Latvija

bijām viesos, un steigšus izstiepu roku, lai atvērtu logu.

— To gan ne! — viņa iebilda. — Tagad jau visi lauki nolaistīti ar to amonjaka ūdeni. Viens briesmīgs smirdeklis, es jums saku. Tā kā pēc vecām olām, pēc vanckariem. Mans deguns to neņem pretī. Līķu smaka tad ir labāka, es jums saku.

Vīrs palūkojās atpakaļ, stipri pārvērties ģīmī. Es arī laikam biju nobālusi, jo viņa sāka man spricēt virsū odekolonu «Neļķe».

— Tas palīdzot tikai pret odiem, nevis pret ģīboņiem, — es atvairījos.

— Nesakiet vis! Kad eju skatīties avārijas, es vienmēr turu to pie deguna.

Morgā tāpat bez tā nevar. Pagājušo nedēļu es tur biju meklēt kaimiņienes onkuli.