Page 1


Annotation Jānis Mauliņš Aizvēstures traģēdija Romāns hipotēze divās daļās Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Ir gājusi bojā sieviete. Lai gan sākumā izskatās pēc pašnāvības, prokuratūras izmeklētājam Ivaram Krusam rodas aizdomas par slepkavību. Kas vainīgs? Savukārt Tibetas kalnos pazudis zinātnieks, Ivara brālēns Uģis Miks Kruss. Vai abi notikumi ir saistīti savā starpā? Jāņa Mauliņa romāna sižets, kas sākas ar tradicionālu detektīvintrigu, vēršoties plašumā un dziļumā, aizved lasītāju tūkstošiem gadu tālā pagātnē. Sekojiet rakstniekam! Un jums ir nodrošināts saistošs ceļojums gan laikā un telpā, gan cilvēka apziņas dzīlēs. "Romāna reālistiskais mūsdienīgais sižets balstits uz jaunākām zinātnes atziņām un izskaidro daudzas nesaprotamas parādības vēsturē, aizvēsturē, paleontoloģijā, kā arī politiskos un reliģiskos notikumos un pat nemotivētos šībrīža kriminālos nodarījumos, kam, kā vēlāk izrādās, ir tieša sasaiste ar seno kosmisko cilvēces traģēdiju pirms 20 350 gadiem, kad lielā ledus asteroīda trieciena cunami vilnis un sekojošais ledus lietus iznicināja 97% cilvēces, kā arī daudzas dzīvnieku sugas, tajā skaitā Sibīrijas mamutus, kuru ķermeņi sasalumā labi saglabājušies līdz mūsdienām." Jānis Mauliņš "Pēkšņi šķita, ka paceļos gaisā, atrodos kosmosa kuģī, kas attālinās no Zemes. Neskaidra, bet pārliecinoša doma vēstīja, ka Zemei milzīgā ātrumā kaut kas tuvojas. Tā kā vēl nesen bija ziņas par kādu bīstamu, Zemei tuvu asteroīdu, likās, ka īstenība saplūst ar murgu." Grāmata izdota ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu Autora redakcijā Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-1441. A/s Preses nams poligrāfijas grupa Jāņa sēta. © Jānis Mauliņš © Apgāds Zvaigzne ABC 2003

I DAĻA SAVĀDĀS SLEPKAVĪBAS RĪGĀ I NODAĻA TRAKIE KRUSI II NODAĻA IZMEKLĒŠANA III NODAĻA SVĒTĀ SLEPENĪBA II DAĻA KATASTROFA UĢA MIKA KRUSA ATGRIEŠANĀS I PIERAKSTS KĀ TAS SĀKĀS II PIERAKSTS CILVĒKA TAPŠANA III PIERAKSTS BRIESMU GAIDĀS IV PIERAKSTS KATASTROFA IR KLĀT V PIERAKSTS EIROPIEŠU PIRMSENCIS VI PIERAKSTS NEZINĀMAIS VĒSTĪTĀJS VII PIERAKSTS MŪSU SENČI


VIII PIKRAKSTS SKAIDRĪBU MEKLĒJOT UĢA MIKA KRUSA PAVADVĒSTULE BEIGU VĀRDI PIELIKUMS ATKLĀTĪBAI SLĒPTIE PĒTĪJUMI SATURS JĀNIS MAULINŠ AIZVĒSTURES TRAĢĒDIJA.

.


I DAĻA SAVĀDĀS SLEPKAVĪBAS RĪGĀ Vēl tālos gadu tūkstošos Kals trauksmes zvanu dzeņi; Vēl lāstos neiztrūkstošos Smaks pašu izdzimteņi. Arvīda Skalbes motīvs


I NODAĻA TRAKIE KRUSI 1. Apšaubāmā pašnāvība Zinātniski fakti. "Jau pāris gadsimtus no Jeņisejas lejteces lidz Kolimai tiek atrastas gan neveiklo degunradžu, gan balto kumppurnaino zirgu, gan mamutu atlie​kas. Pēdējo visbiežāk. Pirms vairāk nekā simts gadiem akadēmiķis Midendorfs aprēķināja, ka no Jakutijas izvesti vairāk nekā divdesmit tūkstoši mamutu ilkņu. Pagājušā (19.) gadsimta vidū sāk pienākt ziņojumi, ka neapdzīvotajos plašumos aiz Dudinkas vietējie klejotāji briežkopji aizvien biežāk atrod milzīgo dzīvnieku atliekas. Un ne vien kaulus, bet arī miesu, kas mūžīgā sasalumā labi saglabājusies." Viktors Bērziņš "Tiek pieņemts, ka mamuti noslīkuši dūņu jūrā, kas vēlāk sasalusi. Mastodantu bojā eja Hondurasā izskaidrojama ar šo dzīvnieku ganību lauku pēkšņu pacelšanos tajā pašā laikā." A. Bragins Diena bija parasta, un nekas neliecināja, ka prokurora Ivara Krusa dzīvē sāksies notikumi, kas pilnīgi izmainīs viņa priekšstatu par viena otra neizprotama nozieguma cēloņiem, grozīs pat līdzšinējos uzskatus par cilvēces attīstību un par nesaprotamām parādībām Latvijā un pasaulē. Ivars jau trešo gadu strādāja par prokuroru Latvijas galvaspilsētā Rīgā, pilsētā, kas 21. gadsimtā bija iegājusi ar 800 000 iedzīvotāju, četrām padomju laikā haotiski izvietotām 20-26 stāvu augstceltnēm un desmit gadus vecu tirgus ekonomiku, pareizāk sakot, ar pirmatnējo mežonīgo kapitālismu, kas nesa līdzi palielinātu nedrošību un noziedzību. Salīdzinot ar padomju laikiem, kad cilvēkiem iespējas un kaislības tika ieslēgtas daudzu aizliegumu bruņās, noziedzība bija pieaugusi divkārt, tāpēc prokuroram darba netrūka. Sagadījās, ka Ivaram Krusam jeb Krusam junioram, kā mēdza teikt virsprokurors Levins - Ivara tēva Gvido Krusa studiju biedrs -, labāk nekā citiem izdevās atklāt sarežģītus noziegumus, tos pamatot, savākt pierādījumus un tiesā panākt vēlamo spriedumu. Gluži likumsakarīgi, ka tāpēc šefs viņam uzticēja grūtākās lietas. Latvijā visas tiesas un prokuratūras strādāja aizgūtnēm, jo jaunā valsts vara, kurā toni noteica daudzi vecās varas merkantīļi, nemaz nevēlējās, lai tiesu sistēma strādātu veiksmīgi. Kad Ivars sūdzējās par pārslodzi, tēvs mierināja: "Nebēdājies, dēls, tas ir rādītājs, ka tevi uzskata par labu darbinieku. Ļaunāk, ja dotu mazāk darba nekā citiem. Tirgus ekonomikas apstākļos, tikai smagi strādājot, var taisīt karjeru. Onkuļu būšana un blati vairs nav gal​venais panākumu mērs." Skaisti tas skanēja, bet Ivaram tādēļ vieglāk nekļuva. Šobrīd Ivars, šis vērīgais un veiksmīgais prokurors, sēdēja pie galda, ar delnām spaidīdams sāpošos deniņus un pieri. Domas riņķoja ap mistisku sievietes nāves gadījumu kāda piecstāvu nama piektajā stāvā tik uzmācīgi, ka nebija iespējams atsākt darbu pie citas lietas, kas gaidīt gaidīja pabeigšanu. Viņš tikko bija izklaušinājis Vidzemes šosejas benzīntanka "Sils" operatori, kas deva ticamu un skaidru liecību par labu viņa izvirzītai versijai. Par spīti citiem apstākļiem un faktiem, kas liecināja par pašnāvību, Kruss, jau pirmo reizi ierodoties mirušās dzīvoklī, zināja, piedodiet, nojauta, ka tā ir slepkavība, it kā viņam kāds to būtu pateicis priekšā. Vēl skaidrāka nojausma viņam "ziņoja", kur un kā meklēt pierādī​jumus.


Jau citkārt viņš bija ievērojis savu intuitīvo spēju uzminēt notikumu gaitu, bet todien, ieejot mirušās dzīvoklī, tā bija pārāk skaidra, var pat teikt - uzmācīga. Pavirši uzmetis skatienu līķim, viņš tūlīt devās pie balkona durvīm, pavēra tās un strauji aizcirta. Durvis aizkrita pašas. Tad viņš palūkojās uz sievietes augumu, samēroja to ar istabas durvju augstumu, uz to stūra, kā ziņoja policists, bija uzmests pašnāvnieces virves līkums. Viņš zināja, ka izmērot virves līkums kopā ar sievietes augumu no kakla līdz grīdai nebūs pietiekami garš, lai pašnāvniece pati to būtu spējusi uzkārt. Turklāt tuvumā nebija neviena priekšmeta, uz kura viņa būtu varējusi pakāpties, vismaz to apstiprināja gan izmisušais virs, gan policists. Kruss uzmeta īsu skatienu satrauktajam vīrietim. Acu priekšā pazibēja triviāla, it kā sliktā filmā skatīta slepkavības aina. Un gluži kā mākslotu filmu prāts šo versiju noraidīja kā neiespējamu, neloģisku. Vīrs godīgi atzinās, ka šķiroties ar sievu sastrīdējušies, bet pēc tam sievieti dzīvu un veselu bija redzējuši gan kaimiņi, gan paziņas, ari runājuši ar viņu pa tālruni. Vīrs atradās gandrīz 300 kilometrus no Rīgas, mitinājās zemledus makšķernieku mājvietā pie Peipusa ezera. Šķita neticami, ka viņš pa nakti, neviena nepamanīts, būtu varējis atbraukt uz Rīgu, veikt slepkavību un atkal laikus atgriezties makšķernieku nometnē. ŠI pretruna starp iekšējo uzstājīgo nojausmu un loģiskiem spriedumiem māca prātu tik nepatīkami, ka sāka sāpēt galva. Ivars masēja deniņus un uzacu lokus, kā skolas laikā viņam bija iemācījusi tēvamāsa Roze. Galvassāpes rimās, arī uzmācīgās slepkavības ainas pamazām izzuda no prāta, toties nezin kāpēc atmiņā pa​vīdēja brālēna Uģa satrauktā seja un kaut kādas dīvainas svešas rakstu zīmes. Lai aizdzītu nervu saspringumu, Ivars piecēlās un nedaudz pa- vingroja. Diemžēl savādā jutoņa nepārgāja, tikai no iekustināto asiņu spiediena iedžinkstējās ausīs. - Velns parāvis! - Ivars pie sevis norūca un pasmaidījis piebilda: - Nervozs kā klimaktēriska sieviete. Sevi sapurinājis, prokurors beidzot apsēdās pie galda, bet spiedīgā sajūta, it kā tuvotos draudīgs negaiss, tomēr nepārgāja. Tādu sapīkušu un apjukušu viņu pārsteidza virsprokurors Levins, kā parasti ienākdams bez klauvēšanas, jo pa mīksti tapsētām durvīm klauvēšana nebija iespējama. - Ko jūs patlaban skatāt? - Vēl viena liecība sievas slepkavības lietā, - Ivars atbildēja. Virsprokurors bridi padomāja. Atcerējās. - Ā, pašnāvības gadījums? Labāk rakstiet slēdzienu un lieciet malā. Ne jau visi līķi ir krimināli. Ivars sarauca pieri, saklausīdams Levina balsī vieglu zobgalību. - Ir droši pierādījumi. Vispirms durvis trīs centimetrus par augstām, lai pati pakārtos. Balkona durvis var aizcirst no ārpuses. Naktī sargs redzējis kādu nošļācam pa ugunsdzēsības stieni, - Ivars uzskaitīja pierādījumus. Tad saņēmās un teica: - Noteikti ir slepkavība, es skaidri redzu, kā tas notika… Viņš aprāvās, apvaldīja pēkšņi uznākušo dedzību un palūkojās uz priekšnieku, bažīdamies, ka tas viņa balsī varbūt saklausījis aizprāta jutoņu, mistisko noskaņu, ko viņš šobrīd pārdzīvoja. Jurists, vēl jo vairāk prokuratūras darbinieks, nedrīkstēja ļauties "mākslinieciskām fantāzijām". Tā tika mācīts augstskolā. Virsprokurors Ivara balsi nepētīja, bija noskaņots lietišķi. - Desmitām lietu jānoliek malā, - viņš teica, - lai gan izmeklētājs skaidri redz un zina patiesību. Jo nav pietiekami daudz drošu pierādījumu, kurus katrs advokāts nevarētu izkankarēt. Tāda tiesas brāķa mums pietiek. Esam tak runājuši, cik cieti tagad tiesneši turas pie nevainības prezumpcijas un


demokrātisko tiesu principa, - labāk desmit vainīgos atbrīvot nekā vienu nevainīgu notiesāt. Kādi vēl tev jauni pierādījumi? Ivars steigšus sāka uzskaitīt: - Sudrabotais Audi pie "Sila" benzīntanka. Pirkstu nospiedumi uz ugunsdzēsības stieņa mājas galā… - Teici, ka pirkstu nospiedumu uz durvju roktura nav, - Levins iebilda. -Jā. Noslaucīti. Redzams slaucījuma raksts… - Sieviete nav pretojusies… - Pārsteigums miegā. Neticība slepkavībai. Artērijas straujš aizspie- dums. Pretošanās pēdas varēja būt uz slepkavas ķermeņa. To mums nebija iespējams laikus apskatīt un arī tagad nav, jo viņš nav apsūdzē​tais… - Labi, kolēģa. Kā bez šiem faktiem pierādīsiet? Ir pagājuši vairāk nekā divi mēneši. Ivars Kruss atkal sarauca pieri. - "Sila" benzīntankā redzētais Audi ir viņa auto. Otra sudrabota tās markas Audi ar līdzīgu sānu ieliekumu, kas pamanāms tikai pie slīpas gaismas, Latvijā nav. Varbūt nav visā pasaulē. Benzīntanka ope- ratore skaidri atceras šo S veida ieliekumu. Viņa šodien to apliecināja, apskatot Gruntēs civilvīra Audi… - Vai nav pārāk sīks un gaisīgs pierādījums? - Toties precīzs, - Ivars aizstāvējās. - Skaidri pierādīts, ka tajā naktī Zasa automašīna atradusies tuvāk Rīgai nekā ezeram. Braucēju pašu lieciniece gan neņemas droši identificēt, bet tas nav izšķiroši… - Motīvi? - jautāja virsprokurors. - Slepkavības motīvi? Mjā, - Kruss juniors saminstinājās. - Tie ir nedaudz mistiski. Sievietei esot bijušas īpašas spējas ietekmēt cilvēkus. - Uz ļaunu? - Nē. Uz labu. Ļaunās neslepkavo. Virsprokurors vērīgi palūkojās uz darba kolēģi. - Kā tad jūs to zināt? Pārāk maz pieredzes, lai tā vispārinātu. Saruna bija kļuvusi asa. Lai to mīkstinātu, Ivars pielaidīgi norūca: -Varbūt jums taisnība. Kā izskaidrosiet, ka ezera mītnē neviens nav pamanījis Zasu pieceļamies, aizbraucam un atbraucam? Vīri, protams, bija iereibuši, gulēja cietā miegā, tomēr… Un robežas šķērsošana? - No rīta viņš negulēja. Bija pie sava auto, kravājās pa bagāžnieku. - Cilāja zvejas rīkus… -Jā. Tu esi neatlaidīgs un knauzerīgs pētnieks, kā īsts zinātnieks, - virsprokurors uzslavēja Krusu. - Diemžēl mūsu pētāmie objekti nav bez viltības. Un viņiem ir labi advokāti, tāpēc pierādījumiem jābūt daudz nopietnākiem nekā zinātnē. - Es neesmu zinātnieks, - Ivars protestēja. Viņš šefa valodā bija saklausījis smalku kritiku, kurai nespēja piekrist. Izrādījās: priekšnieks tomēr nebija gribējis viņu vērtēt kā neveiksminieku jurista darbā. Viņš bija ienācis papļāpāt jeb, kā tagad mēdz teikt, relaksēties pie sava studiju biedra dēla, par kura gara un darba spējām nešaubījās. Vai jūs redzējāt televīzijā, kā jaudīgs helikopters Sibīrijā no tundras izcēla un atveda milzīgu ledus gabalu, kurā bija iesalis mamuts ar visu spalvu, ādu un zaļu zāli vēderā? - Levins jautāja.


- Neredzēju, - Ivars atzinās. Ar radioaktīvā oglekļa metodi precīzi noteikts mamuta un līdz ar to arī "ledusskapja" vecums, - virsprokurors turpināja. - Mamuts sasalis pirms 20 350 gadiem. Dati, kā jūs sakāt, precīzi, viss kārtībā, bet vai jūs zināt, kādus secinājumus izdara paleontologi? Viņi izskaidro mamuta iekonservēšanos ne ar pēkšņa aukstuma iestāšanos, bet ar to, ka mamuts iebridis purvā un noslīcis. Jurists sasalušo mamutu ar zaļu zāli vēderā novērtētu kā drošu pierādījumu, ka pēdējais leduslaikmets uz Zemes sācies pirms 20 350 gadiem. Tālāk skaidrotu tikai - kā un kāpēc tas sācies un kā šo katastrofu pārdzīvojuši cilvēki. Bet zinātnieki, kā redzat… Virsprokurora apcerīgā noskaņa Ivaram bija gaužām pa prātam. Nepatīkamais smagums no galvas atkāpās. Nezin kāpēc atkal atmiņā nāca brālēna Uģa pelēcīgās acis, tās it kā raudzījās nezināmā tālumā. Ko tu par to saki? - šefs draudzīgi jautāja, apsēzdamies krēslā, kurā parasti sēdēja liecinieki vai apsūdzētie. Nezinu, kas to "ledusskapi" taisīja, - Ivars pasmaidīja. - Mans vectēvs stāstīja, ka tundrā saticis ņencus vai dolganus, kuriem bijis vienāds stāstījums par senos laikos piekopto mamutu gaļas ēšanu vasarā, kad atkusušie upju krasti izskaloti un zeme atklājusi kādreiz iesalušos milzeņus. Labi sacepta mamuta gaļa bijusi garšīga un sā​tīga. Redzi nu, - Levins iesmējās. - Kāds ierīkojis ledusskapi, lai pēc '20 tūkstošiem gadu čukčus pabarotu. - Dolganus, - Ivars izlaboja. Zvanīja tālrunis. Pirms Ivars pacēla klausuli, virsprokurors vēl paspēja pateikt: Tātad norunāts: liec to lietu malā! Kā redzēji, arī zinātnieki nemīl pierādījumus, kas mežģī smadzenes. Zvanīja Ivara Krusa tēvs Gvido Kruss no sava advokātu biroja. Jautāja pēc Levina kunga. Tepat viņš ir, - teica Kruss jaunākais un sniedza klausuli priekš​niekam. Izrādījās, ka tēvs lūdz šefu atbrīvot Ivaru no darba uz dažām stundām, lai ierastos uz svarīgu sarunu advokātu kantorī. -Cik saprotu, kaut kas atgadījies ar jūsu radinieku alpīnistu, - Levins paskaidroja. -Ar Uģi? -Jā. - Vai drīkstu iet tūlīt? Ja nekas nav nozīmēts un ieplānots, ejiet. Man jums īpašu uzde​vumu nav. Atļaujiet Gruntēs slepkavības lietu vēl kādu nedēļu paturēt manā ziņā. Hmm, - virsprokurors norūca. Tas nozīmēja, ka viņš principā ne​iebilst. - Paldies!- Ivars teica un ieslēdza lietu seifā. 2. Halucinācija vai mirāža Izziņa. Halucinācija: tēls, sajūta, kas rodas psihē bez ārējām ierosām, ja ir psihiski traucējumi. Redz to, kā īstenībā nav, dzird balsis utt. Mirāža: optiska parādība atmosfērā - šķietams attēls parasti pie horizonta stepēs, tuksnešos un citur. Gvido Krusa advokātu birojs atradās desmit minūšu gājienā no prokuratūras, pie otrā pilsētas


tirgus, ko vēl nebija izkonkurējuši lielvei- kali, kas pēdējā laikā vairojās kā sēnes pēc lietus. Lai gan advokātu birojs jau vairākus gadus oficiāli skaitījās Krusa privātuzņēmums, pie durvīm tam joprojām karājās agrākais vienkāršais uzraksts ar lieliem ziliem burtiem uz baltas plāksnes "Advo​kāti". Tēvs apgalvoja, ka vienkāršība labāk piesaistot klientus, tāpēc netaisījās to mainīt. Tēva kabinetā patiešām sēdēja Latvijā labi pazīstamais alpīnists, brālēns Uģis Miks Kruss, īstenībā otrās pakāpes brālēns, proti, īstie brālēni bija Gvido un Uģa tēvs. Tomēr Uģis allaž dēvēja Ivaru par brālēnu. Skolas laikā, mitinādamies Rīgā pie Gvido māsas Rozes, Uģis bija pietuvojies šim radu atzaram un tika laipni pieņemts. Pēdējos gados, kad Uģis nodevās zinātniskam darbam un guva panākumus alpīnismā, kāpjot vienā sasaistes pārī ar pasaulslaveno kalnu fanātiķi Ķirsonu, kurš bija uznesis Latvijas karogu divos astoņ- tūkstošniekos, radinieku attiecības gan bija atvēsušas. Vidū bija iespiedies svešatnīgums, no Ivara puses - pat zināma skaudība. Nu šis slavenais vīrs ar nobrūnējušo seju sēdēja Gvido Krusa kabinetā, nedaudz sakucis, domu mākts un norūpējies. Uģim priekšā uz platā, gludi laminētā galda kūpēja kafijas krūzes, šķīvjos smaržoja augļi un cepumi. - Sveicināts, Mik, augstumu mīļotāj! - Ivars viņu rotaļīgi sveicināja, izjuzdams patiesu gandarījumu, ka slavenais brālēns kādā acīmredzot nopietnā lietā ieradies tieši pie viņiem. - Labdien! - Uģis lēnīgi atņēma sveicienu, tikko jaušami paceldamies no krēsla un stingri paspiezdams Ivara roku. Prokuroru pārsteidza Uģa nopietnība. Parasti satiekoties viņi sacentās smieklos un zobgalībās. Šķiet, šoreiz brālēnu patiešām kaut kas loti nomāca. Avīzes ziņoja, ka viņš drīz dosies jaunā ekspedīcijā uz pasaules jumtu - Himalajiem. Vai Uģi tirdītu drūma priekšnojauta un viņš vēlētos rakstīt testamentu? Domās Ivars pārskrēja visiem zināmajiem faktiem par Uģa dzīvi. Dzimis laukos, raksturā mierīgs, nosvērts, apdomīgs, augumā nedaudz lielāks par vidējo, ar dzelzs veselību un dzelzs nerviem, ja spēja veikt tik ellišķīgi grūtus kāpienus pasaules augstākajās virsotnēs. Kas vēl? Līdz jaunieša gadiem dzīvodams laukos, Uģis izcēlās ar dzirkstošu dzīvesprieku, nenopietnību pret dzīvi un grūti apvaldāmu delverību. Pārvērtās pēdējā ģimnāzijas gadā, kad dzīvoja Rīgā pie tēva māsīcas Rozes, lai labāk spētu sagatavoties iestājeksāmeniem augstskolā. Roze bija zinātniece, vēstures doktore, kas pētīja tautu senvēsturi. Viņa dzīvoja viena kādā pirms simts gadiem celtas mājas ar krāsni apsildāmā divistabu dzīvoklī Pārdaugavā. Vai nu viņas vientulības, vai cita iemesla dēļ ļaudīs bija izgājušas valodas, ka Roze esot burve, spējot pareģot laiku un cilvēku likteņus. Tuvākie radi, arī Ivars, Rozē nespēja saskatīt neko sevišķu. Lauku vectēvs Rozes tēvs - arī prata noteikt lietus tuvošanos vai sausu laiku labāk nekā meteoroloģiskās ziņas, bet tāpēc jau viņu neviens par burvi netaisījās saukt. Pļāpas, ka Roze ar skatienu saplēšot spoguļus un padarot istabā esošās lietas neredzamas, protams, bija pavisam muļķīgas. Pasaulē tā iegājies, ka lepnākus un spējīgākus ļaudis skauģi cenšas dažādi apķē- mot un pazemot. Neglītās ļaužu runas acīmredzot bija padarījušas Rozi biklu un izvairīgu, tāpēc viņa dzīvoja vientuļa, visu enerģiju atdodama vēstures zinātnei. Uģis, dzīvodams pie attālās radinieces, viņu sirsnīgi iemīlēja. Māte gan bija dēlu brīdinājusi, ka Roze ir "jocīga", tomēr Uģis nekādu jocību laipnajā vēstures doktorē nespēja saskatīt. Gluži otrādi: Rozes klātbūtnē viņš jutās labāk, vieglāk, gaišāk un līksmāk nekā citur.


Kad Uģis iestājās augstskolā un līdz ar to kļuva pieejama augstskolas kopmītne, Roze pati ieteica ilgāk pie viņas neuzturēties, "lai nekai​tētu pats sev". Uģis toreiz Ivaram pastāstīja par Rozes šķietami savādo izteicienu, kas, pēc Ivara domām, nozīmēja vienīgi gudru padomu sākt apgūt patstāvīgu dzīvi, nepierast pie apčubināšanas un lutināšanas, kas Rozes aprūpē varēja atgadīties un sasaistīt jauna vīrieša attīstību. Uģis to gluži labi saprata un pārvācās uz kopmītni. Toties Ivaram reizēm iešāvās prātā nerātna doma: vai tik Uģim ar Rozi nesāka veidoties… Dažas reizes, redzot viņus kopā, Ivaram šķita, ka viņi ir pārlieku saskanīgi, saprot viens otra vēlmes, māk tās nolasīt no acīm. Kāds brīnums, ja būtu sākuši domāt arī par intimitāti. Pasaule pazina visādus jokus. Bet Uģis Miks Kruss drīz apprecējās ar skolas biedreni Daigu. Tā tagad bija pasena pagātne. Uģis beidza augstskolu, sāka zinātnisko darbu, piepelnījās dažās firmās un pēc tam atkal atgriezās tehniskajā universitātē par mācību spēku, kur strādāja viņa draugs, alpīnisma fanātiķis Ķirsons. Visas šīs domas ātri izskrēja Ivaram caur galvu, kamēr tēvs rakņājās savā lielajā somā un kārtoja cienastu. Uģis pēc sasveicināšanās atkal bija sadrūmis un, galvu noliecis, pētīja pirkstu nagus. Tēvs izvilka no somas lidmašīnu pasažieriem paredzētos saldināju ma maisiņus, sabēra tos uz galda. - Diemžēl cita cukura man nav, - viņš atvainodamies paskaidroja. - Dzeru rūgtu. - Tavā kantorī uzskatāmi trūkst sievišķas aprūpes, - Ivars pazo​bojās. - Nē, - tēvs nopietni atbildēja. - Šoreiz tas tāpēc, ka gaidāma konfi​denciāla saruna. - Vienmēr, fāterīt, advokātam klientu noslēpumi jāsargā, - Ivars aizrādīja. Viņam brālēna klātbūtnē gribējās spēlēt gudru un asprātīgu tēva pamācītāju. Tēvs izlikās to nedzirdam. Izņēma no ietilpīgās somas diktofonu, pārbaudīja un nolika uz galda. - Hmm, - uz to raudzīdamies, norūca Ivars. Uģis joprojām sēdēja, domās nogrimis, sakucis. Ivaram nezin kāpēc galvā pazibēja iedomātā sievietes slepkavības aina. "Varbūt Uģis zina par to kaut ko negaidītu, īpašu," viņš nodomāja. Tēvs vēl grasījās noslaucīt no galda tur izlijušās dažas kafijas ūdens lāses, tomēr atmeta ar roku un apsēdās. - Nu, stāsti, Uģi, vēlreiz visu no gala un sīkāk, - viņš teica brālēna dēlam. - Esi drošs, ka mēs nevienam neko neteiksim. Uģis vēl brīdi klusēja, tad saņēmās, pasmaidīja un, skatīdamies Iva​ram acīs, sacīja: - Biju pie psihiatra, lai pārbauda manu gara skaidrību… Pamatīgi izmeklēja, bet nekādas novirzes neatrada. Varot droši doties pat kosmosā. Esmu pārbaudīts arī barokamerā, kur imitēja kalnu gaisu dažādos augstumos, lika piepūlēties, kā klintīs kāpjot, lika iztēloties kilometrīgu bezdibeni zem sevis un tamlīdzīgas lietas, tomēr neizdevās panākt, lai man rastos halucinācijas. Vārdu sakot, trakuma pazīmes neatklāja… - Vai kāds tevi turēja aizdomās par vājprātību? - Ivars dusmīgi jautāja. - Tas skaitās smags apvainojums. - Es pats, - Uģis atbildēja. - Tu pats? Kāpēc tādas blēņas sadomāji? - Ivars pārmetoši jautāja. - Pagaidi, Ivar, - tēvs viņu apsauca. - Ļauj Uģim mierīgi runāt, tad jau sapratīsi. Uģis skumji pasmaidīja. - Labi, ka tu esi tik pārliecināts par manu prātu, - viņš teica. - Diez ko sacīsi, kad būšu atklājis visu, kas nospiež manu sirdi. - Tu mani saintriģē, - Ivars smēja.


- Jā, tā ir šaušalīga intriga, - šoreiz pasmaidīja arī Uģis. - Ļoti interesanta gan, tikai skatoties no malas. Gvido attapās, izslēdza biroja telefonu, arī sava mobilā zvanu, un aizbultēja kabineta durvis. Uģis iesāka lēni. Viņa balsī skanēja no​gurums. - Zināmā augstumā retināts gaiss sāk iedarboties uz nerviem, kāpējs izjūt diskomfortu, reizēm dzird un redz halucinācijas, tas ir, psihes radītus maldus. Tādu, kam līdzīgi ķiņķēziņi nav rādījušies, praktiski neesot. Var droši teikt, ka šie redzes un dzirdes maldu tēli nav no ārpuses nākoša informācija, bet nervu, tas ir, smadzeņu iekšējās spēles, kaut kas līdzīgs nakts sapņiem vai slimības radītiem murgiem. Kalnos kāpēji sava prāta sacerētos ķiņķēziņus pazīst, cenšas padzīt no galvas gan aiju dziesmiņas, gan draugu balsis, gan paziņu sejas, lai varētu visu uzmanību veltīt tikai kāpšanai. Šīs parādības, kā jau teicu, sauc par halucinācijām. Citādas ir mirāžas - redzes un dzirdes māņi, kas nāk no ārpuses. Starp klintīm reizēm dīvaini atbalsojas skaņas, šķembu krišanas troksnis dažkārt pastiprinās un rezonē, bet tas notiek ļoti reti. Biežāk vērojama tālumā redzamu kalnu virsotņu šķietama pārvietošanās, pacelšanās, sašķiebšanās un citādi optiski un miglas māņi. Tas viss alpīnistam ir zināms. Viņš ignorē traucēkļus un dara savu darbu. Ja cilvēks karājas virs puskilometru dziļa tukšuma, tad pievērst uzmanību redzes, dzirdes un psihes jociņiem nebūtu prāta darbs… Piedodiet, ka tik gari skaidroju! - Uģis, kā vainīgs juzdamies, atvainojās un apklusa. Bija redzams, ka viņam grūti iesākt runāt par galveno. Ivars klausījās izbrīnējies. Viņš pirmo reizi dzirdēja par alpīnistu mirāžām un halucinācijām. Kalnos kāpēju aprakstos parasti tās tikpat kā nepieminēja. Brālēna stāstījums likās ļoti saprātīgs un pilnībā ticams. Ivars nesaprata tikai to: kam gan bijis jānotiek, lai Uģis sāktu šaubīties par sava prāta skaidrību. Tas taču nevarēja būt teiksmainais sniega cilvēks, jo par to jau rakstīja avīzēs, apcerēja televīzija… - Runā droši, dēls, - Gvido viņu mīļi paskubināja. - Mēs ar Ivaru protam turēt muti. Tā teikt, komunistu laikos izdresēti. -Jā, - Uģis atsaucās, uzmezdams vērīgu skatienu Ivaram, un pēkšņi ātri izrunāja: - Kādā saules apmirdzētā klints sienā es redzēju dzīvus mamutus, reālas pagātnes ainas: zobenzobu tīģerus, cilvēku tālos senčus, viņu mājas, tīrumus, vēršus un… lidaparātus. Dzirdētais Ivaram it kā ar mīkstu koka āmuru iesita pa pieri. Šausmas! Miks patiešām slims! Turklāt pamatīgi… Pamanījis brālēna sastingumu, Uģis apklusa. Gaidīja iebildumus vai starpsaucienus. Ivars bija ar impulsīvu raksturu, allaž dzīrās teikt to, ko domāja, lai gan mācītam juristam tāda rīcība ne visai piestāvēja. Ivars tomēr klusēja. Viņš vēl nespēja īsti saprast, vai brālēns runājis nopietni vai jokojis. Beidzot attapās un jautāja: - Tu atcerējies datorvīzijās redzētās ainas? - Nē, - Uģis rāmi atbildēja. - Es biju redzējis datorkonstruētus ma​mutus. Šie bija citādi - īsti. - īsti? - Ivars pavīpsnāja. - Kā tu zini, ka īsti? - To izskaidrot nevaru, tāpēc te sēžu cerībā sagaidīt jūsu palīdzību. - Ko mēs tev varam palīdzēt? - Ivars paraustīja plecus. - Pagaidi, dēls! - Gvido iejaucās. - Kā tev skolā mācīja? Liecinieks vispirms jānoklausās, pēc tam var uzdot jautājumus un izvirzīt ver​sijas. Arī tādas, kas sākotnēji šķiet neticamas. - Man šķiet, ka Miks joko, - Ivars spurojās pretī. - Stāsts par cit- planētiešiem būtu jokiem piemērotāks… Vai sadraudzēšanās ar sniega cilvēku… - Ivar, - tēvs viņu apsauca. - Ar tādu pieeju tu nevari strādāt par izmeklētāju.


- Mēs taču Uģi nepratinām, - Ivars nerimās. - Viņš nesēž prokuratūrā, bet starp radiniekiem un tērzē. - Viņš netērzē, Ivar! - tēvs uzlika plaukstu uz galda. Viņš dusmojās, bet savaldījās. - Tu ar savu jauneklīgo skepsi, protams, esi vajadzīgs, citādi es tevi nebūtu aicinājis. Mūsu pienākums ir palīdzēt Uģim. No​skaidrosim, vai viņš patiešām ir traks, kā pats domā, vai arī ir kas nopietnāks… - Nopietnāks? - Ivars sarāvās. Tātad tēvs Uģim tic. Varbūt tā patiešām bija visiem Krusiem piemītoša kaite. Arī viņš, Ivars, tajā nolāpītajā slepkavības lietā it kā redzēja, ko un kā darīt, tikai ar prātu neaptvēra, kā tas iespējams, tā teikt, nesaprotamo norakstīja uz intuīcijas rēķina. Jā, vispār intuīcija bija mistisks zvērs, neviens neņēmās to īsti izskaidrot. Pamanījis tēva pārmetošo un Uģa gaidošo skatienu, Ivars zobgalīgi izlēma: - Labi, izmeklēsim šo lietu pamatīgi. Smīnoša skeptiķa loma mani apmierina. Ivara zobgalība Uģi neietekmēja. Alpīnists rāmi turpināja: - Manā it kā atmiņas acu priekšā slīdēja svešas ainas un ausīs it kā skanēja trokšņi un nedzirdēta runa, kuru es dīvainā kārtā sapratu, - Uģis klusi runāja. - Turpat arī uzzināju, ka tas viss gājis bojā pirms divdesmit tūkstošiem gadu. Redzējums patiešām nebija ne halucinācija, ne mirāža, bet kaut kas cits, nesaprotams, tāpēc es nevienam lieko neteicu. Neiedrošinājos. Kāpēc? Nu tāpēc, ka cilvēku lielākā daļa domā tāpat kā Ivars. Uzticēt pasaulei šo savu… nelaimi būtu vieglprā​tīgi. Tagad saprotat, kāpēc nācu tieši pie jums pēc palīdzības un utbalsta? Ivars sabozies klusēja. Viņam šķita, ka sarunā ar Uģi tiek veltīgi tērēts laiks, ko viņš savā darbā varētu izlietot daudz lietderīgāk, kaut vai uzrakstot dažus izsaukumus lieciniekiem uz nākamo nedēļu vai uzmetot vairāku dienu darba plānus. Ojo! Prokuroram darba bija pietiekami, lai saīgtu par tādu bezjēgas sarunu par mamutiem, kuri acīmredzot šobrīd kļuvuši par modes lietu, jo masu mediji arī ziņojuši, ka no sasaluma izcelts turpat vai dzīvs seno laiku spalvainais briesmonis. Cik nervus kutinoši… Uģis atkal apklusa. Drūmi raudzījās grīdā. Patiešām - varbūt bija nežēlīgi brālēnam - jā, šim stiprajam un slavenajam brālēnam - nepalīdzēt, kad viņš nokļuvis nelaimē. Tikai diemžēl Ivars nezināja, kā līdzēt, kā atgriezt cilvēkam saprātu? - Kur tas notika? Ko tu tajā brīdī darīji? - Kruss seniors lietišķi jautāja. - Tas notika Himalajos, - Uģis atbildēja.- Apmēram trīs kilometru augstumā, gluži parastā kalna nogāzē. Biju nostājies nelielā klints iedobē, ar augumu pieplacis rīta saules apmirdzētai sienai, lai sagatavotu drošības stiprinājumu, tas ir, iedzītu ķīli ar virvi, kad mani pārņēma dīvaina miera sajūta. Turpināju darboties kā parasti, apspiezdams sevī svešās izjūtas, kad pēkšņi izdzirdu cilvēku balsis runājam svešā valodā, kuru es sapratu, redzēju cilvēkus. Nesapratu tikai, kādā veidā, bet zināju, ka tas nāk no ārienes, tāpēc neviļus atskatījos, iedomādamies, ka svešinieki lidinās uz puskilometru dziļās kalnu šķirtnes un rāda man dīvainu "ķinīti", reizē mani uzrunājot. Protams, nekas nekur nelidoja, tikai desmit metrus zemāk mans pārinieks klusi kustējās. Sapratu, ka tā nav ne mirāža, ne halucinācija, bet kaut kas jauns. Ārējo skaņu vispār nebija, jo tieši dzirdes centrā iespiedās sveši, nedzirdēti vārdi, kurus, kā jau teicu, es sapratu, kaut arī ne visus… Centos, protams, šo "murgu" ar gribasspēku izspiest no galvas, kā citkārt jau biju darījis, bet tas neizdevās. Vēl vairāk. Kāds manu at- vairību it kā juta un sacīja: "Zinām, ka tu steidzies, tomēr drusku pagaidi, atpūties. Tālākais kāpums būs grūts, uzkrātie spēki noderēs." Uz mirkli prātā iešāvās doma, ka tā ir Dieva balss, ka Dievs rūpējas par mani. Tālāk nepaspēju domāt, jo "ieraudzīju" mamutus. Lielie spalvainie dzīvnieki stāvēja, līdz vēderiem iegrimuši zvīņaini spīdošā, tumšsārti apgaismotā ledainā sniegā, lieca, rāva un ēda aplauzītu koku galotnes. Jā, es nepārteicos - plūca zarotni no lielu bērzu galotnēm, jo koki bija iesniguši vismaz desmit metrus dziļā ledainā sniegā un


palikuši bez lapām, ar sniega aplauzītiem zariem, lai gan bija vēl vasara. To, ka ir vasara, vienkārši zināju, kāds it kā pateica, līdzīgi, kā sapņos gadās. Bet šis nebija sapnis. Visi jutekļi modri, es stāvēju uz šauras klints radzes, ne mirkli nezaudēdams kontroli pār īstenību… - Pieraksti, - Ivars zobgalīgi ieminējās. - Iznāks gluži vidējs fan​tastiska raksta gabals. Uģis palūkojās brālēnam acīs ar tik skaidru, bet smagu skatienu, ka Ivars viegli nodrebēja. "Viņš ir slims," Ivars nodomāja. "Varbūt vainīgs kāds vīruss vai cits mikroorganisms, ko viņš "uzdāvinās" arī mums, ja ilgstoši uzturēsimies kopā." Kaunu par brālēna dumjo muldēšanu un bēdu noskaņu nomainīja bažas par paša drošību. Viņš, talantīgs, jauns jurists, bija izplānojis savu karjeru līdz pat ģenerālprokurora vai tiesu senāta priekšsēža amatam. Šajā virzībā nebija paredzēts gadījums, kad viņš, līdzīgi Uģim, sāk gvelzt baltas muļķības par izsapņotām vīzijām. Lai noskaidrotu iespējamos infekcijas izplatīšanās ceļus un ātrumu, Ivars, uzmanīgi izvēlēdamies vārdus, lai Uģi neapvainotu, jautāja: Vai tavi tuvākie komandas biedri pie sevis arī kaut ko līdzīgu no​vērojuši? - Nezinu. Domāju, ka viņi to slēptu, tāpat kā es slēpju no viņiem. - Jūs cits citam neuzticaties? - Uzticamies. - Bet ne līdz galam? - Šis ir sevišķs gadījums. - Ari sievai neesi teicis? -Nē. - Kāpēc? -Viņa zīda mazuli. Es vispār nedrīkstu uzkraut viņai smagumu, pirms neesmu pārliecinājies par jūsu gatavību man palīdzēt, dalīt un atvieglot šo slogu. - Kādu slogu? - Atbildības smagumu. Par ko tev jāatbild? - Ivars bija iejuties izmeklētāja lomā. Viņam aizvien pieauga pārliecība, ka brālēna atkarība no slimīgajiem aizprāta procesiem ir dziļa, kas zina, neatgriezeniska, tāpēc modās iekšējs nik​nums tikt ar to skaidrībā. Par ko tev, brālēn, jāatbild? - viņš atkārtoja jautājumu. - Kam tu taisies atbildēt? Uģis saprata, ka kļūdījies. Domāju, ka nebūs pareizi, ja es to teikšu, pirms esmu jums kārtīgi izstāstījis visu notikušo, - viņš sacīja. - Ar mani ir daudz ļaunāk, nekā jūs varat iedomāties. Es nejūtos vairs brīvs. - Mm! - Ivars izbrīnēti norūcās. - Tev mafija draud? - Nē, - Uģis noraidoši pagrozīja galvu. - Esi sapinies ar narkotikām? Dabūjis atkarību? - Nē, - Uģis atbildēja tikpat nopietni un pārliecinoši. - Ivar! - iejaucās Gvido. - Ļausim viņam stāstīt visu pēc kārtas. Tā mēs diezin kad nonāksim pie jautājuma būtības, - Ivars asi attrauca. - Nelieto vārdu "būtība", - tēvs tikpat asi atbildēja. - Tas man atgādina marksisma seminārus, kad visi šo vārdu lietoja, bet neviens nezināja, ko tas nozīmē. Ivars saknieba lūpas. Tā vien vēl trūka, lai viņš ar tēvu Uģa priekšā sāktu strīdēties, ko sen nebija darījuši. Gaisā dīvainā kārtā bija samilzusi kaut kāda nepatīkama spriedze. Prokuroram atkal iesāpējās galva. "Varbūt starp cilvēkiem arī izplatās kāds informācijas vīruss tāpat kā starp datoriem," Ivars nodomāja un pavīpsnāja. "Varbūt mēs ar tēvu drīz tāpat kā Uģis skatīsim dzīvus mamutus graužam bērzu galotnes un citi brīnīdamies klausīsies mūsu muldēšanā."


- Es tomēr turpināšu, - Uģis kā atvainodamies sacīja. - Neredzu citas izejas. - Runā droši, - Gvido viņu mierināja. - Ivars uztraucas par tevi vairāk nekā es, tāpēc ir tik nepacietīgs. Mēs palīdzēsim tev nešaubī​damies, esi drošs. - Paldies! - Uģis vienkārši pateicās un turpināja, it kā starpsarunu nebūtu dzirdējis. - Tūlīt pēc mamutiem manā "atmiņā" parādījās zobenzobu tīģeri, iedzīti alā, pareizāk sakot, ar ledu piebirušā klinšu spraugā. Viņi bija tik izkāmējuši un nespēcīgi, ar vaļējām brūcēm uz mugurām, ka spēja tikai gulēt, galvas nepaceļot. Bija skaidrs, ka viņi mirst… Tikpat strauji pazibēja cita aina: redzams saniknots ļaužu pūlis, kam pretī izgāja kāds "apskaidrots" cilvēks, pacēla roku. Pūlis nomierinājās. Tā vadoņi iznāca priekšā, nolieca galvas, pēc tam nometās ceļos pavēlošā cilvēka priekšā un pieskārās ar pierēm pie zemes. Viedais cilvēks pacēla abas rokas, svētīdams viņus un visus klātesošos tik spēcīgi, ka arī es jutu šīs svētības iedarbību… Tad parādījās savāda lidmašīna, kas lēni nolaidās, uzņēma pavēlnieku un aizlidoja pa zilgani izgaismotām spēka līnijām starp neregulāriem kvadrātiem zemu virs koku galotnēm. Nolaidās pilsētā starp vieglām divstāvu mājām, būvētām indiešu stilā. Apkārt tām kuploja dārzi, ziedēja puķes un laidelējās putni… Tikpat pēkšņi, kā sākusies, mirāža beidzās. Tūlīt dzirdēju no lejas atskanam pārinieka Roberta balsi un jutu sakustamies virvi. Sapratu, ka vairākas minūtes esmu stāvējis nekustīgi. Bet nekas ļauns nebija noticis. Jutos atpūties un spēka pilns. Augstāk kāpjot, nekādas mirāžas vairs nerādījās, domas un izjūtas sašaurinājās, aprobežojoties tikai ar veicamā ceļa un kustību apceri. Redzētais aizmirsās. Atmiņa atjaunojās tikai tad, kad, veikuši ceļu un sasnieguši iecerēto virsotni, atgriezāmies galvenajā bāzes no​metnē. Parādības nesaprotamība darīja mani nemierīgu, nomāca, bet neiedrošinājos ne ar vienu dalīties iespaidos, jo pļāpāšana par savādajiem tēliem varētu nobiedēt komandas biedrus, sevišķi - sasaistes pārinieku. Kalnos jābūt pārliecinātam par otra noturību, drošumu, garīgo lidzsvaru. Sensibls tips kalnos neder, - Uģis nobeidza ar uzsvaru un vērīgi palūkojās uz Ivaru. - Vai tas viss? - Gvido jautāja. - Nē, tas ir tikai iesākums, - Uģis atbildēja. 3. Saruna kļūst loģiska Zinātnisks fakts. "Aļaskā, Ziemeļkanādā un Grenlandē buldozeri dažkārt atsedz zobcn- zobu tīģeru un citu dzīvnieku atliekas, kuri, domājams, mituši siltākā klimatā." Čarlzs Berlics Atziņa. "Cilvēks ir savāda būtne. Katrā savas attīstības brīdī viņš uzskata, ka sasniedzis visu zinātņu kalngalus." I.uks Birgins Gvido palūkojās mobilā tālruņa displejā, atvainojās un izgāja. Palikuši divatā, brālēni vērtējoši saskatījās. Ivaru dīvainā kārtā vairs nemāca bailes par Uģa gara skaidrību. Brālēns šķita absolūti vesels un stiprs. Vienīgi - ziņa dīvaina. Tiesu psihiatrija gan mācīja, ka šizofrēniķi gaišajos brīžos ir pat ļoti talantīgi, prot novērtēt savu stāvokli un analizēt izjūtas, tas ir, nebūt ne vienmēr noliedz savu vājprātu. Izmantodams tēva prombūtni, Ivars atļāvās lietot drastisku paņē​mienu - runāt skarbi:


- Vai esi pilnīgi pārliecināts, ka neslimo ar šizo? Varbūt tikai centies sev iestāstīt, ka tā nav? To sakot, Ivars atklāja sevī slepenu prieku pazemot slaveno brālēnu. Un tūlīt nokaunējās, pat piesarka. Satraukts gaidīja atbildi. Alpīnists tikko jaušami pasmaidīja. - Tāpēc jau lūdzu jūsu palīdzību, ka šaubos, viens netieku galā. Esmu atlicis malā specialitāti. Tās vietā studēju psihiatriju, vācu ziņas par paleoģeogrāfiju un senajiem cilvēkiem, iepazinos ar senām valodām, rakstiem un teiksmām. Diemžēl no tā vēl mokošāka kļuvusi iedoma, ka mans trakums nav trakums, bet zinātniska versija. - Versija par senas civilizācijas bojāeju reizē ar mamutiem? - Ivars jautāja. - Kā īsti tas atspoguļojas tavā prātā? Vai vienu reizi redzēta mirāža atstāja tik spēcīgu iespaidu? - Nē, - Uģis purināja galvu. - Sīkākas ziņas ieguvu trīs gadus vēlāk, pagājušā gada augustā. Iepriekš biju iztaujājis Rozi. Lai gan viņai neko neteicu par redzējumu, man radās iespaids, ka viņa kaut ko zina vai nojauš. Kad man tika apgalvots, ka informācija nāk no aizvēstures, no mūsu tālajiem senčiem, šī doma man šķita tik skaidra un loģiska, ka sāku tai ticēt un… pārbijos. Šķita - kāds svešs spēks manu saprātu nostādījis uz naža asmens, palikušas tikai divas izvēles: ja ticēsi, tad līdzcilvēku acīs iegūsi vājprātīgā statusu, ja neticēsi, tad būsi nodevis īsto saprātu, patiesību un arī cilvēces nākotni. Šo izšķiršanos aso spiedienu es vairs nespēju izturēt viens, tāpēc griežos pēc palīdzības pie jums. No tava tēva staro miers un uzticēšanās, kas man šobrīd ļoti vajadzīgi. Turklāt ļoti iespējams, ka šajā lietā jūs ar mani saista kopējs dzimtas mantojums… - Tu gribi teikt, ka mēs ar tēvu arī esam iejaukti absurdajā mistērijā? - Jā, - Uģis atbildēja. Ivaram tas šķita par daudz. Viņš grasījās pateikt kaut ko dzēlīgu, bet atgriezās advokāts, kā allaž rosīgs un omulīgs. - Cik tālu jūs tikāt? - viņš dzīvi painteresējās. - Uģis apgalvo, ka viņa izsapņotā mirāža skarot arī tevi un mani. - Varbūt, varbūt, - Gvido attrauca un piedāvāja kafiju. - Ar ko tu runāji? - dēls jautāja. Tēvs nevērīgi atmeta ar roku. - Lēta blēdība. Fiktīvs namīpašnieks, kam nav nekāda īpašumu apliecinoša dokumenta, bezmaz izdzīvojis no dzīvokļa lētticīgu īrnieci. Beigās izspiedis naudu ar viltotu izpildrakstu. Tur darbs prokuratūrai, tas ir, tev, ne man. - O, jā, - Ivars piekrita. - Tādu blēžu saradies daudz. Brīnīdamies nenobrīnīsies, cik viegli cilvēki ļauj iestāstīt melnu par baltu. - Varbūt tev šķiet, ka arī es daru ko līdzīgu? - Uģis pajokoja. - Hmm, - Gvido iesmējās. - Dabas parādības… Daba esot absolūti Kodīga, tikai daudz viltīgāka un noslēpumaināka par jebkuru noziedz​nieku. Kas to teicis? - To teikuši un atkārtojuši daudzi prāta spīdekļi, kam vien nav bijis nlinkums runāt, - Uģis attrauca. - Vai tomēr dabā nemīt arī blēži? - Ivars šaubījās. - Ja datoru "gara veselībai" kaitējošos vīrusus, kā zināms, konstruē ļaundari, jo vīrusi paši nevarot rasties, kāpēc godīgajā dabā saradies tik daudz kaitējošu bioloģisko vīrusu, ja tur nav ļaundaru? Par informācijas vīrusiem, kas bendē cilvēku prātu, mēs būtībā nekā nezinām. Varbūt, Uģi, tavā galvā ieperinājies tieši tāds vēl nezināms informācijas vīruss un rada mirāžas? Uģis Kruss brīdi klusēja. Domāja.


- Tādu iespēju pilnīgi izslēgt neņemos, - viņš prātīgi atbildēja. - Vai esi konsultējies ar speciālistiem? - Ivars atkal jutās kā izmek​lētājs. - Kādiem speciālistiem? - Datorpētniekiem. - Diemžēl starp psihi un datora kibernētiku vēl ir plašs neizzināts lauks, kurā speciālistu nav. Uģis pasmaidīja. - Lūkoju noskaidrot, bet veltīgi. Ir tikai pieņēmumi. Varbūt patiešām tas bija kaut kas lidzīgs datorvīrusam, kas neļāva aizmirst, uzlika pienākumu iedziļināties. Ivaram jau teicu, ka pārtraucu darbu pie disertācijas, sāku nodarboties ar citiem pētījumiem, analizēt ūdens īpašības, vācu datus par tā saucamajām ūdens āderēm, par pēdējo leduslaikmetu, par mamutu izmiršanu, par daudzo mamutu atrašanu Sibīrijas mūžīgā sasaluma joslā, par ledus meteorītiem un ledus komētām, par senēģiptiešu un senindiešu rakstiem, viņu hronikām, teiksmām un atklājumiem, par daudziem arheoloģiskiem faktiem, kurus nekādi nevar izskaidrot pastāvošo aizvēstures teoriju un hipotēžu ietvaros. Negribu šobrīd jūs apgrūtināt ar visu šo izziņas bagāžu. Pieminēšu tikai divas samērā vienkāršas pretrunas. Kā varēja izveidoties un izklīst pa visu pasauli daudzās rases ar aptuveni vienādu intelektuālo spēju, ja gudrais, runājošais cilvēka sencis tapa tikai pirms 30-40 tūkstošiem gadu, kā to apgalvo paleontologi? Fakti rāda, ka kopējais gudrais pirmsencis ir vai nu daudz vecāks, vai arī jāpieņem, ka daudzo cilvēka rasu vienādo attīstību, ejot pa daudziem attīstības ceļiem, vienādu nodrošinājis kāds vienojošs kos​misks spēks, par kuru mēs nekā nezinām. Otrā pretruna: iesalušie mamuti. Apgalvojums, ka lielie dzīvnieki iebriduši dumbrājā un noslīkuši, nekādi neizskaidro faktu, ka viņi ir pēkšņi sasaluši un tādi palikuši divdesmit tūkstošus gadu. Nav jābūt sevišķi gudram, lai saprastu, ka pēdējos divdesmittūkstoš gadus klimats ir bijis aukstāks nekā pirms tam. Nav atbildes uz jautājumiem, kā šis aukstums pēkšņi radās un kā to pārcieta cilvēki. Par to, ka aukstums uznāca pēkšņi un bija pamatīgs, liecina lielo dzīvnieku pēkšņā iesalšana, saglabājoties spalvai, ādai, gaļai un pat zaļai zālei kuņģī. Aukstums bija tik liels, ka, pēdējos piecpadsmit tūkstošus gadu tam nepārtraukti mazinoties, nokusa kilometru biezs ledājs ziemeļu puslodē, bet iesalušais mamuts vēl atradās mūžīgā sasaluma skavās. To izcēla tikai nesen kopā ar ledu. Vai nav dīvaini, ka senvēstures pētnieki vāc ziņas un pēta ledus- laikmetu, kas sācies pirms sešdesmit pieciem miljoniem gadu, bet par neseno aizvēsturi nemāk pasacīt neko izskaidrojošu? Tāpēc es mirāžu ar ledū iestigušiem mamutiem, kas plūc bērzu galotnes, sāku uzskatīt par iespējamāku realitāti nekā zinātnieku paviršos skaidrojumus vai noklusējumus. Mulsināja tikai tas, kā šīs ainas varēja parādīties manā prātā, kas tās, tā teikt, "fotografēja"? Stāstu to pamatīgi pēc kārtas un lēnām, lai jūs iejustos manā ādā, nedomātu, ka es "mirāžai" lēti noticēju, nešaubījos. Es šaubos vēl tagad. Nezinu, ko iesākt. Dzirdot Ivara kategorisko neticību, sāku šaubīties, vai pareizi daru, iesaistīdams jūs mokošās mīklas risinājumā. Katram ir sava dzīve un sirdij tuvākas rūpes… Uģis apklusa. Ivars klusēja. Dīvaini, ka Uģis runāja to pašu, ko virsprokurors Levins. Runā droši. - Gvido pasmaidīja. - Tas, ko tu saki par mamutu izsalšanu, izklausās pārliecinoši. Mūsu vectēvs arī kaut ko tādu stās​tīja. - Par bērzu galotnēm? - Ivars aši jautāja. - Nē, - tēvs rāmi atbildēja. - Par iesalušiem mamutiem, kuru gaļa izrādījusies vēl ēdama. To ēduši…


- Tā taču bija pasaka, - Ivars aizrādīja. - Es arī to esmu dzirdējis. - Nē, to viņš nestāstīja kā pasaku, - Gvido paskaidroja. - Tu kā bērns šo atstāstu varbūt tā uztvēri, bet tā bija īstenība. Pats viņš mamuta gaļu taču neēda, - Ivars aizrādīja. - Saklausījās no citiem. Jā, - tēvs piekrita. - To viņam stāstījis vecs dolgans, kas bērnībā mamuta gaļu nogaršojis. Krietni izkarsēta uz oglēm, tā garšojusi gluži labi. - Kad tas notika? - Ivars nerimās. -Ap 1870. vai 1880. gadu Sibīrijas ziemeļos, kādas nelielas upītes Naninas krastā. - Bija dzīvs mamuts? - Ivaram nezin kāpēc gribējās zoboties. Sasalis, - Uģis precizēja. - Arī Roze to atcerējās. Viņa pastāstīja vēl daudz ko vairāk… Lielākas upes krastā uzieta vesela mamutu kap- Hēta, bet tas noticis senāk, kad baltie cilvēki tur vēl neklaiņojuši. Viņa zināja arī zālītes, kuras lieto ņencu vecmāmiņas, lai atjaunotu savu piena dziedzeru darbību. Jūs taču zināt, ka ziemeļu tautām mazbērnu zīdītājas ir vecmāmiņas, nevis bērnu mātes? - Esmu lasījis, - Gvido apstiprināja. Ivars klusēja. Viņam šķita, ka saruna novirzās no tēmas. Kāds kalnu mirāžām sakars ar ņencu sievietēm? 4. Brīdinājums "Struktūrķīmijas pamatlicējs Fridrihs Kekulē elementu ķīmiskās saites, līdzīgi senajiem alķīmiķiem, dažkārt redzējis kabalistisku vīziju veidā kā ķēdē savirknētas čūskas." "Varbūt šie indivīdi ir ar Dieva sūtību izvēlēti, varbūt viņi ir singulāri mezglu punkti cilvēces ģenētiskajā evolūcijā; viņu superģenialitātei nav rodams racionāls skaidrojums." Edgars Imants Šiliņš "Kļūda, kuru mēs šodien pieļaujam visbiežāk, ir ticība, ka pasaulē viss jau ir atklāts." Erdogans Erčivans Fosilo augu atliekas un nospiedumi bija atrasti jau senatnē, bet ilgu laiku netika pareizi novērtēti (tos uzskatīja par dabas rotaļām). Sāka pētīt tikai 18. gadsimtā. LPE -Vai tu Rozei par saviem "murgiem" neko neesi stāstījis? - Ivars jautāja. - Nē, - Uģis atbildēja. - Baidījos, ka viņa man neko nespētu palīdzēt, jo pašu kādreiz noturējuši par burvi. Rozes tuvumā es jūtu neizskaidrojamu dvēseles saskaņu un mieru. Viss, ko viņa saka, man šķiet zināms un skaidrs. Pēc tās ekspedīcijas, kad man pirmo reizi rādījās pagātnes notikumi, viņa mani izbiedēja ar savādu rīcību. Proti, mēs nejauši satikāmies Centrāltirgū. Viņa tirgoja no Vidusāzijas atvestas zālītes. Iedomājieties: vēstures doktore tirgo drogas, pārdod alveju, tā saukto Ķīnas mīksto kaktusu, un slavē kā brīnumlīdzekli. - Kas tur par brīnumu, - Ivars paraustīja plecus. - Tagad daudzi zinātņu doktori nonākuši nabadzībā. - Nejau no tā es nobijos, - Uģis iebilda. - No viņas dīvainās valodas. Kad jautāju, kā viņa atšķir derīgās zālītes no nederīgām, viņa aši atbil​dēja: "To taču var redzēt." Neviļus es palūkojos uz zāļu buntītēm un arī "redzēju", kādai kaitei katra piemērota. "Savādi gan," es teicu, "savādi." Lai gan nekā savāda tur nebija. Gluži tāpat, kā nekā savāda nav, ja cilvēks kaut ko dzird, redz, atceras, jūt… - Kādā veidā tu "redzēji" kaites? Kādas tās izskatījās? - Ivars jautāja, atkal juzdams bažas par


brālēna prātiņa izmežģīšanos. Uģis brīdi klusēja. Tas bija neatbildams jautājums. - Vai tu aklajam varētu pastāstīt, kādas izskatās krāsas? - beidzot viņš atbildēja ar pretjautājumu. - Tāpat kā gaisma krāso vienu priekšmetu un atspīd otrā, es redzēju pašu Rozi un blakus esošos cilvēkus izgaismojamies no vienas vai otras zālītes… Piedod, līdzība nav pilnīga. Izjūta bija citāda, vienā ziņā skaidrāka, citā - neskaidrāka… Ivars vērīgi pētīja brālēna seju. Nē, Uģis nejokoja, neizskatījās arī uzbudināts vai citādi aizdomīgs. - Tu Rozei stāstīji par savām… dīvainībām? - Ivars jautāja. - Teicu jau, ka ne. Jautāju aplinkus, bet mani neatstāja izjūta, ka viņa kaut ko nojauš. Bieži bija tā: grasos viņai kaut ko jautāt, pasaku dažus vārdus un redzu, ka viņa jau zina, ko es domāju, ir gatava atbildēt. - Tā dzīvē bieži gadās, ja cilvēki runā par abiem labi pazīstamām tēmām, - Ivars aizrādīja. - Jā, - Uģis piekrita. - Tomēr pastāv kaut kāda uzminēšanas robeža, arī sinhroni domājot. Informācija taču nav vējš, kurš, kā zināms, vienādi iešūpo mežā visus kokus. Ir cilvēki, kuriem ļoti grūti izskaid​rot līdzīgu domu. Piemēram, tev. - Ko tad tu man nevari ieskaidrot? - Ka ir tāds informācijas nesējs, kuru mēs nezinām. Tas ar mums spēlējas, bet mēs par visu vari cenšamies izlikties, ka nekā nav, ka neko nemanām. Vēl vairāk: atsevišķus cilvēkus, kas kaut ko mana, uzskatām par garā slimiem plānprātiņiem. Vai tāda rīcība nav līdzīga absurdam, kad nedzirdīgie par garā vājiem uzskata dzirdīgos, neredzī​gie - redzīgos, nejūtīgie - jūtīgos. - Nu tu runā galīgi greizi. Tā var izfantazēt diezin ko. Visus jutekļu rādītājus taču var pārbaudīt, bet tavu prāta jušanu - nekādi, - Ivars kaismīgi iebilda. Viņu no laika gala kaitināja tukša muldēšana. Skolas gados viņu sevišķi bija saniknojis vecais sabiedrības mācības skolotājs, kurš lūkoja skolēniem iestāstīt, ka nākotnē, tas ir, komunismā, nebūs naudas, katrs strādās pēc saviem spēkiem un saņems labumus pēc vajadzībām. Skolotājs nemācēja paskaidrot, kas uzmanīs sliņķus, ar kādu aparātu un ar kādām Dieva tiesībām mērīs katra vajadzības un dalīs labumus. Skolotājs aizgāja pensijā ar iesauku "Apmierinātā vajadzība". Prātā nāca kāda latviešu romāna varonis, par kuru psihiatrs uzraksta slēdzienu: "Pārāk ilgi dzīvojis padomju iekārtā. Citādi nor​māls." Par to domājot, Ivars pavīpsnāja. Ironiskais smaids nepatika tēvam. - Cik tad ilgi mēs protam mērīt radiāciju un elektromagnētisko starojumu? - Gvido aizrādīja. Pirms tam cilvēcei šķita, ka tādu parādību vispār nav. Ļausim Uģim stāstīt, ja viņš mums uzticas. Viņš nav nācis tukši papļāpāt, bet pateikt kaut ko svarīgu, satraucošu. Kad jaunībā savam draugam - fizikas zinātņu doktoram - jautāju, vai bez zināmiem informācijas nesējiem, pēc viņa domām, pastāv vēl kādi mums nezināmi, viņš atbildēja: "0, jā! Pasaulē pavisam ir 127 tāda veida "fiuktuāri", bet cilvēki spēs atklāt un izmantot tikai piecus no tiem. Pārējiem nebūs iespējams atrast pieejas." Protams, es par tik precīzu atbildi biju pārsteigts, jautāju: "Kā tu zini, ka ir tieši 127 veidi?" Viņš atvainojās: "Piedod, laikam ir 617 veidi." Sapratu, ka viņš ir īsts zinātnieks, kas vīpsnā par tiem, kuri domā, ka pasaule jau izzināta, ka mums atliek tikai sataisīt gudru ģīmi un pavilkt svītru, sak, viss ir tā un šitā, bet pārējais - tukša fantāzija. - Pateicos, tēvoci! - Uģis sacīja. - Tāda nostādne mani iedrošina teikt, ka atsevišķiem cilvēkiem vai veselām ciltīm var iedzimt vai saglabāties tādas spējas, kādu citiem nav. Šie indivīdi vai ciltis savu īpašo spēju dēļ ļoti bieži tiek izstumtas vai citādi panicinātas. Pati gudrākā cilts mūsdienu


pasaulē ir skoti. Otrajā vietā - ebreji. Skoti ir izvairījušies no apkārtējās sabiedrības naida. Ebreji piedzīvoja šausmīgu traģēdiju un vēl tagad cieš sava talanta dēļ. Cieš no apskaudējiem. Kādā no saviem dīvainajiem redzējumiem es novēroju pirmo cilvēku padzīšanu no pērtiķcilvēku bara par to, ka viņiem nebija spalvu, bet bija pārlieku liela galva un kuslas miesas. Tā bija bībeliska teiksma, tikai daudz reālākās aprisēs. Atzīšanas koka augli ēda nevis Ieva, bet gan pirmo cilvēku māte - puspērtiķiene. Pēc kādas zvaigznes uzliesmojuma debesu dienvidu puslodē Āfrikas vidienē izplatījās jaunas vīrusu un citu mikroorganismu radītas slimības. Ēzdama indīgos augļus un odu sakosta, šī pērtiķiene saslima. Vairāki jaunie vīrusi, plaz- mīdas un enzīmi iekļuva mātes organismā, saindēja augli un ietekmēja mazuļa attīstību. Bērns mātes miesās brieda pusotru mēnesi ilgāk nekā parasti puspērtiķiem, bet piedzima mazs un vārgs. Kad piecu sešu gadu vecumā cilvēkbērns vēl aizvien bija pliks un neveikls, citi sāka viņu nicināt. Kad puspliks un kroplīgs veidojās arī cits bērns - meitenīte, pērtiķcilvēku bars sāka nicinoši izturēties arī pret to. Pēc trešā kroplīgā bērna piedzimšanas pērtiķcilvēku bars mazuli nogalināja. Paaugušos apaļgalvu plikučus izdzina no meža klajā stepē, kur ganījās nikni bifeļi un klaiņoja plēsīgi zvēri. Tur koku, kuros, briesmām draudot, uzrāpties un paslēpties, bija ļoti maz. Jaunā lielgalvaino plikuču cilts, kuras pirmvecāki bija šie izdzītie, nīkuļoja uz bojāejas robežas simtiem paaudžu ilgi, līdz apguva pieredzi, iemanījās pārmantot gudrību, attīrījās no iedzimtām kaitēm un vājuma. Tad sākās prāta uzvaras ceļš pāri pasaulei. Šis redzējums nebija dzīves attēls, jo informācija no tiem laikiem, kad tapa cilvēks, nevarēja saglabāties. Tas bija mūsu senču iztēles radīts notikumu atstāsts par cilvēka tapšanu, tāpēc miglains un neskaidrs, bet iespaidīgs, ar papildinošiem skaidrojumiem. Piemēram, sīkbūtņu ceļš no indīgā augļa gāja nevis caur kuņģi, bet caur ādu, mutes un acu gļotādām, kā arī caur plaukstām. Tad ar asinīm nokļuva pērtiķcilvēka pakausī un tikai pēc tam kā zarojošs audzējs izplatījās pa visu miesu līdz dzimumorgāniem. - Vai vari galvot, ka šo informāciju ieguvi no mirāžām, nevis no kāda avīžraksta vai televīzijas? - Ivars jautāja. - Jā, - Uģis domīgi atbildēja. Un piebilda: - Tas nenozīmē, ka mūsdienu zinātne neatklās kaut ko līdzīgu. Ticamāk, ka taisni tā notiks. Piemēram, pēdējo ģenētiku atklājumu, ka eiropieši cēlušies no sep​tiņām ciltsmātēm, es zināju jau gadu pirms pašas pirmās publikācijas par šo tēmu. - Tu teici, ka pēc mirāžas Himalajos neko līdzīgu neesi vairs Hkatījies līdz pat pagājušam gadam, - Ivars aizrādīja. - Kā tad tu varēji Haņemt informāciju par septiņām eiropiešu ciltsmātēm pirms pub​likācijas? Pirmajā mirāžā taču neko par šo tēmu neredzēji? Vai ne? - Neredzēju, bet… - Uģis iesāka. Ivars viņu pārtrauca. - Pirms tavas pēdējās Himalaju ekspedīcijas par septiņām ciltsmātēm bija ziņojuši jau visas pasaules mediji… Tā, lūk, brālēn! Vai te neož pēc dezinformācijas? - Nē, - Uģis mierīgi atbildēja. - Tas notika tepat Latvijā, kad kopā ar Rozi bijām aizbraukuši apskatīt kulta akmeņus Ziemeļvidzemē. - Atkal redzēji bildītes? - Ivars zobgalīgi precizēja. - Nē, Ivar… - Uģis lēni sacīja. - Tās nav bildītes. Izjūta drīzāk ir tāda, it kā tu sen zināmo pēkšņi labi atcerētos. Mēs ar Rozi stāvējām meža puskrēslā un vērojām senču nolikto akmeņu rindu, ko daži «kaidroja kā sena saules pulksteņa zīmi. Nekādu sakaru ar saules laikiem nespēju saskatīt, toties man moži sāka darboties atmiņa. Uzpeldēja nostāsti par jūras meitām - nārām, beigās "atcerējos", ka eiropieši cēlušies no septiņām saglabātām ciltsmātēm un kalnu cilvēkiem pirms


divdesmit tūkstošiem gadu. Nebūtu tam pievērsis uzmanību, bet sākām ar Rozi runāt par nārām - jūras meitām. Roze smiedamās teica: "Gluži anekdotiska sakritība: latviešiem nāra - jūras meita, senvalodā vārds "nāra" nozīmē cilvēku. Vārdi mīl pārvietoties pāri cilšu un tautu robežām," viņa piebilda. Es nezināju, ko teikt. Mani māca domas, ka nāra kādreiz patiešām bijusi īsts cilvēks, bet lapzemieši ir kādas senas dienvidu tautas pēcteči. Taču vēl mokošākas bija atmiņas par septiņām skaistām ciltsmātēm kaut kur Spānijas kalnos, tāpēc, mājās pārbraucis, šo uzmācīgo faktu pierakstīju dienasgrāmatā. Ja nebūtu pierakstījis, pats neticētu, ka to jau iepriekš zināju. Ģenētiku dotie ciltsmāšu vārdi gan nesakrita. Man tie rādījās citādi. No vārdiem gan tiku pierakstījis tikai vienu - Lata. - Un tu vēlies, lai mēs taviem brīnumiem ticētu? - Ivars jautāja. - Nē, - Uģis purināja galvu. - Vēlos tikai noskaidrot patiesību. - Raksti fantastisku romānu, sabāz savus murgus tur iekšā, tad jau redzēs, vai daudzi tevī saskatīs gara radinieku. Latvija, latīņi, Lata sieva - skaista sakritība, - Ivars zobgalīgi pamācīja. Uģis sadrūma. - Tas nebūtu nopietni, - viņš teica. - Pēdējās ekspedīcijas laikā es guvu tik daudz jaunas informācijas par cilvēces aizvēstures traģēdiju, ka šobrīd bail visu stāstīt pat jums, lai jūsu prātu nenomāktu ar savu nelaimi. - Kāpēc tu to sauc par nelaimi? - Gvido jautāja. Tāpēc, ka mani nomāc smaga atbildības izjūta. Labi, ka bija Roze. Viņas klātbūtnē nomierinājos un atguvu garīgos spēkus, bet tajā pašā laikā it kā grimu dziļāk svešādā mistikā. Reiz grasījos Rozei jautāt, kā cēlies indiešu sabiedrības dalījums kastās, jo senatnes atmiņu vēstis runāja par līdzīgu sabiedrības dalījumu. Nepaguvu pavērt muti, kad Roze jau atbildēja, piebilzdama, ka, zinot cilvēces aizvēsturi, mēs varētu izprast kastu sistēmas izveidošanās dziļākos cēloņus. To teik​dama, viņa jautājoši lūkojās uz mani, it kā gaidīdama paskaidrojumus, kurus es patiešām zināju. - Tātad tu Rozei neko neesi stāstījis? - Ivars precizēja. - Nē, - Uģis atbildēja. - Iztaujāju viņu un novēroju. Runājām par vēsturi, par ūdens āderēm, par parapsiholoģiskām parādībām, par brīnumbērniem, kuri zibenīgi spēj izvilkt n-tās pakāpes sakni no neierobežoti lieliem skaitļiem, kas, pēc mūsu priekšstatiem par cilvēka smadzeņu uzbūvi, nav iespējams. Kamēr mitinājos pie Rozes, dažas dienas bija krietni aukstas. Abās istabās aizsala logi. Vienā istabā stiklu klāja skaistas leduspuķes. Otrā - balta vienveida sarma. Skatot ūdens kristālu veidotās teiksmainās leduspuķu lapas un ziedus, pēkšņi atcerējos, ka esmu tos jau kaut kur redzējis. Tie bija tie paši, kuri plaiksnījās Himalaju vīzijā. Līdzība bija tik izteiksmīga, ka man no satraukuma sāka džinkstēt ausīs, šķita, ka leduspuķes sašūpojas vējā un no biezokņa galvu pabāž mežacūka. Strauji atkāpos no loga. Apgūlos uz tahtas. Murgs pārgāja. Vaicāju Rozei, ko viņa domā par leduspuķu izcelsmi. Viņa izvairījās atbildēt. Ileidzot pateica to, ko viņai teicis pazīstams fiziķis: ūdenim esot ļoti nnrežģīti kristalizācijas punkti molekulās, tāpēc varot veidoties tēlaini informatīvi fraktāļi. Atbildēju, ka es kā fiziķis arī, protams, zinu par ļnti dažādām molekulārām sasaistēm salstošā ūdenī, bet tās nekādi ne- i/skaidro tādu reālistisku attēlu veidošanos uz stikla. Roze brīdi vērīgi lūkojās uz mani, tad pateica kaut ko neparastu: "Manuprāt, tie ir kādreiz zaļojušu augu attēli." Pamanījusi manu nemierīgo skatienu, viņa piebilda: "Tā ir tikai mana nespeciālistes hipotēze, nekas vairāk. Saku to tev puspajokam, lai būtu ko atbildēt."


