Issuu on Google+


Annotation VILIS LĀCIS ATBRĪVOTAIS ZVĒRS Fantastisks ROMĀNS Kopoti raksti-1

PIRMĀ DAĻA OTRA DAĻA TREŠA DAĻA Komentāri VILIS LĀCIS ATBRĪVOTAIS ZVĒRS Fantastisks ROMĀNS Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

.


PIRMĀ DAĻA Es sēdu sava mazajā putnu burī, pelēkas, lielas celtnes paša apakšā, tai stāvā, ko dēvē par pagrabu. Iela sniedz man mazliet gaismas pa loga augšējo rūti, un visi āra trokšņi sasniedz mani. Lai gan mana istabiņa ir tik niecīga un pats es tik nenozīmīgs lielajā cilvēces masā, es nemaz nejūtos nospiests un sīks. Šis lielais nams, kura skārda muguru kā aizmigušu valzivi lāgiem silda saule, tas gan gul pār mani, un sabrukšanas gadījumā (kas Rīga saceltu ilgstošu sensāciju) es butu pirmais, ko akmeņa masas apraktu zem sevis. Bet par tādām lietām nav patīkami domāt. Tādai nāvei nav ne mazākās pievilcības. Lai gan visu savu līdzšinējo dzīvi esmu pavadījis bez komforta, man vienmēr bijusi vēlēšanās nomirt komfortā, ar labsajūtu. Domas, ka mani varētu nejauši sadragāt tramvaja riteņi vai būtu jānoslīkst ledus aukstā ūdeni, liek man nodrebēt baismā. Visvairāk baidos saltuma. Es vēlētos mirt saulainā dienā, kad debesis zilas un uz asfaltētām ielām smaržo darva, līn tai vietai, kur es beigtu savu esības eksperimentu, vajadzētu būt sausai un klusai. 7'ik lielas ir manas vēlēšanās šai lietā, cita es neprasu. Neviens taču neteiks, ka Eduards Pakalns ir nepieticīgs cilvēks. Es sēdu savā putnu būrī. Vakars ir garāks kā citreiz, jo šodien sestdiena. Jau sen esmu nomazgājis darba putekļus un traipus. Uz augstskolu šovakar nav jāiet. Varu dikā paslaistities savā istabiņā. Tā nav necik interesanta, to nemaz nav vērts aprakstīt. Tās apmēri līdzinās 12X12X10 pēdām. Sienas tapsētas. Šaura dzelzs gulta, galds, etažere ar grāmatām, divi krēsli, mazs sienas spogulis, drēbju pakaramais ar dažiem apģērba gabaliem — tas ir viss, ko ziņkārīgi ļaudis še atrastu. Zagļi mani neapciemo, šo kungu gaumē nav šādi sīki veikali. Viņi ir labi informēti par beletāža iemītnieku apstākļiem un labprāt met līkumu pagrabam, lai nokļūtu kādā sešu vai astoņu istabu dzīvoklī. Tur bufetēs glabājas sudraba naži un kristāla trauki, bet rakstāmgaldu atvilktnēs un seifos patvērušies daži akmentiņi, kurus spožumu mīlētāja cilvēce atzīst dārgākus par zeltu. Jā, tur ir vērts paciemo​ties … Šovakar man drīz apnīk tā vientulīgi sēdēt, un es apģērbju savu brūno uzvalku. Bikses ir labi izgludinātas, svārku mazajā krūts kabata iesprausts moderni saņurcīts mutauts. Es nemīlu smaržas varbūt tāpēc, ka esmu tik ikdienišķs cilvēks. Mani sapņi nelidinās augstu. Es vismaz pats savām acīm spēju vērot viņu gaitas. Dažreiz tie gan grib paklejot pa namu jumtiem, no kurienes skatoties lejā kustošie cilvēki šķiet tik maziņi. Citreiz tie grib mani celt uz pjedestāla, un tad es labprāt redzu pie savām kājām cilvēci, kas nezin par ko sajūsmināta aplaudē un dzied man slavas dziesmu. ŠI stāvēšana uz pjedestāla ir tiešām impozanta, un šī cildinātāja šalkoņa tur lejā tīksmina, glaimo manai pašapziņai. Ļoti, ļoti negribas kāpt tad lejā, atgriezties tiešamībā. Vispēdīgi es uzvelku savu pērno rūtaino mēteli un brūno žokeja cepuri. Nu esmu ielai piemērots, neviens par mani nebrīnīsies, neliksies zinis, bet tas jau ir ļoti daudz — iegūt sabiedrības vienaldzību. No suņiem ne​baidos, tālab nenēsāju spieķi, lai gan spieķis piešķir sa​vam nēsātājam visai cienījamu izskatu. Cik impozanti, ja vienā rokā cimds, otra — kaila, bet pulēta nūja iesprausta padusē. Sargieties šīs nūjas! Tā ir koka, un tai daudz zaru … - Saule jau noslēpusies aiz Pārdaugavas namiem. Šaurākās ielās krēsla, un garāmgājēju sejās nevar saskatīt, vai tās ir pūderētas vai nav. Man patīk uzmest ciešu, nekautrīgu skatu katram pretimnācējam, padomāt par to, kas šie cilvēki ir, kādas jūtas un vēlēšanās trauc tos viņu pašiem vien zināmās gaitās. Varbūt tāpat viņi vēro mani. Tad es slaistos gar vitrīnām, kā tauriņš šai tumšajā vakarā krītu uz gaismu, apskatu preces, kas izliktas apskatei veikalu skatlogos. No katra zābaka purngala, no katra zeķu turamā brēc mode drebelīgā āža balsī. Katram tā jauzklausa, jo šis ir viens no augstākiem baušjiem cilvēka dzīvē.


Moderni ģērbties — to prasa pati eksistence, tā ir tāda pat nenovēršama vajadzība kā ēst un dzert. Jo par visu vairāk mēs baidāmies kļūt smieklīgi citu cilvēku acīs. Man garām aiztraucas kamanas. Melnais rikšotājs stalti cilā savas slaikās kajas. Uz bukas sēž mūmija, bet kamanu segā tinas jauks radījums vāverādu kažokā. Klausoties dzidrajā zvārguļu šķindoņā, kļūst tā kā līksmāk, ielas čaloņā iešalc kaut kas draiskulīgs, bērnišķīgi pasakains. Aiztrauc kamanas, daiļas sejas smaida, man apkārt skan daudzas balsis. Un tomēr es esmu tik vientuļš, neviens smaids nav domāts man, neviena balss nesauc manu vārdu. Kāpēc es še vispār esmu, ko meklēju šais ielās? Un nu es atrodos Rīgas kino centrā, kur vairāki kino izaicinoši apmetušies cits citam blakus. Katrs no tiem kliedz savu aicinājumu. Tam vienam balss mazliet aizsmakusi no lielas kliegšanas. Varbūt tas ir no mūžīgās klaiņošanas pa mežonīgo rietumu stepēm, varbūt no saaukstēšanās vēsā ūdenī, glābjot kādu slīkstošu dāmu. Te vienmēr notiek visādi varoņdarbi — ir taču vienalga, vai varonis prērijā gana govis vai kādā tavernā piekauj iedzērušu huligānu. Varonībai ir daudzas un dažādas iz​pausmes. Es tikko spēju izspiesties caur pūli līdz reklāmas attēliem. Līks jauneklis Haralda Loida brillēs pieliecis pūtītēm nosēto seju pavisam klāt kadam attēlam. Viņš ir nopietns kā Lielās Piektdienas sprediķis, bet tuvredzīgās acis aiz biezajiem stikliem savilkušās šauras, šauriņas. Es neesmu no kautrīgajiem un, tā kā mans svars par dažiem kilo pārsniedz briļļainās nopietnības svaru, vienkārši izspiežu viņu no vietas un piebāžu degunu attēlam. Jaunekļa acis met niknus zibeņus, bet es tikai gribu redzēt, vai tiešām tai Holivudas daiļavai ir tik labi veidotas gūžas, ka tās varēja likt aizmirsties jaunam džentl​menim uz. ielas. Jā, tagad es saprotu, kāpēc puiša acis tik šauriņas, kāpēc viņš līdzinās kaķim, kas pamanījis sētā zvirbuļus. Viņu ir ķērusi kārdinājuma bulta! Skaistā amerikāniete spēlē sava ķermeņa mūziku, un džentlmeniskie jutekļi sīc smalku, noklusināmu atbalsi. Mani nogrūž pie malas drukns kungs lapsadas kažokā. Viņš ar savu laulāto draudzeni ir nācis sagrabstīt drusku kairinajuma saviem pagurušajiem jutekļiem. Viņi skatīs šo filmu, viņu asinis pamazām sasils, un tie vēl atradis prieku viens pie otra. Cildeniem paraugiem jāseko . . . Eju tālāk. Man pa priekšu iet divi pusaudži. Viņu bikses ir pagalam nošļuktas un mētelīši sen rāda zobus, bet uz nošķiebtajām kurpēm uzvilkti gluži jauni gaiši getri. Tie slēpj caurās zeķes un visam cilvēkam piešķir kādu īpatu diplomātisku eleganci. Kad pretimnācējs jusu garderobes apskati sāk no kājām, tad šie gaišie getri pirmie radīs ievērību. Un ko gan mums vēl tā vajaga kā ievērību? Mums patīk defilēt tūkstoš svešu acu priekšā, mums kļūst labi, ja šīs acis mums seko. Mēs esam sajūsmā, ja pamanām šais acīs skaudību. Skaudība — tā pierada mūsu pārākumu, mēs labprāt esam pārāki par citiem. Šie abi pusaudži droši vien nepretendē uz tik augstām lietām, bet vai tāpēc lai tie nebūtu vislabākās domās par sevi? Lūk, tāpat, kā šī komiskā noplukušā sieviņa, kas nāk man pretim. Viņai kājās vecas galošas un sarkansvītrainas vilnas zeķes, mugurā apdilusi pliša jaka, bet galvu sedz cepure, kas skaitījās moderna priekš kara. Visus šos lēverus kādreiz valkājusi cita miesa — tīrāka un labāk paēdusi. Nabaga sieviņa ir izstaigājusi visu uteni, izvandījusi visas krāmu bodītes, kamēr par saviem trūcīgajiem grašiem tikusi pie šādas greznības. Un tagad viņa var pašapzinīgi staigāt pa pilsētas ielām. Ziņkāri skati to pavada ik uz soļa; kas par to, ka tajos tik daudz neslēpta izsmiekla? Viņa ir guvusi ievērību, tas atsver visu. Pie rokas viņa ved mazu puisēnu, gadus sešus septiņus vecu. Zēns izskatītos gandrīz komisks savā pārmērīgi lielajā ormaņa cepurē un liela cilvēka zabakos, ja nebūtu tik nožēlojams. Vientiesīgi viņš soļo blakus savai mātei, pie katra skatloga grib apstāties. Tad māte viņu purina un vilkšus velk


tālāk. — Nu, kas tur ko skatīties, tādos niekos? — viņa pukojas, bet zēns griež galvu atpakaļ un ilgi neatrauj skatus no gaišā loga. Ja jūs domājāt, ka tur bija izliktas rotaļu lietiņas, alvas zaldātiņi, kuģi pilnām burām, gumijas bumbas, bilžu grāmatas vai kaut kas tamlīdzīgs, pie kā atrod patikšanu labi audzināti bērni, tad jūs maldāties. Sis vientiesīgais zēns droši vien nav apveltīts ar lielu prātu un labu fantāziju. Jo tur bija tikai kāds maiznīcas logs. Daži kukuļi baltmaizes un kliņģeri bija savaldzinājuši šo mazo cilvēku. Sieviņai sametas kauns par tik aprobežotu bērnu. Nosarkusi un sašutusi viņa rauj savu atvasi aiz rokas. — Velcies ātrāk, krupis tāds! Cilvēki sāk jau smiet par mums … Bet bērnam vēl tik daudz nerūp svešo kungu smīni un estētisko dāmu neestētiskā nicinājumā savilktās lūpas. Viņam gribas ēst. Viņš nav vainīgs, ka māte pelna pusotra lata dienā un nevar viņam atļaut to kaloriju daudzumu, kādu fiziologi atzinuši par nepieciešamu augošam bērnam. Viņš skatās uz maizi, un viņam nav kauna. Garām braucošos tramvaja vagonos rēgo reklāmas plakāti: mazulis ar karoti strebj sīrupu. Visos logos redzami šie brangie, smejošie mazuļi. Daži dzer pienu, citi buljonu, un vēl citi ēd apelsīnus, ogas. Šos pārbarotos mazuļus ir kas mīlē, žurnāli un laikraksti rīko viņu skaistuma konkursu. Viņi ir kā sugas kumeļi, kuru fiziskai kultūrai velta vislielāko ievērību. Jā, un šis vientiesīgais zēns, kas skatījās atpakaļ uz kliņģeriem… es iesmejos pie sevis, un garamgajeji izbrīnā raujas sānis. Mani pārņem savāda jautrība. No kurienes tā rodas, par ko — es pats nezinu. Es skatos nolaizītiem dendijiem sejās un smejos. Viņi nošņācās, parausta degunus un neskatās manī. Bet tad arī es vairs nepievēršu viņiem vērību, jo uz ielas kaut kas notiek. Bārdains vīrs streipuļodams nāk pāri ielai. Šovakar viņš ir kungs no ietnes līdz ielnei. Saīdzis šoferis aptur autobusu un uzgaida, kamēr bārdainim labpatiks atbrīvot ceļu. Bet tas nedomā steigties. Laika viņam netrūkst — šī manta nav no dārgajām. — He, he, he! — viņš smejas, un zem ūsām parādās dzelteni, apdrupuši zobi. — Jūs domājat, es kāds pļēgurs? Nu, tas jums šoreiz neies cauri, šofera kungs. Lēnām brauksi, tālāk tiksi, he, he! Ja tu domā, ka vari visus cilvēkus apšļākt ar dubļiem, tad es tev kaut ko teikšu. Jā. Es strādāju dzirnavās. Mēs pelnām smuki, bet tev arī jābrauc lēnāk. Tikai pasaki tai bābai, tai kasierenei, lai viņa nevārās tik daudz. Autobuss aizdrāžas, bet bārdainis stāv uz ietnes un pieglaužas pie laternas staba. No viņa garo degvīns. Kur viņš iet, tur deguni pagriežas uz otru pusi. Un kāda dāma nenociešas. — Plukata … — viņa teic it kā pie sevis. Bet to viņai nevajadzēja darīt. Bārdainis seko tai, draudīgi grīļo aiz​vien tuvāk. — Žagata … — viņš šļupst. — Vai tu man devi naudu, ko dzert? Vai tu man kāds tiesātājs? Es strādāju dzirnavās un dabonu četri lati par dienu. Ja es drusciņ iemetu, tad tev par to nav jākladzina. Ej mājās un auklē bēr​nus! Dāmiņai tāds notikums dod vieglas kajas. Viņa steidzas, viņa meklē kādu, kam pieķerties pie elkoņa. Šādos brīžos viņas labprāt dodas vīrieša aizvēnī. Es esmu tas nelaimīgais, kam lemts kļūt par varoni. Viņa nāk pie manis . .. Viņa jau satvērusi manu elkoņu. — Palīdziet… — viņa dveš, un es nokremšļojos aiz cienības. Man nav iebildumu, ja viņa drusciņ paļaujas uz manu aizsardzību. Es raidu iznīcinātāju skatu uz bārdaiņa pusi un krietni izgāžu krūti. Parasti man ir deviņdesmit seši centimetri krūšu mērā, bet tagad rodas iespaids, it kā tur būtu veseli simt divdesmit. «Nāciet, te stāv vīrietis ar simt divdesmit, centimetriem krūšu mēra! Kam ir dūša izaicināt simt


divdesmit centi​metrus?» Bet es nedabūju bārdainim imponēt ar savu krūšu tilpumu. Cits vīrs, daudz impozantāks par mani, tuvojas viņam, liek roku uz pleca. — Nāciet uz iecirkni! — Kārtībnieka kungs, vai es ko darīju? Ļaujiet man iet. Es iešu taisni uz mājām… es tepat dzīvoju, kungs… Viņi aiziet. Mana Dulcineja jau palaidusi vaļā manu elkoņu. Viņa pateicas nezin par ko un steidzas prom, es dziļā cieņā paceļu savu cepuri. Nākošu reizi viņa neuz​runās piedzērušu vīrieti. Interesants vakars. Piedzīvojumi … - Es griežos atpakaļ un gar Vērmaņa dārzu dodos uz Daugavas pusi. Slidotavā nosaluši muzikanti plēš aizkustinošus maršus. Jauni ļaudis pāros griež asām slidām svītras gludajā ledu. Vecāki kungi, apāvuši garas zeķes līdz ceļiem, nomet mēteļus un pūlas pierādīt, ka viņu locekļi nav mazāk vingri kā jauniešiem. Ja tas būtu iespējams, viņi izņemtu savas sirdis no krūtīm un rādītu meitenēm: «Lūk, mana sirds! Paraugiet, cik tā karsta un cik strauji pukst.» Viņi labprāt dalītos jaunatnes priekos un tiesībās, šie sirmie kungi, kas, siltas galošas valkādami, nav manto​juši reimatismu. Mans vēders ir visu laiku pazemīgi klusējis, bet nu tas sāk savu jeremiādi. Cienīts kungs, tas saka, mums jāsaprotas. Jūs nu esat diezgan staigājis, atcerieties tagad mani. Es nevaru neko iebilst uz šo pazemīgo atgādinājumu. Bet kaut kur aiz gaišajiem kafejnīcas logiem spēlē mūzika, tas ir kāds smeldzošs tango. īsajos mirkļos, kad ielā netrokšņo auto un tramvajs, līdz manim atlido skumji kaisla melodija, un man kļūst kaut kā žēl. Es nezinu, kas tas ir — mana vienmuļā dzīve, kuras turpmākais ritums paredzams līdz galam, vai visu to sīko un lielo ciešanu atbalsis, kas pēkšņi mostas mani, bet es varētu tagad stāvēt un klausīties līdz rītam. Un kaut kas sāpētu visu nakti, ilgi, ilgi. .. Man pretim nāk kungs melnā kažokmētell, ar vijoles kasti rokā. Viņš ir slaiks, pusgalvu garāks par mani. Man liekas pazīstama viņa skaistā koptā seja, tikai nevaru atcerēties, kur un kad man bijušas darīšanas ar viņu. Slaikais kungs stīvi paiet man garām. Visu laiku nenolaižu acis no viņa, un, varbūt šā neatlaidīgā skata ietekmēts, arī viņš paskatās manī. Viņam noraustās lūpas. Tad es atceros kādu zēnu, kam vienmēr raustījās lūpas, kad viņu kas uztrauca. Dažreiz šo raustīšanos ietekmēja mūsu skolas pārzinis, dažreiz kāds kauslīgs klases biedrs. Tas bija sen, toreiz mēs vēl bijām puikas. Bet kas gan šoreiz tā uztrauc Rūdolfu Sniedziņu? Aha, viņš laikam būs pazinis mani! Viņam nav laika izšķirties. «« Koptā seja pārveidojas. Smalkie vaibsti simulē pārstei​guma smaidu. Viņš sniedz man roku, un es spiežu viņa maigos, sievišķīgos pirkstus. Mes ilgi kratām viens otram roku, pūlamies no sevis izdabūt cik iespējams daudz sirsnības. Ja būtu tāda zieža, ar ko ieziest rīkli, lai balss skanētu priecīgi un laipni, mēs to būtu nopirkuši. Kads laimīgs gadījums! Kāda necerēta satikšanās! Mēs abi esam sajūsmināti, . jo izrādās, ka šais ilgajos gados bieži esam domājuši viens par otru. Rūdolfs Sniedziņš ir skaists jauneklis. Viņa sejas vieglais bālums to dara interesantu, un viņa zilās, sapņainās acis uzmanīgi slīd pār manu bikšu vīlēm, mēģina ielīst pat aiz uzsistās mēteļa apkakles. Tad viņš kļūst nopiet​nāks. Redzu: mans ārējais tērps viņam sagāda mazu vil​šanos. Viņš, bez šaubām, nav aizspriedumu cilvēks, nē, nē, es stāvu par savu seno skolas biedru ar visu krūti. Bet viņam jādzīvo tik īpatnējos apstākļos; tai sabiedrībai, kuras vidu rit viņa tagadējā dzīve, ir savs jēdziens par * dažām lietām. Cilvēks frakā ar vijoles kasti rokā nav nekāds partneris brūnām biksēm,


kas pirktas Marijas ielā pie žīda. Mēs soļojam blakus. Es nemaz negribu saprast sava drauga neērto stāvokli. Mani pārņēmusi tāda savāda garīga nieze. Es vēroju Sniedziņa augošo nervozitāti, un mans ļaunais iekšējais cilvēks smej garus, garus Mefisto smieklus. Sniedziņš īsos vārdos stāsta par savu dzīvi, par konservatoriju, ārzemju studijām, koncertiem. Šais gados mans draugs, ar kuru kopā kādreiz krāju pastmarkas, ir kļuvis ievērojams vijoļmākslinieks. Viņš gan nav vēl Kreis- lers vai Hubermans, bet Latvijā viņa vārdam nav peļamāka skaņa. Un viņš taču vēl tik jauns. Sabiedrība labprāt izsniedz atzinības avansu tiem, kas tai patīk. Sniedziņa koncerti bieži ir pat izpārdoti. Nākamā sezonā viņš dosies garakā turnejā pa Vakareiropas metro​polēm. Kad viņš pēdīgi jautā, ko es šo laiku darījis, mani pārņēmusi mana personīgā niecīguma ^pziņa, un es tiešām nezinu, ko teikt. Esmu bijis pašā Āzijas sirdi, vairākus gadus nodzīvoju Turkestānā — tur tauta nemazgā muti, un kirgīzu drēbēm ir saldskāba smaka. Esmu šāvis stepē vilkus un tehnikumā mācījies ķīmiju, tagad strā(Kiju kādā lielā ķīmiskā fabrikā par tehniķi un studēju pēdējo semestri Latvijas augstskolas ķīmijas fakultātē. Taisnību sakot — ar studijām esmu jau tikpat kā galā, vēl tikai jābeidz diplomdarbs. Rūdolfs Sniedziņš kļūst manāmi laipnāks. — Ak tā, tu šogad beigsi augstskolu? Vai tev šovakar kur jāiet? — Nē, tāpat iznācu paslaistities. — Redzi, es patlaban eju pie Krustiņiem — tu taču atceries? Viņš sēdēja pirmajā solā pa labi no katedras. Šovakar viņam dzimšanas diena. Būs visi vecie feniķieši kopā, arī Zvejnieks, tā sakot — senās brālības atceres sanāksme. Tu visu laiku biji nozudis no apvāršņa. Domājām, ka esi palicis Krievijā. Ja tu šovakar ierastos sanāksmē … tas būtu pamatīgs pārsteigums visiem. — Tu domā, es varētu tā … nelūgts iet? — Mēs būsim paši vien. Vēl tikai daži Krustiņa tuvinieki, bet par tiem tev nav jāuztraucas. Ejam. Aiz pieklājības vēl drusku ņurdu, tēloju kautrīgo, bet beigās ļaujos pierunāties un sekoju Sniedziņam. Jāatzīstas — šī lieta mani neganti valdzina. Esmu taču tik vientuļš un ilgus gadus neesmu ticies ar senajiem draugiem. Protams, tas viņiem būs pārsteigums. Eduard, veco zēn, tu atkal starp mums! Mani pārņem nepacietība. Man liekas, ka Sniedziņš iet par lēnu. 2 Netālu no pilsētas centra mēs apstājamies kāda savrupa divstāvu nama priekšā. Lielpilsētas kņada te tikpat ka nav manāma. Nams stāv mazliet nost no ielas. Logi ir tumši, un man liekas, it kā vientuļā ēka ar nicināšanu raudzītos svešniekam pretī. — Saki, kā lai stādu tevi priekšā? — Sniedziņš jautā. Es saprotu: ar vārdu un uzvārdu nepietiek, viņi gribēs zināt, kas es esmu un kādu viedokli ieņemt pret mani. Ļoti labi būtu, ja man šovakar piederētu kāds skanīgs tituls, bet tāda man nav, tāpēc pēkšņi jūtos niecīgs pats savās acīs. Eduards Pakalns — tas vēl neko nepasaka. Brūns māla pods bez glazūras … — Stādi mani priekšā kā ķīmiķi, — pēc mazas pauzes atbildu Sniedziņam. — Es kaut ko jēdzu no tādām lietām.


Tāds paskaidrojums manu draugu apmierina. Viņš paspiež zvana pogu. Es kā neviļus atrodos viņam aiz muguras un pūlos sakārtot savu kaklasaiti. Nožvadz atslēga, tad vēl kaut kas, pēdīgi atkabinās durvju važa. Kad nākošais Paganini pierādījis savu personību, mūsu priekša atveras it kā cietokšņa vārti. Mūslaiku bruņinieki nejūtas diezgan droši aiz vienām durvīm. Pasaules gājēji nav nekādi morālisti — viņi prot klauvēt, un, kad tiem atver vienas durvis, tad otras viņi jau atvērs paši, bet aiz trešajām parādīs savu īsto dabu. Tāpēc visveselīgākais princips: uz katru cilvēku raudzīties ar neuzticību. Blondā kalpone smaržo pēc lēta odekolona. Viņa smaida, rāda baltus zobiņus: — Sveiki, Sniedziņa kungs. Garderobē mans pērnais čarlstona mētelis nodibina tuvas kaimiņu attiecības ar lepnu bebrādas kažoku. Tiem būs grūti saprasties, es baidos, ka tie nesaplūcas. Ko gan* mans apdilušais brūnītis iesāks šo lielmaņu vidū? Es skaitu kažokus, un mani pārņem baigas nojautas. Viņu ir daudz, to kažoku. Bet atpakaļceļa man vairs nav — cietokšņa vārti trīskārt aizslēgti, tur visi Rīgas kramplauži varētu bez kādam sekmēm demonstrēt savu māk​slu. Mazais āksts manī smejas kā negudrs: «Hi, hi, hi, hi! Tev bailes? Sabijies pasaulīgā spožuma? Tas jau nav saules gaišums, tikai drusciņ petrolejas. Kad šo liesmu grib padarīt lielāku, tā sāk kūpēt un smird, hi, hi.» Es negribu ļaut šim muļķa ākstam priecāties par manu apmulsumu. Sataisu vienaldzīgu seju, pašapzinīgi izslienu galvu. Mēs ejam zālē pie viesiem. - Mans draugs iet pa priekšu. Viņa mugurkauls izlokās plastiskos kūkumos, viņš eleganti skūpsta dāmām rokas. Viņš zin, cik ilgi drīkst turēt katru tādu mazu, sasmaržotu rociņu pie lūpām. Lai gan viņš nav vēl Kreis- lers vai Hubermans, visi viņu dēvē par mūsu ievēro​jamo. Un mūsu ievērojamais kaut ko stāsta par patīkamo pārsteigumu, par apdāvināto ķīmiķi Eduardu Pakalnu, kuru tikai ar neaprakstāmām pūlēm pierunājis sekot. Jā, viņš pat neesot laidis mani uz mājām apģērbt vakara uzvalku vai smokingu. Lai par to vainojot viņu . .. Te runā par apdavinatu ķīmiķi. Tāds, protams, pelna mazliet uzmanības. Tomēr tālāk par vispārīgam pieklājības frāzēm un īsi pazibošiem smaidiem šī uzmanība neiet. Šīs svešās lapsas ir par gudram, lai nāktu tuvāk apostīt mani. Gludais parkets ir kā milzīgs spogulis. Pie sienām masīvos rāmjos gleznas. Zāles kaktā pianīns ar Bēthovena un Šopēna bistēm. Gar logiem mazs botāniskais dārzs. Tur ir lieli gumijkoki pusmucās, tur ir lauru pundurīši un citi sīkāka kalibra augi. Maza palma pleš savus panīkušos zarus. Katrs, kas te atnāk, uzskata par savu pienākumu apbrīnot šo nīkuļu daiļumu, jo tas sagādā prieku namamātei. Visi šie ļaudis ir lieli puķu draugi, daži no viņiem sajūsmināti osta lapas un ziedus. Esmu iekļuvis rūpīgi izmeklētā sabiedrībā. Tur ir divi doktori, kāds fabrikants, kāds liela laikraksta redaktors un — ak dievs! — arī kāds no maniem profesoriem, vecais Krūzmanis. Pats namatēvs, mana bērnības drauga Krustiņa tēvs, ir no komersantu aprindām. Viņu dāmas ir puskailas un ar izskūtām padusēm. Lieli dekoltē atklāj viņu krūšu burvību un muguru daiļumu. Taftu un brokātu papildina zelts un lāsmojoši dārgak​meņi. — Kāpēc tu neteici, ka te būs kaut kas tāds? — es apskaities čukstu Sniedziņam, kad iepazīstināšanas cere​moniāls beidzies. — Tad jau tu nebūtu nācis, — tas pasmaida. — Nu, neuztraucies, gan jau viss būs labi. Es gribēju, lai tu atnāktu. Bet tik viegli aizmirst, ka esi izmuļķots, es tomēr nevaru. Ak tā, jūs gribējāt parādīt savu godību kādam paplukušam draugam, lai viņš sajustu savu niecību! Labi. Tad tik pielūkojat, ka šis joks jums


nekļūst par grutu. Mani apsēdina mīkstā krēslā, bet tas manu omu vēl neuzlabo. Jūtos kā Andersena pasakas neglītais pīlēns. Visi šie kungi ir vakara uzvalkos un smokingos. Viņu sniega baltuma krūtis izstaro gaismu. Pari telpai dažas dāmas ieslīpi raugās manī, raugās un tad vairs neliekas zinis. Apdāvināto ķīmiķi atstāj pilnā mierā. Mans draugs Sniedziņš dedzīgi skaidro burvīgai tumšmatei, kur beidzas amats un kur sakas maksla. — Mēs, mākslinieki! — viņš saka, un viņa kuplie mati bohēmiskā nekārtībā krīt uz pieres. Es jūtu, ka daudzi te sēž kā uz karstām oglēm. Labais tonis tos padarījis par saviem vergiem. Viņi ir spiesti ciest savā vidū apdāvināto ķīmiķi. Labprāt te man uzgrieztu muguru, bet kāds prātu izdzīvojis lords ir sarak- stijis grāmatu par smalku uzvešanos. Tur ir kaut kas teikts arī par smagajiem viesmīlības pienākumiem. Es lieku mierā viņu dāmas. Ja viņas nāks pie manis nest grūto pieklājības upuri, tad es runāšu par elementiem, par organisko un neorganisko ķīmiju. Mana runa būs bagātīgi piebārstīta svešvārdiem — lai viņas saprot, ar kādu akadēmisku personu darīšana. Jaunais Krustiņš — viņš strādā sava tēva uzņēmumos un pa starpām vāc spieķu kolekciju — uz brītiņu paliek pie manis. — Kā es priecājos, Eidi! Tāda necerēta sagadīšanās. Kur tu biji pazudis visus šos gadus? Protams, arī es ļoti priecājos, mēs abi kūstam aiz sa- - jūsmas. Oskars Krustiņš ir tik pieklājīgs, par sevi viņš nerunā neko daudz. Bet tas arī nav vajadzīgs — kurš gan nezin, kas viņš ir un ko sver viņa persona sabiedriskās nozīmības biržā! Ar apskaužamu rutīnu viņš grozās šai sabiedrībā. Oskars ir samaitājis kuņģi un izskatās novā​jējis. Viņam mazliet mongoliski vaigu kauli un strupi pirksti. Doktors Kronbergs ir visu laiku glabājis kādu noslēpumu manam draugam. Viņi abi laipni atvainojas un aiziet. Bet es jau esmu mazliet samaitāts no šīs harmoniskās sadzīves burvībām. Es jūtu, ka labprāt piedalītos viņu sarunās, paflirtētu ar viņu dāmām, kuru paduses ir izskūtas. Bet, kad neviens nenāk pie manis, tad ari es neeju pie viņiem. Ar nokavēšanos atnāk senās brālības ceturtais loceklis, ministrijas sekretārs Zvejnieks. Un, lai gan viņš no mums visiem taisījis vislabāko karjeru, sasveicinoties es viņā jūtu vairāk sirsnības un paliesa prieka nekā Sniedziņa un Krustiņa blazētajā laipnība. Arī viņš paliek dažas minūtes pie manis, un šai laikā dabūju zināt, ka Zvejnieks ziedo daudz laika filozofiskam studijām. Viņš brīvi citē Kantu, Šopenhaueru, Nīči, viņa domu gaita nemētājas ka apmaldījies tauriņš vējā. Viņam pat ir pašam savs pasaules uzskats, montēts no vairāku lielo filozofu mācīi bām, — īsts filozofisks stroganovs. Bet šis stroganovs viņu sveiku un veselu izved no katra stāvokļa, nekas viņam nav mīkla. Tāda filozofiska montāža ir ļoti prak​tiska. Es gaužām maz jēdzu tādās lietās, tāpēc mēs nevaram saki pilnvērtīgu sarunu. Es nekad nespriežu par kādu lietu pēc tā, kā tā atbilst noteiktu pierādītu patiesību normām. Es vados no instinktīvas nojautas. Es neatzīstu kaut kādu vienu, visos sīkumos izveidotu pasaules uzskatu, kas noteiktu manu viedokli visos stāvokļos un varbūtībās. Katrs pasaules uzskats man šķiet par šauru laba un ļauna absolūtai izpratnei, jo katra lieta ļaujas sevi dažādi iztulkot. Šaubos, vai pasaulē vispār ir kāda absolūta patiesība, kurai varētu ticēt, jo mūsu jutekļi mūs viļ. Neviļ tikai sirdsapziņa . . . Un tā tagad runā Zvejnieks viens pats. Es klusēdams klausos viņa gudros, pārdomātos vārdus. Drīz mūs aicina pie galda. Tur patērējam visādus gas- tronomijas brīnumus vairumā. Stiprie dzērieni atraisa mēles un kautrīgos dara drošākus. Vislabak es to sajutu pie sevis. — Mēs pārāk maz pievēršam uzmanību savas tautas pašlepnumam, — Oskars Krustiņš saka. — Par daudz turamies pie ārzemju paraugiem. Viss, ko viņi atzinuši, nāk pie mums kā neapšaubāma


vērtība. Viņi nosaka toni mūsu dzīvei. Paši no sevis mēs neceram nekā liela. Mēs lasām viņu grāmatas, bet viņi nelasa mūsu. Mēs pārņemam viņu kultūru, bet mūsējo nepārņem neviens. Kāpēc tas tā? Tāpēc, ka mēs nerūpējamies par to, lai notiktu apmaiņa, mums trūkst kulturālas pašapziņas. Vai mums nav ko dot Eiropai no savas kultūras? Ļoti daudz. Vainīga mūsu vienaldzība un pasivitāte. — Mēs neprotam acīs līst, — es nomurminu diezgan skaļi. — Jā, protams, mēs neprotam parādīt sevi. Ēģiptē izraka kādu tur Tutanhamonu, un visā pasaulē tūliņ sāka valkāt audumus ar ēģiptiskiem zīmējumiem. Vai mūsu tautiskie ornamenti tāpat nevarētu iziet pasaulē? Mums ir māksla, literatūra, kas varētu būt īsts jaunatradums Eiropai. Kāpēc to neredz? Kāpēc šo skaistumu neievēro? Tāpēc, ka mēs necenšamies to izbīdīt redzamā vietā. — Bet ir taču rīkoti koncerti ārzemēs, ir bijušas mākslās izstādes, ir tulkoti literatūras darbi, — es atkal nenociešos. — Ja tas viss nav sacēlis troksni, tad laikam tur būs kāds iemesls. — Jūs domājat — zema kvalitāte? — jautā doktors Kronbergs. — Nē. Kvalitāte nebūt nav zema. Bet šai kvalitātei trūkst ekscentriskuma, izsmiņķētas oriģinalitātes, kas visur spēlē pirmo vijoli. īstai lietpratēju publikai mūsu māksla varbūt ir īsta, īpatnēja un augstvērtīga, bet plašajam masām, kas pieradinātas pie sensācijām un brīnumiem, tā ir par pelēku, par vienmuļu. Komponējiet operetes ar fokstrotiem, gleznojiet tīru pornogrāfiju, rakstiet detektīvromānus a la Volless — un starptautiskās ziņkārības biržā tūliņ celsies latvju kultūras kurss. Tikai, no dieva puses, nepielaidiet tendenci — tautisku vai citādu — savos darbos. Tendence nepatīk. Sabiedrība bīstas tendences, un radošie mākslinieki bīstas sabiedrības. Ir jau bijuši daudzi, kas ar ugunīgu zobenu metušies* cīņā par īsto daiļumu un īsto patiesību. Viņu pirmie darbi ir palikuši tie labākie. Vēlāk, zem sabiedrības un kritikas spiediena, viņi piemērojas. Tad viņus ievīsta labklājības palagos un apgulda uz ērtā viduvējības pēļa. Un tad ir visiem labi. Ar ļaunu ironijas vēdekli mēs aizdzenam no sevis jaunos vējus, bet, kad tie pārāk neatlaidīgi turpina šalkt, mēs uzmaucam galvā biezas ziemas cepures un nolaižam ausis. Tad mēs esam pasargāti no saaukstē​šanās. Paldies dievam, viņi neuztraucās par manu pļāpāšanu. Viņpus galdam profesors Krūzmanis man atzinīgi pamāj ar galvu. Nu es jūtos vēl drošāks un turpinu runāt, neat- skārzdams, ka novirzu sarunu no mana drauga Oskara aizsāktā temata un ka tas ir nepieklājīgi. — Galu galā tas arī ir pilnīgi saprotami, — es turpinu. — Saprotami un vienkārši. Taisnības sajūta gan dažam dod drosmi un iedvesmu, bet kāda cita vara, kāda mūžīga patiesība un spēks mūs savalda. Lūk, šī ir tā patiesība un vara! — es paceļu gaisā maizes riecienu, tā ka visi to var saredzēt. — Maizes kumoss ir tas, kas nosaka visu zem saules, tas rada un iznicina kultūras, tas ceļ civilizāciju un atkal grauj drupās. Uztura cīņa veido mūsu raksturu un dabu, un ikviens no mums ir tāds, kāds viņš ir, vienīgi pateicoties šai cīņai, šai vajadzībai pēc uztura. Kamēr pastāvēs šī vajadzība, tikmēr cilvēki cīnīsies savā starpā, nīdīs un iznīcinās cits citu, skaudis, lielīsies un nonicinās to, kas ir cita. Šā paša maizes kumosa dē] vini kļūs aizvien gudrāki, dažbrīd cēli, dažbrīd maziski. Visu skaisto, garīgi diženo un arī visu zemo, ļauno un brutālo ir cēlis bads. Bads rada ģēnijus un egoistus. Un, kamēr pastāvēs bads, tikmēr cilvēki būs egoisti, tikmēr arī tautas nebūs nekas cits kā savu pilsoņu egoisma kopsumma. — Tātad mēs esam lemti mūžīgām nejēdzībām? — ar smaidu saka Zvejnieks. — Jo nav taču paredzams, ka cilvēki kādreiz varētu atbrīvoties no savas vispirmās dabiskās vajadzības — izsalkuma. Un, kamēr tas pastāvēs, tikmēr, pēc tavām domām, cilvēces dzīvi nosacīs miesiskais. Tam es nevaru piekrist. Miesa nevar valdīt pār garu, jo gars nav atkarīgs no miesas. Un, man šķiet, tu pārspīlē uztura cīņas nozīmi, izsalkuma varas ietekmi cilvēces rīcībā. Miesiskām vajadzibām ir tikai sekundāra un mehāniska nozīme. Mēs līdzināmies mašīnām, kuras laiku pa laikam jāieeļļo, bet tas ir


automātisks process. Mūsu garīgais cilvēks visu laiku dzīvo un darbojas neatkarīgi no tā. Līdzās uztura cīņai garīgais cilvēks dara savu darbu, kam nav sakara ar uztura iegūšanu. Tas ir darbs bez sākuma un gala. Kopš sirmās senatnes, kad mūsu senči lēkāja pa koku zariem, cauri visai cilvēces vēsturei līdz pat mūsu dienām mēs redzam mūžīgu tieksmi attīstīties, augt, veidoties pretim aizvien lielākai pilnībai. Un, jo augstāk paceļas cilvēks savā garīgā attīstībā, jo mazāk pār viņu valda miesiskās intereses. Cilvēces attīstības gaitā mēs varam saskatīt kādu dievišķīgu dziņu. Šis cēlais garīgais instinkts, kuru katrs atsevišķs cilvēks varbūt pat nenomana sevī, vareni un uzskatāmi parādās visas cilvēces kopdarbā. Tas neļauj tai palikt, mierā ar jau iegūto, sasniegto, virza mūs tālāk, uz augšu, pretim aizvien cēlākai cilvēcībai, pretim mūsu cilts mūžīgajiem ideāliem. Vai tiešām mēs varam domāt, ka viss tas, ko mēs saucam par kultūru, visi šie cilvēces gara darbi, mākslas un tehnikas brīnumi, filozofiskās atziņas dzi​ļumi … — Tālšāvēji lielgabali, smacīgās gāzes, biržas, cie​tumi … — es iemetu starpā. —• … ka viss tas varētu būt cēlies no nejaušības, no dažu apstākļu nejaušas sagadīšanās uztura cīņā? Tad jau cilvecc par savu progresu un garīgo kulturu varētu pa​teikties vienīgi aklai laimei! — Nē, tikai vajadzībai! — es nerimstos. — Instinktīvi vai apzinīgi, bet vienmēr cilvēks meklē tikai to, kas viņam vajadzīgs. Ja viņš kaut ko agrāk nav pazinis, tad, iepazīstoties ar to, viņš pie tā pierod, un tas viņam kļūst nepieciešams. — Bet kāpēc tad cilvēks meklē, kāpēc viņš nerimstas ar sasniegto? — Zvejnieks turpina. — Kas viņam nedoil mieru? Maizes kumoss? Kāds sakars maizei, piemēram, ar Bēthovena devīto simfoniju? Vai tikai aiz izsalkuma viņam radās šī ģeniālā muzikālā iedvesma? — Aiz sava izsalkuma varbūt ne, bet aiz cilvēces iz-' salkuma, — es atbildu, jo saprotu, ka Zvejnieka jautājums domāts man. — Un tomēr mums jāatzīst, ka viss, kas cilvēka radīts, ir šīs nemirstīgās garīgās dziņas pierādījums. Kas tad ir „ progress? Pats par sevi diezgan prozaiska lieta. Bet pa- metiet tādu plašāku skatu, apskatiet šo titānisko celtni, kura aug gadu no gada, stāvu pēc stāva, — tad jūs sapratīsiet, ka tie nav tikai māla ķieģeļi, ko mazie mūrnie- ciņi lipina vienu pie otra, bet lielais cilvēces vēstures darbs, attīstība, augšana uz gudrību un daiļumu. Ja cilvēcei nebūtu šis dziņas attīstīties, ar ko tad mēs atšķirtos no kustoņiem? — Kas tad saka, ka cilvēks nav kustonis? — es,kļūstu aizvien nesavaldīgāks — izdzertas jau četras glāzītes dzidrā. — Cilvēks ir pats nelaimīgākais no visiem dzīvniekiem, jo viņš vienīgais zin savas esības traģēdiju. Vienīgais no visiem viņš plati atvērtām acīm spiests skatīties savam liktenim acīs, nojaust savu nenovēršamo nāvi. Kustonis iet kā pa melnu nakti, un, kad tas nonāk pie nebūtības sliekšņa, viņš nezin, kas to gaida. Viens solis — un tas noveļas nebūtības bezdibenā. Cilvēks turpretim visu saprot, un viņa attīstītās smadzenes kļūst viņam par mokām. Viņš paņem savas acis pirkstos un lēnām savelk cilpu, kuru izmisušā apziņa apvijusi ap viņa dvēseli. Bet šī domāšanas spēja lai viņu nepadara iedomīgu iepretim dzīvniekam. Tā ir tikai mūsu sugai piemītoša īpata īpašība. Tapat kā leopardi ir labi lēcēji, roņi krietni peldētāji — tā cilvēki ir veikli domātāji.


Tvaikonis «Kangars» Katram dzīvniekam visvairāk attīstās tie orgāni, ar kuru palīdzību viņš nodrošina sev eksistenci un gūst panākumus uztura ciņā. Jo vairāk kādam miesīga spēka, jo neveiklāks un muļķīgāks tas var būt. Tas nav spiests daudz domāt, viņa stiprie locekļi tam nodrošina panakumus. Sīkmaņi tā nevar, tiem jāiztiek bez spēka. Tie izveidojas veikli, viltigi, gudri. Tie savā labā izmanto dažādus apstākļus. Cilvēks laikam būs bijis pats gļēvākais no visiem dzīvniekiem, jo vistālāk aizgājis no primitīvajiem uztura cīņas paņēmieniem. Viņš nekur savu daļu neņem ar spēku, nevienam zvēram nestājas pretim bez ieroča. Kādreiz koku zaros dzīvodams, viņš iemācījās ar viltu pievārēt lielos kustoņus, krāja piedzīvojumus. Un, lūk, pēc gadu tūkstošiem viņa pirmatnējais gļēvums, miesas vārgulība izveidojusi to par viltīgāko, atjautīgāko un negausīgāko no visiem dzīvniekiem. Viltība ir kļuvusi par intelektu, ieradumi par tikumiem. Un, ja viņš ar kaut ko atšķiras no dzīvnieka, tad visvairāk gan ar savu bezgalīgo egoismu. Mēs esam tā pilni no tā, ka nesajēdzam vairs, kur šis egoisms sākas un kur tas beidzas. Cilvēces progress ir šā egoisma visspilgtākais pierādījums. Arvien mēs gribam, lai mums būtu labāk — labak nekā mūsu senčiem, labāk nekā citām tautām, labak nekā otram cilvēkam. Zvēra egoisms parādās instinktīvā uztura cīņas vai pašaizsardzības veidā. Mēs apzinīgi paceļam pašmīlas karogu. Mēs pašmīlu iemācām saviem bērniem, jo arī nākošās paaudzes nedrīkst palikt tukšā. Arī Kristus ir zinājis šo patiesību. Viņš teica: mīlējiet viens otru kā sevi pašu! Jo nav otras tik spraigas kaislības, tik nevaldāmas dziņas kā šī. Līdz ar mūsu prātu ir augusi mūsu nepieti- cība. Taisni šīs nepielicības dēļ mēs virzāmies uz priekšu un uz augšu. Aiz mūsu muguras stāv nežēlīgs kungs ar asu, asu pātagu rokā. Tikko mēs gribam apstaties, paslinkot, viņš sit mūs, un mēs ejam atkal tālāk. Sā kunga vārds ir — Bads. Zem viņa nežēlīgās pātagas lokās visa cilvēce, visi pasaules varenie, karaļi un ģēniji un arī vis- pēdējais no mūsu cilts. Lokās, rapo. Gabaliņš maizes ir cilvēces mūžības ideāls. Tas mūs izverdzina, liek zemoties un pazemot citus cilvēkus, mīlēt un nīst. Jā, kāpēc gan cilvēks vienmēr kaut ko meklē? Kāpēc viņš skraida ka pele savā slazdā, izgudro, rada? Tāpēc, ka bads viņam ar pātagas kātu biksta muguru. Viņam jāatrod jauni ceļi, pa 1G - -ĪSI kuriem iet, jauni cīņas līdzekļi, ar kuriem uzvarēt, ar kuru palīdzību atvieglot savu grūto cīņu. Ja nebūtu bada, mēs nepazītu mūsdienu kultūras, jo mums tās nevajadzētu. Vajadzības vara mums likusi augt. Mūsu izsalkums ir pārņēmis visu mūsu būtību, mums vairs nepietiek ar to, ar ko pietika mūsu pirmatnējiem senčiem. Līdz ar līdzekļiem, kādi nāk mūsu rīcībā, aug mūsu apetīte! Saruna pamazām izvērtusies disputā. Daļa viesu uzmanīgi klausās tā norisē. Es nezinu, vai kāds


man piekrīt, bet tas mani neuztrauc. Taisni otrādi: iedomātais noraidījums manī sveļ vēl lielāku kaismi — spītēt, pretoties, uzbrukt, būt opozīcijā. Zvejnieks, kas pa mana monologa laiku ēdis, tagad vairs nemielojas. Viņš iecietīgi pasmaida: — Atļauj kādu jautājumu. Vai, pēc tavām domām, radošs mākslinieks, kas komponē, glezno, raksta, tēlo uz skatuves, kas strādā savas dvēseliskās tieksmes aicināts, kas neinteresējas par materiālo labklājību, bet savu darbu dara vienīgi daiļuma un patiesības labad, — vai arī tas ir bada ietekmēts, vai arī viņš rada tikai izsalkuma dēļ? — Ja dziļāk paraksimies šādas darbības pamatos, gan arī tad atradīsim izsalkuma sakni, — es atbildu. — Bagātniekam, kam no šāda darba nav jāpārtiek, tas varbūt ir patīkams laika kavēklis. Tāpat kā citi kolektē pastmarkas, audzina sugas suņus vai studē šaha teoriju, viņš dara savu darbu prieka dēļ. Turklāt tas var atnest savu tiesu slavas. Slavas kāre vispār spēlē lielu lomu radošā mākslā. Kas pasauli grib mācīt, tas pats sev izliekas briesmīgi gudrs. Bet, sakiet, ja visā pasaulē nebūtu neviena tāda cilvēka, kas klausītos jūsu mūziku, slavētu jūsu dzejas, apbrīnotu jūsu gleznas, aplaudētu 'jūsu tēlojumam uz skatuves, — vai arī tad jūs turpinātu savu radošo darbu vienīgi sev par prieku? Laikam gan ne. Neviens negribētu būt saucēja balss tuksnesī. Ceļmalā gulošam akmenim neviens nedziedās dziesmu. Lai kāds būtu radīšanas iemesls: laika kavēklis, slavas kāre vai peļņa — tie visi pieder pie jūsu individuālām vajadzībām, tātad ir daļa no jūsu dienišķās pārtikas. — Bet kāpēc cilvēks tā ilgojas skaistuma? — Zvejnieks mani pārtrauc. — Kāpēc mēs sajūsmināmies par labu mūziku, kāpēc sajūtam baudu, aplūkodami harmoniski veidotu tēlu, skaistus dabas skatus, okeāna plašumu, zvaigžņotas debesis? Vēderam taču no tā ne​kas netiek. Šur un tur atskan smiekli. Daudzas acis jautri veras manī. Es nolieku nazi un dakšiņas: — Kāpēc tad cilvēks tā tiecas pēc skaistuma, pēc brīves? Tāpēc, ka viņa dzīve nav ne skaista, ne brīva. Tās nav nekādas ilgas pēc daiļuma, tā ir skaudība. Mēs apskaužam brīvos elementus, okeāna savvaļu, zvaigžņu bezgalību, jo paši esam ar bada saiti saistīti pie zemes un ikdienas rūpēm. Ja nebūtu bada, nebūtu niecīguma apziņas. Mums nebūtu jāsapņo, jo sapnis būtu īstenība. Sapņo parasti par neiespējamām un grūti sasniedzamām lietām. Jo mazākas mūsu izredzes uz kaut ko, jo kaislākas kļūst mūsu ilgas pēc tā. Mēs visur un vienmēr elpojam gaisu, un gaiss mums šķiet pati prozaiskākā, mazvērtīgākā lieta — to neviens nedz pērk, nedz pārdod. Bet, ja mums kaut pāra minūtes būtu jāatrodas tādā vietā, kur gaisa nav, mēs to atzītu dārgāku nekā visas pasaules zeltu. Ja cilvēce ar tādu neatlaidību cēlusi kultūras ēku, tad vienīgi aiz vēlēšanās kļūt neatkarīgai no bada. Ar savām garīgām tieksmēm mēs it kā izsmejam savas miesīgās vajadzības, mēģinām pieradīt to nenozīmību. Sak, mēs nemaz tik daudz par jums nedomājam, mūsu vēderi! Zvejnieks: — Tu spried mazliet vienpusīgi. Var būt, ka tavi dzīves apstākļi tevi sarūgtinājuši, likuši pārāk tieši sajust miesīgās eksistences nozīmi. Bet, ja tu būtu nodrošināts uz mūžu ar visu, ko tava sirds vēlas, tad varbūt ari tu meklētu un atrastu savā esībā kādus garīgus impulsus. 16* 243 Es: — Apstākļi neko negroza. Vai bagātnieks, kam visa kā diezgan, tāpat diendienā neraizējas par savu uzturu kā kaut kurš klaidonis? Daba arī viņam uzlikusi vajadzības, un viņš steidz tās apmierināt pēc savas iespējas. Tas, ka kādam ir iespēja dzert šampanieti, rit dzīvus gliemežus, tērpties zvērādās un dzīvot marmorā, vēl negroza dabas likumu. Pats pāvests ar visu savu dievišķību ir sava vēdera kalps. Cilvēki ir kā vāveres. Tie stiepj savās ligzdās visu iespējamo mantību. Dažam jau sen visa kā ir vairāk, nekā viņš var izlietot, bet pašuzturēšanas instinkts liek viņam turpināt materiālo vērtību vākšanu. Viņš cenšas nodrošināt ne vien sevi, bet arī savus pēcnācējus uz simtiem


