksnēm. Ieraudzīju divus savus tau- tasbrāļus, kas, ziņkārības vadīti, dīrāja šo kartonu nost no sienas. Kartons tika noplēsts, un atklājās brīnišķīgi lāsmo- jošs dzintara panelis, kas ierāmēja mozaīkas gleznu. Kad kareivji grasījās izvilkt durkļus, lai izlauztu dažus suvenīrus piemiņai, es iebildu.


Nākamreiz es ieraudzīju Dzintara istabu jau daudz bēdīgākā stāvoklī. Daudzās vietās kartons bija noplēsts, rel​jefi apdauzīti, dzintara lauskas gulēja uz grīdas visgarām sienām.» Protams, jau pirmajās okupācijas dienās Puškinā ieradās ari kultūras dienestu pārstāvji. Viņi apskatīja pili, reģistrēja vērtības, tomēr nevarēja tās aizvest: bija vajadzīga speciāla 18. armijas virspavēlnieka atļauja, bet sīvo kauju dēļ nebija iespējams šādu atļauju saņemt uzreiz. Mums bija ļoti svarīgi pēc iespējas precīzāk noteikt, kad tika saņemta atļauja pils vērtību izvešanai, jo cilvēks, kas parakstīja šo dokumentu, varēja zināt arī Dzintara istabas turpmāko likteni. Pat tad, ja cilvēki vairs nevarētu (vai negribētu) mums atklāt kaut ko svarīgu, zināmu informāciju būtu iespējams iegūt konkrētu karaspēka daļu arhīvos. Diemžēl mūsu pieņēmumi aptvēra laika posmu no četrdesmit pirmā gada rudens līdz četrdesmit otrā gada vasarai, un šajā periodā pilī tika mitinājušās daudzas un dažādas karaspēka vienības. Daži netieši pierādījumi neapšaubāmi norādīja uz 1941. gada beigām. Pirmkārt, tās bija 1942. gadā sagūstītā SS oberšturm- firera Normana Ferstera liecības, kas tika publicētas. Viņš ļoti detalizēti apraksta, kā notikusi vērtību izvešana no Jekaterinas pils, starp citu, kategoriski noliegdams savu līdzdalību šajā akcijā. Tomēr viņa stāstījums par pils iekārtojumu ir tik precīzs, ka neapšaubāmi balstās uz personīgiem iespaidiem. No 1941. gada janvāra līdz sagūstīšanai Fersters Dienvidu armiju grupas sastāvā vadīja «kultūras laupītāju» komandu, tātad Puškinā viņš varēja būt tikai pirms sagūstīšanas. Par otru netiešo pierādījumu kļuva no PSRS izvesto mākslas priekšmetu katalogs, ko 1942. gada martā izdeva Ribentropa9 vadītā Ārlietu ministrija, — tajā ierakstīti arī priekšmeti no Jekaterinas pils. Beidzot mums laimējās: mēs atradām dokumentu, kas izgaisināja visas šaubas. Kad 1942. gada novembrī TASS izplatīja informāciju, kas bija iegūta no karagūstekņa Ferstera, Eiropas sabiedriskā doma pauda dziļu satraukumu, un fīrers pieprasīja paskaidrojumus no Ribentropa ministrijas. Šis dokuments tika atrasts! Lasām: «No Jekaterinas pils 1941. gada rudenī izvests un nogādāts drošā vietā Dzintara kabinets, Prūsijas karaļa Fridriha I dāvana (tā ir kļūda, patiesībā dāvinātājs bija viņa dēls Fridrihs Vilhelms I) Pēterim I, turklāt tika izņemtas atsevišķas detaļas. Kabinets pagaidām novietots Kēnigsbergas pilī. Tādā veidā šis unikālais mākslas darbs pasargāts no sapostī- šanas. Bez tam tajā pašā laikā visvērtīgākās mēbeles un citi mākslas darbi, galvenokārt gleznas, 18 kravas mašīnās aizvestas… uz Kēnigsbergu, lai tās labāk saglabātu.» Tātad šaubu nav — četrdesmit pirmā gada rudens. Tais dienās Hitlers lauzīja galvu, vai Padomes pagūs no Ļeņingradas aizvest Ermitāžas šedevrus. 22. septembrī pie pusdienu galda viņš atkal ierunājās par Ļeņingradas un tās apkārtnes muzejiem. Kāds viņam atgādināja par Nep- tūna strūklaku Pēterhofā (Petrodvorecā) — Nirnbergas meistaru darbs, XVII gadsimts! Nekavējoties sekoja norādījums Ziemeļu armijas grupai, un rezerves rotmistrs grāfs Ernsts Oto Solmss-Laubahs (pēc specialitātes mākslas zinātnieks) ķērās pie bronzas strūklakas demontēšanas. Pie viena tika demontēta un aizvesta ievērojamā Samsona statuja, kā arī pārējās Lielās kaskādes skulptūras, kam ar Nirnbergu nebija nekāda sakara. Vēl joprojām nekas no tā nav uziets. Izdevās atrast vienīgi Neptūna strūklaku, kas bija novietota Nirnbergā Vācu nacionālajā muzejā. Grāfs Solmss vēl ilgi saimniekoja Ļeņingradas priekšpilsētu pilīs. Droši vien priekšnieku pavēles ļāva šim censonim darboties arī ārpus Pēterhofas. 18. armijas dokumentos mēs atradām ierakstu, ka grāfa Solmsa rīcībā nodots darbaspēks un kravas mašīnas īpaši vērtīgu priekšmetu izvešanai no pils Puškinā. Bet kas tie bija par priekšme​tiem? 1966. gadā grāfs Solmss-Laubahs, Mākslas amatniecības muzeja direktors Frankfurtē pie Mainas, publiski paziņoja, ka viņš patiešām nodarbojies ar mākslas darbu, arī Dzintara zāles, evakuēšanu no Jekaterinas pils: «Atsevišķas Dzintara istabas detaļas tika rūpīgi iesaiņotas kastēs un caur Ples- kavu


nosūtītas uz Rīgu, kur tām neizsaiņotām vajadzēja palikt līdz kara beigām. Bet galu galā šīs kastes nezin kādā ceļā no Rīgas nonāca Kēnigsbergā, kur pēc gauleitera Koha10 pavēles nelikumīgi tika atvērtas.» Jāatzīst, ka aculiecinieku stāsti vienmēr ir diezgan pretrunīgi. Mūsu rīcībā, piemēram, bija šādas liecības gan par cilvēkiem, kas izveduši salaupītās mantas, gan par to, kā tās no pils izvestas. a) Dzintara istabas apšuvumu demontēja kareivji, viņi izcēla durvis un izlauza parketu; darbu vadīja grupa spe​ciālistu formas tērpos; b) galvenā loma Dzintara istabas aizvešanā no pils bija Rozenberga štābam; c) pili izlaupīja esesieši (arī par to šaubu nav — mēs nupat citējām Ārlietu ministrijas paskaidrojumu, tikai jāpiebilst, ka tās īpašā komanda valkāja SS formas tēr​pus); d) liecinieki tai laikā Puškinā bija redzējuši Nilsu fon Holstu, tādēļ domāja, ka operāciju vadījis tieši viņš (1941. gada 26. septembrī Holstam patiešām tika uzdots uzraudzīt vērtības, kas «salaupītas Ļeņingradas priekšpilsētās, bet pēcāk arī pašā Peterburgā»). Taču tik un tā jautājums — Kēnigsberga vai Rīga? — pagaidām palicis bez atbildes. Nav izdevies konstatēt arī precīzu datumu, kad Dzintara istaba aizvesta no I'uškinas. 18. armijas dokumentos mēs neatradām nekādas tuvākas ziņas par priekšmetu evakuēšanu no pils. Tas likās ļoti dīvaini, jo parasti vācu lietvedība ir ļoti akurāta. Mēs joprojām rakņājāmies pa arhīviem, un mūsu neatlaidība vainagojās ar panākumiem: noskaidrojās, ka Puškinā bijusi vēl viena armijas vienība — 50. armijas korpuss. Un tā: «1.10. Krasnogvardeiska. Ieradies rotmistrs grāfs Solmss un hauptmanis Pensgens, lai nodrošinātu mākslas priekš​metu saglabāšanu korpusa darbības rajonā. 14.10 Krasnogvardeiska. Mākslas eksperti rotmistrs grāfs Solmss un hauptmanis Pensgens transportē mākslas priekšmetus no Gatčinas un Puškinas uz Kēnigsbergu, starp tiem — Dzintara zāles sienu apšuvi no pils Puškinā (Carskoje Selo). 16.10. krasnogvardeiska… Rotmistrs grāfs Solmss un hauptmanis Pensgens, pabeiguši savu darbību (mākslas priekšmetu saglabāšanu), aizbrauc no korpusa štāba…» Šā 50. armijas korpusa arhīvos atrastā dokumenta nozīme ir ārkārtīgi liela. Pirmkārt, mēs uzzinājām datumu — 1941. gada 14. oktobris. Otrkārt, interesants ir fakts, ka konkrēti minēta vienīgi Dzintara istaba, acīmredzot kungiem bijusi zināma šī mākslas darba īpašā vērtība. Treškārt, norādīts galapunkts — Kēnigsberga. Tātad 50. armijas kor​pusa vadība zinājusi to, ko nav zinājis pats Solmss… Tomēr, kā noskaidrojās, arī Solmsa ziņojumam — vai nu viņš gribēja, vai negribēja mūs apmānīt — bija reāls pamats: Kohs (kaut ari netieši) tomēr piedalījies Dzintara istabas aizvešanā. Viņš 18. armijas rīcībā nodeva lielu kravas automašīnu kolonnu, kas frontei piegādāja munīciju, bet atpakaļ uz Prūsiju 1941. gada septembrī un oktobrī brauca ar salaupītajām muzeju mantām. Ir zināmas vairākas versijas par to, ka Dzintara istabu pēc aizvešanas no Puškinas varēja piesavināties kāds konkrēts cilvēks vai cilvēku grupa. Mūsuprāt, viss liecina par pretējo: Dzintara istaba nevarēja nokļūt privātpersonu ro​kās. Vēl nevienam vēsturniekam vai mākslas zinātniekam nav izdevies to dokumentāli pierādīt, mēs centīsimies ar netie​šiem pierādījumiem maksimāli pārliecināt, ka pareiza ir mūsu versija. Pirmais. Objekts ir unikāls, un šis fakts jau pats par sevi nosaka tā īpašo vērtību, tāpēc uz to bija jāattiecina fīrera prerogatīva. Otrais. Hitlers personīgi nosūtīja fon Holstu uz Ļeņin- gradas apgabalu rūpēties par evakuēto vērtību saglabāšanu. Aculiecinieki stāstīja, ka Holstam Puškinā pārējo ekspertu vidū bijusi īpaša autoritāte. Pārstāvēdams augstāko varu, viņš fīreru sīki jo sīki informēja, kādi mākslas darbi nokļuvuši viņa redzeslokā. Trešais. Šādos gadījumos iegūtās vērtības parasti novietoja tur, kur tās bija radītas. Piemēram, Neptūna skulptūru nacisti uzstādīja Nirnbergā, kur XVII gadsimtā to bija izgatavojis vietējais meistars (130 gadus pirms statujas pārdošanas Krievijai). Tieši tāpēc Dzintara istabai bija jānonāk Kēnigsbergā, jo to bija izgatavojuši šīs pilsētas meistari. «Vācu mākslinieku darbu atdošana to vēsturiskajai


dzim​tenei» — tāda bija nacistu politika. Ceturtais un pēdējais pierādījums par labu mūsu versijai ir Kēnigsbergas muzeja direktora Alfrēda Kodes11 atskaite, kurā teikts, ka «Valsts piļu un parku pārvalde (direktors doktors Galls) Dzintara istabu nodevusi turpmākā glabāšanā Kēnigsbergas pilsētas mākslas darbu krātuvei». Šie vārdi ļauj pietiekami konkrēti secināt, ka gauleiters Kohs personīgi nav bijis saistīts ar Dzintara istabas glabāšanas vietas izraudzīšanu. Koha raksturs visiem bija zināms, un Rode katrā ziņā šo cilvēku būtu pieminējis, ja viņam būtu bijusi kaut mazākā saistība ar eksponāta nodošanu muzejam. Tātad, pēc mūsu versijas, Dzintara istabas — šī unikālā mākslas darba — likteņa izlemšana bija fīrera prerogatīva. Tāpēc konkrētas pavēles un rīkojumi par to varēja nākt tikai no Hitlera, viņa sekretāra Bormaņa vai arī no impērijas un partijas kancelejām. Kā allaž, kad jāsastopas ar birokrātijas aparātu, to iestāžu loks, kuru arhīvos varētu atrast Dzintara istabas tālākas pārvietošanas pēdas, diemžēl bija daudz plašāks, bet par to — vēlāk. Kas tad notika četrdesmit pirmā gada oktobrī, kad kastes ar Dzintara istabas fragmentiem no Puškinas nokļuva Kēnigsbergā?

MĪKLAINĀ NOZUŠANA Mākslas darbu Valsts kolekciju direktors Kēnigsbergā Alfrēds Rode paziņoja priekšniekiem, ka saņēmis glabāšanā Dzintara istabu. Var iedomāties, ka viņam, izcilam dzintara speciālistam, šie apbrīnojamie paneļi likās kā Dieva dāvana. Rode ar skubu ķērās pie istabas montēšanas. Bet pirms šī darba beigām dažus paneļus viņš izstādīja pilsētas Dzintara muzeja ekspozīcijā. 1941. gada 13. novembrī par to ziņoja pilsētas avīze. Dzintara istabai Kēnigsbergas pilī Rode izraudzīja 37. telpu. Tā bija mazāka par Jekaterinas pils zāli, bet Rode bija saņēmis nepilnu Dzintara zāles komplektu: nebija sveč​turu, parketa, griestu gleznojuma un dažu citu detaļu. Rode nolēma bojātās vietas nerestaurēt, bet to, kas bija viņa rīcībā, iespēju robežās pielāgot Kēnigsbergas pils apstākļiem. Tāpēc, kaut. arī muzeja direktors pūlējās no visas sirds, viņa darba augļi Kēnigsbergā vairs nebija Iiastrelli diženā ģēnija atspoguļojums. Tieši pretēji, paplucinātā, izkropļotā Dzintara istaba kļuva par kliedzošu apsūdzības liecinieci pret laupīšanas karu. Šā vai tā, bet 1942. gada martā montāža bija pabeigto, un Dzintara istaba tika atklāta apskatei. Svinībās piedalījās ari Berlīnes laikraksta «Ijokal Anzeiger» redaktors, un 12. aprīlī avīze publicēja attiecīgu informāciju. Bet pēc gada paklīda valodas, ka dzintara dārgumu iznīcinājusi uguns. Pilī patiešām bija izcēlies ugunsgrēks, bet mums izdevās noskaidrot, ka Dzintara istaba ugunsgrēkā nav gājusi bojā. Bez diviem aculieciniekiem to apstiprina arī atrastā vēstule, ko direktors Rode rakstījis 1944. gadā. Tajā teikts, ka pēc ugunsgrēka uz dzintara virsmas radusies plāna balta apsūbējuma kārtiņa, ko nav grūti notīrīt. Bet tik un tā pēc kara ļoti daudz cilvēku kā vienā balsī apgalvoja, ka Dzintara istaba Kēnigsbergas pilī sadegusi. Šo versiju vajadzēja pamatīgi parbaudīt, jo no tās bija atkarīga visu turpmāko meklējumu jēga. 1944. gada augusta beigās pilsētu patiešām piemeklēja nežēlīgi gaisa uzbrukumi. Divi angļu un amerikāņu bumbvedēji, uzlidodami viens pēc otra, pili nodedzināja gandrīz līdz pamatiem. Sākām izjautāt cilvēkus. Tiešus aculieciniekus neatradām, bet, runādamies ar ļaudīm, sadūrāmies ar dīvainu sakritību: — Dzintara istaba sadega pilī! — neatlaidīgi apgalvoja gados jauni berlīnieši, kas nekad Kēnigsbergā nebija dzīvojuši. Noskaidrojās, ka stāstu par Dzintara istabas likteni viņi dzirdējuši no savas skolotājas. Lūk, ko mums Berlīnē pastāstīja vēstures skolotāja Am- mes kundze: — Esmu dzimusi Kēnigsbergā, tur arī mācījos. No četrdesmit trešā gada līdz četrdesmit piektajam


gadam mācījos vienā semestrī ar doktora Rodes meitu Loti. Mēs abas draudzējāmies. Es bieži pie viņas pusdienoju. Reiz doktors Rode pie pusdienu galda mums pastāstīja par Dzintara istabas likteni. Man tas likās ļoti interesants, tādēļ viņš apsolīja istabu parādīt Un turēja vārdu: mani, studenti, viņš iepazīstināja ar šo brīnumu brīnumu… Bet pēc tam sākās šausmīgi gaisa uzlidojumi. Tas bija četrdesmit ceturtā gada augustā. Otrajā naktī, kad plosījās milzīgs ugunsgrēks, es paliku pie paziņām pilsētas centrā. Nākamajā dienā ap pusdienas laiku aizbraucu uz pilī un satiku doktoru Rodi pagalmā. Viņš bija loti satraukts. Es jautāju: «Kas noticis ar Dzintara istabu?» Viņš atbildēja: «Viss pagalam!» Viņš mani ieveda pagrabā un parādīja dīvaini dzeltenu masu, kas izskatījās pēc sastinguša medus kaudzes, no kuras rēgojās ārā apogļojušies koka gabali… Bija žēl skatīties uz doktoru Rodi! Par šo tematu mēs vairs nekad nerunājām. Mēs ilgi runājām ar šo skolotāju no Berlīnes, un mums neradās nekādas šaubas par viņas vārdu patiesumu. Taču mūsu rīcībā bija ļoti svarīgi dokumenti, tādēļ nevarējām noticēt, ka Dzintara istaba gājusi bojā bombardēšanas laikā. Kēnigsbergas pils inspektors atstājis pedantiski rakstītu darba žurnālu. Par Dzintara istabu viņš žurnālā atzīmējis, ka tā pēc ugunsgrēka 1944. gada februāri demontēta un novietota pils pagrabos, kur pārdzīvojusi ari gaisa uzbrukumus. Viņš personīgi redzējis Dzintara istabu, kad inspicējis bombardēšanā izpostīto ēku un gatavojis ziņojumu par iespējamo pils atjaunošanu. Otrs, turklāt ļoti drošs liecinieks bija profesors Gērhards Strauss, pēc specialitātes mākslas zinātnieks. Viņš uzturēja sakarus ar Kēnigsbergas antifašistisko pagrīdi un biedru uzdevumā iestājās valsts dienestā — kādā iestādē, kas pārzināja pieminekļu aizsardzību provincē. Profesors Strauss strādāja Kēnigsbergā un tās apkārtnē. Viņa darba kabinets bija pilī. Naktī pēc otras bombardēšanas (no 29. uz 30. augustu) profesors Štrauss atgriezās no komandējuma. Viņš pastāstīja: — Pilī es satiku savu kolēģi profesoru Rodi. Rode nebija nacists. No viņa es uzzināju, ka Dzintara istaba pagrabā palikusi neskarta. Pēc bombardēšanas tā iznesta pagalmā, un doktors Rode prātoja, kur lai to no jauna noglabā. Vienojāmies par pagraba telpām pils ziemeļu daļā. Turklāt mums bija arī paša Alfrēda Rodes liecība: saglabājušies fragmenti no viņa vēstulēm, kas rakstītas laikā no 1944. gada septembra līdz 1945. gada janvārim. 2. septembri direktors Rode rakstījis: «…lūdzu paziņot direktoram Galla kungam, ka Dzintara istaba, atskaitot sešus cokola elementus, ir vesela un neskarta.» Bet ko tad viņš rādījis savas meitas draudzenei — nākamajai skolotājai Ammes kundzei? Uz šo jautājumu mēs varējām atbildēt tikai pēc sarunām ar bijušo pils pārvaldnieci Krīgeres kundzi. Krīgeres kundze dzīvojusi pils dienvidu spārna pagrabā. Tur bijusi vēl viena eja, kas vedusi uz dziļākām pazemes telpām — uz veciem pagrabiem, kuros paslēptas daudzas muzeja vērtības, ari Dzintara istaba. Bet divām kastēm ar Dzintara istabas apdari apakšējos pagrabos pietrūcis vietas, un tās pamestas tieši pie Krīgeres kundzes dzīvokļa durvīm. Kad Krīgeres kundze pēc uzlidojuma atstājusi patvertni un mēģinājusi iekļūt savā dzīvoklī, viņai tas nav izdevies, jo no pagrabiem pretim situšās ļoti karstas gaisa strūklas. Viņa nogaidījusi, kad vecās sienas mazliet atdzisušas, un iegājusi iekšā. Iedama uz savu dzīvokli, viņa ieraudzījusi, ka abas koka kastes apdegušas un saplīsušas, bet dzintars izkusis un gluži kā medus izplūdis pa visu grīdu… Tātad mūsu pēdējās šaubas bija izgaisušas: četrdesmit ceturtā gada vasarā Dzintara istaba visumā bija saglabāju​sies. Augustā tā tika iesaiņota kastēs. Varbūt nākamai eva​kuācijai?

VAI AIZMŪRĒTA? APRAKTA ZEM DRUPĀM? Ja Dzintara istaba paslēpta Kēnigsbergā vai pilsētas tu​vumā, jājautā, kā tas varēja notikt. 1944. gada jūlijā Treju komiteja pieņēma lēmumu par pasākumiem augstskolu iekārtu un vērtīgu mantu saglabāšanā. Kēnigsbergas kolekciju vērtības (ņemot vērā Pirmajā pasaules karā gūto pieredzi) bija paredzēts novietot Aus- trumprūsijas pilīs un muižās.


Četrdesmit kilometrus uz austrumiem no Kēnigsbergas atradās Vildenhofas pils — grāfa fon Sverina dzimtmuiža. Saglabājusies doktora Rodes vēstule pils saimniekam: «Godātais grāfa kungs! Nākamajā svētdienā esmu nodomājis ierasties Vildenhofā, lai apskatītu telpas, kas paredzētas mūsu gleznu novietošanai…» Interesanti, ka tai laikā fronte jau bija stipri tuvu Vil- denhofai, un doktora Rodes lēmums aizvest uz turieni mākslas darbu kolekcijas, pēc dažu pētnieku domām, liecina par viņa centieniem tās saglabāt likumīgajiem īpaš​niekiem. 1945. gada janvāra sākumā grāfs Sverins kopā ar ģimeni pili pameta, bet janvāra otrajā pusē tā nodega. Saglabājušās ziņas, ka pili nodedzinājuši esesieši, kas pirms tam daļu vērtīgo priekšmetu aizveduši un paslēpuši citās vietās — vai nu ierakuši pils apkaimē, vai arī nogremdējuši tuvākajos ezeros. Ja var ticēt Ādolfa Rihtera kunga liecībām, Alfrēds Rode personīgi viņam sacījis, ka Vildenhofas pilī gājušas bojā brīnišķīgas gleznas un… Dzintara istaba. 1960. gada augustā pilī tika izdarīti izrakumi. Tajos piedalījās poļu arheologi, kriminālistikas eksperti un citi speciālisti. Viņi atrada daudzus laika gaitā un ugunī cietušus priekšmetus: porcelānu, ziloņkaulu, medaļas, metāla svētbilžu apkalumus. Bet no Dzintara istabas — ne miņas! Dzintara paneļu metāla nostiprinājumi taču nevarēja sa​degt! Piemērota vieta Dzintara istabas paslēpšanai bija arī senā Slobitenas pils, kas piederēja firstam Donam-Slobitenam. 1944. gada vasarā doktors Rode griezās pie firsta ar vēstuli, kurā lūdza atļauju pilī novietot daļu kolekcijas, bet saņēma atteikumu. Firsts bija esesietis, un milzīgi plašajās pils pazemes telpās bija paslēptas esesiešu un Ziemeļu armiju grupas salaupītās mantas. Interesanti, ka laupījuma novietošanu pilī vadīja firsta radinieks, mums jau pazīstamais mākslas zinātnieks grāfs Solmss — Pēterhofas skulptūru cienītājs. Mazliet vēlāk Padomju armijas 2. Baltkrievijas frontes karaspēks šeit ielenca vācu armijas daļas, un pils tika uzspridzināta. Vēl joprojām pilī turpinās meklēšana, un applūdinātajos daudzstāvu pazemes labirintos tiek atklātas jaunas un jaunas telpas… Tikai astoņus kilometrus rietumos no Kēnigsbergas atradās Grosfrīdrihsbergas muiža, kuru Kohs uzskatīja par savu īpašumu, kaut gan juridiski tā piederēja Austrumprūsijas zemju biedrībai. Šajā muižā bija Kēnigsbergas cietokšņa Otrā garnizona atbalsta punkts. Kāds liecinieks, bijušais šī garnizona karavīrs, mums pastāstīja, ka virsnieki muižā atraduši kaut kādas aizdomīgas kastes, tās atlauzuši un ieraudzījuši, ka tajās guļ Dzintara istabas detaļas. Mūsu aculiecinieks Grosfridrihsbergā dzīvojis desmit dienas (februāra otrajā pusē), un šai laikā no turienes esot izvests daudz dažādu mantu. Varbūt tieši tad arī Dzintara istaba tika pār​vesta uz citu vietu? 1960. gada septembri padomju avīzē «Izvestija» parādījās raksts par to, ka Grosfrīdrihsbergas muižā fašistu automātu stobru uzraudzībā strādājuši padomju karagūstekņi. Vienu no šiem bijušajiem gūstekņiem mums izdevās sameklēt. Šis cilvēks atbrauca uz Kaļiņingradu un pastāstīja, ka viņi zemē vertikāli uzstādījuši liela diametra caurules, kuras pārseguši ar vāku. Viņš uzrādīja vietu, kur notikuši darbi, un tur pa​tiešām šīs caurules tika uzietas, diemžēl — tukšas. Mūsu uzmanību piesaistīja vēl viena vieta bijušās Kēnigsbergas apkārtnē. Kilometru no Dzintara krasta bija veca, pa pusei nopostīta pils — Lohšteta. Trīsdesmitajos gados to atjaunoja kā vācu bruņniecības arhitektūras pieminekli. Kopš 1944. gada septembra uz Lohštetu tika vesti Kēnigsbergas arhīvi, bibliotēkas un dažādi mākslas darbi, starp kuriem bija arī dzintara izstrādājumi, tādēļ profesors Gēr- hards Štrauss neizslēdza varbūtību, ka Dzintara istaba nokļuvusi Lohštetā. Diemžēl pils bija nopostīta līdz pamatiem: nacisti tur aizstāvējās sevišķi sīksti, segdami atkāpšanos «viņa augstībai» Koham, kas paglābās uz speciāli rezer​vēta kuģa. Tātad mēs pārbaudījām visus aculiecinieku norādīju​mus, bet Kēnigsbergas apkārtnē nevarējām atrast nekādas Dzintara istabas pēdas. Varbūt tā nemaz no pilsētas nav izvesta? Ir ari tāda versija, kas galvenokārt balstās uz trīs aculiecinieku stāstījuma.


Volfgangs Rode, Kēnigsbergas muzeja direktora dēls, 1955. gadā paziņoja, ko kara beigās tēvs viņam teica: viņš nebaidoties no krievu atnākšanas, jo viņa sirdsapziņa esot tīra un viņš krieviem parādīšot, kur meklējamas tiem nolaupītās vērtības, kas izvestas no Kijevas un Minskas. Par Dzintara istabu tēvs gan neko neesot bildis, tāpēc Volfgangs Rode izteica šādu varbūtību: doktors Rode droši vien Dzin​tara istabu noglabājis Kēnigsbergas pils slepenajos pagra​bos, jo ļoti nav gribējis no tās šķirties. Pils viesnīcas numuru pārzinis Alfrēds Feierābends apgalvoja: 1945. gada martā viņa klātbūtnē Ērihs Kohs perso​nīgi pārliecinājies, ka Dzintara istaba joprojām glabājas pilī. Trešais liecinieks ir pats Ērihs Kohs. Daudzus gadus pēc kara, izciezdams sodu kādā Polijas cietumā, viņš atteicās liecināt par Dzintara istabas likteni. Tikai 1965. gadā Kohs pēkšņi «atcerējās», ka 1945. gada aprīli Dzintara istaba paslēpta kādā pilsētas nomales patvertnē. 1967. gadā Kohs paziņoja, ka jābūt dokumentam, kurā viņš izteicis savu neapmierinātību par to, ka Dzintara istaba joprojām nav eva​kuēta. Poļu rakstnieks Badovskis citējis kādu Koha vēstuli vai nu personīgi Hitleram, vai ari partijas kancelejai, kurā viņš ieteic nacistū partijas un reiha dokumentus, kā arī īpaši vērtīgus priekšmetus (ieskaitot Dzintara istabu), paslēpt speciāli sagatavotos bunkuros. Badovskis raksta, ka drīz pēc Koha vēstules no Berlīnes atbraucis SS oberšturmban- firers Ringels12 ar Hitlera un Himlera personīgiem norādījumiem. Diemžēl Badovskis neatsaucas uz pirmavotiem, tāpēc mēs, protams, nevarējām uz viņu paļauties. Taču tas nepavisam nemazināja varbūtību, ka Dzintara istaba paslēpta pilsētā, turklāt tādā pilsētā kā Kēnigsberga. Kēnigsberga dibināta kā militārs atbalsta punkts un būvēta kā cietoksnis. XVII gadsimtā ap pilsētu tika izveidota cietokšņa siena ar grāvi un uzbūvēti bastioni. Tiesa gan, tas netraucēja krievu armijai ieņemt Kēnigsbergu 1757. gadā, bet Napoleona armijai — 1807. gadā. Pilsēta auga, un XIX gadsimta vidū to apjoza ar jaunu nocietinājumu loku un vareniem bastioniem. Pēc tam 8—11 kilometru rādiusā no pilsētas centra sāka būvēt vēl vienu aizsardzības joslu, kurā ietilpa Frīdrihsburgas cietoksnis un piecpadsmit forti. Starp fortiem izveidoja mazākus, tomēr ārkārtīgi stiprus kaujas nocietinājums. Katram fortam bija sava kazarma, ko apjoza siena un grāvis. Kopumā cietokšņa būvēs bija 1242 telpas. Turklāt nacisma valdīšanas gados uzbūvēja (tā teikt, lai būtu pilns komplekts) ari papildu bunkurus. Tātad šeit bija neierobežotas iespējas paslēpt visu, ko sirds vēlas! It īpaši tādam cilvēkam kā Alfrēds Rode. Alfrēds Rode no Hamburgas pārcēlās uz Kēnigsbergu divdesmito gadu beigās un dedzīgi aizrāvās ar neparastās cietokšņa pilsētas vēsturi. Ar arhīvu dokumentiem rokās viņš pētīja Kēnigsbergas pils, baznīcu un citu vecu ēku pazemes pasauli, kā ari jauno militāro objektu pazemes telpas un bunkurus. Vēstulē doktors Rode rakstīja par kādu bunkuru ārpus pils teritorijas. Tā ir moderna būve lielā dziļumā ar apkuri un ventilāciju, tajā es novietoju savai sirdij vistuvākos darbus (Franss Halss u.c.). Par to, ka ir kāds bunkurs ārpus pils, zināja arī pārvaldniece Krigeres kundze. Viņa domāja, ka pēc gaisa uzbrukumiem tieši uz to pārnestas kastes ar Dzintara istabu. Pēc viņas vārdiem, bunkurs atradies Botāniskajā dārzā. Diemžēl šīs ziņas mēs saņēmām tikai septiņdesmito gadu beigās. Profesors Barsovs, kas kopā ar Alfrēdu Rodi organizēja meklēšanu no 1945. gada aprīļa līdz decembrim, stāstīja par kādu bunkuru nr. 3, kas aizbērts ar drupām. Rode viņam apgalvojis, ka tajā paslēptas vērtīgas mantas (bet ne gleznas!). 1950. gadā profesors Barsovs mēģināja šo bunkura atrast pilsētas centrā, bet bez panākumiem. Pēc tam kad žurnāls «Freie Welt» bija publicējis rakstu par Dzintara istabas likteni, daži lasītāji izteica savas domas par to, kur šis bunkurs jāmeklē, tomēr atrast to neizde​vās. Dzintara istabu meklēja ari zem Kēnigsbergas pils drupām un pilsētas centra pazemes ejās, izmantoja aizvien jaunākus un jaunākus tehniskos līdzekļus, bet — rezultātu nekādu. Jāatzīmē, ka tūlīt pēc tam, kad pilsētu bija ieņēmis padomju karaspēks, sākās rūpīga pazemes militāro būvju pārbaude. Meklēja sprāgstvielas, meklēja ieročus, meklēja un atrada visvisādus priekšmetus, tikai Dzintara istabu ne​atrada.


Tika nosauktas daudzas konkrētas adreses, starp tām kāda aizdomīga alus darītava Kēnigsbergas Ponartas rajonā. Noskaidrojās, ka no šīs vecās alus darītavas pagrabiem sākas dzelzceļa atzarojums, kas tos tieši savieno ar stacionāro dzelzceļa līniju Kēnigsberga—Berlīne. Alus darītavas saimnieks glabāja dokumentus un arhīva materiālus, kas bija izvesti no okupētajiem PSRS apgabaliem, tātad necilais aldaris pildīja īpašus Koha uzdevumus… 1967. gada februārī poļu prese paziņoja, ka Kohs beidzot norādījis precīzu adresi, pēc kuras jāmeklē pazudusī manta: «Kaļiņingradā, Ponartas rajonā, bunkurā zem vecās Romas katoļu baznīcas.» Pēc Koha vārdiem, virs bunkura uzspridzinātas bumbas, lai no ārpuses tas nebūtu redzams. Taču Ponartas rajonā nebija šādas poļu draudzes baznīcas, tur bija luterāņu baznīca, kas nebija cietusi ne no bumbām, ne no citādiem sprādzieniem. Bet veco Romas katoļu baznīcu patiešām atradām pilsētas centrā, tikai citā rajonā. Un to, pēc vietējo iedzīvotāju izteicieniem, 1945. gada aprīļa sākumā patiešām sagrāvis kāds neizskaidrojams sprādziens: baznīca sabrukusi brīdī, kad nav krituši ne artilērijas šāviņi, ne aviācijas bumbas. Mēs rūpīgi pārbaudījām norādīto vietu un no aizbērtā pagraba izvilkām divus brīnišķīgus priekšmetus: Amora statuju (marmora) un smalki nostrādātu antīku atzveltnes krēslu. Uz krēsla aizmugures un skulptūras cokola bija metāla plāksnītes ar numuriem un uzrakstu: «Puškina muzejs»… Vai direktors Rode sarunā ar profesoru Barsovu nenorādīja uz šo bunkuru pilsētas centrā? Meklējot Dzintara istabu, tika atrastas daudzas brīnišķīgas muzeju vērtības no Padomju Savienības, tomēr pats dzintara brīnums bija kā ūdenī iekritis. Varbūt tiešām taisnība bija tiem, kas apgalvoja, ka Dzintara istaba jāmeklē Baltijas jūras dibenā?

VARBŪT JŪRAS DIBENĀ? Tātad 1945. gada aprīlī kastes, kurās, pēc daudzu liecinieku domām, bija Dzintara istaba, vēl glabājās Kēnigs- bergas pili. Nākamajās nedēļās pa pils vārtiem cita pēc citas izbrauca kravas automašīnu karavānas. Varbūt dažas devās uz ostu, lai kravu nosūtītu pa jūras ceļu? Ir aculiecinieki, kas redzējuši, ka ostas teritorijā nogremdētas kaut kādas lielas kastes. Pēc kara PSRS Baltijas flotes jūrnieki rūpīgi pārmeklēja ostas dibenu un atrada daždažādu iekārtu rezerves daļas, kastes ar dokumentiem, apģērbu — gandrīz visu, ko vien var iedomāties, tikai ne mākslas priekšmetus. Varbūt Dzintara istaba iekrauta kuģī? Klīst taču valodas par noslēpumainu kravu, kas janvāra beigās pastiprinātā apsardzībā pienākusi Dancigā. Lielās, ar metāla skavām nostiprinātās kastes bijušas dīvaini vieglas. Tās iekrautas kuģī «Wilhelm Gustloff». Kāds liecinieks apgalvoja, ka kuģa vecākais bocmanis Ērihs Bitners viņam teicis: «Kastēs ir mantas no Krievijas caru pilīm.» Un piebildis, ka jūrā šīs kastes būšot jāpārkrauj citā kuģī. Kā stāsta cits aculiecinieks, noslēpumainā krava pienākusi nevis janvārī, bet stipri vēlāk. Tā iekrauta kādā nezināmā kuģī, kura vārds bijis aizkrāsots. (Ļoti iespējams, ka tas bijis tvaikonis «Robert Ley», kas drīz pēc tam iekļuva apšaudes laukā un sadega.) Ar šiem noslēpumainajiem nostātiem par kuģiem sasaucas arī kāda bijušā matroža stāsts, ko publicēja nedēļas avīze «Wochenpost». Šis cilvēks 1945. gada sākumā gatavojis reisam burinieku. Nelielais kravas kuģītis bijis apbruņots un pilnīgi apgādāts tālam braucienam. Matrozim kļuvis zināms, ka kuģis dosies ceļā ar svešu karogu, ka tam jāšķērso Atlantijas okeāns, bet pirms tam pie Bornholmas salas jāuzņem krava no kuģa «Wilhelm Gustloff» — «kaut kādas veclaiku mantas, kuras sauc arī par Baltijas zeltu». Ir zināms, ka nacisti patiešām dažādiem speciāliem uzdevumiem izmantoja buru kuģus (drošības labad tos parasti apgādāja arī ar spēcīgiem motoriem). Kuģis, kas brauc bez trokšņa, kara laikā ir ļoti parocīgs. Matroži šos kuģus saukāja par rēgiem. Ar šādiem rēgu kuģiem nogādāja aģentus uz Īriju, Dienvidāfriku, Brazīliju un Argentīnu. Citi rēgi veda pāri okeānam rēgainu, t.i., viltotu naudu:


Dienvidamerikā nacisti uzpirka zemes gabalus, muižas un mājas, kur nākotnē patverties ievērojamiem nacistu funkcionā​riem. Risinādami šo versiju, mēs atkal sadūrāmies ar daudzu noziegumu līdzdalībnieka Ēriha Koha darbību. Pirmajos gados nopratināšanā viņš pilnīgi «bija aizmirsis» visu, kas saistīts ar Dzintara istabu. Pēc dažiem gadiem viņš piepeši «atcerējās», ka tā noglabāta Kēnigsbergas nomalē. Pēc tam norādīja uz pilsētas centru. Pagāja vēl daži gadi, un Kohs paziņoja, ka Dzintara istaba no Kēnigsbergas aizvesta uz Dancigu un iekrauta kuģī «Wilhelm Gustloff». Turklāt viņš lāgā neatcerējās, vai tas noticis pēc viņa personīgas pavēles vai arī viņš par to tikai informēts. «.Wilhelm Gustloff» bija pasažieru kuģis, bet kopš kara sākuma tas kļuva par hitleriskās zemūdens kara flotes 11. mācību diviziona peldošo skolu, kurā zemūdeņu ekipāžas apguva kaujas prasmi. Bet kuģi izmantoja arī ievērojamu partijas bosu un militāro personu evakuēšanai no Austrum- prūsijas. Kuģis bija attiecīgi aprīkots un apbruņots. Turklāt «Wilhelm Gustloff» bija maskēts kā hospitāļa kuģis: uz tā bortiem un augšējā klāja bija Sarkanā Krusta emblēma. Bet tad, kad gestapo saņēma ziņu, ka Golen- hāfenes (Gdiņas)—Dancigas rajonā darbojas padomju izlūkošanas grupa (tās sastāvā bija ari nacionālās komitejas «Freies Deutschland» kaujinieki), kurai ir tieši radiosakari ar Sarkano armiju, tika veikti vēl papildu drošības pasākumi: gaišā dienas laikā un ar lielu pompu uz Dancigas ostu atveda ievainotos un grūtnieces no dzemdību nama. Visus šos cilvēkus novietoja kuģī, un 30. janvārī pulksten 21.00 «Wilhelm Gustloff» karakuģu konvoja pavadībā atstāja ostu. Uz kuģa bija izdzēstas ugunis un iluminatori aptumšoti. Tas bija pretrunā ar noteikumiem par Sarkanā Krusta kuģiem. (Tāpat kā Sarkanā Krusta pazīšanas zīmju izmantošana kara flotes palīgkuģiem!) Tai pašā naktī kuģim trāpīja trīs torpēdas un tas npgrima. Tūkstošiem nevainīgu cilvēku samaksāja ar savu dzīvību par šo neizdevušos «kara vil​tību». Kopš tā laika Gdaņskas jūras kuģniecības kartēs divdesmit jūdžu attālumā no krasta atzīmēts «navigācijas ķērslis Nr. 73». 1973. gada vasarā poļu sporta akvalangisti nolēma nogrimušo kuģi izpētīt. Viņiem palīdzēja Polijas kara jūrnieku un Kuģubūves institūta līdzstrādnieki. Sākumā nirējiem likās, ka dažās vietās kuģa korpusā redzamas zemūdens griezuma pēdas. Avīzes sacēla troksni. Pētījumi turpinājās divus gadus, līdz beidzot tapa ekspertīzes galīgais slēdziens: nav nekādu pazīmju, kas liecinātu, ka nogrimušais kuģis aplaupīts, tāpat kuģī nav atrastas Dzintara istabas pēdas. Pēc tam Vācijas arhīvos izdevās atrast pilnu dokumentāciju par kuģa «Wilhelm Gustloff» pēdējo reisu — uz kuģa palikušo cilvēku vārdiskus sarakstus un kravas uzskaites dokumentus. Dzintara istabas uz šī kuģa nebija. Nudien, kādēļ gan Koham šī vērtīgā krava būtu bijusi jāved uz Dancigu, ja blakus bija gan Kēnigsbergas osta, gan arī Pilavas osta?

VAI KURSS UZ RIETUMIEM? Ja Dzintara istaba nav sadegusi, nav noglabāta Austrum- prūsijas slēptuvēs, neguļ Baltijas jūras dibenā, kāpēc lai nepieļautu domu, ka tā aizvesta uz Rietumiem? Pastāv argumentācija «pret», turklāt diezgan nopietna. Viens no galvenajiem argumentiem: muzeja direktors Alfrēds Rode, kam bija uzticēta atbildība par Dzintara istabas saglabāšanu, no Kēnigsbergas neaizbrauca. Ne tikai viņa dēls, bet ari daudzi citi, kas labi pazina šo cilvēku, apgalvoja, ka viņš ne par ko nebūtu šķīries no Dzintara istabas, tik bīstamā laikā nebūtu to izlaidis «no savas pa​spārnes», tādēļ tā jāmeklē Kēnigsbergā. Un tomēr nedrīkst ignorēt to dienu konkrēto situāciju. Valsts ierēdņi un mobilizācijas vecuma vīrieši nebija pakļauti evakuācijai. Rode bija valsts dienestā un iesaistīts folks- šturmā — teritoriālajā zemessardzē, kurai bija pakļauti visi vīrieši vecumā no 16 līdz 60 gadiem (Alfrēdam Rodem tolaik bija


53 gadi, tātad viņu varēja izmantot kara vajadzībām pēc dzīvesvietas) Janvāra beigās, kad Sarkanā armija piekļuva pie Kēnigsbergas, karaklausībai pakļautajiem vīriešiem izbraukšana tika aizliegta. Alfrēds Rode bija smagi slims, viņš slimoja ar Parki nsona slimību. Pēc bombardēšanas 1944. gada augustā, kad pilī sadega muzejs, viņa veselības stāvoklis krasi pasliktinājās: viriš gāja ar spieķīti, viņa rokas stipri drebēja. Cilvēkam ar tādu veselību diezin vai būtu uzticēta tik vērtīgas kravas pārvešana… r vēl viens svarīgs un noslēpumains fakts. 1945. gada maijā Kēnigsbergā ieradās padomju mākslas zmātnieki, kas profesora Barsova vadībā meklēja nolaupītos mākslas darbus. Kā stāstīja profesors Barsovs, doktors Rode nav taupījis spēkus, palīdzēdams padomju kolēģiem, bet par Dzintara istabu viņš ne reizi neesot ieminējies. Tomēr kādu nakti Alfrēds Rode savā istabā sadedzināja kaut kādus papīrus. Tas notika kara laikā, kad uz aizdomu pamata viņu tūlīt varēja apsūdzēt diversijā un pielikt pie sienas. Kāda nepieciešamība viņam lika spert tik izmisīgu soli? Par šo notikumu izteikti daudzi minējumi, un ari mums ir tiesības nākt klajā ar savu versiju. Pēc mūsu pārliecības, doktors Rode sagatavoja Dzintara istabu pārsūtīšanai, tomēr personīgi tās aizvešanā nav piedalījies vai nu slimības saasināšanās dēļ, vai arī tādēļ, ka bijis aizņemts folksšturmā. Tātad Rode nezināja, uz kurieni Dzintara istaba aizvesta. Neko noteikti nezināja ari viņa līdzstrādnieki, tādēļ daži no viņiem joprojām domā, ka tā palikusi Kēnigsbergā. Ja doktors Rode būtu bijis ar mieru sniegt padomju pārstāvjiem kādu liecību, neko neteikdams par vietu, uz kurieni Dzintara istaba nosūtīta, būtu radušās aizdomas. Bet iespējams pretējais: varbūt Alfrēds Rode zināja daudz, bet baidījās no izrēķināšanās?… Dažu pētnieku pārliecība par to, ka Dzintara istabu toreiz nevarēja izvest uz Rietumiem, izskaidrojama ar vāju orientēšanos situācijā: šie cilvēki ir pārliecināti, ka pēc spēcīgā padomju karaspēka uzbrukuma ceļš no Kēnigsbergas uz Rietumiem bija pilnīgi slēgts. Aplūkosim šo situāciju vērīgi un konkrēti. 1945. gada 22. janvāri karaspēks ieņēma Vēlavu (40 kilometrus no Kēnigsbergas). Naktī uz 22. janvāri Kēnigsbergas stacijā tika gatavots speciāls vilciens, kas bija paredzēts priekšniekiem, taču negaidīti to nodeva civilpersonu evakuēšanai. Kad šis vilciens bija aizgājis, ceļā devās ekspresis. Pēc dažām stundām dzelzceļa atzarojumu pār​grieza uzbrūkošās padomju karaspēka daļas. 31. janvārī padomju tanki ziemeļrietumos no Kēnigsbergas sasniedza jūru un pārtrauca sauszemes satiksmi ar Pilavu. 19. februāri vācu armijas daļas no ziemeļrietumiem un no Kēnigsbergas izdarīja izmisīgu izrāvienu pretim viena otrai un atjaunoja sauszemes satiksmi starp cietoksni un Pilavu. Atjaunojās Kēnigsbergas apgāde un atsākās evakuācija. Pēc tam sākās jauns padomju karaspēka uzbrukums, un 9. aprīlī cietokšņa garnizons kapitulēja. Tātad reāla iespēja izkļūt no Kēnigsbergas uz Rietumiem bija: 1) līdz 22. janvārim — pa dzelzceļu vai arī ar auto​transportu; 2) līdz 31. janvārim — pa jūru, dzelzceļu un ar auto​transportu caur Pilavu; 3) no 26. februāra līdz 6. un 7. aprīlim — pa to pašu ceļu caur Pilavu. Mūsu rīcībā ir arī konkrēts fakts, ka šī iespēja tika izmantota: mākslas darbu kolekcija, ko Kohs bija salaupījis Ukrainā (viņš to sauca par savu personīgo kolekciju), tika izvesta no Kēnigsbergas jau pēc padomju karaspēka janvāra uzbrukuma. Starp citu, pirms dažiem gadiem Kohs publicēja memuārus, kuros pasaules sabiedrību pārsteidza ar jaunu sensāciju. Viņš rakstīja, ka kopā ar viņa «personīgo kolekciju» no Kēnigsbergas aizvesta arī Dzintara istaba. Kā par nelaimi, autors atkal bija «aizmirsis», uz kurieni tas viss aizvests. Mēs gandrīz nemaz nešaubījāmies, ka Dzintara istaba aizvesta uz Rietumiem. Starp citu, 1979. gada 1. maijā padomju avīze «Ļiteraturnaja gazeta» rakstīja, ka kādam cilvēkam no VFR ir neapstrīdami pierādījumi par labu šai versijai. Bet mēs pie šādas pārliecības nonācām vairāku apsvērumu dēļ.


Pēc augusta uzlidojumiem Kēnigsbergai gauleiters Kohs pavēlēja Vācijas centrā sameklēt drošu patvertni savai mākslas darbu kolekcijai. Saņēmis šādu uzdevumu, muzeja direktors Rode devās uz Saksiju. Viņa pavadoņa dokumentos mēs atradām 1944. gada 8. decembrī rakstītas rindas, ka pēc atgriešanās Kēnigsbergā Rode nekavējoties sāks gatavot tālam ceļam «Dzintara istabu un citus unikālus mākslas darbus». Citi steidzami gauleitera uzdevumi Rodi aizkavēja, tādēļ mākslas darbu iesaiņošanu viņš sāka tikai janvāra pirmajā pusē. Vairāki muzeja līdzstrādnieki, izmantojot segas, matračus un spilvenus, dzintara paneļus saudzīgi ie​lika kastēs, to bija 25 — 30. 1945. gada 12. janvārī direktors Rode pilsētas kultūras pārvaldei ziņoja, ka Dzintara istaba tiek iesaiņota. 15. janvārī uz pili atbrauca Gērhards Strauss un pārliecinājās, ka zintara istaba jau iesaiņota, tikai direktors nezina, uz kurieni tā jāsūta. Brīnums gan! Rode taču Saksijā bija atradis divas piemērotas vietas. Varbūt Kohs un partijas kanceleja nepiekrita viņa izvēlei? Tā vai citādi, bet Rode savam kolēģim Strausam sacījis, ka gaida norādījumus kuru katru brīdi. Direktora dēls Volfgangs pēdējo reizi pie tēva bija 14. janvārī, un tēvs viņam teicis, ka Dzintara istaba ir drošībā vai «būs» drošībā: pēc tik daudz gadiem Volfgangs vairs nevarēja galvot par atmiņu precizitāti. Rodes meita Lote skaidri atcerējās, ka Dzintara istabai, kas bija salikta kastēs, vajadzēja ceļot uz Rietumiem. Viņa rakstīja: «…janvāra vidū kastes aizveda uz galveno staciju, bet izvest (no pilsētas) vairs nebija iespējams, jo dzelzceļa satiksme bija pārtraukta. Vai kastes tika atvestas atpakaļ uz pils pagrabiem, to es nezinu.» Padomju mākslas vērtību meklēšanas komisijai bija zināms, ka tā saucamā Koha kolekcija ar kravas automašīnām aizvesta uz Hitlera pēdējo mītni. Jau 1944. gada sākumā tika nolemts galveno mītni pārcelt uz Tīringeni, un novembra pirmajā pusē tur pilnā sparā turpinājās sagatavošanas darbi. Spriežot pēc dokumentiem, Koha kolekcija laimīgi sasniedza Tīringeni 1945. gada 9. februārī. Tātad, ja Kohs Dzintara istabu pievienoja savai kolekcijai, Kēnigs- bergu tā atstāja laikā no 18. janvāra līdz 30. janvārim. Zinot to, var mēģināt atbildēt uz jautājumu: kas izdeva šādu pavēli? Kohs varēja rīkoties jau agrāk, bet viņš to nedarīja, tādēļ jādomā, ka viņš gaidīja norādījumus «no augšas». Tātad no partijas kancelejas, no Martina Bormaņa. Bet kāpēc Bormanis vilcinājās? Noskaidrojās, ka janvāra sākumā Bormanis nebija Berlīnē. Sakarā ar sabiedroto uzbrukumu Ardēnos visa nacistiskā vadība bija sapulcējusies rietumos. Pēc tam Bormanis devās inspicēt pazemes būves Hitlera villā Berhtesgādenē. Bet tad, kad sākās padomju karaspēka uzbrukums, firera galvenā mītne atkal pārcēlās uz Berlīni, un tikai 21. vai 22. janvāri Bormanis varēja dot rīkojumu par Dzintara istabas izvešanu. Bet kam tika uzticēta šī operācija? Mūsu ilgie meklējumi VDR un ārzemju arhīvos atbildi nedeva. Tikai pirms dažiem gadiem sāka parādīties jauni fakti, kas apstiprināja mūsu versijas pareizību. Šai ziņā liels nopelns ir Georgam Šteinam — Štelbes fermerim, precīzāk sakot, dārzniekam — viņš audzē augļu kokus. Pārvarēdams visvisādas politiskas grūtības, kas VFR pilsonim nenovēršami saistītas ar šāda veida aizraušanos, Georgs Šteins pētīja arhīvus, konsultējās ar vēsturniekiem, izjautāja bijušos nacistus, vārdu sakot, nepalaida garām nevienu iespēju noskaidrot Dzintara istabas likteni. Septiņdesmito gadu sākumā viņa neatlaidība vainagojās ar ievērojamiem panākumiem. Tiesa gan, viņš atrada nevis Dzintara istabu, bet citu PSRS nozagtu unikālu kultūras vērtību: Pleskavas-Petseru klostera dārgumus. 1944. gada maijā «kul- tūrlaupītāji» tos aizveda no Rozenberga štāba. Daudzus mēnešus Georgs Šteins nedeva mieru Ārlietu ministrijai, aicinādams atdot īpašniekam baznīcas dārgumu, kas reprezentēja gandrīz tūkstošgadīgo krievu kultūras attīstības ceļu. Pašdarbības vēsturnieka balss un Padomju valdības enerģiska prasība noskaņoja sabiedrisko domu, un VFR valdība «parādu» atdeva. Krievijas pareizticīgo baznīca Georgu Šteinu apbalvoja ar Kņaza Vladimira ordeni, viņš kļuva par pirmo cilvēku, kas Rietumeiropā saņēmis šo apbalvojumu. Viņa darbība radīja atbalstu ari dzimtenē: no dažiem līdzpilsoņiem viņš saņēma vēstules ar lamu vārdiem un draudiem…


Georgs Šteins konstatēja, ka ir saglabājusies plaša dokumentācija par nolaupītajiem mākslas darbiem, tā glabājas Minhenes finansu pārvaldē un VFR Finansu ministrijā. Taču Finansu ministrija kategoriski atteicās viņu pielaist pie sa​viem arhīviem. Tātad, pēc Georga Šteina hipotēzes, Dzintara istaba glabājas Vācijas FR Viņš nosauc dažas ticamākas adreses: Lejassaksija, Bavārija un Tīringene. Šajās vietās laiku pa laikam tiek atrastas aizvien jaunas un jaunas «pazudušās» vērtības, un tās, protams, pastiprina viņa hipotēzes pamatotību. Tā, piemēram, 1977. gada pavasari Getingenē pēkšņi atradās dzintara kolekcija no Kēnigsbergas, ko 30 gadus uzskatīja par pazudušu. Šī lieliskā kolekcija (1100 unikālu priekšmetu, kuru vecums sasniedz apmēram piecus gadu tūkstošus) piederēja Ģeoloģijas institūtam, kas bija iekļauts Kēnigsbergas universitātes sistēmā. 1944. gada beigās to aizveda uz Getingencs universitāti, bet pēcāk kopā ar universitātes mantām novietoja Vitekindes raktuvju horizontālajā ejā Drīz pēc kara beigām raktuvēs notika spēcīgs sprādziens. Iekļūt ejā vairs nebija iespējams. Bet, iedomājieties tikai, daļa šis ievērojamās Kēnigsbergas kolekcijas sveika un vesela beidzot tiek atrasta Getingenes universi​tātes kolekcijā! Tiklīdz uzzinājām par šo sensacionālo atradumu, ielūkojāmies savā kartotēkā. Jāpiebilst, ka mums jau bija radies solīds, ar mūsu meklējumiem saistīts faktu un personu vārdu krājums, kurā bija arī šādas tādas ziņas par augst​skolu evakuēšanu un Vitekindes šahtu.