Sapratu, ka viņa zina kaut ko vairāk, bet nevēlas teikt, lai pasargātu mani no domu sajukuma. Sabiedrībā, kā zināms, par saprātīgām nn gudrām uzskata tikai tās atziņas, kas skaidri zināmas vai vismaz tuvu izzināšanai. Pret pareizām domām, kas apstiprināsies pēc desmit, divdesmit gadiem, parasti vēršas visasāk, tās šķiet viskaitinošā- kās un nepareizākās. Nākamajā dienā tomēr nenoturējos un pajautāju Rozei, kāpēc uz otras istabas loga, kas tikpat stipri aizsalis, nav nekādu leduspuķu - likai vienāds balts klaids. Viņa izlikās nedzirdam. Kad jautājumu atkārtoju, viņa pēkšņi izlēma pateikt to, ko zina. "Mīļais cilvēk," viņa teica, "zem tās istabas loga nav āderes. Vai tad tu to nesaproti?" "Saprotu," es nokaunējies atbildēju. "Man tikai vajadzēja tavu ap- Htiprinājumu." Lūk, tādā veidā mēs sarunās pamazām vien atklājām savu likteņa vienādību, citiem nepiemītošās spējas redzēt kaut ko vairāk, bet atklāti par to runāt tā arī nespējām, jo tas, ko mēs jutām, nebija ne​kādi pierādāms, tas mūs baidīja un baida mani vēl šobrīd. - Tev taču ar viņu būtu bijis visvieglāk izrunāties, - advokāts Gvido Kruss aizrādīja. - Būtu, - Uģis piekrita. - Bet ko tas līdzētu? Viņa nespētu man palīdzēt, jo viņai trūktu tā skeptiskā prāta, kas ir, piemēram, Ivaram. - Kāpēc tad tu ar viņu sadarbojies? - Ivars jautāja. - Tā bija gluži praktiska nepieciešamība. Viņa kā vēstures zinātniece (ar gaužām mazu aldziņu) varēja pasūtīt grāmatas no visas pasaules. Par izdrukām es maksāju. Ja es caur internetu vai elektronisko pastu pasūtītu tādas ziņas savā katedrā, piemēram, par Sibīrijas zie- meļtautu vecmāmiņu spējām atjaunot savus piena dziedzerus, lai barotu ar krūti mazbērnus, uz mani kā fiziķi sāktu jocīgi skatīties. Tāpat brīnītos, ja pamanītu, ka vācu nostāstus un statistiku par Sibīrijā nosalušiem mamutiem, par senēģiptiešu valodu un alfabētu, par zivju sugām Vana ezerā Aizkaukāzā un par okeāna iemītnieku fosili- jām Spānijā vai Andu kalnienēs Dienvidamerikā. Protams, pa universitātes kanāliem arī šo to sameklēju. Par zemes magnētiskā pola pārvietošanos, par tā saucamo ūdens āderu virziena maiņām un likumsakarībām dažādās zemeslodes vietās un par pēdējiem sasniegumiem mikrodatoru būvē. Diemžēl nesen manā datorā ielauzās kāds aizdomīgs datorpirāts un izdzēsa visas ziņas par mikrodaļiņu informatīviem efektiem un to parametriem. - Varbūt izdzēsējs bija parasts vīruss? - Ivars ieminējās. - Nē, - Uģis stingri noliedza. - Vīruss nevarētu tajā vietā ierakstīt humoristisku sentenci angļu valodā ar apmēram tādu "filozofisku" saturu: "Ar informāciju Dievs piepūš spēka laukus un dod tiem formu, tāpat kā bērni, piepūšot ar gaisu, atdzīvina rotaļu zaķus, kas taisīti no plēves." - Tur kāds kolēģis pajokoja, - Ivars minēja. - Kolēģis, protams, - Uģis piekrita. - Ļoti zinošs kolēģis. Tikai ne no Rīgas, ne kāds mans paziņa. - Kā tu to zini? - Ivars sāka patiesi ieinteresēties. - Palūdzu talkā mūsu jaunos datortalantus. Viņi noskaidroja, ka sūtījums nācis no kādas mistiskas adreses, ar kuru viņi jau agrāk sa​skārušies. Pēc dažām dienām ar viņu palīdzību man izdevās atgūt ziņas par mikrodaļiņu informatīvām īpašībām. Izrādījās, ka tās padarītas slepenas. Kā viņi tās izraka, nezinu. Steigšus visu pārrakstīju mazajā diskā. Pēc dažām minūtēm ziņas no operatīvās atmiņas atkal bija pazudušas. Šoreiz atvadām nekas nebija ierakstīts, tikai zīmējums - pistole ar klusinātāju. Ej nu sazini, vai tas pa jokam vai nopietns drauds. - Nu, vai zini, tu sāc mani nopietni ieinteresēt, - Ivars pirmo reizi par Uģi izteicās atzinīgi. -


Kāpēc, tavuprāt, šīs ziņas būtu jāslēpj? Kura superorganizācija ar tām rīkojas? Krievijā? Amerikā? Latvijā? - Tu uzdod par daudz jautājumu, - Uģis aizrādīja. - Es nevaru atbildēt ne uz vienu. Saprotu tikai to, ka jokotājiem ir tomēr kaut kāds saskares punkts ar manis skatītām informatīvajām mirāžām par pa​gātnes notikumiem. - Hm, - Ivars iesmējās. - Tu pieļauj domu, ka iejaukta arī pagātnes pasaule? - Šādu versiju pilnīgi izslēgt nevar. - Kādā veidā tā varētu iejaukties? Tas ir sarežģīts jautājums. Sīkāk pastāstīšu, kad atgriezīšos no ekspedīcijas. Ceru - jums radusies pārliecība, ka esmu vismaz sarežģīts vājprātīgais, kas gaužām centies nezaudēt saprātu, nenoticēt mirāžām, bet notikumi, izzināti fakti un apstākļi nežēlīgi grūduši atpakaļ mistērijā. Uģi, nemokies ar pašpārmetumiem, - ierunājās Gvido. - Nav taču viduslaiki, kad katru jaunu zinātnisku hipotēzi uzskatīja par grēku, velna apsēstību, atklājējus dedzināja sārtā… Ivars iesmējās. - Tagad sārtā nededzina, atsūta ar e-pastu parabelluma zīmējumu. - Cik saprotu, Ivar, tu man sāc ticēt? - Uģis jautāja prokuroram. - Tu runā ļoti saprātīgi, - Ivars atbildēja. Un piebilda ar smaidu: Kā jau liela mēroga afērists. Uģis arī pasmaidīja. Viņš skaidri redzēja, ka Ivars joko, tāpēc iedro​šinājās teikt pašu trakāko. Pagājušajā gadā es satikos ar īstu, dzīvu aizvēstures cilvēku… Ilimalajos. Par to viņš vismaz pats uzdevās, kaut izskatījās pēc jauna indusa, kas neprot angļu valodu. Viņš bija gaidījis mani. Mēs ilgi saru​nājāmies. Viņš bija vairāk nekā 20 tūkstošus gadu vecs, bet izskatījās Juuns… Abi juristi sastinga nesapratnē. Ja līdz šim stāstījums turējās īstenības rāmjos, kaut ar mistiskām novirzēm, tad tagad viss sagriezās pavisam šķērsām. "Kas par traku, tas par traku," nodomāja Kruss seniors. "Leduspuķes bija jocīga lieta, bet vēl izskaidrojama. Mamutu redzējums arī vēl puslīdz pieņemams trakums, bet ja runā par tikša​nos un sarunāšanos ar dzīvu aizvēstures cilvēku…" Ivars lūkoja dzirdēto pārvērst jokā. Oi, žēl, ka tas nebija trīsmetrīgs sniega cilvēks, - viņš teica. - Tad intervētāji tev maksātu tūkstoš dolāru par katru vārdu. Uģis saprotoši pasmaidīja un apstiprināja iepriekš sacīto: Diemžēl tas bija nedaudz mazāks par mani, slaids, jauns indiešu tipa vīrietis ar vairāku savainojumu rētām uz sejas un rokām. Viņa mītne atradās trīs kilometrus virs jūras līmeņa kalna nogāzē, kuru vietējie sauca par svēto garu mājokli. - Stop! - teica Gvido. - Jānomaina kasete. Iestājās klusums. Bija dzirdams, kā logā sitas lietus lāses. Bija uznākusi kārtējā lietusgāzne, kādu tovasar bija ļoti daudz. 5. Savadās lodītes "- Ja aizvēsturē ir eksistējusi augstāk attīstīta tehnika, - kāpēc par to nav atrodamas nekādas liecības? - jautā klasiskais arheologs. - Liecības noteikti var atrast. Un varbūt būtu atrasts ļoti daudz liecību, ja kāds būtu gatavs tās meklēt." Luiss Pauels un Žaks Berzē Konvencionālais skaidrojums.


Sekrēcijas ģeodes (žeodes) - ieapaļš minerālagregāts, 2-20 cm liela lodīte ar koncentriski zonālu uzbūvi no kvarca, opāla u. c. Mazākās sauc par mandelēm; tās veidojas gāzes burbuļu vai citās tukšās vietās iežos. "Sāda lodveida akmens ieža tumšais vidus reizēm ir pilns ar vērtīgiem kristāliem." Maikls Maiksels "Šis atradums astoņdesmito gadu sākumā nozagts un pazudis bez pēdām." Luks Birgins Kamēr tēvs sameklēja jaunu kaseti, Ivars jautāja brālēnam: - Saki skaidri: vai tu dzen vellu? Tik daudz jocīgu lietu viens cilvēks dažos gados nevar piedzīvot. Tad jau stāsti par tikšanos ar citpla- nētiešiem izklausās ticamāk. Šādām lietām neviens neticēs. - Neticēs, - Uģis piekrita. - Pašam reizēm uzmācas doma, ka nekā tāda nav, ka esmu nosapņojis. - Kas tad tev liek pie šī sapņojuma turēties? - Kaut vai daži taustāmi fakti. - Kā to saprast? Tev ir lietiski pierādījumi? - Jā. Trīs nedaudz ovālas lodītes. - Ko tās pierāda? - Tās nevarēja nokļūt pie manis no zila gaisa. Tajā dīvainajā "realitātes sapņojumā" tās man iedeva. - Kāpēc deva? - Tajās esot visa informācija par seno civilizāciju. - Kur lodītes atrodas? - Paņēmu līdzi, lai jums parādītu. Ivarā atkal pamodās izmeklētājs. Lodītes tomēr pašas par sevi nebija nekāds pierādījums. - Tātad tās tev deva…? - Ivars jautāja. - Mants, - Uģis atbildēja. - Tas indietis? Uģis pasmaidīja par brālēna dedzību. Ne jau indietis, bet sencilvēks, viņu viedais zintnieks, kas pēc izskata no visām cilvēku rasēm un tipiem visvairāk līdzīgs indiešiem, ķīniešiem vai japāņiem. Uģis pievilka klāt savu dzelteno mugursomu, atvēra iekšpuses kabatiņu un izņēma oderētu kārbiņu, kurā gulēja trīs nelielas lodītes apmēram trīs centimetru diametrā, gludu, pelēcīgi blāvu, šķietami metālisku virsmu. Advokāts un prokurors kādu brīdi klusēdami pētīja savādās lodītes. Visas bija vienādas un apmēram akmens svarā, bet ne no akmens, drīzāk no kaut kā plastmasai līdzīga. - Kas tev ar tām jādara? - Ivars jautāja. - Kāpēc tev deva? Jāglabā līdz laikam, kad šodienas cilvēce sāks informāciju ierak- Htīt šādās lodītēs. Tad cilvēki pratīšot izlasīt tur ierakstīto. Viņš tev neteica, no kāda materiāla tās taisītas? Un kādā veidā ierakstīta informācija? Ivars uzņēmās iztaujātāja pienākumus. Teica, bet es nesapratu. Šķiet, kaut kāda starpatomu vai zem- atomu substance, kurā informācija it kā atdalīta no vielas un iekapsu- lēta drošā apvalkā tā, ka parastos apstākļos to nekas nespēj sabojāt. - Arī uguns? - Arī uguns ne.


- Vai tu mēģināji sasist? - Nē. - Kāpēc? - Man lūdza glabāt. - Neticami, - Ivars grozīja galvu. Paklau! - ierunājās Gvido, lodīti saujā turēdams. - Šķiet, tā neuzņem un neizdala siltumu. Plauksta to it nemaz nejūt. Jā, - Uģis piekrita. - Lodītes ir neitrālas. Ne magnētiskais lauks, ne kāds cits starojums uz tām neiedarbojas. Vienīgi gravitācija un… aktivitātes līnijas jeb tā saucamās ūdens āderes. - Tu ar lodītēm eksperimentēji? - Ivars jautāja. Ne tikai eksperimentēju, - Uģis atbildēja. - Es uzzināju, ka līdzīgas lodītes atrastas arī citās vietās uz zemes, dažkārt dziļākos zemes slāņos. Līdzīga lodīte kādu laiku glabājusies Dienvidāfrikā kādā muzejā. Muzeja darbinieki novērojuši dīvainu tās īpašību, proti, spēju 128 dienās apgriezties par 360 grādiem ap savu asi. Diemžēl lodīti pēc dažiem gadiem tās atradējs muzejam atņēmis. Citi dīvaini pagātnes priekšmeti atrasti arī citur. Diemžēl tikai retos gadījumos tie nokļuvuši nopietnu pētnieku uzmanības lokā. Arī tad "jocīgo atradumu" liktenis nav bijis spožs. Tos parasti novieto muzejos tā saucamajās teoriju rāmjos neiederīgo eksponātu nodaļās, kuras šad un tad tīra, proti, no tām izmet visu šķietami lieko, nevajadzīgo. - Ko tu ar tām iesāksi? - Gvido jautāja un piebilda: - Ja vienreiz, lai Dies' pasarg', ar tevi kalnos kaut kas notiks, lodītes labākajā gadījumā tiks atdotas bērniem kā spēļu lietiņa. - Tāpēc jau es jums stāstu un rādu, - Uģis atbildēja. - Gaidu jūsu palīdzību. Uz mirkli iestājās klusums. Pat skeptiskais Ivars kļuva domīgs. Uģa stāstus un fatamorgānas varēja uztvert kā iztēles rotaļu, bet lodītes, kas bija veidotas no savādas vielas un atradās viņa rokā, tomēr bija nenoliedzams lietiskais pierādījums. Protams, bez drošības par tā iegūšanas ceļu, tomēr… Pašūpojis lodītes plaukstās, Ivars tās nolika uz galda. Diemžēl, tikko bija atrāvis roku, tās sāka ripot. Gvido tās uztvēra un nolika atpakaļ, bet lodītes atkal sāka ripot. Dīvainā kārtā uz galda stūra pusi, kas bija, šķiet, nedaudz augstāks, jo izlijušais kafijas ūdens dzīrās tecēt uz pretējo pusi. - Ha! Gravitācijas anomālija! - teica Kruss seniors. Uģis atviegloti nopūtās. Paldies Dievam, galds atrodas aktivizētās joslas malā! Tagad jūs paši redzat kaut ko neparastu, kas darbojas pretī fizikas likumam. Lai ko es stāstītu, tas nebūtu tik pārliecinoši, kā redzēt šādu anomāliju savām acīm. Ivars piecēlās kājās. Vēroja galda virsu. Aptaustīja. Uz mirkli prātā iešāvās doma, ka tēvs ar Uģi sarunājuši viņu izjokot. Bērnībā, kad viņam bija pieci vai seši gadi, kaimiņu puisis, kam bija gadu piecpadsmit, viņu izjokoja ar tērauda lodīti, ko kustināja zem plānās galda virsmas novietots magnēts. To pusaudzis, kā pats vēlāk atzinās, pārvietoja ar ceļgalu. Ivaram viņš iestāstīja, ka viņa pirkstiem ir spēja pa gabalu pievilināt lodīti. Brīdi vēlāk pusaudzis apgalvoja, ka arī ar domu spēku var ietekmēt lodītes kustēšanos. Un patiešām lodīte paklausīja puiša pavēlēm: "Ej pa labi! Nāc pie manis! Ripo atpakaļ!" - Vai tu zinātniekiem esi tās demonstrējis? - Gvido jautāja. -Nē. - Kāpēc? - Baidos. - No kā? - Nevēlos, ka mani uzskata par pšihu vai klaunu.


Sekoja klusums. - Ari šo sabiedrisko problēmu esmu papētījis, - Uģis turpināja. Pirms dažiem simtiem gadu franču zemnieks, ardams savu tīrumu, redzēja, ka turpat viņam pie kājām nokrīt apkusis silts meteorīts. Viņš to aiznesa tolaik pasaulē gudrākajai zinātnieku kopai - Francijas Zinātņu akadēmijai. Atbildi saņēma caur avīzēm, kas zemnieka iedomu, ka no debesīm var krist akmeņi, nosauca par meliem un māņticību. Šis zemnieks visu atlikušo mūžu apkārtējo ļaužu acis bija un palika uz augšu pasists debesu brīnumu stāstnieks un melis. Nomira agri aiz bēdu nastas, ka viņu uzskata par jampampiņu. - Nav taču septiņpadsmitais gadsimts, - Gvido iebilda. - Astoņpadsmitais… - Uģis izlaboja. - Arī astoņpadsmitais gadsimts šobrīd nav, - tēvocis piekrita. - Sabiedriskā doma ir tāda pati kā tolaik, jo sabiedrība ir nesakārtota, - Uģis iebilda. - To, kas stāsta, ka redzējis citplanētiešus, bijis viņu kuģī, mūsdienās piemeklē franču zemniekam līdzīgs liktenis. Tuvākie draugi pret viņu izturas iecietīgi kā pret slimu, izliekas, ka tic, pārējie vīpsnā vai… baidās kā no ērma. Ļaunākais, ka "ķerto" lokam tiek pieskaitīti arī viņa tuvinieki un radi, "pesteļošanas" cēlonis tiek meklēts iedzimtās novirzēs. Mūsu visu uzvārds ir saistīts ar šo informācijas fenomenu, arī tāpēc es neiedrošinājos kaut ko iesākt bez jūsu ziņas. - Uzvārds? - Ivars jautāja. - Kā to saprast? - Jā, uzvārds, - Uģis mierīgi atkārtoja. - Daudzās mūsdienu valodās vārda "kruss" saknes un jēgas līdzība saglabājusies: krusts, kristāls, gaismas krusa. Tā senatnē saukts starojums, ar kura palīdzību cilvēkiem izdevies viegli ielūkoties otra prāta un vielas dzīlēs, vadīt atomu pārvērtībās un ķīmiskos spēkus. Sīkāk es nespēju paskaidrot, jo mūsdienu fizikā tādus jēdzienus nepazīst, ir tikai hipotētiski pieņēmumi un meklējumi, kas dažkārt it kā saskan, tikai mūsu aparātiem diemžēl trūkst paša galvenā - iekšējās redzes, kas pagātnē piemitusi īpašai ļaužu sugai (vai kastai) - "kalvākiem" runājošiem cilvēkiem, kuri savstarpēji sazinājušies daudz vieglāk un ērtāk bez palīglīdzekļiem nekā tagad ar mobilajiem telefoniem. - Uģi! - Ivars apņēmīgi pārtrauca brālēnu. - Tas ir skaisti, ko tu stāsti, bet absolūti neticami. Publicē savas fantāzijas zem pseidonīma, tad mūsu kristāliskajam uzvārdam nekas nekaitēs. Iestājās neveikls klusums. Uģis nodūra skatienu grīdā un sēdēja nepakustēdamies. Krusa seniora seja kļuva sārta. Bija skaidri redzams, ka viņš dusmojas par dēla izlēcienu, bet neprata to nosodīt, jo Uģa stāstījums patiešām bija pārāk fantastisks. Ivars sēdēja sadudzis, pats apmulsis no savas neiecietības. Gvido lūkoja stāvokli labot. - Ivar, tu taču pats atzinies, ka tajā neskaidrajā krimināllietā ar pa​kārto sievieti tev šķitis, ka tev priekšā kāds it kā zīmē vai pasaka, ko darīt, kur meklēt pierādījumus. Varbūt tas patiešām ir kaut kas rudi​mentārs no tā redzējuma, par ko runā Uģis. - Tā ir intuīcija, - dēls protestēja. - Parasta lieta. - Cik man zināms, psihologi vēl līdz šim neprot ticami izskaidrot, kas tā intuīcija īsti ir, Gvido rāmi sacīja. - Vai intuīcijai pierakstīt brīnumbērnu spēju ātri veikt sarežģītus matemātikas uzdevumus, pārspējot pašu ātrdarbīgāko datoru? Paldies Dievam, matemātika ļauj nodrošināt šo superspēju skaidrus pierādījumus, citādi tām neviens neticētu, arī uzskatītu par šarlatānismu, par pasakām - gluži kā tu pašlaik Uģa stāstījumu. -Jaunie zematomu datori, cik zināms, pārspēšot brīnumbērnus, - Ivars ne visai pārliecinoši iebilda. - Pārspēšot? Labi, ka izteicies nākotnes formā, - Gvido balsī ieskanējās ironija. - Piesardzīgs, kā juristam pieklājas. Es, protams, skaitļošanas tehnikā esmu profāns. Bet, cik zinu, gaišredzīgie


matemātisko sakņu vilcēji no simtzīmju skaitļiem paši neapzinās, kā tas notiek. Vēl vairāk: prātā viņi operējot ne ar skaitļiem, bet ar tādu kā domu ceļu tīmeklī, sameklējot tajā gluži kā mikroskopā sīku gaismas punktu, un tur esot atrisinājums. Varbūt taisni tas ir aizatomu vai starpatomu informatīvais lauks, ko smadzenes jau sen pazīst, tikai diemžēl šī spēja dota retām galvām… Gvido apklusa. Stāvoklis bija neapskaužams. Uģim bija pietiekams pamats celties, pieklājīgi atvadīties un aiziet, lai ar viņiem nekad vairs atklāti nesarunātos. Gvido gaidīja, ka dēls atvainosies vai citādi mīkstinās brālēnam izmesto apvainojumu melošanā. Diemžēl Ivars nepratās, šķiet, pat nedomāja to darīt. Viņu bija sakaitinājis Uģa mēģinājums spēlē iesaistīt Krusu uzvārdu. Sastingumu ar strauju kustību pārtrauca Uģis. Viņš paņēma no galda bumbiņas un sniedzās arī pēc tās, ko rokā turēja tēvocis. Laikam es nepareizi darīju, aicinādams uz sarunu Ivaru, - Gvido kā atvainodamies teica Uģim, domādams, ka jauneklis savāc bumbi​ņas, lai dotos projām. Tomēr Uģis projām iet netaisījās, nometa bumbiņas kabineta brīvajā stūrī uz gludās parketa grīdas un skatījās, kā tās ripo. Divas aizripoja līdz sienai un vēlās atpakaļ. Viena apstājās pusceļā. Visas trīs nostājās rindā. Uģis noplēsa piezīmju papīriņus, nolika blakus bumbiņām, tad lodītes savāca un meta vēlreiz. Šoreiz tās ripoja citādi nekā pirmo reizi, bet beigās nostājās tieši tādā pašā rindā kā iepriekš. - Tur acīmredzot ir aktīvās joslas vidus, - viņš sacīja. Un piebilda: Tēvoc, nebēdājiet. Man noder Ivara negantais skepticisms, jo pats pārāk paļaujos noskaņām. To teikdams, Uģis vēlreiz savāca lodītes un vēlreiz bēra uz grīdas. Arī šoreiz tās nostājās līdzīgā rindā nedaudz slīpi pret ārsienu. Ivars vērīgi sekoja lodīšu ripojumam. Neko neteica. Uģis pievērsās viņam. - Tas taču ir zināms pierādījums lodīšu sevišķām īpašībām, vai ne? Ir, - Ivars piekrita. - Tomēr nedod nekādu liecību par to izcelsmi, saturu un dīvainības pamatojumu. Tikai tāpēc, ka mūsdienās nav attiecīgu instrumentu, ar kuriem varētu pārbaudīt citas to īpašības, - Uģis aizrādīja, - mēs nevaram uz​skatīt, ka pierādīta šādu īpašību neesamība. - Vai tad cilvēki ūdens āderes neprot noteikt? - Ivars jautāja. Prot un spēj atsevišķi īpatņi, nevis instrumenti, - Uģis atbildēja. - Cik zinu, ādervietās nekādas gravitācijas anomālijas nav atklātas. Tātad aktivitāte ir citādas dabas. Vai nav zīmīgi, ka to jūt likai reti cilvēki, mazākums? Protams, netrūkst arī šarlatānu. - Zīlēt kafijas biezumos arī protot tikai daži, kam sirdsapziņa to atļauj, - Ivars attrauca. - Tu āderniekus uzskati par krāpniekiem? Nē. Krāpniecība jāpierāda tikpat nopietni kā parapsiholoģisko parādību īstums un likumsakarības. Juridiski jāpierāda arī krāpšanas motīvi, jāpamato tā saucamā subjektīvā puse ieinteresētība, lai to kvalificētu par krāpšanu. Ja tāpat vien kāds stāsta savus redzējumus, tā nav krāpšana, - Ivars skaidroja. Uģis palūkojās pulkstenī. Līdz saietam alpīnistu klubā bija palikusi nepilna stunda. Nevarētu teikt, ka viņš ar sarunu būtu apmierināts, tomēr krietna daļa smaguma no sirds bija novelta - tagad par viņa noslēpumu zināja vēl divi uzticami cilvēki, kas noteikti lūkos kaut ko izdibināt. Katrā ziņā nepaliks vienaldzīgi, palīdzēs domāt, centīsies noskaidrot, vai viņu radinieks nav garā vājš. Savācis lodītes un novietojis atpakaļ mugursomā, Uģis pateica, kur viņa mājā tās būs atrodamas, ja viņam, kas zina, lemts palikt kalnos. Lai cik uzmanīgi un nodrošināti rīkotos augstkalnu kāpēji,


viņiem allaž pastāvēja iespēja ātri nokļūt citā - skaistākā kalnu miera pasaulē. 6. Roze aizstāv krustdēlu "Arheologs Frederiks Mišels Hedžs Britu Hondurasā izraka no monolīta kalnu kristāla izgatavotu, izmēriem precīzi atbilstošu cilvēka galvaskausu, kas darināts, it kā zinot modernākās kristāla apstrādes un izpētes metodes. Dažkārt galvaskausu aptver tāda kā aura, citreiz atskan augstas, zvaniem līdzīgas skaņas vai galvaskausa iekšienē parādās dīvaini plīvuri, gaismas, sejas, ainavas, kā ari citi objekti, lai gan parasti tas ir dzidrs." Frenks Dorlends Lietus bija rimis. Logā iespīdēja vēla novakara saule. Pēc PSRS sabrukuma darbdienu vakari Latvijā bija kļuvuši gaužām īsi, jo atcelts tā saucamais dekrēta laiks un reizē ieviests Rietumeiropas joslas laiks - kopumā pulksteņi pavirzīti atpakaļ par divām stundām, bet visās darbavietās darba sākuma un beigu grafiki palikuši tie paši, tāpēc darbadiena pārvietojās par divām stundām uz vakara pusi. Tas bija gaužām neērti, bet nezin kāpēc cilvēki pacieta. Ziemā kantoru darbs sākās gaismā, bet tumsa iestājās jau trīs stundas pirms dar​balaika beigām. Nu tīrā ačgārnība. Bet ko padarīsi - to diktēja politika. Kruss seniors uzskatīja, ka vēlo vakaru dzīve veicina noziedzību. Pats viņš mīlēja vasarās celties līdz ar gaismu, toties dēls Ivars bija naktsputns tāpat kā māte. Kad Uģis bija aizgājis, tēvs ar dēlu jautājoši saskatījās, brīdi sēdēja, domās nogrimuši. Pirmais sakustējās Ivars. Aizgāja pie plaukta, paņēma angļu un krievu vārdnīcas, atšķīra. Tēvs pa to laiku novāca galdu un noglabāja diktofonu. - Ko tu meklē? - Gvido jautāja. "Hrustal" ir kristāls krieviski, - Ivars sacīja. - Arī angliski. Izrunā gan "kristi". Latviski un lietuviski "krusa" ir sasaluši ledus ga​baliņi, kas birst no gaisa… Vai tev ir latīņu valodas vārdnīca? -Jā. Ivars paņēma latīņu vārdnīcu. Skaidrs. Kalnu kristāls. No sengrieķu valodas. Krievu valodā labāk saglabājies: "krus". Ja piefantazē, iznāk kaut kāds sakars ar kristalizējušos ūdeni. Katrā ziņā nekas liktenīgs. Uģis pieminēja senvalodas, ne mūsdienu valodas, - Gvido aizrādīja. - Mans tēvs teica, ka "kruss" kādā senvalodā nozīmējot starojumu. Nepareizi esot domāt, ka mūsu uzvārds cēlies no latviešu vārda "krusts". Senos laikos ciems tā arī saucies "Krusi". - Tīrais murgs! - Ivars nogrozīja galvu, domādams par Uģa stāstīto. Vēl ļaunāk, - tēvs piekrita. - No murga var atmosties, bet šis sarežģījums jāizdzīvo īstenībā arī mums. - Tu domā kaut ko iesākt? - Nevar taču Uģi atstāt bez palīdzības. Viņš to lūdza. - Traks numurs. - Traks gan, - tēvs piekrita. - Aiziesim pie Rozes, - Ivars ierosināja. Redzu, ka tu esi ieinteresējies, - Gvido nopriecājās. - Šī lieta vairāk piestāv tev nekā man. Tev jauna galva.


Baidos, ka tā būs veltīga urķēšanās. Ja arī ir kāda mirāža, kāds nezināms fenomens, nav mūsu spēkos to noskaidrot. Ja Uģis nav traks, tad tā ir sarežģīta zinātniska problēma, kurai vajadzīgi zināt​nieku tūkstoši un laboratorijas miljardu vērtībā. Domāju, ka Uģis to apzinājās, - Gvido aizrādīja. - Viņš neko mums citu nelūdza, vienīgi novērtēt viņa garaspējas un uzņemties daļu tā smaguma, kas viņu nomāc. - Tā visa mūsu palīdzība? - Ivars pavīpsnāja. Jā, bet tā uzliek pienākumu šo lietu izmeklēt. Un dīvainības Uģa datorā tevi nesatrauca? - Nē. Tās šķita joks. īstie vīri nedraud ar zīmētu pistoli. - Katrā jokā esot sava daļa nopietnības. Tomēr Ivara noliedzošā attieksme pret brālēna stāstīto bija jūtami mazinājusies, pamodusies interese. - Aizejam pie Rozes! - viņš vēlreiz ierosināja. Ko mēs viņai teiksim? - tēvs šaubījās. - Uģis mums nav devis tiesības stāstīt citiem par viņa pārdzīvoto. - Nav jāstāsta. Aprunāsimies. Gvido joprojām šaubījās. Jautāja: - Par Rozes raganību tu zini? Šādas tādas valodas esmu dzirdējis. Kā par katru cilvēku, ko nelabvēļi aprunā, - Ivars attrauca. Runas var būt pilnīgi tukšas, bet Rozes pašas izjūtas un pašas teik​tais ir ņemams nopietnāk. Esmu ar viņu par to runājis, - tēvs sacīja. - Teiksi, ka visiem mūsu radiem ir šizofrēniķu pazīmes? Nē, - Gvido asi noliedza. - Cik zinu, mūsu cilts zaros vai celmā neviens ar vājprātu nav sirdzis. Ne pat uz to pusi. Daudzi izcēlušies ar gudrību. Pat tie, kas izdzīvojās pa Sibīriju, vēlāk ieguva augstāko izglītību. Arī tas bija mūsējais, kurš viens no pirmajiem 1987. gadā sāka atklāti runāt par Latvijas neatkarību un Padomijas sabrukumu. Pirmajam lēkt acīs lielvarai nozīmē dullību, ne gudrību, - Ivars iebilda. - Darīt to īstajā laikā nozīmē lielu gudrību, - tēvs aizrādīja. - Varbūt bija laimīga sakritība, - Ivars sprieda. - Nē. Roze viņam taisni tā pateikusi: tagad ir īstais laiks sākt. Ivars klusēja. Vārdi "īstais laiks" lika atcerēties kaut ko līdzīgu, satraucošu, bet neskaidrā noskaņa tā arī neizgaismojās uztveramās atmiņās. Roze viņus sagaidīja, laipni smaidīdama. Lai gan sievietes seju, sevišķi ap acīm, sedza sīku krunciņu tīkls, viņa izskatījās jaunavīga un moža. Gaitenī stāvēja stiklots grāmatu skapis. Abas istabas, par kuru aizsalušajiem logiem bija stāstījis Uģis, bija grāmatu pārpilnas - visas sienas aizsedza grāmatu plaukti. To nebija vienīgi virtuvē. Ivaram atmiņā uzplaiksnīja no tēva dzirdētais par Rozes vecmei- tību. Viņa mīļajam cilvēkam atteikusi ar vārdiem: "Mūsu bērni būs nelaimīgi. Labāk lai viņu nav." Savādi. Ko viņa varēja zināt par bērnu laimi vai nelaimi? Vai tā būtu latvietes gaušanās par bērnu grūto dzīvi tautas apspiestībā? Tāda nostāja šķita galīgi nepiemērota Rozes vita​litātei un dzīvespriekam. Istabā valdīja nevainojama kārtība. Pat daudzo grāmatu radītā putekļu smaka bija tikko jūtama. Roze nejautāja radiniekiem par apciemošanas iemeslu, bet, kā jau latviešiem ierasts, steidzās uz virtuvi gatavot cienastu, piebilstot, ka viss viņai sataisīts, tikai jāieslēdz plīts un cepeškrāsns. - Tēt, es runāšu, - pieteicās Ivars. - Labi, - Gvido piekrita.


Roze patiešām drīz atgriezās un jautāja: -Vai Uģis ar jums apspriedās? - Jā, - Gvido atbildēja. - Kā tu zini? - Ivars brīnījās. Viņš sūdzējās par elektronisku zādzību, - Roze atbildēja. - Loģiski būtu meklēt palīdzību pie juristiem. - Sūdzējās? - Ivars taujāja. - Skaidri nepateica, bet saprast varēja. - Vai tu spēji uzminēt viņa domas? - Reizēm. Kā visi cilvēki. Pēkšņi Ivars sāka stāstīt Rozei par savu izmeklējamo slepkavības lietu, par dīvainām iztēles atmiņu spēlēm, par spēju uzminēt notikumu detaļas, kas pašu izbrīnēja. Izturējās pavisam citādi nekā sarunā ar Uģi. - Vai to arī var saukt par domu uzminēšanu? - viņš jautāja. - Kāds tai sievietei vārds? - Roze atbildēja ar pretjautājumu. - Lora. - Es viņu pazinu, - Roze pavēstīja. - Kādā sakarā? - Diez vai par to jārunā? - Kaut kas slepens? - Nē. Drīzāk neskaidrs. - Tu baidies? Roze mirkli kavējās ar atbildi. - Es nebaidos… Bet varbūt tas… kādam var kaitēt. Tu neatbildēji uz manu pirmo jautājumu, - Ivars atgādināja. - Vai lādām iztēles mirāžām var ticēt? Vai tie ir domu atspulgi? Kāpēc tu mani tā pratini? - Roze sabozās. - Man ar Loras slep​kavību nav nekāda sakara. To es zinu, - Ivars atbildēja. - Bet tu varbūt zini, kāpēc viņu noga​lināja? - Vai dzersiet kafiju? - Roze jautāja. - Nē, paldies, - Gvido atbildēja. Ivars juta, ka Roze zina par slepkavības motīviem, bet nevēlas teikt. Lūkoja pietuvoties no citas puses. Diemžēl grūti būs panākt slepkavas notiesāšanu, ja nebūs skaidri slepkavības motīvi. Varbūt tu vari palīdzēt šajā lietā, ja jau Loru esi pazinusi. - Tā nebūs parasta slepkavība, - Roze sacīja. To var domāt, - Ivars piekrita. - Motīvi pilnīgi nesaprotami. Vai tev ir kāda nojauta? - Vairāk nekā nojauta, - Roze atbildēja. - Tā ir sena cīņa. - Ar kādu mērķi? - Par varu. Cik garš, tik plats, - Ivars pavīpsnāja. - Par varu cīnās visi no laika gala. - Ne visi. Uģis necīnās par varu, - Roze iebilda. - Vai Uģis iesaistīts šajā notikumā? - Nejau tieši. - Kā tu zini? - Vēroju.


- Kā tu vēro? - Tāpat vien. Pag, es palūkošu, vai ēdiens gatavs. Ivars saviebās. - Tu kaut ko slēp, - viņš pārmeta. - Protams, - Roze atbildēja un smaidīdama izgāja virtuvē. Drīz vien viņi varēja sēsties pie vakariņu galda. Sarunas kļuva atklātākas. Roze pastāstīja, kā Uģis viņu iztaujājis, kādas grāmatas un izdrukas pasūtījis, kā runājis par cilvēkiem, kas redz mirāžas. Viņa gluži labi sapratusi, ka puisis stāsta par saviem piedzīvojumiem, tikai baidās atzīties, iedomājas, ka viņu tāpēc var noturēt par prātā vieglu. Rozei paspruka savāds teiciens: Mīļais Gvido, kā tu domā: vai par plānprātību jāuztraucas, ja svaru kausā likta cilvēce? - Ko tu ar to domā? - Ivars saausījās. Manuprāt, viņš ir uz pēdām kaut kam ļoti nozīmīgam, kas grozīs cilvēces likteni. - Zinātnē? - Ivars saspringa. - Uz labu? - jautāja Gvido. - Gan tā, gan tā, - Roze atbildēja. Vai tu pieļauj, ka leduspuķes uz loga stikla ir pagātnes cilvēka radīts informācijas fenomens? - To nevar izslēgt. Nav taču nekādu pierādījumu par augstas civilizācijas pastāvē​šanu senatnē. Bet nav arī "alibi", kā sakāt jūs, juristi, ka tāda civilizācija nebūtu bijusi. Ne vienmēr pierādījumu trūkums liecina par nevainību. Pierādījumi var būt iznīcināti, izmeklētājs - paviršs vai abi šie iemesli kopā. - Dažkārt esošos pierādījumus vienkārši ignorē, - piekrita Gvido. - Citkārt jā, tos iznīcina arī aiz muļķības. Kā tu vari noteikt kaltētu zāļu derīgumu? - Ivars pēkšņi jautāja. - Kā tu to "redzi"? - Tāpat kā slims suns, - Roze atsmēja. - Es jautāju nopietni, - Ivars atgādināja. - Es nopietni atbildēju. Suns taču nezina, kādā veidā spēj to noteikt. - Ar ožu, - Ivars aizrādīja. - Ar ožu var noteikt tikai smaku, ne derīgumu vai kaitīgumu. Ivars apjuka no atbildes vienkāršības un reizē no tās radītā priekšHtata par problēmas sarežģītību. - Kā tad nosaka derīgumu? - Ivars turpināja tincināt. Nezinu. Suns arī nezina. Vai tu zini, kāpēc tev kāda smarža patīk, cita - nepatīk? Es nerunāju par patikšanu vai nepatikšanu, bet par derīgumu vai nederīgumu, - Ivars aizrādīja. - Kāda tur atšķirība? - Tu esot jaunībā spējusi pareģot cilvēka likteni. Vai tas taisnība? Roze brīdi domāja. Viņas seja pārmainījās. - Jā, kaut kas līdzīgs bija, - skanēja atbilde. - Kāpēc tu savas spējas neizmantoji? -Kam? - Lai glābtu vienu otru cilvēku. - Tas taču nav iespējams. - Kāpēc? Liktenis nav grozāms. Pareģonis ar iejaukšanos var tikai sevi pa​darīt par līdzvainīgu.


- Kā tā? Roze brīdi domāja. - Pareģojumu uzzinājis, viens pakļausies liktenim kā kaujams auns, otrs centīsies to grozīt, bet ne vienā, ne otrā gadījumā likteņa gaita negrozīsies. Šis ceļš ir nosprausts, ņemot vērā gan pareģotāja darbību, gan cilvēka attieksmi pret to. Reizēm nāvi veicina tieši pareģojums. - Kā tas iespējams? - Ivars brīnījās. - Labi, - Roze apņēmīgi sacīja. - Jūs esat pietiekami nopietni. Es esmu pietiekami veca. Atklāšu savu sāpīgo piedzīvojumu studiju gados. Man bija sirdsdraudzene, jautra, skaista, mīļa. Es viņu drusku pat apskaudu. Kad uzzināju, ka viņai pēc dažiem mēnešiem jānoslīkst ezerā, centos, protams, darīt visu, lai tas nenotiktu. Pretodamās liktenim, daudz ko paspēju sastrādāt. Iemācījos pat labi peldēt un nirt, lai vajadzības brīdī varētu viņu glābt. Neiedrošinājos viņai pašai to teikt, pat ieminēties par nelabajām nojausmām, bet klusībā darīju visu, lai viņu pasargātu. Izklaušināju par nodomiem, braucieniem, sekoju vai ik solī. Tas nebija grūti, jo dzīvojām vienā kopmītnes istabiņā. Izrādījās, ka tieši mana lielā aizbildnība bija draudzenē sacēlusi pretestību. Kādu dienu, mums ejot pa ielu, blakus apstājās automašīna. Svešs puisis pavēra auto durvis un laipni aicināja pavizināties. Es nepaspēju neko teikt, kad viņa jau bija spēkratā, durvis aizcirtās, nočīkstēja riepas un auto pazuda. Man šķita, ka sirds apstāsies. Sapratu, ka viņa brauc pretī savam galam, bet novērst to vairs nespēju. Diemžēl biju kļuvusi par līdzvainīgu, pareizāk, par viņas bojāejas dziļāko cēloni. Ai, kā es to pārdzīvoju! Kā vainoju sevi, meklēdama savā dvēselē nenovīdību, skaudību, slepenu vēlmi tikt no viņas vaļā. Nekā tāda nebija, bet es nespēju ticēt, ka laba rīcība, labs nodoms var nest tik ačgārnu iznākumu. Sirdī jutos tik vainīga, ka baidījos atzīties jebkādā saistībā ar notikušo. Noliedzu arī, ka esmu redzējusi viņu iekāpjam tajā sarkanajā autiņā, kuru pēc diviem mēnešiem atrada vientuļā ezeriņā, vecā dolomīta karjerā Daugavas krastā pie RīgasDaugavpils šosejas. Dievs vien zina, kā viņi tur bija ieslīdējuši un noslīkuši ar visu mašīnu. - Es atceros šo gadījumu, - Gvido iestarpināja. - Klīda valodas, ka viņus atradis ekstrasenss. Vai tā biji tu? -Jā, - Roze piekrita. - Palaidu ziņu ļaudīs. Kāds šarlatāns manā vietā izpelnījās ekstrasensa godu. Pati izlēmu nekad vairs nemēģināt grozīt kāda likteni. Jūs esat pirmie, kam šo gadījumu stāstu. Ceru, ka mani vairs nevar tiesāt, ir iestājies noilgums. Vai ne? - Nav taču nozieguma, - Ivars sacīja. Nav? - Roze brīnījās. - Vai tad juristi galveno vainu neuzskata par noziegumu? - Roze, tu joko, - Ivars sacīja. Varbūt jokoju, - Roze atzinās. Tomēr izskatījās samulsusi. Šķiet, viņai bija sajukuši kopā prāta spriedumi ar aizprāta atziņām. Tomēr sieviete drīz attapās un palūdza: - Ceru, ka jūs nevienam par to nestāstīsiet. - Kāpēc tāda piesardzība? - Ivars jautāja. - Vai tad tu nesaproti? - Nesaprotu. - Ļaundari tādus kā mūs ienīst. - Kādus "mūs"? Tevi un ko vēl? - Uģi… Arī jūs abus. Godīgos. - Kāpēc? - Vai man tev jāstāsta, kāpēc bandīts nemīl prokuroru? - Vai tu domā, ka ir arī ļauni ekstrasensi? -Jā.


- Vai Uģim ziņas datorā izdzēsa ļaundari? Domāju, ka vispār tie nebija tie, kurus tu sauc par ekstrasen​siem. - Kas tad? - Slepenās informācijas pētnieki. - Tie paši, kas pēta sasalušā ūdenī ierakstīto informāciju? - Nesapratu. Tu taču Uģim teici, ka leduspuķēs uz loga stikla ir pagātnes vēs​tījums. Ak, par to jūs runājāt ar Uģi? Jūs taču neesat fiziķi. Kāpēc viņš jums to stāstīja? - O! Tu sāc mūs pratināt, - Ivars nopriecājās. - Varbūt iedzersiet minerālūdeni? - Roze novirzīja domu. - Es palīdzēšu tev novākt galdu, - Ivars pieteicās. Brīdi vēlāk saruna turpinājās. Roze negribīgi atzinās, ka tic āderēm, lai gan pati šo "enerģijas veidu" neizjūt. Pēkšņi Ivars jautāja: - Vai Uģis no kalniem atgriezīsies dzīvs? - Kāpēc tu tā jautā? - Roze brīnījās. - Tu taču "redzi" likteņus. Uģis glabā kaut ko svarīgu. - Nekādu izdzisumu Uģim neesmu redzējusi, - Roze dusmīgi sacīja. - Viņš patiešām nes sevi kaut ko lielu. Ja līnija turpināsies, var notikt brīnumu lietas. - Kas tā par līniju? -Ai, es laikam pārteicos. Reizēm domāju par neskaidriem dabas mājieniem. - Kas tie par mājieniem? - Ivar, tu pārāk daudz prašņā. Tas mani traucē. Prokuroram ļoti gribējās zināt, ko īsti viņa jautājumi traucē, tomēr viņš savaldījās. Viņam bija radies diezgan skaidrs priekšstats, ka Rozei ir līdzīgas psihes novirzes kā Uģim. - Vai jūs runājāt ar Uģi par to, ka pagātnē cilvēki bijuši gudrāki nekā tagad? - Ivars turpināja iztaujāt. - Jā, - Roze atbildēja. - Mēs to pieļāvām kā hipotēzi, jo drošu pretēju pierādījumu nav. Iespējams, viņiem piemitusi tāda prāta spēja, kādas mums vairs nav. Daži domā, ka acij līdzīgs orgāns kādreiz bijis pakausī, protams, no ārpuses neredzams. Uztvērums, domājams, gājis caur to smadzeņu daļu, kas veido 80 % un tagad kļuvusi neaktīva. Tā darbojusies līdzīgi acij vai kvantu mikroskopam, kas pats meklē, fokusē un analizē informāciju, protams, sevi tas neanalizē, neatklāj apziņai savu darbību. Iespējams, ka mana spēja "saprast" zāļu derīgumu, šī šķirojošā izjūta ir no senatnes saglabājies atavisms. - Vai tu ar speciālistiem esi par to runājusi? -Jā. Ar biologiem, ķīmiķiem, pat ar fiziķiem. Viņi uzskata, ka arī mūsdienās attīstās jauni uztveres veidi, toties citi pazūd. Pārmaiņas risinās nepārtraukti. - Kā varēja pazust tāda varena spēja? Tā, cik saprotu, ļāva pagātnē uzplaukt tik augstai civilizācijai, kas spēj mūs vēl tagad ietekmēt. Vai spējas zudums notika pakāpeniski, piesārņojoties prātiem? - Nē, lēnām tas nevarēja notikt. Acīmredzot ir bijusi kāda kataklizma. Bīstams starojums vai saindējoša pandēmija. Varbūt kaut kas cits mums nezināms un nesaprotams. -Varbūt šīs spējas izdzēsa kāds informatīvs vīruss līdzīgi tam, kā datoros vīruss sakropļo atmiņu un informācijas reproducēšanas spējas? - Arī tas iespējams, - Roze piekrita. - Skaisti! - Ivars rezumēja. - Trūkst vienīgi jebkādu pierādījumu par šīs hipotēzes patiesīgumu.


Ir pierādījumi, - Roze rāmi atbildēja. - Bet tie šķiet pārāk zinātniski, tos vieglā sarunā nevar izklāstīt. - Tu gribi teikt, ka mēs esam nespeciālisti? - Gvido jautāja. Jūs esat speciālisti jurisprudencē, - zinātniece precizēja. Viņas pacietība bija beigusies. Viņas stāja un seja izmainījās, kļuva atturīga, gandrīz majestātiska. Ivars to labi saskatīja. Teica: - Piedod. Mēs tevi tincinām Uģa dēļ. - Kas tad viņam vainas? Kādu brīdi valdīja klusums. Viņam nekas nekaiš, - Gvido sacīja. - Runa ir par zinātnisku noslēpumu, kuram viņš nejauši ticis uz pēdām. - Par pagātni? - Roze jautāja. - Jā, - Gvido atbildēja. - To es zinu. - Tev viņa domas šķiet pareizas? Kaut citiem būtu tik skaidra domāšana, - Roze atbildēja un zīmīgi palūkojās uz radinieku prokurora amatā. - Tev, Ivar, vajadzētu no viņa mācīties. Ivars grasījās atbildēt kaut ko skarbu, bet mēle bija kā sasieta, domas pajukušas. Pēkšņi Roze šajā telpā bija ieguvusi pilnīgu dominanti. Kaut ko līdzīgu Ivars bija izjutis tikai reizi mūžā, pratinot kādu afēristu. Klātesošais blēdis toreiz nemanot uzspieda viņam savu domu gaitu un nostāju, sasaistīja pat gribu. Toreiz tā bija noziedzības loģika, kuru tie- Hībvīra sirds nespēja pieņemt, tāpēc viņš pielēca kājās, atvēra durvis un palūdza pratināmo uzgaidīt gaitenī. Pagāja minūtes piecpadsmit, kamēr viņš attapās un spēja domāt ar savu prātu. Šoreiz Rozes dominante bija citāda, laba, tikai prātam grūti aptverama, tāpēc nomācoša. Ivars strauji piecēlās no krēsla. Nedusmojies, Ivar, Uģim ir taisnība. Viņam vajag palīdzēt, - Roze «Hcīja. - Ja nu izrādās, ka viņam galvā putra? - Ivars spītīgi jautāja. - Teicu, ka viņam skaidras domas, - Roze palika pie sava. - Paldies, Roze, par tavu viedokli un vērtējumu, - teica Gvido. Mēs Uģim palīdzēsim. Redzu, ka viņš tev ļoti pie sirds. - Mēs esam gara radinieki, - Roze atzinās. Kad viņi, projām ejot, jau virzījās uz durvīm, Roze pēkšņi pievērsās Ivaram. - Tā laikam ir pasūtījuma slepkavība, - viņa sacīja. - Pasūtījuma slepkavība? - Pasūtījums vīram. Ivars sarauca pieri. - Kāpēc vīram? Nezinu. Man tā iešāvās prātā, - viņa sacīja. Un smaidīdama piebilda: - Uzskati to par manu gaišredzību, bet pārbaudi, protams. Ko tu man vari pareģot? - jautri ierunājās Gvido. - Ja jau esi atzinusies savās spējās, tad strādā! Roze piegāja pie istabas loga un, raudzīdamās pretējās mājas sienā, sacīja: - Daudz darba. Izbailes un negaidīti ienākumi. - Ha! - iesmējās Ivars. - Taisni kā čigāniete. - Kāpēc čigāniete? - Roze pārmetoši jautāja.


Tāpēc, ka pazīstama čigāniete pirms pāris dienām man jokodamās izzīlēja to pašu, pat tādiem pašiem vārdiem. Kuram gan nav daudz darba? Kuram gan negadās kādas izbailes? Kuram advokātam gan negadās negaidīti ienākumi? Universāls pareģojums! Brīnums būtu, ja tāds nepiepildītos. - Ivar, nezobojies. Es teicu no sirds, - Roze rāmi aizrādīja. Aizvēruši Rozes dzīvokļa durvis, tēvs ar dēlu atkal saskatījās. He, - teica Ivars Kruss. - Diemžēl jāatzīst, ka vismaz divi Krusi ir ar krietnām novirzēm. Mjā, - piekrita Gvido Kruss un pasmaidīja. - Vai mums nederētu tos divus papildināt ar savu klātbūtni? Kā tu domā? Ivars klusēja. Otra alternatīva, kā tagad mēdz izteikties, - Gvido turpināja, - ir norobežošanās. - Mēs aizmirsām! - teica Ivars un apstājās. - Ko aizmirsām? - Pajautāt, vai tiešām viņa toreiz teikusi: "Laiks sākt!" - Tur nav ko jautāt. Es skaidri zinu, - Gvido atbildēja. - Velns un elle! - Ivars nolādējās. - Ko tu saki? - tēvs nesaprata. Ivars piegāja pie auto, bet durvis nevēra. Pagriezās pret tēvu un jautāja: - Zini, ko man gribas? - Nezinu. - Izlamāties ar trīscollīgajiem krievu sakāmvārdiem. - Kāpēc? - Tāpēc ka jautājums ir skaidrs: vai nu Krusi ir traki, vai pārējā pasaule debila. Atbilde diemžēl pārāk nospiedoša un arī skaidra… -Nesaki vēl atbildi! - tēvs viņu pārtrauca. - Man dzīvē vienreiz līdzīgs dubultjautājums ir bijis. Vai es tev par to neesmu stāstījis? - Nē. Par to, ka ziloņi, piedod, mamuti, ēd koku galotnes, tu man neesi stāstījis. - Eh! - tēvs apskaitās. - Kā tu, gudrs, izglītots cilvēks, vari vervelēt! Man tas toreiz bija dzīvības vai nāves jautājums. Manā studiju laikā komunisms kā neapturama lavīna, kā ļauna, viltīga sērga visā pasaulē strauji virzījās uz priekšu. Ķīna, Koreja, Vjetnama, Kongo, Kuba un puse Eiropas valstu jau bija sarkanas. Šķita: nupat, nupat tādas kļūs Indija, Ēģipte, Itālija, Francija un drīz visa pasaule. Es alkatīgi riju grāmatas par ekonomiku, filozofiju, pūļa psiholoģiju, tās toreiz ar viltu liija saglabājusi mūsu universitātes bibliotēka, lai gan citur tās jau bija iznīcinātas. Kad nespēju vairs izturēt savas smagās domas vientulību neapturamā miljardīgā marksisma pasauluzvarošā gājiena priekšā, jautāju draudzīgai bibliotekārei tādu pašu jautājumu kā tagad tu: "Sakiet, lūdzu, vai es esmu prātā jucis vai sajukusi prātā ir visa pasaule?" Bibliotekāre saprata, strauji atbildēja: "Neraizējieties par sevi, pasaule ir sajukusi prātā." Un tūlīt par savu atklātību tā nobijās, ka sāka dzīt mani projām: "Es jūs nepazīstu! Ejiet projām, nesaprotu, ko jūs gribat." - Kāpēc tu man to stāsti? - Ivars sapīka. - Lai tu saprastu, ka ir bijuši vēl grūtāki brīži, stāvot pret nomācošu vairākumu. Lai tu saprastu, ka taisnība tomēr var izrādīties vientulīgajam īpatnim. Cilvēces vēsturē tādu vientuļu nezināmu pretstāvētāju allaž bijis diezgan daudz… - Tagad apstākļi ir pavisam citādi, - Ivars aizrādīja. - Jā, - Gvido piekrita. - Bet Roze teica, ka cīņa ir tā pati vecā. Un lur laikam viņai taisnība. - Heē! - Ivars nikni iesaucās un iedarbināja motoru. - Tātad tagad I raki ir pavisam četri Krusi.


Ja Rozei taisnība, tad ir arī jau viens kritušais - Lora Gruntē. Tēvs neatbildēja, saspringti vērās vāji apgaismotajā ielā. - Piebremzē taču! - viņš pēkšņi nīgrā balsī uzsauca. Luksoforā dega sarkanais signāls. Dēls paklausīja.


II NODAĻA IZMEKLĒŠANA 1. "Bārmeņa" liecība

"Žaks Berzjē bija pārliecināts, ka Hitlera mediālo būtību veidoja nevis viens cilvēks, bet gan vesela grupa - kāda maģiska centrāle. Viņu virzījuši citi - nevis paša būtība - spēki un virzieni, kas gan nekad skaidri nav iezīmējušies, taču neapšaubāmi daudz bīstamāki nekā tautā sludinātā nacio​nālsociālistiskā ideoloģija." Hartvigs Hausdorfs Uģis Miks Kruss devās kārtējā augstkalnu ekspedīcijā, klātienē vairs nesaticies ar radiniekiem juristiem. Pēdējā dienā pirms izbraukšanas viņš tikai piezvanīja Ivaram Krusam un nosauca trīs nozīmīgus tālruņa numurus. Viens deva iespēju sazināties ar viedajiem datoris- tiem. Otrs savienoja ar talantīgu matemātiķi, kas savus darbus padomju režīma laikā bija pratis publicēt Rietumos. Viņu daudzināja par universālu zinātnieku. Trešais daudzciparu numurs liecināja, ka tā īpašnieks atrodas ASV Galvenokārt tieši šī telefonētāja dēļ Uģis bija zvanījis Ivaram. Kaut kāds misters Stīvens Smits bija telefonējis "Udžim Krasam", uzdevies par kādas laboratorijas juridisko pārstāvi un jautājis, vai "kungs Kruss" (to viņš teicis latviski) varētu dot iespēju sarunāties ar personisko advokātu par izdevīga līguma noslēg​šanu kādā konfidenciālā darba jautājumā. Diemžēl gāja laiks, bet Ivaram, tāpat kā Uģim, dienas bija aizņemtas. Nāca jaunas krimināllietas cita pēc citas, iepriekšējās vēl nebija pabeigtas. Uz priekšu nekustējās arī sievietes slepkavības izmeklēšana. Pēkšņi kādu dienu prokuroram piezvanīja vīrietis, runādams sve​šādā akcentā latviešu valodā. - Es gribu liecināt, ka Lora bija noziedzniece, - viņš paziņoja. - Kad atnāksiet? - Ivars jautāja profesionālā vienaldzībā. Lieciniekam noteikto laiku Ivars atzīmēja piezīmju kalendārā un nolika klausuli. Prātā pazibēja savāda pretruna. Lai gan svešais telefonētājs bija pasludinājis noslepkavoto sievieti par noziedznieci, tomēr izmeklētāja nojausma lika domāt pretējo. Ivars, kā parasti, ar koncentrētu gribasspēku izspieda no prāta šo traucējošo neskaidrību, vienīgi pasvītroja tikšanās laika atzīmi ar divām svītrām, kas nozīmēja īpašu vērību. Noteiktā laikā labprātīgais liecinieks bija klāt. Sportiska auguma jauns cilvēks uzdevās par Imantu Kurvicu, kas strādā par bārmeni restorānā "Pilāts" un ir aktīvs krišnaītu sektas atbalstītājs. Pirms apsēšanās liecinieku krēslā staltais gaišmatis lēnā solī, kreiso roku izstiepis pret sienu un gandrīz to skarot, apgāja visapkārt kabinetam. Kad prokurors par to pauda izbrīnu, labprātīgais liecinieks atbildēja ar pretjautājumu: - Vai par mūsu sarunu neviens neuzzinās? - Lietā diemžēl paliks mūsu sarunas protokols. To lasīs virspro- kurors, attiecīgi tiesas darbinieki, arī apsūdzētais un viņa advokāts, - Ivars lietišķi paskaidroja. - Vai es tomēr drīkstētu palikt nezināms? - Tas principā ir iespējams, - Ivars stīvi atbildēja. Viņam nepatika liecinieka anonimitāte, lai gan likums to pieļāva, pat īpaši paredzēja liecinieku drošu slēpšanu, kurā ietilpa arī tīša dezinformācija. "Nedod Dievs!" prokurors nodomāja. "Ja šajā nedrošajā lietā būs vēl nepieciešami īpaši papildu pasākumi, tad Levins pret lietas tālāku izmeklē​šanu būs pretī ar rokām un kājām." Laikam to nojautis, liecinieks sākumā bija mazrunīgs. It kā kaut ko gaidīja. Stāstīja


vispārzināmas lietas, ka restorānos pulcējas dažāda publika, ka iereibuši cilvēki kļūst atklātāki, ka viņam patīkot vērot dažādus tipus utt. Kad prokurors atgādināja, ka sarunai laiks ierobežots, Kurvics kļuva lietišķāks. Viņš esot novērojis trīs vīrus un vienu sievieti, kas plānojuši kādu nogalināt. Tikko izlasījis avīzē ziņu par Loras G. mīklaino nāvi, viņš sapratis, ka tieši šī ir plānotā slepkavība. - Vai jūs dzirdējāt pieminam Loras vārdu? - jautāja prokurors. - Nē. Pieminēta tika vienīgi viņas personība, tāpēc tūlīt skaidri sa​pratu, ka tā ir viņa. - Cik tālu no jums viņi runājot atradās? - Apmēram septiņus metrus. - Vai starp viņiem un jums bija galdiņi un pie tiem sēdēja ļaudis? - Bija divi galdiņi, un cilvēki pie tiem sēdēja. - Kā tad jūs varējāt tik labi dzirdēt viņu sarunu? Vai viņi skaļi runāja? Kurvics uz mirkli apjuka, tomēr palika pie sava. Es viņus dzirdēju un labi sapratu, lai gan viņi nerunāja skali. Man ir ļoti laba dzirde. Ivaram radās dīvainas aizdomas. Viņš teica: Tagad es jums uzdošu jautājumu, kas protokolā netiks ierakstīts. Kas jūsu vietā zvanīja uz prokuratūru? - Krišnaīts. - Lai maskētos? - Ne tikai tāpēc. Viņš pieprasīja, lai es liecinu. - Kā jūs viņu pazīstat? - Viņi ņem no mums produktus. - Kā viņi zināja, ka jūs pazīstat Loru? - Nezinu. Kurvics pastāstīja, ka Loras vīram ļaundari uzdevuši "tikt galā ar pļāpīgo bābu". Kad vīrs mēģinājis atrunāties, viņu piespieduši ar varu. - Kādā veidā ar varu? Viņi taču sēdēja restorānā? Jā. Piespieda ar dusmu varu. Spiediens bija tik spēcīgs, ka pat es, tik tālu no viņiem atrazdamies, aiz bailēm drebēju. - Draudēja? - Varbūt hipnotizēja. - Kas tas bija par noslēpumu, kura izpļāpāšana viņus satrauca? - Nezinu. - Jūs teicāt, ka Lora bijusi liela noziedzniece. Vai tā? - Nē. Otrādi. Viņa bija godīgā. - Kā jūs to zināt? Jūs taču Loru neredzējāt? Es redzēju un dzirdēju viņus. Lora izjaukusi viņiem liela mēroga valsts izlaupīšanu, nav ļāvusi novākt divus "taisnības mīlētājus", uzņēmusi sakarus ar kaut kādu centru ārzemēs, lai tas palīdzētu cīņā ar "netīreļiem". - To visu viņi tur skali runāja? - Nerunāja skaļi, bet es skaidri dzirdēju. - Jūs spējat domas lasīt? - Ivars asi jautāja. Kurvics sarāvās. -Nē… Nē! - Kāpēc jūs nobijāties? -Viņu piekritēji iefiltrējās arī krišnaītos. Baidos. - Vai šie sazvērnieki bieži vakariņo jūsu restorānā?