gadu. Līdzīgi sunim, kas katru lieku kaulu vai garozu aprok, lai pēcāk aizmirstu un pamestu, cilvēks rauj, kur vien var, un bruņojas pret badu. Šīs paniskās bailes no trūkuma viņam atļauj pat plēst, laupīt un melot ar mierīgu sirdi. Beigās viņš uzkāpj uz savas bagātības kā suns uz kaulu kaudzes, atņirdz baltus ilkņus un draudīgi rūc, ja kāds pienāk par tuvu. Piesar​gies, es kodīšu! Tikai tad, kad sabiedrība ceļas no galda, es pēdīgi saprotu, ka esmu kompromitējies. Neviens man nekā nesaka. Viesu pulciņi izklīst pa kaktiem, viņiem ir pašiem savas valodas. Kamēr Sniedziņš atpūšas no maltītes un sarīkojas mājas koncertam, es garlaikojos kādā attālākā kaktā. Oskaram Krustiņam ir pienākumi pret dāmām. Daži kungi grib parunat kaut ko lietišķu ar ministrijas sekretāru Zvejnieku. Žēl, ka neesmu iemācījies pīpot. .. Un tad es piedzīvoju kaut ko negaidītu. Man blakus apsēžas profesors Kruzmanis. Es jau gaidu, ka viņš sāks mani tēvišķīgi bārt par manu nepiedienīgo izrunāšanos pie galda, bet viņš saka pavisam ko citu. — Es dzirdēju, jūs savu diplomdarbu rakstot par kādu fizioloģisku tematu? — Jā, profesora kungs. Esmu šo to pētījis par koncentrētas barības jautājumiem. Diplomdarbam tāds priekš​mets varbūt nav sevišķi piemērots . .. tur ķīmija saskaras ar medicīnu. — Tas ir ļoti svarīgs un interesants priekšmets, — profesors paskatās manī nopietnu, draudzīgu skatu. — Arī es jau ilgāku laiku interesējos par šiem jautājumiem. Esmu pētījis koncentrētās barības problēmu, un manu pētījumu rezultāti izvirzījuši dažas jaunas problēmas, kuras atrisinot būtu izdarīts viens no lielākiem pa​kalpojumiem cilvēcei. Atnāciet kādreiz pie manis, paru​nāsimies. Viņš ir sirms kā ziedoša ābele, kluss, saticīgs večuks. Es apsolos viņu apciemot, un tad viņš aiziet otrā istabā pie vecākiem kungiem. Sniedziņš spēlē . .. Viņš savu lietu prot lieliski, mūsu aplausi ir neliekuļoti, mūsu sajūsma par viņa priekšnesumiem īsta. Tad kāda jauna dāma, konservu fabrikanta meita, nodzied dažas ārijas. Viņas māte satraukta vēro, kādu iespaidu atstāj uz klausītājiem tās lolojuma talants. Aiz dziļas cieņas pret sirmo dāmu mēs klausāmies ļoti uzmanīgi, un mūsu aplausu brāzma rada pastiprināt.-] asinscirkulāciju dziedātājas vaigos. Pēc tam mēs esam piesātināti ar skaņu baudām. Mēs ļaujam akustiskajai narkozei plūst pa nerviem, mēs skanam, mūsu domas viļņo pēc takts. Kalpone pienes kafiju un mazās glāzītēs konjaku. Ticis vaļa no lietišķajiem kungiem, Zvejnieks apsēžas man blakus, un mēs sākam atkal strīdēties, bet tas ir omulīgs strīdus. Kā flirtēdami mēs mētājamies ar balti nokaitētām bultiņām. Zālē sakas viesīga sadzīve. Elektriskais gramofons spēlē fokstrotus un tango, valšus un onstepus. Nolaizīti kungi skauj dekoltētas dāmas. Slaika inženiera acī zvīļo monoklis — elektrības gaismā šī acs atgādina degošu kabatas spuldzi. Es savu lomu esmu nospēlējis un varu iet. Atvadoties draugi liek man apsolīties, ka drīz viņus atkal apciemošu, jo šovakar mēs neko prātīgu neesam dabūjuši parunāt. Protams, es atnākšu, bet, kad. . . tas taču nav svarīgi. Mans brūnais mētelis ir omulīgi sasildījies kažoku gumzā. Žokeja nelabprāt šķiras no saviem kaimiņiem — platmalēm un «cietajiem». Kalpone atver cietokšņa vārtus, un es atkal esmu uz ielas, viens ar savu vientulību, savādām ilgām un nemieru. Lielas, mīkstas sniega pārslas krīt man uz sejas. Ielas vidū kā satrūcies vepris iekviecas auto. Ilgi es vēl staigāju pa ielām… it kā ko meklēju, it kā ko gaidu. Negribas vienam būt. 3 Atkal pirmdiena? Vakars svešos ļaudīs, kuri dzīvo savādāku, krāsaināku dzīvi nekā es, ir pārtraucis manas ikdienas vienmuļību. Visu laiku es kā uzvilkts pulkstenis esmu gājis savās gaitās, ik rītus un ik vakarus mērojis vienu un to pašu ceļu. Mana dzīve ir bijusi kā automāts. Sešos no rīta


zvana modinātājs. Septiņos es izeju 110 mājas un ar tramvaju braucu uz pilsētas nomali, pavisam ārā no mūra namiem un akmens bruģa. Skumjas smilšu kāpas tur sagaida mani. Panīkušas priedītes… smilšu kal​nos mazas, pussakritušas mājeles. Vasarā bērni gana kazas. Kā netīrs smūdzis posts un trūkums te sarotījies kamolā. Netīrība, samazgas, panīkuši kaķi, novārtījušās vistas, bērni parķa lindrakos. Dažreiz te atskan leijerkastes. Reizi nedēļā gar dzeloņstiepļu žogu taustās kāds vīrs ar sarkanu degunu, smej negudrus smieklus un aizskar katru pretimnācēju. Tad es zinu, ka ir atkal sestdiena un manā nedēļas ritma iemetīsies mezgls. Es strādāju lielā ķīmiskā fabrikā. Tur izgatavo dažādas ziežas, eļļas un ķimikālijas. Mana darba vieta stāv vientuļa upes krastā, stāvā kalna. Pa krasta nogāzi upē gāž nederīgos atkritumus. Viss krasts tā noliets ar smirdošo masu, ka radies biezs noguluma slānis, lipīgs, netīrs un spīdošs kā vecas mančestra bikses. Upes ūdens ar biezu eļļas rāvu, un zivis, kas te iemaldās, kļūst tādas pat smirdošas kā viss šis apvidus — neviens tās neēd. Visapkārt fabrikai stiepjas augsta mūra sēta. M��s te dzīvojam kā viduslaiku cietoksni, lipināmies pa netīrumiem, elpojam smacīgos izgarojumus. Mūsu deguni ir no- truluši, tie neka vairs nejūt. Ar izbrīnu mēs vērojam cilvēkus, kas no mums atraujas tramvajos un autobusā. Man vairs nav jāsmērējas pa netīrumiem. Esmu tehniķis un vadu kādu nodaļu fabrikā. Inženieris man sniedz roku, un strādnieki uzrunā par Pakalna kungu, lai gan esmu jaunāks par dažu no viņiem. Jā, un tagad nejaušība mani uz īsu brīdi novedusi citos ļaudīs. Esmu sajutis svešu elpu, uņ kaut kas manā dzīvē ir pārtrūcis. Domās labprāt atgriežos pie sabiedrības, kas man visu laiku bijusi sveša. Elegantie kungi, skaistās dā​mas, nodrošinātie asprātīgie cilvēki — kādreiz arī es varbūt piederēšu pie viņiem. Mani kaut kas vilina viņu dzīvē, tā sāk man patikt. Jā, es gandrīz ilgojos pēc viņiem. Rūpes nav likušas savu smago roku uz viņu dvēse​lēm, un viņi visi ir tik dzīvotpriecīgi. Mans tagadējais dzīves ritms mani vairs neapmierina. Bet vai viņi vēl kādreiz aicinās mani savā vidū? Ja es nebūtu izrunājies. .. skābu ābolu neviens negrib kost otru reizi… Gausi, vienmuļi aizvelkas astoņas stundas. Nāk vakars. Ik piecas minūtes mēs raugāmies pulkstenī, laiks velkas lēni kā pārbarota uts. Un, kad atskan skarbais svilpes kauciens, mēs steidzamies nosviest savus virsvalkus un traucamies ārā pa vārtiem sagaidīt tramvaju. Mums pretim nāk nopietni vīri maziem maizes knicīšiem rokās. Tā ir nakts maiņa. Dažreiz kopā ar mums uz pilsētu atgriežas kāds no inženieriem vai direkcijas vīriem. Tad visu ceļu neveikli klusējam. Mēs neuzdrošināmies skali runāt savu priekšnieku tuvuma, nesmejam. Mūsu jautrību var noturēt par vieglprātību. Ak, mēs tik loti gribētu patikt saviem kungiem, mēs cenšamies domāt par viņiem tikai labu. Mēs lepojamies par viņu panākumiem un par viņu bagātību, it kā tā būtu mūsējā. Viņu labklājība ir mūsu sirdslieta, un mēs mīlam viņu bērnus, jo tie ir mūsu kungu bērni. Mūsu kungi nav tādi kā citi. Pat domās mēs tos saucam par kungiem. - Šovakar es neķeros pie grāmatām, kā to parasti daru, kad esmu paēdis vakariņas. Mana mazā draudzene, istaba, vairs nesilda mani. Mēs esam kļuvuši mazliet sveši. Mani kaut kas velk tur, kur pa stieplēm lēkā zilzaļas dzirksteles un kur plūst nebeidzama ļaužu straume. Gribu redzēt priecīgus un laimīgus cilvēkus, kuriem vakari neatnes garlaicību un drūmas pārdomas. Es gribu vērot skaistu sieviešu vingro gaitu. Manas domas sāk nekautrīgi ložņāt pa citu cilvēku vakariņu galdiem, tās ielien pat viņu guļamistabās. Divdesmit astoņi gadi man ir, un ilgi, ilgi es esmu bijis viens. Mani senie draugi nekur nav manāmi, man liekas, ka es tos meklēju. Izkaltusi jumprava ved treknu mopsi pie saites. Suns apātiski seko un osta garāmgājēju kājas. Viņam izteiksmīgi nicīga seja, viņš ir kā cilvēks, kam nekas nepatīk. Varbūt viņa saimniece to uzrunā ar «Jūs». Es apstājos pie kino. Gar paraugbildēm drūzmējas visraibākā publika. Nosalis pusaudzis trinas


blakus elegantai skaistulei, brašs matrozis skatās par plecu vecīgam kungam. Afišas kliedz ķērcošu rīkli, vērš ielas gājēju uzmanību uz filmas pikanto saturu. Uz reklāmas bildēm spīd kaili gurni, jauni, skaisti vīrieši skūpstās ar jaunām, skaistām sievietēm. Es eju pie kases un nopērku biļeti. Man blakus sēž vesela ģimene. Skaļā balsī tā lasa filmas tekstus un pauž savus iespaidus. Kopīgi jūsmo par katru skatu un pūlas cits citu pārspēt atjautībā, pareģojot filmas varoņu turpmākos soļus. Ar saviem skaļajiem izsaucieniem viņi neļauj man iejusties. Es aizspiežu ausis, bet no viņu žestiem noprotu viņu vārdus. Kļūstu nervozs un sāku nīst šo pļāpīgo ģimeni. Neesmu ilgi bijis kino, tāpēc mani ātri saviļņo redzētais. Uz pāris stundām aizmirstu savu ikdienu un jūtos varonis. Mana dzīve sāk straujak pulsēt, es dzīvoju līdzi svešām ilūzijām un svešiem, nebijušiem likteņiem. Mani satrauc jaunās, vienkāršās meitenes liktenis, kad viņa no lauku vientulības nokļūst pasaules lielpilsētā. Līdz šim viņa dzirdējusi tikai zosis gāginām, cūkas rukšķam un savus vecākus ķildojamies. Te, pilsētā, viņa uz katra soļa saduras ar kaut ko svešu, neizprotamu, bargu. Kā nikni suņi rej auto, zvana tramvajs. Cilvēki kā truli automāti vienaldzīgi paiet viņai garām. Tad viņa strādā kādā veikalā. Principāls liek valkāt īsākus svārkus — viņas skaistajiem ceļiem jābūt magnētam, kas pievelk pircē​jus. Pēc tam nāk vīrietis. O, šim kungam gluži labi patīk tādas kājiņas. Pār vientiesīgo meiteni līst laipnības un labvēlības lietus. Veikls jaunkungs vadā viņu pa teātriem, izmaksā vakariņas, dāvina šādus tādus nieciņus. Meitenes sirds silst aiz pateicības, viņa labprāt gribētu kaut kā atlīdzināt laipnajam jaunkungam par viņa draudzību. Svētdien vini izbrauc zaļumos, divi vien klīst pa skaistām, vientuļām vietām. Jaunkungs sāk grābstīties gar meitenes pleciem, kļūst aizvien nesavaldīgāks, bet, kad viņa vēl un vēl nesaprot sava drauga mājienus, tas pēkšņi pārvēršas asinskārā zvērā. Cīņa, palīgā saucieni. Uz skatuves parādās glābējs — tas ir tas īstais, izredzētais. Braši viņš metas cīņā, piekauj bezkaunīgo jaun- kungu un aiztriec to ratā. Tad viņš pats paliek pie meitenes. Sis varonis, protams, nav izsalcis pēc aizliegtiem glāstiem, pieklājīgi viņš aizgriežas sānis un uzgaida, kamēr apdraudētā nevainība sakārto savu saburzīto tērpu. Meiča tūliņ sāk dievināt savu cēlo glābēju, bet arī augstsirdīgais palīgs nepaliek vienaldzīgs. Viņš nav tik neaptēsts kā tas brutālais jaunkungs. Viņš sāk no gala un no citas puses — publikai tas uzreiz iepatīkas. Mēnesnīca. Satikšanās. Pirmais skūpsts. Bez jums es nevaru dzīvot. Dienas kārtībā uzpeld jautājums: laulība? Hm .. . Viņš nav nekāds mirstīgais. Šiem filmu varoņiem ir bagāti tēvi, un dēliem nav cita darba ka šķiest savas karaliskās kabatas naudas. Notiek brīnums: bagātais bezdarbis, kā dzīve līdz šim piederējusi sportam, flirtam un izpriecām, iemīlas un turklāt tik stipri, ka viņš ar mieru apprecēt mazo, vientiesīgo pārdevēju. Tad nāk cīņa ar vecāku aizspriedumiem, laimīga uzvara un Mendelsona «Kāzu maršs». Mazā meitene ir sasniegusi laimi — viņai vairs nebūs jāstrādā. Kā maza rotāju lellīte viņa spēlēsies savā buduārā ar skaisto, stipro, bagāto vīru. Apģērbi, kurus viņa valkās, būs vīra pirkti, un viņš tos varēs pēc savas patikas arī saburzīt. Bet viņš būs veiklāks nekā tas jaunkungs un nesaskrāpēs savas sievas kaklu. Iedegas ugunis. Zālei cauri ir gājis kā kaislības sa- mums. Jauni zēni satraukti bungo pirkstus uz ceļgaliem. Sentimentālas vecmeitas grūtsirdīgi nopūšas. Pārīši ciešāk piekļaujas viens otram. Publika plūst laukā no zāles. Uz afišām rakstīts: !!! Ieeja jaunatnei aizliegta !!! Skaudīgiem skatiem pusaudži vēro laimīgos, kuriem nekas vairs nav aizliegts. Viņiem atliek tikai studēt re​klāmas bildes un savā fantāzijā iedomāties to, ko tieša​mībā skatīt vēl nav lemts. Gar kino izeju slīd uzkrītoši izkrāsojušās sievietes īsos svārciņos. Šaura kailuma svītra starp


zeķēm un veļu aicinādama paviz uguņotajā ielā. Viņas labi pazīst vīrieša dvēseli. Šīs filmas lieliski sagatavo viņu klientus, un tās ir nākušas kā cilvēku mīlētājas fejas izpalīdzēt ar saviem glāstiem ikvienam, kam tās būtu vajadzīgas, viņas nav izlepušas. Eju mājā un aiz gara laika ļauju vēlreiz atmiņā slīdēt gar savām gara acīm visam redzētam. Ar savu iztēli es papildinu scenāriju un domāju par mazās meitenes turpmāko dzīvi. Nu viņa ir nodrošināta. Neviens vairs neuzdrošināsies viņai uzmākties, jo aiz viņas stāvēs vīrs, kas spēcīgu roku atbalstīs viņu, kad tā ies pa slideno dzīves ietni. Viņa valkās zīdu un greznosies pērlēm. Ar izmeklētu barību uzturēs slaido līniju savam ķermenim. Laiku pa laikam viņu vedīs sabiedrībā, kur rafinēti kungi vērtēs viņas skaistumu un noziedējušas dāmas vīpsnās par viņas neveiklību. Pēc kada laika vīram būs mīļākā, viņš staigās pa sacīkstēm, slēgs derības par boksa favorītiem un drusciņ nožēlos savu jaunības aizraušanos. Bet daiļā sieva viena skums savā apzeltītajā sprostā un pieķersies pirmajam pretimnācējam, kas viņu iekāros. Naks mājas draugi, viņi dzīvos katrs savu dzīvi un tēlos viens otram aklo. Viegla dzīve tos nesis pa sekliem ūdeņiem … Es kjūstu smieklīgs: man žēl šās meitenes. Pēc manām domām, viņai vajadzētu dabūt kādu nabaga zēnu, kas grūtā darbā nopelnītu uzturu un vakaros pārnāktu mājās saīdzis aiz noguruma. Tādu kā mani. . . Stop, Eduard Pa​kalni Nepaliec iedomīgs. Vai tu esi labāks kā citi? - Mana istabiņa ir mazliet vēsa, bet tādā labāk nāk miegs. Priekš gulēt iešanas es kādu stundu strādāju pie saviem pētījumiem. Izņemot profesoru Krū/.mani, neviens par tiem nezin, lai gan nodarbojos ar to jau vairāk kā gadu. Es ņemu dažādas vielas, jaucu kopā, kausēju un dzesēju. Mana istabiņa tādās reizēs atgādina mazu alķlmiķa laboratoriju. Bet es nemeklēju zelta. To vēl var atrast diezgan lielā vairumā gar Ļenas upi un Dienvid- āfrikas līdzenumos. Es nezinu, vai kādreiz šie meklējumi vainagosies ar panākumiem. Varbūt es visu mūžu kā aklais taustīšos pa tumsu un nekā neatradīšu. Tad man atliks tikai pasmieties par sevi. Drusku mani kaitina, ka esmu savam diploma darbam izvēlējies tik grūtu priekšmetu. Koncentrētā barība . .. tas jau drīzāk derētu dok​tora disertācijai. Man vairākas burtnīcas pierakstītas dažādām formulām un aprēķiniem. Esmu jau kļuvis līdz mazai skaidrībai savos meklējumos. No sākuma savu tālo mērķi mēģināju sasniegt pa dažādiem ceļiem, bet tie visi izbeidzās jau paša sākumā. Tagad man atlicis tikai viens ceļš, un pa to nu lēnu gliemeža gaitu virzos iekšā tumsā. Esmu kā ogļracis bez lampas. Uz labu laimi cērtu savu kapli pa labi un pa kreisi, un daudzreiz tur ir tikai tukša telpa. Šovakar es nespēju koncentrēties. Manas domas atkal un atkal atgriežas pie muļķīgās filmas. Tā neaptēstā zoss ar biklajām acīm uzbāzīgi grozās manā priekšā. Viņa sauc mani vistiņās, un mēs ķeram viens otru. Reizēm viņa paceļ savu svārku malu un kārdina ar daiļajiem celīšiem. Es steidzos pie tās, bet viņa palien zem galda un parāda man garo degunu. Es lienu pakaļ, bet viņa ir veikla kā kaķe. Viens divi tā ir kājās un paslēpjas zem gultas segas. Tā ir mana vienkāršā gultas sega. Cietais, izgulētais matracis spiež viņai sānus, viņa ceļas augšā un uzmet lūpu. — Jums ir tik cieta gulta! Jaunais cilvēk, es neesmu radusi gulēt tik cietās gultās. Es ar jums vairs nespēlē​šos. Tad mani pārņem dusmas. Es nevaru domāt. Šī untumaina spindele smejas par mani. Un arī es smejos. Es izsmeju, nonievāju, gānu sevi, saucu par iemīlējušos teļu — man kauns, ka varu būt tik sentimentāls. Vai es tiešām esmu iemīlējies? Zilā gaisā, ekrāna ēnā… Visu nākamo dienu esmu konfliktā ar sevi. Mana fan- tazija pastaigajas ar filmā redzēto mazo pārdevēju. Tās iet zem rokas un teic viena otrai mīļus vārdus. Bet es apskaities notriepju viņu sejas ar melno zābaksmēru, ko mani strādnieki pilda bundžiņās, un nu viņas izskatās kā nēģerietes. Bet acis


neesmu notriepis, tās raugās manī tik sirdsskaidras, mēmā vaicājumā. Man ļoti, ļoti kauns par sevi. Sentimentalitāte pieglaužas man kā veca izmīlēta jumprava. Es spļauju uz to, cenšos trāpīt taisni acis, bet vējš manu spļāvienu aiznes sānis. Tas pielīp sienai… Eduard Pakaln, tevi ir apbūrusi kādas aktrises spēle. Spēle, ēna un iedoma. Kas gan tu esi par cilvēku? Un kas ar tevi notiks, ja tu nekļūsi prātīgāks? - — Vakarā es ilgi taustu sava mēteļa kabatas. Tur vēl guļ saburzītā kino programma. Es gribu zināt viņas vārdu, tuvāk iepazīties ar savu ilūziju. Savāds svešs maigums guļ manās krūtīs un nemaz ne​taisās gaist. Es skatos logā sapņainu skatu un palaikam smagi nopūšos. Tad vēl nāk citi slimības simptomi (es taču esmu slims): man kļūst neizsakāmi žēl skaistās kinozvaigznes. Man liekas, ka viņa, nabadzīte, viena klīst pasaulē, bez sava sarga, un ka es esmu vienīgais cilvēks, kas viņai vēl labu. Ak, man gribētos, lai viņai draudētu briesmas, lai viņa atrastos bezizejas stāvoklī, tad es varētu visu par labu griezt. Es labprāt būtu kļuvis varonis, visu Holivudu apgriezis otrādi. Savai sirdsdāmai es noliktu pie kājām brīvību (kuru viņa varētu būt zaudējusi) un teiktu: «Viscēlākā būtne, jūs esat brīva, un jums nevajaga pateikties. Lai gan es jūs mīlu, jums nav jāmīl mani aiz pateicības. Un tagad es eju. Dievs zin, vai mēs vairs tiksi​mies …» Tad es it kā bēgtu prom uz pašu pasaules malu, kādā drausmīgā ceļojumā uz ziemeļpolu vai cilvēkēdāju salām. Bet viņa mani nelaistu, turētu cieti. Kur jums jāskrien, palieciet pie manis — būsim laimīgi. Es taču jūs . . . Eh! Es turpinu sapņot, mana fantāzija dancina pasaules skaistāko sievieti pēc savas stabules. Viņu sauc Liānu Vilmoru. Šis vārds viņai apbrīnojami piederas. Ja tas nebūtu rakstīts kino programmā, es pats to atminētu. Tikai Liānu var viņu saukt. Tad es steidzos uz tuvāko rakstāmlietu veikalu. Pētu kinozvaigžņu fotogrāfijas logā. Starp visādās pozās uzņemtiem Duglasiem Ferbenksiem, Harijiem Lītkēm, Tomiem un Frediem, Polām, Bilijām, Klārām, Ženijām, Mia, Lia, Evi, Osi un Besi es meklēju savas sirdsdāmas nemirstīgo attēlu. Viņa taču ir slavenība, viņas fotogrāfijai jābūt katrā veikalā. Bet šis veikals, acīm redzami, neseko kino progresam. Liānas te nav. Es skrēju tālāk un nonāku pie īstās kinozvaigžņu galerijas. Jā, te nu viņa raugās manī izbrīnā dzirkstošām acīm. Paldies dievam! Atradu gan. Varonīgi veru tirgotavas durvis. Man ir tikai viens vārds uz lūpām, pārdevējai vajadzētu to no acīm no​lasīt. Liāna, visjaukākā no visām Liānām pasaulē! Bet tā lieta nemaz nav tik vienkārša. Es nespēju tūliņ prasīt Liānas ģīmetni. Man liekas, pārdevēja sapratis, kas ar mani notiek, — vai tas nav savādi, ka jauns cilvēks pērk skaistas kinoaktrises fotogrāfiju? Es lūdzu man parādīt mākslinieku ģīmetnes. Man pasniedz biezu albumu. Nevērīgi es šķirstu to, kamēr uzeju savas Liānas seju. Bet es šķiru tālāk un izskatu visu albumu. Tad izņemu dievināto švaukstu Hariju Lītki, Tomu Miksu, vēl kādas Lia un Mia, un tikai pēc tam uzdrošinos ķerties pie Liānas. Tagad mani uzskatīs par kolekcionāru, manu kaislību noturēs par māniju. Ak, lai viņi simtreiz domā, ka esmu maniaks, nekā savām visu sapratējām izsmējēja acīm raugās man dvēselē. Un tomēr, aizvērdams veikala durvis, es pamanu pārdevējas sejā smīnu. Bet tas nekas, lai viņa smej par manu neesošo māniju. Īsto patiesību viņa taču nezin. Mājās pārgājis, es vispirms aizvelku logam aizkaru. Neviena sveša acs nedrīkst, redzēt manu noslēpumu. Hariju Litki es saplucinu sīkos gabaliņos un iemetu saslauku kastē. Pārējie ekrāna elki atrod atdusu kādā vecā kalendārā. Un tad es ņemu Liānu. Kā izsmalcināts kārumnieks labāko kumosu


esmu pataupījis beigām. Vispirms nolieku pastkarti uz galda savā priekšā, ar mugurpusi uz augšu. Brīdi nododos saldam pārdomām. Es gribu sajust Liānas klātbūtni pēc iespējas reālāk. Es klausos viņas soļos uz ielas, iedomājos, ka tā ir viņa, kas tur nāk. Tad es piespiežu savu dzirdi uztvert neesošas skaņas, klausos klauvējienā, dzirdu, kā nočīkst durvis. Savā iztēlē eju pat tik tālu, ka sajūtu vēsa gaisa strāvu pie​skārāmies sejai. Manam augumam pārskrien drebuļi. Es zinu — viņa ir te. Šovakar mēs būsim kopā. Tad es aizveru acis un pagriežu ģīmetni pareizi. Liānas skats glāsta manu neprātīgo galvu. Es spiežu dūrēm deniņus un iestenos. Vienā dienā esmu kļuvis plānprātiņš . . . Es esmu mazs smilšu grauds, un mans nemiers nav nekas vairāk kā oda sīciens lielā purvā. Bet kaut kur pie Klusā okeāna ir Holivuda. Filmu lietpratēji tur savāc visas pasaules skaistakos cilvēkus, liek viņiem tēlot dzīvi pēc katrreizējās publikas gaumes. Tūkstošiem vīriešu slīgst pie kādas Liānas kājām. Katru dienu viņa saņem veselu vezumu vēstuļu, kuras nekad nelasa. Beigas nāks naudas maiss un jautās: — Cik maksā šis radījums, tāds kā viņš stāv? Viņš to nopirks un dekorēs savu apzeltīto pili ar jaunu, skaistu izrotājumu. Varbūt viņam būs kāds skanīgs tituls un monoklis acī, varbūt tas būs kāds liels mākslinieks no dieva žēlastības, kas viņu nosolīs lielajā mīlas ūtrupē. Bet Rīgā, mazā, pelēkā istabiņā, kads neprātīgs cilvēks domās sajukušas domas un vientuļās stundās sapņos par neaizsniedzamo. Ha, ba, ha, ha! Es lokos kā slieka, par katru cenu gribu tikt vaļā no savas muļķības. Bet vakars paiet, ārā jau skan naktssarga lēnie soļi, un es vēl neesmu brīvs. Tad es ņemu Lianas ģīmetni un paslēpju kalendārā pie viņas kolēgām. Ar tiem viņai nebūs tik garlaicīgi kā ar mani. Pats sāku atkal strādāt pie sava liela darba. Atkal pagājušas divas nedēlas.To es atskaišu algas izmaksas dienā. Pēdējā laikā esmu dzīvojis loti noslēgti un taupīgi. Es zinu, ka man drīz būs vajadzīga nauda, diezgan daudz naudas. Kopojot materiālus savam diploma darbam, esmu nonācis tik tālu, ka man vajadzīgi daži laboratorijas piederumi. Zināms, es jau varētu savus pētījumus nobeigt kādā vecāka zinātnieka laboratorijā, bet man negribas, ka kāds cilvēks dabū zināt par maniem meklējumiem. Iekām pats neesmu drošs par iznā​kumu, es vēl baidos kjūt smieklīgs citu cilvēku acīs, tāpēc mans darbs noris tik slepeni. Tad es atceros profesoru Krūzmani — viņš taču aicināja mani pie sevis. Darba spriegumā pavisam biju piemirsis mūsu sarunu pie Krustiņiem. Nu es labprāt gribētu apciemot veco zinātnieku, jau rezervēju šim apciemojumam nākošo sestdienas vakaru, taisos zvanīt profesoram pa telefonu — tad no avīzēm dabūju zināt, ka Krūzmanis smagi saslimis un uz viņa izveseļošanos maz cerību. Cik liktenīgi tas iznāk … Slimu cilvēku es nedrīkstu traucēt. Ja viņš izveseļosies, tad vēl paspēsim iz​runāties, bet, ja ne, tā būs bijusi likteņa griba. Atkal rit dienas. Un tad kādu vakaru, atgriezies no darba mājās, es pie savām durvīm sastopu svešu vīru. — Jūs esat Pakalna kungs? — Jā, tas es esmu. Ar ko varu pakalpot? — Profesors Krūzmanis jūs ļoti lūdz steidzīgi ierasties pie viņa. Viņam ir ļoti grūti — ārsti paredz drīzumā krīzi, bet profesors nevēlas, ka viņu pārved uz slimnīcu. Jūs taču varēsiet atnākt? — Jā, tūliņ. Es tikai pārģērbšos tīrākās drēbēs. Pēc pusstundas mēs sēstamies autobusā un braucam ārā uz pilsētas nomali, kur savrupā vietā profesoram ir māja ar personīgo laboratoriju.


Vecais zinātnieks gan ir slimības nomocīts, bet pie pilnas apziņas. Liekas, viņš tikai mani gaidījis, un, kad es ierodos slimnieka istabā, profesors liek visiem pārē​jiem iziet laukā. — Man nav spēka daudz runāt, — viņš saka, kad esam palikuši divatā. — Tāpēc neprasiet tuvākus pa​skaidrojumus. .. tos jūs atradīsiet manos papīros. — Maza pauze. Sirmgalvja skats domīgi un pētīdams veras man acīs, tad viņš turpina. — Atcerieties, tovakar … jūs strīdējāties ar citiem par uztura cīņas lomu cilvēces dzīvē. Es nekā neteicu, bet pilnīgi piekritu jūsu domām. Šī saruna mani ipaši interesēja, jo esmu kaut ko darījis tai virzienā … lai ierobežotu uztura cīņas nozīmi un iespaidu uz, mūsu dzīvi. Vai jūs ticat cilvēkam? — Jā, profesora kungs. — Vai jūs ticat, ka labais cilvēkā ir stiprāks par jauno? — Es tam ticu. — Bet, ja nu cilvēku pēkšņi padaritu brīvu — atbrīvotu visus viņa garīgos spēkus un tieksmes? Vai tas nāktu par labu cilvēcei? Profesora jautājums man nav pilnīgi skaidrs, bet es saprotu, ka viņu nevar apgrūtināt ar liekiem jautāju​miem, tāpēc atbildu pēc nojautas: — Es domāju, ka cil​vēks ir tādas brīves cienīgs. — Bet tad taču butu atbrīvotas arī visas viņa Jaunās dziņas. Un, ja tās neapvaldītu… kas notiktu ar cil​vēci? — Labais uzvarētu ļauno, jo labais ir stiprāks, dzīvot spējīgāks. Ļaunā spēks mīt kārdinājumā. Cilvēks padodas ļaunumam aiz savas vājības. Labais nekad nekārdina, un, ja cilvēks dara labu, tad tikai aiz savas brīvas gribas, iekšķīgas godīgas dziņas mudināts. Pret brīvu cilvēku kārdinājums zaudē pusi sava spēka, bet līdz ar to pie​aug labā parsvars. — Tātad jūs domājat, ka cilvēkam drīkst dot absolūtu brīvi? Jūs uzdrošinātos uzņemties uz sevis atbildību par visām sekām? — Lai cik tas ari bīstami un grūti — es to darītu. — Varbūt ka jūs to dabūsiet darīt, — profesors klusi čukst. — Tagad es jums ko pastāstīšu. Tovakar es jau ieminējos kaut ko par to, kādas problēmas izvirzījuši mani pētījumi par koncentrēto barību. Koncentrētā barība ir samērā vienkārša lieta. Bet ar to būtu atrisināts tikai kāds no kārtējiem fizioloģijas uzdevumiem, neskarot un neietekmējot pārējās cilvēka dzīves sfēras. Cilvēks būtu kļuvis drusciņ brīvāks, uztura cīņa mazliet vienkāršāka, bet vecie eksistences likumi joprojām pastāvētu. Mans darbs mani pievedis klāt kaut kam lielākam - un visu aptverošam. — Viņš brītiņu atpūšas, dzer dažus malkus ar dzērveņu sulu atšķaidīta ūdens, tad turpina. — Reiz vasaras brīvlaikā es biju nonācis mežā. Ceļmalā gulēja kāds vecs, pa pusei satrunējis apšu klucis. Droši vien koku vedēji to nelāgā cejā bija nogāzuši no kāda pārāk smaga vezuma un pēcāk pametuši, Klucis bija apaudzis piepēm. Es sāku vērot šīs piepes, tās bija gluži svaigas un sulas pilnas, lai gan koks bija izsūkts, miris. Iedomājos: no kurienes gan tās smejas sev spēku augt un nepanīkt? Tai brīdī es neatskārtu, ka koks guļ uz zemes un ka visapkart ir gaiss. Es iedomājos, ka šīs piepes saņem produktīvu pabalstu no ārienes. Varbūt tas ir gaiss, gaisma, siltums, bet varbūt… Te manas domas kāpās atpakaļ kā zirgi no bezdibeņa malas. Pat kaunīga iedoma par nezināmo varbūtību mani pildīja ar pasakainam ilūzijām. Kas būtu, ja šie koku parazīti kādā mums nezināmā veida stāvētu sakaros ar vielas visumu un ar šo sakaru palīdzību automātiski saņemtu sev nepieciešamos atjaunošanās elementus? Pirmajā brīdī tā man likās neprātīga iedoma, un es nezināju, no kuras puses sākt to analizēt un attīstīt. Bet šī iedoma pavēra manā apziņā tādu varbūtības ainavu, ka visu dienu it kā apžilbis un apskurbis klīdu pa mežu. Un patiesi, vai gan dabā vēl nav tik daudz nezināmu spēku un likumu, pēc kuriem šie spēki darbojas? Vai patiešām organiskas būtnes nevar stāvēt sakaros ar vielas visumu, saņemt, savai organiskai eksistencei vajadzīgos atjaunošanās atomus neredzamā ceļā, vienīgi ar to, ka atrodas šo atomu


tuvumā? Vai nevar būt kāds nezināms dabas likums, kas dara iespējamu tādu funkciju, kaut kas radniecīgs rādijam, Rentgena stariem, magnētismam? Atklāt šo likumu, izraut no dabas noslēpumu tumsas un uzdāvināt cilvēcei — tas būtu darbs, kas viens pats atsvērtu visus līdzšinējos zinātnes sasniegumus. Es ķēros pie darba. Viens pats gribēju saviem mikroba spēkiem novelt, smago akmeni, kas spiež cilvēces krūti. Visas dzīvās radības slogu es gribēju iegāzt bezdibenā. Savā priekšā redzēju bezgalīgas perspektīvas. Cilvēce — atbrīvota no bada! Nav vairs pelēka spoka, kas saltos ziemas vakaros pieglaužas izsalkušiem grūtdieņiem un plosa viņu dvēseles ar izmisumu. Nav vairs asinskārā vanaga, kas savos plēsīgajos nagos aiznes nabaga ļaužu dzīves prieku. Pazūd stāvokļu dažādība, nav šķiru, ne bagāto, ne nabago, visa cilvēce nostādīta vienādos apstākļos! Izgaist rijība, fizisko spēku tirānija, cilvēces dvēsele mostas uz jaunu, gaišu, brīvu dzīvi. Dzīvē rodas laime un skaistums, un pati cilvēces eksistence kļūst par skaistuma radīšanu. Atsvabināts no pēdējās saites, kas to saistīja pie vienāda likteņa ar dzīvnieku, cilvēka gars uzlido arvien augstāk, aizvien tālāk no visa dzīvnieciskā, pretim īstajai cilvēcībai, savai dievišķībai! Šis sapnis man deva spēkus nenīst pat savus ienaidniekus tā, kā viņi to varbūt bija pelnījuši. Un, lai cik zemisks, rijīgs un ļauns bija kāds no tiem, katrā cilvēkā es tagad redzēju tikai cilvēces kopīgā likteņa izķēmotu būtni. Jo daba mums visiem uzlikusi nežēlīgu pienākumu — uztura ciņu. Šai cīņā nav vietas maigumam, augstsirdībai, cilvēcībai — bruņinieki nav labi uztura cīnītāji. Tur katram jāķeras pie rīkles, jālaiž darbā elkoņi un nagi, tad tikai var tikt uz priekšu, tad tikai cilvēks gūst iespēju apmierināt savu dzīvniecisko. Un, ja viņš šai cīņā vēl nav pavisam saplosīts, tad var drusciņ padomāt arī par cilvēcisko un garīgo. Visa cilvēce nes vienu kopīgu grūtu likteni, un katrs atsevišķs cilvēks ar visām savām kļūdām un trūkumiem, kaislībām un tikumiem ir tikai šā kopīgā likteņa izpaudums — ne​laimīgs kroplis . . .» Viņš apklust, klusē ilgi, kamēr atskan mans jautājums, kas visu laiku dedzis man uz lūpām: «Un vai jūs kaut ko atradāt, profesora kungs?» — Esmu gandrīz pie mērķa. Ja man būtu lemts vēl kādu laiku pastrādāt. . . tikai mazu laiciņu . .. tad lielais noslēpums būtu atklāts. Es smagi elpoju aiz satraukuma, mana piere ir gluži slapja. Brīnums un baisma pilda manu sirdi. Šis cilvēks, šis nevarīgais, vecais virs gandrīz jau veicis to, par ko es nupat tikai sāku sapņot. Vai nav savādi, ka mēs abi esam rakuši vienu tuneli, katrs no sava gala? Un vai tā nav likteņa griba, ka esam satikuši viens otru? 25? Klusa, satraukumā dreboša skan profesora balss: — Vispirms es izstrādāju pamatplatformu, uz kuras būvēt savu teoriju. Daudziem tā liksies primitīva, tik vienkārša tā ir. Mēs zinām, ka visa saules sistēma sastāv no 17 — 481 zināmām pamatvielām, elementiem, kuri dažādā sakarībā un sajaukumā veido neaptveramu skaitu dzīvu un nedzīvu vielas kopojumu. Viss, kas zem saules, sakot no ūdens, gaisa, smiltīm un beidzot ar pašu cilvēku, ir šo elementu kopojums. Noteikts procents tādas un atkal tādas pamatvielas sastāda pašu radības kungu. Katrai organiskai būtnei laiku pa laikam jāsaņem noteikts daudzums zināmu vielu, lai atjaunotos. Lai attiecīgā būtne to neaizmirstu, viņai to atgādina izsalkums — vajadzība pēc jauniem atomiem. Tātad — mūsu organisko dzīvi nodrošina sakars ar vielas visumu. Bet viela mums nenāk klāt, mums tā jāuzmeklē, tad jāsagatavo tādā veidā, lai mūsu orgāni spētu to nodot ķermeņa lietošanā. Tas, kas man jāatrod, nu būtu: panākt tādus apstākļus, ka lomas mainītos un mūsu ķermenim nebūtu jāiet pie vie​las, bet viela nāktu pie mums. Ilgus gadus es pacietīgi taisīju savas


analīzes pēc kārtas ar visiem elementiem. Es nesteidzos, jo pasaules likums, kas tik ilgi pastāvējis, nav vienā dienā grozāms. Es jaucu vienu elementu ar* otru, Jāvu iedarboties visām viņu īpašībām. Es uztvēru katra elementa apslēptās tieksmes un no katras izlobīju sev noderīgo. Un tagad man ir jau gandrīz pilnīgs pārskats par visu šo elementu īpašībām. Vielas manā priekšā jau gluži taustāmi tiecas viena pēc otras. Ar katru dienu es kāpināju šo tieksmi. Atliek vēl atrisināt pašu pēdējo formulu, atraisīt nezināmo vielas funkciju jaunā, man vēlamā virzienā. Es jutu, ka būtu to izdarījis, bet . .. man vairs nav laika. Pakaln, vai tagad saprotat, kālab aici​nāju jūs pie sevis? — Saprotu, skolotāj… Jūs vēlaties, lai es pabei​dzu jūsu darbu, ja jums pašam tas vairs . . . — … nebūtu lemts, — nobeidz profesors. — Bet vai jums nav neviena līdzstrādnieka, asistenta? — Šai laikā esmu izticis bez asistentiem. Augstskolā gan man ir daži palīgi, bet šeit .. . šim darbam nav vajadzīgs tikai labs zinātnieks — erudīts, bet pirmā kārtā īsts cilvēks, stipra morāliska personība. Tāds cilvēks, kas spēj domāt tālāk par savām personīgām interesēm, kam rūp visas cilvēces labums. Vai jūs vēlaties būt šis izredzētais? — Es vēlos nepiekrāpt jūsu uzticību, skolotāj. — Es jums ticu. Tad uzklausieties: šovakar es taisīšu savu testamentu. Nekādas lielās mantas man nav, un gar manis atstāto mantojumu nesacelsies nekāda kņada. Jūs mantosiet manu laboratoriju, visas manas zinātniskās piezīmes un materiālus, bet ar noteikumu, ka gadījumā, ja Jaunais Spēks tiktu atklāts, — es vēlos, lai jūs to nosauktu par Jauno Spēku — jūs darīsiet visu, lai šis atradums nāktu par labu cilvēcei. Jums jārūpējas, lai tas cilvēces dzīvi darītu laimīgāku un taisnīgāku nekā līdz šim. — Es apsolu to darīt. Ilgi viņš uzticība un pateicībā spiež manu roku, tad norāda, kurā vietā viņa bibliotēkā es atradīšu piezīmju un materiālu kopojumu, un liek man to atnest. — To jūs tūliņ ņemiet līdzi. Es nevēlos, ka tur ieskatās necienīgas acis, kad aprakstīs manu mantību. Atcerieties: tas ir divdesmit gadu darbs, šis papīru žūksnītis. Sargājiet to un pasteidzieties ātrāk nobeigt, lai cilvēcei nebūtu vairs ilgi jāgaida. Viņa jau tā pārāk ilgi gaidī​jusi. — Es nelikšu viņai ilgi gaidīt, skolotāj. Un tad man jāiet. Priekšnamā redzu ārstu un notāru. Ar interesi viņi noskatās manī. 5 Krūzmanis ir miris. Pusi sava mūža darba atdevis lielajam cilvēces atbrīvošanas sapnim, viņš aizgāja, nere​dzējis to piepildāmies. Kāds cits cilvēks, varbūt sīks un nenozīmīgs, bija aicināts pabeigt grandiozo izlūkgājienu dabas noslēpumu valstī — pabeigt un piepildīt. Tas cilvēks esmu es, Eduards Pakalns, viens no vismazākajiem atomiem Visuma gudrības celtnē. Atkal ir vakars, un mana istabiņa pārvērsta par laboratoriju. No Krūzmaņa laboratorijas esmu atvācis šurp tikai dažus man nepieciešamos instrumentus un ierīces. Galvenā bagātība, par kuras mantinieku esmu kļuvis, slēpjas profesora piezīmēs, viņa pētījumu kvintesences kopojumā. Viņam bija vajadzīgi divdesmit gari intensīvā pūlinā pavadīti gadi, lai savāktu vienuviet šīs nedaudzās patiesības un atziņas, par kurām cilvēcei vēl nav pat jausmas. Man pietika ar pāris dienām. Pēc desmit gadiem tā varbūt būs tik vienkārša un viegli iegaumējama lieta, ka to zinās un sapratis katrs pamatskolnieks. Aiz loga kauc putenis. Sniega pārslas virpuļodamas traucas pa ielām, aizmiglo uguņus, izraibina gājēju apģērbu. LJz ietnes mana loga priekšā sadzīta kupena. Sētniekam tur būs jāstrādā labs brītiņš, kamēr nošķūrēs sniegu. Viņš lādēs laiku un arī mani, jo tas ir mans logs, kas sagādās viņam lieku darbu. Es izklāju papīrus uz galda. Mans darbs tuvojas noslēgumam, lielā cīņa drīz būs izcīnīta. Es


rēķinu un jaucu dažādas vielas ka aptiekārs, kas slimajam cilvēkam gatavo zāles. Es zinu, kas manam slimniekam kaiš, man tikai jāprot sastādīt pareizā recepte zālēm. Skaitļi un atzīmes pilda aizvien jaunas slejas. Sen jau ārā apklusis ielas troksnis. Pilsēta dus, tikai šur tur putekļainās tipogrāfijās, fabrikās un spēkstacijās mazie nakts rūķi gādā par to, lai neapstātos dzīves puksti. Es jaušu slīdam kādu bālu ēnu, neskaidri nomanu šīs būtnes kontūras — tā ir viņa, Lielā Patiesība. Tuvu, tuvu tā pienākusi man, un es nedrīkstu tagad apstāties, pārtraukt darbu. Kamēr es gulēšu, šī ēna pazudīs, aizies tālu, un man par jaunu būs jāmeklē viņas pēdas. Visu nakti deg elektriskā spuldze. Skaitītājs zīmē ciparu pēc cipara, santīmu pēc santīma. Bet ko nozīmē daži santīmi, salīdzinot ar ieguvumu, kādu man sola šī nakts? Par dažiem santīmiem es pērku cilvēces brīvi! Ielās jau gurkst sniegs zem agrīno gājēju kājām. Mana galva ir smaga. Kā svina klucis tā spiež man plecus, un es salīkstu līdz zemei zem šā pārmērīgā smaguma. Čokurā sarāvies, nu es līdzinos kuprim. Uz griestiem un sienām lēkā melni cipari un burti, tie virknējas garās skaitļu rindās, dažādi lokās, tinas kamolā un sāk neprātīgu deju. Bet tie nemaz nav cipari un burti, kas iebrūk manā istabiņā. Baltas meitenes, zēngal- viņas un garmates draiskuļo, smejas un ķircina mani. Tās sēstas man klēpī, bet, kad gribu kādu no viņām ap​skaut, viņas aizlido kā balti putni. Svārciņi vien nopli​vinās. Viņas savanda manu gultu, atrauj spilvenam galu vaļā un ber spalvas uz grīdas. Es aplīpu pūkām, mani mati piebirst baltām spalviņām. Laikam izskatos ļoti komisks, šis negantais bars smejas par mani. Un tad es esmu aizskartais namatēvs, nikni sabrēcu nelūgtajām viešņām. Viņas beidz smiet un klusiņas, nobijušās iet prom. Viegliem solīšiem tās iziet pa durvīm, katra dāvina man skatu, un šais skatos pavīd bailes, klusas sāpes, mēms lūgums un pazemība. Maza meitenīte skaidrām nevainīga bērna acīm raugās mani. Viņa negrib iet. Viņa gaida, vai es to neuzaicināšu palikt. Bet es bargi paskatos viņā un tveru pēc kāda priekšmeta, ko varētu sviest. Tad viņa tiozūd. Esmu viens. Arā klaudz zirga pakavi. Steidzīgiem soliem gar manu logu aiziet sieviete miesas krāsas zeķēs Es esmu aizdzinis sapni, un īstenība liek savu vēso roku man uz sakarsušās pieres. Ir liela diena. Sētnieks sen jau notīrījis sniegu no ietnes, kaut kur pilsētas nomalē smirdoši vīri lipinās ar zābaksmēru. Esmu nokavējis darbu, šodien man nav nozīmes braukt uz fabriku. Bet lai — es nelecu augšā raižu satraukts, mani nebiedē rājiens, ka turpmāk tādi gadījumi nav vēlami un ka bez manis pasaulē ir vēl daudz, daudz vīru, kas kaut ko sa​prot no zābaksmēra. Savācu papīra loksnes un izlasu to, kas pēdējā aprakstīts. Lasu un kā brīnā raugos uz saviem eksperimentu traukiem. Es nedzirdu, ka izsalkums rūc manā vēderā, man nav vairs daļas ne gar ko visā pasaulē, izņemot vienu. Un šis viens man tagad ir rokā. Neaizsniedzamais ir sasniegts! Divos stikla traukos atrodas mana sapņa piepildījums. Vienā ir novietots dažu pazīstamo pamatvielu sajaukums, šis trauks ir pilns līdz malām. Otrā traukā atrodas mazs, balts graudiņš kā sāls kristāls. Es ņemu trešo trauku un sadalu pamatvielu kopojumu divās līdzīgās dajās, tad cieši noslēdzu pirmo trauku, novietoju balto graudiņu otrā traukā un noslēdzu arī to. Sākas brīnums. Trauks, kurā nav graudiņa, sāk pamazām tukšoties. Vielu maisījums plok, un dažās minūtēs trauks ir tukšs. Bet tai traukā, kur novietots graudiņš, masa sāk augt, trauks pildās, un drīz tur ir divkāršs vielas daudzums. Mazais, baltais graudiņš ir visu vielu spēju un īpašību kvintesence — Jaunais Spēks. Tas atraisa elementu no​slēgtību, regulē katras organiskas būtnes un moleku​las fizisko saturu. O… nu es varu smiet triumfatora smieklus. Veco Krūzman, ja tu zinātu! Mēs, mēs abi esam nolaupījuši dabai vislielāko noslēpumu! Bet cik viņa


viltīga, šī palaidniece. K<ī harēma dāma tā visu laiku slēpusi savu seju. Mēs esam staigājuši pa zelta laukiem un neesam to zinājuši. Vislielākos dārgumus esam uzskatījuši par smiltīm un akmeņiem, labprātīgi snieguši savas rokas pretim tumsai, lai tā tās saistītu jūgā. Bet dabas klēpis ir bijis pilns brīves un dārgumu. Tas nav rādijs, kas raisa Jauno Spēku. Viņa dēj nav jāsamaļ kalni, lai iegūtu dažus gramus derīgas vielas. Mēs minam viņu kājām, spļaujam uz to. Uz katra soļa, kur vien pakustamies, guļ neizmērojami Jaunā Spēka krājumi. Un nekas nav vienkāršāk, kā no šiem putekļiem radīt savas brīvības atslēgu. - Sava darba pirmo posmu esmu nobeidzis. Turpmākais man nerada nekādas grūtības. Šodien pat gribu izdarīt pirmo mēģinājumu pie dzīva ķermeņa. Pats es esmu paēdis cilvēks, un būtu ilgi jāgaida, kamēr es pie sevis sajustu Jaunā Spēka iespaidu. Man vajadzīga tāda dzīva radība, kas pazīst badu. Noskalojos aukstā ūdenī, apģērbju savas labākās drēbes un eju laukā. Pēc bargā puteņa atnākusi skaista, saulaina diena. Bakurētains vīrs ar nenormāli lielu galvu pagalmā griež leijerkasti. Viņš spēlē «bubļičkus», un divi nosaluši bērni, zēns un meitene, spiedzošām balsīm dzied refrēnu. Nervozas kundzes paver logus un met zemē sīknaudu, raida prom ceļojošo muzikantu. Šī leijerkaste ir mūzikas kaps. Katrs opuss, kas ticis tās nagos, ir pazušanai lemts. Dziesma, kuru nedalītā sajūsmā dziedāja visi; deja, kura nesa revolūciju uz visām deju grīdām, — viss kļūst par karikatūru. Bet leijerkastnieks iet no sētas uz sētu, un visur atrodas ausis, kuras nevar panest viņa virtuozo spēli. Viņš ievāc atpirkšanās nodevu un par sa​pelnīto naudu nopērk jaunu grāvēju. Es vēršu savus skatus uz suņiem un kaķiem, meklēju pašu nožēlojamāko no tiem. Veikalu logos starp desu un siera gabaliem sēd cēlie reklāmas runči. Nekādi gardumi tos nekārdina, tie ir kā snaudoši sultāni. Garām​gājēji veltī tiem laipnus skatus. Greznos uzpurņos pie modernām saitēm tipina treknie mopši, staltie aitu suņi, groteskie kurti, visādu pūdēju, Iilkšu un kvekšu banda. Viņu īpašnieces vadā tos pa pilsētu, lai tie elpotu āra gaisu, nekļūtu mazasinīgi un iz​darītu savas dabiskās vajadzības. Tie man neder. Es eju uz nomalēm, kur atkritumu kaudzēs rakņājas suņu cilts pāriji. Astes pierāvuši, bailīgus skatus apkārt šaudīdami, tur kārpa atkritumus izsalkuši, kaulaini dzīvnieki. Katrā cilvēkā tie redz ienaidnieku un katram lūg​dami vēdina ar asti. Es sāku zīmēm labināt kādu lielu, rūsganu suni. Viņš luncina asti, paskrienas dažus soļus uz manu pusi, bet, kolīdz taisos tam tuvoties, tas aizbēg no manis. Un atkal luncina un lūdzēja acīm raugās manī. Viņš piedāvā man savu draudzību un padevību, gatavs pieķerties man ar visu savu suņa dvēseli, lai gan no visiem cilvēkiem sa​ņēmis tikai kājas spērienus un niknus uzbrēcienus. Es labinu viņu, visādi cenšos izrādīt savu draudzību, bet viņš vēl šaubās. Tad es apsēžos un gaidu. Viņš nāk. Un, jo tuvāk viņš man pievirzās, jo zemāk plok. Beigas viņš rāpo uz vēdera un it kā par kaut ko lūdzas piedošanu no manis. Viņš ir tikai nabaga klaidoņa suns un lūdz lepno kungu brūnajā mētelī neņemt ļaunā, ka viņam tik nožēlojams izskats. Viņš laiza man zābakus, mēteli, rokas un, kad es to pāra reizes esmu noglaudījis, kļūst pārgalvīgs, un tiecas nolaizīt man seju. Bet viņš ir ēdis visādas maitas, un es neļaujos tādiem glāstiem. Apsienu virves pavadu ap viņa tievo kaklu, un tad mēs ejam. Mans izredzētais nu ir dabūjis saimnieku. Šī pārmaiņa viņa sociālā stāvoklī viņu pilda ar pašapziņu un lepnumu. Viņš rikšo staltiem soliem, lepni pacēlis savu netīro asti. Viņš neskatās uz mazajiem kvekšiem, bet vēro lielos, labdzimušos sugas suņus kā līdzīgs līdzīgus.