Pastāstīšu, kādu ainu mums izdevās reproducēt 1944. gada martā Getingenes universitāte šajā šahtā — 660 metru dziļā alā — novietoja savu bibliotēku, bet pārējā šīs pašas alas telpā paslēpa Kēnigsbergas universitātes iekārtu, «ieskaitot īpaši dārgu dzintara kolekciju, kuras vērtība nav skaitļos izsakāma, jo šādu kolekciju nav iespējams radīt no jauna». Kopš 1938. gada Vitekindes šahta tika izmantota kā kara noliktava. Šahtas alā 540 metru dziļumā glabājās munīcija un sprāgstvielas. Bez šīm divām lielajām 540 un 660 metru dziļajām alām šahtā bija vēl divas alas — viena 595 metru un otra 720 metru dziļumā. To kopējā platība bija apmēram pusotra tūkstoša kvadrātmetru. Bet visas universitātes mantas aizņēma apmēram tikai 600 kvadrātmetrus. Bez tam aptuveni trīs kilometru attālumā bija vēl viena šahta — akmeņsāls raktuve. Tās ala bija 917 metru dziļumā. Dokumentos ar grifu «slepeni» mēs atradām abu šahtu plānus un ieraudzījām, ka tās savienotas ar pazemes ejām. Tātad 1945. gada rudenī Vitekindes šahtu izpostīja noslēpumains sprādziens. 1955. gadā tajā iesūknēja 1000 kubikmetrus urbuma duļķes, kas it kā aizbetonēja ieeju šahtā līdz 400 metru dziļumam. Līdz ar to apakšējās telpas palika zem stipra «aizbāžņa». Kad kādas vecas kaimiņu sālsraktu- ves īpašnieki (1978. gadā un arī 1984. gadā) piedāvāja savu palīdzību, lai attīrītu uzspridzināto Vitekindes šahtu, valdība pret šo ierosinājumu izturējās vairāk nekā vēsi, kaut ari bija zināms, ka šajā pazemes slēptuvē jābūt mantām, kuru vērtība nav mazāka par 10 līdz 20 miljoniem Rietumvācijas marku… Arī mēs iesniedzām interpolāciju parlamenta apakšpalātai. Iekšlietu federālā resora valsts sekretāri mums laipni atbildēja, ka VFR valdība jau sen pūlas panākt, lai «noteiktu 1945. gadā pazudušās Dzintara istabas atrašanās vietu. Federālā valdība turpinās Dzintara istabas meklēšanu». Uz šo valdības paziņojumu atsaucās Rietumvācijas neofašisti. Avīze «Deutsche Nationalzeitung» 1984. gada 16. martā rakstīja: «Lai ari kas būtu noticis ar Dzintara istabu — tā nekad nav likumīgi piederējusi Padomēm… Pat tādā gadījumā, ja tā būtu piederējusi Padomēm, vāciešu rokās tā būtu kompensācija par zaudējumiem, kas mums vēl būs jāapspriež miera līguma noslēgšanas gaitā.» Arī mēs saņēmām kādu interesantu liecību, kas apstiprina Georga Steina versiju par to, ka Dzintara istaba glabājas Tīringenē. Alfonss K no Polijas, ar kuru mēs tikāmies personīgi, okupācijas laikā strādājis par šoferi Poznaņas muzejā (fašisti to sauca par Ķeizara Fridriha muzeju). 1944. gada pavasarī Alfonss K. aizvedis muzeja


direktoru Zigfrīdu Rīli uz Kēnigsbergu, lai saņemtu vērtīgu numismātikas kolekciju. Tad viņš dzirdējis sarunu par to, ka direktoram jāpieņem glabāšanā liels dzintara darbs, kas būtu novietojams VartasStellungas cietoksnī (starp Poznaņu un Frankfurti pie Oderas), kur Poznaņas muzejam bija sava fondu glabātava. Monētu kolekciju trīs lielos čemodānos tūlīt pēc atgriešanās Poznaņā direktors Rīle nosūtījis uz cietoksni, bet vēlāk, ziemā, (precīzu datumu šoferis neatcerējās) no Kēnigsber- gas ieradušās vairākas lielas armijas kravas mašīnas. Kolonnas priekšnieks, kāds majors, kopā ar direktoru Rīli iekāpis muzeja dienesta mašīnā, un Alfonss K ar mersedesu kolonnas priekšgalā braucis uz Mēzericu. Ceļā majors un direktors runājuši par kādu sāls mīnu13 , par tās ventilāciju un par dzintara mākslas darba glabāšanu. Mēzericā kolonnai pievienojušies karavīri. Netālu no dzelzceļa stacijas, kas saukta par Paradīzi, automašīnu krava pārnesta uz diviem dzelzceļa vagoniem. Tās bijušas apmēram divus metrus garas koka kastes ar numuriem un uzrakstu «Kēnigsberga». Kamēr notikusi mantu pārkraušana, direktors Alfonsam K pavēlējis aizbraukt uz cietoksni, tātad — uz muzeja fondu glabātavu, un atvest čemodānus ar monētām un divas kastes ar baznīcu zeltlietām. Arī šīs mantas iekrautas tais pašos divos vagonos, majors aizslēdzis durvis, un Alfonss K pēc tam majoru un muzeja direktoru aizvedis atpakaļ uz Poznaņu. Dažas fašistu nolaupītās vērtības, ko 1944. un 1945. gadā pārvadāja Rīle, izdevās sameklēt trīs dažādās krātuvēs VFR teritorijā, citas — Altauszē sāls raktuvju šahtā (Austrijā), kurā, starp citu, bija ierīkota ventilācija. Alfonss K. ir pārliecināts, ka piedalījies Dzintara istabas pārvešanā. Diemžēl mēs šo versiju nevaram ne apstipri​nāt, ne noraidīt

NO PAŠAS PIRMĀS STUNDAS Četrdesmit piektajā gadā, pēc atbrīvošanās no fašisma, visā Vācijā paralēli citiem vitāli nepieciešamiem darbiem sākās arī hitleriešu salaupīto kultūras vērtību meklēšana. Vācijas rietumos un Tīringenē neradās īpaši sarežģījumi: vairākumā piļu, veco cietokšņu un klosteru pagrabos un pazemes telpās glabājās lielas kultūras vērtības — ne tikai Vācijas muzeju eksponāti, bet arī mākslas darbi no okupētajām valstīm. Kara beigās vācu karaspēks praktiski šeit nepretojās sabiedroto armijām, neviens īpaši necentās salaupītās mantas no šejienes pārsūtīt uz citām vietām, turklāt arī postījumi Rietumu frontē nebija sevišķi lieli. Pilnīgi citādi notikumi risinājās austrumu apgabalos. Austrumu frontē fanātiska pretošanās «līdz pēdējai asins lāsei» turpinājās līdz pat pilnīgas un bezierunu kapitulācijas dienai. Tādēļ šeit radās kolosāli postījumi. Plaši apgabali pārvērtās par izdedzinātas zemes zonām. Ja vērtīgas lietas neizdevās evakuēt, tās vai nu uzspridzināja, vai arī sadedzināja. Vairākas mākslas darbu glabātavas gāja bojā kaujas laikā. Ļoti daudz vērtīgu darbu nozuda evakuēšanas gaitā, pēc bombardēšanas, ugunsgrēkos utt Tiklīdz fronte atvirzījās tālāk, ārkārtīgi aktivizējās melnais tirgus. Nekautrīgi darboņi par nieka pārtikas devām vai lētiem apģērba gabaliem no iedzīvotājiem ieguva vērtīgus mākslas priekšmetus. Tie visi aizplūda uz Rietumiem, nokļuva starptautisku spekulantu rokās un deva pasakainu peļņu. Ar melno tirgu sāka cīnīties padomju okupācijas orgāni. Pēc padomju kara administrācijas pavēles padomju okupācijas zonā drīz atjaunoja darbu Vācijas muzeji. Vispirms tika veikta saglabājušos mākslas fondu uzskaite un inventarizācija. Līdztekus pārbaudīja arī īpašuma tiesības uz atsevišķiem mākslas darbiem. Tādā veidā ļoti ātri izdevās atrast daudzus mākslas darbus, kas bija izvesti no Polijas un Padomju Savienības. Šie darbi kopā ar ļoti vērtīgām vācu kolekcijām no sagrautajām muzeju ēkām tika nosūtīti uz PSRS restaurēšanai (un pagaidu uzglabāšanai tais gadījumos, kad neizdevās noskaidrot likumīgo īpaš​nieku) . 1945. gada beigās padomju okupācijas zonā tika izveidota Vācu tautas izglītības centrālā pārvalde, ko vadīja komunists Pauls Vandels. Tēlojošās mākslas nodaļas vadība tika uzticēta mākslas zinātniekam


Gērhardam Strausam. Tagad Strausa kungam, kuru mēs jau pazīstam, bija jāveic divi ļoti svarīgi un savstarpēji saistīti uzdevumi: jākoordinē nacistu nozagto mākslas vērtību meklēšana un jānovērš vācu muzeju likumīgo īpašumu izlaupīšana. Un ieši tad — 1946. gada sākumā — padomju okupācijas zonā sākās Dzintara istabas meklēšana. Kā atceramies, Gērhards Strauss bija ieradies Kēnigs- bergā īsi pirms padomju karaspēka triecienuzbrukuma cietoksnim. Toreiz viņam neizdevās satikt saslimušo Alfrēdu Rodi, bijušo muzeja direktoru, tomēr no kāda kolēģa viņš uzzināja, ka transports ar Dzintara istabu laimīgi sasniedzis ceļamērķi kaut kur austrumos no Gerlicas. 1946. gadā Gērhards Strauss pārbaudīja visu, kas no Kēnigsbergas un Austrumprūsijas bija transportēts uz Austrumsaksiju: atradās daudzas vērtības no Polijas, šis un tas arī no Padomju Savienības, bet nebija nekādu ar faktiem apstiprinātu ziņu par Dzintara istabu. Varbūt Gerlica bijusi tikai slarpsta- cija? Drīz pēc VDR nodibināšanās PSRS valdības komisija Gērhardu Strausu uzaicināja uz Kaļiņingradu. Tur apsprieda iespējamos Dzintara istabas meklēšanas ceļus. Gērhards Strauss kopā ar profesoru Barsovu vadīja izrakumus Kēnigs​bergas pilsdrupās. Pēc atgriešanās no Kaļiņingradas Gērhards Strauss saņēma oficiālu valdības uzdevumu vadīt meklējumus visā VDR teritorijā. Sākās gigantisks darbs: tika pārbaudīta 921 pils vai cietokšņa ēka, vairāki tūkstoši māju, raktuvju un pazemes būvju, savāktas milzum daudzu cilvēku liecības. Meklējumu rezultāti 1950. gadā it kā apstiprināja versiju, ka Dzintara istaba palikusi Kēnigsbergā. Diemžēl šīs cerī​bas neattaisnojās. 1958. gada jūlijā avīze «Kaliningradskaja pravda» publicēja plašu materiālu par Dzintara istabas vēsturi un par šīs istabas meklēšanu. Tai sekoja publikācija žurnālā «Freie Welt», tā bija pirmā publikācija ārpus PSRS robežām. Tā plaši atbalsojās sabiedrībā gan Vācijā, gan arī citās valstīs. Korespondenču plūsmā redakcija saņēma divas vēstules, kas izrādījās īpaši svarīgas, pie tām mēs atgriezīsimies vēlāk. Bet pašreiz atzīmēsim: kolēģi, ko bija apvienojusi Dzintara istabas meklēšana, tieši tai brīdī atskārta, ka pie​ļauj nopietnu metodoloģisku kļūdu. Meklēšana Kaļiņingradā un tās apkārtnē, Polijas ziemeļos, VDR un VFR balstījās vienīgi uz aculiecinieku stāstiem. Cilvēcisko vērtējumu subjektivitāte, reālā un iedomātā saplūdums, minējumi un izdomājumi, nemaz jau nerunājot par tīšprātīgu faktu sagrozīšanu (arī ar to mums bija jāsastopas), — tas viss pētniekiem lika izdarīt neskaitāmas pārbaudes un pēcpārbaudes un reizēm tik ļoti sarežģīja darbu, ka vairs nebija iespējams galus savilkt kopā. Kļuva skaidrs: lai meklēšana sekmētos, vispirms pamatīgi jāizpēta fašistiskā laupīšanas sistēma un jānosaka to vai citu operā​ciju dalībnieki, pirmām kārtām jāuzzina tie cilvēki, kuru rokās bija galvenās sviras. Dzintara istabas klejojumi sākās kara beigās, tādēļ mēs pievērsāmies tieši šim posmam. Un noskaidrojām, ka dokumentu ir ārkārtīgi maz. Izpētījām Nirnbergas prāvas materiālus, analoģiskus tiesas procesus, VDR un citu valstu arhīvus, kuros glabājas fašistisko valsts, saimniecības un partijas iestāžu, vērmahta un dažādu organizāciju dokumenti. Pagāja gadi, kamēr mums izdevās no atsevišķu faktu un fragmentu gūzmas izveidot mozaīku, kas attēlo sistēmu, kuras ietvaros darbojās hitlerieši, aplaupīdami citas tautas. Tā, piemēram, mēs noskaidrojām, ka nolaupīto mākslas darbu glabāšana bija uzticēta muzejiem, bet ar to pārvadāšanu muzeji nevarēja nodarboties, jo tiem nebija sava transporta. Transporta līdzekļus pārzināja un ar tiem attiecīgi rīkojās īpašas «kultūrlaupītāju» apakšvienības, tādas kā SS speciālā komanda un Rozenberga štābs. 1945. gada janvāri Himlers pārņēma lielu karaspēka grupējumu ļoti plašā frontes iecirknī, kurā ietilpa Austrumprū- sija. Tādēļ pilnīgi iespējams, ka Dzintara istaba, kurai tai brīdī tika meklēti transporta līdzekļi, nokļuva Himlera esesiešu rokās. Iegūt Dzintara istabu vairākas reizes mēģināja arī Rozenberga štāba priekšnieks Gērhards Utikāls14


. Kad amerikāņu izmeklēšanas orgāni Utikālu pratināja, viņš paskaidroja, ka štāba centieni dabūt Dzintara istabu vienmēr atdūrušies pret kategorisku Koha atteikumu. Taču Hamburgas nedēļas avīze «Zeit» apgalvoja, ka no Rozenberga štāba arhīva ieguvusi dokumentu, kas tapis 1945. gada maijā. Uz tā esot Rozenberga rakstīta atzīme, ka viņš paslēpis Dzintara istabu, lai pēckara sarunās, manipulējot ar to, varētu izdarīt spiedienu uz PSRS. Ja šāds dokuments nav izdomājums (vai viltojums), tad Rozenberga un viņa štāba arhīvos jābūt arī ziņām par to, kur istaba paslēpta. Ziņas par Dzintara istabas evakuēšanu varētu būt arī tās iestādes arhīvos, kurai bija pakļauts Kēnigsbergas muzejs, — tā bija Piļu un parku pārvalde. Mēs cītīgi meklējām šīs pārvaldes arhīvus, bet nekādi nevarējām tos atrast Tomēr beigu beigās noskaidrojām to likteni. Kad Berlīni ieņēma padomju karaspēks, pārvalde ar tās direktoru Gailu priekšgalā palika Berlīnē. Direktoram tika uzdots sakārtot pārvaldes saimniecību un paziņot, kādi darbi saglabājušies. Bet 1946. gada 20. februārī viņš aizbēga uz Rietumiem, paņemdams līdzi visus pārvaldes arhīva materiālus. Drīz pēc tam viņš kļuva par Bavārijas piļu, parku un ezeru valsts pārvaldes direktoru, bet vēlāk bija Minhenes universitātes profesors. Galls nomira 1958. gadā, paslēpis vai iznīcinājis dokumentus, kas varētu dot skaidrību par daudziem brīnišķīgiem mākslas dar​biem. Ir vēl viena vieta, kur nešaubīgi varētu būt atrodamas Dzintara istabas pēdas. Tas ir partijas kancelejas arhīvs. Diemžēl līdz šim mūsu rīcībā ir tikai maza daļiņa dokumentu, kas liecina par Bormaņa darbību, galvenokārt tie ir dokumenti, kas savā laikā nonākuši citu instanču rīcībā. Joprojām tiek uzskatīts, ka viss Hitlera partijas kancelejas arhīvs pazudis bez vēsts, kaut gan ir vērā ņemami pierā​dījumi, kas liecina pretējo… Joprojām ir slēgti lieli nacistu arhīvi, kas glabājas Alek- sandrijā pie Vašingtonas, Londonā un Koblencā. Zinātniekiem Ue nav pieejami tāpēc, ka esot «nepieciešams aizsargāt tos, kas vēl dzīvi»… Šāds pamatojums jau runā pats par sevi! Protams, būtu bijis nepareizi sēdēt saliktām rokām un gaidīt, kad mums atļaus ielūkoties valsts noslēpumos. Atlika tikai viens: iet pa zināmiem ceļiem.

PA KOHA PĒDĀM Austrumprūsijas gauleiters un aizsardzības reihskomisārs Ērihs Kohs ilgi pretojās mākslas vērtību evakuēšanai no Kēnigsbergas un citām viņam pakļautām pilsētām. «Prūsija bija un paliks vācu zeme!» Kohs deklarēja. Pēc viņa pavēles gestapo vērīgi sekoja militārpersonu un civilo iedzīvotāju noskaņojumam. Ja Kohs uzzināja, ka kāds no viņam pakļautajiem cilvēkiem gatavojas aizbraukt, viņš ar lielu troksni šo «panikas cēlēju» nodeva tribunālam. Protams, sevi viņš pie panikas cēlējiem nepieskaitīja. Drošsirdīgajam gaulei- teram bija lieliska, labi iekārtota bumbu patvertne Neitifas miestā netālu no Pilavas, Pilavas ostā pilnā gatavībā stāvēja divi kuģi, turklāt — katram gadījumam — tuvumā dežurēja divas lidmašīnas, ko Hitlers personīgi bija nodevis Koha rīcībā. Protams, Kohs laikus parūpējās arī par savu mantu. Kā mēs jau zinām, daļu salaupīto vērtību viņš 1944. gada vasarā aizsūtīja uz Centrālo Vāciju. Tā paša gada oktobrī Kohs griezās pie Saksijas gauleitera Martina Mučmaņa16 ar vēstuli, kurā lūdza atļauju visvērtīgākos no Austrumprūsijas izvestos mākslas priekšmetus novietot Saksijā. Mučmanis bija ar mieru, un 4. decembrī Drēzdenē ieradās Kēnigsber-gas muzeja direktors Alfrēds Rode. Vispirms Rode aizbrauca uz Vekselburgas miestiņu, kur bija veca grāfu pils un klostera baznīca. Viņš konstatēja, ka pili var pārveidot par glabātavu, tādēļ palūdza, lai to atbrīvo no iedzīvotājiem. 11. decembri miestiņa vadībai tika iesniegts oficiāls dokuments ar prasību «nodrošināt telpu konfiskāciju Vekselburgā par labu valsts kolekcijām no Kēnigsbergas». Mums šis dokuments bija ļoti svarīgs. Vai atceraties profesora Barsova stāstu par to, ka doktors


Rode kādu nakti savā kabinetā sadedzināja nezin kādus papīrus? Iznīcinātās korespondences atliekās tika atrasts viņa ziņojums, kurā teikts, ka Dzintara istabu iesaiņo un gatavo nosūtīšanai uz Saksiju, un tālāk seko pieraksts: «Uz Vekselburgu». Ar šīm ziņām atgriezies no Kaļiņingradas, profesors Štrauss nekavējoties (1950. g.) organizēja meklēšanu Vekselburgā. Noskaidrojās, ka pils patiešām bieži saņēmusi sūtījumus no Austrumprūsijas. Turklāt kara beigās — un pat vēl pēc kara! — no Vekselburgas kaut kas ir vests uz Rietumiem. Tomēr pēc rūpīgas pils pārmeklēšanas un speciālām apskatēm nevienam neizdevās atrast slēptuves, kurās varētu glabāties Dzintara istaba. Vekselburgas baznīcas kalps Gotfrīds Fuss mums pa​stāstīja: — Četrdesmit ceturtā gada decembrī atbrauca doktors Rode no Kēnigsbergas. Viņš meklēja vietu, kur paslēpt vērtīgas mantas no Kēnigsbergas. Apskatījis pili un baznīcu, viņš bija apmierināts. Pils un baznīca tika konfiscēta vērtīgo mantu novietošanai. Starp citu, kastes no Austrumprūsijas pie mums ceļoja ari agrāk. Taču garu kastu nebija. No citām vietām uz šejieni neko neveda, katrā ziņā nekādu dzintaru neatveda. Par kaut ko tādu nekas netika dzirdēts arī tuvākā apkārtnē. Bet īsi pirms kapitulācijas pie mums iegriezās kāds ierēdnis no Drēzdenes, no Tautas izglītības ministrijas. Viņš pastāstīja, ka transports no Kēnigsbergas nav varējis līdz šejienei atkļūt, tāpēc ka dzelzceļa līnija jau bijusi slēgta. Kad atnāca amerikāņi, viņi pārskatīja kasies, taču nekādu dzintaru neatrada. Jā, arī citu īpaši vērtīgu mantu nebija. Acīmredzot Dzintara istaba, pretēji Alfrēda Rodes no​domam, līdz Vekselburgai nemaz nenonāca… Toreiz, 1944. gada decembrī, Alfrēds Rode apskatīja ne tikai Vekselburgu, bet ielūkojās arī Kribšteinā. Tā ir nocietināta XIII — XIV g.s. pils, viens no tiem viduslaiku pieminekļiem, kas Vācijā vislabāk saglabājušies. Pils slejas pār ieleju, it kā izaugdama no klintīm, un izskatās barga un nepieejama. Drēzdenes muzejam šajā pilī bija savas fondu glabātavas. Tās bija iekārtotas vārtu virsbūvē — vienīgajā vietā seno sienu sektorā, kas bija apkurināma. Jau septembri Drēzdenes muzeja vērtības pēc kādas nezināmas personas pavēles (mēs nevarējām noskaidrot, kas šo pavēli izdevis) no apsildāmajām telpām tika pārnestas uz citām, tātad tai brīdī, kad atbrauca Rode, pils labākās telpas bija brīvas. Kādā dokumentā, ko mēs atradām, teikts: «Kribšteinas pilī valsts kolekcijai no Kēnigsbergas var ierādīt četras telpas vārtu virsbūvē, no kurām nesen aizvāktas Drēzdenes kolekcijas… Doktors Rodes kungs 8. decembrī aizbrauca atpakaļ uz Kēnigsbergu, lai organizētu kolekciju pārvešanu.» Tātad, ja 8. decembri Rode izbrauca uz Kēnigsbergu, lai «organizētu pārvešanu», kolekcijas no Kēnigsbergas vajadzēja izvest ilgi pirms padomju karaspēka janvāra uzbrukuma. Un patiešām, 19. decembrī Kribšteinas pils pārvaldnieks saņēma impērijas dzelzceļa pavēsti, ka no Kēnigsbergas uz Kribšteinu izsūtīti divi vagoni ar kravu un viņam jānodrošina vagonu izkraušana. Abi vagoni SS speciālās komandas pavadībā laimīgi sasniedza gala staciju. Tos izkrāva, kravu ar pajūgiem pārveda uz pili un novietoja «saskaņā ar pavēli». 1945. gada aprīlī Kribšteinas pili bez kaujām ieņēma padomju karaspēks. Drīz glabātavas apskatīja padomju Pieminekļu aizsardzības komisijas līdzstrādnieki un atzīmēja, ka tur glabājas skulptūru kolekcija no Drēzdenes un daudz no Austrumprūsijas atvestu un PSRS nolaupītu vērtīgu mākslas darbu. 1946. gada sākumā pilī ieradās Drēzdenes valsts galerijas speciālisti. Atzinuši, ka priekšmeti ir labā stāvoklī, viņi tos aizveda uz Drēzdeni. Ne viņi, ne arī citi neatrada ne pašu Dzintara iztabu, ne arī šī mākslas dārguma pēdas. Mūs mulsināja kāds samērā dīvains fakts, ko konstatējām, analizēdami Alfrēda Rocies ceļojumus pa Drēzde- nes apkārtni, proti, viņa komandējumu ilgums. Saksijā Rode bija pavadījis četras dienas, lai gan abu piļu apskatei būtu pieticis ar vienu diennakti. Viņa uzturēšanās Saksijā pat tad šķiet pārāk ilga, ja zināms laiks viņam būtu bijis jāziedo apspriešanai, pierunāšanai, saskaņošanai. Vai tikai Rode toreiz nav apmeklējis arī citas pilis tuvākā apkārtnē? Hartenšteinas pils (starp Cvikavu un Aui) piederēja firstiem Sēnburgiem-Hartenšteiniem. Šai senajai


aristokrātu dzimtai piederēja lieli zemes īpašumi ne tikai Saksijā, bet arī Austrijā. Vecais firsts bija konservatīvs monarhists, kaut arī bija Austrijas Republikas aizsardzības ministrs. Viņš uzstājās pret Austrijas un Vācijas savienību. Turpretim viņa dēls bija pārliecināts nacists. Viņš dzīvoja Saksijas īpašumos, personīgi tikās ar Hitleru un bija slepens vidutājs starp Hitleru un Austrijas kancleru Dolfusu, kad tika gatavota Austrijas pievienošana. Tieši jaunais firsts atļāva Hartenšteinas pili izmantot mākslas darbu novietošanai. No Kaļiņingradas mums paziņoja, ka uz šo pili patiešām nosūtīta daļa mantu: varbūt vecas hronikas, varbūt ari Dzintara istabas fragmenti. Par nelaimi, 1945. gadā pēc bombardēšanas pils nodega. 1950. gadā drupas tika novāktas un radās iespēja iekļūt pazemes telpās. Tomēr cerības atrast kaut vai kādas Dzintara istabas pēdas izrādījās veltīgas. Starp citu, Saksijā pazemes telpas lielākoties absolūti nav derīgas šādu priekšmetu glabāšanai, jo ir pārāk mitras. Tomēr mēs apskatījām ļoti daudz šejienes pazemes būvju un šahtu (par palīdzību gribam vēlreiz pateikties Saksijas kalnračiem!), un mums radās pārliecība, ka diezin vai kādam varēja ienākt prātā doma glabāt mākslas darbus šajos tuneļos un pagrabos, pa kuru sienām burtiski sūcas pazemes ūdens. Tātad tik daudzsološās pēdas mūs nenoveda pie mērķa. Savas neveiksmes iemeslus mēs uzzinājām vēlāk. Bet ta​gad — īss ekskurss uz VDR ziemeļiem.

CEĻU KRUSTOJUMS Kad Sarkanā armija ar kaujām iegāja Austrumprūsijā, sākās cilvēku un vērtību evakuācija uz Pomerāniju. Tā saucamā Rietumpomerānija pēc 1945. gada iekļāvās Meklenbur- gas zemes sastāvā. Mēs nolēmām rūpīgi pārbaudīt tās rietumu apgabalus — Rostoku, Sverīni un Neibrandenburgu. Tiesa gan, tur nebija ne alu, ne dziļu šahtu, tomēr ikvienā šo apgabalu gleznainajā paugurā nebija grūti izrakt nelielu bunkuru… Meklenburgu bija iecienījuši daudzi nacistu dižvīri. Pirmām kārtām, šeit kā mājās jutās partijas kancelejas priekšnieks Martīns Bormanis. Viņš apmetās šai apvidū drīz ļiec Pirmā pasaules kara, kalpoja par pārvaldnieku bagāto zemes īpašnieku fon Treienfelsu muižās. Ar fon Treienfelsu ģimeni viņš sarakstījās līdz pat 1945. gadam un, plānodams savu bēgšanu no Berlīnes, paredzēja doties uz ziemeļiem. Bormanis Meklenburgā bija iegādājies milzīgus zemes īpašumus, pēc viņa pavēles kādā mežā tika uzbūvēta liela glabātava impērijas un partijas kancelejas vajadzībām. Kāpēc lai viņš pie reizes nebūtu sameklējis slepenu vietiņu arī Dzintara istabai? Interesanti, ka tai brīdī, kad Dzintara istabai no Kēnigs- bergas bija jāsāk ceļot uz citu vietu, Meklenburgā ieradās vēl viens nacistu vadonis — Heinrihs Himlers. Tieši tais dienās viņš veda sarunas ar PSRS rietumu sabiedroto un neitrālo valstu pārstāvjiem un līdztekus meklēja vietu, kur varētu pavadīt pēckara laiku. Visiem zināms, ka viņš par kādas nelielas Meklenburgas pilsētiņas burgomistru iecēla vienu no savām uzticības personām — SS brigadenfīreru un policijas ģenerālmajoru Oto Rašu. Kā noskaidrojās, arī Ērihs Kohs sev bija iegādājies nelielu pili tai pašā Meklenburgā. No Koha pils līdz Bormaņa īpašumiem bija mazāk par trīsdesmit kilometriem. Un beidzot, tieši Meklenburgas mežos — savu milzīgo īpašumu ziemeļu novados — ļoti labprāt rīkoja medības mākslas cienītājs un aviācijas maršals Hermanis Gērings. Kāds liecinieks mums pastāstīja, ka 1945. gada 15. janvāri Dzintara istabu no Kēnigsbergas izvedusi kara aviācijas kravas mašīna, kas vispirms devusies uz Vildenhofu, tad apstājusies kādā pilī pie ezera un pēc tam caur Frankfurti pie Oderas aizbraukusi uz Gēringa personīgo muižu Ka- rīnhalli. Cilvēks, kas mūs informēja, runāja ļoti konkrēti un ticami, tomēr izvairījās no atbildes uz jautājumu, no kurienes viņam tas zināms. Starp citu, viņš apgalvoja, ka 1945. gada martā, ar speciālvilcienu braukdams uz dienvidiem,


Gērings paņēmis līdzi arī kastes ar Dzintara istabu. Bet 1985. gada 15. augustā kādā Minhenes ilustrētā žurnālā parādījās publikācija par to, ka kara beigās Gērings pavēlējis vienu daļu Karīnhallē palikušo vērtību ierakt zemē, bet otru daļu nogremdēt ezeros, tādēļ «… prāvi slavenās ķeizarienes Jekate- rinas Lielās Dzintara istabas fragmenti, kas arīdzan ir Vācijas kara trofeja, paglabāti kaut kur VDR teritorijā». «Kaut kur VDR teritorijā»! Mēs atkal iedziļinājāmies savā arhīvā, kurā fiksēti mākslas darbi, ko bija piesavinājies Gērings. Spriediet paši: 1945. gada februārī un martā viņš nosūtīja uz dienvidiem divus vilcienus (!) ar salaupītām mantām. Ik reizi, kad Gērings atstāja Karīnhalli, viņa speciālvilcienam pievienoja bagāžas vagonus ar dārglietām, gleznām u.c. Ik pa laikam no Karinhalles izbrauca kara aviācijas automašīnas ar analoģisku kravu. Daļu mantu paķēra sev līdzi arī augstākie aviācijas komandieri, kas 27. aprīlī atkāpās caur sava šefa muižu. Tais dienās šeit liesmoja daudzi ugunskuri… Tomēr 1945. gadā, kā ari 1946. gadā šo un to izdevās atrast gan pašā muižā, gan arī Bavārijā un Austrijā. Atrastās vērtības tika atdotas to likumīgajiem īpašniekiem. 1977. gada martā angļu izsoles nams «Sothby» sarīkoja sensacionālu izpārdošanu. Kā noskaidrojās, kara beigās kāds 2. franču tanku divīzijas virsnieks no Hennaņa Gēringa dienvidu muižas (Berhtesgādenes) kā kara trofejas bija paņēmis Gēringa personīgās piezīmes un dažus priekšmetus no viņa kolekcijām. Pagāja vairāk nekā trīsdesmit gadi, un uzņēmīgais franču eksmilitārists savu «kapitālu» laida apgrozībā. Gēringa piezīmes atšifrēšanai uz laiku tika nodotas Minhenes Vēstures institūtam. Bet mēs… Mums atliek tikai cerēt, ka cilvēki, kam kaut kas konkrēts zināms par slepenām glabātavām Meklenburgas teritorijā, beidzot atsauk​sies un palīdzēs pasargāt no bojāejas pasaules kultūras dār​gumus. Gaidīdami jaunas ziņas par Meklenburgu, mēs ķērāmies pie cita pavediena.

TAJĀ LAIKĀ DIENVIDOS… Gadu gaitā mums bija sakrājies daudz liecību par noslēpumainiem atradumiem un notikumiem valsts dienvidos — Tīringenē. Pamazām citu pēc citas mēs pārbaudījām arī šīs versijas. Ļoti intriģējošs mums likās stāsts par to, ka 1948. un 1949. gadā saīsināto profesionālo kursu au​dzēkņi — šādas mācību iestādes tolaik bija ļoti izplatītas — kādā Tīringenes pilī spēlējušies… ar dzintara akmentiņiem. Iedomājieties tikai: pēc gandrīz diviem gadu desmitiem mēs ne tikai uzzinājām notikuma vietu, laiku un apstākļus, bet arī iepazināmies ar vienu no šo pusaudžu rotaļu dalībnie​kiem! Viņš mācījies Reinhardsbrunnas pilī netālu no Gotas pilsētas. Klaiņodami pa veco pili, zēni bēniņos atraduši kaut kādas dzintara plāksnes. Turpat blakus gulējuši arī atsevišķi dzintara gabaliņi. To viena puse bijusi noslīpēta, bet otrajā redzamas ģipša vai līmes pēdas. Neko nezinādami par dzintara vērtību vispār un galīgi neko nenojauzdami par tā nokļūšanu pilī, zēni sacentušies mešanā — gludos dzintara akmentiņus viņi metuši dīķī un vērojuši, kura plāksnīte pa ūdens virsu aizlēks vistālāk… Mēs dabūjām atļauju nosusināt dīķu sistēmu ap pili, bet tad negaidīti noskaidrojās, ka piecdesmito gadu sākumā dīķos iekļuvušas nezin kādas ķīmiskas vielas, tāpēc to ūdens nolaists un grunts izsmelta… Pēc tīrīšanas dīķi kļuvuši par vienu metru dziļāki. Uz kurieni aizvesta grunts? Diemžēl to mums neizdevās uzzināt. Tad nolēmām pamatīgi pastrādāt ar Tīringenes arhīviem. Reinhardsbrunnas pils būvēta XI gadsimtā un piederējusi benediktīniešu mūku ordenim. Laika gaitā tā kļuva par Saksijas-Koburgas-Golas hercogu īpašumu. Pēdējais pils īpašnieks hercogs Kārlis Eduards bija izteikts nacisma piekritējs. Viņa korespondence ar Hitleru liecina par ļoti ciešām attiecībām starp fīreru un «viņa uzticamo hercogu». Pēc nacistu nākšanas pie varas «brūnais hercogs» kļuva par Vācijas — Anglijas biedrības galvu, Vācijas Sarkanā Krusta prezidentu, reihstāga locekli, SA grupenfireru, Tīringenes SA goda fīreru utt utt Mēs atradām arī dokumentālus pierādījumus liecinieku stāstiem: šeit


patiešām pienākušas vērtīgas kravas no Austrumprūsijas. Hercoga pilī novietotas 126 kastes. Bet par šo kastu saturu un to tālāko likteni — ne ziņas, ne miņas… Bez tam uz turieni, uz Tīringeni, veda vēl vienas pēdas, ko bija atstājis «impērijas otrais cilvēks» Hermanis Gērings. Kā zināms, viņa apetītei nebija ijobežu. Turklāt viņš nepavisam negribēja dalīties ne ar valsti, ne ar pašu fīreru. Plānodami padomju muzeju izlaupīšanu, Bormanis un Hanss Lammers16 piešķīra pilnīgu rīcības brīvību mākslas zinātniekam fon Holstam, cerēdami tādā veidā nodrošināt prioritāti topošajam muzejam Linčā un pasargāt fīrera prerogatīvu no alkatīgā kara gaisa spēku vadītāja tīkojumiem. Bet viņi pārrēķinājās. Arī Gērings rīkojās: viņš panāca īpatnēju vienošanos ar Rozenbergu: Gērings apņēmās nodrošināt visu valsts orgānu, vērmahta un okupēto apgabalu dienestu atbalstu Rozenberga štābam, savukārt Rozenbergs deva tiesības Gēringam pirmajam apskatīt salaupītās vērtības un izdarīt atlasi. Savas galvenās mītnes apsardzībai Austrumprūsijā reihs- maršals turēja speciālu divīziju ar pieticīgu nosaukumu «Hermann Goering». Kad 1945. gada janvārī sākās padomju karaspēka uzbrukums, arī «impērijas otrais cilvēks» steidzīgi sāka izvest savu mantu no Prūsijas. Kā stāsta aculiecinieki, šai darbā piedalījās divīzija «Hermann Goering». Mēs saņēmām informāciju arī par to, ka šī divīzija evakuējusi Dzintara istabu, ka tā aizvesta tieši uz Tīringeni, kur Gēringam, kā arī citām augstām reiha amatpersonām, tika būvētas speciālas patvertnes. Meklēdami Dzintara istabas pēdas Tīringenes arhīvos, mēs atradām ļoti svarīgu dokumentu: atklājās, ka no 1945. gada 1. februāra Reinhardsbrunnas pili nomājusi… reihs- kanceleja! Impērijas kanceleja noslēdza nomas līgumu ar «brūno hercogu» nevis mākslas vērtību glabāšanai pilī, bet topošās firera galvenās mītnes vajadzībām. Jau 1944. gada pirmajos mēnešos Tlringenē sāka būvēt pazemes patvertnes valsts augstāko militāro personu vajadzībām. Visas lielākās celtnes — pilis, sanatorijas, slimnīcas utL — šai novadā tika nacionalizētas, bet Reinhardsbrunnas pils — nomāta un rezervēta. 1945. gada janvārī sākās nacistiskās valsts vadošo slāņu evakuācija. Uz Tīringeni pārcēlās Ārlietu ministrijas vadība, SS un partijas vadītāju ģimenes. No 1945. gada 25. janvāra Gotas pilsētas apkārtne tika pasludināta par slēgtu zonu. Turpmākie nolikumi attīstījās strauji. 31. janvārī (šai dienā sākās padomju karaspēka pārcelšanās pār Oderu) finansu ministrs ierosināja evakuēt valdību, impērijas bankas vadību un zelta rezervi. Hitlers atļāva evakuēt tikai zeltu. Acīmredzot valdības aizbraukšana no Berlīnes būtu radījusi katastrofu frontēs, kur uzturēt kaujas garu kļuva arvien grūtāk, turklāt ziemas mītnes Tlringenē vēl nebija gatavas. Tāpēc no Berlīnes izbrauca 24 vagoni ar zeltu, platīnu, valūtu, ārzemju akcijām un impērijas papīra naudu. 12. februārī ģenerālštāba priekšnieks Guderians parakstīja pavēli par evakuāciju rajonā «Olga» (Ordrufas pilsētas koda nosaukums). Pavēlē bija atzīmēts, ka būvdarbi vēl nav pabeigti, tāpēc būs nepieciešama «improvizācija uz vietas». Nākamajās nedēļās ģenerālštābs un liela daļa armijas vadības pārcēlās uz Tīringeni. 9. martā sākās sagatavošanās fīrera galvenās mītnes pārcelšanai uz citu vietu. Mītnes komandants pulkvedis Strēve izbrauca uz Tīringeni ar kolonnu «F» (t.s. fīrera kolonna). Tajā bija četrpadsmit spēcīgas, kalnainiem apstākļiem piemērotas kravas automašīnas un vairākas apvidus mašīnas. Kolonnas «F» un galvenās mītnes komandantūras daļu ierašanās Tīringenē liecināja, ka ļoti drīz tur jāparādās arī pašam valdības galvam. Pulkvedis Strēve apmetās Reinhardsbrunnas pils tuvumā. Pilij piešķīra koda nosaukumu «Wolfsturm» («Vilkatornis») — tātad tā bija rezervēta personīgi fīreram. Kalnā blakus pilij bija dzelzceļa tunelis (koda nosaukums «Elster»), kurā vajadzēja pienākt speciālam vilcienam ar Hitleru. Neizkāpjot no vagona, Hitlers no tuneļa varēja nokļūt pazemes būvē «Wolfsberg» («Vilka- kalns») — līdz tai bija tikai daži kilometri. Taču notikumi frontē neattīstījās tā, kā Hitlera ģenerāļi bija plānojuši. Tāpēc 29. martā ģenerālštāba priekšnieks saņēma jaunu pavēli: atstāt rajonu «Olga» un pārcelties uz rajonu «Seral» (Berchtesgādeni),


tātad uz Bavāriju. Ievērojot ārkārtīgu slepenību, pavēle tika izpildīta, bet jau 7. aprīlī pulkvedis Strēve, viņa štābs un kolonna «F» pārcēlās atpakaļ un Berlīni. Pārskatot visus šos notikumus, var pieņemt versiju, ka Dzintara istaba nokļuva nevis Saksijā, bet gan Tīringenē. Starp citu, iedziļinoties visās dislokāciju maiņās kara pēdējos mēnešos, mēs negaidīti arī Tīringenē nokļuvām uz Austrumprūsijas gauleitera Ēriha Koha pēdām. Veimāras arhīvā atradās ļoti svarīgs dokuments, kurā bija teikts: «Gauleiters Kohs, Kēnigsberga, nosūtīju mākslas darbu kolekciju uz Tīringeni.» Un vēl viens arhīva atradums — saraksts, kurā nosaukti muzeju priekšmeti, ko gauleiters Kohs sagādājis Linčas muzejam. Dokuments tapis 1945. gada 9. februārī Kēnigs- bergā. Jau no pirmā acu uzmetiena kļūst skaidrs, ka runa ir par ārkārtīgi svarīgu kolekciju. Tajā minētas gleznas, gobelēni, sudraba kalumi un citi vērtīgi priekšmeti. Viens gobelēns atzīmēts ar papildu zīmi «M. D. Foss», tad uzzīmēts trīsstūris un burts B. Šis gobelēns tātad nepārprotami bija paredzēts Linčas muzejam, par kura direktoru jau bija iecelts Foss, bet burts B varētu nozīmēt «Berlīne», «Berhtesgādene» vai «Bormanis». Sarakstā minētas Ru​bensa gleznas un daudzi XVI, XVII, XVIII un XIX g.s. darbi… Mēs bijām pārsteigti, Koha kolekcijā ieraudzījuši daudzus krievu meistaru darbus. Tas taču bija pilnīgā pretrunā ar oficiālo kultūrpolitiku, kas vērsās pret «slāvu deģenerātu nepilnvērtīgo mākslu». Bet pēc tam mēs atradām kādu protokolētu Koha sarunu, kas izskaidroja dīvaino pretrunu. Kādu dienu Kohs apskatīja Kijevas muzejus, lai izraudzītu darbus savai kolekcijai, un viņam radās savdabīgs disputs ar pavadoņiem par aktuālu tematu: ko tad īsti var uzskatīt par ziemeļnieku rases glezniecību? Koham patika daži XVIII un XIX gadsimta krievu skolas darbi, tādēļ viņš mākslas zinātniekiem deklarēja, ka par tīri slāvisku mākslu var runāt tikai attiecībā uz XVII, XVI un agrākiem gadsimtiem. Sākot ar XVIII gadsimtu kad Eiropas «ziemeļnieciskās» mākslas ietekme Krievijā kļuvusi patiešām milzīga, visa šejienes glezniecība pilnīgi un galīgi ieguvusi «ziemeļniecisku raksturu». Šāds veikls demagoģisks manevrs Koham, šim dedzīgajam cīnītājam par rases tīrību, ļāva no Kijevas muzejiem pievākt visu, kas viņam patika, saglabājot savu reputā​ciju. Daudzi simti priekšmetu bija sudraba kolekcijā: gan galda piederumi, gan veselas servīzes, ļoti daudz svečturu, atsevišķi kalumi un pat sudraba namiņš. Mūs interesēja svečturi: starp tiem bija trīsžuburu un piecžuburu svečturi ar dzintara rotājumiem17 . Mēs pārlūkojām visas dabūjamās Dzintara istabas fotogrāfijas. Uz katra Venēcijas spoguļa stāvēja pa vienam trīsžuburu svečturim, virs divdesmit dzintara paneļiem pa augšējo joslu bija izvietoti vēl 13 svečturi ar trim, piecām un septiņām svecēm. Svečturu kopskaits Dzintara istabā gandrīz precīzi saskanēja ar to skaitu, kas sarakstā bija atzīmēts kā svečturu detaļas (svečturi bez piestiprinājuma daļas). Bet kur tad palikuši piestiprinātāji? Uz šo jautājumu mēs varējām atbildēt pēc tam, kad bijām satikušies ar Anatoliju Mihailoviču Kučumovu, mūsu padomju kolēģi, kurš perfekti pārzina visu problēmu kompleksu, kas saistīts ar Dzintara istabu. Viņš jau sen bija piedalījies Dzintara istabas meklēšanā. Anatolijs Ku- čumovs pievērsa mūsu uzmanību tām Dzintara istabas fotogrāfijām, kas uzņemtas Kēnigsbergā. Kad Dzintara istabu, ko bija samontējis direktors Kode, atvēra apskatei Kēnigs- bergas pils muzejā, svečturu piestiprinātāji (bez dzintara) sfāvēja uz spoguļiem! Turklāt Anatolijs Kučumovs mums pastāstīja, ka Kohs, kas Polijā pavada mūža ieslodzījumu, pēc jaunu faktu uzrādīšanas beidzot «atcerējies», ka Dzintara istaba izvesta… kopā ar kādu privātu kolekciju. Bet atcerēties, uz kurieni aizvesta gan viena, gan otra, Kohs nepavisam neesot varējis. Taču mums viņa atmiņas vairs nebija vajadzīgas, jo bez viņa palīdzības jau bija konstatēta sūtījuma gala stacija. Tā bija Veimāra. Starp citu, Koha vārdi apstiprināja mūsu versiju. Kā stāsta aculiecinieki, kolekcijas nogādāšana uz Vei- māru notikusi mazliet neparastos apstākļos. Atbraukušo transporta kolonnu komandējis cilvēks, kas nav bijis ne mākslas zinātnieks, ne muzeja darbinieks, viņš raizējies vienīgi par to, lai no vērtīgās kravas pēc iespējas drīzāk tiktu vaļā. Viņš


atteicies no priekšmetu uzskaites un apmierinājies ar Veirnāras mākslas darbu krātuves direktora Valtera Šeidiga izsniegtu kvīti par tik un tik dažādu saiņu saņemšanu bez to satura apraksta. Krava atzīmēta kā «muzeja priekšmeti no Kēnigsbergas», un Veimāras muzeja darbiniekiem faktiski nav bijis ne jausmas, ko viņi pieņēmuši glabāšanā. «Priekšmeti no Kēnigsbergas» aizvesti uz Veimāras zemju muzeju. Direktors Šeldings diviem muzeja darbiniekiem — Gičeru laulātajam pārim — uzdevis parūpēties par atvestajām mantām. Ēkā pagrabu nav bijis, tāpēc no Kēnigsbergas atvestās kastes, čemodānus un citus saiņus viņi nolikuši ejā starp divām zālēm muzeja pirmajā stāvā. (Tālāk aculiecinieku stāsti atšķiras: vieni apgalvo, ka eja aizmūrēta, citi to no​liedz.) Šādu vērtību atstāšana pilsētas centrā, protams, bija liela vieglprātība, un tis pierādījās jau nākamajā dienā, pareizāk sakot, nākamajā naktī, kad sākās gaisa uzlidojumi. Veimārā cieta daudzi arhitektūras pieminekļi un kultūras vērtības. Bet 1945. gada 31. martā aviācijas bumba trāpīja muzeja ēkai. Par laimi, apakšējā stāva telpas necieta. Kādēļ muzeja darbinieki pret šo ārkārtīgi vērtīgo kolekciju izturējās tik vienaldzīgi, ja zinām, ka daudz mazāk svarīgi eksponāti tika evakuēti un rūpīgi paslēpti šahtu ejās? Mēs varam iedomāties tikai vienu izskaidrojumu: acīmredzot kravai no Kēnigsbergas bija paredzēts ceļa turpinājums, lai to noslēptu drošā vietā, iespējams — Koha jaunajā mītnē Zālfeldē, kas tai brīdī vēl nebija gatava. Kastes ar Dzintara istabu un citas Reinhardsbrunnas pili nokļuvušās vērtības acīmredzot bija jānogādā uz Hitlera galvenās mītnes «Wolfsturm» pazemes telpām vai bunkuriem. Bet, kā zināms, Hitlers (tāpat arī Kohs) tur neieradās, tādēļ vērtīgā kolekcija iestrēga pārkraušanas punktos. Meklējumu gaitā parādījās vēl viens aculiecinieks — Keiliveits. Atstāstām vina liecību. Kara laikā viņš dienējis Kanarisa18 vadībā un uzkalpo- jies līdz virsleitnanta dienesta pakāpei. 1944. gada otrajā pusē Keiliveits gatavojies kravu pārvešanai no Austrum- prūsijas uz rietumiem (līdz tam viņš esot piedalījies kultūras vērtību izvešanā no Ļeņingradas apkaimes). 1945. gada janvāra sākumā izveidota īpaša transporta kolonna ar astoņām kravas mašīnām un vienu cisternu. Maskēšanās dēļ uz mašīnām uzrakstīts: «Eksplozīvs!» Šī kolonna vispirms uz Kē- nigsbergu atvedusi Polijas baznīcām nolaupītās vērtības. Bet dažas dienas pirms padomju karaspēka janvāra uzbrukuma Kēnigsbergas pilī mašīnās iekrautas kastes ar Dzintara istabu un citi iesaiņoti priekšmeti. Transporta kolonna atstājusi pili Keiliveita personīgā vadībā. Izbraukdama no pils, kāda mašīna ar sānu aizķērušies aiz Albrehta vārtu ailas, un no mašīnas izkritusi kaste ar Dzintara istabas detaļām. Kolonna aizbraukusi uz Rie- tumprūsiju, kur mašīnas novietotas uz dzelzceļa platfor​mām. Keiliveits liecināja, ka transporta galamērķis bijis Snē- bergs Rūdu kalnāja rajonā, tomēr nezināmu iemeslu dēļ vilciens novirzīts uz Tīringeni. Ilmenavā mašīnas noņemtas no platformām, un tālāk tās konvoja pavadībā iebraukušas mežā starp Ilmenavu un Šleizingeni, kur Keiliveits palicis kopā ar kolonnu līdz februāra sākumam, kad atsaukts at​pakaļ uz Berlīni. Atklāti runājot, sākumā šis stāsts mūs īsti nepārliecināja: Keiliveita kungs bija pirmais, kas mūsu pētījumus novirzīja uz Tīringeni. Taču viena viņa stāsta epizode radīja nedalītu uzticību — notikums ar kasti, kas nokritusi zemē, mašīnai aizķeroties aiz vārtu ailas. Profesors Strauss, izdarīdams izrakumus Kēnigsbergas pilī, tieši pie Albrehta vārtiem atrada saspiestus dzintara gabaliņus. Par dīvaino atradumu profesors informēja tikai padomju meklēšanas komisijas locekļus, bet pēc atgriešanās VDR — savu ministru. Presē par atradumu pie Albrehta vārtiem nekas neparādījās. Pat pats profesors laika gaitā aizmirsa šo epi​zodi, bet atcerējās to tikai 1980. gadā, pārlapodams savu pārskatu par meklējumiem pilī. 1984. gada 16. novembrī Rietumvācijas nedēļas laikraksts «Zeit» publicēja mākslas zinātnieces Margarētas Ķīnas liecību. Margarēta Ķīna bija Galla kunga pēctece Piļu un dārzu pārvaldes direktora amatā. Viņa liecināja: «Dzintara istabu aizveda uz dienvidrietumiem, uz Centrālo Vāciju. Tā ir Tīringenē.» Šī pieticīgā informācija sabiedrībai kļuva zināma pēc tam, kad preses izdevumi bija publicējuši


rakstus par Dzintara istabas glabātavām Tīringenē. Bet tik un tā Ķīnas kundze, cienījama mākslas zinātniece, ir svarīgs liecinieks. Gandrīz ar pilnu pārliecību var domāt, ka pie Dzintara istabas aizvešanas savu roku pielikusi Piļu un dārzu pārvalde. Atliek tikai cerēt, ka Ķīnas kundze atcerēsies vēl kaut ko vairāk par šo notikumu…

OPERĀCIJA «SAULRIETS» Acīmredzot iepriekšējais direktors Galls zināja par Dzintara istabas pārvešanu uz Tīringeni (iespējams, ka pats piedalījās šajā operācijā) — kā gan citādi to būtu zinājusi viņa pēctece Ķīnas kundze. Bet to, ka Dzintara istaba aizvesta no Reinhardsbrunnas pils, Margarēta Ķīna un pat direktors Galls patiešām varēja nezināt. Mums izdevās atrast divus aculieciniekus, pils apkalpotājus, kas atcerējās kaut ko konkrētu. Bijušā vārtu sarga sieva pastāstīja, ka gaitenī zem Senču zāles divas trīs nedēļas stāvējušas kastes ar dzintara izstrādājumiem. Tās atvestas no austrumiem. Diemžēl viņa nevarēja atcerēties datumus, kad tās atvestas un kad aizvestas, toties ļoti labi atcerējās, ka vēl pēc 1945. gada maija pili pa grīdu mētājušās daudzas dzintara drumslas, tās bijušas pat visās grīdas plākšņu spraugās. Otra lieciniece bija istabene. Viņa apgalvoja, ka šīs kastes aizvestas tikai pāris dienu pirms amerikāņu parādīšanās, bet pilī tās glabājušās apmēram divus mēnešus. Iekraušanas brīdī viena kaste saplīsusi, bet izkritušās dzintara plāksnes pēc tam vēl kādu laiku mētājušās turpat, neviena nepievāktas. Kas tās pacēlis un uznesis bēniņos (kur pēc vairākiem gadiem tās uzgāja kursu audzēkņi), viņa nezināja, bet pieļāva, ka to varēja izdarīt kareivji vai arī civiliedzīvotāji, kas kādu laiciņu dzīvojuši pilī. Viņa skaidri atcerējās, ka visi pagaidu iemītnieki pili atstājuši 1945. gada 5. aprīlī kopā ar aizejošajām karaspēka vienībām. Varbūt pulkvedis Štrēve, Hitlera galvenās mītnes komandants, pavēlēja Dzintara istabu iekraut kolonnas «F» mašīnā un aizveda sev līdzi uz Berlīni? Varbūt caur Cehoslovakiju nosūtīja uz Austriju? Nav izslēgts, ka kastes no pils paņēma tie, kas tās uz pili atveda. Par labu šādai versijai liecina daži netieši pierādījumi. 24. martā notika gauleitera Koha un Bormaņa saruna. 25. un 26. martā Bormanis sarunājās ar Tīringenes gau- leiteru Zaukelu. Apmēram pēc nedēļas kastes no pils tika aizvestas. Un vēl pēc nedēļas no Veimāras aizveda t.s. Koha kolekciju. Šo operāciju Veimārā vadīja kāds A Pops. Mūsu kartotēkā jau bija simtiem «kultūrlaupīšanas» līdzdalībnieku uzvārdu, bet Popa uzvārda tajā nebija. Mēs pārbaudījām Koham tuvākās aprindas. Nekādu rezultātu. Pēc tam pārskatījām ievērojamāko nacistisko darboņu, sarakstus un atklājām, ka ir daudz cilvēku ar šādu uzvārdu, pat viens SS ģenerālis. Starp citu, šo ģenerāli sauca Emīls Pops. Noskaidrojās, ka Emīls Pops ir Saksijas gauleitera Mučmaņa attāls radinieks. Starp Mučmaņa radiniekiem atradās arī Alberts Pops, nacistu partijas biedrs kopš 1929. gada, bet no 1944. gada — partijas Saksijas nodaļas vasaras korpusa vadītājs. Kāds pazīstams Veimāras muzeja direktors nejauši bija redzējis, kā iekrauj muzejā uzglabātās mantas. Mēs ar viņu sarunājāmies tad, kad pēc kara beigām jau bija pagājuši trīsdesmit pieci gadi, tomēr šis astoņdesmit gadus vecais vīrs atcerējās, ka transporta priekšnieks bijis lidotājs un viņa uzvārds — Pops. Tātad A Pops, kas Veimārā cļirektoram Šeidigam nodeva glabāšanā Koha kolekciju, bez šaubām, bija Mučmaņa ra​dinieks Alberts Pops. Mēs mēģinājām Albertu Popu sameklēt Un vienā no viņa varbūtējām dzīves vietām mūs sagaidīja liels pārsteigums: tur pēc kara bija dzīvojis ievērojams SS darbonis, bijušais kēnigsbergietis, kura vārds saistīts ar Dzintara istabas pazušanu. Tas bija SS oberšturmbanfīrers Georgs Ringels, ar kuru jau esam tikušies šīs grāmatas lappusēs. īsumā Georga Ringela dzīves stāsts ir šāds.