- Nē. Šķiet, tas bija pirmais gadījums. Viņiem bija maz laika. - Vai viņi pēc tam ir bijuši jūsu redzeslokā? -Nē. - Kuru no jūsu darba kolēģiem vēl būtu vērts nopratināt šinī lietā? - Nevienu. - Kāpēc? Mums būs vieglāk jūs maskēt, ja būs vēl kāds cits lieci​nieks. - Labi. Nopratiniet direktoru. - Viņš kaut ko zina? - Jā. Bet neteiks ne vārda. Ivars pierakstīja bārmeņa pases kodu un uzvārdu, apsolīja, ka īstais vārds netiks izpausts. Tā viņi šķīrās. Pusstundas laikā prokurors noskaidroja, ka uzrādītajā restorānā "Pilāts" Imants Kurvics nestrādā un nekad nav strādājis. Kurvics ar tieši tādiem pases datiem, izrādījās, ir bijušais Rīgas Kinostudijas kas- kadieris, kas trīs vai četrus gadus nodarbojies ar apslēptu bagātību meklēšanu. Grupa neoficiāli saukusies par Ekstrasensu biedrību un sadarbojusies ar naftiniekiem, bet oficiāli bijusi reģistrēta kā SIA "Rombs". Tajā iesaistīti arī vairāki talantīgi latviešu zinātnieki, kas padomju laikā strādājuši slepenās laboratorijās. Pēc PSRS sabrukuma viņi atgriezušies Latvijā. Turklāt paspējuši no laboratorijām pa daļām iznest un sameistarot aparātus ar "netradicionāla starojuma" loka​toriem. Kaskadieris Kurvics biedrībā iesaistīts apsardzībai un "cita veida drošībai", jo viņam piemitusi "netradicionāla" spēja novērtēt cilvēkus. Pirms dažiem gadiem biedrībā sākušās iekšējas nesaskaņas un grupa sašķēlusies divās daļās, jo nav sagaidīta no ASV satelīta "netradicionālā starojumā" nofotografētā Latvijas teritorijas karte ar aprakto mantu vietu uzrādi, par kuru it kā samaksāti vairāki miljoni dolāru. Par bārmeni Kurvics strādāja nevis restorānā, bet labdarības ēdnīcā. To un vēl šo to noskaidrojis, Ivars Kruss apsēdās pie galda un atspieda pieri plaukstās. Lieta bija kļuvusi trīskārt sarežģītāka un grū​tāka. Nākamajā dienā prokurors piezvanīja viltus bārmenim un lūdza atnākt uz vēlreizēju sarunu. Kurvics par uzaicinājumu, šķiet, prie​cājās. Brīdi vērojis prokuroru, viņš jautāja: - Jūs par mani ievācāt ziņas? - Protams. Tāds mans darba pienākums. Kāpēc jūs melojāt? - Pārbaudīju. - Mani? Kādā jautājumā? -Vai var jums uzticēties? - Varbūt vēl kaut ko gribējāt uzzināt? -Jā. - Ko? Varbūt to, cik lieli muļķi sēž prokuratūrā? -Nē. - Ko tad? - Vai spēsim saprasties? Ko noskaidrojāt? - Ivars nopietni jautāja, lai gan pakrūtē kņudēja smiekliņš. - Jūs spējat izzināt patiesību. Paldies par atzinību! - Ivars atbildēja. Un jautāja: - Kādā veidā jūs vērtējat cilvēkus? Kāpēc jūs vakar nobijāties, kad jautāju, vai spējat lasīt otra domas? Cilvēku pazīšana man saistās ar ļaunām atmiņām. - Kur vies paskaidroja.- Viņi pārmeta man gaišredzību un slepeni plānoja nogali​nāt, ja nekalpošu naudai. - Kā jūs to uzzinājāt?


- No viņu sarunām. - Kas jums par tām ziņoja? - Pats noklausījos. Pēkšņi Ivaram prātā iešāvās doma pārbaudīt šī cilvēka dzirdes spējas pēc kādreizējās studentu metodes. Proti, klusi vārdos formulēt vienu atziņu, bet domās izteikt pretējo. Ivara kursā bija iegājusies paraža savstarpējās uzslavas un simpātijas izteikt ačgārni, proti, piemēram, ar vārdiem: "Ak tu pretīgais riebekli!" Studentiem šķita, ka tā cits citam draudzību apliecina bez pliekana sentimenta vārdos. Varbūt atļausiet pārbaudīt jūsu fenomenālo dzirdi? - Ivars jautāja. - Nostājieties tajā kaktā ar muguru pret mani. Es, sēžot pie galda, čukstus izrunāšu dažus vārdus. Krišnaīts brīdi šaubījās. Vēroja izmeklētāju ar vērtējošu skatienu. Tad klusēdams cēlās un nostājās, kā prasīts. Ivars iztēlojās savu draugu, kurš allaž bija viņam mīļš, un klusi teica, kā toreiz bija teicis: -Ak tu riebīgais mērkaķi!… Vai jūs kaut ko dzirdējāt? - viņš skali vaicāja. Kurvics brīdi domāja, tad lēni sacīja: - Arturs ir raibs mīlulis. Paldies par atsaucību! - Ivars pieklājīgi pateicās. Un izteica atzinību: - Jūs tiešām dzirdat lieliski. Pēkšņi viņš sadrūma. Kāpēc to vajadzēja darīt? Viņš veikli bija noskaidrojis, tas ir, it kā noskaidrojis, ka šis cilvēks nebūt nav superdzir- dīgs ar ausīm. Gluži otrādi. Skaņas viņš uztvēra vāji, bet prata uztvert emociju saturu. Ar ko? Vai būtu gūts it kā taustāms pierādījums, ka šim cilvēkam piemīt telepātiska emociju uztvere? Protams, no neliela attāluma. Vai ir reāli, ka to var noskaidrot tik vienkāršā mēģinājumā? Kāpēc to nav veikuši zinātnieki? Varbūt jau sen zina? Prātā uzpeldēja Uģa murgi, Rozes stāstītais, mistiskās lodītes, kas nostājās rindā uz āderes… Prokurors palūkojās uz pratināmo. Kurvics uzmanīgi vēroja jurista seju. - Ko jūs vēlaties teikt? - Ivars jautāja. - Jums ir grūts darbs, saspringts, - Kurvics atzina. - Kāpēc tad nestāstāt man patiesību? Kurvics klusēja. Prokurors pacietīgi gaidīja. Nesteidzīgi kārtoja citas lietas. Viņš zināja, kā liecinieku "iežūžot". Uzrakstīja izsaukumus citiem lieciniekiem, atzīmēja kalendārā, pārlasīja kādu vietas apskates protokolu, pētīja grāmatvedības eksperta slēdzienu citā lietā. Kad Kurvics joprojām klusēja, prokurors vērtējoši palūkojās uz viņu, vēlreiz aicināja stāstīt patiesību. To taču jūs zināt, tas ir skaidri redzams, - viņš sacīja. - Vismaz atklājiet, kādi bija slepkavības motīvi. - Es jau teicu: viņu piespieda nogalināt. - Kāpēc piespiedēji vēlējās Loras nāvi? - Lora pārāk daudz zināja. - Ko zināja? - Viņu ļaunos nodomus. - Kādi bija viņu nodomi? - Nepieļaut viņai līdzīgo uzvaru. - Paskaidrojiet sīkāk! Ko nozīmē "viņai līdzīgo"? - Godīgie, kuriem rūp sabiedrības nākotne. Ivars sapīka. Lai gan viņš centās jautājumus konkretizēt, atbildes kļuva aizvien vispārīgākas.


Savā prokuratūras izmeklētāja praksē viņam nekad nebija gadījies tik nekonkrēts liecinieks. Ja kāds centās izvairīties no nepatīkamas atbildes, to uzreiz varēja pamanīt, bet šis bija tāds kā apmāts, kā prātā viegls. Varbūt tāpēc arī pats bija pieteicies. Izmeklēšanas veterāni dažkārt stāstīja par psihopātiem, kas ierodas pie prokurora ar solījumiem atklāt šausmīgus noziegumus, bet drīz vien noskaidrojas, ka viss "noslēpums" ir viņu slimīgās fantāzijas augļi. Tādus nebija viegli atšifrēt. Viņus parasti vajāja vai nu čeka, vai ļauni imperiālisti. Godīgie, kam rūp sabiedrības intereses… Vai ar to jūs domājat komunistus? - prokurors precizēja. - Nē, - Kurvics purināja galvu. - Kapitālistus? -Nē. Kādu šķiru vai kārtu jūs ar to īsti domājat? - Ivars kļuva nepacietīgs. Viņu kaitināja paša nespēja šajā cilvēkā saskatīt trakuma pazīmes. "Nu gluži tāds pats kā brālēns Miks," galvā pazibēja dīvaina atziņa. Šķirā vai kārtā viņi nav izdalīti, - Kurvics lēnīgi paskaidroja. - Godīgie, tāpat kā negodīgie, atrodas visās kārtās un politiskos grupējumos. Starp godīgajiem un negodīgajiem norisinās mūžīga cīņa. - Tā nu ir visiem zināma patiesība. - Ivars ironiski pavīpsnāja. Ceru, ka jūs nenācāt pie manis, lai to atkārtotu savā liecībā. Pasakiet, kur atrodas slepkavības pasūtītāji? Kas viņi ir? - Divi atrodas Latvijā. Sieviete un dienvidnieks aizbraukuši. - Jūs zināt viņu apmešanās vietu? -Viesnīca "Rīga". - Kādas tautības? - Jauktas. Runā krieviski. - Vai kāds no viņiem ir arī latvietis? -Jā. Šķiet, sieviete un viens no Rīgā palikušajiem. Tātad, pēc jūsu domām, godīgie un negodīgie nedalās pa tau​tībām? - Protams, - Kurvics atbildēja un vērtējoši palūkojās uz juristu. - Divi no viņiem, šķiet, labi prata arī angļu valodu. Valodai nav nozīmes. Tātad tā ir patiesība, ka jūs viņus noklausījāties, sēdēdams res​torānā "Pilāts"? -Jā. - Vai liecībā jums var dot segvārdu "krišnaīts"? - Nē. Dodiet segvārdu "bārmenis". Labi. Žēl, ka jūs nepaskaidrojat, kas, pēc jūsu izpratnes, ir godīgs, kas - negodīgs. Tie taču mūžveci kritēriji. Problēma tikai viena: kā atšķirt godīgo no negodīgā, kā pasargāt no sajaukšanas, kā galveno spēju nenodot negodīgajiem. - Kas tā par galveno spēju? - Tā esot spēja atšķirt godīgo no negodīgā. - Jums ir tāda spēja? - Nedaudz. - Vai citiem tā piemīt vairāk? -Jā. - Kādiem? - Piemēram, tam cilvēkam, kas jums zvanīja. - Krišnaītam?


-Jā. - Kāpēc jūs viņiem paklausāt? - Esmu viņu brālības loceklis. - Jūs esat dzirdējis par tādu sektu "sātanisti"? -Jā. - Vai slepkavības pasūtītājiem ir ar viņiem sakari? - Nē. Sātanisti ir viņu upuri. Viņi dzīvē nesatiekas. - Kā to saprast? - Viņi tos iedvesmo ar solījumiem, bet netuvojas. - Vini vada sātanistus? -Jā.' - Jūs nupat teicāt, ka viņi nesatiekas ar sātanistiem. Vai tā ir? -Tieši nesatiekas… - Kā tad? - Es nevaru paskaidrot. - Kāpēc? - Tās nav manas zināšanas. Ivars vēl kādu pusstundu tincināja liecinieku, bet nekādus nozīmīgus faktus vairs neuzzināja. Noformējis protokolu un novietojis to īpašā mapē, viņš brīdi prātoja, ko darīt tālāk. Šķiet, vēl nebija pienācis laiks iesaistīt operatīvos izsekotājus. Nenoteiktie, vāji identificētie ļaundari šķita pārlieku miglaini, atgādināja fantāzijas tēlus, nevis dzīvus cilvēkus. Prātīgāk šķita vēlreiz nopratināt mirušās vīru, liekot saprast, ka par viņa vainu iegūtas drošas ziņas. Varbūt celt apsūdzību un nopratināt viņu kā apsūdzēto? Tāds spiediens reizēm deva labu rezultātu. 2. Uģis Miks Kruss pazūd Par NLO 1946.-1948. gadā. "Pēc pārrunām ar amerikāņu varas iestādēm Grieķijas armijas vadība izmeklēšanu pēkšņi lika pārtraukt. Mūsuprāt, jautājuma tālāku izpēti slēdza pasaules mēroga noklusēšana, jo varas iestādes nevēlējās atzīt, ka eksistē spēks, pret kuru mums nav nekādu iespēju aizstāvēties." Pauls Santorini Abi juristi - Kruss seniors un juniors - šoreiz daudz vērīgāk nekā agrāk sekoja ziņām par sava radinieka gaitām kalnos. Ik dienas klausījās radio par Latvijas alpīnistu pārvietošanos, pirka sporta avīzi un pārsprieda ar paziņām. Vēstis nāca no Himalajiem. Ķirsona grupa bija sasniegusi pirmās bāzes nometnes augstkalnē, kad pazibēja nenozīmīga detaļa: alpīnistu nesaprašanās dēļ par divdesmit četrām stundām iekavēts gājiena grafiks. Dienu vēlāk kāds Rīgas alpīnistu kluba darbinieks radiointervijā pastāstīja, ka aizkavēšanās notikusi pārpratuma dēļ. Uģis Kruss, domādams, ka diena brīva, veicis neparedzētu apkārtnes izpēti, tālab pievienojies grupai ar nokavēšanos. Roberts Ķirsons acīmredzot būšot spiests mainīt pārinieku, jo Kruss arī nejūtoties īsti vesels, tāpēc diez vai centīšoties sasniegt virsotni. To dzirdot, Ivaram sažņaudzās sirds. Izrādījās, ka dvēseles dziļumos viņš bija vēlējies, lai Uģim veiktos. "Tātad Uģa vīzijās tomēr vai​nojama slimība," viņš skumji nodomāja. Tēvs bija noskaņots optimistiskāk. Mierināja ar domu, ka vēl jau nekas nav īsti zināms. Nākamajās trijās dienās no Himalajiem nepienāca nekādas vēstis. Ceturtajā dienā gan radio, gan


sporta avīze ziņoja, ka Latvijas alpīnistu grupa augstkalnu vecmeistara vadībā jau tuvojas seštūkstoš metru augstumam, kāpšanas apstākļi ir labvēlīgi un, ja nekas traucējošs negadīsies, grupa virsotni var sasniegt nākamās nedēļas nogalē. Ziņojumā bija nosaukti kāpjošie alpīnisti, starp kuriem Uģa Krusa vārda nemanīja. - Hm, - sprieda Kruss seniors. - Ko tas varētu nozīmēt? Dīvainā kārtā Ivaram šoreiz ar skepsi nepavisam negribējās izcel​ties. Viņš klusēja. Gvido piezvanīja uz alpīnistu klubu, kur parasti saņēma pašas pilnīgākās un svaigākās ziņas par kalnos kāpējiem. - Kur šobrīd atrodas Uģis Kruss? - Gvido jautāja. - Uģis Kruss? - sievietes balss tālruņa klausulē pārjautāja. Jā, Uģis Miks Kruss, - Gvido atkārtoja un pasmaidīja, atcerēdamies, ka tieši tāpat pārjautāja Ivars, kad bērnībā bija pastrādājis kādu delverību un gribēja rast laiku pārdomām. - Kas jūs esat? - balss pēc neilga klusuma mirkļa bikli jautāja. - Piedodiet! - Gvido atvainojās. - Vai šī ziņa būtu konfidenciāla? Viņš kā jurists saprata slepenības nepieciešamību, bet viņu kaitināja liegumu pārspīlētība, kas dažviet pārspēja pat pēdējo padomju gadu supersekrētlbu. Ar slepenību ierēdņi uzsita sev cenu, izspieda un kārtoja citus koruptīvus darījumus. Vai jūs esat viņa radinieks? - balss ar atzīstamu pacietību atkār​toja iztauju. - Esmu zvērināts advokāts Gvido Kruss, - Gvido atzinās. Piedodiet! - balss klausulē kļuva mīksta. - Šķiet, tieši jūs pirms pusstundas meklēja kāds jurists no ASV Uģa Mika Krusa lietā. - Kādā jautājumā? - Nezinu. Prasīja Uģa Krusa advokātu. Ļoti labi, ka jūs piezvanījāt. - Kas ar Uģi noticis? - Gvido cieti jautāja. - Mēs cenšamies noskaidrot… Piedodiet. Kas ar viņu noticis? - Gvido atkārtoja. - No manis ne​vajag slēpt. Jums nevajadzētu pirms laika satraukt ģimeni… - Sievietes balss kļuva lūdzoša. - Man varat stāstīt. Kur viņš atrodas? - Mums nav zināma viņa atrašanās vieta. - Kas tad īsti noticis? - Viņš ir pazudis. - Kāpjot klintīs? Nē. It kā ejot pa parastu augstkalnu taku, kur dažkārt braucot pat ar džipiem. - Kā tas saprotams? Vai vietējai policijai ziņots? - Domājams. Krusa kungs teicis, lai par viņa atgriešanos nebēdājot. - Kāpēc viņš negāja līdzi grupai? - Teicis, ka nejūtoties drošs. - Priekšnojauta? - Gvido jautāja. - Tā tas varētu būt, - balss vienaldzīgi piekrita. - Es jums iedošu mistera Saraika… Vernera Saraika telefonnumuru. Gvido pierakstīja. - Ko viņš vēlējās? - To viņš neteica. Lūdza zinātnieka Uģa Mika Krusa advokāta koor​dinātes un vairāk neko. Nolicis klausuli, Gvido brīdi sēdēja, domās nogrimis. Tātad šis amerikānis zina gan par Uģa aizraušanos ar alpīnismu, gan par viņa zinātnisko darbu. Telefona numurs rādīja, ka tas savieno ar


Ohaio pavalsti ASV Izziņas atklāja, ka Ohaio štata galvaspilsētā Sinsinati kādreiz bijusi varena aviācijas rūpnīca. Šobrīd ir vairākas lielas augstskolas. Pati modernākā lidosta pasaulē. Viss. Gvido vēlējās šim misteram Saraikam zvanīt tūlīt, bet diemžēl pietiekami labi neprata angliski. Iesaistīt šajā lietā palīgu, kas valodu prata labi, nebija iespējams bez bažām atklāt Uģa uzticēto noslēpumu. Nekas cits neatlika, kā atkal lūgt palīgā dēlu. Viņi satikās mazā kafetērijā "Džungļi", kas abiem bija pa ceļam. Ne viens, ne otrs tur nebija viesojies, lai gan garām brauca katru dienu. Vēl nesen viesmīlīgās dzertuvītes durvju stenderes rotāja lieli, cilvēka augumā uzkrāsoti stilba kauli. Nu tie bija pazuduši. - Uģis prombraucot man iedeva trīs tālruņa numurus. Vienam no tiem adresāts Smits, pēc numura spriežot, mīt ASV - dēls paskaid​roja. - Uģis par Ameriku mūsu sarunā taču neko neteica, - Gvido aizrā​dīja. - Ko tas nozīmē? - Tātad par viņu interesējas nezināmi ļaudis, - secināja proku​rors - izmeklētājs. - Pilnīgi pareizi, - Gvido piekrita. - Šis, kā saprotu, ir ceturtais ga​dījums. Ivars vērīgi palūkojās uz tēvu. Brīnījās. - Ceturtais? Pareizi. Ja pieskaita pistoles attēla sūtītāju e-pastā un datorvirtuozus, kas viņam palīdzēja, tad sanāk četri. - Ivar, vai tev beidzot nešķiet, ka lieta ir nopietnāka, nekā sākumā to uztvēri? Atbildes vietā Ivars tēvam pastāstīja par dīvaino liecinieku neskaidrajā slepkavības lietā. Noklusēja vienīgi par savu neveiklo eksperimentu, kurā parādījās šī cilvēka spējas uztvert prāta spriedzi, tas ir, emocijas no attāluma. Ivaram tomēr labāk šķita nepastiprināt tēva jau tā pārlieku mistisko domāšanu ar šī piedzīvojuma izklāstu. Tēvs šoreiz bija ļoti lietišķs. Kāpēc tūlīt nepateici par telefoniem, ko tev iedeva Uģis? - viņš jautāja. - Cik saprotu, tu nekā neesi darījis. Nebija laika, - Ivars taisnojās. - Turklāt Latvijā darbalaiks nesa​krīt ar darbalaiku ASV - Varēji piezvanīt vakarā. Tad klāt būtu nevēlamas ausis. Vispār es nekad darba lietas dzīvoklī nekārtoju. Turklāt tāda saruna varēja iznākt dārga. - Es izdevumus būtu sedzis. Ivars pavīpsnāja. Īstenībā pēdējā laikā viņš darbā bija tā noguris, ka nejaudāja vakarā kārtot sarežģītas lietas, turklāt vēl svešā valodā. Lieta nebūt neizskatījās steidzama. Bez tam Uģis īpaši nebija lūdzis sazināties ar Smitu. Studiju biedri, kas kārtoja lietas ar ārzemju firmām, sevišķi - ar uzņēmumiem ārzonās jeb "ofsoros", stāstīja, ka tur bieži lietojot "pseidonīmus". Slēpšanās parasti notiekot aiz izplatītiem uzvārdiem vai aiz grāmatu varoņu vārdiem: Smits, Vatsons utt. Stāstīt to tēvam nebija nekādas jēgas. Braucam atpakaļ uz manu kantori, - tēvs sacīja, pētīdams tālruņa numurus. - Piezvanīsim gan Smitam, gan misteram Verneram Sarai- kam no Sinsinati. Numuri ir atšķirīgi. Ivars paklausīgi atbīdīja šķīvi ar uzkodām un cēlās kājās. Smitu neizdevās sazvanīt. Kas jautā? - klausulē skanēja sievietes balss ne visai spožā angļu dikcijā. Mums jānoslēdz darījums. - Ivars tīši izvairījās no sava vārda no​saukšanas. - Kas jūs esat? - sieviete vēlreiz jautāja. - Jurists. - Atkārtojiet vēlreiz prasīto uzvārdu un vārdu, - sieviete palūdza, šķiet, nodarbodamās ar kaut


ko citu. - Misters Stīvens Smits, - Ivars lēni atkārtoja. - Diemžēl Stīvens Smits pie mums nestrādā. - Piedodiet, viņš pats iedeva šādu telefonnumuru. - Atvainojiet, tā bijusi kļūda. Saruna pārtrūka. - Skaidrs, - Ivars sacīja. - Lieta nav tīra. - Kāpēc netīra? - tēvs nesaprata. - Stīvena Smita tur nav. - Varbūt kļūdaini savienots? Nnē, - Ivars domīgi novilka un grieza otru numuru - Verneram Saraikam. Atbildēja, šķiet, tā pati sievietes balss. Jautāja daudz pielaidīgāk: -Jūs zvanāt no Eiropas? - Jā, no Latvijas, - Ivars atbildēja. - Tūlīt runāsiet, - balss apsolīja. Pēc dažām sekundēm tiešām atskanēja tīkams vīrieša baritons ame​rikāniskā izrunā. - Verners Saraiks klausās. - Esiet sveicināti! Runā Uģa Mika Krusa advokāts no Rīgas. Skaisti! Mans pienākums steidzīgi informēt par jūsu klientu. Viņš piekrita ar mums sadarboties, tāpēc dažus mēnešus nolēmis pavadīt ārpus savas zemes… - Kāpēc? -Mēs ar viņu strādāsim. Viņš ir vērtīgs… zinātnieks. Viņš par to tiks pienācīgi atalgots. Līgums jau sagatavots. Paraugu jums nosūtīsim elektroniski. Ja piekritīsiet, nosūtīsim līguma oriģinālu pēc iespējas ātrāk… Kas tas par darbu? - Ivars pārtrauca Saraika runas plūdus. - Kāpēc viņš iepriekš netika informēts? - Tādi apstākļi, mister… Kā jums uzvārds? - Kruss. - Krūs? Jūs esat radinieki? - Jā. Brālēni. Ļoti jauki. Vai vēlaties tūlīt ar brālēnu Udžji Maiku sarunā​ties? - Viņš atrodas pie jums? - Nē, bet varam savienot, protams, ja viņš ir nomodā. - Jā, labprāt parunātos. Man blakus stāv arī viņa tēvocis. - Okei! Klausulē bija dzirdams, ka Saraiks izsauca Stīvenu Smitu, paskaidroja, ka līnijā gaida Udžja Maika Krusa advokāts un tēvocis, lūdza savienot ar misteru Udžji Maiku Krusu. Pagaidiet vienu minūti! - klausulē skaļi atskanēja laipna sievietes balss. Ivars ar plaukstu aizsedza klausuli un teica tēvam: - Tūlīt runāsim ar Uģi. - Paldies Dievam! - Jāpārbauda, vai tas patiešām ir viņš. - Tu šaubies? - Liekas, tā ir krietni slepena būšana. Viņi pārmija vēl dažus vārdus, līdz klausulē atskanēja Uģa balss.


- Ivars? - Jā, no Rīgas. Paldies, ka sameklējāt! Vai Daiga ar bērniem un mani vecāki nav pārbijušies par manu likteni? - Viņi nekā vēl nezina. Tagad jūs varēsiet viņus nomierināt. Man zvanīt nav ērti. Viņi paši lai arī man nezvana. Tas varētu traucēt… Vai par līgumu noru​nājāt? Ceru, ka par to tika runāts. - Jā. Solījās drīz atfaksēt. Eh, nekas. Es to visu būtu ar mieru darīt par velti. Tikai diemžēl par to runāt nedrīkst. Arī jūs, lūdzu, klusējiet. Padiskutējiet ar zināt​niekiem par šādām… tādām tēmām. Ceru, ka tu saprati. - Sapratu. Tātad tu neesi garīgi slims? - Kā to ņem. Cilvēks varbūt ir slims mērkaķis. - Sapratu. Priecājos! Turies! Dodu klausuli tēvam. - Cik saprotu, tu neesi Amerikā, - tēvs sacīja. - Nē, nē. Te jau pāri pusnaktij. Es biju ielīdis gultā. - Vai tu kaut ko jaunu uzzināji? - Ļoti daudz. - Citi arī to uzzinās? - Ceru. - Kāpēc tāda slepenība? Tāpēc, ka ļaunuma džins ir izlaists no pudeles. Starp citu, te iet jautri. Kāds zinātnieks nesen uzrakstījis disertāciju, pierādīdams, ka pasakās ir daudz vairāk cilvēcei būtiskas patiesības nekā pašos spo​žākajos mūsdienu zinātnes atklājumos. Klausies un brīnies. - Ko tu tur īsti dari? - Par to ir ieteikts nerunāt. Piedod par ziņkārību. Nevēlos tev kaitēt. Lai tev veicas! Uz redzē​šanos! Gvido nolika klausuli un bridi klusēdams raudzījās uz tālruņa aparātu. Kāds brīnums bija šī ietaise, kas atnesa balsis no zemeslodes otras puses. Pirms diviem tūkstošiem gadu spožās Romas impērijas varenajiem šķita, ka viņi zina un spēj visu, bet neko nezināja par viļņiem, kas nes balsi apkārt Zemei. Viņi nezināja pat to, ka Zeme ir apaļa un pārvietojas izplatījumā ar milzīgu ātrumu. - Klausies un brīnies, - viņš atkārtoja Uģa vārdus. 3. Slepkavas atzīšanas Volfu Mesingu gestapo savāca un nogādāja Berlīnē. Viņš apsardzei uzspieda savu gribu un vienkārši aizgāja no stingri apsargātā ēku kompleksa. Aizbēgušu uz PSRS, viņu arestēja, paziņojot, ka Padomju Savie​nībā gaišreģi neesot vēlami, jo viņi vienkārši neeksistējot. 1940. gadā Sta|ins pavēlēja organizēt Volfa Mesinga mediālo spēju pārbaudi. Divu NKVL) virsnieku pavadībā Mesings iegāja bankā un nolika kasierim priekšā pilnīgi tukšu papīra lapu, kuru pirms tam izplēsa no skolēnu burtnīcas. Bankas darbinieks viņam nekavējoties izmaksāja 100 000 rubļu skaidrā naudā. Šī ziņa sastopama vairāk nekā 100 dažādās publikācijās. "Staļins par Volfa Mesinga spējām bija pārliecināts tikai tad, kad tele- pātam un gaišreģim izdevās iekļūt diktatora vasarnīcā… Mesings sargiem bija iedvesis, ka ir Lavrentijs Berija -


bēdīgi slavenais iekšlietu komisārs un NKVD šefs, kam ar Mesingu nebija nekādas ārējas līdzības. Tomēr sargi Mesingam ļāva paiet garām un braši salutēja. Staļins savukārt bija kā zibens ķerts." Hartvigs Hausdorfs Pāri Rīgai virzījās kārtējais pērkona padebesis. Radio jau no paša rīta ziņoja, ka būs trešā, īpaši asā laika prognoze, bet prokurors Ivars Kruss uz to neklausījās, jo nekādu ļaunumu no bīstamajām prognozēm līdz šim nebija jutis. Drīzāk otrādi: jo satraucošāka prognoze, jo darbā veicās labāk un prāts bija možāks. Bija pabeigta un nosūtīta tiesai krimināllieta par slepkavību aiz neuzmanības. Protams, nekādu lielo sodu nevarēja sagaidīt. Nesen kāda prominenta dāma, kas alkohola reibumā bija nobraukusi divus pa ietvi ejošus gājējus, saņēma tikai nosacītu sodu. Krusu junioru kaitināja tiesu sistēmā no komunistu laikiem iegājusies cilvēku šķirošana Temī- das priekšā pēc to sabiedriskā stāvokļa. Daži viņa kolēģi par to "saprotoši" zobojās: "Priekšnieka nervu sistēma, iekļūstot cietumā, daudz smagāk ciestu, nekā, piemēram, visu izrīkotam un sunītam melnstrādniekam, tāpēc vienāds sods būtu netaisnīgs." Ivars prātoja, vai šajā humora sentencē ir vai nav kāds grauds patiesības, kad iezvanījās tālrunis un Loras vīrs pieteicās vēlreiz liecināt "sievas slepkavības lietā". Ivars bija viņu jau divreiz pratinājis kā liecinieku. Pirmo reizi, kad versijai par viņa vainu vēl nebija būtisku pierādījumu. Otro reizi, kad bija savākti pierādījumi un Ivara Krusa iekšējā pārliecība droši teica, ka Māris Zass ir Loras Gruntēs slepkava. Pēc tam Ivars brālēna Uģa problēmu dēļ šo lietu uz nedēļu bija no​licis malā. Kad Māris Zass apsēdās pratināmā krēslā, Ivars uz mirkli jutās apjucis, izsists no garīgā līdzsvara. Šis tikai aptuveni līdzinājās cilvēkam, ko prokurors bija pratinājis iepriekšējās reizēs. Pazudusi iztapīgā laipnība, pašapzinīgā stāja, nedaudz augstprātīgie sejas vaibsti un saltā noslēgtība. Jurista priekšā atradās tāds kā pubertātes kompleksos sapinies nenobriedis vīrietis, kurš tā varētu izskatīties pēc izmešanas no priekamājas. Šis dīvainais salīdzinājums, kas momentā iešāvās prātā, mulsināja juristu ne mazāk kā apsūdzētā savādais izskats. Te jāpiebilst, ka Māris Zass prokurora Krusa domās jau skaitījās apsūdzētais, lai gan apsūdzība pret viņu vēl oficiāli nebija celta. Prokurors un liecinieks brīdi sēdēja viens otram pretī klusēdami. Franču rakstnieks Onorē de Balzaks teicis: ja sieviete un vīrietis neatradīs viens otru pirmajā klusēšanas brīdī, tad viņi nesapratīsies nekad. Pieredzējuši juristi mēdza zoboties, ka līdzīgi esot ar izmeklētāju un apsūdzēto. "Dīvaini, dīvaini…" Ivars nodomāja. It kā atbildot uz viņa domām, Zass jautāja: - Jūs negaidījāt, ka es atnākšu? - Ka tik drīz, to negaidīju, - Ivars godīgi atzinās. - Labāk ātrāk. Citādi varu atkal sastingt. Viņi atgriezīsies… - No kurienes? No ārzemēm. Nezinu, kas pēc tam notiks. Lai nolādēta tā diena, kad es ar viņiem sapinos. - Viņi piespieda? -Jā.' - Kāpēc tik pēkšņi tas bija jāpaveic? - Mutes aizbāšana Lorai jau bija krietni aizkavēta. - Lora kaut ko svarīgu zināja? - Nezinu, vai visu, bet zināja daudz. - Kā viņa uzzināja?


Nezinu. Viņi teica, ka tā "šmīze" baigi okšķerējot, esot līdz pretīgumam stūrgalvīga, līdz riebumam godīga. - Jums draudēja? -Jā. - Kādā veidā? Šķiet, deva kādu īpašu narkotiku. Restorānā. Pēc tam es sāku Loru greizsirdīgi nīst, turēju aizdomās, lai gan viņa zvērēdama tais​nojās. Viņa zināja, ka es viņu mīlu un mīlēšu mūžīgi… Lūdzu, nerunājiet tik augstos toņos. Tajā naktī taču viņa bija viena, ne ar vienu jūs nekrāpa. - Jā. Viņa bija godīga, tīra, cilvēkus mīloša… - Tad kāpēc? - Es biju apmāts! Biju apmāts! Biju apmāts… - Lūdzu, nekliedziet! Man šķita, ka viņa ir cita skavās. Tā paša pretekļa apcūkota. Domāju, ka viņa par mani ņirgājas… - Kura pretekļa? Kriminālās "autoritātes". Tā viņus godā un cildina avīzes un televīzija. Autoritāte! Viņi man draudēja. Lai nolādēta tā diena, kad es ar viņiem sasējos! - Jums viņi arī ir autoritātes? Zasa sejai pārskrēja baiļu vaibsts. - Ar iebaidīšanu. Citu dzinuļu tur nav. Vara un nāve. -Jūs viņi aptina ap pirkstu. Tātad ir gudri. Mjā, - Zass negribīgi atzinās. - Ar narkotikām. Tas viņu trulais ierocis. - Vai esat pārliecināts, ka tā bija parasta narkotika? - Nezinu. Es to baudīju pirmo reizi. - Jūs labprātīgi iedzērāt? -Nē. - Kā tad? Mēs visi dzērām. Atsevišķā kabinetā. Kaut ko iepilināt glāzē nav grūti, ja cilvēks īpaši neuzmanās. Kā jūs izskaidrojat tik ilgstošu iedarbību? Daudzas stundas taču bija pagājušas kopš baudīšanas, kad jūs to darījāt. Zass uz brīdi it kā atguvās. Viņa sejā atkal parādījās salta augstprātība reizē ar lišķīgu laipnību. Pēc tam atkal pazibēja pēkšņs baiļu uzblāzmojums. "Cik viņam izteiksmīga seja," Kruss nodomāja. Nebaidieties! - prokurors mierināja. - Mums ir iespēja jūs aiz​sargāt kā svarīgu liecinieku. Zass patiešām izskatījās pēc neaizsargāta pusaudža, kas lūdz palī​dzību un cer uz to. "Šādi vārguļi ir noziedzību izdarītāji, mūsu nervu bendētāji, stulbi klausa "auroritātēm"," Kruss īgni nodomāja. "Ja tādu drebelīgo pakalpiņu nebūtu, "autoritātes" izčākstētu, paliktu plikas un nožēlojamas, izolētas kā cilvēkveidīgas mēslu čupiņas. Skaisti, ja cilvēkus tā varētu sašķirot… Tomēr, velns par stenderi lai paliek! Kā narkotika tik ilgi varēja saglabāties Zasa smadzenēs!" Kā jums uz ezera ienāca prātā doma atgriezties Rīgā? - Kruss lūkoja no citas puses. - Tas notika naktsmītnē, nevis uz ezera, - Zass precizēja. - Jā. Naktsmītnē, - Ivars piekrita. - Kas notika? Tur bija kāds no viņiem… Pēkšņi sajutu tādu pašu smaržu kā restorānā, kad man pavēlēja…


- Jūs viņu pazināt? -Nē. - Kā tad jūs zināt, ka viņš tur bija? - Draudu tuvums bija skaidri jūtams. - No kā draudi? - No viņiem. - Nosauciet vārdus. - Zinu tikai iesaukas. Pasi neesmu prasījis. Zass nosauca divus. Kruss pierakstīja. Šķiet, abi tiešām bija kriminālās pasaules rīkotāji. Sīkāk visu varēja noskaidrot operatīvajās ziņās. - Viņi aizbrauca uz Krieviju? - Nē. Uz Eiropu. - Kāpēc ne uz Krieviju? - Viņus tur meklē. - Cer, ka Eiropā nemeklēs? - Tur policijai esot kulturālāki paņēmieni, tāpēc vieglāk izvairīties no nepatikšanām. Vēl kādu brīdi iztaujājis apjukušo slepkavu, Kruss noformēja apsūdzētā nopratināšanas protokolu. Zass to parakstīja, pat īsti neizlasījis. Izskatījās, ka viņš atdod sevi prokuratūrai gluži kā Dieva rokās. Līdzīgi acīmredzot viņš sevi bija atdevis kriminālo aprindu rīcībā. Dī​vaina izturēšanās. Pēc apsūdzētā aiziešanas Kruss attapās, ka nav licis Zasam parakstīties par dzīvesvietas nemainīšanu. Prokurora prātu bija saviļņojis sen neizjusts prieks par lielu veiksmi. Tāds pacilāts viņš ieradās advokātu birojā, kur saņēma jaunas ziņas par Uģa pazušanu. Ivars daudzkārt bija galvā pārcilājis zīmīgākos kriminālnoziedznieku savstarpējo attiecību gadījumus. Atcerējās, kā roku dzelžos saslēgta neliela auguma kramplauža priekšā konfrontācijas laikā kā apšu lapas drebēja divi dūšīgi liecinieki. Citreiz kāds negants bandīts pēkšņi kļuva rāms un mīksts necila liecinieka priekšā, pat centās viņam atvainoties. Kas radīja šādu izturēšanās dažādību, nebija īsti saprotams. Tā bija sveša emocionāla pasaule, ko Ivars Kruss vēroja, bet nekad īsti līdz galam nesaprata. Tramvajā viņam pašam reiz bija gadījies salekties ar diviem nesen atbrīvotiem krimiķiem, kas acīm​redzot bija nolēmuši atsākt savu "profesionālo" darbību ar pasažieru aplaupīšanu. Viņi parastā vīzē vispirms centās aplaupāmo iebaidīt. Pirmais, viņiem par postu, gadījās Ivars Kruss. Kad bandīti sāka draudīgi vaibstīties un nikni svepstēt, apkārtējie nobijās, bet "naivais" Ivars Kruss iedomājās, ka cilvēkiem ar veselību nav labi, tāpēc dusmīgi sacīja: -Ja tu naudu lūdz, tad vismaz tik glupu ģīmi nerādi un runā sa​karīgi! Bandīti pēkšņi kļuva lunkani un nākamajā pieturā pazuda kā nebijuši. Ļaudis pēc tam brīnījās, kā Ivaram izdevies ietekmēt rūdītus bandītus. Nekas cits neatlika, kā pašam arī brīnīties. Kā viņš, jurists būdams, nebija laupītāju emocionālo draudu spēli sapratis, noturējis par stulbu žākstīšanos, lai gan tajā pašā laikā citi bija nobijušies, pat ļaundaru draudīgos ģīmjus neredzēdami. Vai vainīgs būtu viņa emo​cionālais trulums? Šis pārdomas par savu toreizējo nespēju uztvert noziedznieku drau​dus lika Ivaram Krusam daļēji mainīt domas par Uģa mirāžām. Ja nu tiešām brālēns spēja uztvert to, ko citi nespēja? Ivars piezvanīja tēvam. - Kas jauns mūsu lietā? Līguma oriģināla vēl nav? - Nav. - Ar Jāni runāji? - Kādu Jāni? - Ar Indrānu.


- Jā. Vai tevi sāk interesēt zinātnieku atziņas? - Interesē. Viņš piebāza manu veco galvu pilnu ar zinātniskiem faktiem tik pamatīgi, ka vairs nesaprotu, kam ticēt. Ja gribi, vari noklausīties dik​tofona ierakstu. - Vai ir vērts? Visās mūsu klienta vīzijās redzētie notikumi zinātniekam šķiet reāli iespējami. - Ari domu pārraide no pagātnes? - Uz to viņš nepaspēja atbildēt. - Žēl. Tas taču pats galvenais. - Viņš lūdza laiku sagatavoties. Esot nopietnāk jāpapēta. - Ļoti labi! Paklausies, vai tu mēģināji uzņemt sakarus ar tiem ņiprajiem da- toristiem, kas atstājuši savu adresi mūsu klientam? - Nav laika. Nav droša datora. Prokuratūras adrese viņus nobaidīs. - Nāc pie manis, sliņķi! - Citā dienā. Prokurors nolika klausuli un izbrīnījies palūkojās uz kabinetā ienākošo sievieti. - Jūs pie manis? - Jūs esat izmeklētājs Kruss? - Prokurors Kruss nav jūs izsaucis. - Atnācu bez izsaukuma. - Kas jūs ielaida? - Palūdzu. - Aizgājāt garām dežurantam bez caurlaides? -Jā. - Hm, - Kruss teica un pakasīja pakausi. - Ko jūs vēlaties? -Jūs izmeklējat Loras Gruntēs nāves gadījumu. -Jā. - Esmu viņas draudzene. - Jūs gribat liecināt šajā lietā? -Jā. Apsēdieties! - Ivars teica vienaldzīgā balsī. Jaunai liecībai vajadzēja viņu iepriecināt, bet viņš neizjūta prieku, drīzāk bažas par šo sievieti, kas ienākot bija ienesusi līdzi sev kaut kādu dīvainu vieg​lumu. - Jums ir pase? -Jā. Bet es nevēlos, lai kāds uzzina manu īsto vārdu. - Skaidrs. Anonimitāti nodrošināsim. Sieviete pasniedza savu personības dokumentu. - Zenta Zotova? Tautība… Latviete? -Jā. - Stāstiet, lūdzu! - Jūs magnetofonā ierakstīsiet? -Nē. - Es piespiedu Māri atzīties. - Vai viņš nav Loras īstais slepkava? - Ir. īstais izpildītājs. - Viņas balsī ieskanējās nicinājums.


- Kā jūs viņu piespiedāt? - Lūk, tā! - sieviete teica un norādīja ar roku uz seifa pusi. Ivars Kruss paraudzījās. Nesaprata, ko tāds žests nozīmē, gribēja jautāt, bet, palūkojies sievietei acīs, nokaunējās par savu neattapību. Gāja atvērt seifu. Sieviete nolaida roku, piecēlās kājās un burvīgi pasmaidīja. Kruss apstājās viņai blakus. - Neejiet nekur! - viņa teica gurdenā balsī. Ivars Kruss palūkojās uz viņu, aizvēra acis un saknieba lūpas. "Ak Dievs, kā man gribas viņu noskūpstīt! Kāds vājprāts!" viņš nodomāja un, savācis visas savas ģimeniskuma un kauna noskaņas, centās šo vēlēšanos apslāpēt… Pēkšņi kļuva viegli. Piedodiet! - teica Zenta Zotova un apsēdās. Nolieca galvu, kā vainīga juzdamās. - Jūs esat mūsējais, - viņa teica. - Un pretinieks mums ir viens. Kāpēc viens? - Ivars iebilda. - Mēs skaidri nezinām, kur ir mūsu ienaidnieks. Prokuroru pēkšņi sagrāba niknums. Šī sieviete bija piespiedusi viņu piecelties, iet pie seifa, ceļā apstādinājusi un vilinājusi noskūpstīt. Tagad triumfē un ņirdz par izdevušos paklausību, sauc par savējo. Kauna lieta pakļauties tādām lētām ietekmēm! Kauns! Kauns! Sieviete palūkojās uz viņu ar mīļām, saulainām acīm. Lūdzu, nedusmojiet! Lūdzu, piedodiet. Es atbildēju uz jūsu jautājumu. Vārdos jau to izteikt nevar… Tas jāparāda. - Jūs bijāt Māra Zasa mīļākā? - prokurors asi jautāja. Es? Ar tādu lupatu! Nepieskaramo! Kāpēc jūs mani apvainojat? Viņš ir mameluks. Piedodiet! Man tāds darbs, - Kruss skaidrojās. - Es nezinu, ko no​zīmē vārds "mameluks". Nekas, - Zenta Zotova teica un mierinoši pasmaidīja. - Ar jums runāt ir viegli un patīkami. - Jūs zināt slepkavības pasūtītājus? -Jā. - Kādi bija viņu motīvi? - Jūs taču ticat: cilvēku var nīst tikai tāpēc, ka viņš ir godīgs? Ticat? - Ticu. Tomēr vai nebūtu labāk, ja es pratinātu jūs, nevis jūs mani? - Piedodiet! - Zenta atvainojās. - Esmu atradusi pakļauties. - Kāda bija Loras vaina? Vājums. Vājo pretestība neliešus kaitina, vilina slepkavot. No stiprajiem nobīstas un bēg. Vai tad jūs to nezināt? - Varbūt jums taisnība. - Vai tad jūs neģēļu bēgšanu neesat piedzīvojis? Cienītā kundze, atstājiet, lūdzu, iztaujāšanas tiesības prokuro​ram, tas ir, man. - Piedodiet! Kādus noziegumus vēl Māra Zasa uzkūdītāji ir izdarījuši? Vai jūs to zināt? Zinu. Ļoti dažādus. Tā ir brālība. No finansistiem līdz sātanis- tiem. Viņi jūt cits citu tāpat, kā jūtam savējos. Sātanistus viņi mākslīgi uztaisa no netīrajiem, lai būtu tracis, kas novērš uzmanību no īstajiem neģēļiem, kas tad izskatās gludi… - Kas bija Māris Zass? Sātanists? - Nē. Lupata. - Vai cits viņa vietā rīkotos tāpat? - Jūs nekādā gadījumā, kungs! - Varbūt kāds cits prokurors? - Varbūt.


- Vai jums nešķiet, ka jūs neko jaunu neesat pateikusi? -Jā, to es zinu. - Kāpēc tāda tukšrunāšana? - Jums svarīgi tikai taustāmi fakti? Diemžēl bez tādiem pierādījumiem nevar notiesāt. Ko vēl zināt par Māra Zasa noziegumiem? -Viņu piespieda, rupji sakot, hipnotizēja. Vai tas nav taustāms fakts? - Kas to izdarīja? Ļaundaru pakalpiņš. Viņu garīgais gūsteknis, kas spēj otru apmāt tāpat kā es. - Jūs viņu pazīstat? - Jā, varu uzrādīt. - Kā jūs to zināt? - Ārstēju viņu upurus. - Kā tas notiek? - Ar dvēseles sāpēm… - Paskaidrojiet saprotamāk! - Parādīt? - Nē. Paskaidrojiet ar vārdiem. Zenta brīdi klusēja. Šķiet, vārdos izteikties viņai nebija viegli. Tad lēni, meklēdama domu, sacīja: Noziedznieku labā kaislīgi darbojas tikai tie, kurus ļaundari nicina, neģēlīgi izmanto. Tie mīl viņus kā pērts suns savu sitēju… Ne žēlastību lūdzot, bet izjūtot baudu… - Pazīstama patoloģija… - Kruss iestarpināja. Nē. Dzinuļu cīņa. Sagrāvējs ieguvis spējas, kas tam nedrīkstēja būt. Sektās šīs ačgārnās pavēles dara laimīgus tos, kas izposta sevi. Daba dvēseles augsto balvu bija devusi cilvēces sargāšanai, bet tā apgriezās otrādi. - Tas ir fanātisms. Vai Māris Zass bija fanātiķis? Nē. Pakļāvīgais, ar slimu varaskāri. Pakarot Loru, viņš jutās visvarens un laimīgs, cildens ļaunā pavēlnieka priekšā, īpašs varonis. - Jūs viņu izārstējāt? -Atbrīvoju no bailēm. Pārradīt nevaru. Viņš ir netīrais un tāds paliks. -Jūs uzskatāt, ka noziedzība iedzimst? - Netīrība iedzimst. - Ko jūs ar vārdu "netīrība" domājat? Zenta Zotova brīdi klusēja. Tad atzinās: - Neprotu paskaidrot. - Kā sauc galveno ļaundari? Iesauka Brontozaurs. Saīsināti - Bronts. Man ir viņa portrets. Lūdzu! - Fotogrāfija? - Nē. Es viņu uzzīmēju pēc atmiņas. Vairāk neko būtisku brīvprātīgā lieciniece Zenta Zotova neprata vai negribēja stāstīt. Protokolu Kruss nerakstīja, tikai atzīmēja iegūtos faktus. To nebija daudz. Vairāk filozofisku un psiholoģisku pārdomu, tomēr Ivaram Krusam šķita, ka neskaidrā lieta krietni pavirzījusies uz priekšu. Ejot projām, Zenta Zotova atvadījās ar vārdiem: - Es ticu jums.


Pēc brīža prokurors nokāpa pa trepēm un apjautājās durvju sargam, vai atkal palaidis garām kādu sievieti bez caurlaides. - Nē! - sargs no sirds bija izbrīnījies. Citkārt par līdzīgu paviršību Kruss būtu saīdzis. Šoreiz viņš tikai pasmaidīja. Sirdī bija ielijis savāds miers un gaišums. - Burve! - prokurors pie sevis labsirdīgi norūca un kāpa augšup. Pēc pusstundas viņš devās uz advokātu biroju pie tēva. 4. Nerunā muļķības, Krus! "Attiecībā uz senvēsturi bieži vien mūsu zināšanas ir tīra spekulācija." Paulis ]. Anstrats "Neviens slavens profesors nebūtu riskējis ar savu vārdu, lai izdarītu pētījumus, kuri mūsu tradicionālo pasaules skatījumu varētu pilnīgi apgāzt." Mihails Hezematis Kādreiz PSRS un līdz ar to ari Latvijā tika noliegtas vairākas svarīgas zinātņu nozares ģenētika, kibernētika, psiholoģija, jo tās neatbilda marksistiskā materiālisma teorijai. Gvido Krusam, tolaik mācoties vidusskolas pēdējā klasē, tāds liegums izraisīja tikai pastiprinātu interesi par nokritizēto zinātņu pa- matatziņām. Līdz ar to vairojās vēlēšanās iedziļināties visu "kaitīgo" zinātņu teiksmainajos jaunumos. Viņš nopietni sakaitināja fizikas skolotāju, neatlaidīgi jautādams, kāpēc gan Alekseja Tolstoja zinātniski fantastiskajā romānā "Inženiera Gariņa hiperboloīds" aprakstītais stars nav dzīvē iespējams? Skolēns ietiepās, ka vielas uzbūve vēl nav pietiekami izpētīta, tāpēc neparastos fizikālos apstākļos tā noteikti var slēpt spēju veidot līdzīgus starus, kas blīvā kūlī spēj aizdedzināt mājas un kuģus desmitiem kilometru tālumā. Viņš stūrgalvīgi pastāvēja uz to, ka romānā ir skaidrs nākotnes uzminējums, nevis tukša fantāzija, kā to skaidroja literatūras skolotāja. Fiziķis apskaitās par Gvido uzstājību un nikni uzbrēca: "Nerunā muļķības, Krus! Nekādus brīnumus no mums zināmām izpētītām vie​lām nevar gaidīt." Kad dažus mēnešus pēc šī konflikta parādījās publikācijas par kohe- rentā starojuma (lāzera) atklāšanu PSRS un tā praktisko īstenojumu ASV, Gvido saņēma savā mūžā pirmo un pēdējo nesekmīgo atzīmi uz liecības - fizikā. Viens divnieks gan bija nopelnīts par priekšāteikšanu draugam. Klasesbiedri ņirdza, ka Gvido divnieku saņēmis, protams, par priekšāteikšanu ne jau Fredim, bet skolotājam! Frāze "Nerunā muļķības, Krus!" kļuva populāra visā skolā kā neapvaldītas muļķības apzīmējums. Kopš tā laika Gvido Krusa interese par vispārīgām zinātņu atziņām kļuva vēl nopietnāka, kaut arī dažādu citu apstākļu un interešu dēļ viņš dzīvi saistīja ar tieslietu studijām. Studējot, kā arī vēlāk strādājot tiesā un prokuratūrā, Gvido Kruss regulāri caurskatīja "no vāka līdz vākam" centrālos Padomju Savienībā krievu valodā iznākošos populārzinātniskos žurnālus. Sekošana zinātnes jaunumiem kļuva ērtāka, kad attiecīgs žurnāls "Zinātne un Tehnika" sāka iznākt latviešu valodā. Žurnāla ierobežotais apjoms piespieda redakciju ziņas par atklājumiem rūpīgāk atlasīt un koncen- trētāk izklāstīt, no kā, protams, ieguva lasītājs. Tolaik Gvido Kruss neviļus atkal kļuva par ķeceri, izvirzīdams domu, ka šādā veidā, piespiežot vērtīgo informāciju efektīvāk atlasīt, mazās tautas kļūst izglītībā ieguvējas. Lasītājam pašam nav


jāurbjas cauri informācijas kalniem, to paveic redaktori. Tātad valodas šaurībai savā ziņā ir nenoliedzami labumi. Šādu viņa viedokli komunisti nosodīja kā "buržuāziski nacionālistisku", bet demokrātiski noskaņotie autoritārisma pretinieki to kritizēja kā komunistisko informācijas atlasītāju aizstāvētāju. Slikti gan tā, gan tā. To pieredzot, Gvido Krusam nekas cits neatlika, kā klusu pie sevis atkārtot latīņu sentenci "Gudrība ir ierobežota, bet muļķībai robežu nav". Tā, lūk, iegājās, ka Gvido Kruss līdz pat cienījamam vecumam allaž zināja interesantākos zinātņu jaunumus. Diemžēl dēls Ivars tādu ne​remdināmu ziņkāri nebija mantojis, viņš bija praktiskāks. Varbūt tas notika tādēļ, ka Ivara tuvumā pārāk bieži atradās tēvs - atsaucīga un laipna "staigājoša enciklopēdija". Varbūt arī tādēļ, ka pēdējā desmitgadē valsts neatkarība un demokrātija kopā ar tirgus ekonomiku izvirzīja citus - svarīgākus uzdevumus. Latvijai veidojās sakari ar visu pasauli. Blakus līdz šim valdošajai krievu valodai bija jāapgūst angļu un vācu valoda, ne tikai jāiedziļinās jaunajos Latvijas likumos, bet jāmācās arī citu valstu komerctiesības un starptautiskās tirgus tiesības. Tāpēc jurista darbs bija kļuvis divkārt sarežģīts. Karjeras interesēs nekādu dižu prāta vaļasprieku blakus profesijai cilvēks vairs nevarēja atļauties, kā to daudzi darīja padomju laikā, kad sarežģīto tiesisko kārtību bieži vienkāršoja un kārtīgo juristu centību apslāpēja komunistisko funkcionāru voluntārās pavēles. Izsmietie tiesībnieki šīs pavēles ņirdzīgi sauca par "CU", saīsinot krievu vārdus "cennije ukazaņija" - vērtīgi norādījumi. Mainījušos apstākļu dēļ arī Gvido pēdējā laikā mazāk sekoja zinātnes atklājumiem. Starpvalstu un ārvalstu tiesvedībā viņš iedziļinājās minimāli, angļu valodā nejutās drošs, bet pietika arī citu jaunumu, jo Latvijas likumdevēji un izpildvara gandrīz katru dienu grozīja vai cepa jaunus normatīvos aktus. Protams, ne aiz izpriecas. Sabiedriskās sistēmas radikāla maiņa taču nevarēja palikt bez tiesiska nostiprinājuma. Likumdošanu nācās veikt steigā, dažkārt pieļaujot elementāras kļūdas. Tāpēc daudzie labojumi bija neizbē​gami. Arī šobrīd Gvido Krusam uz galda stāvēja administratīvo tiesību procesuālā likuma projekts, par kuru atsauksmi bija lūdzis pazīstams Saeimas deputāts. Advokāts nobīdīja šo likumprojektu galda tālākajā stūrī, ieslēdza magnetofonu un sāka klausīties Uģa stāstījumu par dīvainajām mirā​žām. Šī problēma šobrīd šķita svarīgāka. "Es nedzirdu un neredzu tēlus kā nākušus no ārienes, bet dzirdu tā, kā dzird cilvēks savus domās izrunātos vārdus vai kādu spilgtu, agrāk pārdzīvotu vai iedomātu notikumu. Atšķirība ir tikai tā, ka šie redzes un dzirdes tēli uzmācas pret paša gribu," Uģis lēnīgi skaidroja. Viņa balsī skanēja tikko jaušamas klusas skumjas, varbūt apvaldītas bailes, kopā ar atklājēja prieku. Iespējams, ka alpīnists runāja vienaldzīgā mierā aiz noguruma no nepatīkamiem pārdzīvojumiem. Ar skeptisku prātu spriežot, viņa "mirāžās" patiešām grūti bija pamanīt kaut ko citu kā vienīgi īpatnēju garīgu novirzi, slimību. Neko jaunu neapliecināja arī Uģa pazušana un atrašanās amerikāņu nometnē. Tomēr Gvido Kruss nespēja vienaldzīgi domāt par brālēna dēla likteni. Viņi abi ar Ivaru bija norunājuši vēl kādu dienu neko neteikt Uģa sievai un vecākiem, vadīdamies pēc senā principa, ka slikta ziņa nekad nevar atnākt par vēlu. Gvido tomēr bija nolēmis Uģa dzīvesbiedrei Daigai drīzumā piezvanīt. Sieviete pasteidzās pirmā, piezvanīja pati. - Klubā man teica, ka jūs kaut ko zināt par Uģi, - Daiga sacīja. - Kas ar viņu noticis? -Viņš ir dzīvs un vesels, - Gvido mundri pavēstīja, pārlaidis skatienu līguma projektam, ko bija


atsūtījis Verners Saraiks, un piebilda: - Cik saprotu, viņš ir iesaistījies kādā darbā ASV zinātņu dienestā, kur labi nopelnīs. - Darbā? ASV? - Daiga bija nesaprašanā. - Viņš taču aizbrauca uz Indiju. - Jā, uz Nepālu, bet tagad viņš lūdz mani noslēgt darba līgumu ar misteru Saraiķu Savienotajās Valstīs. To apliecinājis arī Saraika jurists Stīvens Smits. Tādēļ, meitenīt, kamēr viņš ir projām, nekļūsti neuzticīga. Ja viņš atgriezīsies ar miljoniem, kodīsi pirkstos… - Tēvoc, jūs vienmēr tikai jokojat. Es baidos. Man teica, ka pazudis. - Nav pazudis. Viss, ko teicu, ir balta patiesība. Vienīgi par tavu neuzticību drusku pārspīlēju. Piedod! - Hē! - Daiga nopūtās. - Neko nesaprotu. - Es arī nesaprotu. Neuztraucies! Ir solīts drīz pārskaitīt naudu. - Esmu pieradusi drebēt, tēvoc. Šoreiz vari tikai tā bišķi padrebināties, jo mēs ar Ivaru viņu sazvanījām. Tikai viens lūgums: par to nepļāpā nevienam. Tā Uģis lūdza. - Kāpēc? - Iespējams, ka tas ir svarīgs noslēpums. - Nu, tēvoc, jūs atkal jokojat. - Klusēt tev tomēr būtu veselīgi. Ļoti veselīgi. - Patiešām tik nopietni? -Jā. Un atceries, princesīt, ka tie, ar kuriem notiek šausmīgas lietas un arī brīnumi, ir tādi paši vienkārši cilvēki kā es, tu vai Uģis. - Vai mūsu vecākiem arī neko neteikt? -Jo mazāk runāsi, jo labāk. Nomierināt vari. - Vai es ar Uģi varēšu sarunāties? - Ceru, ka to izkārtosim. - Par mani viņš neko neteica? -Neteica… Varbūt… aiz mīlestības klusēja. Kautrējās. Tikai pa​jautāja, vai tu zini. - Jā, tāds viņš reizēm ir, - Daiga piekrita. Nolicis klausuli, advokāts vēlreiz pārskatīja līgumu, bažīdamies, vai tikai nav samānījis Daigu. Viņš bija sastapies ar simtiem blēdīgu pasta sūtījumu gatavu čeku, komercvēstulu, līgumu veidā no visām pasaules malām. Tās plūda uz Baltiju cerībā jauntapušajās brīvā tirgus zemēs atrast vientiešus, kas iemaksās nieka 10 vai 20 USD, lai kļūtu par miljonāriem. Diemžēl - vai paldies Dievam - te šiem šeftmaņiem ne visai veicās, jo tautu jau bija izskolojuši vietējie "baņķieri", solīdami super- augstus procentus, pēc tam bez vēsts pazuzdami. Ja nu šis darījums ar Uģi Krusu arī būtu līdzīgs? Vēl līdz šim neredzēts un neizprasts blēžu gājiens? Žēl, ka viņš līgumu nebija parādījis Ivaram, vienīgi sekretārei palūdzis iztulkot dažas vietas, ko pats īsti droši nesaprata. Protams, līdz oriģināla atsūtīšanai vēl laika bija diezgan. Turklāt jebkurā gadī​jumā mierinājums Daigai nevarēja kaitēt. Nē, viss tomēr izskatījās godīgi. Vienīgā nedrošā puse - Uģa savādie pienākumi. Tie nebija skaidri formulēti. Pareizāk sakot, līgumā vispār nebija noteikti. Protams, iespēja sarunāties ar Uģi problēmu it kā vienkāršoja, bet te arī bija kāds vājais punkts. Ja nezināms prāta manipulators no ārpuses spēja Uģim uzspiest "mirāžas", varbūt tikpat labi šis nezināmais varēja likt viņam runāt to, ko Uģis nevēlējās un nedomāja. O, jā, aptaurēt cilvēku nemaz nebija tik sarežģīti. Veikla sieviete arī spēja aptīt vīrieti ap pirkstu, liekot tam rīkoties kā auto​mātam bez savas gribas.


Varbūt viltus līgums izdomāts, lai nesāktos Uģa meklēšana? Tomēr neatbildēts paliek pats galvenais - kāpēc viņiem vajadzīgs tieši Uģis Kruss, tāds cilvēks, kuram rādās mirāžas? Daigas zvans bija izsitis Gvido no pētnieciskās noskaņas. Bet, tikko viņš taisījās zvanīt Ivaram, dēls ienāca pa durvīm. Tēvs pabīdīja viņam papīru ar līguma tekstu. Ivars ātri izlasīja. - Ļoti labi, - viņš atzinīgi novērtēja. - Blēdība nav jūtama? - tēvs jautāja. Jūtama? - Ivars pārjautāja un pavīpsnāja. - Caurām dienām ar blēžiem noņemdamies, esmu zaudējis jutību. Iespējams, protams, ir viss. Spried, skeptiķi! Ko man darīt? Vai iet pie zinātniekiem apspriesties par mirāžas tēmu vai doties uz Ārlietu ministriju, lai ar valsts palīdzību sameklētu sagūstīto radinieku? - Ej pie zinātniekiem! - Tu nopietni? -Jā. - Kas tev šodien par priekiem? Redzu, tu līksmo. - Loras vīrs atzinās slepkavībā. - Piespieduši? Garīgi vai fiziski? - Ar narkotikām, domājams. - Varbūt arī mūsu Uģi viņi līdzīgi apstrādājuši? -Nē. - Kāpēc tu esi tik pārliecināts? Loģika. Izlasīju līgumu. Valsts nodrošināta firmas zīme cilvēku laupītājiem nebūtu vajadzīga. - O, jā - par to nepadomāju. Nepazinu. Tev labāk paurbināties zinātnē. Tur tu mani sit pušu, aci nepa​mirkšķinādams. - Tu zobojies? Nē. Domāju, ka tev jāizmanto vēl atlikušie divi Mika dotie telefon- numuri Latvijā. Pietiks, ka es strādāju ar vienu iekš "ingliš". Esmu noguris, un laika maz. Sieva un bērni gaida. Kā parasti, darba man ir līdz kaklam. Ja nepaaugstinās amatā, laidīšos projām. Pietiek! 5. Zinātnes fanātiķis "Banpo muzejā Šiānā (Ķīnā) atrodas māla plāksnītes ar rakstu zīmēm, kuras atrastas akmens laikmeta apmetnes vietā. Burtu rakstam ir pilnīgi noteiktas paralēles ar latīņu alfabētu." Luks Birgitts Indoeiropiešu valoda Latviešu valoda māters māte suuelios saule ognis uguns pergunos pērkons ausra, auso ausma devas dievs mana man patis pati


madh medus ram rāms weyus vējš rita ritums utt., utt. Suniti Kumars Čaterdži (No sevis varu piemetināt, ka sanskritā ļoti daudzi vārdi pilnībā saskan ar latgaliešu valodu gan nozīmes gan skanējuma ziņā. Latgaliešu valoda un sanskrits nenoliedzami pieder pie vienas valodu grupas.I.Ločmelis) Nez no kā mantota, latviešiem piemīt kāre aizrauties ar sevišķām idejām līdz prāta aptumsumam. Parasti šie apsēstie ir individuālisti, darbojas vienatnē, tomēr reizēm gandrīz visa tauta apvienojas emocionālā pacēlumā. Tāds rets latviešu kopējā prāta uzplaiksnījums visā Krievijā pagājušā gadsimta sākumā ietekmēja lielās sociālistiskās pārmaiņas, kas beidzās ar neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanu 1918. gadā. Latviešu aktivitātes uzliesmojuma loma tālaika cariskās Krievijas pārvēršanā par komunistisku monstru vēl līdz šim nav skaidri novērtēta. Pastāv uzskats, ka tieši latviešu strēlnieki tolaik izšķīra visu tālāko Eirāzijas kontinenta likteni, līdz ar to nosakot tālākos 20. gadsimta notikumus visā pasaulē. Katrā ziņā latvieši no krieviem par to dzirdējuši daudzus un arī pamatotus pārmetumus… Līdzīgus pārmetumus saņēmušas visas trīs Baltijas tautas - latviešus ieskaitot - par PSRS sagraušanu 20. gadsimta 90. gadu sā​kumā. Latvieši paši zobojas, ka viņiem piemītot tādas pašas globālas alkas kā ebrejiem, tikai prātiņa un vienotības par maz, lai turētu ebrejiem līdzi. Jānis Indrāns, pie kura kā daudzpusīga zinātnieka ciemos devās Gvido Kruss, bija viens no tiem apsēstajiem latviešiem, kas darbojās viens. Viņa aizraušanās bija zinātne. Nevis kāda zinātnes nozare, bet zinātne kopumā. Var teikt: savdabīgs mūsdienu Leonardo da Vinči, kam tagad, protams, neklājās viegli. Vēl būdams fizikas un matemātikas students, viņš bija uzrakstījis sociālisma ekonomiskās reformēšanas projektu latviešu valodā un nosūtījis uz Maskavu. Atbildes vietā, protams, saņēma no fakultātes vadības (asistējot psihiatram) līdzjūtīgu iztauju par viņa materiālajiem apstākļiem, par iespējamām garīgām novirzēm viņa vecākiem un citiem radiniekiem. Konstatējuši, ka Jānis Indrāns tomēr ir garīgi puslīdz vesels, komisija atļāva viņam studijas turpināt, piekodinot turpmāk līdzīgus projektus nesacerēt. Kad PSRS vadība pēc dažiem mēnešiem pieņēma lēmumu veidot dzīvojamo māju celtniecības kooperatīvus un paplašināja uzņēmumu saimnieciskās pilnvaras, nevienam neienāca prātā, ka tieši tādus ieteikumus ar precīziem aprēķiniem uz Maskavu bija nosūtījis Indrāns. Un, ja atcerētos, - kāda tam nozīme? Galvenā trakuma pazīme bija tā, ka Indrāns sūtījis projektu uz Maskavu latviešu valodā, nesaprazdams, ka Konstitūcijā garantētās tautu vienādās tiesības uz tādiem sīkumiem kā valoda neattiecas. Pats Indrāns par sava projekta realizāciju neinteresējās, jo bija aizrāvies ar citu problēmu, proti, centās izveidot cilvēka psihes matemātisko modeli. Diemžēl atkal neveiksmīgi. Bet šoreiz viņš atkāpties negribēja. Iemācījās angļu valodu un, lai varētu tikt uz ārzemēm, bija spiests "saostīties" ar čeku. Tomēr arī ārzemes nelīdzēja. Visi mēģinājumi veidot psihes matemātisko modeli, par ko dažs labs bija saņē​mis pat doktora grādu, Indrānam šķita nepilnīgi, pat principā kļūdaini. Jauneklis beigās jutās vīlies matemātikā, tāpēc, izmantodams pētījumos gūtās zināšanas bioloģijā, iestājās darbā Mikrobioloģijas institūta Ģenētikas nodaļā, kur labs matemātiķis gēnu


inženierijas aprēķi​niem lieti noderēja. Dažu gadu laikā, izmantodams zināšanas par jaunākajiem atklājumiem visā pasaulē, Jānis Indrāns uzrakstīja doktora disertāciju par gēnu iespējamo transportu ar vīrusu palīdzību un imūnsistēmas iespē​jamo apdraudējumu infekciozā ceļā. Diemžēl disertācijas apstiprināšanas komisija viņa zinātnisko darbu izgāza ar paskaidrojumu: "Haotisks un neprofesionāls pačalojums ar lielām pretenzijām." Aiz apvainojuma un vilšanās Indrāns pāris mēnešus, kā kolēģi izteicās, "staigāja melns kā zeme". Viņa haotiskās atziņas publicēja zinātniskos žurnālos krievu un angļu valodā. Tās gāja pasaulē, bet pats Indrāns atstāja institūtu un uz dažiem gadiem pazuda no paziņu redzesloka. Pēc kāda laika viņš "uzpeldēja" Skaitļošanas institūtā ar jau gatavu pamatīgu iestrādi varbūtisko automātu teorijā, ko vietējie speciālisti atzina par divu doktora disertāciju vērtu. Diemžēl zinātnieks, to rakstot, bija iedzīvojies parādos un noplīsis. Nomākts par savām neveiksmēm, viņš jutās kā pēdējais plukata un vainīgs savas ģimenes un visas pasaules priekšā. Tajā laikā Gvido Kruss, kam klājās daudz labāk, nejauši ar viņu tuvāk iepazinās, aizdeva naudu disertācijas noformēšanai un garīgi atbalstīja, atvēra Indrānam acis uz neglītajām aizkulišu interesēm un intrigām, no kā nebija brīva arī zinātnes pasaule. Indrānam tad jau bija zudis romantiskais priekšstats par visiem zinātniekiem kā nesavtīgiem patiesības pielūdzējiem. Viņš saprata, ka labs jaunatklājums var būt ļoti nepatīkams traucējums citiem zinātniekiem, kas turas pie vecām atziņām, sevišķi - ja viņu zinātniskie darbi uz tām balstījušies vai balstās. Viņš bija arī sapratis, ka zinātni bieži administrē nevis talantīgākie un spējīgākie, bet tie, kas nav spē​juši gūt panākumus. Lielajā padomju valstī vēl pastāvēja arī reģionālās un nacionālās intereses, kā arī ilgošanās pēc dāvanām, kukuļiem, līdzautorības utt., tāpēc dažādas intrigas bija neizbēgamas. Visu to apzinādamies, Indrāns gluži labi saprata, ka dabūt disertācijas apstiprināšanu Maskavā būs grūti, tāpēc centās "uzgājienu" labi noformēt. Diemžēl tieši disertācijas nozīmīguma dēļ Indrānam neizdevās iegūt doktora grādu. Nelaime bija tāda pati kā bioloģijā, proti: viņa atklājumi vienkāršoja procesus, kas līdz šim bija risināti pa citu daudz garāku un sarežģītāku ceļu, piesaistot desmitiem pētnieku. Nu tie visi jutās apdraudēti, ja ne vairāk - ciestu vismaz viņu zinātniskais prestižs. Tādu apvērsumu nevēlējās neviens disertācijas oponents. Dažs gan ieņurdējās, teikdams kādu atzinīgu vārdu, bet citi to ātri vien apklusināja. Vērtējums, kā parasti tādās reizēs, bija iznīcinošs: "Šīs aplēses un aprakstus nevar uzskatīt par zinātnisku pētījumu." Būdams gudrāks, Indrāns pēc šāda atestāta saņemšanas palūdza atļauju darbu publicēt ārzemēs, ko apjukusi un dziļāko būtību neizprotošā administrācija arī neliedza. Pētījuma izklāsts drīz parādījās ASV Tajā skartās atziņas dažus mēnešus vēlāk savos jaunākās paaudzes datoros sāka iestrādāt Japāna. Indrāna īstenās prāta spējas novērtēja PSRS militāristi, klusi un mierīgi uzaicinādami par konsultantu divās speclaboratorijās - cehos, kādu Rīgā tolaik bija vismaz kādi pieci. Tur gatavoja instrumentus un pārbaudīja programmas kosmosa tehnikai un arī kaujas raķetēm, izstrādāja aizsardzības līdzekļus bioloģiskam karam. Darbiniekus labi atalgoja, tāpēc Indrāns un viņa ģimene trūkumu vairs necieta. Tomēr šis darbs pilnībā nenoslogoja zinātnieka nemierīgo prātu. Tāpēc Jānis Indrāns uztaisīja vēl vienu disertāciju, ko beidzot arī izdevās aizstāvēt un apstiprināt. Speclaboratoriju vadībai bija tikai viens iebildums: pētījumā nekādā veidā nedrīkstēja atspoguļoties problēmas, kas tika risinātas tiešajā, tas ir, slepenajā darbā. Tāds noteikums Indrānam bija vairāk nekā pa prātam. Viņš atkal iepeldēja citā zinātņu nozarē,


šoreiz vēsturē. Izmantodams speclaboratoriju modernos datorus un iespēju caur internetu piekļūt informācijai jebkurā pasaules nostūrī, viņš savāca fantastiski plašu informāciju par senvalodām un pēc paša izstrādātas programmas tās salīdzinoši analizēja kopā ar Latvijas un citu zemju vietvārdiem. Atklājās brīnumainas lietas, piemēram, latviešu mentālā radniecība ne tikai ar sengrieķiem, senindiešiem, sensakšiem un ķeltiem, bet arī ar japāņiem, ēģiptiešiem un kādu Amerikas indiāņu cilti. Indrāns pētījumos bija tā aizrāvies, ka būtu bez apstājas sacerējis vai desmit sējumu lielu izklāstu, aizmirsdams, ka jānoformē disertācija, ja slepenā laboratorija nebūtu saņēmusi pavēli pārcelties uz Krieviju. Gribot negribot nācās aizrautīgo darbu pārtraukt un rezultātu no​dot vērtētājiem. Pētījums lauza iesakņojušos uzskatu, ka valodas attēlojamas kā koka zari, kas nāk no kopēja celma. Izrādījās, ka valodām gan sakņu, gan celmu, gan zaru bija daudz vairāk, turklāt tie stiepās uz visām pusēm, proti, mijiedarbība un attīstība notikusi dažādos virzienos un nepārtraukti. Tas, protams, nepatika tradicionālo uzskatu aizstāvjiem, bet pētījuma nopietnība nebija apstrīdama. Fanātiskais daudznozaru problēmu pētnieks beidzot ieguva zinātnisko grādu un attiecīgu atalgojumu. Zinātnieki smējās, ka Indrāns vienā čupā sakrāvis tik daudz svaigu lingvistisku faktu un vēsturisku atziņu, ka cienījamai vēsturnieku komisijai nekas cits neatlicis, kā padoties. Īstenībā atzīšanas motīvi bija citi - politiski. Proti, pēc viņa pētījuma iznāca, ka ne tikai balti un sakši, bet arī slāvi ir seno āriešu pēcteči. Vēlāk gan dažs labs zobojās, ka Indrānam, vēl kādu gadu piestrādājot pie disertācijas, būtu izdevies pierādīt, ka latvieši tie paši skoti vien ir, jo abām tautām vienīgajām piemīt spēja par sevi pazoboties, bet ebreji savukārt tie paši ārieši vien ir, jo abas tautas jau no sirmas senatnes uzskatītas par izredzētām. Vēstures institūtā, kā stāstīja Roze, Jānis Indrāns dabūjis tikai "apsildīt degunu", jo pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas līdzekļi zinātnei drastiski samazināti un Indrāns aizgājis. Drīz viņš iekārtojās kādā no prātīgākajām un veiksmīgākajām Latvijas bankām, kas, iespējams, viņa dēļ izturēja daudzos citu banku bankrotus un pastāvēja vēl tagad. Tur viņš skaitījās padomnieks, kas plānoja un rēķināja, saņemdams labu atalgojumu, bet viņa vārdu finanšu lietās nekad nepieminēja. To visu Gvido Kruss atcerējās, dodoties ciemos pie sava senā paziņas. Domās paturot notikumu ar Uģi, dīvains šķita pat drauga uzvārds "Indrāns". Indra bija populārs vārds un apdzīvota vieta Latvijā, un reizē senindiešu dievs ar pretrunīgām īpašībām. Notikumi bija ievirzījušies tik neikdienišķā gultnē, ka advokātam galvā gribot negribot rosījās teiksmainas noskaņas. 6. Zinātnisko atziņu brīnumi "Antarktīdā 1,5 km dziļumā ir vulkāniskie pelni 8-12 tūkstošus gadu veci." "Pirms 15-18 tūkstošiem gadu leduslaikmeta vidusdaļā okeānos ūdens līmenis bija zemāks par 135 metriem nekā tagad." V. N. Ivanovs Fakti. 1. Meksikā ir 8 tūkstoši gadu vecas vulkāna lavas apraktas piramīdas. 2. Actekiem, tāpat kā japāņiem, nebija bārdas. 3. Gan Ēģiptē, gan Polinēzijā saule saucas - "Ra". 4. Gan ēģiptieši, gan indusi, gan Amerikas indiāņi zināja, ka Zeme ir apaļa.


