Atbrivotais zvers vilis lacis by firmaartcom

— Lai viņi uzņem bez manis. — Miss Vilmor! — Es palieku Rīgā! Blondā skaistule sasit papēdīšus, apgriežas apkārt un sāk pielāgot, cepuri. Brauna kundze nopūšas un kārto čemodānus. Vilciens jau skrien gar priekšpilsētas namiem. Kailie smilšu laukumi, tukšie vagoni uz rezerves sliedēm un brūnie pārmijnieki ar sarkaniem un zaļiem karodziņiem rokās vieš kaut ko grūtsirdīgu. Liānai kļūst skumji. Viņa skatās, kā žīdiete nes padusē raibu gaili un uz blakus sliedēm daži viri ar lāpstām līdzina uzbērumu. Lokomotīve iekaucas gari un spalgi. Riteņu takts kļūst gausāka. Čīkst bremze, un pie vagonu logiem parādās vīri zilos kreklos un dzeltenās cepurēs, ar ādas somu pie jostas. Tie izķer nesamos no atbraucēju rokām. Muitas formalitātes … viesnīcu boji. .. Holivudas zvaigzne sēstas auto un brauc uz labako Rīgas viesnīcu. — Vai jūs redzat, misis Braun, te vēl ir zirgi! Šie cilvēki vēl brauc ar zirgiem! — Jā, un viņiem nav pat metro! Nabaga, nabaga pilsēta, kurai vēl nav sava apakšzemes tramvaja . .. Vēsts, ka ieradusies visā pasaulē slavenā kinozvaigzne, ātri kā zibens izplati jās pa Rīgu. Liāna vēl nebija ne labi iekārtojusies savos greznajos apartamentos, kad sāka zvanīt. Jauni cilvēki ar fotoaparātiem un bloknotiem drūzmējās viņas pieņemamā istabā. Veltīgi Brauna kundze tiem stāstīja par nogurumu un migrēnu. Šie jaunekļi bija no preses, viņiem bija jautājumi. Liāna iznāca elegantā pēcpusdienas tērpā. Uz gaišzilā auduma fona jauki izcēlās skaistais kakls un maigā seja. Žurnālisti dziļā cieņā loka savus mugurkaulus. Birst jautājumu krusa, seko lēnas, apdomīgas atbildes. Liāna pie tādam lietām sen pieradusi. Jau veselus trīs gadus viņu ik dienas intervē, un dažreiz viņai uzstāda ne tādus vien kautrīgus jautājumus kā šie pieklājīgie Rīgas jaunekļi. O, šie visugribīgie preses bruņinieki labprāt izvandītu viņas guļamistabu un aptaustītu, no kādas drēbes šūti« viņas naktskrekli. Ceturtdaļstundu Liāna atbild jautājumiem. Tad viņa pozē fotogrāfiem. Liesmo magnēzijs, knikš pogas, un intervētāju bars aizsteidzas uz savām redakcijām. Bez šaubām, šī amerikāniete ir ļoti laipna. Viņa dievina Rīgas neizsukatos zirgus, un par ielāpainiem ormaņiem viņai vislabākās domas. Tad nāk kādas citas sugas apmeklētāji. Lielie teātri un kino sūta savus pārstāvjus. Šie kungi un šīs dāmas jāpieņem pa vienam. Viņi nepieraksta bloknotos Liānas izteicienus. Saviļņoti, sajūsmā drebošām balsīm viņi runā par mākslinieces talantu un pasniedz puķes. Liāna aposta katru buķeti, viņas viesistaba sāk atgādināt puķu veikalu. Mazais, maigais radījums sajūt nogurumu, bet apmeklētāju straumei vēl nav gala. Tikko iziet kinoteātra direktors, jau rūpīgi uzsmaidinātu seju bāž durvīs dramatisko kursu vadītājs. Atkal buķete, sarkani un balti ziedi. Liāna sameklē kādā čemodānā fotogrāfiju sainīti. Par katru buķeti viņa samaksā ar vienu pastkarti. Ar pašrocīgu parakstu. Un katrreiz tas ir pēdējais eksemplārs. Pēc oficiālajām kolēģu vizītēm sākas lielās pasaules apciemojumi. Sabiedrības dāmas akreditējas pie Holivudas majestātes. Šai amerikānietei jāredz, ka arī Rīgā prot labi ģērbties, nēsāt zvērādas un dārgakmeņus. Un kas mums par skaistiem sunīšiem — balti, melni, pelēki un raibi, cits par citu maziņāki, cits par citu bezkaunīgāki. Kundzes skūpsta savu suņu mitros purniņus, kungi spiež lūpas pie Liānas baltās rokas. Viņa saņem daudz ielūgumu. Viņu gaida gan slēgtās ģimeņu vakariņās, gan īpaši rīkotos banketos. Šie rīdzinieki ir tik viesmīlīgi un sabiedriski. Dzejnieki Liānai veltī savus dzejoļus, teātri grib rīkot viņas viesizrādes.