1959. gadā pēc tam, kad žurnāls «Freie Welt» bija publicējis rakstu par Dzintira istabas pazušanu, redakcija saņēma daudz vēstuļu. Redakcijai atrakstīja arī kāds jauns cilvēks, kas paziņoja, ka savā laikā tēvs viņam šo un to pastāstījis par Dzintara istabas likteni. Tiekoties ar redakcijas darbiniekiem, viņš izvirzīja kategorisku noteikumu — neminēt viņa īsto uzvārdu, tāpēc ka viņa nelaiķis tēvs, kas nomiris 1947. gadā, bijis iejaukts nacistu noziegumos. Tik​šanās dalībnieki vienojās par pseidonīmu Kingels. Ringelu junioru sauca par Rūdolfu. Mēs pārbaudījām Rūdolfa Ringela stāstu, izjautājām viņa ģimenes locekļus, kā arī citus radiniekus un pārliecinājāmies, ka Rūdolfs visu atceras ļoti labi, ja neņem vērā dažus nenozīmīgus sīku​mus. 1944. gadā, kad Ringelu ģimene vēl dzīvojusi Kēnigs- bergā, Rūdolfs kopā ar tēvu bijis muzejā, kur redzējis Dzintara istabu. Pēc vairākiem gadiem īsi pirms savas nāves, kavēdamies atmiņās, tēvs atcerējies, kā viņi divatā apskatījuši pili un Dzintara istabu, un licis dēlam saprast, ka Kē- nigsbergas dārgumi kopā ar Dzintara istabu noglabāti drošā vietā un viņš personīgi piedalījies šajā operācijā. Pēc Georga Ringela nāves ģimene nolēmusi pārcelties uz citu dzīvokli. Rūdolfam uzdots pārskatīt mantas, kas glabājušās pagrabā. Samirkušu ogļu kaudzē viņš atradis virsnieka planšeti ar papīriem. Papīri bijuši mikli un sapelējuši, dažas lapas salipušas. Planšetē bijušas dažādas caurlaides ar tēva ģīmetni un papīra lapas ar tekstu mašīnrakstā. Divas lapas Rūdolfam izdevies salasīt, un tajās bijusi runa par Dzintara istabu. Vienā lapiņā bijis rakstīts, ka Georgam Ringelam uzdots evakuēt Dzintara istabu uz noteiktu vietu, kas bijusi šifrēta ar burtiem «BSCH», turpat bijusi arī instrukcija par objekta maskēšanu. Otrajā lapiņā bijis ziņojums par uzdevuma izpil​dīšanu. Ādas planšetē bijusi arī Kēnigsbergas pilsētas plāna daļa - ar atzīmēm, kas, pēc Rūdolfa domām, norādījušas ceļu no pils uz ēku Steindammes ielā, kur tolaik mitinājies gestapo. Starp papīriem, kurus vēl bijis iespējams izlasīt, Rūdolfs atradis arī kvīti, kas apliecinājusi, ka no SS oberšturm- banfirera Georga Ringela un kāda jaunākā aviācijas virsnieka saņemtas 42 kastes, vairākas kārbas un maisi. Rūdolfs šiem dokumentiem nav pievērsis īpašu uzmanību, jo bijis pārliecināts, ka visas vērtības jau sen atrastas. Turklāt viņš baidījies, ka dienasgaismā var nākt fakti par viņa tēva noziedzīgo darbību. Vārdu sakot, jau​nais cilvēks planšeti ar visiem papīriem iemetis krāsnī un sadedzinājis. 1959. gada vasarā Rūdolfs Ringels aizbrauca uz Kaļi- ņingradu. Viņš patiesi centās palīdzēt, lai bunkuru atrastu, diemžēl bez rezultātiem. Par to ziņoja preses aģentūra APN. Tātad tagad, pēc gadiem ilgas meklēšanas, mēs varam ar pilnu pārliecību teikt: Dzintara istabas aizvešanu va​dīja Georgs Ringels. Kas viņš bija par cilvēku? Divdesmito gadu beigās Ringels bija bezdarbnieks. Iestājies nacistu triecienvienībās SA 1933. gadā viņš jau darbojās SS aizsardzības vienībās. 1937. gadā kļuva par nacistiskās partijas biedru. Karot sāka Polijā. Kaujās ar poļu Pretošanās kustību tika ievainots plaušās, kļuva par invalīdu. Tomēr, par spīti slimībai, joprojām pildīja speciālus gau- leitera Koha uzdevumus. Starp citu, Ringela dzīvoklis Kēnigsbergā atradās blakus Koha dzīvoklim. 1944. gadā visu Ringela ģimeni stingrā slepenībā no Kēnigsbergas aizveda uz kādu lauku miestiņu. Ģimenes galva palika Kēnigsbergā. Ringeli ceļoja aizvien tālāk rietumu virzienā, kamēr nonāca Saksijā un apmetās Krim- mičavas miestiņā. 1945. gada 5. februārī tur ieradās arī Georgs Ringels. Viņš atveda savu formas tērpu, civilo uzvalku, automātu, pistoli un, mājiniekiem par lielu prieku, produktus. Nākamajā dienā Georgs paziņoja policijai, ka ieradies uz pastāvīgu dzīvi, bet negaidīti nozuda… Viņš pārradās tikai pēc desmit dienām. Martā un aprīlī viņš atkal nozuda. Kad Krimmičavā ienāca amerikāņu karaspēks, Georgs Ringels, tāpat kā pārējie vīrieši, reģistrējās komandantūrā. Viņš uzdevās par kara invalīdu, apgalvoja, ka nav bijis ne nacistiskās partijas, ne ari citu nacistu organizāciju biedrs un to darbībā nav piedalījies. Mazliet vēlāk kļuva zināms, ka viņš tomēr ir bijis Hitlera partijas biedrs, bet par pārējiem biogrāfijas datiem miesta iedzīvotājiem nebija ne jausmas. Ringels saņēma invaliditātes pensiju un vēl kādu piemaksu, tikai nebija zināms, kas to maksā. 1946. gada februāri Ringelu ģimene pārcēlās uz Rūdu kalnāju, uz Oberšlemu. Par pārcelšanās iemesliem ne sievai, ne


bērniem nekas nebija zināms. Pēc gada — atkal dzīves vielas maiņa, tagad — uz Elsterbergu. Tur 1947. gada oktobrī Georgs Ringels nomira. 1949. gada jūlijā, kad Rūdolfs Ringels pagrabā atrada tēva dokumentus, viņam bija trīspadsmitarpus gadu. Protams, pēc desmit gadiem viņš vairs nevarēja visā pilnībā atcerēties toreiz izlasītos tekstus. Viņa atmiņas ir stipri fragmentāras, tāpēc iespējamās rekonstrukcijas, kas balstītos uz tām, diezin vai būtu nopietns palīgs Dzintara ista​bas meklētājiem. Tomēr ir kāds teksts, par kurn polemika nebeidzas. Tā ir radiogramma, kurā Georgs Ringels ziņo, ka pavēle iz​pildīta. Ir zināmi trīs šīs radiogrammas varianti. Pirmais variants rekonstruēts pēc Rūdolfa Ringela atmiņas. Otrais variants, kā tika oficiāli paziņots, ir teksts, kas atrasts Anglijas arhīvos (pārtvēruši radiogrammu, kuras saturs varēja interesēt PSRvS, angļi, kā viņi paši apgalvo, par to paziņojuši padomju sabiedrotajiem). Trešais: šo pašu radiogrammu pārtvēruši padomju radisti, tādēļ jābūt arī tās atšifrējumam. Mūsu rīcībā esošajos tekstos ir nelielas atšķirības, kas acīmredzot radušās tulkošanas procesā. Pretēji dažiem pētniekiem, mēs esam pārliecināti, ka nav pamata šo radiogrammu uzskatīt par viltojumu. Tās teksts ir šāds: «Akcija Dzintara istaba pabeigta. Novietojums «BSCH». (Pēc citām versijām — «BSCW» vai «Illb».) Pieejas uzspridzinātas. Upuri ienaidnieka darbības dēļ.» Milzum daudzie mēģinājumi atšifrēt noslēpumainos burtus, protams, palikuši bez rezultātiem. Šo spēli varētu turpināt līdz bezgalībai. Bet mēs cenšamies darīt iespējamo un pierādīt pierādāmo. Izmeklēšana, ko esam veikuši visos ar Ringela darbību saistītos jautājumos, ļauj mums ar augstu ticamības pakāpi izdarīt šādu slēdzienu: Georgs Ringels ir piedalījies Dzintara istabas aizvešanā. Kas no tā izriet? Pirmkārt, dažu zinātnieku apgalvojumu, ka radiogram- ma nosūtīta no Kēnigsbergas, mēs uzskatām par nepareizu. Radiogramma nosūtīta tad, kad Georgs Ringels jau bija ieradies (5. februārī) Krimmičavā (Saksijā). Šī radiogramma noraidīta nevis no Kēnigsbergas, bet gan uz Kēnigsbergu, iespējams, ka arī uz Berlīni. Otrkārt. Daudzi pētnieki radiogrammas pēdējo frāzi uzskata par neapstrīdamu pierādījumu tam, ka Dzintara istaba paslēpta Kēnigsbergas nomalē. Mūsu viedoklis ir pretējs: šī frāze varētu nozīmēt, ka iznīcināti cilvēki, kas piedalījušies Dzintara istabas apglabāšanā, iznīcināti kā bīstami liecinieki (tie varēja būt ieslodzītie no jebkuras tuvākās koncentrācijas nometnes). Kāds liktenis piemeklējis tā saukto Koha privāto kolekciju? Mūsu rīcībā ir dokumenti, kas apliecina, ka 1945. gada 9. februārī Georgs Ringels kopā ar Albertu Popu to nodevuši mākslas krātuves direktoram Šeidigam Veimārā. To apstiprina arī pilnīgi ticami aculiecinieku stāsti. Tikpat ticams ir arī fakts par Koha kolekcijas aizvešanu no Vei- māras 9. un 10. aprīlī. Bet uz kurieni šīs vērtības tika aiz​vestas? No dokumentiem, ko esam atraduši, izriet, ka Koha kolekciju bijis paredzēts izvest trīs reizēs, turklāt katrai reizei atļauta viena diena, pareizāk sakot, viena nakts. Pirmais iespējamais virziens — tālāk uz dienvidiem, uz kādu no Bavārijas, Austrijas, Čehoslovakijas pazemes glabātavām (pilis, cietokšņi, klosteri). Tomēr, kā mums šķiet, Pops un Ringels tik īsā laikā sprīdī nevarēja sasniegt mērķi dienvidu virzienā, jo viņiem taču vajadzēja atgriezties ari atpakaļ. Uz turieni strauji virzījās amerikāņu karaspēka vienības, kas 11. aprīlī jau sasniedza Koburgu. Notika nepārtraukti gaisa uzlidojumi. Turklāt Čehoslovakijas kalnos darbojās Pretošanās grupas, tāpēc Popam un Ringelam drošības labad būtu bijis jābrauc pa apkārtceļu, lai neiekļūtu Čehoslovakijas teritorijā. Pa dzelzceļu šo vērtīgo kravu droši vien neveda: kolekciju bija iespējams sakraut vienā vagonā, tāpēc evakuā​cijai nebūtu bijis jāparedz trīs dienas. Ziemeļu un ziemeļaustrumu virzieni, mūsuprāt, atkrita to pašu iemeslu dēļ.


Turpretim kravas pārvešanai uz austrumiem, kā mums šķiet, bija savs pamats: tur iet automaģistrāle Eize- naha — Veimāra — Gēra — Drēzdene. Pa šo ceļu 12 — 14 stundās bija pilnīgi iespējams nokļūt līdz kādai pietiekami drošai vietai un atgriezties Veimārā. Ņemot vērā, ka kravas automašīnas caurmēra ātrums šajos apstākļos (ieskaitot iekraušanu, izkraušanu, atpakaļceļu, kavēšanos pie posteņiem) diezin vai pārsniedza 30 kilometru stundā, mēs rēķinām, ka no Veimāras līdz tai vietai, uz kuru evakuēja Koha kolekciju, nebija tālāk par 150 līdz 180 kilometriem. Ja Če- hoslovakijas ziemeļus izslēdzam, ja atkrīt arī Austrumsaksija (fiontes līnija tuvojās, tādēļ uz Saksiju vērtības būtu bijušas jāizved jau februārī un martā), jāpieņem, ka šis rajons robežojas ar Elbu no Sandavas līdz Rīzai. Visticamāk, ka maksimālais attālums no Veimāras iet pa līniju Gēra — Bādelstere. Ja galapunkts būtu vēl tuvāk, tad mašīna vienā nakti būtu varējusi veikt divus reisus, tādēļ pēc 10. aprīļa Veimārā (muzejā) vairs nebūtu palikušas nekādas «muzeja vērtības no Kēnigsbergas». Ringela un Popa rīcībā bija tikai viena kravas mašīna. Tā brauca ar Šveices karogu un Šveices policijas reģistrācijas numuru. Mums neizdevās noskaidrot, vai tā bija tikai maskēšanās vai arī viņiem patiešām bija izdevies ie​gūt Šveices mašīnu, šāda varbūtība nepavisam nav iz​slēgta. Starptautiskais Sarkanais Krusts bija ieguvis tiesības apmeklēt karagūstekņu nometnes un nodot sūtījumus Rietumu sabiedroto gūstekņiem. Uz Veirnāru Sarkanais Krusts bija nosūtījis Šveices prezidenta dēlu (Starptautiskā Sarkanā Krusta štāba mītne atradās Ženēvā) ar uzdevumu pārņemt SSK aizsardzībā Būhenvaldes koncentrācijas nometni. Sarkanā Krusta darbiniekus pavadīja speciālas kravas mašīnu kolonnas ar pārtikas produktiem un medikamentiem koncentrācijas nometņu gūstekņiem. Acīmredzot SSK darbinieki toreiz vēl īsti nesaprata, kas ir SS. Daudzas Sarkanā Krusta mašīnas tika bezkaunīgi aplaupītas. Tāpēc iespējams, ka Ringels un Pops varēja izmantot SSK delegācijas mašīnu Koha piesavināto vērtību pārvadāšanai. Tātad trešo daļu Koha kolekcijas Ringels un Pops aizveda 9. aprīlī. Otru trešdaļu ar to pašu automašīnu viņi paguva aizvest nākamajā dienā — 10. aprīlī, dažas stundas pirms amerikāņu tanku ielaušanās pilsētā. Bet pēdējā trešdaļa palika Veimārā. Tieši šo atlikumu 1945. gada maija pirmajās dienās aprakstīja doktors Šeidigs, un tieši šis saraksts vēlāk atradās Veimāras arhīvā. Tos mākslas priekšmetus, kas bija palikuši pāri no Koha piesavināto vērtību pēdējās trešdaļas, atrada padomju militārā vadība un aizveda atpakaļ uz PSRS. Taču vērtību vairākums — Koha kolekcijas divas trešdaļas — vēl joprojām nav atrastas. Ari šis fakts apstiprina mūsu versiju. Mēs uzskatām, ka kastes ar dzintaru no Reinhards- brunnas ar SS oberšturmbanfirera Georga Ringela un SS štandartenfirera Alberta Popa līdzdalību aizvestas uz to pašu vietu vai vismaz tajā pašā virzienā, kur Koha privātās kolekcijas divas trešdaļas. Kur ir šī vieta? Mēs pieļaujam šādu versiju. Pēc partijas kancelejas iniciatīvas un tās vadībā jau 1944. gadā sākās īpašu glabātavu, slepenu noliktavu mek​lēšana. Tajās bija paredzēts noglabāt ieročus, sprāgstvielas, dokumentus, vērtīgas mantas un pat pārtiku ilgam laika posmam. Šādu stingri konspiratīvu noliktavu organizēšana notika saskaņā ar slepenu pasākumu kompleksu, kura mērķis bija saglabāt «partijas ziedu», nodrošināt nacistu elites (galvenokārt jaunās paaudzes) izdzīvošanas iespējas un nodot stafeti vāciešu nākamajām paaudzēm. Pie šāda veida pasākumiem pieskaitāma arī kustības «Werwolf»19 radīšana. Starp citu, tās organizētājs bija SS obergrupen- fīrers Pricmanis — Koha labā rokā. Protams, viss tika darīts pilnīgā slepenībā, un mums izdevās atklāt tikai retas un mikroskopiskas šo pasākumu pēdas. To skaitā mūsu uzmanību piesaistīja šāds fakts: kāds Rozenberga štāba darbinieks, kas atbildēja par štāba glabātavu iekārtošanu, jau 1944. gada aprīlī iepazinās ar kaut kādām alām Rūdu kalnāja rietumos, bet viņš nekādi nevarēja dabūt atļauju to izmantošanai, līdz beidzot novembrī (pēc šī darbinieka neatlaidīgiem atgādinājumiem) viņam «no augšas» tika oficiāli paziņots, ka Rozenberga štāba prasība par šīs glabātavas izmantošanu noraidīta. Varbūt šī slepenā glabātava Rūdu kalnāja rietumos jau bija gatava un tika taupīta citiem mērķiem? Bet kas varēja atteikt Rozenbergam? Mučmanis, vietējais gauleiters, bija Rozenberga draugs. Varbūt Bormanis, partijas


kanceleja? Mēs esam gatavi domāt tieši tā. Dokumentos, kurus mums izdevās atrast, nav nekādu norādījumu, kur šī slepenā glabātava atrodas. Klīst valodas, ka dzelzceļa tuvumā netālu no Karlovi Variem… Bet līdz šim tur nav izdevies neko at​rast Bet tik un tā ir vairāki fakti, kas netieši apstiprina šo versiju. Un galvenais — mums izdevās rekonstruēt ceļu, pareizāk sakot, ceļa pirmo posmu, kuru veica Alberts Pops pēc 10. aprīļa (kad no Veimāras aizveda kolekcijas otru trešdaļu). 11. aprīlī aculiecinieki redzējuši viņu izbraucam no Elsterbergas ar kravas mašīnu kolonnu, kas devusies Reihenbahas virzienā. Naktī uz 12. aprīli pēc A Popa pavēles no Elsterbergas izvesta viņa ģimene (aculiecinieki atceras, ka dzīvoklī bijis daudz kastu). Popa ģimene braukusi ar Sarkanā Krusta kravas mašīnu, pie stūres sēdējis gaisa karaspēka virsnieks. Viņi piebraukuši pie Rode- višas (netālu no Auerbahas), kur viņus sagaidījis Pops ar savu komandu. 13. aprīlī viņi braukuši tālāk uz Johan- georgenštati, uz Popa mītni. Daži bijušie lidotāji atcerējās, ka tais dienās bieži redzējuši Popu kopā ar nepazīstamiem esesiešiem. Nacistu kundzības pēdējās nedēļās šai apvidū tika noslepkavoti vairāki desmiti koncentrācijas nometņu gūstekņi. Bet kara beigās atzīmējams vēl kāds notikums, kas saistīts ar Popa darbību. Johangeorgenštatē bija aviācijas darbnīcas, kuras vadīja Pops, un tajās strādāja daudzi lidotāji no Saksijas vasaras korpusa. 25. aprīlī Pops ieaicināja savā kabinetā to virsnieku, kas bija izvedis Popa ģimeni no Elsterbergas, un uzticēja viņam īpašu uzdevumu. Virsniekam vajadzēja iekļūt Berlīnē un nodot slepenu sūtījumu personīgi Hitleram vai Bormanim. Pops brīdināja: paketes saturs ir tik svarīgs, ka nekādos apstākļos tā nedrīkst nokļūt svešās rokās — ne tikai ienaidnieka, bet arī jebkuras citas trešās personas rokās. Popa speciālo kurjeru pavadīja četru cilvēku apsardze, viņa rīcībā bija motocikls ar blakusvāģi un motocikla vadītājs. Iekļūt Berlmē virsniekam neizdevās. Četri pavadoņi lika nogalināti, virsniekam bija jāatgriežas Johangeorgenštatē, un 1. maijā viņš paketi atdeva Popam. Šis bijušais virsnieks joprojām mokās ar jautājumu: kas tas bija par noslēpumu, kura dēļ kara pēdējās dienās sešiem cilvēkiem bija jāliek uz spēles sava dzīvība un četriem tā jāzaudē? Protams, Pops nebūtu griezies pie Hitlera vai Bormaņa ar sava lidotāju korpusa problēmām. Lai fīreram paziņotu, ka sekmīgi evakuēta viņa māsa un radiniece no Berhtes- gādenes (Pops daļēji bija atbildīgs arī par to), varēja izmantot radiosakarus starp Berhtesgādeni un Bormaņa partijas kanceleju. Mums šķiet, ka slepenā pakete, kas bija tik ļoti jānodrošina, nebija nekas cits kā ziņojums par operācijas «Saulriets» pabeigšanu. «Saulriets»… Ringels un Pops paši izdomāja šo koda nosaukumu. Metafora ir vienkārša: kā saules rietam ne​novēršami seko saules lēkts, tā arī nacisma sakāve nav ga​līga. Ringels un Pops bija atbildīgi par šo svarīgo operāciju, kurai bija viens mērķis: saglabāt nākotnei cilvēkus un materiālās vērtības. Mūsuprāt, Georgs Ringels savā ziņā bija «Grāla20 sargeņģelis»: to apstiprina daži fakti no tā laika, kad viņš dzīvoja Rūdu kalnājā (1946. g.). Bet Alberts Pops, uzzinājis, ka parakstīta bezierunu kapitulācija, ar visu atlikušo tehniku un cilvēkiem devās uz Cvikavu, kur padevās gūstā amerikāņiem. Pops nodzīvoja līdz 74 gadu vecumam, viņš nomira 1978. gadā, neatklājis savu noslēpumu. Vai kāds no viņa līdzzinātājiem vēl ir dzīvs? Varbūt viņi gaida jaunu «saullēktu»? Varbūt šie cilvēki tomēr spēs savu sirdsapziņu atbrīvot no noziedzīgā sloga un cilvēcei atklās, kur noslēpti nenovērtējamie pasaules kultūras dārgumi?

EPILOGS Dzintara istabas meklēšana turpinās nu jau vairākus gadu desmitus, jo tas ir visdižākais mākslas darbs, kāds jebkad radīts no sacietējušiem koka sveķiem — no Baltijas dzintara. Bet meklēšana nebeigsies, tāpēc ka visi tiešie meklēšanas dalībnieki, kā arī milzīgs pulks ieinteresēto cilvēku dažādās


valstīs ir pārliecināti, ka Dzintara istaba 1945. gadā nav gājusi bojā. Nav! Tā tika nolaupīta, paslēpta un tiek glabāta «līdz labākiem laikiem»… Diemžēl laiks (un glabāšanai nepiemēroti apstākļi) bojā skaistumu. Laiks mūs skubina, un mēs griežamies pie visiem dzīvajiem aculieciniekiem un līdzzinātājiem ar aicinājumu: nepalieciet nozieguma līdzdalībnieku barā! Neļaujiet aiziet postā unikālajam cilvēka ģēnija mākslas darbam, pie kura pirms divarpus gadsimtiem savas rokas pielikuši mūsu senči — dāņi, vācieši, poļi, krievi! Visiem, kas interesējas par Dzintara istabu, atgādinām, kādi ir mūsu galvenie pieņēmumi par Dzintara istabas slēp​šanas vietu: 1. Virziens no Tiringenes uz Berlīni un Meklenburgu, uz kurieni atkāpās arī virspavēlniecība, ģenerālštābs, ko​lonna «F», komandantūra, fīrera galvenā mītne. 2. Dienvidu virziens — virspavēlniecības un ģenerālštāba daļēja evakuācija uz rajonu ar kodētu nosaukumu «Seral». 3. Ziemeļrietumu virziens — no Reinhardsbrunnas pils «Woljsturm») uz Vitekindes šahtu. 20 kilometru attālumā no Getingenes, kur glabājās «vērtības 110 Kēnigsbergas». 4. Un beidzot — austrumu virziens, rajons, ko norobežo Elba, Saksijas rietumu daļa. Mēs ceram, ka lasītāji mums ziņos par jauniem faktiem un liecībām, varbūt par patstāvīgu pētījumu rezultātiem, kas var norādīt ceļu uz meklējumu sekmīgu pabeigšanu. Puškinā atjaunotajā Jekaterinas pilī labākie padomju restauratori darina Dzintara istabas kopiju, lai miljoniem cilvēku no visas pasaules atkal varētu apjūsmot tās skaistumu. Bet šī kopija būs arī atgādinājums par kultūras un mākslas šedevru noziedzīgu laupīšanu un iznīcināšanu. Kari uz mūžu mūžiem jāpadzen no cilvēku sabiedrības. (Saīsināts tulkojums)

DZINTARA ISTABA Piezīmes 1. Jozefs Gcbelss (clz. 1897. g.i — propagandas ministrs. Berlīnes nacistiskās partijas gauleiters. Organizēja kampaņu pret «sapuvušo mākslu». 1940. gadā izdeva pavēli par visu vācu autoru mākslas darbu meklēšanu ārzemēs. Liela mēroga kara noziedz​nieks. 1945. gada 1. maijā izdarīja pašnāvību. 2. Alfrēds Rozenbergs (dz. 1893. g.) — viens no nacistiskās partijas dibinātājiem, daudzu antikomunistisku, pretpadomju un antisemītisku darbu autors. No 1941. gada — okupēto austrumu teritoriju reihsministrs. Militārā resora «Reihsleitera Rozenberga štābs okupētajās teritorijās» dibinātājs un priekšsēdētājs. Šo aparātu Rozenbergs pārvērta par lielāko mākslas darbu laupītāju organizāciju. 1947. gadā notiesāts un sodīts ar nāvi kā viens no galve​najiem kara noziedzniekiem. 3. Nilss fon Holsts (dz. 1907. g.) — pārzināja Berlīnes muzeju ārējos sakarus. Nodarbodamies ar spiegošanu mākslas jomā, aktīvi gatavojās uzbrukumam PSRS. Hitlers viņu bija pilnvarojis izlaupīt muzejus un pilis Ļeņingradas apgabalā un Baltijā. 4. Heinrihs Himlers (dz. 1900. g.) — SS reihsfīrers, policijas priekšnieks, no 1943. gada — iekšlietu reihskomisārs. Viņa vadībā visas policijas, gestapo un SS apakšvienības piedalījās okupēto valstu kultūras vērtību izlaupīšanā. Galvenais kara noziedznieks. 1945. gada maijā mēģināja aizbēgt no ielenktās Berlīnes. Pēc notveršanas izdarija pašnāvību. 5. Hermanis Gērings (dz. 1893. g.) — viens no nacistu partijas vadītājiem, Prūsijas premjerministrs, aviācijas reihsmaršals, GKS virspavēlnieks utt. Oficiāli ieceltais Hitlera pēctecis. Ar savu pilnvaroto starpniecību un citādā veidā salaupīja kolosāli daudz mākslas darbu. 1946. gadā kā galvenais kara noziedznieks tika notiesāts uz nāvi. Izdarija pašnāvību pirms sprieduma izpildīšanas. 6. Kajetans Mīlmanis — Gēringa pilnvarotais kultūras vērtību izvešanā no Polijas, Holandes un


PSRS. Neitrālajās un okupētajās valstis viņš organizēja vērtību pārdošanu Gēringam. Nirnbergas prāvā Mīlmanis uzstājās kā liecinieks pret Gēringu. 7. Maitins Bormanis (dz. 1900. g.) — nacistiskās partijas reihsleiters, partijas kancelejas priekšnieks, Hitlera sekretārs partijas jautājumos, Treju komitejas loceklis (Keitels, Lammers, Bormanis — viņiem piederēja augstākā vara) u.c. Hitlera uzdevumā vadīja Vācu mākslas muzeja kompleksa izveidošanas priekšdarbus Linčā. Kara noziedznieks. 1972. gadā Berlīnē tika atrastas Bormaņa mirstīgās atliekas, kas apstiprināja versiju par viņa pašnāvību 1945. gada 1. vai 2. maijā (pēc citiem ziņu avotiem — 1973. gadā). 8. Bijusī Carskoje Selo pēc revolūcijas tika pārdēvēta par Detskoje Selo, bet 1937. gadā — par Puškino. 9. Joahims fon Ribentrops (dz. 1893. g.) — no 1937. gada līdz 1945. gadam ārlietu reihsministrs. Pēc viņa pavēles īpašas karaspēka daļas konfiscēja visus okupēto valstu ārlietu ministriju un antihitleriskās koalīcijas valstu diplomātisko pārstāvniecību arhīvus un lietvedību, piesavināja ts. bezsaimnieku vēi"tslietas. 1946. gadā Ribentropu kā galveno kara noziedznieku notiesāja, viņam piesprieda nāvessodu, kas tika izpildīts. 10. Ērihs Kohs (dz. 1896. g.) — Austrumprūsijas gauleiters, no 1941. gada Ukrainas reihskomisārs u.c. Pēc tam kad Sarkanā armija Ukrainu bija atbrīvojusi, atgriezās Kēnigsbergā. Pēc kara slēpās britu okupācijas zonā, bet 1950. gadā tika atmaskots un nodots Polijas tiesai. Par smagiem noziegumiem pret Polijas un PSRS lautām viņam tika piespriests nāvessods. Tomēr, ņemot vērā Koha smago slimību, nāvessods tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu. Miris 1986. gadā. 11. Mākslas zinātņu doktors Alfrēds Rode (dz. 1892. g.) — Valsts mākslas darbu kolekcijas direktors Kēnigsbergā, daudzu zinātnisku rakstu autors, dzintara speciālists. Miris 1945. gada decembri nenoskaidrotos apstākļos. 12. īstā uzvārda vietā grāmatā izmantots pseidonīms, par iemesliem autors pastāsta tālāk. 1988. gadā, kad šī grāmata jau bija iznākusi, vācu avotos tika publicēts viņa īstais vārds — Gus​tavs Vists. 13. Iespējams, ka Alfonss K. kaut ko nav sapratis. Droši vien runa bijusi par minēto akmeņsāls šahtu. 14. Gērhards Utikāls (dz. 1912. g.) — pēc Rozenberga rīkojuma vadīja reihsleitera Rozenberga štābu. No 1940. gada nodarbojās ar sistemātisku okupēto apgabalu izlaupīšanu, aizbildinoties ar nepieciešamību šos kultūras un mākslas priekšmetus izmantot ideoloģiskiem mērķiem. Piedalījies zelta rezervju glabātavas izveidošanā: zelts bija paredzēts nacisma atjaunošanai pēc kara. Utikāla vadībā Rozenberga štābs kļuva par «kultūrlaupītāju» lielāko organizāciju. Pēc 1945. gada Utikāls dzīvo VFR 15. Martins Mučmanis (dz. 1879. g.) — nacistu partijas gauleiters Saksijā, Saksijas aizsardzības reihskomisārs u.c. Personīgi piedalījās kultūras vērtību novietošanā glabātavās un personīgi pavēlēja tās iznicināt, kad sākās sabiedroto uzbrukums. Tieši piedalījās PSRS salaupīto vērtību slēpšanā. Nedēļu pēc ka​pitulācijas antifašisti Mučmani notvēra brīdī, kad viņš grasījās aizbēgt. Nomira cietumā 1946. gadā. 16. Hanss Heinrihs Lammers (1879 — 1962) — impērijas kancelejas priekšnieks, tuvākais Hitlera padomnieks juridiskajos jautāju​mos. 1949. gadā notiesāts uz 20 gadiem, bet atbrīvots pirms ter​miņa 1952. gadā. Pēc desmit gadiem nomira VFR 17. Autora versija par to, ka starp Koha salaupītajiem svečturiem ir arī svečturi no Dzintara istabas, mazliet nesaskan ar Dzintara istabas aprakstu, kurā teikts, ka istabā bijuši apzeltīti bronzas svečturi. 18. Vilhelms Kanariss (1887 — 1945ļ) — admirālis, abvēra — kara izlūkošanas dienesta — šefs. Par piedalīšanos sazvērestībā pret Hitleru 1945. gada 9. aprīlī sodīts ar nāvi Flosenburgas kon​centrācijas nometnē. 19. «Werwolf» — vācu vai. «Vilkatis». Tā sauca teroristisku kustību, kas pēckara gados darbojās Vācijā ar mērķi atjaunot na- ctsmu. Šo grupu biedri arī paši sevi sauca par vilkačiem, tāpēc ka dzīvoja it


kā dubultu dzīvi. 20. Lietots ironiskā nozīmē. Grāls — viduslaiku literatūrā noslēpumains, ar brīnišķīgu spēku apveltīts svēts biķeris, kas nes svētlaimi tā ieguvējam, bet to var atrast vienīgi izredzēts, šķīsts cilvēks.


V. Špančenko Dzintara gaisma no pazemes Cilvēkiem, kas pēti Dzintara istabas pazušanas noslēpumu, droši vien ir pazīstams Arsenija Vladimiro- viča Maksimova vārds. Viņš bija viens no pirmajiem Padomju armijas virsniekiem, kas 1945. gadā, padomju karaspēkam ieejot Kēnigsbergā, tieši saskārās ar šo problēmu. Turpmākajos gados, strādādams Kaļiņingradā par arhitektu, Arsenijs Vladimirovičs savāca pietiekami daudz dokumentu, kas viņam ļāva izvirzīt savu versiju par Dzintara istabas atrašanās vietu. Nevaru apgalvot, ka bijušā virsnieka un arhitekta uzskati nav apstrīdami, tomēr neieklausīties tajos nedrīkst. — Ziniet, es mēģināju uzsākt Dzintara istabas meklēšanu tūlīt pēc kara, — stāsta Arsenijs Maksimovs, — bet nebija vajadzīgo speciālistu, nebija līdzekļu, nebija tehnikas. Tāpēc bija jāapstājas pusceļā. Pēc tam es sekoju citu ekspedīciju rezultātiem. Analizēju dažādu autoru versijas, arī tās, kas radās ārzemēs. Un ievēroju, ka daudzi it kā speciāli vedina pētniekus uz pilnīgi pretēju pusi. Kādēļ viņi tā dara? Man šķiet, tādēļ, lai dārgumi kaut kur glabātos «līdz labākiem laikiem»… — Par jūsu versiju, Arsenij Vladimirovič, parunāsim vēlāk, bet tagad pastāstiet, kā Dzintara istaba no Jekaterinas pils nokļuva Austrumprūsijā. — Kad vācu karaspēks tuvojās pilsētai, muzeja padome ieņēma lēmumu Dzintara istabu aizmaskot. Iekšpusē uzmūrēja segsienas pusķieģeļa biezumā, tām uzklāja apmetumu, uzlīmēja tapetes, pie sienām piekāra gleznas. Bet tas nelīdzēja. Vācieši, protams, zināja, kur atrodas Dzintara istaba. Viņi demontēja paneļus, salika tos kastēs un nosūtīja uz Kēnigsbcrgu. Tur dārgā manta nokļuva Kēnigs- bergas valsts muzeju fondu glabātāja doktora Rodes rokās. Viņš kastes aizveda uz Palmnikenes miestu, kur labākie dzintara meistari istabu samontēja. — Vai pēcāk vācieši Dzintara istabu no Kēnigsbergas aizveda? — Esmu gandrīz pārliecināts, ka tā noglabāta pilsētas pazemes būvēs. Man ir daudz pierādījumu, kas to aplie​cina. Savā laikā es Kaļiņingradas VDK arhīvā lasīju kāda Padomju armijas karavīra, bijušā gūstekņa, pratināšanas stenogrammu. Viņš bijis invalīds, tādēļ vienmēr norīkots par dieninieku, turpretim pārējie gūstekņi dzīti darbā. Viena gūstekņu brigāde kaut ko būvējusi pilsētā, bet otra — piepilsētā. No dzirdētām sarunām viņš secinājis, ka dziļi pazemē tiek būvēti betona kazemāti, ko ļoti rūpīgi izolē no gruntsūdens. Būves betona griesti bijuši vismaz 12 metru dziļumā, virs tiem sabērta un noblietēta māla kārta, kurā iestādīti koki. Bet otrajā brigādē klīdušas valodas par kaut kādām apakšzemes ejām, ko rok lielā dziļumā zem ēkām. Vakaros gūstekņi atgriezušies no darba netīri, izmirkuši, runājuši par iegruvumiem. Kādu dienu, nojauzdams ko nelabu, pratinātais gūsteknis izbēdzis. Un viņam laimējies: vēlāk noskaidrojies, ka tovakar gūstekņi atpakaļ uz nometni airs nav atvesti. Acīmredzot vini nošauti… — Varbūt viņi būvēja aizsardzības nocietinājumus? — Tik milzīgā dziļumā? Ar tādu maskēšanos? Diezin vai. Pēc kara, kad strādāju Kaļiņingradā, kādu dienu es nokļuvu vecā muižā Fridrihsburgas miestā. Iepazinos ar padomju saimniecības galveno agronomu Uspenski. Viņš man pastāstīja, ka apkārtnes vācieši, viensētnieki, nezin kāpēc bariem klaiņo pa bijušās muižas laukiem un vietu vietām akņā zemi. Šī muiža bija piederējusi Austrumprūsijas gauleiteram un Ukrainas reihskomisāram Ērihain Koham. Kā stāsta aculiecinieki, kara pēdējos mēnešos muižā noti​kuši lieli būvdarbi. Katru dienu muižai pievesti dažādi materiāli un cementa java. Tūlīt pēc kara muižas un apkaimes zemnieku komandants bija kāds majors, viņa uzvārdu neatceros. Komandants uzsāka izrakumus muižas teritorijā. Iespējams, ka viņš jau bija tuvu mērķim, bet kādu vakaru, ar motociklu atgriezdamies no Kēnigsbergas, viņš laikus nepamanīja stiepli, kas bija pārvilkta pāri ceļam


no koka līdz kdkam, un gāja bojā. Pēc tam kad biju uzzinājis šo notikumu, es sāku pētīt parka teritoriju. Pārākos zem kāda liela koka un konstatēju, ka tas iestādīts tikai nesen. Ap koka lielajām saknēm gluži kā arkāns bija apliekts slokšņu metāls ar voiloka starpliku. Es salīdzināju vāciešu 1938. gada muižas topogrāfisko plānu ar mūsu uzņēmumu un konstatēju, ka parks ievērojami paplašināts bijušā klajuma virzienā. Manu interesi modināja arī parka zāliens. Izraku nelielu grāvīti un ieraudzīju, ka trūdzeme uzklāta tikai nesen. — Vai domājat, ka Dzintara istaba glabājas šajos pa​zemes bunkuros? — Ziniet, Dzintara istaba ir tikai maza daļiņa no tā, ko nacisti paslēpa pirms Kēnigsbergas atstāšanas. Atceros, četrdesmit piektajā gadā es iepazinos ar kādu kundzi, kas piederēja pie ievērojamas aristokrātu dzimtas. Viņa man pastāstīja par to, kas noticis pēdējās dienās pirms Kēnigsbergas krišanas: «Avīzē un pa radio tika paziņots, ka iedzīvotājiem, kas nevēlas zaudēt savas vērtslietas, organizēti un bez panikas tās jāaiznes uz pils pagalmu, kur tās tiks pieņemtas valsts glabāšanā. Norādītajā vietā sapulcējās simtiem pilsētas iedzīvotāju ar savu mantību. Sagaidīju savu kārtu, bet no manis pieņēma tikai ordeņu sudrabu un piecas vecmeistaru gleznas. Mūsdienīgus zelta un sudraba izstrādājumus nepieņēma.» Uzskatu, ka Kēnigsbergā tika paslēptas arī daudzas acista salaupītās mantas. Steidzīgā pazemes telpu būvēšana pirms pilsētas krišanas liecina, ka zudušās vērtības jāmeklē Kēnigsbergā, nevis sāls raktuvēs vai Baltijas jūrā nogrimušajos kuģos. Bet Dzintara istaba, pēc manām do​mām, glabājas pilsētas centrā… — Vai varat pateikt, kurā vietā? — Varu. — Arsenijs Vladimirovičs atklāja milzīgi lielu bijušās Kēnigsbergas karti un ar zīmuli norādīja: — Tai jābūt šeit, bijušā Dzintara muzeja teritorijā, kur strādāja doktors Rode. Par Rodi un tikšanos ar viņu man pastāstīja vēstures zinātņu doktors Aleksandrs Jakovļevičs Brjusovs, kas ieradās Kēnigsbergā, lai sameklētu muzeju vērtības, ko okupanti bija izveduši no Ļeņingradas, Kijevas, Smoļenskas un citu pilsētu pilīm un muzejiem. Drīz viņš sameklēja Karalisko mākslas akadēmiju, universitātes bibliotēku un arhīva bibliotēku, kur tika atrasti eksponāti no Krievijas. Savā darbā viņš iesaistīja vāciešus. Tā, piemēram, kopā ar Brjusovu strādāja arī doktors Rode un viņa sieva Elza. Kādu nakti, mocīdamies ar bezmiegu, Brjusovs devās pastaigā pa pilsētu. Viņu pavadīja kāds virsnieks. Abi nejauši nokļuva pie vecās pils. Skatās — pa izsisto loga rūti plūst ārā dūmi. Katram gadījumam viņi izvilka pistoles un uzkāpa augšā. Kādā istabā pie atvērta seifa — tas bija iemūrēts sienā — tupēja doktors Rode. Viņš drudžaini šķirstīja kaut kādus papīrus un meta tos ugunī. Adjutants Rodi satvēra, pēc tam apdzēsa uguni. Visus atlikušos papīrus viņi pievāca, bet Rodi nogādāja uz sevišķo daļu. Dokumentus nodeva tulkiem. Pēc iepazīšanās ar tiem Brjusovs skriešus aizskrēja pie sevišķās daļas darbiniekiem: Rodem zināms viss par Dzintara istabu! Bet viņam atbild, ka Rode atbrīvots: viņš stādījies priekšā kā ievērojams Ei​ropas zinātnieks, bet iznīcinājis tikai nodegušā muzeja dokumentus. Tika sacelti kājās visi pilsētas speciālie dienesti. Rodes pēdas tie sadzina vācu slimnīcā. Bet tā tikai izsniedza iepriekš sagatavotu izziņu, ka doktors Rode un viņa sieva nomiruši dizentērijas epidēmijā… — Ko jūs uzzinājāt no dokumentiem? — Noskaidrojās, ka Hitlers trīs reizes licis Dzintara istabu nogādāt uz Berlīni. Papīri, ko Rode nepaguva sadedzināt, bija sarakste starp viņu un Hitleru. Pēdējais dokuments jau adresēts Koham ar pavēli Dzintara istabu nekavējoties nogādāt Berlīnē. Uz šīs papīra lapas ar sarkanu zīmuli uzrakstīta gauleitera Koha vīza — prasība nekavē​joties izpildīt Hitlera pavēli. Un atkal Rodes atbilde: «Sarkanie pārrāvuši dzelzceļa līnijas. Sūtīt pa jūru neriskējam, ienaidnieks to aktīvi kontrolē. Gaisā nepārtraukti lidinās sabiedroto aviācija. Dodu valsts garantiju, ka Dzintara istaba glabājas pietiekami drošā vietā — bunkura trešajā kārtā, ieeja nomaskēta. Doktors fon Rode.» Tātad šī bunkura trešā kārta gaida nopietnu un ne​atlaidīgu pētnieku. — Vai tad patiešām šeit neviens nav meklējis?


— Meklēja gan. 1959. gadā PSRS sūtniecībā Berlīnē ieradās kāds Rūdolfs Vists. Viņš paziņoja, ka no tēva, bijušā vecākā virsnieka, mantojis piezīmju grāmatiņu, kurā izlasījis: «Dzintara istaba kopā ar citām vērtībām noglabāta Ģeoloģijas un dzintara muzeja pagalmā 3. arkas rajonā. Dzintara muzeja ēka maskēšanās nolūkā uzspridzināta no apakšas.» Rūdolfu Vistu atveda uz Kaļiņingradu. Sākās meklēšana. Bet gaužām naivi un primitīvi! Ar grāvju racēju! Acīmredzot kāds bija iedomājies, ka kastes ar ārkārtīgi vērtīgiem mākslas darbiem guļ gandrīz zemes virspusē — tikai paroc un ņem ciet! Bet Rūdolfa Vista informācija ir uzmanības vērta. Vai tikai par to pašu vietu četrdesmit piektajā gadā nerunāja arī bijušais gūsteknis — par apakšzemes ejām zem ēkām? Vispār vajadzētu izpētīt trīs galvenos objektus: bijušo Ēriha Koha muižu piepilsētā, Ģeoloģijas un dzintara muzeju, kā arī vecās teitoņu pils pagalmu… 1949. gada rudenī es ar strādniekiem uzlauzu šis pils pagalma bruģi. Gan kaltie granīta akmeņi, gan arī smiltis — viss bija svaigs un liecināja par nesenu bruģēšanu. Viena metra dziļumā mēs atradām ādas cimdu, acīmredzot tas bija virsnieka cimds. Tomēr tālāk netikām. Pietrūka spēku. Bet esmu pārliecināts, ka Dzintara istabas meklēšana reiz vainagosies ar panākumiem. Es ticu savai versijai. «Izvestija


Žoržs Blons, franču rakstnieks Nenogremdejamais PĒRLHĀRBORA 1941 ada 7. decembra rilausmā amerikāņu aviācijas bāzeskuģis «Enterprise», ko pavadīja trīs smagie kreiseri un deviņi eskadras mīnukuģi, atradās Klusajā okeānā apmēram 200 jūdžu uz rietumiem no Havaju salām. Eskadra devās uz Pērlhārboru ar 25 mezglu ātrumu. laiks bija jauks, kaut arī nedaudz apmācies; no ziemeļiem pūta lēns vējš, un pa jūras virsmu ņirbinājās sīki vilnīši. «Enterprise» atgriezās no īpaša uzdevuma pie Veika salas, kas atrodas 2000 jūdžu uz rietumiem no Pērlhārboras. Aviācijas bāzeskuģis bija aizgādājis turp duci iznīcinātāju salas garnizona aizsardzībai un 2. decembra agrā rītā devies atpakaļceļā, ieturot kursu tieši uz Havaju arhipelāgu ar tādu aprēķinu, lai sasniegtu Pērlhārboru ne vēlāk par 6. decembri. Taču sliktie laika apstākļi izjauca visus plānus: pie 180. austrumu garuma grāda eskadra iekļuva stiprā vējā; mīnukuģim, kas gāja konvoja priekšgalā, radās sūce, un pārējiem kuģiem nācās samazināt ātrumu. Tāpēc «Enter​prise-» varēja ierasties Pērlhārborā ne agrāk kā 7. decembra pusdienlaikā. Tātad — svētdienā. Šāda perspektīva mazliet sarūgtināja bāzeskuģa apkalpi. Un tas arī saprotams: jūrnieki bija cerējuši izkāpt uz cietas zemes jau sestdienas vakarā un pamatīgi izpriecāties Honolulu krodziņos. 1941 28. novembrī visos «Enterprise» dzīvojamos un darba ektoros tika izziņota pavēle kuģim Nr. 1. To bija parakstījis aviācijas bāzeskuģa komandieris 1. ranga kapteinis Dž. Mir- rejs un vizējis viceadmirālis V. Holzijs, kas komandēja operatīvo grupu, kuras galvenais triecienspēks bija aviācijas bāzes- kuģi. Pavēle skanēja šādi: «No šīs dienas aviācijas bāzeskuģis «Enterprise» tiek pakļauts karalaika reglamentam. Jebkurā diennakts laikā mums jābūt gataviem tūlītējai karadarbībai. Nav izslēgts, ka kaut kur tuvumā kreisē ienaidnieka zemūdenes. Šajā sakarā pirmšķirīgu nozīmi iegūst modrība un visas komandas saskaņots darbs, un tas ir jāapzinās katram virsniekam un matrozim. Kuģa komandieris izsaka pārliecību, ka nepieciešamības gadījumā viņa padotie būs savu uzdevumu augstumos un nopietnu pārbaudījumu stundā parādīs vislielāko aukstasinību un gatavību cīnīties atbilstoši ASV jūras kara flotes tradīcijām. Lai mūsu nervi kļūst stipri kā tērauds un sirdis piepilda drosme.» Tajā pašā dienā, 28. novembrī, bāzeskuģis tika pārkrāsots tumšpelēkā krāsā. No iekšējiem klājiem noplēsa linoleja segumu, starpsienām nokasīja krāsojumu. Visas koka un cita viegli uzliesmojoša materiāla detaļas nozuda kā nebijušas. Borta lūkas un citas atveres tika cieši noslēgtas. Vārdu sakot, jau pievakarē «Enterprise» bija pārvērties īstā peldošā cietoksnī. Visbeidzot, kuģa korpusu pilnīgi atmagnetizēja, bet smago čuguna cauruļvadu nomainīja ar vieglākām tērauda caurulēm. Starp citu, «Enterprise» komanda jau pusgadu atradās paaugstinātā kaujas gatavībā: matroži un virsnieki katru dienu trenējās šaušanā ar visiem ieroču veidiem un likvidēja imitētas avārijas situācijas. 28. novembrī, pēc tam kad bija izziņota pavēle kuģim Nr. 1, viceadmirālis Holzijs izdeva kaujas pavēli Nr. 1, kurā klāja aviācijas lidotājiem tika uzdots «bombardēt, torpedēt un apšaudīt ikvienu kuģi, kas varētu apdraudēt eskadru». Piķējošajos bumbvedējos ievietoja bumbas, torpēdām ielika detonatorus. Visi kuģa ieroči bija sagatavoti kaujai, bet paši artilēristi dienu un nakti nepārtraukti stāvēja sardzē, kamēr notika operācija pie Veika salas. Tas viss atgādināja gatavošanos nevis kaujas mācībām, bet gan īstai karadarbībai. Dīvaini, karš taču vēl nebija pieteikts. Lai nu kā, agrā 7. decembra rītā «Enterprise» komanda — gan jūrnieki, gan lidotāji


— bija par to pilnīgi pārliecināta. Tāpat kā par ko citu: matroži, piemēram, labi zināja, ka Honolulu, šajā tropiskajā paradīzē kokospalmu, pandānu un ibisku ēnā kādus desmit kilometrus no Pērl- hārboras, viņus gaida valdzinošas polinēziešu meitenes, bet virsnieki priecājās par gaidāmo atpūtu kopā ar savām sievām, ko viņi bija īpaši izsaukuši no Savienotajām Valstīm un jau noīrējuši tām jocīgus, rotaļlietām līdzīgus bungalo. Bet nelaimīgā vētra galīgi sajauca visas kārtis. Un aviācijas bāzeskuģa komandai garastāvoklis bija pavisam nelāgs. Pulkstenis seši no rīta. «Enterprise», spēji mainot virzienu, pagriezās pret vēju, lai izlūklidmašīnas varētu pacelties gaisā, — lidotājiem bija dota pavēle izlidot uz priekšu un, neatgriežoties atpakaļ uz bāzeskuģa, nolaisties aerodromā Fordailendā, mazā saliņā tieši Pērlhārboras akvatorijā. Tā iesākās jaunā diena. Pēc tam kad lidmašīnas bija pacēlušās, «Enterprise» uzņēma kursu uz austrumiem, tam sekoja pārējie eskadras kuģi. Uz bāzeskuģa tika pacelts signālkarodziņš, ko parasti lietoja miera laikā un kas nozīmēja, ka sākušies gaisa ma​nevri. Pēc kāda laika «Enterprise» radisti uztvēra dīvainu ziņojumu: «Nešaut! Gaisā amerikāņu lidmašīnas!» Jūrniekus tas, protams, darīja uzmanīgus un viesa viņos nemieru. Signālu pavadīja visādi traucējumi, un tas skanēja saraustīti, tomēr, par spīti skaņas izkropļojumiem, radisti bez pūlēm pazina lidotāja Manuela Gonsalesa satraukto balsi. Šķita, ka tieši eskadras ceļā noticis kaut kas nelabs. Ziņojums patiešām bija dīvains, un tas tika raidīts nevis aviācijas bā- zeskuģim, bet gan aerodroma radiostacijai Pērlhārborā. Pēc tam iestājās īslaicīgs klusums — Manuela Gonsalesa balss pazuda. Un uz visiem laikiem. Tad «Enterprise» radisti uztvēra signālu, kas bija adresēts tieši bāzeskuģim: «Kaut kādas lidmašīnas uzbrūk Pērlhārborai. Izskatās, ka tie ir japāņi.» Šo īso ziņojumu noraidīja 6. izlūkeskadriļas komandiera vietnieks Ērls Gellahers. Drīz vien uz «Enterprise» tika saņemta radiogramma no Klusā okeāna flotes galvenā virspavēlnieka: «Uzlidojums Pērlhārborai. Nekāda sakara ar mācībām.» Pēc dažām minūtēm par karadarbības sākšanos zināja jau visa komanda, un «Enterprise» priekšgalā tika pacelts kara karogs. Jūrniekus šī vēsts satrieca līdz sirds dziju​miem. Pa to laiku jau bija notriekti pieci no astoņpadsmit bā- zeskuģa piķējošajiem bumbvedējiem un torpedēti astoņi līnijkuģi, kas stāvēja Pērlhārboras iekšējā reidā, bet visas krasta būves un aviācijas bāzi pārņēma liesmas. Havaju arhipelāgu, kas atradās Klusā okeāna vidū vairāk nekā 2000 jūdžu uz rietumiem no Sanfrancisko, kā zināms, veido galvenokārt četras lielās salas: Kauai, Maui, Havaja un Oahu. Honolulu un Pērlhārbora ir Oahu salā. «Enterprise» lidmašīnas, lidojot brīvā ierindā, jau no tālienes ieraudzīja šīs četras dzeltenīgi zaļās salas, kas it kā iznira no zilajām okeāna dzīlēm. Debesis, kas vizēja tikpat zilas kā jūra, bija piekaisītas ar baltām mākoņu aitiņām, un dažas no tām šķita aizķērušās aiz arhipelāga kalnu virsotnēm. Redzamība bija laba. Taču lidotāju uzmanību vairāk piesaistīja citi mākoņi — tie tumšie, kas pacēlās no zemes un vairāk līdzinājās dūmu mutuļiem. Drīz vien lidotāji zem biezās dūmu segas ieraudzīja daudzus melnus plankumus, kas izskatījās pēc bumbu izrautām bedrēm. Tomēr, par spīti pilnīgi acīm redzamajām bombardēšanas pēdām, daži lidotāji nosprieda, ka tas viss ir pretgaisa aizsardzības mācību rezultāts. Tad piepeši «Enterprise» eskadriļai no visām pusēm kā lavīna virsū metās dzelteni monoplāni ar oranžiem apļiem uz spārniem un tūlīt pat atklāja ložmetēju uguni uz ame​rikāņu lidotājiem. Priekšējā lidmašīnā, ko vadīja eskadriļas komandieris kapteinis Jangs, atradās 2. ranga kapteinis Nikolss 110 ad​mirāļa Holzija štāba. Viņš sēdēja aizmugurē, astes strēlnieka vietā, un kopā ar Jangu lidoja tāpēc, lai laikus noorganizētu sava priekšnieka sagaidīšanu Pērlhārboras bāzē. Atpazinis japāņu lidmašīnas, Nikolss tūlīt ķērās pie ložmetēja un mēģināja to savest šaušanas kārtībā, taču viņam tas neizdevās. Pa to laiku sinepjkrāsas monoplāni jeb, kā tos mēdz dēvēt, «ziro» riņķoja apkārt gluži kā lapsenes un apbēra amerikāņus ar svina krusu. Bet jūras kara flotes štāba virsnieks joprojām nekādi


nespēja tikt galā ar ložmetēju. Pēc brīža Nikolss pamanīja, ka lidmašīna, ar kuru viņš lidoja, sāk strauji krist lejup — pretī zemei, kas nepielūdzami tuvojās. Dzinējs jau darbojās ar traucējumiem. Taču kapteinis Jangs, brīnumainā kārtā nezaudējis kontroli pār lidmašīnu, meistarīgi izlīdzināja tās gaitu un veica piespiedu nosēšanos. Kaut arī, spēcīgi atsitoties pret zemi, lid​mašīna burtiski sašķīda gabalos, pilots un pasažieris palika dzīvi. Leitnants Ērls Gellahers pirmais pazina japāņus. Viņš tūlīt noraidīja īsu ziņojumu bāzeskuģim «Enterprise» un, saprazdams, ka pretinieka iznīcinātājiem ātrums ir daudz lielāks nekā viņa mašīnai, strauji samazināja augstumu, un pārgāja pļaujošā lidojumā virs jūras. Gellahers redzēja, kā viņam tieši pāri galvai aiznesas japāņu torpēdlidmašīnas; tās jau lidoja viegli — bez torpēdām un nozuda ziemeļrietumu virzienā. Amerikāņu lidotājs nolēma pēc nolaišanās bāzē uzpildīt degvielu un tūlīt pat doties meklēt japāņu aviācijas bāzeskuģi, lai paziņotu tā koordinātas «-Enterprise» komandierim. Nonācis dūmu joslā, Gellahers bezbailīgi pagrieza savu lidmašīnu tieši uz Fordailendas aerodroma pusi, kaut gan gluži labi saprata, ka tas var viņam maksāt dzīvību, jo saliņā izvietotie zenītlielgabali šāva uz ikvienu objektu, kas kustējās gaisā. Un tikai tad, kad līdz zemei bija palikuši kādi divdesmit trīsdesmit metri, zenītnieki, pazinuši drosmīgajā lidotājā «savējo», uz brīdi pārtrauca uguni, un Gellahers, pārmetis krustu, beidzot varēja mierīgi nosēdināt savu lidmašīnu. Aerodromā acīm pavērās satriecošs skats: angāri un pārējās būves, tāpat arī milzīgās cisternas ar degvielu — viss dega un tinās dūmos: lielākā daļa lidmašīnu, nepa- guvušas pacelties gaisā, bija saspridzinātas un liesmu apņemtas. Visās malās rosījās cilvēki: vieni skraidīja šurpu turpu, citi staigāja grīļodamies gluži kā mēnessērdzīgie, vēl citi, ielīduši nesabojātajās lidmašīnās, šāva gaisā ar astes ložmetējiem. Bet daži, izvilkuši ložmetējus ārā, steigšus mēģināja novietot tos ligzdās, kas uz ātru roku bija ierīkotas tieši uz skrejceļa. Drīz vien no melnā dūmu aizsega parādījās sanitāri ar nestuvēm. Gellahers pūlējās ieskaidrot apkārt sanākušajiem aerodroma apgādes dienesta kareivjiem, ka viņam steidzīgi jāuzpilda degviela. Puiši sākumā blenza uz viņu klusā neizpratnē, bet tad apsolīja, ka mēģinās kaut kur sadabūt degvielu un atvedīs to ar ratiem. Kareivji aizgāja un ilgu laiku nerādījās kā ūdenī iekrituši. Apkārt valdīja haoss; ik pa brīdim te šur, te tur nodārdēja sprādzieni, un zeme zem kājām līgot līgojās. Beidzot Gellahers sagaidīja degvielu un atkal pacēlās gaisā. Viņš apmeta loku virs jūras 280 kilometru rādiusā no Oahu salas, bet neko neatklāja. Japāņu gaisa eskadra, pametusi likteņa varā no ierindas atpalikušās lidmašīnas, milzīgā ātrumā bija aizlidojusi projām. Vēlāk jūrnieki no amerikāņu tankkuģa, kas kreisēja piekrastes ūdeņos uz ziemeļiem no arhipelāga, stāstīja, ka savām acīm redzējuši, kā daudzas japāņu lidmašīnas, acīmredzot izlietojušas visu degvielu, cita pēc citas iekritušas jūrā gluži kā ak​meni. Leitnantam Edvardam Dikonam japāņu iznīcinātāji uzbruka, kad viņš vēl nebija ne pusceļā līdz Oahu. Zem viņa lidmašīnas pletās bezgalīgs okeāns, un tikai tālu, tālu priekšā vīdēja gaišs plankums — tik tikko atšķirams salas apveids, ko it kā sašķēla pret debesīm kāpjošu melnu dūmu grīstes. Piepeši Dikons ieraudzīja tieši savā ceļā monoplānu ar zemu novietotiem spārniem, un tas atklāja uz viņu uguni ar trasējošu ložu kārtām. Amerikāņu lidotājam šķita, ka lodes lido gluži kā palēninātā kinokadrā, — pat negribējās ticēt, ka tās izsviež ložmetēji, kuru dārdoņa atgādina mežo​nīgu bungu rīboņu. Kad japāņu monoplāns pagriezās iešķērsām, Dikons gluži mehāniski nospieda mēlīti un atklāja uguni ar priekš​gala ložmetējiem. Drīz vien viņš dzirdēja, kā ierējās astes strēlnieka ložmetējs, un tūlīt pat labajā pusē ieraudzīja vēl vienu «ziro», pēc tam trešo — jau priekšā. Dikons šāva, pūlēdamies menevrēt iespējami ātri un pie tam nezaudēt augstumu, kaut gan skaidri redzēja, ka viņa lidmašīna salīdzinājumā ar japāņu sparīgajiem «ziro», kas taisīja gaisā gandrīz akrobātiskus trikus, tik tikko kustas. Drīz vien Dikonam beidzās patronas. Astes strēlnieks vēl šāva, bet tad arī tas apklusa. Turklāt viņš ziņoja komandierim, ka ir ievainots rokā. Amerikāņu lidotājus glāba vienīgi brīnums: japāņu iznīcinātāji piepeši visi reizē nozuda gluži kā izgaisdami.