5. Kurdistānā 750 metrus virs jūras līmeņa bijuši ūdensplūdi pirms it kā 10 tūkstošiem gadu. "Kromaņjoniešu galvaskausiem ir lielāka smadzeņu ietilpība nekā Eiropas iedzīvotāju galvaskausiem - viņi gandrīz vai bijuši pārcilvēku rase." Čārlzs Berlics Neizskatījās, ka Jānis Indrāns par Gvido Krusa ierašanos sevišķi priecātos. Sarunājoties viņa dators stāvēja ieslēgts un Jānis tā priekšā žonglēja uz rotējoša sēdekļa, ik mirkli gatavs pievērsties ekrānam. - Vai es tevi traucēju darbā? - Gvido jautāja, pamādams ar roku uz datora pusi. - Nē, - Indrāns aši atbildēja. - Kompis man deg cauru dienu. Tā ērtāk. - Man nepieciešams tavs padoms. - Velns parāvis! Sen neesam tikušies, - Indrāns satraukti atbildēja. - Derētu parunāt par daudz ko. - Vai tu joprojām seko zinātnes jaunumiem? - Gvido jautāja. Viņu māca dīvaina izjūta, ka nedrīkst lieki tērēt laiku, ka jāsteidzas. - Ko tu gribi zināt? - Indrāns kļuva lietišķs. - Lūdzu, tikai nesmejies par maniem formulējumiem, es zinātnē esmu muļķis… - Gvido iesāka. - Neuztraucies! - Indrāns viņu mierināja. - Es arī esmu muļķis. Jautā droši. - Kad izmira mamuti? - To tak visi zina, ka pirms divdesmit tūkstošiem gadu. Droši pierādīts ar oglekļa metodi, lai gan tā, manuprāt, ne īsti pareizi tiek skaidrota… - Kāpēc izmira? - Tas nu arī ir skaidrāks par skaidru. Nosala. Palika ledū. Ne tikai mamuti. Arī Amerikas ziloņi, zobenzobu tīģeri, mastodonti un citas mazāk pamanāmas sugas. Kas zina, varbūt arī zirgi Amerikā… Kam tev tas jāzina? - Klients lūdza. - Kas šim lēcies? - Mirāžas rādoties. Par senvēsturi, mamutiem, ūdensplūdiem… - Mirāžas? - Indrāns iedzirkstījās ziņkārē. - Mirāžas, - Gvido atbildēja. - Kā viņam ar psihi? Cik gadu? - Tur jau tā problēma, ka psihe normāla. - Normāla jau nu īsti nav, - Indrāns norūca. - Pie psihiatriem rūpīgi pārbaudīta. Jauns, gudrs cilvēks. - Tas neko nenozīmē. Labi, stāsti tālāk. -Viņam šķiet, ka saņemot informāciju no pagātnes par kādreiz augsti attīstītu sabiedrību, zinātni un tehniku pirms vairāk nekā divdesmit tūkstošiem gadu. Vai patiešām tolaik varētu būt bijusi augsta civilizācija, gudrāka par mūsējo? Tas, ko, atbildot uz šo jautājumu, Indrāns kaislīgā runā izverda, izskaidrojams gan ar viņa sūro pieredzi zinātnes laukā, gan ar dabisko emocionalitāti, kas piemita aizrautīgajam pētniekam. Ko tu, mīļais Gvido, panāksi, uzzinādams patiesību? - Indrāns zobgalīgi iesāka. - Neko tu negrozīsi. Vienīgi prāts kļūs bēdīgs un cinisks, modīsies naids pret tiem, kas mēģina iestāstīt, ka zina pēdējo patiesību, ka cita risinājuma nav… Viņš strauji pagriezās pret datoru, uzsita dažus taustiņus, brīdi pagaidīja. Lasi, ko par šo problēmu teicis Sopenhauers: "Katrs iedomājas sava garīgā apvāršņa


robežu par pasaules malu." Līdzīgas domas pēc viņa teikuši simtiem gudru zinātnieku, katrs savā nozarē, arī apkopojošās zinātnēs. Nekas nav līdzējis. Lūk, ko saka Džeimss Sercs: "Zinātnieku izturēšanās man reizēm atgādina viduslaiku tumsonību: ja jaunais materiāls saskan ar sabiedrības tradicionālajiem priekšstatiem, tad tas tiek akceptēts; ja materiāls ir pretrunā ar tiem, tad tiek noraidīts." Skatām tālāk, ko saka Luks Birgins: "Ir taču skaidrs, ka mūsu priekšteči ir bijuši daudz attīstītāki, nekā mēs to šodien spējam apjaust. Nākotnē ir gaidāma ļoti nozīmīga zinātniska revolūcija." Līdzīgu citātu manā kompī ir vismaz simts. Disketēs ir simtiem pierādījumu par aizvēstures cilvēku, kas bijis gudrāks nekā mūsdienu tumsonis. Tas nav mans izdomājums. Es vienīgi neturos pie staļiniskā principa: ja fakti neatbilst teorijai, jo ļaunāk faktiem. Nav gan pierādījumu, ka Staļins tieši tā būtu teicis, bet, ja ir teicis, tad jāatzīst viņa humora izjūta un dziļā cilvēka psihes pazīšana. Ko tas līdz? Nekas nemainās. Nav tautas uz pasaules, kurai paaudžu atmiņā nebūtu saglabājusies teiksma par milzīgiem ūdensplūdiem, par aukstiem lietiem, saules pazušanu, dienvidu jūru aizsalšanu, par milzīgu vilni, kas vēlies pāri zemei. To atceras gan babilonieši, gan indieši, gan Amerikas pirmiedzīvotāji inki, acteki un maiji. Vēl vairāk: šie fakti ir nostiprināti šu- meru, indiešu, ķīniešu, senēģiptiešu un citu tautu rakstos. Arī Bībelē. Un fakti arī ir. Tas viss esot izdomāts - tā paskaidro konvencionālie muļķi. Tas nekas, ka šī folklora pierakstīta, tas nekas, ka izplatīta starp tautām un zemēm, kurām, pēc viņu pašu cietas pārliecības, nav bijuši nekādi sakari. Plūdu teiksmas viņi izskaidro pēc "azotes" prātiņa. Ēģiptē, Babilonijā, Indijā un Ķīnā esot upes, kas regulāri pārplūstot, tāpēc vienāda teika par plūdiem. Par aizsalušu jūru un milzīgu krusu savukārt esot tukša fantāzija. Pierādījums tam, ka viss reliģiozi izgudrots, esot arī vienādi teiksmaina gudro jeb dievu pamācība būvēt lielu, negrimstošu plostu vai kuģi, lai glābtos no plūdu nelaimes. Iedomājies: dievs devis līdzīgu padomu gan šumeriem, gan ēģiptiešiem, gan ķīniešiem, gan inkiem… Cūcība, vai ne? - Piedod! - Gvido pārtrauca Indrāna sašutuma pilno runu. - Varbūt cilvēkiem piemita dabiska spēja uztvert citu cilvēku domas pat no otras zemeslodes puses? Tāpēc šī vienādība. Indrāns saviebās. - Vai tu ceri, ka tradicionālo teoriju piekritējiem tāds skaidrojums liksies pieņemamāks? Nu, nē taču! Mūsdienu cilvēku prātos ir trakums uz pagātnes noliegšanu. Jauno acīs visi vecākās paaudzes ļaudis ir atpalikuši muļķi. Vai tad tu to neredzi? Ja jāizskaidro kāds pagātnes tehnoloģisks pārsteigums, tūlīt meklē citplanētiešus, jo mūsu senči pirms trīsdesmit tūkstošiem gadu, redz, bijuši pitekantropi bez valodas. Tas, ka neandertālietim bija lielāks smadzeņu tilpums nekā mūsdienu cilvēkam, nevienu neizbrīna. Tikko to pamanītu, sāktu skaidrot, ka arī tas ir citplanētietis… -Jāni, vai tu neesi pārāk dusmīgs uz mūsdienām? - Gvido rāmi aizrādīja. - Svarīgs ne tikai smadzeņu tilpums, bet arī kvalitāte. - Piekrītu, piekrītu, Gvido! Bet sabiedrība, kas nīst un skauž gudrākos, taču nav uzskatāma par progresam piemērotu, protams, ja vārdu "progress" neizprotam triviāli - kā iešanu uz priekšu kaut vai uz bezdibeni. Cik tad pasaulē ir īsto zinātnisko jaunatklājēju? Labi ja viens no simts tūkstošiem, varbūt viens no miljona. Kas pārējie? Iedomīgi, varaskāri šo sasniegumu izmantotāji, kas iemācās truli spaidīt podziņas, sakarīgas domāšanas vietā iemācās nedomāt vai sapņot par seklu alku apmierināšanu. - Kāds tam sakars ar tālo pagātni? - Gvido jautāja. - Mani interesē tavs viedoklis par mūsu senču aizvēsturi. - Mīļais Gvido! Pagātne nav šķirama no tagadnes. Domā, ka sociālistiskā revolūcija bija


vienīgā, kas izkāva gudrākos un centīgākos? Tādas acīmredzot ir bijušas daudzas. Iespējams, ka ir izkauti, pazuduši tādi talanti, kas mūsdienās vairs neatjaunojas. Tāds naids pret jaunām racionālām atziņām, ko esmu piedzīvojis personīgi, nav nejaušs gadījums. To nevar izskaidrot arī ar iekārtu. Vaina ir cilvēku galvās. Zinātnē der tikai nesavtīgi cilvēki. Ja tādu nebūs, cilvēcei pienāks gals ātrāk, nekā tu vari iedomāties. - Nav taču mūsu spēkos kaut ko grozīt, - Gvido noplātīja rokas. - Ir, - Indrāns sacīja. - Dažas pazīmes rāda, ka sākusies cilvēku novērtēšana. Bet par to tagad pāragri runāt. Tu domā, ka ūdensplūdu teiksmas vienādību dažādos zemeslodes nostūros var izskaidrot ar mums nezināma savstarpēja saziņas līdzekļa pastāvēšanu cilvēku galvās. Gribas iebilst: ne ar ko nepamatota teiksma gan nebūtu tā informācija, ko cilvēki ar smadzeņu "radiotelefonu" censtos pārraidīt un censtos atcerēties. Tas liek domāt, ka plūdi ir bijuši pasaules mērogā un sakrituši ar uznākušo leduslaikmetu. To nevar būt "izdo​mājis" bioloģisks "mobiliķis". Citi fakti gan liecina par grūtāk saprotamu prāta vienādību cilvēkiem dažādos zemeslodes nostūros. Proti, Ēģiptē, Indijā, Ķīnā, Meksikā un Dienvidamerikas Andos cilvēki, it kā nekādus savstarpējus sakarus neuzturēdami, vienā laikā pirms apmēram pieciem tūkstošiem gadu sākuši būvēt akmens piramīdas. Uzsveru - aptuveni vienā laikā. Kāpēc mūsdienu zinātnieki nepaceļ šo problēmu pētāmo jautājumu lokā? Kāpēc izolētas dažādu rasu tautas, cita par citu neko nezinādamas, attapušās vienā laikā celt monumentālas būves? Varbūt to licis kāds augstākstāvošs koordinators, pavēlējis gādāt par ļaužu gara varenības zīmju saglabāšanu, iemiesošanu dižos akmeņu krāvumos? Jautājums ir būtisks. Tu, redz, tūlīt izvirzi domu: kā viņi sazinājušies? Oficiālajai vēsturei šādi jautājumi nerodas. Kad biju savā disertācijā norādījis, ka valodu radniecība var būt ne tikai konkrēto vārdu līdzībā, bet arī skaņu izrunā, daudzi pret to iebilda, jo tolaik vēl bija dzīva noraidošā nostāja pret iedzimtības lomu. Es pārspīlējot. Pat putnam varot iemācīt cita putna dziesmu, ja vien kārtīgi mācot. Tīrās blēņas. Iedzimta noslieksme uz noteiktām pamat- skaņām ir pierādīta ne tikai putniem vien. - Tavu disertāciju taču vēsturnieki pieņēma atzinīgi. - Pieņēma, bet pēc tam vīpsnāja. Bet ne tas ir svarīgi. Sociologi un ģenētiķi joprojām staigā kā kaķi ap karstu kartupeli ap cilvēcisko īpašību iedzimtības problēmu, cer no ļaundara vēl izveidot cilvēku. Vai tevi kā juristu tas neuztrauc? - Piedod! Mani uztrauc kaut kas cits. Mans klients apgalvo, ka noteiktā vietā vairākkārt redzējis, tas ir, it kā atcerējies ainu, ka mamuti stāv ledainā sniegā, kas apracis desmitiem metru biezā slānī bērzu birzi. Dzīvnieki liekuši lielo koku galotnes, pie kurām palikušas tikai retas zaļas lapas, plūkuši un ēduši šo trūcīgo barību. Vai tāda aina pa​gātnē varētu būt bijusi? - Ne tikai bijusi, - Indrāns nikni iesaucās. - Tāda aina bija neizbēgama. Kā citādi simtiem mamutu varēja Sibīrijas ledū "iekonser- vēties", ja viņus nebūtu pārklājis vismaz simtmetrīgs ledus slānis. Protams, tie snuķainie, kas tādā veidā, kā tu saki, mīdīja ledu un sniegu, tālab, ledum krājoties, pacēlās līdz bērzu galotnēm, nav vairs saglabājušies, jo viņu ķermeņi atkusa jau pirms desmit divpadsmit gadu tūkstošiem reizē ar šļūdoņa atkāpšanos. Viņu atliekas apēda ieklīdušie lāči, āmrijas, kraukļi un citi plēsoņas. Iespējams, arī cilvēki. Mūsdienās atrod tikai tos mamutus, kas no aukstajiem lietiem, sniegiem, milzīgajiem krusas blāķiem glābās purvos un pie ūdenstilpnēm, jo tur ilgāk saglabājās siltums… Kas vēl tavam klientam murgos rā​dījās? - Indrāns noprasīja. - Tie nebija murgi, - Kruss aizrādīja. - Mans pienākums ir pārbaudīt, vai viņa redzētais atbilst zinātniski iespējamai patiesībai. Ar ko tu izskaidro pēkšņos ūdensplūdus un aukstumu? - Diemžēl cits nekas neatliek, kā vēlreiz ieskatīties un ieklausīties senajās teikās un rakstos, Indrāns atbildēja. - Un jārīkojas pēc izslēgšanas metodes. Atkrīt hipotēze par Saules ieiešanu putekļu


mākonī vai citāda tās spozmes maiņa. Tā neradītu ūdensplūdus un diez vai būtu iepriekš pareģojama. Atmiņās par ūdensplūdiem visām tautām ir viena būtiska detaļa, proti, cilvēki tiek iepriekš brīdināti par nelaimes tuvošanos. Tas nozīmē, ka katastrofa tika gaidīta. Otra detaļa - katastrofa bija strauja. Lēni augošu nelaimi par katastrofu nosaukt nevar. To pat nepamana. Tā atnāk kā zaglis visu acu priekšā. Lēnā katastrofa pieradina pie izmaiņām, atņem saprašanu par briesmām, to nopietnību. Tā notiks ar mums, kad cilvēku miljardi nopli​cinās zemi. Senčus tāda liksta nepiemeklēja. Kas notika pirms divdesmit tūkstošiem gadu, varam tikai minēt. Ticamākais šķiet paliela meteorīta trieciens okeānā. Oficiālie zinātnieki tūlīt tam iebildīs, sak, tajā augsnes slānī nav nekādu pazīmju par meteorīta sadegšanas putekļiem, nav palielinātu pelnu nogulšņu. Es šāda tipa izglītoto jefiņu iebildumus esmu izklausījies līdz nelabumam. Nav pierādījumu! Nav pierādījumu! Pierādīšanas jautājumā viens jūsu jurists ir galvas tiesu pārāks par visas pasaules konvencionālajiem zinātniekiem kopā. Zinātnē vispār nav īstas pierādījumu teorijas, daudzas lietas izšķir egoisms un intrigas. Divas manas disertācijas izgāza tikai tāpēc, ka tās bija pretrunā ar teorijām, kuras ar saviem pavir​šajiem darbiem bija "apstiprinājuši" daudzi mani oponenti… Pēdējo disertāciju par sencilšu migrāciju, balstoties uz valodu un vietvārdu apkopojumu, izlaida cauri tikai tādēļ, ka paķēru, kā saka, viņus uz muļķa, pierādīdams, ka āriešu pirmdzimtene bijusi dienvidos no Urālu kalniem, uz Eiropas un Āzijas robežas. Tāda doma tolaik bija ejoša un oriģināla, to atbalstīja arī aktīvie vēsturnieki un arheologi, tāpēc mani atzina par savējo. Stulbi, vai ne? - Tu disertācijā sameloji? - Gvido nosodoši pašūpoja galvu. - Nē. Tas ir, pareizāk sakot, sameloju tikai pa pusei. Urālos patiešām zināmā laikā atradusies tā saucamās āriešu tautas apmetne. No turienes šīs tautas zars izplatījies arī pāri Sibīrijai līdz pat Japānai. Bet diemžēl Urāli nav tās izcelsmes vieta. Es vietu vienkārši nezinu. Teicu taču tev, ka esmu muļķis. Varbūt ārieši ir izveidojušies Spānijā, Armēnijā, Ēģiptē, Izraēlā. Varbūt izveidojās, klaiņodami un jaukdamies ar citām tautām bez noteiktas apmešanās vietas. Tolaik, kad kusa pēdējie ledāji, radās jaunas apdzīvojamās teritorijas ziemeļos. Toties dienvidos sāka rasties neapdzīvojami tuksneši, jūru krastus plaši applūdināja ūdens. - Vai kāškrusts ir āriešu pamatsimbols? - Gvido painteresējās. Jā. Bet to lietoja ari senēģiptieši, pat Ziemeļamerikas indiāņi. Piedod! Mēs, šķiet, novirzāmies no tēmas. Kas vēl tavam trakajam klientam grauž sirdi? Ā, par katastrofas pēkšņumu… Kā jūs, juristi, rīkojaties, ja notikusi slepkavība, bet pierādījumu par slepkavu nav? Vai apgalvojat, ka nekas nav noticis, ka vainīgā nav? Cik saprotu, jūs tomēr ierosināt krimināllietu, vai ne? -Jā. - Zinātnieki lietas neierosina. Cenšas aizmirst. Ja kāds iebilst, tam atbild: meteorīts tas nevarēja būt, jo nogulsnēs nav, redz, to tipisko meteorīta putekļu tajā zemes slāni. Citiem vārdiem, nav naža vai pistoles tur tuvumā, tāpēc vardarbīgas miršanas versija atmetama. Bet atcerēsimies milzīgos viļņus un lietu. No debesīm gāzās blīvs ūdens un milzīga krusa, kas Eiropas daļu pārklāja ar kilometriem biezu ledus segu uz tūkstošiem gadu. Ledus sega taču bija. Kur tad šie putekļi varēja nosēsties? Kādā zinātnieka menzūrā? Kā vispār slāņojuma vecumu var droši aprēķināt, ja pāri kontinentiem tecējušas tūkstošiem kilometru platas upes, aiznesdamas veselus smilšu kalnus vienā dienā? Ja šajā punktā paleoģeologs sāks šaubīties, viņam tūlīt radīsies jautājums citur: kāpēc nekur neredzam nesen nokritušā meteorīta krāteri, kam jābūt vismaz simts kilometru diametrā? Cilvēks zina, ka vairāk nekā divas trešdaļas zemeslodes virsmas klāj ūdens, bet meteorīta krāteri katrā ziņā pieprasīs uz sauszemes, lai gan nokrišana uz sauszemes daudz mazāk iespējama. Vai tad vēstījums par milzīgu vilni, kas vēlies pāri zemei, un auksto lietu nav pastiprinošs apliecinājums varbūtībai, ka


katastrofas cēlonis sācies jūrā? Pastāv arī versija, ka vainīgs bijis nevis meteorīts, bet Mēness, kas riņķojis kā ceturtā planēta no Saules. Plūdi radušies, kad to sagūstījusi Zeme. Vērojot planētu orbītas, pagātnes astronomiem nebija grūti aprēķināt, ka nelielā planēta, kas reizēm nonāk pārlieku tuvu Zemei, kādreiz var uz tās nogāzties. Ja tas būtu noticis, augstākā dzīvības forma, protams, uz Zemes nesaglabātos. Iedomājies, kādās šausmās dzīvoja cilvēki, kuri šīs briesmas saprata. Gribot negribot radās jautājums: vai prātīgi par to teikt visiem? Pieļauju, ka noklusējuma nepieciešamība stiprā mērā ietekmēja tālo senču sabiedrisko nostāju, valsts un pat sociālo kārtību, pat iedzīvotāju skaitu. Varbūt no tā laika mantota zināšanu slēpšana, kas piemīt visām tautām. Pat šķiru un kastu rašanās varbūt bija šādu spiedīgu apstākļu nosacīta. Cilvēkus tolaik, paldies Dievam, dalīja ne pēc ādas krāsas vai izcelsmes, bet pēc prāta spējām un tikuma. Tā, protams, ir hipotēze. Āfrikas bušmeņu mīti un Grieķijas arkādiešu leģendas nav pietiekams pamats, lai ticētu, ka Mēness parādījies tikai pēc ūdensplūdiem, kaut gan senie hellēņi arkādiešus tā arī dēvējuši - par pirmsmēness tautu. Nopietnāk to pašu apgalvo arī Aleksandrijas bibliotēkas galvenais uzraugs Rodas Apollonijs. Trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras viņš to izlasījis senajos ēģiptiešu rokrakstos Aleksandrijā. Arī maiju senās hronikas Mēnesi nepiemin. Viņu debesīs spīdējusi it kā Venēra. Es savā laikā lūkoju uz kompera modelēt Mēness pārtveršanas variantus. Protams, formula nebija vienkārša. Bija jāņem vērā gan Saules, gan Mēness, gan citu planētu pievilkšanās spēkus, kā arī inerces momentus. Pēc mana aprēķina, ceturtajai planētai nācās riņķot ap Sauli ne īsti vienā orbītas plaknē ar Zemi. Dažu grāda minūšu novirze un izstieptāka orbīta radīja iespēju pēc zināma laika Zemei un Mēnesim pietuvoties līdz bīstamam 40-50 tūkstošu kilometru attālumam. Tas notika, kad lielā opozīcija un orbītas plakņu krustošanās sakrita. Ļoti aizdomīgi, ka seno šumeru un senēģiptiešu rakstos minēti līdz šim neizskaidroti skaitļi, kaut kādi periodi, kas ļoti tuvi manam aprē​ķinam par šo bīstamo tuvošanās ciklu. Jautājums tikai: kāpēc sentautas savos rakstos šādu otras planētas tuvošanos nepiemin? Mēness tādā lielās opozīcijas brīdī taču aizsegtu krietnu daļu debesu, protams, Sauli neaizēnojot, jo atradās pretējā pusē. Iedomājies, kā mēs būtu pārsteigti, pēkšņi ieraugot pie debesīm Mēnesi, kura diametrs desmit reižu lielāks nekā šobrīd. Smuks skats, vai ne? Ir daži rotācijas faktori, kas runā par labu tāda veida Mēness sagūstīšanai. Tomēr ticamāka šķiet liela meteorīta nokrišana okeānā. - Vai Mēness sagūstīšana radītu leduslaikmetu? - Gvido jautāja. - Vai nepietiktu tikai ar milzīgu paisuma vilni? - Jā. Sāktos tas ar puskilometru augstu paisuma vilni. Diemžēl tāds pats būtu arī Zemes šķidrajā iekšienē - magmā. Magmas spiediens Zemi saplacinātu, pārlauztu 30-40 kilometrus biezo Zemes garozu plānākās vietās, tas ir, okeāna dziļvagās. Tur simtiem kilometru plašumā ūdens vārītos trakāk nekā uz pārkarsētas plīts un uzmestu garaiņus vismaz simts kilometru augstumā. Tur pārkarsētie tvaiki atdzistu. Protams, aktivizētos arī daudzi vulkāni. Milzīgi mākoņi aizsegtu Sauli… - Skaidrs. Tātad ari šādā veidā leduslaikmets varēja iestāties, neatstājot nekādus sevišķus "vainas pierādījumus"? - Gvido jautāja. Hm, - Indrāns iesmējās. - Būtībā "vainas pierādījumu" ir pietiekami. - Gan milzīgais apledojums, gan par simts metriem seklāki okeāni vēl pirms trīspadsmit tūkstošiem gadu. Ceru, ka par notikušā laiku vairs ilgi nestrīdēsies. Tomēr par ticamāko vainīgo man gribētos pieņemt asteroīdu, ja vien… - Būtu putekļi, - Gvido iestarpināja. - Nē. Ja vien tas neprasītu senatnes civilizāciju atzīt par loti gudru.


- Vai tas ir neiespējami? Manam klientam murgos tādi gudri senat​nes cilvēki rādoties. Indrāns atkal pagriezās pret datoru, pašķirstīja failus. Teica: Pārlūkosim dažus pagātnes gudrības pierādījumus. Vispirms, lūk, decimālā skaitīšanas sistēma, ko mēs saucam par arābu cipariem, īstenībā nākusi no Indijas, kur to zinājuši jau pirms septiņiem tūkstošiem gadu. Ir pamats domāt, ka tā savukārt aizgūta no Augšēģiptes, kur, starp citu, senākā rakstība nav bijusi ar hieroglifiem, bet ar skaņām, tas ir, burtiem. Teksti vēlāk pārrakstīti hieroglifos. Dievs vien zina, kāpēc tāda atkāpšanās no racionālas rakstības. Par to, ka senie ēģiptieši operēja ar burtiem, nav nekādu šaubu, arī rēķināja gaužām labi. Palasīsim: "Ēģiptiešu priesteris Manefons sāk vēstures hroniku 30 627 gadus senā pagātnē. Bizantiešu vēsturnieks Snelliuss raksta, ka ēģiptiešu priesteri veduši hronikas jau 38 525 gadus. Grieķu vēsturnieks Diogens Laerts ziņo, ka ēģiptiešu priesteri glabā pierakstus par 48 863 gadus veciem notikumiem pirms Maķedonijas Aleksandra." "Popol-Vuh" ziņo, ka senie gudrie "redzējuši debesu zīmes un zemes dziļumos slēptas lietas, un lietas visā pasaulē, neizkustoties no vietas". Amerikas indiāņi maiji, kā izrādās, gada garumu aprēķinājuši precīzāk nekā mēs tagad ar modernajiem instrumentiem. Vai tevi interesē šie skaitļi? - Nē, - Gvido strupi atbildēja. Viņu bija gluži satriekusi milzīgā informācijas plūsma no Indrāna un viņa datora. - Vai šiem faktiem var ticēt? - viņš bažīgi jautāja. Viņam tāpat kā sarunā ar Uģi pēkšņi radās izjūta, ka zūd reālās dzīves pamati zem kājām. - Mīļais Gvido, - Indrāns teica un pavīpsnāja. - Es pats neesmu bijis ne Aleksandrijas bibliotēkā, ne atšifrējis maiju rēķinus. Visu esmu uzzinājis no citiem. Bet pierādījumu un apstiprinājumu ir ļoti daudz, tie saskanīgi cits citu atbalsta. Mūsdienu ortodoksālās zinātnes koncepcija diemžēl dzimusi tajā laikā, kad Eiropas topošie jaunzināt- nieki sāka augstprātīgi noliegt alķīmiju, tāpat kā Ptolemajs savā laikā noliedza planētu riņķošanu ap Sauli. Alķīmiķi taču paši no galvas neizdomāja savus jocīgos eksperimentus. Viņi vadījās no senču tekstiem, kurus greizsirdīgi slēpa un beigu beigās pazaudēja. - Re, paskaties! - Indrāns rādīja uz ekrānu. - Lidmašīnas vai planiera modeļi un zīmējumi gan senēģiptiešiem, gan indiešiem, gan inkiem. No kā tie varēja rasties? Indijā pamatīgi aprakstīts viegls lidaparāts, dodot ziņas gan par materiāliem, gan par dzinējiem, gan par degvielu. Lidaparāta nosaukums - "vimani". Ko tu vēl gribi dzirdēt? Vai to, ka senindieši zinājuši arī relativitātes efektu? Vai to, ka viņu rakstos atrasta pat Antarktīdas karte, kurā uzzīmēta no ledus brīva zeme zem ledus? Šīs kartes vecums nav mazāks par pieciem tūkstošiem gadu, bet zem milzīgā ledusslāņa gulošās zemes kalni, ielejas, ezeri un upes iezīmētas pilnīgi pareizi, kā to apliecina ledus kontinenta zemes virsmas zondēšana mūsdienās ar moder​nākajiem lokatoriem. Vai vērts te runāt par nejaušu sakritību? Jautājumi varētu rasties tikai par to, kā un kad kartē fiksētās ziņas iegūtas. Vai nu supersenos laikos, kad Antarktīda vēl nebija klāta ar ledu, vai vēlāk, kaut kādā veidā spējot caurskatīt kilometriem biezu ledu. Cita varbūtība te praktiski izslēgta. - Varbūt viesi no Kosmosa? - Gvido ieminējās - Man tās citplanētiešu hipotēzes nepatīk, - Indrāns godīgi atzinās. - Tāpat kā ortodoksālajiem zinātniekiem nepatīk tavas idejas, - Gvido nekavējās pazoboties. Ha! - Indrāns iesmējās. - Tev taisnība. Katram savi uzskati mīļi un ieķīlējušies. Aizspriedumus grūti pārvarēt. Tomēr labāk neķīvē- simies. Tā tikai novirzāmies no temata. Ko tavs cienījamais klients vēl redz savos sapņos? - Nejau miegā, - Gvido precizēja.


- Sapratu, sapratu, - Indrāns atsaucās. - Tev acīmredzot gribas zināt, kā šī savādā informācija nonāk viņa galvā, vai ne? - Jā. Mans dēls saka: vainīgs esot kāds informatīvais vīruss, līdzīgs datorvīrusam. - Hm! - Indrāns pasmaidīja. - Infekcija? Izprogrammēšanās? To taču pamanītu katrs. Ļoti maz ticams variants. - No kurienes tad cilvēkam varētu nākt ši savādā pagātnes infor​mācija? - Gvido brīnījās. Indrāns nogrima pārdomās, tad pagriezās pret datoru, paspaidīja taustiņus, padīdīja peli. Teica: - Palasīsim vēl kaut ko par senatni. Re, Amazonē kādreiz bijusi barga, gara ziema, upes aizsalušas. Patiešām pasaka, vai ne? Pašos karstākajos džungļos sasalums. Ēģiptē Tuthoms pierakstījis, ka piramīdas būvētas, lai paslēptu gudras ziņas, paglābtu no katastrofas. Tur rakstīts par zvaigžņu uz​būvi un cikliem. Cars Ksisotrus, kas bijis brīdināts par plūdiem, ieracis gudrās grāmatas Saules pilsētā Siparā Pireneju pussalā. To uzrakstījis kāds Frelits pirms katastrofas. Ēģiptiešu priesteri apgalvo, ka plūdos bojā aizgājuši visi gudrie cilvēki, kas dzīvojuši pilsētās. Dzīvi palikuši neizglītotie gani kalnos. Paskat, vēl nieka kurioza sakritība. Populārā stāsta "Gulivera ceļojums" autors Svifts savā grāmatā pieminējis divus Marsa pavadoņus un pareizi noteicis to apriņķošanas laiku. Tas noticis 156 gadus pirms Marsa pavadoņu astronomiskās atklāšanas… Iespējams, ka rakstnieks to izlasījis senos rakstos, kas pazaudēti. Kristīgās reliģijas pārstāvji diemžēl greizsirdīgi iznīcināja senos rakstus, kas pauda gudrākas domas un citādi izskaidroja pasauli. Gluži tāpat kā tagad greizo teoriju aizstāvji ignorē, nomētā, pazaudē un pat tīši iznīcina vai slēpj viņiem nelabvēlīgus zinātniskus pierādījumus un faktus. "Ba-bet" tulkojumā ir "Dieva vārti". Šie vārdi to pašu apzīmē gan Babilonijā, gan Meksikā. Jocīgi, vai ne? Es tev varu piedzīt pilnu galvu ar aizvēstures brīnumiem, diemžēl tavam klientam no tā labāk nekļūs. - Neizvairies, Jāni Indrān! - Gvido smiedams aizrādīja. - Atbildi skaidri. Kā tu izskaidro svešādo ziņu nokļūšanu cilvēka smadzenēs? Man, par to domājot, galva plīst pušu. - Tu gribi, lai man arī plīstu? - Indrāns atsmēja. - Vai neredzi, kā es dancinu kompi? Man tajā ir īpašas neskaidro problēmu krātuves visās zinātņu nozarēs. Tikai diemžēl ne īsti sakārtotas. Paskat: Ēģiptē un Indijā atrasta tīra nerūsējoša dzelzs, ko tikai tagad spēj iegūt milzīgās temperatūrās. Peru indiāņi kausēja platīnu, kas grūti kūst. Ir aizdomas, ka senči spējuši manipulēt ar gravitācijas lauku. Būvējot slaveno Aleksandrijas bāku, divsimt metru augstumā paceltas akmens plāksnes, ko mūsdienu zemes tehnika nespētu. Indijā templim septiņdesmit metru augstumā uzlikts divi tūkstoši tonnu smags monolīts akmens jumts, ko nekas mūsdienās nespētu pacelt. Lūk, tuvojošos katastrofu ēģiptieši nosaukuši par visas cilvēces iznī​cināšanu. Vidusamerikas indiāņi gaidījuši pasaules galu vienā no piecdesmit diviem vasaras cikla pagriezieniem. Tātad kaut kas saistīts ar Zemes orbītu. Hm. Tu, Gvido, esi mani izprovocējis uz šausmīgi interesantu pētījumu. Amerikas indiāņiem vienbrīd bijusi augstākā kasta baltie, citreiz negroīdi. Šausmīgi nekonvencionāli fakti, vai ne? Sevišķi nepieņemami klusajiem rasistiem. - Jā, bet tu joprojām izvairies no mana jautājuma, - Gvido atgā​dināja. - Mjā. Jā, jā, - Indrāns piekrita. - Tūlīt paskatīšos. Tā. Tev par no​grimušo Atlantīdu nevajag? -Nē. - Labi. Lūk! "Kad valdnieks Ziusudra stāv pie kaut kādas sienas, dievišķa balss paziņo viņam


par Dievu lēmumu: uz zemi gāzīsies plūdi, lai iznīcinātu cilvēku dzimuma sēklas." Tas ir no šumeru rakstiem. Ukrainā dziļākos slāņos atrasta melna nesasitama "stikla" ola ar gravitācijas anomāliju. Pazaudēta. Dienvidāfrikā atrastas dīvainas lodītes, kas apgriežas ap savu asi 128 dienu laikā. Viela nenoskaidrota. Brīnumu, kas grūti apstrīdami, kā redzi, ir krietni daudz. Lūk, pie šumeriem ieradušies vairāki sveši skolotāji. Viens vārdā Oanness māca būvēt, lasīt, rakstīt. Runā svešā valodā, bet saprot cil​vēkus. Azazels "iemācīja redzēt to, kas aiz muguras". Citur apgalvots: "Viņi redzēja debesu un zemes dziļumus, acīm slēptas lietas un aplūkoja visu pasauli, neizkustoties no vietas." Tas teikts rokrakstā ar nosaukumu "Popol-Vuh". To jau reiz minēju. Diemžēl citas ziņas par seno tālredzēšanu un tāljušanu neesmu pierakstījis. - Ko par to tu vari teikt no mūsdienu viedokļa? - Gvido jautāja. Indrāns kārtējo reizi apsviedās savā rotācijas krēslā par 140 grādiem un atkal ņēmās dīdīt datoru. - Šinī jautājumā ir tik daudz mistikas, ka grūti novilkt realitātes robežas. No poltergeista murgiem līdz spalgai zvindzoņai ausī - viss var būt nezināma informācijas nesēja darbības radīts. Uzsveru: var būt. Pierādījumi ir izplūduši. - Ko nozīmē ausu zvanīšana? - Gvido painteresējās. Pastāv uzskats, ka tas ir gluži kā telefona zvans, kas aicina uzņemt nemateriālus sakarus. - Vai es pareizi dzirdēju vārdu "nemateriālus"? Jā. Pareizi dzirdēji. Bet tā ir tik sarežģīta lieta, ar kuru bez graudu degvīna vai vismaz kafijas iebaudīšanas skaidrībā netiksim. Tā tas varētu būt, - Gvido piekrita. - Man jau arī no dzirdētā un redzētā galva uzpampusi. Ejam uz ēdamtelpu! - Indrāns aicināja un piebilda: - Nemateriālā ceļā saņemta informācija liek man domāt, ka tur mūs gaida uzklāts vakariņu galds. -Vai tu pieļauj, ka dabā arī līdzīgā veidā izplatās informācija? - Gvido vīpsnāja. Nezinu. Tas nozīmē - pieļauju, - Indrāns atbildēja. - Galu galā mēs tak esam dabas sastāvdaļa. Viņi nokāpa pa trepēm pirmajā stāvā. Dzīvoklis bija divstāvu, tas aizņēma nesen celtas rindu mājas vienu galu. Pie galda amerikāniski plašā ēdamtelpā, kas nebija atdalīta no pavarda, stāvēja Indrāna dzīvesbiedre, bet jaunākā meita rosījās ap gāzes plīti. Šo mitekli Indrāns bija nopircis, izmantodams bankas darbinieka iespēju ņemt lētāku kredītu. Vecākā meita ar ģimeni bija palikusi vecajā dzīvokli. Jaunākā vēl dzīvesdraugu nebija atradusi, studēja un mitinājās pie vecākiem. Jauki, ka jūs atnācāt, - priecājās Indrāna kundze. - Kopš esam šajā nomaļajā mājiņā, ciemiņi kļuvuši gaužām reti. Es neesmu ciemiņš, - Gvido Kruss iebilda. - Kārtoju svarīgas da​rīšanas. O, jā! - smējās Indrāns. - Viņš uzdod man tik sarežģītus jautāju​mus, ka galva pampst. To nu gan grūti ticēt, - tēva teikto smiedamās apšaubīja meita. - Tev grūtie jautājumi ir paši mīļākie. Sarunas ievirzījās par vecāku un bērnu attiecībām, par dzīvokļiem, par darbu. Gvido klienta mirāžas vairs netika pieminētas. Aiz loga tumsa vasaras vakars.


III NODAĻA SVĒTĀ SLEPENĪBA 1. Indrāns brīdina "Tieši leduspuķu dzīvo dabu imitējošā fraktāliskā iedaba pārmet tiltu starp nedzīvo un dzīvo, un raksturīgi, ka tieši ūdens (H,0) molekulas, kuru veidojumiem (ūdenim un ledum) piemīt virkne anomālu īpašību un kuras arī kalpo par "dzīvības matricu", spēj veidot fantastisko ledus ziedu fraktāļus." Edgars Imants Šiliņš Vernera Saraika parakstītā līguma trīs eksemplārus atnesa diplomātiskais kurjers. Dokumenti bija ievietoti īpašā biezā, aizzīmogotā aploksnē. Kurjeram dots norādījums atbildi nogādāt Ārlietu ministrijā trīs dienu laikā. Līgumam līdzi nāca Uģa Krusa notariāli apliecināta pilnvara, kas deva tiesības zvērinātam advokātam Gvido Krusam Uģa Krusa vārdā slēgt līgumu, atvērt kontu bankā un izņemt naudu sava honorāra apmērā, kā arī Uģa Krusa ģimenes izdevumu segšanai. Cienību izraisoša uzticība. Tomēr advokātam sirds nebija mierīga. Ko tāds līgums īsti nozīmēja? Gvido šoreiz pie Indrāna devās divatā ar Ivaru. Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, skeptiskajam, bet diemžēl zinātnē maz zinošajam jauneklim derēja pavērt plašāku apvārsni gan par neizskaidrojamiem faktiem vēsturē, gan citās zinātņu nozarēs. Otrkārt, Gvido bija meklējusi Uģa sieva Daiga. No Uģa laboratorijas viņai bija zvanījuši par kādu steidzamu, bet nesaprotamu vēstuli, kas pienākusi no nezināma sūtītāja. Pie Ivara atradās Uģa slepenā internetpaziņas adrese un kods. Gvido kā vecāka gadagājuma cilvēks e-pasta knifos nejaucās. Turklāt vajadzēja ar dēlu apspriesties, vai šī adrese dodama Indrānam. Zinātnieks, tāpat kā pirms dažām dienām, ciemiņus aicināja augšstāva darbistabā, apsēdināja lepnos klubkrēslos, bet pats piemetās uz grozāmā sēdekļa pie datora. - Nu, redzu, jums ir gadījies nopietns klients, ja viņa labā tik lielas rūpes, - Indrāns smiedams sacīja, kad bija noklausījies Gvido ievadu. Ivars, kurš iepriekšējo tēva sarunu ar zinātnieku bija dzirdējis ierakstā, vēroja lokano paveco vīru ar interesi, bet ne ar īpašu cieņu. Indrāns to, šķiet, juta un arī pret Krusu junioru izturējās vienaldzīgi. - Ko tu esi noskaidrojis par netradicionāliem informācijas nesējiem? - Gvido jautāja. - Tu solījies papētīt. Klients ir pārliecināts, ka ziņas nāk no ārienes. - O, jā, - Indrāns piekrita. - Drusku paurķējos gan žurnālos, gan datorā. Vai tu esi lasījis Edgara Imanta Šiliņa grāmatu "Lielo patie​sību meklējumi"? - Diemžēl nē. - Nevaru teikt, ka viss viņa esejās ir bezgrēcīgs un perfekts, bet sev tuvajā fizikas nozarē viņš ir zinošs un neiesīkstējis. Gribi palasīt? Izrādījās, ka Indrāns datorā bija ieskenējis arī izvilkumus no Šiliņa grāmatas. Apsviedies uz rotējošā sēdekļa, viņš tūlīt dabūja vajadzīgo tekstu. - Nocitēšu rakstīto, - viņš teica. - Lūk, ko Šiliņš apgalvo: "Ja divas kvantu mikrodaļiņas ir ar viļņu funkciju psi korelēti saistītas, tad šīs daļiņas var apmainīties ar informāciju par savu stāvokli momentāni, pat ja tās atrodas lielā attālumā viena no otras. Šī informācijas pārnese nevar būt materiālas dabas, jo notiek daudz ātrāk, nekā to pieļauj materiālām daļiņām (piemēram, gaismas


fotoniem) atļautās ātruma robežas c = 300 000 km/sek." Tas rakstīts 442. lappusē. Varat pārbaudīt, ja neticat manis teiktajam, - Indrāns sacīja un palūkojās uz Ivaru. - Dieva dēļ, es tevi neapsūdzu neprecizitātē, - Gvido iebilda. - Man tikai nav saprotams, kā šo informāciju spēj uztvert cilvēka smadzenes. O, jā, - Indrāns priecīgi atsaucās. - Man arī tas nav skaidrs, bet fakts, ka var notikt nemateriāla informācijas pārraide, vairākkārt eksperimentāli pārbaudīts un pierādīts. Šveicē to veica vispārliecinošāk. Par tādu pārraidi pārliecinājās vācu zinātnieki jau septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados. Vēl vairāk: to savā laikā ievēroja pat Alberts Einšteins, nodēvējot par "pārdabisko, iracionālo mijiedarbību attā​lumā". Interesantākais ir tas, ka šīs korelācijas īstenošanās, izsakot tēlos, ļoti līdzīga senindiešu veidotam Indras tēlam, kas arī īsteno nemateriālas dabas sakarus. Viens no kvantu fizikas pamatlicējiem amerikānis Džons Vīlers raksta: "Šķiet, ka Austrumu domātāji to visu jau zināja un, ja vien varētu viņu domas pārtulkot mūsdienu valodā, mums būtu atbildes uz visiem jautājumiem." Līdzīgi domā arī kvantu mehānikas radītājs vācu fiziķis Verners Heizenbergs: "Mani vienmēr fascinējusi ciešā sakarība starp senās Austrumu filozofijas mācībām un modernās kvantu teorijas filozofiskajiem secinājumiem." Mēs tagad augstprātīgi runājam par visas informācijas digitalizāciju, it kā nupat pēdējie supergudrinieki to būtu atklājuši. Īstenībā bināro skaitīšanas sistēmu Eiropā atklāja Gotfrīds Vilhelms Leibnics 17. gadsimtā, piedzīvodams pārsteigumu, ka šī sistēma Fo Hi bijusi pazīstama Ķīnā jau pirms pieciem vai vairākiem tūkstošiem gadu. Vēl vairāk: binārā skaitļošanas sistēma ir visas dzī​vības pamatā… - Piedod! - Gvido pārtrauca fanātiskā zinātnieka runas plūdus. - Tu pieminēji Indras tīklu. Kādā sakarā tas varētu būt ar tavu uz​vārdu? Nezinu, - Indrāns strupi attrauca. - Drīzāk sena nozīme slēpjas tavā uzvārdā "Kruss". Senvalodās tas nozīmē "mirdzošais, kristāla spīdums", tātad kaut kādas informācijas nesējs. - Vai tas varētu būt sakarā ar tavu minēto nemateriālo informācijas pārnesi? - Gvido jautāja. - Iespējams, - Indrāns piekrita. - Protams, ar mazu varbūtības skaitli. Ja cilvēki senatnē šo efektu zināja, diez vai viņiem bija pamats to saistīt ar konkrēta cilvēka vārdu. Kaut gan latviešiem uzvārdi bieži tika doti pēc vietvārdiem, kuri, cik man zināms, ir vērtīgu informāciju saglabājuši tūkstošiem gadu ilgi. Bet nenovirzīsimies no tēmas. Par nemateriālo informācijas nesēju pamatīgi pētījumi ir veikti jau PSRS laikā Krievijā. Korelācijas kvantiem viņi devuši pat īpašu apzīmējumutorsioni un, ja var ticēt, veikuši jau praktiskas ziņu pārraides Kosmosā. Protams, tas viss ir dziļi slepeni, tāpēc es necentos ar savu datoru tur ielīst. Bīstami. Eksperimentāli pierādīts arī tas, ka dažu cilvēku smadzenes šādā veidā spēj noraidīt un uztvert informāciju. Protams, tas nav konstatēts eksaktā biotehniskā pārbaudē, bet pēc statistikas metodes. Tā ir tā pati telepātija, kuru šarlatāni bez gala bieži un cūcīgi diskreditējuši. Katrā ziņā daudzkārt novēroto ideju sinhrono rašanos sabiedrībā arī nevar izskaidrot tikai ar līdzīgu domu fraktāļu nejaušu kombināciju sakritību smadzenēs… Piedodiet, es laikam sāku runāt nesaprotami par fraktāļiem. Ir noskaidrots, ka pat starp miljoniem sniegpārslu nevar atrast divas formā pilnīgi vienādas, tāpēc domu gadījuma sakritība ir stipri apšaubāma… Piedodiet! - pēkšņi ierunājās Ivars. - Ja sniegpārslas ir haotiski dažādas, kāpēc tad uz logiem veidojas skaistas, labi organizētas ledus- puķes, turklāt nereti savstarpēji līdzīgas? Kā jūs to izskaidrosit? Indrāns par atbildi izteiksmīgi noplātīja rokas. Es jau brīdināju jūsu tēvu, ka esmu muļķis un uz visiem jautā​jumiem nespēju atbildēt.


Vai jūs pieļaujat, ka leduspuķes, iespējams, no ārienes organizē tas jūsu minētais psi faktors? - Hm. Pieļauju, - Indrāns atbildēja. - No kurienes šī informācija varētu nākt? - Ivars neatlaidās. Nezinu, - Indrāns atkal atzinās nespējā un izteiksmīgi noplātīja rokas. Tad tūlīt jautāja: Vai jums ir ziņas par šādas informācijas iespējamām uzkrājuma vietām? Jā, - Ivars aši atbildēja. - Protams, ne jau ziņas par leduspuķēm, bet par pārsteidzošiem zinātnes jaunumiem. Indrāns vērtējoši noraudzījās uz jaunekli. - Tās saņem jūsu klients? - viņš jautāja. - Jā, - šoreiz atbildēja Gvido. Bēdīgi, - sacīja Indrāns. Mirkli papētīja datoru, tad jautāja: - Vai tas nav jūsu radinieks, fiziķis Uģis Kruss? Atlika vai nu melot, vai lauzt Uģim doto solījumu. Gvido izlēma par pēdējo. - Jā. Diemžēl tas ir viņš, - advokāts sacīja. - Bēdīgi, - Indrāns vēlreiz atkārtoja. - Kāpēc bēdīgi? - Gvido nesaprata. -Viņš taču tad ir kļuvis par pašu bīstamāko spiegu pasaulē, - Indrāns bažīgi čukstēja. - Dieva dēļ, to nevienam nestāstiet, ja jums dārga viņa dzīvība. Cik zināms, tādi fenomeni ļoti ātri un bieži pazūd bez pēdām vai pirms laika nomirst. Retāk nokļūst psihiatriskajā klīnikā. Abi juristi sēdēja, kā ar aukstu ūdeni aplieti. Indrāns kaut ko žirgti meklēja datorā. Skanēja tikko dzirdami smalki pīkstieni, un mainīgi mirgoja displejs. -Hmm! - pēkšņi viņš iesaucās. - Nejauši uzdūros ukraiņiem. Viņiem ir labs virtuālziņu potenciāls. Jau no PSRS laikiem. Atkal uzlauzuši dažus datu seifus. Krievija sen jau ir viņiem kabatā, bet tagad "tie liek uz dēļiem" rietumvalstu bankas… Kā jūs juridiski vērtējat to, ka es no viņiem saņemtu ziņas un izmantotu savās darba interesēs? Vai drīkst? Gudram būt nav noziegums, - Ivars atbildēja savā zobgaļa stilā. - Informācijas zagšana gan reizēm nonāk zem likuma. Bet tas jāpie​rāda. Jāpierāda arī nodarītais ļaunums. Paldies par konsultāciju! - Indrāns vēsi atbildēja. - No tā izriet, ka tos, kuru vainu nevar pierādīt, soda ārpus likuma. Vai ne? -Jā, - Gvido piekrita. Satraukums par Uģa likteni joprojām žņaudza prātu. Ivars pasniedza Indrānam Uģa iedoto nezināmo datoristu e-pasta kodu un dažas izdrukas. Tos vīrus es zinu, - Indrāns attrauca. - Tie ir vietējie hakeri. Abus pazīstu. Jauni puikas. Traki. Jaunībā daudzi latvieši ir traki. Kādu brīdi Indrāns darbojās ar datoru, klusi pie sevis runādams: Pistoles zīmētājs nāk pa sarežģītu ceļu caur Skotiju. Slēpjas aiz huligāna maskas… Pag? Sākšu no gala. Puikām, šķiet, tas ir zināms… Izmantosim viņu kodus… Velns parāvis! Programma grēko. Vai es pieļāvu kļūdu? Velns! Tas nav atrodams. Par uzbāzību viņi var ielaist manā procesorā dziļo tārpu. Diemžēl nodrošināšanās nekaitīgai izlūkošanai prasa vismaz stundu. Vai jūs to man uzticat? - Jā, - Ivars piekrita. - Kur pats zinātnieks Kruss pašlaik? - Indrāns jautāja. - Viņš bija alpīnistu ekspedīcijā. - Jā, dzirdēju. Atgriezās? -Nē. - Kad atgriezīsies?


- Nav zināms. - Kā tā? Viņš noslēdzis ārzemēs darba līgumu ar kāda advokāta Stīvena Smita laboratoriju. - Smita laboratoriju? - Indrāns brīnījās. - Kur tā atrodas? - Pēc adreses spriežot, ASV Filiāles, cik var saprast, atrodas citur. - Jums ir viņu adrese? Gvido saskatījās ar Ivaru. -Jā, - Gvido teica un pasniedza e-pasta adreses kopiju. Indrāns uzklikšķināja e-pasta adrešu failu. Mazliet esmu hakers, - viņš paskaidroja. - Balstos uz bausli, ka zināšanas nav noziegums. Noziedzīga un cilvēkiem kaitējoša ir tikai nepareiza zināšanu lietošana. Hē! Smita firma draudējusi ar revolveri. Puikas to izrakuši. - Mafija? - Ivars jautāja. - Tādu ziņu man nav. Pag', palūkosim, vai vēl kāds no Latvijas nav noslēdzis līgumu ar Stīvenu Smitu. Brīdi meklējis, Indrāns apstājās. -Hm. Mūsu ģenētiķi gada sākumā aicināti slēgt konfidenciālu līgumu ar Stīvenu Smitu. Paša līguma teksta nav. Nav arī zināms, vai tas noslēgts. Pilna noslēpumainība. Ak dievs, cik vientiesīgi! Kā komunisti. Kad Tērvetē un Velēnā šie uztaisīja lieguma zonas, tūliņ ir kaķim kļuva skaidrs, ka tur slepenas raķešu bāzes… Pag', paskatīšos ģenētiku darba plānos. Re, odi, putekļu ērcītes, plazmīdas, enzīmi… Jābūt slimam, lai nesaprastu, ka tur pētī ģenētiskās informācijas pārnešanas ceļus… Piedodiet, es laikam nesolīdi izrunājos. Nejau visi, kas neinteresējas par ģenētiku, ir slimi. Es bieži skaļi un greizi domāju. Reizēm nosaucu sevi par pēdējo stulbeni, kvalificētu idiotu, muļķu priekšnieku un citos vēl mazāk cildinošos vārdos. Tā daru, kad tuvojas kāds atklājums, kad ir labs garastāvoklis. Piedodiet! - Mēs tev piedodam! - Gvido svinīgi pasludināja. - Ļoti labi! - Indrāns viņu uzslavēja. - Tie zem Stīvena Smita vārda, manuprāt, ir valstiski atbalstītie Svētie Grāli. Slēpjas zem Stīvena Smita firmas izkārtnes. Tur krājas aizliegtā informācija. Supersle- pena. Vēl slepenāka par gravitona un psi faktora pētniecību. Caur ha- keriem es varētu tikt pie viņu foliantiem. Hakerus pašus tas neinteresē, viņi nesaprot, ko nozīmē ģenētisko proteīnfermentu formulas. Mūsdienu cilvēkam smadzenes nevar strādāt visos virzienos. Kas iemanās internetknifos, tam nav nekādas jēgas par smalkumiem ģenētikā. Tādu idiotu kā es, kurš grib visu reizē sagrābt, ir gaužām maz. - Jūs varat tur piekļūt? - Ivars jautāja. - Jā, - Indrāns atbildēja. - Bet es to nedarīšu. - Kāpēc? - Ivars neatlaidās. -Vispirms tāpēc, ka zinu, kāda ir šī informācija. Otrkārt, to patie​šām labāk cilvēcei nestāstīt. - Kad to drīkstēs atklāt? - Kad sabiedriskās attiecības būs atbilstoši sagatavotas. -Tu sāc mūs bargi intriģēt, - ierunājās Gvido. - Atombojāeja cil​vēcei draud jau pusgadsimtu. Vai var būt vēl kas briesmīgāks? -Jā. Varu tev pateikt pamatfaktus, - Indrāns nedaudz īgni atbildēja. - Ir atklāts mehānisms, kā visām cilvēka šūnām atbilstoši katra indivīda "pacēlumritmam" atjaunoties sešu līdz piecpadsmit gadu periodos. Izrādās, ka tas nebūt nav sarežģīti. Vajadzīga tikai attiecīga proteīnu jeb slēdzējfermentu sistēma, ko vērīgi empīriķi, iespējams, zināja jau sirmā senatnē. Neliels pierādījums


tam ir, piemēram, vecu eskimosu sieviešu spēja atjaunot piena dziedzerus. Par tādu spēju atavismu liecina, šķiet, arī daudzu cilvēku tā saucamie bioloģiskā pacēluma periodi, kad šūnas sāk nedaudz atjaunoties, bet nobremzējas, neatjaunojoties pilnīgi. Daži pētnieki uzskata, ka zināmām tautām šie ritmi vēl nesen bijuši daudz aktīvāki, notikusi iespaidīga atjaunošanās, tāpēc senie raksti piemin tūkstošgadīgā Metuzāla un viņa radu ilgmūžību, kā arī citu vēsturisku personu vairākus simtus gadu ilgu mūžu. Tā ka varbūt arī šoreiz jaunais var izrādīties labi aiz​mirsts vecais. - Tu gribi teikt, ka ir jau atklāta mūžīgās jaunības formula? - Gvido brīnījās. -Jā. - Nu tas taču brīnišķīgi! - Gvido nopriecājās. -Nē. Tas ir ļoti bīstami. Cilvēces pastāvēšana ir apdraudēta, - Indrāns nopietni atbildēja. - Kam dosim ilgmūžību? Kur liksim jaundzimušos? Kā nodrošināt cilvēces attīstības turpināšanos? Kā novērst naidu pret "izredzētiem"? Tādu un līdzīgu jautājumu neatrisināšana var radīt sabiedrībā nepiedzīvotu krīzi… - Nesaprotu, kāpēc ģenētiskos pētījumos iesaistīts alpīnists fiziķis, - Ivars iebilda. - Hm, - Indrāns atbildēja. - Zem Stīvena Smita var slēpties arī citu nozaru laboratorijas. Vai darba līgumā tas nav minēts? -Nē. - Nav izslēgta varbūtība, ka viņu klonēs. - Tas taču aizliegts! - Gvido iebilda. - Kā jūs domājat? - Indrāns pievērsās Ivaram. - Es domāju, ka aizliegums uz visiem neattiecas, - prokurors atbil​dēja. - Es arī tā domāju, - Indrāns piekrita. - Vai jūs zināt, ka senindiešu augstākajam dievam Sivam pakausī bijusi trešā acs? Citiem vārdiem, īpašas spējas redzēt neredzamo. Starp citu, kara dieva vārds bija Skanda. Palūkosimies vārdnīcās, - Indrāns runāja, darbodamies ap datoru. - Latviešiem "skandāls", krieviem, leišiem, angļiem - "skandāls", vāciešiem izkritis no šī vārda tikai viens burts. Vārdu sakot, skandāls tas pats karš vien ir. Šķietamā senatne nebūt nav tik tāla. Visās tautās, kā atzīst ģenētiķi, ir mūsu brālēni un māsīcas… Piedod! - Gvido pārtrauca viņa apceri. - Tu izvairies no atbildes. Ko pie Smita varētu pētīt fiziķis Uģis Kruss? Manuprāt, tas ir saistīts ar viņa vīzijām, - Indrāns attrauca un sarauca pieri. - Tas katrā ziņā ir slepens darbs, ko nevajadzētu traucēt. - Tu uzskati, ka tie "smitieši" ir godīgi? - Gvido jautāja. Nezinu. Godīgais un negodīgais tik bieži atrodas tuvu blakus, ka atšķirt grūti. Vai tad jūs, juristi, to nezināt? - Zinām, - Gvido piekrita. Viņi vienojās, ka ziņos viens otram par katru jaunumu, kas parādīsies šajā neskaidrajā lietā. Vienojās ari, ka informācija par visu tiks turēta slepenībā. 2. Mīklainie notikumi "Rudijs Rakers atceras, ka sarunas ar Kurtu Gēdelu bijušas hipnotizējošas, viņam palicis iespaids, ka sazināšanās notiek telepātiski, bez vārdiem, jo Gēdels atbildējis uz jautājumiem, pirms vēl Rakers tos precīzi formulējis vārdos. Palicis iespaids, ka Gēdels spējis lasīt domas."


