Atgriesanas - Vladimirs Kaijaks

un sasaistītu sēžam cieši līdzās jaunai sievietei.

Sieviete pēkšņi pagriezās pret viņu un kā izbrī​nījusies iejautājās: — Kāpēc tu nekā neēd?

Jūrnieks iesmējās. Jā, patiesi, cik ilgi tad viņi domā tā sēdēt?

— Labi, — viņš teica, — tad sāksim ar. — Izvilka savu trofeju nazi, atvēra degvīna pudeli un atgrieza konservu kārbu.

Kamēr jūrnieks tā rīkojās, sieviete skatījās uz viņa rokām un izlikās ārkārtīgi nopietna un norū​pējusies, šķita, viņa cenšas kaut ko atcerēties.

Jūrnieks pielēja abas glāzes. Viņi saskandināja.

— Par to, ka es tevi sagaidīju.

Jūrniekam šāds tosts likās mazliet dīvains un divdomīgs, bet viņš nekā neteica, jo negribēja būt nesmalkjūtīgs, aizrādot, ka viņa vietā tiklab te va​rēja sēdēt kāds cits.

Eda klusēdami. Patiesību sakot, jūrnieks nebija izsalcis, un sieviete ēdienam tikpat kā nepieskārās; viņa, nemaz nekautrēdamās, spiedās jūrniekam klāt, acīm redzami alkdama jo lielāka tuvuma. Lai gan viņš bija jūrnieks, cilvēks, kas divus pēdējos kara gadus ne vienreiz vien skatījies nāvei acīs un turpināja to darīt vēl tagad, tomēr sieviete ar savu atklāto tiekšanos pēc viņa darīja matrozi nedrošu, it kā sasaistīja.

Neraugoties uz brašo stāju un ārējo bravūru, viņam ar sievietēm tikpat kā nebija nekādu piedzīvojumu, kaut savā dvēselē viņš pēc tiem alka un tāpēc pats sev šķitās samaitāts; un sevišķi samaitāts viņš sev likās tāpēc, ka dzimtajā ciemā viņu aizvien vēl gaidīja kāda dzeltenbižaina meitene, kura bija viņu pavadījusi uz fronti. Visu kara laiku viņi sarakstījās un turpināja sarakstīties vēl tagad. Viņš zināja, ka šī meitene viņu patiešām gaida. Taču, neraugoties uz to, pirms gada, kara slimnīcā ārstējoties no ievainojuma, viņš sastapa kādu jaunu māsiņu, pie kuras nodzīvoja divas nedēļas — visu atvaļinājuma laiku, ko piešķīra pēc iznākšanas no slimnīcas, lai varētu atpūsties un apmeklēt vecākus. Toreiz vecāki tā arī palika neapmeklēti, tāpat meitene, kura viņu gaidīja mājās. Vēstules turpināja pienākt, taču viņam bija tāda sajūta, ka ir kaut ko nodevis un bijis negodīgs. Ar laiku šie pārmetumi gan noklusa, bet pavisam aizmirsti netika. Un nu viņš atkal pa galvu pa kaklu metās jaunā dēkā! Protams, tāpat būtu rīkojušies lielākā daļa viņa biedru, taču šobrīd, sēdot pie šīs dīvainās sievietes sāniem, dzerot viņas degvīnu un raugoties vāji mirguļojošās eļļas lampiņas liesmā, jaunais matrozis pats sev likās nelietīgs. Arī toreiz, pirms gada, viņš bija juties nelāgi. Bet tā bija pagātne, no kuras viņš vēlējās tikt vaļā. Un māsiņa jau toreiz labi zināja, ka viņš var palikt tikai divas nedēļas, taču toreiz pār visu gulēja nāves ēna, kas notiekošajam piešķīra citu spožumu, it kā attaisnoja šādu rīcību, jo abi jau​nieši vienādi stipri alka mīlestības un maiguma. Bet tagad?

«Nu gan atradies ēzelis!» jūrnieks sevi norāja. «Kurš vīrietis gan nakts laikā, sēdot blakus daiļai sievietei, nodosies filozofiskām pārdomām? Muļķis tāds!» Tad viņš vēlreiz pielēja abas glāzes. Lai notiek kas notikdams! Ha! Kas tad varēja notikt? Viss bija tieši tā, kā tam jābūt. Un matrozis pirmo reizi tā vērīgāk ieskatījās sievietes sejā. Viņa bija pietiekami daiļa… un laikam vientuļa; droši vien sen neviens to nebija glāstījis … ne jau velti skrēja uz ostu sagaidīt kādu jūrnieku. Jebšu viņa varbūt bieži lā dara — sagaida kādu… un krīt ap kaklu. Visas viņas vienādas — bez glāstiem ilgi nevar, un viņš iedomājās, ka dzeltenbižainā droši vien dara tāpat. Šāda iedoma sāpēja, kaut kur sirds dziļumos viņš juta, ka ir netaisns gan pret šo, kurai blakus tik nejauši un negaidīti atradās, gan pret to, kura viņu gaidīja mājās. Taču viņš nolēma būt īsts vīrietis un nešauboties ņemt to, ko no sievietes var paņemt. Spēji atliecis sievietes galvu, pieplaka viņas lūpām. Šķiet, viņa to vien bija gaidījusi — piekļāvās jūrniekam cieši un kvēli. Viņi piecēlās un apskāvušies stāvēja istabas vidū. Jūrnieka rokas, slīdot pār viņas augumu, sataustīja ap​ģērba pogas, bet tad sieviete viņu atstūma, sacī​dama: — Es pati… Ej gultā! Un netrokšņo, neuzmodini kaimiņus! — Un izgāja.

Jūrnieks iemetās vēsajos, mazliet miklajos palagos un sāka gaidīt, vērodams nelielo istabiņu, pieticīgās mēbeles, ja par tādām varēja saukt šo čīkstošo gultu, melno kumodi ar izlupušo spoguli, dažādos krēslus un solu, uz kura tikko bija sēdējuši; skapja nebija, tā vietu, šķiet, izpildīja kaktā pie