Dikons nolēma nolaisties tuvākajā aerodromā un uzņēma kursu uz Hikemfīldu, kas atrodas uz dienvidaustrumiem no Pērlhārboras. Lidotājs jau skaidri saskatīja iezīmētās joslas uz skrejceļiem un dūmos tītās aerodroma ēkas. Bet tad pēkšņi viņa lidmašīnu atkal ielenca nez no kurienes uzradušies «ziro», un pēc mirkļa Dikons sajuta kājā asas sāpes. Ložmetēja kārta bija caururbusi arī viņa lidmašīnas dzinēju — motors pāris reižu noklepojās, un likās, ka tas tūlīt, tūlīt noslāps. Okeāna virsma tuvojās nepielūdzamā ātrumā. Taču lidmašīna neizprotamā veidā vēl joprojām klausīja stūrei. Galu galā Dikonam izdevās to nosēdināt uz ūdens. Kaut arī trieciens bija diezgan spēcīgs, lidmašīna necieta. Izlaidis no rokām stūri, lidotājs sāka aplūkot sašauto kāju. Ievainojums, par laimi, nebija pārāk nopietns. Lidmašīna līgani šūpojās viļņos, un Dikons, izrausies no sava krēsla, aizlīda uz astes sektoru palūkoties, kā klājas strēlniekam. Pārinieka ievainojums bija smagāks, turklāt viņš bija zaudējis daudz asiņu; viss kombinezons un pat sēdeklis mirka asinīs. Apskatījis ievainoto biedru, Dikons atgriezās savā kabīnē, lai paņemtu radioraidītaja vadu, kas varēja noderēt par žņaugu… Tai pašā laikā dažus simtus metru no tās vielas, kur bija nolaidusies Dikona lidmašīna, okeāna zaļganzilie viļņi dobji sitās pret salas krastu. Taču bangu dunoņa nebija dzirdama — to apslāpēja neskaitāmo gaisā riņķojošo lidmašīnu rēkoņa. Japāņi gatavojās jaunam uzlidojumam, un pēc neilga laika atkal atskanēja pērkona dārdiem līdzīgi sprādzieni. Un atkal Oahu zilajās debesīs uzmutuļoja melni dūmu stabi, kuru sēņveidīgās cepures, vēja izpluinītas, pamazām zaudēja savu formu. Kādu brīdi nopūlējies, Dikons beidzot cieši savilka žņaugu ap biedra ievainoto roku, un asiņošana pamazām apstājās. Pēc tam Dikons sadabūja automātiski piepūšamo glābšanas plostu un iesvieda to ūdenī. Par laimi, japāņu lidotājiem vairs nebija nekādas intereses par viļņos šūpojošos amerikāņu lidmašīnu. Dikons palīdzēja biedram piecelties 110 krēsla, izvilka viņu laukā, nolaida uz plosta, ielēca tajā pats un sāka no visa spēka airēt uz krastu. Kaut ari bija jāairē pret vēju, viļņi lēnām, taču droši dzina plostu uz krasta pusi. Lidotājs centās virzīties uz Hikem- fildas molu. Vairāki aerodroma apkalpes dienesta kareivji, jau pa lielu gabalu pamanījuši jūrā spilgti dzelteno plostu, steidzās uz mola tālāko galu. Kad Dikonu un viņa pārinieku viļņi pienesa pie mola sienas, puiši izvilka ievainoto strēlnieku no plosta un, balstīdami no visām pusēm, aizveda malā. Dikons ne ar pušplēstu vārdu neieminējās, ka arī viņš ir ievainots. Nokļuvis krastā, viņš teica tehniķiem, ka grib dabūt jaunu lidmašīnu. Tie atbildes vietā tikai izbrīnīti paraustīja plecus. Hikemfīklā vairs nebija nevienas veselas lidmašīnas. Tad Dikons sacīja, ka ies un pieprasīs lidmašīnu Fordailendas tehniskā dienesta priekšniekam. To pateicis, viņš, pieklibodams ar sašauto kāju, devās uz to vietu, no kuras varēja pārcelties uz Fordailendu, nemaz nenojauzdams, ka no turienes aerodroma pāri palikušas tikai dūmojošas krāsmatas. Leitnants Klerenss Dikinsons jau bija gandrīz sasniedzis Oahu salu, kad viņam uzbruka «ziro». Amerikāņu lidotājs, pamanījis japāņus, nolēma pļaujošā lidojumā strauji laisties lejup, taču debesis zem viņa bija kā nosētas ar maziem mākonīšiem no gaisā sprāgušiem šāviņiem. Uz salas dislocēto amerikāņu pretgaisa aizsardzības spēku zenītartilērija, kā mēs jau zinām, šāva uz jebkuru mērķi, kas parādījās debesīs. Un dažas minūtes, kas viņam šķita kā mūžība, Dikinsons atradās it kā starp divām ugunīm: no zemes viņu apšaudīja savējie, bet no aizmugures bruka virsū japāņi. Kamēr Dikinsons meklēja kādu spraudziņu gaisa sprostugunī, viņa lidmašīnas astes strēlnieks Viljams Millers atšaudījās ar ložmetēju, pūlēdamies nepielaist «ziro» pārāk tuvu. Pēc tam Millers pa radiotelefonu komandierim pavēstīja, ka ir ievainots, taču šaušanu var turpināt Viņa ložmetējs kādu laiku vēl šāva, bet tad apklusa, jo, kā strēlnieks ziņoja savam komandierim, «izbeidzās patro​nas». Pa to laiku «ziro» bija pielidojuši jau pavisam tuvu. Un Dikinsons redzēja, kā viņa lidmašīnas fizelāžu caururbj sākumā viena ložmetēja kārta, pēc tam otra. Tūlīt pat lidmašīna kļuva nevadāma. Tā gan kādu brīdi vēl saglabāja līdzsvaru, bet tad sāka strauji krist un 400 metru augstumā pilnīgi pārgāja grīstē. Zeme jau bija pavisam tuvu, lidma​šīna griezās arvien ātrāk, gatava teju, teju ietriekties cietajā grunti. Dikinsons steigšus izrausās no sava krēsla un pavēlēja arī Milleram nekavējoties atstāt lidmašīnu, kas, griezdamās kā vilciņš, nesās pretī zemei. Izlēcis no kabīnes, Dikin- sons sajuta sejā iesitamies vēja


brāzienu — atvērās izpletnis. Palūkojies lejup, lidotājs redzēja, kā lidmašīna ietriecas zemē un ar apdullinošu troksni uzsprāgst, — Millers izlēkt nebija paguvis. Vējš Dikinsonu nesa uz ziemeļrietumiem, arvien tālāk un tālāk no Pērlhārboras. Lēni slīdēdams lejup ar izpletni, lidotājs redzēja, ka gandrīz visu ostas akvatoriju ietin melni dūmi. Drīz vien viņš pats iekļuva biezā dūmu mākonī un vairs neko nevarēja saskatīt. Kad dūmi pacēlās virs galvas, Dikinsons, pavēries apkārt, saprata, ka viņu nes uz Euas aerodroma pusi. Nonācis zemē, lidotājs aši atbrīvojās no izpletņa un skrēja pretī jūras kājniekiem, kas nāca uz viņa pusi. Tie pastāstīja, ka japāņi sabombardējuši aerodromu lupatu lupatās un tur vairs nav nevienas veselas lidmašīnas. Tad Dikinsons, velti nezaudēdams laiku, skrēja uz tuvāko ceļu cerībā notvert kādu uz Pērlhārboru braucošu automašīnu. Tā nebija ilgi jāgaida, un pēc brīža Dikinsons jau traucās Pērlhārboras virzienā. Ieradies tur, viņš, tāpat kā viņa biedrs Dikons, devās tieši pie Fordailendas tehniskā dienesta priekšnieka, un tas, uzklausījis lidotāja prasību, iedeva viņam lidmašīnu izlūk- lidojumain uz ziemeļiem 110 Oahu… 7. decembrī pulksten četros no rīta, kad pār okeānu vēl gūlās nakts migla, mīnu tralera «Condor» komandieris pamanīja jūrā kādu kilometru uz dienvidiem no šaurās ieejas Pērlhārboras ostā dīvainu objektu, kas pēc kontūrām atgādināja zemūdeni, tiesa, ļoti mazu, pavisam pundurīti. Šis objekts virzījās tieši uz ziemeļiem — uz ieeju ostā. Nākamajā acumirklī amerikāņu kapteinis to pazaudēja no redzesloka, taču, būdams pārliecināts, ka nav pārskatījies, viņš ieslēdza prožektoru un noraidīja netālu patrulējošam eskadras mīnukuģim «Ward» trauksmes signālu. Mīnukuģa sardzes virsnieks, pieņēmis ziņojumu, metās modināt komandieri, kas neizģērbies gulēja karšu telpā tieši virs kapteiņa tiltiņa. «Ward» kapteinis bija jauns un enerģisks. Tajā nakti viņš veica savu pirmo patruļas braucienu, un viņam, protams, ļoti gribējās izcelties. Uzklausījis sardzes vīru, centīgais kapteinis tūlīt pat deva pavēli sacelt kājās visu komandu, uzņemt norādīto kursu un — «pilnā gaitā uz priekšu»! Okeāna virsma šķita tuksnesīga. Mīnukuģa trokšņu peileri klusēja — nevienas aizdomīgas skaņas. Tad «Ward» komandieris pavēlēja izmest dažas dziļumbumbas — tāpat vien, drošības dēļ, un pēc tam mīnukuģis un traleris divas stundas kreisēja netālu no ieejas Pērlhārborā, meklējot dīvaino objektu, taču neko neatrada. Piezīmēsim, ka Pērlhārboras fārvaters starp koraļļu rifiem jau sen bija aizšķērsots ar drošības tīklu. Aizžogojumā ierīkotie tā sauktie vārti tajā rītā bija atstāti vaļā, lai «Condor», «Ward» un citi patruļkuģi pēc apgaitas varētu neaizkavēti atgriezties ostā. Vārtu atvēršana un aizvēršana bija apnicīgs darbs, kas prasīja ilgu laiku, un dežurējošais ostas apsardzes virsnieks negribēja lieku reizi dzenāt vārtus ap​kalpojošā velkoņa komandu… Bet tad pulksten 6.40 eskadras mīnukuģis «Ward», kas bija beidzis veltīgo meklēšanu, saņēma vēl vienu trauksmes signālu — šoreiz mirkšķināja prožektors uz mīnu tralera «Antares», kas devās uz fārvateru. No tralera ziņoja, ka «ķīļūdenī aiz mums kaut kas kustas». «Ward» komandieris, kurš ne uz brīdi nebija pametis kapteiņa tiltiņu, pacēla pie acīm binokli… un ieraudzīja, ka tieši aiz tralera pakaļgala patiešām kustas kaut kāds objekts, kas pēc izskata atgādina mazas, rotaļlietai līdzīgas zemūdenes novērošanas torni. Atkal devis pavēli komandai ieņemt vietas saskaņā ar kaujas reglamentu, «Ward» komandieris lika krasi mainīt kuģa kursu tā, lai nogrieztu ceļu dīvainajam objektam. Pēc brīža viņš pavēlēja atklāt uguni uz tornīti, kas rēgojās virs ūdens. Viens no «Ward» lādiņiem tiešā trāpījumā no simt metru attāluma ķēra mērķi, un dīvainais priekšmets nozuda zem ūdens. Mīnukuģis sāka kreisēt apkārt vietai, kur tas tikko bija nogrimis, un mest dziļumbumbas. Drīz vien gaisā virs šī jūras iecirkņa parādījās amerikāņu bumbvedējs, kas atgriezās Oahu, — tā pilota uzmanību bija piesaistījuši mīnukuģa klāja lielgabalu šāvienu uzliesmojumi. Iemetusi jūrā divas trīs bumbas, lidmašīna pagriezās uz salas pusi. Atgrie​zies bāzē, pilots tūlīt pat ziņoja par notikušo dežurējošajam virsniekam. Pēc tam kad pie visām Pērlhārboras fārvatera pieejām bija novietotas dziļumbumbas, mīnukuģa


komandieris pavēlēja ieslēgt signālprožektoru un noraidīt uz krastu šādu ziņojumu: «Aizsargājamā zonā uzbrukām nezināmai zemūdenei.» Bet pēc dažām minūtēm, baidīdamies, ka šī informācija var likties neskaidra, viņš lika vēlreiz ieslēgt prožektoru un precizēt tikko noraidīto signālu: «Šāvām ar klāja lielgabaliem un uzbrukām ar dziļumbumbām nezināmai zemūdenei, ko atklājām aizsargājamā zonā.» Pēc tam mīnukuģa kapteinis lūdza krastu apstiprināt pirmā un atkārtotā signāla saņemšanu. Kad bija pienākusi atbilde, mīnukuģis atkal devās patrulēt Oahu piekrastes ūdeņos. Pērlhārborā bija sava pretgaisa aizsardzības sistēmas radiolokācijas stacija, tiesa, tehniski ne visai labi nokomplektēta. Trūka arī apkalpojošā personāla, it īpaši radiolokatora operatoru. Un lokatom galvenokārt izmantoja par trenažieri krasta apsardzes personālā sastāva apmācīšanai, nevis tā tiešajam uzdevumam. Tajā dienā, 7. decembrī, radiolokācijas stacijā no četriem līdz septiņiem rītā notika mācības. Tieši pulksten septiņos, kad mācības beidzās, virsnieki un ierindnieki devās projām. Visi, izņemot divus cilvēkus, vienkāršus kareivjus, kuru vārdi uz visiem laikiem iegāja vēsturē. Ierindniekiem Lo- kardam un Eliotam gribējās vēl mazliet patrenēties — iemācīties iespējami ātrāk iedarbināt tālus gaisa mērķus fiksējošo radiolokatoru, kas atradās Opanā, Oahu salas ziemeļu daļā. Šī nodarbošanās abus varen aizrāva. Lokardam un Eliotam ļoti patika fiksēt un izsekot tālu, acīm neredzamu objektu kustību, kuri parādījās uz lokatora ekrāna kā gaiši plankumiņi. Abiem puišiem vienmēr likās, ka mācību procesam tiek veltīts pārāk maz laika, un tā nu viņi tagad palika sta​cijā, lai turpinātu nodarbības uz savu roku. Pulksten 7.02 viņi ieraudzīja lokatora ekrānā daudzus spožus gaismas plankumiņus. Noteiktā kārtībā, it kā veidojot ierindu, tie pārvietojās uz ekrāna centru — tātad Oahu virzienā. Tie nāca no ziemeļiem. Lokards un Eliots steigšus noteica attālumu — 135 jūdzes, tas ir, mazāk par 250 kilometriem. Vēl nekad agrāk gaisa telpā uz ziemeļiem no Pērlhārboras nebija novērots tāds daudzums lidmašīnu. Ierindnieki neizpratnē saskatījās. Un atkal noliecās pār lokatora ekrānu. Plankumiņi joprojām pārvietojās iepriekšējā virzienā. Tad Lokards un Eliots nolēma piezvanīt uz Radiolokācijas staciju centrālo vadības posteni — varbūt iz​dosies noķert kādu no dežurantiem. Centrālajā vadības postenī, protams, bija dežurants — kāds gaisa kara spēku leitnants. Šis lidotājs arī bija izgājis sagatavošanas kursu radiolokācijas stacijā. Viņš jau grasījās teju, teju atstāt posteni, kad pēkšņi atskanēja telefona zvans. Gaisa kara spēku leitnants pret dzirdēto izturējās neticīgi. Vēl taču karš nebija pieteikts. Turklāt radiolokācijas iekārtas Oahu salā bija gaužām nepilnīgas un lielākajai daļai operatoru, kas tās apkalpoja, trūka praktiskas pieredzes. Un šie gaišie plankumi uz Opanas radiolokatora ekrāna varēja būt amerikāņu lidmašīnas, kas izlidojušas no Kalifornijas un kam tieši tajā rītā vajadzēja ierasties Oahu. Tikai tā un nekā citādi — tas bija skaidrs kā diena. Pašpārliecinātais leitnants neiedomājās pievērst uzmanību tam, ka pamanītās lidmašīnas tuvojās salai no ziemeļrietumiem, nevis no austrumiem. Kaut gan patiesībā tās kaut kādu iemeslu dēļ varēja arī būt mainījušas sākotnējo kursu. Diemžēl Oahu radiolokācijas stacijas nebija apgādātas ar lidaparātus identificējošiem lokatoriem — ja tādi būtu, varētu precīzi noteikt, ka tuvojas ienaidnieka lidmašīnas. Vārdu sakot, dežurējošais leitnants ierindnieku Lokarda un Eliota ziņojumu palaida gar ausīm un neko neuzsāka. Bet trauksmi pavēstījušos kareivjus viņš nomierināja, sacīdams, ka šie esot fiksējuši amerikāņu lidmašīnas, ja vispār tas noticis, par ko viņš, gaisa kara spēku leitnants, stipri šauboties. Un virsnieks nolika klausuli. Pēc tam mierīgi aizslēdza Centrālo vadības posteni un aizgāja. Bet Opanā divi ierindas kareivji, galīgi apjukuši, neizpratnē turpināja vērot gaišo plankumu precīzās rindas, kas neapšaubāmi tuvojās ekrāna centram… Tieši pulksten 7.55 japāņu bumbvedēji deva iznīcinošu triecienu amerikāņu aerodromiem Oahu salā… Kas attiecas uz zemūdeni, patiesibā uz vairākām zemūdenēm, kuras tika pamanītas tajā ritā laikā no pulksten 4.00 līdz 6.40, tās bija tā sauktās «kabatas» zemūdenes, un katru no tām apkalpoja tikai divi cilvēki. Šīs «mazulītes» bija nogādātas Oahu ūdeņos tuvāk par 100 jūdzēm no krasta ar lielām transportzemūdenēm. Taču tās neuzbruka ar torpēdām amerikāņu kuģiem, kas stāvēja Pērlhārboras reidā,


kā tika pārsteidzīgi ziņots pirmajos raportos. Tām bija pavisam cits uzdevums — izklūkošana. Un, spriežot pēc visa, divām no šīm pundurzemūdenēm izdevās iekļūt ostas akvatorijā. Pirmā — acīmredzot tā, kuru vēlāk pamanīja no mīnu tralera «Condor», — brīvi iepeldēja pa atvērtajiem fārvatera aizšķērsojuma vārtiem, apbrauca apkārt Fordailendai un apsekoja visus līnijkuģus, kas stāvēja pie salas krasta pāļiem. Droši vien šīs mazās zemūdenes kapteinis, izmantodams pirmsausmas krēslu, pacēla periskopu, apskatījās un atzīmēja kartē amerikāņu līnijkuģu enkuivietas. Pēc tam zemūdene tikpat nekavēti atstāja ostu un acīmredzot pa radio noraidīja iegūto informāciju japāņu eskadrai. Kaut arī šīs ziņas vēlāk izrādījās visai aptuvenas, tās tomēr pārliecināja japāņu eskadras komandieri par to, ka lielākā daļa amerikāņu Klusā okeāna flotes līnijkuģu patiešām atrodas Pērlhārborā. Pēc tam šai zemūdenei uzbruka amerikāņu bumbvedējs, un vēlāk tā tika piedzīta pie Oahu krastiem. Zemūdens komandieri leitnantu Sakamaki saņēma gūstā, un pie viņa atrada karti, kurā bija atzīmētas, starp citu — gan visai neprecīzi, amerikāņu kuģu enkurvietas. Otra japāņu pundurzemūdene, vai nu pieļāvusi taktisku kļūdu, vai arī nespēdama ilgāk uzturēties zem ūdens, pulksten 8.35 uzpeldēja ostas akvatorijā tieši peldošās aviobāzes «Curtiss» deguna priekšā. Uz «mazulīti» tūlīt atklāja uguni no vairāku līnijkuģu lielgabaliem, pēc tam to ar taranu sadragāja mīnukuģis «Monaghan» un tā nogrima. Pēc kāda laika zemūdeni izcēla un kā kara trofeju nogādāja uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Pavisam Pērlhārboras operācijā japāņi izmantoja piecas supermazas zemūdenes. Bet neviena no tām neatgriezās bāzē. «Kaut arī galvenais trieciens tika dots no gaisa, uzbrukumā Pērlhārborai piedalījās arī vairākas četrdesmitpiec- tonnīgas zemūdenes,» vēlāk rakstīja admirālis Kings. Tiesa kas tiesa: no japāņu aviācijas bāzeskuģiem toreiz gaisā pacēlās vesela ekskadra — 361 lidmašīna; tās uzbruka Pērlhārborai trīs ešelonos. Vairākums amerikāņu kara vēsturnieku vienprātīgi atzīst, ka japāņu gaisa uzbrukums noritējis šādi. Pirmais trieciens tika dots laikā starp pulksten 7.55 un 8.25 rītā; šajā uzlidojumā piedalījās torpēdlidmašīnas, piķējošie un augstli- dojuma bumbvedēji. No 8.25 lī<Jz 8.40 «valdīja relatīvs klusums, ko tikai retumis iztraucēja atsevišķas lidmašīnas». Nākamais trieciens tika dots pulksten 8.40 no liela augstuma un horizontāla lidojuma; bombardēšana ilga līdz 9.50. Pēc tam sekoja trešais uzlidojums, ko veica piķējošie bumbvedēji, uzbrūkot jau biezu dūmu mākoņu aizsegā. Šis pēdējais uzlidojums beidzās pulksten 9.45. Tātad bombardēšana kopumā ilga 1 stundu un 50 minūtes. Pats postošākais bija trieciens, ko deva torpēdlidmašīnas, kuras nometa torpēdas ar stabilizatoriem, īpaši piemērotas torpedēšanai nelielā dziļumā — no 13 līdz 14 metriem, kāds bija Pērlhārboras akvatorijā. Amerikāņi, gluži otrādi, bija jutušies diezgan droši, ka tieši nelielā Pērlhārboras ostas dziļuma dēļ varbūtējais ienaidnieks, uzbrūkot no gaisa, nevarēs izmantot torpēdlidmašīnas. Taču amerikāņu stratēģi acīmredzot pārrēķinājās, un rezultātā astoņi amerikāņu līnijkuģi (izņemot «Colorado», kas atradās remontā ASV) — faktiski viss Klusā okeāna līnijkuģu flotes sastāvs — tika izsisti no ierindas jau pašā uzbrukuma sākumā apmēram stundas ceturkšņa laikā. «Neviens tagad dzīvojošais amerikānis nekad neaizmirsīs to dienu — 7. decembri,» rakstīja Donalds Mitčels savā grāmatā «Mūsdienu amerikāņu jūras kara flotes vēsture». «Kaut arī karš vairs nebija aiz kalniem, tā sākums līdzinājās nodevīgam milzīgas rungas belzienam. Acīmredzot vēl nevienai tautai pasaulē nav nācies piedzīvot tik apdullinošu triecienu.» Uzbrukums ASV Klusā okeāna līnijkuģu flotei patiesi tika izdarīts ārkārtīgi izaicinoši, zibenīgi un prasmīgi. Ame​rikāņu jūrniekiem tas tiešām atgādināja satriecošu rungas belzienu. Tas svētdienas rīts šķita apbrīnojami kluss. Uz līnijkuģa «California» viens no virsniekiem mierīgi sēdēja savā kajītē un rakstīja vēstules. Iluminatorā bija redzama bezgalīgā zilā debess pār daudzkrāsaini mirgojošo ostas ūdens spoguli, bet tālumā mazliet iesānis iezīmējās Kuahua pussalas kontūras… Un tad piepeši iekaucās sirēna — trauksme! Virsnieks nosprieda, ka notikusi kaut kāda kļūdīšanās. Bet varbūt tā bija mācību trauksme? Kuģi vienā mirklī piepildīja kliedzieni un soļu dipoņa — jūrnieki skrēja uz saviem


kaujas posteņiem. Virsnieks steigšus uzlika cepuri un metās un kapteiņa tiltiņu. Taču viņš nepaguva uzskriet līdz augšējā klāja trapa pēdējam pakāpienam, kad viss līnijkuģa korpuss nodrebēja no briesmīga trieciena. Virsnieks šausmās pacēla galvu un ieraudzīja, ka tieši pāri kuģim pļaujošā lidojumā aizdrāžas lidmašīnas. Visā ostas akvatorijā dārdēja sprādzieni, un ūdens tonnām šļācās augšup līdzīgi gigantiskiem geizeriem. Gaiss trīcēja no apdullinošas rēkoņas, kas šķita gaužām dīvaina uz skaidrās, saulainās debess fona. «California» nodrebēja vēlreiz, un virsnieks, jau atrazdamies pusceļā uz kapteiņa tiltiņu, piepeši sajuta, ka klājs zem viņa kājām spēji sašķiebjas. Pāri līnijkuģim, gluži kā meteors, aiznesās vēl viena lidmašīna, apbērdama to ar svina krusu. Lodes, uzšķildamas dzirksteles, rikošetā atlēca no slīpi sagāztā augšklāja, pa kuru panikā skraidīja pār​steigtie jūrnieki. Atskatījies pa kreisi, virsnieks ieraudzīja, ka netālu «California» aizmugurē stāvošais līnijkuģis «Oklahoma» arī ir stipri sasvēries uz kreisā borta pusi un gatavs teju, teju apgāzties. Bet tam blakus noenkurotais līnijkuģis «Meriland» jau bija ietīts dūmos, taču līdzsvaru vēl nebija zaudējis. «Oklahoma» sasvērās arvien vairāk — lūk, tā klājs jau atradās gandrīz pilnīgi vertikāli, un pēc brīža, lielgabalu smagumam sānsveri vēl palielinot, kuģa borts skāra ūdens virsmu. Bija šausmīgi redzēt, kā zem skaidrām, zilām debesīm apgāžas tāds milzenis, šis šķietami nesagraujamais peldošais cietoksnis. Jā, tas patiesi bija traģisks skats. Drīz vien «Oklahoma» vispār vairs nebija redzams, jo «California» korpusu no grimstošā kaimiņa nošķīra liesmu un dūmu siena: uz kuģa bija eksplodējušas degvielas tvertnes. Traģēdija risinājās burtiski visu acu priekšā, un jūrniekiem šķita, ka viņi, nomodā būdami, redz visbriesmīgāko murgu, kam nebūs gala. Beidzot aizkļuvis līdz trapam, kas veda uz kapteiņa tiltiņu, virsnieks redzēja, kā lejā uz klāja ugunsgrēka liesmās iet bojā matroži. Uguns apņemti, viņi, sāpēs locīdamies, krita gar zemi kā nopļauti un pārogļojās kā kādi nožēlojami kukaiņi. Visam pāri gūlās smacējoša smirdoņa. Bet bumbas joprojām krita un krita. Rāpjoties augšup pa trapu, virsnieks iedomājās: ja kuģa tilpnēs eksplodēs munīcija, tad neviens dzīvs nepaliks. Taču, par spīti visam, vairākums klāja lielgabalu atklāja uguni uz uzbrūkošajām lidmašīnām. Bija grūti pat iedomāties, kā artilēristiem izdevies cauri liesmām un dūmiem šajā briesmīgajā haosā aizkļūt līdz saviem lielgabaliem un sākt apšaudīt virs ostas riņķojošos ienaidnieka bumbvedējus. Kamēr artilēristi darīja savu darbu, pārējie matroži, paslēpušies aiz klāja būvēm, vēroja, kas notiek gaisā. Šajā brīdī nodārdēja drausmīgs sprādziens — taču ne uz līnijkuģa «California»: uzsprāga līnijkuģa «Arizona» priekšgals. Bija skaidri redzams, kā trieciena vilnis izsvaidīja gaisā matrožu ķermeņus un baka būvju atlūzas. Bumba, trāpījusi tieši kuģa skurstenī, eksplodēja priekšgala katlu telpā, un uguns tūlīt pat pārsviedās uz munīcijas noliktavu. Nogranda ārkārtīgi spēcīgs sprādziens, un gaisā uzlidoja līnijkuģa priekšgala daudzas tonnas smagie lielgabalu torņi. Kamēr ugunsgrēka liesmas uz līnijkuģa «California» vēl nebija tikušas līdz munīcijas noliktavām, tā komandieris, pieņēmis šajā situācijā vienīgo pareizo lēmumu, deva pavēli steigšus izvākt no tām lādiņus. Uz kravas telpām tūlīt devās vīru grupas, kam nācās strādāt blāvajā kabatas lukturīšu gaismā, jo elektrība uz kuģa labi saprotamu iemeslu dēļ bija atslēgta. Līnijkuģa sānsvere uz kreiso pusi joprojām bija 10 grādu, un tas lēnām grima. Turklāt «California» dega līdzīgi lāpai, it kā tas nebūtu vis karakuģis, bet uguns pārņemts tankkuģis. Tomēr tā klāja lielgabali neapklusa ne uz brīdi. Taču drīz vien komandieris pavēlēja visai komandai nekavējoties atstāt kuģi. Un jūrniekiem nekas cits neat​lika, kā lēkt tieši ūdenī. Pa to laiku apkārt līnijkuģim «California» un ari ap pārējiem kuģiem aizdegās izplūdušais mazuts, kas jau bija paguvis dažus ostas ekvatorijas iecirkņus noklāt trīsdesmit centimetru biezā kārtā. Tādējādi jūrniekiem bija jālec cauri dūmu mutuļiem tieši ugunī, jāienirst dziļumā un zem ūdens jāpeld uz krastu. Bet tobrīd uz Pērlhārboru no okeāna pu​ses virzījās jauns japāņu lidmašīnu vilnis, nesot nāvi un iznīcību… Līnijkuģa «Oklahoma» virsbūve jau atradās pilnīgi zem ūdens. Bija redzama vienīgi gigantiska vaļa mugurai līdzīgā kuģa borta mala, kas lēni šūpojās viļņos; pa to, ķerdamies pie visa, kas gadījās pa rokai,


ķepurojās cilvēki, kuri baidījās lēkt liesmojošajā ūdenī. Par laimi, netālu stāvēja «Meriland»; šis līnijkuģis, kaut arī tā priekšgals bija dziļi iegrimis, vēl turējās uz ūdens. Daļa cilvēku no «Oklahoma» devās uz to peldus, un «Meriland» matroži tūlīt metās glābt savus biedrus, palīdzēdami tiem ātrāk tikt augšā uz kuģa. Tajā brīdī līnijkuģi «Meriland» trāpīja bumba, un visus, kas stāvēja pie falšborta un rāpās augšup pa bortu, sprādziena vilnis iesvieda ūdenī — degošajā mazutā. Uz kuģa sākās panika, ko pastiprināja vēl tas, ka liesmas no blakusesošā līnijkuģa «Arizona», ko bija paguvuši atstāt dzīvi palikušie komandas locekļi, pārsviedās uz «Meriland». Pašā līnijkuģu grupas centrā stāvošo «South Virginia», ko ari komanda bija jau pametusi, trāpīja sešas torpēdas un vairākas bumbas vienlaikus, un kuģis sāka lēnām grimt Apkārt kuģiem liesmojošais ūdens čumēja un mudžēja no cilvēkiem: vieni, stipri apdeguši, taču vēl spējīgi noturēties virspusē, izmisīgi ķepurodamies, peldēja uz krastu; citi sadega dzīvi, un viņu pārogļojušies ķermeņi šūpojās viļņos. Pa to laiku brīnumainā kārtā veseli palikušie kuģi sāka steigšus pārkārtoties, lai iespējami ātrāk tiktu laukā no uguns joslas un izvairītos no bombardēšanas. Pašā uzlidojuma sākumā tankkuģim «Neosho», kas stāvēja Fordailen- das naftas uzpildes dokā, bija izdevies aši pacelt enkuru, un tagad tas, uzmanīgi lavēdams, devās uz ostas izeju. Jūrnieki uz neskartajiem kuģiem un tie, kas kūņājās ūdenī un bija izbēguši 110 uguns gūsta, ar šausmām nolūkojās, kā tankkuģis, kas pirms traģēdijas sākuma bija piepildījis savas tvertnes ar degvielu, lēnītiņām virzījās uz priekšu, veikli manevrēdams un pūlēdamies izvairīties no bumbām, bet tā bortus no visām pusēm laizīja liesmu mēles. «Neosho» kapteinis labi zināja: ja tankkuģis eksplodētu naftas uzpildes dokā, sekas būtu neiedomājamas. Tādēļ viņš, acumirklī novērtējis situāciju, bija pavēlējis nekavējoties ar cirvjiem pārcirst tauvas un būt gataviem ātri iziet no ostas teritori​jas. Bet tad pārējo kuģu jūrnieki ieraudzīja, ka tankkuģa virzienā dodas japāņu bumbvedējs. Tas sāka riņķot virs «Neosho» kā maitu ērglis virs vistu kūts. Visi, kas vēroja šo ainu, jau teica ardievas dzīvei. Taču zenītlielgabali, kas atradās uz tankkuģa klāja, atklājuši uguni, drīz vien japāņu lidmašīnu notrieca, un tā rēkdama iegāzās ostas liesmojo​šajos ūdeņos… Pēc tam, kā liecina vēsturnieki, iestājās «klusums». Taču šis klusums, patiesību sakot, bija visai relatīvs, jo īstenībā — kaut arī pirmā ešelona japāņu lidmašīnas, nometušas bumbas, steigšus aizlidoja — daži bumbvedēji vēl joprojām riņķoja pār Pērlhārboru un turpināja bombardēšanu. Amerikāņu jūrniekiem uz kuģiem un krastā nepavisam nelikās, ka iestājies klusums, jo kuģu un krasta zenītieroči šāva uz mērķiem gaisā, neapklusdami ne brīdi. Pēc kāda laika no biezajiem dūmu vāliem, kas gūlās pār ostas akvatoriju, iznira lieli, balti kuteri ar sarkanu klustu uz sāniem un virsbūves jumta. Cauri liesmu mēlēm uz biezās mazuta kārtas klātās ūdens virsmas tie atrā gaitā tuvojās degošajiem kuģiem, kuri atgādināja milzu sārtus. Kuteri bija nolaisti ūdenī 110 hospitāļkuģa «Solās». Tie ilgi stāvēja borts pret bortu pie degošajiem līnijkuģiem vēja pusē. Kad gaisā parādījās japāņu lidmašīna un pļaujošā lidojumā apšaudīja sanitāros kuterus, uguns pārņemto līnijkuģu jūrnieki bēga katrs uz savu pusi un metās guļus uz klāja, bet glābšanas dienesta matroži turēja kuterus pie kuģiem gan ar ķekšiem, gan gluži vienkārši ar rokām, tāpēc sanitāri turpināja uzņemt ievainotos un apdegušos. Ijoti drīz sniegbaltie kuteri pārklājās kvēpiem un kļuva melni kā ogles. Uzņēmuši cietušos, tie aizveda viņus uz hospitāļkuģi, tad atkal un atkal atgriezās pēc nākamajiem. Un tā līdz bezgalībai. Laikā, kad turpat līdzās sprāga bumbas, sviežot gaisā ūdens stabus, sanitārie kuterīši, gāzelēdamies 110 viena sāna uz otru un ar priekšgalu dziļi ienirdami vilnī, nemitīgi braukāja šurpu turpu par spīti riskam apgāzties. Kā liecina ziņojumi, daudzi viegli ievainotie jūrnieki, saņēmuši uz hospitāļkuģa pirmo medicīnisko palīdzību, pie​prasīja, lai viņus nogādā atpakaļ uz kuģiem viņu kaujas posteņos. Tieši tā sauktā «relatīvā klusuma» laikā nogrima otrā japāņu pundurzemūdene, kas bija izmanījusies piekļūt gan​drīz klāt aviācijas bāzeskuģim «Curtiss». Taču pēc divām trim minūtēm tā tika nogremdēta.


Pulksten 8.40 bombardēšana atsākās ar vēl baismīgāku spēku. Trīs bumbas trāpīja tieši ostas dienviddaļā stāvošā eskadras mīnukuģa «Shoiv» munīcijas noliktavā. No kuģa tilpnēm uzvirda uguns stabs ar olveidīgu galotni, kas pacēlās vairāk nekā simt metru augstumā. Drausmīgais sprādziens bija tik spēcīgs, ka tā saceltais vilnis gandrīz apgāza kuģus, kas stāvēja netālu no «Show». Pēc tam visu ostas akvatoriju atkal ietina biezi melnu dūmu mākoņi, bet no gaisa visu laiku turpināja krist daudztonnīgas bumbas. Dzīvi palikušie līnijkuģa «Oklahoma» jūrnieki, kas bija atraduši glābiņu uz pusnogrimušā kuģa borta malas, pierausās kājās un, izmisīgi mādami ar rokām, deva signālu saviem biedriem uz līnijkuģa «Nevada». Šim kuģim, kas bija stāvējis mazliet nostāk no pārējiem, izdevās laikus pacelt enkuru, un tagad tas pāšpārliecināti virzījās uz ostas izejas pusi garām savu brāļu liesmu apņemtajiem, pusnogri- mušajiem korpusiem. Japāņu lidotāji, ieraudzījuši, ka «Nevada» teju, teju izies atklātā jūrā, pagrieza savas lidmašīnas iešķērsu līnijkuģim un sāka bombardēt fārvateru. Taču «Nevada» nepielūdzami devās uz priekšu, lavējot starp bumbu sprādzienu saceltajiem ūdens stabiem gluži kā starp kokiem mežā. Taču tad līnijkuģi trāpīja vēl viena bumba, pēc tam — vēl piecas. Tā klāju tūlīt apņēma liesmas un ietina dūmi, un «Nevada» sagriezās pa kreisi. Taču tas bija tikai veikls manevrs: kuģa priekšgals sāka lēnām grimt ūdenī, un komandieris nolēma kuģi tīšām uzsēdināt uz sēkļa, lai tas neaizšķērsotu fārvateru. Drīz vien «Nevada» atsitās ar priekšgalu pret krastu, un tādējādi izeja 110 ostas palika brīva. Pa to laiku admirālis Kimmels, kurš uzlidojuma beigās tika viegli ievainots krūtīs, no sava komandpunkta bezspēcīgi nolūkojās, kā iet bojā viņa flote. Līnijkuģa «Oklahoma» sānsvere bija jau 150 grādu — kuģis neapgāzās ar ķīli uz augšu tikai tāpēc, ka ar masta galu bija atdūries pret dūņainu piekrastes sēkli. Tādējādi par nogrimušā līnijkuģa gūstekņiem bija kļuvuši četri simti tā komandas vīru. Un viņu vidū — kapelāns AloLzijs Hērmens Šmits, kurš gāja bojā, lūk, kādos apstākļos. Apmēram pulksten astoņos, kad sākās uzlidojums, Aloizijs Šmits bija savā kajītē — gatavojās rīta dievkalpojumam. Viņš jau bija saģērbies un ielicis kabatā lūgšanu grāmatu. Kapelāna kajīte atradās kuģa labajā pusē, un viņš pa iluminatoru varēja redzēt, kā aust jauna, saulaina diena.. Un tad piepeši trauksmaini iekaucās sirēnas. Tās gaudoja pat vēl tad, kad kuģi bija trāpījušas uzreiz vairākas aviācijas torpēdas un tas, viss nodrebējis, asi sasvērās uz kreisā borta pusi. Visas lietas no galda kapelāna kajītē novēlās uz grīdas, un tēvs Aloizijs ieraudzīja, ka iluminators atrodas griestos. Tūlīt pat viņa kajītē ieskrēja vairāki matroži un brīdināja, ka kuģis gāžas. Matroži cerēja izglābties, izlienot pa Šmita kajītes iluminatoru, un ierosināja, lai kapelāns nekavējoties lien pirmais. Taču viņš šo piedāvājumu noraidīja un sacīja, ka pirmais nelīdīs. Šajā laikā visā ostā dārdēja sprādzieni un ari uz līnijkuģa «Oklahoma» valdīja briesmīgs troksnis un viss līgojās un drebēja gluži kā spēcīgā zemestrīcē. Kamēr matroži, kas atradās Aloizija Šmita kajītē, cits pēc cita izspraucās pa iluminatoru, kuģis aizvien vairāk sasvērās uz kreisajiem sāniem. No galda nokritušie priekšmeti bija aizripojuši pie pretējās durvju sienas, pa kuru jau varēja staigāt kā pa grīdu. Bet iluminators atradās gandrīz tieši virs galvas, it kā tas būtu ierīkots nevis kajītes sānos, bet griestos. Drīz vien aiz iluminatora atveres nozuda pēdējā matroža galva. Kapelāns uzkāpa uz apgāztā galda un arī iespraucās iluminatorā. Matroži, kas līda pa labo bortu gluži kā pa klāju, saķēra svēto tēvu — kāds aiz rokām, kāds aiz padusēm, taču izvilkt ārā viņu nespēja — kaut kas traucēja. Aptvēris, kas par lietu, Aloizijs Šmits uzsauca matrožiem, ka laikam vainīga lūgšanu grāmata viņa kabatā un ka viņam jānolaižas atpakaļ kajītē, lai to izņemtu. Matroži, palaiduši vaļā kapelāna rokas, piekodināja viņam pasteigties, jo kuģis, kaut arī lēnāk nekā sākumā, joprojām svērās uz sāniem. Atgriezies savā kajītē, tēvs Aloizijs izvilka lūgšanu grāmatu no kabatas un jau pastiepa roku augšup, lai nodotu to matrožiem ārpusē. Tieši šajā mirklī cauri apdullinošai dārdoņai viņš sadzirdēja kliedzienus, kas skanēja no apakšas — no gaiteņa aiz kajītes durvīm. Kapelāns atrāva vaļā durvis, kuras tagad atradās viņam pie kājām un vairāk atgādināja milzīgas lūkas vāku, un uzsauca cilvēkiem lejā. Tie, ķerdamies pie


durvju stenderēm, ierausās kajītē. Šmits vēlēja viņiem līst ārā pa iluminatoru, taču šie matroži, tāpat kā viņu biedri iepriekš, uzstāja, lai kapelāns lien pir​mais. Svētais tēvs arī tagad atteicās to darīt. Pa to laiku kuģis neglābjami slīga pretī savai bojāejai Iluminators, kurš nu jau atradās pretējā pusē, sāka lēnām slīdēt lejup kā rietoša saules ripa. Kamēr otrās grupas matroži, cits citu steidzinādami, rausās laukā, kapelāna kajītē bija ierāpušies citi jūrnieki. Arī viņi lūdza Smitu, lai tas lien ārā pirmais, taču svētais tēvs arī šoreiz palika nelokāms. Šķita, ka «Oklahoma» patiešām teju, teju apgāzīsies ar ķīli uz augšu. Bez Šmita viņa kajītē bija palikuši vēl divi cilvēki. Tobrīd kajītes grīda un griesti jau bija apmainījušies vietām. Matrozis, kuram vajadzēja līst pēdējam, stāvēja klusēdams un meta satraukuma pilnus skatienus uz kapelāna pusi. Svētais tēvs centās puisi iedrošināt, sacīdams, ka viņi vēl pagūs izkļūt laukā. Priekšpēdējais matrozis bez īpašām pūlēm izlīda pa iluminatoru, kurš tagad atradās sānos. Cilvēki ārā vairs nebija redzami, varēja dzirdēt tikai viņu balsis. Lūk, iluminatorā nozuda pēdējā matroža kājas — viņu droši vien izvilka aiz rokām ārā esošie biedri, kas bija aizkļuvuši drošākā vielā. Beidzot Aloizijs Šmits, pieķēries pie iluminatora vara apmales, tuvināja seju atverei. Tieši aiz iluminatora, gandrīz tā līmenī, viņš ieraudzīja ūdeni — tas tagad skalojās no tās puses, kas kādreiz bija iluminatora augšmala. Un vēl tēvs Aloizijs ieraudzīja virs jūras klāja zilu debesu joslu ar melnu dūmu mutuļiem. Pēc tam kuģis sazvēlās, un gan debesis, gan jūra piepeši nozuda. Neganta ūdens šalts ar briesmīgu spēku atsvieda nabaga Aloiziju Šmitu atpakaļ. Un viss… Saņēmis no Klusā okeāna flotes virspavēlnieka radio- grammu: «Uzlidojums Pērlhārborai. Nekāda sakara ar mācībām,» — viceadmirālis Holzijs tūlīt pavēlēja vienai no aviācijas bāzeskuģa «Enterprise» lidmašīnu grupām doties izlūk- ljdojumā uz Oahu salas rietumu piekrasti. Bet jau japāņu uzlidojuma laikā admirālis Kimmels nosūtīja aviācijas bāzes- kuģiin «Lexington», kas kreisēja aptuveni 400 jūdžu uz dienvidiem no Midveja salām, šādu radiograīnmu: «Operatīvajai aviogrupai. Pārtveriet un iznīciniet ienaidnieka lidmašīnas. Domājams, ka no Pērlhārboras tās uzņēmušas kursu uz Džalutu [5] . Atkārtoju: pārtveriet un iznīciniet!» Tieši tādu pašu radiogrammu saņēma «Enterprise», un tūlit pat gaisā pacēlās otra aviogrupa, kurā ietilpa torpēd- lidmašīnas, iznīcinātāji un ar dūmu iekārtām apgādātas izlūk- lidmašīnas. Izlūkiem, ja viņi atklātu japāņu aviācijas bāzes- kuģus, vajadzēja virs okeāna «izsviest» dūmu aizkaru, lai amerikāņu torpēdlidmašīnas varētu uzbrukt tiem no neliela attāluma. Taču norādītajā rajonā ienaidnieks atklāts netika. Japāņu lidmašīnas, nometušas bumbas, devās nevis uz rietumiem, bet uz ziemeļiem — tās fiksēja radiolokācijas sta​cija Oahu salā, bet admirālis Kimmels par to uzzināja tikai pēc divām diennaktīm. 7. decembra pievakarē, kad saule jau sliecās uz rietu, aviācijas bāzeskuģa «Enterprise» lidmašīnas tā arī neko nebija atklājušas — visapkārt pletās tuksnesīgs okeāns. Un abām aviogrupām nācās doties atpakaļ uz savu bāzeskuģi. Pirmā grupa aizlidoja nekavējoties, bet otrās grupas lidmašīnas riņķoja virs jūras līdz brīdim, kad tām sāka izsīkt degviela. Tad grupas komandieris pavēlēja lidmašīnām atgriezties, ņemot vērā arī faktu, ka tropos nakts iestājas gandrīz acumirklī. Atpakaļceļā debesis piepeši apmācās, un drīz vien kļuva pavisam tumšs. Lidmašīnas tuvojās bāzeskuģim, vadītas pa radio, jo saskatīt kuģi melnajā tumsā bija gaužām grūti. Bet jaunie piloti, kam vēl ne reizi nebija nācies nosēdināt lidmašīnu naktī, vispār neko neredzēja. Bāzeskuģa «Enterprise» aviācijas kaujas daļas komandieris, stāvēdams uz lidklāja, pa īsviļņu radiotelefonu deva lidotājiem norādīju​mus, un tie pēc signāliem no kuģa uzmanīgi samazināja augstumu līdz norādītajam, apmeta vairākus lokus virs «Enterprise», lai orientētos telpā, un tad stingrā kārtībā lidmašīnas cita pēc citas atbilstoši komandām nolaidās. Operāciju vēl vairāk sarežģīja tas, ka maskēšanās nolūkā, baidoties no japāņu zemūdenēm, visas signālugunis uz bāzeskuģa lidklāja bija nodzēstas, un lidotāji varēja orientēties vienīgi pēc nakts tumsā tikko saskatāmiem gaišumiņiem no īpašām spīdošām nūjiņām, ar kurām māja nolaišanās vadītājs. Bez tam nolaišanos apgrūtināja fakts, ka torpēdlidmašīnas atgriezās ar neizlietotām torpēdām, kas bija piestiprinātas pie korpusa un katra svēra savu tūkstoti kilogramu. Tonakt ASV jūras kara flotes lidmašīnas


pirmoreiz veica nolaišanos nevis ar mācību torpēdu, bet ar īstu kaujas torpēdu kravu. Tomēr, par spīti necaurredzamai tumsai un gluži tehniskām grūtībām, visas torpēdlidmašīnas veiksmīgi nolaidās uz «Enterprise» klāja. Savukārt iznīcinātājiem, kas pavadīja abas bāzeskuģa «Enterprise» aviogrupas, bija pavēlēts nolaisties Pērlhārborā, lai atbalstītu turienes aviācijas vienību. Iznīcinātāji ielidoja Oahu gaisa telpā ap deviņiem vakarā; lidotāji tikko spēja salu pazīt — tur vēl aizvien viss dega un tinās dūmos. Sākumā viņiem pat likās, ka tā ir nevis Oahu, bet Kauai — cita Havaju arhipelāga sala, kas klāta ar cukurniedru laukiem un kur ražas novākšanas laikā bieži deg ugunskuri. Tikai pēc krietna brīža lidotāji saprata, ka nav vis kļūdījušies, ka viņu priekšā patiesi ir Oahu, un pagrieza savas lidmašīnas uz Pērlhārboras pusi. Tuvojoties ostai, viņi noraidīja vietējai radiostacijai savus pazīšanas signālus, un zemes dienesta dispečeri sāka pa radio vadīt viņu nolaišanos. Pār Fordailendu gūlās smacējošs smārds: oda pēc svilu- šas miesas, sadegušas degvielas un eļļas. Aerodroma malā rosījās ugunsdzēsēji, pūlēdamies apslāpēt liesmas dažās pussagrautās būvēs; vairākumam ēku dzēšana vairs nebija vajadzīga, tās bija nodegušas līdz pamatiem, un to vietā rēgojās tikai ķēmīgi, gruzdoši karkasi. Dūmu un smirdoņas apņemtas krāsmatas — lūk, kas sagaidīja «Enterprise» jūrniekus nākamās dienas vakarā, kad bāzeskuģis noenkurojās pie Fordailendas. Ja japāņi, nedod Dievs, būtu sagrābuši Pērlhārboru, šim kuģim nekad nebūtu lemts atgriezties Savienotajās Valstīs — tam vienkārši nepietiktu degvielas. Un tā nu «Enterprise» 9. decembra vakarā iegāja Pērlhārboras ostā, lai papildinātu degvielas krājumus. Saule jau rietēja, debesis bija apmākušās, taču atklātā jūrā redzamība bija laba, turpretim pār visu Pērlhārboras akvatoriju gūlās dūmu sega un ūdens virsmu klāja bieza netīru putu kārta. Kad «Enterprise» tuvojās ieejai ostā, uz augšējā klāja izsteidzās visi no sardzes brīvie jūrnieki. Bet, kad bāzeskuģis iepeldēja fārvaterā, vietējā garnizona kareivji, kas apsargāja nocietinājumus kuģucela abās pusēs, sagaidīja jūrniekus klusēdami un lūkojās viņos ar apdzisušiem skatieniem, kuros bija lasāms vienīgi bezgalīgs nogurums. Un tikai nedaudzi no apsardzes puišiem izbrīnīti raustīja plecus un nokliedza jūrniekiem pakaļ: «Ei, jūs tur, uz bāzeskuģa! Kur jūs bijāt agrāk?» — savus dusmīgos izsaucienus papildinādami ar spēcīgiem lamuvārdiem. Tālumā aiz nocietinājumu torņiem, no kuriem snaikstījās Pērlhārboras aizstāvju galvas, bija redzami kūpoši an- gāru karkasi un krāsmatas vietās, kur vēl nesen atradās degvielas noliktavas, bet tālāk, bumbu izartajā lidlaukā — uz visām pusēm izsvaidīti, saliekti un izlocīti lūžņi, kas palikuši pāri no kādreiz nesagraujamajiem «lidojošajiem cie​tokšņiem». Bāzeskuģa «Enterprise» matroži lielākoties bija jauni puiši — neviens no viņiem, kā saka, vēl nebija ostījis pulveri un nebija redzējis, par ko var pārvērsties kuģis, ko skārusi kara bargā roka. Pirmais kuģis, ko viņi tagad ieraudzīja, bija līnijkuģis «Nevada», izmests uz sēkļa netālu no ieejas ostā pa labi no fārvatera. Kuģa pakaļgals bija pilnīgi iegrimis netīrajā, duļķainajā ūdenī, bet augšējais klājs atgādināja milzīgu, bezveidīgu metāla kaudzi. Pie abiem kuģa bortiem stāvēja pietauvoti lihteri un baržas. Uz līnijkuģa strādāja vairākas cilvēku grupas. Viņi pārtrauca darbu ūkai uz bridi — lai palūkotos, kā garām aizpeld aviācijas bāzeskuģis. Abu kuģu matroži neapmainījās ne ar vienu vienīgu sasveicināšanās saucienu. «Enterprise» iegāja Pērlhārborā krēslā. Smidzināja sīks lietutiņš, un osta, dažās stundās pārvērtusies par bumbu sadragātu kuģu kapsētu, izskatījās tiešām drausmīgi: to ieraugot vien, varēja krist izmisumā. Arī līnijkuģis «Califor- nia» bija uzsēdies uz sēkļa un gandrīz pilnīgi nogrimis — virs ūdens rēgojās vienīgi lielgabalu kaujas torņi un daļa klāja virsbūvju. Pārējie līnijkuģi, kas līdz uzlidojumam bija stāvējuši noenkuroti rindā pa pāriem (to nekavējoties izmantoja japāņi), tagad izskatījās pēc uzvarētiem, sakropļotiem milzu briesmoņiem. «Arizona» vēl dega un kūpēja. Uz «Ok- lahoma», kas bija apgāzies, strādāja glābšanas komandas: sabiezējošajā tumsā par apgaismojumu tām noderēja lies- mumēles, kas