Ј. i. Šiliņš, Lielo patiesību meklējumi Nākamā dienā uz Krusa advokātu biroju piezvanīja kāds misters Jūdžins Bentlijs un jautāja pēc Gvido Krusa. Gvido mocīgā angļu valodā lūkoja iestāstīt, ka tūlīt pieaicinās valodas pratēju sekretāri, bet misters Bendlijs viņu pārtrauca. - Nou… Es varu runāt latviski. - Ļoti patīkami! - Kruss seniors no sirds nopriecājās. - Vēlos pieteikt pie jums audienci, - paskaidroja Bentlijs. - Lūdzu! No kurienes jūs zvanāt? - Gvido atsaucās. - No džeta. Drīz būšu Rīgas lidostā. Viņi norunāja tikšanos. Kruss nolika klausuli un atmiņā pārcilāja savu klientu uzvārdus. Dažam bija saskare ar ārzemju latviešiem, bet Jūdžina Bentlija vārds gan starp tiem netika minēts. Drīz vien nepazīstamais bija klāt. Pajaunais vīrs izskatījās parasts un simpātiski vienkāršs, gluži kā visu iemīļotais ASV vēstnieks Nepers, kas deviņdesmitajos gados latviešu valodu bija iemācījies dažu mēnešu laikā. Vai Uģis Miks Kruss ir jūsu radinieks un reizē klients? - Bentlijs vaicāja. Saņēmis apstiprinošu atbildi, pasniedza pilnvaru, kas deva tiesības Jūdžinam Bentlijam saņemt Uģa Krusa valdījumā esošās trīs "smagplastmasas lodītes", kuru atrašanās vieta Gvido Krusam zināma. Gvido roka gluži neapzinīgi tvēra pēc telefona klausules, lai zvanītu Ivaram pēc padoma. Pagaidiet! - teica amerikānis. - Lūk, te ir Uģa vēstule jums per​sonīgi. Gvido pārlaida acis rokrakstam: "..lodītes jānodod pētniecībai. Latvijā ar tām neviens netiks galā. Šeit ir nopietni, dzīvespriecīgi cilvēki, kurus, tāpat kā mani, interesē nesaprotamais. Tavs krustdēls Uģis Kruss." - Jūs esat latvietis? - Gvido jautāja Bentlijam. - Vai tas svarīgi? - Jūdžins attrauca. - Nē, bet valoda… - Gvido nomurmināja. - Mums ir īpaša valodu apguve, - Jūdžins paskaidroja. - Lodītes nav pie manis, - Gvido aizrādīja. - Zinu, - Bentlijs atbildēja. - Kad varu tās saņemt? - Varam mēģināt tūlīt. Par laimi, Daigas māte ar bērniem atradās dzīvoklī. Bentlijs palika automašīnā. Gvido izņēma kabatas grāmatiņu un atsvaidzināja atmiņā ziņu par lodīšu atrašanās vietu. Iedevis Daigas mātei Uģa vēstuli, kas bija adresēta "visiem mājiniekiem", viņš brīdi pasēdēja, pajokodamies ar Uģa četrgadīgo dēlu, kurš lūkojās tēvocī ar pelēkraibām, ziņkārē mirdzošām acīm. Paskaties pats rakstāmgaldā, - teica Daigas māte, izlasījusi vēstuli. Tumšā somiņa tiešām atradās norādītā vietā. Paņēmis to, Gvido jau grasījās atvadīties, lai nesāktos gara iztaujāšana, kad, ar pirkstiem taustot somiņu, atklāja, ka tur iekšā ir tikai divas lodītes. Meklēšana nelīdzēja. Ne rakstāmgaldā, ne visā dzīvoklī trešo lodīti atrast neizdevās. Protams, nebija laika ilgai urķēšanai, jo uz ielas gaidīja Bentlijs. Trešās lodītes pazušanu amerikānis uzņēma pavisam mierīgi, it kā to jau būtu gaidījis. Tikai šķiroties viņa vārdi izklausījās zīmīgi: - Latvieši ir piesardzīgi, vai ne? - Diemžēl apstākļi mūs tādus izveidojuši, - Gvido atbildēja, tikai pēc mirkļa attapdams, ka Bentlijs, acīmredzot, netic, ka trešā lodīte pazudusi, domā, ka tā palikusi kā garantijas ķīla Uģa


drošībai. Bentlijs lodītes novietoja īpašā ādas iekškabatā žaketes kreisajā sānā, tā teikt, pie sirds. Gvido nosprieda, ka amerikānis savu eleganto pleca somu neuzskata par pietiekami drošu. - Pasveiciniet Uģi Krusu no mums visiem, - Gvido teica šķirdamies. - Paldies! - Bentlijs pieklājīgi atsaucās. Un piebilda. - Man ar Maiku personīgi neiznāks satikties. Es strādāju citā laboratorijā. Izšķīrās viņi tikpat vienkārši kā satikušies. Nākamā dienā dzeltenajā presē, tas ir, laikrakstā "Vakara Ziņas" parādījās īsa informācija, ka, pēc nepārbaudītām liecībām, "vakar Rīgas lidostā nolaidusies sveša personīgā vai civilā lidmašīna ar īpatnējām pazīšanās zīmēm". Pēc dažām stundām tā aizlidojusi. Lidostas oficiālās personas lidmašīnas reisu noliedz vai vispār atsakās atbildēt uz preses jautājumiem. Avīzes viedoklis: iespējams, tur atbraucis un aizbraucis vai nu kāds arābu šeihs, vai prominents ofsoru miljonārs, vai varbūt pats Lučanskis - bijušais Latvijas Universitātes prorektors, kas visā pasaulē pazīstams kā skandalozs krievu miljardieris. Kad Gvido šo ziņu izlasīja, viņam sirdī iedūrās baiļu dzelonis. Advokāta palīdze, redzēdama priekšnieku nobālam, bažīgi jautāja: - Ko jūs uzzinājāt? Vai kas ļauns rakstīts? - Nekas. Lučanskis esot ieradies Rīgā, - Gvido vienaldzīgi atbildēja un nevērīgi pasniedza avīzi kolēģei. Tajā pašā laikā prokuratūrā norisinājās citi savādi notikumi. Pie prokurora Ivara Krusa kārtējo reizi, Dievs vien zina kādā veidā apejot sargu, ieradās nonāvētās Loras Gruntēs draudzene Zenta Zotova. Ivars pašlaik veica lietā par kukuļa izspiešanu apsūdzētā un cietušā konfrontēšanu. Parasti šādā pratināšanā viņš pieaicināja neitrālu liecinieku. Diemžēl ne vienmēr tāds brīvprātīgais bija pie rokas. Ieraudzījis Zentu Zotovu bailīgi paveram durvis, prokurors viņai tūlīt aicinoši pamāja un teica: - Jūs esat īstā laikā. Sēdieties tur pie sienas. - Vai jūs jau zināt? - Zotova izbrīnējusies jautāja. Zinu visu. Pēc desmit minūtēm jūs varēsiet izstāstīt sīkāk, - Ivars laipni atbildēja. - Tagad pasēdiet un uzklausiet teikto. Būsiet par lie​cinieci konfrontācijai. Ivars, protams, nekā nezināja, tikai nojauta, ka noticis kas svarīgs. Bet vai prokuroram tas jāizrāda. Kad konfrontācijas protokols bija noformēts un liecinieki aizgājuši, Ivars pievērsās Zotovai. - Stāstiet, lūdzu, kā tas notika. Zenta nesāka stāstīt, bet savā parastā manierē uzdeva pretjautājumu. - Vai tie bija jūsējie? - Nē, - Ivars droši atbildēja. - Lūdzu, nepratiniet mani! Stāstiet! Izrādījās, ka miris galvenais slepkavības pasūtītājs, pazīstamais kriminālā grupējuma boss ar iesauku Kriša. Viņa līdzdarboņi, kuriem Žurka, krievu valodā Kriša, bija iedvesis bijāšanu ar savu spēju uzminēt ikvienu pret sevi vērstu ļaunu nodomu, par šo notikumu bija gaužām pārsteigti, pat pa īstam neticīgi un nobijušies. Lai arī katrs sirds slepenākā stūrītī bija glabājis vēlēšanos atbrīvoties no Žurkas diktāta, viņi izjuta bailes no nemanot pienākušā slepenā spēka, kas tik veikli spēja tikt galā ar superspēcīgo bandītu. Kriša esot paspējis pateikt, ka viņam draud briesmas, un mocek- līgi sašķobījies. Pēc mirkļa nokritis zemē divu miesassargu klātbūtnē, lai pēc īsas agonijas nomirtu, - Zenta bijīgi stāstīja, pārbaudoši lūko​damās acīs prokuroram.


- Vai šāds iznākums jūs satrauc? - Ivars jautāja. - Nnē, - Zenta atbildēja vilcinādamās. - Tomēr satrauc? - Ivars tincināja. -Jā. Mēs viņu bijām iepazinuši, - lieciniece atzinās. - Svešais, kas viņu nomainīs, acīmredzot būs vēl ļaunāks. Turklāt nogalināt nav cilvēcīgi. Viņš taču piespieda nonāvēt jūsu draudzeni Loru? - Ivars atgādināja. - Jūs nespējāt aizkavēt. Jā. Mēs esam vāji, - Zotova atzinās. - Nesaprotu, kas tas par velnišķīgu spēku viņa slepkavam, ja spēja tik klusi "nostrādāt". - Kā jūs uzzinājāt par notikušo? - Mēs ar Kurvicu viņam sekojām. - Kāpēc? - Krišam bija padomā vēl kāds ļaunums. - Kāds? - Nezinu. Varbūt kādu nogalināt. Viņš, šķiet, kādu meklēja laikam krievu mafijas uzdevumā. - Kā jūs to uzzinājāt? - To varēja redzēt. Kurvics ari saprata. - Jūs runājat kā miegā, - prokurors pārmeta. - Jā, pie jums man nāk miegs, - lieciniece atzinās. - Te es jūtos dro​šībā. - Jūs atkal ienācāt bez caurlaides? -Jā. - Kāpēc jūs tā darījāt? - Aizmirsu. Ivars pasmaidīja. Ar šo liecinieci viņš nespēja tikt galā. Tomēr sievietes izturēšanās viņu nekaitināja, drīzāk bija patīkama. Protams, prokuroram nešķita korekti pakļauties tādām izjūtām. Ko varēja zināt, kas šādai hipnotizētājai pa īstam padomā. Varbūt stāsts par Kri- sas nāvi bija tīrā pasaka. Tikko Zenta Zotova bija izgājusi, Ivars nosēdās pie datora. Centra operatīvo ziņu fails bija aizņemts. Šķiet, centrs ievadīja jaunu informāciju. Pēc dažām minūtēm tas atbrīvojās. Pazīstamā kriminālā autoritāte Kriša arī pēc viņu ziņām patiešām bija miris. Ar sirdskaiti. Tātad lieciniece nebija melojusi. Galvā pazibēja doma tūlīt pieteikties šī gadījuma izmeklēšanā, jo notikums saistījās ar Loras slepkavību. Aizprāta gudrība tomēr ieteica atturēties, jo šķita, ka dižbandīta nāve ir viena no grūtajām, neizdibināmajām lietām, kādu Latvijā bija sa​krājies vai vesels simts. "Kas tas par kriminālo karalauku," Ivars drūmi nodomāja. "Labi vismaz, ka Uģis nav tādā vīzē pazudis bez pēdām." Ivars atlaidās krēslā un aizvēra acis. Atcerējās bezrūpīgo bērnību, kad viņš, pieticīgi ģērbies un pieticīgi paēdis, bezrūpīgi rotaļājās pagalmā. Spīdēja silta saulīte, un viņš jutās drošs. Ne avīzēs, ne TV par cilvēku pazušanu un slepkavībām nevēstīja. Tikai tēvs, no darba pārnācis, reizēm šo to ieminējās. Cik labprāt viņš tagad uz brīdi atpūstos tādā mierā un saulītē. Bet nē. Zvanīja tālrunis. - Atnāc, Ivar, pēc darba pie manis. Man ir ko teikt! - tēvs sacīja. Ivars gāja tūlīt, jo darbalaiks bija beidzies. Zvērinātais advokāts Gvido Kruss pastāstīja par pēdējās dienās piedzīvoto. Gan par Bentlija apciemojumu un lodīšu atdošanu, gan par vienas lodītes pazušanu. Arī par dīvaino lidmašīnu Rīgas lidostā. Ivars savukārt pavēstīja par mīklaino Krisas bojāeju, kas sarežģī Loras slepkavības dziļāko


cēloņu izmeklēšanu. Par mīklaino lidmašīnu Ivars izteicās īsi: -Ar to atbrauca un aizbrauca tavs latviski runājošais CIP aģents Bentlijs. - Kā tu zini? - Nezinu. Loģiski secinu. Hm, - tēvs pavīpsnāja. - Tikpat loģiski tad var saistīt Krisas nāvi ar lidmašīnas nolaišanos. - Nē. Kriša nomira šorīt. Hm, - teica Kruss seniors. - Šodien pusdienlaikā Uģa mājās ielauzušies laupītāji. Par to pirms pusstundas paziņoja Daiga. Kamēr viņa ar māti un bērniem aizbraukusi iepirkties, zaglis veikli atslēdzis dur​vis, izvandījis abus skapjus, galda atvilktnes un bufeti. - Ko paņēmis? - Naudu. Apmēram 500 latu. - Vai viņas ziņoja policijai? -Nē. Pareizi darīja. Dzīvokļu apzadzējus, kuri ņem tikai naudu, neviens vēl nav noķēris. - Kāpēc zobojies? - Nezobojos. Runāju loģiski. Iezvanījās tālrunis. Zvana Daiga. Vai tu, tēvoc, ziņoji policijai par mums pazudušo naudu? Diemžēl vēl ne. Ivars te sēž man blakus un gudri apgalvo, ka to neesot vērts darīt. -Jā. Tāpēc tev telefonēju. Naudu atnesa kaimiņpuika. Ietīta Uģa apbalvošanas diplomā. - Kā šis atradis? Kāds garāmgājējs noķēris zagli un naudu atņēmis. Sapratis, ka aplaupīts pazīstams alpīnists. - Tu ķērāju nesatiki? - Nē. Esot bijis ļoti nevaļīgs. Iedevis naudu un tūlīt steidzies projām. - Žēl. Vajadzēja gratulēt. - Žēl, - Daiga piekrita. Ivars, kas visu sarunu bija dzirdējis, viszinīgi smīnēja. - Man atkal taisnība, vai ne? Taisnība, - tēvs sapīcis piekrita. Un zobgalīgi piebilda: - Tu taču esi prokurors, kas izmeklē lietas kā Šerloks Holmss. Slavenība! Ne nu īsti tik slavens, bet to, ka kramplauzis nav bijis parasts zaglis, sapratu tūlīt, - Ivars mierīgi atbildēja. - Tu domā, ka viņi meklēja trešo lodīti? - Varbūt trešo, varbūt visas. - Hm, - tēvs domīgi noņurdēja. - Vai trešo bērni pazaudējuši? - Ivars jautāja. Nē. Daiga glabā savā somiņā. Tā noņemot galvassāpes. Kad paklīda runas par Uģa bojāeju, viņa, drūmu domu pārņemta, lūkojusies Uģa atvilktnēs, pētījusi kalnu fotogrāfijas, tad pamanījusi lodītes. Paņēmusi vienu, nejauši piespiedusi pie deniņiem. Mokošās galvassāpes tūlīt mitējušās. Hm, - šoreiz teica Ivars. - Lodītēm acīmredzot ir fantastiska cena. Kur īsti Uģis tās dabūjis? - Kalnos. Dāvinājis kāds tibetietis. Tu tak dzirdēji.


- Kāpēc dāvinājis? - Lai saglabātu. Uzskatījis Uģi par uzticamu. - Tas viss? - Tas viss. - Varbūt parādīt Indrānam? - Ja Daiga piekritīs. Mani nomāc kāds nepatīkams sīkums. Muļķīgs. Diemžēl nespēju no šīs stulbās iedomas tikt vaļā, - Ivars runāja klusā balsī. Rauj vaļā! - tēvs paskubināja. - Labāk runāšanas sudrabs nekā klusēšanas zelts. Tam nožmiegtajam bandītam Žurkām ar krievisko iesauku Kriša, pēc operatīviem datiem, īstais uzvārds ir Krusovs, - Ivars Kruss lēni izrunāja vārdus. - Dzimtā puse - Dienvidurāli. Indrāns apgalvo, ka tur senlaikos bijusi āriešu pēdējā lielākā apmetne. Pēc dažu vēsturnieku domām - viņu pirmdzimtene. Protams, šī sakarība ir, tā teikt, baltiem diegiem šūta. Tādi mistiski sīkumi ir tavā gaumē, bet es nekādi ne​spēju atbrīvoties no nepatīkamās domas, ka mums ar viņu ir kāda saistība. - Tu domā uzvārda līdzību? - Arī tas. - Vēl kaut kas? Ivars nikni sarauca pieri, bet neko neatbildēja. - Mistiskas nojautas tāpat kā man? - tēvs pazobojās. Nē, - Ivars īgni attrauca. - Grūti novērtējami sīkfakti… Varbūt pieteiksimies vizītē pie Indrāna? Man ir viņam ko pajautāt. - Lai notiek! - tēvs piekrita. Indrāns izrādījās gaužām aizņemts. Teicās pašlaik runājam ar ārzemniekiem, ieplānojis vēl kādu vizīti. Izdzirdis Gvido Krusa vēlēšanos apspriesties par "klienta lietu", tomēr mainīja vēso toni. O! - viņš teica. - Šīs problēmas dēļ esmu gatavs atteikties no tikšanās pat ar simpātisko mūsu valsts prezidenti. - Mēs izjauksim tev vizīti pie prezidentes? - Gvido bažīgi jautāja. Nē, nē, - Indrāns mundri atbildēja. - Pie manis atnāks tikai bio- fiziķis, kas savos eksperimentos daudzkārt novērojis šūnu augšanu caur stikla plāksnīti… Prezidente par mani neinteresējas… - Oho! Neko nesaprotu, - Gvido smēja. Jā, - Indrāns atsaucās. - Kolēģis solījās atnest savu novērojumu protokolus un fotogrāfijas. Ceru, ka viņa ierašanās mūsu sarunu daudz netraucēs. Tēma līdzīga. - Protams, - Gvido piekrita. 3. No zinātnes padzītais biofizikis Anekdote. Divi Eiropas zinātnieki ar gaisa balonu iekļūsr vētrā, nomaldās. Kad vētra beidzas, nolaižas zemē kādā p|avā, kur ganās govis, un kliedz ganam: - Kur mēs atrodamies? - Jūs atrodaties gondolā, - skan atbilde. - Paldies, skaidrs! - atbild jautātājs. - Kas tev skaidrs? - brīnās kolēģis.


- Mēs atrodamies bijušajā PSRS teritorijā. - Kā tu to zini? -Tik precīzi un reizē nederīgi var atbildēt tikai gudrs sistēmteorētiķis. Valsts, kur zinātnieki gana govis, var būt vienīgi bijusī PSRS teritorija. Pirms Otrā pasaules kara Latvijā uz tūkstoš iedzīvotājiem bija augstākais izglītoto cilvēku skaits Eiropā. Šis fakts ietekmēja arī pēckara Latviju, kad te uzvarēja krievšovinistiskais sociālisma režīms. Baltijas valstis, kurām bija šādi iepriekšējie izglītības uzkrājumi un izveidota perfekta skolu sistēma, šajos apstākļos krasi izrāvās priekšā pārējām PSRS republikām gan pētījumos, gan zinātniskā personāla izveidē. Traucēja vienīgi latviešu valodas šaurība un ierobežotais vietu skaits Latvijas pētniecības institūtos. Tāpēc latvieši, tāpat kā skoti Anglijā, zinātnes jomā veikli izmantoja blakus esošās lielās tautas valodu un zinātniskās iestādes. Sevišķi daudz talantu tādā veidā uz Krieviju aizplūda no Latvijas austrumu novada - Latgales, kas robežojas ar Krieviju. Ar zinātnes idejām apsēstie latvieši karjeru veidoja Maskavā, Ļeņingradā, Kijevā un pat dažā labā Sibīrijas lielpilsētā. Krievijas zinātņu aprindas pret tādiem ieklīdušiem maztautas rietumniekiem izturējās trejādi. Komunistiskie partijnieki, kas bija 1937. gadā sakūdīti uz latviešu iznīcināšanu, kā arī piedzīvojuši latviešu pretošanos okupācijai pēc kara, uzskatīja latviešus par "nedasistiem fašistiem", kuriem nekādu pētniecības darbu nedrīkst uzticēt. Mazāk ļauni, tomēr ar nepatiku uz tādiem "ieklīdeņiem" raudzījās aprobežotie, uzskatīdami svešiniekus par konkurentiem zinātnisko grādu un labi apmaksāto amatu tirgū. Toties īsteni talantīgie un demokrātiskie krievu inteliģences un zinātnes pārstāvji, kam dārgāka par visu bija krievu zinātnes sasniegumu slava pasaulē, ātri pamanīja latviešu prāta potenciālu un darba gribu, centās tos aizstāvēt pret "viduvējības idiotismu" un izvirzīt pētījumu smailē. Kad tika nosodīts Staļina personības kults un atcelta klaji represīvā nostāja pret latviešiem, stāvoklis manāmi uzlabojās. Vajadzēja būt tikai labai anketai. Diemžēl ļoti daudzu jauno latviešu zinātnieku tēvi, brāļi un citi radinieki bija vai nu iesaukti vācu leģionā, aizbēguši uz Rietumiem, vai cīnījušies partizānu rindās. Tādas biogrāfijas ziņas izslēdza viņus no piedalīšanās būtiski svarīgu, tāpēc pusslepenu zinātņu nozaru pētniecībā. No tādiem lielajiem pētniecības centriem gan satiksme ar ārpasauli jau tāpat bija stingri ierobežota. Starp citu, tajos strādāja daudzi Staļina laikā no Latvijas skolām un augstskolām varmācīgi aizvestie, tas ir, "neizskaidrojamā kārtā pazudušie" fiziķi, ķīmiķi un biologi, bet, tā kā vēlāk vispārējās izglītības līmenis visā PSRS bija strauji cēlies, "buržuāziski nacionālistiskās" tautas pārstāvju izmantošana vairs ne​bija tik nepieciešama. Visu šo vēsturi gan Kruss seniors, gan Kruss juniors zināja. Krusiem ienākot, no krēsla piecēlās jauneklīgs vīrs, kam matos nebija ne mazākā sirmuma. Viņš jautri iepazīstināja ar sevi: - Trīskārtējais sētnieks un vienkārtējais sargs Ronalds Kalniņš ar biofizikas doktora grādu papīros. Vai ir kādi jautājumi? Gvido Kruss par atbildi tikai nogrozīja galvu. Ivars bija atjautīgāks. - Aizdomīgi, Ronald, - viņš teica. - Kāpēc jums ir labākā ASV prezidenta - PSRS sagrāvēja vārds? Ļoti aizdomīgi. - Tur vainīgi mani nepolitiskie vecīši, kas bija nomākti no pārliekā Kalniņu daudzuma, smaidīdams atbildēja zinātnieks. - Vārdu reģistros tajā gadā visā Rīgā neesot bijis neviena Ronalda


Kalniņa. -Vai Kalniņkunga pašreizējie amati tevi neizbrīnē? - Indrāns jau​tāja Gvido Krusam. - Nē, - Gvido strupi atbildēja. - Par to, ka bijušie PSRS zinātnieki audzē aitas un gana govis, ir čupa anekdošu. Pēc minūtēm piecām saruna ievirzījās nopietnākā gultnē. Kalniņam diemžēl bija maz laika jādodas uz vienu no četriem darbiem, kas deva viņam kopumā divas reizes lielāku ienākumu nekā docētāja amats augstskolā, no kura viņš ģimenes budžeta interesēs bija atteicies. - Jāni, es tev īsi izskaidrošu. - Kalniņš pievērsās Indrānam. - Vienam no mūsējiem tur Sibīrijā septiņdesmito gadu sākumā eksperimentos sāka baigi neveikties. Tu jau saproti, kas aiz nežēlīgām neveiksmēm parasti slēpjas. Es klausījos, klausījos viņa žēlabas, līdz vienu dienu apnika, metos palīgā. Boriss, uzvārdā viņu nesaukšu, jo viņš ir miris, pētīja ģenētiskos procesus īpašās mēģenēs pēc noteiktas programmas. Drīz arī es pārliecinājos, ka blakusesošajās mēģenēs ne no šā, ne no tā veidojās līdzīgi jauni produkti, pareizāk - it kā nokopēti veseli jaunu sīkbūtņu organismi. Protams, speciālistu žargonā to visu sauc citādi. - Lūk, šeit, šajos papīros, - Kalniņš norādīja uz mapi, - ir tālaika eksperimentu pieraksti, kuru dēļ mani izmeta no laboratorijas, jo, kad pētījumiem uzlika zīmogu SS - "soveršenno sekretno" pilnīgi slepeni, orgāni uzostīja, ka mana tēva brālēns bijis "bandīts", tas ir, nacionālais partizāns. Patiešām ļaunumu saskatīja arī vārdā - Ronalds. Kāpēc esot tāds nelatvisks. Tajā laikā ASV pie varas svirām rāvās mans vārdabrālis Ronalds Reigans. Paklīda pat anekdote par Kalniņa un Reigana psi faktoru. Mani pabīdīja malā, paturot ciešā uzraudzībā, jo atklājuma pamatprincipu zināšanas no galvas "izdedzināt" nevarēja, - Kalniņš nobeidza. - Sākumā taču jūsu institūts nebija slepens, - Indrāns iebilda. - Kam ienāca prātā to slepenot? O! Viens kolēģis iegāza. Aiz popularitātes kāres. Bija nolēmis kļūt slavens, pirmais publicēdams sensacionālo ziņu populārzinātniskā žurnālā "Nauka i žizņ" ("Zinātne un Dzīve"). Turklāt vientiesīgi skaidrodams, ka sinhronās informācijas pārnesēja ir caur stiklu spīdoša gaisma vai arī pati stikla struktūra. Psi faktoru tolaik neviena viduvējība neņēma par pilnu. Tu jau zini, ka starp zinātņu nozarēm sakari ir vāji, bet slepenības apstākļos dažkārt tie pilnīgi izslēgti. Sazinās tikai superziņkārīgie caur labiem draugiem. Kāds gudrāks Krievijas patriots beidzot apjēdza, ka dīvainais sin- hronisms nav nekādi pekstiņi, bet revolūcija biofizikā un informācijā, varbūt arī atomfizikā un kosmoloģijā. Tika darīts viss, lai pasprukušo ziņu nodzēstu, kā pirms kara dzēsa pasprukušās ziņas par atomenerģijas atbrīvošanu. Drīz žurnālos parādījās neuzkrītoši atsaukuma rakstiņi, kas paskaidroja, ka tā bijusi parasta eksperimentu kļūda. Laboratoriju reorganizēja. Neuzticamos izsijāja. Man atlika apprecēties. Protams, ar uzticama partijnieka meitu, kura, paldies Dievam, izrādījās normāls cilvēks. Sibīrija no laika gala piebāzta ar normāliem cilvēkiem. Jeļcins taču arī ir sibīrietis. -Vai šo protokolu nodošanu man tu neuzskati par noslēpuma izpaušanu? - Indrāns jautāja. - Nu, nē! - Kalniņš pārliecinoši noliedza. - Eksperimenti tikai pierāda, ka tāljušana pastāv. Neko vairāk. Starp citu, tik un tā neviens tai netic. Cik man zināms, institūts vēlāk pētīja bioloģiskas struktūras, arī cilvēkus, kas piedalās līdzīgā informācijas pārraidē un uztveršanā. Par šo pētījumu rezultātiem man ziņu nav. Fiziķiem nav noslēpums, ka tās ir īpašas nemateriālas svārstības molekulu un atomu iekšienē caur mezglu punktiem… Piedodiet, nav laika, - palūkojies pulksteni, Kalniņš nobeidza. Kad Kalniņš aizgāja, Indrāns atvainojās un brīdi klusēdams pētīja kolēģa atnestos papīrus. Tad sacīja: - Šis ir ceturtais pierādījums par nemateriālo sakaru esamību. Kad 200 augstas klases vācu


ķīmiķu, fiziķu un citu zinātnieku, kas bija savākti ASV gūstekņu nometnē, izdzirda par pirmajiem atomsprādzie- niem Hirosimā un Nagasaki, neviens nepieļāva domu, ka tas ir jauns enerģijas atbrīvošanas veids, uzskatīja to par ķīmisku ieroci… Ja vien valstīm un zinātniekiem tolaik būtu bijis mērķis ieroci slēpt, nevis izmantot, kodolbumba pasaulei līdz šim paliktu nezināma. Šad tad laistu presē kādu stulbu falsificējumu, ticētājus atklājumam nosauktu par fantastiem un šarlatāniem, un lieta darīta. Tā ir ne mazāk aizraujoša un izbrīnījoša problēma: kāpēc cilvēka prāts tik ļoti viegli pa​kļaujas informācijas manipulācijām, sākot ar cirkus iluzionistiem, ar slaveno Mesingu un beidzot ar valsts izlaupītājiem, kas spēj iestāstīt tautai, ka ir paši labākie cilvēki. Zinātāji stāsta, ka padomju zinātnieki pēc Staļina pavēles izmantoja un īpaši pētīja vācu hipnotiķi un gaišreģi Mesingu. Vācieši nebija attapuši to izdarīt. Tik spēcīgi hipnotiķi dzimst reti. Varbūt Mesingam tā nebija parasta hipnoze, bet kaut kas cits, tas pats nemateriālais sakars. - Kas redzams Kalniņa atnestajos eksperimenta pierakstos? - Gvido jautāja. - Hm, nekas sevišķs, - Indrāns atbildēja. - Pētnieks darbojies pēc izslēgšanas metodes. Vispirms izslēgts stikls kā informācijas pār- nesējs, lietojot plastmasas barjeras. Pēc tam izslēgts gaismas faktors, lietojot metāla barjeras. Pēc tam palielināts attālums, tomēr ģenētiskās informācijas pārnese turpinājusies. Pārbaudīta arī virsmas sagatavošana, kārtība un citi nosacījumi. Izdarīts hipotētisks secinājums, ka informācijas pārraidi nodrošina vienāds apstarojuma veids, īpašas impulsu svārstības… Piedodiet, es apstarojuma raksturu īsti nesa​protu un nevaru skaidrāk izteikties. - Labi! - Gvido mierinoši pamāja ar roku. - Sīkumi mūs neinteresē. Tātad praktiski ir atklāta un eksperimentā pārbaudīta domu pārraide? - Nu, nē! - Indrāns pasmaidīja. - Informācija vēl nav domas. Turklāt tas ir pats sākums. Pēdējos divdesmit gados droši vien ir aiziets daudz tālāk. Cik zinu, veikta telepātisko sakaru pārbaude daudzu tūkstošu kilometru attālumā. - Dīvaini, - Ivars iebilda. - Nesaprotami. - Kas jums nepatīk? - Indrāns laipni apjautājās. - Nesaprotu, kā no daudzo domu šaušalīgā trokšņa cilvēkuztvērējs spēj izdalīt un dzirdēt īsto, vajadzīgo? Indrāns pasmaidīja. - Vai jums ir mobilais telefons? - viņš jautāja. -Jā. - Pašlaik kabatā? -Jā. - Es nedzirdu, ka tas visu laiku skanētu. - Tur savienojumu nodrošina raidītāja dotais viļņu garums, kods, protokols vai kā jums patīk… - Kāda raidītāja? - Indrāns brīnījās. - Laikam esmu galīgs muļķis. Manuprāt, torņi tikai pastiprina signālus un nodrošina maksas aprē​ķinu. Centrāles nav. Katram vienkārši savs kods. Ivars nosarka. Indrāns viņu saprata. - Piedodiet, - viņš teica. - Es patiešām nezinu, kā tāljušana notiek. Jābūt it kā vienādiem uztvērēja un raidītāja svārstību parametriem, tas skaidrs. Bet tas, kāpēc Kruss kaut ko uztver, bet es ne, var liecināt arī kaut ko citu. Vai nu tikai retā galvā ir šī aparatūra, vai tā ir ar noteiktu koda numuru, vai, velns viņu zina, kā citādi. Ja sakarus nodrošina kaut kas nemateriāls, tam varētu būt pavisam citi darbības pamati. - Jūs esat pārliecināts, ka Uģis patiešām uztver kādu raidījumu no pagātnes? - Ivars pavīpsnāja. - Pārliecināts? Jūs taču stāstījāt, ka viņš atzinies. Es cilvēkam ticu. Vai varbūt šis juridiski nav


tas gadījums, kam var ticēt? - Indrāns sa​viebās. - Pag, pag, Jāni, - Gvido iejaucās. - Nedusmojies uz jauno karstgalvi. Viņš bija tas, kurš aicināja šodien parunāties ar tevi. - Ļoti labi! - Indrāns atzina un cerīgi paraudzījās uz piekasīgo prokuroru. - Kas tad lika jums tā mainīt domas? - Dzīves pieredze, - Ivars atzinās. - Pēdējā laikā arī izmeklēšanas prakse. Un viņš pastāstīja par Loras slepkavu, ko Krusovs bija ietekmējis uz ļaunu, bet Zenta Zotova ietekmēja uz labu. Bilda arī par savu dīvaino nojautu šīs slepkavības izmeklēšanas sākumā. Tomēr beigās lūkoja "visam misticismam" pārvilkt svītru ar asu jautājumu: - Paskaidrojiet, kāpēc šīs dīvainības es ievēroju tikai tad, kad sākās nepatikšanas ar brālēnu? - Atbilde ir ļoti vienkārša, - Indrāns sacīja. - Jūs tad saasinājāt uzmanību uz konkrētām detaļām. Mūsu smadzenēs ir organizators, kas lieko neuztver, kā jūs sakāt, lai nebūtu bezdievīgi daudz haotiska trokšņa, kurā ne pats velns netiktu skaidrībā. Ja jūs kā kārtīgs marksists koncentrējaties tikai uz materiāliem faktiem, tad garīgos un funkcionālos faktus palaižat garām, it kā to nemaz nebūtu. Arī zināt​nieki reizēm tā iegrimst konkrētā pētniecībā, ka citu neko nepamana, pat neievēro, ka kaimiņš paved viņa sievu. Tāda ir dzīve, jaunais cilvēk! Es jūs nevainoju. Tādēļ neveiksmīgi pētīta arī noziedznieku psiholoģija, baiļu un pakļaušanas mehānisms kriminālajā vidē. Diemžēl pētnieki tā arī nav spējuši atklāt ietekmes algoritmu. Ivars Kruss atkal pavīpsnāja. -Mums bija ideāls pētniecības materiāls - Staļina kriminālperso- nlbas kults, - viņš sacīja. - Žēl, ka desmitiem miljonu līķu nav pie​tiekams pierādījums baiļu izcelsmei. Jānis Indrāns purināja galvu. Nē, - viņš teica. - Ne četrdesmit miljoni represēto, ne skaistā, bet nereālā ideja neizskaidro pakļaušanās saskanību. Nav skaidrs pats galvenais - kāpēc radās tāda pakļaušanās neizglītotam cilvēkam. - Neskaidrība nav pierādījums, - Ivars iebilda. - Jā, - Indrāns priecīgi piekrita. - Un es, starp citu, neesmu marksists, - Ivars aizrādīja. - Ivar, mēs novirzāmies no problēmas, - Gvido sacīja. Piedodiet! Ar vārdu marksists nevēlējos jūs apvainot, - Indrāns atvainojās. - Vēlējos īsāk formulēt uzskatu, kas nerēķinās ar realitāti paša iedomātas nostādnes vārdā… Īstenībā jau jūs atzināties, ka esat no šī strupceļa izgājis… - Padodos! - Ivars smiedamies pacēla rokas. - Tas nozīmē, ka mēs varam iet uz pirmo stāvu? - Indrāns jautāja. Pag, - Gvido iebilda. - Vai tiešām tu pa šo laiku neesi izracis neko jaunu par Stivenu Smitu? Šādus tādus sīkumus noskaidroju, piemēram, ka tur strādā atlasīti ļaudis. Personālā ieskaitīts arī fiziķis Uģis Kruss. - Tu tiki pie kadru saraksta? - Gvido brīnījās. - Jā. Tikai nevienam par to ne vārda. Pašiem nemanot, viņi bija sākuši runāt pusčukstus. Vai droši, ka tā ir sabiedrībai labvēlīga organizācija? - Gvido bažīgi jautāja. -Jā, tas ir diezgan droši. Šķiet, atlases testi uz to orientēti. Viena mūsu partija testējot ačgārni, - Ivars iebilda. - Tā esot vieglāk izvairīties no godprātīgajiem, kas politikā nederot. Tādā veidā, kā saprotat, pretī tiek ņemti negodīgie, lai gan testa jautājumi ir pozitīvi, godīgumu apliecinoši.


Indrāns brīdi domāja. - Vai pieļaujat, ka jūsu radinieks būtu ļauns vai viltīgs? - Ļauns viņš nevar būt, - Gvido stingri apliecināja. - Viltīgi varbūt rīkotos laba mērķa īstenošanai. - Vēl kāds sīkumiņš, - Indrāns turpināja. - Smita uzņēmuma pētniecības punkti izvietoti 127 vietās pasaulē. Viens arī Rīgā. Adrese šifrēta. - Tas ir viss? - Ivars jautāja. - Tas ir ļoti daudz, - Gvido aizrādīja. -Vēl ir dažas vispārīgas ziņas par viņu mērķiem. To uzzināju no puišiem - hakeriem. Proti, Smits gatavojot un atlasot kadrus x dienai. - Ko tā x diena varētu nozīmēt? - Gvido taujāja. - Nezinu. Spriežot pēc citas informācijas, viņu mērķis ir pāriet uz citu sabiedrisko izpratni, neiznīcinot sasniegto… - Tātad pozitīvi nodomi? - Ivars sprieda. - Jā. Tā es arī secināju, - Indrāns atbildēja. - Lai gan vispārējā programmā ir arī vārdi par nomākšanu un atvirzīšanu. Lūk, lasiet paši! Ivars pārlaida acis datora ekrānā angļu valodā redzamam tekstam. Tajā bija norāde par kaut kādiem rasu un tautību procentiem ar R un Y spējām augstākajā pakāpē. Un piebilde: "Cilvēce grupējama stingri pēc R un Y rādītājiem, kas ir absolūti neatkarīgi no rases vai tautības. Vēl vairāk: R un Y rādītāji ir tieši pretēji vulgāro rasu teoriju koncepcijām. Pirmā, labākā, ir dzintarainā (dzeltenā) rase, otrā - tumši brūnā un melnā, trešā - baltā rase…" Pēkšņi ekrāns zibsnīja, parādījās uzraksts: "Warning! Programme closed!" ("Brīdinājums! Programma slēgta!") - un displejā uzmirdzēja tukšums. - Redzējāt? - Indrāns jautāja. - Lūk, tā viņi atslēdzas pat no veikliem informācijas zagļiem. Cik man zināms, pat Pentagonam nav tik efektīva aizsardzība pret hakeriem. - Tu gribi teikt, ka tas ir kaut kas augstākstāvošs par ASV aizsardzības ministriju? - Gvido jautāja. - Tā izskatās, - Indrāns atbildēja. - Ko, tavuprāt, nozīmē cilvēku dalīšana pēc R un Y faktoriem, kurus mēs nedrīkstam zināt? Gvido jautāja. - Diemžēl nezinu. Domājams, R un Y ir kaut kādas cilvēka garīgās kvalitātes, kuras acīmredzot iedzimst. Cik saprotu, tās ir būtiskas, gatavojoties x dienai, kura savukārt varētu būt saistīta ar mūžīgās jaunības iespēju sabiedriskošanu, psi faktora izmantošanu vai vēl kādu citu mums nezināmu zinātnes atklājumu ieviešanu dzīvē. Kalniņš uzskata, ka tā ir gaišāko prātu slepena vienošanās un cilvēces sagatavošana nebijušai zinātnisko atklājumu revolūcijai. Vienmēr jau gribas domāt to labāko, - Indrāns nobeidza. 4. Ivaru Krusu nelaiž atvaļinājumā "Bezkrāsainā želeja uzziežama ar vieglu pieskārienu uz kailuma, parasti uz rokas. Noņemt to drīkst tikai ar benzīnu vai eļļu. Saskaroties ar ūdeni, viela pārvēršas par spēcīgu indi, kas caur ādu nonāk sirdī. Infarkts iestājas 20-80 minūšu laikā." No A. V. B. lekciju piezīmēm "Saurids lika rietumu piramīdā ierīkot 30 dārgumu kameras. Tās tika pildītas ar lielām


bagātībām: ar ierīcēm un attēliem, ar rīkiem no lieliskas dzelzs, kura nerūsē, ar stiklu, kuru var salocīt un kurš nelūst, ar savādiem talismaniem, dažādiem ārstniecības līdzek|iem un nāvējošām indēm." Al-Makrizi Par lielu izbrīnu gan sev, gan tēvam, Ivars Kruss bija sācis interesēties par zinātni, sevišķi par paleoloģiju. Kā lai neinteresējas? Uz brālēna rēķinu bankā bija pārskaitīta pirmā samaksa par darbu, kā līgumā paredzēts, - apaļi 200 tūkstoši ASV dolāru. Latvijas zinātniekam tā bija vesela bagātība. Citi zinātņu doktori Latvijā saņēma vidēji ap 180 latiem mēnesī. Prokurorā modās cieņa pret brālēnu un reizē bijība pret dabas noslēpumiem un to cilvēku spējām, kuri atklāja šos noslēpumus. Viņš paguva izlasīt, ka pirms 200 miljoniem gadu deviņas desmitdaļas zemeslodes virsmas klājis ūdens. Sauszemes bijis ļoti maz, toties no Dienvidpola līdz Ziemeļpolam visur valdījis sutīgs tropu kli​mats, mitušas desmit metrus garas ķirzakas, kas ēdušas gan zāli, gan gaļu, tas ir, viena otru. Antarktlda tolaik, protams, nebija klāta ar ledu, bet tās virsma droši vien nebija saskatāma, jo atradās zem ūdens. Pieņēmumā par pēdējo leduslaikmetu, ko savos murgos redzēja Uģis Kruss, prokurora analizējošam prātam izdevās atrast tik daudz pretrunu, ka stingri zinātniskā teorija par vairāk nekā kilometru biezu ledu pirms 20 tūkstošiem gadu vietās, kur tagad atradās Rīga, Viļņa, Tallina, šķita nesaprātīgs, patvaļīgs izdomājums. Neviena lielā apledojuma karte nerādīja, ka vismaz tikpat biezs ledus varētu būt bijis Sibīrijā - pašā aukstuma polā. Iznāca, ka tur vispār ledus nav bijis. Pēc Ivara Krusa sprieduma, kilometru biezs ledus slānis tur patiešām nevarēja būt, jo zem tik biezas ledus kārtas zeme nespētu tik dziļi sasalt, kā tas tagad tiek novērots Sibīrijas ziemeļos, kur sasalums vietām sniedzas līdz pat puskilometram dziļi. Šī ziņa nebija gudrinieku pieņēmums, bet neapgāžams, ar urbumiem pārbaudīts drošs fakts. Ivars Kruss necienīja dažādus pieņēmumus un no nedrošiem avotiem gūtas ziņas. Juristiem jau no pirmā kursa tika iemācīta droša patiesības pierādīšanas metodika. Liecinieku liecībās par pierādījumu uzskatīja tikai paša redzēto un dzirdēto. Liecinieka paša domas vai citu izteikti viedokļi un izklāsti labākā gadījumā derēja tikai orientācijai. Tajā pašā laikā tiesībnieks, jo sevišķi - izmeklētājs, nedrīkstēja ignorēt vai aizmirst nevienu būtisku faktu, kas attiecās uz notikumu. Par kādas svarīgas ziņas nobāšanu, tā teikt, zem galda izmeklētāju varēja saukt pie atbildības par nolaidīgu dienesta pienākumu veikšanu, pat krimināli sodīt. Tēvam bija taisnība, ka zinātnei kopumā trūka tādas striktas izmeklēšanas metodikas, kas jurisprudencē bija veidojusies un saglabājusies vēl no seno romiešu laikiem. Tāpēc zinātnes pētījumos tik daudz pretrunu, tās tiek apietas un noklusētas. Prokurora aizraušanās ar zinātnes kļūdu izmeklēšanu beidzās ar to, ka Ivars pats, lūkodams zinātniskos faktus izvērtēt pēc stingrās juridiskās izmeklēšanas metodikas, iepinās pretrunu jūklī. No vienas aplamības bēgdams, meklēdams jaunus pierādījumus un pretpierā- dījumus jaunām versijām, viņš galīgi apjuka. Fakts, ka Sibīrijā atrod veselus - ar spalvu, ādu un gaļu, ar zaļu zāli kuņģī - ledū iesalušus divdesmit tūkstošus gadu vecus mamutu līķus, droši pierādīja, ka leduslaikmets patiešām bijis, tas uznācis strauji un sācies pirms divdesmit tūkstošiem gadu. Zinātnieku skaidrojums, ka mamuti vienkārši iestiguši purvā vai iekrituši kādā plaisā, protams, neatbildēja uz galveno jautājumu - kāpēc tie saglabājušies ledū līdz mūsu dienām? Ivars pa vakariem un brīvdienām turpināja bāzt galvā zināšanas par aizvēstures notikumiem, bet pretrunas nemazinājās. Gluži otrādi - to kļuva arvien vairāk. Pati lielākā pretruna tomēr palika pats


viņa brālēns - Uģis Miks Kruss. Uzzinājusi, ka Uģis atradis labu darbu ārzemēs, alpīnistu biedrības vadība par viņu vairs nelikās zinis. Zemo algu dēļ līdzīgi rīkojās lielākā daļa Latvijas jauno zinātnieku. Drīzāk jābrīnās par to, kāpēc Uģis to nebija izdarījis pirms gada, diviem. Arī Uģa dzīvesbiedre un vecāki ar šo faktu samierinājās pēc tam, kad bija pārgājis pirmais apvainojums par Uģa pēkšņo pazušanu, ne ar vienu neaprunājoties. Turpmāk starp viņiem iestājās labvēlīga telefon- zvanu un vēstuļu gaidīšana. Vienīgi Ivaram sirdī joprojām brieda nemiers. Brālēns bija nokļuvis kādas visvarenas organizācijas rokās, kas ar viņu, iespējams, izrīkojās patvarīgi, nerēķinādamās ne ar kādām aizturēm. Tas, ko Uģis runāja un rakstīja, varēja būt nodiktēts, uzspiests. Tā parasti izrīkojās ar ķīlniekiem. 200 tūkstoši dolāru varbūt nebija par Uģa darbu, bet samaksa par divām lodītēm, kuru vērtība, iespējams, mērojama daudzos miljardos. Kāpēc gan saņēmēji tādā gadījumā lai nenosūtītu pilnvarniekam nieka 200 tūkstošus, lai piederīgie neceltu traci. Ivars jau aplinkus bija licis tēvam saprast, ka lodīšu atdošana bijusi neapdomīga. Tēvs tomēr savu vainu neatzina. Lodītes nosūtīt ar atbraukušo kurjeru lūdzis taču Uģis pats. Ja viņa rīcība būtu uzspiesta, arī tad klaja neuzticēšanās nebūtu tā labākā taktika. Labāk iegūt uzticību, bet paklusām noskaidrot patiesību. Diemžēl nekas netika darīts. Šādu un vēl sarežģītāku domu mākts, Ivars Kruss uzrakstīja lūgumu virsprokuroram: "Lūdzu piešķirt atvaļinājumu par šo un iepriekšējo gadu." Ar tēvu viņš jau bija apspriedies par iespējamo došanos uz ārzemēm, lai veiktu izlūkošanu. Protams, iepriekš bija jāaprunājas ar pieredzējušiem operatīvajiem, kam līdzīgos darbos bija labākas zināšanas. Ivars pacēla klausuli, lai zvanītu, kad kabineta durvis atsprāga un tajā drāztin iedrāzās šefs. Labi, ka tevi noķēru! - virsprokurors nopriecājās. - Vai tu esi traks, tagad ņemdams atvaļinājumu? Tev jāatrod Žurkas slepkava. Nupat piezvanīja Kaķītis un lūdza, lai Krusovu pievieno Loras lietai. Līdz izmeklēšanas beigām nav iemesla tās atdalīt. - Kaķītis? - Ivars pasmaidīja. - Kaķi paši ir dabiski žurku slepkavas. - Varbūt tāpēc viņš to lietu negrib izmeklēt, - virsprokurors labprāt uztvēra kolēģa joku. Atrodas, tā teikt, ietekmējamības stāvoklī. Vai atvaļinājuma iesniegumu rakstīji nopietni? Tik daudz lietu stāv… - Nekad lietu nebūs mazāk, - Ivars atbildēja. Tas taisnība, - virsprokurors piekrita, - bet es nupat sarunāju tev tikšanos ar diviem Langes puišiem, kuri izteica vēlēšanos runāt tieši ar Loras lietas izmeklētāju. - Hm, - Ivars sacīja. - Dīvaini. Viņš tikko bija grasījies celt klausuli, lai zvanītu opergrupas vadī​tājam Langem. Kas tur dīvains, - šefs attrauca. - Viņiem acīmredzot ir ziņas, kas tev lieti noderētu, bet protokolos, protams, nav rakstāmas. Tur daži ir ļoti gudri cilvēki. - Kad tikšanās? Šodien. Parastā vietā. Varbūt ņemsi atpakaļ savu iesniegumu. Šī lieta taču jāpabeidz. - Kura? - Šī pati. Tu taču pats man nesen lūdzi, lai ļauj to novest līdz galam. Ivars Kruss jutās iedzīts stūrī. Vienīgais sirds mierinājums, ka viņš oficiāli varēs tūlīt sarunāties ar šiem, šķiet, labākajiem smago lietu izlūkiem, ar kuriem pats tikko bija prātojis uzņemt sakarus. Par to domādams, viņš pastiepa roku pēc iesnieguma. Ticis vaļā no nepatīkamā papīra, šefs teica:


- Tikko nodosi lietu tiesai, varēsi pavaļoties. - Cerat, ka tas izdosies? - Ivars šaubījās. Kāpēc ne? Tev ir ķēriens. Man arī gribētos redzēt labi izpreparētu šo savādo ļaunā cīņu ar ļaunumu. Tādās lietās parasti paliek kaut kas nenoskaidrots, mīklains. Kāpēc par upuriem reizēm krīt tādi, kurus būtībā ne vara, ne labumu guvums neinteresē? Vai zini, kāpēc tur iepinusies Lora? - Novāc traucētājus, - Ivars paskaidroja. - Lora traucēja. Jā, - virsprokurors piekrita. Un piebilda: - Mēs arī viņiem traucējam. Šķiet, pat vairāk nekā citi. - Mūs kā sistēmu iebaidīt viņiem nav cerību, - Ivars aizrādīja. - Jā, - šefs piekrita un palūkojās pulkstenī. - Tātad iesi uz tikšanos? - Jā, - Ivars atbildēja. Darba noteikumi ieteica prokuroriem pēc iespējas retāk tikties ar operatīvajiem izlūkiem vaigu vaigā, lai negadītos nevajadzīgas kļūmes un negribēta nodevība, tāpēc abu izlūku sejas bija pārveidotas. Noziedzības dzīļu pētnieki nešaubījās, ka Žurkas banda pēc viņa nāves sabruks un izčākstēs. Citādi viņi bija mazrunīgi. - Tas bija precīzs sitiens nozieguma apturēšanas nolūkos, - viens sacīja. Ivars Kruss arī atzinīgi novērtēja bandīta bojāeju un, zīmīgi palūkojies uz runātāju, jautāja: Jūsējie palīdzēja? - Nē, nē! Šoreiz ne, - izlūki noliedza vienā balsī. - Man taču varat pasacīt, - Kruss uzstāja. - Nē! - garākais vēlreiz enerģiski noliedza. - Ja būtu čeka, varētu domāt, ka tā nostrādājusi. Mūsu valsts slepenpolicija tādiem numu​riem nav gatava. Atļaujiet skaidrāk neizteikties… - Es zinu vainīgo, - ierunājās mazākais. Garākais iecietīgi pavīpsnāja, tomēr klusēja. Mazais sāka tekoši raksturot notikušo. - Kad sekoju Krišam, man pēkšņi garām pagāja kāds vidēja auguma, gadus četrdesmit vecs vīrs ar brillēm, kurās, šķiet, bija raidītājs, jo kātiņi bija nedaudz resnāki. Man trūka pietiekama pieseguma, tāpēc par garāmgājēju nopriecājos. Viņš ātri aizgāja garām arī Krišam un viņa pavadoņiem. Vienam kaut ko pajautāja, šķiet, lai varētu nofotografēt. Tad viņš pagrieza tiem muguru. Kad Kriša sēdās automašīnā, viņam bikšu pakaļpusē nokūpēja mazs putekļu mākonītis. Pūta lēns vējiņš. Brīdī, kad Krisas auto sakustējās, steidzīgi pār- skrēju pāri ielai, nostājos notikuma vietai vēja pusē un saspringti ostīju gaisu. Kursos mums bija mācīts, ka no attāluma lietotās šprices pašiznīcinošā uzsprāgšana gaisā atstāj dūmu mākonīti un piedegušas kafijas smaržu. Tāda smarža novēdīja. Paņēmu taksometru un devos Krusova svītai līdzi uz restorāniņu "Pilāts", kur viņa puišiem vajadzēja nokārtot rēķinus ar Kurvicu, kas bija liecinājis Loras Gruntēs slepkavības lietā. Protams, nejau Kriša pats būtu stūmis nazi "bārmeņa" ribās. Pa auto logu redzēju, kā uzdevuma veicējs, satraukumā drebēdams un uzpūties aiz lepnuma par paša Krisas doto atbildīgo uzdevumu, stāv pie laternas staba, tēlodams vienaldzīgo. No autostāvvietas, kas atradās ielas otrā pusē, nāca Kriša ar miesassargiem parastā kārtībā - viens dažus soļus pa priekšu, viens aiz muguras. Slepkava grasījās procesiju it kā sveicināt, it kā tuvoties, kad pēkšņi Kriša kaut ko skaļi izkliedza, sagrīļojās un nokrita. Miesassargi izbīlī atskatījās uz visām pusēm, rokas kabatās pie ieročiem iebāzuši. "Nažinieks" atlēca atpakaļ, lūkojās visapkārt kā prātu zaudējis. No "Pilāta" iznāca Kurvics, pastiepa roku uz nozīmētā slepkavas pusi, palūdza atdot durekli. Nolīgtais tūlīt paklausīja.


Sargi pūlējās iestiept nokritušo vadoni automašīnā, bet Kurvics pavēloši pacēla roku un teica krievu valodā: - Lai paliek! Brauciet! Esiet brīvi! Mēs to kuces bērnu apbērēsim kā kristīgu cilvēku. Viņi paklausīja. Es palūdzu taksistam mobilo telefonu un izsaucu policiju. Tas arī viss. - Kā uz notikušo reaģēja gājēji uz ielas? - Ivars jautāja. - Kā parasti, - slepenais atbildēja. - Gāja vienaldzīgi garām. Nekas jau nebija noticis. Kādam sirds sastreikojusi. Protams, bija daži, kas juta, ka norisinājusies liela drāma, asa cīņa. Nojautusi, ka labais uzva​rējis, tūlīt nomierinājās. -Vai Kurvics ir pazīstams ar to kungu, kas īstenoja Krišam nāves​sodu? - Ivars jautāja. - Jā. Viņiem kopā pieder fotodarbnīca un laboratorija. - Kāda viņiem saistība ar krišnaītiem? - Tikai Kurvicam un tikai ar dažiem. - Kā sauc soda izpildītāju? - Viņš solījās rīt aiziet pie jums uz prokuratūru. Tā lieta ir nedaudz mistiska. Mans kolēģa, kā redzat, smīn, tomēr pateikšu savu viedokli. Proti, cīņa te risinās ne tik daudz par mantiskiem labumiem, varu vai godu, bet par cilvēku dvēselēm. Kriša bija gatavs iznīcināt katru, kas aizstāvēja godīgumu un šī iemesla dēļ bija viņam nepakļāvīgs. Turklāt šis žurka pārdabiski labi juta, kurš cilvēks pakļausies, kurš kļūs ienaidnieks. Domāju, ka visiem ļaunajiem diktatoriem ir līdzīga telepātiska spēja to redzēt un reizē spēja suģestēt un iedzīt bailes. Cik man zināms, vismaz četri cilvēki ir šādi Krisas ārēji it kā nemotivēta naida upuri. Tajā skaitā Lora Gruntē. - Pēc kāda algoritma vadās Krusova slepkava? - Ivars tīši lietoja bandīta īsto uzvārdu un zinātnisku terminu. - Arī viņa rīcība izskatās materiāli nemotivēta. - Viņu rīcība ir diametrāli pretēja. Proti, aizstāvēt godīgos, izskaust varmācīgos varas un mantas alcējus. Sevišķi tos, kuriem piemīt īpašas spējas pazīt un ietekmēt cilvēka garu uz ļaunu. - Hm, - Ivars pavīpsnāja. - Izklausās pārlieku teorētiski, vienkār​šoti un drusku reliģiski. Nekā teorētiska! - operatīvais strauji iebilda. - Ja jūs būtu tik tuvu saskāries ar divām pilnīgi pretējām prāta pasaulēm to praktiskajās izpausmēs, tad šo realitāti par teoriju nesauktu. Redzamā fiziskā cīņa ir tikai gara cīņas atspulgs, ārējā izpausme, sekas. Vai nav bēdīgi, ka mēs joprojām cīnāmies ar sekām, bet smadzeņu noziedzīgie ritmi top, pilnveidojas un vairojas bez jebkādām aizturēm. Kādā jaukā dienā tie var sagādāt cilvēcei bojāeju. Ko jūs ieteiktu? - Ivars jautāja. Viņu kaitināja jebkura ieslīdēšana vispārīgos spriedelējumos. - Vēlos jums kaut ko lūgt. - Privāti? - Gan privāti, gan valstiski. - Lūdzu! Jums kā šīs lietas izmeklētājam ir iespēja vienā reizē uzaicināt uz nopratināšanu Loras vīru, Zotovu, Kurvicu un mani, piešķirot man tiesības uzdot dažus jautājums. - Konfrontācijai? - Apmēram. - Ko tas dos? Priekšstatu, kā notiek apziņas pakļaušanas spēles un cik tām liela ietekme. To parasti pats ietekmētais nejūt. Daļa indivīdu, kurus uzskata par izklaidīgiem, tas ir, kuri bieži zaudē uzmanību, pēc biopsi- holoģiskā satvara nebūt nav haotiski domājoši. Viņus ietekmē vai, kā mēs mēdzam teikt,


dezorganizē citu personu psihobiolauks… - Jūs esat zinātnieks? - Biju. - Kādā laboratorijā? - Tādā, kur pētīja cilvēku rīcības vadīšanu. - Kādā institūtā? - Vai tas tik svarīgi? - Kāpēc jāslēpj? Šī saruna taču ir konfidenciāla. Izlūks brīdi uzmanīgi lūkojās uz prokuroru. Labi, - viņš izlēma. - Tas bija Ļeņingradā, īpašā VDK institūtā. Ceru, ka nav vairs jāpaskaidro, kāpēc tagad strādāju par vienkāršu "siščiku"? - Hm! - savu izbrīnu izteica Ivars Kruss. -Vai jūs manam priekšlikumam piekrītat? - jautāja operatī​vais. - Norunāts, - Ivars Kruss piekrita. - Nosauksim to par konfrontāciju. Diemžēl man būs jāzina jūsu uzvārds caurlaides izgādāšanai. - Ieradīšos kā liecinieks Andris Valfrīds Bērziņš. Protams, nedaudz citādā izskatā nekā šodien. Prokurors palūkojās uz klusējošo Bērziņa kolēģi, kura sejā šobrīd atainojās tāda kā vilšanās. Ivaru darīja nemierīgu sarunas sākumā redzētais kolēģa smīns par darbabiedru. Pats būdams smīnētājs, Ivars citu smīnus nemīlēja. - Ceru, - viņš teica, pievērsdamies garajam, - ka viss runātais pa​liks tikai starp mums. Uzrunātais tikko manāmi saminstinājās. No tā Ivars saprata, ka šim cilvēkam uzdots izsekot bijušo VDK institūta darbinieku un attie​cīgi ziņot. Kam? "Latvieši patiešām ir muļķi, neuzticas savējiem," prokurors nodomāja. "Vai varbūt šoreiz neuzticēšanās iemesls nav rūpes par Latviju?" 5. Konfrontē četrus "Hitleru bija apsēdusi ideja par nepazīstamu, jaunu pārcilvēku. Drebēdams ekstātiskā satraukumā, viņš dažiem izredzētiem pavēstīja, ka to jau redzējis un jutis paniskas bailes." Zaks Beržjē Sakari ar Uģi Krusu pārtrūka sešas nedēļas pēc darba līguma noslēgšanas. Jautājot pēc Uģa Mika Krusa, tika saņemtas laipnas atbildes ar skaidrojumu, ka zinātnieks devies ekspedīcijā uz tādu vietu, kur nav telefonsakaru. Tas šķita ne visai ticami. Pat augstkalnu ekspedīciju laikā ar alpīnistiem uzturēja sakarus samērā regulāri, izmantojot satelīttelefonus un rācijas. Maz bija tādu vietu uz zemeslodes, kuras nepārklāja satelītuztvērums. Atlika vien parūpēties par attiecīgu aparatūru un sadarbības līgumu. Ivars noskaidroja, ka pirms pazušanas Uģis bija lūdzis vietējai alpīnistu biedrībai, lai tā nosūta viņam visas viņa augstkalnu ekspedīciju un treniņu kartes un kāpumu shēmas. Šāda ziņa pastiprināja tica​mību, ka Uģis patiešām devies ekspedīcijā uz Himalajiem. Mulsināja vienīgi tas, ka viņš kādu vakaru piezvanījis sievai, paziņodams, ka uz dažām dienām ieradies Anglijā. Jautāts, kad atgriezīsies Rīgā, atbildējis, ka varbūt drīz pētniecība skaršot arī Latviju, tad satikšoties. Uģa gaitas šoreiz Ivaru daudz neuztrauca. Nebija laika bažīties. Darbs dzina darbu. Arī četru


cilvēku vienlaicīgas konfrontācijas noorganizēšana prasīja piestrādāšanu, vienmēr šis tas aizķērās. Loras vīrs izrādījās iegrimis dziļā depresijā. Iedzēris pārāk daudz nomierinošu tablešu, tāpēc pašlaik atradās slimnīcā. Zentas Zotovas mājas tālrunis divas dienas sauca veltīgi. Vienīgi Bērziņš un Kurvics vienmēr bija gatavi uz tikšanos. Tā pagāja nedēļa. Beidzot visi ieradās prokuratūrā. Vispirms "liecinieks" Andris Valfrīds Bērziņš, tad Loras slepkava Māris Zass, aiz viņa Zenta Zotova, kā allaž neparādīdama sardzei nekādus dokumen​tus, un beidzot - Kurvics. Prokurors Kruss ienesa divus papildu krēslus, un visi uzaicinātie nosēdās aplī pēc Bērziņa norādījumiem. Ivars Kruss klusēdams uzmanīgi vēroja atnākušos. Zass nebūt neizturējās kā depresijas nomākts nožēlnieks. Raudzījās uz visiem ar uzticību un labvēlību, kā gaidot kādu balvu. Vienīgi izskatījās nedaudz nokaunējies. "Sazāļojies cilvēks," Ivars nīgri nodomāja. Zenta Zotova bija skumīga un atturīga. Daudzu cilvēku vienlaicīgā klātbūtne izmeklēšanas kabinetā viņai, šķiet, nepatika, traucēja sagla​bāt noskaņu. Kurvics izturējās pavisam citādi nekā iepriekšējā nopratināšanā. Ne vēsts no toreizējā šaubīguma un nedrošības. Te sēdēja cilvēks, kas zina savu vērtību, jūtas augstāks par visiem klātesošajiem. Savāda pārmaiņa. Visvairāk Ivaru pārsteidza Andris Valfrīds Bērziņš. Izlūks bija sevi tā pārveidojis, ka prokurors, lai arī iepriekš brīdināts par "pārģērbšanos", pirmajā mirklī neticēja, ka patiešām atnācis īstais Bērziņš, nevis Rīgas Domes priekšsēdis. - Lūk, tā, - teica izlūks. Kad visi bija apsēdušies, uz brīdi iestājās klusums. - Jūs jautāsiet pirmais? - prokurors prasīja izlūkam, bijušajam VDK slepenā institūta zinātniskajam līdzstrādniekam Andrim Valfrī- dam Bērziņam. - Paldies! - Bērziņš pateicās. - Tikai drusku jāpagaida, lai pierodam cits pie cita klātbūtnes. Kruss grasījās iebilst, ka vilcināšanās nebūtu vēlama, jo viņam darbu pāri galvai, tomēr pakļāvās vispārējai noskaņai. Dīvaini, kā viņš zināja šo "vispārējo noskaņu". Ne mazāk dīvaina šķita izjūta, ka visi klātesošie ir viņa draugi. Tāda ne ar ko nemotivēta jutoņa viņu krietni satrauca. Kā varēja būt draugi sveši cilvēki, starp kuriem viens neapšaubāms slepkava, otrs - citas slepkavības līdzzinātājs, trešais - kādreizējais VDK pakļauts zinātnieks, ceturtā - nenosvērta fantazētāja un nervbza noslepkavotās sievietes draudzene, turklāt hipnotiķe? Tomēr neparastā vienotības izjūta ar klātesošajiem pēc šim reālistiskajām pārdomām nemitējās, bet pieņēmās spēkā. "Dīvaina meditācija," prokurors nodomāja un pavīpsnāja, tomēr klusumu nepārtrauca. - Kas jūs pirmo reizi piesaistīja Krusova ļaudīm? - Bērziņš rāmi jautāja Zasam. - Pēc psihiskās struktūras jūs nepavisam neesat varmāka. Atkal iestājās klusums. Slepkavas sejai pārskrēja trīsas. Šķita, ka viņš atmostas no dziļa domu transa, nobīstas no īstenības. - Es no viņiem aizņēmos naudu, - Zass sacīja. - Uz ļoti labiem noteikumiem. - Kāpēc nauda jums bija vajadzīga? - Lai nodrošinātu tēvam lielu pensiju. Toreiz valsts bija izdevusi likumu, kas ļāva saņemt lielas pensijas pēc pēdējā gada sociālās apdrošināšanas iemaksu summas. Likums tādējādi ļāva cilvēkiem, kas tikko devās pensijā, šo iemaksāto summu atgūt pensijas veidā divarpus gadu laikā. Viņi man deva 50 tūkstošus uz pieciem gadiem par pieciem procentiem gadā. Tas bija izdevīgi gan viņiem, gan man. Viņiem tāpēc, ka pēc daudzajiem banku bankrotiem neviens nezināja, kur glabāt naudu. Es savukārt


izrēķināju, ka atmaksai nepieciešamā summa ar visiem procentiem tiks atgūta jau četru gadu laikā, bet piektajā gadā tēvs pensijā saņemtos 1500 latus mēnesī varēs izmantot savām vajadzībām. - Prokurora kungs! - ierunājās Zenta Zotova. - Vai patiešām bija tik dīvains pensiju likums? - Jā. Bija, - prokurors apstiprināja. Līdzīgā veidā lielu pensiju bija izkārtojis arī Gvido Kruss. - Jūs taču parādu Krusovam atdevāt? - jautāja Bērziņš. -Atdevu līdz pēdējam santīmam. Bet es biju saistījies. Viņi atgādināja man, ka mans tēvs saņem lielo pensiju no valsts par netīru naudu, tāpēc atliek tikai pačukstēt attiecīgajām iestādēm, lai mani iesēdinātu par krāpšanu un pensiju atņemtu. Noskaidroju, ka to tā nevar, tomēr jutos vainīgs, sasmērējies. Vairākas reizes ļāvu viņiem izmantot savu pasi. Saņemto naudu nodzēru. Aizgāju no mājām… No zaņķa mani izvilka Lora. Mani paglāba. Tālāk es nespēju stāstīt, - Zass nobeidza, un viņa lūpas noraustījās uz raudām. Kā jūs izskaidrojat savu pakļaušanos bandītu pavēlei nonāvēt jums mīļu sievieti? Bērziņš klusi jautāja. - Viņi mani iebaidīja. - Kādā veidā? - Nezinu. Varbūt ar narkotiku palīdzību. - Lika dzert vai ieelpot? - Nnē. - Injicēja? -Nē. - Jūs baidījāties no nāves? - Njā. - Kāpēc tad jūs vēlāk nebijāties taisīt pašnāvību? - Nezinu. - Vai bailes toreiz šķita briesmīgākas par nāves bailēm? -Jā. Tās bija daudz briesmīgākas, - Zass dedzīgi apstiprināja. - Es biju pilnīgi apmāts. Nespēju atrast mieru. Briesmīgi! Briesmīgi! -Visu laiku jums atmiņā rēgojās Kriša, viņa balss, viņa sargu sejas. Vai ne? -Jā. Paldies! - Bērziņš vēlīgi sacīja Zasam. Tad pievērsās prokuroram. - Paldies jums, prokurora kungs, par doto iespēju iztaujāt. Tas man pašlaik viss. - Vai jūsu pieņēmumi apstiprinājās? - Ivars jautāja. - Pilnībā! - Bērziņš attrauca. - Kurš vēlas vēl kādu iztaujāt? - prokurors jautāja. Bridi valdīja klusums. Tad kā skolā pieteikdamās roku pacēla Zenta Zotova. - Kurš nogalināja Žurku? - viņa jautāja. Visi klusēja. Kurš atbildēs? - prokurors jautāja, aplūkodams pēc kārtas visus klātesošos. Ievēroja, ka Kurvics kļuvis gandrīz tikpat nedrošs kā pir​majā pratināšanas reizē. -Varbūt atbildēsit jūs… mister Kurvic? - Ivars pats nesaprata, kāpēc pēkšņi uzrunā igauņu izcelsmes puisi ar anglisko vārdiņu. "Teatrālis," viņš nodomāja. - Es varēju šeit neierasties, - Kurvics kašķīgi iesāka. Protams, - prokurors laipni piekrita. Viņš pats vislabāk zināja, cik bieži bezkaunīgi liecinieki nepaklausa prokuratūras aicinājumiem.