Nu viņa turpmākā eksistence ir nodrošināta. Viņš savu sirdi noliek pie manām kājām, lai arī tā ir tikai suņa sirds. Uz katru pretimnācēju viņš rūc, un man tas bieži jāapsauc. Nicīgu izbrīnu mūs sagaida sētnieks. Es viņam stāclu priekšā savu nākošo „miesas sargu. Saukšu viņu par Draugu. —- Nu, Draugs, tev jāpierāda, vai mans darbs kaut ko nozīmē, vai ir tikai tukša fatamorgāna. Mans suns šauda detektīva skatus pa labi un pa kreisi, bet, kad es sāku cilāt uz galda bundžas un burkas, viņš apsēžas uz pakaļas. O, šis suns ir baudījis labu audzinā​šanu, ja prot tādus smalkus trikus. — Nekā nebūs, mīļais Draugs! Tev šoreiz jāpaciešas. Es tevi barošu ar kaut ko pavisam jaunu. Salieku galdā savas pēdējās maltītes atliekas: bulku, gabalu desas, sviestu. Draugs kārām acīm vēro visu, un siekalas lieliem pilieniem krīt uz grīdas. Es nolieku visu labi redzamā vietā, uz pašas galda malas. Izsalkušais dzīvnieks pārdzīvo īstu bada ekstāzi, viņš smilkst aiz kāruma. Tad es ņemu mazo, balto graudiņu, Jauno Spēku un cieši piesienu pie Drauga kakla. Suns joprojām kārām acīm raugās uz desas gabalu. Bet paiet brītiņš, un viņš vairs nesmilkst aiz iekāres. Neredzami līst atomu plūdi viņa nomērdētajā ķermenī, vecie atomi atdod savu vietu •jauniem, elements atrod elementu. Iekritušās ribu starpas pildās ar jaunu miesu, izsīkušajās dzīslās sāk pulsēt jaunas, spēcīgas asinis. Krit zemē vecā, netīrā spalva, un tās vietā klājas spožs lapsas kažoks. Mans suns sen vairs neskatās uz desu. Tad es nosviežu visu puslīkumu pie viņa kājām. Izlepis viņš paosta to, nicīgi nošņaukājas un uzgriež muguru. Dzirdiet: badā pamiris suns nonicināja gabalu desas! Es atraisu mazo, balto graudiņu. Es nevaru paelpot, mana sirds dauzās krūtīs kā traka, mani slīcina prieka paisums. Pelēkais rūpju spoks ir saņēmis savu nāves dūrienu! Nu tas vairs neklīdīs apkārt pa būdiņām, biedē​dams cilvēkus. Cilvēces brīvības un laimes atslēga ir manās rokās! Es esmu pasaules centrs, no manis iziet vara — brīves vara! Man galva skurbst, iedomājoties savu spēku. — Tu vari palikt, Draugs, cik ilgi tev tik, pie manis. Pa mēslu bedrēm tev vairs nebūs jākārpās. Un es vairs noiešu uz pārtikas bodi pēc maizes un piena. Manis dēļ lai visus pārtikas tirgotājus parauj bankrots! Es piesienu balto graudiņu labi cieši pie savas rokas, un mani pārņem neizsakāma labsajūta. Es jūtu, ka briest mani spēki. Manas asinis san jaunā melodijā. Es kļūstu līdzīgs nobriedušam auglim, pilns dzīvības sulas. Mani vaigi top sārtāki, mani muskuļi briest, un krūtis cilājas viegli. Viss ķermenis iegūst to harmonisko stāvokli, kāds tam paredzēts dabas plānā, bet ko sasniegt nav Jāvis nepiemērotais darbs, nepilnīgā barība un visu to traucējošo elementu iedarbība, kurus tagad kārto Jau​nais Spēks. Es jūtos paēdis, nekādi pasaules gardumi mani vairs neinteresē. Es uzspļautu ceptiem putniem un svešzemju vīniem. Mans suns ir apsmējis desu, un vai gan lai es nebūtu sava suņa cienīgs? — Nāc šurp, Draugs! Mēs esam tie pirmie! Lai mēs dzīvojam augstu. 6 Es gidu gultā ar visām drēbēm. Vakarā krēsla iezagusies manā istabiņā, un tikai neskaidri es redzu Draugu, kas izlaidies garšļaukus pie pašām durvīm. Viņam ir silti, izsalkums to nemoka. Katru reizi, kad paskatos uz viņa pusi, viņš lēnām kustina asti, un viņa seja smaida, laipni, pateicīgi. Mani apņem neizsakāms miers. Esmu padarījis savu darbu. Tas, kas ap mani notiek, ir vairs tikai kādas komēdijas pēdējais cēliens. Rītu nokritis priekškars, un mēs sāksim dzīvot. Tūkstošgadīgā izrādē pēdējais klauns pateiks: «Beigas!» — un divu miljardu lielā publika vēt​raini aplaudēs.


Kā gan es varu tik mierīgi gulēt! Mana spēka apziņa ceļ mani kājās, un es nezinu, kur likt savu sajūsmu. Tad es kaut ko atceros, un man pēkšņi kļūst karsti. Kāda lieta, kas vakar šķita neaizsniedzama, nu ir kļuvusi tik tuva un iespējama, ka mana satrauktā elpa gandrīz skar to. Es sameklēju veco kalendāru un izberu paslēpto film- zvaigžņu galeriju uz galda. Toms Miks guļ šķērsām pāri mazajai Liānai. Es pasteidzos atbrīvot mazo radī​jumu no rupjā kovboja mežonīgajām skavām. Mana Liana vēl ir tā pati. Viņas acis aicinādamas raugās manī. Viņa nenojauš milzīgo pārmaiņu, kāda notikusi manā stāvokli. Vēl vakar es biju smilšu grauds, kas griezīgi čirkst zem gājēju zābakiem, un Liāna bija uzkāpusi pašā Everesta galotnē. Tagad es esmu zābaks, un mazie smilšu graudi čirkstēs tik ilgi, kamēr man šī rotaļa apniks. Tad es lūgšu jūs, daiļā jaunkundz, nokāpt no saviem augstumiem, kur pūš tik salti vēji. Un varbūt lielajā dzīves ūtrupē nosolīšu jūsu sirdi. Liāna atgūst savas tiesības, es viņu ielieku rāmītī, nostādu uz galda un kādu brīdi spēlēju iemīlējušos. Man patīk šī rotaja. Pa jokam apvelku Don-Kihota bruņas un kāpju savā sapņu Rosinantā. Mans Sančo vēlīgi luncina asti un laiza man roku. Šovakar gribu atpūsties un izklaidēties. No iedomām vien par veikto darbu mani pārņem nogurums. Es gribu aizjnirst to, nedomāt par Jauno Spēku. Ara ir liela tumsa. Draugu es atstāju istabā, jo viņam vēl nav uzpurņa. Ass vējš dzenā sniegu pa ielām. Kā žilbas vīzijas pazib limuzīni. Ekspresis stumj ratiņus ar sarkansvītrainu gultas matraci un pa laikam uzkliedz: «Sargās!» Esmu nonācis šaurā, klusā ieliņā. Naktssargs, atslēgu saišķi žvadzinādams, kāpj savus vienmērīgos, kūtros solus. Kā mazs zilonis viņš cilā savus siltuma zābakus, ka*- žoka mala velkas gar zemi. Kā apašs ierauju galvu mē​telī. Mani pavada aizdomu pilni skati. Atkal paveras gaismas laukumi. Sarkani burti aicinādami raugās pretī. Apstājas limuzīni. Smaidoši kungi un koķetas dāmas steidzas iekšā pa kādām durvīm, kuras atver šveicars tresainā mētelī. Bet tur iekšā skan smiekli, šķind glāzes, viss greznais lokāls san kā bišu strops. Es nenociešos un ieslīdu nopakaļ cienīgam pārim. Ar paplātēm rokās steidz veiklie komedianti, vislabākie psihologi mūsu sabiedrībā. Ar vienu acu uzmetienu tie novērtē katru ienācēju un tūliņ zin, kā uzskaņot savu iztapības stīgu. Viņu mugurkaulam ir vairākas eņģes, dažreiz tās saliecas pie pieciem, citreiz ap pusmuguru un citureiz pie pašas sēdamvietas. Tad viņi atgādina taisnu leņķi. Mans izskats neiedarbina nevienu no šīm eņģēm. Kā no Olimpa augstumiem manī raugās nodzīvota seja. Man šķiet, viņam grūti dabūt vārdus pār cieši saknieb​tajām lūpām. — Ko vēlaties? — Glāzi alus, un . . . nē, vairāk neko. Viņš nicīgi pavīpsnā un aiziet. Es ilgi dabūju gaidīt savu alus glāzi. Bet tam nav nekādas nozīmes: tik un tā es nedzeršu. Mans galdiņš ir pašā dibenā vientuļā stūri, un no šejienes varu pārredzēt visu telpu. Gaisā jūtami visi iespējamie parfimi, un visas šīs atsegtās dāmas zin savu partneru nolūkus. Bet vai tāpēc lai neskanētu glāzes un tīrītie zobiņi nespīdētu kā mazi ziloņkaula cirvīši? Nē, viņas nav tik izlutinātas. Tās ļaujas sevi paēdināt, palutināt ar komplimentiem un pēc kāda laika pavadīs savus kavalierus uz vientuļiem kabinetiem. Mazais orķestris sāk spēlēt. Tas ir tango. Sāk gruzdēt Argentīnas plašie pampasi, dienvidnieku asinis kaist kaisles uguņiem. Pie debesīm mirgo dienvidu zvaigznes, un plašā stepe slīgst tvīksmīgos sapņos. Stalts gaučo lec zirgam mugurā un steidzas uz vientuļo rančo pie ilgās tvīkstošās siņjoritas. Nakts. Zvaigznes. Klusa vēsmiņa. Jaunie ķermeņi alkst viens otra. Ass duncis lauž ceļu tur, kur sabiedriskie aizspriedumi cēluši bari​kādi. Bet lokālā kūp tabakas dūmi, valšķīgās marionetes pakļāvīgi miedz acis, un satraukti tēviņi


kratās nervozos smieklos. Te ir birža, un katrs zin, cik viņš saņems par izmaksātām vakariņām. Par zvaigžņotām debesīm lai rūpējas astronomi, viņi to lietu labāk prot. Šiem ziemeļniekiem dodiet tumīgu zupu, tā pavairos viņu erotiskās spējas. Vijoles apklust. Kā mirdamas skaņas aizviļņo pāri pūlim. Kluso sapni sabradā kājām iereibuši sekretāre, kurai šefs izmaksā vakariņas. Tā, protams, nav mana darīšana. Bet, ja es būtu lēmējs par pasaules likteņiem, tad es nosēdinātu šo zviedzošo pūli uz cietiem skolas so​liem un kādam eskimosam liktu dauzīt bungas no rīta līdz vakaram. Orķestris strinkšķina instrumentus. Saksofons ierēcas kā ārprātīgā smiekli, un uz skatuves parādās cilvēka idiotisms savā dabīgajā izskatā — viņa augstība Čarl- stons. Apmiegojušies cilvēki trūkstas no krēsliem, stal​tās ziemeļnieku dvēseles lavierē pa parketu. Nu man ir diezgan. Mans alus paliek neaizskarts. Man pretim nāk arvien jauna čarlstona ticīgo pulki. Kā svētceļnieki tie steidzas pie sava elka, un jau uz ielas viņu kājas raustās nepacietīgās konvulsijās. Jautrs bars, no kura pa gabalu ož pēc alkohola, ielenc mani. — Heij, jaunais cilvēk, vai jūs varbūt neesat no Pegasa kavalērijas? Mēs jūsu kumeļam pagatavosim kārtīgus iemauktus un iejūgsim to mēslu ratos. Ko tāds kustonis skraida pa mākoņiem? Vislabāk krustosim to ar Mongolijas kalnu zirgu un izaudzināsim pavisam jaunu sugu. Nu, puišel, negrozies, dod ceļu! - Savādas dienas tagad rit manā dzīvē. Es vairs nestrādāju fabrikā, bet savu brīvo laiku pavadu, klaiņodams apkārt pa pilsētu. Es vēroju cilvēku dzīvi visā tās daudzveidībā. Mani māc manas apslēptās varas apziņa. Es zinu, ka uz maniem kamiešiem gulstas milzīgas atbildības svars, pienākums pret cilvēci un rūpes par viņas turpmākiem likteņiem. Es skatos drūmajās vīzijās, ko uztura cīņa virza gar manām acīm. Tā ir plaša, asiņaina panorāma. Bāli bērni, izsalkuši un pārmērīgā darbā nomocīti cilvēki, pazemotas sievietes, kas par dažiem grašiem uz ielas stūriem pārdod savus glāstus, atstumtie un nicinātie — — zobus sakodusi, cilvēce cieš savas mokas. Dažreiz es staigāju kā pa rāpuļiem pilnām ielām. No daudzām sejām glūn smūdži, visi tie grib man pie- zīsties. Es redzu cietsirdību, liekulību, visas zemās un netīrās kaislības viņu sejās. Tad mani pārņem drūms nemiers. Es sāku šaubīties par Jauno Spēku: vai ir vērts viņu uzdāvināt šim pūlim, šīm ielas dvēselēm? Es kļūstu skaudīgs, jo zinu, ka mans darbs aplaimos labus un ļaunus. Bet vai es drīkstu dažu necienīgo dēļ aplaupīt visu cilvēci, tos, kas cieš un gaida atpestījuma no mokām? Kaut kur tālajā Ķīnā ir Sarisi province. Tur miljoniem cilvēku mirst lēnā bada navē, ēd mālu un pa klusām piekopj kanibālismu. Maizes un tauku dēļ tautas nīst cita citu, sāk karus un padara brīvas ciltis par vergiem. Kā es vēl varu gaidīt, šaubīties? Bet, kad mani apņem samulsums, es lieku kaut kur no Kalifornijas ierasties jaunkundzei ar zilām acīm un ilgi runājos ar viņu par burvīgo mēnesnīcu, Šopēna mūziku un jaunākiem sasniegumiem sejas masēšanā ar elektrību. Draugam nu ir uzpurnis, un savās pastaigās es ņemu to līdzi. Mēs abi esam lieliski atkopušies. Mans augums ir kā senajam grieķim, bet Draugs spīd aiz branguma. Dažreiz viņš nezin, kur izgāzt savu spēku un sajūsmu. Viņš ķeras pie rīkles lepnam vilku sunim, kas gājis suņu skolā un mācījies nīst katru skrandaini. Es klusām prie​cājos par savu Draugu. Viņš ir tik vingrs un spēcīgs, pāris triecieniem nogāž skoloto suni zemē, no viņa krūts nāk draudīgas skaņas. Viņš ir kā mazs lauva. Sētnieks negrib pazīt viņā to suni, kuru nesen pārvedu saitē piesietu. Viņš domā, ka es katru dienu mainu suņus. Ak, nē jel, lāga večuk, es vēl neslimoju ar suņu māniju. Es neļauju kustonim laizīt manu muti, lai pēc tam ar šo pašu muti skūpstītu kādu daiļu dāmu. Mēs dzīvojam slinkodami. Dienas aizskrien kā trakas, tukšas un vieglas. Šī bezdarbība man sāk jau apnikt. Bet šais dīkajās dienās esmu atgājis mazliet sānis no ikdienas kņadas un skaidrāk dzirdu


kādu skaņu, kas no visām zemeslodes malām skan man pretī. Tas ir kā vaids, kā milzīga nopūta. Un šai skaņā es saklausu kādu aicinā​jumu. Diezgan gaidīts! Tad es atkal sēstos pie galda un rakstu īsu, koncentrētu vēstījumu par Jauno Spēku. Es raksturoju tā galvenās īpašības, šo un to pastāstu par pētījumu gaitu. Kad raksts ir gatavs, es pats to pārtulkoju krievu, angļu un vācu valoda, tad dodos pie lielo ārzemju preses aģentūru pārstāvjiem un dodu viņiem iespēju labi nopelnīt ar pirmās šķiras sensāciju. Tai pašā gājienā es iegriežos augstskolā un iesniedzu savai fakultātei pabeigtu diploma darbu. Tas saucas «Barības problēmas atrisināšana ar Jaunā Spēka palīdzību» — nav nekāds akadēmiskais virsraksts, bet esmu pārliecināts, ka manu darbu profesori atzīs pietiekami akadēmisku, lai piešķirtu Eduardam Pakalnam pirmo zinātnisko grādu. Rītu kaut kam jānotiek . .. Te beidzas inženiera Pakalna piezīmes.


OTRA DAĻA 1 Kādu nakti, kad siltais pavasara vējš šūpoja kokus un lielpilsētas namu jumtus grabināja pirmās lietus lāses, visas pasaules telegrāfa kabeļi džinkstēja vienā melodijā. Neskaitāmas radio stacijas raidīja iz​platījumā spēcīgus viļņus, kas aizskalojās pāri visai Eiropai, aizklīda bezgalīgajā Atlantijas klajumā, pāršļācās pāri Urālu kalnu grēdām un izgaisa ne​pārskatāmajos Sibīrijas plašumos. Tonakt visās pasaules lielpilsētās drudžaini strādāja tipogrāfijas. Rotācijas mašīnas izsvieda tirgū miljoniem baltu, sarkanu, zaļu un dzeltenu lapu. Visiem! Visiem! Visiem! Dzied stieples, skan ētera viļņi, cilvēces ķermenim strāvo cauri elektrizējošas trīsas. Londonā, Ņujorkā, Parīzē, Maskavā un Sidnejā pa ielām traucas zēnu bari, apkrāvušies skrejlapām. Tie pūlas pārkliegt cits citu. «Vispasaules sensācija! Ekstrā telegramma! Vēl nebi​jis izgudrojums! Nav vairs jāēd!» Sensāciju alkstošā publika ielenc skrejlapu pārdevējus, rautin izrauj viņu preci. Blazēti dendiji liek apturēt savus limuzīnus. Starptautiskās pārgudrībās iegrimuši diplomāti un valstsvīri uz brīdi atraujas no savām domām par atbruņošanos uz jūras un lielākā pasaules gaisa kreisera būvi. Smaržīgas skaistules riskē saburzīt savus jaunos Parīzes tērpus. Visa pasaule izstiepj nervozu, nepacietīgu roku pēc mazās papīra lapiņas. Pesimistu un optimistu deguni buksta burtu rindas. Acis ieplešas platākas izbrīnā un šaubās. Neticēdamas sev, tās atkal un atkal urbjas vēstījumā. «Mums ziņo no Rīgas: latviešu ķlmiķim Eduardam Pakalnam izdevies atrast līdzekli, kas novērš vajadzību pēc barības. Jaunais atradums, kas nosaukts par Jauno Spēku, demonstrēts speciālistu komisijai un atzīts par pilnīgi nekaitīgu. Sevišķi svarīgs tas apstāklis, ka šī preparāta pagatavošana ļoti vienkārša un nepieciešamās izejvielas atrodamas visā pasaulē. Šis izgudrojums sola izvērsties par mūsu gadsimteņa kultūras lielāko sasniegumu. Var paredzēt, ka tas radīs apvērsumu visas cilvēces materiālās dzīves apstākļos. Mūsu speciālkorespondentam bijusi izdevība runāt ar izgudrotāju Eduardu Pakalnu utt., ult.» Jā, tagad katram Patagonijas vai Jaunzēlandes laikrak stam pēkšņi atradās savs speciālkorespondents Rīgā. Izrādās, ka šī pilsēta jau sen bijusi tālredzīgo izdevēju uzmanības objekts — tā laikam apmēros tikpat liela kā Londona un atrodas kaut kur starp ekvatoru un ziemeļpolu, starp Ņujorku un Pekinu. Solīdi kungi un nožēlojami plukatas groza globus un velk no putekļiem ārā sen aizmirstus ģeogrāfijas atlantus. Tur viņi pamatīgi izpēta Āfrikas karti, tad kādu laiku studē Himalaju kalnu grēdas. Tiem jau zūd cerības, un bez kādām izredzēm viņi pētī Arktiskos apgabalus, tad ķeras pie vecās, sirmās Eiropas. Kā pienākas, viņi sāk no paša Gibraltāra, aiziet līdz Nordkapam un tad ņem kursu uz Balkāniem. Beidzot — kas to gan būtu domā​jis! — viņi atklāj jauno Ameriku. Palūk, kur viņa noklī​dusi, šī kautrīgā, teiksmainā Rīga! Jā, un kas tā par zemi — Latvija? Kur gan dzirdēts šis vārds? Sveši cilvēki uz ielām sastājas pulciņos un apspriež grūto problēmu. Bet pa ostu krodziņiem staigā brašie jūras vilki, cepures atstūmuši uz pakauša. Līkās pīpes mutē grozīdami, viņi sāk vienaldzīgā balsī:


«Pagājušo gadu, kad mēs ar apelsīnu kravu iebrau​cām Rīgā . . .» Acumirklī viņi kļūst par uzmanības centru, tos aicina pie visiem galdiņiem. Krodzinieki lej pilnas krūzes ar alu un par velti pacienā laimīgos, kas savām acīm redzējuši slaveno Rīgu. Viņi plaši atver savu lokālu druvis un paziņo ielai: «Te ir cilvēks, kas bijis Rīgā! Cilvēks no Rīgas!» Rīga … šis vārds ar savu skaņu sāk atgādināt Romu. Inteliģentie veikalnieki atbrīvo savos skatlogos vietu kādai kartei. Tā saucas Latvijas karte. Ap Rīgu apvilkts sarkans loks. Ak, mana vecā, mīļā Rīga! Tu gan biji cerējusi ar laiku panākt, ka tavu vārdu kotē starptautisko sarunu biržā; tu cerēji pamazām ieskaidrot izklaidīgajiem pasaules pilsoņiem, ka atrodies pati savā tapšanas vietā, pie Baltijas jūras, un nevis kāda Indijas ma- haradžas valstī. Šī pēkšņā popularitāte tevi ļoti pārsteidz, un tu apžilbuši mirkšķini savas vecās acis. Pārāk daudz goda vienā pašā dienā. Kafejnīcās pie saviem abonementu galdiņiem sēž tradicionālo stundu sabiedriskie Rīgas pilsoņi. Šodien tie nerunā par dolāra vai markas kursiem, vai par Aļehina pēdējiem panākumiem šaha frontē. Tas nav arī 100 000 gadu vecais, visai cilvēcei ļoti svarīgais galvaskauss, kuru nesen Turkestānā izracis kāds arheologs. — Mūsu lielais zinātnieks Pakalns! Viņa ģeniālais atklājums! Jā, vai zināt, šis Pakalns esot liels dzīvnieku draugs. Viņam esot skaists, labi audzināts suns, pie kā viņš izdarījis sa​vus ilggadīgos pētījumus. — Vai viņš ir jauns? — interesējas dāmas. — Precē​jies vai neprecējies? Pakalna vārds vienā dienā kļuvis tik slavens, ka to jau var izlietot reklāmai. Atrodas veikalnieki, kas šim apdāvinātajam jauneklim allaž gādājuši labu pārtiku. Katrs Marijas ielas žīds grib pazīt viņa brūnajā uzvalkā sava veikala preci. Visi runā un domā — gan šā, gan tā — par jauno ziņu, un visi ir priecīgi, ka pašu tautietim izdevies iz​gudrot tādu lietu kā Jauno Spēku. Silts pavasaris modina snaudošo zemi, dzen pirmos zaļos asnus. Šovakar dažs cilvēks nomazgā darba sviedrus un kļūst kā bērns, dzen nebēdīgus jokus, atrod kaut ko jautru tur, kur agrāk redzējis tikai rūpes. Grūtdieņu ģi​menēs rodas smaidi un sirsnība. Milzīga atvieglojuma sajūta pārņem cilvēci. 273 — — Cilvēce gavilēja. Putekļainās darbnīcās un apakšzemes šahtās iespīdēja spoži cerību stari. Visap​kārt bija tumsa un klusums, un daudzi cerēja uz gaismu. 18 - 481 Taču līdztekus vispārīgai sajūsmai modās šaubas un raižu pilns satraukums. Londonā, Parīzē un Ņujorkā notika mazas, slepenas konferences. Viri, kam piederēja pasaules zelts un labklājība, kas valdīja starptautiskos tirgos un biržās un vēl nesen bija konkurējuši viens otru, tagad sēdās pie viena galda, lai apspriestos par vienotu cīņu pret kopīgo uzbrucēju. Viņi domāja, ka pasaulei uznākušas lielas briesmas — daudz, daudz lielākas nekā Haleja komētas aste. Viņi gudroja, lika kopā savu atjautību, un raugi, uz rīta pusi viņu nogurušajas sejās parādījās smaidi. Bija nodibināts starptautisks sindikāts cīņai ar Jauno Spēku. Viņi bija atraduši kādu mazu spraugu tās celtnes pamatos, kas draudēja viņus visus iznīcināt. Pats veiklākais no viņiem sēdās lidmašīnā un ar vis- plašākām pilnvarām brauca uz Rīgu. Vīrs, kas bija valdījis neskaitāmos kongresos un konferencēs, kā runas dāvanas spēja valdzināt pat viņa niknākos ienaidniekus, devās sava mūža svarīgākajā misijā. Šodien viņš savā * personā reprezentēja visus tos, kam bija skaisti dzīvokli, labas drēbes, papilnam ko ēst un vairāk naudas, nekā to varēja izlietot. Un viņam bija uzdots gādāt, lai pasaulē arī turpmāk būtu izsalkušie. Lielais alumīnija putns pārlido Zemgales līdzenumu, tad pāri tīreļiem un sīkiem meža puduriem


tuvojas Rīgai. Aerodromā ievērojamo viesi jau gaida auto, lai gan par viņa ierašanos visā pilsētā zina tikai pāris cilvēku. Viņš tūliņ brauc uz kādu savrupu namu mazliet ārpus pilsētas centra. Visam jānotiek pilnīgā slepenībā. Veikals, kuru ieradies noslēgt šis ārzemnieks, ir tik grandiozs, ka neviens nedrīkst par to jaust. Tur ir kāda istaba, pilna senatnīgām stila mēbelēm. Pie sienām gobelēni un gleznas, grīdu klāj biezi paklāji. Šai istabā notiek veikalnieciska saruna starp sindikāta pilnvaroto un Jaunā Spēka atradēju Eduardu Pakalnu. Sarunai nav neviena liecinieka. Pat tas cilvēks, kas sindikāta uzdevumā sameklējis Pakalnu un atvedis uz šo satikšanos, paliek otrā istabā — viņš būs vajadzīgs tikai kā liecinieks, kad slēgs līgumu. Kad Pakalns ienāk istabā, pilnvarotā skats iedzirkstas, liekas, ka tas grib izurbties cauri šā latvieša blondajai galvai un izpētīt, kādas domas slēpjas viņa smadzenēs. Tad tadas ir tas lielās briesmas, draudīgais spoks, kas licis nodrebēt pasaules biržām! Brūns, apnēsāts uzvalks, domīga, bikla seja… Šim puisim nav spoža dzīve, nu. ar to mēs viegli tiksim galā. — Ak jūs esat tas Pakalna kungs? — ārzemnieks saka. — Ļoti, ļoti priecājos iepazīties ar mūsu laikmeta ģeniālāko vīru. Jūs esat gara milzis. Nav tāda darba, ko varētu salīdzināt ar jūsu atradumu. Visu cienību, Pa​kalna kungs. Viņš atvelk elpu, vēro savu pirmo vārdu ietekmi. Vienkāršais puisis nav nosarcis priekā, dzirdot šo sla​vas dziesmu. Viņa vienaldzība dara biržas karali nemie- rīgu. — Pakalna kungs, man ir tas gods griezties pie jums ar kādu priekšlikumu sakarā ar Jauno Spēku. Es runāju kādas lielas apvienības vārdā. Mūsu rīcībā ir milzīgi kapitāli, un, ja varēsim ar jums vienoties, mēs gribam nodibināt Jaunā Spēka rūpniecību pasaules mērogā, ražot un kārtot šo jauno tirgu. Atzīdami jūsu izgudrojuma milzīgo nozīmi, mēs tomēr nedrīkstam aizmirst varbūtējās sekas, kādas radīsies, ja laikus nebūs domāts par šā atraduma plānveidīgu izmantošanu. Tas var pašos pamatos sagraut mūsu dzīves līdzšinējo iekārtu. Ceru, ka jūs, cilvēks ar tik dziļu un skaidru prātu, izpratīsiet mūsu centienus un pašas cilvēces labā nepadarīsiet savu atradumu par dinamīta bumbu, kas var uzspert pasauli gaisā. Ar to es nedomāju, ka jums būtu jāpaliek bez gandarījuma par savu ilggadīgo darbu. Mēs jums nodrošināsim lielisku eksistenci visam mūžam. Bez rūpēm, komfortā un labklājībā jūs varēsiet pavadīt savu dzīvi. Un ne vien jūs — arī jūsu piederīgie un pēcnācēji. Jums taču jādzīvo tā, kā pienākas jūsu tagadējam stā​voklim. Pakalna kungs, jūs saprotat, ko es domāju? — Saprotu, — Pakalns mierīgi atbild. — Cik jūs prasāt par savu izgudrojumu? Mēs esam ar mieru uz visiem laikiem atpirkt Jaunā Spēka patentu. — Es nevēlos patentēt savu atradumu un arī nedo​māju to pārdot. 18» 275 — Mēs jums solām vienu miljonu dolāru. Apdomājiet, Pakalna kungs, tas ir kapitāls, kas jums atļaus savu dzīvi iekārtot ar vislielāko luksu. Ja jūs atrodat, ka tas par maz, mēs … pieliekam vēl pusmiljonu. — Nē. — Divi miljoni dolāru! — Nē. — Trīs miljoni. — Nav vērts par to runāt. — Vienu miljonu angļu mārciņu! — Beidziet šo kaulēšanos.


— Tad miniet pats cenu. Var būt, ka tomēr varēsim vienoties. — Nē, mans kungs, esmu pārliecināts, ka nevarēsim vis vienoties. Ja es jūs pareizi saprotu, tad šo milzīgo naudas summu jūs man piesolāt par mana izgudrojuma noklusēšanu, par to, lai viņu nedaru pieejamu cilvēcei? — Jūs esat pareizi sapratis, Pakalna kungs. — Lai visu šo lietu pataisu par aprija joku, ha, ha! — Bet tas ir ienesīgs joks. Un, ja bez tā miljona angļu mārciņu mēs jums garantētu vēl ik gadus no​teiktu ļoti solīdu pensiju, tad taču tas nav par maz. — Tas nav par maz. Taisni otrādi: vienam cilvēkam tas ir par daudz. Un tomēr man jāatsakās no jūsu laipnā priekšlikuma. — Līdz šim Pakalns ir runājis mierīgi, tagad viņš saslienas un drūmu skatu raugās savā sarunu biedrā. — Ko jūs no manis vēlaties? Par vienu miljonu mārciņu lai es pārdodu savu sirdsapziņu! Es neesmu meklējis Jauno Spēku, lai ar to spekulētu. Es neesmu to meklējis jūsu dēļ, bet tiem, kam tas vajadzīgs. Miljoniem cilvēku cieš badu. Simtiem miljonu dzīvo trūkumā un raizēs par maizes kumosu. Vai lai es tos pametu viņu liktenim? Vai jūs domājat, man ļoti sāp sirds par kursu svārstībām jūsu biržās sakarā ar Jaunā Spēka iespaidu? Es esmu ļoti noskumis par neērtībām, kādas jums radīsies? Nē, cienītais kungs. Cilvēce turpmāk necietīs badu. Visi būs paēduši un dzīvos cilvēka cienīgāku dzīvi nekā līdz šim. Ar bada pātagu neviens vairs nebūs pazemojams. Jūs varat solīt man simtreiz vairāk, nekā so​lījāt, — tas neko nelīdzēs. Man summa nav galvenais. Sindikāta pilnvarotais koda lūpas. Viņš nevar saprast, kā trūkumā dzīvojis cilvēks spēj atteikties no bagātības, neiegūdams tai vietā neko citu. Viens ir skaidrs: 110 šās puses te nekas nav panakams. Bet viņam ir padomā vēl kāds cits līdzeklis. — Vai jūs zināt, Pakalna kungs, kur jūs novedīs šī nepiekāpība? Trako namā. Jā gan, mēs par to esam jau parūpējušies. Mēs jums devām izdevību nodibināt lielisku dzīvi, jūs no tās atteicāties. Bet daži psihiatri neat​teiksies parakstīt biļetenu par jūsu ārprātu. Jūs uz vi​siem laikiem nokļūsiet trako namā, bet ziņu par jūsu atradumu atsauks visā pasaules presē. To padarīs par avīžu pili. Vai tad jums būs labāk? Izvēlieties tagad starp bagātību un trako namu un ticiet man, ka es runāju nopietni. Ja es tā gribēšu, tad jūs vairs neizkļūsiet no šā nama bez manas atļaujas. Jums jāatzīst, ka mēs rīkojamies diezgan tālredzīgi. Pakalns pasmīn. — To es atzīstu. Bet arī jums būs jāat​zīst, ka es neesmu bijis pārāk tuvredzīgs. — Ko jūs ar to domājat? — ārzemnieks kļūst mazliet nemierīgs. — Es paredzēju intrigas un šķēršļus, kādus liks manam atradumam ceļā, lai tas neizplatītos tautā. Tāpēc esmu pasteidzies darīt zināmu Jaunā Spēka formulu tiem, kam tas jāzin. Rītu šī formula būs zināma visai pasaulei. Redziet, tas nu ir izliets ūdens, kas ātri iesūcas zemē. No zemes to būs grūti dabūt. ārā. Mani jūs varat iesprostot. trako namā, bet tos tūkstošus cilvēkus, kas jau šobrīd zina Jaunā Spēka noslēpumu, jūs nevarēsiet visus apklusināt. Un Jaunais Spēks sāks savu uzvaras gājienu, vai tas jums patīk vai ne. — Jūs esat. . . jūs esat lielākais muļķis, kādu man nācies sastapt! — sindikāta pilnvarotais ieķērcās. — Bet es to nenožēloju. — Ejiet, pazūdiet ātrāk! Gan jūs pats kādreiz rūgti no​žēlosiet savu muļķību. Šurpu Pakalns ir atvests ar auto. Mājās viņam ļauj at​griezties kājām. - Nākamā rītā visos laikrakstos bija iespiesta Jaunā Spēka formula un ievērojamāko zinātnieku atsauksmes par Pakalna atklājumu. Latvijas augstskola jaunajam inženierim bija piešķīrusi ķīmijas doktora grādu un piedāvājusi docentūru. Protams, līdzās garajiem, cildinājumu pilnajiem rakstiem bija pievienota arī Pakalna ģīmetne.


Kautrīgu iedabu,viņš tagad vairījās parādīties uz ielas, lai izbēgtu tautas suminājumiem. Pāris dienu viņš nodzīvoja kā gūsta un, ja viņam būtu bārdas nazis, tacl neizietu no mājām visu nedēļu, kamēr publikas interese par viņa personu būtu mazliet aprimusi. Šie nejaukie, ātri dīgstošie rugāji uz sejas — kā tie var kaitināt cilvēku! Pakalns nenocietās un kādu dienu, izraudzīdamies savam gājienam pašas klusākās ielas, devas pie fri​ziera. Jau pirmajā ielu krustā viņš iekrita. Kur radies, kur ne, viņa priekšā iznira fotogrāfs ar aparātu, ātri noknik- šķināja un paklanījās dziļā cieņā: — Sirsnīgi pateicos, Pakalna kungs! Trīs četri cilvēki dzirdēja šos vārdus. Viņi tūliņ pārtrauca savas gaitas un sekoja Pakalnam. Iela pildījās ļaudīm, šalca un dunēja, un viens vienīgs vārds skanēja no mutes mutē: Pakalns! Nevienādi sadīgušā bārda piešķir viņa sejai mazliet novārgušu izskatu. Kā samulsis viņš raugās ļaužu tūkstošos, kas līksmiem un draudzīgiem saucieniem trīcina gaisu: — Lai dzīvo Pakalns! Lai dzīvo! Viņš grib bēgt, izvairīties no tām simtām roku, kas to paceļ no zemes, sēdina uz pleciem un nes. Cepures lido gaisā, cilvēku līksmās balsis apklusina tramvaja zvanus. Pūlis nedod ceļu nevienam. Autobusi apstājas nervozās gaidās. Pa limuzīnu durvīm ziņkārīgi kungi un dāmas noskatās trokšņojošā ļaužu jūrā, kas aiznes savu varoni. Drūmas ēnas met ķieģeļu celtnes, ielas klāsts sten zem tūkstošu kājām kā samīts nezvērs. Atveras logi, dekoltētas dāmas izliecas ārā. Aiz viņu mugurām griež ūsas kungi ar plikajiem galvaskausiem. Hm … tie saka. Kādu neskūtu puisi nes uz rokām. Vai tad viņš sarakstījis grāmatu par dinozaura kaulu ķīmisko saturu un par šā satura iespaidu uz mūslaiku zinātni? Dimd iela, cepures uzlido līdz trešo stāvu logiem. No lejas augšup kāpj sviedru smaka. Estētiskie deguni sāk šņaukāties, un baltas, kailas rokas rūpīgi aizver logus. 2 — Miss Vilmor, vai nevēlaties kafiju? Pēc pusstundas mums būs jāpārsēžas citā vilcienā . . . Pusmūža dāma uzrunā jaunu, blondu skaistuli, kas nupat kā uzcēlusies no miega. Viņa vēl nav pilnīgi atmie- gojusies. Garas žāvas savelk viņas ovālo seju jocīgā, bērnišķīgā grimasē. Tad viņa ciešāk ietinas savā kimono un vienaldzīgi raugās lauku ainavā, kas ātri slīd gar guļam​vagona logu. — Kā es nevaru ciest šo garlaicīgo panorāmu! Nesaprotu, kā tādā vienmuļā apkārtnē cilvēki var nodzīvot visu savu mūžu … — Pierod, miss Vilmor! — Kā var pierast pie šiem gaudenajiem bērziem un pie šā kailā līdzenuma? Droši vien tie ir cilvēki bez fan​tāzijas. — Varbūt taisni otrādi, miss Vilmor. Šo ļaužu fantāzija varbūt atrod skaistumu tur, kur mēs nekā neredzam. Ziemeļnieku jūtas ir savādākas nekā mūsējās. Blondā skaistule smej dzidrus, melodiskus smieklus. Kā ziloņkaula krelle pamirdz skaistie, vienādie zobi. — Jūtas? Ha, ha, ha! Varbūt viņi nemaz nezin, kas ir jūtas, un, ja kādreiz iedomājas mīlam, tad tā katrā ziņā būs tikai mīlas parodija. Spānieši, tie prot mīlēt. Ģitāra … serenādes… dunči! Bet, misis Braun, es pavisam piemirsu kafiju. Vai tomēr nebūtu labāk, ja mēs pārsēšanās stacijā ieturētu brokastis? Mums atlikusi tikai pusstunda, un šai laikā es labi ja paspēšu apģērbties. Mazajā kupejā sāk spraigi gatavoties. Skaistā amerikāniete kārto tualeti, no zeķēm līdz mētelim. Viņa iesmaržojas, apsedz seju visādu krāsu pūderiem un smiņ- ķiem. Pievilcīgās meitenes vietā rodas interesanta dāma, bet tur neko nevar darīt. Mums nevajaga dzīva dabīga cilvēka, bet lelles. Mēs esam lieli bērni un mīlam spēlēties ar lellēm. Brauna kundze savu lelles periodu jau pārdzīvojusi, viņai kosmētika palīdz tikai restaurēt ap- drupušo skaistumu.


Viņas abas brauc no ziemeļiem, no Somijas. Mazā Liāna Vilmora dabūjusi atvaļinājumu uz pāris mēnešiem un šai laikā apskatījusi Eiropu. Pāris nedēļas Šveicē, tikpat ilgi Rivjerā, tad pēkšņa kaprīze un brauciens uz Skandināviju un apkārt gar Botnijas līci uz Somiju. Bet tur augšā, lapu zemē, viņai drīz apnika, un nu viņa stei​dzas drīzāk nokļūt atpakaļ Parīzes drūzmā. Brauna kundze ir Liānas attāla radiniece, pārzin viņas saimniecību un pavada visās tālākās gaitās. — Ka sauc to pilsētu, kur mums japārsežas, misis Braun? — Tā ir Riga. — Rīga? Liekas, kaut kur esmu dzirdējusi šo vārdu. — Pēdējā laikā to bieži piemin laikrakstos sakarā ar kādu izgudrojumu. — Veselu mūžību neesmu nekā lasījusi, izņemot filmu žurnālus. Bet tur par tādām lietām neraksta. Kas tas ir par izgudrojumu? — Tas esot kaut kas ārkārtīgs. Pagaidiet, es jums pa​rādīšu jaunāko Taimsa numuru. Brauna kundze sameklē laikrakstu un pasniedz Liānai. Pirmajā lappusē ir kāda pajauna vīrieša ģīmetne, viņam tāda kā bārdaina seja. Zem ģīmetnes raksts: «K a s noticis R ī g ā.» Liāna sakrusto kājas vienu pār otru un ar acīm nevērīgi pārskrien rindiņām. Bet tad viņa pēkšņi pieliecas tuvāk lapai un turpinājumu izlasa uz- * manīgi, vārdu pēc vārda. Te ir kaut kas amerikānisks. — Misis Braun, kāpēc jūs man agrāk to nepastāstījāt? Tas taču ir kaut kas ārkārtīgs. Pārspēti Edisons un Mar- koni! Un mēs tūliņ būsim Rīgā, tai pašā Rīgā, kur tas viss noticis. Cik interesanti! Kāds laimīgs gadījums! Tad viņa uzmanīgāk apskata ģīmetni. — Un šis cilvēks esot to izgudrojis. Viņš gan ņeiz- skatās necik interesants. Šāda tipa vīrieši man neimponē. Bārda… nu, kurš jauns cilvēks gan tagad audzina bārdu! Iedomājieties tikai, ja jums būtu jāskūpstās ar neskūtu vīrieti. Rugāji duras sejā, viņš ir kā paviāns. Brrr! Es nekad neiemīlētos tādā spalvainā vīrietī. — Jūs — iemīlēties? Ha, ha, ha! Es jau trīs gadus gaidu, kad jūs sāksiet runāt par mīlu. — Jā, bet ko lai es daru, kad neviens vīrietis neatbilst manam priekšstatam. Katram ir kaut kas tāds, ko es nevaru piedot. Dažs neprot tērzēt, dažs neveikli dejo, citam nelāgi gul fraka, un vēl citam augums neder nekur. Ja kāds arī būtu bez šiem trūkumiem, tad viņš pats nav nekas. Vīrietim, kuru es varētu mīlēt, jābūt skaistam, cēlam, bagātam un ievērojamam. — Tādu jums būs grūti atrast. Ar prātu nevar iemī​lēties. — Bet mīlas dēļ es nevēlos zaudēt to mazumiņu saprašanas, kas man ir. Misis Braun, jūs nezināt, cik interesanti ir vērot iemīlējušos vīrieti. Kā viņš seko, kā iztop un ar kādu suņa padevību gaida katru manu smaidu. Cik kairinoši tad dot tādam tipam mazliet cerības, redzēt, kā mostas viņa uzvaras nojauta, kā viņš jau kļūst pašapzinīgs un sāk lepoties ar savu uzvārētājā personību. Un tad, kad viņš jau atrodas savas iedomības kalngalos, atraisīties no viņa un pateikt: «Pateicos, mans kungs! Nākošo deju es dejošu ar citu …» O, tādam flirtam ir daudz pievilcības. Nevajaga tikai zaudēt galvu un izlaist grožus no rokām. Pēkšņi viņa uzlec kājās. — Ziniet ko, misis Braun, mēs apstāsimies uz dažām dienām Rīgā. Es gribu savām acīm redzēt cilvēku, par kuru tagad runā visa pasaule. — Bet mīļā Liāna! «Brēmene» taču parīt dodas ceļā. Mēs nedrīkstam nokavēt. — Vai mums jābrauc tieši ar «Brēmeni»? Vēl ir daudzi citi kuģi. Brauksim pēc nedēļas, pēc divām. — Bet jauno filmu sāks uzņemt pēc …


— Lai viņi uzņem bez manis. — Miss Vilmor! — Es palieku Rīgā! Blondā skaistule sasit papēdīšus, apgriežas apkārt un sāk pielāgot, cepuri. Brauna kundze nopūšas un kārto čemodānus. Vilciens jau skrien gar priekšpilsētas namiem. Kailie smilšu laukumi, tukšie vagoni uz rezerves sliedēm un brūnie pārmijnieki ar sarkaniem un zaļiem karodziņiem rokās vieš kaut ko grūtsirdīgu. Liānai kļūst skumji. Viņa skatās, kā žīdiete nes padusē raibu gaili un uz blakus sliedēm daži viri ar lāpstām līdzina uzbērumu. Lokomotīve iekaucas gari un spalgi. Riteņu takts kļūst gausāka. Čīkst bremze, un pie vagonu logiem parādās vīri zilos kreklos un dzeltenās cepurēs, ar ādas somu pie jostas. Tie izķer nesamos no atbraucēju rokām. Muitas formalitātes … viesnīcu boji. .. Holivudas zvaigzne sēstas auto un brauc uz labako Rīgas viesnīcu. — Vai jūs redzat, misis Braun, te vēl ir zirgi! Šie cil​vēki vēl brauc ar zirgiem! — Jā, un viņiem nav pat metro! Nabaga, nabaga pilsēta, kurai vēl nav sava apakš​zemes tramvaja . .. Vēsts, ka ieradusies visā pasaulē slavenā kinozvaigzne, ātri kā zibens izplati jās pa Rīgu. Liāna vēl nebija ne labi iekārtojusies savos greznajos apartamentos, kad sāka zvanīt. Jauni cilvēki ar fotoaparātiem un bloknotiem drūzmējās viņas pieņemamā istabā. Veltīgi Brauna kundze tiem stāstīja par nogurumu un migrēnu. Šie jaunekļi bija no preses, viņiem bija jautājumi. Liāna iznāca elegantā pēcpusdienas tērpā. Uz gaišzilā auduma fona jauki izcēlās skaistais kakls un maigā seja. Žurnālisti dziļā cieņā loka savus mugurkaulus. Birst jautājumu krusa, seko lēnas, apdomīgas atbildes. Liāna pie tādam lietām sen pieradusi. Jau veselus trīs gadus viņu ik dienas intervē, un dažreiz viņai uzstāda ne tādus vien kautrīgus jautājumus kā šie pieklājīgie Rīgas jaunekļi. O, šie visugribīgie preses bruņinieki labprāt izvandītu viņas guļamistabu un aptaustītu, no kādas drēbes šūti« viņas naktskrekli. Ceturtdaļstundu Liāna atbild jautājumiem. Tad viņa pozē fotogrāfiem. Liesmo magnēzijs, knikš pogas, un intervētāju bars aizsteidzas uz savām redakcijām. Bez šaubām, šī amerikāniete ir ļoti laipna. Viņa dievina Rīgas neizsukatos zirgus, un par ielāpainiem ormaņiem viņai vislabākās domas. Tad nāk kādas citas sugas apmeklētāji. Lielie teātri un kino sūta savus pārstāvjus. Šie kungi un šīs dāmas jāpieņem pa vienam. Viņi nepieraksta bloknotos Liānas izteicienus. Saviļņoti, sajūsmā drebošām balsīm viņi runā par mākslinieces talantu un pasniedz puķes. Liāna aposta katru buķeti, viņas viesistaba sāk atgādināt puķu vei​kalu. Mazais, maigais radījums sajūt nogurumu, bet apmeklētāju straumei vēl nav gala. Tikko iziet kinoteātra direktors, jau rūpīgi uzsmaidinātu seju bāž durvīs dramatisko kursu vadītājs. Atkal buķete, sarkani un balti ziedi. Liāna sameklē kādā čemodānā fotogrāfiju sainīti. Par katru buķeti viņa samaksā ar vienu pastkarti. Ar paš​rocīgu parakstu. Un katrreiz tas ir pēdējais eksemplārs. Pēc oficiālajām kolēģu vizītēm sākas lielās pasaules apciemojumi. Sabiedrības dāmas akreditējas pie Holivudas majestātes. Šai amerikānietei jāredz, ka arī Rīgā prot labi ģērbties, nēsāt zvērādas un dārgakmeņus. Un kas mums par skaistiem sunīšiem — balti, melni, pelēki un raibi, cits par citu maziņāki, cits par citu bezkaunīgāki. Kundzes skūpsta savu suņu mitros purniņus, kungi spiež lūpas pie Liānas baltās rokas. Viņa saņem daudz ielūgumu. Viņu gaida gan slēgtās ģimeņu vakariņās, gan īpaši rīkotos banketos. Šie rīdzinieki ir tik viesmīlīgi un sabiedriski. Dzejnieki Liānai veltī savus dzejoļus, teātri grib rīkot viņas viesizrādes.