laizīja līnijkuģa «Arizona» korpusu un meta spožus, dejojošus atspīdumus uz ūdens virsmas. Glābēji, darbodamies ar gāzes metālgriezējiem, grieza «Oklahoma» sānos caurumus un vilka laukā jūrniekus, kas bija iesprostoti pusnogrimušajā līnijkuģi gluži kā kapenēs. Tādējādi izdevās izglābt trīsdesmit divus cilvēkus. Pārējie līnijkuģa jūrnieki — vairāk nekā četrsimt cilvēku — aizgāja bojā, nevarēdami izkļūt ārā, jo daudzi no viņiem, sākoties bombardēšanai, atradās dziļi kuģa iekšējos nodalījumos, un tagad, ja arī viņi vēl bija dzīvi un sauca palīgā, ārpusē viņu kliedzienus tik un tā neviens nedzirdēja. Kad nelaimīgie beidzot saprata, ka glābiņu gaidīt ir veltīgi, viņi ar krītu sāka rakstīt uz sienām pēdējos sveicienus saviem dzīvajiem biedriem. Vēlāk, kad «Oklahoma» tika izcelts, noskaidrojās, ka jūrnieki, kas bija ieslodzīti pusnogrimušā līnijkuģa iekšējos nodalījumos, bijuši pie dzīvības līdz 25. decembrim — vēl veselas astoņpadsmit dienas. Beidzot «Enterprise» sasniedza savu enkurvietu pie Fordailendas, un jūrnieki jau no mazāka atstatuma varēja vērot skatu, no ra asinis stinga dzīslās… Tagad, it kā rezumējot iepriekš stāstīto, mēģināsim noskaidrot, kāpēc gan notika tā, ka japāņi varēja tik pēkšņi un negaidīti uzbrukt Pērlhārborai no gaisa un to sabom- bardēt. Mēģināsim soli pa solim izsekot politisko notikumu gaitai pirms šīs bombardēšanas, ko visdrīzāk var salīdzināt ar baismīgu slaktiņu. Notikumi attīstījās tā. Naktī 110 6. uz 7. decembri Japānas sūtnis Vašingtonā saņēma no savas valdības Amerikas Savienoto Valstu Valsts departamentam adresētu notu. Pareizāk sakot, pat ne notu, bet sava veida ultimātu, kas turklāt bija uzrakstīts visai samāksloti un miglaini. Pēdējā tā frāzē, spriežot pēc visa, bija mājiens par karadarbības pieteikšanu. Japāņu sūtnim tika norādīts nodot šo dokumentu pēc piederības 7. decembrī precīzi pulksten 13.00 pēc Vašingtonas laika, kas atbilda pulksten 7.30 pēc vietējā, tas ir, Havaju salu laika. Vārdu sakot, japāņi it kā gribēja attaisnoties vēstures priekšā: mēs, redziet, uzbrukām Pērlhārborai pulksten 7.55, bet karu bijām pieteikuši pulksten 7.30. Japāņu aviācijas bāzeskuģi atstāja savu dislokācijas vietu Kuriļu salās 26. novembra rītā un uzņēma kursu uz I'ērl- liārboru. 6. decembra dienā, kad flotile atradās 800 jūdžu uz ziemeļiem no Havaju salām, bāzeskuģu pavēlnieks admirālis Nagumo saņēma 110 Tokijas šifrētu radiogrammu: «Sāciet kāpienu Nitaki virsotnē.» Tas bija norunātais signāls gaisa uzlidojuma sākšanai. Uzbrukuma datums un stunda bija precīzi noteikti jau iepriekš. Savukārt Japānas jūras kara spēku virspavēlnieka admirāļa Jamamoto izstrādātajā karadarbības ģenerālplānā, kas tika izsniegts visiem vecākajiem jūras komandieriem, bija šāda frāze: «Gadījumā, ja Amerikas Savienoto Valstu un Japānas sarunas beigtos ar miera līguma parakstīšanu pirms noteiktās dienas, visiem Japānas jūras kara flotes kuģiem jāatgriežas savās bāzēs.» Tomēr pēc dokumentiem, kas tika atrasti uz Manilas reidā 1944. gada 5. novembrī nogremdētā japāņu līnijkuģa «Nashi», un arī pēc japāņu karagūstekņu liecībām var secināt, ka galīgā pavēle par uzlidojumu Pērlhārborai tika dota no Tokijas 6. decembrī. Nekādas pretpavēles, kas atceltu iepriekšējo, nebija. Japānas valdības notu Vašingtonā vajadzēja saņemt 7. decembrī pulksten 13.00 (7.30 pēc Havaju laika). Bet pirmās bumbas uz Pērlhārboru nokrita 7.55. Tādējādi vienīgais, kas darbojās nevainojami precīzi, bija kara mašinērija. Diplomātiskajā mehānismā acīmredzot kaut kas iesprūda. Amerikāņu militārais izlūkdienests pārtvēra Japānas valdības notu jeb ultimātu naktī uz 7. decembri. Pulksten astoņos no rīta to atšifrēja un nosūtīja ģenerālštāba priekšniekam ģenerālim Māršalam. Taču ģenerāļa štābā nebija, un tika nolemts gaidīt viņa atgriešanos. Atšifrēto tekstu ģenerālis Māršals saņēma tikai pulksten 11.30. Bez 10 minūtēm divpadsmitos viņš lika to noraidīt uz Pērlhārboru. Izlūkdienesta ziņojums ceļoja ļoti lēnām — Honolulu to saņēma tikai pulksten 7.33 pēc vietējā laika, jo atzīmes «ļoti steidzami» uz tā nezin kāpēc nebija. Un brīdinājums nāca par vēlu. Kad radiogrammu nodeva jūras kara spēku komandierim Pērlhārborā, tai vairs nebija nekādas nozīmes. Tātad sākumā ļaunais kara liktenis bija labvēlīgs japāņiem. Taču tai pašā laikā tas darbojās pret viņiem. IXik, kādā veidā. Grūti saprotamās notas atšifrēšanai Japānas sūtniecības šifrētājiem Vašingtonā vajadzēja daudz vairāk laika nekā amerikāņu pretizlūkošanas darbiniekiem. Turklāt Japānas sūtnim bija nepieciešams


zināms laiks, lai dabūtu audienci pie valsts sekretāra Kordela Halla, kas jau tā bija ļoti aizņemts. Vārdu sakot, nota ASV valdībai tika nodota tikai pulksten 14.20. Bet tajā laikā Pērlhārborā jau bija pārdzīvojusi japāņu bumbvedēju pirmo triecienu. Kordels Halls, uzzinājis par notikušo, tomēr neizteica protestu Japānas pilnvarotajiem pārstāvjiem. Viņš aprobežojās ar to, ka uzmanīgi izlasīja dokumentu, pieņēma tā saturu zināšanai, izteica neizpratni par neskaidrajiem formulējumiem un parādīja Japānas sūtniecības darbiniekiem durvis. Tie varbūt zināja, kas noticis Pērlhārborā, bet varbūt arī nezināja. Taču droši vien kaut ko nojauta. Lai kā tas būtu, japāņu diplomāti atstāja ASV valsts sekretāru diezgan samulsuši, kas, starp citu, ir gluži labi saprotams. Vai mums tagad ir vērts kopā ar kontradmirāli Bār- džotu, kas veicis nozīmīgus pētījumus un uzrakstījis grāmatu par karu Klusajā okeānā, sev jautāt: «Kā viss būtu beidzies, ja varenā amerikāņu flote viceadmirāļa Holzija vadībā būtu sadūrusies jūrā ar admirāļa Nagumo flotili?» Kaujas pavēle Nr. 1, kurā, kā atceramies, amerikāņu lidotājiem tika uzdots «bombardēt, torpedēt un apšaudīt ikvienu kuģi, kas varētu apdraudēt eskadru», taču bija parakstīta 28. novembrī. Bet, lai kā tas būtu, no vēstures viedokļa svarīgs un neapstrīdams paliek viens fakts: japāņu aviācija izdarīja uzlidojumu Pērlhārborai, pirms vēl Japāna bija oficiāli pieteikusi kam Amerikas Savienotajām Valstīm. Kas attiecas uz aviācijas bāzeskuģa «Enterprise» jūrniekiem, tad viņi, tāpat kā visi amerikāņi, japāņu uzlidojumu Pērlhārborai uzskatīja par visnekrietnāko nodevību. Un nav nejaušība, ka turpmāk japāņu un amerikāņu karš izvērtās ārkārtīgi spīvs un nežēlīgs. Kaut gan sākumā, kad bombardēšanas dārdi noklusa un stāvoklis Pērlhārborā kaut cik normalizējās, notriekto japāņu lidotāju mirstīgās atliekas tika atdotas zemei ar pienācīgu militāru godu. Turklāt amerikāņu jūrnieki un lidotāji augstu novērtēja japāņu pilotu profesionālās īpašības un meistarību. Bet tā bija tikai sākumā. Vēlāk amerikāņi no visas sirds ienīda japāņus un domāja tikai par vienu — par bargu atriebību. 21. decembrī «Enterprise» komandieris paziņoja komandai, ka bāzeskuģis pacels enkuru un dosies uz Veika salu — uz to pašu vientuļo atolu Klusā okeāna bezgalīgajos plašumos, kur pirms trim nedēļām «Enterprise» bija nogādājis divpadsmit lidotājus un lidmašīnas vietējā garnizona aizsardzībai. Kā vēstīja pēdējie ziņojumi, šis mazais koraļļu atols, kura platība nepārsniedza divus kvadrātkilometrus, tika pakļauts nežēlīgiem japāņu aviācijas uzlidojumiem, un sakari ar to bija pārtrūkuši. Bija paredzēts, ka bāzeskuģi pavadīs konvojs, kas dosies palīgā Veika salas aizstāvjiem. Taču konvojs, lai kā tas steidzās, kavējās. 23. decembrī amerikāņu radio pārraidīja bēdīgu ziņu: Veika salas aizstāvji kapitulējuši. Tad konvojs saņēma pavēli mainīt kursu un doties uz Midvejas salām. Tagad bija nepieciešams pastiprināti aizsargāt pieejas Havaju arhipelāga galvenajām salām, lai neatkārtotos Pērlhārboras traģēdija. Pēc tam kad «Enterprise» kopā ar citiem operatīvās vienības kuģiem bija izpildījis uzdevumu nosegt karaspēka un tehnikas izcelšanu Midvejas salās, tam vajadzēja pavadīt okeāna konvojus uz Austrāliju. Un visu šo laiku «Enterprise» jūrnieki dienu un nakti klausījās radio, kas nepārtraukti raidīja sliktas ziņas citu pēc citas. Tā, piemēram, 31. decembri aviācijas bāzeskuģa komanda uzzināja, ka japāņi sagrābuši amerikāņu Kavites bāzi Filipīnās. Bet 1942. gada 2. janvāri ienaidnieka tanki jau dārdēja Manilas ie​lās. Iebrukums Filipīnās turpinājās visu janvāri. Amerikāņu karaspēks patiešām brīnumainā kārtā paguva atstāt šīs un citas Dienvidaustrumu Āzijas salas, kurām jau tuvojās kuģi ar Japānas karogu. Bet Tokijas radio tostarp nemitīgi meta ēterā angliski vienu un to pašu izsmējīgo frāzi: «Kur gan palikusi neuzvaramā amerikāņu flote?» Kā vēlāk rakstīja admirālis Kings, «kamēr stāvoklis Tālajos Austrumos saasinājās arvien vairāk un japāņiem bija pārākums un iniciatīva visā Klusā okeāna rietumu daļā, ASV Klusā okeāna flote, ko komandēja admirālis Nimics [6] , gatavojās liela mēroga pretuzbrukumam. Un par galvenā trieciena vietu tika izraudzītas Maršala salas un Gilberta salas.» Šīs ļoti svarīgās stratēģiskās operācijas īstenošana tika uzdota viceadmirālim Holzijam, kas vadīja eskadru, kurā ietilpa aviācijas bāzeskuģi «Enterprise» un


«Yorktown», smagie kreiseri «Chester», «Ij)uisville», «Northampton» un «Salt Lake City», vieglais kreiseris «Saint Ijouis» un deviņi eskadras mīnukuģi. 1942. gada janvāra beigās, kad «Enterprise» kārtējo reizi atstāja Pērlhārboru un atjaunotās eskadras sastāvā devās izpildīt svarīgu uzdevumu, komandieris ar prieku paziņoja komandai, ka no šī brīža viņu kuģis ir flagmanis. Šī vēsts ļoti pacilāja jūrniekus, jo viceadmi​rālis Viljams Fredriks Holzijs amerikāņu flotē bija ārkārtīgi populārs. Māršala salas un Gilberta salas ir lielu un mazu atolu grupas Klusā okeāna rietumu daļā. Gandrīz visas tās ir ideāli dabiski poligoni, jo daudzas sīkas saliņas un rifi it kā piesedz ieeju lagūnā, ko ar okeānu savieno šaurs kanāls. Tādējādi lagūna ir lieliska kuģu enkurvieta, kā, piemēram, Kvadžaleinas atolā, kas ir pats lielākais pasaulē — 100 kilometru garš un 50 kilometru plats. Tajā laikā japāņi jau veselus divdesmit gadus bija saimniekojuši Māršala salās un pārvērtuši visu šo rajonu par slēgto zonu, tā ka izkvēpināt viņus no turienes nepavisam nebija vienkārši. Jo vairāk tāpēc, ka ziņas par šīm salām, respektīvi, kartes, kurās atzīmēti dziļumi un rifi atolu tuvumā, bija novecojušas. Tādēļ aviācijas bāzeskuģim «Enterprise» un visai eskadrai, kas brauca ar 25 mezglu ātrumu, tuvojoties Māršala salām, vajadzēja krietni samazināt ātrumu un virzīties tālāk uz labu laimi. Dienā «Enterprise», kā parasti, tika apsargāts no gaisa: augstā lidojumā — gadījumam, ja parādītos ienaidnieka lidmašīnas; zemā lidojumā — gadījumam, ja tiktu atklātas japāņu zemūdenes. Citiem vārdiem sakot, amerikāņu lido​tājiem bija jāpaceļas gaisā un jānolaižas uz bāzeskuģa klāja vai simt reižu dienā. Atbilstoši taktiskajam plānam eskadra bija sadalīta divās trieciengrupās. Pirmajai un galvenajai grupai, kurā ietilpa «Enterprise», vajadzēja uzbrukt visvairāk nocietinātajiem mērķiem: Kvadžaleinai, Roi, Votjē un Taroa atolam. Un, ņemot vērā lielos atstatumus starp salām, abām grupām bija jādarbojas stipri tālu vienai no otras — ārpus redza​mības robežām. 31. janvārī abas trieciengrupās uzņēma katra savu kursu un devās uz izraudzīto mērķi. Triecienu pretinieka pozīcijām bija paredzēts dot vienlaikus 1. februāri stundas ceturksni pirms saullēkta.

ATBILDES TRIECIENS Ar katru stundu «Enterprise» iegāja dziļāk japāņu kontrolētajā zonā. Laiks bija skaidrs, saulains. Kaut ari jūra šķita tuksnesīga, eskadras radisti ievēroja klusēšanas režīmu. Augstu debesīs peldēja tikai reti spalvu mākoņi — iznicinātājiem nebija nekāda aizsega. Tuvojās vakars. Un piepeši kreisajā pusē pie paša apvāršņa parādījās kāda lidmašīna. Attālums līdz nezināmajai lidmašīnai bija trīsdesmit līdz trīsdesmit piecas jūdzes, taču augšējā ešelona iznīcinātāji to tūlīt pamanīja. Pēc kāda brīža to ieraudzīja arī jūrnieki, kas atradās uz «Enterprise» augšējā klāja. Tas bija japāņu bumbvedējs un lidoja gandrīz paralēli amerikāņu kuģu kursam. Mierīgajā jūrā platā ķīļūdens vaga aiz eskadras droši vien bija redzama pa lielu gabalu. Jūrnieki nenovērsa acis 110 japāņu lidmašīnas. «Enterprise» tobrīd jau atradās 215 jūdzes no Votjē atola. Ja japānis patiešām bija pama​nījis amerikāņu eskadras ķīļūdens viļņojumu, tad drīz vien varēja gaidīt parādāmies veselu eskadriļu no Māršala salām. Viceadmirālis Holzijs, protams, varēja pavēlēt pacelties gaisā vairākiem iznīcinātājiem, un tie vienā mirklī notriektu japāni. Bet kāpēc to darīt? Japāņu bumbvedējs ne tikai neriskēja viens pats uzbrukt eskadrai, nepaziņojis bāzei par tās tuvošanos Māršala salām, tas pat neuzdrošinājās pielidot kuģiem tuvāk. Un Holzijam nekas cits neatlika, kā mierīgi stāvēt un binoklī sekot japāņu bumbvedējam, kas vēl kādu bridi riņķoja tālumā un tad nozuda skatienam. Un līdz ar lidmašīnu aiz apvāršņa paslēpās ari saule. «Enterprise» mazliet pagriezās un pavērsās pret vēju, lai eskadru sedzošās lidmašīnas varētu netraucēti nolaisties, un pēc tam atkal uzņēma iepriekšējo kursu — uz Votjē atolu. Drīz vien debesīs parādījās pilnmēness. Tā sudrabotajā gaismā no bāzeskuģa klāja skaidri varēja saskatīt visus eskadras kuģus. Tie gāja ar 25 mezglu ātrumu, un uz jūras virsmas, kuras krāsa mainījās no zeltdzeltenas līdz


tumšzajai atkarībā no tā, kurp acis lūkojās, bija labi redzamas gaišās ķīļūdens svītras kuģu aizmugurē un baltie, putojošie viļņi, ko šķēla priekšvadņi. Naktī trieciengrupa, ko komandēja viceadmirālis Holzijs, sadalījās divās apakšgrupās. Pirmajai apakšgrupai, kuru vadīja kontradmirālis Reimonds Sprūenss un kurā ietilpa smagie kreiseri «Northampton» un «Salt Lake City», kā ari viens mīnukuģis, vajadzēja apšaudīt Votjē atolu, tuvojoties no tās puses, no kuras japāņi uzbrukumu nekādā ziņā negaidīja, citiem vārdiem sakot, no Japānas puses. Bet smagais kreiseris «Chester» divu mīnukuģu pavadībā devās uz Taroa atolu. Kopā ar bāzeskuģi «Enterprise» palika tikai trīs mīnukuģi. 1. februārī pulksten 1.50 uz «Enterprise» sākās gatavošanās uzbrukumam. Pulksten 3.00 pēc sirēnas signāla visa komanda — jūrnieki un lidotāji — izvietojās kaujas posteņos. Mēness pagaidām vēl atradās augstu debesīs rietumos. Aviācijas bāzeskuģis gāja ar vislielāko ātrumu, lai atvieglotu lidmašīnām pacelšanos gaisā, jo vēja tikpat kā nebija. Lidotāji jau sēdēja savās kabīnēs un iesildīja mašīnu motorus, gaidīdami tālākās pavēles. Kad tika dota komanda «sagatavoties pacelties», lidmašīnas cita pēc citas izbrauca uz lidjoslas. Vispirms gaisā pacēlās 37 piķējošie bumbvedēji un 9 torpēdlidmašīnas «Devastator» — tiem vajadzēja dot triecienu Kvadžaleinai un Roi atolam. Pēc tam pacēlās 6 iznīcinātāji «Wildcat», kas devās uz Taroa atolu. Taču pirmais iznicinātājs paceļoties cieta avāriju: mazliet novirzījies no norādītās līnijas, tas tā arī nespēja uzņemt augstumu un iegāzās jūrā. «Enterprise» sava lielā ātruma dēļ nepaguva pagriezties, lai glābtu lidotāju; ar palīdzības sniegšanu nokavējās arī mīnukuģis, kas gāja pārējo pavadītājkuģu priekšgalā tūlīt aiz bāzeskuģa. Diemžēl pilots nevarēja likt laukā no kabīnes un nogāja dibenā kopā ar lidmašīnu. Kad pie apvāršņa austrumu pusē parādījās pirmais rītausmas gaišums un rietumos norietēja mēness, no «Enter​prise» pacēlās gaisā vēl 6 iznīcinātāji un devās uz Votjē atolu… Pēc kāda laika jūrnieki, kas bija sapulcējušies pie bāzeskuģa augšējā klāja reliņiem, ieraudzīja tālumā, tur, kur atradās Votjē atols, debesīs paceļamies vienu dūmu strūklu, tad otru. Pēc tam norībēja dobji grāvieni — bija ierunājušies kreiseru lielgabali. Piepeši jūrnieki visi kā viens pagriezās uz klājā izvietoto skaļruņu pusi, no kuriem pa tālo radiosakaru sistēmu sāka skanēt lidotāju balsis un kliedzieni. Visiem šķita, ka «Enterprise» nokļuvis pašā vidū kaujai, kas norisinājās kaut kur starp debesīm un zemi. Lidotāji sarunājās savā starpā, lietodami īpašu kodu. Piemēram: «Ei, Agnes, te Lidija. Divsimt astoņdesmitajā kvadrātā redzu japāni, attālums trīs tūkstoši metru!» Bet, kad kauja izvērtās ne pa jokam, pilotiem vairs nebija prātā pazīšanas kods un viņi runāja savā «specifiskajā» valodā, atklāti saukdami cits citu vārdā. Lūk, piemērs: «Aizvācies, Džo, šitas frukts ir mans, es tam tūlīt sadošu pa sprandu!» Bez tam uz «En* terprise» bija dzirdamas arī izmeklētas lamas un lādēšanās, ložmetēju kārtu svelpoņa un brīkšķi, tām caururbjot lidmašīnu fizelāžas, kā arī sprādzienu dārdi. Tas pats notika debesīs virs Kvadžaleinas. Pirmajam iznīcinātāju sešniekam, kas devās uz Votjē atolu, vajadzēja piesaistīt sev pretinieka uzmanību, kamēr kreiseri apšaudītu atolu no jūras. Negaidītais manevrs izdevās ļoti labi. Pielidojuši atolam, iznīcinātāji atklāja ložmetēju uguni uz astoņiem vai deviņiem japāņu apsardzes kuģiem, kas bija noenkuroti lagūnā, un uz aerodromu. Japāņi apjukumā skraidīja šurpu turpu. Kamēr viņu lidotāji veltīgi pūlējās pacelt gaisā kaut vai dažus «ziro», amerikāņu iznīcinātāji kārtējā uzlidojumā atkal apšaudīja aerodromu. Beidzot japāņu zenītnieki kaut kā bija pielādējuši savus lielgabalus un sāka tēmēt uz mērķiem gaisā. Bet pēkšņi zeme zem artilēristu kājām nodrebēja — pirmo zalvi izšāva tikko Votjē atolam piebraukušie amerikāņu kreiseri. Debesīs virs salas tūlīt uzvirda dūmu stabi. Visas pretgaisa aizsardzības sistēmas krasta baterijas tika iznīcinātas un lagūnā stāvošie kuģi nogremdēti. Vēlāk, nākamajā rītā, no bāzes- kuģa «Enterprise» gaisā pacēlās astoņi piķējošie bumbvedēji, lai pabeigtu sagrāvi. Taču nebija vairs ko graut. Tad bumbvedēji ņēmās bombardēt visu, kas vien vēl rēgojās uz salas.


Uzbrukuma laikā tika notriekti četri «ziro», kuriem tomēr bija izdevies pacelties gaisā. Starp amerikāņu lidotājiem kaujā virs Votjē upuru nebija. Vispār gaisa kaujas par Māršala salām nebija ilgas, un amerikāņi visā šajā operācijā zaudēja tikai piecas lidmašīnas, ieskaitot iznīcinātāju, kas iekrita jūrā paceļoties, un vienpadsmit lidotājus; četri piloti tika vieglāk vai smagāk ievainoti. Taroa atola apšaudes laikā cieta kreiseris «Chester», kuram vienlaikus uzbruka vairāki japāņu piķējošie bumbvedēji. Tam trāpīja gan tikai viena bumba, taču sprādzienā astoņi jūrnieki gāja bojā un 34 tika ievainoti. «Enterprise» visu rītu kreisēja netālu no Votjē atola. Pulksten divpadsmitos, kad tam pievienojās pavadītāji kreiseri un mīnukuģi un bija atgriezušās visas lidmašīnas, trie- ciengrupa devās atpakaļceļā — uz Havaju salām. Uz bāzeskuģa valdīja vispārēja līksmība par tik viegli gūto uzvaru. Un kā gan citādi — amerikāņu jūrniekiem un lidotājiem japāņu sagrāve Māršala salās bija sava veida revanšs par bēdīgo sakāvi Pērlhārborā. Pulksten trīspadsmitos pa labi no eskadras kursa divu kilometru augstumā no mākoņiem iznira pieci ķīļveidā lidojoši japāņu bumbvedēji. Kuģi tos sagaidīja ar spēcīgu zenītartilērijas uguni. Jūrniekiem uz «Enterprise» likās, ka teju, teju no japāņu lidmašīnām nekas nepaliks pāri. Taču tās, par spīti visam, turpināja lidot, nepievēršot uzmanību debesīs sprāgstošajiem lādiņiem. Ne uz brīdi neapklustošo zenītieroču dēļ iznīcinātāji gaisā pacelties nevarēja. Un tad piepeši «Enterprise» klājs sasvērās — bāzeskuģis sāka manevrēt, pārejot 110 vienas halzes uz otru; flagmaņa piemēram sekoja arī pārējie kuģi. Drīz vien ienaidnieka bumbvedēji rēca jau tieši virs eskadras, un «Enterprise» jūrnieki ieraudzīja līdzīgi rotaļu lodītēm spīdošās bumbas, kas, kā šķita, krita viņiem taisni uz galvas. Pēc mirkļa apkārt bāzeskuģim gaisā uzšāvās četrdesmit piecdesmit metru augsti ūdens stabi. Par laimi, pirmās piecpadsmit bumbas cita pēc citas iekrita jūrā. Taču viena bumba sprāga pie paša «Enterprise» borta, un tās šķembas nāvīgi ievainoja bocmani un izsita caurumus degvielas cauruļvadā. Rezultātā uz kuģa izcēlās ugunsgrēks, bet, pateicoties ugunsdzēsēju komandas izveicībai un saskaņotajai rīcībai, to ātri izdevās apdzēst. Nometušas visas bumbas, japāņu lidmašīnas aiznesās pāri aviācijas bāzeskuģim kādu piecsimt metru augstumā. Pēc tam priekšgalā lidojošais bumbvedējs spēji pagriezās pa kreisi, čūskveidīgi viražēdams, sāka piķēt uz kuģa pakaļgalu un atklāja uguni no visiem ložmetējiem. Tas tuvojās drausmīgā ātrumā, gluži kā no debesīm krītošs akmens bluķis, spītēdams pretī raidītajiem šāviņiem… Tajā dienā amerikāņi pirmo reizi kļuva par lieciniekiem tam, kā uzbrūk «pašnāvnieks», ko pilotē mirt gatavs lidotājs kamikadze. Šķita, ka meteoram līdzīgā lidmašīna teju, teju nogāzīsies uz «Enterprise» klāja, taču pēdējā sekundē ložmetēju un zenītieroču sašautais bumbvedējs spēji pasitās sānis, ar fizelāžu atdūrās pret kuģa korpusu un, pazaudējis spārnu, apšļācis klāju ar degvielu no ložu caururbtās tvertnes, ar apdullinošu žļerkstoņu iegāzās jūrā un tūlīt pat nogāja dibenā. Paldies Dievam, ka kapteinis Mirrejs, «Enterprise» komandieris, laikus bija pavēlējis pagriezt kuģi, citādi visam būtu beigas. Vienīgās nepatikšanas no tik pārsteidzoša un līdz tam nepieredzēta uzbrukuma bija tās, ka kamikadze krizdams ar spārnu — to pašu, kas atlūza, — bija aizķēris vistuvāk pie borta stāvošo amerikāņu lidmašīnu un krietni iebuktējis tās fizelāžu. Kaut arī ugunsgrēks neizcēlās, iespaids no redzētā bija apstulbinošs. Turklāt tik lielā mērā, ka pat pēc tam, kad pārējie japāņu bumbvedēji bija aizlidojuši, «Enterprise» zenītnieki kā apmāti vēl ilgi šāva tiem pakaļ, raidīdami lādiņus tukšās debesīs, jo viņiem visur rā​dījās «pašnāvnieki». Trieciengrupa turpināja savu ceļu. Piepeši apmēram divos pēcpusdienā tālumā no mākoņiem iznira japāņu hidroplāns. Taču amerikāņu sedzējiznīcinātāji to notrieca, pirms tas paguva pielidot tuvāk kuģiem. Un atkal iestājās klusums uz jūras un gaisā. Eskadra devās uz ziemeļaustrumiem ar 25 mezglu ātrumu. Kuģu ēnas ātri slīdēja pa rietošās saules staros mirdzošo jūras virsmu. Pēkšņi eskadras aizmugurē 5000 metru augstumā augšējā ešelona iznīcinātāji atklāja divus lielus japāņu bumbvedējus. Un atkal jūrnieku nervi saspringa kā stīgas. Zenītnieki metās pie saviem lielgabaliem, taču japāņi pagaidām turējās godbijīgā attālumā un


manevrēja tā, lai saule būtu viņiem tieši aiz muguras. Tad bumbvedēji sāka tuvoties, veikli lavējot starp mākoņiem. Jūrnieki no «Enterprise» klāja skaidri redzēja, kā sedzējiznīcinātāji pūlējās tos pārtvert, bet veltīgi. Par spīti milzīgajiem izmēriem, japāņu bumbvedēji bija viegli manevrējami un ātri. Tie nāca virsū eskadrai ļoti pašpārliecināti un acīmredzot gatavojās bombardēt galvenokārt flagmani. Amerikāņu kuģi visi reizē atklāja uz japāņiem viesuļuguni no visiem borta ieročiem, taču lādiņi lidoja mērķim garām. Tad sedzējiznīcinātāju posma komandieris pēc neveiksmīgajiem mēģinājumiem pārtvert ienaidnieka lidmašīnas nolēma koriģēt kuģu zenītieroču uguni pa radio. «Tuvlidojums…» viņš ziņoja no gaisa. «Tēmē kādus deviņdesmit metrus augstāk! Tā… tā… Labi!» Taču šāviņi, šķiet, negribēja trāpīt japāņiem, un viņi nāca arvien tuvāk un tuvāk. Beidzot no viena bumbvedēja astes daļas izvirda gara dūmu grīste, tomēr sašautais japānis turpināja lidot uz priekšu, slēpdamies aiz sava biedra. Drīz vien abi bumbvedēji nometa pa pāris bumbām, taču tās nokrita pārāk tālu no mērķa. Pēc tam japāņi strauji pacēlās augšup un paslēpās mākoņu aizsegā. Kuģu artilēristi saņēma pavēli pārtraukt uguni — kaujā iesaistījās pārtvērēji iznīcinātāji, kas atradās virs mākoņiem. Ātri pārkārtojušies, tie tūlīt pat uzbruka japāņu bumbvedējiem. Uz «Enterprise» augšējā klāja izskrējušie jūrnieki, elpu aizturējuši, skatījās, kā iznīcinātāji riņķo starp mākoņiem gluži kā lapsenes. No klāja skaļruņiem atskanēja lidotāju balsis. Piloti gaisā klaigāja, norādīdami cits citam te vienu virzienu, te otru, bet viņu ložmetēji neapklusa ne uz brīdi. Drīz vien no mākoņiem iznira tas japāņu bumbvedējs, kurš nesen tika sašauts; aiz tā joprojām vilkās gara dūmu aste, tikai vēl biezāka un melnāka. Tagad japāņu lidmašīna atgādināja smagi ievainotu zvēru, kas teju, teju izlaidīs garu. Jūrniekiem tūlīt bija skaidrs, ka tā ilgi nenoturēsies gaisā, un ari iznīcinātāji tai vairs nepievērsa nekādu uzmanību. Tagad viss trieciena spēks tika vērsts pret otru bumbvedēju. Pēc kāda brīža nepārtrauktas ložmetēju kārtas skanēja jau pavisam tuvu. Tad bija dzirdama piķējošas lidmašīnas rēkoņa, un pēkšņi skaļruņi vai pārsprāga no iznīcinātāju posma komandiera kapteiņleitnanta Maklaskija mežonīgā bļāviena: «Bah… bah… bah!» — ko viņš raidīja pakaļ japānim. Un nu jūrnieki ieraudzīja, ka 110 milzīga gubmākoņa, lēnām griezdamās kā vilciņš un salūzdama gabalos, krīt lejup liela lidmašīna, bet starp tās atlūzām var skaidri saska​tīt divu japāņu lidotāju ķermeņus. Pa to laiku saule jau bija noslīdējusi zemu pie rietumu apvāršņa. Drīz vien sedzējiznīcinātāji sveiki un veseli no​laidās uz «Enterprise». Pēc trim diennaktīm eskadra ar uz​varu atgriezās Pērlhārborā. Pa to laiku japāņi jau bija okupējuši Malaiziju, sagrābuši Borneo, Jaungvineju un Zālamana salas un sāka gatavoties liela mēroga desantam Austrālijā. Amerikāņu jūras kara spēku pavēlniecība savukārt nolēma par katru cenu atgūt no japāņiem Veika salu — mazu, bet ļoti svarīgu stratēģisku placdarmu, kas bija ļoti ērts tālāku uzbrukuma operāciju sagatavošanai visā Klusā okeāna rietumu daļā. To viceadmirālim Holzijam, kam tika uzdots vadīt reidu uz Veika salu, paziņoja 1942. gada 11. februārī. Un pēc desmit die​nām, 21. februārī, pēc Holzija pavēles viņam uzticētā es​kadra uzņēma kursu uz Veika salu. Trieciens tika dots 24. februāra agrā rītā. Vēl bija tumšs gluži kā naktī. Aviācijas bāzeskuģis «Enterprise», nesamazinot ātrumu, traucās uz priekšu par spīti spēcīgam rietumu vējam un ik pa brīdim uznākošām lietusgāzēm. Lidmašīnām tādā laikā par pacelšanos gaisā nebija ko domāt Taču ilgi vilcināties nedrīkstēja, jo kreiseriem, kam vajadzēja apšaudīt Veika salu no jūras, bija pavēlēts nogaidīt bumbvedēju uzlidojumu un tikai pēc tam atklāt uguni. Tādēļ, spītēdami vētrai, daži piķējošie bumbvedēji tomēr riskēja pacelties. Vienam no tiem neveicās — tas nogāzās pāri bortam. Eskadras mīnukuģiem nācās ieslēgt prožek​torus un pievērst tos vietai, kur nokrita lidmašīna. Pilotu paguva izglābt, bet strēlnieks aizgāja bojā. Bumbvedēji, kas spēja pacelties gaisā, riņķoja turpat virs bāzeskuģa, pūlēdamies pārvarēt pretvēju un riskēdami tumsā sadurties cits ar citu vēl pirms izkārtošanās kaujas ierindā. Tādā kritiskā situācijā sarūgtinātajam Holzijam gribot negribot uzbrukums bija jāatliek uz pusstundu. Bet amerikāņu kreiseru komandieri, redzēdami, ka nekas nenotiek, un baidīdamies, ka japāņi viņus pamanīs, pa​vēlēja atklāt uguni, negaidot atbalstu no gaisa. Drīz kļuva mazliet gaišāks, redzamība uzlabojās, un lidmašīnas beidzot varēja veiksmīgi pacelties


gaisā. Tuvojoties Veika salai, lidotāji redzēja, ka viss atols pēc artilērijas apšaudes ir uguns un dūmu pārņemts. Japāņu iznīcinātāju gaisā nebija, bet ienaidnieka zenītartilērija šāva garām mērķim. Veika sala, par kuru amerikāņi nesen bija samaksājuši japāņiem pārāk augstu cenu, kādu četrdesmit minūšu laikā tika no vienas vietas uzarta ar bumbām un šāviņiem. Tik zibenīgas uzvaras spārnota, amerikāņu jūras kara spēku pavēlniecība nolēma nostiprināt panākumus un pavēlēja uzbrukt Markusa salai. Viceadmirālis Holzijs par to uzzināja jūrā, kad viņa eskadra atgriezās no Veika salas uz Pērlhārboru. Markusa sala ir maza saliņa, kuras perimetrs tikai astoņi kilometri. Tā atrodas 700 jūdžu uz ziemeļrietumiem no Veika atola un 975 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Japānas. No 1880. gada šī sala skaitījās Japānas teritorija un to sauca Minamitoridžima, kas tulkojumā nozīmē Dienvidu Putnu sala. Pēc amerikāņu militārā izlūkdienesta ziņām, Markusa salā bija ierīkots aerodroms, radiobāka un meteoroloģiskā stacija. Tie bija japāņiem ļoti nozīmīgi objekti, jo šī sala bija pēdējais robežpunkts, kas apsargāja pieejas Japānai no okeāna puses. Trieciens Markusa salai tika dots 4. martā pirms saullēkta. Lidmašīnas — 31 bumbyedējs un 6 iznīcinātāji — pacēlās gaisā mēnesnīcas gaismā, kad «Enterprise» atradās 125 jūdzes no salas. Japāņi nebija gatavi tik pēkšņam uzbrukumam (starp citu, tas nav nekāds brīnums, ja ņem vērā Markusa salas ģeogrāfisko stāvokli), un visi gulēja miegā, arī pretgaisa aizsardzības dienesta zenītnieki. Bumbas nogāzās pār salu kā lavīna, un degvielas glabātavas uzliesmoja un uzsprāga, pirms vēl krasta zenītartilērija paguva atklāt uguni. Neviens japāņu iznīcinātājs tā arī nepacēlās gaisā. Vietējā radiostacija izziņoja trauksmi un pūlējās uzņemt sakarus ar Tokiju, bet to apklusināja viena no amerikāņu bumbām. Pulksten 7.05, kad uzlidojums beidzās, aviogrupas komandieris pavēlēja lidmašīnām atgriezties uz bāzeskuģa. Kā atbildi uz to viņš izdzirdēja viena lidotāja balsi: «Te Deils. Mana mašīna deg. Citādi viss kārtībā.» Viena no lidmašīnām patiešām krita lejup, dūmu un liesmu apņemta. Otrs lidotājs, leitnants Bests, metās saviem biedriem palīgā nn sāka riņķot gandrīz pie pašas jūras virsmas tajā vietā, kur iegāzās degošā lidmašīna. Drīz vien Bests ieraudzīja pilotu Hārtu Deilu Hiltonu un viņa strēlnieku Džeku Limingu: abi puiši bija paguvuši izkļūt no lidmašīnas un tagad darbojās ap koši dzelteno glābšanas plostiņu. Pārliecinājies, ka biedri izglābušies, Bests pamāja viņiem ar roku, lai uzmundrinātu. Hiltons un Limings, paraudzījušies debesīs, izstiepa dūrēs sažņaugtas rokas ar augšup paceltu īkšķi par zīmi tam, ka ar viņiem patiešām viss kārtībā. Pēc tam abi ķērās pie airiem, lai drīzāk tiktu projām no salas, kas bija pārvērtusies par milzīgu sārtu… Raksturojot vispārīgos vilcienos pirmo japāņu un amerikāņu kara posmu, var teikt, ka, uzbrukdami Māršala salām, Veika un Markusa atolam, amerikāņi it kā miniatūrā atkārtoja triecienu no gaisa, kādu japāņi bija devuši Pērlhār- borai. Taču tas bija tikai sākums. Drīz vien ASV jūras kara spēku pavēlniecība nolēma, ka jāmēģina trāpīt pretiniekam, tā teikt, tieši sirdī, bombardējot Tokiju. Bija paredzēts, ka šajā operācijā piedalīsies divi no četriem aviācijas bāzes- kuģiem, kas ietilpa amerikāņu Klusā okeāna flotes bruņo​jumā, — «Hornet» un «Enterprise». 1942. gada 1. aprīlī «Enterprise» izgāja no Pērlhārboras ostas un kopā ar pavadītājkuģiem uzņēma kursu uz ziemeļrietumiem, taču — tieši un kurieni, to komanda nezināja. Pie Midveja salām eskadra palēnināja gaitu un vairākas dienas kreisēja okeānā uz ziemeļiem no tām. 14. aprīlī bāzeskuģim «Enterprise» piebiedrojās otrs bā- zeskuģis — «Hornet», uz kura bija 16 bumbvedēji B-25, un tā pavadltājkuģi — smagais kreiseris «Vincennes» un vieglais kreiseris «Nashville». Tajā pašā dienā apvienotā triecien- grupa ar pilnu jaudu devās uz rietumiem. Tikai nākamajā dienā viceadmirālis Holzijs beidzot paziņoja kuģu komandām, ka «eskadrai uzticēts godpilnais uzdevums pirmajai dot triecienu pašai Japānai». Saskaņā ar operatīvi stratēģisko plānu trieciengrupai vajadzēja piekļūt iespējami tuvāk Japānas arhipelāga galvenās salas — Honsju salas austrumu piekrastei. Pēc tam naktī no 18. uz 19. aprīli aviācijas vienības komandierim pulkvedim Dūlitlam bija jāpaceļas ar pirmo B-25, lai, nometot degbumbas noteiktos Japānas teritorijas punktos,


iezīmētu lidošanas virzienu pārējiem bumbvedējiem, kam vajadzēja izlidot pēc divām stundām. Operāciju bija paredzēts veikt naktī. 18. aprīļa rītausmā sacēlās vētra. Jūrā bangoja milzīgi, svinpelēki viļņi, pūta brāzmains vējš. Trieciengrupa vēl atradās 700 jūdžu uz austrumiem no Inubo zemesraga, kas ir uz viena platuma grāda ar Tokiju, kad piepeši kreisera «Vincennes» novērotājs tieši priekšā apmēram desmit jūdžu attālumā pamanīja japāņu sargkuģus. Sulīgi nolamājies, Holzijs pavēlēja nekavējoties mainīt kursu, cerēdams, ka japāņi varbūt vēl nebūs paguvuši fiksēt tuvojošās amerikāņu eskadras atrašanās vietu. No bāzeskuģa «Enterprise» tūlīt pat debesīs pacēlās vairāki iznīcinātāji, kam bija jādarbojas bez jebkādiem radiosakariem. Atgriezušies uz «Enter​prise», lidotāji ziņoja, ka piekrastes ūdeņi ir pilni ar japāņu kuģiem. Tie pārsvarā ir zvejnieku kuģi, kuru korpusa garums apmēram 30 metru; uz visiem tiem ir nelieli artilērijas ieroči, ber radioiekārtu, šķiet, nav nevienam. Uz to, ka japāņi nebūtu pamanījuši amerikāņu lidmašīnas, nebija ko cerēt. Ko darīt? Holzijs deva jaunu pavēli: uzņemt iepriekšējo kursu Inubo zemesraga virzienā, jo katrs eskadras noietais kilometrs ietaupīja bumbvedējiem piecus litrus degvielas. Viens no japāņu sargkuģiem, kas pirmais bija pamanījis kreiseri «Nashville», atklāja uguni no sava vienīgā mazā lielgabala. Kreiseris raidīja atbildes zalvi, bet japānis, nepārtraukti šaudams, joprojām tuvojās. Pēc kreisera trešās zalves sargkuģis sašķīda gabalos. Drīz tāds pats liktenis piemeklēja vēl divus sargkuģus; amerikāņi paguva izvilkt no ūdens tikai četrus japāņu jūrniekus, visi pārējie noslīka. Tagad nebija vairs nekādu šaubu: amerikāņu trieciengrupas ierašanās Japānas teritoriālajos ūdeņos ir atklāta. Tā ka gaidīt nakti, lai uzbruktu no gaisa galvenajam mērķim, nebija nekādas jēgas. Abi aviācijas bāzeskuģi, ieslēguši prožektorus, apmai​nījās ar gatavības signāliem. Pulkvedis Dūlitls, kurš atradās uz bāzeskuģa «Hornet», nokāpa no tiltiņa lidotāju dežūrtelpā un sacīja: «Nu, puiši, ir laiks!» Uz lidklāja jau pilnā sparā rosījās mehāniķi: viņi piepildīja bumbvedēju B-5 degvielas tvertnes un arī to rezerves bākas. Pēc tam lidotāji iedarbināja motorus, lai iesildītu dzinējus. Laiks bija reti riebīgs. No «Enterprise» varēja labi redzēt, kā «Hornet» priekšgals te iegrimst pelēkajā, saputotajā ūdenī, te izslienas augšup gluži kā niķīgs zirgs. Pirmais gaisā pacēlās pulkvedis Dūlitls, rādīdams pārējiem lidotājiem paraugu, cik virtuozi var to izdarīt pat stiprā vētrā. Viņa lidmašīna pacēlās gaisā gandrīz vertikāli kā lifts un, riņķojot virs bāzeskuģa, sāka uzņemt augstumu. Arī otrs bumbvedējs uzlidoja meistarīgi, taču pēc dažām sekundēm tas piepeši zaudēja augstumu un ar spārniem gandrīz pieskārās viļņu galotnēm. Jūrnieki uz «Enterprise», kuri vēroja šo ainu no augšējā klāja, visi kā viens aizturēja elpu. Taču viss beidzās labi: otrais B-5 atkal uzņēma augstumu un, manevrējot gaisa plūsmās līdzīgi lēkājošam ķenguram, pamazām attālinājās no tās nelaimīgās vietas, kur bezmaz vai iegāzās vētras sabangotajā jūrā. Kad 110 «Hornet» lidklāja bija pacēlies pēdējais B-25, eskadra ātrā gaitā atkāpās uz austrumiem. Pa ceļam amerikāņu kreiseri nogremdēja vēl divus japāņu sargkuģus. Bet kaut kur tālu, tālu virs okeāna, meklējot amerikāņu eskadru, riņķoja ie​naidnieka bumbvedēji. Taču tā arī neatrada. Pa to laiku «Enterprise» jūrnieki, pieplakuši pie kabatas radiouztvērējiem, kāri tvēra Tokijas radio angļu valodā raidītās ziņas. Todien, tāpat kā iepriekšējā dienā, diktors līdzīgi iestrēgušai platei nemitīgi atkārtoja: «Visur zied sakūra, dāvājot ikvienam no mums klusa valdzinājuma mieru…» — tādējādi it kā slavinādams Japānas nesatrici​nāmību. Kad diktors grasījās kārtējo reizi izrunāt šo frāzi, debesīs virs Tokijas parādījās amerikāņu piķējošie bumbvedēji Taču detaļas par to, kā notika šis uzbrukums Japānas galvaspilsētai, amerikāņiem kļuva zināmas tikai daudz vēlāk — no šā uzlidojuma dalībnieka lidotāja Teda Lousona stāsta, kas saucās «Trīsdesmit sekundes virs Tokijas». Bumbas tika nomestas uz pilsētas gaišā dienas laikā — tieši dienas vidū, kad japāņu strādnieki un kalpotāji pusdienas pārtraukumā izgāja no savām rūpnīcām, fabrikām un kantoriem. Amerikāņu lidmašīnas nesās pāri pilsētai virs pašiem māju jumtiem; lidotāji skaidri redzēja, kā pa ielām panikā skrēja pārsteigtie tokijieši — vīrieši un sievietes… Ugunsgrēku liesmas iznīcināja daudzus «militārus un rūp- nieciskus» objektus…


No astoņdesmit amerikāņu lidotājiem, kuri piedalījās uzlidojumā Japānai, konkrēti — Tokijai, viens tika nogalināts, divi pazuda bez vēsts, astoņi krita gūstā, pieci nolaidās Padomju Savienības teritorijā un lika internēti, bet pārējie sešdesmit četri nolaidās Ķīnas teritorijā un Savienotajās Valstīs atgriezās pēc krietni ilga laika… Pēc Tokijas bombardēšanas amerikāņi atguva pašapziņu: par pārdrošo uzlidojumu Pērlhārborai japāņi bija samaksājuši ar uzviju. Taču drīz vien ASV militārajam izlūkdienestam kļuva zināms, ka no Japānas krastiem atgājusi vesela flote. Uz kurieni tā dodas? Nu, protams, uz Midveja salām, kur gan citur! Tas bija skaidrs kā diena. Midveja salas, kā liecina to nosaukums [7] , atrodas Klusā okeāna vidū, uz 28. ziemeļu platuma grāda, 5500 kilometru uz rietumiem no Sanfrancisko un vairāk nekā 2000 kilometru uz rietumiem no Havaju salām. Pēc tam kad japāņi bija sagrābuši Veika salu, rūgtās pieredzes mācītie amerikāņi steigšus ņēmās nocietināt Midveju, savu jauno rietumu priekšposteni, un koncentrēja pie šīm salām lielus jūras kara un gaisa spēkus, kas bija dislocēti Klusajā okeānā. 1942. gada 2. jūnijā ziemeļaustrumos no Midvejas sastapās divas triecengrupas. Pirmajā grupā, ko komandēja kontradmirālis Flečers, ietilpa tikko Austrālijā izremontētais aviācijas bāzeskuģis «Yorktown», 2 smagie kreiseri un 5 eskadras mīnukuģi. Otrā grupā, ko vadīja kontradmirālis Sprūenss [8] bija aviācijas bāzeskuģi «Enterprise» un «Hornet», 5 smagi kreiseri, 1 vieglais kreiseris un 9 eskadras mīnukuģi. Mazliet vēlāk apvienotajai eskadrai piebiedrojās 35 zemūdenes. Eskadras vadība tika uzticēta Flečeram, bet par aviācijas vienības komandieri kļuva Sprūenss. Gaisa kara spēkos, kas bija koncentrēti Midvejā, ietilpa 23 iznīcinātāji, 34 piķējošie bumbvedēji «Dauntless», 6 tor- pēdlidmašīnas «Curtiss-Avenger», 4 vieglie bumbvedēji B-26, 17 «boingi» B-17, kurus dēvēja par lidojošajiem cietokš​ņiem, un 30 lieli hidroplāni jeb lidojošās laivas «Cataline». Drīz vien jūras militārais izlūkdienests ziņoja, ka no ziemeļrietumiem uz Midvejas pusi dodas japāņu flotile, kurā ir 4 aviācijas bāzeskuģi, 4 līnijkuģi, 7 kreiseri un 22 eskadras mīnukuģi. Amerikāņu patruļlidmašīnas vai simt reižu dienā pacēlās gaisā, taču okeāns simtiem jūdžu tālā ap​kārtnē bija tukšs. No augstu lidojošas lidmašīnas jūras virsma šķita bezgalīga, cieta, gluda, gluži kā pārlieta ar cementu, un nesatricināma. Bet tad 3. jūnija rītā leitnants Reids, kas lidoja ar hidroplānu 700 jūdžu uz ziemeļrietumiem no Midvejas, tālumā uz it kā sastingušās ūdens virsmas saskatīja garā rindā izvietojušos mazus, tumšus objektus, ne lielākus par skudrām. Reids tūlīt pa radio ziņoja bāzei, ka redz japāņu kreiserus, transportkuģus un mīnukuģus — kopskaitā 11. Pēc Reida ziņojuma saņemšanas no Midvejas aviācijas bāzes gaisā pacēlās 9 bumbvedēji B-17. Pievakarē tie jau bija virs japāņu eskadras, kas pagaidām vēl atradās 1000 kilometru no salām. Debesīs neredzēja nevienas ienaidnieka lidmašīnas — japāņi acīmredzot nepavisam negaidīja, ka viņiem varētu uzbrukt 110 gaisa tik tālu okeānā. Amerikāņu lidotāji nometa visas bumbas, taču aizdegās tikai viens japāņu kreiseris un viens transportkuģis, pārējie eskadras kuģi cieta pavisam maz. Bija skaidrs, ka japāņus nekas nespēs apturēt, viņi turpinās ceļu uz Midveju par katru cenu. Starp Midveju un Pērlhārboru, kur atradās ASV Klusā okeāna flotes galvenais štābs, bija pastāvīgi tiešie radiosakari. Un admirālis Cesters Nimics, uzturēdamies Havaju salās, nepārtraukti sekoja ienaidnieka eskadras kustībai. «Protams,» admirālis prātoja, «tā nekādā ziņā nav visa japāņu flote. Kur tad aviācijas bāzeskuģi un līnijkuģi?…» Pagaidām gaisa izlūkošana tos nebija atklājusi. Uzmanīgi aplūkodams karti un analizēdams izveidojušos situāciju, Nimics saprata, ka divas amerikāņu trieciengrupas, kas krei- sēja okeānā uz ziemeļaustrumiem no Midvejas, atrodas pārāk tālu 110 tā kvadrāta, kur bija pamanīta japāņu eskadra, un nevar turp sūtīt savas lidmašīnas. Ko gan tādā gadījumā darīt?… Nākamajā dienā pulksten sešos no rīta no Midvejas pacēlās visas tur dislocētās lidmašīnas. Tām vajadzēja uzbrukt japāņu kuģiem prāvā attālumā no krasta. Bet mazliet vēlāk uz ziemeļiem no Midvejas


negaidot gaisā tika atklāta milzīga ienaidnieka eskadriļa, kas lidoja vairākos ešelonos, kuros katrā bija 60 līdz 80 lidmašīnu. Un jau pulksten 6.30 uz Midveja salām nokrita pirmās bumbas. Amerikāņu zenīt- nieki bez iznīcinātāju atbalsta diemžēl bija bezspēcīgi, un drīz vien Midvejas aizstāvjiem radās iespaids, ka japāņi kļuvuši par pilnīgiem noteicējiem gaisa telpā virs salām. Uzlidojums ilga kādu pusstundu. Bet tā rezultāti bija satriecoši: lielākā daļa nocietinājumu, dienesta ēku, degvielas noliktavu un angāru bija nopostīti un nodedzināti līdz pamatiem, ne​maz nerunājot par cilvēku upuriem… Amerikāņu lidmašīnas, kas bija izlidojušas pretī japāņu kuģu eskadrai, uzbruka tai pulksten astoņos no rīta. Uzlidojums ilga mazliet vairāk par pusstundu. Taču, par spīti masveidīgam triecienam, japāņu flote — 80 kaujas vienību — faktiski necieta jūtamus zaudējumus. Šī uzbrukuma rezultātā tika bojāti tikai kādi desmit kuģi, to skaitā viens vai divi transportkuģi. Toties amerikāņu zaudējumi bija daudz lielāki: vairākumam iznīcinātāju, torpēdlidmašīnu un piķējošo bumb​vedēju nebija lemts atgriezties bāzē. Pa to laiku abas amerikāņu aviācijas trieciengrupas, kas atradās uz ziemeļiem no Midvejas, vislielākajā ātrumā steidzās uz vietu, kur notika sīva jūras un gaisa kauja. Apvārsni tajā pusē klāja viegla, miglai līdzīga dūmaka. Aviācijas bāzeskuģi «Enterprise» un «Hornet», kreiseru aizsargāti, gāja eskadras priekšgalā. Ar priekšvadņiem šķeļot ķīļūdens pu​tainos viļņus, tiem sekoja mīnukuģi. Tiklīdz kļuva zināms, ka japāņu eskadrā ir divi aviācijas bāzeskuģi, «Yorktown» kopā ar saviem pavadītājkuģiem samazināja ātrumu un, ie​ņēmuši vietu arjergardā, piesedza amerikāņu eskadru no aiz-mugures. Lidotāji uz amerikāņu aviācijas bāzeskuģiem bija nomodā kopš pulksten trijiem rītā. Jau četras stundas viņi sēdēja savā dežūrtelpā pilnā ekipējumā, gatavi kuru katru bridi pacelties gaisā. Pa radio viņi dzirdēja, kā risinās notikumi Midvejā. Un tad pienāca arī viņu stunda. Kad viņi izgāja uz lidklājiem, migla jau bija izklīdusi. Pār okeā​nu pletās gaiša, skaidra debess. Ap pulksten astoņiem rītā no «Hornet» lidklāja cits pēc cita pacēlās gaisā 35 piķējošie bumbvedēji, 15 torpēdlid- mašīnas un 10 iznīcinātāji, no «Enterprise» — 35 bumbvedēji, 14 torpēdlidmašīnas un 10 iznīcinātāji. Bija nolemts, ka pulksten 8.40 debesīs pacelsies arī lielākā daļa «York- toivn» lidmašīnu — 17 bumbvedēji, 12 torpēdlidmašīnas un 6 iznīcinātāji, jo kaujas priekšvakarā bija bīstami turēt visas lidmašīnas uz neaizsargātā augšējā klāja. Tādējādi uz «Yorktown» rezervē palika vēl 17 piķējošie bumbvedēji — gadījumam, ja negaidīti parādītos japāņu aviācijas bāzes- kuģi. Bumbvedējiem un iznīcinātājiem no «Hornet» nepaveicās — norādītajā kvadrātā uz ziemeļrietumiem no Midve- jas pretinieka kuģus tie neatklāja. Japāņu eskadra bija mainījusi kursu. Torpēdlidmašīnu grupu Nr. 8, kas bija pacēlusies no «Hornet», komandēja kapteiņleitnants Džons Voldrons. Sī grupa, gaisā atdalījusies no bumbvedējiem un iznīcinātājiem, devās citā — dienvidrietumu virzienā un pēc ilgiem meklējumiem pulksten 9.20 beidzot atklāja ienaidnieka kuģus. Taču Voldrona lidmašīnām degviela gāja jau uz beigām. Pamanījis japāņus, Voldrons pa radio sazinājās ar eskadras komandieri un lūdza atļauju atgriezties uz bāzes- kuģa, lai uzpildītu degvielu un tad dotos uzbrukumā. Taču kontradmirālis Sprūenss viņam atbildēja: «Uzbrūciet neka​vējoties!» Japāņu eskadra gāja ķīļa formā, izstiepusies 15 kilometru garumā. Paklausot pavēlei, Voldrona torpēdlidmašīnas, nolaidušās līdz torpedēšanas augstumam, nepievēršot uzmanību gaisā uzlidojušajiem japāņu iznīcinātājiem, pārgāja horizontālā lidojumā un lēnām virzījās uz mērķi. Tālāk notika tas, kas arī bija sagaidāms: 8. torpēdlidmašīnu grupa tika iznīcināta. Liesmu apņemtās amerikāņu lidmašīnas cita pēc citas iekrita jūrā kā akmeņi. Nevienai no tām nebija lemts atgriezties uz bāzeskuģa. No visiem grupas lidotājiem dzīvs palika tikai viens — leitnants Džordžs Gejs. Viņa lidmašīnai iegāžoties jūrā, Gejs paguva izrāpties no kabīnes un, pieķēries pie pilota krēslam norautā spilvena, palika peldam virspusē. Lūk, ko viņš stāstīja, kad viņu bija «izzvejojuši» sa​vējie: — Pēc tam es ieniru ūdenī un mēģināju izvilkt savu strēlnieku, kurš bija ievainots, taču nespēju. Un pirmais, ko es ieraudzīju, kad atkal tiku virspusē, bija milzīgs japāņu aviācijas bāzeskuģis, kas nāca man tieši virsū. Tā lidklājs bija pilns ar lidmašīnām. Grandiozs skats! Taču, manuprāt, būtu bijis labāk to visu vērot no malas, pašam atrodoties pēc iespējās tālāk. Kādus piecsimt metrus no manis bāzes- kuģis piepeši