- Ja tomēr esat atnācis, atbildiet uz jautājumu. - Krusovs nomira ar sirdslēkmi, - Kurvics vēsi teica. Un piebilda: - Tagad mēdz jokot, ka nevēlamie mirstot no lapsenes dzēliena. Katrā jokā sava patiesība. Jūs taču zinājāt, kas ar viņu notiks, - prokurors aizrādīja. - Zinā​jāt? - Zināju. - Arī vietu. Vai ne? - Es redzēju, kā viņš nogāzās. - Zinājāt arī, uz kuras ielas viņam iekodīs "lapsene"? - Protams, - Kurvica balsī ieskanējās pārliecība un spītība. - Kā viņu sauc? -Ko? - Jūsu kolēģi, kas to izdarīja? - Viņš ir godīgs cilvēks. To es ticu. Bet mans pienākums - noskaidrot patiesību un rīkoties atbilstoši likumam. Rīkodamies atbilstoši likumam, jūs septiņdesmit procentos gadījumu sodāt upurus, nevis vainīgos. Jūs gribat teikt, ka izšķirošās nāves kaujas notiek cilvēku galvās? - Ivars pavīpsnāja. - Pilnīgi pareizi! - Kurvics piekrita. Zenta arī piekrītoši māja ar galvu. Bērziņš, acis piemiedzis, vēroja Kurvicu. Zass sēdēja nekustīgi ar izbrīnā sastingušiem vaibstiem. - Tomēr vainīgais būs jāapcietina, - prokurors paziņoja. - Ceru, ka jūs to nedarīsiet, - Kurvics sacīja un sagrozījās krēslā. - Kāpēc lai es to nedarītu? - Ivars jautāja. - Cilvēcības vārdā, - Kurvics attrauca. - Vai jums ir jautājumi? - prokurors pievērsās Bērziņam. Jā, - izlūks atsaucās. - Godātais kungs Kurvic, pēc kādiem kritērijiem jūs nosakāt, kurš cilvēks un kad nododams jūsu bargajam sodam? Kurvics neatbildēja. Kāpēc jūs neatbildat? - Bērziņš neatlaidās. - Jums taču bija skaidri motīvi, kāpēc Žurka jānovāc. Bija? Vai nebija? - Bija. Tie ir sarežģīti. Zinātniski izstrādāti. Es tos paskaidrot nevaru. - Kāpēc? Teicu, ka tie ir sarežģīti. Vai jums kļūs skaidrāks šis jautājums, ja teikšu, ka viens no kritērijiem ir e-grupas proteīna septiņu kristāl- punktu svārstības cilvēka smadzenēs? - Jūs ņēmāt Krusovam analīzes? Nē. Tas nebija vajadzīgs. Šis funkcijas var noteikt no attāluma. Turklāt vēl precīzāk nekā preparējot vielu. Piedodiet! - iejaucās prokurors. - Vai jūs savu psihi esat pār​baudījis? - Mani pārbaudīja, - Kurvics attrauca. - Pateicos par atbildēm, - Bērziņš sacīja. Pēkšņi ierunājās Zenta Zotova. Viņi atšķir ļauno no labā. Labā bezspēcība ļaunuma priekšā kļūst aizvien bīstamāka. Jums, prokurora kungs, jāatbalsta šī cīņa labo pusē. Jūs esat spēcīga personība, jūs to spējat un… gribat. - Tas ir mans pamatdarbs, kundze, - prokurors aizrādīja. - Tomēr jūs gatavojaties sodīt ļaunuma sodītājus, - Zotova pārmeta. Mūsu atjaunotā neatkarīgā un demokrātiskā valstī likumi jāievēro. Tikai tā varam cerēt uz


tiesiskumu. Sods paredzēts par nodarījumu, ne par neizpaustu nodomu. Mēs esam pietiekami pārdzīvojuši tiesiskos murgus, kad "gudrie" dzīrās sodīt ne pēc likumiem, bet pēc revolucionārās sirdsapziņas, pēc cilvēka dabisko tiesību izpratnes, izjūtas un tā tālāk. Zotova nepadevās. Žurkām līdzīgie savus nodomus ne tikai neslēpj. Izplata, ietekmē, draud. Pajautājiet kungam! - Viņa pamāja Zasam. - Jūs piekrītat? - prokurors jautāja slepkavam. Jā. Atkarība no ļaunuma ir briesmīga. Šausmīgāka par atkarību no narkotikām. Saindē prātu, rada ireālu murgu, pārdabiskas bailes. Vēl šobrīd man bail par notikušo skaļi runāt. Atkal un atkal uzplaiksni bažas, ka var piemeklēt šausmīgs sods par "pienākuma" aizmiršanu, - teica Zass, sadrebēdams aiz saspringuma. Redzat, kā trīc nomocīts cilvēks, - Zotova teica. - Bet vainīgos sodīt jūs liedzat. Cik smadzeņu izmežģījis suģestējošais ļaunums, bet tiesvedība nekā nevar izdarīt. Gluži otrādi - jūs grasāties sodīt tos, kas nelaimi apturēja, kas centās izravēt ļaunumu. - Kādā veidā Krusovs jūs ietekmēja? - Ivars jautāja Zasam. - Lika saprast. Uzkrāva pienākumu… tikt galā. - Uzdeva slepkavot? - Nē, vārdos tā viņi neteica. Deva mājienus. - Kādā veidā? Zass klusēja. Izskatījās izbrīnījies, nesaprotošs. - Papūlieties atcerēties, - prokurors skubināja. Tas bija saprotams bez vārdiem, - Zass lēni runāja. - Skaļa klaigāšana man bailes nerada. Es jau teicu, ka manī pamodās greizsirdība, naids… - Kas tad, jūsuprāt, biedēja? Kas naidoja? - Klusie draudi. Murgi. Sātana balss. Pēkšņi atkal ierunājās Zenta Zotova: -Piedodiet, prokurora kungs! Tauta jau sen lieto teicienu: klusie draudi. Tāds formulējums no zila gaisa neradās, tas apzīmē tieši to, kā priekšā joprojām Zass dreb, lai gan atrodas drošībā un draudētāji pa​darīti nekaitīgi. Kā redzams, atkarība saglabājas gluži kā pēc narko​tiku lietošanas. - Briesmīgāk, - atkārtoja Zass. Ko jūs teiksit, mister Kurvic? - prokurors jautāja "bārmenim". - Vai teiktajam var ticēt? - Jā. Viņi runā patiesību, - skanēja atbilde. - Un kā jūs to vērtējat? - prokurors pievērsās Bērziņam. Paldies par jautājumu! - Bērziņš atzinīgi palocīja galvu. - Pētījumi rāda, ka daudziem viegli iedvešamas bailes, draudi un pakļautība. Nākamā atkarības figūra ir fanātiska cieņa, proti, personības kults, tikai ceturtā psiholoģiskā figūra ir mīlestība, ko sauc par aklu, un greizsir​dība… Atvainojiet! - prokurors viņu pārtrauca. - Vai jūs pieļaujat, ka cilvēks pakļaujas vārdos neizteiktiem draudiem? Ne tikai pieļauju. Tas ir pierādīts, - Bērziņš atbildēja. - Tāpat kā klusa mīlestība no pirmā acu skatiena. Vai jūs pieļaujat, ka atsevišķiem cilvēkiem piemīt spējas klusējot ietekmēt otru uz ļaunu? prokurors jautāja. - Nav pamata to apšaubīt, - skanēja atbilde. - Vai šīs spējas iedzimst? - Tāpat kā spējas domāt.


- Šīs spējas taču jāizkopj? - Protams. - Derētu tās nomākt, vai ne? - Jā. Bet tas ir ļoti grūti. - Tātad iedzimtībai ir izšķiroša loma? - Galējos gadījumos noteikti. - Kā to saprast? Kad topošā veidolā ir ļoti augsts procents negatīvu alku faktoru: egoisma, varaskāres un destruktlvisma, bet ļoti zems procents altru​isma, godaprāta, zinātkāres un nākotnes mīlestības. - Jūs to pētījāt… tajā institūtā? Jā. Gaišas patiesības atklājas arī tiem, kam uzdots pētīt procesus citādos nolūkos. Kaut gan reizēm grūti pateikt, kas ir ļauni nolūki, kas - labi. Dzīves procesi ir pārāk sarežģīti. Atbilstoši jūsu pētījumiem Krusovs būtu jāieskaita bezcerīgo noziedznieku grupā? prokurors jautāja. Diemžēl, - Bērziņš piekrita. Un piebilda: - Turklāt ar augstu su​ģestijas spēju. - Tātad iedzimts sātans? - prokurors pavīpsnāja. - Jā. Ja jums tā patīk formulēt, - Bērziņš vēsi atbildēja. Tas taču izskatās pēc rasisma. Vai tāda doma jūs nebiedē? - prokurors jautāja. Vērtējumam ar cilti, ādas un matu krāsu, kā arī valodu nav nekāda sakara, - Bērziņš mierīgi atbildēja. Tad pasmīnēja. - Katrā ziņā šis nav un nevar būt balto rasisms, jo pētījumi rāda, ka procentuāli vismazāk "norakstāmo" ir Vidusāzijas un Sibīrijas tautām… - Atļausit! - pie prokurora griezās Kurvics. - Lūdzu! - Ivars pamāja ar galvu. Pēc nedaudz citāda vērtējuma viskonstruktīvākās un labestīgākās tautas ir indieši un ķīnieši. Arī pēc mūsu ziņām baltajiem nav augsts atzinības rādītājs. Protams, varbūt pateicoties mūsu rases agresivitā​tei, gūti ari augstie sasniegumi zinātnē un tehnikā, bet… Paldies! Pietiks! - prokurors viņu pārtrauca. - Nepārvērtīsim izmeklēšanas konfrontāciju par zinātnisku simpoziju. Ko jūs vēl varat teikt "baltādainā ārieša" Krusova lietā? Viņš patiešām nāk no tā ap​gabala, kur bijusi āriešu pirmdzimtene. Vai ne? - Lai viņam vieglas smiltis! - Zotova novēlēja. Viņš saņēma pelnīto, - Kurvics sacīja. - Neko vairāk jūs pierādīt nespēsiet. Varu tikai lūgt jūs iztēloties, kas notiktu, ja šāda tipa cilvēks nokļūtu lielas valsts priekšgalā. Prokurors pasmaidīja. Tas nav jāiztēlojas, jāpašķirsta divdesmitā gadsimta vēsture: Sta​ļins, Hitlers, Pols Pots… Iestājās klusums. Un, tāpat kā sarunas sākumā, bezvārdu noskaņa viņus vienoja un lika pieņemt citu domas par savējām. Ja jūs būtu zvērināto tiesas locekļi, - prokurors teica, - kā jūs ieteiktu sodīt ļaunas iedvesmas upuri Zasu? Varbūt vispār nesodīt? Lūdzu, atbildiet! - viņš pievērsās Zotovai. - Sodīt, - skanēja atbilde. - Kāpēc? - Par pakļaušanos ļaunajam. - Paldies! Jūsu viedoklis? - prokurors pamāja Zasam. - Sodīt, - skanēja atbilde. - Kāpēc? - Varbūt tas man atgriezīs mieru.


- Paldies! Kā jūs? - Ivars pievērsās Bērziņam. - Sodīt. - Kāpēc? - Paša un sabiedrības audzināšanas nolūkos. - Paldies! Un ko jūs? - Sodīt bargi! - Kurvics skarbi pavēstīja. - Kāpēc? Ja nebūtu tādu pakļāvīgu vientiešu, neviens diktators nespētu izvērsties. Žurka pats nespēja nokaut, baidījās no asinīm, bet sakūdīja šitādus, iedvesa bailes. Pakļāvīgie ļaunumam ir bargi jāsoda… Piedodiet! - prokurors viņu pārtrauca. - Jūs pats baidāties un pa- kļaujaties. Vai tā nav? Kurvica brašums un apņēmība mirklī saplaka. Es pret to cīnos visiem spēkiem. Stāvu pret ļaunumu, - viņš mulsi skaidroja. Paldies! - Prokurors pamāja ar galvu un palūkojās pulkstenī. Konfrontācijai ieplānotais laiks bija beidzies. Galvā atkal pazibēja doma par brālēnu.


II DAĻA KATASTROFA "ASV Teksasas pavalstī netālu no Glenrouzas arvien no jauna pārakmeņojumā blakus dinozauru pēdu nospiedumiem atrod cilvēku pēdu un apavu nospiedumus." Hanss Joahims Cilmers "Mīkla ir arī senie alu zīmējumi Francijā, Spānijā, Sahārā un citur, kas ir 30-70 tūkstošus gadu veci, bet izskatās ļoti moderni." Čārlzs Berlics "Pagājušā gadsimta sākumā ķīniešu alķīmiķis Pu Caofi senos tekstos atradis precīzus norādījumus, pēc kuriem viņam izdevies izraisīt kodolreakciju 1910. gada 8. jūlijā Ķīnas ziemeļos netālu no Mongolijas robežas, par ko liecina pārkaļķojušies koki un pārstiklojusies zeme plašā laukā. Pats Čaofi šajā sprādzienā gājis bojā. Vēlāk kādā bibliotēkā atrastas viņa piezīmes, kur sīki aprakstīta "šausmīga uguns no debesīm, kas var rasties, sašķeļot metāla atomus"." Hartvigs Hausdorfs "Un atkal pārsteidzoši adekvāti seno Austrumu filozofu Indras tīkla metafora atbilst mūsdienīgajiem, uz jauno kvantu paradigmu bāzētajiem zinātnes atzinumiem." Edgars Imants Šiliņš


UĢA MIKA KRUSA ATGRIEŠANĀS

Katru gadu pasaulē bez vēsts pazūd un neatrodas apmēram 150 tūk​stoši cilvēku. Statistikas ziņa 2000. gada vēlā rudenī pazudušais alpīnists Uģis Miks Kruss patiešām atgriezās Latvijā. Ar viņu kopā atbrauca Jūdžins Bentlijs, tas pats, kuram advokāts Gvido Kruss bija atdevis divas savādās lodītes. Viņiem līdzi ieradās vēl divi svešinieki - Bentlija palīgi, kas kopā ar Uģi devās izbraukumos. Pats Bentlijs palika Rīgā, sazinādamies ar palīgiem telefoniski. Uģis Kruss izrādījās neparasti mazrunīgs. Viņš brīdināja Gvido, ka tiek nepārtraukti novērots, turklāt ar tādiem aparātiem, ko atklātībā nepazīst, tāpēc labāk lieki nerunāt un pat lieku nedomāt. Ekspedīcija Latvijā uzturējās astoņas dienas. Katru rītu jau pirms gaismas viņi izbrauca uz latviešu senajām svētvietām un citām senču kulta vietām, kā Uģis izteicās, lai veiktu ūdens un silīcija kristālu sinerģētisko joslu un punktu izpēti. Pārradās vēlu vakarā. Par šķietami pazudušā alpīnista atgriešanos Latvijā bija uzodusi dzeltenā prese. Lūkoja intervēt. Uģis aizbildinājās ar nevaļu, solīdams par visu izpētīto un piedzīvoto pastāstīt pēc uzmērīšanas darbu pa​beigšanas. Piemānīja. Aizbrauca neintervēts. Nedēļu pēc Uģa aizbraukšanas Gvido Krusam uz advokātu biroju piezvanīja Uģa sieva Daiga un lūdza abus juristus - Ivaru un Gvido - ierasties pie viņas mājās "uz pārrunām". Uģis bija aizvedis sev līdzi pēdējo plastmasas lodīti, ko Daiga lietoja ārstniecībai. Par to bankas kontā atkal pārskaitīta krietna naudas summa. Šķiroties Uģis izturējies tā, it kā atvadītos uz visiem laikiem. Savam tēvam viņš bija atstājis stingri iesaiņotu aploksni ar norādi: "Atdot juristiem Gvido un Ivaram Krusiem ne agrāk kā nedēļu pēc manas aizbraukšanas un ne vēlāk kā divas nedēļas pēc tam." Nu šis laiks bija pienācis. Gvido turēja rokās pelēko aploksni, ko, ievērojot dēla gribu, tēvs nebija atvēris, tāpēc visi ar ziņkāri gaidīja. Aploksnē vairākos papīros izrādījās iesaiņotas divas datordisketes. Blakus tām ar roku rakstīts norādījums: "Disketes nokopējiet ar jaunu, ne reizi tīklā neieslēgtu datoru, kurā ievadīta pārbaudīta, no vīrusiem tīra programmatūra. Tekstu pavairojiet vismaz divos eksemplāros un katru noglabājiet citā vietā. Ja ilgāk par trīs mēnešiem no manis nesaņemsiet nekādu ziņu, šo vēstījumu pārtulkojiet un publi​cējiet reizē trīs valodās - latviski, angliski un krieviski." Lieki teikt, ka tāda biedīga slepenība lika sažņaugties Uģa dzīvesbiedres un bērnu mātes sirdij, nobaidīja Uģa vecākus, toties iesvēla neremdināmu ziņkāri juristos. Jau nākamajā dienā tika sameklēts vīrusdrošs dators, teksts izko​pēts, pavairots un izlasīts. Pēc tam Gvido vienu eksemplāru aiznesa Jānim Indrānam, lai zinātnieks dotu savu vērtējumu. Tad visi trīs, kopīgi spriežot, nolēma, ka "Vēstījums" nesatur informāciju, kuras izpaušana varētu nest cilvēcei bīstamu kaitējumu. Sarežģījumi varēja rasties tikai pašam Uģim Mikam Krusam par patvaļīgu rīcību. Lai notikumu aina lasītājiem un redaktoriem būtu saprotamāka, tika pievienoti komentāri. Nolūkā mazināt nepatikšanas gan pašam vēstītājam, gan publikāciju sagatavotājiem tika mainīti iesaistīto personu vārdi un profesijas. Nemainīti palika tikai dzīves fakti, ziņas par noziegumiem, ko izmeklēšanas gaitā "atklāja un pieredzēja Ivars Kruss, kā arī liecinieku atklātās izjūtas un "fatamorgānas" slepkavību laikā un pirms tam, tas ir, šīs grāmatas pirmajā daļā. Tāpat paturēts advokāta Stīvena Smita firmas (laboratorijas) reā​lais segvārds.


Ceram, ka šīs īpašās starptautiskās institūcijas administratori un zinātnieki, kas uzņēmušies cilvēces sargu pienākumus, par šo pub​likāciju nevienu nesodīs. Saprotam, ka lasītāju lielākā dala tik un tā stāstījumu, ja tas sasniegs sabiedrību, uztvers kā beletristisku čalojumu, par spīti daudziem zinātnes un vēstures faktiem, kas apliecina tā patiesīgumu. Neticība vārdam, ko nav apstiprinājušas oficiālās iestādes, ir vispārpa​zīstama. Vēl vairāk: mūsdienās tiek apšaubītas pat oficiālas ziņas. Piemēram, tiek apgalvots, ka Jurijs Gagarins vispār nav apriņķojis Zemi, ka notikusi kosmisko sarunu imitācija, ka Apollo kosmonautu balsīs izrunātie ziņojumi par svešu astronautu atrašanos viņu tuvumā uz Mēness esot radioamatieru veikts viltojums utt. Tādos apstākļos "Advokātam Stīvenam Smitam" saglabāt savu slepenību caur neticēšanu viņa firmas un NSC pastāvēšanai ir tīrais nieks. Filmas par zvaigžņu kariem, kā izteicās Ivars Kruss, šķiet daudz ticamākas un pārliecinošākas nekā šis teksts, tāpēc ceram, ka tas piedzīvos publicēšanu. Pēc mūsu pārliecības, apstākļi ir tik tālu nobrieduši, ka pienācis laiks dot sabiedrībai vismaz vispārēju nojausmu par īstenību. Tas būtu pat vēlams, lai cilvēces godīgā daļa justos drošāka un aizstāvētāka un reizē labāk izprastu ļaunuma dažādās izpausmes, tā graujošo spēku un trulos varaskāres mērķus.


I PIERAKSTS KĀ TAS SĀKĀS "Par visām mūsu rīcībā esošajām atziņām, kas iegūtas, izpētot datus par Santu Dēviju, mēs esam guvuši apstiprinājumu īstai inkarnācijai. Deviņus gadus vecās meitenes atmiņas par dzīvi pirms divdesmit pieciem gadiem nav izskaidrojamas ar parastiem zinātniskiem līdzekļiem." "Pirms 25 gadiem tālā nomalē nomirusi Anne Lugdita atdzima Šantā Devijā, kas saglabājusi Annes atmiņu un pat valodas īpatnības. Tik izteikta inkarnācija pat Indijā reti sastopama." Vairāku Indijas profesoru no Varatiasas, l.aknevas un Allābabadas kopējais paziņojums "Nemateriālie momentālie informācijas pārneses kanāli veido apziņas nemateriālo informatīvo lauku, kura robežas sniedzas tālu pāri materiālās pasaules telpas un laika robežām." Stīvens Hokings "Nemateriālā dabas informatīvā lauka atklāšana ar laikā un telpā neierobežotiem tā kanāliem spiež par zinātniskās sfēras parādībām atzīt arī gaišredzību, domu telepātiju un psihofizikālo norišu sinhronitātes efektus." Edgars Imants Šiliņš "Arī vienādas domas var realizēties caur kolektīvās bezapziņas sakaru kanāliem, tātad sinhronitāte var izpausties starp cēloniski nesaistītām psi​hiskām novirzēm." Karls Gustavs Jungs "Ir svarīgi apzināties, ka pasaulē eksistē paradoksi un mistērijas, bet tas, ka mums apkārt ir tik daudz mistisku paradoksu, nebūt nenozīmē, ka mēs tos nekad neizpratīsim." Rodžers Penrouzs Mana galva šobrīd bāztin piebāzta ar pagātnes ainām, nesaprotamām zinātnes atziņām, aprēķiniem, cilvēku likteņiem un katastrofām. Grūti visu to piefiksēt, jo daudziem seno laiku augiem, darbarīkiem, mašīnām nezinu nosaukumu, nesaprotu zinātniskos jēdzienus, galvu jauc viņu matemātika, tāpēc cītīgi prātoju, kā to visu labāk skaidrot un izteikt mūsdienu valodā. Katru dienu septiņas stundas šīs uzmācīgās "atmiņu mirāžas" ierunāju diktofonā vai ierakstu datorā. Saspringtā un vienveidīgā reproducēšana vai, kā kolēģi saka, transfertācija velnišķīgi nogurdina, se​višķi -ja saturs grūti ir izprotams vai emocionāli nomācošs. Laboratorijas speci liek man iedziļināties pagātnē atbilstoši viņu zinātniskajām iecerēm un vajadzībām. Katru vakaru (dažkārt cauru nakti) viņi pēta fiksēto tekstu un no rīta lūdz papildus noskaidrot nesaprotamās vietas, ar ko jātiek galā kārtējā seansa sākumā. Tad ar pastiprinātu domu spēku es vēršos pie "hologrāfiskās klints" (tā mūsu fiziķi nosacīti dēvē informatīvā starojuma devēju), cenšos jautāt un uztvert atbildes, kuras vēl grūtāk saprast un mūsdienīgi izskaidrot, jo par viņu zinātniskām atziņām man trūkst priekšzināšanu. Sveši arī parastie zinātniskie jēdzieni, jo viņiem bijusi citāda uztvere, citāda redze un apjēgsme, kas lielākai daļai mūsdienu cilvēku nav pazīstama. Cik saprotu, šīs iegūtās pagātnes zināšanas (pareizāk: apjausmu par tām) mūsu institūts nav iecerējis atklāt pasaulei. Daļu no tām, do​mājams, viņi izmantos savu zināšanu papildināšanai un domu ieros​mei, otru daļu noglabās slepenos failos uz nezināmu laiku. Man tā šķiet kļūda. Domāju, ka par visu uzzināto jāinformē sabied​rība.


Nesaprotu, kāpēc pētniecības temps ir tik steidzīgs. Viņi mani skubina un dzen strādāt līdz spēku izsīkumam, tas kaitē informācijas kvalitātei un nenāk par labu arī manai nogurušajai galvai, kura varbūt aiz noguruma kādā ļaunā mirkli var pēkšņi atslēgties, tas ir, zaudēt uztveres spēju. Dažkārt pavīd bažas, vai viņi nav atraduši citus trans- fertus, tāpēc mani nežēlo. Tādiem cilvēkiem jābūt daudz, tikai atklā​šana grūta. Kad par nogurumu pasūdzējos Verneram Saraikam, saņēmu atļauju dienas vidū atpūtas nolūkos divas stundas nodarboties ar to, kas man pašam sagādā prieku. Tāda atslodze deva iespēju sākt šo brīvo stāstījumu par sevi un saviem redzējumiem. Rakstot šo tekstu, prātu nenomāks svešatnīgie rēķini (viņu skaitīšanas sistēma grupējas ne desmitos, bet divpadsmitos), savādie priekšstati par pasaules sakarībām telepātiskā skatījumā, dīvainie gravitācijas plakņu liekumi un slīdējumi, par kuriem man tā ari līdz šim skaidrība nav ataususi, un daudzām citām gan ģenētikas, gan informācijas, gan psiholoģijas pro​blēmām. Vispirms par to, ko, apstākļu spiests, slēpu no saviem tuviniekiem un uzticības personām. Tolaik biju tik apjucis un nomākts, ka brīžam nonācu tuvu prāta aptumsumam un izmisumam. Protams, uz āru to nedrīkstēju izrādīt, tēloju nosvērtu cilvēku. Sākās tas pirms četriem gadiem, kad sastapu mūsu skandalozo ekstrasensu ar bībelisko uzvārdu Metuzāls. Es viņu personīgi nepazinu, jo citādi nebūtu uzsācis sarunu. Zināju, ka viņš ir lielībnieks un skandālists, kas plātās, ka palīdzējis atklāt furacilīnu un remantadīnu, devis padomu PSRS strūklu lidmašīnu konstruktoriem, pirmais paredzējis datorvīrusus, nosaucot tos pašizgudrotā vārdā - par entropo- ēdiem. Viņš apgalvoja, ka šķidrie kristāli cilvēka nervu struktūrās funkcionējot tāpat kā dabiskie kalnu kristāli, proti, caur zematomu spēka punktiem, turklāt viņš personīgi spējot šo starojumu uztvert utt. Kādu laiku viņš bija strādājis Rīgas Kinostudijā par konsultantu. Pēc 1991. gada nodibinājis SIA, kas nodarbojās ar apslēptu mantu meklēšanu. Pēc kāda fiziķu saieta viņš pienāca man klāt un teica: - Jaunais cilvēk, nojums izdalās gaiša aura tāpat kā no šī kristāla. - Un, pirms es paspēju iebilst pret neceremoniālo iepazīšanos, pastiepa man plaukstu ar dzintarkrāsas akmentiņu dzēšamgumijas lielumā un teica: - Ņemiet! Paņēmu akmentiņu, aplūkoju. Līdzīgas krāsas oļus bērnībā biju mētājis, dzenādams strazdus no mūsu lauku mājas ķiršiem. Vectēvs dzeltenos oļus sauca par kramakmeņiem, bet tie nebija krami. Tiesa, izšķilt uguni ar tiem varēja. - Neesmu minerālu speciālists, - es paskaidroju Metuzālam un sniedzu akmentiņu atpakaļ. - Minerologi ir materiālistiski šizofrēniķi, - pavecais vīrs drūmi paskaidroja. - Man ar viņiem nav ko runāt. - Kāpēc šizofrēniķi? - man paspruka dabisks izbrīns. - Ja cilvēks apgalvo, ka govs un suņa galvenā līdzība ir tā, ka abi ir brūni, tad viņš ir šizofrēniķis, - neiecietīgais vīrs lietišķi secināja. Man modās bažas, ka ar paša šī cilvēka prātu nav viss īsti kārtībā, tāpēc jautāju: - Piedodiet! Kas jūs esat? Metuzāls, - skanēja drūma atbilde. Viņš acīmredzot zināja, ka zinātnieku aprindās par viņu klīst ne visai cildinošas runas. - Vai jūs esat Kruss? - Jā, - es atbildēju. -Jūs Indrānu pazīstat? -Jā. Burvīgi! - Metuzāls nopriecājās. - Šis kristāls, kā redzat, kopā saved trīs cilvēkus ar senatnīgiem uzvārdiem. Seno šumeru "krus" - gaismu, senindiešu gaismas dievieti Indru un seno


ilgdzīvotāju Metu- zālu, kas tikai četrsimt gadu vecumā uzskatīts par nobriedušu vīru. Ko jūs vēlaties? - es paskarbi jautāju, jo tukšai prātuļošanai nebija laika. Mani gaidīja sieva, lekcijas vakarniekiem un doktora disertācija. Nododiet šo kristālu Jānim Indrānam, - Metuzāls sacīja. - Bet pirms tam, lūdzu, uz minūtēm desmit piecpadsmit paturiet saules staros un tad piespiediet sev pie pakauša. Jums, manuprāt, ir spējas sa​skatīt to, kas slēpts šajā akmenī. Un pēc tam? - es ironiski jautāju, vairs nemaz nešaubīdamies, ka Metuzāls patiešām ir prātā viegls. Pats par šādu domu gan tūlīt nokaunējos, jo īsta zinātne no trakām idejām nebaidās. Tad jau pats zināsiet, ko darīt tālāk, - Metuzāls mierīgi atbildēja. - Tikai, lūdzu, akmentiņu nepazaudējiet! - viņš piebilda. - To man uzdāvināja gudrs Tibetas mūks, piesacīdams nodot tālāk par mani gados jaunākam un spēcīgākam ekstrasensam. - Vai es tāds būtu? - man atkal neviļus paspruka jautājums. Jā, - Metuzāls teica un sniedza akmentiņu kopā ar savu vizītkarti, kurai otrā pusē bija uzrakstīts gudrā tibetieša vārds un adrese. Paņēmu sniegto uzticības dāvanu, pieklājīgi pateicos, un mēs šķī​rāmies. Kristāls un vizītkarte nostāvēja manā jaunajā uzvalkā aizmirsti vairākus mēnešus. Kad atcerējos, steigšus aiznesu akmentiņu uz savu laboratoriju, noliku saulē uz palodzes un atkal aizmirsu. Laboratorijā ienāca kolēģis, pamanīja. Kas tas par dārgakmeni? - viņš jokodamies jautāja. - Vai kādam izgriezts žultsakmens vai nierakmens? - Nē, - es atbildēju. - Jānodod Indrānam pārbaudei. Vai šamijs minerālus arīdzan pēta? - kolēģis ironizēja. - Ir gan vis​pusīgs ģēnijs. - Nē, - es sapīku. - Tas esot perfekts pusvadītājs augstiem sprie​gumiem. - Patiešām? - kolēģis, šķiet, noticēja blefam. - Kur tu tādu da​būji? - Vai tad tu nezini, ka es kāpju kalnos? - atbildēju ar pretjautājumu kā rūdīts politiķis, kad nevēlas tieši melot, ne arī sacīt patiesību. Tādu izlocīšanos man var piedot, jo mani nervozu padarīja pēkšņi uznākuši svešādi rēgi, kas asi spiedās atmiņā, traucēdami domāt un sarunāties. Reizē ar šiem murgiem prātu šūpoja dīvaina pacilātība kā pirms gripas drudža. Kad kolēģis izgāja, paņēmu dzeltenpelēko akmentiņu, piespiedu pie pakauša un… apstulbu. Pēkšņi šķita, ka paceļos gaisā, atrodos kosmosa kuģī, kas attālinās no Zemes. Neskaidra, bet pārliecinoša doma vēstīja, ka Zemei milzīgā ātrumā tuvojas bīstams asteroīds. Tā kā vēl nesen bija ziņas par kādu bīstamu, Zemei tuvu asteroīdu, likās, ka īstenība saplūst ar murgu. Nespēju nobīties, kad jau sekoja jauna "atskārsme", ka ieslēgusies kaut kāda pretdarbības iekārta, kas asteroīdu izretinās. Tad atmiņā uzplaiksnīja tādas kā tālā bērnībā redzētas ainas - milzīga ala ar gludām sienām, pie kurām dīvainos sēdekļos sēdēja maza auguma cilvēki ar lielām galvām. Viņiem līdzās stāvēja indusi vai ķīnieši un veica manipulācijas. Aizvēru acis un centos atminēties, kur to visu esmu redzējis, jo vīzija bija tik spilgta, ka par tās īstumu neradās nekādas šaubas. Pēkšņi "atskārtu", ka tā nav vīzija, bet īstenība. Zemei tuvojās bojāeja. Sabiedrībai patiesība slēpta, lai nerastos veltīga panika. Laikam šajā brīdī mana seja neizskatījās visai pievilcīga, jo labo​rante izbijusies skaļi jautāja: - Kas noticis, šef? Vai izsaukt ātro palīdzību? Neviļus atrāvu roku no pakauša. Kristāla akmentiņš nokrita uz grīdas un aizripoja zem plaukta. Mirklī atjēdzos. - O! - es teicu. - Biju nogrimis drūmās atmiņās. Viss kārtībā.


- Jums kaut kas nokrita, - laborante atgādināja. - Nekas. Pats sameklēšu, - atbildēju. Tajā pašā dienā kristālu iedevu Jānim Indrānam. - Šim akmentiņam atklājas savdabīgas īpašības, ja to kādu laiku pa​tur spožā saulē, - es sacīju. - Paskatīšos, - Indrāns sacīja, un mēs par to vairs nerunājām. Pēc pāris mēnešiem viņš akmentiņu man atdeva, paskaidrodams, ka viņa rīcībā esošie aparāti nekādas dīvainības kristālā neuzrāda. Līdzīgu amuletu pirms gadiem divdesmit rādījis kāds Sibīrijas tautu pārstāvis - pa daļai ņencs, pa daļai evenks, pa daļai vācietis -, kas to mantojis no vecvectēva. Sencis viņam esot stāstījis, ka viņa vecvecvec- tēvs pratis ar akmeni sarunāties, vairākkārt saņēmis no tā padomu, kā ārstēt bērnus un gādāt tiem uzturu. Indrāns, būdams zinātnes principu bruņinieks, ne ar pušplēstu vārdu nelika jaust savu nostāju pret sibīrieša stāstīto, tikai piebilda, ka Sibīrijas tautu īpašā ārstniecība un spējas ir vispārzināms fakts. No kurienes ņemtas viņu gudrības, nav zināms. Vīlies Jāņa Indrāna visgudrībā, akmentiņu rūpīgi noglabāju. Nolēmu turpmāk ar sevi vairs neeksperimentēt. Nebija arī brīva laika. Tomēr galvenokārt māca bailes. Ja nu "apburtais" kristāls stimulē kādu slēptu gara slimību? Sākotnēji izsauc nekaitīgas halucinācijas, bet vēlāk, psihi iešūpojot, galu galā sagrauj prātu? Pieļāvu, ka tādas briesmas varētu draudēt jau otrajā "seansā". Cik zināms, atkarību no narkotikām bieži iegūst ar pirmo mēģinājumu. Tas pierāda, ka mūsu psihes pašaizsardzības mehānisms ir gaužām trausls. Varbūt Metuzāla cerības, ka es izpildīšu indusa vēlēšanos un kārtējās Himalaju ekspedīcijas laikā to apmeklēšu, nebūtu piepildījušās, ja nebūtu atgadījies notikums uz klints dzegas, kad pārsteidzoši skaidri redzēju savādās ainas, kas bija tik īstenas, ka, šķiet, izjutu pat auksta vēja plūsmu no ledainā tuksneša, kur sniegā grimstoši mamuti ēda bērzu galotnes, dzirdēju lielo dzīvnieku elpu un, šķiet, pat saodu viņu miesas izgarojumu smaku. Tāpēc par to izklāstīju juristiem Krusiem. Sapratu, ka man nav tiesības slēpt piedzīvoto, atkāpties no patiesības noskaidrošanas, lai gan gluži labi nopratu, ka ar šolaik zināmām pētniecības aparatūrām un izpētes prasmi kaut ko līdz galam atrisināt nebūs iespējams. Problēmu sarežģīja - kā es to paskaidroju savām uzticības personām - arī gluži triviāls faktors, proti, mani varēja pasludināt par prātā jukušu. Protams, nejau oficiāli ar parakstiem un zīmogiem dokumentos, bet līdzīgi, kā zinātnieku aprindās par muļķi un jampam- piņu izsludināts neparastais dīvainis un ekstrasenss Metuzāls. Latvijas klaču preses rubrikā par "smalkajām aprindām" varētu lasīt tīksmīgus mājienus, ka topošais fizikas zinātnieks, doktora disertāciju iesniegušais talants, kas kāpis vienā sasaistē ap pasaules mēroga "kalnu tīģeri" Ķirsonu, diemžēl aiz prāta piepūles iedzīvojies gara sli​mībā - sācis pētīt bērzu galotnēs sēdošus mamutus. Personas informatīva iznīcināšana mūsdienās ir gaužām vienkārša. Patiesībā tāda tā kļuvusi ne tikai mūsdienās, bet bijusi no laika gala. Arī tas Francijas zemnieks, kas, uzticēdamies zinātniekiem, nosūtīja tiem savā tīrumā no debesīm nokritušu akmeni, apgalvodams, ka pats savām acīm redzējis to nokrītam, visu atlikušo mūžu kaimiņu un draugu acīs palika par meli, jo Zinātņu akadēmija skaidri pasludināja, ka akmeņi no debesīm krist nevar, ka zemnieka apgalvojums ir tukša fantāzija un mānīšanās. Iedomājos sevi šī zemnieka vietā. Ja viņš nebūtu teicis patiesību, klusējis, viņš paliktu radu, draugu un kaimiņu acīs godīgs, gudrs un cienīts pilsonis līdz pat mūža galam. Ko viņš panāca, sakot patiesību? Neko. Tāpat ar laiku atausa atziņa, ka akmeņi no debesīm tomēr var krist. Atausa atziņa? Vai gan ļaudīm ataustu tāda atziņa, ja neviens to nepaustu? Šeit, Saraika īpašā laboratorijā, pirmo reizi uzzināju, ka pasaulē varētu būt simtiem tūkstošu man


vairāk vai mazāk līdzīgu "murgu skatītāju". Tad arī sapratu, cik tomēr jaunatklātās patiesības ir trauslas un nedrošas. Vēl sāpīgāk izjutu to, ka pagātnes zināšanas tiek aizmirstas, dedzīgi noliegtas. Nākamo jauno paaudžu egoistiskā vēlme uzskatīt sevi par pašu galveno ir akla un ne mazāk bīstama kā ASS institūta pētītā un nosodītā ļaunuma varaskāre. Vairākus gadu tūkstošus pirms Kopernika daudzu tautu cilvēki uzskatīja Zemi par apaļu lodi, tomēr Kopernika mācības aizstāvi Džor- dāno Bruno par šīs patiesības paušanu sadedzināja uz sārta. Šodien nededzina, šodien nosit ar informāciju. Metuzāls man pastāstīja, ka viņa sencis ieguvis savu bībelisko uzvārdu jau 14. gadsimtā. Viņa senču ciematu bībeliskā ilgdzīvotāja vārdā nosaucis kāds no pirmajiem vācu priesteriem, jo sastapis tur brīnum- retu parādību - dažus pat divsimt gadus vecus cilvēkus, kas bijuši joprojām darba spējīgi. To apliecinot arī Vācijas privātarhīvos atrastās ziņas. Es, protams, viņā nopietni neklausījos. Galu galā biju fiziķis, ne demogrāfs vai biologs. Turklāt viņa plātīgā runas maniere mani kaitināja tāpat kā daudzus citus, kam ar Metuzālu bijusi saskare. Ko lai atbild tādam, kas stingri pastāv uz to, ka cilvēku nervu šūnās notiek aukstā kodolsintēze, kuru, vadīdamies pēc seno gudro rakstiem, nesekmīgi lūkojuši izdibināt viduslaiku alķīmiķi? Murgi taču, vai ne? Padzirdējis, ka dodos kārtējā augstkalnu ekspedīcijā, Metuzāls uzstāja, lai "kristāldetektoru", kā viņš jokodamies dēvēja akmentiņu, nogādāju Tibetas priesterim. To es pats biju nolēmis darīt, jo redzētās "fatamorgānas", stāvot uz kraujās klints dzegas, bija mani pārliecinājušas, ka šai dīvainajai informācijai ir kāds nopietns sakars ar indiešu šerpu stāstiem par trīs kilometru augstumā esošajiem kalnu garu mājokļiem, kuros mirstīgajiem liegta ieeja. Tātad dalījums mirstīgajos un nemirstīgajos arī kaut ko reālu nozīmē. Vēl vairāk. Mans slavenais pārinieks kādā sarunā, ko es viltīgi izprovocēju, apliecināja, ka arī viņš zināmā augstumā divas reizes redzējis "māņu tēlus", kurus, protams, tūlīt izmetis no galvas kā bīstamu uzmanības traucēkli. Zināju, protams, ka līdzīgus psihes traucējumus jūt arī citi alpīnisti, jo retināts gaiss kairina receptorus. Neviens gan nemācēja paskaidrot, kāpēc, kāpjot augstāk, tādas blakus parādības netiek novērotas, bet tikai trīs kilometru augstumā. Kolēģus pārāk neiztaujāju, lai neradītu liekas aizdomas par manu psihes labilitāti. Dzeltenpelēko akmentiņu Daiga iesaiņoja neilona maisiņā un piešuva manai alpīnista vestei. Iestāstīju, ka tas ir amulets, kas novērš briesmas. Patiesībā arī manas domas bija noskaņojušās šādai māņti​cībai. Kalnos alpīnistu psihe un savstarpējās attiecības kļūst citādas nekā ikdienā. Brauciens uz kalniem, palīgu nolīgšana, bāzes nometņu rūpes un nepārtrauktā augšupejas doma cilvēku pārvērš. Sirds dreb aiz nepacietības un reizē aiz bailēm par grūtībām un risku, bet tas viss tiek noslēpts dvēseles dziļumā. Pāri citām īpašībām izvirzās akurātība, nesteidzība, pieredzē gūtā rutīna un lietišķums. Pēdējā lielā bāzes nometnē trīs kilometru augstumā virs jūras līmeņa notika aklimatizēšanās augstumam - apstāšanās uz trīs die​nām. Nepacietīgos tāds gausums mocīja, bet reizē disciplinēja. Man šī apstāšanās toreiz bija gaužām noderīga. Sarunāju ar šerpām - nastu nesējiem indusiem kopēju gājienu uz tibetiešu mūka mājokli, kas atradās, kā šerpas apgalvoja, pusdienas gājuma attālumā. Ķirsons pret to neiebilda. Pēc piecu stundu gājuma nonācām pie mūka būdiņas. Svētais vīrs par apmeklējumu neizskatījās sajūsmināts, jo bija iztraucēts tieši meditācijas brīdī. Indusi vairākas reizes viņa priekšā dziji palocījās un teica dažus vārdus savā valodā. Šķiet, lūdza piedošanu par traucē​jumu. Arī es paklanījos, uzlicis labo roku uz krūtīm.


Tibetieša izturēšanās kļuva laipnāka, kad no azotes izvilku amuleta maisiņu ar akmentiņu un pasniedzu šim sentautas svētniekam. Vēl vēlīgāks mūks kļuva, kad pastāstīju, ka akmeni aplūkojis un pētījis viens no gudrākajiem latviešu zinātniekiem - Indrāns. Indrān, - svētais vīrs domīgi atkārtoja un jautāja: - Kā tevi pašu sauc? - Kruss, - atbildēju. - Ar ko tu vēl vari apliecināt? - viņš jautāja. Saruna, protams, notika angļu valodā. Šerpas tulkoja. Šis kristāls ir runājošs, - es teicu, rādīdams uz akmeni. - Tikai iepriekš jāpatur saulē. - Par ko tas stāsta? - Par senu nelaimi, kas nākusi no debesīm. - Tu pats to dzirdēji? - viņš jautāja, cieši raudzīdamies man acīs. -Jā. Pats dzirdēju un redzēju, - es apliecināju. - Dzirdēji ar ausīm un redzēji ar acīm? - mūks neatlaidās. - Nē, - es samulsis nomurmināju. - Kā tad tu uzzināji? - mūks tincināja. -Atcerējos… tas ir, šķita, ka zinu. Mūks spēra soli man tuvāk un pēkšņi bargā balsī teica skaidrā angļu valodā: - Tev par to būs jāklusē! Brīdi klusēju. Tāda prasība likās pārspīlēta, tāpēc, ar pirkstu rādī​dams uz kristālu, jautāju: - Vai viņi vēlas klusēšanu? Šoreiz kādu brīdi ar atbildi kavējās mūks. - Prāta dārgumi jāsargā no izpostīšanas, - viņš teica. - Cik ilgi? - es neatlaidos. - Līdz laikam, kad cilvēks kļūs redzīgs un dzirdīgs. Tas šķita pretrunīgi, tāpēc sacīju: Varbūt bez šiem dārgumiem cilvēki uz mūžu mūžiem paliks ne​dzirdīgi un neredzīgi. Tibetietis neatbildēja. Izskatījās nogrimis dziļās pārdomās. Pēc brīža pamāja vienam no indusiem un viņi abi iegāja svētā vīra miteklī. Tā bija maza, no baļķiem guļbūvē celta mājiņa, uz pusi mazāka nekā latviešu lauku pirtiņas. Man prātā iešāvās doma: "Kā gan baļķi dabūti te augšā uz klints, ja nekāds braucamais ceļš šurp neved?" Drīz mūks iznāca no būdiņas un, pamājis man ar roku, teica, šķiet, angliski: - Ejam! Gājums veda uz klints otru pusi pa šauru, riskantu taciņu, kas pirmajā mirklī likās bīstama, bet ejot izrādījās viegla un droša. Priekšā ceļu aizšķērsoja augsta, stāva un gluda klints. "Cieta," uzmetis acis, nospriedu. "Tādā iedzīt atbalsta ķīli praktiski nav iespējams." Neredzēju iespēju pārvietoties vēl kaut kur tālāk. Pēc mirkļa sapratu, ka esmu kļūdījies. Izrādījās, ka klints nebūt nav stāva, bet lēzena. Zem tās puskilometra tālumā auga skrajs egļu mežs, kādi izskatās visi sku- jukoku meži, no augšas raugoties. Savādi likās vienīgi tas, ka koki krietni noliekušies uz gludās klintssienas pusi. - Vai šo klinti saule apgaismo? - pašam negaidot, paspruka jautā​jums. - Tikai piecas dienas vasaras vidū pirms rieta, - mūks atbildēja tik ātri, it kā visu laiku tādu jautājumu būtu gaidījis. - Hmm, - pie sevis norūcu. Patiešām dīvaini, ka viņš to tik labi ievērojis. Tajā pašā laikā man šķita, ka tā nav taisnība. Kā tas varēja būt, ka tropiskā saule, kas vasarās te stāvēja gandrīz zenītā, no augšas neapgaismoja tik slīpu klintskrauju?


Pārgājiens pāri klintij beidzās. Bijām nonākuši klinšu spraugā, kas tālāk pārgāja alā, kuras ieeju no visām pusēm sargāja nepārvaramas pārkaru kraujas simtiem metru augstumā un platumā. Ieejot alā, mūks paņēma mani aiz rokas un veda. Pēc vairākiem pagriezieniem sākās straujš kāpums lejup. Uzmirdzēja spožāka gaisma, un pretī sāka plūst remdens, pēc svaiguma un ūdens lilijām smaržojošs gaiss. Tas mani varen izbrīnīja, jo kalnu alās gaiss parasti ir sasmacis, ož pēc pelējuma, labākā gadījumā pēc kaļķiem vai sāļiem. Un no kurienes gaisma? Pēc dažām minūtēm gaisma kļuva krietni spoža, bet izskatījās tik nereāla, ka neviļus aptaustīju alas ne visai līdzenās sienas, kuras tā apspīdēja vienmērīgi un bez ēnām. Pēc tam aptaustīju savu alpīnista mugursomu, pārliecinādamies, ka notiekošais ir īstenība. Jā, tā bija īstenība. Tomēr nesapratu, no kurienes nāk dienasgaisma, ja virs mums bija vismaz puskilometru biezs klinšu masīvs. Pagājuši vēl soļus divdesmit, atradāmies apmēram trīs simti metru garā un piecdesmit metru platā ielejā, kuru dāsni apmirdzēja pēcpusdienas saule. Neliela strautiņa krastā zaļoja zāle un auga koki. Gaiss bija krietni siltāks nekā ārā pie mūka būdiņas. - Ejiet turp! - tibetietis teica un rādīja ar roku. - Atlaidieties zālītē blakus klintij un aizveriet acis. Man nemaz nevajadzēja aiziet līdz klintij un aizvērt acis, kad nokļuvu "mirāžas" skatu lokā. Tāpat kā pirmo reizi, kad to skatīju, turēdamies pie stāvās, saules apgaismotās klints trūcīgajiem izciļņiem savus simts kilometrus no šīs vietas, arī šoreiz pirmā doma bija, ka vīzija un balsis nāk no mugurpuses vai no sāniem. Neviļus palūkojos visapkārt un pamanīju, ka saules gaisma staro ne no debesu zilgmes, bet no blīvas, līdzenas klints, kas veidoja ovāli ieslīpus griestus ielejas, pareizāk alas visā platumā. Izbrīns bija tik spējš, ka uz mirkli pieklusa "atmiņu" tēli. "Kā te varēja iespīdēt tik skaidra, spoža saules gaisma, ja ieleja nebija aiza, bet ala?" nodomāju. Un tūlīt radās atbilde: "Pa optiskajiem vadiem skrien gaismas signāli simtiem kilometru tālu, nezaudējot nenieka no sava spožuma. Klints masīvs acīmredzot pārvērsts par gaismas vadītāju." Paša atmiņā noplaiksnījās ziņa, ko bija stāstījis tēvs, pārnācis no civilās aizsardzības mācībām padomju laikā, proti, ka atomeksplozijas šaušalīgais spožums padara uz kādu laiku caurspīdīgu pat desmit metrus biezu smilšu un betona slāni. Šis gaužām nehomogēnās vides spī- dīgums saglabājas vēl vairākas minūtes pēc sprādziena. Domājams, klinšu slānis te padarīts caurspīdīgs citā, mazāk mežonīgā veidā, turklāt iegūta uz ilgu laiku noturīga caurspīdība. Pārvarējis pārsteigumu, atgūlos zālītē un aizvēru acis. Šķita, ka mana zinātniskā apcere domās ietekmējusi "fatamorgānu", jo pēkšņi mainījās "atmiņu" raksturs un izjūtas. No mierīgā plūduma izdalījās smalka, satraukta doma par zinātņu centru, kam jāsaglabā svētumi un jānodod tie pēcnācējiem - "runājošajiem cilvēkiem". Doma pauda arī par briesmām cilvēcei, ja vērtīgās zināšanas nonāks pie tādiem, kam "slima griba", tas ir, pie "čandaliem" jeb skandālistiem, kuriem tīksmi dod sāpju un ļaunuma nodarīšana otram. Draudi mani nomāca, turklāt mana otrā jeb īstā atmiņa glabāja anekdotes par latviešu nenovīdību un ļaunvēlību pret kaimiņiem. Sarāvos no kauna par savu tautu, bet tūlīt uzplūda mierinājums: tie nav paši ļaunākie, kas par savām vājībām smejas, ļaunāki ir tie, kas ļaunumu sevī vairs pat neapjauž. Tālāk man klints neļāva prātot, jo atmiņā (nezinu, kā šo iekšējo redzējumu citādi nosaukt) parādījās operāciju zāle, dakteri un gulošs pacients. Ārsti, kurus pareizāk nosaukt par pētniekiem, ar pirkstiem pieskārās cilvēka ķermenim dažādās vietās. No pieskāriena pa nerviem pārvietojās baltas dzirkstelītes, nonākot galvā, vēderā, dzimumorgānos. Līdzi tām lēni slīdēja cipari - notiekošā eksperimenta skaitliskais veidols nesaprotamās formulās. Skaidra man kļuva vienīgi pamatdoma, ka tā var ietekmēt cilvēka genomu un cilts tālāku attīstību. Nespēja visu saprast līdz galam mani saērcināja. Nepatikā saraucu pieri. Šķiet, ka


"fatamorgāna" to juta. Norima. Atcerējos Metuzāla teikto, ka viss redzētais un dzirdētais jāpieraksta. Diemžēl rakstāmlietas atradās mugursomā. Turklāt - ko gan es prastu pierakstīt? Formulas svešā skaitļošanas sistēmā. Jā, to es te pirmo reizi pamanīju, ka "viņi" grupē skaitļus ne pa desmit, bet pa divpadsmit. Uzķēru to tikai tāpēc, ka katedrā bijām debatējuši par šo tematu, aplēsuši skaitļu neprecizitātes samazināšanas paņēmienu datorrēķinos. Pazibēja doma, ka jebkura pasaules izpēte beigās noved pie racionālākā un vienkār​šākā risinājuma. Doma tālāk neattīstījās, jo pēkšņi ūdens malā parādījās skaista sieviete vieglā tērpā, kas sedza kailumus ne vairāk kā mūsdienu sievietēm pludmalē. Pēc ārējā izskata tā līdzinājās mūsdienu indietei tik pārliecinoši, ka neviļus atskatījos, aplūkoju apkārtni. Tibetiešu svēt- vīrs sēdēja strautiņa malā un nekustīgi raudzījās ūdenī. Es turpināju sekot "iedomu tēlam". Sieviete iegāja lielā ēkā ar kupolveida jumtu. Tur viņai pretī nāca vīrieši un citas sievietes, viņu bijīgi sveicinādamas. Šķita, ka neredzams stāstītājs pavēsta: "Tāda bija cilvēkdievu ciltsmāte pirms divdesmit diviem tūkstošiem gadu." Es pielēcu kājās. Manam analītiskajam prātam tas šķita par traku, nu galīgs murgs. Kā kristālā ierakstītā informācija varēja zināt, ka šobrīd pagājuši divdesmit divi tūkstoši gadu no šīs sievietes gājuma pa jūrmalu? Runātāja izteiksmē bija skaidri manāms, ka viņš domā tieši šo brīdi un mani. - Kas tevi satrauc, dēls? - jautāja tibetietis, viegli uzlikdams plaukstu man uz pleca. - Kā viņš var zināt, ka ir 1999. gads? - es sašutis jautāju. - Un kā viņš pazīst mani? -Viņš? - tibetietis jautāja. Pasmaidīja un teica: - Sapratu. Lai varētu tevi pilnībā pieņemt, aiziesim līdz tam pauguram. Palūkojos un ievēroju, ka arī to alas sienu bija skārusi saule. Pavēros debesīs. Jā, patiešām - tur bija manāms debesu apveids dīvainā reibinošā rakursā. Manāmi daži balti mākonīši un pat dažas tālu kalnu galotnes pamalē. Bija skaidrs, ka vērojošais skata punkts atrodas daudz augstāk nekā šī ieleja, tas ir, ala. Debesu zilgmi vietām aizsedza tumši, stūraini plankumi, kas traucēja arī saules spīdumam. Tos vēro​dams un iedams, neviļus iekāpu ūdens lāmā, ko veidoja strautiņa attece. Tās krastā balti sārtiem ziediem ziedēja ābele. Aptaustīju ābeles zaru. Tas bija īsts, nevis "virtuāls" kā redzamās debesis. Tibetietis apsēdās paugura malā. Es pakāpos augstāk. Arī tur zaļoja mīksta zāle un ziedēja balti dzeltenas puķes, līdzīgas margrietiņām. "Varbūt šī saulainā vieta darināta atomkara gadījumam, lai būtu priekšniekiem kur paslēpties," man galvā pazibēja ironiska doma. "Kad tā izrādījās nevajadzīga, atdota tibetiešu svēto vīru pārziņā." Tālāk nepaspēju spriest, jo prātu atkal pārņēma svešas pasaules vīzijas. Prērijā ganījās liels mežonīgu, šķiet, bifeļgovju un vēršu pulks. Turpat atradās neliela auguma ļaudis ar brūnu un dzeltenīgu sejas ādu, liekas, gani. Pēkšņi lopu baram uzbruka milzīgs zvērs ar kaķa galvu un lieliem zobiem, kas rēgojās ārpus biezajām lūpām. Ganāmpulks pajuka. Pretī uzbrucējam nostājās vienīgi kāds nikns vērsis, stāvēja, ragus svaidīdams. Diemžēl plēsoņa bija veiklāks un stiprāks. Daži spēcīgi ķetnas cirtieni, un vērsis sagrīļojās. To zvērs izmantoja, uzklupa viņam no sāniem. Upuris nogāzās. Lielzobainais tīģeris sagrāba vērsi aiz kumbra. Pēc mirkļa ragainis vairs nepretojās. Tad pie pieveiktā stepes milzeņa pienāca otrs tīģeris, acīmredzot mātīte. Abi zvēri sāka plēst laupījumu. Drīz uzradās gani ar rīkstēm un droši tuvojās zvēriem. Tīģeri pacēla galvas un nikni raudzījās uz traucētājiem, atņirdza zobus. Gani izstiepa rokas uz zvēru pusi un gāja tuvāk. Tīģeri nobijās un, nikni ierūkdamies, metās bēgt. Pēkšņi es zināju vēsturisko patiesību, ka cilvēku gara spēks vēl nesen tik ļoti nomācis šos varenos zvērus, ka draudējusi to izmiršana, tāpēc viņi nolēmuši skaistos un varenos dzīvniekus


aizsargāt un barot. Gani ar tādiem kā plazmas nažiem ātri sagrieza zvēra pieveikto vērsi gabalos. Vairākus lielus gaļas klučus aiznesa tīģeriem, kas tupēja krūmājannalā un gaidīja. Zvēri paspēra dažus soļus pretī, ar ķepām veikli satvēra pasniegto baribu, atkāpās atpakaļ, apgūlās un notiesāja, pateicīgi kustinādami garās astes. Cilvēki lielo zvēru priekšā izskatījās mazi kā spēļu ķipari. Iespaids tāds, ka peles barotu un dresētu kaķus. Tēma ar šo "cirkus numuru" un dabas aizsardzību šķita gluži mūsdienīga, notiekoša kaut kur Indijā, tāpēc maz izbrīnīja. Apsēdos mūka norādītajā vietā un aizvēru acis. Apkārtne satumsa. Uzmirdzēja zvaigžņota debess, nedaudz svešatnīga. Uz tās fona kā milzīgs pusmēness spoži blāvoja liela zilgana planēta, apgaismota no kreisās puses. Atkal kaut kur "atmiņā" atskanēja jau dzirdēta balss, kas pavēstīja: "Tāda izskatījās Zeme piecas minūtes pirms katastrofas. Asteroīdu neizdevās novirzīt vai uzspridzināt, tikai izretināt. Trieciens gan iznāca mazāk postošs, bet sasvārstīja Zemes griešanās asi. Neizdevās novērst asteroīda kodola divkāršu iekrišanu okeānā, tas radīja postošākas sekas nekā tad, ja debesu vielas drupačas nokristu mazapdzīvotā kontinentā. Ir darīts viss iespējamais, lai katastrofu pārciestu cilvēki, dzīvnieki un citas bioloģiskās būtnes, lai izdzīvojušie veidotu jaunas ciltis un atplauktu jauna civilizācija, nezaudējot saikni ar mūsu, tas ir, bijušo gaismas valstību. Šīs ziņas jums sniedz viedo ļaužu jeb cilvēkdievu grupa, kurai dots uzdevums palikt ārpus Zemes atmosfēras. Pa mūsu lidojošās mītnes logiem jūs patlaban vērojat Zemi minūti pirms kata​strofas…" Es neviļus palūkojos pulkstenī. Uzņēmu laiku. Nodomāju: "Vai tiešām "mirāžā" minūte tikpat gara kā mums? Kā viņi to zina? Un varbūt viss ir veikla fikcija? Tikai kāpēc, kāpēc tieši mani viņiem vaja​dzētu mānīt? Un kas to dara?" Jutos kā slazdā iedzīts zvēriņš, ar kuru rotaļājas nezināmi vareni spēki. Gribējās bēgt projām, bet nespēju paspert ne soli. Pazīstamā balss atkal noskanēja "atmiņā": "Palūkojieties uz zvaigznēm Celsi un Elsi, skatieties, kā asteroīds, izkliedēts lodīšu vēdekļa veidā, saules staros mirdzēdams, tuvojas Zemes atmosfērai. Lūk, uzliesmojums!" Balss apklusa. Asteroīds spoži uzliesmoja. Aiz tā palika aste, kas lēni dzisa. Man šķita, ka salīgojas Zeme, gaisu piepilda dobja gauda un birstošu akmeņu troksnis. Mūs bija sasniedzis triecienvilnis, pārvietodamies pa Zemes garozu ar ātrumu trīs kilometri sekundē. Iebaurojās vērši, ieblējās āži, ierējās suņi. Neviļus ķēros pēc balsta pie klints sienas un… attapos. Reportāžu par kataklizmu acīmredzot bija pār​ņēmusi kāda uztveres stacija uz Zemes. Tibetietis vērīgi mani nopētīja. Lēni piecēlās, nāca klāt un teica: Dēls, tu tas esi. Šie vārti tev, Indra-Krus, būs atvērti. Liela laimīga inkarnācija. Nepiederīgajiem te nav ko meklēt. Es tibetieša priekšā dziļi paklanījos, lai gan nekādu sajūsmu par savu sevišķumu neizjutu. Piedzīvotais šķita rotaļīgs, ikdienai nederīgs, pat traucējošs. Vārdu sakot, mani nebija atstājis tā saucamais veselais saprāts. Zināju, ka līdz tumsai jānokļūst atpakaļ bāzes nometnē, kur gaidīja "nejūtošie" jeb "nerunājošie" cilvēki ar visu šīszemes reālo ikdienu. Ko man varēja dāvāt pazemē ierīkotais Ēdenes dārzs? Ko varēja palīdzēt mana spēja uztvert klinšu valodu? Tas viss draudēja tikai sarežģīt dzīvi, uzlikt jaunus, nezināmus pienākumus, radīt risku nonākt pie Metuzālam līdzīgiem dīvaiņiem, par kuriem sabiedrība klusībā iecietīgi smīkņā, izjūtot līdzcietību kā pret labdabīgiem prāta vājiniekiem. Smagās domās nogrimis, ar apdullušu un sāpošu galvu sekodams mūkam, pašam nemanot, biju iznācis no alas. Klints siena, gar kuru veda mūsu taka, atkal šķita nepārvarami stāva un gluda, bet,


tuvāk pieejot, bija redzams, ka tā nosveras slīpumā. "Gravitācijas anomā​lija," es nodomāju. "Kaut kur Amerikā arī esot līdzīgs acu apmāns: strauts gar ceļa malu tekot pret kalnu. Varbūt tur tuvumā arī atrodas kāds Ēdenes dārzs?" - Vai pēc atgriešanās no kāpuma kalnā es drīkstēšu apmesties tajā alā un pastrādāt? - jautāju, kad tuvojāmies mūka būdiņai. - Tu esi cilvēkdievu inkarnēts, tāpēc tev atļauts viss. Tomēr labāk būtu, ja to darītu nākamreiz, kad būs sagatavoti palīgi. Es atviegloti uzelpoju. Uzņemties vienam visu pagātnes notikumu smagumu uz saviem pleciem šķita pārlieku grūti. Jums šobrīd, lasot te uzrakstīto, nav iespējams priekšstatīt manas izjūtas. Jūs tirda un iepriecina ziņkāre, blakus vīpsnā neticība, nekas cits jūs nesatrauc, bet es biju iekšā pašos notikumos. Pie būdiņas zemē sēdēja mans pavadonis induss un gaidīja. Viņš palūkojās rokaspulkstenī un piecēlās, lik​dams saprast, ka laika maz, tāpēc tūlīt jādodas atpakaļceļā. - Pagaidi! - teica tibetietis un iegāja namiņā. Drīz viņš atgriezās un iedeva zīda drēbes maisiņu, kurā bija iesai​ņotas trīs lodītes. - Glabājiet! Tās jums noderēs, - viņš sacīja. - Akmentiņu paturēšu zināšanai pārjums. Esmu viens no divdesmit divus tūkstošus gadu ve​ciem senatnes cilvēkiem. Mans vārds ir Mants. - Pateicos! - es atbildēju. Biju tik pārsteigts, ka nespēju pat brīnīties. Ceļu atpakaļ veicām ātrā solī. Pārnācis bāzes nometnē, ievēroju, ka nav ne noguruma, ne galvassāpju. Kalnā kāpšana veicās labi. Pēc septiņu tūkstošu metru augstuma sasniegšanas palikām divi ar Robertu. Pēdējos trīssimt metrus viņš kāpa viens. Es taupīju spēkus atpakaļceļam. Jutos labi, bet augstuma eiforijai labāk neticēt. Kad tuvu kalna virsotne, cilvēks sāk justies visvarens, neviļus atslābinās, var zaudēt uzmanību un īsto priekšstatu par savām spējām. Virsotnē, kas izrādījās samērā līdzena un ērta atpūtai, Roberts tomēr palika tikai pusstundu, lai atgultos, atslābinātos un pavērotu vareno kalnu panorāmu saules apmirdzētos tālumos. Protams, pūta, kā aizvien, ass, ar skābekli nabadzīgs vējš. Iespraudis klints spraugā Latvijas karodziņu un nofotografējis to uz citu augstkalnu fona, meistars devās atpakaļ. Es viņu pacienāju ar diviem malkiem izkausēta sniega ūdens un ar šokolādi. Klusējām. Runas lielā augstumā ir lieka spēka izšķiešana. Viņa acīs izlasīju izbrīnu, kāpēc neesmu kāpis līdz galam, neesmu alcis būt šīs grūtās virsotnes iekarotāju nelielajā, lepnajā pulkā. Nevarēju paskaidrot, ka man liktenis uzticējis kādu citu, daudzkārt nozīmīgāku virsotni, tāpēc zudusi patika uzvarēt, izvirzīties, jūsmot. Sapratu, ka šīs gara virsotnes sasniegšanas pienākums reizē ir tik svarīgs un nomācošs, ka visi mani gara spēki jātaupa šim "kāpienam", kas pats un tā mērķis ir neziņas miglā tīti. Atgriezies mājās, kādu laiku atpūtos, centos aizmirst dīvainos piedzīvojumus un redzējumus. Pašam reizēm šķita, ka tas ir bijis sapnis, nevainīga kalnu mirāža, jo nekas no piedzīvotā nesaistījās ar realitāti. Pēc pāris mēnešiem, vēlreiz visu bezkaislīgi apsvēris, nācu pie slēdziena, ka savādās atmiņu ainas un reālais alas apmeklējums tomēr nav izdzēšams no manas dzīves kā nebijis. Man taču bija reāls pierā​dījums - lodītes. Sāku pētīt šo problēmu ar zinātniekam raksturīgām metodēm, pārskatīju visu pieejamo informāciju par neparastām dabas parādībām, neparastām cilvēku spējām, par ignorētiem arheoloģiskiem atradumiem un aizmirstiem senrakstiem. Diemžēl izšķirošu pierādījumu par "mirāžas" iespējamo reālo pamatu atrast neizdevās. Pastāvēja tikai varbūtība, kuru, protams, nekādi nevarēja


noliegt, nepārkāpjot kāda gudra zinātnieka doto bausli, kas skanēja: "Zinātnieks, kurš par kādu novērotu parādību apgalvo, ka tā nav iespējama, nav īsts zinātnieks. Pasaules izzinātā daļa ir niecīga, bet neizzinātais - bezgalīgs. Turklāt neizzinātais atrodas tepat mums blakus, pat tava pirksta galā." Daudzpusīgā pētniecība, protams, prasīja laiku, enerģiju un naudu. Manas savādās intereses nevarēja palikt citiem neievērotas. Modās bažas, ka kolēģi uz mani drīz sāks raudzīties tāpat kā uz Metuzālu, sak, Dieva dots cilvēciņš. Kā lai nebrīnās, ja fiziķis sāk pastiprināti interesēties par aizvēsturi, par ūdensplūdiem, kas apcerēti daudzu sentautu rakstos un leģendās, par Sibīrijā atrastiem ledū iesalušiem mamutiem, par mušu, odu un baktēriju spējām pārnest cilvēka gēnus, par pastip​rinātas radiācijas apgabaliem Indijā, Ķīnā, Āfrikā, Klusā okeāna salās? Dažbrīd likās, ka cīnos kā Donkihots ar vējdzirnavām. Turklāt man nebija palīga, kam izkratīt sirdi, dalīties šaubās un bailēs par savu ga​rīgo līdzsvaru. Aizgāju pie psihiatra un citiem ārstiem. Pagājušajā vasarā izlēmu griezties pie saviem radiniekiem juristiem Gvido un Ivara Krusiem, kuri kļuva par manām uzticības personām un padomdevējiem. Bet ar to šaubas nebeidzās. īstam psihiski slimajam, kas apsēsts ar kādu uzmācīgu ideju, ir vieglāk, jo viņš nešaubās par sevi, nebaidās par sabiedrības reakciju un ģimenes labklājību. Mans prāts bija neparasti skaidrs un kritisks, bet, lai gūtu pilnu skaidrību, vajadzēja vēlreiz nokļūt Himalajos. Diemžēl slavenais pārinieks Ķirsons bija izvēlējies kalnu virsotnes citās zemēs, Himalaji viņu vairs neinteresēja. Šķiroties iedrošinājos vēlreiz pajautāt, vai viņam, kalnos kāpjot, nav gadījies redzēt mirāžas. - Kad jākāpj, tad nekādiem ķiņķēziņiem nepievēršu uzmanību, - Roberts strupi atbildēja. Tāda atbilde vēlreiz apstiprināja, ka arī viņš ir redzējis kādus ķiņ- ķēziņus, tikai nevēlas par tiem runāt. Kā zināms, pēdējā Himalaju ekspedīcijā piedalījos kā pavadonis, citu kalnā kāpēju atbalstītājs un piepalīgs, jo citādi nokļūt šajā augstkalnē nebija iespējams. Vairums latviešu alpīnistu bija apsēsti ar iedomu iekarot pēc kārtas visu kontinentu augstākās virsotnes. Apsēstība gluži kā infekcija ir lipīga. Bet tā varbūt bija labāk, sabiedrība mazāk ievēroja manu pazušanu. Dodoties ceļā, neloloju cerības sastapt to pašu mūku vai kādu no viņa līdziniekiem, jo mūsu ceļa mērķis atradās vismaz simt kilometru attālu no tās vietas, kur biju ticies ar viedo sencilvēku un skatījis alu ar teiksmaino apgaismojumu. Drīzāk jutu tādu kā pienākumu atgriezties novadā, kurā rodamas tik neparastas dabas parādības. Grāmatās bija rakstīts un citi alpīnisti stāstīja, ka indusu nesēji jeb šerpas par svēto garu mājokli uzskata visu Himalaju masīvu. Tāpat kā toreiz, apstājāmies apmēram trīs kilometru augstumā. Tā kā mans pienākums bija pareizā ceļa izvēle ekspedīcijai, es rīta agrumā, kad pārkares un kupenas labi izgaismojās, nostājos uz tuvējā klints raga un ar binokli vēroju mūsu iecerētā kāpuma ceļu galvenajā smailē. Grasījos griezties atpakaļ, kad pēkšņi izjutu tīksmu vēlēšanos paklaiņot tālāk gar stāvās klints sienas malu pa šauru taku uz tuvējās aizas pusi, kur, pēc visa spriežot, vajadzēja būt strupceļam. Tur, aiz nākamās klints pārkares, tomēr taka pa dzegas virspusi veda tālāk un pazuda aiz asas šķautnes. Kad piegāju pie pagrieziena, pavērās skats uz savus desmit divdesmit soļus platu līdzenu laukumu, kura tālākajā galā stāvēja… no baļķiem celta būdiņa, gluži tāda pati kā pirms gada redzētā tibetiešu mūka mītne kalnu masīvā citviet. Pats dīvainākais, ka es par to nemaz nejutos izbrīnījies. Kad atrados dažus soļus no būdiņas durvīm, tajās parādījās cilvēks un sveicināja, it kā mani gaidījis. Augumā viņš bija, šķiet, mazāks par toreiz satikto "tibetiešu mūku". Sejas veidojums bija vairāk līdzīgs japāņiem vai indiešiem nekā tibetiešiem.