Ar Brauna kundzes ziņu tad taisa pārtraukumu uz pāris stundām. Viņa paziņo, ka miss Vilmora izgājusi apskatīt pilsētu, un dievinātāji ietin puķes ciešāk papīros, lai drēgnais pavasara gaiss nemaitātu ziedu daiļumu un aromātu. Tikmēr Liāna paēd pusdienas. Ārsti viņai sastādījuši diētu veselam gadam, viņai nav ko bīties no korpu- lences. Arī Rūdolfam Sniedziņam gribas dažas minūtes pavadīt aizjūras slavenības sabiedrībā, skatīt vaigā vienu no skaistākiem radījumiem virs zemes. Frizieris sagriež viņa matus mākslinieciskās cirtās. Pats viņš savai sejai piešķir melanholisku izteiksmi. Tas ir interesanti un pievērš citu cilvēku uzmanību. Tādam cilvēkam, kas lielpilsētas ņudzeklī raugās ar grūtsirdību un skumjām, ir dvēsele. Viņš sapņo. Šī dzīve viņam nav diezgan laba. Liāna sniedz viņam roku un pievieno savai kolekcijai vēl vienu buķeti. Sniedziņš apskurbst. Viņš gan redzējis daudzas skaistas sievietes, ar daudzām viņam bijis arī kaut kas tuvs, bet šī mazā amerikāniete no sauso, praktisko jeņķu zemes — nu, tā tik ir sieviete! Kā viņa valda pār savu ķermeni! Katra viņas kustība ir kā mūzika. Sniedziņš uzmanīgi novieto savu personu uz zemā sē​dekļa, izlaiž vienu kāju maķenīt uz priekšu. — Varbūt jūs vēlaties cigareti? — Liāna sniedz sudraba kārbiņu. Arī pati viņa aizsmēķē, un Sniedziņš ar tiksmi vēro, cik skaisti viņa nokrata pelnus. Un kā viņa izpūš gaisā dūmus! Viņi smēķē, un dūmi, kas viņus ietin smaržīgā mākonī, it kā tuvina viņu domas un sajūtas. — Jums nu gan rodas iespaids, ka esat nokļuvusi provincē, — Sniedziņš saka. — Mūsu dzīvei nav vēl ne puse tā tempa, kādu jūs, amerikāņi, uzskatāt par normālo. Mēs jau esam tikai tādi austrumnieki. ��� Ak, nē! Kāpēc tā domāt? Man te ļoti patīk. Pie jums taču notiek lielas lietas. Es lasīju par kādu izgudro​jumu te Rīgā. — Jā, tas ir mana labākā drauga darbs. Ar izgudro​tāju Pakalnu es sēdēju skolā uz viena sola. — Vai tas varētu būt? Jūsu draugs taču būs jau pusmūža gados. Es laikrakstā redzēju viņa fotogrāfiju. Viņa salūko Taimsa numuru un rāda Sniedziņam. — Te viņš tiešām izskatās pavecs. Bet patiesībā viņam nav vairāk kā divdesmit astoņi gadi. Ja viņš noskū​tos… — Vai jūsu draugs ir precējies? Cik lepnai gan jābūt viņa sievai. . . — Viņš nav precējies un dievs zin, vai kādreiz apprecēsies. Pakalns nekad nav pratis apieties ar dāmām. — Tad viņš ir oriģināls. — Kā to ņem. Ar viņu ļoti grūti satikt. Viņš runā tādas lietas, ko citi mēdz noklusēt. — Bet viņš ir slavens. — Arī par savu slavu viņš ironizē. — Tātad savādnieks. Lieli cilvēki vienmēr ir savād​nieki. Bet kas jūs pats esat? — Mūziķis. Es spēlēju vijoli. Pie durvīm zvana. Brauna kundze nopūzdamās iziet priekšnamā un pa ceļam uzmet Sniedziņam pārmetuma pilnu skatu. Šis cilvēks te sēž par ilgu. Liana ir nogurusi Nosmēķējis cigareti, Sniedziņš pieceļas. — Man uzdots jūs ielūgt mākslinieku banketā. Vai mēs varam lolot cerības jūs redzēt savā vidū? — Ļoti iespējams. Bet, ja es nevarēšu tur nokļūt, tad taču jūs mani atvainosiet? — Protams, miss Vilmor. Bet mēs no sirds vēlēsimies, lai jūs tur varētu nokļūt. Karstām lūpām Sniedziņš pieskaras Liānas vēsajai rokai. Viņa vietu viesistabā ieņem Amerikas


konsuls. — — — Burvīga sieviete, dievišķīga sieviete… īsts mākslas darbs. Katra matu sprodziņa viņai ir savā vietā. Un tad šīs acis — tās spējīgas cilvēku iedvesmot uz vis- lielakiem varoņdarbiem par un pret likumu. Ja viņa man sacītu: «Ej izdari!» — es kļūtu par visu, ko vien viņa no manis gribētu iztaisīt. Rūdolfs Sniedziņš jau aizrāvies. īsais apciemojums pie Liānas raisa viņā tādas domas un sajūsmu, ko viņš būtu apsmējis, ja tas notiktu ar kādu citu. Cik neinteresantas un vienmuļas tagad liekas daudzo sieviešu sejas, kas paslīd viņam garām uz ielas! Katrai kāds defekts. Dažai tas parādās nepareizi sakniebtās lūpās, citai mati nav diezgan vijīgi, vēl citai piere pārāk plata. Visļaunākais tomēr tas, ka visas šīs defektīvās dāmas uzskata sevi par skaistām. Sniedziņš ņem vienu sievieti par mērauklu, vērtējot visas pārējās, un tad laiž raibā virknē garām ņudzošo sievišķības rēviju. Nav nevienas līdzīgas. Un nevar būt. Uz Aspazijas bulvāra viņš satiek Pakalnu. Brūno mēteli tas apmainījis pret vieglu overkotu. Vakars ir silts. Cil​vēkiem rodas jocīgas iedomas un vēlēšanās. Sniedziņš labprāt tuvojas Pakalnam. Šis cilvēks ir licis par sevi runāt visai pasaulei; turklāt viņi ir veci, sirsnīgi draugi. — Sveiks, doktor! Kādā ekskursijā tu nu atkal dodies? Vai tas tavs suns? Kas par skaistu kustoni! Kopš kura laika tu turi suni? — Kopš atradu Jauno Spēku. Iznāk ļoti lēti uzturēt. — Vai neapsēdīsimies? Šovakar ir tāds gaiss, ka ne​gribas līst istabā. Viņi apsēžas uz sola kanāla malā. Koki vēl puskaili, ūdens duļķaini pelēks. Te nav nekādas poēzijas, izņemot gaisu. — Eduard, vai tu esi lasījis šīsdienas laikrakstus? — Nē, es tos parasti atlieku nākamam rītam. — Tad tu droši vien nezini, kas pagodinājis Rīgu ar savu apciemojumu? — Kāds pasaules aplidotājs? Vai ceļojošs miera pra​vietis? — Nē, draugs. Tā ir kāda burvīgi daiļa dāma. Tu gan neinteresējies par sievietēm, bet, ja redzētu šo, tad ceturt​daļstundā tava sirds būtu mīksta kā pūpēdis. — Tas nozīmē, ka tava sirds jau sašķidusi putrā. Droši vien esi sasapņojies par kādu glītu koloratūrsoprānu. — Šoreiz ne. Tā ir filmu zvaigzne. Šīs dāmas mēs Rīgā redzam visretāk. Visādi spīdekļi nāk un iet, bet filmu lielmeistari vienmēr stūrē garām Rīgai. — Hm… Filmu zvaigznes ir skaistas, tur es tev piekrītu. Viņu skaistums ir apdrošināts par augstām summām. Šo dāmu smaidi maksā dolārus. Bet taisni tāpēc riēs nedrīkstam pavedināt, lai tās lieki smaida. Mums iaču nav ar ko samaksāt. .. — Šī dāma nemaz nav tik skopa. Šodien viss Rīgas zieds nolika savus padevības apliecinājumus viņai pie kājiņām. — Viņa droši vien valkā ļoti mazas kurpītes. Tu ari biji? — Kā gan citādi. Jā, draugs, tādu sievieti tu vēl neesi redzējis. Tik reti viņas parādās pie mūsu apvāršņa. Pa​rādās un zūd kā meteori. — Es vairāk cienu mierigās stāvzvaigznes, kas nekur neskrien, bet ļauj sevi aplūkot ar neapbruņotām acīm. — Tikai nedomā, ka es no pirmā acu uzmetiena būtu iemīlējies šai Holivudas meteorā. Man tikai. . . patik.


— Protams, citādi arī nevar būt. Mēs vispirms izdarām sava interešu objekta pamatīgu analīzi. Izdibinām viņa psiholoģiju, temperamentu, gara un ķermeņa struk- * tūru, un, ja viss saskan ar mūsu prasībām, tad proklamējam savu iemīlēšanos. Sak, uz tādu un tādu jūsu īpašību pamata es uzrauju sērkociņu un aizdedzinu savā sirdi petrolejas mīlas lampu. Nāciet sildīties tās liesmās. . . Nu, kā citādi? Vai tu nebrauksi uz ārzemēm koncertēt? Es kaut ko dzirdēju. — Es vedu sarunas. Uzaicinājumu netrūkst. Arī šovakar man jāspēlē. Jā, ko es gribēju teikt — vai tu rītvakar negribētu atnākt uz mūsu banketu? Būs paitt- kama sabiedrība. Arī slavenā Holivudas viešņa. — Pateicos. Man ir darīšanas. — 2ēl. Tu būtu piedzīvojis interesantu vakaru. Sniedziņš pieceļas, sniedz roku. Viņš paietas dažus soļus, tad pagriežas atpakaļ un saka: — Vai tu zini, kā sauc to mazo amerikānieti? — Nu? — Liāna Vilmora. — Liāna Vilmora? — Jā . . . — Un Sniedziņš aiziet. Bet Pakalns, kā triecienu dabūjis, apsēžas uz sola un ilgi apjucis raugās netīrajos kanāla ūdeņos. Viņa te, Rīga … Kā tas iespējams? Vai tas nenozīmē, ka viņa dzīvē tuvojas brīnums, kaut kas bīstams un sarežģīts? Kamēr Holivudā bija kāda maza zvaigznīte, tikmēr varēja tiku tikām sapņot par to, celt gaisa pilis un beigās atkal izžāvēt savu samirkušo dvēseli. Jo viss, par ko viņš tad varēja domāt, bija tikai mirāža. Tagad, kad viņa ir še, sasniedzamā tuvumā, šī fantāzijas rotaļa kļūst bīs​tama. — Jaunais cilvēk, jūs mani saucāt. Te nu es esmu. Ko jūs man pastāstīsiet? Jā, ko nu lai viņai saka? Arī citādi stāvoklis ir grozījies tuvāk ticamai īstenībai. Pakalns ir kļuvis vismaz tikpat slavens kā skaistā Liāna. Viņš drīkst tai tuvoties. Ha, ha, ha — tuvoties! Vai tad viņš ko vēlas? Apskatīt Liānu kā porcelāna figūru? Dzirdēt tās balsi? Kas viņam ko meklēt pie šās skaistules? Viņa ir pavisam no citas pasaules, uzaugusi un dzīvojusi starp cilvēkiem, kas Pakalnam vienmēr būs sveši. Lutekle … lellīte … Viņa varbūt nicina tos, kas ar sviedriem vaiga pelna maizi, un, ja viņai būtu jāapsēžas uz viena sola ar netīru kuri​nātāju, viņa zaudētu samaņu. Pakalns meklē apvainojumus, vienu par otru pazudi- nošāku. Viņš apkrauj mazo Liānu ar tādu nastu, ka viņai jāsabrūk zem tās. Viņš tai pieraksta visas sievišķīgās vājibas un netikumus, te viņa ir Kleopatra, te Ksantipe, te iedomības uzpūsts tītars. Tā domājot, kļūst vieglāk. Liāna vairs nav tik bīstama. Gan viņa atkal aizbrauks, un viss būs pa vecam. Puķu veikali saskaitīs peļņu, un kolekcionāri plātīsies ar Liānas Vilmoras autogrāfiem. — Bet man nebūs ne peļņas, ne -zaudēiuma. . . Nē, es neiešu. Nāc šurpu, Draugs, iesim mājās/'Te ārā ir tik sa​vāds gaiss. Viegli var dabūt iesnas. 4 Jaunā Spēka formula nu bija zināma visā pasaulē, bet neviens rūpnieks negribēja ķerties pie šā burvja līdzekļa ražošanas, lai gan tā bija ļoti vienkārša. Šur un tur presē parādījās raksti, kas vērsās pret Pakalna atradumu un aicināja atturēties no Jaunā Spēka. — Cilvēks, kas gļēvi izvairās no uztura cīņas, nav cienīgs sava augstā stāvokļa dabā! — sludināja ievadnieki. — Jaunais Spēks mūs padarīs par zemeslodes parazītiem. Tas apdraud cilvēces garu ar sastingumu, labāko un vērtīgāko spēju sabrukumu. Tāpēc katrs apzinīgs cilvēks, kas nedomā tikai par savām ērtībām vien, bet arī par savas cilts nākotni, atteiksies no Jaunā Spēka un neļaus pieticībai un kūtrībai nomākt savas gaišākās un vērtigakās dziņas — tieksmi pēc pilnības, pēc progresa. Nost ar Jauno Spēku! Nākošo paaudžu dēļ


nesīsim šo upuri un glābsim cilvēka cieņu! Bet Jaunais Spēks bija sācis jau izplatīties. Izejvielu bagātība un ražošanas vienkāršība ļāva ik dienas apgādāt ar balto brīnuma kristālu miljoniem cilvēku visās pasaules malās. Ražošanu un apgādi veica brīvprātīgi entuziasti. Viņiem bija daudz piekritēju trūcīgākajās aprindas. Sākumā retāk, vienīgi aiz ziņkārības, Jauno Spēku izmēģināja arī viens otrs no tiem, kam apstākļi atļāva sevi bagātīgi apgādāt taukvielām un vitamīniem. Un — savāda lieta: katrs, kas reiz bija pārliecinājies par Jaunā Spēka iedarbību, kļuva vienaldzīgs pret visiem agrākajiem gastronomijas gardumiem. Pārtikas veikalos sapelēja maizes klaipi. Desas sāka smirdēt, piens saskāba pudelēs. Katastrofālā ātrumā mazinājās tautas ēstgriba. Mazie bodnieciņi viens pēc otra slēdza savus veikalus, lielie tirgotāji kļuva domīgi. Tad veikalos parādījās gardumi. Kārdinoši garnēti cepumi, treknumi, saldumi un dzērieni pildīja skatu logus. Veikalu durvis stāvēja līdz galam vaļā, un veikalnieki ar vēdekļiem dzina uz ielas smaržojošu gaisu. Pilsētas oda pēc gardumiem un baudas, bet tikai retajam saskrēja mutē siekalas, jo neviens pavārs neprata pagatavot tik labu un pilnīgu uzturu kā mazais, baltais graudiņš, kas nekad nenolietojās, bet, vienreiz iegūts, noderēja cilvēkam visu mūžu. Strādnieku sievas nesvīda pie karstiem pavardiem, savas miltu putras maisīdamas. Pagalmos ne​skraidīja bērni ar tauku maizes riecieniem rokās. Tauta izlepa . .. Pārtikas cenas sāka neatturami krist. Vecie krājumi vairs neatrada tirgu, bet dzirnavas vēl vienmēr mala, miesnieki kāva, un zvejnieki zvejoja. Cik ilgi tas tā varēja iet? Pārtikas rūpniecība pati pirmā stāja darboties. Drīz līdzīgs liktenis piemeklēja arī citas nozares. Laiks bija tik silts. Katru dienu spīdēja saule. Krūmos čivināja putni. Gar upmalām zēla samtainas pļavas, kalnu nogāzēs ziedēja agrās puķes. Daba bija pamodusies jau​ nai dzīvībai un skaistumam, bet pilsētu mūros kvēpa putekli, smirdēja eļļas un izgarojumi, nervus plosīja nemitīgi trokšņi. Šahtās un pie kuģu krāsnīm locījās nomocīti stāvi. Kādu dienu šo cilvēku krūtīs dzima dīvaina, agrāk nepazīta doma: Kāpēc? Bads mani nespiež, un pasaule ir tik skaista — kāpēc es te smoku un mocos? Domīgs kļuva melnā, netīrā un smaga darba darītājs. Un kādu rītu ogļracis vairs negāja uz savu šahtu, kurinātājs pagrieza muguru svelmainajai krāsnij, arājs apstājās pusvagā un jautaja sev, vai ir vērts sēt zemē sēklu, ja nevienam nebūs vajadzīga viņa raža. Lielajā darba mehānismā apstājās daži zobrati — paši vienkāršākie un grūtākie, tie, kas vismazāk prasīja cilvēka smadzeņu, bet visvairāk sviedru. Kad vajadziba vairs nespieda, cilvēks negribēja mocīties. Algas paaugstinājumi viņu nevilināja. Bet viens apstājies zobrats tūliņ ietekmēja visa mehānisma darbību, tas sāka klabēt, maitāties un nenovēr​šami tuvojās katastrofai. Kādu dienu fabrikām, spēkstacijām un lokomotīvju krāsnīm vairs nebija ogļu, ar ko kurināt un dzīt mašīnas. Kuģi atbrauca pāri jūrai, bet nebija cilvēku, kas izkrautu atvestās preces. Izejvielas rūpniecībai gulēja staciju laukumos, ostās un noliktavās, mirka lietū, rūsēja un gāja bojā. Papīra fabrikām pietrūka koksnes, tipogrāfijām nebija papīra un krāsas, lasītājiem vairs nebija laikrakstu un jaunu grāmatu. Rūdas trūkums piespieda apstāties metāla lietuves, lielās mašīnu fabrikas. Lielie tanku kuģi vairs neveda naftu no Meksikas un Persijas līča, jo tagad kuģinieki vairs nevēlējās riskēt ar savām dzīvībām, apkalpojot ugunsnedrošos kuģus. Apstājās motori, apklusa radio un telegrāfs — cilvēces savstarpējie sakari bija pārtrūkuši. Kā vēzis pa visu cilvēces organismu no apakšas uz augšu izplatījās lielais sabrukums. Ne varas līdzekļi, ne uzsaukumi, ne brīvprātīgo kolonnas nevarēja neko iesākt pret šo dezorganizācijas procesu, kas neatturami pārņēma visu civilizēto pasauli. 289 Jaunais Spēks bija sācis iedarboties, un modernā civilizācija, kas balstijās uz teorijām un


mākslīgi radītiem apstākļiem, izrādījās bezspēcīga pret šo primitīvo varu, kuras mežonīgais dabiskais spēks salauza visus aizsprostus tikai tāpēc, ka civilizācija gan bija veidojusi apstākļus 19 — 431 un noteikumus cilvēka dzīvei, bet nebija rūpējusies par paša cilvēka pirmbūtīgās dabas audzināšanu. - Divas nedēļas Pakalns bija pavadījis prom no Rīgas, ceļojumā pa savas dzimtenes tālākām vietām. Viņš centās sev iestāstīt, ka tas ir godam pelnīts atpūtas ceļojums pēc ilgu gadu vienmuļas darba dzīves. Bet šai prombūtnei no galvaspilsētas bija patiesībā kāds cits iemesls, un pašatzīšanās mirkļos Pakalns ar ignumu domāja par to. Viņš baidījās Liānas tuvuma. Kamēr viņa Rīgā, viņš nedrīkstēja tur būt, jo viegli varēja notikt, ka viņš kādu dienu nespētu pretoties kārdinājumam un ierastos pie mazās amerikānietes. Priekš aizceļojuma viņš vairakas reizes bija sevi noķēris kādā neapzinīgā darbībā: sLaigājot pa pilsētu, viņa ceļš vienmēr pievirzījās gluži tuvu tai viesnīcai, kurā bija apmetusies Liāna. Un, ja nu kādreiz viņš to satiktu .. . redzētu kaut vai iztālēm. . . nē, viņš vēl nejutās tik stiprs, lai uzņemtos tādu pārbaudījumu. Tagad viņa būs jau prom, un cilvēces atbrīvotājs var mierīgi atgriezties mājās. Savādi klusas un tukšas bija Rīgas ielas. Laikrakstu kioski stāvēja aizslēģoti. Veikali bija slēgti. Pie redak​ciju durvīm karājās pēdējie iespiestie plakāti: Mūsu laikraksts ar rītdienu vairs neiznāks. Burtliči negāja uz tipogrāfijām. Žurnālisti neskraidīja pa ielām, sensācijas meklēdami. Lielās telegrāfa aģentūras bija beigušas piegādāt ziņas par notikumiem pasaulē. Kaut kur Meksikā ģenerāļi varbūt bija sarīkojuši jaunu dumpi, Ņujorkas biržā kritās kursi, Holandē kādai govij piedzima teļš ar divām galvām — visi šie iemērojamie nolikumi tagad pazuda neziņas tumsā. Publika nekā vairs neredzēja no Vispasaules Rēvijas. Zvaigznes dzisa . . . vislielākie spīdekļi zuda necaurredzamajā cil​vēces ņudzeklī. Pakalns pagāja garām smailajiem Rīgas radio torņiem, kas vairs neraidīja viļņus izplatījumā. Kam gan lai Rīga paustu savu likteni? Kam tas vairs interesētu — visur taču bija tas pats. Tāds pats klusums valda Berlīnē, Parīzē un Spicbergenā. Varbūt kaut kur Arktikā nīka ledū iesalušas ekspedīcijas. Samulsuši cilvēki gaidīja vēstis no pēkšņi apklusušās pasaules. Ledus lāči ostīja viņu teltis, un viņiem vairs nebija patronu, bet ziemeļvalstis nesūtīja savus ledlaužus, Amundsens bija iegāzies jūrā, un reti kādu vilinātu atkārtot viņa interesanto piedzī​vojumu. Gaisā nerūca aeroplāni; slavas kāras dāmas nedevās tālos lidojumos. Pār viļņiem nekūpēja pasta tvaikoņu dūmvadi. Pasaule snauda, atpūtās priekš kaut kā jauna, kam vajadzēja nākt, kad atkal modīsies cilvēces nemiera gars. Ielas vidū stāvēja pamestie tramvaja vagoni. Izdzisušas lokomotīves rēgoja kaut kur uz pārmijām. Veseli vil​cienu sastāvi stāvēja visneiedomājamākās vietās. Bija apstājies pasaules darba pulkstenis. Pilsētas ielās gaiss bija tīrs kā uz laukiem, bez benz��na smakas. Šur tur uz sliekšņiem namu priekšā sēdēja reti cilvēki. Tie bija šo namu īpašnieki, kas sargāja savu īpašumu. Tie bija veikalnieki, kam aiz trim atslēgām glabājās Rozen- tāla trauku servīzes, koloniālpreces un visāda cita mantība. Viņi vēl cerēja, ka viņu mantai atdzims vērtība. Ar ietiepīgu neatlaidību viņi tupēja kā suņi pie sava kaula. Vakarā pilsēta iegrima tumsā. Šur un tur kā kaķa acs spīdēja petrolejas lampas, bet ielas bija kā melnas bezdibeņu aizas. Retie cilvēki, kam bija gadijies iziet tumsā, pa gabalu klausījās pretimnācēju soļos un pārgāja ielas otrā pusē. Neviens nevēlējās tumsā sastapt otru cilvēku. Un tā tagad bija visur, kur agrāk cilvēka darbs reibinošā tempā grieza dzīves karuseli, jo lielais


diriģents — Bads — bija nolicis savu zizli. - Pakalns nonāca ostā. Krastmala bija piekrauta visādām precēm. Tās gaidīja no ārzemēm tvaikoņus, kas nekad vairs neieradīsies. Pie saldētavas bija izliktas slitas, lai ripinātu sviesta muciņas kuģos. Slitas bija pilnas muciņu, neviens tās nesargāja, neviens neiekāroja gardo taukvielu, kuru dēļ kādreiz tautas apskauda cita citu. Dažām muciņām nezināmi palaidņi bija izsituši galus un sviestu sametuši kaudzē. Siltā saulē tas bija izkusis, un uz akmeņiem mirka bieza, dzeltena peļķe. To knābāja zvirbuļu pulciņš. Pavisam savāda bija kļuvusi osta. Neklabēja celtņi, neklaigāja strādnieki, uz kuģiem nebija dzirdamas 13' ' 291 mandolīnas un piedzērušu matrožu plātīšanās. Kuģu bija maz. Ārzemju tvaikoņi bija aizbraukuši uz savām dzimtenes ostām. Selgā noenkurots gulēja liels beļģu tvaikonis — laikam nav bijis jūrnieku, kas to aizved mājās uz Genti vai Antverpeni, jo uz beļģu kuģiem brauca visraibākās internacionālās komandas: latvieši, igauņi, krievu emigranti, grieķi, skandināvieši. Katram no tiem bija sava tēvija, viņi gan bija atraduši kādu kuģi, kas iet uz to pusi. Lai nu kapteinis sargā viņam uzticēto kuģi. Ja paliek garlaicīgi, lai dauza rūsu un spodrina kompasu. Pakalns gaja tālāk uz ostas lejas galu. Kad viņš pagriezās aiz saldētavas, neparasts troksnis skanēja viņam pretī. Viņš apstājās un aiz brīnumiem ieplēta acis: kaut kur stradāja! Nokūpējuši jauni cilvēki ar ķerrām dzina ogles no krasta uz liela tvaikoņa klaju, pildīja bunkurus. Tas bija liels amerikāņu tvaikonis. Viegla vēja kustināts, lēni plandīja zvaigžņotais karogs. Malā vairs nebija pa​licis daudz ogļu, bet plaši pievārtītā krastmala liecināja* ka bijusi krietna kaudze. Saule tveicēja gluži vasarīgi. Pa vīru vaigiem tecēja sviedru urdziņas. Viņi sarunājās angliski. Dažiem bija galvā virsnieku formas cepures ar zeltītu kroni un enkuru, viņi visi strādāja vienlīdzīgi. Mehāniķi un stūrmaņi stūma ķerras līdzas kurinātājiem un trimeriem. Kapteinis stāvēja pie bunkura lūkas un ar lāpstu šķūrēja ogles pa labi un pa kreisi. Tas bija tiešām neparasts skats — smags un netīrs darbs, kad visa pasaule izlaidusies kūtrā snaudā! — Sakiet — ko tas nozīmē? — Pakalns jautāja kādam stūrmanim. — Mēs ieņemam ogles ceļam, jo gribam nokļūt savā tēvijā. Vēl vienu mēnesi jāparauj, tad būsim mājās. Viņi bija īsti varoņi. Veselu mēnesi vēl labprātīgi svīdīs pie krāsnīm, sals naktīs pie stūres un lūkautā un sasniegs savu dzimteni. Pakalnu pārņēma sajūta kā priekš vētras vai nakts. Cilvēki, kā putni tumsai tuvojoties, steidza uzmeklēt savas ligzdas, katrs gribēja nokļūt pie savējiem, iekām nāk pirmie vētras brāzieni. Viņi juta to tuvojamies. Ātri plaka ogļu kaudze. Kad viss bija uzkrauts, kuģinieki noārdīja steķi un atlaida tauvas. Tvaikoņa sirēna trīsreiz nokaucās. Milzenis jūras braucējs uzcēla enkuru, un straume to lēnām izgrieza ar priekšgalu pret jūru. Vēl viens sirēnas kauciens, tad propellers sāka kult ūdeni, kuģis attālinājās no krasta. Pakalns pagriezās uz māju pusi, iegāja noliktavu ēnā. Kāda sieviete nāca pari dzelzceļa sliedēm. Viņai bija mugurā gaišs mētelis, tas plandīja, sievietei steidzoties. Kad viņa pienāca tuvāk, Pakalns paskatījās jaunās dāmas sejā, un pēkšņi viņam kļuva karsti. Arī dāma paskatījās uz viņa pusi. Viņai gan nekļuva karsti, jo tā viņa jutās jau no lielās steigas, bet viņa apstājās un mazliet kā samulsusi raudzījās Pakalnā. — Vai jūs neredzējāt ostā kādu amerikāņu tvaikoni? — jautāja Liāna Vilmora. 5


Viņš tūliņ to pazina. Apzinīgi jau iepriekš apņēmies nepadoties viņas valdzinājumam, Liānas balsi dzirdot, Pakalns juta sevī savādu jūtu siltumu; viņam bija patīkami, ka viņa ir te un viņš var raudzīties viņai acīs, klausīties viņas balsī, kas tik viegli drebēja aiz satrau​kuma un raizēm. — Amerikāņu tvaikonis? — viņš atjautāja pēc krietna brīža. — Jā, Western Star. Man jānokļūst uz tā. — Tad jūs nākat par vēlu. Vai redzat to kuģi upes līkumā? Tas ir Western Star. Vilšanās, kas tagad bija lasāma Liānas acīs, viņu tā nomāca, ka no krūtīm izlauzās smaga nopūta. — Ja jūs būtu atnākusi desmit minūtes agrāk . .. — Atkal par vēlu, — viņa rūgti sacīja. — Es visur nonāku par vēlu. Tā es nokavēju pēdējo Berlīnes vilcienu, tapat pēdējo Junkersa lidmašīnu. Šis kuģis bija mana pēdējā cerība, pēdējā iespēja nokļūt mājās, un atkal esmu nokavējusi. Ak dievs, ko lai tagad iesāku? Viņa pacēla roku pie acīm un raudzījās pakaļ aizejošajam kuģim. Jo tālāk tas slīdēja pa straumi uz leju, jo lielāks vērtās viņas izmisums. — Kuģis aizbrauc, bet man taču vajadzēja būt uz tā! Tur ir mani tautieši . . . man vienai jāpaliek šai briesmī​gajā pilsētā starp svešiem Jaudīm. Viņa lauzīja rokas un plucināja savu mutautiņu. Bet osta bija klusa, un, uz mola apsēdušies, divi pusaudži makšķerēja stagarus. Tad viņa atkal atcerējās Pakalnu. Te taču ir vīrietis, liels, spēcīgs cilvēks. Viņa satvēra Pakalna elkoņu. — Jums jāpalīdz man! Es jūs ļoti lūdzu. Džentlmeņi palīdz dāmām. — Esmu gatavs jums palīdzēt. Ko jūs vēlaties, lai es daru, miss Vilmor? — Jūs zināt, kas es esmu? Bet tad taču jums ir skaidrs, ka man jātiek prom no šejienes. Ja esat džentlmenis, tad jums jāatrod kāda izeja. Mums jāpanāk šis kuģis! Viņi nedrīkst aizbraukt bez manis! Domājiet, jūs, vīrieši, taču esat tik gudri… — Miss Vilmor, es labprāt darītu visu … — Es nemaz neprasu visu. Nogādājiet tikai mani uz kuģa. Pakalns pārlaida skatu ostai, raudzījās pēc motorlaivas, bet te nebija nevienas. Tad viņš atcerējās Andreja ostu — tur vienmēr stāvēja dažas motorlaivas. — Vai jūs varat man sekot? Mums jāsteidzas uz kādu citu vietu. — Tad steigsimies! Pusskriešus viņi devās uz pilsētas pusi. Lai gan Liāna bija ik rītus vingrojusi un sirds strādāja labi, viņa tikai ar lielām pūlēm spēja sekot Pakalnam. Viņš satvēra viņas roku un neļāva viņai atkrist. — Bet mēs taču skrējām prom. Kuģis aizgāja uz otru pusi. — Tā vajaga … Un viņi steidzās atkal. — Es vairāk nevaru, — Liāna nopūtās, kad viņi bija sasnieguši Viestura dārzu. — Esmu noberzusi kāju. Mazās kurpes spieda pedikirētos pirkstiņus. Klibodama viņa turpināja ceļu soļiem. Andreja ostā bija tikai viena motorlaiva un tā pati novietota selgā pie bojas. Tuvumā neredzēja nevienas laivas. — Dieva dēļ, palīdziet man! Jūs esat vīrietis, jums jāizdomā, kā lai tieku prom. Vai tiešām Rīgā nav ne​viena apķērīga vīrieša? Pakalns stāvēja krastā un domāja, ko lai nu iesāk. Odens vēl bija par vēsu peldēšanai. Arī peldu kostīma viņam nebija. Bet sievietes acīs jau parādījās asaras. Ha, te ir nelaimīga sieviete, un viņš lai nedarītu visu? Svār​kus nost, vesti zemē, zābakus pie joda! Plauks! Saltajā ūdenī viņam aizrāvās elpa, bet ķermenis drīz aprada ar nepierasto temperatūru.


Liāna it kā atžirga. Pakalna rīcība modināja cerības, viņa vēroja sava bruņinieka gaitas ar spriegu interesi. Pakalns sasniedza motorlaivu, ierāpās tajā un tūliņ sāka pārmeklēt telpas. Divās kannās viņš atrada katrā pa pilienam benzīna, tas bija viss. Viņš izrakņāja katru laivas stūrīti, izcilāja sēdekļus, tad sadrūmis apsēdās un atspieda galvu dūrēs. No krasta viņa raudzījās Liāna. — Vai drīz varēsim braukt? — Nav degvielas .. . Liāna apsēdās uz dambja akmeņiem un aizklāja seju rokām. Varbūt viņa raudāja… tuvoties raudošam cilvēkam ar mierinājuma vārdiem ir tas pats, kas iztraucēt niknu suni, kacl tas grauž kaulu. Pakalns uzgaidīja kādu brītiņu, kamēr apklusa šņuksti, tad laidās atkal ūdenī un peldēja uz krastu. Ūdens straumītēm tecēja no viņa drēbēm, viņa labākās bikses bija izmirkušas līdz pēdējai šķiedrai — nekad vairs tās nebūs pa godam valkājamas. Bet tas viss būtu nieks, ja ar to būtu līdzēts mazajai, mīļajai sejiņai, kas bija saraudāta sarkana. Asaras bija noskalojušas pūderi. Liāna neskatījās Pakalnā un drūmi klusēja. Bet cik ilgi! Viņa tomēr bija sieviete — noslaucīja saraudātās acis, noknustējās, tad atvēra rokas somiņu un sāka nesteigdamās izdaiļot seju. Pakalns stāvēja nodurtām acīm, kā vainīgais. Liāna ierunājās pirmā. — Ko lai tagad daru? Kur lai eju? Esmu pavisam viena šai nejaukajā pilsētā. Vai es nevarēju klausīt Brauna kundzei un aizbraukt reizē ar viņu . . . Tagad viss nokavēts. — Kāpēc jūs neaizbraucāt agrāk? — lā, kāpēc es vispār apstājos Rīgā? Toreiz visās malās daudzināja kādu izgudrotāju, Eduardu Pakalnu. Caurbraucot gribējās redzēt un parunāt dažus vārdus ar šo slaveno cilvēku, lai mājās būtu ko pastāstīt. Apstājos "•I* uz dažam dienām Rīgā. Cerēju, ka viņš būs sastopams, parādīsies sabiedrībā vai ieradīsies pie manis. Bet viņš bija aizceļojis uz provinci. Es viņu gaidīju, gribēju sagaidīt. Tikmēr notika visas šīs pārvērtības, viss apstājās, un es vairs netiku prom. Viesnīcā nav vairs neviena apkalpotāja. Man pašai jāklāj gulta, jāmazgā sava veļa un jāgādā par pārtiku. Cik ilgi es to izturēšu? Ja man vēl ilgāk te jāpaliek, es zaudēšu prātu. Brītiņu vilcinājies, Pakalns jautāja: — Vai jūs vēl tagad vēlaties satikt to izgudrotāju … Pakalnu? — Nē. Tas ir jā, es vēlētos gan. Bet nevis lai jūsmotu un apbrinotu. Vienīgi viņš ir vainīgs pie visa. Vienīgi viņam man jāpateicas par savu grūto stāvokli. Šis briesmīgais cilvēks ir sapostījis visu cilvēces dzīvi. Ja es viņu satiktu, tad pateiktu viņam to acīs. Es viņu nīstu, varētu viņam nezin ko izdarīt. — Bet viņš taču nav vainīgs, ka cilvēki izturas tā kā tagad. Viņa nolūks nebija postīt, bet celt.. . — Ak, ko nu jūs viņu aizstāvat! Liāna piecēlās un klibodama gāja prom no krastmalas. Pakalns sekoja viņai. Viņiem nebija ko runāt. Liānas acīs viņš bija un palika neveikls tūļa, kas neprot palīdzēt. Bet šī meitene ir tik vientuļa svešā pilsētā… Viņš vairs neuzdrošinājās piesolīt savu palīdzību. Ko gan vispār viņš tai būtu varējis palīdzēt? Garlaikoties? Mazgāt viņas veļu? Nē, tik smieklīgs nu gan viņš nekļūs. Pakalns pavadīja Liānu līdz viesnīcai. Durvīs viņa apstājās un paskatījās savā pavadonī. Vīrieša nomāktais izskats viņu pārsteidza. Lai kaut cik izpirktu savu skarbo izturēšanos, viņa mēģināja pasmaidīt. — Kādi mums savādi piedzīvojumi šodien. Nu var būt, ka nemaz nebūs tik ļauni. Kad jau visi


dzīvos, iztikšu es arī. Viņa gribēja jokot, bet balss drebēja. — Miss Vilmor, un jūs tiešām domājat, ka pie visa vainīgs Pakalns? — Ja, tikai viņš. — Varbūt jums taisnība. Bet. tad viņš arī atbildīgs par notikušo un viņam pienākums izlabot nepareizo. Es ticu, ka viņš to darīs. Sakiet, miss Vilmor, ja Pakalns to izdarītu… ja viņš atkal ievestu pasaulē kārtību un padarītu cilvēces dzīvi labāku, laimīgāku — vai tad jūs viņu atkal cienītu, aizmirstu tagadējos sarūgtinājumus? — Tad … jā, tikai tad. Bet es neticu, ka viņš to vairs spēs. — Miss Vilmor, jums varbūt nākas grūti sagādāt pār​tiku? — Man vēl ir dolāri. — Par tiem jūs vairs nekā nedabūsiet. — Viesnīcas bufetē vēl ir uzkodas. Bet kas jums ir, jūsu balss aizsmakusi. — Es laikam sasaldējos aukstajā ūdenī. Bet tas nekas. — Ak dievs! Un viss tas manis dēļ. Jūs taču nedusmo​jaties uz mani? — Es nožēloju, ka nevarēju jums palīdzēt. Bet, ziniet ko, miss Vilmor, ņemiet šo graudiņu. Tas ir palīdzējis tik daudziem. Varbūt kādreiz noderēs ari jums. — Kas tas ir? — Jaunais Spēks. — Jūs man to dāvināt? Cik interesanti. Tik īpatu dāvanu nekad vēl neesmu saņēmusi. Es jums pateicos. Bet vai jūs pats nepaliekat tukšā? — Man ir vēl. Jaunā Spēka man nekad netrūkst. Pakalns pacēla cepuri. Šai mirklī, kad viņš tur stāvēja kailu galvu, Liānai likās pazīstama viņa seja. Kur gan viņa to bija redzējusi? — Sveiki, miss Vilmor. — Vai jūs man roku nedosiet? — Baidos, ka tas jums vēlāk var nepatikt. — Kāpēc tā? — Jūs nevarēsiet sev piedot, ka esat sniegusi roku cilvēkam, kas sapostījis visas cilvēces dzīvi. — Tātad … jūs esat… — Jā, es. Viņš strauji pagriezās un aizgāja steidzīgiem soliem. Viņš neskatījās atpakaj, tikai pagriežoties gar nama stūri, kreisā acs drusciņ pašķielēja uz durvju pusi. Kāda sieviete gaišā mētelī tur stāvēja un kā sastingusi raudzījās viņam pakaļ. «Pagalam!» Rūgti smiekli drebēja viņam krūtīs. Tad tāds bija lielās komēdijas bēdīgais fināls. Visā pasaulē bija tikai viena sieviete, par kuru viņš bija sapņojis, no visam meitenēm tikai vienu viņš bija savās domās cēlis neikdienišķos augstumos. Un šī viena pateica: «Es viņu nīstu!» Ielas klāsts bija ciets. Tas nejuta izmisušā cilvēka nervozos kāju piesitienus. Padevīgs suns laizīja viņam roku, bet tas bija tikai suns, viņa pienākums ir laizīt. Pagāja labs brīdis, kamēr viņš nomierinājās. Krūtis sāka atkal mierīgāk cilāties. Ar


pārcilvēcisku gribas sasprindzinājumu Pakalns apklusināja jūtelīgo smeldzi savā sirdī un ņirgājās par savu mīlu. Laiks atkal strādāt, Eduard Pakaln. Tev vēlreiz jāiet cilvēcei talkā. - Šis graudiņš esot Jaunais Spēks. Viņu izgudrojis latvietis Pakalns… cilvēks, kas manis dēļ apsaldē​jās aukstā ūdenī. . . Tagad Liānai bija saprotama jaunā vīrieša dīvainā izturēšanās. Ja viņa būtu agrāk zinājusi, ka tas ir pats Pakalns! Ar klātesošiem vienmēr apietas laipnāk, lai viņi būtu kādi būdami. Liānai bija kauns par saviem neap​domīgajiem vārdiem. «Bet, ja Pakalns būtu īsts džentlmenis, tad viņš laikus pateiktu savu vārdu. Kas nav džentlmenis, tasjr subjekts. Es cienu pirmos. Un tomēr, tas no maris nebija glīti. Vai tfeš 'hi Pakalns izdarījis ko Jaunu, izgudrodams Jauno Spēku? Viņš taču nav atbildīgs par cilvēku dabu. Turklāt šim cilvēkam piemita ari kaut kas pievilcīgs. Viņš bija gandr7 '' kā amerikānis. Ļoti daudzas sievietes viņu sauktu par glītu vīrieti, viņa vārdam ir pasaules slava. Taisni tādu-vīrieti pasaules ēlk'.r^- viņa bija lolojusi savos sapņos. Bet nu par vēlu… vēlreiz kaut kas par vēlu.» Viņai kļuva žēl kaut kā tāla, nepazīta. Viesnīcas numuri bija spokaini klusi. Pelēka krēsla plūda istabā. Drīz būs nakts, melnas, tumšas ielas. Baigi būt tumsā vienai. Liāna nodrebēja un ciešāk ietinās manto. Jaunie apstākļi bija radušies pārāk pēkšņi; ne cilvēces masa, ne viņas vadītāji nebija tiem sagatavojušies, tāpēc radās liktenīgais apjukums. Cilvēces vairums līdzinājās trūkumcietējam, kas negaidot saņēmis milzīgu mantojumu un lāgā nezin, ko ar to iesākt. Pēkšņās bagātības apžilbis, lielās brīves un neaprobežotu iespējamību apskurbis, cilvēks tiecās izmēģināt, izbaudīt savus ieguvumus, nedomājot daudz par tālāko. Nekādu sabiedrisko spaidu neietekmēts, nejuzdams atbildību neviena priekšā, viņš varēja klausīt visam savām dziņām. Pārliecinājušies par varas sabrukumu un droši, ka neviens viņiem vairs neliks darīt nevēlamo, ļaudis plūda atpakaļ uz pilsētām. Bezdarbīgs pūlis drūzmējās ielās, bulvāros un parkos, kavēja, sev lai^idažadām nodarbībām, kas nebija nekas cits kā īpatnējas rotaļas, dažreiz asprātīgas, dažreiz pat ļaunas. Bet šo rotaļu raksturs dī- «l'.'iiiāia si>vī kaut ko draudīgu, un, kad Pakalns iepazinās ; tam, viņš saprata, ka pienācis pēdējais laiks sākt cīņu pret cilvēcesj ga ra deģenerāciju. Viņš redzēja jautrus cilvēkus, kas joka dēļ cirta bulvāra kokus un dauzīja lielos skatlogus. Citā vietā viņš i ' noskatīties, ka vīru bars ielauzās lielā dzērienu noliktavā un apdzērās dažādiem dārgiem vīniem un kon- jakieiļi. Patvaļa un nekautrlba auga augumā. Fiziskais spēksj neievēroja tiesību normas. Pasaules cietumi bija tukši,!un visi tumšie, slimīgie elementi atguvuši brīvi. Zinādami, ka viņiem nestāv pretim vienotais sabiedriskās pašaizsardzības spēks, tie ļāva vaļu savām tieksmēm. Nevieni"heteica: «7'ā nevar.» Aizvien biežāk Pakalns dabūja dzirdēt par nolikumiem, kas agrak būtu dēvēti par noziegumu, bet ko tagad neviens vairs nesodīja slepkavibas, ielaušanās svešos dzīvokļos, izvarošana huligānisms un visciniskākā patvarība ik uz soļa. «Kāpēc tas notiek?» viņš sev jautāja. «Un vai tas ir viss, vai tas nav tikai iesākums kādai citai, vēl lielākai katastrofai?» Nu viņš atcerējās profesora Krūzmaņa šaubas. Kaut kad, senos laikos, cilvēks bijis zvērs. Kāpjot augšup pa civilizācijas kāpnēm, viņš savu pirmatnējo dabu iesprostojis stiprā sprostā, aiz nepieciešamības, aiz bailēm no citu cilvēku vienotās pretestības apklusinājis savus zvēra instinktus. Bet tagad nepieciešamība zudusi, sprosts sabrucis, un cilvēks, brīvē ticis, purina nost visu uzspiesto,


kas viņu apgrūtina. Atkal redzami ilkņi, kas ilgu laiku slēpušies zem trauslajām smaganām. Jaunās brīves mijkrēslī cilvēks iekliedzas kā vilks, un no visām pusēm viņa saucienam atbild lielā bara asinskārā balss. Bars lasās kopā, tam rodas barvedis, kas ved savu pulku mežonīgos sirojumos. Ko viņš teic, tam visi tic. «Brīvie ļaudis!» viņš sauc. «Reiz bija kāds varmāka, kas jums lika vergot. Viņu sauca Badu. Tagad tas ir nogāzts no sava troņa, padzīts uz visiem laikiem. Bet viņam bija kāds ierocis, kas jūs darīja mazus un padevīgus. Šo ierocL,.sauca Naud aw J a nu varmāka ir iznīcināts, tad iznīcināsim ari viņa ieroci. Lūk, te ir banka, lielais ieroču arsenāls. Uz priekšu, brīvie!» Un bars rēkdams viņam seko, ielaužas bankas pagrabos, lauž vajā seifus. Zīmogmarkām aplīmēti vērtspapīri izjūk uz grīdas. Tūkstošiem latu dārgos papīros klaidoņi šņauc degunus. Tie atsit vaļā muciņas, kur glabājas sudraba nauda, izber spožās ripiņas uz grīdas. Grābj riekšavām, sviež gaisā, ber cits citam aiz apkakles. r Uzlauž skapjus un izmētā papīra naudas saiņus. Zilie simtnieki un lepnie piecsimtnieki jūk netīros pirkstos, tos sabāž svārku kabatās nēzdogu vietā, no tiem uztin stabulites im stabulē tū, tū. Stiprinieki izmēģina, cik biezu žūksni var pārplēst ar pirkstiem viena paņēmienā. Kad bankā vairs nav ko darīt, pūlis dodas uz mākslas muzeju. — Kas mums tiek no tādiem sasmērētiem.audek​liem? Ko gan vērts tāds virpots marmora bluķis? Pie velna visu! Barvedis pirmais grābj baltu marmora bisti un sviež pret sienu. Baltas drumstalas tālu a^pkrien pa gludo grīdu. Pēc tam nāk kārta milzīgajam Mozus tēlam. Tas ir par smagu, lai to vienkārši apgāztu. Ļaudis sameklē virves, uzmet cilpu pravieša galvai un stāvam un kā vecu zirgu vazā to apkārt pa zāli. Beidzot milzīgo tēlu nogāž pa kāpnēm zemē, kur tas pārvēršas gruvežu kaudzē. Pūlis trako, gavilē, rēc. Nekur tas nesastop šķēršļus, neviens tam nestājas ceļā. Tikai kādā plašā bibliotēkā atrodas vecs grāmatu tārps, kas uzdrošinās protestēt. Viņa izskats it kā apstiprina Darvina teoriju, ka cilvēks cēlies no mērkaķa, šis vecis laikam pat nezin, kādi notikumi pārvērtuši pasauli. Viņš sēž, ieracies savā darbā, un nemaz neuztraucas par nelūgtajiem viesiem. — Kādus katalogus kungi vēlas? Bet kungu ir daudz, un tiem prātā nenāk meklēt šifras un numurus. Viņi paši iet pie plauktiem un vanda sē​jumus. Tāda nekautrlba sadusmo veco kungu. — Ko jūs darāt, jūs, neprašas! Jums nemaz nav brīv pašiem iet pie plauktiem! Pūlis smej, svaida smagos sējumus, plēš pušu vecos manuskriptus un ar Gutenberga bibeli apietas tikpat vieglprātīgi kā ar 20. gadsimteņa kriminālromānu. Vecā, spalvainā būtne ir tuvu ārprātam. Tādu mežonību tā pat sapņos nav iedomājusies. Par veča kliedzieniem neviens neliekas zinis. jH Pēc tam bars dražas tālāk. Viena daļa dodas zvanīt baznīcu torņos, citi uz laukumiem dejot. Pakalns vēroja visu. Nospiests gāja mājās un paslēpās savā istabā. No kurienes rodas šis neprāts, šī postīšanas kāre? Brīves skurbums vien tas nevar būt — tā rada prieku, bet aiz līksmes neviens nekļūst Jauns. Gars ir sabradāts, gavilē miesa. Pilsētas ir skanējušas visādiem trokšņiem. No katedrāļu jumtiem ir sviestas zemē degošas lāpas, bet tauta stāvējusi apakšā un aplaudējusi. Ko viņa darīs rītu, parīt — ši tauta? 7 Tonakt Pakalns uzrakstīja šādu aicinājumu: visiem godīgajiem, čaklajiem un gudrajiem cilvēkiem! Cilvēce patlaban pārdzīvo vienu no lielākajām pārvērtībām savā vēsturē. Sīs pārvērtības sakarā ar Jaunā Spēka atradumu ir kļuvušas par iemeslu ļoti smagiem satricinājumiem cilvēces morālajā un kulturālajā dzīvē. Cilvēces vairākums nav spējis garīgi pielāgoties milzīgajam un pēkšņajam