pagriezās pa labi, to pašu darīja pavadītāj- kreiseris, un tie abi aizgāja man garām apmēram četrsimt piecdesmit metru attālumā. Lai japāņi viņu neieraudzītu, Gejs uzdrīkstējās piepūst glābšanas plostiņu tikai naktī. Gaisa un jūras kauju pie Midvejas viņam nācās vērot vārda tiešā nozīmē no ūdens. Noplunčājies pa jūru kādu stundu, Džordžs Gejs ieraudzīja gaisā vēl vienu grupu amerikāņu torpēdlidmašīnu. Tā bija 6. grupa, kas pacēlās no bāzeskuģa «Enterprise» un darbojās patstāvīgi. Tūlīt pēc tās, gluži kā izniruši no okeāna dzīlēm, debesīs parādījās japāņu «ziro». Torpēdlidmašīnu mērķis bija japāņu aviācijas bāzeskuģis «Kaga». Pāriedamas pļaujošā lidojumā, tās burtiski izlauzās cauri japāņu kuģu zenītieroču sprostugunij un ložu krusai, ar ko tās no gaisa apbēra «ziro». Tomēr «Enterprise» lidmašīnām veicās mazliet labāk nekā to līdziniecēm no «Hornet»: no 14 lidmašīnām, kas piedalījās šajā pārdro​šajā reidā, četras atgriezās uz bāzeskuģa, bet desmit tika notriektas. Kad brīnumainā kārtā izglābies četrinieks, ar pūlēm uzņēmis augstumu, nozuda dienvidaustrumu virzienā, Džordžs Gejs, kuram virs ūdens joprojām rēgojās vienīgi galva, pamanīja debesīs trešo amerikāņu torpēdlidmašīnu grupu — no «Yorktown»; to pavadīja iznīcinātāji no «Enterprise». Taču šajā nelaimīgajā rītā laime, kā šķita, bija galīgi novērsusies no amerikāņiem. Augstu lidojošie «ziro», kam bija arī labāka manevrēšanas spēja, notrieca septiņas amerikāņu lidmašīnas. Gejs izmisis redzēja, kā tās, liesmodamas līdzīgi lāpām, iegāzās jūrā. Atlikušās piecas lidmašīnas, pārgājušas horizontālā lidojumā, devās japāņu aviācijas bāzeskuģa «Akagi» virzienā, taču trīs no tām tūlīt tika notriektas. No divpadsmit amerikāņu lidmašīnām, kas piedalījās šajā reidā, atgriezās tikai divas. Kopumā amerikāņi tajā rītā no četrdesmit vienas torpēdlidmašīnas zaudēja trīsdesmit piecas. Piķējošie bumbvedēji devās meklēt mērķi apmēram tai pašā laikā kā torpēdlidmašīnas. Kapteiņleitnants Klerenss Maklaskijs, kurš komandēja bumbvedēju grupu 110 bāzes- kuģa «Enterprise», noriņķojis virs okeāna sešu kilometru augstumā veselu stundu, beidzot tālu pie apvāršņa uz tumšzilā jūras fona pamanīja garu, nespodri baltu ķīļūdens vagu. Tā varēja būt tikai japāņu eskadra. Brīdinājis «Enterprise» par tās parādīšanos, Maklaskijs pavēlēja lidmašīnām pārkārtoties kaujas ierindā. Viņam šķita savādi, ka debesīs nav neviena japāņu iznīcinātāja. Pietuvojies mērķim, Maklaskijs ieraudzīja, ka zem viņa, piecus kilometrus lejāk, notiek kauja — «ziro» uzbrūk amerikāņu torpēdlidmašīnām. Drīz vien viņš jau skaidri saskatīja divus lielus japāņu aviācijas bāzeskuģus un vienu mazu. Pavadītājkreiseri nezin kāpēc turējās no tiem vairāku jūdžu attālumā. Tuvumā bija tikai mīnukuģi. Tie neatkāpdamies sekoja bāzeskuģiem gluži kā ločzivis, precīzi atkārtodami ikvienu to manevru. Tajā laikā «Enterprise» aviogrupai pievienojās piķējošie bumbvedēji 110 «Yorktown». «Enterprise» grupa, sadalījusies divos posmos, devās uzbrukumā japāņu bāzeskuģiem «Soriu» un «Kaga», bet «Yorktown» bumbvedēji lidoja uz «Akagi». Aviācijas bāzeskuģu lidklāji nāca arvien tuvāk, pakāpeniski kļūdami lielāki. Noberzti līdz spīdumam, ar lielu uzlecošas saules emblēmu vidū, tic viegli šūpojās, un kopā ar tiem, mirdzinot spožos spārnus, šūpojās lidmašīnas, kas vairākās rindās stāvēja pakaļējā galā. Un lūk, pa labi un pa kreisi no bāzeskuģa «Kaga» gaisā uzšāvās putojoši fontāni — pirmās bumbas bija nokritušas garām mērķim. Nākamajā mirklī kuģa pakaļgalu apspīdēja žilbinoši spožs, sarkanbalts uzliesmojums, kas pletās plašumā gluži kā gigantisks plaukstošas rozes pumpurs, milzīgu liesmu mēļu apņemts. Otra bumba trāpīja tieši augšējā klāja vidū; bija redzams, kā no izsistā cauruma gaisā uzlido vesels geizers atlūzu. Tikai pēc tam japāņu lidotāji it kā attapās un sāka pacelt gaisā savus «ziro». Aviācijas bāzeskuģi «Soriu», ko trāpīja vairākas bumbas reizē, arī tūlīt pārņēma liesmas. Taču šis uzlidojums dārgi maksāja ari amerikāņiem: no trīsdesmit trim «Enterprise» bumbvedējiem astoņpadsmit tika notriekti. Lidojot projām, viens no bumbvedējiem vēl nometa bumbu uz japāņu mī- nukuģa, un tas, izpūtis pēdējo tvaiku, sastinga uz vietas kā pienaglots. Pēc tam leitnants Gejs, kas visu šo laiku peldēja netālu, pieķēries pie sava sēdekja spilvena, redzēja, kā no japāņu bāzeskuģa «Kaga» vēdera piepeši izvirda milzīga uguns lode, — bija uzsprāgušas degvielas


noliktavas. Kamēr cits japāņu bāzeskuģis «Akagi» griezās pret vēju, lai varētu pacelties gaisā tā lidmašīnas, no debesīm gluži kā saniknotas lapsenes tam metās virsū «Yorktown» piķējošie bumbvedēji. Pirmais «ziro» jau bija gatavs atjauties no klāja, kad pēkšņi bāzeskuģa pakaļdaļas vidū, kur cieši ierindā stāvēja pārējās lidmašīnas, sprāga bumba. Kuģa pakaļgals tūlīt nozuda aiz uguns sienas. Dažu sekunžu laikā «Akagi» trāpīja vēl piecas bumbas, un tas pārvērtās par gigantisku peldošu sārtu. Pārliecinājies, ka mērķis iznīcināts, bumbvedēju četrinieks no «Yorktown» uzbruka tuvumā esošajam kreiserim un līnijkuģim. Jau nākamajā mirklī aiz līnijkuģa izstiepās gara melnu dūmu aste, bet kreiseris, sastindzis uz vietas, sāka lēnām svērties uz viena borta pusi. Tādējādi starp pulksten vienpadsmitiem un divpadsmitiem amerikāņu lidmašīnas izsila no ierindas trīs japāņu aviācijas bāzeskuģus — «Kaga», «Akagi» un «Soriu», kā ari eskadras mīnukuģi, kreiseri un līnijkuģi. Neskarts palika tikai viens bāzeskuģis — «Hiriu». Amerikāņu lidotāji redzēja, ka tas pilnā gaitā laižas lapās ziemeļu virzienā, pūlo​ties paslēpties aiz biezās mākoņu segas. Pa to laiku amerikāņu aviācijas bāzeskuģi ar saviem pavadoņiem devās uz dienvidrietumiem, cenšoties izvairīties 110 sastapšanās ar japāņu ātrgaitas līnijkuģiem. «Yorktown» bumbvedēji vēl nebija lāgā paguvuši atgriezties uz sava bāzeskuģa, kad to piloti jau saņēma pavēli atkal pacelties gaisā. Bija tieši pulksten divpadsmit dienā. Divdesmit jūdzes uz ziemeļiem «Yorktown» sedzējlidmašīnas bija pamanījušas astoņpadsmit japāņu piķējošos bumbvedējus, ko pavadīja tikpat daudz iznīcinātāju. Tās bija lidmašīnas 110 bāzeskuģa «Hiriu». Notika īsa gaisa kauja… Amerikāņu iznīcinātājiem izbēga tikai astoņi ienaidnieka bumbvedēji. Taču, palidojuši mazliet sānis, tie tūlīt metās virsū amerikāņu bāzeskuģim «Yorktown», ko sedza smagie kreiseri «Astoria» un «Port- land» un [lieci mīnukuģi. Tas, kas notika pēc tam, vairāk atgādināja šaušanu mērķī. Uzbrucēju nebija daudz, tāpēc kuģu artilēristi nevis atklāja sprostuguni no visiem zenīt- lielgabaliem reizē, bet gan izraudzījās katrs sev gaisa mērķi un šāva uz to. Pirmais japāņu bumbvedējs tika notriekts tūlīt, tiklīdz nonāca tēmējuma līnijā. Melnu dūmu mutuļu un liesmu apņemts, tas iegāzās jūrā kā akmens. Otram bumbvedējam izdevās pielidot tuvāk un pāriet pikējumā, taču tas nepaguva pienācīgi notēmēt, kad jau bija sašķaidīts gabalos. Tomēr viena tā bumba nokrita uz «Yorktown». Trešais japāņu bumbvedējs tāpat tika notriekts, tiklīdz sāka piķēt. Arī tas sašķīda gabalos, bet nomestā bumba, iekritusi jūrā, sprāga aiz kuģa pakaļgala, apšļākdama tā klāju ar putainām ūdens šaltīm. Trīs citi bumbvedēji tuvojās bāzeskuģim no labās puses. Divas bumbas nokrita garām mērķim, bet trešā izārdīja klāju pie labā borta. Sestais bumbvedējs iegāzās jūrā tieši «Yorktown» priekšā. Septītais, izdarījis vi- rāžu, sāka piķēt uz bāzeskuģi no priekšgala puses. Tas paguva nosviest bumbu, pirms tika notriekts. Bumba nokrita priekšgala lidmašīnu pacēlājā, un tas tūlīt uzliesmoja. Astotais bumbvedējs tā arī nepaguva dot triecienu. Pēc ceturtdaļstundas uzlidojums beidzās — visas japāņu lidmašīnas bija iznīcinātas. «Yorktown» tik tikko virzījās uz priekšu. Virs tā augstu debesīs pacēlās melnu dūmu stabs. Sabumbotais bāzeskuģis no malas izskatījās patiesi traģiski. Taču uz tā jau kūsāja darbs. Uz uguns pārņemtā lidklāja un tvīndekos, kur atradās angāri, mašīnu nodalījumā, kur pa skursteni bija iekritusi viena no bumbām un izsitusi no ierindas vanākus tvaika katlus, — it visur strādāja glābšanas un remonta komandas. Pulksten 13.15 caurums lidklājā bija uz ātru roku aiztaisīts un ugunsgrēks gandrīz apdzēsts, tā ka bāzeskuģis jau varēja palielināt ātrumu līdz 20 mezgliem un uzņemt visu šo laiku virs tā riņķojušās lidmašīnas, kurām vajadzēja uzpildīt deg​vielu, pirms tās devās uzbrukumā japāņu bāzeskuģim «Hiriu». «Yorktown» tagad atradās kreisajā spārnā amerikāņu es- kadrai, kas turpināja doties dienvidrietumu virzienā. Pulksten 14.26 bāzeskuģa lokators fiksēja ienaidnieka lidmašīnas, kas tuvojās no ziemeļiem. Visi amerikāņu kuģi tūlīt sagatavojās kaujai. Tas bija otrais lidmašīnu ešelons no «Hiriu» — 16 torpēdlidmašīnas iznīcinātāju pavadībā. Tāpat kā iepriekš, japāņiem ceļu aizšķērsoja «Yorktown» sedzējlidmašīnas. No tām izvairīties spēja tikai astoņas japāņu torpēdlidmašīnas, un tās, veikli pārejot horizontālā lidojumā, cauri kuģu zenītieroču ugunij lēnām


virzījās uz mērķi. Taču tikai četrām izdevās pietuvoties torpēdu palaišanas attālumā. Un pēc dažām sekundēm virs jūras iezīmējās četras garas dūmu grīstes, kas stiepās aiz nāvi nesošajiem lādiņiem, kunis japāņu lidmašīnas vēl paguva palaist, ickām cita pēc citas iegāzās okeānā. «Yorktou>n», palielinājis ātrumu līdz maksimālajam, rāvās uz priekšu, svērdamies te uz vienu, te uz otru pusi, un tādējādi izvairījās no divām pirmajām torpēdām. Taču otrās divas trāpīja kuģim pa kreiso bortu, sakuldamas putās ūdeni tieši zem tā vidusdaļas. «Yorktown» strauji zaudēja ātrumu, tomēr vēl turpināja gaitu. Līdz ar to uzlidojums beidzās; tas bija ildzis ne vairāk par septiņām minūtēm. «Yorktown» arvien vairāk sasvērās uz kreisā borta pusi, pēc tam sāka lēnām griezties ap savu asi un beidzot pavisam apstājās; tā kreiso malu apņēma melnu dūmu mutuļi. Cietušo bāzeskuģi aplenca atsteigušies pavadītājkuģi. «Yorktown» korpusa iekšpusē valdīja tumsa, un cauri biezajiem dūmiem neko nebija iespējams saskatīt, bet kuģa sānsvere arvien palielinājās. Pulksten 14.57 tā komandieris pavēlēja visai komandai atstāt bojāejai nolemto bāzes- kuģi… Pulksten četros pēcpusdienā no «.Enterprise» pacēlās 38 piķējošie bumbvedēji (14 no tiem vēl nesen piederēja bāzes- kuģim «Yorktou>n»), bet pēc pusstundas «Hornet» lidklāju atstāja 16 bumbvedēji. Pulksten 16.50 «Enterprise» aviogrupa pamanīja ienaidnieku — trīs degošus, dūmojošus aviācijas bāzeskuģus un kādu gabalu tālāk vēl vienu — neskarto «Hiriu». Taču jau nākamajā mirklī amerikāņu lidmašīnām ceļu aizšķērsoja neskaitāmi «ziro». Gaisā sākās spīva kauja. Taču šoreiz veiksme acīmredzot nevēlējās būt japāņu pusē — uz «Hiriu» neatgriezās neviena lidmašīna, bet amerikāņi no savējām zaudēja tikai trīs. Kad debesis bija attīrītas no «ziro», vairāki amerikāņu bumbvedēji, piķējot no sešu kilometru augstuma, nometa uz «Hiriu» sešas bumbas, un tās visas trāpīja mērķī. Sprādzieni bija tik spēcīgi, ka lidklājs, uzsviests stāvus, atdalījās no bāzeskuģa korpusa gluži kā atlupusi banāna miza. «Hiriu» bija liesmās no viena gala līdz otram. Bet amerikāņu bumbvedēji jau metās virsū jaunam upurim — kreiseri»/ «Kirishimu». Pēc pusstundas uz kaujas vietu atsteidzās «Hornet» aviogrupa un pabeidza uzlidojumu di​viem citiem kuģiem, kas pavadīja «Hiriu», — līnijkuģim un vēl vienam kreiserim… 5. jūnijā pulksten 2.15 naktī amerikāņu zemūdene «Tam- bour» noraidīja uz Midveju šādu ziņojumu: «Deviņdesmit jūdzes uz rietumiem no salām novērojam lielu grupu neidentificētu kuģu.» Kā vēlāk noskaidrojās, tas bija japāņu 7. divizions, kurā ietilpa kreiseri «Mohami», «Mikuma», «Sudzua» un «Kumano». Tiem vajadzēja dot triecienu Mid- vejai no jūras. Taču japāņu kuģiem neizdevās pietuvoties salām. Kreiserim «Mohami» uzbruka zemūdene «Tambour», un tas tika sabojāts, tomēr vēl spēja noturēties uz ūdens, bet pārējie trīs kreiseri, baidīdamies, ka tos piemeklēs tāds pats liktenis, mainīja kursu par 180 grādiem un pilnā gaitā devās atpakaļ Japānas virzienā. Tajā pašā laikā «Tambour» ziņojumu saņēma arī amerikāņu aviācijas bāzeskuģi. Un kontradmirālis Sprūenss, pavēlējis palielināt ātrumu līdz 25 mezgliem, veda visu eskadru uz norādīto kvadrātu. Rīta pusē «Tambour» precizēja pirmo ziņojumu: «Redzam divus «Mohami» tipa kreiserus. Kurss uz rietumiem.» Tas bija signāls jaunu medību sākumam, kuras gan mākoņainības dēļ aizkavējās par veselu diennakti. 6. jūnijā redzamība krietni uzlabojās, un agri no rīta «Enterprise» iznīcinātāji atklāja divas japāņu kuģu grupas, kas 50 jūdžu attālumā viena no otras kreisēja 400 jūdžu uz ziemeļrietumiem no Midveja salām. Pēc kāda laika no «Enterprise» pacēlās liela piķējošo bumbvedēju grupa. Drīz vien tā sasniedza norādīto kvadrātu, un lidotāji pamanīja divus smagos kreiserus, kas gāja nelielā ātrumā divu eskadras mīnukuģu pavadībā. Šie kreiseri bija «Mikuma» un amerikāņu zemūdenes torpedētais «Mohami». Bumbvedēju uzbrukums japāņu kuģiem ilga pusotras stundas. Abi kreiseri tika stipri sapostīti, it īpaši «Mikuma». Tā klājs pārvērtās par kūpošu lūžņu kaudzi, kur starp izlocītiem, ugunī nokaitušiem dzelžiem vāļājās nogalināto jūrnieku ķermeņi… Taču, par spīti visam, «Mikuma», iner​ces spēka dzīts, vēl kustējās un tā zenītieroči neapklusa ne uz brīdi, līdz beidzot liesmas kreiseri aprija pavisam.


Bumbas krita arī uz «Mohami». Kreiseris jau bija stipri sasvēries uz vienu pusi, tomēr joprojām atšaudījās, likdams lietā tos lielgabalus, kas vēl derēja šaušanai. Palīgā grimstošajam kreiserim ieradās divi eskadras mīnukuģi. Taču tūlīt pat no gaisa tiem bruka virsū amerikāņu bumbvedēji. Viens mīnukuģis, kam bumba trāpīja pakaļgalā, drīz vien nogrima. Un līdzi tam zem ūdens nozuda arī kā lāpa degošais «Mikuma». Kas attiecas uz «Mohami», tam paveicās: amerikāņu lidotājiem beidzās munīcija, un viņi devās projām, bet japāņu kreiseris, sabombardēts, pusnogrimis, apdedzis, lēnām virzījās uz Japānas pusi un galu galā to arī sasniedza, sapostīts līdz nepazīšanai. Tādējādi «Mohami» kļuva par sava veida simbolu pirmajai neapšaubāmajai un grandiozajai Japā​nas sakāvei uz jūras kopš 1592. gada… Tajā pašā dienā, 6. jūnijā, sabombardētais amerikāņu aviācijas bāzeskuģis «Yorktown» tika paņemts tauvā, lai mi- nukuģa «Hemman» aizsegā un vairāku citu kuģu pavadībā lēnā gaitā to nogādātu uz Pērlhārboru. Taču ceļā konvojam negaidīti uzbruka japāņu zemūdene. Divas tās raidītās torpēdas sadragāja mīnukuģi, un tas tūlīt nogrima. Divas citas torpēdas trāpīja «Yorktown», taču tas noturējās uz ūdens vēl līdz nākamajam rītam… Tādējādi kopīgie abu pušu zaudējumi kaujā par Midveju bija šādi. Japāņi zaudēja četrus aviācijas bāzeskuģus, vienu kreiseri, divus eskadras mīnukuģus un vienu vai divus transportkuģus, neskaitot to, ka vairāki citi kuģi bija guvuši lielākus vai mazākus bojājumus. Amerikāņi zaudēja vienu aviācijas bāzeskuģi, 150 lidmašīnu un 307 jūrniekus un lido​tājus.

IZŠĶIROŠĀ KAUJA Jau vairākas nedēļas no vietas stipri lija — gan Jaunzēlandē amerikāņu eskadras kuģu piekraušanas un atiešanas laikā, gan visā tās ceļā līdz Fidži salām. Tomēr sedzējiznī- cinātāji pacēlās gaisā arī lietū un drēgnajā miglā. Tajā naktī lietus beidzot pārstāja. Un debesīs, kas pamazām noskaidrojās, spraugās starp mākoņu vāliem parādījās lielas, mirgojošas zvaigznes. Iestājās brīnišķīgs laiks, un uz jūras bija pilnīgs bezvējš. Visi «Enterprise» jūrnieki, pat tie, kam nebija jābūt sardzē, piecēlās jau pirms rītausmas, jo uz kuģa tikko bija paziņots, ka priekšā parādījusies zeme — blāvajā norietošā pusmēness gaismā tā bija labi saredzama. Un ne mazā​kās pazīmes par ienaidnieka klātbūtni. Drīz vien jūrnieki jau varēja skaidri saskatīt gleznainās, ar leknu tropisko veģetāciju klātas jūras krasta nogāzes. Ausa gaisma, un debesis drīz vien kļuva pavisam palsas. Zvaigznes nodzisa. Eskadra pagriezās pa kreisi, un tagad zeme atradās tai pa labi. Skats uz zaļajiem kalniem un pauguriem, kas mijās ar ielejām, kuras rītausmas krēslā šķita violetas, bija patiešām lielisks un iespaidīgs. Gar kalnu piekāji stiepās platas baltsmilšu pludmales. Eskadra atradās tik tuvu krastam, ka varēja dzirdēt, kā šalko kuģu priekšpavadoņu saceltie viļņi, veļoties pār smiltīm. Nevienas aizdomīgas skaņas, tikai viļņu šļaksti, smilšu čaboņa un kuģu dzinēju duna. Iepretim šaurai ielejai parādījās iezemiešu ciems — dažas salmu būdas uz koka pāļiem, bet nekur nevienas dzīvas dvēseles. Ciema iemītnieki acīmredzot vēl gulēja. Un cilvēki uz kuģiem jautāja sev: vai tiešām karš atnāks arī uz šo kluso, idillisko krastu? Tik mierpilna parādījās Gvadalkanala amerikāņu jūrnieku acīm 1942. gada 7. augusta agrā rītā. Gvadalkanala ir sala Zālamana salu arhipelāgā, kas stiepjas 500 jūdžu garā virknē no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem — no Jaungvinejas austrumu gala līdz Jaun- hebridu salām. Citiem vārdiem sakot, Zālamana salas ir novietotas gandrīz paralēli Austrālijas ziemeļaustrumu piekrastei un atdalītas no tās ar Koraļļu jūru. Zālamana salas pelnīti dēvē par Klusā okeāna pērlēm. Tās atklāja spāņu jūrasbraucējs Alvaro Mendanja de Nejra 1568. gadā, un viņš arī deva tām šādu nosaukumu — kā savulaik runāja, ar skaidru mājienu uz diženā Jūdejas valdnieka Zālamana pasakainajām bagātībām. Gvadalkanala ir 150 kilometru gara un 50 kilometru plata. Diezvai citādi japāņu interesi būtu piesaistījusi šī sala, ja tai nebūtu tik ļoti izdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis. Gva- dalkanalas ziemeļdaļā ir pati skaistākā ieleja visā arhipelāgā — piemērota vieta aerodroma ierīkošanai, bet no Gvadalkanalas


ziemeļu krasta ir redzama cita, mazāka sala Florida, kurai pret Gvadalkanalu pavērstajā malā ir dziļa osta ar ērtu reidu kuģiem, kuru no jūras puses aizsedz vairākas sīkas saliņas — Tulagi, Havutu, Tanamboho. Aerodroms un osta — lūk, jums gatava aviācijas un jūras bāze. 1942. gada aprīļa sākumā japāņi iebruka Tulagi, bet jūlija pirmajās dienās nogādāja karaspēku un darba brigādes Gvadalkanalā un sāka būvēt aerodromu un lauka nocieti​nājumus. Tajā laikā ASV jūras kara spēku virspavēlniecība nolēma «pārvērst visu Klusā okeāna dienvidrietumu daļu par uzbrukuma operāciju rajonu». Un mums, šķiet, būtu interesanti kaut īsumā izsekot, kā notika gatavošanās nākamajām liela mēroga uzbrukuma operācijām, ko paredzēja šis lēmums. Oklendā, Jaunzēlandē, tika izveidots jauns amerikāņu Klusā okeāna flotes komandpunkts, un par tā vadītāju iecēla viceadmirāli Robertu Gromliju. Viņš savā dienesta vietā ieradās 7. maijā no Vašingtonas. Pēc piecām dienām, 12. maijā, Gromlijs saņēma admirāļa Niinica pavēli «ieņemt salu pozīcijas, lai nekavējoties sāktu gatavošanos tālākai karadarbībai Klusā okeāna dienvidrietumu un centrālajā daļā, kā arī desanta operācijām jāpāņu sagrābtajās salās». Pēc amerikāņu uzvarām kaujās par Māršala salām un Midveju ASV augstākā virspavēlniecība uzskatīja, ka «atbilstoši visiem kara stratēģijas likumiem jādod ienaidniekam jauns zibenīgs un graujošs trieciens». Un jau 2. jūlijā Gromlijs saņēma pavēli steidzamības kārtā sākt plaša mēroga uzbrukumu. Ar šo pavēli viņš tika iecelts par visu Klusā okeāna dienvidrietumu daļā dislocēto sauszemes, jūras un gaisa spēku pavēlnieku, bet ģenerālmajors Aleksandrs Vandegrifts, 1. jūras kājnieku divīzijas komandieris, tika norīkots par komandieri okupācijas karaspēkam, kam vajadzēja sagrābt japāņu ieņemtās teritorijas. Bija noteikts, ka karadarbība sāksies 1. augustā. Divas nedēļas iepriekš, 16. jūlijā, viceadmirālis Gromlijs sagata​voja pavēli, kas bija kodēta kā kaujas mācību shēma. Sās pavēles izpildē tikai iesaistītās trīs lielas jūras karaspēku operatīvās vienības, no kurām divas vadīja vecais jūrasvilks viceadmirālis Frenks Flečers. Pirmajā vienībā «Nen»[9] (gaisa atbalsta spēki) ietilpa: 1. grupa — aviācijas bāzeskuģis «Saratoga», 2 kreiseri un 5 eskadras mīnukuģi; 2. grupa — aviācijas bāzeskuģis «Enterprise» (ar kontradmirāļa Tomasa Kinkeida llagu, kurš bija iecelts par grupas komandieri, bet flagmani komandēja kapteinis Arturs Dē- viss), līnijkuģis «North Carolina», 2 kreiseri un 5 eskadras mīnukuģi; 3. grupa — aviācijas bāzeskuģis «Wasp», 2 kreiseri, 6 eskadras mīnukuģi un 5 tankkuģi. Otrajā vienībā «Ter»[10], ko komandēja kontradmirālis Ričards Tērners, ietilpa 22 transportkuģi, artilērijas atbalstgrupa (1 kreiseris un 1 mīnukuģis), 5 mīnu traleri, sedzējgrupa, kuras komandēšana bija uzticēta kontradmirālim Krečlijam (no britu jūras kara spēkiem) un kuru veidoja 1 amerikāņu kreiseris un 3 austrāliešu kreiseri, piekomandētā aviogrupa, kā arī 8 eskadras mīnukuģi. Trešajā vienībā bija lidmašīnas un hidroplāni, kuru bāze atradās uz sauszemes (Numeā, Efates salā, Tongatapu salā [11] Samoas un Fidži salās). Citiem vārdiem sakot, priekšā stāvošajā ģenerāluzbrukumā bija iesaistīti 3 aviācijas bāzeskuģi, 1 līnijkuģis, 14 kreiseri, 30 eskadras mīnukuģi, kāds desmits palīgkuģu, 22 transport​kuģi un aviācija. Pirmie kuģi, kam bija pati klusākā gaita, izgāja jūrā 22. jūlijā. Visām trim vienībām vajadzēja sastapties okeānā — vietā, kuras koordinātas 23 grādi 15 minūtes dienvidu platuma un 180 grādu austrumu garuma. Kad visi kuģi bija sapulcējušies, milzīgā eskadra virzījās uz Koro salu (Fidži arhipelāgā), kur bija nolemts sarīkot nākamā uz​brukuma ģenerālmēģinājumu. Koro salu eskadra sasniedza 28. jūlijā. Kuģi vēl nebija paguvuši noenkuroties, kad no krasta savās pirogās pie tiem atsteidzās iezemieši un tūlīt sāka rosīgi tirgoties ar jūrniekiem. Kad preču apmaiņa bija galā, apnicīgos fidžiešus aizraidīja projām, lai viņi nemaisītos pa kājām un netraucētu izcelt desantu. Pēc tam lidmašīnas sabombardēja piekrastes koraļļu rifus, ložmetēji ar savām kārtām uzara smilšaino krastu un kuģu lielgabalu šāviņi izlauzīja palmas. Tad ūdenī nolaida desanta izcelšanas līdzekļus, un, tropiskā lietusgāzē mirkdami, uz krastu devās jūras kājnieki. Iezemieši, šausmās saspiedušies bariņā, no tālienes noskatījās šajā, pēc viņu domām, dīvainajā izrādē. Bet vēl vairāk viņus izbrīnīja tas, ka baltie atbraucēji


kāvās ar tukšumu… un pēc tam piepeši ņēma un aizvācās. Šā mēģinājuma gaitā noskaidrojās, ka ne flote, ne aviācija, ne kājnieki nav pienācīgi sagatavoti tik liela mēroga desanta operācijām. Un tad vēl tā lietusgāze, kas neļāva paveikt mācības līdz galam. Vēl vairāk — nepieciešamība ievērot «radioklusēšanas» režīmu, kad netiek lietoti nekādi sakaru līdzekļi, noveda pie tā, ka operācija vispār kļuva nevadāma. Taču eskadras pavēlniecība uzskatīja, ka šis ģenerālmēģinājums tomēr nav bijis veltīgs — kaut vai tāpēc, ka devis derīgu mācību priekšdienām. Un līdz ar tumsas iestāšanos eskadra atkal izgāja jūrā. 3. augustā tā pabrauca garām Jaunhebridu salu arhipelāga galējam dienvidu punktam un uzņēma kursu uz ziemeļaustrumiem. Bet pēc četrām dienām, 7. augustā, amerikāņu kuģi tuvojās Gvadal- kanalai. Pulksten 5.30 no trim aviācijas bāzeskuģiem sāka pacelties gaisā lidmašīnas. Pulksten 6.13 eskadras kuģi atklāja uguni uz piekrasti, bet bumbvedēji, nometuši bumbas salas iekšienē, devās bombardēt Floridu un citas mazās saliņas. Pulksten 6.47 Gvadalkanalu sasniedza transportkuģi, un jau 6.50 jūras kājnieki saņēma pavēli gatavoties izsēdināšanai krastā. Mierīgajā jūrā sāka nolaist desanta izcelšanas līdzekļus. Laiks bija ideāls. Pretinieku nekur neredzēja, tas bija kā ūdeni iekritis. Taču drīz vien japāņi lika sevi manīt gaisā parādījās viena vienīga ienaidnieka lidmašīna, kas, starp citu, tūlīt tika notriekta; tad norībēja retas krasta zenītartilērijas zalves, bet arī tās drīz apklusa. Un vairs ne skanas. Pulksten 8.00 divas jūras kājnieku desanta grupas izcēlās Gvadalkanalas lēzenajā, smilšainajā krastā, nesastapu- šas faktiski nekādu pretestību, — šās operācijas laikā tikai kāda nejauša lode, ko no piekrastes krūmāja raidīja vientuļš japāņu strēlnieks, ievainoja vienu desantnieku. No kuģiem ar binokļiem bija labi redzams, kā smagi apkrāvušies karavīri ķiverēs, stigdami smiltīs, virzās uz mežu un pār viņu galvām pļaujošā lidojumā šaudās amerikāņu lidmašīnas. Sasnieguši biezo briksnāju, kājnieki devās turp, kur, pēc visiem aprēķiniem, vajadzēja atrasties japāņu aero​dromam… Aptuveni pusdienlaikā kājnieki, kas bija iegājuši dziļi Gvadalkanalas džungļos, atkal no jūras puses sadzirdēja lidmašīnu dzinēju rēkoņu, taču tagad tie bija japāņu augst- lidojuma bumbvedēji. Un jau nākamajā mirklī līdz karavīriem džungļos atskanēja amerikāņu kuģu zenītieroču kano- nāde. Pēc īsa brīža tā apklusa, bet ap pulksten pusdiviem atkal atsākās, un nu to pavadīja piķējošo bumbvedēju motoru kaukšana. Taču kājnieki, kas bija paslēpti zem blīvas, zaļas lapotnes, nevarēja redzēt, kas notiek gaisā un jūrā, viņiem atlika tikai minēt Japāņu bumbvedēji atlidoja 110 bāzes Rabaulas pilsētas tuvumā, Jaunbritānijas salā, kas atrodas aptuveni 1000 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Gvadalkanalas. Tie bombardēja amerikāņu eskadru kādas desmit minūtes, taču bez panākumiem. Pēc šā uzlidojuma amerikāņu kuģiem uzbruka piķējošie bumbvedēji, ko pavadīja «ziro». No bāzeskuģiem «Enterprise» un «Saratoga» pacēlās iznicinātāji un tūlīt iesaistījās cīņā ar pretinieka lidmašīnām. Viena japāņu nomestā bumba trāpīja transportkuģim, un sprādzienā gāja bojā 22 amerikāņu jūrnieki. Šajā kaujā amerikāņi notrieca lielāko daļu ienaidnieka lidmašīnu, bet paši zaudēja tikai 11 iznīcinātājus. Naktī kreiseri kontradmirāļa Krečlija vadībā devās patrulēt Gvadalkanalas ziemeļaustrumu piekrastes ūdeņos, lai transportkuģiem nevarētu piekļūt ne ienaidnieka zemūde​nes, ne kuģi. Nākamajā dienā, 8. augustā, ap pusdienlaiku amerikāņu jūras kājnieki sagrāba japāņu aerodromu Gvadalkanalā un nosauca to par Hendersonfīldu — eskadriļas komandiera Hendersona piemiņai, kurš bija gājis bojā kaujā par Midveja salām. Tās pašas dienas pievakarē debesīs virs Gvadalkanalas parādījās četrdesmit japāņu divmotorīgie bumbvedēji, ko pavadīja iznīcinātāju vienība. Tie uzbruka amerikāņu eskad- rai no neliela augstuma. Tolaik transportkuģi jau bija paguvuši atiet tālāk no krasta, un tagad tiem nācās manevrēt atklātā jūrā, lai izvairītos no japāņu mestajām bumbām. Kaut gan šā uzlidojuma rezultātā ienaidnieks cieta milzīgus zaudējumus, arī amerikāņi zaudēja divus transportkuģus — viens nogrima, bet uz otra, kas gan vēl turējās virs ūdens, izcēlās liels ugunsgrēks. Bez tam viena bumba trāpīja eskadras mīnukuģim <<Jarvis» un iedragāja tā korpusu, taču kuģa dzinēji necieta.


Kā vēlāk rakstīja admirālis Kings: «Kaut arī pirmajās dienās kaujā par Gvadalkanalu ienaidnieks cieta prāvus zaudējumus, no viņa puses varēja gaidīt jaunus uzbrukumus gan ar zemūdenēm, gan lidmašīnām, kas paceltos no bāzes Santaizabelā [12] . un šajā kritiskajā brīdī mums nācās aizvest savus aviācijas bāzeskuģus tālāk no Gvadalkanalas, lai papildinātu degvielas krājumus. Tāds lēmums tika pieņemts ari citu iemeslu dēļ: no vienas puses, japāņi nodemonstrēja varenu spēku gaisā, bet, no otras puses, kā mēs nopratām, viņi varēja atsūtīt uz Gvadalkanalas ūdeņiem savas zemūdenes, kas apdraudētu mūsu bāzeskuģus.» Tādējādi saskaņā ar pieņemto lēmumu naktī uz 9. augustu amerikāņu es- kadras aviācijas bāzeskuģu grupa atstāja Gvadalkanalas piekrastes ūdeņus… Pēc desmit dienām, 20. augustā, amerikāņu izlūklidmašīnas atklāja, ka jūrā netālu no Rabaulas ostas japāņi sapulcējuši lielu eskadru, kurā ietilpst 3 vai 4 aviācijas bāzeskuģi, 2 līnijkuģi, 12 kreiseri, 20 mīnukuģi, 15 lieltonnāžas transportkuģi, kā arī vairāki tankkuģi, un bāzē netālu no Rabaulas atrodas 160 bumbvedēji un iznīcinātāji. 23. augustā viceadmirālim Flečeram, tās eskadras komandierim, kura kreisēja Gvadalkanalas dienvidaustrumu piekrastes ūdeņos, tika paziņots, ka uz dienvidiem no Trūka salām, kas pieder pie Karolīnu salu arhipelāga, pamanīti trīs japāņu aviācijas bāzeskuģi un to pavadītāji, kas ietur kursu uz dienvid​austrumiem. Saņēmis šo ziņojumu, Flečers pavēlēja eskadrai nekavējoties doties pretī ienaidniekam. Amerikāņu eskadra sastāvēja no divām trieciengrupām, kuru kodols bija aviācijas bāzeskuģi. «Saratoga» (flagmanis) gāja 2 smago kreiseru un 5 mīnukuģu pavadībā, bet «Enterprise» eskortēja 1 līnijkuģis («North Caroline»), 1 smagais kreiseris, 1 vieglais kreiseris un 6 mīnukuģi. 24. augustā pulksten 6.30 no «Enterprise» pacēlās gaisā pirmais izlūklidmašīnu posms, taču tas eskadras ceļā neko neatklāja. Vēlāk Flečers pavēlēja, lai no «Enterprise» izlūk- lidojumā dodas vēl viena iznicinātāju grupa. Šīs lidmašīnas atgriezās uz bāzeskuģa vēlu vakarā, un lidotāji ziņoja, ka apmēram 200 jūdžu uz ziemeļrietumiem pamanījuši veselu eskadru, kurā ietilpst 3 aviācijas bāzeskuģi, 8 smagie un 6 vieglie kreiseri, 16 mīnukuģi un vairāki lieli transportkuģi. Šī armāda virzoties stipri izretinātā lokveida ierindā, kuras platums 60 līdz 80 jūdžu. Citiem vārdiem sakot, japāņi ieturēja kursu uz Gvadalkanalu, kur tajā laikā jau krietni bija nostiprinājušies amerikāņi. Ienaidniekam pretī izsūtītās lidmašīnas nometa uz japāņu aviācijas bāzeskuģiem dažas bumbas, taču tās netrāpīja mērķī. Šajā pirmajā īsajā sadursmē tika notriekta viena amerikāņu lidmašīna. Pilots aizgāja bojā, bet astes strēlniekam Delmaram Vilijām, kaut arī viņš bija ievainots, izdevās tikt laukā no lidmašīnas, kad tā iekrita jūrā, un piepūst glābšanas plostu. Vilijs pavadīja okeānā divas nedēļas, iekām viļņi viņu beidzot pienesa pie nelielas saliņas, kuras nosaukumu viņš pat nezināja. Iezemieši laipni uzņēma nelaimīgo lidotāju, ilgi viņu kopa, baroja un dzirdināja, bet vēlāk iedeva laivu, lai viņš varētu aizirties līdz Floridas salai. Vilijs tur nokļuva tikai 1943. gada 11. aprīlī— 218 dienas pēc tam, kad viņa lidmašīna bija iekritusi jūrā. Pēc izlūklidmašīnām no abiem amerikāņu aviācijas bāzeskuģiem gaisā pacēlās piķējošie bumbvedēji un torpēd- lidmašīnas. Pirmās mērķi ieraudzīja bāzeskuģa «Saratoga» lidmašīnas. Tas bija neliels aviācijas bāzeskuģis «Riudzu». Uzbrukuši tam ar torpēdām, amerikāņi to arī vēl sabom- bardēja. Rezultātā kuģa lidklājs pārvērtās lūžņu kaudzē, bet pats kuģis, liesmu pārņemts, palika dreifējam, stipri sa​svēries uz sāniem. Taču ari japāņi nesēdēja rokas klēpī salikuši. Amerikāņu lidmašīnas vēl nebija īsti pacēlušās gaisā, kad japāņu eskadras radiolokācijas sistēma bija jau tās fiksējusi… Pirmajā ienaidnieka lidmašīnu ešelonā bija 36 piķējošie bumbvedēji, 12 torpēdlidmašīnas un 24 sedzējiznīcinātāji. Pretim japāņiem izlidoja amerikāņu eskadras iznīcinātāju posms, taču daudzām ienaidnieka lidmašīnām tomēr izdevās izvairīties no sadursmes, un tās draudīgā ierindā turpināja ceļu. Bet drīz vien japāņu lidmašīnas tika fiksētas «Enterprise» radiolokatoru ekrānos. Jūrnieki, kas atradās uz bāzes- kuģa augšējā klāja, nenovērsa acis no debesīm rietumu pusē, kur teju, teju vajadzēja parādīties japāņiem. Pēc kāda laika viens no matrožiem iekliedzās: «Lūk, kur vini ir,nelieši!» Un patiešām zilajā,


rietošās saules staru apmir​dzētajā debesu pamalē iezīmējās spīdoši punkti. Drīz vien atskanēja pērkondārdošas zenītieroču zalves: pavadītājkuģi atklāja uguni. Zilajās debesīs uzlidoja simti trasējošu šāviņu, atstādami aiz sevis žilbinoši spožas svītras. Līnijkuģis «North Caroline», kas pavadīja «Enterprise», šāva no saviem lielgabaliem vienā laidā, tāpēc, no malas skatoties, varēja likties, ka uz tā izcēlies ugunsgrēks. Pirmās japāņu lidmašīnas, kas bija pietuvojušās eskadrai lielgabala šāviena attālumā, tika burtiski sašķaidītas gabalos. Taču iznīcinātāji un bumbvedēji, kas tām sekoja, turpināja rauties uz priekšu, ne par metru nenovirzoties no kursa. Cits pēc cita izsitušies cauri uguns vairogam, japāņu bumbvedēji pārgāja piķējošā lidojumā 70 grādu leņķī un, samazinājuši augstumu līdz 500 metriem, sāka mest bumbas. Daudzas uzbrūkošās lidmašīnas notrieca līnijkuģa «North Caroline» zenītlielgabali, bet pārējās metās virsū galvenajam mērķim — bāzeskuģim «Enterprise». Tas sāka manevrēt, lai izvairītos no triecieniem. Bet tad piķējošā bumbvedēja rēkoņa atskanēja jau gluži līdzās, un nākamajā acumirklī jūrnieki ieraudzīja, ka tieši uz augšējā klāja nokrīt mirdzoša bumba. Spriežot pēc visa, tā bija bumba ar laika degli: tā iztriecās cauri pirmajam un otrajam klājam un sprāga tikai uz trešā klāja. Rezultātā aizgāja bojā 35 jūrnieki un izcēlās ugunsgrēks. Sprādziena vietā tūlīt ieradās glābšanas komanda un remonta brigāde. Glābēju acīm pavērās baismīga aina: tvīn- deka nodalījumu apkvēpušās starpsienas bija burtiski sašķai​dītas driskās, it kā tās nebūtu taisītas no metāla, bet gan no papīra; viss bija melnu dūmu pilns, bet tur, kur plosījās ugunsgrēks, liesmu mēles kāri aprija pa klāju izmētātos sprādziena nogalināto matrožu ķermeņus. Taču kuģis, visam korpusam drebot, joprojām turpināja manevrēt, ne drusciņ nesamazinājis ātrumu. Bet augšā visu laiku skanēja zenītieroču dārdi un griezīgā piķējošo bumbvedēju kaukšana. Glābšanas komanda pūlējās apdzēst ugunsgrēku, un ūdens, kas spēcīgām strūklām izšāvās no brandspoitiem, saskaroties ar klāju, tūlīt pat uzvārījās un pārvērtās tvaikā. Nākamajā acumirklī «Enterprise» trāpīja vēl viena bumba. Tā sprāga desmit metru atstatumā no lādiņu pacēlāja kuģa pakaļgalā pie kreisā borta, kur tieši tajā brīdī atradās kādi sešdesmit jūrnieki. Pa visu kuģa pakaļdaļu nošķīda apžilbinošu, koši oranžu dzirksteļu kūļi. Sprādziens nogalināja 38 cilvēkus uzreiz. Trešās bumbas sprādziens norāva bāzeskuģa lidklāja milzīgo lūkas vāku, un zem tā starpklāju telpā izcēlās ugunsgrēks. Ceturtā bumba, gandrīz aizķērusi «Enterprise», iekrita jūrā, uzsizdama gaisā gigantisku ūdens stabu, kas, nogāžoties uz lidklāja tieši tajā vietā, kur rēgojās vaļējā lūka, gandrīz apdzēsa liesmas… Bet tad matroži, kas bija metušies likvidēt ugunsgrēku, pamanīja, ka šaušana pēkšņi izbeigusies un debesīs vairs nav nevienas lidmašīnas. Japāņu bumbvedēju uzlidojums ilga ne vairāk par četrām minūtēm, bet šajā īsajā laikā uz «Enterprise» aizgāja bojā 74 jūrnieki un 95 cilvēki tika ievainoti, četri no tiem nāvīgi. Stundu pēc japāņu uzbrukuma ugunsgrēks uz «Enterprise» bija apdzēsts un kuģis varēja turpināt ceļu ar 24 mezglu ātrumu. Viceadmirālis Flečers pavēlēja «Enterprise» nosūtīt uz Pērlhārboru remontā, un drīz vien tas kreisera un četru mīnukuģu pavadībā devās turp. Tajā laikā, piebildīsim, amerikāņi bija iemācījušies ļoti ātri saremontēt bojātos kuģus un uzkrājuši šajā lietā labu pieredzi. Pirms vēl cietušais kuģis iegāja dokā, remontētāji, laikus uzzinājuši, kādi ir tā smagākie bojājumi, jau sastādīja vispārējo remontdarbu plānu. Tā arī «Enterprise», kas bija cietis kaujā pie Zālamana salām, vēl nepaguva ierasties Pērl- hārborā, kad uz tā jau pilnā sparā strādāja remontbrigādes. Un 16. oktobrī «Enterprise» bija gatavs iziet jūrā. Tagad aviācijas bāzeskuģis devās ceļā ar admirāļa Kinkeida flagu un tā komandieris bija 1. ranga kapteinis Osboms Har- disons, bet to pavadīja līnijkuģis «South Dakota», divi kreiseri un astoņi mīnukuģi. «Enterprise» bija saņēmis pavēli pilnā gaitā doties uz Klusā okeāna dienvidu daļu, kur to jau gaidīja aviācijas bāzeskuģis «Hornet» četru kreiseru un sešu mīnukuģu pavadībā. Abi bāzeskuģi sastapās 24. oktobri dienas vidū uz ziemeļaustrumiem no Jaunhebridu salām. Tādējādi tika izveidota spēcīga grupa «King», un tās komandēšanu uzņēmās kontradmirālis Kinkeids. Saskaņā ar grupas kaujas plānu bāzeskuģim «Hornet» vajadzēja no ziemeļiem apbraukt apkārt Santakrusas salām un taisnā līnijā doties uz Sankristobalu, kas Zālamana salu arhipelāgā


atrodas vistālāk uz dienvidiem. 26. oktobrī pusdienlaikā «Enterprise» saņēma radioziņo- jumu no admirāļa Nimica: «Sešsimt jūdžu uz ziemeļrietumiem no tās vietas, kur atrodas trieciengrupa «King», manīti divi ienaidnieka līnijkuģi un četri smagie kreiseri.» Pēc stundas gaisa izlūkošana precizēja iepriekšējo ziņojumu: «Atklāti divi japāņu aviācijas bāzeskuģi un to pavadītājkuģi; koordinātas — 08 grādi 51 minūte dienvidu platums, 164 grādi 30 minūtes austrumu garums; kurss — 145; ātrums — 25 mezgli.» Citiem vārdiem sakot, japāņi atradās nepilnu 360 jūdžu attālumā no trieciengrupas. Kinkeids tūlīt pavēlēja pacelties gaisā pirmajai izlūklidmašīnu grupai, taču tā, lai kā centās, norādītajā kvadrātā neko neatklāja. Turklāt lidotāji tik ļoti aizrāvās ar ienaidnieka meklēšanu, ka sešas lidmašīnas, pārsniegušas savu darbības rādiusu par 80 jūdzēm, atpakaļceļā iekrita jūrā, nespēdamas aizkļūt līdz «Enterprise». Nedaudz vēlāk lidotājus izzvejoja no ūdens, bet lidmašīnas nogrima. Neveiksme piemeklēja šo grupu tāpēc, ka japāņu aviācijas bāzeskuģi it vienkārši bija mainījuši kursu. Taču izlūklidmašīnas no sauszemes bāzēm nemitīgi turpināja novērot to pārvietošanos. Un drīz vien noskaidrojās, ka ienaidnieka kuģi, novirzoties pa labi, uzņēmuši kursu uz Gvadalkanalu. Tā ka tagad, lai kādu manevru japāņi izdarītu, bija skaidrs: trieciengrupa «King» var sastapt ienaidnieku ne vēlāk kā nākamās dienas rītā. Uz amerikāņu bāzeskuģiem visu nakti neviens neaizvēra acu. 2. ranga kapteinis Kromlins, kas komandēja «Enterprise» aviovienību, sapulcināja visus lidotājus kopkajītē un informēja viņus par situāciju. Vispirms viņš dažos vārdos raksturoja stāvokli Gvadalkanalā, pēc tam pateica, cik kuģu ir japāņu eskadrā. Izrādījās, ka tā ir reizes trīs spēcīgāka par amerikāņu trieciengrupu. «Toties tagad,» Kromlins piemetināja, «jūs lidojat ar vislabākajām lidmašīnām pasaulē, kuras spēj izturēt jebkādu triecienu, nevis tā, kā bija agrāk. Turklāt jums ir liela pieredze un jūs pilnībā pārzināt mūsdienu gaisa kaujas taktiku.» Pēc tam, pārrunājis ar padotajiem vēl dažus tehniskas dabas jautājumus, Kromlins ļāva lidotājiem maz​liet atpūsties pirms grūtās rītdienas. Kauja, kā jau bija gaidīts, notika 26. oktobra rītā. Tās norisei mēs izsekosim burtiski pa stundām un minūtēm ar tālāk aprakstīto notikumu dalībnieku — «Enterprise» jūr​nieku un lidotāju acīm. Tātad: Pīkst 4.30. — Lidotāji brokasto kopkajītē. Gaisā virmo kafijas, olu kulteņa un aromātiskās amerikāņu tabakas smarža. Melnais dēlis, kas piestiprināts pie sienas, ir izraibināts ar skaitļiem un piezīmēm, ko nakts sanāksmē uzrakstījis Kromlins. Saruna novirzās uz iepriekšējā dienā nogrimušajām izlūklidmašīnām (tām nepietika degvielas, un tās iekrita jūrā). Taču valodas nevedas — izskatās, ka lidotājiem briesmīgi gribas gulēt Kopkajītē ienāk kuģa kapelāns un pastāsta, ka no līnijkuģa «South Caroline» tikko signalizēts — paziņoti to lidotāju vārdi, kurus no jūras izvilkuši pavadītājkuģu matroži. Paldies Dievam, viņi visi esot sveiki un veseli. Lidotāji klausās kapelānā uzmanīgi, ar lielu cieņu. Daudzi jau iepriekšējā vakarā ir viņam izsūdzējuši grēkus… Pīkst 5.05. — Lidklājs. Tumšs kā pusnaktī. Kuģa pakaļgalā, cieši piespiedušās cita citai gluži kā nobiedēti putni, stāv izlūklidmašīnas, kam būs jāpaceļas gaisā pirmajām. No klāja skaļruņiem skan aviācijas kaujas grupas komandiera noteiktā balss: «Visiem atiet no propelleriem… Iedarbināt dzinējus…» Pēc dažām minūtēm gaisā paceļas pirmās lid​mašīnas. Bet vēl pēc kāda laika sāk aust gaisma. Blāvajās debesīs iezīmējas bāzeskuģa virsbūves siluets, nedaudz vēlāk arī pavadītājkuģu apveidā. Līnijkuģis «South Dakota», kas iet netālu no «Enterprise» kreisā borta, atgādina milzīgu, melnu vaboli. Rītausma pieņemas spēkā. No «Enterprise» lidklāja cita pēc citas paceļas lidmašīnas. Uz admirāļa tiltiņa, ģērbies hakikrāsas kreklā, ar kailu galvu stāv kontradmirālis Kinkeids. Viņš pārlaiž skatienu jūrai, kas nokrāsojusies zaļa. Austrumu pusē augstu debesīs mazi, pūkaini mākonīši rotājas ar zelta maliņu. Gar labo bortu aizplanē bars lidzivju. Debesis ar katru brīdi kļūst gaišākas. Pēc dažiem mirkļiem virs apvāršņa majestātiski paceļas dienas spīdeklis. Tropos tik ātri kļūst gaišs — taisni jābrīnās! Kādas astoņas jūdzes uz dienvidiem redzama aviācijas bāzes- kuģa «Hornet» grupa — tā iet pa paralēlu kursu. Nu «Enterprise» lidklāju atstāj pēdējās lidmašīnas, un iestājas klusums. Pīkst. 7.30. — Pirmais ziņojums no lidotājiem (ziņo leitnants Vivjens Velčs: «Redzu divus