- Paldies, ka atnācāt! - teica svešinieks, šķiet, nepazīstamā valodā, bet es viņa domu sapratu pilnīgi skaidri. Tas bija tik dīvaini: dzirdēt cilvēku runājam svešā mēlē, tomēr visu saprast. Bērnībā bija gadījies novērot, ka mēs, bērni, tā uzminējām cits cita domas, bet pieaugušam man nekas tamlīdzīgs nebija atgadījies. Indusam bija tumša dzintara krāsas sejas āda, viņš bija ģērbies brūni ģērētas kazas ādas puskažo​ciņā ar spalvu uz iekšu. Sveicinoties viņš roku nesniedza, bet, piespiedis plaukstu krūtīm, paklanījās pēc indiešu paražas. Ievēroju, ka ap kreisās rokas dilbu viņam bija apsiksnots paliels rokaspulkstenis bez ciparnīcas. - Piedodiet par traucējumu! - viņš atvainojās, it kā būtu ieradies pie manis, nevis es pie viņa. Es jūs ilgi neaizkavēšu. Zinu, ka jums rīt jākāpj smailē… Bet varbūt jūs vēl pārdomāsiet? - Kas jūs esat? - man pēkšņi paspruka jautājums latviešu valodā. Grasījos atkārtot angliski, bet induss pasmaidīja, kā atvairot pacēla roku un atkārtoja latviešu vārdus: - Kas jūs esat. - Un, domīgi pagrozījis galvu, piebilda: - Kā sazarojusies valoda! - Tad, it kā kaut ko aizmirstu atcerēdamies, turpināja: - Tam, ko es teikšu, jums būs grūti noticēt. Esmu Aiva Uns, divdesmit vienu gadu tūkstoti vecs kalvāks. Es pētoši uz viņu nolūkojos. - Es nemānos, - viņš atbildēja manam domās izteiktajam jautājumam un turpināja: - Jūsu pārsteigums liecina, ka labāk tagad vēl par to nevienam liekam nestāstīt. Vēlāk, kad pienāks laiks… - Kādā valodā jūs runājat? - es jautāju. - Pēc jūsu vēstures skatījuma, manas valodas skaņas ir vidū starp vecsenēģiptiešu, šumeru un ķīniešu valodām. Šo kopējo valodu zināja gandrīz visas attīstītās cilvēku ciltis uz zemeslodes. To pateicis, induss pieskārās pulksteņveidīgajam aparātam sev uz rokas. Man kļuva neparasti viegli, uzplūda zilgana migla, kurā pazuda apkārtne. Kad tā noskaidrojās, mēs abi stāvējām pie kādas alas ieejas. No tās uz sāniem, augšu un uz leju stiepās vienlaidu gluda klints. Mēs stāvējām uz pašas dzegas malas, bet es jutos pilnīgi droši, it kā mūs turētu kāds pārdabīgs spēks. Eja bija apgaismota. Par to, ka dienasgaisma spīd cauri klintij, es vairs nebrīnījos, jo reiz jau to biju piedzīvojis. Jutos pārsteigts tikai tad, kad iegāju indusa mītnē, kas bija ļoti līdzīga jau kādreiz redzētai. Apmēram trīs simti metru garai un piecdesmit metru platai ielejai (alai) pa vidu tecēja strautiņš, krastos zaļoja zāle, auga banāni un citi augļi kokos, šķiet, bija arī kāda ābele ar āboliem. Spoži rīta saules stari plūda šurp no nezināmiem augstumiem pa "stikla šķiedras kabeli". Zālāja malā klintīs tumsēja krēslainas sānu ejas, kas veda tālāk kalna masīvā. Kad pirms gada tibetiešu mūks - Dievs vien zina, kas viņš īstenībā bija, - mani ieveda līdzīgā brīnumalā, es aiz pārsteiguma biju zaudējis spēju spriest un jautāt. Nu jutos drošāk. - Vai šī ir paradīze? - zobgalīgi jautāju. - Nē, - indietis nopietni atbildēja. - Tā ir mūsu paslēptuve. Lūdzu, atgulieties uz šī matrača. Es jūs izmeklēšu. Es atlaidos, kā prasīts, mīkstā, ērtā, no niedrēm pītā guļvietā, zem kuras tikšķēja kluss modinātājpulkstenis, acīmredzot kāds mēraparāts. Nebija pagājusi pat minūte, kad induss paziņoja: - Tas ir viss. Pateicos! Ceru, ka jūs būsiet mums noderīgs. Atkal jutos apjucis. Nepajautāju, uz ko esmu pārbaudīts. Mani acīmredzot vadīja sveša griba. Drīz iznācām no alas. Vēl pēc mirkļa atradāmies pie guļbūvē celtas kazu ganu būdiņas. Tur savādais, ar īpašiem aparātiem apgādātais vīrietis, kas uzdevās par neticami vecu, lai gan izskatījās pēc cilvēka pusmūža gados, man teica: - Pierādījumam un glabāšanai jums tika iedotas tīrstruktūras lodītes, kurās ar kristālrezonatoru


ierakstītas cilvēces visas galvenās zināšanas par telpu, svaru un saprātu. Tās spēs caurskatīt jums līdzīgie, kad būs beidzies ļaunuma laiks. - Kad ļaunums beigsies? - man neviļus paspruka jautājums. - Pavisam drīz. - Jūs esat Dievs? - Nē. Esmu cilvēks, tikai nedaudz citāds nekā jūs. Kaut kā skumīgi uz mani palūkojies, viņš atkal salika rokas indiešu sveicienam, acīmredzot gatavodamies atvadīties. - Uz redzēšanos! - es teicu un pagriezos, lai dotos atpakaļ uz no​metni. Pagaidiet! - viņa balss skanēja valdonīgi. Tas ir, viņa doma bija valdonīga. - Jums jāiet citur. Vai redzat lejā zaļo telti piecsimt soļu no mums, tur, platās klints pakājē? - Viņš norādīja ar roku. Es palūkojos. Teicu: -Jā. Redzu. Tur tevi gaida tava laika cilvēki. Ej pie viņiem un strādā. Tu būsi mūsu sūtnis, cilvēks, ko mēs viņiem apsolījām. Lai tev veicas! Grasījos viņam jautāt, kas man tur jādara, bet induss jau bija pa​griezies un gāja projām gar klints sienu, tikko jaušamas zilganbaltas gaismas apmirdzēts. Teltī satiku trīs īpašās laboratorijas darbiniekus. Mani ieraugot, viņi izskatījās nobijušies un arī vīlušies. - Jūs taču esat alpīnists? - vecākais jautāja angliski. - Esmu alpīnists, - apliecināju. - Kāpēc jūs ieradāties pie mums? - Man ir ziņas, ka jūs mani gaidāt, - teicu un pavīpsnāju. - Jūs? - viņš brīnījās. - Jā. Būšot kopā jāstrādā. Tādu pienākumu man uzlikusi daba un cilvēki no kalniem. - Vai tā ir parole? - vecākais jautāja. - Ir vēl citas pazīšanās zīmes, - es atbildēju. - Vai jūs tūlīt pārnāksiet pie mums? - Tūlīt, - es atbildēju. - Tikai nodrošiniet sakarus, lai varu palūgt atgādāt manas mantas. Šie cilvēki nebija zinātnieki, bet tehniskie izpalīgi, iespējams, tīši sameklēti truli ļaudis ar pazeminātu auru, jo, sarunājoties ar viņiem, man neradās viegli pacilājošs saskares un saprasmes prieks, kādu izjutu, runājot ar Jāni Indrānu un citiem zinātniekiem, pat ar Metuzālu. Turklāt mēs sapratāmies ne visai veiklā angļu valodā. Tomēr vienā ziņā viņi bija lieliski: ticēja visam, ko es teicu, un ne par ko nebrīnījās. Tikai vēlāk uzzināju, ka šādu izturēšanos nosaka Stīvena Smita insti​tūta dzelžains uzvedības priekšraksts - pieņemt par patiesību visu, kamēr nav pierādīts pretējais. Kad stāstīju par tikšanos ar savādo indusu, viņi jautāja, vai tas, pēc manām domām, nav citplanētietis. Atbildēju to, ko biju uztvēris un sapratis. - Nē. Manuprāt, viņš ir sens Zemes iemītnieks, bet ar īpašām, mums nepazīstamām spējām un zināšanām. - Vai tiešām viņš jūs sūtīja pie mums? - vecākais pirmo reizi izrādīja šaubas par iepriekš teikto. - Sūtīja strādāt, - es apliecināju. Tomēr viņi, šķiet, vēl kaut ko gaidīja. Tikai nākamajā dienā, kad biju izstāstījis gandrīz visu par savām vairākkārt skatītām vīzijām,


tomēr par alām neko neizpauzdams, vecākais sazinājās ar centru un saņēma norādījumu steidzīgi nogādāt mani parapsihologa Vernera Saraika īpašās laboratorijas rīcībā. Telts tika nojaukta, atlidoja helikopters un aizveda mūs uz kādas palielas pilsētas nomali, kur atradās Laboratorijas nodaļa. Pirmās dienas man neko neprasīja, neko nelika darīt, ļāva brīvi staigāt pa pilsētu. Sapratu, ka mani novēro un pārbauda, jo nodaļā, kā jutu, atradās dažādi man līdzīgi "pacienti". Par to drīz vien pārliecinājos, kad iznāca tuvāka saskare ar viņiem. Pārsteidza tas, ka visiem šiem cilvēkiem bija kaut kāda attāla, vārdos neizsakāma līdzība ar "mirāžās" skatītiem ļaudīm. Vēlāk uzzināju, ka manu gājumu pa palātām pētnieki novērojuši monitorā, uztvēruši ar īpašiem detektoriem un ziņas par kustībām un reakcijām nosūtījuši centram. Ēdienreizēs mēs visi satikāmies kopējā telpā, kurai blakus citā ēkā atradās biljarda, boulinga, kerlinga, vingrošanas un citu sporta nodarbību zāles, arī datoru kabinets, bibliotēka un pat neliels peldbaseins. Tur sportoja un zinības apguva ne tikai pētnieki, bet arī citi tādi pētāmie kā es. Ar dažiem pētniekiem un "pacientiem" jeb klientiem es ātri sadraudzējos, bet bija arī tādi, kas iedvesa nepatiku. Tādu izjūtu pazinu. Studiju gados, braucot piepilsētas vilcienā, nereti mainīju sēdvietu vai pat pārgāju uz citu vagonu, kad tuvumā gadījās kāds nepatīkams cilvēks. Draugiem tāda vietas maiņa likās jocīga, klīrīga, bet es to uztvēru dabiski. Netīkamo cilvēku āriene ne ar ko neatšķīrās, tāpēc pārmest man "smalkuma kaiti" nevarēja. Tikai šeit īsti sapratu, ka nepatika ir dziļi motivēta cilvēka apziņā. Pēc pirmās izvairīšanās no "atgrūdošā" galdabiedra tūlīt tiku uzaicināts pie vadošā pētnieka. Viņš pārbaudīja, kā pats izteicās, manas spējas "garīgi sarunāties ar citiem indivīdiem", attieksmi pret pozitīvo un negatīvo "auru", spējas "rezonēt un rezonēties", psihes noturību pret agresiju un beigās izmeta: - Spēcīgs antikriminālpotents. Pēc šī gadījuma notika mana pirmā tiešā saruna ar galveno pēt​nieku Verneru Saraiķu. Zinātnieks jautāja, vai es vēlos piedalīties cilvēku vērtēšanā un ietekmēšanā. Atbildēju, ka tas mani neapmierina, ka svarīgāka šķiet pagātnes informācija, ko es varu sniegt kā transferts, jo šīs zināšanas var būt ļoti noderīgas cilvēces tālākā liktenī. Saraiks bija izbrīnīts, nesaprata, par ko es runāju. Izrādījās, ka mans pamatīgais stāstījums par "atmiņas fatamorgānu", ko piedzīvoju kalnos, par "runājošo" kristālu un citām vīziju lietām un izpausmēm līdz viņam nemaz nebija nonācis, iestrēdzis kaut kur birokrātijas foliantos vai noklīdis milzīgajā informācijas gūzmā, kas, kā vēlāk sa​pratu, nepārtraukti plūda uz centru no daudzām nodaļām visos pa​saules nostūros. Turklāt to slēpa arī no darbiniekiem. - Man zināms tikai tas, ka jūs esat saticis kādu sencilvēku, kaut ko līdzīgu sniega cilvēkam, Saraiks paskaidroja. Biju sašutis. - Mister Saraik, jūs esat maldināts! - es nikni runāju. - Tas nebija sniega cilvēks, bet moderns džentlmenis, kas pārvaldīja augstu tehnoloģiju, cik sapratu, manipulēja ar gravitāciju un ar vēl kaut ko man nezināmu. Uzskatīju viņu par pētnieku, kurš strādā kopā ar jūsu grupu, kas atradās kalnos. Katrā ziņā viņš bija tas, kas nodrošināja manu satikšanos ar jūsu posteni zaļajā teltī, pavēlēja doties pie jums… Runāju aizvilkdamies. Bezmaz izstāstīju par alām un "indusa" fantastisko vecumu, tomēr savaldījos, jo jau dzirdēju, kā Saraiks citā mikrofonā dod pavēles saviem palīgiem pārbaudīt failu ar Himalaja posteņa pierakstiem un precīzi ziņot par būtisko. Nākamajā dienā notika pirmā ekspedīcija uz Himalaju augstkalni norādītajā apvidū. Tiku ietērpts īpašā apģērbā - kapsulā, kas helihoptera avārijas gadījumā pārvērstos par gāzes spilvenu ar


izpletni, nodrošinot vieglu kritienu pat no vairāku kilometru augstuma uz klinšu radzēm. Maniem pavadoņiem un helikoptera komandai nebija līdzīga nodrošinājuma. Sapratu, ka pēkšņi esmu kjuvis par personu zelta vērtībā. Atbildības smagums, kas līdz tam bija nomācis prātu, atslāba. To bija pārņēmuši citi. Jutos atbalstīts. Tikai otrā dienā atradām īsto transferta vietu, sauksim to par kris- tālrezonanses plūsmu. Tā atradās citur nekā pirms trīs gadiem, kad pirmo reizi "skatīju" mamutus baismīgajā ledus tuksnesī. Vieta bija krietni ērtāka. Tā kā helihopters ilgstoši nevar noturēties gaisā, bez tam tā motori nežēlīgi pļerkst, turklāt es atrados kapsulā, "redzējuma" tūlītēja fik​sēšana nebija iespējama. Atlika tikai precizēt un iezīmēt vietu un doties mājup. Nākamajā rītā piedzīvoju varenu pārsteigumu. Starta laukumā mūs gaidīja nevis helikopters, bet "lidojošais šķīvītis", proti, blāvi mirdzošs diskveida lidaparāts acīmredzot ar plazmas ģeneratoru. Tā motori nedārdēja, bet klusi sīca. Man tajā bija iekārtots atsevišķs nodalījums ar diviem automātiskiem diktofoniem un modernu datoru. Pārbaudīdams iekārtas darbību, uzsitu dažus vārdus angliski. Lieliski. Dators "piemiedza acis", kad vienā punktā kļūdījos. Biju tik priecīgs par tehnisko nodrošinājumu, ka radās rotaļīga vēlme uzsist kādus vārdus arī latviski ar visiem mīkstinājumiem un garumzīmēm, lai pārliecinātos, ka viss te tomēr nav pilnīgs. Vīlos. Rakstība nāca nekļūdīga. Programmatūrā acīmredzot bija ievadīta Tilde ar visiem kļūdu labotājiem. Rūpes par mani un pietāte pret manu mazās tautas valodu tā aizkustināja manas "buržuāziskā nacionālista" jūtas, ka, Dievs zina, aiz sajūsmas būtu nobirdinājis kādu asaru, bet apziņu pēkšņi iztraucēja gaužām spilgts senatnes rēgs: mūžamežs ar kokos tupošiem pērtiķiem. Starp tiem - viens pliks, mazs cilvēkbērns krampjaini ieķēries pērtiķienes brūnajās spalvās. Signāls bija tik spēcīgs, ka šķita - tūlīt galva plīsīs. - Klusāk! Klusāk! - kliedzu latviski. Mirkli mirga pazuda. Tad lēni atjaunojās. - Stop! - teicu starptautiskajā, tas ir, angļu valodā, kad stiprums bija kļuvis optimāls. Iesteidzās laboratorijas vadītājs. Satraukts. Nobijies. - Atvainojiet! Esmu vainīgs! Piedodiet! - viņš murmināja. - Vai jūs neesat traumēts? - Šķiet, ka neesmu nomiris, - pasmaidīdams atbildēju angliski. Nolādētie okšķeri! - šefs lādējās. - Aizmirsuši izslēgt pastiprinātāju. Viņiem arī esot gribējies kaut ko just. - Kā? Jūs spējat pastiprināt šos signālus? - es brīnījos. Jā. Tikai diemžēl izlasīt neprotam. Viņu kods nepadodas nekam. Vienīgi jūsu brīnumsmadzenēm. Vai tās nav cietušas? Jūs vēl dzirdat un redzat? Šķiet, viss ir kārtībā. Tur, - es paplivināju gaisā plaukstu ar izplestiem pirkstiem, pērtiķcilvēku bars grasās iznīcināt pirmo cilvēkbērnu kā kroplu izdzimteni… Paldies Dievam pažēloja! Vienīgi padzen no bara! Izdzen sausā, kailā tuksnesī, kur klaiņo šakāļi un leopardi. Pag', puskaila pērtiķmeitenīte skrien viņam pakaļ, vēlas glābt, palīdzēt, ziedoties… Tas noticis pirms daudziem miljoniem gadu… - Kā jūs to redzat? - brīnījās jauns puisis datorists. It kā atcerētos senas, bet labi atmiņā saglabātas balsis un ainas, it kā tās kādreiz būtu piedzīvojis, - es paskaidroju. - Līdzīgi kā sapnī? - viņš taujāja. - Var teikt arī tā, - es apstiprināju. - Tikai, kā tu saproti, pašlaik esmu nomodā, tomēr redzu un dzirdu.


- Es arī gribu redzēt! - viņš bērnišķīgi sūdzējās. Pārējie iesmējās. Palūkojos sānu ekrānā, kas bija ierīkots loga vietā. Šāda tipa lidaparātiem acīmredzot parastā stikla logi nevarēja būt. Mēs bijām nolaidušies uz gludas klints. Pretējā nogāzē, kas bija pietiekami slīpa, vietvietām auga egļu skupsnas. -Esam nosēdinājuši jūs desmit arpustūkstoš pēdu augstumā… - iesāka ziņojumu lidaparāta komandieris. Un turpināja: - Atvainojiet! Trīstūkstoš simt metru virs jūras līmeņa Himalaju nogāzē. Domājams, neviens mūs nenovēro, tāpēc lidaparāts var te uzturēties neierobežoti ilgi. - Vai drīkstu stāstījumu par redzēto ierunāt latviski? - jautāju angļu valodā. - Kā jums ērtāk, - atbildēja datoriķis. - Tā vēl labāk, - piebilda laboratorijas vadītājs. - Mazāk ziņkārīgo spēs atšifrēt un saprast. Okšķeriem svarīgi šķiet tikai teksti angļu vai vācu valodā. - Vai šī informācija tik slepena? - es jautāju. - To iepriekš nevar zināt, - skanēja atbilde. Mums sarunājoties, informācijas plūsma aprima. Domāju, tas ir tāpēc, ka sarunu troksnis to nomāc, tikai vēlāk pamanīju, ka informācijas plūdums jutīgi pakļaujas manām vēlmēm. Vēlāk iemācījos pat diskutēt - uzdot jautājumus un saņemt atbildes. Tas bija burvīgi! Ierunātos tekstus nodaļa nosūtīja uz Centrālo laboratoriju, kuru vadīja allaž laipnais misters Verners Saraiks. Tur teksti tika tulkoti angliski un doti man vēlreiz pārbaudīt. Pēc tam tos analizēja dažādu zinātņu pētnieki un uzdeva man papildu jautājums, lai sīkāk noskaidrotu kādu tehnisku, teorētisku vai vēsturisku detaļu. Uz šiem jautājumiem es no "informējošās klints" atbildes parasti saņēmu tūlīt, bet dažkārt notika arī aizkavēšanās. Gadījās jautājumi, uz kuriem atbildi tā arī nesagaidījām. Kopumā ieguvām samērā izsmeļošu informāciju par aizvēstures pasauli, par sasniegumiem un notikumiem, tālaika sabiedrību, tās dalījumu kārtās jeb kastās un galvenokārt par drausmīgo traģēdiju, kas skāra Zemi pirms divdesmittūkstoš gadiem. Tomēr pats brīnišķīgākais ir seno cilvēku radītais informācijas pieraksts un paši cilvēk- dievi, kas novēro Zemi līdz pat šai dienai. Bet labāk visu no sākuma un tādā kārtībā, kādā man šīs ziņas sniedza kristālisko punktu emitents (viņu formulējums) jeb, izsakoties Laboratorijas zinātnieku terminos, psi kvantos - torsionos pierakstītā informācija.


II PIERAKSTS CILVĒKA TAPŠANA "Kamēr cilvēkos saglabājās Dieva dāvātā daba, viņi ievēroja taisnīgu un it visā diženu domāšanu. Bet, kad 110 Dieva mantotā daļa izšķīda lai​cīgajā, virsroku guva ļaunums." Platons "Cilvēki attīstīja abstrakto valodu jau apmēram pirms diviem miljo​niem gadu." Paulis Anstrats "Vismaz 800 000 gadu veci ir akmens darbarīki, kurus austrāliešu paleontologi atraduši Floresas salā (Indonēzijā)… Jādomā, ka mūsu senči tur nokļuvuši ar kuģi. Līdz šim uzskatīts, ka cilvēks sācis būvēt kuģus tikai pirms 60 000 gadiem." Facts, Nr. 11/1998 "Tulumnas kalnos (Kalifornijā) 10-50 miljonu gadu vecā iežu slānī atrasti cilvēku relikti, šķēpu uzgaļi un akmens piestas." Dž. Vitnijs, Maikls Kremo, Ričards Tompsons "Atrasta 70 000 gadu veca flauta alā netālu no Indrijas (Slovēnijā), kur mituši neandertālieši." Ivans Turks "Izrādās, ka tā dēvētā Pekinas cilvēka kaulu fragmenti ir vismaz 400 000 gadu veci." APA, 02.05.1995. "Cilvēku apmešanās Āzijā datējama vismaz pirms diviem miljoniem gadu." Baseler Zeitung, 22.11.1995. Pirms sāku atreferēt sencivilizācijas gudro vīru sagatavoto izklāstu par cilvēku cilts sākotni un grūto tapšanas ceļu, atgādināšu, ka tas ievērojami atšķiras no mūsdienu uzskatiem par cilvēka veidošanos. Tāpēc vēlos vēlreiz uzsvērt, ka šīs ziņas nav mans izdomājums. Šeit, advokāta Stīvena Smita institūtā, veicot nogurdinošo pagātnes informācijas transferta darbu, esmu pilnībā pārliecinājies, cik barbariska ir mūsdienu cilvēku nevērība pret pagātnes ziņām, nevērība pret saviem sapņu un iedomu tēliem, pret nesaprotamiem faktiem. Jau bērnībā ievēroju, ka man reizēm "dzied" ausis, atrodoties noteiktā vietā un laikā. Senajos tautas ticējumos ir saglabājusies atziņa, ka auss skanēšana ziņo par labas vai ļaunas vēsts esamību, bet neko nemin par šīs vēsts saņemšanas ceļiem. Daudzi pamanījuši, ka pēc auss spindzēšanas (dažkārt skaņa ir tik smalka, ka tikko uztverama) galva kļūst neskaidra, domas maldās tālumos. Es reizēm redzēju uzbudinoši skaistā dūmakā tītas svešas pilsētas ar savādām ēkām un svešādiem stādījumiem. Kad par to stāstīju mātei, viņa teica: "Tu sapņo ar vaļējām acīm tāpat kā es. Jaunībā daudzi tā dara. Vēlāk pierod un nebrīnās." Par pierastām lietām patiešām nebrīnās. Vai kāds brīnās par to, ka ir saule, ka visiem priekšmetiem ir smagums? Māte nebrīnījās par maniem sapņu tēliem, jo viņai tie šķita pierasti, zināmi. Pasaulē ir tūkstošiem gadījumu, kad cilvēki jūt viens otru no simtiem jūdžu tāluma, redz un dzird radiniekus, kad viņus skar dziļš dvēseles pārdzīvojums vai piemeklē nāve, bet neviens nesaprot, kā šī pārraide notiek, tāpēc to nevērīgi nosauc par parapsiholoģiju un ar vieglu prātu ieskaita gandrīz vai māņticības daļā. Nav nekādu šaubu, ka mūsu tālie senči ir pasauli uztvēruši, jutuši un sapratuši citādi, nekā mēs to uztveram, tāpēc viņu vēstures at- stāsts ir citāds, nemateriālistiskāks, tajā runāts par galveno, proti, dzīvo būtņu garīgo spēju savstarpējām ietekmēm jeb suģestiju, par labā un ļaunā atzīšanas


veidošanos. Garīgi veidoli un to attiecības taču nosaka visu to, ko mēs saucam par materiālo pasauli. Proti, viela būtībā nav nekas cits kā dažādi kār​toti un kombinēti spēku un impulsu lauki. Skatot pagātni un iepazīstoties ar Stīvena Smita institūta darbu, pilns gandarījuma un prieka, atzīstu, ka te pētījumi norisinās tā, it kā viņu zinātnieki jau būtu iepazinušies ar sencivilizācijas mācībām, proti, īpaša vērība tiek veltīta suģestīvajiem laba-launa sakariem un parapsiholoģiskām parādībām. Piedodiet par zinātnisko žargonu! Centīšos paskaidrot ar piemēriem, kas man - senvēstures faktus zinošam un ASS institūta pētī​jumu skolotam - tagad šķiet vairāk nekā pārliecinoši. Divdesmitā gadsimta diktators Ādolfs Hitlers ar pusmežonīgu psihi pakļāva savai varai vienu no kulturālākajām pasaules tautām. Daudzi šī fenomena pētnieki, parastos informācijas ietekmes ceļus analizē​dami, tā arī netiek skaidrībā, kā tas bija iespējams. Ar Josifu Staļinu notika tāpat. Pat Vinstons Čērčils, par kura galvas skaidrību un aristokrāta stāju nav šaubu, atzina Staļina garīgo pārākumu. Staļinam ienākot, visi, arī viņš, aiz cieņas un bijības esot cēlu​šies kājās, jo no Staļina plūdusi īpaša cienīguma un pārākuma aura. Vai nav satriecoša pretruna? No kriminālnoziedznieka un masu slepkavas nāk īpašs pārcilvēka starojums. Tomēr tā bija patiesība. Bez tāda iespaida noziedzīgs sveštautietis nebūtu spējis turēt nešaubīgā pakļāvībā lielo un pēc rakstura nepakļāvīgo krievu tautu, spējis valdīt miljoniem ierēdņu, kuri aiz centības un vēlēšanās izpatikt barbaram labprātīgi sūtīja nāvē pat savus tuviniekus. Ar veselo saprātu tas nav izskaidrojams, atzīst pētnieki. Institūta darbiniekiem, lai arī viņu saprātu nevar saukt par neveselu, izdevies problēmu atrisināt. Tagad viņi iet tālāk - pūlas nobremzēt klaiņojošā ļaunuma izplatīšanos sabiedrībā. Iegūtās ziņas no aiz​vēstures viņiem krietni palīdzēs. Iegūstot vairāk ziņu, kā jau teicu, skumjāks top prāts par mūsu zinātnieku nevērību pret brīnumainām pasaules parādībām un noti​kumiem. Zinātne varēja ignorēt ziņas par citplanētiešiem, par lidmašīnu zīmējumiem senajā Indijā, Ķīnā, Ēģiptē, par seniem lidmodeļiem Dienvidamerikā, par dīvainiem arheoloģiskiem atradumiem, par palielinātu radiāciju Ziemeļķīnā, Klusā okeāna salās un Tunguskā, bet nedrīkstēja bez apjēgsmes atstāt faktus par Sibīrijā pirms divdesmit tūkstoš gadiem mūžīgajā sasalumā iesalušajiem daudzajiem mamutiem, kurus sals pārsteidzis pēkšņi un kuri sasalumā saglabājušies neskarti līdz mūsu dienām. Tas nav piedodams arī tādēļ, ka visām tautām Eiropā, Āzijā, Āfrikā un Amerikā ir vienādas leģendas par vienreizējiem, milzīgiem plūdiem, tiem sekojošu stindzinošu auk​stumu un saules pazušanu uz ilgu laiku. Zinot cilvēces aizvēsturi, šīs un daudzas citas neizskaidrojamo faktu pretrunas pazūd. Protams, tajā pašā laikā rodas arī jaunas. Piemēram, kāpēc pēdējos gadu tūkstošos kalnu un okeānu atšķirtām civilizācijām uz Zemes aptuveni vienā laikā radās vēlme būvēt monumentālas celtnes Ēģiptē, Ķīnā, Indijā, Anglijā, Amerikā, Okeānijā? Kas tādus ideālisma darbus mudināja, koordinēja? Ceru no senatnes gudrajiem ari šajos jautājumos saņemt paskaidrojumus. Stāsts par cilvēka rašanos ir daudz plašāks un pamatīgāks, nekā es te pierakstīšu. Pilns teksts paliks manā datorā un laboratorijā. Tā ievads bija gleznains, liecinot par seno vēsturnieku īpašo stāstījuma stilu. Lūk, pirmā rindkopa. "Viņš piedzima novakarē, kad sakustējās vēji un augstā lapotne sāka klusi šalkt. Bambusu jaunaudzē vēl valdīja miers, un garās šķēp- veidīgās lapas liecās nekustīgos lokos. Dzemdības bija vieglas kā visiem šīs sugas pērtiķiem. Vēl jo vieglākas tās bija tāpēc, ka mazulis izrādījās ļoti mazs un nīkulīgs." Jā. Tas notika pirms daudziem miljoniem gadu, kad pie debesīm dienvidu puslodē bija


uzmirdzējusi jauna, acīm nesaskatāma zvaigzne, no kuras plūda "kristālisko rezonanses impulsu" starojums. Vēl nav noskaidrots, vai tas bija nejaušs, likumsakarīgs vai apzināts un gri​bēts. Tajā laikā kādai spārnotu kukaiņu sadzeltai pērtiķienei, kā jau teikts, piedzima kropls mazulis nevarīgs un pilnīgi kails, turklāt ar tik lielu galvu, ka nožēlojamais radījums to nejaudāja pakustināt, pat guļot uz muguras. Citkārt tādus mirlīgus bērnus, kas nespēja tūlīt cieši ieķerties un noturēties mātītes spalvainajā mugurā, pērtiķi atstāja krūmos āmri- jām par barību. Šoreiz jaunā pērtiķiene iespītējās un nesa mazuli visur līdzi, pieturēdama to ar kreiso ķepu. Diemžēl plikajam izdzimtenim spalvas uz miesām neuzauga ne pēc gada, ne pēc diviem. Vienīgi uz apaļās, lielputna olai līdzīgās galvas uzmetās rets iedzeltens matojums, kas, protams, nespēja sasildīt nīkuļa miesu. Kad citi vienaudži plikuču ķircināja par viņa kailumu un neveiklību, viņš tikai klusēdams tajos nolūkojās ar savām lielajām, domīgajām acīm. Arī lielie pērtiķi jocīgo mazuli nicināja, grūstīja, bet ar laiku ievēroja, ka neveiklais plikucis ir noderīgs, jo labi jūt bīstama zvēra tuvumu, kad zvērs vēl nav ne saskatāms, ne saožams. Tad lielgalvai- nais ķipars ņēmās brīdinoši brēkāt: "Ai! Ai! Ūja! Ūja!" Šis neveikleņa iemaņas dēļ stiprie un veiklie sugas brāļi sāka viņu uzklausīt un ievērot. Gāja gadi. Bezspalvu lielgalvis paaugās, atstājās no mātes un kļuva veiklāks. Par prieku sev un citiem vienaudžiem, viņš pagatavoja liānu šūpoles. Lai pasargātu no aukstuma savas kailās miesas, viņš sapina kokā ērtu lapzaru mājokli, kurā varēja paslēpties no lietus, vēja un nakts vēsuma. Diemžēl miteklis iepatikās citiem, stiprākiem. Tie padzina vārguli un iesēdās viņa vietā. Jaunajam cilvēkam nācās taisīt sev jaunu māju. Māte centās palīdzēt, bet neprata, tikai traucēja. Citi labdabīgie vienaudži arī pūlējās, bet viņiem nepietika pacietības un gudrības. Stipra, silta ligzda padevās vienīgi cilvēkam. Viņš iemācījās darināt arī dzeldīgas nūjas, ar kurām varēja savainot pašu niknāko cilts ienaidnieku leopardu, kad tas rāpās kokā pēc pērtiķiem. Daudz ko paguva izgudrot pirmais cilvēkbērns, pirms viņu padzina no meža. Ar garām bambusa kārtīm viņš plūca pašus saldākos augļus no citādi nesasniedzamiem zariem. Ar īpašu žuburu viegli izrakņāja no zemes sulīgas saknes. Starp akmeņiem saberza riekstus, lai tiktu pie garšīgiem kodoliem. Urba piena augļus un dzēra to sātīgo baltsulu. Tā vārgulis nemanot kļuva par bara gudro, kam citi klausa. Tas, pro​tams, nepatika veiklajiem un stiprajiem tēviņiem, kā arī cilts vecā​kajam. Kādā karstā dienā, kad mežs bija izkaltis, uznāca negaiss. No zibens aizdegās krūmi. Uguns pārlēca uz lielkokiem. Sākās meža ugunsgrēks. Nāves baiļu pārņemtie pērtiķi, domāt nespēdami, bēga dziļāk biezoknī, kur briesmas draudēja visvairāk. Vienīgi cilvēkbērns izskrēja tuvējā klajumā. Kad tur uguns iemetās zālē, cilvēks brīdi to vēroja, tad strauji lēca uguns joslai cauri un atradās drošībā melnu pelnu tuksnesī, kur sarkanajam uguns pūķim vairs nebija barības. Cilvēka gudrajai rīcībai sekoja tikai daži jaunāki pērtiķi. Starp tiem nebija viņa mātes. Tāpēc lielgalvis atkal pārlēca uguns joslai, sāpīgi apdedzinādams kājas, un skrēja meklēt no uguns bēgošo ciltsbrāļu baru degošajā mežā, skaļi saukdams: "Ūja! Ūja!" Māte, māsas un citi traucās pie viņa kā vienīgā glābiņa. Tā viņš no iznīcības pasargāja pirmā cilvēka senču cilti. Diemžēl ar to viņa paša grūtais ceļš tikai sākās. Drūmajā melno pelnu klajumā kailais pusaudzis nežēlīgi sala. Neviens ar tādu plikaču kopā nevēlējās gulēt, tāpēc viņš rīta agrumā devās klaiņot uz izdegušo melnstumbru mežu, kur dažviet vēl kvēloja ogles un snaikstījās liesmas, izdvešot tīkamu siltumu. Pusaudzis ņēmās lauzt tuvējos pussadegušos zarus un mest tos ugunī, ātri apgū- dams kurinātāja gudrību. Kad pērtiķu bars atgriezās izdegušā meža melno rēgu pasaulē, cilvēks saldi gulēja pie


pusizdzisuša ugunskura, ietinies ugunī bojā gājuša leoparda ādā. Viņam blakus uz atlobītas lielkoka mizas smaržoja brūni apcepti leoparda gaļas gabali. Nākamā naktī cits leopards lavījās klāt kailmežā gulošiem pērtiķiem. Cilvēks izrāva no ugunskura sārti kvēlojošu zaru un ar to aiz​baidīja zvēru. Ugunspūķa spēku jauzdams, cilvēks centās uguni turēt pie dzīvības. Naktīs gulēja tās tuvumā, ietinies siltā leoparda ādā. Viņa asinsradinieki pārgalvīgā plikuča darbošanos ar uguni vēroja bažīgi un naidīgi. Uguns taču bija posta vaininiece, tā bija atņēmusi viņiem mājokļus un augļus, lika baiļoties un badoties, pārtikt no zemes saknēm un sagruzdušiem augļiem, no kukaiņu un zvēru maitām, bet briesmīgais plikučs vēl baroja šo uguns zvēru, labprāt ēda apdedzinātu gaļu un jutās apmierināts. Pērtiķu naids pret cilvēku auga dienu no dienas. Kad pacietības mērs bija pilns, viņi lūkoja ugunskuru izpostīt, samīdīt, bet guva vienīgi sāpīgus apdegumus. Tas viņus padarīja vēl niknākus. Viņi sāka sist cilvēku ar kokiem, skrāpēt ar nagiem dzina projām no meža kailā stepes tuksnesī, kur auga reti asi zāles ceri un dažs neauglīgs sauskaula koks. Tur brīvi klaiņoja niknu bifeļu bari, gulšņāja visvarenie lauvas, glūnēja viltīgi tīģeri un ļauni šakāli. Pēdējā brīdī, kad sitienu savainotais trīspadsmitgadīgais cilvēkbērns, aiz sāpēm vaidēdams, bēga no savu ciltsbrāļu naida, atstādams zem mocītāju kājām savu lielāko dārgumu - apdegušo leoparda ādu, pēkšņi par viņu iežēlojās kāda jauna mazspalvaina pērtiķu meitenīte, kas visbiežāk bija sildījusies pie cilvēka ugunskura. Paķērusi samīdīto ādu, viņa skrēja pakaļ padzītajam cilvēkam, gan to žēlodama, gan skaļi protestēdama pret varmācību savā neskaidrajā spiedzienu valodā. Sākās divu padzīto kopīgais grūtais mūžs. Viņi izturēja un pavairoja savu cilti. Pēc tūkstoš gadiem, par spīti daudzām likstām, cilvēku pulks bija jau vairāku simtu liels. Vēlāk, pēc uznākušā sausuma un sērgām, cilvēki gan atkal nonāca uz izmiršanas robežas, tomēr izdzīvoja. Pēc desmittūkstoš gadiem kāds viņu cilts zars saradojās ar krūmu pērtiķiem. Vēl pēc dažiem desmittūkstoš gadiem nobrūnējušo kailo cilvēku cilts bija izpletusies upju un ezeru krastos tūkstošiem jūdžu tālumā. Daudzu tūkstošu paaudžu laikā, stepju un džungļu zvēru vajāti, cilvēki spēja izdzīvot, tikai pateicoties savam gara spēkam un gudrībai. Drošāka dzīve ļaudīm sākās, kad viņu vidū piedzima īpatņi, kuri ne tikai sajuta zvēru tuvumu un saprata zvēru nodomus, bet spēja arī tos ietekmēt, iedvest tiem bijāšanu un paklausību. Visu tālāko cilvēku cilts attīstību noteica šo īpašo gara spēju izplatība, ļaujot cilvēkiem cīņā ar citiem dzīviem radījumiem iziet kā uzvarētājiem, apsteidzot tos gan viltībā, gan liekot pakļauties cilvēka gribai. Šīs spējas bija sevišķi dāsnas kādam jauneklim Āfrikas vidienes ezera ciltī. Viņa gribas sagūstīts, paklausīgs kļuva pat pērtiķu un cilvēku ļaunākais ienaidnieks leopards. Zvērs izpildīja visu, ko paģērēja cilvēks: kāpa kokā, lēca pāri ūdenim un akmeņiem vai padevīgi nogūlās uz muguras, ļaudams bērniem ar viņu rotaļāties. Jauneklis zvēru baroja ar sagūstītu bifeļu gaļu, jo arī šie stepes milzeņi pakļāvās cilvēka gribai. Tāpat viņam klausīja antilopes, stepes zirgi, kalnu kazas un lielie putni. Drīz vien jauneklis ievēroja, ka, līdzīgi dzīvniekiem, viņa gribas varā nonāk arī cilvēki, ja vien viņš to ļoti vēlas. Tolaik cilvēkiem mutes vārdu vēl nebija daudz. Ļaudis greba laivas, vērpa cilpas, auda tīklus un


slēja mītnes, cits citu atdarinādami. Plašāki darbi neveicās, jo trūka domas, kas tos vadītu, ierādītu jaunus, labākus paņēmienus un iecerētu lielus mērķus. Lai cilvēki paveiktu to, ko iepriekš nespēja, jauneklis sāka vingrināties ļaužu rīkošanā. Darbu vadītāji, kuru palīgi mācījās, vienīgi atdarinot viņus vai vecākus, viegli pakļāvās jaunekļa gribai, pašiem nemaz to nezinot, jo jauneklis neko neteica ar muti, tikai vēroja un domājot mudināja. Ļaudis ievēroja tikai to, ka jaunekļa klātbūtnē darbi veicas vieglāk, ātrāk un labāk, strādāt kļūst patīkamāk. Dažam šķita, ka darba sparu un prieku dod kāda augstāka vara, citi rosību uztvēra kā savu nopelnu. Tikai retais aizdomājās, ka to varētu ietekmēt viedais cilvēks, kas parasti tikai skatījās vai šo to piepalīdzēja. Tas, ka ļaudis visi kopā pēc viņa rīkojumiem, kurus jauneklis izteica ar retu mutes vārdu, uzcēla lielu dārzu kazām, tomēr vēl neliecināja, ka cilvēki viņam paklausa, jo no kalniem atvilināto kazu pulks it kā pats no sevis prasīt prasījās pēc tā iežogošanas un aizsargāšanas. Lai droši pārbaudītu savu īpašo, debesu doto varu pār cilvēkiem, jauneklis nolēma domās pavēlēt izdarīt ļaudīm kādu ļaunu darbu. Kad neveikla zvejnieka vainas dēļ no laivas izlēca un dzelmē pazuda tikko noķerta liela zivs, jauneklis domās vainīgo nosauca par slīkoni, tādējādi uzdodams pārējiem zivju gūstītājiem savu neveiksmīgo darba​biedru par sodu iemest upē. Kad upuris gulēja upes dūņās nedzīvs, jauneklis ar savu laivu piebrauca, lai par to pārliecinātos. Tad viņš pēkšņi apjēdza izdarīto ļaunumu. Viņa dvēseli sagrāba milzīgas bailes no kādas augstākas va​ras, no Debesu soda, un viņš pārbijies steigšus izkāpa krastā un paslēpās mežā. Tomēr nekāds sods vainīgo dvēseļu ganu nepiemeklēja. Gluži otrādi: ciema ļaudis paši jutās vainīgi gan par noslīcināto, gan par spējīgā jaunekļa aizbaidīšanu mežā. Sevišķi smagi sevi nosodīja zvejnieka slīcinātāji, kuri tā arī nesaprata, ka izpildījuši tikai otra cilvēka gribu, tā kluso pavēli. Atguvušies no mirkļa apmātības, slepkavas brīnījās par pēkšņo prāta aptumsumu, kas licis paveikt tādu briesmu darbu. Redzēdami vainīgo neviltotās bēdas un izmisumu, mirušā vecāki, brāļi un māsas samierinājās ar notikušo un piedeva slepkavām, jo tolaik cilvēku sirdis vēl nepazina spīva ļaunuma un atriebības saldmi. Apbē​dinātie mierināja sevi ar domu: "Tāds ir liktenis." Skarbā veidā lieku reizi pārliecinājies par savām īpašām spējām pakļaut citus, tiem neapzinoties un nemanot, jauneklis sirdī nosolījās nekad nevienu vairs nemudināt uz ļaunu. Diemžēl viņš nebija ne visvarens, ne visgudrs. Viņš nezināja, ka ļaunums sakrājas nemanot. Nezināja, kā ļauno atšķirt no labā. Nezināja, kur rast spēku un gudrību, lai neviļus uzplaukušu ļaunumu apturētu un nomāktu. Noņēmies darīt tikai labu, jauneklis mudināja ļaudis strādāt viņa, kā arī viņa draugu un tuvinieku labā, nest viņa piederīgajiem un viņam dāvanas, slavēt viņa spējas un tikumus. Tas taču nebija nekas ļauns? Nekas ļauns jau arī nenotika, tikai viens otrs tāpēc palika trū- cīgāk paēdis un apģērbies. Un modās skaudība. Dabas doto spēju - klusi rīkot zvērus un cilvēkus - jauneklis izmantoja, arī lai aplaimotu daudzas jaunas sievietes ar savu vīrišķību. Gādāja, lai viņām un viņa daudzajiem bērniem tiktu uzbūvētas labas mītnes un nodrošināta laba pārtikšana. Neviens pret to neprotestēja, jo viņš palika cilvēku prātu klusais pavēlnieks. Dabas dotā spēja pakļaut citus izplatījās caur sēklu uz viņa bērniem un bērnubērniem. Izveidojās jauna cilvēku cilts, kurai piemita ne ar ko nesalīdzināmas priekšrocības. Proti, vienam vai nedaudziem suģestējošiem rīkotājiem pakļāvās lieli ļaužu pulki, lai veiktu lielus kopīgus darbus. Neviena cita dzīva radība vairs nespēja mēroties ar cilvēku, kas bija mantojis prāta spēju gudri spriest un apvienot spēkus pret jeb​kuru pretinieku. Cilvēku ciltis apvienojās lielās valstīs. Katra ļaužu grupa strādāja darbus atbilstoši spējām.


Rīkotāji rīkoja, meklētāji meklēja, kopēji kopa, būvētāji būvēja, pētnieki pētīja. Diemžēl tas nevilkās ilgi. Cilvēki sajaucās. Viņu īpašības kļuva raibas. Tam, kam bija iedzimusi gudrība valdīt, nebija ne prāta, ne spēju to darīt. Kam bija spēja pakļaut citus, gribējās būvēt mājas un laivas. Tas, kam piemita gudrība vadīt valsti, urbās dabas noslēpumos vai kopa bērnus. Tāds jūklis tomēr vēl nebija pati lielākā nelaime. Līdzi Debesu dotai spējai pakļaut zvērus un cilvēkus nāca ļaunums. Tas sākās, kad dabas uzliktais pienākums katrai dzīvai būtnei rūpēties par sevi pārtapa aklā pašlabuma alkā, varaskārē un dziņā iznīcināt citus aiz skaudības. Vispirms sākās klusa, neredzama cīņa prātos, kuros viens varaskārs gars nikni nostājās pret otra garu. Klusā cīņa nomāca un postīja ļaužu ciltis, nostādīja draugus pret draugiem, tēvus pret dēliem, dēlus pret tēviem. Kūdīja cilti pret cilti, valsti pret valsti, rīkotājus pret darītājiem, darītājus pret rīkotājiem. Tas sākotnēji gan notika tikai prātos, tomēr ar to pietika, lai varas virsotnēs paceltos paši alkatīgākie un ļaunākie varas tīkotāji, tādi, kam ļaunās alkas piepildīšanā netraucēja ne prāts, ne sirdsapziņa, ne doma par cilvēces ceļu uz zvaigznēm. Ļaunuma apustuļi apvienojās nedalītā spīvā naidā pret jebkuru cēlu garu, kurā bija saglabājies godīgums un labestība. Sākumā ļaundari runāja klusajā gara valodā, tad - mutes valodā, bet beigās pārgāja uz darbiem. Ļauno rīkotāju apmātie karapulki un citi pavēļu klausītāji dedzīgi vajāja vēl nenomāktos godīgos, ķēra un iznīdēja. Sevišķi tos, kam bija Debesu dota spēja ietekmēt citus un nepakļauties ļaunumam. Tā, lūk, Debesu dāvātā prāta gudrība un gaišums neapvaldītu alku pakļautībā pārtapa par neizmērojamu ļaunumu, kas draudēja aprīt visu cilvēci. Daudzus gadu tūkstošus varaskāri bestijas, izmantodami savu spēju nemanāmi vadīt cilvēku prātus, rīkoja karu pēc kara, vardarbību pēc vardarbības. Rāmie un godīgie, no viņiem glābdamies, gāja pāri augstiem kalniem, kuģoja pāri plašām jūrām un okeāniem, slēpās tuksnešos un purvos, meklēja patvērumu tālajos Zemes polos, kur val​dīja garas ziemas un garas vasaras. Nav zināms, ar ko beigtos ļaunuma tūkstošpaaudžu ilgais gājums, ja to neapturētu nežēlīga sērga, kas no katra ļaužu simta atstāja dzīvu tikai vienu cilvēku. Lai cīnītos pret slimību, ļaudis sāka dedzināt mirušos. Pirmie to darīja godīgo ļaužu zintnieki, tāpēc viņus sērga skāra mazāk. Drīz šo gudrību pārņēma visi. Daudzi to saglabājuši līdz pat mūsdienām. Pa visu pasauli izklīdušās, ļaunuma un sērgu nomocītās cilvēku ciltis atkopās ļoti lēni. Daudzās vietās noslēpušās cilvēku grupiņas gadu tūkstošiem ilgi baidījās sastapties ar citiem cilvēkiem, allaž ieklausīdamās, vai netuvojas jauns ļaunums. Tolaik daudzos novados cilvēkiem zuda spējas "dzirdēt" prāta rīkojumus, pretoties plēsīgiem zvēriem, saprasties bez mutes valodas. Dažviet ļaudis sabrāļojās ar pērtiķiem un pērtiķcilvēkiem. Tie viņiem šķita labāki un uzticamāki par savas cilts slepkavniekiem. Lai kur ļaudis atrastos, viņi paaudžu atmiņā tomēr saglabāja baismo stāstu par cilvēku vajāšanām un kaušanām, kā arī par sērgu, no kuras varēja paglābties, tikai sadedzinot mirušos. Gāja gadu tūkstoši. Pagāja paaudžu tūkstoši. Veidojās jaunas ciltis un rases. Sajaucās brūnie ar gaišajiem, un veidojās skaista tumši dzin- taraina cilts. Tie bija cilvēki ar skaistiem augumiem un gudrām pierēm. Starp viņiem vai nu sērgas seku, vai cita iemesla dēļ reizēm pasaulē nāca dzīvei šķietami nederīgi neliela auguma dīvaiņi, kas nevīžoja strādāt, tikai sapņaini raudzījās debesīs, rotaļājās ar puķēm vai ķirzakām. Kad dīvaiņu saradās daudz, viņi sāka dzīvot atsevišķi, pārtikdami galvenokārt no riekstiem un vīģēm. Lai viņi nepanīktu, citi darbīgie un labestīgie cilts ļaudis tos apgādāja ar uzturu, apģērbu un mitekli. Cilvēkos atkal bija atgriezusies labsirdība un līdzjūtība, mantotas no


cilvēku cilts pirmmātes, kas kādreiz pažēloja pirmo cilvēk​bērnu. Dīvaiņi apbrīnoja un pētīja visu, arī kukaiņus un citu dzīvo radību, zīmēja uz koku mizām savādus rakstus un naktīs ilgi lūkojās zvaig​znēs. Tiem, kas draudzējās ar viņiem, šie sapņainie punduri stāstīja, ka viņi saredzot citiem neredzamu pasauli, spējot saskatīt lietas, kas atrodas viņiem aiz muguras vai daudzu jūdžu tālumā. Reizēm apgalvoja, ka spējot saredzēt arī varen sīkus nieciņus cauri miesām, piemēram, oliņu veidošanos mušas vēderā vai pie oda spārniem pieķērušās sīkbūtnes, kas miljons reižu mazākas par odu. Tā kā klausītāji nezināja, kas ir miljons, mazajiem dīvaiņiem nācās rādīt uz mizām rakstītas zīmes un paskaidrot, ka miljons ir tad, kad sešas reizes reizina divpadsmit ar divpadsmit. Piezīme. Jau iepriekš minēju, ka aizvēstures skaitļošanas sistēmā mūsu pierastā skaitļu desmita vietā tika lietots kārtošanas skaitlis divpadsmit. Cik var noprast, šo skaitīšanas sistēmu izveidojuši minētie maza auguma ģēniji, jo iepriekš par to netiek runāts. Šādu skaitīšanu vēl lietojušas arī dažas pēcūdensplūdu sentautas. Kāds visredzīgākais dīvainis mācēja stāstīt, ka viņš spējot saskatīt arī mazos "ķeburiņus", no kuriem sastāv ūdens. Šie sīkie "kukainīši", savdabīgi raibi mirgodami, nepārtraukti kustoties uz visām debess pu​sēm, līdz atduroties pret trauka sienu vai tos apturot ūdens virspuses spēks. Ģeniālais punduris acīmredzot runāja par ūdens molekulām, ko šī fenomenālā būtne spēja vērot īpašā domas noskaņā. Institūta speciālisti apgalvo, ka tāda "iekšējās redzes" saasināšanās psi faktora režīmā neesot izslēdzama kā neiespējama. Bet nejau šāda veida zinātniskie sīkumi šajā stāstījumā ir galvenie. Pievilcīga šķiet tā laika labdabīgo cilvēku gaužām iecietīgā izturēšanās pret sapņainajiem punduriem, kuru vērtību viņi nesaprata. Paši dīvaiņi reiz it kā starp citu pavēstījuši ļaudīm, ka citās zemēs, kur varu atkal sagrābuši varaskāri un akli sava labuma pielūdzēji, gandrīz visi viņiem līdzīgie savdabji jau iznīcināti. Sapņainie punduri to bija saskatījuši ar savu tāluma redzi. Cilvēkus izbrīnīja gaišredzīgo punduru vienaldzība par sugas brāļu nelaimi. Viņi to apcerēja mierīgi, it kā notikušais neattiektos uz visu viņu talantīgo ģinti. Kad sapņainajiem jautāja par tādas vienaldzības cēloņiem, atbilde bija satriecoša: "Tādam vai citādam notikumu risumam pasaules visuma kopsakarā nav nekādas nozīmes." Dzintar- dzeltenie ļaudis ar cēlajām pierēm pirms daudzām paaudzēm bija sparīgi stājušies pretī saviem varaskārajiem varmākām un bargajai sērgai. Arī tagad viņi nespēja samierināties ar sapņaino punduru vienaldzību pret savu un visas cilvēces likteni. Klusos ģēnijus vaja​dzēja atmodināt. Bet kā to izdarīt? Dzintardzelteno labākie domātāji un runātāji vairākas reizes dienā gan ar domām, gan ar vārdiem skaidroja sapņainajiem punduriem, ka cilvēku cilts saglabāšanas nolūkos Jaunums jāaptur, pirms tas paspējis pakļaut un iznīcināt pasauli, ka vienaldzīga nostāja pret ļaunumu būtībā ir negribēta nostāšanās ļaunuma pusē. Diemžēl pārliecināšanas seansi beidzās nesekmīgi. Pēc katra dedzīgā skaidrojuma sekoja sapņaino punduru vēss aizrādījums, ka runātāji ir pārlieku satraukti, tāpēc nespēj objektīvi vērtēt dabas procesus, kas nav ne ļauni, ne labi, ne postoši, ne radoši, bet rit pēc saviem nemaināmiem likumiem, kurus nosaka Debesu Gars. Neveiksmes skoloti, rīcības cilvēki izstrādāja gudrāku un tālejošāku plānu: panāca sapņaino punduru saradošanos ar pašiem enerģiskākajiem rīcības cilvēkiem, lai rastos īpatņi, kas ir ne tikai labi un gudri, bet spēj arī labos un gudros aizstāvēt. Tā izveidojās jauna cilts, kura līdzīgi citām ciltīm pēc tūkstoš paaudzēm izplatījās visā pasaulē.


Diemžēl daudzo paaudžu gaitā tapušiem jaukteņiem, mītot starp dažādām ciltīm un ļaudīm, pielipa arī savtīgo cilvēku ļaunās īpašības. Izveidojās jauna, negaidīti raiba cilvēce ar ļoti atšķirīgiem īpatņiem. Bija skaisti, gudri, enerģiski un labi cilvēki. Bija varaskāres un ļaunuma apsēsti viltnieki ar gudru prātu. Un turpat blakus - truli puscilvēki, kam nerūpēja nekas, pat savs labums. Kad ļaužu saradās pietiekami daudz, atsākās jauns, pirms divpa- dsmittūkstoš paaudzēm reiz jau noticis varaskāro pašlabumnieku nežēlīgs karš pret godīgajiem labdabjiem. Tikai šoreiz konflikts norisa daudz augstākā spēju un zināšanu laukā. Par spīti Debesu vienaldzībai, uzvarēja labdabīgā jaunā cilts, kas bija izveidojusies, sapņainajiem punduriem sajaucoties ar dzintardzelte- najiem skaistuļiem. Tā bija gatava vest cilvēci uz nākotnes brīnumu. Labvēlīgo iznākumu manāmi sekmēja paaudžu paaudzēs saglabātās bailes no senlaiku varmākām, kas bija ilgi bradājuši cilvēku garu un miesu, līdz visus ņēma drausmīgā sērga. Daudz palīdzēja no sapņainiem punduriem mantotās spējas redzēt acij slēptas lietas tālu un smalki. Tās ļāva no tālienes ielūkoties ļaundaru galvās, saskatīt postošo dziņu perēkļus un viņus uzmanīt. Viedākie gara kareivji strādāja dienu un nakti, veicot cilvēku prāta ietekmēšanu, atturēdami apmātos no uzbrukumiem un slepkavībām, dažu labu ienaidnieku pārvēršot par draugu. Diemžēl tāda rīcība ļaunumu tikai pieklusināja, bet neiznīcināja tā saknes. Mainoties paaudzēm, ļaunums par jaunu atdzima, pat pieņēmās spēkā. Drīz vienā'vai otrā pasaules malā tas uzvarēja, pakļāva tautas un padarīja godīgos ļaudis par vergiem. Jaunās cilts godīgie ļaudis, kas prata cits ar citu sarunāties pāri kalniem un mežiem, tad apvienojās runājošo cilvēku kopās, nosauk​dami sevi par runājošām būtnēm - kalvākiem. Drosmīgākie no viņiem devās uz vergu zemēm, lai mainītu valdoņu un vergu prātu un gribu. Tā kā ļaundari arī gluži labi prata tālumā vadīt cilvēku domas, kal- vāku sūtņi nereti cieta neveiksmi. Apmātie vergi un citi glābjamie viņus pašus pasludināja par ļaunuma nesējiem un nokāva kā nīstamus noziedzniekus. Tā, lūk, vergi, izpildot pavēles, kāva savus atbrīvotājus. Visbīstamākie, protams, bija tie ļaundari, kurus daba apveltījusi gan ar spēju ietekmēt un pakļaut cilvēkus, gan ar spējām redzēt tālumā un smalkumā. Šādi ļaudis zināja izsekot dabas un prāta noslēpumu pētniekus, saprast viņu atklājumus, tādējādi atrodot jaunus ļaužu samulsināšanas veidus, lika pakļautajiem ģēnijiem pētīt vielas pamatus, lai ar jaunām zināšanām un iekārtām veiksmīgāk īstenotu savus ļaunos nodomus. Kalvāki drīz vien pamanīja, ka arī viņu vidū starp godīgajiem ciltsbrāļiem ar viltīgā pretinieka ziņu ieperinās ļaunums, parādās varaskāri ļaudis, kas sludina ļaunā un labā mūžīgo vienotību un neizbēga- mību. Viņi gan nelietoja tādu pašu pamatojumu kā sapņainie punduri, kuri apgalvoja, ka Debesīm uz zemes notiekošais ir vienaldzīgs, toties dedzīgi prasīja atzīt labā un ļaunā vienlīdzību, centās pierādīt, ka dalījums ļaunajos un labajos esot melīgs, viltīga verdzības sludinātāju izdoma, ka Lielais Debesu Gars radījis cilvēkus vienādus, tāpēc ļaužu dalīšana pēc spējām un godīguma nav pieļaujama, ir pretdabiska un iznīdējama kā lielākais pasaules ļaunums un netaisnība. Šādas liekulības izplatīšana sabiedrībā padarīja to bezspēcīgu un ap​jukušu uz ilgiem laikiem. Pagāja gadu tūkstoši. Cilvēki iemācījās iedegt kristālisko gaismu, izšķilt visu sadedzinošu uguni, pārvarēt Zemes smagumu, nolaisties jūras dzelmē un pacelties virs mākoņiem. Atrada mūžīgās jaunības rakstu zīmes dzīvībā un citas lielas gudrības, bet nesavaldīgo alku pielūdzēju viltīgā ļaunuma izplatīšanās turpinājās, draudot sagrābt savās savtīgajās ķetnās visu lielo gudrības spēku. Tad piedzima Lielais Svētais Mags, kuram Lielais Debesu Gars deva gudrību ielūkoties nākotnē. Mags ļaudīm pavēstīja, ka tuvu pienācis laiks, kad varmākas savā savtības trakumā sagrābs


varu un iznīcinās pasauli, ja godprātīgie zintnieki neapvienosies un neatšķirs ļauno no labā, neparūpēsies, lai ar savtīgu alkatību slimie nenokļūtu pie gudrības akmeņiem un ar savu domu un elpu nesaindētu veselos. Lielais Mags pavēstīja, ka cilvēki ir atšķirīgi. Tie dalās tāpat, kā Debesu Gars sadalījis cilvēka locekļus un šūnas, uzlikdams katrai miesas daļai savu darbu. Vēderam un galvai, dziedzeriem un sirdij savu pienākumu un vietu. "Kas notiktu," jautāja Mags, "ja galvā jauktos vēdera saturs un vēderā plūstu smadzeņu sula? Galva nespētu gremot, vēders nespētu domāt. Vai mēs gribam sabiedrību, kur gudrību nosaka vēdera atkritumi? Kur kājas pēta zvaigznes? Negribam. Tāpēc ļausim gaišreģiem dzemdēt gudras domas un viedus tikumus, gudriem vadītājiem - tos pārvērst likumos, čaklajiem darboņiem - strādāt, bet augstprātīgos alkačus un citus ļaunprāšus izstumsim no sabiedrības, līdzīgi kā cilvēka miesa izstumj no sevis netīrumus, nederīgus un kaitīgus mēslus, gružus un indes." Lielākā ļaužu dala šādai kārtībai piekrita, jo viņus vadīja vēlēšanās darīt piemērotu darbu un piedzīvot mierīgākus laikus. Naidīgi izturējās tie, kas bija iecerējuši izmantot prāta veiklību, lai uz citu rēķina gūtu labumus. Visniknāki kļuva prātā atpalikušie varaskārie alkači, jo pasaulē nav nekā briesmīgāka un smirdīgāka par savu mazvērtību apzinājušos varmāku. Atkal sākās ilga un grūta visu pasauli aptveroša domu sadursme, cīņa par cilvēces izdzīvošanu. Varmākas, apjauzdami savu dienu galu, uzdevās par tautu un brīvības aizstāvjiem, cildināja sevi par cilvēkmīlestības praviešiem, ar saldām prāta un mutes runām viltīgi apmulsinādami pusaklos un puskurlos, kuri nespēja saprast, redzēt un dzirdēt viņu dziļāk slēptos ļaunos nodomus. Daudzi vientieši viegli nonāca ļaundaru vilinošās iedvesmas varā, sākot naida apmātībā veikt šaušalīgus darbus, kas lika nodrebēt viņiem pašiem. Ļaundaru mērķis bija iebaidīt visus godīgos, piespiest cienīt rupju spēku un kailu varu. Tas vilkās ilgi un prasīja daudz upuru. Lielais Mags neatkāpās no sava, bet labo ļaužu nometnē bieži trūka vienprātības par cīņas paņēmieniem, ļaunuma cēloņiem un vainīgo sodīšanu. Nevarēja taču dibināt cerīgu nākotnes valstību, iznīcinot nevainīgus ļaundaru upurus, kādi bija varmāku apmātības varā nonākušie sirds vientiesībā godīgie rīcības cilvēki, kuri veica galvenos asinsdarbus pret godīgajiem. Tad grupa sapņaino punduru pēc Lielā Maga lūguma pagatavoja īpašu ierīci varmāku rīkotājspēju apvaldīšanai, lai sirdī godīgi, bet vientiesīgi rīcības ļaudis vairs nekļūtu par ļaundaru pakalpiņiem viņu asinsdarbos. Diemžēl ar to vēl briesmas nebeidzās. Dzima un nobrieda citi ļaundari ar vēl bīstamākām spējām. Varmāku gars reizēm iemājoja arī godīgo bērnos un mazbērnos līdz septītajam augumam. Kā noskaidrojās, ļaunuma dīgļi nokļuva otra miesā pat caur ādu un ar varmācību saslimušā izelpoto gaisu, kā arī saņemot ģeometrisko figūru staro​jumu, ko izplūdināja dzīvie ļaundari. Lai turpmāk nesajauktos tīrie ar netīrajiem, lai ļaunums nenonāktu viedo ļaužu, kuri spēja apjaust dabas lielos noslēpumus, asinīs un prātā, lai tie nesagandētu skaidro domu valdītājiem, kam jātur rūpe par nākotni, un lai nesabojātos čaklie darba rūķi, Mags ļaudis sadalīja četrās kārtās jeb kastās. To paveica Lielais Svētais Mags, kuru dēvēja arī par gudro ar trim acīm. Viņam pirmajam starp kalvākiem viedie zintnieki dāvāja garu mūžu. Pats grūtākais un svētīgākais Maga darbs bija bezcerīgi ļauno jeb netīro atdalīšana no citiem ļaudīm. Šajā zemākajā kastā iedalīja visus varmākas un neļaudis, tas ir, tos, kuri pārlieku viegli pakļāvās alkatīgo garam. Viņus nosauca par čandalukiem, tas ir, par ļaunuma sargiem. Šai kastai ierādīja īpašu apgabalu. Tur čandaluki varēja dzīvot atbilstoši savai netīrajai dabai: būt varmācīgi, liekulīgi, asinskāri, ļauni, savtīgi, greizsirdīgi, nenovīdīgi un citādi netīri. Tas bija


auglīgs apgabals ar kārtīgām mītnēm, raženiem dārziem un plašiem laukiem, ar lieliem kazu, vēršu un putnu pulkiem, dzidriem kalnu strautiem, ezeriem un avotiem. Cilvēces rakstos uz mūžīgiem laikiem iegravēts brīdinājums - atmiņa par šīs netīrās tautas tālāko likteni. Čandaluki dažos gados tīkamo novadu pārvērta par tuksnesīgu bēdu ieleju, par šaušalīgu nā​ves zemi. Čandaluki savā starpā plēsās daudz nežēlīgāk par trakuma sistiem plēsīgiem zvēriem, cenzdamies cits citu apspiest, iegūt varu un mantu, jo visi bija slimi ar varaskāri. Gaisā nepārtraukti virmoja naida gars un iznīcināšanas prieks. Slepkavības un laupīšanas nerimās ne dienu, ne nakti. Tos, kas lūkoja izvairīties no ļaunuma, vajāja visnežēlīgāk. Godīgums viņu izpratnē bija sātana mantojums. Pēc desmit īsajām vasarām (tolaik ekvatoriālos apgabalos Zemes rotācijas ass stiprā noliekuma dēļ vasaras bija divreiz gadā) čandaluku valstī no daudzajiem desmittūkstošiem dzīvi palika tikai daži simti pašu stiprāko un niknāko varmāku, kuriem bija izdevies pakļaut dažus tūkstošus tādu pašu varmācības pielūdzēju. Liekulīgie vienlīdzības un taisnības sludinātāji solītās brīvības vietā bija radījuši nežēlīgu diktatūru. Viņu valstī padotie pie valdītājiem drīkstēja nākt tikai rāpus un ne tuvāk par desmit soļiem. Par šīs kārtības pārkāpumu drau​dēja nāve. Apmēram simts čandalukiem, kurus ļaudis pazina pēc pierē iededzinātas kauna zīmes, izdevās aizbēgt no šausmu zemes un paslēpties starp ļaudīm. Lai gan zintnieki un priesteri bija ieteikuši ikvienam nogalināt tādu bēgli kā dzīvu ļaunuma iemiesojumu, ļaužu sirdīs tomēr uzvarēja līdzjūtība. Maz atradās apņēmīgo, kas aptraipījās ar nešķīsteņu asinīm. Turklāt bēguļojošie netīreļi izturējās pazemīgi, slēpās krūmos un alās, pārtikdami no augstāko kastu atkritumiem. Zinādams to un atzinīgi novērtēdams kalvāku labo sirdi, Lielais Svētais Mags atļāva čandalukiem palikt ļaužu zemēs uz tiem pašiem noteikumiem, kādus viņiem bija uzspieduši liekulīgie visu cilvēku vienlīdzības sludinātāji, proti, čandaluks nedrīkstēja pieiet tuvāk pilnvērtīgam cilvēkam par desmit soļiem. Netīreļa pieskaršanās citas kārtas kalvā- kam pat žēlsirdības un mīlestības žestā pelnījusi nāves sodu, kas jāizpilda pašiem čandalukiem. Ja kāds no citas kastas tuvojas netīrelim, tādu apzīmēja ar pusbezcerīgā (mameluka) zīmi. Ja tuvošanās atkār​tojās, vainīgo ieskaitīja čandalukos. Asiņainie notikumi čandaluku valstī beidzot pārliecināja arī šaubīgos, ka cilvēces izdzīvošanai nav cita ceļa kā vien ļaužu gudra sadalīšana kastās pēc viņu prāta īpašībām un tikuma, lai varu neiegūtu tie, kam netīkams mierīgs darbs un cilvēces gājums uz zvaigznēm, bet tīkami tikai varas darbi un jutekliskas baudas. Ja tas netiktu izdarīts, visa Zeme pārvērstos par bezcerīgu nāves ieleju brīdī, kad varmāku rīcībā nonāktu gudro zinība, kas deva spēju sadedzināt zemeslodi, redzēt neredzamo un paslēpt redzamo, pārvērst domas bildēs un iekalt tās akmenī, nolaisties okeānā un uzlidot augstu gaisā. Tikai tad, kad cilvēki bija pieņēmuši dalījumu kastās kā svētu, negrozāmu Debesu gribu, viedie zintnieki atļāvās dot daudziem ļaudīm mūžīgo jaunību. Vispirms to deva gudrākajiem un godīgākajiem zinātniekiem, pēc tam arī valdniekiem. Bija tapis cilvēks, kas saprot sevi un savu mūžu, kas zina mutes, prāta un akmens valodu, cilvēks, kuram nebija ļaunuma un naida, bet svēts cilvēces gājums uz zvaigznēm. Lai cauri laiku laikiem saglabātu tādu cilvēka tīro garu, nodotu to nesamaitātu no paaudzes paaudzē, iznestu gaišredzības smalkos metus cauri dzīves šaurumiem un postījumiem, zintnieki nodibināja Augstāko Prāta Sapulci jeb Svētā Grāla biedrību, kas pastāvēja līdz Katastrofai un dažviet pastāv vēl tagadnes pasaulē.