lēcienam materiālās dzīves progresā, kas to atbrīvojis no uztura cīņas, un ar rūgtumu jākonstatē, ka mēs vēl neesam cienīgi tās brīves, kādu esam ieguvuši. īstai, absolūtai brīvei vajadzīgi sagatavoti cilvēki, kas saprot savu atbildību un pienākumus pret cilvēku cilti. Neaprobežota brīvība neatbildīga un neapzinīga cilvēka rokās kjūst par izlaidību — tās posta pilno varu mēs jau tagad redzam ik uz soja. Cilvēcei draud civilizācijas bojā eja, pilnīgs materiāls un morāls sabrukums. Ja notikumiem Jaus attīstīties tādā virzienā, kādu tie patlaban sākuši ņemt, tad vienas paaudzes laikā cilvēce draud ieslīgt barbarismā, pilnīgā devolūcijā. Cilvēce iegrims pirmatnējā mežonībā un gara tumsonībā, sagrūs diženā kultūras celtne, ko mūsu cilts gadu tūkstošos uzcēlusi ar savu kopējo darbu, ar daudzu paaudžu pūlēm. Tas nedrīkst notikt! Es neticu, ka ar vārdiem, ar sirsnīgiem aicinājumiem vienJbys iesp^am&^ptufēt šo sabrukumu. Es sagaidu imm _ cīnu — cīņu starp dziņām un inte lekt u. Šai cīņā uzvarēs tas, kam būs cēlākais mērķis un spētigākie ieroči. Vis​spēcīgākais ierocis ir gars. Visi godīgie, čaklie un apzinīgie! Visi, kas grib glābt cilvēces kultūru, pasargā! mūsu cilts lielo ^asniegumu no o ojā ejas un kas domā par nākošo paaudžu rtikteņiem; visi jūs, kas savā būtībā esat cilvēces sirdsapziņa — kļūsti-t aktīvi, pulcējieties kopa un veidojiet Civilizācijas glābšanas leģionu! Stāsimies sargvietās un nejausim nopostīt mūsu cilts mantojumu! Ar saviem ugunīgajiem patiesības vārdiem atvērsim neapzinīgo | acis, neļausim negatīvajai straumei aizraut sev līdzi tos vienaldz.īgi, kas vēl nezina, kur pieslieties, bet kas savā būtībā var būt krietni. Mēs uzvarēsim, mums jāuzkar un jāsagādā cilvēcei, laimīga un taisnīga «būve. Gars ir syiprāks par fizisku varu, un zemes auglība varenāka par postītāju vētru, jo pēdējā atnāk un pāriet, bet radošais auglības spēks nemitas nekad. . ^ Civilizācijas glābšanas leģiona štābs atradīsies Rīgā, bet pagaidām, kamēr nav izveidots organizācijas plāns un norVbināti sakari, jebkurā iļhtā var veidoties patstāvīgas nodaļas un pulciņi — Civilizācijas Partizāņu grupas. Mūsu pirmais uzdevums 1— pasargāt no postīšanas materiālas un kulturālas vērtības. Vēlāk, kad noskaidrosies mūsu spēka apmēri, varēsim sākt atklātu cīņu par jaunu kārtību cilvēces dzīvē. Neizvairieties 110 sava «ienākuma! Nāciet paši zem mūsu karoga un aiciniet līdzi visus tos, kas cienīgi stāties zem tā. Šai brīdī visiem cilvēces krietnākajiem spēkiem jābūt kopā. Eduards Pakalns, Jaunā Spēka atradējs. Nākamā ritā Pakalns staigāja no dzīvokļa uz dzīvokli, apmeklēja savus agrākos darba un studiju biedrus un pazīstamos, kas likās piemēroti viņa nolūkam. Daži bija aizklīduši nezin kur, bet viņš atrada cilvēkus desmit, kas tūliņ dedzīgi atsaucās viņa aicinājumam. Un katrs no šiem desmit varēja savu pazīstamo pulkā sameklēt citus desmit uzticamus un krietnus cilvēkus. Profesora Krūz- maņa mājā ārpus pilseias Civ ilizā cijas gļ^janas leģiona pirmā nodaļa noturēja savu pirmo apspriedi. Tā bija ļoti raiba sabiedrība: vienkārši strādnieki un vairāki augstskolas mācības spēki, jaunekļi un sirmi vīri, amatnieki un mākslinieki, cilvēki, kuriem nepiederēja vairāk kā tas, kas n^surā, un daži ļoti turigi ļaudis. Agrakas attiecības un interešu dažādības bija aizmirstas. Aiz tīra ideālisma viņi sadevās rokās un solījās upurā; visu kopīgajam mērķim. Kamēr vēl nebija veikta legiona organizēšana un Cilvēcības Partizāņu pulks kļuvis par cīņas spējīgu spēku, vajadzēja visu darīt slepenībā,Jlai priekš laika nepamudinātu pretiniekus uz pretestība. Daži valodnieki Pakalna uzsaukumu pārtulkoja daudzās valodās. Pazīstami burtliči tos salika, un kādā tipogrāfijā nākošu nakti klusi un drudžaini strādāja. No rīta 117. dažādām Latvijas pusēm devās ceļā Leģiona sūtņi t(ķ uzsaukumiem un instrukcijām. Bezdarbīgais pūlis nepiegrieza vērību jaunajiem puišiem, kas ar velosipēdiem alltrauca pa šosejām un ceļiem katrs uz savu malu. Vairāki vtR devās pāri robežām uz kaimiņu zemēm. Visur ritēja klnls,


neredzams darbs, ugunsdzēšana un aizdedzināšana vienājlaikā. Visur nodibinājās pulciņi, aicinājums gāja no vier$ cilvēka uz otru, un Cilvēcības Partizāņu grupas ar savu tīklu pāra dienās pārklāja Latviju, strauji izplatījās visSfciropā, bet doma par to, ka jārada pretestība sabrukumam, jau virzījās pāri jūrām un kalnājiem uz citiem kontinentiem. No cilvēces masas šais dienās sāka izdalīties tās labākā, ideālā izlase, savas cilts krietnākie un vērtīgākie locekļi. Mērķtiecīgi rīkojoties, Civilizācijas glabšanas leģions neuzkrītoši ieguva savā rīcībā visas ieroču krātuves, apbruņoja savus locekļus. Tad tikpat slepeni, nesaceļot uzmanību inertaja pūlī, apbruņotas grupas novietojas sardzē visur, kur bija sargājamas kadas vērtības: muzejos, bibliotēkās, zinātniskās un mākslas iestādēs, fabrikās un spēkstacijās, radio un telegrāfa centrālēs, pie ievērojamākām celtnēm, tiltiem, dzelzceļu depo un aerodromos. Cilvēcības partizāņi dežurēja arī slimnīcās un skolās, pie ostu ierīcēm, vēsturiskām ēkām, preču noliktavām un bankām. Visu, kam vien bija kāda kulturāla vai saimnieciska vērtība un kas cilvēcei varēja noderēt turpmākā dzīvē, modri apsargāja. Pie viena gādāja, lai pūliimjiebūtu iespējams apbruņoties. Profesora Krūz- inaņa maja bija kļuvusi par Leģiona galveno štābu un Eduards Pakalns par jaunās kustības galveno vadoni. Nedēļas laikā bija izveidota pilnīga organizācija, visās nozarēs sapulcēti lietpratīgi un uzticami cilvēki. Arī ār-> zemēs organizācijas darbs strauji attīstījās, un varēja sākt jau domāt par dažu agrāko civilizācijas iestādījumu atjaunošanu, pirmā kārtā, par sakariem ar pārējo pasauli un satiksmi. Dažos lielākajos centros sāka atkal darboties radio un telegrāfs, ar kuru palīdzību Leģiona vadība dažādās zemēs sazinājās savā starpā un informēja par stāvokli. Dažos aerodromos atkal pacēlās gaisā lidmašīnas, un pa dažiem lielceļiem sāka ripot bruņotās Leģiona automašīnas. Viens otrs kuģis, brīvprātīgu Leģiona locekļu piekrauts un apkalpots, veda nepieciešamos materiālus saviem citu zemju biedriem. Uztura cīņas vietā bija stājusies garīgas pašaizsardzības cīņa, vajadzības vietā par cīņas dzinuli kļuvis ideālisms. Vēl šī ciņa bija pasīva un vienpusīga — bruņoties un nodrošināties. Vēl pretinieks nebija 'adījis, vai viņš gatavs uzņemties sacensību vai padoties bez kaujas. Līdz kādu dienu vandāļu pulkam, kas izpriecas dēļ gribēja nopostīt savas pilsētas krāšņumu! stājās pretim negaidītu sargu pulks un pateica «nē». Sacēlās brēka un jūklis, bet, kad pūlis mēģināja aizliegumu novērst ar savu skaitlisko masu, pāri pilsētai brīdinādami aizskanēja pirmie ložmetēju tarkšķi, un uz ielas parādījās pāris bruņoto auto. Tie nešāva, nesaka izliet asinis, tikai parādījās un lika padomāt vandaļu baram, vai ir izdevīgi piepildīt savas untumainās iegribas šai vietā. Un pūlis atkapās, gāja uz citu vietu, neapmierināts un vilies. Bet, kad tas mēģināja kaut ko darīt citur, ari tur tas atrada pretestību un drau​dus. Tad pūlī cēlās satraukums. Pūļa barveži apmulsa un nevarīgā sašutumā grieza zobus. Kas tā nu atkal par cūcību — brīvam cilvēkam neļauj dzīvot, kā viņš grib! Heij, jūs tur, brīvie — nepadodieties! Neviens mums neko nevar aizliegt! 8 Pirmajam apmulsumam sekoja aktivitāte un jauna nošķirošanās. No pūļa vidus izvirzījās visaktīvākā, vispašapzinīgākā un drošāka personība un kļuva par galveno barvedi. Šis cilvēks prata lieliski runāt, aizraut masu un pārliecināt par savas mācības pareizību visus tos, kas nespēja vai nevēlējās patstāvīgi domāt. Bet tādu bija daudz. Pārliecinājies, ka Civilizācijas glabšanas leģions ir vērā ņemams, disciplinēts un viengabalains spēks, ar kuruizjukušam pūlim nebūs iespējams tikt galā, viņš steidza ievest kaut kādu kārtību ari savu piekritēju vidū. Un, lai piešķirtu šai kustībai idejisku un mērķtiecīgu raksturu, lielais barvedis — 20. gadsimteņa Atila — kļuva par sludinātāju. Viņš sapulcināja ļaužu tūkstošus pilsētu laukumos un runāja. Viņam bija skaidra, spēcīga balssfl oratora talants un psihologa dāvanas. Sešus gadus viņš bija pavadījis spaidu darbos par laupīšanām un varas


darbiem, vairāki katorgas biedri devās līdzi visur, kur viņš gāja, — tas bija Atila štābs. 305 — Brīvie cilvēki! — viņš sludināja. — Pēc tūkstošu un atkal tūkstošu gadu ilgas verdzības jūs esat atbrīvojušies no savām važam un ieguvuši to, kas jums svēti pienākas pēc jūsu stavokļa un būtības — absolūto brīvi. Jūs nepiederat nevienam citam kā tikai sev un drīkstat savu dzīvi iekārtot tā, kā atzīstat par labāku un ērtāku. Jums vairs nav jāstrādā, lai sagādātu uzturu. Kā jūs savu laiku pavadāt, ko jūs darāt un domājat, par to nevienam nav tiesības prasīt norēķinus un neviens par to jūs nevar darīt atbildīgus. (Skaļi aplausi katrreiz, kad runātājs šai vietā atvilka elpu.) Jā, nav tiesību. Mēs esam sagrāvuši 20 - 431 mākslīgi radīto pienākumu sprostu un atdevuši cilvēkam viņa tiesības uz visu. Vienīgais pienākums, ko mums uzliek apstākļi, ir — aizstāvēt šīs tiesības, pretoties katram mēģinājumam par jaunu savažot brīvo cilvēku. Daži neviena neaicināti varas kāri dēkaiņi ar kādu tur Pakalnu priekšgalā ir noorganizējuši bruņotu apvienību, kuras mērķis — pazemot brīvo cilvēku, uzlikt uzpurni brīvajai tautai un jūgt mūs visus verdzības jūgā. (Sašutuma saucieni visapkārt.) Pakalna leģionāri grib kļūt par mūsu cietumsargiem, par soģiem un noteicējiem. Viņu mērķis ir glābt un atjaunot veco, satrunējušo pasauli. Viņu sirdis sāp par veco, mīļo kārtību un vecajām, mīļajām netaisnībām, kuras mēs esam nokratījuši uz visiem laikicrru, Brīvie cilvēkL vaL jūs vēlaties līst atkal jūgā, darīt to, ko jums pavēlēs kaut kādstvarmāka, un nedrīkstēt vairs neko? (Saucieni: Nē, nē! Mēs to nepielaidīsim!) Jo, protams, mēs to nepielaidīsim. Mūsu ir vairāk, un mēs neļausim viņiem daudz spēlēties ar mums. Gaiss pieder visiem, saule pieder visiem, arī zeme un tiesības dzīvot, uz šās zemes pieder visiem. Nost ar katru,,kas grib nolaupīt šīs tiesības! Nost ar katru, kas grib ierobežot cilvēka absolūto brīvību! Vai tiem, kas stāsies ļlamms ceļā! Viņš tēloja kairās ainās brīvās dzīves pievilcību,■satracināja klausītāju jutekļus, raisīja primitīvās dziņas. Un, kad pūlis bija sakarsēts līdz eksplozijai, jaunais Atila sāka izklāstīt savu cīņas programmu. — Viņu ir daudz mazāk nekā mēs. Vairākums1 nosaka kārtību, nevis mazā ļaužu saujiņa. Ja viņi nav nnier,! ar mūsu atzīto dzīves iekārtu, lai viņi aiziet no Biims un dibina savu Leiputriju kaut vai "uz mēness, ļpfcTs gar viņiem neliksimies zinis, bet lai viņi atstāj mičrā mūs. Ja viņi tomēr pretotos un gribētu rnums&aut ko uzmākt, mēs viegli tiksim ar viņiem galā. T''xai — te nu mums jāņem piemērs no saviem pretiniekiem — mums jāsa- slēdzas visiem kopā un jārīkojas organizēti. Tiem, kas šo lietu labāk prot, jāstājas tautas priekšgalā, jāved tā cīņā, un tautai jādara tas, ko viņas spējīgie karavadoņi būs atzinuši par vajadzīgu. "Katrs par sevi mēs neko nepanāksim. Visi kopā, par vienu mērķi, par savām svētākajām tiesībām — tad mēs izcelsim pasauli no eņģēm. Viņš rīkojās enerģiski. Viņš pats un viņa spējīgākie biedri steidzās 110 vienas sapulces uz otru, kūdīja un mācīja. Un skaitliski liels vērtās Atilas karapulks. Viņa sūtņi steidzās uz kaimiņu zemēm, sludināja absolūtās brīves mācību svešās pilsētās. Un, tāpat kā bija izaudzis Pakalna starptautiskais leģions, tagad ātri auga Atilas piekritēju armija. Labais un Jaunais cilvēces masā nošķīrās katrs par sevi. Atilas piekritēju bija varbūt divreiz vairāk nekā Pakalna sekotāju, bet spēka pārsvars tomēr atradās Leģiona pusē. Tā bija morāli vērtīga izlase, apzinīgāko un spējīgāko cilvēku kodols. Intelekts pret instinktu. Un šā kodola rīcībā bija viss agrākās civilizācijas mantojums — darba griba, gatavība uzupurēties, tehnika un ieroči. Pakalns bija aizsteidzies saviem pre^iekiem priekšā, apbruņojis , Leģionu un novērsis iAliius armijai iespēju apbruņotas. Izlūki atnesa ziņas par gatavoš-inoa cīņai ienaidniekainometne. Leģiona v;ri bija gatavi kaujai, tie stāvēja savās pozīcijās un mierīgi gaidīja uzbrukumu. Lielais kultūras pūrs — grāmatas, mākslas darbi, zinātnes atradumu krājumi, cilvēka gara


un civilizācijas esence — bija nogādāts drošā vietā. Lielie cilvēces roku un sjgadzeņu darbi bija apsargāti. Lielais orkāns, ja tam būtu lemts nākt pār zemi, varēja tikai ieskrambāt un apbružāt milzīgās celtnes ārpusi. Pati celtne bija nodroši​nāta, tā nesabruks. 9 Profesora Krūzmaņa mājā Starptautiskā Leģiona štābs noturēja^kārtējo apspriedi. Kāda istabā, kas bija pārvērsta par telegraīa staciju, dežurēja telegrāfisti. Ik pēc ceturtdaļstundas pienāca ziņas no visām Eiropas malām. Par šejienes notikumiem ziņoja slepenie izlūki, kuru tikls bija izvērsts pa visu pretinieku nometni. Pat Atilas galvenajā štābā darbojās pāris Leģiona vīru. Kaut ari bija vēla nakts stunda Pakalns ar saviem palīgiem palika kopā, un visi Leģiona aktīvie spēki bija trauksmes stāvoklī. Šonakt vajadzēja notikt Atilas liela​jam uzbrukumam, pēkšņas sacelšanās sākumam visā Eiropā. 20* Ēā 307 Pirmās ziņas par Atilas piekritēju masas kustībām nāca no austrumiem. Kā paisuma vilnis ši draudīgā naida banga vēlās uz rietumiem mēnesim līdzi, ar kliedzieniem, ar satrauktu ļaužu pulku drūzmām šļācās pret Leģiona citadelēm. Uzliesmoja ugunsgrēki, akmeņu krusa lidoja nocietinātu celtņu logos un durvīs, primitīvi apbruņotu dumpinieku jūra viļņoja visapkārt. Tās bija spontānas, bet nevarīgas bangas. Katrs trieciens bija paredzēts, un to sagaidīja ar pienācīgu prettriecienu, un, jo brāzmaināks, sparīgāks bija kāds uzbrukums, jo ar smagākiem upuriem nācās atkāpties Atilas armijai. Leģiona stabs ar savu darbinieku gādību izplatīja pretinieka nometnē baumas par sacelšanās neveiksmi, un, kad pienāca kārta sakustēties Rīgas grupai, tā bija demoralizēta un bez ticības savai lielai. Uzliesmoja viens otrs ugunsgrēks, šur un tur klaidoņu bars izdauzīja kādu logu, izdemolēja kādu veikalu vai pamestas iestādes ēku. Tas bija viss. Kolīdz pūlis tuvojās kādam svarīgākam punktam, sāka runāt - ložmetēji un gaisā parādījās kara lidmašīnas. Un noasiņojis, par savu nespēku pārliecinājies, zvērs aizvilkās at​pakaļ savā alā. No rīta visur, kur bija notikuši sacelšanās mēģinājumi, parādījās Leģiona rīkojumu lapiņas. Zemē izsludināja'aplenkuma stāvokli. Pēc saules rieta bija noliegta katra kustība ielas un ceļos. Dumpinieku vadoņus izsludināja ārpus likuma, bet par katru varas darbu vainīgajiem draudēja ar tūlītēju nāves sodu bez kādas izmeklēšanas un tiesas. — Mums nav citas iespējas nodibināt kārtību un drošību zemē. Zvērs jāiedzen atpakaļ sprostā, un, ja viņš negribēs paklausīt ar labu, mēs lietosim visnesaudzīgākos varas līdzekļus … — Leģiona štābs aizrādīja. Dažas dienas valdīja klusums. Domīgs' staigāja Atila savu draugu vidū. Saprata: ja turpinās nevienādo cīņu, būs jāpieredz jauni zaudējumi. Viņam vairs neticēs, un absolūtās brīves un patvaļas valsts nekad nebūs radāma. Beidzot kāda jauna doma dzima viņa smadzenēs. Viņš sapulcināja savus draugus, visspējīgākos un visuztica​mākos, un sludināja tiem jaunu patiesību. — Ja mums neļauj dzīvot tā, kā mēs vēlamies, te vai citur, tad tas vēl nenozīmē, ka mēs tādu dzīvi nevarētu iekārtot nekur. Pasaule ir plaša, un virs zemes daudz brīvu vietu, vēl labāku un piemērotāku mūsu vajadzībām nekā vecā, ietiepīgā Eiropa. Ejiet pie cilvēkiem un vēstiet viņiem: jūs esat brīvi no rūpēm par uzturu, bet vēl neesat brīvi no daudzām citām rūpēm. Tagad ir vasara, silts, patīkams laiks. Jums nekait padzīvot zem klajas debess vai agrāk celtos mājokļos. Bet neaizmirstiet, ka pēc dažiem mēnešiem būs atkal ziema. Kā tad jūs jutīsieties ziemas salā aukstos, neapkurinātos dzīvokļos? Ko jūs iesāksiet, kad jūsu apģērbs būs nolietojies un jaunu nevarēsiet dabūt? Vai klimata dēļ jūs atkal jūgsieties darba jūgā, iesiet mežos cirst kokus, līdīsiet šahtas un raksiet akmeņogles saviem pavardiem? Vai apģērba un apavu dēļ upurēsiet savu brīvo stāvokli? Neaizmirstiet, ka viena vajadzība rada otru, un, ja ^āksiet iztapt vienai lietai, tad drīz nebūsiet kungi par sevi nevienā lielā. Ja zvēri meža, putni gaisā un zivis ūdeņos var būt brīvi un


laimīgi, tad cilvēkam ir simtkārt vairāk tiesību būt tādam. Un es, jūsu lielais draugs, zinu arī ceļu, kā panākt šo brīvi un laimi. Mums nebūs jālej asinis cīņā ar stulbo Leģionu. Mums nebūs jāsmok zem Leģiona ļaužu tirani- jas. Uz zemeslodes ir tādas vietas — tālu dienvidos, kur saul^jir cilvēka draugs. Iesim prom no šiem drūmajiem zieiileļiem, dosimies uz saulainajiem dienvidiem, kur valda mūžīga vasara. Tur, dabas paradīzē, dibināsim savu valsti. Lai Eiropa un ziemeļu zemes paliek Leģionam, lai tas patur visu, kas te ir, — mums tas nav vajadzīgs. Zem siltajām dienvidu debesīm zudīs mūsu pēdējās rūpes, un mūsu dzīve piederēs vienīgi priekam un baudai. Kas negrib to, lai paliek un vergo, bet, kas gribēs mums sekot, to neviens nevarēs atturēt. Ceļieties kājās, posieties ceļam, lai riebīgais frudens mūs nepanāk pusceļā!» Plaši un tālu aizskanēja jaunais Atilas aicinajums. Un tas bija tik valdzinošs, ka kļuva domīgs pat dažs Leģiona loceklis. Tiešām: ja klimats var uzspiest cilvēkam liekas rūpes, kāpēc no tām neizvairīties, meklējot jaunu tēviju ar citu, cilvēkam draudzīgāku klimatu? Atilas sūtņi staigāja pa zemi apkārt. Un sakustējās tautas no polārloka līdz Vidus un Melnai jūrai, no ziemeļu tundrām līdz Hi mālājiem, Kaukāza un Alpu grēdām. Starptautiskais Leģions nolēma necelt šķēršļus šai kustībai. Lai uz dienvidiem plūstošā cilvēku masa nevarētu, garām ejot, postīt un iznīcināt to, kas še paliek, šo straumi novadīja pa noteiktiem ceļiem, kas neskāra Eiropas kultūras centrus un lielās pilsētas. Sos ceļus apsargāja leģionāri, nejaudami ziemas bēgļiem novirzīties no noteiktā maršruta. Dienu kūpēja Eiropas un Āzijas lielceļi. Naktīs dega nometņu ugunskuri. Un, jo tālāk virzījās aizceļotāju straume, jo raibāks kļuva tautu mudžeklis pasaules ceļos. Šīs milzu lavīnas viens kamols vēlās pāri Latvijai, pārpildīja ceļus, nobradaja pļavas un tīrumus, visās birzīs un silos dega svešu ļaužu aizdegti sārti. Nekādas mantas viņiem nebija līdzi. Bezrūpīgi un brīvi kā putni viņi aizgāja pasaulē. Tālākie ziemeļnieki, kurus vismazāk bija slīpējusi gadsimteņu kultūr^izturēiās visgodīgāk un pieticīgāk. Viņi bija dzīvojuši pie klusiem ezeriem, vientuļos možos tie nebija iemācījušies dažādos civilizācijas niķus. Vakaros viņi nemeklēja vidzemnieku klētis un šķūņus, bet mežmalā uzcēla sev skuju būdas un ugunskuru dūmiem aiz​baidīja uzbāzīgos knišļu barus. Sibīrijas tautas plašā frontē virzījās gar savām milzu upēm — Obu, Jeņiseju un Ļenu — uz Vidusāzijas kalnājiem. Pāri Altajiem, Sajāniem un Himalajiem tās sa plūda Pakalns bija devis rīkojumu neaizkavēt aizceļotājus un bez vajadzības neielaisties ar tiem nekādās sadursmēs. Galveno ziemas bēgļu straumi, kas, no ziemeļiem nākot, skāra Latviju, novadīja ar līkumu apkārt Rīgai un laida pāri Daugavai pie Krustpils un Daugavpils. Bet kāda daļa vienmēr virzījās gar jūras krastu un pārgāja Daugavu pa Rīgas tiltiem. Dažreiz viņiem lāva arī atpūsties upes krastā vai kādā no laukumiem un uzgaidīt, kamēr uz tiltiem beigsies drūzma. Leģionāru sardzes nodaļas uzmanīja, lai caurgājēji neielavītos pilsētas sāņu ielās, nepaslēptos tukšajos namos un nelaupītu. Kādu dienu Pakal ns at kaLģed omā jā s Li ānu. viņa aizgājusi kopā ar Atilas ļaudīm vai varbūt vientuļa slēpjas vi -i sava viesnīcas numurā? Viņš nespēja aprast ar domu, ka šī gleznā sieviete varētu atrasties klaidoņu vidū, dzīvot vienu dzīvi ar tiem un būt padota visādām nejaušībām, kuni raksturs lika Pakalnam nodrebēt. Vai tiešām viņa būs bijusi tik neapdomīga? Viņ^ sāka mākt sirdsapziņas pārmetumi, ka viņš agrāk na^ domājis par Liānas likteni, nogādājis viņu drošībā. Nu viņu sagrāba pēkšņa vēlēšanās pārliecināties par ne​zināmo. -H Es iešu paskatīties, kā mūsu sardze darbojas viņpus Daugavas, — viņš teica saviem palīgiem Leģiona štābā


— Bet ja nu jums kas notiek? — bažījās biedri. —Man nekas nevar notikt. Vandāļi mani nepazīst. Bet, arī kas draudētu, tad — visur taču ir mūsējie. Pārģērbies novalkātās vasaras drēbēs, pavasara saulē nodedzis gluži brūns, Pakalns izskatījās tik neievērojams, tik līdzīgs kaut kuram caurmēra bēglim, ka uz ielas neviens viņam nepiegrieza vērību. Viņam pretim plūda ļaužu straume. Visi pretim, uz citu pusi, kā nopietnā darbā iedami. Viņš viens kā nekā spraucās pretim šai straumei. Bieži viņu pagrūda sānis, mina uz kājām. Šur tur vāļājās pa mirfmim. Vairīdamies smirdoņas, ļaudis ar līkumu gāja tiem apkart. Paklīduši suņi un vārnas meta tiem apkārt lokus, un, ja vien tie uzdrošinātos, neviens tos netraucētu mieloties ar maitām. Aizceļotāju ceļš veda garam viesnīcai, kur kādreiz bija dzīvojusi Liāna. Uz laukuma viesnīcas priekšā bija atpūtā apmeties prāvs ļaužu pulks. Daži pulciņi spēlēja kārtis, citā stūrī mūzikas mīļotāji strinkšķināja mandolīnas un dūcināja ermoņikas. Pakalns iejaucās dīkdieņu barā un pārlaida skatu viesnīcas fasādei. Ēkai nekas nebija noticis. Ieejas durvju apkalumi gan nespīdēja vairs tik spoži kā senās dienās, bet durvju stikls bija ve​sels, un neviens akmens nebija skāris viesnīcas logus. Pakalns spraucās cauri pūlim, virzījās uz viesnīcas ieeju. Kāds jauns, linu pūkains ziemeļnieks bija nostājies Pakalnam ceļā. Viņš bija spiests apstaties un gaidīt, kamēr pūkainim labpatiks palaist viņu garām. Svešais, kuslam teļam līdzī gais puisis visu laiku savādi ērmojas —skatījās kaut kur pāri citu galvām un meta ar roku gaisa skūpstus. Viņa kustības bija tik neveiklas un komiskas, ka Pakalns uzjautrināts sāka viņu novērot. Viņš paskatījās augšup, kurp pūkainis sūtīja savus skūpstus. Un tad viņš vairs nebija ne jautrs, ne mierīgs. Ilgi, ilgi domīgs skatījās kādā logā viesnīcas otrajā stāvā. Gar aizkara malu ielas jūklī noraudzījās jauna sieviete, tik pazīstama un jauka — Liāna! Vēl viņa bija te. Pakalns sajuta atvieglojumu, bet līdz ar to viņu pārņēma rūpes. Tas bija labi, ka viņš nu zināja, ka Liāna ir še un viņai nekas ļauns nav noticis, bet kāpēc viņai'va- jadzēja tik ilgi stāvēt logā un pievērst sev klaidoņu uzmanību? Linu pūkainis fauns Pakalnam blakus joprojām ākstījās ar saviem skūpstiem, viens otrs pūlī jau kļuva uzmanīgs, blenza augšup. Pakalns sāka sprauklies uz priekšu, garām ejot, tīšām uzmina uz pūkaiņa kajam un apmierināts dzirdēja, kādiem skaļiem lāstiem viņu pavada skūpstkārais fauns. Ar pūlēm viņš izkļuva no bara un pagājas dažus soļus uz viesnīcas pusi, visu laiku nenovērsdams acis no otrā stāva loga. Un tad . .. viņa, Liāna, paskatījās lejup, raudzījās vi​ņam pretī, pazina to. Pakalns pamāja ar galvu sveicienu un steidzās uz viesnīcas durvīm. Tūliņ viņam aiz muguras sakustējās pūlis. Simtgalvainais nezvērs bija pamanī​jis sievieti logā. Tagad tas redzēja kādu vīrieti atda​lāmies no bara un zogamies uz durvīm. Tur kaut kas bija. Tur kaut ko varēja darīt. Bars skauda īpatnim. Kad Pakalns bija sasniedzis viesnīcas platās, segām klātās kāpnes, kāds ducis netīru, mežonīgu stāvu viņam aizdrāzās garām. Viņu pagrūda sānis. Tūliņ sāka rībēt gaiteņi, kaut kas lūza, plīsa un skanēja pa visu māju. Daļa iebrucēju izklīda apakšstāva telpās, meklēja dzērienus viesnīcas bārā, citi traucās tālāk un vandījās pa otrā stāva viesu numuriem. Pa labi un pa kreisi klaudzēja vaļā atrautas durvis, bija dzirdams plīstoša stikla troksnis. Kā velnišķā karnevālā pa logiem lidoja arā gultas, spoguļi, paklāji, mazgājamie galdiņi un krēsli. Apakšā pūlis piesardzīgi atkāpās laukuma vidū. Kaucoņa un ņirgas plosīja gaisu. Zvēram bija uznākusi trakuma lēkme. «Liāna. .. kas noticis ar Liānu?» šausmas pārņēma Pakalnu. «Viņi to saplosīs!» Izmisis viņš lauzās uz priekšu. Viņš skrēja, uz katra soļa uzgrūdās salauztām mēbelēm, satrauktiem cilvēkiem, vaļā atrautām durvīm. Viņš steidzās no vienām durvīm otrās, ieskatījās katrā istabā. Apkārt trakoja ārprātīgie, bet viņš vēl nebija atradis Liānu, nevarēja viņai palīdzēt. Vai viņš


vispār spēs vi​ņai palīdzēt, par to nebija laika domāt. Paklusi, lai nevērstu uz sevi pūļa uzmanību, Pakalns sauca Liānas vārdu un, elpu aizturējis, klausījās, bet turpat blakus apgāzās skapis ar spoguļdurvīm un mazs kuprītis stiepa gar zemi lielu sienas pulksteni. Visa māja vārījās kā briesmīgs virums. Noguris Pakalns atspiedās gaiteņa galā pret sienu, stulbu skatu raudzījās sev priekšā. Kur palikusi Liāna? Izbēgjtsi, paglābusies? Vai uz ielas viņa kaut kur būs drošībā? Tas, kas būtu noticis te, viņai draudēja katrā vietā … Gaiteņa galā taisni pretim Pakalnam bija kādas durvis, līdz galam vaļā. Tūliņ aiz šīm durvīm sākās kāpnes uz leju. Domās iegrimis, Pakalns skatījās durvju ailē. Balts punkts ņirba viņam priekš acīm, visur, kur vien viņš paskatījās. Sis gaišais krasu plankums bija priekšā, līgojās, krita lejup, cēlās gaisā, peldēja sānis. Kad pēdīgi viņš nokratīja domīgumu,* baltā punkts pārvērtās par sievietes cepuri. Tā gulēja uz gridas kāpņu galā. Pakalns piegāja klāt un pacēla cepuri. Un tūliņ viņam kļuva vieglāk, krūts dziļi ievilka elpu, šķita, it kā smaga nasta būtu novēlusies no kamiešiem. Tā bija Liānas cepure, tā pati, kas viņai bija galvā toreiz ostā. Viņa ir glābusies, un šis ir viņas ceļš! Pakalns aizvēra durvis, tad gāja lejā pa kāpnēm. Apakšā bija viesnīcas virtuve. Viņš izgāja tai cauri un pa tumšu priekšnamu nokļuva šaurā pagalmā, ko no visām pusēm ieskāva viesnīcas korpusi. Daudzi logi, ar un bez aizkariem, raudzījās lejup. Vienā otrā parādījās un zuda nevaļīgu cilvēku satrauktās sejas. Pa dažiem izlidoja kādi priekšmeti. Šķindēja stikli. Eka dunēja kā pamatskola brīvstundā. Krītošo priekšmetu vairīdamies, Pakalns pārskrēja pāri pagalmam. Tumša vārtu velve, klusa aizmugures ieliņa. Pakalna apstājās, ieskatījās ieliņas krēslā. Tikai mirkli viņš ajtevēra,, uz kuru pusi dotieslffPa kreisi ieliņa izbeidzās laukumā, tur trakoja pūlis. Liāna» nevarēja būt gājusi šo ceļu. Pakalns nogriezās pa labi un pēc pāra minūtēm sasniedza ieliņas pagriezienu, tālāk tā virzījās taisni un bija pārredzama līdz galam. Soļu trīssimt sev priekšā viņš redzēja kādu cilvēku. Tas ātri steidzās uz priekšu, uz Daugavas pusi, un laiku pa laikam paskatījās atpakaļ. Pakalns steidzās pakaļ šim cilvēkam. Viņš tuiējās namu ēnā, lai bēglis viņu neredzētu un veltīgi nebaidī​tos. Visu šo laiku Liāna bija dzīvojusi tukšajā viesnīca. Parastie viesnīcas iemītnieki — internacionālā klejotāju publika — bija laikā aizbraukusi no Rīgas. Drīz pēc tam arī viesnīcas apkalpotāji aizklīda kur kurais, un viņa palika pilnīgi viena. Liānas acu priekšā risinājās raibie ielas notikumi. Pa savas istabas logu viņa redzēja pūļa varoņdarbus, rupjus kautiņus, dīko slaistīšanos. Jau vairākas nedējas Liāna lietoja Jauno Spoku, jo viesnīcā nebija nekādu ēdamvielu. bet viņas dolāru krājumam šai pilsētā nebija vērtības. Garas, vienmuļas dienas viņa nīka savā būrī. Kopš Liāna bija redzējusi pūļa orģijas, viņa neuzdrošinājās iziet laukā. Vēroja laiskos baložus un vēl laiskākos ļaudis. Reizēm parlasīja savasr filmu lomas un spoguļa priekšā vingrinājās tēlošanā. Viņai draudēja pilnīgs kosmētisko līdzekļu bankrots. Pūderi un smiņķi gāja uz bei​gām. Nezināmā nākotne nervozēja un biedēja. Vai tiešām viņai visu mūžu būs jānokvern šai vietā? Visā pilsētā viņa pazina tikai vienu cilvēku, pie kura varētu griezties pēc padoma un palīdzības, bet šis cilvēks bija pazudis. Ne reizi Liāna neredzēja Pakalna augumu starp tiem tūkstošiem svešo, kas ik dienas aizstaigāja garām viņas logam. Naktīs viņai nenāca miegs. Tad viņa atvēra logu un klausījās, kā kaut kur tumsā ķērca gramofoni un klaigāja klaidoņi. Dažreiz lija lietus, smagas lāses grabināja logu rūtis, un apakšā šļāca notekas. Tad viņu māca grūtsirdība. Viņai likās, ka visi viņu pametuši un aizmirsuši, neviens visā pasaulē


nezin, kur viņa ir. Varbūt pat nedomā par viņu. Kaut kuršai haosā slēpās netaisnība, tā veidoja viņas likteni bez pašas līdzdalības. … Beidzot viņa iqgeudzīja pūlī Pakalnu. Viņš skatījās augšā uz viņas logu, spraucās no pūļa un nāca iekšā viesnīcā. Tai brīdī, kad viņš atdalījās no bara, Liānai likās, ka viņš dod pārējiem zīmi, un pūlis sekoja viņam rēkdams un trakodams. «Viņš nenāk kā draugs, bet kā ienaidnieks!» smadzenēs pavīdēja doma. Viņš ir at​riebīgs* grib atmaksāt par manu neapdomīgo izsmieklu. Liātta izskrēja gaitenī un pa saimniecības kāpnēm steidzās uz viesnīcas pagalmu. Vārtos viņa apstājās, šaubu pārņemta. Jaunai, skaistai sievietei bija bīstami parādīties uz ielas. Bet arī še nebija glābiņa. Aiz ielas stūra laukumā rēca satrakotu cilvēku bars. Lai nevērstu uz sevi varbūtējo vērotāju uzmanību, Liāna sāka klusi un mierīgi attālināties no viesnīcas. Cilvēki dažā ziņā līdzinājās suņiem: mierīgam, drošu gaitu ejošam suns reti kad ķersies klāt, bet lai tikai tāds gājējs pamēģina skriet! Tūliņ būs zobi stilbos. Skriešana nozīmē bēgšanu un bailes, un, kur kāds ir bailīgs, tur citi var parādīt lētu drosmi. Liāna nepazina Rīgu. Uz labu laimi viņa steidzās tikai uz priekšu, kamēr nonāca Daugavas krastā. Priekšā bija tilts, pilns gājējiem, visi virzījās uz otru krastu. Liāna iejaucās ļaužu straumē un, nelikdamās zinis par svešo vīriešu piezīmēm, kas skanēja nesaprotamās valodās, pārgāja upc-i pāri. Tur viņa atdalījās no pūļa un nogriezās kādā nomaļākā ielā. Bet, kad viņa gribēja iet pa šo ielu, tikt tālāk no bīstamās drūzmas, krustcelēs viņai aizšķēršļoja ceļu apbruņotu viru pulciņš. Kāds kaut ko jautāja. Viņa nesaprata ne vārda un samulsusi stāvēja ielas vidū. Kāds vīrs ātri steidzās pa viņas pēdām. Kad viņš pienāca tuvāk, apbruņotie vīri ar cieņu un padevību pievērsās tam. Liāna pazina Pakalnu. Ar naidu un bailēm viņa raudzījās tam pretim, bet viņš izskatījās tik norūpējies un bikls, ka, par spītu visām baigām, Liānai vajadzēja pasmīnēt. — Jūs tomēr mani panācāt, — viņa teica mazliet iz​aicinoši. — Jā, bet vai tad jūs bēgāt no manis? — viņš jau​tāja. — Jūs gan vēlējāties, lai es kā aitiņa sagaidītu jūs un visu jūsu ārprātīgo baru sava istabā? — Liāna at​trauca. — Tas nebija mans bars. Tie bija citi, es viņus nepazīstu. Bet labi, ka tomēr jūs panācu, citādi jums nezin kas vēl varētu notikt. Nebaidieties no šiem vīriem. Tie ir mani ļaudis, viņi jums nekā nedarīs. — Bet kāpēc viņi mani aizturēja? — Viņi sargā pilsētu pret klaidoņu bariem, viņi rūpējas par drošību un kārtību pilsētā. Tie ir Leģiona vīri. — Kas tas par Leģionu? — Jūs vēl nezināt, kas ir Leģions? Nu, protams, kā gan jūs to varējāt zināt. Bet tagad nāciet. Jūsu vieta nav pie klaidoņiem. Apbruņotie vīri viņiem atbrīvoja ceļu. Pa klusām ielām, kur vairs nebija dzirdamas ziemas bēgļu klaigas, viņi tuvojās kādai savrupai mājai. Pie vārtiem atkal pastaigājās apbruņoti sargi, un nama priekšā braukšanai gatavs stāvēja bruņotais auto. Liāna kā pa sapņiem sekoja Pakalnam, netaujādama, kurp viņu ved un kas šī par vietu. — Par ko jūs domājat? — Pakalns iejautājās. — Par mājām … — Liānas lūpas viegli nodrebēja, uti valgs spožums parādījās acīs. — Es gribētu tur būt. te ir tik baigi. .. bet vai kādreiz maz tikšu prom. — Tiksiet, — Pakalns mierinādams pieskārās viņas rokai. _— Jums tikai kādu laiku vēl būs jāpaciešas, kamēr cilvēce nomierināsies un mēs nodibināsim jaunu dzīves kārtību. Varbūt tas būs pēc gada vai pēc diviem. Tad atkal kūpēs tvaikoņu dūmvadi jūrās, un pirmais kuģis, kas no šejienes


dosies pāri Atlantijai, būs jūsu ricibā. — Jūs to nopietni domājat? — Liāna ar biklu smaidu paskatījās Pakalnam acīs. — Es to zinu. — Pateicos, — viņa pēkšņā impulsā satvēra Pakalna roku. — Jums var ticēt… jo nav tādas lietas, ko jūs nevarētu izdarīt. — Vienu es tomēr nevaru, — viņš sacīja, raudzīdamies sānis, ābeļu rindās, kas ziedēja aiz mājas. Tālāk apvāršņa malā zilēja mežs. — Un kas tas ir? — Liāna jautāja. Viņš apmulsis pasmaidīja un neteica vairs neko. 11 Atila veda savus ļaudis uz dienvidiem. Aizceļotāju masas viens zars aizlocījās pāri Balkāniem uz Mazāzijas pusi. Otrs zars stiepās no Ziemeļjūras un Lamanša piekrastes līdz Gibraltāram, trešais veda uz melno kontinentu pāri Alpiem un cauri Itālijai un Sicīlijai līdz Mesinas šaurumam. Visur aizceļotāju plūdumu uz brīdi aizšķēršļoja jūra, un kādu laiku jūras šaurumu krastos valdīja drūzma. Gar kuģiem un laivām norisinājās nikna sacensība, bieži izvērzdamās asiņainos kautiņos. Stiprākie un enerģiskākie pirmie dabūja savā rīcībā satiksmes līdzekļus, bet, nokļuvuši otrā krastā, viņi aizmirsa par atpakaļ palikušajiem. Atila nebūtu labs valdnieks, ja ne​liktos zinis par savu tautu. Viņš gribēja būt savas augstās lomas cienīgs, tāpēc noorganizēja pārējas vietās satiksmes dienestu, piešķirdams tiesības uz kuģiem un laivām pirmā kārtā tiem, kas uzņēmās nogādāt transporta līdzekļus atpakaļ Eiropas krastā. Otrā braucienā šie brīvprātīgie kuģinieki varēja palikt Āfrikas krastā, un viņu vietā stājās jauna maiņa. Tā tas turpinājās mēnešiem ilgi. Tad pamazām ļaužu straumes spiediens atslāba, Ape- nīnu zābaks un Pireneju pussala kļuva tukšāki no cilvēkiem, bet melnā kontinenta bezgalīgajā plašumā sāka skanēt jaunatnākušo cilšu balsis. Gibraltāra pārgājēji virzījās tālāk gar Atlantijas piekrasti uz Gvinejas līča zemēm. Tie, kas bija nākuši caur Mazāziju, turējās Nīlas tuvumā un izklīda pa visu milzīgās upes baseinu. Viņi visi urbās iekšā Āfrikas vidienā, meklēja zemes paradīzi lielo ezeru apgabalā un Kongo baseinā. Tuksnešu pāriešana vairs nebija nekāds varoņdarbs, ar ko agrāk uzņēmīgi dēkaiņi izpelnījās slavu, jo Jaunais Spēks novērsa badu un slāpes. Briesmas sagādāja vienīgi klejotāji zvēri un saules dūriens. Bet, tā kā ieceļotāji turējās kopā milzīgos pūļos, zvēri viņiem grieza ceļu. Grūtāka bija cīņa ar sauli. Bet dažu neuzmanīgo liktenis nevarēja ietekmēt to daudzo miljonu uzņēmību un drosmi, kas tagad ieplūda tuksnešos, savannās un džungļos. Pie Čada ezera eiropieši pirmo reizi sastapās ar iedzimto pretestību. Te bija sapulcējušās Sudānas un Sahāras mežonīgās ciltis. Tās nevēlējās atd ot svešniekiem savu vietu, un tiem bija jāiet tālāk. Un1 viņi gāja, kamēr savā priekšā ieraudzīja plašus ūdeņus — iTanganijku, Viktoriju, Njasu. Tur bija jaukas vietas,' panesams klimats. Atila teica: «Te mēs paliksim.» Un zem tropu saules lika pamatu jaunajai vandaļu valstij. Cilvēce bija nošķīrusies divās milzīgās nometnēs. Trīs ceturtdaļas bija aizgājušas Atilam līdzi, viena ceturtdaļa palikusi pie Leģiona. Un, kad lielā tautu staigāšana bija beigusies, Leģiona izlūki devās apskatīt savu zemi, pieņemt savu mantojumu. Daudzi ciemi un daudzas pilsētas bija bez iemītniekiem. Māju durvis stāvēja līdzķ galam vaļa, un vējš dauzīja vaļīgos slēģus, kamēr logiem izbira rūtis. Tīrumos un pļavās klejoja pamestie lopi — govis, zirgi, aitas un cūkas. Tie nobradāja sējumus un apgrauta koku mizu. Sur un tur pie mājām rēja suņi. Ilgā vientulība tos bija izvērtuši mežonīgus un ļaunus. Aiz bada tie ķēra vistas, teļus, aitas. Pamanījuši cilvēkus, tie, zobus atņirguši, skrēja pretim uz ceļa un grasījās uzbrukt. Dažā vietā mājās bija palikuši tikai nespēcīgi vecīši, kropļi un mazi bērni, kurus cietsirdīgi piederīgie nebija ņēmuši ceļā līdzi. Sīs pamestās būtnes kā spoki dienas laikā klīda savu māju


pagalmos. Bērni kā mazi zvēriņi slēpās aiz stūriem, un, kad svešie vīri tos uzrunāja, viņi aizbēga. Ja neviens par viņiem nerūpēsies, tad šī cilts būs iznīcībai lemta. Atnāks ziema, ziemeļrītenis pūtīs savu ledaino dvašu pār Eiropu, un kādu rītu šīs vientu​ļās būtnes vairs neatmodīsies … Leģiona ļaudis ņēma tos savā ziņā, vāca kopā lielās patversmēs un nometnēs, kas kļuva par jaunās cilvēces audzināšanas iestādēm. Zobens un grāmata tapa par jaunās valsts emblēmām. Spēkam un gudrībai, taisnībai un daiļumam vajadzēja saslēgties kopā un tapt par harmonisku vienību — labo un gudro cilvēku dzīvi.


TREŠA DAĻA 1 Ezermalā uz pakalna, no kura vērās plass skats uz apkārtni, pulciņš jaunu vīriešu bija uzcēluši sev ērtu telti no žagariem, klūgām, palmu lapam un māla. Gludais klons bija izklāts ar mīkstu zāli, jumts nosegts niedrēm. Tomēr biežajās lietus gāzēs būdas iemītnieki mirka un trīcēja, jo jumts laida cauri lietu. Bet no tropu saules viņiem nebija jācieš. Gar ezermalu stiepās nelielu uzkalniņu virkne, ko sedza tropu mežs. Ezera otrs krasts, rietumu pusē, nebija sa​redzams. Tā bija diezgan raiba sabiedrība: divi Polijas žīdi, pāris krievu emigrantu-jūrnieku, kas Tunisā pametuši kuģi un piebiedrojušies ziemas bēgļu straumei, un divi latvieši. Viens kādreiz bija studējis medicīnu, bet lielais sajukums cilvēces dzīvē nebija ļāvis viņam tikt tālāk par trešo kursu. Viņu sauca Augustu Strazdu, un viņš bija labi ieredzēts paša Atilas galma savas jautrības un optimisma dēj. Otrs latvietis tālajā ceļā bija paņēmis līdzi vijoli. Vakara stundās viņš mīlēja apsēsties būdas priekšā un spēlēt, tad no visām malām ļaudis nāca klausīties viņa mākslu. Ja lasītajs viņu uzmanīgāk apskatītu un papūlētos iedomāties šo noskrandušo puisi smokingā vai frakā, šo bardaino seju gludi skūtu un šos sapinkājušos matus eleganti iecirtotus, tad pazītu šai klaidoņa muzikantā ievērojamo vijoļvirtuozu Rūdolfu Sniedziņu, par ko bija runa šas grāmatas sākumā. Gluži dabīgi, ka lasītājam tad uzmāksies jautājums: kā gan tik smalks un izglītots cilvēks varēja iekulties šāda robustā sabiedrībā, kāpēc viņš nepalika pie Leģiona ļaudīm, bet piebiedrojās Atilas salašņām? Protams, tas liekas savādi, bet šim solim bija kāds dīvains iemesls. Ja Strazdu šai dēkā bija ievilcis jauneklīgais nemiers, ziņkārība un piedzīvojumu alka, tad par Sniedziņu jāliecina, ka viņš bija brīvs no tik vienkāršām kaislībām. Vainiga bija sieviete, tā pati mazā no Holivudas, kas savā Eiropas ceļojumā bija apmeklējusi Rīgu, piedalījusies mākslinieku banketā un pēcāk viena pati dzīvojusi pamestā viesnīcā. Sniedziņam bija dzīvoklis Daugavmalā, ar logiem uz pontonu tilta pusi,, un kādu dienu, pie vaļēja loga spēlēdams savu vijoli, viņš bija pamanījis aizceļotāju pūlī Liānu. Tas viņam bija liels pārsteigums, jo līdz tam Snie- dziņš bija domājis, ka Liāna jau sen aizbraukusi atpakaļ uz Ameriku. Apziņa, ka viņa ir te, tik neaizsargāta un vientuļa, pārvērta jaunā mākslinieka savaldīgo jūsmo- šanu un klusās ilgas par pēkšņu mīlas uzliesmojumu." Viņš traucās lejā uz ielas, iejuka pūlī un meklēja mazo amerikānieti. Bet burzmā, kas uz tilta bija visbiezākā, viņš ļoti lēnām tika uz priekšu. Tikmēr Liānai vajadzēja būt jau otrā Daugavas krastā. Kad arī Sniedziņš pēdīgi nonāca Pārdaugavā, ļaužu straume bija mazliet pajukusi, bet Liānas nekur neredzēja. Viņš steidzās teciņus uz priekšu pa vienīgo ceļu, ko Leģiona viri aizceļotājiem ļāva iet. Pašā pievakarē Sniedziņš pamanīja pūlī jaunu sievieti, kas pa gabalu līdzinājās Liānai, bet, kamēr viņš nokļuva līdz tai vietai, kur bija to redzējis, viņa bija iejukusi burzmā. Tumsā vairs nebija nozīmes meklēt. Aizceļotāji apmetās naktsguļai ceļmalas šķūņos, citi uz ātru roku improvizēja skuju teltis. Sniedziņš tad nolēma rīkoties tā: aiziet vēl kilometrus desmit priekšā un kādās krustcelis palikt pa nakti. No rīta viņš dažas stundas vēros garāmgājējus, kamēr paies garām visi tie, kas vakar pēc pusdienas atstājuši Rīgu. Tā sākās šis nelaimīgais ceļojums. Katru reizi, kad Sniedziņš jau gribēja atmest ar roku, viņš kaut kur cilvēku tūkstošos pamanīja Liānas lidzību. Un atkal viņš traucās, meklēja un zaudēja pēdas. Vasaras beigās mēs viņu redzam kādā sicīliešu zvejnieku ciemā. Viņš sēdēja jūrmalā un skatījās pāri jūrai uz otru krastu. Viņam klēpī bija vijole, pa ceļam atrasta kādās pamestās Bavārijas mājās. Nupat kā bija jūrā aizbraucis kāds kuģis, un Sniedziņš nebija ticis uz klāja.


Viņš skatījas šim kuģim pakaļ un spļāva jūrā, it kā zaimodams stihijas varenību. Tad kāda roka uzguļas viņa plecam. — Garlaicīgi tā sēdēt vienam, vai ne? — kāds jautāja skaidrā latviešu valodā. Mātes valodas skaņas, kuras Sniedziņš nebija dzirdējis jau vairākus mēnešus, viņu spēji izrāva no grūtsirdīgā stinguma. Viņš pagriezās pret runātāju. Tas bija blonds, plecīgs puisis. Viņš smaidīja un rādīja baltus zobus. — Ka jūs zināt, ka esmu latvietis? — Sniedziņš jau​tāja. — Sasodīts! To es nemaz nezināju! — svešais kā vilies nospļāvās. — Jūs man samaitājāt jauku izrunāšanos. Vai nekad neesat mēģinājis ar savu valodu paākstīt cittautiešus? Es gan katrā izdevīgā gadījumā. Kas var būt vēl smieklīgāks par visu šo ģermāņu, romāņu un slāvu nopietnajiem un dziļdomīgajiem mūļiem, kad viņi sa- springuši klausās manu dulno buldurēšanu un nemaz ne​nojauš, ka es viņus apceļu un cūkoju? Hm, jā, rets gadījums satikt tautieti, vai ne? Lūdzu — mana roka. Stud. med. Augusts Strazds. — Rūdolfs Sniedziņš. — Ievērojamā vijolnieka vārda brālis? — Nē, viņš pats. — Ak, protams, kā gan neredzēju jūsu vijoli. Ļoti patīkami, kungs Sniedziņ. Ceļosim kādu gabalu kopā, vai ne? — Kur mēs varam tikt? Jūra priekšā. — Nu jā … jūra. Eh, ja es būtu no tiem, kas pārpeldējuši Lamanšu! Bet mēs jau abi esam sauszemes žur​kas. Būs vien jāpameklē kads kuģis. — Kur mēs to atradīsim? Te krastā vairāk neredz kā pāris sadauzītas laivas. — Mums pietiktu ar laivu, — Strazds teica. — Labā laikā mēs kaut kā pārkultos pāri šai zupas bļodai ar airiem un buru. Jūs taču nebaidaties riska? — Taisni otrādi, — Sniedziņš attrauca. — Riska dēļ vien šis piedzīvojums būtu izvedams. — Nu, ko tad vēl pļāpāt. Meklējiet, un jūs atradīsiet. Strazda optimisms un uzņēmība uzmundrināja Sniedziņu — Labi, meklēsim, — viņš teica un cēlās augšā. Viņi apstaigāja jūrmalu desmit jūdzes uz abām pusēm, bet nekur nebija ne laivu, ne kuģu. Nebija ari cilvēku, kas pateiktu, kur tādas lietas atrodamas. Varbūt jūrā uz sa​lām, bet tieci tām klāt! Viņi staigāja divi dienas. Visu laiku Strazds bārstīja asprātības un spīdēja ar vistrakākajiem paradoksiem, bet Sniedziņš neticēja, ka ar jautrību vien viņi tiks jūrai pāri. Un tad … Tas bija nakti, drīz pēc pusnakts. Viņi gulēja, cieši aizmiguši, kādā zvejnieku būdā. Abus reizē tos atmodināja svešs troksnis, un, kad bija izzudis miega mulsums, viņi skaidri dzirdēja motoru pukšķam ārā, uz jūras. Viņi piecēlās un izgāja laukā. Metrus simts no krasta garām brauca neliela motorlaiva. Pilns mēness sidraboja jūras krūti. Laiva attālinājās, pagriezās aiz kāda zemes raga un noklusa. Strazds iesvilpās caur zobiem. — Šis putns mums jānomedī, lai tur vai kas. — Viņi neatdos, — bilda Sniedziņš. — Paņemsim paši. Mums vajaga. Viņi devās uz to pusi, kur bija aizbraukusi motorlaiva, un pēc pusstundas nonāca pie maza līča. Līča krastā bija šķūnis. Motorlaiva stāvēja pie šķūņa durvīm, no kurām ūdeni veda gluda koku slida, pa kuru laivu varēja ērti ievilkt šķūnī.