ienaidnieka līnijku​ģus, smago kreiseri un septiņus mīnukuģus. Aviācijas bāzes kuģu kopā ar tiem nav.» Pīkst. 8.00. — Otrais ziņojums no lidotājiem (ziņo leitnants Džeimss Lī): «Redzu divus japāņu aviācijas bāzes- kuģus un pavadītājkuģus. Abu kuģu lidklāji ir tukši… Mums uzbrūk «ziro».» Pīkst 8.02. — Kinkeids dod pavēli pacelties gaisā 10 piķējošajiem bumbvedējiem, 10 torpēdlidmašīnām un 10 iznīcinātājiem. Pīkst 8.12. — No klāja skaļruņiem atskan spalga balss, tā saklausāma pat cauri lidmašīnu motoru rēkoņai. «Enterprise» komanda dzird lidotāju ziņojumus. Leitnanti Stok- tons Strongs un Čārlzs Irvins devuši triecienu japāņu aviācijas bāzeskuģim «Shokaku» un divreiz trāpījuši mērķī; pēc tam viņiem uzbrukuši «ziro», taču četri no tiem tūlīt notriekti. «Enterprise» jūrnieki nokliedz skaļu «urrā!». (Vēlāk, tiesa, noskaidrojās, ka bojātais bāzeskuģis saucās «Zuiho».) Pīkst 9.00. — Atgriežas lielākā daļa bumbvedēju, kas aizlidoja rītausmā. Pūš neliels vējiņš, un «Enterprise» tos uzņem, nemainot kursu. Visas lidmašīnas nolaižas veiksmīgi un ātri. Pīkst. 9.30. — Uz «Enterprise» atgriežas vientuļš iznīcinātājs. Pirms nolaišanās tas pārliekti zemu apmet loku virs bāzeskuģa, pie tam iztaisīdams dīvainu virāžu un līgodamies no viena spārna uz otru. Tomēr pilotam izdodas nolaisties pirmajā piegājienā, kaut ari lidmašīna smagi atsitas pret klāju. Lidotājs nespēj izkļūt no kabīnes. Pie viņa pieskrien mehāniķi. Lidotājs ir ievainots. Atguvis samaņu, viņš pastāsta bēdīgo ziņu par lidmašīnām, kas atstāja bāzeskuģi no pulksten 8 līdz 12; tām uzbrucis kāds ducis «ziro», kas pielidojuši no saules puses. Japāņi notriekuši četrus amerikāņu iznīcinātājus, bet paši zaudējuši tikai di​vus. Kas noticis tālāk, to ievainotais lidotājs nezina. Pīkst 9.40. — Balss skaļrunī: «Glābšanas komandai un ugunsdzēsējiem uzvilkt specapģērbus un būt gatavībā! Piecdesmit jūdžu attālumā japāņu lidmašīnas!» Pīkst 9.42. — Atkal motoru rēkoņa — gaisā paceļas vienpadsmit iznīcinātāju vienības. Pīkst 9.45. — Laika apstākļi strauji pasliktinās. Sāk līt lietus, kas pāriet īstā gāzienā. Taču lidmašīnas joprojām dodas lidojumā. Pīkst. 10.00. — Lietusgāze mitējas tikpat spēji kā sākusies. Zilajās debesīs atmirdz saule. Uz «Enterprise» admirāļa tiltiņa Kinkeids un vairāki virsnieki skatās ar binokļiem dienvidu virzienā. Varbūt viņiem radusies slikta priekšnojauta?… Bet pagaidām apvārsnis ir tīrs. Pīkst. 10.06. — Uz «Enterprise» atgriežas leitnanti Strongs un Irvins, kas pirms divām stundām uzbruka japāņu aviācijas bāzeskuģiem. Strongs stāsta, ka viņam palikuši vairs tikai divdesmit litri degvielas, bet Irvinam — div​padsmit Pīkst 10.11. — «Hornet» grupa, kas, tāpat kā iepriekš, atrodas astoņas jūdzes tālāk uz dienvidiem, atklāj uguni no saviem zenītieročiem. Gaišzilajās debesīs parādās mazītiņi sprāgstošo šāviņu mākonīši, kas pakāpeniski izplešas līdzīgi plaukstošiem ziediem. Skats šķiet visai dīvains, jo pagaidām tas notiek pilnīgā klusumā. Kādu mirkli melnās rozes plaukst bez skaņas, un, raugoties uz tām, sirds sažņaudzas sāpēs. Tad piepeši tālumā dzirdami dobji dārdoši grāvieni. Debesis virs «Hornet» grupas no vienas vietas noklājas ar melniem sprādzienu mākonīšiem. Pīkst 10.13. — Liekas, ka «Hornet» ir trāpījusi bumba. Patiešām, binoklī labi redzams, ka no bāzeskuģa priekšdaļas izšaujas liesmas. Liesmas un dūmi. Bet apkārt kuģim jūrā krīt lidmašīnas, atstājot gaisā ugunīgas astes. Un neviens nezina, vai tie ir japāņi vai amerikāņi. Jūrnieki uz «Enterprise» nespēj izdvest ne skaņas. No «Hornet» debesīs paceļas milzīgs melnu dūmu stabs. Bet «Enterprise» grupa turpina savu ceļu pa mierīgo jūru. Pīkst 10.25. — Nekādi citi kuģi jūrā nav redzami — vienīgi «Hornet» grupa ar priekšgalā ejošo dūmos tīto flagmani. Drīz vien «Enterprise» saņem jaunus lidotāju ziņojumus: pavisam viņi iznīcinājuši 25 «ziro». Taču pastāv bažas, ka visas amerikāņu torpēdlidmašīnas notriektas. Piķējošie bumbvedēji sākumā pamanīja divus ienaidnieka smagos kreiserus un vairākus mīnukuģus, un piloti par to tūlīt ziņoja «Enterprise». Pēc tam bumbvedēji devās tālāk — meklēt japāņu aviācijas bāzeskuģus. Nolidojuši 20 jūdzes, tie ieraudzīja divus līnijkuģus, kas tūlīt atklāja uguni, un mazliet vēlāk beidzot pilotu redzeslokā


parādījās divi aviācijas bāzeskuģi ar pavadītājkuģiem un sedzējlidmašī- nām. Divi bumbvedēji tika notriekti, divi citi sašauti, bet pārējie uzbruka lielākajam bāzeskuģim. Tajā trāpīja četras bumbas reizē, katra pustonnu smaga. (Šoreiz tas patiesi bija «Shokaku».) Pīkst. 11.13. — Lūk, kur japāņi! «Enterprise» un pavadītājkuģi atklāj uguni. Vairākas japāņu lidmašīnas iekrīt jūrā, bet pārējās nāk arvien tuvāk, it kā nekas nebūtu noticis. Milzīgais «Enterprise» lidklājs stipri sašķiebjas — aviācijas bāzeskuģis, nesamazinot ātrumu, sāk manevrēt Jūrnieki uz augšējā klāja, nespēdami noturēties kājās, nokrīt gar zemi; daudzi aptver galvu ar rokām. Uz admirāļa tiltiņa stāv Kinkeids, viņam līdzās Hardisons, jaunais «Enterprise» komandieris. Debesis mudž no japāņu lidmašīnām; tie ir piķējošie bumbvedēji. Ar apdullinošu rēkoņu, kas drīzāk līdzinās sirdi plosošai, draudīgai gaudošanai, tie cits pēc cita pāriet pikējumā. «Enterprise» klājs spēji sašķiebjas pretējā virzienā. Jūrnieki uz īsu bridi paceļ galvu un palūkojas te uz jūru, te uz debesim, pūlēdamies aptvert, kas tad galu galā notiek, bet 110 manevrējošā flagmaņa asajiem pagriezieniem, ko atkārto ari pavadītājkuģi, viņi neko saprast nespēj. Vienīgais, ko viņi redz pilnīgi skaidri, — tie ir neskaitāmi japāņu bumbvedēji debesīs. Kungs Dievs, cik daudz to ir! Pīkst 11.25. — Atskan dobjš rībiens, it kā pret kuģi būtu triecies milzīgs tarāns. «Enterprise» korpuss nodreb 110 priekšgala līdz pakaļgalam. No klāja tieši aiz priekšējā lidmašīnu pacēlāja izverd pelēku dūmu mutuļi un apžilbinošas dzirksteles. Taču kuģis pilnā sparā turpina gaitu. Vējš dzen dūmus pa klāju. Otrs trieciens. Aiz kreisā borta gaisā uzšaujas gigantisks fontāns un apšļāc stūrmaņa tiltiņu. Kāda no lidmašīnām, kas stāv kuģa pakaļgalā, tiek izsista no ligzdas, aizvirpuļo pa klāju kā vilciņš un noveļas pāri bortam. Zenītieroču dārdoņa un piķējošo bumbvedēju gaudošana saplūst nebeidzamā šausminošā rēkoņā. Vēl viens grūdiens, bet varbūt divi reizē. Kuģi satricina bumbu sprā​dzieni, gan to, kuras iekrīt jūrā, gan to, kuras trāpa mērķī. Taču «Enterprise» nesamazina ātrumu. Lai cik dīvaini tas būtu, uz kuģa augšējā klāja nav neviena nogalinātā. Pīkst 11.27. — Uzlidojums beidzas. Zenītieroči apklust (Pēc apskates noskaidrojas, ka «Enterprise» trāpījušas trīs bumbas. Viena izsitusies cauri lidklājam un sprāgusi kaut kur starpklāju telpā; rezultātā gājuši bojā vairāki cilvēki un izcēlies ugunsgrēks. Otra bumba nokritusi ieslīpi uz lidklā- ja tuvāk priekšgalam, atlēkusi rikošetā un sprāgusi jūrā. Trešā bumba caursitusi labā borta vidusbruņu. Tikai trīs procenti «Enterprise» komandas locekļu bija aculiecinieki šim uzlidojumam, kura laikā tika notriektas un iekrita jūrā daudzas japāņu lidmašīnas. Pārējie jūrnieki, kas atradās bāzeskuģa iekšējos nodalījumos, tikai dzirdēja skaļruņos brīdinājuma signālus un komandas: «Piķējošo bumbvedēju uzbrukums. Sagatavoties kaujai!» Un juta, kā no šausmīgajiem triecieniem sten stiprās metāla starpsienas un nodreb kuģa korpuss. Briesmīgo satricinājumu dēļ pat pārsprāga cauruļvadi un tika applūdinātas kuģa iekštelpas. Gaisma nodzisa. Pirmā bumba sprāga tieši virs munīcijas noliktavas, un šis nodalījums aizdegās vairākās vietās uzreiz. Blakus nodalījumā savā kaujas postenī atradās sakaru dienesta seržants, jauns mikronēzietis no Guamas salas. Viņš dežurēja pie telefona, kas bija savienots ar centrālo posteni, un viņam vajadzēja tam ziņot par ikvienu avāriju savā nodalījumā. Lūk, kā viņam izskatījās kauja no kuģa iekšienes: «Es gaidīju, ka klājs teju, teju uzgāzīsies man uz galvas. Pēc sprādziena nodalījumā viss vēl ilgi līgoties līgojās. Ūdens gāzās iekšā šaltīm, un kopā ar to ieplūda dūmi. Es jau domāju, vai tik japāņi nav lietojuši smacējošu gāzi. Telefonu es norāvu. Visas lampas nodzisa, kļuva tumšs kā peklē, bet ūdens tik plūda un plūda. Sākumā tas man bija līdz jostasvietai, vēlāk jau līdz pleciem. Es stāvēju uz pirkstgaliem, un man bija briesmīgi bail.» Jauno seržantu, kuru sauca Visente Sablans, izvilka no applūdušā nodalījuma tikai pulksten 17.50». Pīkst. 11.28. — Lidklājs. No skaļruņiem skan balss: «Periskops pa labi.» Taču pagaidām nekas nenotiek. Tomēr nē, no aizmugures tuvojas amerikāņu lidmašīna. Virsnieks, kas vada nolaišanos, sāk dot tai norādījumus ar signāl​raķetēm. (Amerikāņu jūras kara aviācijas lidotāji ilgi atcerējās šā virsnieka vārdu. Viņu sauca Robins Lindsejs. Jau agrāk Lindsejs bija parādījis savas izcilās spējas lidmašīnu avārijas nolaišanās laikā. Bet


kaujā pie Santakrusas viņš pārspēja pats sevi. Mēs vēl pieminēsim šo cilvēku. Bet tagad atgriezīsimies pie tā, kas notika uz jūras un gaisā pie Santa​krusas salām. Tajā laikā, kad japāņu bumbvedēji uzbruka bāzeskuģim «Enterprise», debesīs virs tā un apkārt tam norisinājās cita traģēdija. Amerikāņu lidmašīnas, kurām degviela jau bija pie beigām, riņķoja virs «Enterprise», gaidot jelkādu iespēju nolaisties. Tie bija lidotāji, kas pacēlās no «Enterprise» mazliet pēc deviņiem rītā. Un kopā ar viņiem tagad tāpat riņķoja arī lidotāji no bāzeskuģa «Hornet», kuram bija trāpījušas astoņas bumbas un vismaz divas torpēdas. Amerikāņu lidotāju stāvokli vēl traģiskāku padarīja tas, ka viņi nevarēja ne aizstāvēties (visa munīcija bija izlietota), ne ari aizlidot tālāk no kaujas vietas (degviela bija pie beigām), tā ka atlika tikai viens — krist jūrā, vēl jo vairāk tāpēc, ka daži no pilotiem bija ievainoti un daudzas lidmašīnas sašautas. Tomēr vairākumam lidmašīnu (veselām desmit) izdevās nolaisties uz «Enterprise» — gan tikai pēc tam, kad bija beidzies pirmais japāņu uzlidojums. Robins Lindsejs vadīja šo nolaišanos veikli un meistarīgi.) Pīkst 11.33. — Skaļruņi: «No ziemeļrietumiem tuvojas ienaidnieka lidmašīnas, attālums 35 jūdzes. Visiem būt kau​jas gatavībā!» Lindsejs, stāvēdams uz lidjoslas, turpina vadīt «savu» lidmašīnu nolaišanos. Pīkst. 11.38. — Uz bāzeskuģa lidklāja nolaižas pē​dējā — desmitā lidmašīna. Pīkst 11.48. — Japāņi ir klāt! Pavadītājkuģu zenītieroči sagaida tos ar viesuļuguni. Japāņu lidmašīnas, pārgājušas pļaujošā lidojumā, nāk arvien tuvāk un tuvāk; tās ir torpēd- lidmašīnas. Viena no tām eksplodē kādus piecdesmit metrus virs jūras virsmas un, pārvērtusies milzīgā, kūleņojošā uguns lodē, pēc inerces lido tālāk. Pārējās lidmašīnas joprojām tuvojas, taču daudzas iekrīt jūrā. Tad neskartās torpēdlid- mašīnas sadalās divās grupās un uzbrūk «Enterprise» no kreisā un labā borta puses. Lūk, torpēdas jau palaistas! Jūras virsmu pāršķeļ garas, putainas vagas. Bāzeskuģis stipri sasveras uz vienu pusi. Cilvēki uz augšējā klāja nokrīt knūpu zemē — visi, izņemot Lindseju un vienu lidotāju. Viņi divatā gan līšus, gan īsiem pārskrējieniem aizkļūst līdz tuvāk stāvošajām lidmašīnām, aši ielec kabīnē un atklāj ložmetēju uguni uz lielu japāņu torpēdlidmašīnu, kas, pielidojusi no kuģa pakaļgala puses, strauji raujas augšup, atsedzot vēderu ložu krusai. Uz šo lidmašīnu šauj arī citi ložmetēji, un trasējošo ložu kārtas burtiski sašķaida gabalos fizelāžas augšdaļu. Velti pūloties uzņemt augstumu, japānis vienu mirkli it kā karājas gandrīz tieši virs bāzeskuģa klāja un tad kā akmens iegāžas jūrā. Tāds pats liktenis piemeklē ari trīs citas ienaidnieka torpēdlidmašīnas. Šķiet, ka neviena torpēda nav skārusi «Enterprise». Pēc brīža pa kreisi no bāzeskuģa kādu simt metru attālumā krīt lejā vēl viena degoša, bolīdam līdzīga japāņu lidmašīna, taču tā neiegāžas jūrā, bet nokrīt uz mīnukuģa «S?nit» priekšējā klāja. No kuģa priekšgala uzšaujas milzīgs liesmu stabs, bet tā pakaļgala ieroči turpina šaut Un vēl pēc brīža ugunsgrēks pārņem arī līnijkuģi «South Dakota». Un tad «Enterprise» skaļruņi var pārsprāgt no kliedziena: «Pārtraukt uguni! Gaisā savējie!» Bāzeskuģa zenītieroči tūlīt apklust, pēc tam beidz šaut ari pārējo kuģu lielgabali. Iestājas neticams klusums, jo japāņi pēkšņi ir nozuduši, un tad tikpat pēkšņi atskan amerikāņu iznīcinātāja motoru rēkoņa. Tas lido, bezmaz ar spārniem skardams ūdeni, un ar savu ložmetēju kārtām kapā jūras virsmu, tad paceļas augšup un atkal metas lejup, nepārtraucot šaušanu ne uz brīdi. Divsimt metru atstatumā no «Enterprise» stāv mīnukuģis «Porter». Šķiet, ka tam kaut kas noticis, bet neviens nevar saprast kas īsti. Tad piepeši aiz mīnukuģa borta tieši vidū gaisā uzšaujas šņācošs, putojošs geizers, bet pēc tam — milzīgs dūmu mutulis, kas pilnīgi aizsedz kuģi. (Lidotāju, kas vadīja šo iznīcinātāju, sauca Deivids Pol- laks. Lidojot 1000 metru augstumā pāri bāzeskuģim «Enterprise», viņš pēc jūras virsmā atstātās sliedes pamanīja nevadāmo torpēdu, kas meta lokus starp «Enterprise» un «Porter». Mīnukuģis bija apstājies, lai izvilktu no ūdens notriektas amerikāņu lidmašīnas apkalpi. Pollaks nolēma riskēt un sašaut torpēdu ar ložmetējiem no gaisa. Ja arī viņš tajā netrāpītu, tik un tā jūrnieki uz mīnukuģa, izdzirdējuši šaušanu, pamanītu, ka jūrā notiek kas nelabs. Taču bija par vēlu: kad uz «Porter» beidzot apķērās, kas par lietu, un metās iedarbināt dzinējus, torpēda ietriecās kuģī.)


Pīkst 11.58. — Balss skaļruņos: «Pa labi no borta nezināmas zemūdenes!» Pēc 30 sekundēm. — Balss skaļruņos: «Viltus trauksme. Tie ir visparastākie cūkdelfini, nevis zemūdenes.» Vispārēji smiekli. Saspringums mazliet atslābst.. Pīkst 12.15. — Balss skaļruņos: «No ziemeļrietumiem tuvojas pretinieka lidmašīnas, attālums 12 jūdzes. Visiem būt kaujas gatavībā!» Bet debesis ziemeļrietumos diemžēl klāj mākoņi, un japāņiem tas nāk tikai par labu. Pīkst 12.20. — Beidzot no mākoņiem iznirst japāņu lidmašīnas. Amerikāņi atklāj uguni. Lidmašīnu ir kādas divdesmit, vairākums no tām — torpēdlidmašīnas. To augstums strauji samazinās. Un lūk — viena no tām iekrīt jūrā, pēc tam otra. «Enterprise» sāk manevrēt Viens no japāņu bumbvedējiem pāriet pikējumā un nomet bumbu. Tā iekrīt jūrā līdzās bāzeskuģa labajam bortam, un kuģis nodreb… Gandrīz visas japāņu torpēdlidmašīnas ir notriektas, nevienai no tām nav izdevies pietuvoties amerikāņu kuģiem tādā atstatumā, lai varētu palaist torpēdas. Bet pārējās ienaidnieka lidmašīnas apgriežas un lido projām. Uzbrukums nav ildzis vairāk par divām minūtēm. (Kapteiņleitnants Dvaits Viljamss, kas novēroja šo uzbrukumu no marša, kur bija uzrāpies, lai sakārtotu pārrauto antenu, pēc tam atcerējās: «Bumbvedējs tā kā taisījās piķēt, bet tad piepeši pasitās uz augšu un eksplodēja manu acu priekšā. Taču nomest bumbu tas tomēr paguva. Ikviens, kam nācies pārdzīvot bombardēšanu, zina: ja krītošā bumba izskatās apaļa, tas nozīmē, ka jūs to neredzat no sāniem un ka tā krīt jums tieši uz galvas.» Viljamsam likās, ka uz «Enterprise» nomestajai bumbai ir tieši lodes forma, un viņš jau gandrīz atvadījās no dzīves. Taču pēdējā brīdī bāzeskuģis, izdarījis manevru, novirzījās mazliet sānis, un Viljamss redzēja, kā uz viņu lidojošā apaļā bumba, izstiepusies garena, iekrīt jūrā. Tas viss, protams, notika dažos acumirkļos.) Pīkst 12.30. — Pēkšņš uzlidojums līnijkuģim «South Dakota». No mākoņa iznirst vairāki japāņu bumbvedēji un no kilometra augstuma sāk piķēt Viena bumba trāpa kuģa priekšgala lielgabala kaujas tornī. Liesmu apņemtais līnijkuģis izmisīgi manevrē, pūloties ar savu korpusu aizsegt «Enterprise». Pārējās bumbas nokrīt garām mērķim. Pīkst 12.32. — Uzlidojums beidzas… Piepeši skaļruņi atkal iebļaujas: «No ziemeļrietumiem tuvojas ienaidnieka lidmašīnas, attālums 10 jūdzes. Visiem būt kaujas gatavībā!» Pīkst. 12.36. — Kuģu lielgabali atklāj uguni. No mākoņiem izlido japāņu bumbvedēji, taču tūlīt pat tie strauji paceļas augšup un nozūd aiz mākoņiem, kas atrodas augstāk. Pēc dažām sekundēm tie atkal parādās un sāk piķēt Taču šoreiz japāņu uzbrukums ir neveiksmīgs: lidmašīnas sākušas piķēt pāragri un visas bumbas iekrīt jūrā. Jau desmit bumbvedēji notriekti. Atlikušie pieci, kaut ari tos piesedz «ziro», neriskē turpināt uzbrukumu un dodas projām. Ar to arī viss beidzas. Vairāk uzbrukumu nebija. Japāņiem atkal nācās atiet no Gvadalkanalas, kaut arī viņi kaujās nebija zaudējuši nevienu kuģi; tikai divi japāņu aviācijas bāzeskuģi («Zuiho» un «Shokaku») guva bojājumus. Taču ienaidnieks bija zaudējis vairāk nekā simt lidmašīnu — galvenokārt spīvajā gaisa kaujā virs «Hornet» grupas. Leitnants Stenlijs Veitass (ar iesauku Zviedrs), iznīcinātāja pi​lots no «Enterprise», viens pats notrieca divus japāņu bumb​vedējus un piecas torpēdlidmašīnas. Amerikāņi zaudēja aviācijas bāzeskuģi «Hornet» un mī- nukuģi «Porter». Aviācijas bāzeskuģim «Enterprise», līnij- kuģim «South Dakota», kreiserim «San Juan» un mīnuku- ģim «Smith», kas tika stipri sabojāti, bija nepieciešams kapitālais remonts. Bez tam pie Santakrusas japāņi notrieca 74 amerikāņu lidmašīnas. Staip citu, daudzas no tām īstenībā netika notriektas, bet gan pašas iegāzās jūrā un nogrima. Kādu laiku riņķojušas virs «Enterprise» gluži kā aiz izmisuma prātu zaudējuši putni, tās, izlietojušas pēdējo pilīti degvielas un neredzēdamas nekādu iespēju nolaisties uz bāzeskuģa, cita pēc citas kā akmeņi iekriti jūrā. Nākamajā dienā pēc gaisa un jūras kaujas pie Santa- krusas arhipelāga amerikāņi izcēla Gvadalkanalā papildspēkus un tādējādi vēl vairāk nostiprināja savas pozīcijas šajā salā. Izrādījās, ka amerikāņu stāvoklis uz sauszemes ir daudz labāks nekā jūrā.


Bet Oklendā ASV jūras kara spēku pavēlnieks Klusā okeāna dienvidu daļā viceadmirālis Viljams Holzijs lauzīja galvu, pūlēdamies aprēķināt, cik lielu flotili viņš var sūtīt pretī japāņiem, ja tie piepeši atkal mēģinātu uzbrukt Gva- dalkanalai no jūras. Cik līnijkuģu? Ne vairāk par diviem. Un cik aviācijas bāzeskuģu? Nevienu. Jo kopš kara sākuma Klusajā okeānā amerikāņi bija zaudējuši jau piecus aviācijas bāzeskuģus — «Lexington», «Saratoga», «Yorktowi», «Wasp» un «Hornet». Un vienīgajam vēl palikušajam bāzes- kuģim «Enterprise», ko japāņiem nekādiem spēkiem neizdevās nogremdēt, bija nepieciešams remonts. Tādējādi 1942. gada 27. oktobrī, kad beidzās kauja pie Santakrusas, amerikāņu Klusā okeāna flotē nebija neviena karakuģa, kas varētu būt lidmašīnu bāze. Ko tad darīt? Viceadmirālis Holzijs dod pavēli «steidzami paātrināt remontdarbus» uz «Enterprise», kas atrodas dokā Numeā, Jaunkaledonijā. «Enterprise» trieciengrupa, kurā ietilpa līnijkuģi «South Dakota» un «Washington», smagais kreiseris «Northampton», vieglais pretgaisa aizsardzības kreiseris «San Diego» un astoņi mīnukuģi, atstāja Numeu 11. novembrī un uzņēma kursu uz Gvadalkanalu. Arī šoreiz netika gaidīts, kamēr visus darbus paveic dokā, inženieru un strādnieku brigādes devās līdzi kuģim, lai pabeigtu remontu jūrā. Tā nu pār- braucicna laikā uz «Enterprise» skanēja āmuru klaudzieni, līdz netālu no Gvadalkanalas tos apklusināja zenītieroču ka- nonāde. Piektdienas rītā, 13. novembri (remonts vēl nebija pilnīgi pabeigts, strādnieki darbojās ap lidmašīnu pacēlāju kuģa priekšgalā), pulksten 11 kontradmirālis Kinkeids saņēma viceadmirāļa Holzija pavēli «nekavējoties ieņemt pozīciju uz austrumiem no Savo saliņas, kas atrodas uz ziemeļiem no Gvadalkanalas, lai neļautu japāņu bumbvedējiem un eskadrai pietuvoties Gvadalkanalai». Pēc militārā izlūkdienesta ziņām, tieši tajā laikā uz Gvadalkanalu no ziemeļiem daudzu iznīcinātāju pavadībā virzījās japāņu eskadra — līnijkuģi, krei​seri, mīnukuģi un transportkuģi. Nākamajā dienā, 14. novembri, ienaidnieka eskadra piedzīvoja spēcīgu «Enterprise» iznīcinātāju un bumbvedēju uzlidojumu. Visvairāk cieta transportkuģi, jo, kā vēlāk stāstīja amerikāņu lidotāji, japāņu līnijkuģi, acīmredzot nolēmuši rīkoties patstāvīgi, pēdējā brīdī esot tos pametuši. Un lidotāji vēl stāsUja, ka uzbrukt neaizsargātajiem transportkuģiem bijis vieglāk par vieglu, taču ļoti nepatīkami, un daudzi piloti, atgriezušies no bāzeskuģa, pat sauca sevi par bendēm. Japāņu transportkuģi faktiski netika apsargāti arī no gaisa, jo no tiem nedaudzajiem iznīcinātājiem, kas tos vēl pavadīja, astoņi tika notriekti, bet pārējie aizlidoja projām. Transportkuģi bija pilni ar kareivjiem. Divi kuģi tika nogremdēti pirmā uzlidojuma laikā. Pēc tā jūras virsma vesela kvadrātkilometra platībā bija piekaisīta ar hakikrāsas formās tērpto japāņu kareivju ķermeņiem, kas drīz vien vai nu nogrima, vai arī tos aprija haizivis. Tajā dienā amerikāņi nogremdēja astoņus japāņu transportkuģus un divus kreiserus, kā arī izsita no ierindas divus mīnukuģus. Bez tam japāņi zaudēja vairāk nekā 2000 karavīru. Šā uzbrukuma laikā japāņu kreisera zenītieroči notrieca vienu «Enterprise» piķējošo bumbvedēju, kuru pilotēja leitnants Džefersons Kārums. Pilotam un viņa ložmetējniekam Hinsonam izdevās izkļūt no jūrā iekritušā bumbvedēja un aplikt glābšanas jostas, bet piepūst plostu nepietika laika. Tomēr lidotāji nekrita izmisumā, jo cerēja, ka savējie viņus drīz vien «izzvejos» no ūdens. Taču viņi maldījās. Šajos ūdeņos nereti gadījās tā, ka stipri vēji un straumes aiznesa avāriju cietušos jūrniekus un lidotājus ļoti tālu no avārijas vietas, pirms vēl biedri paguva viņus atcerēties. Un kas gan ir cilvēks okeānā? Vai divi? Punktiņš, divi punktiņi — nekas vairāk. Kārums un Hinsons iekrita jūrā 50 jūdzes uz ziemeļrietumiem no Gvadalkanalas. Krišanas laikā Kārums bija tālumā pamanījis mazu saliņu. «Peldēsim turp,» viņš sacīja biedram. Un viņi peldēja tajā virzienā, kuru bija norādījis Kārums. Lidotājiem par laimi, tuvumā nebija haizivju; šie nezvēri lieliem bariem uzbruka no sabombar- dētajiem transportkuģiem ūdenī nokļuvušajiem japāņu karavīriem un, kā redzams, jau bija pārēdušies cilvēku miesu. Taču ap nākamās dienas pusdienlaiku Hinsona spēki bija izsīkuši un viņš nogāja dibenā. Bet Kārums noturējās 73 stundas. No sāļā ūdens viņa seja bija tā uztūkuši, ka viņš gandrīz nemaz nevarēja atvērt acis. Tikai trešajā dienā no rīta


viņš tuvojās salai un jau varēja saskatīt ugunskuru dūmu strūkliņas līdzās iezemiešu būdām, taču straume nepielūdzami nesa viņu atpakaļ atklātā jūrā. Nabaga lidotājs pavadīja ūdenī vēl vienu dienu, nakti un visu nākamo dienu. Brīžiem viņš iekrita nemaņā, un tad viņam rādījās briesmīgi murgi, no kuriem, par laimi, viņš gan tūlīt pamodās. Un, kad Karuma kājas beidzot sataustīja cietu pamatu un ūdens sniedzās vairs tikai līdz viduklim, viņš piepeši saprata, ka nespēs nokļūt līdz krastam. Taču, saņēmis pēdējos spēkus, lidotājs tomēr tika laukā no ūdens — sākumā peldēdams, pēc tam rāpodams. Lienot ar pūlēm pārvarējis vēl 16 metrus — jau pa sauszemi, viņš uzdūrās lietus ūdens peļķei un vienā mirklī to izdzēra sausu. Iezemieši viņu atrada tikai nākamajā dienā. Tie aiznesa nelaimīgo uz ciemu, kas atradās 30 kilometru no tās vietas, kur viņš tika pieskalots pie krasta, nomazgāja, iezieda viņa brūces ar dziedinošu zāļu ziedēm, pabaroja viņu ar rīsiem un padzirdīja ar karstu tēju. Un pēc tam viņam par godu sarīkoja svētkus ar dejošanu… Pēc desmit dienām pie salas krasta nolaidās amerikāņu hidroplāns, kas beidzot nogādāja Kārumu pie savējiem. Kauja par Gvadalkanalu beidzās 15. novembra rītausmā ar pilnīgu japāņu sakāvi. Pēdējās, piecas dienas ilgās cīņas rezultāti bija šādi: japāņi zaudēja 2 līnijkuģus, 1 smago kreiseri, 2 mīnukuģus un 12 transportkuģus, bet amerikāņi 2 vieglos kreiserus un 7 mīnukuģus; bez tam japāņiem tika sabojāti un izsisti no ierindas 2 līnijkuģi, 2 smagie un 2 vieglie kreiseri un 4 mīnukuģi, bet amerikāņiem — tikai 1 līnijkuģis, 1 smagais un 1 vieglais kreiseris un 7 mīnu- kuģi. «Kaut ari cietām lielus zaudējumus,» vēlāk atzinās admirālis Kings, «kauja par Gvadalkanalu beidzās ar ne​apšaubāmu mūsu uzvaru, kas daudzējādā ziņā noteica Klusā okeāna kara turpmāko gaitu.» Taču starp šo «neapšaubāmo» uzvaru un brīdi, kad amerikāņi pilnībā okupēja salu, pagāja vēl gandrīz trīs mēneši. Šajā laikā japāņi vēl vienu reizi mēģināja izcelties Gva- dalkanalā — 30. novembrī, bet tika atkal padzīti — šoreiz jau galīgi. Divas nedēļas pēc gaisa un jūras kaujām, kas aprakstītas iepriekš, «Enterprise» jūrnieki un lidotāji, tērpušies parādes formastērpos, nostājās uz aviācijas bāzeskuģa augšējā klāja. «Enterprise» bija noenkurojies Numeas ostā, ko no visām pusēm apņēma gleznaini, zaļi pakalni. Tropu saule, kas mirdzēja koši zilajās debesīs, ņirbināja žilbinošus spīdu- miņus, spoguļodamās spoži noberztajā kuģa klājā un ameri​kāņu jūrnieku un lidotāju sniegbalto formastērpu zeltītajās tresēs, kokardēs un sprādzēs. Pie tribīnei līdzīgā paaugstinājuma, kas bija uzrīkots tieši uz klāja, piegāja stalts gara auguma virsnieks citu virsnieku pavadībā. Zem baltās kapteiņa cepures vīdēja gludi sasukāti sirmi mati. Tas bija aviācijas bāzeskuģa «Enterprise» pēdējais komandieris 1. ranga kapteinis Osborns Hārdisons. «Bāzeskuģa virsnieki un matroži,» viņš uzrunāja visu komandu, «esmu jūs te sapulcinājis, lai izteiktu jums pateicību un pasniegtu apbalvojumus. Tieši jūs šo kuģi padarījāt par to, kas tas ir šodien, — amerikāņu jūras kara flotes galvenā kaujas vienība, visu Klusajā okeānā notikušo gaisa kauju veterāns, sākot ar kauju par Māršala salām un beidzot ar otro ciņu par Gvadalkanalu.» Tālāk kapteinis Hārdisons īsumā uzskaitīja «Enterprise» lidotāju un jūrnieku nopelnus, kas patiesi nebija mazie. Pirmajos divos kara gados «Enterprise» trieciengrupa vien nogremdēja 19 un izsita no ierindas 16 ienaidnieka kuģus, notrieca 185 japāņu lidmašīnas, un kur tad vēl lielie postījumi, kas tika nodarīti pretinieka krasta būvēm. Mazliet vēlāk uz aviācijas bāzeskuģa, kas jau bija paguvis kļūt leģendārs, tika saņemta apsveikuma radio- gramma no viceadmirāļa Viljama Fredrika Holzija. Tajā bija teikts: «Savā sirdī es vienmēr palieku kopā ar jums.» Tajā laikā, kad «Enterprise» tika skaļi slavināts, tas bija palicis vienīgais veselais amerikāņu aviācijas bāzeskuģis Klusajā okeānā. Pēc ilgās un asiņainās kaujas par Gvadalkanalu amerikāņiem un japāņiem bija nepieciešama visa 1942./1943. gada ziema, lai atjaunotu savus gaisa un jūras spēkus. Pēc tam Klusajā okeānā sākās pilnīgi jauns kara posms. Šajā posmā stratēģiskā un taktiskā iniciatīva gandrīz vienmēr piederēja amerikāņiem. Un it visās nākamajās gaisa un jūras kaujās Klusā okeāna karadarbības


iecirknī piedalījās aviācijas bāzeskuģis «Enterprise», kas pelnīti bija ieguvis nenogremdējamā slavu.


Aleksandrs Ļiskins, atvaļināts justīcijas pulkvedis «Sliekas nometne» Piedāvājam lielā Tēvijas kara dalībnieka piezīmes par Polijas ziemeļrietumos mežu dziļumos izbūvētajiem noslēpumainajiem pazemes kazemātiem, kas vērmahta kartēs tika dēvēti par «Sliekas nometni». Šī betonēlā un vareni nocietinātā pazemes pilsēta līdz šim laikam ir palikusi XX gadsimta terra incog- nita. gadu sākumā man, kara prokuroram, iznāca steidzīgās darīšanās braukt no Vroclavas caur Glogovu, Zelona Guru un Mendzižeču 0 uz Kenšicu. Šī nelielā, Polijas ziemeļrietumu daļas reljefa krokās paslēpusies apdzīvotā vieta šķita pavisam aizmirsta. Visapkārt drūmi, gandrīz necaurejami mežu masīvi, mazas upītes un ezeri, veci mīnu lauki, kādreizējie vērmahta nocietinātā rajona prettanku aizsprosti, saukti par «pūķa zobiem», un dzelkšņiem aizauguši prettanku grāvji. Betons, dzeloņstieples, apsūnojušās drupas — nožēlojamas atliekas no varena aizsardzības vaļņa, kura mērķis bija «piesegt» fāterlandi gadījumā, ja karš veltos atpakaļ. Vācieši Mendzižeču sauca par Mezericu, nocietināto rajonu, kurā ietilpa arī Kenšica, — par Mezericas rajonu. Kenšicā es biju bijis arī agrāk. Iebraucējam šā ciema dzīve šķita kā aizsnaudusies: miers, klusums, gaiss pilns tuvējā meža smaržām. Bet šeit, pasaulei maz zināmā Eiropas nostūrī, karavīri runāja par Kšivas mežezera noslēpumu. Šis ezers atradās kaut kur netālu, bieza skujkoku meža ieskauts. Taču nekas tuvāk nebija zināms. Tikai baumas, minējumi… Atceros, pa vecu, vietām izdangātu bruģētu ceļu mēs pobedā braucam uz vienu no Ziemeļu karaspēka grupējuma sakaru brigādēm. Piecus bataljonus lielā brigāde bija izvietojusies bijušajā vāciešu kara pilsētiņā, kas no ziņkārīgām acīm paslēpusies priežu mežā. Kādreiz šī vieta vērmahta kartēs bija apzīmēta ar nosaukumu «Regenivurmlager» — «Sliekas nometne». Šoferis jefreitors Vladimirs Černovs ar acīm urbjas meža ce|ā un vienlaikus vērīgi klausās, kā darbojas nesen kapitāli izremontētās automašīnas karburators. Pa kreisi paceļas smilšaina, ar eglēm apaugusi nogāze. Egles un priedes, šķiet, visur ir vienādas. Bet šeit tās izskatās drūmas. Piespiedu apstāšanās. Netālu no ceļa pamanu lielu lazdu. Atstāju jefreitoru pie uzslietā motora pārsega un nesteigdamies kāpju augšup pa irdenajām smiltīm. Ir jūlija beigas, laiks ievākt meža riekstu ražu. Ejot apkārt lazdu krūmam, negaidot uzduros vecam kapam: nomelnējis koka krusts, uz tā esesieša ķivere, ko klāj biezs plaisiņu tīkls, pie krusta pamatnes — balts keramikas trauciņš ar sakaltušām lauku puķēm. Retajā zālē redzu pusaizgruvušu tranšeju, nomelnējušas vācu balsta ložmetēja MG patronu čaulas. No šejienes droši vien kādreiz tika apšaudīts šis ceļš… Eju atpakaļ uz mašīnu. No lejas Černovs māj man ar rokām, rāda uz nogāzi. Vēl daži soļi, un es ieraugu smiltīs veselu klājienu veca mīnmetēja mīnu. Tās laikam izvazājuši palu ūdeņi, lieti, vējš, stabilizatori aizpūsti ar smiltīm, detonatoru galviņas rēgojas laukā. Tikai pieskaries… Bīstama vieta klusā mežā. Pēc minūšu desmit ilga brauciena parādījās no lieliem laukakmeņiem būvētais bijušās nometnes mūris. Kādus 100 metrus no tā, tuvāk pie ceļa, pacēlās pelēks, divus metrus augsts, betona dotam līdzīgs kupols. Otrā pusē — savrupmājas drupas. Uz mūra, kas it kā nošķīra braucamo ceļu no kara pilsētiņas, gandrīz nemaz nebija redzamas ložu vai šķembu pēdas. Kā stāstīja vietējie iedzīvotāji, ilgu kauju te neesot bijis, vācieši neizturējuši spiedienu. Kad viņiem kļuvis skaidrs, ka garnizons (divi pulki, SS divīzijas «Miroņgalva» skola un apgādes daļas) var nonākt aplenkumā, viņi steigšus evakuējušies. Grūti iedomāties, kā dažu stundu laikā gandrīz vesela divīzija varēja aizlavīties no šā dabiskā slēpņa. Un uz kurieni? Ja vienīgo ceļu, pa kuru mēs tagad braucam, jau bija pārņēmuši ģenerāļa M.J. Katukova 1. tanku armijas 44. tanku brigādes tanki. Pirmais


nocietinātā rajona mīnu laukus «taranēja» un atrada tajos spraugu tanku bataljons, ko komandēja gvardes majors Aleksejs Karabanovs, pēc nāves — Padomju Savienības Varonis. Kaut kur šeit viņš arī sadega savā sašautajā tankā četrdesmit piektā gada janvāra pēdējās dienās… Kenšicas kara pilsētiņu es atceros tādu: aiz akmeņu mūra — kazarmu rindas, mācību laukums, sporta laukumi, ēdnīca, mazliet tālāk — štābs, mācību klases, tehnikas un sakaru līdzekļu angāri. Ļoti nozīmīgā brigāde piederēja pie elites spēkiem, kas nodrošināja Ģenerālštābam karaspēka vadību plašā karadarbības teritorijā Eiropā. No ziemeļiem nometnei piekļaujas Kšivas ezers, kas lieluma ziņā ir līdzīgs Čeremeņeckas ezeram pie Sanktpēter- burgas vai Dolgija ezeram Piemaskavā. Brīnumaini skaisto mežezeru no visām pusēm apņem noslēpums, ar ko te šķiet piesūcies pat gaiss. No 1945. gada gandrīz līdz 50. gadu beigām šo vietu faktiski pārraudzīja Mendzižečas pilsētas drošības pārvalde poļu virsnieka Teļutko personā un netālu dislocētā poļu artilērijas pulka komandieris. Ar viņu tiešu līdzdalību ari notika bijušās vācu kara pilsētiņas teritorijas nodošana mūsu sakaru brigādei. Ērtā pilsētiņa pilnībā atbilda izvirzītajām prasībām un, kā šķita, visa bija kā uz delnas. Tomēr piesardzīgā brigādes vadība nolēma tūlīt pat pārkāpt karaspēka izvietošanas noteikumus un pavēlēja inženieriem un sapieriem veikt rūpīgu teritorijas un apkārtnes izlūkošanu. Lūk, tad arī sākās atklājumi, kas pārsteidza pat daudz pieredzējušos frontiniekus, kuri tolaik vēl atra​dās dienestā. Sāksim ar to, ka netālu no ezera dzelzsbetona kabīnē tika atklāts izolēts pazemes elektriskā kabeļa gals un mēraparāti tā vados rādīja 380 voltu stipru rūpniecisku strāvu. Drīz vien sapieru uzmanību piesaistīja betonēta aka, kurā gāzās ūdens no augšas. Izlūki ziņoja, ka, iespējams, kabelis nāk no Mendzižečas puses, taču nebija izslēgts, ka te uzbūvēta slepena atomelektrostacija vai varbūt spēkstacijas turbīnas griež akā krītošais ūdens. Runāja, ka ezers kaut kādā veidā ir savienots ar apkārtējām ūdenstilpēm, kādu šai mežā netrūka. Taču pārbaudīt šīs versijas sapieru grupai nebija pa spēkam. SS daļas, kas atradās nometnē tām liktenīgajās četrdesmit piektā gada dienās, bija kā ūdenī iegrimušas. Tā kā apiet ezeram apkārt pa meža biezokni nebija iespējams, es, izmantodams svētdienu, palūdzu rotas komandieri Gamovu parādīt man apkārtni no ūdens. Mēs iesēdāmies laiviņā un, airēdami pārmaiņus un šad tad apstādamies, dažu stundu laikā apbraucām apkārt visam ezeram tuvu malai. Ezera austrumu krastā pacēlās vairāki lieli, jau krūmiem apauguši, terikoniem līdzīgi uzkalni. Vietām tajos varēja samanīt artilērijas kaponierus, kas bija vērsti uz austrumiem un dienvidiem. Mums izdevās ieraudzīt ari divus maziņus, peļķēm līdzīgus ezeriņus. Tiem līdzās bija plāksnītes ar uzrakstu divās valodās: «Bīstami! Mīnas!» — Vai redzat terikonus? Kā ēģiptiešu piramīdas. To iekšpusē ir visādas slepenas ejas un takas. Pa tām mūsu puiši garnizona iekārtošanās laikā no pazemes iznesa apdares flīzes. Stāstīja, ka «tur» esot īstas galerijas. Bet šīs lāmas, pēc sapieru domām, ir pazemes pilsētas applūdinātās ieejas, — stāstīja Gamovs. Un turpināja: — Iesaku aplūkot vēl vienu noslēpumainu vietu — salu ezera vidū. Pirms dažiem gadiem ezermalas posteņa sargkareivji ievēroja, ka šī sala īstenībā nav sala parastajā izpratnē. Tā peld, pareizāk sakot, lēnām dreifē, it kā būtu noenkurota. Es palūkojos uz to pusi. Peldošā sala bija apaugusi ar eglītēm un kārkliem. Tās platība nebija vairāk par 50 kvadrātmetriem, un likās, ka tā patiešām lēnām un smagi šūpojas klusā ezera tumšajā ūdenī. Noslēpumainajam mežezeram bija arī acīm redzami mākslīgi izveidots šaurs līcis dienvidrietumu un dienvidu virzienā, kas atgādināja apendiksu. Tur dzijums bija divi trīs metri, ūdens šķita samērā dzidrs, taču lekni saaugu​šie, papardēm līdzīgie ūdensaugi pilnīgi aizsedza dibenu. Šā līča vidū pacēlās drūms, pelēks dzelzsbetona tornis, kam acīmredzot bija kāds speciāls uzdevums. Raugoties uz to, es atcerējos Maskavas metro ventilācijas skursteņus tā dziļajos tuneļos. Pa šauro lodziņu varēja redzēt, ka arī torņa iekšpusē ir ūdens. Šaubu nebija: kaut kur zem mums ir pazemes telpas, ko nezin kāpēc vajadzēja izbūvēt tieši šeit, klusā


nostūrī pie Mendzižečas. Taču iepazīšanās ar «Sliekas nometni» ar to nebeidzās. Tās pašas izlūkošanas laikā sapieri atklāja ar uzkalniņu nomaskētu ieeju tunelī. Jau pēc pirmajiem soļiem kļuva skaidrs, ka tā ir pamatīga būve, turklāt ar dažāda veida lamatām, ieskaitot mīnas. Stāstīja, ka reiz kāds iedzēris star- šina pēc derībām ar biedriem nolēmis ar savu motociklu pabraukāt pa noslēpumaino tuneli. Šo drošsirdi neviens vairs neesot redzējis. Visus šos faktus vajadzēja pārbaudīt, preci​zēt, un es griezos pie brigādes vadības. Izrādījās, ka brigādes sapieru un sakarnieku grupa ne tikai nokāpusi tunelī, bet nogājusi pa to vismaz kādus desmit kilometrus. Tiesa, neviens tajā neesot pazudis. Bet grupa atklājusi vairākas līdz tam nezināmas ieejas. Labi saprotamu iemeslu dēļ informācija par šo neparasto ekspedīciju palikusi konfidenciāla. Ar vienu no štāba virsniekiem mēs izgājām ārpus nometnes teritorijas, un tūlīt acīs dūrās jau pazīstamie «pa​kāpieni uz nekurieni» un dotam līdzīgais betona kupols, kas rēgojās ceļa otrā pusē. — Tā ir viena no ieejām pazemes tunelī, — virsnieks paskaidroja. — Saprotiet, šādi atklājumi var nevajadzīgi satraukt prātus. Tādēļ, ņemot vērā mūsu tiesisko stāvokli šajā zemē, kur uzturamies, tuneļa ieejas priekšā tika pieliktas dzelzs restes un bruņuplāksne. Lai nebūtu nekādu traģēdiju! Mums bija tā jādara. Tiesa, mums zināmās ieejas pazemē liek domāt, ka eksistē arī vēl citas. — Kas tad tur apakšā ir? — Zem mums, cik var spriest, atrodas vesela pazemes pilsēta, kur ir viss nepieciešamais autonomai dzīvei daudzus gadus, — virsnieks atbildēja. — Viens no tās pašas izlūku grupas dalībniekiem, kura tika izveidota pēc brigādes komandiera pulkveža Doroševa pavēles, — viņš turpināja, — inženierkapteinis Cerepanovs, vēlāk stāstīja, ka, lūk, caur šo dotu, kuru mēs redzam, viņi pa tērauda vītņukāpnēm nokāpuši dziļi zem zemes un lukturu gaismā konstatējuši, ka nokļuvuši pazemes metro. Tas nepārprotami bijis metro, jo tuneļa grīdā rēgojušās dzelzceļa sliedes. Bet griestos ne mazākā nokvēpuma. Gar sienām — akurāti izvietoti kabeļi. Acīmredzot lokomotīvi tur dzinusi elektroenerģija. Grupa iegājusi tunelī kaut kur tā vidusposmā. Tuneļa sākums, domājams, atrodas zem ezera. Cita izlūku grupa tika nosūtīta uz rietumiem — uz Oderas upes pusi. Tur puiši gandrīz tūlīt atklāja krematoriju. Iespējams, ka tās krāsnīs sadega pazemes pilsētas būvētāju mirstīgās atliekas. Lēnām, ievērojot maksimālu piesardzību, izlūku grupa virzījās pa tuneli uz tagadējās Vācijas pusi. Drīz vien viņi pārtrauca skaitīt tuneļa atzarojumus — to bija desmitiem. Gan pa labi, gan pa kreisi. Taču lielākā daļa atzarojumu bija akurāti aizmūrēti. Iespējams, ka tie veda uz nezināmiem objektiem, uz dažādām pazemes pilsētas daļām. Grandiozais pazemes eju tīkls nezinātājiem palika draudīgs, visādu briesmu pilns labirints. Pamatīgi to izpētīt nebija iespējams. Tunelī bija sauss — tātad tas nodrošināts ar labu hidroizo- lāciju. Likās, ka tūlīt, tūlīt no tās otras, nezināmās puses parādīsies vilciena vai lielas kravas mašīnas ugunis… (Pa tuneli varēja braukt arī autotransports.) Pēc Cerepanova vārdiem, tā bija cilvēka roku radīta pazemes pasaule, lielisks inženiertehniskās domas iemiesojums. Kapteinis stāstīja, ka grupa virzījusies lēnām un pēc dažu stundu ilgas atrašanās pazemē sākusi zaudēt reālo apjēgu par noieto attālumu. Kādam no puišiem ienācis prātā, ka šās zem mežiem, laukiem un upītēm uzbūvētās un iekonservētās pazemes pilsētas izpētīšana ir cita līmSņa speciālistu uzdevums. Un šai pētīšanai citā līmenī nepieciešami lieli spēki, līdzekļi un ilgs laiks. Pēc mūsu karavīru vērtējuma, pazemes pilsēta var būt desmitiem kilometru plaša un «ienirt» zem Oderas. Kur tālāk tā aiziet un kur ir tās galastacija — to grūti pat iedomāties. Drīz vien izlūku grupas vecākais pieņēma lē​mumu griezties atpakaļ. Par izlūkošanas rezultātiem ziņoja brigādes komandierim. — Iznāk tā, ka augšā notika kaujas, dega tanki un cilvēki, — es skaļi domāju, — bet apakšā pulsēja noslēpumainās pilsētas gigantiskās artērijas. Kaut kas tāds, ierodoties šajā drūmajā apvidū, nemaz nevar ienākt prātā. Teiksim tieši: pirmā informācija par noslēpumainās pazemes pilsētas mērogiem bija skopa, taču arī tā visus pārsteidza.


Kā liecina bijušais brigādes štāba priekšnieks pulkvedis P. N. Kabanovs, drīz vien pēc minētās pirmās apsekošanas 110 Legņicas Kenšicā ieradās Ziemeļu karaspēka grupējuma pavēlnieks ģenerālpulkvedis P. S. Marjahins un pats personiski nokāpa pazemes metro. Vēlāk man iznāca vairākkārt tikties un runāt par «Sliekas nometni» ar pulkvedi V. I. Spiridonovu, kas bija viens 110 pēdējiem Kenšicas brigādes komandieriem. Pamazām izveidojās jauns priekšstats par šo mērogu ziņā neparasto kara mīklu. Noskaidrojās, ka laikā no 1958. līdz 1992. gadam piecus bataljonus lielajai brigādei nomainījušies deviņi komandieri, un katram no viņiem gribot negribot nācās samierināties ar atrašanos kaimiņos šai noslēpumā tītajai pazemes teri​torijai. Spiridonova dienests brigādē noritēja it kā divos posmos. Pirmajā posmā, 70. gadu vidū, Vladimirs Ivanovičs bija štāba virsnieks, otrajā posmā — brigādes komandieris. Pēc viņa vārdiem, gandrīz visi Ziemeļu karaspēka grupējuma pavēlnieki uzskatījuši par savu pienākumu apmeklēt tālo garnizonu un personiski iepazīties ar pazemes labirintiem. Pēc inženieru un sapieru grupas secinājuma, ko Spiridonovam nācies lasīt, zem garnizona vien atklāti un apsekoti 44 kilometri pazemes komunikāciju. Viņam līdz šim laikam glabājas dažu Kenšicas apkaimē izbūvēto vācu aizsardzības objektu fotogrāfijas. Uz vienas no tām ir ieeja pazemes tunelī. Virsnieks stāsta, ka pazemes metro augstums un platums esot aptuveni trīs metri. Ieejas tunelis lēzeni ved lejup līdz 50 metru dziļumam. Tur tuneļi zarojas un krustojas, ir izbūvēti arī transporta laukumiņi. Spiridonovs vēl stāsta, ka metro sienas un griesti būvēti no dzelzsbetona plātnēm, grīda izlikta ar četrstūrainām akmens plāksnēm. Viņš kā speciālists pievērsis uzmanību tam, ka šī slepenā maģistrāle pazemē izbūvēta rietumu virzienā, uz Oderas pusi, kas no Kenšicas gaisa līnijā atrodas 60 kilometru tālu. Starp citu, viņš dzirdējis, ka iecirknī, kur šis metro tunelis paiet zem Oderas, tas esot applūdis. Kopā ar vienu no Ziemeļu karaspēka grupējuma pavēlniekiem Spiridonovs armijas mašīnā dziļi zem zemes nobraucis pa tuneli Vācijas virzienā ne mazāk kā 20 kilometru. Bijušais brigādes komandieris uzskata, ka par pazemes pilsētu daudz ko zinājis kāds mazrunīga polis, kas Men- dzižečā bijis pazīstams kā doktors Podbeļskis. 80. gadu beigās viņam bijis gandrīz 90 gadu… Būdams dedzīgs novadpētnieks, viņš 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā viens pats uz savu galvu vairākkārt nokāpis pazemē. 80. gadu beigās Podbeļskis stāstīja, ka šo stratēģisko objektu vācieši sākuši būvēt jau 1927. gadā, bet aktīvāk celtniecību turpinājuši no 1933. gada, kad Vācijā pie varas nāca Hitlers. Runājot, ka 1937. gadā Hitlers pats no Berlīnes ieradies nometnē pa pazemes dzelzceļu. Un no tā brīža šī zem zemes paslēptā pilsēta tikusi nodota vērmahta un SS rīcībā, īpašas komunikācijas šo gigantisko objektu savienojušas ar pazemes rūpnīcu un noliktavām, kas atradušās Visokas un Pesku ciema tuvumā, dažus kilometrus uz rietumiem un ziemeļiem no ezera. Pats Kšivas ezers, kā uzskata pulkvedis, pārsteidz ar savu skaistumu un tīro ūdeni. Lai cik dīvaini tas būtu, šis mežezers ir noslēpuma neatņemama sastāvdaļa. Tā platība ir aptuveni 200 tūkstošu kvadrātmetru, dziļums no 3 metriem (dienvidu un rietumu daļā) līdz 20 metriem (austrumu daļā). Tieši dziļajā ezera austrumu daļā dažiem armijas makšķerniekiem vasarā labvēlīgā apgaismojumā izdevies dūņainajā dibenā saskatīt kaut kādu veidojumu, kas pēc formas un citām īpatnībām atgādinot ļoti lielu lūku un karavīru vidū ieguvis iesauku «elles acs». Tā dēvētā acs bijusi cieši aizvērta. Vai varbūt savulaik to no pilota skatiena un smagas bumbas vajadzēja paslēpt jau pieminētajai peldošajai salai? Kādam nolūkam gan bija ierīkota šāda lūka? Visdrīzāk tai vajadzēja būt par kingstonu dažu vai visu pazemes būvju steidzamai applūdināšanai. Bet, ja lūka līdz šai dienai ir aizvērta, tas nozīmē, ka tā nav tikusi izmantota 1945. gada janvārī. Tādējādi nevar izslēgt arī to, ka pazemes pilsēta nav applūdināta, bet ir iekonservēta «līdz īpašam gadīju​mam». Ko glabā šie pazemes horizonti? Ko gaida? Spiridonovs stāstīja, ka apkārt ezeram mežā esot ne mazums gan saglabājušos, gan izpostītu kara laika objektu. To vidū strēlnieku kompleksa un SS augstāko virsnieku hospitāļa drupas. Viss būvēts no dzelzsbetona un ugunsizturīgiem ķieģeļiem. Un galvenais — vareni doti. To dzelzsbetona un tērauda kupoli kādreiz bija apbruņoti ar lielka- libra ložmetējiem un lielgabaliem, apgādāti ar mehānismiem


pusautomātiskai munīcijas pacelšanai. Zem šo kupolu biezajām bruņuplāksnērn 30 līdz 40 metru dziļumā sniedzās pazemes stāvi, kur atradās guļamistabas un sadzīves telpas, munīcijas un pārtikas noliktavas, kā arī sakaru mezgli. Spiridonovs pats bija aplūkojis sešus dotus, kas atradās uz dienvidiem un rietumiem no ezera. Līdz dotiem ziemeļu un austrumu pusē, kā saka, viņa rokas nesniedzās. Pieejas šiem nāvi nesošajiem ugunspunktiem bija droši aizsargātas ar mīnu laukiem, grāvjiem, betona «pūķa zobiem», dzeloņstieplēm, mehāniskām lamatām. Tādas bija pat pie ieejas katrā dotā. Iedomājieties: no bruņuplāksnērn klātajām durvīm dota iekšpusē ved tiltiņš, kas zem nezinātāja kājām vienā mirklī saļogās, un ienācējs iegāžas dziļā betona bedrē, no kuras tas dzīvs vairs neizkļūst Lielā dziļumā doti savā starpā ir savienoti ar pazemes ejām. Pulkveža dienesta laikā brigādē padotie viņam ne reizi vien ziņojuši, ka «zaldātu radio» stāstījis par slepenām ejām garnizona kluba pamatos, pa kurām nenoskaidroti kareivji it kā devušies «brivsolī». Šīs baumas, par laimi, nav apstiprinājušās. Taču šādus ziņojumus vajadzējis rūpīgi pārbaudīt. Bet attiecībā uz pagrabu savrupmājā, kur dzīvojis pats brigādes komandieris, baumas par ejām izrādījušās patiesība. Reiz svētdienā, nolēmis pārbaudīt sava mājokļa drošību, pulkvedis ņēmies izklauvēt ar lauzni pagraba sienas. Vienā vietā sitieni atbalsojušies īpaši dobji. Virsnieks nu zvēlis ar lauzni no visa spēka un… pazaudējis savu ieroci, jo tērauda lauznis ar sava smaguma spēku «aizlidojis» tukšumā. Šķiet, nieks vien būtu pētīt tālāk… Bet, lai cik dīvaini, nav tādas iespējas. Tad, redz, ko «sarakusi» slieka klusā nostūrī! Vai tikai pazemes pilsētas un komunikāciju tīkls nesniedzas līdz pašai Berlīnei? Iespējams, ka tieši šeit, Kenšicā, meklējama atslēga Dzintara istabas un citu Austrumeiropas zemēs salaupīto dār​gumu noglabāšanas un pazušanas noslēpuma atrisināšanai. Varbūt «Regenivurmlager» ir viens no objektiem, kas izbūvēti, nacistiskajai Vācijai gatavojoties kļūt par atom​bumbas īpašnieci? 1992. gadā sakaru brigāde atstāja Kenšicu. Kenšicas garnizona 34 gadu ilgajā pastāvēšanas laikā tajā dienējuši vairāki desmiti tūkstošu kareivju un virsnieku, un, ja painteresētos par viņu atmiņām, droši vien būtu iespējams uzzināt ne mazums interesantu faktu par pazemes noslēpumu Mendzižečas apvidū. Varbūt «Sliekas nometnes» sturmēšanu atceras 1. tanku armijas 44. tanku brigādes veterāni, viņu kaujas kaimiņi pa labi un pa kreisi — ģenerālpulkveža V.I.Čuikova 8. armijas un ģenerālpulkveža Berzarina 5. triecienarmijas bijušie karavīri. Stāsta, ka tagad pazemes tunelī mītot Eiropā unikāla sikspārņu kolonija. It kā šie brīnumainie radījumi kontinenta plašumos būtu īpaši uzmeklējuši pazemes pilsētu, kas līdz šim laikam ir palikusi XX gadsimta terra incognita. Vai tagadējā Polijā ir kas zināms par «Sliekas nometni»? Protams, tās esamības noskaidrošana un i/pētīšana (ja tas vispār iespējams) ir poļu un vāciešu darīšana. Droši vien Vācijā ir saglabājušās arī kādas dokumentālas liecības, varbūt vēl ir dzīvi šā militārā un būvmākslas fenomena būvētāji un lietotāji… Taču gribētos, lai gan poļi, gan vācieši, kas tagad dzīvo demokrātiskās valstīs, atcerētos: par Men- dzižečas mežu nepieejamo bastionu ieņemšanu un sagrāvi, par laimi viņu mājās savas asinis ir lējuši krievu karavīri. Viņu vidū arī tankists, gvardes majors Aleksejs Karabanovs.