— Tad tāpēc mēs te agrāk nekā neredzējām, — Strazds dziļdomīgi pakratīja galvu. — Nekas, brālīši, tagad jūs vairs nenoslēpsiet. Divi vīri kaut ko nesa no laivas augšā krastā. Kad viņi pirmo reizi aizgāja ar nesamiem, tie palika prom minūtes desmit. Atgriezušies viņi atkal paņēma saiņus un nozuda tumsā. — Tagad uz priekšu, — Strazds satvēra Sniedziņu aiz rokas un vilka līdzi. — Kamēr viņi prom, mums jātiek dziļumā. Nakts klusumā griezīgi nožvadzēja laivas važa, kad Strazds to neapdomīgi iesvieda priekšgalā. Viņš steidzīgi atgrūda laivu no krasta un ar airiem stūmās prom selgā. Motors nebija izslēgts, visu laiku tas vienmuļi šņāca laivas pakaļgalā — laikam svešie vēl domāja kur braukt. Strazds, kas kaut ko saprata no motoriem, iekustināja spara ratu. Puk, puk, puk… ierunājās motors, bet vēl nevarēja iedarboties. Krastā dunēja smagi, steidzīgi soli. Divi tumši stāvi parādījās aiz šķūņa stūra, kaut ko kliedza itāļu valodā, vicināja dūres un svieda akmeņiem. Nelikdamies zinis par vīru uztraukumu, Strazds vēlreiz ķērās pie spara rata. Šoreiz panākumi bija labāki. Motors sāka klepot, sākumā reti, it kā šaubīdamies, tad aiz​vien ātrāk. — Stūrē! — Strazds uzsauca Sniedziņam, jo laiva pēk​šņi bija sākusi strauju skrējienu un drāzās taisni uz krastu. Ass pagrieziens, gar priekšgalu nošķīda vilnis, un mazā motorlaiva aizjoņoja atklātā jūrā. Ar piecpadsmit mezglu ātrumu stundā tā traucās uz dienvidiem. Gaismai austot, viņi sasniedza melnā kontinenta krastus un piebiedrojās Atilas ļaudīm, kas tai vietā bija apmetušies nometnē. Kādu nedēlu viņi nodzīvoja uz vietas, gaidīdami, kad no Eiropas krasta šurp pārcelsies bēgļu kolonnas atliekas, lai tad visi kopā lielā pulkā virzītos tālāk uz zemes vidieņu. Šai cejojumā Sniedziņš un Strazds sabiedrojās ar abiem krieviem un žīdiem, un, kad apsolītā zeme pēdīgi bija sasniegta, viņi ezermalā uzcēla savu kopējo mājokli. — — — Milzīgais apgabals no Senegales upes, Čada ezera un Abesīnijas augstienes līdz pat Kapzemei bija sevī uzņēmis visus Eiropas un Ziemejāfrikas tuksnesīgo zemju ieceļotājus. Ļaužu blīvums te bija kā agrāk lielajās rūpniecības zemēs — Anglijā, Beļģijā, Vācija un citur. Izdevīgākajās dzīves vietās pie upēm, ezeriem un gar jūras krastu bija tāds mītņu biezums, ka simtiem kilometru no vietas stiepās it kā nepārtraukta milzu sādža — būda pie būdas, cita par citu nožēlojamāka un nabadzīgāka. Gan eiropieši bija ņēmuši paraugam iedzimto celtniecību, tomēr pilnīgi atdarināt viņu bišu stropiem līdzīgās būdas tiem neizdevās. Džungļos mudžēja noskranduši stāvi, uz kuriem plandījās vilnas, flaneļa, zīda un kokvilnas skrandas. Dažs dendijs jau lepojās ar palmu lapu fraku, un dažai grand- rlame gurnus sedza šakāļa vai aitas āda. Parīzes Šiku te nelasīja, bet frizūru modi noteica katra cilvēka īpatnā gaume. Protams, dzimis eiropietis taču netrieps matos mālus vai govju mēslus, kā darīja viņa tagadējie kaimiņi — nēģeri. Viņš ari nespraudīs ausīs, degunā un lūpās koka sprunguļus, bet šo te mācities no kanibālu dēliem viņš tomēr bija spiests. Šie melnajie, kā jau pašmāju ļaudis, bija visvairak saglabājuši savas cilts agrākās parašas un tikumus. Ziemeļnieku atnācējiem bija krietni jākrīt atpakaļ pa attīstības kāpēm, lai iekļautos savas dzīves jaunajā līmenī. Bet daba taču visiem cilvēkiem vienāda: kolīdz salauzta ārējā, uzspiestā čaula, kļūst redzama mūžsenā līdzība, un regress vairs neliekas nekāds brīnums. Strazds ar Sniedziņu bija vienīgie latvieši plašā apkārtnē. Kur palicis latvju tautas izceļotāju kodols, to neviens nezināja. Varbūt tas bija apmeties kaut kut Maz- āzijā vai novirzījies uz savas cilts aizvēsturisko dzimteni — Indostānu. Lielo ezeru krastos ļaužu masas vairums sastāvēja no bantu nēģeriem, Balkānu slāviem un Pireneju tautām, ar samērā nelielu ziemeļeiropiešu pie​jaukumu. Valoda, kādu runāja šis tautu juceklis, bija neiedomājams visu dialektu mistrojums. Filologi varētu sajukt prātā, mēģinādami noteikt šās dabīgi radušās universāl- valodas likumus. To, ko


esperanto izgudrotāji bezsekmīgi pūlējās panākt ilgus gadus, apstākļi veica dažos mēnešos. Atilas ļaudīm bija viena mēle, viens kopīgs žargons. Zīds sapratās ar čigānu, polis ar spānieti, turks ar lapu — Bābeles juceklis bija sācis noskaidrotie^. Ik rītus Sniedziņš ar saviem biedriem gāja peldēties. Ezera lēznais krasts un tīrā skore iepretim viņu būdai bija kā radīta šim nolūkam. Augu dienu ezermala mudžēja no cilvēkiem, krūmos skanēja skaļas balsis, dažreiz jautras, dažreiz īgnas. No rīta līdz vakaram seklajos ūdeņos zibēja kaili stāvi — vīrieši un sievietes juku jukām. Kad no ūdens spiediena galvas kļuva smagas, viņi devas krastā un apklāja tās platām palmu lapu segām. Atpūtušies viņi izklīda un pazuda cits citam uz visu dienu. Bet vakarā neviens nestāstīja par savām gaitām un neviens par tām arī neinteresējās. Vienīgais izņēmums šai ziņā varbūt bija Strazds. Arī viņš mīlēja nozust un nerādīties būdā līdz vēlai tumsai, bet pārnācis katrreiz varēja kaut ko pastāstīt par saviem pieredzējumiem. Viņš bija pats sabiedriskākais cilvēks visā apkārtnē, ziņkārībā viņam nebija otra līdzīga. Katru dienu viņam vajadzēja kaut ko piedzīvot, redzēt, dzirdēt. Ka uzbāzīga muša viņš lidoja no būdas uz būdu, no nometnes uz nometni, un, jo neparastāks bija kādas būdas iemītnieks, jo lielāku apmierinājumu tas sagādāja bijušam medicīnas studentam. Ja Strazds būtu savas spējas dabūjis izvērst agrākajos apstākļos, no viņa laikam iznāktu pirmšķirīgs žurnālists, intervētāju pērle. Viņš pazina visus cilvēkus vairāku jūdžu plašā apkārtnē, zināja, kas dzīvo aiz viena un kas aiz otrā vai trešā pakalna. Jau sen viņš gudroja par ekskursiju uz ezera otru krastu, bet nevarēja pierunāt savus biedrus piedalīties šai pa​sākumā. Strazda paziņu pulkā bija visādi eksemplāri. Dažas bija ļoti ievērojamas personas ar agrāk plaši pazīstamiem vārdiem. Bet visām šīm slavenībām, ordeņu un titulu īpašniekiem, sabiedrības spīdekļiem un skatuves elkiem bija noplīsušas bikses, un visi viņi dzīvoja pastāvīgās bailēs no kāda lunkana rāpuļa, kas šad un tad mīlēja ierotīties viņu guļamvietās. Ja nebūtu šo čūsku, knišļu, nikno mušu un citas bīstamas radības! Jā, vārgi un bezspēcīgi jutās eiropieši svešajos apstākļos. No katra krūma un akmens glūnēja briesmas, ar kurām viņi nezināja, kā galā tikt. Dzēlīgas mušas spieda tos apkrauties ar nevajadzīgu kankaru nastu. Lielo pērtiķu kaucieni tiem laupīja nakts mieru, un bieži tie pamodās nosvīduši, bet ne aiz karstuma. Strazds centās tiem ieskaidrot savu viedokli. — Esiet fatālisti kā es, un viss būs labi. Jūs taču zināt, ka dzīvei ir tikai viens iznākums — nāve. Tā kā tā ir neizbēgama, tad katram prātīgam cilvēkam jāmācās uzskatīt to nevis kā biedēkli, bet kā patīkamu dabīgu pārmaiņu. Papūlieties to saprast, un jūsu sirdis pukstēs daudz mierīgāk un jūs gulēsiet naktīs bez ļauniem sap​ņiem. Bet, kad tie neļāvās pārliecināties, Strazds tos nicināja. — Jūs redzat šo balto cilvēku? Viņš ir audzis kā teļš siltā, piesmakušā kūtī un barots no slaucenes. Nekad viņš nav izgājis no savas kūts, pa aizkūpējušu lodziņu viņš ir raudzījies ārā, pasaulē. Paša mēslu smaka viņam šķitusi pasaules īstā smarža, un viņš domājis, ka nav jaukākas skaņas par viņa gļēvajiem blējieniem. Uz savas kultūras būdas jumta uzrausies, viņš sevi domājās tuvāk debesīm un dievam nekā visu pārējo cilvēku cilti. Iedomīgs un uzpūties viņš ir bijis. Ja tagad nēģeri smej par viņa nevarību, ja hotentotu acīs viņš ir muļķa āksts — tad tā ir alga par viņa lieluma māniju. Viņa būda laiž cauri lietu, viņu sakož čūskas un paviāni apmētā akmeņiem. Bet, tā kā viņam nav labu mūrnieku un karabīnes, viņš apskauž nicināto mežoni un iet pie tā skolā. Viņš, kam bija akadēmijas! Viņš, kā senči neēda cits citu! Bet šai bandai nekā cita arī nevajadzēja. Mans gudrais draugs Atila prātīgi darīja, atvezdams viņus šurp un likdams dzīvi dzīvot no pašas apakšas. Tai tūkstošgadīgai liekulības maskarādei tik un tā reiz vajadzēja beigties. Man brīnums par Pakalnu, kā viņš varēja tā nobīties sava izgudrojuma seku. Jaunais Spēks


nav nekas cits kā petroleja, ar ko no cilvēces izkrāsotās sejas nomazgāja piekaltušo grimu. Nu, tagad viņa visu saposta, šī labā cilvēce. Ko tūkstoš gados cēlušas agrākās paaudzes, tam viņa pielaiž uguni un pati sildās šā savādā ugunsgrēka liesmās. «Pēc tam — kaut ūdens plūdi!» teica Ludviķis XV. Katrs taču var darīt, ko grib. Kāpēc Pakalnam ar savu nožēlu vajadzēja maisīties citu darīšanās? Kāda viņam daļa, ja kāds grib labprātīgi pakārties? Nav augstākas taisnības .par cilvēka brīvo gribu. Ja cilvēcei apnikusi vecā kultūras un morāles būda, lai viņa to nojauc. Nākošās paaudzes var celt sev jaunu, pa savai gaumei un no pašas apakšas. Mūžība ir gara diezgan, lai ļaudis izmēģinātu dzīvot tā un citādi. Laika tādiem eksperimentiem nepietrūks. Ko nepaspēs viena paaudze, to panāks citas. Lai taču arī mūsu bērniem paliek kaut kas ko darīt, citādi viņi nonīks aiz garlaicības. Ar kādām tiesībām Pakalns uzdrošinās pretoties gudrā Atilas taisnības mācībai? Kāda viņam daļa gar cilvēces likteņiem? Lai viņa plosa sevi, šī baudu un asiņu kārā fūrija, lai aiziet bojā un zaudē prātu — Visums ar to nekā nezaudēs. Ja zemes virsū izzudīs apzinīgā divkājaino cilts, tad kaut kur izplatījumā, aiz miljonu sauļu sistēmām, radīsies cita, dzīvos vienu mirkli mūžībā, sīks oda balstiņā savu nemieru un ilgas un apklusīs. Bet pasaules griezīsies, kā tās jau griezušās kopš aizmužu laikiem, degs un apdzisis, un sīko parazītu lik​teni tās neiespaidos. Sniedziņš klausījās, kā biedrs filozofē, un nekad neielaidās strīdu. Bet tas laikam arī nebūtu iespējams, jo aiz visiem šiem bravūriem vārdiem Strazda izvirumos varēja just tādu kā nicināšanu un riebumu pret tagadējo dzīvi. Viņš neapliecināja savu ticību, bet ačgārnā veidā pulgoja kādu citu. Kur gan mīt Liāna? Sniedziņš vēl šad un tad iedomājās. Kaut kur taču viņa ir. Varbūt tepat, ar roku aizsniedzama, varbūt aiz nezināmiem purviem un ezeriem, kādā biezoknī, kur saule nespīd .. . Plaši un tumši ir cilvēces bezdibeņi. Pasaules tāles nav izmērojamas. Vienu cilvēku, vienu vienīgu būtni atrast tās bezgalībā ir sapnis, par kuru citiem nestāsta. Domā klusāk, Sniedziņ, klusāk. Ja kāds sadzirdēs tavas domas, tevi izsmies. Dzīve gāja savu gaitu. Cilvēki meklēja cits citu un bija laimīgi. Sniedziņa biedri staigāja pa nometni, svilpoja fokstrotus un pazina daudz sieviešu — melnu un baltu. Un, kad Strazds kādreiz atrada abus jūrniekus melno dāmu skavās, viņi sirdīgi aizstāvējās pret viņa zobgalībām. Tā esot viņu personīgā darīšana, ar ko tie saejoties. Starp citu, viņi uzlabojot cilvēku rasi. Drīz viņiem piebiedrojās abi žīdi, jo šī tauta kopš sirmās senatnes pazīstama ar savu temperamentu. Bībele ir pilna viņu daudzo ciltstēvu un ķēniņu mīlas dēkām, un arī šie abi bruneti, kas Polijā bija ēduši cūkas gaļu, rādījās visai mīlas spējīgi. Tropu saulē viņu asinis verda burbuļodamas. Bieži, kad gaiss noskaidrojās un zilās debesis nevēstīja lietus gāzi, Atilas galms mežā uz pakalniem rīkoja svētkus. Tādās reizēs Sniedziņam vajadzēja iet spēlēt jautrajam valdniekam kaut ko vieglu un patīkamu. Un viņš spēlēja, zobus sakodis, kamēr vijolei satrūka stīgas. Tad viņš varēja iet mājās vai piedalīties orģijās, ar kurām beidzās visi svētki. Līdz rīta gaismai dega sārti, rībēja mežoņu bungas un stabules. Cilvēki klaigāja un priecājās. Baltās dāmas sēdās klēpī melniem kavalieriem, un balti kungi apskāva eksotiskās daiļavas. Greizsirdīgi tēviņi svieda viens otram ar degošām malkas pagalēm. Un no š�� trokšņa putni satrūkās savās ligzdās, un glūnīgais leopards manījās tālāk no negantās vietas. Strazds vēroja līksmos cilvēkus un smīnēja. — Tu esot mācījies par ārstu? — kādu rītu viens no matrožiem jautāja Strazdam, kad viņi uz brīdi bija pa​likuši divi vien būdā. — Jā. Un tad? — Tad ir labi. Man drusciņ vajadzīga tava palīdzība. — Tu esi slims? — Jau labu laiciņu.


— Kas tev kait? — Nekas liels — tā pati mīlestības vaina. Bijušais jūrnieks izskatījās mazliet samulsis, viņš raudzījās zemē un runāja pusbalsī. Jau pie viņa pirma​jiem vārdiem Strazds sāka smiet. — Tā jau domāju. Neviena pārmērība nepaliek ne​sodīta. Nu, ko lai ar tevi iesāku? Matrozis bija saslimis ar nejauku venērisku slimību. Strazds domāja ilgi, bet neko nevarēja izdomāt. Viņš zināja, kādas zāles būtu jālieto, pat mazu operāciju prastu izdarīt, bet ar visām savām zināšanām bija bezspēcīgs. Kur lai ņem zāles, preparātus, ķirurģiskos instrumentus? Viņa rīcībā bija tikai gaiss, ūdens un saule, bet ar to nekas nebija līdzams. Slimniekam vajadzēja padoties liktenim un ļaut, lai slimība iet -savu dabīgo gaitu: Strazds deva matrozim dažus padomus, kā atvieglot ciešanas, — tas bija viss, ko viņš varēja darīt. Pēc dažām dienām viņam pieteicās abi žīdi un otrs jūrnieks. Sakostiem zobiem Strazdam bija jānoskatās, kā slimība saēda ziedošus organismus, kā citkārt tik bezbēdīgie zēni vaidēja sāpēs. Un savādi bija, ka slimību stadijas, kas parasti ilga vairākus gadus, tagad norisa dažās nedēļās. Šo parādību Strazds izskaidroja ar Jaunā Spēki ietekmi. Jaunais Spēks, acīm redzot, piegādāja ķermenim ne vien atjaunošanās atomus, bet arī postošās vielas, pēc kurām prasīja slimības baciļu saindētais organisms. Lai novilcinātu ķermeņa sabrukumu, vajadzētu atteikties no Jaunā Spēka, bet bez tā neviens vairs ne​spēja iztikt. Vēsts, ka Strazds kaut ko saprot no medicīnas, ātri izplatījās pa visu nometni. Un nu tikai kļuva redzams, cik plašos apmēros slimība izplatījusies starp Brīvās Majestātes pavalstniekiem. No rīta līdz vakaram Strazda būdu lenca izmisušu, pa pusei sapuvušu cilvēku bars. Nāca zaļokšņi vīri un drebulīgi sirmgalvji. Jaunas sievietes nemācēja atrast vārdus, ar kuriem izskaidrot savu nelaimi. Pusceptais mediķis varētu lepoties ar savu pacientu daudzumu, bet viņam bija bezspēcīgi jānoskatās, kā cilvēki iet bojā. Gaudas un vaimanas visādos toņos un dialektos tagad atvietoja agrākos smieklus un gaviles. Mežs stenēja. Cilvēki cieta . . . Bet viņi paši bija to gribējuši. Nāca slimnieki ari no lielāka tāluma. Pieaugušiem pa vidu slapstījās nobijušies pusaudži, zēni un meitenes. Raudādami tie lūdza, lai svešais krusttēvs palīdz. Bet krusttēvs tikai pateica simto un tūkstošo reizi vienu un to pašu frāzi, kas bija visa viņa recepte. Vēlāk viņš to uzrakstīja uz būdas sienas, lai pašam vairs nebūtu jā​runā. «Esiet tīrīgi, atturieties no baudām un ceriet!» Viņš šiem ļaudīm parakstīja pilnīgu atturību no visa, kas likās labs un patīkams! Nāves spriedums nevarēja būt bargāks par to. Skajais mežs sāka atgādināt klusu kapsētu. Būdu ēnā ievilkušies, cilvēki sēdēja maziņi un drūmi. Krūmos skanēja kunksti. Uz kalniem vairs nedega sārti. Ezerā peldēties bija nedroši, jo slimie tur maisījās veselajiem pa vidu un piegānīja ūdeni pūžņiem un baciļiem. Tad Strazds ar Sniedziņu pameta savu būdu, uzmeklēja kalnājā mazu upīti un uzcēla sev jaunu mītni. Tur viņiem kadu laiku bija miers. Mainījās gadalaiki. Sāka līt lietus, atnesdams sev līdzi epidēmijas. Gandrīz puse ezermalas kolonistu saslima ar malāriju. Nu nāve pļāva kā ar izkapti. Būdās vājajās miroņi. Neviens tos neapraka. Zvēri un maitu putni nespēja apēst tos, kas bija nokrituši klajā laukā, lai gan, kāda jūtīga instinkta vadīti, tie bija saradušies milzīgā skaitā no plašas apkārtnes. Augu nakti mežā skanēja viņu plosīšanās. Leopardu rēcieni jaucās ar hiēnu smiek​liem, lielie vanagi ķērca kā spīdzināti. Tie, kurus slimības un epidēmijas vēl nebija skārušas, nu meklēja jaunu apsolīto zemi, tālāk no


miroņiem un nāves. Skudru pūznis sakustējās atkal, un nu tam bija daudz ērtāk. Mirušie bija atbrīvojuši dzīvajiem vietu. Nāvei lemtie palika savās vietās, jo tie nekur vairs nevarēja aiziet. Dažs nokāra galvu un, finālam tuvojoties, mēģināja atrast kompromisu ar debesu valstību, pirms nāves kļuva ticīgs un centās nodrošināt labākus apstākļus viņa saulē. Citi, lai gan tiem jau sāka lobīties miesa no kauliem, vēl nebeidza kārot pēc baudām un dzīves. Tas bija mirstoša cilvēka pēdējais niknums — niknums uz dzīvi, ka tā vēl turpināsies, kad viņa vairs nebūs. Viņam nebūtu lielāka gandarījuma kā tas, ja līdz ar viņu izbeigtos katra dzīvība, katrs prieks, katra nākotne. Cilvēku cilts gāja mazumā. Vērodams šo procesu, Strazds kādu dienu teica Sniedziņam: — Ja tā turpinā​sies, tad nepaies ne piecdesmit gadu, kad šo mežu pēdē​jais mohikānis izlaidīs garu. — Un visinteliģentākie radījumi džungļos būs pēr​tiķi! — piezīmēja Sniedziņš. Viņi smējās un zobojās par likteni, kas jau bija sācis piepildīties. Bet viņu smieklos nebija jautrības. Pēc kāda laika no ziemeļiem un ziemeļrietumiem sāka atkal nākt cilvēki. Tie bēga no mēra, kas bija sācis plosīties Kongo baseinā un Tanganijkas zemēs. Baltie un melnie krita par upuri briesmīgajai sērgai, un tie, kas bēgdami glābās, iznēsāja nāves-sēklu pa visām rhalām: Tad abi latvieši uztaisīja no palmu lapām platus saules sargus, nogrieza bambusa nūjas un devās ceļā. Viņi gāja uz austrumiem, kur Indijas okeāns nēsāja savus svelmainos vējus un kur cauri mākoņiem spraucās Kili- mandžaro mūžam baltās, sniegiem klātās galotnes. Lielajā kapsētā ap ezeru sāka apklust cilvēka ba!ss. 2 Jau vairākas dienas abi ceļinieki redzēja milzīgā kalna sniega cepuri. Bet kalns it kā bēga, atkāpdamies arvien tālāk aiz savu mežu zaļajām bruņām. Daudz baiga viņi redzēja šai ceļā. Lieli ciemi klusi kā kapsētas … apkārt tiem savvaļā klejo pārzvēroti mājlopi . . . šur un tur pa retai cilvēka ruīnai, kas kā apburti bezmiesas gari vienaldzīgi noraugās savas dzīves bojā ejā. Papagaiļi un ērmi gan plosījās kokos tāpat kā ag​rāk, un visāda sīka un liela radība kustējās sayās dzīvnieciskās gaitās, bet tūkstoš ziloņu nevar atsvērt vien- vienīga cilvēka — lai tas butu tikai melns kanibāls, kas pat nesaprot sava svaidītā stāvokļa. Kādu vakaru priekš saulrieta viņi izgāja cauri lielam iedzimto ciemam. Sniedziņš ieminējās, ka kādā no tukšajām būdām varētu pārnakšņot, bet Strazds teicās redzējis dažus baltos cilvēkus. Varbūt tie atnākuši mums pa priekšu? Tad šās vietas gaiss nav vairs drošs. Un viņi gāja tālāk, aiz gara laika strīdēdamies par šo un to. Katrreiz, kad Sniedziņš kļuva domīgs, Strazds viņu uzvilka uz zoba: — Vai tu vēl neesi aizmirsis to mazo ar gaišajiem matiem? Vēl vienmēr cerē atrast? — Kāpēc lai es nedrīkstētu domāt un cerēt? — Sniedziņš atcirta. — Ja tu būtu viņu pazinis, tad nekad ne​aizmirstu. Ari atmiņas ir skaistas. — Nu, draugs, ar atmiņām vien mīlas spuldze ilgi nedeg, — Strazds pavīpsnāja. — Ja īstenība nepievadīs vajadzīgo strāvas daudzumu, tad tavai atmiņu lampai agri vai vēlu jānodziest. — Neziņa palīdz atmiņām dzīvot. Ja es skaidri zinātu, kas noticis ar Liānu, man nebūtu tik daudz jādomā par viņas likteņa varbūtībām. Varbūt viņa staigā apkārt pa pasauli kāda nīkuļa sabiedrībā. Varbūt noticis kaut kas vēl traģiskāks … es baidos līdz galam aizdo​māt savu domu. — Rimsties, Hamleti Ar sievietēm nekad nekas tra​ģisks nenotiek. Viņas ir seklas kā Austrālijas


upes. Turklāt, vai tu esi drošs, ka savā sirdī blakus mīlai neglabā mazo patmīlas smūdzi, kas kādreiz sāks šņākt: «Iegūsti sev, vienīgi sev, tu — īstais, vislabākais, tu lemtais!»? Tā runādami, viņi gāja viens aiz otra pa šauru teku, kas spraucās cauri bieziem krūmiem un veda augšā kalnājā. Saule rietēja, rietumu pusē debesis kvēloja kā izdziestošs kamīns. Zeme bija cieta kā klons. Lapas čabēja, un pāri kalnu galotnēm slīdošie mākoņi drūmi šņāca. Zeme lēnām atdzisa, atdodama izplatījumam at​pakaļ no saules saņemto siltumu. Atri satumsa vakars. Teka vairs nebija saredzama, un dzeloņaini krūmu zari plosīja ceļinieku apģērbu. Viņi kapa aizvien augstāk, kamēr priekšā izslējās stāva akmens krauja. Tad viņi apstājās, jo tālāk vairs nebija ceļa. Divi cilvēki stāvēja naktī. Tiem rokās bija bambusa nūjas, un kalnu gali šņaca kā samītas čūskas. Kaut kur tālu lejā dega maza uguntiņa. Liesma neplīvoja. Kā kokā pakārts lampions tā stingi raudzījās ceļiniekiem pretī. — Vai redzi, Sniedziņ! — Jā, redzu. Iesim turp! Nūjām viņi taustīja ceļu un rokām atbīdīja zarus. Reizēm ceļā pagadījās kāds akmens. Viņi klupa un klusi lādējās. Uguntiņa tuvojās. Pēc brīža viņi ieraudzīja nelielu, bieziem krūmiem apaugušu laukumu, kura vidū gruzdēja ugunskurs. Kads cilvēks sēdēja pie tā ar muguru pret atnācējiem. Kad viņš noliecās pār ugunskuru sapurināt pagales, ceļinieki ieraudzīja viņa rokā biezu grāmatu. Sniedziņš paskatījās uz Strazdu un Strazds uz Sniedziņu ar tādu izbrīnu, kā kad viņi būtu redzējuši kaut ka pārdabisku. Grāmata cilvēka rokās! Vēl ir grāmatas un cilvēki, kas tās lasa! Savāds siltums plūda sirdīs. Viņi jutās kā pazudušais dēls, kas pēc ilgas maldīšanās pasaules murgu tumsā ierauga savas tēva mājas. — Sveicināti! Vinu vienkāršais latviskais sveiciens kā bumbas sprādziens sabiedēja vientuļo vīru. Grāmata tam izkhta no rokām, viņš uzlēca kājās un ar izbailēm un naidu rau​dzījās atnācējos. — Kā … kā jūs atradāt mūs? Arī šis cilvēks runāja latviski — nu bija kārta atnā​cējiem samulst: visa pasaule ir latviešu pilna. Strazds pirmais atguvās no pārsteiguma. — Jūs sakāt «mūs», bet mēs te vairāk neredzam kā tikai jūs vienu. Jūs taču neesat kāds bijušais mon​arhs? Sniedziņ, ko tu par to domā? Svešais panācās tuvāk. Pirmais uztraukums un neuzti​cība bija pārvarēti. — Sniedziņš? Kas tas par Sniedziņu? Arī es kādreiz pazinu vienu Sniedziņu. Viņš bija vijolnieks. — Varbūt šis pats būs tas īstais, — Strazds iesmējās. — Vai to instrumentu bez stīgām, kas viņam padusē, kādreiz nesauca par vijoli? Svešais piesteidzās Sniedziņam, pētīdams ieskatījās sejā, tad strauji satvēra viņa roku. — Lūk, ko var saukt par brīnumu! Un, kaut es būtu vistrakākais fantasts, tevi nekad necerētu te sastapt. Sniedziņam bija labi jāieskatās šā vīra vaibstos, kamēr viņš svešajā pazina savu bērnības draugu, kādreizējo ministrijas sekretāru Zvejnieku. Viņi sasveicinājās. Tad Zvejnieks pašķīra krūmus. Ugunskura blāzmā pa​rādījās tumšs iedobums klintī. — Mani draugi! — viņš iesaucās un sasita plaukstas. — Mums ieradušies viesi! Negaidīti, bet patīkami viesi! Alas tumsā sākās paklusa ņurdēšana un kustība. Pēc brītiņa cits aiz cita sāka parādīties


samiegojušies cilvēki. Pavisam pie ugunskura salasījās kāds ducis abu dzimumu personu, un Zvejnieks tās iepazīstināja ar atnācējiem. Tur bija kāds provinces skolotājs — liels pedants, kā ērce iezīdies vecajās tradīcijās, pilns aizspriedumu un iedomīga pašlepnuma. Tur bija kāds tēlnieks, vienkārša strādnieka dēls, savos darbos viņš bija attēlojis vergus, visādos jūgos iejūgtus, zem dažādām nastām salīkušus. Tad vēl tur bija tēlnieka un skolotāja sievas un daži jauni cilvēki sapņainām teļu acīm, bālu miesu un, šķita, vēl bālākām dvēselēm. Zvejnieks paskaidroja, kā radusies šī sabiedrība. — Mēs visi bēgām no pūļa. Jau sen slapstāmies pa vientuļiem biezokņiem un kalnu gravām. Te nekad ne- uzklīst pārmežoņoto staiguļu bari. Mums nepatīk trakot līdzi ieleju tautai, mēs vairāmies nākt sakaros ar šo iz- virtušo pūli. Tad jau labāk vientulība. No savas kalnu augstienes, elpodami tīro kalnu gaisu, šie cilvēki ar nicināšanu raudzījās uz zemes tārpiem, kas tur lejā rāpoja kāda nepiesātināma elka priekšā. Bauda bija šā elka vārds. Iztālēm viņi novēroja lielo kauju, kuru cilvēce izcīnīja pati ar sevi, ar savām dzīves alkām. Šis bija tīro ducis, savās acīs viņi jutās drusku varoņi, un Zvejnieks bija šās sabiedrības dvēsele. Daudz lasījis un prātojis, ar katru stundu viņš kļuva gudrāks. Jau sen viņš bija tik gudrs, ka varēja dot citiem cilvēkiem padomu. Arī tiem, kurus Atila bija atvedis te dienvidos, viņš zināja daudz labu zāļu, ar kuru palīdzību atbrīvoties no izdzīves neprāta. Bet kam gan lai būtu tik daudz drosmes — iet labināt traku suni? Visi šie divpadsmit cilvēki dzīvoja apskaužamā saticībā, saprazdamies uz kopīgās tirības apziņas pamata. Ugunskurs dūmoja. Vēl nesen šo ļaužu acis bija aizlipušas miegā, tagad tās necieta gaismu un samiedzās šauriņas ka kaķiem. Zvejnieks bija apsēdies blakus Sniedziņam un runāja. — Atceries toreiz, kad tu biji atvedis Pakalnu uz mūsu vakaru. Mēs strīdējāmies par visādiem jautājumiem. Es apšaubīju Pakalna apgalvojumu, ka cilvēces kultūru radījis bads un eksistences cīņa. Viņa izgudrojums novērsa badu, vienkāršoja eksistences cīņu, bet nelaimīgā kārtā līdz ar to cilvēces vairākumam mazinājās arī va​jadzība pēc kultūras. Lietai, kas nav vajadzīga, jāiet bojā, jo neviens to nesaudzē. — Bet ko tu domā par Leģionu? — Sniedziņš jautāja. — Par to. . . parunāsim rītu. Kāda doma man nedod miera. Šis Leģions … Viņš apklusa un izskatījās samulsis. Iemidzinoši ča- , bēja krūmu lapas. Kaut kur lejā bezdibeņa aizā burbuļoja ūdens. Izdegušajās oglēs nīka zila liesmiņa, un debesu tumšums plaka aizvien zemāk, gūlās uz vientuļo cilvēku pleciem. Apmierinājuši ziņkāribas impulsu, viņi cīnījās ar miegu. —- Otrā rītā tīro ducis agri bija augšā. Ar savādu centību viņi apkopa savu nometni: iztīrīja alu, izmēza veco, sakaltušo zāli, ar ko bija izklāts alas klons, un sagādāja jaunu. Divpadsmit pieaugušiem cilvēkiem tas bija darbs vienai pusstundai. Lai nosistu laiku un lai bezdarbībā neuzbruktu grūtsirdība, šie savādie cilvēki visu dienu kaut ko darīja — kādu nekam nevajadzīgu darbu. Sievietes lasīja mazus, raibus akmentiņus un lika tos citu pie cita nometnes pagalmā — tur bija izveidojusies raiba oļu un akmens drumslu mozaīka. Tēlnieks cēla no akmeņiem mazas celtnes, metru augstumā. Viņam nebija neviena instrumenta, un robustie klinšu at- drupumi lāgā neturējās kopa. Tad viņš tos berza un dauzīja citu pret citu tik ilgi, kamēr tie kļuva plakani, stūraini vai iedobti — kā kuro reizi vajadzēja. Nometnes pagalmā jau pacēlās miniatūrā Akropole un Pētera katedrāle, bet pašlaik veidojās seno acteķu templis. Skolotājs katru dienu dažas stundas nodarbojās ar pedagoģiju: tā kā tīro duča vidū bez latviešiem bija vēl beļģi, poļi un itālieši, tie skolotāja vadībā mācījās viens otra valodas un citas zinības. Zvejnieks vāca koku un krūmu lapas, izgludināja un šķiroja pēc pasugām. Bez lapām viņš vēl


lasīja tārpus, kukaiņus un tauriņus. Ar šādu darbību viņi domājās piepildām savas bezmērķīgās dzīves tukšību. Viņi centās būt tik nodarbināti, ka aizmirsa laika ritumu. Savā darbā viņi cerēja atrast drošību pret deklasāciju. Tie apzinājās, ka, kolīdz kādu dienu pavadīs bezdarbībā, viņu gars zaudēs mākslīgi balstīto līdzsvaru un viņiem, tīrajiem, būs jāslīd lejup pa tām pašām kapēm, pa kurām mežonībā un kustonībā bija nokritusi cilvēces lielākā daļa. Darbam bija jānotur viņi augstajā stāvoklī, bet, tā kā viņiem nepietika īsta, apstākļu radīta darba, kas sevi attaisnotu, viņi, līdzīgi bērniem, spēlēja strādniekus. Strazds smīnēja. Kamēr pārējie darbojās, viņš palaida dienu pilnīgā bezdarbībā. Dažreiz viņš kāpelēja pa kalnu kraujām un pētīja apkārtni. Nu tikai viņš atskārta, kādu bīstamu ceļu tai naktī bija nācis kopā ar Sniedziņu — vietām teka veda tieši gar bezdibeņa malu. Reiz viņš jautāja Sniedziņam, kas veltīgi izmēģinājās improvizēt savai vijolei primitīvas stīgas: — Vai tu priecājies, ka esi nokļuvis šeit, pie šiem ļaudīm? — Vai var nepriecāties, ja pašā ellē tūkstoš grādu svelmē līdzjūtīgs velns tev pasniedz limonādi? — Man te par vēsu, — Strazds komiski nopūtās. — Pārāk jau šis gaiss atgādina saldētavu. Un šī darba rotaļa, šī komēdija ar tārpiem un raibajiem akmentiņiem . . . nē, tad jau labāk bija palikt pie Leģiona. Tas, ko viņi dara, vismaz ir īsts un vajadzīgs. — Pie Leģiona… — Sniedziņš domīgs čukstēja, un, pašam nezinot, viņa acīs iemirdzējās ilgu uguntiņas. Un, kad Strazds to pašu runāja ar citiem, tie ikviens kļuva domīgi un vērsa sapņainus skatus pret ziemeļiem. Tad bijušais medicīnas students redzēja, ka visi šie cilvēki ir gatavi kādai svarīgai pārmaiņai un ka pienācis laiks ierosināt kaut ko lielu un aktīvu. Vakarā, kad tīro ducis sēdēja pie ugunskura, Strazds izmeta savādu jautājumu: — Diez, ko tagad dara mūsu draugi ziemeļos, tie, kas palika mājās? It kā neredzama strāva bija pēkšņi izskrējusi cauri visai šai sabiedrībai. Tie satraukti sakustējās, mulsi paskatījās cits citā, bet neviens nekā neteica. Strazds turpināja: — Mēs to varam labi iedomāties. Tāpat kā jūs, viņi būs dienu kaut ko strādājuši, un tagad pilsētu ielās iedegas elektrība. Cilvēki atpūšas, iet pastaigāties, klausās brīvdabas koncertu vai sēž pie radioaparātiem. Viņi nevalkā zvērādas un no lapām šūtus kankarus, tiem visiem ir glītas, tīras drēbes mugurā. Dažs paņēmis klēpī grāmatu vai laikrakstu un lasa. Dažs uzvelk jahtas buras un izbrauc upē, ezerā vai jūrā. Un, kad viņi dosies pie miera, tiem nebūs jālien gružu pilnās čubās, jo viņiem ir ērtas, tīras gultas . . . Aiz ugunskura kāds nopūtās. Zvejnieks nemierīgi bun​goja ar pirkstiem sev uz ceļa. — Mierīga, droša un ērta dzīve, — Strazds runāja. — Pēc viegla un derīga darba katram ļauta atpūta, izklaidēšanās, prieks. Tur ir kino, tur teātri, tur jaunatne sacenšas sporta cīņās, tur mākslas un zinātnes darbinieki var brīvi nodoties savam iemīļotam darbam. No krūmiem un biezokņiem neglūn briesmas. Cilvēkiem nav jābaidās citam no cita. Slimajiem ir ārsti un zāles, veselie dzīvo skaistu un pilnīgu dzīvi. Un viss tikai tādēļ, ka viņi neapskurba, neļāva lavīnai sevi aizraut līdzi. Un arī tādēļ, ka viņi nebaidās drusciņ strādāt. Jūs arī strādājat, bet jums jādzīvo vientuļā aizā, jāguļ tumšā alā, un jums nav nekā vairāk kā- tikai bailes un ilūzijas. Kas jūs sagaida pēc dažiem gadiem? Kādam mēr​ķim un kādam noslēgumam pretim virzās jūsu dzīve? — Mēs esam brīvi cilvēki, — Zvejnieks teica. — Jūs esat savas nevarības un vientulības vergi, — Strazds atbildēja. — Avarējuša kuģa braucēji, kas izsviesti uz tuksnesīgas salas. Sakiet nu taisnību: šī dzīve jums sen jau apnikusi līdz kaklam, jūs beidzaties vai nost aiz ilgām pēc zaudētā. Tikai kauns un neuzņēmība vēl saista jūs šai vietā. Bet, ja jūs spētu pārvarēt šo aizspriedumu, tad jūsu dzīvei tūliņ rastos saturs un vērtība, jauns


darbs un mērķi. — Un tas būtu? — jautāja Zvejnieks. — Meklēt ceļu atpakaļ un gādāt, lai šo ceļu ietu dau​dzi. Satraukta pauze, domīga saskatlšanās, tad kautrīgi, ap​rauti vārdi. — Strazdam taisnība. Nav vērts ilgāk mānīt sevi. — Te var nobeigties aiz vienmuļības. — Tā jau nav dzīve, bet pazemošanās. — Jā, bet ko tad lai mēs darām? — Vēl arī nevar zināt, kā tur ziemeļos ir. Tad Strazds kļuva pavisam nopietns un pauda savu lielo domu: — Lūk, kas mums jādara .. . Nekavējoties jāsūta sūtņi uz ziemeļiem pie Leģiona un jāpaziņo, ka staiguļu valsts ir sabrukusi, ka staiguļu tauta grib atpakaļ, un lai Leģions ņem mūs zem sava karoga. Kamēr sūtņi būs ceļā un kamēr Leģions sāks ko darīt, tiem no mūsējiem, kas paliks te, jāmet pie malas spēlēšanās ar akmentiņiem un tārpiem un jālien ārā no savas uzpūtīgās vientulības — jāsludina tautai jauns aicinājums, jāsagatavo ļaudis jaunai kustībai. Vairāk nav vajadzīgs kā tikai ierosinājums. Ļaužu apziņā ir nobriedusi pārliecība, ka jānāk pārmaiņai. Dzīres ir beigušās, un cilvēce mokās ar paģirām. Dodiet tai cerību uz veselību — un viņa sekos jums. — Es būtu ar mieru doties uz ziemeļiem kā sūtnis, — ieteicās tēlnieks. — Man arī nekas nebūtu pretim, — sacīja Sniedziņš. — Es arī to darītu … — cits par citu atsaucās pārē​jie. Sevišķi dedzīgas gājējas bija dāmas. Naktī pie ugunskura noturēja vēsturisko apspriedi, kuras iznākumā nolēma sūtīt pie Leģiona Sniedziņu un kādu no itāļiem. Vislabākais sūtnis gan būtu bijis šās lietas ierosinātājs Strazds, bet viņš vēlējās palikt tepat, vadīt propagandu staiguļos un virzīt atpakaļgājējus uz Vidusjūras piekrasti, kur tie varētu sagaidīt Leģiona atbildi. Drošības labad abus sūtņus vajadzēja pavadīt apbruņotu vīru eskortam, ko Sniedziņš cerēja savākt pa ceļam starp jaunās kustības piekritējiem. Nākamā rītā delegāti devās ceļā. Divi noplukuši klaidoņi bez ceļa somām un santīma naudas bambusa nūjām rokā gāja uz ziemeļiem. Un visur, kur bija ļaudis, viņi apstājās un runāja ar tiem, kas izceļojuši no Eiropas. Un viņi redzēja, ka staiguļos modies liels riebums pret savu tagadējo dzīvi, viņu aicinājums visur rada kaislīgu atbalsi. Katra nometne deva viņiem līdzi jaunus pavadoņus. Jo tālāk uz ziemeļiem tie gāja, jo kuplāks kļuva viņu pulks. Tie jutās aizvien drošāki. Pēc ļauna murga cilvēce bija sākusi atmosties, berzēja miegu no acīm. Bet melhā kontinenta vidu patvaļas svētlaimība savas dienas vadīja Atila — brīvā majestāte. Cilvēks dzīvo, lai baudītu — skanēja viņa likums. 3 Eduards Pakalns sēdēja pie sava darba galda laboratorijā, bet šodien darbs neveicās. Skats vairāk meklēja logu nekā retortes un piezīmēm izraibinātās papīra loksnes. Ja, te iekšā bija tikai skaitļi, formulas un ķimikālijas, bet ārā ziedēja ceriņi, vidžināja putni un augstu pār zaļo zemi peldēja saules apmirdzēti, balti mākoņu kamoli. Daba vēl nebija zaudējusi pavasarīgo dzidrumu un svaigumu. Koku lapas, zāle, vasarāju asni, kas savvaļā aug veco sējumu vietās, vēl nebija pierietuši tumšā zaļumā, un vējam, kas nāca no dienvidiem, vēl trūka versmīgās vasaras kaisles — tas bija silts, patīkams vējš. Vientuļa zinātnieka acis gan raudzījās pētījumu materiālos, bet viņa domas klīda prom no šās telpas, no šīm noslēpumainajām formulām un vielām, kurām kādreiz būs jadara cilvēces dzīve


skaistāka un bagātaka. Un, kad tā bija palaists labs brīdis, cilvēks atbīdīja papīrus pie malas un galda atvilktnē salūkoja kādu ģīmetni. Viņš ilgi skatījās lajā, sakniebtām lūpām-, satraukts un drūms. — Muļķības … — Pakalns norūca. — Vēl dažas dienas, un tas būs cauri. Varbūt jau šodien, kad viņa to dabūs zināt. Es būšu turējis vārdu, un viņa neko vairs nevarēs man pārmest. Pulkstenis rādīja trešo pēcpusdienas stundu. — Drīz Liāna beigs darbu. Gaidīt viņu mājās un pastāstīt? Nē, labāk aizvedīšu turp… lai redz un saprot bez vārdiem. Pakalns aizslēdza laboratoriju un uzkāpa savā istabā, vecā nama otrajā stāvā. Te viņš bija dzīvojis visu šo laiku, kamēr Leģions sācis darboties. Leģiona štābs tagad bija pārcēlies uz pilsētas centru, bet tur darbojās citi ļaudis. Kopš zemē bija nodibināta kārtība un tautas dzīve ievadīta pareizās sliedēs, Pakalns vairs neņēma aktīvu dalību augstākajā pārvaldes orgānā. Viņš gan piedalījās valsts padomes sēdēs, kas notika divreiz mēnesī, un skaitījās šās padomes priekšsēdētājs, bet tehniskā vadība bija nodota citās rokās. Zinātnieks bija ņēmis virsroku pār valstsvīru. Redzēdams, ka haoss ir beidzies un jaunās dzīves pamati nostiprināti, Pakalns bija atgriezies savā laboratorijā un tieši pārraudzīja vēl tikai kultūras un tautas izglītības lietas. Lai nu kāds bija viņa oficiālais stāvoklis, īstenībā viņš tomēr bija pirmais un iespaidīgākais vīrs valstī. Bez viņa ziņas nepieņēma neviena svarīga lēmuma, pie viņa griezās pēc padoma katrreiz, kad nācās izspriest kaut ko lielāku. Nomazgājies un pārģērbies Pakalns sēdās skaistajā sporta auto, ko pateicīgā tauta viņam bija dāvinājusi Jaunā Spēka atrašanas gadadienā. Viņš brauca visai pilsētai cauri uz kādu mierīgu, skaistu vietu ezera mala, kur bija uzceltas jaunās filmu studijas. Jā, viņiem bija pašiem sava filmu rūpniecība, patlaban tur uzņēma pirmo vēsturisko lielfilmu par nesenajiem notikumiem pasaulē. Jaunā Spēka tapšana — saucās šī filma. Kamēr vēl bija dzīvi lielo notikumu veidotāji un līdzdalībnieki, šīs personas un šos notikumus centās padarīt nemirstīgus uzskatāmā mākslinieciskā dokumentā. Vienīgo lielo sievietes lomu tēloja Liāna, un varbūt tikai viņa pati un Pakalns zināja, cik daudz šai lomā īstenības atkārtojuma. Liānai šis darbs sagādāja dziļu gandarījumu. Viņa reiz atkal nokļuva savā īstajā elementā, viņas dzīvei bija saturs un nozīme. Tagad filmas uzņemšana tuvojās beigām. Ateljē skati bija uzņemti jau ziemā un agrā pavasarī, āra skatu filmēšanu ļoti veicināja skaidrais, saulainais laiks, kāds pieturējās visu maija mēnesi. Pakalns nonāca studijā, kad darbs bija tikko beidzies. Foajē viņš satika Liānu, statistu un pārējo darbinieku ielenktu. Režisors tūliņ steidzās informēt Pakalnu par šodien veikto un pateica daudz glaimu Liānas talantam. Operators piesolījās nodemonstrēt dažus jaunos skatus, bet, kad Pakalns sāka runāties ar Liānu, pārējie atkāpās, un viņi palika divi vien foajē. — Droši vien esat nogurusi? — viņš jautāja. — Drusciņ, — viņa pasmaidīja. — Bet pēc pāra dienām tas būs cauri. Vēl atlikuši tikai daži skati. Un tad . .. — Tad jūs savu pienākumu būsiet izpildījusi, un ci​tiem būs kārta pildīt savējo. — Kādā veidā? — To jūs drīz dabūsiet zināt. Es gribēju jūs aicināt mazā izbraukumā ar auto . .. tepat, necik tālu. Man jums kaut kas jāparāda un jāpastāsta. Bet varbūt labāk būtu kādu citu reizi? Jūs taču vēlaties atpūsties. — Nē, nekas. Spēcīgais motors strādāja tik klusi, ka viņi varēja sarunāties pusbalsī. Bet Pakalns runaja maz. Mašīna lēnā gaitā slīdēja uz priekšu, cauri priežu mežam, garām gleznainajām ārpilsētas mājiņām. Tas bija Liānai svešs ceļš, ko viņi šodien brauca. Silta gaisa straume skaloja viņu sejas, uz gludā


asfalta ņirba koku ēnas. Sad un tad Liāna kā vaicādama paskatījās Pakalnā, — viņa skats likās skumjš un nemierīgs. Tad viņi brauca pa ceļu, kuram abās malās stiepās vecu vītolu rindas. Tur bija kokzāģētavas, laukumi ar malkas grēdām un planku tāpelēm. Auto nogriezās pa labi klusā ieliņā, kurai beidzoties priekšā parādījās Daugavas ūdeņi un noliktavu verdze ostas krastā. Bet tai vietā bija redzams tikai viens vienīgs kuģis. Balts, saulē vizošiem klājiem, strupu motora dūmvadu tas slējās pāri noliktavu jumtiem. Uz klāja un krastā kustējās cilvēki. Tvaikoņa celtņi izcēla malā kravas saiņus, uz kuriem jau gaidīja smago auto rinda. Pakalns lēni vadīja mašīnu garām kuģim. Gabalu tālāk, kur vairs nebija darba kņadas, viņš apturēja auto. FMStern Star (Rīta zvaigzne) — Philadelphia, kuģa pakaļgalā vizēja misiņa burti. Zvaigžņotais karogs rāmi plīvoja vējā. — Vai neapskatīsimies, ko viņi te dara? — viņš jautāja. Viņi izkāpa no auto un aizgāja līdz krastam. — Tas taču … tas ir amerikāņu tvaikonis! — Liāna iesaucās. Viņas vaigi satraukti iesārtojās, acis mirdzēja priecīgā pārsteigumā. — Jā, tā ir Rīta Zvaigzne, — Pakalns atbildēja. — Kādreiz te bija kāds cits kuģis … Vakara Zvaigzne. Jūs to nokavējāt, un man nebija iespējas to pagriezt atpakaļ. Atcerieties: tad es devu solījumu, ka sagādāšu jums iespēju nokļūt dzimtenē. Un tagad šī iespēja ir klāt. — Šis kuģis . .. — Šis kuģis ir ieradies Rīgā, lai uzņemtu kādu pasa​žieri, kam jātiek pāri okeānam. — Un jūs to atsaucāt šurpu? — Man taču reiz bija jāpilda dotais solījums. — Es jums pateicos, Pakaln… — Liāna sacīja. — Kad tas ies jūra? — Pēc dienām trim. — Bet es taču nevaru braukt! Man vēl jāpaliek, līdz būs nobeigta filma. Paies kādas pāris nedēļas… — Rīta Zvaigzne vēl dosies uz Somiju un Zviedriju. Pēc divām nedēļām vēlreiz iegriezīsies Rīgā vai Liepājā. — Ak tā? — viņa pameta Pakalnā ātru skatu. — Tad man vēl laika diezgan. — Jā, divas nedēļas. — Vai tas ir viss, ko jūs man gribējāt pastāstīt? Viņš it kā gribēja ko atbildēt, bet savaldījās un ar mulsu vaibstu novērsās sānis. — Varbūt jūs vēlaties uziet augšā, aprunāties ar tau​tiešiem? — Pēc divām nedēļām, Pakaln. Man vēl daudz darba. Negribu sajaukt galvu ar jauniem iespaidiem. Vai. .. nebrauksim tagad mājās? — Kā jums tīk. Visu ceļu viņi klusēja. Liāna vēroja Pakalnu, un nu viņai bija saprotams tā savādais satrauktais miers. Bet viņš nesaprata, kāpēc viņa lāgiem smaida, it kā atbildēdama savām domām, un viņam likās nejaušība, kad Liā​nas roka kādreiz pieskārās viņa rokai un brītiņu kā aizmirstībā palika dusot uz tās. 4 Leģiona sardzes vīrs atvēra vārtus. Pakalns apturēja auto lieveņa priekšā un, izlaidis Liānu,