Hermanis Smirnovs Sods bez nozieguma? OTRĀ PASAULES KARA LIELĀKAIS NOSLĒPUMS: RŪDOLFA HESA TRĪSKĀRTĒJA PĀRVĒRŠANĀS FABULA Oficiālajā, vairākuma vēsturnieku pieņemtajā variantā fabula ir samērā vienkārša. 1941. gada 10. maijā pulksten 17.40 no firmas «Messerschmitt» aerodroma Augsburgas tuvumā gaisā pacēlās divmotoru iznīcinātājs Me-110. Tiklīdz lidmašīna nozuda aiz tuvējā meža, nedaudzie pavadītāji izklīda, bet vientuļais pilots vadīja savu lidaparātu arvien tālāk un tālāk uz ziemeļrietumiem, kamēr pēc četrām lidojuma stundām viņa priekšā parādījās Skotijas austrumu piekraste. Pulksten 22.15 fermeris D. Maklins virs savas mājas izdzirdēja strauji pieaugošu lidmašīnas motora rēkoņu, kas pēkšņi noklusa. Izmeties laukā, viņš netālu no sava pagalma ieraudzīja nolaidušos izpletņlēcēju. Kad Maklins pieskrēja šim cilvēkam klāt, tas angliski sacīja: «Es esmu vācietis. Kapteinis Alfrēds Horns. Aizvediet mani uz Dandžvelkāslu. Man jānodod svarīgs sūtījums hercogam Hamiltonam.» Aizsūtījis kaimiņu uz policiju, Maklins palīdzēja kāju sagrūdušajam izpletņlēcējam aiziet līdz mājai. Drīz vien ieradās policists un vietējās pašaizsardzības grupas darbinieks. Noslēpumaino izpletņlēcēju aizveda uz pašaizsardzības spēku štābu Butbijā. Viņu pārmeklējot, atrada vēstuli, kas bija adresēta hercogam Hamiltonam, Dandžvelkāslas dzimtmuižas īpašniekam. Armijas virsnieki aizveda aizturēto uz Mērihilzas kazarmām, un tur notika viņa sastapšanās ar hercogu… Karalisko gaisa spēku aviogrupas komandieris Hamiltons tajā vakarā dežurēja radiolokācijas stacijā, un tieši viņa sektorā tika fiksēts «meseršmits», kas pārlidoja pierobežas zonu. Apmēram pēc stundas viņam ziņoja, ka lidmašīna nogāzusies, bet pilots nolaidies ar izpletni un pieprasa tikšanos ar viņu. Kad Hamiltons divu virsnieku pavadībā ieradās Mērihilzas kazarmās, «Alfrēds Horns», palūdzis, lai viņus atstāj divatā, hercogam atzinās, ka viņš ir Rūdolfs Hess un ieradies ar miera misiju, jo fīrers nevēloties An​glijas sakāvi karā un esot gatavs sākt sarunas. Kaut gan Hamiltons personiski pazina Hesu no 1936. gada olimpiskajām spēlēm Berlīnē, viņš nezin kāpēc izlikās, ka viņi nav pazīstami, un pavēlēja gūstekni nogādāt Bjūkenenkāslas slimnīcā Glāzgovas tuvumā. Viņš pats pēc premjerministra izsaukuma nekavējoties devās uz Londonu… Sestdienas, 1941. gada 10. maija vakaru Čērčils pavadīja dzimtajā Dīčlijas muižā. Kopā ar saviem paziņām viņš skatījās amerikāņu filmu. Piepeši zālē ienāca sekretārs un teica, ka premjerministru steidzīgi lūdz pie telefona hercogs Hamiltons. Visai negribīgi Čērčils paņēma klausuli, un viņu gandrīz apstulbināja «vissensacionālākais notikums daudzu gadu laikā»: Skotijā atrodas Rūdolfs Hess — trešā persona (aiz Hitlera un Gēringa) fašistiskās Vācijas hierarhijā! Britu premjerministra pirmā reakcija bija vēlēšanās pašam aprunāties ar šo cilvēku, taču, mazliet padomājis, viņš atteicās no šāda nodoma un uzdeva pirmo sarunu ar Hesu novadīt Hamiltonam, kurš tika steidzīgi izsaukts uz Dīčliju. Nākamajā dienā, 11. maijā, svētdienā, pēc apspriešanās šaurā uzticamu personu lokā Čērčils nosūtīja Hamiltonu un Ārlietu ministrijas darbinieku A Kērkpetriku, kurš personiski pazina Hesu, uz Skotiju, un 13. maijā, pēc tam kad Kērkpetriks gūstekni bija atpazinis, Lielbritānijas Informā​cijas ministrija publicēja oficiālu paziņojumu par negaidīto Hesa ierašanos. Pēc apmēram divu nedēļu ilgas uzturēšanās slimnīcā Hesu pārveda uz Londonu un sākumā nometināja «mazā 17. gadsimta stilā celtā namiņā», tad — Mišetpleisas villā netālu no Olderšotas, pēc tam viņu nemitīgi vadāja no vietas uz vietu, lai sajauktu pēdas vāciešu aģentūrai, un beidzot ievietoja kara hospitālī Dienvidvelsā, kur viņš palika līdz pārvešanai uz Nirnbergu, uz Starptautiskā tribunāla sē​dēm.


Pēc daudzu Hitleram tuvu stāvošu personu liecībām, fīrers par Hesa bēgšanu uzzinājis 10. maijā savā Alpu rezidencē Berghofā no diplomātiskā kurjera piegādātās vēstules, kurā Hess juceklīgi izklāstījis savas rīcības motīvus. Hitlera pirmā doma bijusi bēgli apturēt, nekavējoties dabūt atpakaļ. Taču vēlāk, mazliet nomierinājies, viņš 11. maija rītā sapulcinājis savus tuvākos līdzgaitniekus, lai apspriestu patiešām ekstraordināro situāciju. Jo uz Angliju, kas atradās karastāvoklī ar Vāciju, bija aizlidojis ne jau tikai augsta ranga ierēdnis, bet arī cilvēks, kuru ilgus gadus saistīja draudzīgas attiecības ar Hitleru. Sanāksmē pie Hitlera netika pieņemts nekāds lēmums. Angļi klusēja, un pašiem celt troksni pirms laika būtu smieklīgi. Taču, kad 1941. gada 13. maijā Londona pavēstīja visai pasaulei, ka Hess atrodas Anglijā, notikumu gaitas vācu versija jau bija gatava.

VERSIJAS Tiklīdz angļu prese sāka izplatīt versiju, ka Hesa bēgšanas uz Angliju motīvi ir nacistiskajos virsslāņos sākusies šķelšanās un neticība Vācijas uzvarai, «trešā reiha» augstākie ierēdņi jau bija gatavi atspēkot šos secinājumus. «Hess ir nonācis hipnotizētāju ietekmē,» paziņoja Ribentrops, tiekoties ar Musolīni un Čiano. Bet Minhenes radio tieši pateica: «Hesam acīmredzot rādījušās halucinācijas, tādēļ viņš nospriedis, ka varēs panākt savstarpēju Anglijas un Vācijas saprašanos.» Tādējādi šķietami «pusjukušā» Hesa rīcība pirmoreiz tika saistīta ar toreizējās pasaules politikas vissvarīgāko jautājumu — angļu un vāciešu attiecībām. Lai saprastu, cik šis jautājums tobrīd bija aktuāls, atgādināsim tālaika situāciju. 1941. gada sākumā visi Anglijas sabiedrotie kontinentā bija uzvarēti un tā stāvēja pretī Vācijai pilnīgi viena. Gēringa gaisa armādas plānveidīgi bombardēja Dienvidanglijas pilsētas, un Vācijas ģenerālštābā tika gatavota operācija «Jūras lauva» — vācu karaspēka izcelšana Britu salās. Bez Anglijas fīreram Eiropā bija vēl viens ienaidnieks — Padomju Savienība. Kaut gan Hitlers ar to bija noslēdzis neuzbrukšanas līgumu, viņš bija gatavs kuru katru bridi to lauzt, ja rastos izdevīga situācija. 1941. gada pavasarī, lai efektīvi turpinātu karu ar Angliju, bija vajadzīga spēcīga flote, un tieši flotes Hitleram nebija. Toties viņam bija labi izveidota, ar lielu pieredzi bagāta sauszemes armija, gatava tūlītējai rīcībai pret PSRS. Taču sākt karu ar Padomju Savienību, jau atrodoties karastāvoklī ar Angliju, bija bīstami: vēsturiskā pieredze liecināja, ka karš divās frontēs Vācijai atnes sakāvi. Tieši tāpēc Hitlers, 1941. gada 30. aprīlī pieņēmis galīgo lēmumu par uzbrukumu Padomju Savienībai, bija spiests spert jebkurus, pat visekstravagantākos soļus, lai samierinātos ar Angliju. Un, kaut ari nacistiskie dūži un pats Hess apgalvoja, ka viņa lidojums fīreram bijis pilnīgi negaidīts, ticēt tam ir tikpat grūti, cik grūti ir saprast, kāpēc angļi atteicās pieņemt Hesa atvestos priekšlikumus. Viņš taču piedāvāja lieliskus noteikumus: ļaut Vācijai un tās sabiedrotajiem pakļaut Eiropu, par to pretī saņemot Britu impērijas robežu neaizskaramības garantijas; atdot Vācijai tās agrākās kolonijas; abpusēji kompensēt karadarbības rezultātā radušos zaudējumus Anglijas un Vācijas pilsoņiem; noslēgt pamieru ar Itāliju. Un piepeši novājinātā, uz militāra un ekonomiska sabrukuma robežas esošā Anglija, kam tolaik nebija nekādas saistības ar PSRS — Vācijas sabiedroto, atsakās no šiem — tai patiesi tik izdevīgajiem priekš​likumiem… Tiesa, klīda baumas, ka Hess ticis slepus aizvests uz Čērčila rezidenci Čekersā un tur Anglijas premjerministrs fīrera sūtnim piedāvājis noslēgt mieru ar Vāciju pēc tam, kad tā būs uzbrukusi Padomju Savienībai, taču šo slepeno vienošanos it kā izjaukusi angļu darbaļaužu masveidīga pretestība. Taču, šķiet, vienošanās tomēr notika, tikai ar citiem noteikumiem un vēl dziļākā slepenībā. Bet neko nezinošu profanu acu apmānīšanai tika izplatīta gauži banāla dezinformācija: sak, angļi no izdevīgajiem priekšlikumiem atteikušies tāpēc, ka Hess par obligātu izvirzījis prasību Čērčilu un viņa valdību nomainīt ar citiem cilvēkiem, kas būtu lojāli


Vācijai. Šis izskaidrojums varēja maldināt jebkuru citu, bet ne tik rafinētu politiķi kā Staļins. Tādēļ, pēc tam kad Hitlers bija uzbrucis Padomju Savienībai un aktuāls kļuva jautājums par sadarbību starp Angliju un PSRS, kuras tagad cīnījās pret kopīgu ienaidnieku, angļu diplomātija bija spiesta izdomāt jaunu versiju, lai maskētu savu ārkārtīgi slepeno vienošanos ar Hesu. (Jn šī versija nekavējoties radās… Kanādas laikraksta «Gazette Montreal» 1941. gada 4. augusta numurā kāds Parīzes žurnālists Leopolds Švarcšīlds, atsaucoties uz «autoritaUviem un drošiem avotiem», pavēstīja tādu Hesa pārlidojuma versiju, kam vajadzēja pārliecināt Padomju Savienību, ka nekādu slepenu sarunu un katrā ziņā nekādas vienošanās starp Angliju un Vāciju nebija un nevarēja būt Šajā publikācijā tika apgalvots, ka Hesu uz Angliju aicinājis angļu slepenais dienests, rīkodamies bez savas valdības ziņas. Šā dienesta aģenti it kā pārliecinājuši augstu stāvošo nacistu par to, ka Skotijā ir vareni separātiski spēki, kas tā vien gaida vāciešu atbalstu, lai dotu Anglijai triecienu no aizmugures. «Secret Service» it kā pārliecinājis vāciešus, ka nepieciešama īslaicīga augsti stāvoša nacista vizīte Anglijā, izstrādājis plānu, kā šī persona ieradīsies un kā atgriezīsies Vācijā, un ar Hitlera ziņu šī atbildīgā misija uzticēta tieši Hesam. Taču jauki izdomāto plānu izjaukusi tīrā nejaušība: Hesa lidmašīna nogāzusies pārāk tuvu Hamiltona muižai… Tomēr, kā rakstīja Švarcšīlds, apķērīgie angļu izlūki sakāvi pārvērtuši par uzvaru. Visas sarunas ar Hesu risinājuši nevis īstie Hamiltons un Kērkpetriks, bet gan slepenie aģenti, kas par tiem uzdevušies; viņi spējuši Hesu pārlie​ cināt, ka skotu sazvērestības noslēpums nav atklāts, un pierunājuši viņu nosūtīt uz Vāciju personiskā šifrā uzrakstītu ziņojumu. Tā saturs: misija izdevusies, skotu kustība par neatkarību jāatbalsta. Uzlaidis detektīvstāsta migliņu, Švarcšīlds sava raksta pēdējā rindkopā atklāti formulēja secinājumu, kuru Anglijas valdība vēlējās iegalvot sabiedriskajai domai un it īpaši Padomju Savienības vadītājiem. «Hess atlidoja uz Angliju nevis kā bēglis no fašistiskās Vācijas un arī ne kā Hitlera miera sūtnis. Viņš veica šo lidojumu kā uzticams sava fīrera kalps ar mērķi sākt plaša mēroga revolūciju un piedāvāt Skotijai militāru Vācijas palīdzību.» Tiešām — vai iespējams sagudrot vēl lielāku putrojumu? Fakts, ka šāds briesmīgs «noslēpums» tika izpļāpāts īsi pirms PSRS, ASV un Lielbritānijas pārstāvju konferences Maskavā, liecina, ka laikrakstam «Gazette Montreal» acīmredzot bija uzdots izplatīt fantastiskas baumas, kurām it kā ir reāls pamats. Kāds? Tas kļuva skaidrs Maskavas konferencē pēc pusotra mēneša. Uz tiešu Staļina jautājumu: «Kāpēc Hess aizlidoja uz Angliju?» lords Bīverbruks, pēc ietekmes otrais britu politiķis aiz Čērčila, deva šādu atbildi. No personiskas sarunas ar Hesu viņš guvis pārliecību, ka Hess «ar kāda ziņu» atlidojis uz Angliju, lai, balstoties uz nelielu aristokrātu grupu, gāztu Čērčilu un izveidotu provācisku valdību, kas noslēgtu mieru ar Hitleru un atbalstītu viņa uzbrukumu Padomju Savienībai. 1941. gada rudenī, kad Padomju Savienība jau vairākus mēnešus karoja ar «trešo reihu», šai informācijai vairs ne​bija īpašas vērtības… Tomēr Kanādas laikraksta publikācijā piesaistīja uzmanību kāds daudznozīmīgs fakts: atrodoties gūstā, Hesam bija iespēja sarakstīties ar Vāciju. Šī pārsteidzošā ziņa guva apstiprinājumu pēc kara, kad tika publicētas fašistiskās Vācijas ārzemju izlūkošanas šefa V. Šellenberga atmiņas. Viņš rakstīja, ka Himlera uzdevumā, tomēr bez Hitlera ziņas organizējis pasta sakarus starp Hesu un viņa sievu ar Starptautiskā Sarkanā Krusta Šveices organizācijas starpniecību. Hesa vēstuļu saturs, kā apgalvoja Šellenbergs, vāciešiem licies neticami brīvi izteikts. «Es toreiz ļoti brīnījos par angļu cenzūras iecietību. Acīmredzot pēc pamatīgas Hesa nopratināšanas angļi bija pārliecinājušies, ka viņa vēstulēs ir galvenokārt mistiskas, pat maniakālas idejas, nevis informācija, ko vajadzētu ņemt nopietni. Hess pastāvīgi citēja seno gaišreģu izteikumus un zīlnieku pareģojumus. Pie tam viņš atsaucās uz agrāk sastādītiem horoskopiem, kuru patiesīgumu apstiprinot viņa personiskais, viņa ģimenes un visas Vācijas liktenis.»


Tā ir ļoti vērtīga atzīšanās, kas liecina par to, ka visu kara laiku starp Anglijas valdību un fašistiskajiem vadoņiem pastāvēja tiešs sakaru kanāls! Interesantu versiju, kas met gaismas staru uz XX gadsimta briesmīgo mīklu, pavisam nesen piedāvājis publicists Jurijs Muhins.

MUHINA VERSIJA Ja izanalizējam angļu publicētos ziņojumus Hesa lietā, tad nav grūti secināt, ka tiem vajadzēja iedvest pasaules sabiedrībai domu, it kā britu valdība būtu ar sašutumu noraidījusi vāciešu priekšlikumus par miera noslēgšanu un tai sekojošu uzbrukumu Padomju Savienībai vai pat kopīgu rīcību pret to. Taču tas, ka rūpīgi tiek slēpta visa patiesība par Hesa lietu, vedina uz domu: 1941. gadā Čērčils un Hitlers tomēr par kaut ko vienojās un uzturēja sakarus ar Hesa starpniecību. Kaut arī neilgi pirms Hesa lidojuma fīrers bija pieņēmis lēmumu uzbrukt Padomju Savienībai, viņš nevarēja nebaidīties no šā kara divās frontēs un necensties noslēgt mieru ar Angliju. Būdami pārliecināti par metropoles drošību, angļi taču varēja pārsviest savu gigantisko floti uz Kluso okeānu, un tas atturētu japāņus no karadarbības pret Lielbritāniju Tālajos Austrumos un pamudinātu viņus uz karu ar Padomju Savienību. Ja līgums ar angļiem vājinātu viņu aktivitāti Tuvajos Austrumos, tad arī Turcija, ciešāk sadarbojoties ar Vāciju, varētu atklāt trešo — dienvidu fronti pret Krieviju. Ne mazums labumu no miera ar Vāciju gūtu arī Anglija. Bet kā gan lai sēžas pie sarunu galda ar Hitleru, nezaudējot cieņu, pēc tam kad Anglija pirmā ir pieteikusi viņam karu un jau pārdzīvojusi Dinkerkas kaunu, blokādes dēļ cietusi badu un trūkumu un bombardēšanas nodarītos zaudējumus? Runāt par miera noslēgšanu pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai būtu vēl apkaunojošāk, un tas varētu kaitēt Britu impērijas labajai slavai. Anglijai vienīgais pieņemamais iemesls miera noslēgšanai būtu Padomju Savienības uzbrukums Vācijai. Tad tā varētu ar godu izstāties no kara, ļaujot diviem agresoriem pārmācīt vienam otru. Un, iespējams, pēc Muhina domām, tieši tāds bija pirmais punkts Čērčila un Hesa vienošanās aktā: pielikt visus spēkus, lai panāktu, ka Padomju Savienība pirmā uzbrūk Vācijai. Ar to tad arī izskaidrojamas gan vāciešu provokācijas uz Padomju Savienības robežas, gan nelūgtie Čērčila brīdinājumi, gan daudzas citas dīvainības pirmskara mēne​šos. Staļina asais prāts palīdzēja viņam uzminēt šo plānu, un viņš no savas puses veica virkni pasākumu, kam vajadzēja pārliecināt vāciešus par to, ka Padomju Savienība ir gatava dot preventīvu triecienu kaujas gatavībā esošajām vācu karaspēka daļām. (Par šiem pasākumiem ļoti sīki savā grāmatā «Ledlauzis» stāsta bijušais padomju izlūks Viktors Suvorovs.) Kad 1941. gada maijā Hitlers uzzināja, ka padomju Ģenerālštābs ir izstrādājis tādas operācijas plānu, viņa nervi neizturēja un viņš deva pavēli iebrukumam, tā arī nenoslēdzis mieru ar Angliju. Bet Staļins bija sasniedzis savu mērķi: vācieši uzbruka pirmie… Tāda iespēja, šķiet, bija paredzēta angļu un vāciešu slepenā nolīguma otrajā punktā. Ja tā notiks, Anglija paliks karastāvoklī ar Vāciju un kļūs par Krievijas sabiedroto, taču rīkosies tā, lai nemazinātu Vācijas militāro un ekonomisko varenību, un nesniegs īstu palīdzību Padomju Savienībai. Tikai pēc tam, kad Hitlers būs sagrābis PSRS, Anglija, saņēmusi teritoriālus ieguvumus uz Vācijas uzvarēto zemju rēķina, noslēgs ar Vāciju godpilnu mieru. Jājautā: kā gan Anglija un Vācija domāja imitēt karu viena pret otru? Abas vienojās, ka neizcels desantu vitāli svarīgās vietās, nebombardēs no gaisa karadarbības turpināšanai nepieciešamās rūpnīcas un citus objektus un — pati slepenākā un briesmīgākā noruna! — uzlidojumiem pakļaus tikai mierīgos iedzīvotājus. «Čērčilam un šādu vienošanos akceptējušajai angļu sabiedrības elitei,» raksta Muhins, «bija ļoti svarīgi, lai tajā brīdī, kad Vācija uzvarēs Padomju Savienību, angļu vēlētāji būtu morāli gatavi mieram ar vāciešiem, lai viņi baidītos no kara, lai būtu


skaūjuši nāvi nevis tikai kaut kur tāltālu kritušu karavīru bērēs, bet gan tieši — redzot savus nogalinātos bērnus un nodegušo māju krāsmatas. Lai viņi ilgotos nevis pēc uzvaras, bet gan pēc tās dienas, kad beigsies bombardēšana. Ja pieņemam šo versiju, tad kļūst skaidrs, kāpēc angļi turēja noslēpumā sarunas ar Hesu un kāpēc klusēja ari vācieši.» Tiesa, šī versija ir šausmīga, taču loģiska un pilnīgi ticama. Bet, lūk, kur tas āķis: tā nepavisam nesaskan ar sensacionālo atklājumu, ko izdarījis angļu ārsts Hjū Tomass. Viņš 1972. gadā izmeklējis Berlīnes Spandavas cietuma ieslodzīto Nr. 7 un konstatējis, ka tam nav nekā kopīga ar Rūdolfu Hesu!

HJŪ TOMASA SENSACIONĀLAIS ATKLĀJUMS Pēc trīs sējumos apkopotās slimības vēstures Hjū Tomass zināja, ka Rūdolfam Hesam ir vairākas rētas no Pirmajā pasaules karā gūtajiem ievainojumiem — no šrapneļa radītas brūces kreisajā rokā un šautas brūces krūšukurvja kreisajā pusē. Pēc šī otrā ievainojuma Hesu bija operējis pazīstamais vācu ķirurgs Zauerbruhs ar sev raksturīgo paņēmienu: 20x30 centimetru liels grieziens un astotās ribas rezekcija. «Es speciāli izmeklēju ieslodzīto, lai atrastu operācijas pēdas,» Tomass rakstīja, «un neatklāju ne rētas, ne ribas iztrūkumu, ne arī kādas zīmes uz muguras… Izbrīnījies par konstatēto neatbilstību, es lūdzu viņu paskaidrot, kas noticis ar viņa Pirmajā pasaules karā gūtajiem ievainojumiem. Pacienta reakcija uz maniem jautājumiem bija dīvaina. Viņš vāciski nomurmināja: «Par vēlu, par vēlu…» — iegāja palātā un vairs nenāca ārā.» Pārsteigtais ārsts sākumā apšaubīja slimības vēstures īstumu, pieļaudams iespēju, ka tā varētu būt fašistiskās propagandas falsificēta, lai piešķirtu Hesam Pirmā pasaules kara varoņa un upura oreolu. Taču neapstrīdami dokumenti, izgatavoti ilgi pirms nacistu nākšanas pie varas, apstiprināja visus Hesa ievainojumus. Un tas pārliecināja Tomasu, ka viņa pacientam, kas vadīja savas mūža ieslodzījuma dienas Spandavas cietumā, nav nekā kopīga ar Rūdolfu Hesu! Neatlaidīgais brits ņēmās detalizēti pētīt Hesa dzīvi, viņa pārlidojuma, sagūstīšanas un notiesāšanas apstākļus, un iegūtās ziņas, kā izrādījās, bija patiešām sensacionālas. Pēc firmas «Messerschmitt» arhīva dokumentiem Tomass noskaidroja, ka borta numurs tam nolietotajam «meser- šmitam», ar kuru Hess izlidoja 110 Augsburgas, bija pavisam cits nekā tam, ar kuru viņš ieradās Skotijā. .Šīs lidmašīnas likteni izdevās izsekot: tieši no Meseršmita rūpnīcas konveijera tā tika nogādāta uz Dānijas pilsētu Olborgu, uz ātru roku izmēģināta, un pēc dažām dienām tās atliekas atra​dās… Skotijā! Tālāk: kad Hess devās ceļā, Augsburgā viņa lidmašīna tika nofotografēta pacelšanās brīdī, un fotogrāfijā ir skaidri redzams, ka tai nav piekarināto rezerves degvielas tvertņu. Bet lidmašīna, kas atlidoja uz Skotiju, nosvieda tvertnes ar degvielu — viena no tām tika atrasta Klaidas upes dibenā. Starp citu, īstas vajadzības pēc tām ari nebija: sadragātās lidmašīnas tvertnēs eksperti atrada ceturto daļu degvielas, kas nebija izlietota. Tālāk: kā liecina Vācijas gaisa novērošanas un radiolokācijas dati, no Augsburgas izlidojusī lidmašīna šķērsojusi Holandes robežu un 40 jūdžu attālumā no Holandes piekrastes nozudusi. Bet saskaņā ar tā pilota lidojuma karti, kurš nolaidās Skotijā, viņa lidmašīna nonākusi virs jūras uz rietumiem no Amsterdamas un, iekām pagriezusies uz ziemeļiem, lidojusi gar Vācijas ziemeļu piekrasti. Taču neviena no turienes radiolokācijas stacijām to nav fiksējusi. Un, kā uzskata Tomass, tas nozīmē, ka lidojuma karte tikusi falsificēta. Dīvaina bija ari Vācijas ziemeļos dislocētās iznīcinātāju eskadriļas bijušā komandiera A Hallanda rīcība. Savā grāmatā viņš apgalvoja, ka, lai gan saņēmis Gēringa pavēli notriekt Hesa lidmašīnu krietni pirms pulksten 19.30, tomēr nokavējies par divām stundām un nav varējis to izpildīt. Kad Tomass


mēģināja šajā sakarībā noskaidrot dažas detaļas, Hallands atteicās atbildēt uz viņa jautājumiem, bet pēc Tomasa grāmatas iznākšanas mēģināja izdarīt pašnāvību. Ne mazums dīvainību Tomass atklāja arī faktos, kas bija zināmi par Hesa pirmajām Anglijā pavadītajām dienām. Tā, piemēram, pieredzējušo izlūku E Foni, kas tika norīkots uzraudzīt Hesu Tauerā, ārkārtīgi izbrīnīja gūstekņa uzvedības pilnīgā neatbilstība tam, kas bija zināms par Hesu. Pirmkārt, viņu pārsteidza šā cilvēka galējs novājējums: 182 centimetrus garais ieslodzītais svēra tikai 65 kilogramus. Tas kāri apēda visu, ko vien dabūja, bet Hess bija veģetārietis un ēšanā visai izvēlīgs. Ieslodzītais atteicās apmainīt netīro apakšveļu, bet Hess taču mainīja kreklus divreiz dienā. Beidzot — šis cilvēks runāja juceklīgi un nesakarīgi, pateica nepareizu savas dzimšanas datumu, nezināja, cik viņam māsu, minēja neesošus radiniekus un, aizbildinoties ar atmiņas zaudēšanu, nevarēja neko pastāstīt par notikumiem Vācijā. Bet, kad Foni, kam bija radušās nelāgas aizdomas, lūdza ataicināt cilvēkus, kas varētu Hesu identificēt, viņam šādu konfrontācijas iespēju nedeva. Uz Nirnbergas kara tribunālu nogādātais ieslodzītais Nr. 7 izturējās augstākajā mērā dīvaini. Visu prāvas laiku viņš simulēja atmiņas zudumu, nepazina ne Gēringu, ne citus nacistiskos varasvīrus pat pēc tam, kad tos stādīja viņam priekšā. Savu nesakarīgo, juceklīgo nobeiguma runu Nirn- bergā viņš beidza ar vārdiem, ka ir gatavs nest atbildību par to, ka sekojis Hitleram. Atrazdamies cietumā, šis cilvēks ilgus gadus atteicās runāt ar citiem ieslodzītajiem un savu izturēšanos motivēja ar to, ka šādas sarunas un atcerēšanos aizliedz cietuma noteikumi. Viņš atteicās arī no tikšanās ar radiniekiem. Savā pētījumā Hjū Tomass neaizmirst pieminēt arī angļu varas pārstāvju dīvaino izturēšanos pret Hesu jau pašā sākumā. Tā, piemēram, Tomass ir atradis materiālus, kas apliecina, ka, saņēmis kara ārsta pulkveža Dž. Greiama slēdzienu pēc Hesa pirmās izmeklēšanas, Čērčils nezin kāpēc lūdzis viņu īpaši uzsvērt, ka uz pacienta krūtīm nav rētu. Nirnbergas prāvas laikā Hess bija vienīgais tiesājamais, kuram nepaņēma pirkstu nospiedumus. Pat tad, kad ieslodzītais Nr. 7 advokātam E. Nivem tieši pateica, ka viņš nav Hess, tiesas ierēdņi tam nepievērsa nekādu uzmanību, atsaucoties uz ieslodzītā vājprātību. Taču tas netraucēja starptautiskam tribunālam piespriest nepieskaitāmam cilvē​kam mūža ieslodzījumu! Balstoties uz daudziem faktiem, Tomass nācis pie secinājuma, ka Hesa vietā uz Angliju aizlidojis viņa psihiski ne gluži normālais dubultnieks un ka Čērčils jau 1941. gada 14. maijā zinājis par šo samainīšanu, taču kādu tālredzīgu apsvērumu dēļ turējis šo noslēpumaino cilvēku ieslodzījumā visu kara laiku un nodevis viņu Starptautiskajam kara tribu​nālam kā īsto Hesu. Šie secinājumi it kā pārsvītro Jurija Muhina saprātoto hipotēzi. Bet tieši tā dod iespēju kaut ko apjēgt no pret​runīgajiem Tomasa faktiem.

KĀ TAS VARĒJA BŪT Vispirms: ne par kādu patstāvīgu Hesa rīcību, ko nebūtu sankcionējuši nacistiskie varasvīri, šajā pārlidojumā nevar būt ne runas. To pierāda no vāciešu puses rūpīgi izstrādātais operācijas plāns. Tika noorganizēti divi lidojumi: viens, kas novērš uzmanību un sākas Augsburgā; otrs — īstais un galvenais — no Olborgas. Pirmā mērķis — demonstrēt pārlidojuma faktu, otrā mērķis — patiešām nogādāt Hesu Anglijā. Tādēļ pirmā lidojuma garums bija pusotra tūkstoša kilometru un tā maršruts veda pāri visai Vācijai visu tās pretgaisa aizsardzības dienesta novērošanas līdzekļu redzeslokā, bet otrais — tūkstoš kilometru garais lidojums notika virs Ziemeļjūras, ārpus vācu radiolokatoru redzamības zonas. Pirmajā gadījumā, kad lidoja vācu viltus Hess, visādi tiek akcentēts starts: ir pavadītāji, «Hesu» fotografē svešā kombinezonā, iemūžina filmā lidmašīnas pacelšanos. Toties finālu līdz šim laikam apņem neziņas tumsa. Hitlers labi nospēlē niknuma lēkmi un tās laikā pieprasa par katru cenu notriekt Hesa «meseršmitu». Gērings nekavējoties dod attiecīgu pavēli, Hallands to spīdoši izpilda un noslīcina Hesa dubultnieku jūrā


netālu no Vācijas piekrastes. Kas attiecas uz otro — galveno maršrutu, pa kuru lidoja īstais Hess, tad faktiski nekas nav zināms par viņa startu Olborgā, taču atradās pietiekami daudz liecinieku lidojuma finālam Skotijā. Un vācieši krietni pastrādāja, lai noslēptu īsto maršrutu un radītu iespaidu, ka Hess atlidojis tieši no Vācijas. Hesa ierašanās Anglijā nostādīja Čērčilu visai sarežģītā situācijā. Atteikties no vāciešu priekšlikumiem nozīmēja palaist garām Britu impērijas saglabāšanas un nostiprināšanas iespēju un nolemt valsti ilgam, bezcerīgam karam. Pieņemt tos, tas ir, paturēt noslēpumā Hesa vizīti, nozīmēja kļūt par fašistisko specdienestu ķīlnieku, jo to rokās būtu pierādījumi par slepenu vienošanos aiz angļu tautas muguras. Pakāpeniski angļiem radās neparasts plāns: paziņot visai pasaulei par notikušo, bet īstā Hesa vietā sagatavot angļu dubultnieku. Un, ja pasaules sabiedrība pieprasītu parādīt atklātībā šo personu, «iesmērēt» tai angļu viltus Hesu, nekaunīgi apgalvojot lūk, šis cilvēks atlidoja, taču, vai tas ir Hess vai nav, to mēs nezinām. Bet, ja tāda parādīšana nebūs vajadzīga, sāksim sarunas un saraksti ar Hitleru, izmantojot īstā Hesa starpniecību, kurš būs kļuvis par ķīl​nieku pie angļiem. Tiklīdz Anglijā bija darīts zināms Hesa aUidošanas fakts, vācieši saprata, ka angļi ir atteikušies no sarunām. Viņi steigšus arestēja vai brīdināja vairākus Hesam tuvu stāvošus cilvēkus, bet pašu Hesu pasludināja par ārprātīgu, kas diezgan labi atbilda angļu izraudzītā Hesa dubultnieka psihiskajam stāvoklim. Tagad mums kļūst labi saprotama ieslodzītā Nr. 7 uzvedība tiesā un cietumā, kā arī tiesas un cietuma ierēdņu neizprotami paviršā attieksme pret viņu: visi it kā bez vārdiem bija savstarpēji vienojušies izvairīties no jebkādiem jautājumiem par viņu.

«ES TO NEPIEREDZĒŠU…» Kaut arī paši vācieši un arī angļi Rūdolfu Hesu bija pasludinājuši par ārprātīgu, tas nekavēja Starptautisko kara tribunālu piespriest nepieskaitāmam cilvēkam mūža ieslodzījumu cietumā. Un uzvarētājus var saprast: kamēr šis cilvēks atrodas cietumā, viņam ir aizliegts runāt un rakstīt par notikumiem, kas saistīti ar viņa 1941. gada lidojumu. Ļoti iespējams, ka arī pats ieslodzītais Nr. 7 lieliski saprata, ka cietuma režīms ir vienīgā garantija viņa dzīvības saglabāšanai. Lai nu kā tas būtu, 1987. gadā martā, kad šim cilvēkam lika saprast, ka M. Gorbačovs gatavs viņu atbrīvot, viņš vārgā balsī noteica: «Es to nepieredzēšu…» Un laiks pierādīja, ka viņam bijusi taisnība. 1987. gada jūlijā Padomju valdība Vācijas Federatīvās Republikas prezidenta Veiczekera vizītes laikā paziņoja par savu gatavību nekavējoties atbrīvot Hesu. Taču prezidents nezināmu iemeslu dēļ pierunāja Gorbačovu atlikt ieslodzītā atbrīvošanu līdz novembrim, kad Špandavas cietuma apsargāšanu kārtējo reizi pārņemtu padomju puse. Taču novembri nenācās gai​dīt… 1987. gada 18. augustā sabiedroto pārziņā esošā Špandavas militārā cietuma direktors amerikānis D. Kins sniedza oficiālu paziņojumu: «Rūdolfs Hess ir izdarījis pašnāvību. 17. augusta pēcpusdienā Hess, kā parasti, uzrauga pavadībā devās uz cietuma dārza mājiņu, kur viņš mēdza atpūsties. Kad pēc pāris minūtēm uzraugs ielūkojās mājiņā, viņš ieraudzīja Hesu ar elektrības vadu ap kaklu. Tika izdarīti mēģinājumi Hesu atdzīvināt, pēc tam viņu nogādāja britu kara hospitālī. Pēc jauniem pūliņiem Hesu atdzīvināt pulksten 16.10 tika konstatēta viņa nāve.» Pēc dažām dienām dārza mājiņa, kurā notika pašnāvība, nodega, un drīz vien nozuda arī elektrības vads, ar kuru Hess it kā pakā​ries. Visi šie apstākļi radīja nopietnas aizdomas cilvēkiem, kuriem bija zināms, kā Hess dzīvoja cietumā. Pirmais no viņiem bija nenogurdināmais Hjū Tomass. Izpētījis sekcijas rezultātus, viņš pārliecināti paziņoja, ka Hess nav izdarījis pašnāvību, bet gan nonāvēts vardarbīgi. Otrais bija Hesa dēls Volfs. Viņš bija ieguvis ar zvērestu apstiprinātu liecību no kāda Dienvidāfrikas advokāta, kurš vēlējās palikt nezināms. «Slepenā akcija, kuras mērķis bija Hesa nogalināšana, tika plānota tādā steigā,» advokātam


bija stāstījis Izraēlas speciālā dienesta virsnieks, «ka tai nebija pat kodēta nosaukuma.» Slepkavību Anglijas Iekšlietu ministrijas uzdevumā izdarīja divi angļu speciālo uzdevumu vienības kareivji britu pretizlūkošanas dienesta Mi-5 vadībā. Viņi iekļuva Špandavas cietuma teritorijā naktī no 15. uz 16. augustu un sagaidīja Hesu dārza mājiņā. Kad viņš tajā iegāja, dūšīgie zeļļi mēģināja viņu nožņaugt ar pusotra metra garu elektrības vadu. Deviņdesmit trīs gadus vecais vīrs izmisīgi pretojās. Kad, izdzirdējis Hesa kliedzienus, dārza mājiņā ieskrēja sanitārs Melovijs, viņš tur ieraudzīja divus nepazīstamus tēvaiņus. Viens no tiem masēja bezsamaņā gulošā Hesa sirdi un darīja to tik spēcīgi, ka salauza viņam vairākas ribas. Vairs neelpojošo ķermeni steigšus nogādāja hospitālī, bet izglābt Hesu neizdevās… Tā tika iznīcināts viens no trim cilvēkiem, kas nesa liktenīgo Rūdolfa Hesa vārdu. Vēstures mīkla paliek divu pārējo likteņi. Tā, kurš 1941. gada 10. maija vakarā izlidoja no Augsburgas un ņēma galu Ziemeļjūras ūdeņos. Un tā, kurš bija īstais Rūdolfs Hess un bez pēdām nozuda no zemes virsas. Vai viņam tika dota iespēja nodzīvot savu mūžu svešumā ar svešu vārdu? Vai arī viņš tika likvidēts britu speciālo dienestu dzīlēs kā nevēlams liecinieks un līdzdalībnieks vienā no šausmīgākajiem XX gadsimta noziegu​miem?


Staņislavs Ziguņenko Diskoplans no «treša reiha» Nesen man gadījās redzēt interesantu manuskriptu. Tā autors ilgus gadus strādāja ārzemēs. Kādā Latīņamerikas valstī viņš iepazinās ar bijušo nometnes KC-A4 ieslodzīto. Šī nometne bija ierīkota netālu no Pēnemindes, kur, kā tagad ir zināms, Otrā pasaules kara laikā atradās «trešā reiha» raķešu un citas superslepenas tehnikas poligons. Darbam tajā poligona priekšnieks ģenerālmajors Deribergers sāka izmantot ieslodzītos pēc sabiedroto aviācijas uzlidojuma, kad vajadzēja novākt drupas. Un tā 1943. gada septembri šis ieslodzītais kļuva par kāda interesanta notikuma liecinieku. «Mūsu brigāde todien beidza sagrautas dzelzsbetona sienas nojaukšanu,» viņš stāstīja. «Pusdienu pārtraukumā apsardze visu brigādi aizveda, bet es paliku turpat, jo strādājot biju izmežģījis kāju. Ar dažādām manipulācijām man galu galā izdevās kāju ievilkt, bet uz pusdienām es nepaspēju, mašīna jau bija aizbraukusi. Un tā nu es sēžu uz drupām un redzu: betonētājā laukumā pie viena no angāriem četri strādnieki izripina savādu aparātu ar pilienveidīgu kabīni, kas izskatās pēc apgāztas bļodas ar maziem piepūšamiem riteņiem…» Drukns neliela auguma cilvēks, kas, spriežot pēc visa, vadīja izmēģināšanu, pamāja ar roku, un dīvainais, no su- drabkrāsas metāla izgatavotais aparāts izdeva šņirkstošu, lodlampas šņākoņai līdzīgu skaņu un atrāvās no betonētā laukuma. Lidoja tas nestabili, šūpodamies. Un, kad no Baltijas jūras uzpūta īpaši spēcīga vēja brāzma, aparāts piepeši apgriezās otrādi un sāka zaudēt augstumu. Pēc brīža tas atsitās pret zemi, atskanēja lūstošu detaļu krakšķi, apšuvuma atlūzas aizdegās ar zilu liesmu. Kļuva redzams šņācošs reaktīvais dzinējs, bet tūlīt nodārdēja sprādziens — acīm​redzot eksplodēja degvielas tvertne. Tā, iespējams, noritēja viens no diskveidīga, vertikāli pacelties spējīga lidaparāta izmēģināšanas posmiem. Kā liecina inženieris Jurijs Stroganovs, kas īpaši pētījis šo jautājumu, tāda veida lidaparāta pirmo variantu izstrādāja vācu inženieri Šrīvers un Habermols 1941. gadā aerodromā netālu no Prāgas. Pēc konstrukcijas tas atgādināja gulošu velosipēda riteni. Bumbu veidoja pilota kabīne, spieķus — helikoptera rotora lāpstiņām līdzīgas regulējamas lāpstiņas, izturības labad ietvertas lokā. Mainot šo lāpstiņu pamatnes leņķi, varēja likt aparātam vai nu vertikāli pacelties un nolaisties, vai arī lidot horizontāli jebkurā virzienā. Tā viss izskatījās teorijā. Taču praksē drīz vien noskaidrojās, ka visa «riteņa» mazākā sasvēršanās izraisa stipru vibrāciju un kratīšanos. Labāk neuzvedās arī uzlabotais variants, kas no pirmā atšķīrās ar saviem izmēriem, dzinēju jaudu un citiem rādītājiem. Un, kaut gan konstruktori veiksmes gadījumā solīja sasniegt ātrumu 1200 kilometru stundā, šīs konstrukcijas tā ari palika tikai aerodromu ekso​tika. , Ļoti iespējams, ka uzkrāto pieredzi vēlāk izmantoja austriešu izgudrotājs Viktors Saubergers. Viņa konstruētais lid​aparāts, kura kodētais nosaukums bija «Belonces disks», izskatījās pēc «lidojošā šķīvīša», kam pa perimetru izvietoti 12 slīpi stāvoši reaktīvie dzinēji. Taču, jādomā, tie neradīja galveno cēlējspēku, bet noderēja tikai manevrēšanai. Platformas vidū atradās «bezdūmu un bezliesmu» dzinējs, kura darbības princips «balstījās uz sprādzienu», bet, lai darbotos, «tam vajadzīgs tikai ūdens un gaiss». Šis dzinējs tad ari pacēla lidaparātu debesīs. Bet vai tas, ko redzēja nometnes KC-A4 ieslodzītais, nebija šā lidaparāta prototips? To droši apgalvot nevar, jo daži fakti nesakrīt. Ir, piemēram, zināms, ka diviem «diska» variantiem diametrs bija attiecīgi 39 metri un 68 metri — daudz vairāk nekā tam vāciešu aparātam. Starp citu, prototips jau gan varēja būt stipri mazāks. Jo vairāk tāpēc, ka ieslodzītais to redzēja 1943. gadā, bet «Belonces disks» savu pirmo un pēdējo lidojumu veica 1945. gada februārī. Stāsta, ka trīs minūšu laikā tas sasniedzis 15 kilometru augstumu un attīstījis ātrumu 2200 kilometru stundā. Lieliski rezultāti, ja ņem vērā, ka aparāts


pacēlās un nolaidās vertikāli, varēja karāties gaisā un lidot jebkurā virzienā nepagriežoties. Taču karš jau tuvojās beigām, ienest kaut kādas pārmaiņas tā gaitā jaunums vairs nevarēja un drīz vien tika iznīcināts. Tā radītājs veiksmīgi aizbēga uz Amerikas Savienotajām Valstīm un 1958. gadā kādā savā vēstulē rakstīja: «…Pēc kara es dzirdēju, ka notiek intensīva diskveidīgu lidaparātu attīstība, tomēr, kaut ari ir aizritējis laiks un Vācijā iegūta plaša dokumentācija, valstis, kas pie tā strādā, nav radījušas neko līdzīgu manam modelim, kuru uzspri​dzināja pēc Keitela pavēles…» *** Pats Šaubergers arī neatjaunoja savu konstrukciju, kaut gan amerikāņi viņam par to solīja ļoti daudz. Kādēļ? Pēc vienas versijas, viņš uz visiem priekšlikumiem atbildējis, ka, iekāms neesot parakstīta starptautiska vienošanās par pilnīgu atbruņošanos, nevarot viņa izgudrojumu nodot atklātībai — tas piederot nākotnei. Patiesību sakot, tam lāgā negribas ticēt Atcerieties kaut vai to, kā ASV izvērsās Verners fon Brauns, ar kura raķetēm amerikāņi galu galā aizlidoja uz Mēnesi. Diez vai arī Šaubergers nebūtu padevies kārdinājumam, ja varētu parādīt savas preces labās īpašības. Taču, šķiet, viņam nebija ko rādīt Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņa rīcībā nebija visaptverošas informācijas, jo vairākums viņa palīgu, pirmklasīgu speciālistu, bija beiguši savu dzīvi koncentrācijas nometnēs. Starp citu, mājienu par to, ka līdzīgi darbi tomēr notiek, sabiedrotie saņēma. Vismaz mūsu speciālisti, kas bija apmeklējuši slepeno rūpnīcu Breslavā (tagad Vroclava), pēc kāda laika paši izvērsa darbu vertikālas pacelšanās lidaparātu konstruēšanā. Par to liecina kaut vai «muca», kas tagad glabājas kādā Monino aviācijas muzeja angārā. Oficiālais dīvainā lidaparāta nosaukums ir turboplāns. To izmēģināja 50. gadu beigās mūsu slavenais ass J.AGarnajevs. Turboplāns turējās gaisā un pārvietojās ar vertikāli novietota reaktīvā dzinēja cēlējspēku. Bet aparāts tika vadīts ar gāzdinamiskajām stūrēm, kas atradās tieši reaktīvajā strūklā. *** Starp citu, nav aizmirsti arī vertikālas pacelšanās lidaparāti ar helikopteru rotoriem. Tie ir noderējuši par pamaļu tā saukto diskoplānu radīšanai. Pie tiem pieder, piemēram, «lidojošais šķīvītis», ko konstruējis Pols Mollers, bijušais aeronautikas profesors, tagad izgudrotājs un biznesmenis. Šim lidaparātam, kas saucas «Volontieris-M200F», ir seši dzinēji ar skrūvēm, novietoti liektos kanālos pa «šķīvīša» perimetru. Vidū sēž pilots, kas vada lidaparātu. (Kā redzat, līdzība ar prototipu ir acīm redzama.) Šis «lidojošais šķīvītis» var lidot vairāku kilometru augstumā un sasniegt ātrumu 250 kilometru stundā. Nākamo loģisko soli spēra krievu konstruktori. Viens no tiem ir Tjumeņas augstskolas pasniedzējs, biznesmenis un izgudrotājs AI. Fiļimonovs. Viņa konstruētā lidaparāta būtība ir šāda. Aiz pilota kabīnes fizelāža strauji paplatinās, ar lokveida kanālu apņemot helikoptera rotoru. Bet astes daļā atrodas dzinēji ar propelleriem. Lokam ir vairāki uzdevumi. Kreisējošā lidojumā tas piesedz rotoru un piešķir lidaparātam labāku plūdlīnijas formu, tātad padara to ekonomiskāku. Kad augstums tiek samazināts, rotējošā skrūve un aerodinamiskās stūres nodrošina stabilitāti. Visbeidzot, nolaišanās brīdī no loka izbīdās gumijas gredzens, tā ka lidaparāts var «nosēsties uz vēdera», pareizāk sakot, uz gaisa spilvena. Izmantojot to, lidaparāts var arī pārvietoties gan pa ūdens virsmu, gan pa sauszemi, pārvarot līdz pus​metram augstus nelīdzenumus. Tālāku šās idejas attīstību piedāvājuši koncerna «EKIP» konstruktori, kas strādā LN. Ščukina vadībā. Un, kaut ari «EKIP» pēc formas atgādina nezināmu lidojošu objektu, tā konstrukcijā nekā fantastiska nav. Tas būtībā ir lidojošs spārns ar ļoti biezu profdu (līdz 37 procentiem no spārna hordas garuma). Šajā spārnā tiek novietota krava, parastās fizelāžas lidaparātam nav. Šasija ar gaisa spilvenu ļauj tam pacelties gaisā no jebkuras virsmas, bet unikālās aerodinamiskās spārna īpašības nodrošina


gandrīz vertikālu startu. Pirmais «EKIP» jau lido, tam droši vien sekos nākamās modifikācijas — lielāki un jaudīgāki lidaparāti. Darbu turpina arī ārzemju izgudrotāji. Tā amerikāņu aviācijas inženieris Džordžs Neimaiers nesen patentējis vēl vienu «lidojošā šķīvīša» konstrukciju. Tas ir disks, kura diametrs 60 metru. Centrālajā daļā diska biezums ir 15 metru, bet uz malām tas pakāpeniski samazinās līdz nullei, tā ka diskam pa perimetru veidojas asa šķautne. No augšas visa diska virsma ir noklāta ar saules baterijām, bet tā apakšējā daļā ir iluminatori 800 pasažieriem, kas var izvietoties četrās rindās gar lidaparāta ārmalu. Diska augšdaļa piepildīta ar hēliju, lai būtu papildu cēlējspēks. Zem diska piemontēti deviņi turboreaktīvie dzinēji uz šarnīriem. Tie spēj pacelt diskoplānu gaisā vertikāli un pēc tam piešķirt tam horizontālu kustību. Papildu cēlējspēku rada arī pats disks ar savu aerodinamisko virsmu. Tādējādi rodas jaudas rezerve, tā ka diskoplāns var turpināt lidojumu arī tad, ja daži tā dzinēji piepeši iziet no ierindas. Starp citu, pat ja transatlantiskā reisā būtu jāpiedzīvo piespiedu nolaišanās, nekas īpaši briesmīgs nenotiktu. Šim diskoplānam piemīt laba peldspēja, un tas var noturēties virs ūdens, cik vien ilgi vajag, — katr ā ziņā līdz tam brīdim, līdz ierodas palīdzība vai apkalpe patstāvīgi izlabo bojājumu. Tā konstrukcija izskatās uz papīra. Bet ko rādīs dzīve? Pats izgudrotājs ir diezgan skeptiski noskaņots. «Pēc brāļiem Raitiem tikai vienam cilvēkam ir izdevies ieviest ASV praksē jauna veida lidaparātu,» viņš saka. «Tas bija Igors Sikorskis, kas 1943. gadā patentēja savu helikoptera projektu. Būtu jauki, ja es būtu otrais…» Gribētos tam ticēt Taču līdz šim laikam «disku» un «šķīvīšu» aerodinamiskie rādītāji vienmēr ir izrādījušies sliktāki nekā tradicionālajiem lidaparātiem. Tādēļ arī nav likts tālāk par tiem eksperimentiem, kas šeit aprakstīti.


Saturs Pirmā daļa. PAGĀJĪBAS ĒNAS L. Usačova Izgaisusi vienība 7 K.Kedrovs Pašnāvības domu Majakovskim varēja iedvest 11 T. Belousova Uz kurieni ved slepenās ejas?………………………………………… 25 5. Černihs Čapajevs nav noslīcis upē… …………………………………………….. 37 J.Rosciuss Kasandras sindroms jeb Mūka Ābela dzīves gājums 41 Z. Geimans Supercēlais godkāris jeb Vienkārši Paracelzs . . . 109 A. Melnikovs Medicīnas Luters vai medicīnas Hērostrats?. . . 113 t j A. Hersonovs-Udačins Debesu varām pakļautais……………………………….. 117 M. Gurevičs 137 soļi nezināmajā……………………………………………………. 121 V. Naumovs, A.Krajuškins Cietumnieks Nr. 110………………………………. 127 Otrā daļa. SENČU NOSLĒPUMI P. Pavels Moai mācās staigāt………………………………………………………… 139 LVilenska «Es eju caur uguni»………………………………………………………. 169 V. Filipovs Ivana Bargā bibliotēka Vologdā?…………………………………….. 183 Trešā daļa. KARA ATBALSIS P. Enke Dzintara istaba……………………………………………………………….. 189 V. Spančenko Dzintara gaisma no pazemes………………………………………. 257 Ž. Blons Nenogremdējamais………………………………………………………….. 263 A. Ļiskins «Sliekas nometne»………………………………………………………… 347 G. Smirnovs Sods bez nozieguma?………………………………………………….. 359 S. Ziguņenko Diskoplāns no «trešā reiha»………………………………………… 375 GADSIMTU NOSLĒPUMI Redaktore D. Avotiņa Korektore I. Sakse Tehniskā redaktore V. Vasiļjeva Formāts 84x108/32. 12 iespiedi. Iespiesta a/s «Rota - 3» tipogrāfijā, Brivibas ielā 139, Rigā LV1012 * Tagad Gdaņska. [1] vairāki dokumenti, kas rakstīti senā krievu valodā, saprotamības labad šeit īsināti vai tulkoti pārstāstījumā. (Red.) [2] nestinārija — Bulgārijā izplatīta sena ugunsiešanas paraža. [3] tagad klaipēda. [4] iespējams, ka to papildināja ari dzintara dziednieciskās ipašības. [5] džaluta — atols Maršala salu arhipelāga dienvidos, Klusā okeāna rie​tumu daļā. [6] Česters viljams Nimics (1885 — 1966) — amerikāņu admirālis, kas pēc Pērlhārboras sagrāves kļuva par ASV Klusā okeāna flotes virspavēlnieku. [7] midway (angļu vai.) — pusceļš. [8] viceadmirālis Holzijs tajā laikā ārstējās ASV. [9] *nen» — nosacīts apzīmējums burtam N (Navy). [10] «ter» — nosacīts apzīmējums burtam T (Transport). [11] numea — jaunkaledonijas galvenā pilsēta; Efate — sala Jaunhebridu salu arhipelāgā; Tongatapu — sala Tongas salu arhipelāgā. [12] santaizabela — sala Zālamana salu arhipelāgā, atrodas uz ziemeļiem no Gvadalkanalas.

Gadsimtu noslepumi-2  
Read more
Read more
Similar to
Popular now
Just for you