gribēja mašinu novietot garāžā, kad viņam tuvojās ziņnesis, kas ar motociklu bija steidzies šurp no Leģiona štāba. — Kas jauns? — Pakalns jautaja ziņnesim. — Man jānodod jums mutisks ziņojums. Priekš stundas ar satiksmes lidmašīnu Rīgā ieradusies delegācija no staiguļu apgabaliem. Delegāti, skaitā četri, stāsta, ka viņiem esot svarīgi priekšlikumi Leģiona vadībai. Viņi vēlas tos vispirms paziņot jums un lūdz personīgu satikšanos. Stabs uzdeva man noskaidrot, kad jūs vēla​ties delegātus pieņemt. Domās iegrimis, Pakalns brīdi raudzījās zemē, tad viegli pasmaidīja un paskatījās Liānai acīs: «Es zināju, ka tas nāks, bet negaidīju tik ātri. Viņiem ir pieticis ar vienu gadu. Jau sākas reakcija.» Ziņnesim viņš teica: — Ja viņi nav noguruši no tālā ceļa, tad lai ierodas tūliņ. Es gaidīšu. Motocikls aizjoņoja atpakaļ uz pilsētu. — Ja vēlaties, jūs varat būt klāt, kad pieņemšu sūtņus, — Pakalns sacīja Liānai. — Man šķiet, ka šis skats, kas šovakar norisināsies mūsmājās, labi noderēs filmas noslēgumam. Filma tad gan iznāks garāka, nekā paredzēts, un arī uzņemšana ieilgs par dažām dienām, bet es ceru, ka līdz Rīta Zvaigznes aizbraukumam viss būs kārtībā. — Droši vien līdz filmas beigām viss būs kārtībā, — Liāna atbildēja. — Nekas nekavēs Rita Zvaigzni laikā doties ceļā. Bet tagad — vai jums nevajadzētu drusciņ saposties? Tā taču būs pirmā oficiālā diplomātu pieņem​šana Leģiona vēsturē. — Taisni tāpēc ļausim tai notikt savādākos apstākļos nekā agrāk, — Pakalns pasmējās. — Nedomājiet, ka tiem kungiem būs tresēm izšūtas uniformas. Gaidot delegāciju, viņš tomēr noskuva bārdu un ar Liānas palidzību mazliet uzposa bijušo profesora Krūz- maņa kabinetu. Uz rakstāmgalda krūzē smaržoja ceriņu ziedi, bet redzamā vietā uz sudraba postamenta bija no​likts Jaunā Spēka graudiņš — vienīgā simboliskā em​blēma. Kad uz ceļa atskanēja auto dūkoņa, kas apklusa tieši mājas priekšā, Pakalns teica: — Tagad sataisīsim labi svinīgas sejas. Bet taisni šās piezīmes dēļ tas viņiem nemaz negribēja izdoties. Kolīdz tie paskatījās viens otrā, sejas sāka raus​tīties, un drīz vienam, drīz otram paspruka aizturēti smiekli. — Tā nu tiešām nevar, — teica Liāna un smējās. — Tas ne pēc kā neizskatās, — rūca Pakalns, un viss viņa augums drebēja jautrības lēkmē. Jā, un tad bija pēdējais laiks kļūt nopietniem. Pie durvim klauvēja. Uz Pakalna aicinājumu kabinetā ienāca kāds no Leģiona augstākajiem darbiniekiem — valsts pārvaldes sekretārs. Tas bija jauns cilvēks, liels valodnieks un tradīciju zinātājs; visos gadījumos, kur vajadzēja gādāt par oficiālo stilu, Leģions aicināja viņu talkā. Bet, kad viņš pārkāpa durvju slieksni un, stingru stāju pieņēmis, paskatījās Pakalnā, arī viņam pielipa kaut kas no draiskulīgās atmosfēras, kada valdīja šai telpa. Viegli drebēja lūpas, un acis smaidīja, par spīti nopietnajai sejai, ziņojot: — Man ir tas gods pavēstīt, ka delegāti no staiguļu apgabaliem ieradušies un gaida pieņemšanu. Vai atjausiet vest viņus iekšā? — Lūdzu, — Pakalns pamāja. — Jā, un vēl viens lūgums. Vai jūs neuzņemtos stenografēt sarunu gaitu? Beigās varbūt būs vajadzīgs kaut ko protokolēt. — Ar jūsu atļauju, — labprāt, — pārvaldes sekretārs viegli palocījās, tad atgriezās pie sūtņiem. Tā bija pavisam vienkārša akreditēšanās. Livrejās tērpti sulaiņi neatvēra durvis uz pieņemšanas zāli un nedauzīja pret grīdu ar sudrabā kaltiem zižļiem. Pašiem sūtņiem nebija ne ordeņu pie uniformām, ne greznu pilnvaru grāmatu padusē. Saduguši, it kā slēpdamies cits citam aiz muguras,


kabinetā ienāca četri neapskaužama izskata vīri. Sejas tiem bija apaugušas nevienādām, nekoptām bārdām, viņu apģērbs sastāvēja no skrandainām drēbju atliekām. Primitīvi, augu cīpslām piediegti ielāpi rēgojās uz bikšu ceļgaliem; tikai vienam bija mugurā svārki, pārplīsušām padusēm un stērbeļainām aprocēm. Kravates un apkaklītes nebija nevienam, savus brūnos kaklus viņi bija aptinuši nosmulētiem lakatiņiem. Diviem sūtņiem kāju pēdas bija aptītas lupatām, viens ienaca basām kājām, un tikai vienam redzēja apautus kaut ko līdzīgus zābakiem. Apzinādamies sava bēdīgā izskata, viņi samulsuši mīņājās, saspiedušies pulciņā. Saule vēl nebija norietējusi, šī istaba viņiem šķita pārāk gaiša. Skumjš un jocīgs skats. Pakalns piecēlās un gāja delegātiem pretim. — Sveicināti. Katrreiz, kad viņš kādam sniedza roku, pārvaldes sekretārs nosauca attiecīgā sūtņa vārdu. Viens skanēja itāliski, otrs beļģiski, trešais bija nepārprotams skandi- nāvietis, bet, kad Pakalns sarokojās ar ceturto, sekretāra piezīme lika viņam satrūkties un ar šaubu pilnu skatu ielūkoties sūtņa mežonīgajā sejā. — Rūdolfs Sniedziņš, kādreiz plaši pazīstamais latvju vijolnieks! — vienaldzīgi stādīja priekšā sekretārs no- skrandušu, bārdainu vīru. Iestājās tāds kā apjukums. Neticīgu skatu Pakalns mēroja sūtņa augumu no galvas līdz kājām. Beidzot jautāja: — Rūdolf, vai tiešam tas tu? — Tāpat vien jau iznāk, — Sniedziņš nomurmināja. — Bet ne es viens tāds. Tev vajadzēja redzēt Zvejnieku, vecus, cienījamus grāfus un daudzus sabiedrības spīdek​ļus, kādi viņi tagad ir. — Bet vai tad jūs pa ceļam nevarējāt dabūt kaut ko . . . piemērotāku? Mūsu zemēs taču viss ir dabūjams. — Vai tad viņi ko deva! — Sniedziņš rūgti saviebās. — Kad pārbraucām Eiropas krastā, mūs tādus pašus iesēdināja lidmašīnā un atsūtīja šurpu. Lai ļaudis redzot, kā klājas staiguļu tautām. — Tas ir tiešām pamācošs skats, — Pakalns piezīmēja. — Es ceru, ka ļaudis arī dabūja jūs redzēt? — Jā, par to jau viņi rūpējās katrā vietā, kur mums bija jāapstājas. Kā ērmus veda cauri pilsētām, lika defi​lēt ielas un laukumos. Galu galā tas nav diez cik vies​mīlīgi. — Pilnīgi tev piekrītu, Rūdolf, — Pakalns apvaldīja smaidu. — Bet ceru, ka pie mums jūs ātri aizmirsīsiet šos nenovēršamos sarūgtinājumus. Es priecājos, delegācijas sastāvā redzot arī tevi. Šis apstāklis ir droša garantija sarunu sekmīgam iznākumam. Jā, starp citu, Rūdoll, te ir vēl viens cilvēks, ko tu kādreiz pazini. Vai nevēlies sasveicināties? — Viņš ņēma Sniedziņu zem elkoņa un pieveda Liānai, kas sēdēja savrup kabineta kaktā. Snie​dziņš viņu nebija agrāk pamanījis. Platas izplētās vijolnieka acis. Tropu saulē iedegušie vaigi kļuva vēl tumšāki aiz pēkšņā nosarkuma, un viņš ilgi nevarēja dabūt neviena vārda pār lūpām. — Esiet sveicināti, atgriežoties dzimtenē, Sniedziņa kungs, — Liāna smaidīja tikpat burvīgi kā senās dienās. Un šai smaida nebija ne vēsts no ironijas vai pārmetuma; šķita, ka Liana nemaz nebūtu ievērojusi, kāda pārmaiņa notikusi ar Sniedziņu. Drebošiem pirkstiem, kuru nagus agrākais dendijs bija apkodis zobiem, viņš spieda sievietes maigo roku, bet viņa skats kā apburts un izsalcis nevarēja atrauties viņas sejai. — Li .. , miss Vilmor, jūs aizvien vēl Rīgā? Jūs nekur nebijāt prom? — viņš izstostīja.


— Kāpēc gan lai es dotos prom no šejienes? — viņa sarauca uzacis. — Kad visur trakoja haoss, te bija vie​nīgā vieta, kur cilvēks varēja justies drošs. — Protams… ja es to būtu zinājis, ari es nebūtu nekur gājis. Kāda kļūda. .. kāda briesmīga pazemošanās par neko … — Sniedziņš čukstēja, atgriezdamies pie pārējiem delegātiem. Ēnu tverdams, viņš bija aizklīdis ar klaidoņiem svešā pasaulē, bet šī būtne, kuras dēļ viņš uzņēmās tālās maldu gaitas, visu laiku dzīvoja šeit. Viņa … un Pakalns … tam cilvēkam dzīvē pārāk daudz laimes. Ko tikai viņi nedomā par manu piebiedrošanos staiguļiem … — Apsēdieties, kungi, — Pakalns pamāja. — Un tagad pastastiet, kādiem apstākļiem varu pateikties par šo ap​ciemojumu. Valsts pārvaldes sekretārs atvēra bloknotu un sarīkojās stenografēt. Pakalns apsēdās aiz rakstāmgalda un visu laiku, kamēr Sniedziņš stāstīja par notikumiem dienvidos, skatījās pa logu laukā, kur pāri mežam pur- puroja rieta debesis. Savadā kārtā šis bēdīgais stāsts viņu nemaz neaizkustināja. Drūmās ainas par cilvēku cieša- nam un pagrimšanu neradīja ne līdzjūtību, ne derdzību. Tikpat vienaldzīgi kā ārsts vēro nenovēršamās pārmaiņas slimnieka organismā, Pakalns gara acīm sekoja Sniedziņa stāstam par slimās cilvēces ciešanām. Šī atturība mulsināja un uztrauca sūtņus. Tie slepus bikli saskatījās, un Sniedziņa vārdi kļuva nedroši, saraustīti. Apjucis viņš nobeidza savu stāstu, kas lasītajam jau zi​nāms. Krietna pauze. Tad Pakalns mierīgi sacīja: — Par to, kas ar jums noticis, mēs neesam atbildīgi. Jūs paši to gribējāt. Katram bija atļauts izvēlēties: palikt ar mums vai piebiedroties Atilam. Un katrs tagad tikai piedzīvo savas izvēles sekas. — Tas ir taisnība, — piekrita sūtņi. — Bet cilvēku vairums nevar lepoties ar tālredzību. Un ja kāds izdarī​jis kļūdu un vēlāk to sapratis … — Tad viņam sava kļūda jāizpērk, — Pakalns teica. — Turpiniet, lūdzu. Kāds bija jūsu ceļojuma nolūks? — Mēs esam sūtīti lūgt Leģionu, lai tas ņem mūs savā ziņā, — atbildēja Sniedziņš. — Atilas vara ir sabrukusi, miljoniem cilvēku ilgojas atgriezties pareizā dzīvē. Līdzīgi senajiem slāviem, kas griezās pie varjagiem, mēs aicinām jūs: nāciet un valdiet pār mums. Mūsu zeme ir liela un bagāta, bet tajā nav kārtības… Mēs padosimies visiem Leģiona noteikumiem, darīsim visu, ko no mums prasīs. — Vai tas nav pāragrs solījums? — Pakalns jautāja. — Vai jūs maz pazīstat mūsu kārtību un dzīves noteikumus? Iepazīstieties ar tiem un tad spriediet, vai šī dzīve būs jums pa spēkam. Jūsu priekšlikumus parīt apspriedīs valsts augstākā padome. Tad taisīsim lēmumu. Bet tagad, — viņš piecēlās par zīmi, ka pieņemšana beigusies, — tagad jums ieradīs apmešanās vietu, un jūs saņemsiet no Leģiona krājumiem savam augstajam stāvoklim piemērotu apģērbu. No rīta mēs satiksimies un vai nu es, vai kāds cits no mūsējiem jūs iepazīstinās ar mūsu tautas dzīves apstākļiem un kārtību. Uz redzi, kungi! Kad delegāti bija pārvaldes sekretāra pavadībā aizbraukuši atpakaļ uz pilsētu, Liāna jautāja Pakalnam: — Kāpēc jūs neuzņēmāt Sniedziņu savā namā? Viņš taču jūsu bērnības draugs un varēja būt jūsu viesis. — Es saprotu, mana atturība var izlikties drusciņ skarba, — Pakalns atbildēja. — Bet šie cilvēki nav darījuši nekā tāda, kā dēj viņus vajadzētu sevišķi godināt. Lai viņi drusku paciešas. Ir jau labi, ja pazudušais dēls pārnāk mājās, bet lai viņš neiedomājas savas neveiksmīgās dēkas par nopelniem. — Maldīties ir cilvēcīgi, — Liāna piezīmēja. — Jā, protams, Bet, kas kļūdas dara, tam pašam tās jāizpērk . .. vismaz jāsajūt malda sekas.


5 Nākamā rītā Pakalns agri ieradās viesnīcā, kur bija ierādītas telpas sūtņiem. Ar pēdējiem bija notikusi liela pārmaiņa. Novalkāto skrandu vietā viņi bija dabūjuši glītus, vienkāršus uzvalkus, jaunu veļu un apavus. Krietns sava aroda meistars bija strādājis ap viņu sejām un matiem — bārdas vairs neredzēja, mati bija apgriezti, kā pienākas. Viņi visi izskatījās daudz jau​nāki. — Kā izgulējies? — Pakalns jautāja Sniedziņam. — Brīnišķīgi, — vijolnieks atsaucās. — Veselu gadu mētāties šā tā, gulēt uz čubām caurvējā, mitrās, nedrošās būdās — un tad uzreiz atrasties skaistā istabā, tīrā, mīkstā gultā, kur nekas tevi neapdraud, nekas netraucē, — tas, draugs, ir pārdzīvojums, ko uzreiz nemaz nevar aptvert. Es baidījos vērt acis vajā, lai neizgaistu tlksmā ilūzija . . . man likās, tas ir sapnis. — Bet, ja nu tas tiešām izrādītos sapnis un pamodies tu sevi redzētu staiguļu zemē turienes apstākļos? Sniedziņš nopūtās. — Nekad es tur vairs negribētu atrasties. Ja man būtu tur jāatgriežas, tad labāk … — viņš drūmi saviebās, nepateicis, ko darītu pieminētā ga​dījumā. — Bet tur taču ir absolūta brīvība, cilvēki var dzīvot bez darba un darīt, kas viņiem tik, — Pakalns sacīja. — Pie mums tik labi nav. Visiem jāstrādā, jāievēro kartība un dažādi sabiedriski noteikumi. Mūsu zemē nav neviena liekēža, neviena dīkdieņa. Katram cilvēkam savs pienākums, sava darba norma, un, kad darbs padarīts, tad cilvēks arī savā brīvajā laikā nedrīkst darīt visu, kas viņam ienāk prātā. — Bet, ja nu kāds pārkāpj jūsu likumus, kā jūs tādu cilvēku sodāt? — Sniedziņš jautāja. — Kopš staiguļu aiziešanas mūsu zemē notikuši tikai pāris likumu pārkāpšanas gadījumu — viena zādzība un huligāna uzbrukums sievietei. — Un ko jūs darāt ar vainīgajiem? — Mēs tos izslēdzam no sava vidus. Agrāk tādam nolūkam bija vajadzīgs cietums. Tagad mums ir ērtāks līdzeklis, kā atbrīvot sabiedrību no kaitīgiem elementiem, — mēs tos izraidām no savas zemes, pārdzenam pār robežu staiguļu pusē. Jāsaka — šis sods ir diezgan bargs un labi ietekmē visneapzinīgākos pilsoņus, bet tādu mūsu vidū tikpat kā nav, jo Leģionam taču pieslējās tikai viskrietnākie, godīgākie un gudrākie cilvēki. Pārējiem sūtņiem bija piekomandēts katram savs pavadonis — valodu pratējs, un tie, tāpat kā Pakalns Sniedziņu, iepazīstināja tos ar Taisnības Valsts iekārtu un pilsoņu dzīvi. Lai tie gūtu vispusīgāku iespaidu par šās dzīves raksturu, katram sūtnim rādīja un izskaidroja savu nozari. Pēcāk, saņemot kopā visu, ko tie katrs par sevi bija redzējuši un dzirdējuši, radās priekšstats par Taisnības Valsti. Un tas bija šāds: Taisnības Valsts pilsonis ir brīvs. Viņš visu dara brīvprātīgi, atzīdams, ka darāmais viņam pašam un sabiedrībai vajadzīgs un nāk par labu cilvēces kultūrai. Atkrītot rūpēm par pārtiku, uztura cīņa prasa no cilvēka samērā maz, un pareizi noorganizēta šī cīņa — darbs nodrošina sabiedrību, ja katrs pilsonis strādā dienā vienu līdz divi stundas. Tas ir darbs, ko prasa eksistences ērtību nodrošināšana: apģērbu, dzīvokļu, siltuma un gaismas apgāde. Labs mājoklis ir kultūras cilvēka tiesība. Visiem cilvēkiem vēl nav labu mājokļu, tāpēc Taisnības Valsts , pirmās rūpes ir tos sagādāt! Šis darbs šimbrīžam paņem pusi no sabiedriskās enerģijas kopuma. Ērta cilvēces eksistence nekad neiztiks bez dažiem grūtiem, netīriem un bīstamiem fiziska darba veidiem. Lai šos darbus — ogļraktuvēs, kalnu šahtās, metāla kau- sētavās un citur — padarītu cik vien iespējams vieglākus un drošākus, zinātnieku kadri strādā, konstruējot un izgudrojot jaunas


ierīces. Vispār -zinātnes uzdevums kļuvis — atvieglot un nodrošināt cilvēces dzīvi visos novados. Ķīmiķi, mehāniķi, fiziologi un mediķi rūpējas p tr cilvēka fizisko labklājību un drošību, meklē līdzekļus cīņai ar slimībām un ceļus, kā pagarināt cilvēka mūžu. Domātāji un mākslinieki gādā par sabiedrības garīgo labklājību. Katram cilvēkam ir iespēja attīstīt savas dabīgās spējas tai virzienā, kas viņam vistuvāks un tīkamāks un kur viņš var gūt visvērtīgākos rezultātus. Šis laiks vēl uzskatāms par pārejas periodu, tāpēc cilvēces enerģijas patēriņš nav sadalīts tik ideāli, kā tam kādreiz būs jāsadalās. Kad eksistences apstākļu nodrošināšana būs tik pilnīgi noorganizēta, ka neprasīs vairāk par vienu darba stundu dienā, cilvēks varēs savas enerģijas atlikumu ziedot garīgai dzīvei un darbībai. Tad cilvēki dzīvos un strādās daiļumam un gudrībai. Sāksies varens visu mākslu un zinātņu uzplaukums, kas samanāms jau šobrīd. Ai katru dienu dzīve kļūs labāka, pilnīgākā un cēlāka. Visu cilvēku dzīves standarts būs pacelts tādā augstumā, un katram būs pieietamas tādas ērtības un tādi eksistences apstākli, ka nepaliks vietas pirmatnējām kaislībām un negatīvām jūtām — skaudībai, nenovīdībai, mantkārībai un naidam. Dzīves apstākļi pārveidos arī cilvēka dabu, tā kļūs laba, cēla, harmoniska. Dzīvodams tiesību, taisnības un pienākumu izpratnes pasaulē, cilvēks būs patiesīgs un lepns, viņš nekad nemelos, jo ar meliem neko nevarēs panākt. Viņam nebūs jāzemojas un jāliekuļo varmācības priekšā, jo katra patvaļa būs novērsta. Katrs atsevišķs cilvēks un tautas ar tautām dzīvos draudzībā. Mežonīgas un neizprotamas izliksies nākošai paaudzei tās vēstures lappuses, kur runā par kariem un dumpjiem. Izpratis augstākās brīvības būtību, jaunais cilvēks pratīs to arī cienīt un pasargāt, un nekad vairs nespēs atgriezties tas baigais haoss, kādā dzīvojuši viņa senči. Vara tādā nozīmē, kā to pazina agrāk, vairs nebūs iedomājama. Absolūtā pienākumu un tiesību apziņa izslēgs visu piespiesto, patvarīgo; tie, kas saskaņos cilvēces kopīgo dzīvi un darbību, nebūs nekādi valdnieki, bet gudrajie, lielie organizētāji un vadītāji, kurus cilvēce cienīs kā savus labdarus un uzticēsies viņiem. — Bet ja nu atavisma ceļā daļā cilvēku atdzimtu agrāko laiku negatīvās tieksmes? — Sniedziņš jautāja, kad Pakalns bija notēlojis Taisnības Valsts tagadni un nā​kotni. — Tos uzskatis par slimiem cilvēkiem, — Pakalns teica. — Varbūt mūsu rīcībā būs jau zinātniski līdzekļi, ar kuriem varēs novērst šos atavismus. Bet, ja tādi vēl nebūs, mēs viņus izolēsim no sabiedrības, nometināsim savrup un nejausim inficēt pārējo cilvēci. Viņi bija apskatījuši vairākas darba vietas, kur strādnieki strādāja tik čakli un jautri, kā kad darāmais būtu sporta rotaJa. Viņi bija redzējuši ērtos, saulainos dzīvokļus, kur mājība un daiļums apbūra ienācēju. Brīvā dabā viņiem pretim skanēja bērnu smiekli un rotaļu prieks. Tiem, kas savu darba tiesu jau bija padarījuši, atpūtas stundas sniedza bagātīgu saturu. Nekur noredzēja neviena drūma, atstumta vientuļa. Amatnieks savā darbnīcā, strādnieks pie mašīnas, linu audzētājs un lopkopis savā tīrumā — visi viņi bija viena kopīga, liela darba darītāji, kādas dižas patiesības piepildītāji. Visu darbs bija vienvērtīgs un vienlīdz cienījams. Sniedziņš bija brīnījies, ka pēc tam, kad atrasts Jaunais Spēks, vēl pastāv zemkopība. Un Pakalns viņam paskaidroja: — Zeme, kas agrāk deva pārtiku cilvēcei, tagad kļuvusi par izejvielu devēju citām vajadzībām. Lini, kaņepāji un kokvilna ir vajadzīgi apģērbam, rūpniecības piederumiem un citur. Lopi dod mums ādas, bet no piena mēs iegūstam kazeīnu, kas daudzos gadījumos atvieto metālu. Tāpēc zemkopja un lopkopja darbs mums tikpat vajadzīgs kā agrāk. Bet, lai viņš neatrastos grūtākā stāvoklī kā citi, mēs viņa darbu atvieglojam visādiem līdzekļiem. Mēs viņam gādājam mašīnas, mēs viņam ceļam ēkas, sūtām palīgā cilvēkus laukus apstrādāt un novākt ražu. Viņam vairs nav jānopūlas vairāk kā citiem, un viņš saņem visu to pašu, ko citi. Rudeni mēs pārtraucam uz laiku darbus visās mazāk svarīgas rūpnie​cības nozarēs un ejam zemniekam talkā. — Saki, Pakaln, ja nu es paliktu te . . . ja man ļautu palikt pie jums, — kas man tad būtu jādara?


— Tas, ko tu vislabāk proti un kur tu visderīgaks. — Bet vijole taču neceļ namus un neliek mašīnām kustēt. — Namu cēlēji un mašīnu vadītāji mīl skaistumu un mākslu. Mūzika, laba grāmata, v-ērtīga izrāde vai glezna viņu mājokļos tikpat vajadzīga kā siltums un gaisma. — Un kas man par to tiktu? — Tiesības uz dzīvi. — Pakaln … — Sniedziņš vilcinādamies kā ar bažām un biklumu teica. — Man taču nebūs jāiet atpakaļ? Tu ļausi man palikt te? — To redzēsim rītvakar, zemes gudrajo apspriedē, — Pakalns atbildēja. — Tikmēr tu vari vēl šo to apskatīt, ko šodien nepaguvām. Es tev došu labu pavadoni, jo man pašam nebūs iespējams tevi pavadīt. — Kāpēc tā? — Arī man ir savs darbs. Miljoniem cilvēku gaida, kad tas nāks gatavs. Es nedrīkstu vilcināties. Visur Sniedziņš redzēja ticību darbam. Plašā, svinīgā telpā, kuras cēlums neizpaudās drūmā krēslainībā, bet gaišās krāsās un dzīvespriecīgā vienkāršībā, sapulcējās gudrajo padome. Tā bija tikpat raiba un vispusīga, cik raibs ir cilvēces sastāvs .un cik vispusīgs tās interešu aploks. Aiz garajiem galdiem, kas bija salikti pakavveidā zāles vidū, sēdēja dažadu tautu un zemju pārstāvji — sirmi, cienīgi vectēvi blakus jauniem cilvēkiem; akadēmiski izglītoti zinātnieki un valstsvīri līdzās vienkāršiem strādniekiem un zemniekiem. No​pietni un koncentrēti viņi klausījās ziņojumu par stai​guļu zemes sūtņu ierašanos un par viņu priekšlikumiem, ko nolasīja valsts pārvaldes sekretārs. Tad piecēlās Pakalns, kas vadīja apspriedi, un uzrunāja padomi: — Ziņojums, kuru jūs nupat noklausījāties, ir apliecinājums dzelžainajai vēstures likumībai. Neviena vēstures kļūda nevar turpināties mūžīgi. Dzīve pati izlabo vai spiež izlabot nepareizo, ko cilvēks izdarījis. Tie mūsu cilts brāļi, kas haosu iedomājās par brīvību un kas izlaidīgā parazītismā cerēja atrast savas esības tīkamāko piepildījumu, tagad jau atēdušies šās brīves labumus un mocās ar paģirām. Neapzinīgie, tuvredzīgie un primitīvām dziņām pakļautie pēc īsas skurbas pamodušies ar sāpošām galvām. Viņi skatās atpakaļ, meklē tiltu uz pamesto cilvēcību un nodod savu turpmāko likteni mūsu rokās. Mēs varam viņus uzņemt savā vidū, bet varam arī noraidīt. Kas šinī gadījumā darāms, par to 1 u lemj jūsu sirdsapziņa un skaidrais prāts. Nevadieties no jūtām, bet no pareizas apstākļu izpratnes. Apdomājiet "katrs sevi, ko cilvēce iegūtu, ja atraidītu šos maldījušos ļaudis, un kas tai būtu jāņem vērā, ja tā viņus uzņemtu savā lielajā brālībā. Paturiet vērā visas varbūtības un lemiet labāko pēc savas apziņas. Tad sākās debates. Sākumā apspriedē izpaudās divi galvenie viedokļi. Pirmo, kas bija humāns, deklarēja kāds no vecākajiem padomes locekļiem. — Ja šie cilvēki, kurus pieredzējumi mācījuši atzīt patiesību, grib dzīvot vienu dzīvi ar mums, pakļauties mūsu kārtībai un pasaules uzskatam, tad mums nemaz nav tiesības viņus atstumt. No visiem cilvēkiem nevar prasīt vienādu tālredzību un ētisko instinktu skaidrību. Jāņem Vērā, ka cilvēce nebija pietiekami sagatavota lielajai pārvērtībai, kuru atnesa Eduarda Pakalna atradums. Kas notiek ar nabago, kurš visu mūžu dzīvojis rūgtā trūkumā un tad pēkšņi manto milzīgu bagātību? Viņš apmulst un pirmā brīdī nezin, ko iesākt ar savu bagātību. Viens tādā gadījumā sāk uzdzīvot, izšķiest vērtības negudrā jūsmā, otrais pieturas pie agrākās dzīves ieradumiem un skopi rēķinās ar katru kapeiciņu, kas ir tikpat smieklīgi un necienīgi kā pārlieka izšķērdība. Un tikai trešais varbūt atrod pareizo ceļu, pārkārto savu dzīvi tā, lai tā atbilstu jaunajiem apstākļiem. Mūsu ciltsbrāļi, kas kļuva par staiguļiem, ir pielīdzināmi tiem, kas savu mantojumu izšķiež necienīgā veidā. Bet viņi


varēja šķiest tikai to, kas viņiem katram personīgi piederēja. Cilvēces kopīgā bagātība palika mūsu rokās. Ja nu tagad, kad viņi atjēgušies un grib turpināt dzīvi nopietni un rosīgi, mēs tos atstumsim, tad būsim līdzīgi skopulim, kas, uz zelta kaudzes sēdēdams, dreb par kapeiciņu. Tas nebūs mūsu cienīgi. Iesim viņiem pretim, ļausim at​griezties un baudīt dzīvē visu to pašu, ko baudām mēs. Pretējo viedokli pauda kāds no jaunajiem — straujš, temperamentīgs romānis. — Humānisms ir skaista lieta, bet tikai tiktāl, cik tas neapdraud mūsu pastāvēšanu. Protams, nekas nevar būt cēlāki, kā spiest pie krūts pazudušo brāli, vest viņu savā namā un guldīt uz saviem spilveniem. Bet, ja riu šis mīļais brālis, pa pasauli mētādamies, aplipis visādām sērgām, ja līdz ar viņu mēs savā namā ielaižam mēri, spitālību, melnās bakas, vai tad būtu gudri viņu uzņemt? Katrs staigulis ir lielākā vai mazākā mērā baciļu perēklis — slims, pūstošs cilvēks. Es nedomāju par fiziskām kaitēm, ar kurām droši vien tiktu galā mūsu sanitārie darbinieki, bet par tām, kas ieperinājušās staiguļu dvēselēs, — par viņu samaitātiem tikumiem, par bīstamiem un nepareiziem uzskatiem uz dzīvi un cilvēka pienākumiem. Priekš aiziešanas daudzi no viņiem varbūt bija krietni un vērtīgi cilvēki. Sī bēdīgā dēka viņus samaitājusi, un mūsu cilts drošība uzliek, mums pienākumu parādīt šiem brāļiem durvis. Ejiet, kur jūs bijāt gājuši! Aiz negudra humānisma mēs nedrīkstam ļaut ienākt savā ciltī sērgai un aplaist cilvēces veselo daļu ar garīgu mēri. Lai viņi paši tiek galā ar sevi, lai rada kārtību un mācās dzīvot. Mēs neesam atbildīgi par to, kas ar viņiem noticis. Ja viņi ir ūdenī ielēkuši un nu slīkst, lai tad mācās peldēt — paši taču lēca. Mans priekšlikums — neielaisties ar staiguļiem nekādās darīšanās, pilnīgi norobežoties no tiem un ļaut sērgai izbeigties dabīgā kārtā. Tas gan prasīs lielus upurus uz staiguļu cilts rēķina, bet tur nekā nevar līdzēt. Kad abu viedokļu piekritēji bija izcīnījuši karstu vārdu kauju savā starpā, vēlreiz runāja Pakalns. — Apspriedes gaita liecina, ka padomes locekļi pareizi sapratuši savu uzdevumu, ka viņi ir godīgi un tālredzīgi. Man liekas, ka nebūs grūti atrast tādu atrisinājumu, kas būtu reizē godīgs, humāns un arī tālredzīgs, kas apmierinātu staiguļu dabisko tieksmi atdzimt un šķīstīties un pasargatu arī mūs no aplipšanas ar garīgo mēri, kā to pareizi apzīmēja kāds no iepriekšējiem runātajiem. Ja kādā zemē plosās lipīga slimība, tad kaimiņu zemes nodrošinās pret sērgu ar karantēnām. Mūsu zemēs dzīvo vesela tauta. Staiguļi jāuzskata par slimiem, bet sūtņu ierašanās liecina, ka viena daļa staiguļu jau sākuši izveseļoties. Ja viņiem sagādās iespēju karantē- nās atbrīvoties no baciļiem, tad pēc kāda laika viņi vairs nebūs mums bīstami. Es to iedomājos tā: starp Taisnības Valsti un staiguļu zemēm jāierīko sanitāra josla, Leģiona pārraudzībā esošas kolonijas. Visiem tiem, kas vēlas iegūt mūsu pilsoņtiesības, jāpavada noteikts laiks šais kolonijās, kur tos šķīstīs un dziedēs mūsu lietpratēji — pieradinās pie mūsu dzīves apstākļiem un darba. Tur tad notiks galīgā izlase. Nederīgos un nedziedināmos sūtīs atpakaļ, un cilvēce neko lielu nezaudēs, ja viņi aizies bojā. Bet būs glābta cilvēces labakā, spējīgākā un vērtīgākā daļa. Tai piederēs skaista nākotne, tā cels jaunu pasauli. Zvērs būs savaldīts, viss zvērīgais cilvēkā iznīcis, un tad viņš būs tas, kam viņam jābūt — īstais radības vainags. Draugi, tas mums jādara un jādara tūliņ, jo Taisnības Valstij jāizplešas pa visu zemeslodi. Kamēr Atilas nometne nebūs galīgi iznīcināta, mums vienmēr draudēs devolūcijas briesmas. Nosusināsim šo drudža purvu, galīgi izvētīsim savā cilvēcības sietā graudus no pelavām, tad nākotnes tīrums zels tīrs un auglīgs. Un gudrajo padome teica: — Tā būs pareizi. To pašu vakaru sūtņiem paziņoja apspriedes lēmumu. Līdz pašam pēdējam brīdim Sniedziņš nezināja, kas notiks ar viņu: vai viņam būs jāatgriežas pie staiguļiem un kopā ar tiem jāpavada noteiktais laiks karantēnas kolonijā vai ļaus palikt tepat. Otrā un


trešā dienā pēc gudrajo apspriedes Pakalns bija pārāk nodarbināts un par sūtņiem nelikās zinis. Bet šai laikā strādāja viss Leģiona štābs. Tipogrāfijās un telegrāfa centrālē darbs nerima ne dienu, ne nakti. Kādu uzsaukumu pārtulkoja daudzās valodās un izsūtīja uz visiem Eiropas aerodromiem, kur tālam lidojumam gatavojās simtiem lidmašīnu. Šai uzsaukumā Leģiona vadībā paziņoja staiguļiem, uz kādiem noteikumiem tie var atgriezties Taisnības Valstī, un aicināja nokratīt Atilas varu. Bija minētas vietas, kur jāsapulcējas visiem, kas vēlas iziet sagatavošanās kursu kolonijās, un doti padomi, kā nodrošināties pret nelabojamo staiguļu uzmācību. Tā bija plaša, visos sīkumos » pārdomāta un lieliski organizēta akcija. Kad viss bija sagatavots, Pakalns aicināja staiguļu sūtņus pie sevis un paziņoja, ka viņi var izvēlēties: vai nu doties atpakaļ uz staiguļu apgabaliem un Leģiona uzdevumā vadīt propagandu par atgriešanos, vai palikt tepat. Sniedziņš ar skandināvieti izvēlējās pēdējo, un tikai beļģis ar itāli bija ar mieru doties bīstamajā dēkā. Tad ceturtās dienas rītā lidmašīnu simti, kas bija sapulcējušies Vidusjūras piekrastes aerodromos, pacēlās gaisā un devās pāri jūrai. Dažādos maršrutos tās izklīda virs melnā kontinenta plašumiem, saceldamas izbrīnu un satraukumu tautu juceklī, kas vēroja tās no mūžamežiem un savannām. Visur, kur bija kāda lielāka staiguļu nometne, no lidmašīnām kaisīja dažādās valodās iespiestas uzsaukumu lapiņas. «Lasiet, apdomājiet un dodiet citiem izlasīt!» Daudzās vietās sacēlās panika, jo lidmašīnu ierašanos izskaidroja kā Leģiona uzbrukuma sākumu. Staiguļi bēga kalnos un slēpās mūžamežu tumsā, kamēr kļuva zināms uzsaukumu saturs. Tad ļaudis atkal nomierinājās, un daudzi skaļās gavilēs izpauda savu sajūsmu. Pāri Āfrikai atskanēja drūma, draudīga rūkoņa: — Nost Atilu! Un brīvā majestāte, ko lidmašīnu parādīšanās pārsteidza lielu svētku sākumā, satrūkās, juta zemi sakustamies zem savām kājām. Un mazie Atilas, kas valdīja Āzijas dienvidos un Jaunās pasaules saulainajos debesu dārzos, vairs nesludināja patvaļas evaņģēliju. Pa zvēru te- kām tumšās nakts stundas tie steidzās prom no savas tautas, meklēja vientuļas, mežonigas vietas mūžamežos un kalnu aizās. Visi tie, kam Taisnības Valsts bija drauds, — agrākie lielceļa bruņinieki, pastāvīgie pasaules cietumu iemītnieki, zagli, slepkavas, darba riebēji un rupja spēka taisnības sludinātāji — kā svīta pavadīja savus barvežus. Viņu bija par maz, lai sāktu cīņu. Drūmā, mežonīgā zemē, kur cilvēks vēl nebija spēris savu kāju, tie meklēja pēdējo patvērumu savām kaislībām. Visas cilvēces pūžņi savilkās vienuviet mazos augoņos, lai tur​pinātu strutot, kamēr pārējais ķermenis kļuva tīrs no netīrajām asinīm. Un, kad bija sākusi plūst atpakaļnācēju straume, brīvprātīgi Leģiona vīri devās uz barbaru apgabaliem darboties jaunajās kolonijas. Viņi zināja, cik grūts un nepateicīgs viņu uzdevums un ka par to viņus negaida nekādas priekšrocības vēlākā dzīvē, bet tomēr gāja un kļuva par cilvēces sanitāriem. Tais dienās Zvejnieks sakravāja savas lapu un kukaiņu kolekcijas un novietoja alas dibenā, bet tēlnieks pēdējo reizi pārlaida skatu savām celtnēm, kas nu palika kā mazi monumenti slepenās nometnes pagalmā, par mīklu tiem, kas pēc gadsimteņiem atklās šos noslēpumainos senās kultūras pieminekļus. — Šodien beidzām uzņemt filmas pēdējos skatus, — Liāna pastāstīja, kad Pakalns no savas laboratorijas iznāca dārzā. Viņa sēdēja šūpuļkrēslā, amerikāņu avīzi klēpī — tas bija pirmais numurs, kas pēc ilga laika atceļojis pāri Atlantikam. Pirmajā lappusē bija daži uzņēmumi un kāds raksts milzīgiem virsraksta burtiem — laikam lielukā dienas sensācija. — Parīt Rīgas ostā iegriezīsies Rīta Zvaigzne, — Pakalns sacīja. Viņš apsēdās Liānas tuvumā uz lieveņa kā- pēm, noplūca kādu zālīti un košļāja sakni. — Kuģis pāra dienas paliks ostā, tā ka jums būs diezgan laika saposties aizceļojumam.


— Saposties es varu vienā stundā, — Liāna atbildēja. — Tās ir tas mazākās rūpes. — Un bez tām? — Pakalns slepus paskatījās viņā. — Ak… nemaz negribas stāstīt, — viņa samulsa. — Savādi, ka es par to agrāk neiedomājos. Bet toreiz viss bija sagriezies ačgārni… man likās, ka tādiem sī​kumiem nekad vairs nebūs nozīmes. — Par ko jūs raizējaties? — Pakalns piecēlās un pienāca tuvāk. — Varbūt es varu palīdzēt? Jūs zināt, ka man šis un tas iespējams. — Viss būtu labi, ja šai lietā būtu iejaukta es viena. Bet viņi nav kautrējušies pieskarties arī jums. Lūdzu, lasiet! — Liāna pasniedza Pakalnam laikrakstu. Jaunā Spēka atradēja romāns ar daiļu filmu zvaigzni. Sensacionālā noskaņā tur bija aprakstīta Liānas ierašanās Rīgā, viņas iepazīšanās ar Pakalnu un romantiskā dzīve slavenā izgudrotājā savrupmājā. — Jau vairāk kā gadu daiļā māksliniece bauda lielā zinātnieka draudzību un viesmīlību. Šķiet, ka šai idillei paredzams ļoti romantisks noslēgums. Tādā gadījumā (par ko mēs nešaubāmies, ņemot vērā notikumu līdzšinējo gaitu), iespējams, ka prominentais pāris savā kāzu ceļojumā apmeklēs Liānas Vilmoras dzimteni un mums būs izdevība apsveikt savā vidū 20. gadsimteņa ģeniālāko vīru. Pakalns piespiesti pasmējās. — Ja zeme un debesis pārvērstos, žurnālisti tomēr paliks tādi paši, kā bijuši. Ko tu viņiem padarīsi. Sakiet — kas jūs šai lietā visvairāk uztrauc? — Es jums esmu negribot sagādājusi nepatikšanas. Jūsu vārdu sāk vazāt pa avīzēm tādā sakarībā, kas jūs varbūt aizskar. — Bet tas taču nav nekāds šķērslis jūsu braucienam uz dzimteni. — Ja mani mazāk pazītu, ja es nebūtu nekas, tad varbūt. Bet jūs laikam nepazīstat amerikāņu uzskatus šādās lietās? — Kaut ko dzirdējis esmu. Kādas sekas var būt šim rakstam, pēc jūsu domām? — Taisni tādas, ka es vairs nevaru braukt mājās ar Rīta Zvaigzni. Amerikāņiem pietiek, ja neprecēts vīrietis kadu brītiņu uzturas neprecētas dāmas istabā, lai to uzskatītu par saderināšanos. Es esmu nodzīvojusi veselu gadu zem viena jumta ar jums … un bez mums šai namā nedzīvo neviens cits cilvēks. Jūs saprotat? Tas ir tāds apstāklis, ko savādāk nevar atrisināt kā . . . — Hm, jā … — Pakalns norūca. — Vārdu sakot — skandāls. Un pie visa vainīga mana neapdomība. Bet kas notiktu, ja nu jūs tomēr aizbrauktu tur un žurnālistu loģiskais pravietojums nebūtu piepildījies? — Labākā sabiedrība mani vairs nepazītu, visas durvis būtu cieti. Manas filmas ignorētu, uz sabiedriskās domas spiediena man vairs neļautu strādāt. — Un lai tas nenotiktu, kas būtu jādara? — Tas, ko viņi gaida, — jāapprecas. Pamatīga pauze. Pakalns staigāja no viena mājas gala līdz otram, lāgiem it kā taisījās apstāties un kaut ko teikt, bet nevarēja saņemties. Palaikam pazibēja kāds šķelmīgs acu skals viņam aiz muguras, jautrs un ne​mierīgs. — Hm, jā… — viņš beidzot izmocīja. — Jūs tiešām esat nepatīkamā stāvoklī. — Tāpat kā jūs. — Taisnību sakot. . . man šai lietā nepatīkama ir tikai viena puse . .. — Tāpat kā man. — Es domāju to, ka žurnālistu minējumi… ka tas, ko viņi sagaida . .. nesaskan ar jūsu vēlēšanos. — Bet es to pašu domāju par jums.


— Tas ir — kā? — Pakalns apmulsa. — Vai tad jūs vēlaties, lai . .. lai viņiem būtu taisnība? — Un jūs? — Es? Jā, protams, es to vēlētos, bet tam taču nav nozīmes. ■— Ir gan. Jo es vēlos tieši to pašu. — Es baidos, ka jūs mani pārprotat. Es nerunāju par kaut kādu pieklājības upuri, par nodevu jūsu tautas aizspriedumiem, bet par to, kas visu šo laiku manī dedzis. Liāna … vai nu jums tas patīk, vai nepatīk, bet es taču esmu jūs mīlējis visu, visu laiku… jau tad, kad jūs vēl nebijāt atbraukusi. Manis pēc varat smieties par to un stāstīt citiem, bet tā tas ir. Viņš izvilka nēzdogu un slaucīja nosvīdušo pieri. — Es smiešos gan, bet citiem nestāstīšu. Jo vienu lietu jūs vēl neesat atskāris. — Kas tā par lietu? — Tas, ka tu esi neticīgais Toms, un vēl tas, ka tevi nemaz nevar nemīlēt. Tikai tad viņš ticēja. 1930. g. 1939 g.


Komentāri «Atbrīvotais zvērs» «Atbrīvotais zvērs» ir pirmais Viļā Lāča romāns. Par romāna tapšanu V. Lācis rakstā «Divas sastapšanās» [4] stāsta: «Pēc kāda laika (t. i., 1930. gadā. — B. G.) es apciemoju Andreju Upīti viņa dzīvoklī Rigā. Personīga sarunā viņš sīkāk analizēja manas noveles («Sieviete». — B. G.) stiprās un vājās vietas un beigās ieteica pievērsties prozas lielajām formām — mudināja uzrakstīt lielāku stāstu vai romānu, jo, pēc viņa domām, tieši tajā virzienā vislabāk varēšot izpausties manas literārās dotības. So sarunu es nekad neaizmirsīšu. Andreja (Jpīša padomam es paklausīju un pievērsos romānam. Tāpat kā manu pirmo noveli, viņš iespieda «Domās» arī manu pirmo romānu, un, lai gan tas vēl bija uzskatāms vairāk kā jauna rakstnieka spalvas vingrinājums un mazāk kā gatavs literārs darbs, pateicoties šim mēģinājumam es uz visiem laikiem cieši sadraudzējos ar to daiļliteratūras žanru, kurš pēc tam kļuvis par galveno un vistuvāko manā rakstnieka dar​bībā.» Par šo pirmo iepazīšanos ar Vili Lāci un viņa agrīno daiļradi, par jaunā iesācēja dedzīgo protestu pret tālaika latviešu buržuāzisko literatūru stāsta arī Andrejs Upīts rakstā «Vilis Lācis un viņa proza»[5]: «konstatējis buržuāziski nacionalistisko romantiķu literāro nevarību un aprobežotību, viņš žēlojās par plašāka vēriena trūkumu arī demokrātiskas opozīcijas literatūrā, runāja par tās izvirzīto psiholoģisko problēmu šaurību un par rakstnieku nespēju ieviļņot plašākas lasītāju masas ar droši uzstādītu sociālās un individuālās dzīves problēmu atrisinājumu beletristikā. Protams, pašam viņam bija vesela kopa gatavu rokrakstu, domātu taisni tādam nolūkam — sakustināt mūsu miegaino literatūras dzīvi, bet ar literatūras palīdzību saviļņot mietpilsonisko interešu un ieraušanas dziņu apmaktās sabiedribas prātus. Zināms, nekādus noteiktus sociālus vai idejiskus mērķus šie literārie sapņojumi un pārdomas vel neuzrādīja, bet pieviika uzmanību ar jauneklīgo protestu pret pastāvošiem apstākļiem vispār un ar kaislīgu ceļa meklējumu uz lielākiem plašumiem. Tā nesapņoja romantiķis trauksmē uz nezināmām saulainām tālēm un prom no šīs apnikušās pasaules, bet sevi vēl neapzinošs reālists ar karstu mīlu pret izkropļoto cilvēka personību, kas alka šīs pašas zemes dzīves atsvabināšanu no kapitālisma važām.» Romāns «Atbrīvotais zvērs» pirmo reizi iespiests žurnālā «Domas» 1930. un 1931. gadā. Pirmā daļa ar virsrakstu «Pasaule sliedēs» — 1930. g. 6.—10. nr., otrā daļa «Pasaule izlēkusi no sliedēm» — 1931. g. 1. — 12. nr. 1939. gadā «Atbrīvotais zvērs» iznāca atsevišķā grāmatā (Rigā, «Kaijas» izdevumā, kā Viļā Lāča Romānu 3. grāmata) stipri pārstrādātā veidā. Vēstulē A. Kannilim-Pilskalnam V. Lacis 1939. gada 9. jūnijā raksta: «Pie «Atbrīvotā zvēra» nostrādāju pusotra mēneša — tas pēc kādām nedēļām iznāks.»[6] Galvenie pārveidojumi grāmatas izdevumā šādi. 1. Fašistiskās cenzūras spaidu dē| svītroti asākie buržuāziskās Latvijas un vispār kapitālistiskās iekārtas sabiedriski politisko apstākļu raksturojumi. 2. Svītrots lielāks skaits mazsvarīgu detaļu un epizodu, panākot stingrāku kompozīciju un spraigāku sižetisko risinājumu. Atmesti daļu virsraksti («Pasaule sliedēs» un «Pasaule izlēkusi no sliedēm»), kā arī nodalu iedalījums apakšnodaļās (tagad šīs apakšnodaļas atzīmētas ar trim domu


zīmēm). 3. Redakcionāli labota valoda un stils, kur ievēroti apmēram tie "paši principi, kas 30. gados, pārstrādājot triloģiju «Putni bez spārniem». 4. Pierakstīts turpinājums par «Taisnības valsti», un tādējādi pārveidota visa romāna koncepcija. Tā kā «Atbrīvotais zvērs» šajos Kopotajos rakstos iespiests pēc 1939. gadā publicētās grāmatas (otrā izdevuma) teksta, sniedzam nozīmīgākos (svītrotos un pārveidotos) fragmentus no romāna pirmpubli​cējuma žurnālā «Domas». Pirmā daļa Pirmpublicējumā pilnīgi pretēja motivācija ir romāna ekspozīcijai. Nevis Sniedziņš Pakalnu aicina un pierunā ierasties Krustiņu viesībās, bet Pakalns pats, Sniedziņu un visu šo sabiedrību kaitinādams, dodas viņam līdz. Rūdolfs Sniedziņš apstājas. Es redzu, viņš novelk cimdu. Tātad mana audience pie nākošā Paganini ir beigusies. — Man loti žēl, ka nevaru šovakar ilgāk kavēties. Tieku gaidīts solīdā sabiedrībā. Būs tāds mazs vakars, neviena sveša. Starp citu, tevi varbūt interesēs zināt, tur būs mūsu vecie skolas biedri, Zvejnieks un Krustiņš. Pēdējais taisījis kārtīgu karjeru — tagad viņš ir galvenā štāba kapteinis. Zēl, ka arī tu nevari ierasties. Būtu visi vecie lcniķieši kopā. Mans draugs jau atguvis smieklus. Viņš drīz bus nokratījis pelēko zirnekli, kurš nekaunīgi lien viņam aiz kakla. Bet mazais Melisto pēkšņi pavisam zaudē prātu. — Ej arī tu! — viņš musina. — Kas par to, ja tevi nelūdz? Sagādā sev to prieku un sarīko saviem draugiem mazu pārsteigumu. Ja Sniedziņš būtu mani uzaicinājis iet viņam līdzi, pat ja viņš mani ar vispatiesāko neatlaidību pierunātu, es varbūt atteiktos un neietu. Bet tagad, kad viņš jau dreb drīzā atbrīvošanās nojautā, es pārvēršos niķīgā zēnā. Man patīk viņu kaitināt, visus viņus. Un es liekos nere​dzam sniegto roku. — Hm, šovakar man patiešām nav kur skriet. Vai zini, Rūdoll, es tomēr varu jums sagādāt šo mazo prieku. Jā, es katrā ziņā iešu tev līdzi. Nemaz nepateicies, man jau pašam arī gribas satikt vecos drau​gus. Ejam! Bālajā sejā atspoguļojas izsamisums un lūpa raustās tik enerģiski, it kā melnā majestāte ar izkapti jau stāvētu aiz muguras. Arī smiekli vairs neskan. Protams, viņš runā kaut ko par neveiklu situāciju, parašām, slēgtu vakaru, ielūguma trūkumu, bet es savā atkalredzēšanās priekā esmu kļuvis pavisam vientiesis. Es tikai jūsmoju par gaidāmo satikšanos. Mans mazais Melisto zviedz kā pērnais kumeļš. Un tad mēs klusam abi. Sākas drāma. («Domas», 1930. 6. nr„ +3. Ipi>.) Sabiedriski daudz asaks ir Oskara Krustiņa (viņš nestrādā sava tēva uzņēmumos, bet ir galvenā štāba kapteinis) raksturojums, ar kuru ironizēts par buržuāziskās Latvijas armijas virsniecības privilēģijām, ārišķībām un sekošanu franču militārajam tonim. Ierodas kapteinis Krustiņš ar Lāčplēsi pie krūtīm. Visa sabiedrība neviltotā sirsnībā apsveic brašo virsnieku. Sis Krustiņš mācās franciski. Viņu sūtīs uz Francijas kara akadēmiju, un, kad tas atgriezīsies, viņu paaugstinās par pulkvedi. Ne tik vien kā dāmu modes mēs izrakstām no Parīzes. Divbērnu sistēmu jau sen ar labiem panākumiem praktizē visa mūsu inteliģence. Un tagad mēs


akceptējam arī franču militāro toni. Lai dzīvo Alarianna.' Tumšzilais mundieris ar attiecīgiem spožumiem patīkami kontrastē melno fraku un smokingu pulkā. Krustiņa viduklis ir iežņaugts, krūtis nopolstētas, pleci paplašināti. Man šķiet, viņš valkā korseti. Viņš ir tikai pāris gadu vecāks par mani, bet kas viņam par varenu bruņinlecisku briedumu! Viņš audzē mazas ūsiņas. viņa taisnais augums ir tik izmun- sturēts kā manekens no drēbju veikala. Un, kad viņš skūpsta dāmām rokas, tas pieliec tik galvu un mazdrusciņ plecus. Viņa mugurkauls paliek taisns kā svece. Visus viņš te pazīst, ar daudziem tas ir uz «tu». Oskars Krustiņš labi pārzin mīmikas mākslu. Zināmos brīžos viņam jābūt stingram priekšniekam, citreiz personilicētai nopietnībai un vēl citu reizi uzmanīgam apakšniekam, kurš saprot starpību starp mazo un lielo zvaigzni uz zīmotnes. Šoreiz viņam nav tāda norādījuma, pēc kura varētu ieņemt attiecīgo toni. Viņš tiešām nezin, vai es tam sagādāju patīkamu vai nepatīkamu pārsteigumu. Mans brūnais uzvalks nav nekā laba vēstnesis. Viņš ir tik smalkjūtīgs, par sevi tas nerunā nevienu vārdu. Bet tas viņam nemaz nav jādara. Sis Lāčplēsis un viss šis mundieris stāsta par kara gaitām, par ierakumiem, Bermontu, komunistiem. Nāve ir pūtuši viņam virsū savu elpu, viņš ir bijis pelēks un dzeltens, bet kliedzis: «Lai dzīvo! Nost!» Es jautāju, kāds muižas centrs ir viņam piešķirts, un mans draugs asi paskatās manī. Viņš kodelē savas mazās ūsiņas, un viņam ir tik nepatīkami. Nu, protams, viņa nopelni ir pienācīgi novērtēti. Ir ari viņam muižas centrs. Un tur viņš esot ierīkojis priekšzīmīgu lopkopību. Tas esot liels plus visai mūsu lauksaimniecībai, ka inteliģencei dota iespēja pielietot savas spējas tur, kur agrāk darbojās tikai vistumšākie tautas slāņi. Visdažādākās, pārbaudītās teorijas tiekot plaši popularizē​tas tautā. Jā, arī es to zinu. Mums ir ārzemju bulli, ērzeli un kui/i. Latvijas ārēs aug jaunas lopu sugas, viņām ved ciltsgrāmatas. Seno, nonikušo kustoņu vietā zonas lopu aristokrātija. Un līdz ar viņu dzimst jauna šķira — inteliģentie govju slaucēji. («Domas». 1930, 7. nr., 116.—117. Ipp.) Viesībās pie Krustiņiem Eduards Pakalns vēršas pret Tautu Savienību, atmasko tās viltus demokrātiju. Tautu Savienība, kā zināms, bija starptautiska organizācija, kas nodibinājās 1919. gadā un apvienoja gandrīz visas lielākās Eiropas kapitālistiskas valstis. Tās statūtos bija paredzēta cīņa pret bruņošanos, bet īstenība šī savienība bija paklausīgs ierocis angļu un franču imperiālistu rokās, un tāpēc tās darbība atbruņošanās laukā bija nesekmīga, jo imperiālistiskās valstis, vārdos atbalstīdamas atbruņošanos, drudžaini gatavojās jaunām agresijām. So pretrunu starp imperiālistu vārdiem un darbiem atmasko Vilis Lācis. Pie galda alkal liek runāts. Nacionālo tematu vietā tiek cilāti internacionāli. Ministrijas sekretārs Zvejnieks, pati kompetentākā persona mūsu sabiedrībā, runā par Tautu Savienību un miera politiku. — Briāns! — viņš teic, un pati dievības nojauta pilda mūsu sirdis. — Pasaules karš, šī lielākā asinsizliešana visā cilvēces vēsturē, ir beidzot pierādījis kara neprātīgumu. Tautu savstarpējās attiecībās dzimst jauns laikmets — juridiskās saprašanās un miera ēra. Tautu Savienība — pirmais solis uz nākotnes pasaules valsti. Mēs, mazās valstis, kā drošā aizvēnī varam uzticēties Tautu Savienības aizsardzībai pret katru patvarību. Lielie politiķi, lielie miera pravieši nes jaunu rītu pēc bezprātī​gas murgu nakts. Tik augsti cilvēcīgu lielu priekšā visi sajūt tā kā bijību. Es sasmalcinu putna spārnu, bet mēle nevar rimt. Un vai man pavisam vajadzētu kaut ko runāt šiem svešajiem ļaudīm? Viņus es tikpat nepārliecināšu. — Kungi, — es nenociešos, — Tautu Savienība ir lielākais lellu teātris visā pasaules vēsturē. Vēl nekad lielie ziloņi nav mānījuši sīkmaņus zem tik cildenas izkārtnes. Jūs sakāt — mazās un jaunās


valstis var justies kā drošā aizvēnī. Tā viņas arī jūtas. Mazam valstīm jau nevar būt nekāda imperiālisma. Viņas tikai gribētu izkopt savu saimniecisko dzīvi, radīt savu kultūru un visādi sasniegt to, ko vēstures likteņi tām līdz šim nav jāvuši. Tautu Savienībā un pasaules miera praviešos tās redz savu mērķu nodrošinātājus. Bet lielo interesēs nav nekas vairs par kultūru un citām abstraktām lietām. Viņu smadzenes vairāk nopūlas ap pasaules kartes pārveidošanu. . . Pirmais cīņas rounds, pasaules karš, ir garām. Viņi ir noguruši. Viņiem vajag atpūsties, un tas prasa laiku. Otrā roundā viņi nevar iet tik nespēcīgi. Ko darīt? Hā. vai tad mums nav Tautu Savienība? Pasaules varenie sabrauc uz masku balli Zenēvā, taisa dziļus reveransus viens otra priekšā. Glaimu lielmeistari apber viens otru ar laipnībām. Ieslēgušies sēžu kabinetos, taisa kādu tur politiku. Maziņie berzējas pa kājām un ar saprotamu lepnumu plātās par saviem panākumiem. Visas pasaules prese spēlē šajā maskarādē patētisku iokstrotu. Anglija saķeras ar Japānu, Francija apkampj Vāciju, Itālija — Poliju, un visi sīkmaņi ieķeras lielo dejotāju svārku stūros. Jautrā karnevāla šalkoņa pārlido visu pasauli. Bet pa to laiku drudžaini strādā laboratorijas. Tur izgudro vienu gāzi nāvējošāku par otru, vienu sprāgstvielu postošāku par otru. Tiek būvētas milzīgas gaisa un jūras llotes. Ieroči tiek trīti tik asi kā bārdas naži. Visa pasaule taisās kā uz Bērtu/u nakti, bet Zenēvā dejo lokstroktu. Un, lai cilvēces liekulībai uzliktu kroni, laiku pa laikam tiek sasauktas atbruņošanās konlerences, kurās valda gan pesimistiski, gan optimistiski garastāvokli. Nolemj gremdēt vecos, no modes izgājušos dred- nautus, kuriem nākošā karā vairs nebūtu nekāda nozīme, lai viņu vietā atklāti varētu būvēt jaunos jūras briesmoņus. Kuri atbilstu visām cilvēku nāvēšanas prasībām. Es, kungi, nepavisam neesmu sajūsmināts par miera apustuļu psalmiem. Kamēr katrs cilvēks par sevi ir egoists, tikmēr arī lautas un valstis nebūs nekas cits kā savu pilsoņu egoisma kopsumma. Tikmēr nerimsies kari un varmācibas. Visa līdzšinējā cilvē​ces vēsture ož pēc asinīm, un mēs esam pieraduši pie šīs smakas. Bet tad es redzu, ka mani vārdi samaitā dāmām apetīti. Viņas sāk šķebināties, un es atkal ķēros pie putna spārna. Es laikam esmu noreibis no tām pāris glāzītēm konjaka, kuras esmu dzēris. Tāpēc tāda pļāpība. Es klusēju. Runā citi… — Pasaules likumi nav vienā dienā grozāmi, — teic mājastēvs. Tieksmes, kādas ieaugušas cilvēcē, nosaka normālo dzīves kārtību. Cilvēces rīcībā nav tāda laktora, kas spētu ātri ienest kādas radikālas pārmaiņas pasaules iekārtā. Viņš atvelk elpu, bet mēs klustam uzmanīgi. Es sagaidu kādu pārgudrību, kuru šis brangais kungs visā klusībā izauklējis. Viņš arī ne​liek ilgi gaidīt. — Pasaulē ir inteliģence un masa, krējums un piens, iiziskais un intelektuālais. Ilgi vēl pastāvēs vadoņi un vadāmie. Cilvēka īpašības, gara spējas un tieksmes nosaka viņa lomu cilvēces dzīves aparātā. Uzņēmīgākie joprojām organizēs pasaules dzīvi, tirgosies un vadīs lielo uzturas cīņas kampaņu. Materiālā diktatūra vienmēr atradīsies to rokās, kuri caur saviem organizatoru un komersantu talantiem būs koncentrē​juši pasaules materiālās bagātības savās rokās. — Sī diktatūra var loti viegli palikt par tukšu skaņu. — Jūs domājat — ar revolūciju, teroru, asinīm utt., Pakalna kungs? — Nepavisam. Kungi, ir sen zināma patiesība, ka, jo vairāk kāda prece ir pasaules tirgū, jo lētāka tā. Kad viņas sāk trūkt — viņas cena ceļas desmit, pat simtkārtīgi. Arī strādnieks ir tāda prece darba tirgū. Jums ir daudz, daudz šīs preces. Jūs variet izmeklēties tos labākos, lētākos un derīgākos. Jūs vienmēr gādājiet, lai šīs preces netrūktu. Mu- dinājlet augļoties un vairoties. Jūs slavējiet ģimenes godu. Daudzbērnu ģimenēm maksājiet prēmijas. Un vienmēr nāk un nāk klāt jaunas strādnieku rezerves. Bet tas nu jums ir jāatzīst, ka arī masa sāk ievērot modernās zinātnes sasniegumus grūtniecības ierobežošanā. Strādnieks laiž pasaulē tikai tik daudz bērnu, cik tas viņam pašam patīk. Bieži viņš nemaz neatstāj pēcnācējus. Padomu punkti, kurus jūs ierīkojiet pilsētās; brošūras, kuras


liek izplatītas tautā, var izrādīties loti liktenīgas. Drīzā laikā var mazināties darba spēka piedāvājumi. Un padomājiet, ja nu masa apzinīgi atturētos no vairošanās, kas tad notiktu? Strādnieks kļūtu arheoloģisks retums. Materiālā diktatūra ar visām savām bagātībām būtu nulle . .. («Domas», 1930, 7. nr., 121.—122. Ipp.) Stāstot par Eduarda Pakalna darbu ķīmiskajā fabrikā, atsegta buržuāziskās inteliģences divkosīgā seja, parādīts, ka zem fabrikas inženiera ārējās kulturālības maskas slēpjas zems, despotisks, neiecietīgs strādnieku izdzinējs. Kā tāds (t. i., ķīmiķis, kas beidzis tehnikumu. — B. G.j es nedrīkstu ar strādniekiem ielaisties tuvākās sarunās, no manas galvas jāizvēdina katra brīva doma, un lasīt es drīkstu tikai legālus, atzītus laikrakstus. Tāpēc es katru rītu paņemu līdzi vēlamo numuru un pusdienas laikā lasu elastīgi glaimīgos ievadrakstus. Inženieris lasa «Latvi», bet viņš arī ir pavisam cita kalibra cilvēks. Es esmu šeit nostrādājis jau vairāk gadu, un, ja vien nenotiks kāds brīnums, gtrādāšu vēl desmitiem gadu. Daudz ko es sāku saprast, bet viena otra lieta tomēr man paliek neizprotama. Varbūt es esmu vientiesis, bet šo lielu es nekad nesapratīšu. Mūsu inženieris ir jauns cilvēks. Viņš ir bijis ārzemēs un lasījis loti daudz grāmatu. Es zinu. ka viņš ir arī loti sirsnīgs cilvēks. Reiz redzēju, cik mīli viņš tērzēja ar kādu jaunu dāmu un beigās pat noskūpstīja viņai roku. Arī smiet viņš prot, un reizēm viņa acis kjūst sapņainas. Neapšaubāmi, viņš ir jūtu cilvēks, tam ir sirds un pilnīgi vesels prāts. Bet šodien es viņu redzēju tādu, kādu pal sapņos nebūtu cerējis ieraudzīt. Liela tāda. Pāris strādnieku izcēla no auto ellas mucas. Parasti tiek nolikti divi apaļi, apkalti koki pret auto kurvja malu un tad pa šiem kokiem mucu lēnām vel zemē. Arī šodien tāpat bij nolikti koki un dažas mucas noveltas bez traucējumiem. Bet tad, veļot vienu no pēdējām, koks pēkšņi salūza un muca smagi nokrita zemē. Dibens bij izsists, un viss saturs, kāda neizstrādāta ella, izlija zemē. Vainīgs tur nebij neviens, koks taču bija pilnīgi vesels. Neviens nevarēja saprast nelaimes cēloni. Un jaunais inženieris? Cilvēks ar jūtām, ar sapņainām acīm un gaišu prātu? Sis sirsnīgais cilvēks pēkšņi pietvīka kā biete, uz pieres uzpampa dzīsla. Viņš sāka kliegt aizsmakušā balsī, spārdīdams kājām saejloto zemi. — Diedelnieki, mērkaķi! Vai jūs gribat izpostīt mūsu fabriku? Pie velna es jūs visus aiztriekšu, jūs varēsit pa ielām suņus sist! Kur vēl ir redzēta tāda nolaidība — tīšā prātā sil mucu kopā! Vanckari — ar Iela nagiem jūs gribat strādāt! Eh!. . . Viņš ir izglītots cilvēks, viņš visu redzēja savām acīm, un to nu es nevaru saprast, kā tāds cilvēks kā viņš, cilvēces labākā izlase, var atļauties kaut ko tādu, dot pilnu vaļu savai nervu kaprīzei. Ai vienu lēcienu nolēkl no savas kulturālās savaldības augstumiem! Kā sastinguši stāv nobijušies strādnieki. Vērīgām padevīga suņa acīm tie vēro sava pavēlnieka jūtu izplūdumu. Viņi izskatās tik vainīgi, un pie sevis tie varbūt nodomā, ka pašu vaina vien ir. Tie neuz​drīkstas teikt kādu vārdu savā labā, jo tas, tikai vēl vairāk satracinātu jauno inženieri. Negaiss ir gandrīz rimis. Pie velna neviens tos vairs nedomā triekt, jo galu galā viņi ir labi strādnieki. Bet es esmu kā apmāts. Mani taču neviens nelamāja, es varēju arī klusēt. Bet es lienu barā un uzņemos cēlā patiesības sarga lomu. — Inženiera kungs, šie vīri taču nesvieda mucu zemē. Viņi nav atbildīgi, ja kokam patīk lūzt. Jūs taču pats visu redzējāt. Inženieris, kurš dāmai skūpstīja roku, pagriež pret mani baltas acis. Es zinu, viņam ir kauns, un es esmu viņu kauninājis. Bet viņam ir dusmas par savu kaunu, un uz nelūgto kauninātāju viņš vērš savu dusmu pērkoņus. — Kas Jums par dalu, Pakaln? Man liekas, jūs savu degunu bāžat nevietā. Taisāties, kā tieciet! Vai jūs dzirdiet — taisāties, kā tieciet pie sava darba. Ja jūs vēlreiz kaut ko tādu at/ausaties, es par


jums runāšu direktoram. Es neesmu apakšnieks, un manās interesēs ir netikt izsviestam uz ielas. Es murminu kaut ko neskaidru, atvainojos un eju. Es esmu kā nokaunējies suns, kurš aiz pārskatīšanās rējis savu saimnieku. («Domas». 1930. 8. nr.. 211.—212. I|>;> ) Pirmpublicējumā nav profesora Krūzmaņa tēla. Koncentrēto barību atrod Pakalns pats. Tas, ko tagad pirms nāves Krūzmanis stāsta par saviem atradumiem un pētījumiem, sniegts kā Pakalna atmiņas par jaunības dienām Sibīrijā, kur līdzīgā kārtā viņam radusies doma par koncentrēto barību. Sai sakarā plašāk atklāta Pakalna biogrāfija, kā arī buržuāziskās Latvijas apstākli ar tajā valdošo strādnieku pārproduk​ciju un bezdarbu. Appelējušās piepes Sibīrijas stepē man deva pirmo ierosinājumu, un neprātīgā iedoma vairs nedeva mieru. Es nodevos savām ķīmijas un lizikas mācībām ar tādu azartu, ka beidzu kursu (tehnikuma — B. G.) ar uzslavas rakstu. Man bij pagādāta viela kādā fabrikā, bet, tā kā sākās bēgļu reevakuāci/a uz dzim​teni, arī es devos līdzi lielajam gājputnu baram un atgriezos Rīgā. Ilgu laiku nevarēju atrast nekādu nodarbošanos. Uz katra sola bij redzama darba spēka pārprodukcija, un materiālās diktatūras vadoņi varēja izdarīt visizsmalcinātāko izlasi. Vairāk kā gadu pārtiku no retiem gadījuma darbiem, tad kādu laiku nostrādāju alus brūzī uz laukiem, līdz dabūju darbu savā pašreizējā vietā. Visu laiku biju galīgi piemirsis savu kādreizējo ideju, un tagad viņa atgriezās ar vēl lielāku neatlaidību. Biju zināmā mērā nobriedis savam darbam. Teorētiskās un tehniskās zināšanas man deva iespēju izdarīt dažādus laboratoriskus pētījumus. («Domas», 1930, 9. nr., 281. Ipp.) Pirmās daļas beigās, kur teikts, ka Pakalns vairs nestrādā fabrikā, bet klaiņo pa pilsētu un vēro cilvēku dzīvi tās daudzveidībā, pirmpublicējumā šī daudzveidība notēlota. Parādītas dažādas sabiedrības aprindas, ar kurām Pakalns savos klaiņojumos sastopas. Vissatricinošākā aina atklājas ostā, kur kuģu krāvēju darbs ir līdzīgs katorgai. Ostas strādnieku smagos darba apstākļus, priekšstrādnieku rupjību un kuģu īpašnieku necilvēcību rakstnieks notēlojis loti pārliecinoši un reālistiski. Tādējādi jau pirmajā Viļa Lāča romānā aizsākas ostas strādnieku darba tēma, kas vēlāk plaši izvērsta gan triloģijā «Putni bez spārniem», gan vēl daudzos citos viņa darbos. Otrā dala Pirmpublicējumā ši romāna da|a ievērojami asāka, atmaskojošāka nekā grāmatas izdevumā. Vilis Lācis te vēršas pret vairākām kapitālistiskās iekārtas negācijām un jo sevišķi pret buržuāziskās Latvijas viltus demokrātiju, tās padevīgo kalpošanu Rietumeiropas imperiālistu interesēm. Visspilgtāk šī kritizētāja līnija izpaužas tur, kur rādīta cīņa pret Pakalna izgudrotā Jaunā spēka ieviešanu dzīvē. Pirmpublicējumā īpaši uzsvērta latviešu buržuāzijas centība cīņā pret Jauno spēku, kā arī turpināta jau romana pirmajā daļā aizsāktā Tautu Savienības reakcionārisma atmaskošana. Cīņa pret Pakalna izgudrojumu sākas tieši Zenēvā, jo tā, kā zināms, bija Tautu Savienības organizatoriskais centrs. «Lielie miera pravieši salidoja Zenēvā un veselu nakti sēdēja pie apaļā galda» («Domas», 1931, 1. nr., 17. Ipp.). Tāpat par viru, kas dodas uz Rīgu, teikts, ka las ir francūzis no Zenēvas un «Viņa vārdam ir maģiska skaņa. Viņš saka: «Es domāju…» — un visi noliec savas galvas zemu jo zemu domu likumdevēja priekšā. Viņa domas ir likumi, viņa slēdzieni — patiesība» («Domas», 1931,


1. nr., 19. Ipp.). Šim franču diplomātam ir visciešākie sakari ar Latvijas kapitālistiem. Par savrupnamu, uz kuru viņš, Rigā ieradies, dodas, teikts, ka tas «nav nekāda ministrija vai sabiedriska ēka, bet Rīgas bagātākā pilsoņa īpašums» («Domas», 1931, 1. nr., 18. Ipp.). Te tad arī notiek slepenā apspriede. Ja grāmatas izdevumā diplomātā un Pakalna sarunai nav neviena liecinieka, tad pirmpublicējumā šajā apspriedē piedalās visas buržuāziskās Latvijas valdošās virsotnes. Deputāti, ministri, ģenerāji un prolesori nopietnā klusumā sēd blakus rūpniekiem, tirgotājiem un namu īpašniekiem. Viss Latvijas zieds vienā puķu podā. Telegrāfa direktors apsedies blakus policijas pre/ektam. («Domas», 1931, I. nr., 19. Ipp.) Un visus šos ārēji smalkos un liekulīgi laipnos dižvīrus vieno kopīgs naids pret Pakalna izgudrojumu. Eduardu saņem svinīgi laipni. Ģenerāli un ministri steidzas spiest viņa roku. Fabrikanti un kuģu rēderi grib sēdināt to sev blakus. Viņi ir tik laipni, lai gan žults tiem sen jau pludo pāri. Ar laipnību tie steidzas sapīt drošā jaunekļa rokas un kājas. («Domas», 1931, 1. nr.. 19. Ipp.) Pirmpublicējumā daudz plašāka ir ārzemju diplomāta runa, ar kuru rakstnieks atklājis buržuāzijas prettautiskās intereses, rupjo, nežēlīgo un viltīgo cīņu par savas kundzības saglabāšanu uz miljonu darba​ļaužu nabadzības un izmantošanas rēķina. Cienītie kungi! Atzīdami jaunā izgudrojuma milzīgo nozīmi, mēs tomēr esam spiesti neaizmirst varbūtējās sekas, kādas varētu celties, ja šo izgudrojumu pielietotu. Mums pie šīs lielas jāpieiet ar vislielāko nopietnību. . . Mūsu, kas te esam kopā, ir tikai maza daļiņa no visas tās sabiedrības dajas, kurai šī izgudrojuma 'nemaz nevajag. Kungi, mūs nemoka bads, mēs varam dzīvot arī bez Jaunās vielas, u/i mūsu pašreizējā dzīve uzrāda nenoliedzamu komlortu. Jo mēs ar savu uzņēmību un attiecīgiem talantiem esam noorganizējuši pasaules dzīvi tādu, kāda tā ir. Ar mūsu gādību ir radusies rūpniecība, tirdzniecība un kultūra. Kungi, es domāju, ka šeit varu runāt pavisam atklāti, kā pats ar sevi. Mēs savu labklājību dibinām uz masu bezizejas rēķina. Lēts darba spēks padara visu pasaules tehnisko darbu, kas rada vērtības. Sim darba spēkam ir liela vajadzība pēc darba un pelņas. Lai cik maza šī pe/ņa — masa ir spiesta sevi pārdoties, jo viņu moka bads. Kungi, kas tad nu notiks, ja masai vairs nebūs bada? Pati nepieciešamākā vajadzība būs likvidēta, viss šis noskrandušais pūlis sāks daudz vienaldzīgak atsaukties uz mūsu aicinājuma pie darba. Tik lēti kā līdz šim neviens mums nestrādās. Mēs būsim spiesti maksāt pilnu darba vērtību, mums būs lūgtin jālūdzas tumšie ļaudis, lai tie nāk un strādā pie mums. Mūsu pc/ņa kļūs maza, mūsu dzīvei nebūs tāda komlorta kā līdz šim. Mēs būsim tie cietušie, kurus šis izgudrojums novedīs pie bankrota. Un varbūt ka šajā Jaunā vielā slēpjas vēl pavisam citas, nezināmas briesmas, kas mūsu dzīves iekārtu spējīgas grozīt pašos pamatos. Kungi, tas ne​drīkst notikt! Visu paēdušo interesēs stāv, ka šis izgudrojums nenāktu laulā. Mēs nedrīkstam paši zem savām kājām aizdedzināt bumbu. V ir tikai sākums, un lieta jāglābj, kamēr nav par vēlu. Mēs, Vakcirtlro- pas pilsoņi, nospriedām visiem līdzekļiem panākt šo briesmu novciš/inu. Esmu deleģēts vest sarunas ar latvju sabiedrību, valdību un i/.<itulro tāļu Pakalnu par Jaunās vielas noklusēšanas iespējām. Kungi, Izsaku- ties. Mums jārīkojas ātri. Katra stunda var kļūt liktenīga .. . Kapa klusumā smagi elpo sabiedrība. Drūmās domās nogrimuši deputāti un iabrikanti. Vārdu prasa kokrūpnieks Mīliņš. — Kungi, augstā viesa domām piekrītu visos sīkumos. Briesmas, uz kurām viņš aizrāda, ir jau sākušas eksistēt. Es jums atstāstīšu rnazu piemēru no savu tabriku dzīves. Kā jau ziniet, vislētākie strādnieki ir latgalieši. Es savos uzņēmumos visur esmu ievedis tikai latgaliešus, un, vienīgi


pateicoties tam, manas fabrikas atmet tik pieklājīgu pelņu, par ko nebeidz brīnīties mūsu laikraksti. Un ko jūs domājiet, šorīt manā kantorī ierodas latgaliešu strādnieku delegācija un prasa paaugstina! darba algu par veselām 50 procentēm! Tas ir absurds, es, protams, uz tādām sarunām neielaidos. Paziņoju, ka sameklēšu citus strādniekus, kas strādās par veco algu. Delegāti sāka smieties man taisni acīs. Es nekur vairs nedabūšot tādus, kas par vēderu strādā. Viņiem vairs nebūšot jāēd. Tie tagad strādāšot tik, cik viņiem patikšot! Kungi, ja jau tumšais latgalietis runā tādu valodu, tad pārējie elementi, kurus jau zināmā mērā samaitājis sociālisms vai pat komunisms, tagad uzsāks īstu karagājienu pret mums. Manas domas ir tās: šo izgudrojumu nedot masu rokās un viņa atrašanu alsaukt! Pēc tam runā citi, un visi viņi ir vienās domās. Šis jaunais audzējs bez žēlastības jāizgriež no cilvēces baltās miesas. («Domas», 1931, 1. nr„ 20.-21. lpp ) Kad Pakalns nepieņem buržuāzijas piedāvājumus un neatsakās no sava izgudrojuma. Tad francūzis sarunājas ar policijas prefektu, un viņiem piebiedrojas divi ģenerā/i. Tie runā klusu un met nozīmīgus skatus uz Eduarda pusi. Tad prefekts tuvojas viņam un liek smagu roku uz pleca. — Likuma vārdā es jūs apcietinu! Katrā pusē nostājas pa ģenerālim. Tiem rokās kaili brauniņi. Eduardī Pakalns ir gūsteknis, un kungi uzelpo atviegloti. Jā, kā viņiem ātrāk neienāca prātā tāda izeja. Francūzis laipni smaida. Viņā vēl ir daudz tēvišķīga maiguma. («Domas», 1931, 1. nr„ 23. lpp) Tad Pakalnu izved no mājas, divu kārtībnieku apsardzībā iesēdina meln i auto un nosūta uz cietumu. Bet kungi, atbrīvojušies no Pakalna, tur​pina sarunas. Tagad Vakareiropas pārstāvis nāk ar priekšlikumiem Latvijas valdībai un sabiedrībai. — Ja Latvijas valdība spers visus solus, lai jaunā ziņa apklustu un visu, kas jau izgājis pasaulē, uzskatītu par avīžu pili, tad mēs garantējam Latvijai vislielākās priekšrocības pārējo jauno valstu starpu. Mēs solām jums ārējo aizņēmumu bez procentēm un dažu gadu laikā apņemamies pacelt Latvijas rūpniecību līdz Vakareiropas industriju zem ju līmenim … Skaisti runā valstsvīrs. Viņš izbūvē tabrikas, dzelzceļus, spēkstacijas. Pār Latvijas. klusajiem laukiem viņš liek kūpēt tūkstoš lielu skursteņu dūmiem. Ostā kauc okeāna milzeņi, tiešās tālsatiksmes līnijas kut/i. Bezgalīgu klaboņu, šķindoņu, pūšanu un zvanīšanu viņš sola visai valstij. Un ilgi sapņoto ārējo aizņēmumu, uz kuru jau desmit gadus gaida tūkstoš kredītņēmīgu viru. Par klusēšanu. Par nieka klusēšanu. .. Nopietni vīri klausās viņa skaistos vārdus. Priecīgi pukst nākošo ģenerāldirektoru un prezidentu sirdis. Visiem būs labi… («Domas», 1931, 2. nr., 114. Ipp.) Nākošā rītā laikrakstos parādās ziņa: — Mums ziņo no Rīgas, ka vēsts par jaunās vielas izgudrošanu, kas pēdējās dienās bija plaši izplatījusies, ir pilnīgi bez pamata. Latvijas valdība spērusi solus, lai noskaidrotu šīs melu ziņas izplatītājus. No dienesta atlaists dežurējošais telegrāla ierēdnis, kura dežūras laikā noraidīta sensacionālā ziņa. Rīgā nemaz tāds ķīmiķis Pakalns nav atrodams. Kāds vienkāršs labrikas strādnieks ar minēto uzvārdu izrādījies par vainīgo preses maldināšanā. Strādnieks apcietināts. Lietai dots virziens. («Domas», 1931, 2. nr., 115. Ipp.) Daudzi nenotic atsaukumam, jūt melus, no visam pasaules malām uz Rīgu joņo pieprasījumi pēc


tuvākiem paskaidrojumiem. Bet Rīga klusē. Un klusēja visi tie izredzētie, kas kaut ko zināja par Rīgas cēlo cilvēces glābējas žestu. O, šie savos svarīgajos darbos aizņemtie seri, lordi, marķīzi, doktori un direktori neatrada nekādu interesi par tādiem sīkumiem. Pū/a kaislībām tie raugās pāri, un, ja redz kaut ko nepatīkamu, tie iesprauž acī monokli un uzvelk baltus cimdus. Plenārsēdēs gtin pārrunāja kādu lietu, bet tur visi bija vienās domās. Laikraksti ziņoja par aizdevumu, kādu saņem Latvija ar Tautu Savienības gādību. Lietai bij dots virziens . («Domas». 1931, 2. nr., 115. top.) Rīgā ierodas pasaules preses pārstāvji, bet neko tuvāk neuzzin. Tad par «Rīgas noslēpumu» ieinteresējas lielākais Ņujorkas laikraksts un uzdod lietu noskaidrot amerikāņu detektīvam Kliftonam. Kliftons inkognito iebrauc Rīga. Viņa galvenais ierocis — dolāri. Viņš neiet ne uz ministrijām, ne prefektūru. Sadabūjis Centrālcietuma ierēdņu adreses, amerikāņu detektīvs tiem «tuvojās atklāti, ne kā zaglis, bet — pircējs. «Lūk, par to un to es solu tik un tik …»» («Domas», 1931, 2. nr., 117. Ipp.). Dolāru žūksnis «spēj aizlāpīt krietnu robu kura katra pilsoņa sirdsapziņā» (turpat) un Klifons gūst iespēju kamerā netraucēti saru- ties ar Pakalnu. Pakalns atklāj amerikānim sava izgudrojuma likteni, un, kad Kliftons aizgājis, «Priecīgas nojautas liek viņam (Pakalnam. — B. G.) viltīgi smīnēt, un viņš ir gatavs smiet par pelēkajām sienām un raižu pilniem kungiem. Jo viņu šķiras rijīgums, naudas kāre pati savij sev šmaugu cilpu …» (turpat, 118. Ipp ). Otra rītā Ņujorkas laikraksts Kliftona sensacionālo atklājumu izplata pa visu pasauli. Saceļas liels troksnis, kas nepatīk Rīgas kungiem. Tie sāk meklēt «vainīgos», cenšas lielo brēku pārvērst mazā zinātniskā pār​pratumā. Kāda komisija steidzīgi meklē starp universitātes profesoriem cilvēku, kas uzņemtos vainu par Jaunās vielas neatzīšanu. Veiklie zuši grib upurēt vienu profesoru. Viens pavecs zinātnieks lai atlūdzas no amata, un satracinātai presei būtu dots gandarījums. («Domas», 1931. 2. nr., 119. lpp.) Bet ministru kabinets domā citādi. Slepenā sēdē prezidents saka: — Kungi, teic prezidents, mēs esam nostādīti neveiklā situācijā. Savā neizmērojamā viesmīlībā mēs esam /āvuši zemē nākt un iet svešiem cilvēkiem, kuru nolūki nebij mūsu nolūki. Ir noticis visjaunākais — viss ir zināms. Mēs esam izsludināti par vislielākiem noziedzniekiem. Mums prasa atbrīvot Pakalnu. Pati par sevi šī atbrīvošana ir viegli izdarāma lieta, bet mūsu interesēs ir palikt tiem taisnajiem. Mums katrā ziņā jāpierāda, ka Pakalns ir kaut kādējādi ignorējis likumu un tāpēc turams apcietinājumā. Mūsu gods prasa, ka šo cilvēku uzskatītu par noziedznieku. (♦Dom.,s», 1931, 2 nr., 119.—120. lpp.) Tad par Pakalna atbrīvošanu iestājas tautas masas. Uz ielas atskan kliedzieni. Tur nekārtīgā kolonnā virzās garām pūlis. Kungi, elpu aizturējuši, klausās masas demonstrācijā: — Nost kabinetu! Atbrīvot Pakalnu! («Domas», 1931, 2. nr., 120. lpp.) Tauta ielenc cietumu, paceļas draudošas balsis. Pakalnu atbrīvo. Tauta viņu jūsmīgi saņem un, uz pleciem paceltu, aiznes no cietuma. Taču cīņa pret Jauno vielu ar to vēl nebeidzas. Ja grāmatas izdevumā (4. nodaļas sākumā) norādīts, ka šur un tur presē parādījās raksti, kas vērsās pret Pakalna atradumu un aicināja atturēties no Jaunā spēka, tad pirmpublicējuma plaši un ar spēcīgu sociālu ietonējumu notēlota šī kapitālistiskās pasaules ciņa pret Jauno vielu. V. Lācis te asi atmasko buržuāziskās valsts aparātu kā kapitālistu pelņas interešu aizstāvi, parāda tā naidīgumu tautai un reizē


uzsver arī to, ka tautu uzveikt buržuāziskais terors nespēj. Jaunais spēks, neraugoties uz represijām un vardar​bību, izplatās tautā pa dažadiem slepeniem ceļiem. Dīvainas lietas notikņ. pasaulē. Kādu dienu, kad saule, kā parasts, sildīja zemi un /audis miermīlīgi gāja savās gaitās, visās pasaules valstīs izsludināja kara stāvokli. Bez kāda motivējuma noliedza jebkuram pilsonim atstāt savas dzimtenes robežas, izņemot jūrniekus un tos, kuru darbs norita ārpus savas zemes. Diplomātiskie sakari, kā par brīnumu, turpinājās pēc vislielākās labvēlības principiem, arī tirdzniecība zēla pa vecam. Izsludināja aplenkuma stāvokli. Vakaros līdz ar saules rietu visiem vajadzēja būt savos dzīvokļos. Bija noliegta jebkāda sapulcēšanās. Laikraksti un telegrāfs bija padoti nesaudzīgai cenzūrai. Ziņu aģentūrās un tipogrāfijās dežurēja kriminālpolicijas ierēdņi. Pa ielām staigāja pat​ruļas. Parlamentus atlaida atvaļinājumā uz nenoteiktu laiku. Ķīmiskās darbnīcās un fabrikās saimniekoja slepenās kontroles komisijas. Apskaužamā vienprātībā darbojās visu zemju izpildorgāni. Un viss tikai tāpēc, ka bij kāda Jauna viela, kurai nevarēja jaut izplatīties. Ar nesaudzīgiem likuma pantiem noliedza viņu pagatavot un izplatīt. Ko pieķēra pie Jaunās vielas lietošanas, to izolēja no sabiedrības. Cie​tumi pildījās. Nebij vairs brīvu kameru. Vara sacēlās visā iespējamā diženumā. Tālredzīgie kungi vēl mēģināja glābt, kas glābjams. Ar pavēlošu žestu tie noraidīja masas no ielām. Lielās pilsētas izskatījās kā pamirušas. Reti, vientuli gājēji soļoja pa trotuāriem, nekad nesastādamles pulciņos. Uz labāko draugu sāka skatīties kā uz varbūtējo nodevēju. Tumšu neuzticību likums sēja pilsoņu sirdīs. No rīta, noteiktā stundā namus apstaigāja kontrole. Vai tam, kas neatradās savā dzives vietā! To izsludināja ārpus likuma un ieskaitīja meklējamo personu sarakstos. Pārējos, kārtīgos pilsoņus, sastādīja pul​ciņos un policijas pavadībā aiztransportēja uz darba vietām. Ap labrikām un ostām uzcēla augstas dzeloņdrāšu sētas. Pa darba laiku visus vārtus noslēdza. Kareivji ar pielādētām šautenēm pastaigājās gar namu logiem, bet iekšā, darbnīcās un pie mašīnām, stāvēja bruņoti darba uzraugi. Tie vērīgi raudzījās, ka strādnieki savā starpā nesarunātos un ar parasto cītību pildītu savu darbu. Pusdienas laikos ■strādniekus izklīdināja. Dažās dienās pasaule pārrelormējās par milzīgu cietumu. Policija, armija un visa pilsonība izpildīja brīvprātīgo cietumsargu pienākumus. Viņiem bij dota neaprobežota rīcības brīvība. Tas bij pēdējais trumpis, kuru diktēja izmisums. Savu neizbēgamo bojā eju nojauzdami, pasaules varenie un pusvarenie vairs nerēķinājās ne ar ko. Kaut novērst nenovēršamo! Kaut tautas ciestu badu! Izvarotā prese sludināja nezināmu briesmu draudus pasaulei, biedēja to ar bojā eju. Atsacīšanos no Jaunās vielas izsludināja par vis​lielāko varoņdarbu. — Cilvēks, kas gļēvulīgās bailēs bēg no bada un izvairās uzturas cīņu, nav cienīgs nest cilvēka vārdu! Pilsoņi, mūsu svētākais pienākums — uzturēt negrozītu pasaules dabisko iekārtu! Mums, brīviem cilvēkiem, pašiem sev jāsagādā pārlika! Jaunā viela mūs padarīs par zemeslodes parazītiem. Nost šo vielu! Cilvēki — cietīsim badu, tas ir visaugstākais upuris, kādu mēs varam nest par savu kultūru! Protams, to visu pateica daudz skaistākos vārdos. Zinātnieki pierādīja, ka badošanās nemaz neesot tik slikta, ar to varot uzlabot savu veselības stāvokli. Sevišķi labi tā palīdzot pret aptaukošanos. Un darbs, arī visgrūtākais, esot katra cilvēka lizioloģfskā nepieciešamība. Tas attīstot muskuļus, veicinot asinscirkulāciju un regulējot ēstgribu. Šos atzinumus izkāra uz visiem ielu stūriem. Katram strādniekam par brīvu izdalīja oliciālos biļetenus, kur blakus ievērojamu personu nāves ziņām pauda vispārgudrāko loģiku. Strādnieki lasīja,


pārdomāja un daudzi, loti daudzi ņēma visu nopietni. Vakarā visus komandās aizvadīja mājās, tumsai iestājoties, noslēdza vārtus, un tad tikai izredzētie staigāja pa ielām, rūpēdamies par cilvēces mieru un kārtību. Katru vakaru radās simtiem tūkstoši miera eņģeļu ar kailiem aukstiem un karstiem ieročiem. Tautas pēdējo reizi salieca muguru padevībā. Lai gan uz laukumiem necēla giljolīnas un karātavas, visa cilvēce raustījās kā dzelžainās knieblēs. Pie tautas pieder ari tie, kuru interešu aploks izbeidzas pie šņabja glāzītes. Tie uzņēma ziņu par Jauno vielu ar skepsi. — Ak, ko viņi niekojas! Tās visas ir tikai pasaciņas… Un lunkanā padevībā turpināja iztapt tiem. kas viņus verdzināja. Viss lielais tautas vairums smaka savos dzivok/os, uzcītīgi darīja savu darbu un kuplā korī atsaucās uz savu mulsinātāju sprediķiem. Ak, cik nu viņi bij progresīvi, šie akadēmiskie kungi! Tie pameta savus ēnainos, klusos kabinetus un nāca pie tautas. Drilloti profesori spieda sastrādatās strādnieku rokas un sauca tos par līdzīgiem. — Mēs esam vienas mātes-cilvēces bērni. Mūsu ceļi iet līdztekus. Jūs savās darbnīcās, kuģos un pie arkla, mēs — kubinetos, pie rēķin- mašīnām un uz katedriem, visi veidojam vienu. Jūs esat rokas, mēs galvas. Visiem mums ir pienākums pret savu cilti un vēsturi. Paliksim kopā! Nosmulētais ogļu dzinējs glaimots šķaudījās aiz tīkama uzbudinājuma, un pavārgusi vejas mazgātāja jutās kā premjera kundze. Nokavētā laipnība staigāja pa cietēju būdiņām. Vienlīdzības, brālības un mī​lestības apustuli skandināja to saldāko trio, kāds jebkad dzirdēts. Tautai deva laizīt medu, lai tā runātu saldi. .. Nav tomēr tādas varas, kas visus dzīves pavedienus spētu sagrābt savās rokās. Nav tādu acu, kas pārskatītu visus apslēptos kaktiņus. Neskatoties uz neredzēto teroru, neraugoties uz visas dzīves paralizēšanu, kaut kur tumsā auga sveši, nezināmi spēki. Pilsētu nomalēs, apklusušo fabriku mūros, meža biezokņos, tālu nost no ziņkārīgām acīm bija ierīkotas mazas, primitīvas laboratorijas. Pagrīdē, turpat vai paša nezvēra acu priekšā, ražoja Jauno vielu. Brīvprātīgie sakarnieki iznēsāja Pakalna formulu pa malu malām, tā nonāca pat ārzemēs. Visur dibinājās konspiratīvas laboratorijas, kas ražoja ik dienas tūkstošus un atkal tūkstošus balto graudiņu. Jaunās vielas kontrabanda ieguva arvien plašākus apmērus. No rīta. kad strādnieki gāja pie darba, Vielas izplatītāji, pārģērbušies par policistiem un kareivjiem, klejoja pa Ielām un izmantoja katru izdevību, lai pasniegtu mazos sainīšus. Katrā sainītī bija pa simts porcijām, un to varēja ērti paslēpt kabatā. Neskatoties uz vērīgo uzraudzību, strādnieki atrada iespēju pasniegt viens otram baltos graudiņus. Strādnieki sāka dezertēt. Naktīs pa vientuļām ielām tie zagās laukā no pilsētas, sasniedza nomales un izklīda pa klusajiem lauku ceļiem uz visām debesu pusēm. Strādnieki negribēja vairs ilgāk vergot. Arī zemnieks vairs neatrada nekāda prieka pie sava augsti slavētā, svētīgā darba. No rīta tas nejūcķa zirdziņu arklā un negāja laukā plēst smagās velēnas. Savu zirgu viņš palaida zaļā pļavā un pats atpūtināja ilgus gadus mocīto miesu. So cilvēku rokas bij bioloģisks brīnums. Uz plauk​stām tiem bij uzaugusi ceturtdalcollu bieza āda, kuru varēja griezt ar nazi veselām sloksnēm. Lauku policisti dūšīgu aizsargu pavadībā apjāja savus novadus, mēģināja sadzīt slinkojošos rūķus uz tīrumiem, bet visur, kur tie parādījās, mājas bij tukšas un suņi apsveica tos ar vientulīgu riešanu. Arvienu retākas palika strādnieku rindas, arvienu glaimīgākā melodijā dziedāja cilvēces glābēju koris. Ar drošām priekškaramām atslēgām šie glābēji noslēdza labriku vārtus un kazarmās stundām ilgi slu​dināja disciplīnas pamatprincipus.


Rītos un vakaros notika kareivju apskates. Tās vairs nebij apskates, bet kratīšana. Katru drēbju vīlīti izspaidīja, katru raksta galiņu izlasīja Pusdienas laikā instruktori stāvēja pie galdiem un vēroja, kā kurais ēd. Ja kāds tikai laizījās un savu kāpostu virumu līdz ar pērnajiem tārpiem salēja draņķa mucā, to nekavējoties izkratīja. Pie viena otra atrada Jauno vielu. Tos nosūtīja uz kara pārmācības iestādi. Un tomēr, neskatoties uz bargo disciplīnu, apskatēm un novērošanu, Jaunā viela neatturami ieplūda kazarmās. Viņas produkcija ar katru dienu pavairojās, brīvprātīgo izplatītāju skaits auga. Sākās dezertēšana. Ap pulku nometnēm cēla trīsasu augstas dzeloņdrāšu sētas. Pie vārtiem dežurēja ložmetējnieku grupas virsnieku vadībā. Un tomēr no rotām aizgāja veseli vadi pilnā sastāvā, līdz aiznesot savus ieročus. Ik rītus virsniekiem atlika skaitīt izirušās rindas. Palikuši bija tikai paši gļēvākie, kam pietrūka uzņēmības griezt muguru varai. Virsnieki kļuva aizvien vientuļāki. Viena revolvera vietā tie sāka nēsāt divus, pat trīs. Jauno vielu gluži atklāti lietoja zemākie policijas kārtībnieki, pat virsnieki. Ja priekšniecība sacēla skandālu, otrā rītā tie vairs neieradās iecirkņos un uz posteņiem. Savas nemījotās drēbes tie pameta dzīvokļos, uzvilka civiluzvalkus un gāja pa tumsu prom no pilsētas, prom no varas. Negantā diktatūra vairs bij kā šļupstošs bezzobu vecis, kas bezspēcīgās dusmas lamājas ar visu pasauli. Iznīcinošie noteikumi, kurus iztipināja uz ielu stūriem, nežēlīgo sodu draudi, ar kuriem tautu biedēja no bezdarbības, armiju no dezertēšanas, bij tikai tukša plātīšanās. Neviens tos nelasīja un, ja lasīja, tad pasmējās un nelikās zinis. Tad sirmajai netiklei, varai, atlika plūkt savus retos, izkritušos matus, vēl pab/austīties uz ielu stūriem, pakratīt savas izdilušās dūres un — atlūgties no amata. Galvenā štābā sanāca ģenerāļu apspriede. Visu dienu bija kārtoti armijas dalu ziņojumi, taisīti izvilkumi un saskaitījumi. Kauns bija saukt to par armiju, kas vēl bija palikusi. Sauja apātisku, sašļukušu virsnieku un bezrakstura gļēvu cilvēciņu, kas vēl joprojām bijās savas priekšniecības. Par visām divīzijām varbūt salasītos bataljons apbruņotu vīru. Trūka daudzu jaunāko virsnieku, kurus tāpat bij aizrāvusi līdz dezer​tieru straume. Pēc vairāku stundu karstas debatēšanas apspriede bija nākusi pie slēdziena: likvidēt armiju. Izsludināja dezorganizācijas pavēli. Ar tiesību nēsāt lormu atvaļināja visus virsniekus, slēdza štābu un padomes. Par velti kapteinis Krustiņš bija mācījies franciski. Uz Francijas kara akadēmiju to vairs nedomāja sūtīt. Nākošā pulkveža karjera iz​beidzās, viņš bija vairs tikai inteliģents bezdarbnieks. Pasaules varenie palika bez varas. . . («Domas», 1031, 5. nr., 355.-359. Ipp) Kā jau teikts, pirmpublicējumā romānam ir citāda izskaņa. Ar II daļas 7. nodaļu sižetiskais risinājums te ir šāds. Liāna, bēgdama no satracinātā pūļa, kas ielauzies viesnīcā, dodas ārā no Rīgas. Pakalns viņai seko. Sākumā pa gabalu. Bet tad, pārģērbies svešās drēbēs, ko paņēmis kādā pamestā veikalā, un uzaudzējis bārdu, piebiedrojas Liānai, un abi ka nejauši satikušies ceļinieki kopā ar citiem bēgļiem iet uz dienvidiem. Berlīnē, kur ir tāda pati postaža kā Rīgā un citās pilsētās, Liāna sastop senu paziņu — slaveno kinoaktieri un partneri Nel- sonu. Ceļu abi turpina kopa. Pakalns, juzdamies lieks, pazūd no Liānas redzes loka. Taču slepeni viņš Liānu joprojām uzmana. Kadu nakti,TĀLĀK NOPLĒSTS 4 I. Sokolova, A. Bočarovs. Tautas rakstnieks. — Grām.: Y'bs Lācis. Raksti, X sēj., R, LVI, 1962, 640. Ipp. M. Ābola. Tautas rakstnieks Vilis Lācis. — Grām.: Latviešu literatūras vēsture, VI sēj., R., ZAI, 1962, 394. Ipp.


1 K. Krauliņš. Viļā Lāča daiļrade. LVI, 1954, 59. lpp. ' «atbrīvotā zvēra» otrās da|as «Pasaule izlēkusi no sliedēm» beigas periodikā publicētas vienlaikus ar triloģijas «Putni bez spārniem» otro romānu «Pasaules jūrās». [2] v. lācis. putni bez spārniem. r„ lvi, 1949. [3] b. /iauiic. beckpbi.'iue nrmu>i. «mo.noaasi rbapan»», 1953. g. un turpmākajos izdevumos. [4] tautas rakstnieka andreja upiša 75 gadi. literāri kritisku rakstu krājums. Rīgā, LVI, 1952, 28. Ipp. [5] «cīņa» 1948, 115. nr. un a. upīts. kopoti raksti, XX sēj., R„ LVI, 1952, 284. — 285. Ipp. [6] j. raiņa literatūras un mākslas vēstures muzejs, inv. Nr. 197138.


Atbrivotais zvers vilis lacis