III PIERAKSTS BRIESMU GAIDĀS 1. Pirmspludu pasaule Antarktīdā 1,5 kilometru dziļumā zem ledus atrasti vulkāniskie pelni. Indijā saglabājusies sena Antarktīdas karte, kuras pareizību pārbaudīt izdevies tikai tagad, zondējot caur ledu. Dienvidpolā zem ledus atrastas tādas floras paliekas, kādas arktiskajā klimatā nav sastopamas. Zinātniski fakti Mūsdienās Zemes rotācijas ass noliece pret tās orbītas plakni ir 66°33'26". Noliece katru gadu palielinās par 0,468" (loka sekundēm). Tas nozīmē, ka pirms 20 000 gadiem, ja temps bijis tas pats, saulgriežu tropiki bijuši 2,6° (loka grādus) uz polu pusi. Pēc 100 000 gadiem noliekums palielināsies par 13° un būs 79°33'26". Tas nozīmē, ka gandrīz izzudīs atšķirība starp ziemu un vasaru. Zinātnisks fakts "Pēc pieraksta spriežot, pirms Katastrofas ziemeļu tropiks gāja pa paralēli, uz kuras tagad stāv Stounhendžas templis Anglijā." Jāņa Indrāna vērtējums Dzīvā senatne man uzmirdzēja skaidri redzama, dzirdama un jūtama, turklāt skatīta no dažādiem redzespunktiem, it kā ainavas videofilmā būtu uzņēmis labs operators ar priekšzīmīgu tehniku. Acu priekšā slīdēja līdzenumi un kalni, ezeri un upes, okeāna plašumi un saules apmirdzēti mākoņu vāli. Gaisos lidoja putni ar gariem kakliem. Virs tiem daudz lielākā augstumā traucās lidaparāts. Jā, tas bija mūsdienu lidmašīnām līdzīgs gaisakuģis, tikai kluss - bez jebkāda dzinēja trokšņa, bez propelleriem vai strūklām. Kad redzējums pārsviedās uz Kosmosu, skats tapa tik iespaidīgs, ka aizrāvās elpa. Nekad neesmu bijis Zemes orbītā. Nezinu, vai no tāda tāluma var saskatīt Himalaju augstieni un atsevišķu klinti, kur tobrīd atradās mūsu pētnieciskais lidaparāts. Bet es to redzēju. Visas šīs ainas izskatījās tik reālas, ka uz mirkli prātā pazibēja doma, sak, varbūt mani kolēģi no Laboratorijas ieslēguši videokadrus. Uzmetu skatienu datora ekrānam. Tas pulsēja parastā dežūrrežīmā. Nē, šī "filma" atspoguļojās tikai manā galvā, kā parasti, pakauša daļā. Drīz sākās vispārēja iepazīšanās ar konkrētiem pirmskatastrofas Zemes dzīves lielajiem notikumiem. No Kosmosa skatītā zemeslode, lēni griezdamās, attālinājās, līdz pārvērtās par krāsainu globusu. Nozuda skatu traucējošie mākoņi un dūmaka, skaidri iezīmējās kontinenti un jūras. To apveidi izrādījās ievērojami atšķirīgi no mūsdienu veidola. Atšķirību ar mirguļojošām dzeltenām līnijām iezīmēja neredzama roka. Līdz ar jūru krastiem tika atzīmētas arī augstākās kalnu grēdas un augstkalnu rajoni. Es visas topogrāfiskās zīmes labi sapratu, it kā iepriekš būtu rūpīgi apmācīts. Domāt neatlika laika. Visu redzēto steidzos vārdiski aprakstīt, ierunājot diktofonā. Šajā stāstījumā minēšu tikai pašu galveno no kopējā redzētā un dzirdētā, jo pilns apraksts būtu par garu. Tulkots angļu valodā, tas aizņēma četrdesmit piecas datorraksta lappuses. Tātad šis pirmsūdensplūdu "globuss" rādīja, ka Atlantijas okeānā atrodas garens, no ziemeļiem uz dienvidiem izstiepies blīvi kopā stāvošu lielu salu arhipelāgs ar trīs kilometrus augstiem kalniem,


kuros bija iebūvētas vairākas zinātņu pilsētas, kas veidojās no monumentālām akmens celtnēm ar saulē spīguļojošiem jumtiem, plašiem augļu dārziem un birzēm. Savukārt tagadējās Āfrikas kontinenta ziemeļu un dienvidu krasti atradās zem ūdens, turklāt tik pamatīgi, ka kontinenta aprises gandrīz nebija iespējams pazīt. Tāpat ūdens klāja lielu daļu tagadējās Arābijas pussalas un bezmaz pusi Austrālijas. Dienvidamerikas rietumu kalni bija daudz zemāki nekā mūsdienās, bet līdzenā austrumu mala izrobota, tātad arī daudz vairāk nekā mūs​dienās klāta ar okeāna ūdeni. Klusā okeāna ekvatoriālajā daļā vīdēja vairākas lielas salas ar augstiem kalniem, kuros, tāpat kā Atlantijas salu augstienēs, atradās zintnieku pilsētas ar masīvām mājām un laboratorijām, celtām no īpaši slīpētiem lieliem akmens klučiem. Vieglākas zinātnieku mītnes atradās arī Dienvidamerikas, Āfrikas, Ķīnas un Indijas augstienēs, kā arī Antarktīdā. Pēc kalnu pilsētu un zinātnes tempļu ārējās apskates vērojošais skats pacēlās uz kādas laboratorijas iekšpusi, kur pie vienas sienas pulsēja pelēkas, šķiet, metāla čaulās ieslēptas spēka iekārtas, kuru izejās mirgoja zilgani uguņi. Pie pretējās sienas rindojās smalki vibrējoši momentaprēķinātāji jeb tā saucamās kristāliskās smadzenes. Blakus tām īpašās formās ar plazmas palīdzību tika lietas precīzas metāla detaļas īpašu instrumentu būvei. Šo panorāmas un iekšskatu laikā ne reizi neatskanēja cilvēku balsis. Reizēm gan bija dzirdamas vēja šalkas, tālas putnu dziesmas un daži metāliski trokšņi. Manā apziņā informācija ienāca nemanot, it kā viss redzētais būtu skaidrs pats no sevis. Toties svešatnīgais klusums biedēja, tas, šķiet, brīdināja par zinātnisko noslēpumu svētumu. Šo noskaņu uztvēru ļoti spēcīgi. Līdzīgas mistiskas noslēpuma izjūtas biju pārdzī​vojis agrā bērnībā, pirmo reizi apzinīgā vecumā apmeklējot baznīcu. Pēc brīža skatpunkts apstājās citā līdzīgā plašā telpā augsta kalna galā. Tur pie liela aparāta stāvēja trausla auguma japāniska izskata cilvēks, turēdams rokā īpašu uztvērēju, kas ar pelēku skavu apņēma viņa galvu. Ar šī aparāta palīdzību viņš pārlūkoja debesu tāles, tieši uzņemot tālos momentstarojumus ar miljonkārtīgu palielinājumu. Cilvēks stāvēja nepakustēdamies, vienīgi reizēm ar tikko manāmiem pirkstu pieskārieniem regulēdams ierīces uztverdarbību vai nosūtīdams aprēķinu centram iegūto mērījumu rezultātus. Kad mans redzējums viņam aši pietuvojās, senatnes astronoms pārtrauca vērojumus un pavērsās pret "objektīvu", tas ir, pret mani, izrunāja trīs vārdus, kas, spalgi atbalsodamies, izskanēja visā telpā. Sapratu, ka viņš stādījās priekšā: - Atlu Jan Gava. Vārdus tik labi atceros tādēļ, ka tie šķita pazīstami, jau kādreiz dzirdēti un dīvainā kārtā atgādināja latviešu valodas vārdu sastāvdaļas: "Katlu", "Jānis", "Daugava". Japāniskā cilvēka acīs pēkšņi pamirdzēja satraukums un briesmu vēs​tījums. Reizē ar to izskanēja saldi maiga, bet draudoši disonējoša mūzika. Tā norima, kad skatpunkts pārcēlās atpakaļ uz observatorijas ārpusi, kur kļuva redzama celtnes vieta augstās klints virsotnē. Būve šķita it kā ieaugusi klintī. Vienīgi augšdaļa, tāpat kā līdzīgām citām akmens celtnēm, bija veidota no masīviem, ar "ugunsmēli" slīpētiem akmeņiem. Klintsgala observatorijā zinātnieki varēja nokļūt vienīgi ar lidaparātiem, jo nekāda piebraucamā ceļa nebija. Kalna pakājē pletās pilsēta, būvēta no līdzīgām tumši un gaiši mirdzošām slīpētu akmeņu plāksnēm. Tā bija plašu tropisku augļukoku dārzu ieskauta. Te mita augstākie zinātnieki, tā sauktie cilvēkdievi. Šajā pilsētā pat visu zemju valdnieks drīkstēja uzturēties vienīgi neilgu laiku kā goda viesis.


Aiz pilsētas vārtiem pletās priekšpilsēta ar tādām pašām, bet mazākām akmens celtnēm. Tālāk aiz pēdējām mājām auglīgā līdzenumā ganījās vēršu un govju pulki. Uzkalnē atradās arī balti krāsota barības koncentrātu rūpnīca "Abarra". Pilsētā un laukos te dzīvoja zinātnes izpalīgu jeb tehnologu kārtas ļaudis, kas nodrošināja cilvēkdieviem visu nepieciešamo netraucētam darbam un dzīvei. Pēc ārējā izskata šie otrās šķiras ļaudis nekādi neatšķīrās no cilvēkdieviem, vienīgi viņu acīs un sejas vaibstos varbūt viedās mazāk apga​rotības un tālmērķa nodoma. Kad tuvumā pavēroja zintnieku, viņa apkalpotāju un palīgu, nebija grūti atšķirt, kas kurš ir. Zintnieks izstaroja dvēselisku izbrīnu, labestību un nākotnes ziņu, kā arī maigu sapņojumu kopā ar skaidru un godīgu aprēķinu. Izpildītājs jeb palīgs izcēlās tikai ar prāta apsvērumiem un vēlmi pēc gala rezultāta. Atšķirīga attieksme bija arī to cilvēkdievu sejās, kuri bija saņēmuši mūžīgo jaunību. No viņiem plūda viegla vainas apziņa un skumjas par atsacīšanos. Viņiem bija liegta iespēja turpināt savu cilti. Pēc kalna pilsētas apskates redzespunkts pārvietojās uz tālāku zemieni, kur vieglās koka mājās ar niedru jumtiem un kāršu slietenēs jeb jurtās mitinājās nākamās zemākās - trešās kastas, tā sauktās darbīgās šķiras ļaudis, kuriem piemita brīva uzvedība un dažādi sīkāki netikumi. Viņos kūsāja spēcīga ikdienas dzīves alka un rotaļīga bezbēdība. Viņi bija kūtri, bet, ja apstākļi spieda, prata apgūt un paveikt jebkuru darbu. To sauca arī par pārejas kastu starp ļaudīm un nepieskaramajiem - čandalukiem. Viņu vidū varēja piedzimt gan Debesu svētīts ģēnijs un labdaris, gan pats drūmākais varmāka, kas savu neapvaldīto egoistisko alku dēļ īsti neiederējās pat čandalukos. Nokļuvuši čandaluku kastā, tāda satvara indivīdi drīz tika nogalināti. Slepkavu, protams, neviens nemeklēja un nesodīja, jo visi čandaluki skaitījās ārpus likuma. Šajā trešās šķiras jeb pārejas kastā gandrīz vai ikvienam piemita kāds prāta, gribas vai alku defekts, tomēr ne tik izteikts un traucējošs, lai viņus padzītu. Ja novirze kļuva bīstama, vainīgais tika nodots pārvērtētāju ziņā, kuri izlēma cilvēka tālāko likteni. Oficiālais vērtētājs bija zintnieks - priesteris jeb dvēseļu ārsts, kas tika aicināts, kad vajadzība samilza. Parasti viņš zemās kastas ļaudis apmeklēja ne biežāk kā reizi trijos četros gados kopā ar palīgiem, kas, pēc vietējo ļaužu vēlmes un pēc sava redzējuma, savāca pārvērtējamos, lai izklaušinātu un spriestu par viņu tālāko likteni. Lēmumu par ieskaitīšanu čandalukos pieņēma ciema vai pilsētas ļaužu sapulce pēc zintnieka un viņa palīgu ieteikuma. Cik nopratu, dažu reizi tika lemts arī par īpaši labu cilvēku pārskaitīšanu augstākā kastā. Tādi gadījumi gan bija reti. Toties piedzīvoju un redzēju nesavaldīgu alkaču pārskaitīšanu čandalukos. 2. Nolēmētie "Kastu sistēma nav tipiska tikai Dienvidāzijai… ļaudis instinktīvi jūt, ka dažas cilvēku grupas sabiedrībā stāv augstākā hierarhijas pasaulē, ka tām ir lielāks prestižs." Paulis j. Anstrats Bija rāma diena. Ziedos laidelējās bites un kamenes. Sīca mušas, un dziedāja putni. Apkārtne smaržoja pēc baltajām mežrozēm. Tās auga gar abām ceļa malām. Virs tām šalkoja nepazīstami dienvidu koki, lēni šūpodami platas, pelēcīgi zaļas lapas ar mirdzošām virspusēm. Ļaudis, draudzīgi sarunādamies un smiedami, steidzās pa ceļu uz ciemata pusi. No mežmalas viņus vēroja citi ļaudis ar drūmiem skatieniem. Tie bija pašas zemākās kastas pārstāvji čandaluki jeb


ne​pieskaramie. Pēc tā, ko uzzināju no vēstures apskata, bija savādi vērot no varaskāres augstumiem nogāztos, sabiedrības padibenēs nodzītos augstprātīgo un varmācīgo cilšu pēcnācējus. Pētīju viņu vaibstus un kustības, klausījos viņu domās, cenzdamies izdibināt viņu draudīgo un reizē nožēlojamo likteni. Lielais vairums čandaluku savu dvēseļu nepievilcīgās grimases slēpa pat paši no sevis, auklēja vienaldzību. Tikai daži savu garu parādīja atklātībai. Viens no tādiem, skatīdamies uz mani, ņirdzīgi smīnēja. Blakus esošais pakalpiņš par viņa ņirgu smaidīja atzinīgā iztapībā. Pēkšņi es bažīgi sarāvos, izjuzdams kaut ko labi pazīstamu un nepatīkamu. Šādu seju un prāta dvesmu biju kaut kur jau redzējis. Diemžēl neizdevās atcerēties. Trešās šķiras jeb darbīgās starpniekkastas ļaudis izskatījās tādi paši kā citi kalvāki vai atli. Viņi gāja garām čandalukiem, nepievērsdami tiem uzmanību. Vienīgi kāds pusaudzis vai pārbaudāmais uz to pusi palūkojās… Pārbaudāmos veda zintnieka - priestera palīgi. Candaluki zināja, ka daļa no tiem papildinās viņu pulku, tāpēc ziņkāri vēroja un sačukstējās. Smīnīgā čandaluka vaibstos uzmirdzēja ļauns prieks, salts naids un slepkavīgas domas. Atjēdzos, kāpēc no viņa un viņa iztapīgā drauģeļa nāk pazīstama aura. Kaut ko līdzīgu biju izjutis, lūkojoties kāda mūsdienu ļaundara sejā. Zintnieks - priesteris, kas bija dvēseļu ārsts un pētnieks, nākdams aiz pārbaudāmajiem, aši palūkojās uz čandalukiem. Viņi tūdaļ aprāvās un nolieca galvas. Bija redzams, ka priestera spēks zibenīgi savalda sabiedrības padibeņu prātos uzliesmojušās kaislības. Ņirdzēja un viņa pielūdzēja sejas kļuva trulas, domas izdzisa. "Kāpēc viņi ļauj tādiem izdzimteņiem brīvi uzturēties darbīgo ļaužu tuvumā?" es domās pārmetu pagātnes gudrajiem. Un tūlīt sapratu: dzīvais ļaunuma paraugs noderēja par brīdinājumu un atgādinājumu nevērīgajiem vieglprāšiem par tepat blakus mītošām pazušanas bries​mām. Sapulces laikā čandaluki rāmi stāvēja viņiem ierādītā vietā meža malā, kur krūmos vizēja lieli dzelteni ziedi, it kā rotādami šo ļaužu indīgo prātu, un nopietni vēroja sanākušo pulku, kas lēma par viņu kastas papildinājumu. Starp šiem mežmalā kvernošajiem pabirām atradās fiziski daiļas jaunas sievietes un jaunekļi ar staltiem augumiem. Vienīgi no viņu sejām un pakaušiem plūda nomācoši salta un biedējoša strāva, kādu kādreiz izjutu, brālēnam prokuroram līdzi ieiedams reci- dīvistu cietumā Jelgavā. Citreiz tādu smacējošu spiedienu pamanīju arī Rīgā, ejot pa ielu, vai tramvajā, atrazdamies blakus kādam sveši​niekam, kuram acīmredzot bija čandaluka garīgais satvars. Tātad divdesmit tūkstošus gadu pēc Katastrofas cilvēka daba nebija mainījusies, ļaunums un ļaunuma dvesma palikuši tādi paši. Vēl vairāk: to nesēji izgājuši plaši sabiedrībā, nonākuši arī pie varas svirām. Tādi, kurus senlaikos pasludināja ārpus likuma. Sirdī ielija skumjas. Bet bēdāties nebija laika, steidzos novēroto ierunāt diktofonā. Zintnieks un viņa palīgi izklaušināja pārbaudāmos, lietodami īpašus instrumentus, šķiet, biostarojuma un iedzimtības struktūru analīzei. Sapratu, ka šis darbs ir ļoti nopietns. Pārbaude beidzās. Klātesošie atbalstīja zintnieka un viņa palīgu ieteikumus. Nolēmētos atdalīja no pārējiem atsevišķā pulciņā, apjoza ar sārtu lenti. Citi no viņiem atkāpās kā no spitālīgiem. Paši nošķirtie stāvēja izbrīnīti, dažs mulsi smaidīja. Šķiet, viņi vēl neaptvēra, kas noticis. Izturējās tā, it kā būtu ieņēmuši apdullinošu narkotiku devu. Kļuva viņu žēl, lai gan labi apzinājos, ka tikai tāda nežēlība spēja droši pasargāt cilvēci no varaskāru varmāku nestā posta. No šādiem cilvēkiem bija jāturas pa gabalu. Ja varmākas gūtu varu pār nevainīgiem, labiem cilvēkiem, piespiestu tos veikt ļaunus darbus, slepkavot citus tādus pašus nevainīgus labus cilvēkus, pasaule pārvērstos par murgu. Satriecoša savā nežēlībā bija arī jauntapušo čandaluku apzīmogošana ar neizdzēšamām pazīšanas zīmēm. Viņiem lika iet caur vārtiem, veidotiem no diviem pelēkiem statīviem. Izgājušajiem


pie deniņiem kļuva redzamas tumšas svītras. Tā bija ārējā pazīšanas zīme. Iekšējā, ar īpašiem uztvērējiem nosakāmā, glabājās asinīs un pārgāja pēcnācējos līdz pat septītajam augumam. Procedūras beigās ciema vecākais deva mājienu nolēmētiem iet pie čandalukiem uz mežmalu. Bargā likteņa sistie gāja lēnām, dažs bailēs drebēdams, jo čandaluku tuvums joprojām iedvesa šausmas, gāja, padevīgi samierinājušies ar notikušo. Ciema ļaudis, kas bija piedalījušies balsošanā, izturējās vienaldzīgi. Nevienā acī neparādījās asara, nevienā sejā - nožēla vai līdzjūtība. Gudra zintnieka un dvēseļu dziednieka gribasspēks bija pakļāvis visus. Nolēmētie, šķiet, bija nonākuši tādā kā vainas atzīšanas ekstāzē. Šie skati mani satrieca. Jutos tik satraukts, ka man pārmainījās balss skaņa, aprāvās vārdi un elpa kļuva drudžaina. Vēlāk, ierakstu atskaņojot, to skaidri varēja saklausīt. 3. Kosmisko draudu apzinājums "Ja Zemes rotācijas ass tolaik veidoja tikai 37° leņķi pret orbītas plakni, tad, protams, polos bija siltas beznakšu vasaras un tumšas bez- saules ziemas, bet uz ekvatora - divu ziemu un divu vasaru gads. Kopumā klimats bija maigāks, jo vairāk jūru un mazāk ledāju… Ļoti ticams, ka zemeslode pirms 20 000 gadiem tiešām dabūjusi triecienu, sašūpota tās rotācijas ass, kas tagad ne tikai apraksta palielu precesijas loku, bet arī palielina nolieces leņķi pret orbītas plakni. Asteroīda trieciena spēka moments vispirms iedarbojās uz Zemes cieto daļu - garozu, tāpēc sākotnēji ass ātri noliecās. Vēlāk Zemes šķidrās masas un rotācijas likumu ietekmē noliece dziestoši mazinājās." No Jāņa Indrāna vērtējuma Nākamās dienas seansā skatīju Svēto Grālu zinātnisko sēdi, kur sprieda par draudošām briesmām no debesu tāles. Vispirms, kā parasti, ieskanējās skaistā melodija, it kā nākoša no izplatījuma. Parādījās liela telpa, kuras vidū trīs dimensiju virtuālā veidojumā parādījās rakstu zīmes un skaitļi. Cipari puslīdz pazīstami, toties burti bija sveši, veidoti no vienādgaru taisnu līniju savienojumiem 45, 90 un 135 grādu leņķī. Mūzika kļuva draudīgāka. Atklājās reiz jau redzētās observatorijas zāle ar aplī sēdošiem jauniem cilvēkiem. Vidū mirgoja liels virtuāls kubs ar apmēram desmit metru garām skaldnēm. Kuba iekšpusē stiepās oranžas, zilas un baltas elips- veida līnijas, apakšējā stūrī staroja saule. Sapratu, ka te atveidots Saules sistēmas debess ķermeņu kustības ceļu modelis. Ar zilām nepārtrauktām līnijām zīmējās planētu orbītas. Ar mirgojošu elipsi uzrādīta Zemes orbīta. Pēkšņi kubs piepildījās ar daudzām sīkām līnijām, kuru ceļi izbeidzās pie kuba sienām. Viena no sīkorbītām, kas visa atradās kuba iekšienē, izgaismojās spilgti sarkana. Sapratu, ka tas ir liktenīgā aste​roīda zīmētais ceļš debesu izplatījumā. Uzmirdzēja punktoti apļi ap Zemi un ap asteroīdu. - Piedod, Atlu Jan Gava, - atskanēja klusa balss senatnes valodā, kuru, kā parasti, es brīnumainā kārtā labi sapratu. - Mēs šo liktenīgo komētu nosauksim atklājēja, tas ir, tavā vārdā par Gavu. Tūlīt kopīgi izsekosim tās ceļam trīskāršā aprēķinu un pārbaužu režīmā. Pārbaudes norisa ļoti ātri. Vienreiz asteroīda Gavas modelis pietuvojās Zemei ļoti tuvu, tomēr Zemi neskāra. Pēc otrreizēja riņķa pa orbītu tas pagāja garām Saulei, kad Zeme atradās Saulei pretējā pusē. Un tad nāca trešais apriņķojums. Asteroīds uz brīdi it kā apstājās pie vienas no lielajām planētām, šķiet, manāmi mainīja tālākās kustības virzienu un ātrumu un strauji tuvojās Zemes orbītai.


Sekoja eksplozija. -Trāpīts! - atskanēja salti vienaldzīga balss. - Atkārtojam, šoreiz ierēķinot visas iespējamās kavējuma novirzes. Arī šoreiz notika modeliskā asteroīda Gavas sadursme ar Zemi, debesu ķermenim eksplodējot Eirāzijas kontinenta vidienē, lielo kalnu apgabalā. - Tas ir vēl ļaunāk! - atzina pārbaudes vadītājs. - Atkārtojam no sākuma, ierēķinot visus iespējamos paātrinājumus, kā arī sānsveri pie gāzu planētas. Vēlreiz asteroīda aprēķinmodelis veica divus Saules apriņķojumus. Trešo reizi piegāja tuvu Jupiteram un virzījās uz Zemi. Šoreiz sadursme iznāca pieskaroša, tas ir, sarkanais punkts gan slīpi pārslīdēja Zemei, uzmirdzēja, aizraujot Kosmosā sev līdzi lielas gaisa un ūdens masas, kā arī izsitot plaisu Zemes garozā Atlantijas okeāna ziemeļu daļā. - Tā būtu labāk, - sausi vērtēja pārbaudes vadītājs un pievērsās astronomam. - Lūdzu, modelē triecienspēka aprēķinus un iespējamos postījumus. Lielais vizuālais kubs ar planētu un asteroīdu orbītām nodzisa. Tā vietā parādījās zila zemeslode uz tumšpelēka zvaigžņota debesu fona. No kreisā augšējā stūra Zemei pretī traucās asteroīds Gava, eksplozija skāra okeānu ziemeļu puslodē. Gava spoži uzliesmoja, daļēji sadegdams. Pārējā masa aizdrāzās tālāk izplatījumā pretī Saulei, tīdamās lielā, spožā, varavīkšņaini mirdzošā mākonī. Pa okeāna virsmu izplatījās triecienviļņi trijos lokos. Visātrāk pārvietojās apakšējais loks sarkanā krāsā. Tas bija Zemes garozas satricinājums. Aiz tā pletās tumši zils ūdeni blīvējošs triecienvilnis izstiepta piliena izskatā. Vislēnāk pārvietojās gaiši zilais gaisa spiediena loks. Tas visātrāk arī nodzisa, aizvirzīdamies tikai līdz pusei no Zemes diametra. Zemes satricinājums pirmais pārskrēja jūras un kontinentus, satik​damies planētas otrā pusē. Ūdens triecienvilnis izskatījās citāds. Eksplozijas tuvumā augšup cēlās milzīgs ūdens vāls, bet dažus simtus kilometru tālāk it kā pazuda, tikai tumši zilā josla strauji traucās uz priekšu. Kad tā sastapās ar kādu salu vai kontinentu, slepeni skrejošais ūdens spiediens pēkšņi pacēla augšup milzīgus ūdens kalnus, kas gāzās pāri piekrastes mežiem, laukiem un pakalniem, noslaukot visu savā ceļā. Milzīgais, vismaz kilometru augstais vilnis sasniedza arī pilsētu pie kalnu grēdas, kur atradās observatorija pašas augstākās klints virsotnē, vietā, kur patlaban notika gaidāmās katastrofas zinātnisks aplēsums, priekšstatījums un attēlojums. Pēc hipotētiskā aprēķina observatorija un Atlandas centrālā laboratorija necieta. Ūdens mutulis aizplūda tai garām, nesasniegdams klintsgrēdas kori. Postošais cunami vilnis izplatījās tālu okeānā, līdz pat Dienvidpola zemēm, pie katra šķēršļa izvērsdamies draudīgs un postošs. Vilnis sitās arī pret Eiropas, Āfrikas un Amerikas krastiem, sauszemes tu​vumā strauji paceldamies augšup, pārtopot ātri skrejošā ūdens sienā. Kādu brīdi es neko citu neredzēju un nedzirdēju kā vien spēcīgā cunami viļņa auļošanu un krākoņu, sitoties pret Atlantijas okeāna lielsalu kalnu grēdām, Eiropas, Āzijas un Amerikas krastu augstienēm un šalcošu tā aizbruzguļošanu pāri tālās Antarktīdas piekrastes līdze​numiem. Šalkoņa bija nomācoši ritmiska, draudīga un smacējoša. Tā izrādījās man pazīstama. Sasprindzināju atmiņu un atcerējos, ka līdzīgus skatus biju vērojis bērnībā un jaunībā murgu un pusnomoda sapņos pirms saslimšanas ar gripu vai citu slimību. Tāpat kā manos murgos, astronoms savā modelējumā demonstrēja arī vēlākos viļņa atplūdus. Ūdeņi notecēja, bet tas prieku nesagādāja. Galvu žņaudza atmosfēras spiediena straujās maiņas. Pāri lielajam Atlandas arhipelāgam pēc cunami viļņa noplakšanas brāzās asteroīda trieciena radīts gaisa triecienvilnis, līdzīgs šaušalīgam, nekad agrāk neredzētam orkānam, kas krācošos virpuļos pacēla augšup jūras ūdeni, aiznesa pa gaisu kopā ar kokiem, mājām, pat nelieliem klints- bluķiem.


Tas vēl nebija viss. Debesis satumsa, un iestājās vispārēja tumsa. Sāka darboties daudzi jauni vulkāni, šķīda balti zibeņi, no debesīm gāzās neticami blīvs lietus, sniegs un krusa, gaisu saindēja no zemes dzīlēm izplūstošās vulkāniskās gāzes. Daudzās vietās okeānā ūdens vārījās kā milzu katlā, tā virsu klāja bieza vulkānisko pelnu kārta. Visbriesmīgākais skats pavērās asteroīda sitiena uzplēstā dziļvagā. Balti kvēlojošā dzīlē no visām pusēm gāzās atplūstošās ūdens masas, strauji pārvērzdamās tvaikos. Dažviet zem atdziestošiem magmas slāņiem ieplūdušais ūdens, ātri pārvērzdamies tvaikos, izraisīja sprādzienus, kas meta gaisā milzīgus karstus klinšu masīvus un raidīja debesīs desmitiem kilometru augstas pārkarsēta tvaika strūklas. - Cik ilgi būs pēcsadursmes tumsa? - lietišķi jautāja pārbaudes vadītājs. Astronoms Atlu Jan Gava tūlīt iedarbināja attiecīgo aprēķina iekārtu. Pēc brīža teica: - Pats īsākais pilnīgas bezgaismas laiks - sešdesmit dienas. Garā​kais - simts piecdesmit dienas. Tālāk saruna norisa profesionālos senatnes zintnieku terminos, noskaidrojot temperatūras pazemināšanos, vulkānisko gāzu un cunami viļņa postījumus, ilgstošās krusas un milzīgā lietus izsauktās sekas - apledojumu. Zinātnieku domu gaita bija ātra, precīza un plašu problēmu loku aptveroša. Aprēķini liecināja arī par ievērojamu zemeslodes ass virziena nosvēri un par bīstama sauszemes apledojuma sākšanos, kas varētu apdraudēt vairāku dzīvnieku sugu pastāvēšanu. Par cilvēces likteni runāts netika. Pārbaudes sēdes beigās vadošo zinātnieku grupa nolēma par Zemei draudošām briesmām informēt vienīgi zemju augstākos vadītājus ar nosacījumu, ka šī informācija šobrīd tālāk netiks izpausta, glabāsies "iekšpus drošām sienām". Ļaunāko gadījumu, ka asteroīds Gava pilnā ātrumā ietriektos Lielā kontinenta kalnos, cilvēkdievi neapsprieda, jo pat virspusēji aprēķini rādīja, ka tad uz vairākiem gadu simtiem, varbūt pat uz gadu tūksto​šiem Zeme kļūtu nepiemērota daudzām augstākām dzīvības formām. 4. Trauksmes zvans Zemes garozā triecienvilnis izplatās ar ātrumu 1 800 kilometru stundā, cunami vilnis ūdenī ar ātrumu I 000 kilometru stundā. Ātrākais vējš mūsdienās - 104 metri sekundē jeb 374 kilometri stundā. Smagākais krusas grauds sver 0,75 kilogramus. Skaņas ātrums gaisā - 1 244 km/st. Skaņas ātrums ūdenī - 5 400 km/st. Skaņas ātrums Zemes garozā - apm. 3 000 km/st. Zinātniska izziņa Pagāja vairāki gadi līdz brīdim, kad asteroīds Gava pirmo reizi bīstami pietuvojās Zemei. Tas notika pirms 20 465 gadiem, skaitot no mūsu ēras 2000. gada. Bija saulaina vasaras diena. Lēnā vējā šūpojās vīģes koki un plat- lapainās kokospalmas. No slīpa paugura bija redzams līdzenums, kur lielos pulkos ganījās bifeli un citi derīgie zālēdāji. Nekur neredzēja ganu vai sargu. Dzīvnieki klaiņoja savā vaļā. Es zināju, ka tie visi tomēr ir cilvēka uzraudzībā. Kad vajadzēs, lopi pakļausies viņu gribai. Rīkojumam pakļausies arī tas varenais platragu vērsis, kas šobrīd izskatījās valdonīgs un neatkarīgs. Jau iepriekšējos seansos uzzināju, ka šajā vietā, kuru es skatīju, gadā divreiz pienāk vasaras. Vienreiz, kad saule, pavasaros celdamās no dienvidiem, nonāk zenītā. Otrreiz - kad tā pavasaros atgriežas atpakaļ no ziemeļu pamales un, dienu pēc dienas loku mezdama, tāpat atkal pārslīd debesu augstākajam punktam pāri uz dienvidiem. Zemēs, kas atradās tuvāk poliem dienvidos vai ziemeļos, vasaras un ziemas bija tikai reizi gadā.


Vasarās tur saule spīdēja nepārtraukti dienu un nakti vairākus mēnešus no vietas, atrazdamās krietni augstu pie debesīm, tālab izkausēdama sniegu un ledu, sasildīdama klintis un zemi, likdama sazaļot zālei un kokiem, ienākties augļiem. Toties ziemās, kad četrus piecus mēnešus tā slēpās aiz horizonta, valdīja tumsa, ko kliedēja vienīgi polārie blāzmojumi un pamalē pa savu ceļu ejošais Mēness. Daba ilgi stinga ziemas miegā, vienīgi mamuti un ziemeļbrieži turpināja ganīties, meklējot sakaltušo zāli, sūnas, koku jaunos dzinumus, grauza mizas un ķērpjus. Polārais loks, tas ir, ģeogrāfiskā paralēle, no kuras uz pola pusi ziemās vērojama polārā nakts, atradās tuvāk ekvatoram nekā dienvidu tropiks, tas ir, tā paralēle, līdz kurai saule dienvidū ik vasaras sa​sniedza zenītu - debesjuma augstāko punktu tieši virs galvas. Zemēs, kur gadā bija divas vasaras, protams, nekad neuzkrita sniegs. Pat lielajās ziemās, kad saule vairākas dienas ilgi pazuda aiz apvāršņa, neiestājās salts laiks. Siltumu saglabāja lielie ūdeņi, kas aizņēma daudz lielākas platības nekā mūsdienās, jo Antarktīdā, Grenlandē un citur nebija lielo ledāju. Viss šis ūdens pildīja okeānus. Pats interesantākais bija Antarktīdas vērojums. Skatiens slīdēja pāri kalniem un līdzenumiem. Tālumā kūpēja vulkāns. No kalniem tecēja upes un strauti. Līdzenumā līdz pat apvārsnim viļņojās gara prērijas zāle. Krūmāja malā mielojās ķenguru bars. Jā, tiešām ķenguri. Vienīgi vairāk apspalvojušies nekā sugas brāļi mūsdienu Austrālijā. To visu es redzēju nomodā, būdams pie pilnas saprašanas, tāpēc gluži dabiski radās protests un izbrīnīts jautājums: no kurienes varēja rasties mūsdienu Antarktldas ledus, daudzie kubikkilometri sasaluša ūdens, kas mūsdienās klāja šo kontinentu no krasta līdz krastam, ja tik nesenā pagātnē te zaļojuši koki un zāle? Kā lai netic akadēmiskajiem zinātniekiem, kas rūpīgi urbuši šī kontinenta biezo ledus slāni un skrupulozi skaitījuši gadskārtas, līdz noskaidrojuši, ka šis ledus ir daudzkārt vecāks? Vai tomēr viss redzētais nav tikai slimības radīti murgi? Tāpat kā citkārt, arī šoreiz uz manu domās izteikto satraucošo jautājumu pienāca skaidrojoša atbilde - atziņa. Proti, tur, kur tagad Latvija, pirms divdesmit tūkstošiem gadu bija vairāk nekā kilometru biezs ledus slānis. Kā tas varēja tik ātri rasties un dažu gadu tūkstošu laikā pazust? Vainīga lielā Katastrofā. Vēlreiz palūkojos Antarktīdas zaļajās stepēs, paskatījos uz tumšās klinšu alās tupošiem pingvīniem, kas tur slēpās no vasaras karstuma, pavēroju šī kontinenta īpatno ziemeļbriedi, kas atgādināja kaut ko vidēju starp antilopi un kalnu kazu, vienīgi galvas rota vairāk brieža ragiem līdzīga. Antarktīdas ainava izbeidzās. Skats slīdēja pāri zilganiem jūras viļņiem, lai pēc brīža apstātos reiz jau iepazītā ekvatoriālā prērijā, kur ganījās liels lopu pulks. Vērši ar drukniem kakliem un platiem ragiem, šķiet, bifeļi nikni plūca zāli. Uz muguras tiem tupēja mazi putniņi un ķēra mušas. Pēkšņi tuvējais vērsis pacēla galvu un lūkojās uz cilvēkiem - brūn- ādainām puskailām būtnēm, kas tuvojās lopu pulkam. Viss lopu bars sastinga uzmanībā, tad lēni tuvojās nācējiem, ragainās galvas draudīgi grozot. Taču neviens negrasījās cilvēkiem uzbrukt. Cilvēka aicināti, lopi devās pa taku uz lopkautuvi. To sapratu, kad pirmais vērsis gulēja uz redelēm un no viņa caurdurtā kakla baļļā tecēja asinis. Ādu, gaļu un kaulus apstrādāja ar zilgani mirdzošām grieznēm, sapakoja lielos nenosakāma materiāla traukos kopā ar nepazīstama koka lapām un iekrāva pelēkā lokanā platformā, kurai abos galos slējās pelēki statīvi. Kad vezums bija pilns, pie statīviem nostājās vadītāji, kravvedējs lēnām izslīdēja pa atveri no kautuves un pacēlās gaisā, it kā krava un pie tās stāvošie cilvēki būtu zaudējuši svaru. Platformai no malām izvirzījās balsti un lokā pāri kravai pārklāja caurspīdīgu plēvi.


Mēs lidojām aizvien augstāk un ātrāk, līdz priekšā parādījās klinšu kalni, ezeri un pilsēta vai ciems ar gaišbrūnām vienstāva celtnēm. Sapratu, ka šis ir viedo zintnieku jeb cilvēkdievu kastas miteklis, kas atradās uz ziemeļiem no ekvatora kaut kur Nīlas augšteces apga​balā Āfrikā. Lidaparāts kravu ieveda koncentrātu fabrikā. Vēroju pilsētiņas ielas, pareizāk sakot, ar akmeņiem bruģētas takas. Šķita, ka pats eju pa tām. Jutu pat kailo pēdu pieskaršanos gludajiem, saulē sasilušajiem akmeņiem un ziedu smaržu, kas plūda no māju priekšā augošām puķēm. Mums pretī nāca ļaudis gaišos apmetņos, skaistas, brūni iedegušas sievietes kailām kājām, baltās, īsās kleitiņās jeb gurnautos un nelielos gaišos plecu apmetņos. Nespēju pārvarēt domu, ka atrodos mūsdienu Indijas turīgo ļaužu vai aristokrātu rajonā svinīgā svētku brīdī, kad tur tiek slavēta saule, senie indusu dievi, labestība un dvēseles brīvība. Vienīgi sievietes, šķiet, augumā bija mazākas, bet tādēļ jo graciozākas. Ielūkojos kādas tuvu pienākušas daiļavas acīs. Viņa pasmaidīja, un man likās, ka esam seni paziņas. Vēl vairāk. Man šķita, ka esam tuvi radinieki, jo viņa ir mana pieaugusī meita. Tas bija tik jocīgi, ka pārtraucu redzēto un izjusto ierunāt diktofonā, paberzēju pieri, lai atgūtu realitātes izjūtu. Tas neizdevās. Redzējumā paustā, cauri laikiem ejošā radniecības apziņa nezuda, tikai mainījās. Brīdi vēlāk šķita, ka vīzijā uzrādītā sieviete ir mana sieva. Vēl pēc brīža likās, ka viņa ir mana māte vai vecmāmiņa. Līdz beidzot sapratu, ka tā ir mūsu attālā pirmā ciltsmāte, vārdā Lata. Pie šīs atziņas prāts pielipa kā pie glābiņa. Mani saviļņoja radnieciskā saistība ar tik daiļu būtni. Pagātnes notikumi kļuva daudz tuvāki un saprotamāki. Šķita, ka eju pa senā pilsetciema ielu, šūpodamies klusi skanošas vienkāršas melodijas ritmā, līdz atskārtu, ka tas ir tās pašas draudošu briesmu melodijas saldi reibinošais ievads, kam tūlīt pievienosies cilvēku un svešādu mūzikas instrumentu skaņas, saplūstot varenā skaņu straumē, lai beigās vainagotos ar iznīcinošu katastrofu. Tā arī notika. Lai arī neesmu muzikāls, tomēr toņa intervālu no pustoņa spēju atšķirt. Šajās skaņu attiecībās nebija ne toņu, ne pustoņu, bet kaut kas plosīgi uzbudinošs, šķiet, vidū starp toni un pustoni. Ritms smags un lēns kā lēcienam uzmanīgi sasprindzis zvērs. Svešādā melodija kļuva aizvien smeldzošāka, saldāka un nervus plosošāka, radot ilūziju par kaut ko sen, sen pazīstamu, visu mūžu gaidītu, kas tūlīt, tūlīt atvērs vienīgo īsto dzīves jēgu, pašu augstāko baudu. Likās, ka cilvēka muskuļi, kauli, āda, pat asinis šūpojās līdzi skaņu kāpumiem un kritumiem. Viļņaini saldās mūzikas skaņās gribējās ienirt, izkust, pazust, pavadīt visu atlikušo mūžu, neko citu nevēloties. - Pietiek! - kāds pavēloši teica, un mūzika apklusa. Pavēle likās ļoti nežēlīga un ļauna, bet es neko grozīt nespēju, tāpēc saspringu un gaidīju. Tūlīt arī uzzināju, ka pirms septiņiem tūkstošiem gadu no šīs mūzikas skaņām aizgājusi bojā talantīga tauta - Latas pēcnācēju cilts cerīgākais zars. Cilvēki pamazām iegrimuši melodiju baudpilnajā transā, paši neapzinādamies, kas ar viņiem notiek. Neviens vairs nav spējis vākt augļus, kopt vēršus un aprūpēt sevi. Visi spēlējuši šo mūziku, dziedājuši un klausījušies nedēļām un mēnešiem ilgi, izdēdēdami kā skeleti, līdz novājinātie organismi vairs nav spējuši pretoties nāvei. Valdnieki, vēlēdamies glābt tautu, izsludinājuši bargus likumus, draudot ar mocībām spēlmaņiem un klausītājiem, bet nav spējuši glābt muzikālās narkomānijas pārņemtos ļaudis. Vīzijas radītā tiešamības ilūzija bija tik spēcīga, ka es atvēru acis, aplūkoju savu darba telpu, palūkojos pulkstenī un datorā uzsitu tekstu: "Jūtu spēcīgas emocijas par narkomānisku mūziku." Piecēlos un pavingroju. Redzējums bija iesvēlis nervos mundrumu. Nogurums, ko radīja nedēļām ilgstošais, samērā vienmuļais transferta darbs, bija zudis bez pēdām. Zudusi arī līdzšinējā


skepse pret vīzijā uzrādītiem notikumiem un faktiem. Atkal ieskanējās uzbudinošā mūzika, un es sapratu, ka tas ir pirmais nopietnais lielo briesmu signāls. Tā pati skaistā sieviete Lata, kas bija mana diezin kuras pakāpes vecmāmiņa, aicināja doties uz Svētā Grāla zintnieku sapulci. Būtībā es nekur negāju. Mainījās tikai "videokadri". Svētā Grāla mītne bija kupolveida celtne ar īpaši tapsētām, slepenās domas sargājošām sienām. Apļveida telpā bija sapulcējušies tikai jauni cilvēki. Sievietes ar zeltaini brūnu sejas ādu, skaistām pierēm, tumšiem vai medaini mirdzošiem matiem. Vīrieši gludi skūtām sejām, nosvērtām kustībām, bet ar norūpējušos izskatu. Pēc sejas vaibstiem vairāk līdzīgi indiešiem vai japāņiem nekā eiropiešiem un nēģeriem. Svētā Grāla ordeņa biedru priekšā uzstājās visiem jau zināmais Atlu Jan Gava, īsi atkārtodams ziņojumu par viņa vārdā nosauktā asteroīda Gavas pirmo tuvošanos Zemei dažu desmittūkstošu kilo​metru attālumā. Tā kā Gava, spriežot pēc pēdējām struktūranallzēm, sastāvēja gandrīz tikai no sasaluša ūdens, tuvojoties Saulei, tas sakarsa un veidoja ap sevi aukstu ūdens tvaiku mākoni, kas Zemes tiešā tuvumā, domājams, izstiepsies bumbierveida formā. Asteroīds, t. i., komēta, iedama tuvu garām Zemei nakts pusē, gaismas atspulgojumā vairākkārt pārspēs pilnmēness gaismu, tāpēc jāizlemj, ko par tuvojošos debesu parādību teikt tautai, kas līdz šim informēta visai pieticīgi. Kamēr tika lemti administratīvi jautājumi, es uzzināju, ka astronoms Gava, kas dzimis lielajā Klusā okeāna salā, ir trīs tūkstoši četri simti gadu vecs. Asteroīdu jeb komētu zinātnieks pirmo reizi ievērojis pirms diviem gadu tūkstošiem, kad šis debesu ķermenis vēl riņķojis no Zemes tālu loti izstieptā orbītā un nekādas īpašas pazīmes nerādījušas, ka tas kādreiz varētu šķērsot Zemes orbītu, nerunājot nemaz par nonākšanu tiešā Zemes tuvumā. Tomēr jau tolaik astronoms Jan Gava pēc smalkiem smagumspēka ģeometrijas rēķiniem paredzējis asteroīda trajektorijas maiņu pēc iziešanas caur "tumšo sektoru", kas šķērsoja Saules sistēmas ceļu Galaktikā. Pēdējie dati rādīja, ka astronoma Atlu Jan Gavas aprēķini bijuši precīzi un Zemes sadursme ar ledus asteroīdu ir neizbēgama. Varēja jau diezgan precīzi aplēst, kad un kā šī sadursme notiks, kurā Zemeslodes apgabalā meteorīts nogāzīsies. Visticamāk - tā būs Atlantijas okeāna ziemeļu daļa trīs tūkstošus kilometru attālumā no Atlandas observatorijas. Svētie Grāli nolēma paziņot tautai par gaidāmo draudīgo debesu parādību, bet sadursmes neizbēgamību pagaidām turēt noslēpumā. Augstajā saietā tika lemts arī par cilvēces izdzīvošanu pēc sadursmes, līdz kurai bija palikuši 72 gadi. Mana skaistā senvecmāmiņa Lata izrādījās trīssimt piecdesmit gadus veca talantīga bioloģijas zinātniece, kura nozīmēta par ciltsmāšu apmetnes vadītāju Atlandas grupā. Šo četrpadsmit cilvēku apmetni drošības apsvērumu dēļ no Atlandas pārcēla uz Eiropas kontinentu tagadējās Spānijas kalnos. Piecpadsmit citas cilvēkdievu cilts saglabāšanas grupas bija iecerēts izmitināt Āfrikā, Āzijā, Amerikā un Klusā okeāna lielajās salās. Katrai apmetnes vietai bija savas priekšrocības un savi trūkumi. Eiropa, kur visstabilākā un biezākā Zemes garoza, atradās pārlieku tuvu asteroīda eksplozijas vietai. Savukārt Klusā okeāna salas, kas atradās meteorīta krišanas vietai pretējā zemeslodes pusē un tālab maz apdraudētas no ūdens un gaisa triecieniem, diemžēl stāvēja tuvu Zemes garozas garajam lūzumam, no kura pēc trieciena neizbēgami izplūdis magma, sāksies aktīvi vulkāniskie izvirdumi. Zinātnieki vienojās, ka grūti aprēķināmās turbulences Zemes dziļumos esošajā šķidrajā vielā pēc


asteroīda trieciena, summējoties daudziem spēku vektoriem, varēja radīt sarežģītu kustību. Turklāt, trieciena spēkam kumulējoties vienkopus un pārlaužot Zemes garozu negaidītā vietā, varēja krietni sašūpot Zemes rotācijas asi, ievērojami izmainot tās nolieci pret orbītas plakni. Nākamajā dienā visai cilvēcei tika dots trauksmes zvans jeb ziņojums par asteroīda Gavas gaidāmo parādīšanos pie nakts debesīm, paskaidrojot, ka "Lielais Mēness" ir brīdinājums par nākotnē iespējamu katastrofu, piebilstot, ka cilvēkdieviem varbūt izdosies to novērst. Ja novēršana nebūs iespējama, cilvēce tiks sagatavota katastro​fas pārvarēšanai. Svētā Grāla zintnieku apspriede turpinājās arī nākamajā dienā, konkretizējot katrai laboratorijai veicamos darbus un sadalot pienāku​mus. Debess ķermeņa diametrs bija gandrīz pieci kilometri. Tilpums - nepilni septiņdesmit kubikkilometri. Kopējā masa - 72 miljardi tonnu. Ja tāda lieluma kalns iegāztos jūrā no dažu kilometru augstuma, rastos postošs ūdens triecienvilnis noteiktā jūras vai okeāna apgabalā, bet citos zemeslodes nostūros tādu notikumu, iespējams, pat nepamanītu. Asteroīds bija bīstams galvenokārt sava kosmiskā ātruma dēļ. Lai gan Zemes orbitālais ātrums un asteroīda Gavas ātrums summējoties dzē- sās, tomēr sadursmes mirklī izraisītā karstuma enerģija būtu milzīga. Postījumu apmēri, veids un virzieni bija precīzi jāaprēķina, lai attiecīgi sagatavotos cilvēku un dzīvnieku glābšanai. 5. Otra Meness parādīšanas "Viena no izplatītākajām māņticībām dažādu rautu vidū ir ticība, ka komētas parādīšanās vēstī lielas nelaimes tuvumu vai pat pasaules galu. Progresīvā padomju zinātne vēršas pret šādiem tumsonīgiem uzskatiem. Spožajā komētas astē viela ir tik izretināta kā vislabākā vakuuma iekārtā, tāpēc tā Zemei nekādu kaitējumu nevar nodarīt." Sergejs Jvanovs, 1966. g. Svēto Grālu paziņojumu par drīzu otra mēness parādīšanos pie debesīm ļaudis uztvēra vairāk ar ziņkāri nekā ar bailēm, jo ticība cilvēk- dievu viszinībai un spējām bija liela. Lai redzētu neparasto parādību, daudzi devās uz kalnu apgabaliem un tuksnešiem, kur bija skaidrākas debesis. Viedo zintnieku jeb cil- vēkdievu gudrība guva lieku apliecinājumu, kad jau pirms saules rieta pamalē parādījās gaišs punkts, kas kļuva aizvien lielāks. Kad, sārti krāsodama rieta debesis, saule lēnām nogrima aiz tveicīgā dūmakā tītā tālā apvāršņa kalnu korēm un satumsa tuvējās mežainās nogāzes, gaišais plankums debesīs ātri kļuva spožāks un mazāk sārts. Augošais īstais Mēness, kas bija pakāpies augstāk debesjumā, arī vērtās sudrabaini gaišs. Vakarblāzma rietu pamalē pamazām dzisa. Pāri līdzenumiem un tuvējiem kalniem nolaidās krēsla. Satumsušajās debesīs augstāk cēlās svešais debesu viesis, kļūdams aizvien mirdzošāks un lielāks. Varēja saskatīt, ka aiz tā stiepās bāli zilgana plata aste. Skatītāji, kas bija sēdējuši zemē vai uz šur tur gulošiem akmeņiem, piecēlās kājās. Gaisos izplatījās izbrīna, sajūsmas un bažu pilnas runas. - Viesis no svešas pasaules! - Jaunu laiku vēstnesis! - Dievu un Debesu sūtnis! Daži pacēla rokas pret debesīm un čukstēja burvestības vārdus. Citi samēroja svešā mēneša ceļu ar veco Mēnesi, kas netraucētā mierā gāja savu gaitu pa debesu jumu. Dažs bažījās, vai šie divi


debesu spīdekli nesaskriesies, jo svešais mēness pārvietojās ātrāk un manāmi tuvojās priekšgājējam. Šķita, ka visa dzīvā daba sajutusi briesmas. Griezīgās sienāžu balsīs iecirpstējās cikādes, satraukti lidoja melni nakts putni, reižu reizēm skaļi iekliegdamies, riņķoja nezin no kurienes uzradušies sikspārņi, piepildīdami gaisu ar meklējošām skaņām, ievaidējās ūpis. Vienīgi tuvās cipreses stāvēja klusi un nekustīgi, kļūdamas aizvien spokainākas svešās mēnesnīcas rēgainajā gaismā, kas plūda no diviem mē​nešiem. Kļuva redzams, ka jaunais mēness ir nedaudz iegarens, nedaudz va- ravīkšņains veidojums, apņemts ar zilgani baltu plīvuru jeb vainagu. Kad apkārtne kļuva aizvien gaišāka, sikspārņi pārstāja lidināties. Arī medībās izgājušie nakts putni pieklusa. Vienīgi cikādes cirpstēja vēl skaļāk un niknāk. Nebija šaubu, ka svešais debesu sūtnis nāk Zemei aizvien tuvāk, kļūdams lielāks un draudīgāks. Jo kļuva lielāks, jo ātrāk kustējās, tapdams vēl gaišāks un vēl ātrāks. Nu jau, ne tikai samērojot ar koku galotnēm, bet arī ar veco Mēnesi, jaunais mēness, kura īstais nosaukums bija asteroīds Gava, acīmredzami strauji virzījās pa debesīm, nesdams līdzi izredzētības un svētuma zīmi - nimbu. Daži skatītāji nokrita ceļos, piespieda pieres pie zemes un pielūdza Debesu garus. Lai gan es zināju, ka asteroīds Gava šoreiz Zemi neskars, zināju, ka tas noticis pirms divdesmit tūkstoš gadiem, tuvošanās draudi radīja baigas izjūtas un dīvainu svētuma dvesmu, ko izstaroja mirdzošais nimbs, kas gaišumā vairākkārt pārspēja vecā Mēneša bāli pelnpelēko vaigu. Zināju, ka tie ir sasaluši ūdens tvaiki, kas, Saules staru izvilināti, atdalījušies no lielā kosmiskā ledus gabala un apņem to kā kustīga sarma, tomēr šķita, ka šis sudrabainais plīvurs nes kādu svarīgu vēsti, ko mēs diemžēl neprotam izlasīt un saprast. Kamēr es, satrauktu domu pārņemts, vēros uz asteroīda spožo apvalku, asteroīds pievirzījās gluži tuvu Mēnesim. Kļuva skaidri redzams, ka tā spožums vairāk nekā divkārt pārsniedza Mēness spīdumu. Apkārtne kļuva labi pārskatāma, vienīgi gaismojums likās rēgains, jo koki, krūmi, kalni un pat zāle meta dubultu ēnu, turklāt viena ēna bija manāmi kustīga. Šķita, ka virs Zemes lidinās iztraucēti ēnu gari. Ne tikai nakts putni un sikspārņi, pat cikādes bija apklusušas, saprazda- mas mēmā trauksmes zvana briesmas vēstošo valodu. Komēta uz brīdi aizsedza Mēnesi, padarīdama ēnas tumšākas. Drīz tā pagāja garām Mēnesim un auļoja tālāk vēl ātrākā skrējienā, vēl spožāk mirdzēdama un aiz sevis stiepdama garu, taisnu blāzmu, kas palika debesīs arī pēc asteroīda aiziešanas un izgaišanas debesu tālē. Vēl simts dienas pēc asteroīda Gavas pazušanas no parasto cilvēku acīm Zemes smaguma spēka sagūstītie saltie ledus putekļi kā migla blāvoja debesīs un lēnām krita uz leju, izraisot agrāk nebijušus vēsus lietus un plosīgus negaisus. Šīs atmosfēras pārvērtības bija trauksmes zvans arī zinātniekiem, vēsts par gaidāmo postu, kas piemeklēs Zemi, ja asteroīds ietrieksies tās atmosfērā un iegāzīsies okeānā. 6. Iznīcības briesmu apspidetie "Kāpēc tieši "iedzimtie konstruktori" - skudras, bites, zirnek|i - mīl āderes?" Jānis Indrātts "Ģenētiski modificēta pārtika mums ir jau 40 000 gadus, neviens normāls pārtikas kultūraugs nav Dieva dots." Indriķis Muižnieks "Leduspuķes it kā nekautrīgā mānestībā atdarināja augu valsti… diletantiski kopēja


organisko pasauli, lūk, tas satricināja Jonatanu." Tomass Manns "..raksturīgi, ka tieši ūdens (I I O) molekulas, kuru veidojumiem (ūdenim un ledum) piemīt virkne anomālu īpašību un kuras arī kalpo par "dzīvības matricu", spēj veidot fantastisko ledusziedu fraktāļus." Edgars Imants Šiliņš Kā jau iepriekš minēts, senatnes sabiedrība nepazina masveida ražošanu. Arī lauksaimniecība mūsu izpratnē nepastāvēja. Tiem, kas pārvaldīja dzīvnieku ietekmēšanas gudrību, tā teikt, prata rīkoties ar "brīnumstabulīti", medījums pats devās rokās, tāpēc nebija nekādas vajadzības pieradināt un kopt dzīvniekus. Labsirdīgajiem valdošās kārtas ļaudīm lopu turēšana aplokos, aizgaldos, kūtīs vai piesiešana pie mieta liktos cietsirdīga to mocīšana. Divreiz gadā ienācās graudaugi: kukurūza un kvieši, kas, pēc izskata spriežot, bija daudz raženāki par mūsdienu šķirnēm, lai gan netika audzēti apstrādātos laukos, bet plauka savvaļā zem retām palmu audzēm māju tuvumā. Viens no galvenajiem uzturaugiem bija banāni, kurus varēja ievākt cauru gadu. Siltais klimats un divas vasaras gadā nodrošināja svaigu pārtiku nepārtraukti, tāpēc nevajadzēja uzkrājuma. Fasēto barību lietoja tikai zinātnieki augstkalnu laboratorijās. Lai dāsnā zeme netiktu noplicināta un pārāk lielas platības neaizņemtu pārtikas augi, kalvāki rūpējās par dzimstības ierobežošanu, šim nolūkam lietodami augļus ar īpaši ierakstītu informāciju, kas ļāva bremzēt tieši nevēlamu indivīdu savairošanos. Par cilvēces kā sugas uzlabošanu kalvāki gādāja jau vairāk nekā četrdesmit tūkstoš gadu, veidodami talantīgas un savdabīgas būtnes arhetipu. Lieki piebilst, ka ziņas par cilvēku dzīvību ietekmējošiem augiem un tajos ietilpināto informāciju bija slepenas. Tās daļēji atklāja tikai pēc Katastrofas, bet šobrīd vairs nav zināmas un izmantojamas mūsdienu zinātnes pētnieciskās ierobežotības dēļ. Spriežot pēc šīm ziņām, vēl ir daudz neatklātu brīnumu gluži parastā ķīmijā, fizikoķīmijā un augos. Šīm pagātnes gudrībām acīmredzot pēdas dzina viduslaiku alķīmiķi. Senatnes rakstus viņi izlasīja, bet trūka gaišredzības tos izprast līdz galam. Arī mūsdienu fizikoķīmiķi atklāj jaunus vielas agregātstāvokļus un akti- vācijas veidus, līdz galam neizprazdami, ko īsti tie nozīmē un par ko liecina. Šeit sīkāk neizklāstīšu formulas un aprēķinus, kas četras vai piecas stundas plūda caur manu transferta "atmiņu", izgaismodami šo tematu. Pieminēšu tikai to, ka uztverto "murgu" nopietna saistība ar īstenu zinātni parādījās, kad manu ierunāto tekstu bija iztulkojuši angliski, senos aprēķinus no viņu skaitīšanas sistēmas pārveidojuši uz decimālsistēmu un šifrētāji atklājuši aizvēstures īpašo jēdzienu un tēlu savstarpējās likumsakarības. Izrādījās, ka manā "atmiņā" uztvertie rēķini precīzi saskan ar skaitļojumiem mūsdienu skaitīšanas sistēmā un aprēķinos tapušie veidoli atbilst reālām īstenības parādībām. Tulki un šifrētāji bija tik ļoti pieraduši pie manis dotajām svešajām faktūrām viņiem svešajā latviešu valodā, ka mani pašu reizēm gandrīz vai uzskatīja par cilvēku no "turienes". Mons reiz smiedamies stāstīja, ka viens no viņa nesen atbraukušajiem kolēģiem pirmajā dienā tā arī skaidri noprasījis par diktofonā ierunāto: "Vai tā ir pirmsūdensplūdu cilvēces valoda?" Kad satikāmies ēdnīcā vai sporta zālē, kolēģi, to zinādami, draudzīgi zobojās, ka viņi beidzot sapratuši, kāpēc visi ASV vēstnieki, braucot darbā uz Latviju, tik cītīgi mācās latviešu valodu. Kurš gan atsacītos no iespējas bez maksas apgūt pirmsūdensplūdu cilvēces sazināšanās līdzekli? Vienreiz man gluži nopietni kāds jautāja: "Vai pie jums ēda ar dakšiņām un nažiem? Vai jūs pazināt sporta spēles?" Man nācās pasmaidīt un atgādināt, ka neesmu turienietis, tāpēc nezinu viņu sadzīves sīkumus. Plūstošajā informācijā tādas detaļas nebija ietvertas. Darbošanos ar nazi, protams, redzēju. Arī skriešanu, peldēšanu, lēkšanu pāri aizai un kaut ko līdzīgu akrobātikai varēja novērot, bet tās


neizskatījās pēc īpašām sporta spēlēm. Galu galā viss redzētais, dzirdētais un izjustais fiksēts manos diktofona ierakstos. Stāstīts arī par to, kā skaistas zeltaini brūnas sievietes peldas jūrā, jaunekļi met kūleņus smiltīs un skrien pa pludmali. Stāstījumu es dažkārt papildināju ar zīmējumiem un pierakstiem. Kad ziņas par asteroīda Gavas trajektoriju bija dotas senatnes mēros un skaitļos, es uz papīra lūkoju attēlot viņu ciparus, kas dīvainā kārtā bija diezgan līdzīgi mūsējiem. Vienīgi desmitnieks un vienpadsmit- nieks bija citādi, proti, ar vienu zīmi uzrakstāmi. Vienpadsmit atgādināja apgāztu septītnieku, desmitnieks - apgrieztu piecnieku. Neviļus prātā nāca šo skaitļu nosaukumi vācu valodā, proti, no viena līdz divpadsmit - vienzilbīgi. Tikai tālāk sākās divzilbīgie. Vai arī tas neliecināja par atavisku palieku no senās divpadsmit ciparu skaitīšanas sistēmas, ko senatnē it kā lietojuši arī baski un ibērieši. Asteroīda Gavas trajektorijas, masas un enerģijas aprēķini vislabāk pierādīja, ka senie skaitļi manā prātā iesūtīti no ārienes. Es nekad līdzīgos asteroīdu vai planētu kustību aprēķinos nebiju piedalījies, tie nevarēja būt paša prātā pārvērtušies kādu aprēķinu variējumi. Tas lieku reizi apstiprināja, ka asteroīds Gava patiešām pastāvējis, ka tā kustību izšķiroši ietekmējusi lielā planēta Jupiters, liktenīgi pagriežot tā ceļu Zemes orbītas plaknē. Ja pagrieziens būtu bijis mazāks, Gava paskrietu garām Zemei, nokristu uz Saules, nenodarīdams mums nekādu ļaunumu, jo uz Saules bieži krita līdzīgi un vēl daudz lielāki asteroīdi, pārvērzdamies tvaikos vēl simtiem tūkstoš kilometru no tās. Pagātnes zintnieki lēsa (un Laboratorijai pieslēgtie mūsdienu astronomi šos aprēķinus apstiprināja), ka Gava, kura garums bija aptuveni pieci kilometri, atkarībā no kritiena slīpuma pret Zemi, varētu izsist 10-30 kilometru dziļu bedri Zemes garozā, satricinot arī dziļākus slāņus līdz pat šķidrajai magmai. Tika aplēsts, ka no trieciena manāmi ieliektos Zemes garoza vismaz 1500 kilometru rādiusā. Tiešais trie- cienspēks izplatītos arī Zemes iekšienē tikpat strauji kā virspusē, pastiprinot iekšējo spiedienu uz visām pusēm un radot sarežģītu masas pārvietošanos Zemes iekšienē, tālab izsaucot Zemes garozas plīsumus un pastiprinot vulkānisko darbību īpaši okeāna dzīlēs, jo tur Zemes cietā virskārta bija plānāka un nedrošāka. Spēcīga ūdens masu kustība lielu viļņu un tvaiku veidā iespējama arī tad, ja asteroīds nokristu uz sauszemes. Aprēķini rādīja: ja Gava nokritīs Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, ūdens slāņi, ko izsviedīs sprādziens, pacelsies līdz pat stratosfērai, bet tūkstoš kilometru attālumā uz sauszemes vilnis sasniegs divu kilometru augstumu. Pārvietodamies sākotnēji ar divtūkstoš kilometru ātrumu stundā, tas raus līdzi ne tikai kokus un mājas, bet arī akmeņus, klintis un pat tuvāko kalnu galotnes. Ar tādu ūdens kustību jārēķinās, lemjot par drošākām cilvēku slēptuvēm. Nākamās briesmas bija kalnu nogruvumi un jaunu vulkānu rašanās, ko izsauks spēcīgais Zemes garozas satricinājums. Pēkšņs vulkānu izvirdums okeānā vai liela kalna iebrukumi ūdenī radīs jeb​kurā zemeslodes vietā cunami viļņus līdz puskilometra augstumam. Pēc asteroīda sprādziena debesis dažās dienās pārklāsies ar bieziem, līdz piecdesmit kilometru augstiem mākoņiem, no kuriem lejup gāzīsies ļoti auksts lietus, milzīgi krusas graudi un sniegs pat karstākajos zemeslodes apgabalos. Uz vairākiem mēnešiem aukstums sastindzinās visu dzīvo radību, ūdeņi to aizskalos. To visu apzinoties, Svētie Grāli izstrādāja precīzu cilvēces glābšanas plānu, izvietojot ciltsmāšu mītnes dažādos pasaules apgabalos īpaši pārbaudītās drošās augstienēs simtiem kilometru attālumā no okeāna krastiem. Turklāt kalni, kuros iecerēts ierīkot ciltsmāšu mītnes, nostiprināmi ar īpašu caurejošu starojumu, kura fizikālais pamats man tā arī palika nesaprotams. Glābšanas plāns paredzēja, ka daļa zinātnieku patversies zemūdens kuģos, kas spēja izturēt 48


atmosfēru stipru spiedienu. Diemžēl tādus drošus zemūdens kuģus līdz Katastrofas brīdim varēja pagatavot tikai divus. Par zemūdens kuģiem "vīzija" deva gandrīz visu informāciju. Cik tie lieli, kādas telpas, laboratorijas, palīglīdzekļi, cilvēku skaits un sastāvs. Toties par kosmiskajiem "vimani", kas saucās "Tatra", ziņu bija gaužām maz. Tie tika minēti kā pēdējā rezerve civilizācijas glābšanai un saglabāšanai, ja Katastrofas rezultātā dzīve uz Zemes augstākām būtnēm kļūtu nepiemērota uz vairākiem gadu simtiem. Iemesli tādam iznākumam tika minēti vairāki: pirmkārt, atmosfēras piesātināšanās ar indīgām vulkāniskām gāzēm, otrkārt, daudzus gadus ilgstošā kontinentu un jūru pārklāšanās ar biezu ledu reizē ar saules gaismas zudumu uz ilgāku laiku. Kur tādā gadījumā glābtos cilvēkdievi, tiešas ziņas netika sniegtas. Pēc netiešiem faktiem un ainām spriežot, viņiem tika ierīkotas mītnes uz citiem debesu ķermeņiem, iespējams, uz Mēness vai uz Marsa, varbūt vēl kaut kur tālāk. Redzējumos pavīdēja arī trešā cilvēcei nelabvēlīgā notikumu gaita, kas padarītu problemātisku izglābtās cilvēces daļas atgriešanos uz Zemes. Proti, ja Katastrofa izsauktu tādas izmaiņas cilts asinīs, prātos un attīstībā, kas apdraudētu zinātnisko sasniegumu tālāku izmantošanu uz Zemes, tas ir, dzīvām palikušajām ciltīm zustu spējas redzēt un izprast dziļākos dabas pamatus. Vēl ļaunāk būtu, ja atjaunotajās paaudzēs pārāk lielu izplatību un pārsvaru gūtu ar čandaluku vājībām piesātināts arhetips. Prognoze rādīja, ka, visticamāk, abas šīs ļaunās pārvērtības cilvēci piemeklēs reizē, padarot cilvēkdievu uzturēšanos ļaužu vidū ļoti ris​kantu vai vispār neiespējamu. Analīzes rādīja, ka labsirdīgie un gudrie smalkas psihes ļaudis mazāk piemēroti grūtai dzīvei mežonīgos pēcūdensplūdu apstākļos. Izdzīvošanas cīņā priekšrocības gūtu alkatīgi, maz domājoši "bezaiz- spriedumu" egoisti, kas nebija noskaņoti citiem palīdzēt, dažkārt pat priecājās par otra neveiksmēm un nāvi. Kā var secināt no vairākiem pagātnes gudro spriedumiem, pēcūdensplūdu cilvēci piemeklējusi tieši šāda prātus pārvērtoša dubult- nelaime. Bet par to vēlāk. Gatavojoties lielajai cilvēces traģēdijai, tika lemts arī par gudrības saglabāšanu drošos ierakstos, kurus vēl šobrīd neprotam atšifrēt. Vainīgs acīmredzot uztveres spēju zudums lielumlielā cilvēces daļā, novēršanās no tiem, kam šādas spējas saglabājušās. Cilvēces vēsture tā vien ņirb no raganu un burvju, sātanu un svēto, spiegu un tautas ienaidnieku dedzināšanas, tiesāšanas un iznīcināšanas. Cik sapratu, daļa informācijas ierakstīta arī ūdens struktūrās, lai tvaiku veidā izplatītos pa visu pasauli. Ūdens molekulas izvēlētas arī tādēļ, ka tās spēj replicēt informācijas pierakstus, tas ir, pavairot, atveidot un pat konstruktīvi atjaunot lielus agrāk ierakstītus informācijas tēlus jeb fantomus līdzīgi tam, kā dabas reprodukcijā sīka sēkla rada lielu fizisku veidolu - koku vai dzīvu būtni. Mēs par tādu dabas supergudrību nemaz nebrīnāmies un to neapšaubām, tāpēc informācijas fantomu replikācija ar rezonējošām sīkstruktūrām atsevišķos atomos un molekulās man nešķita pārsteidzoša. Arī laboratorijas inženieri pieļāva, ka vielai piemīt vairāki informatīvi režīmi jeb informācijas radīti agregātstāvokļi, kuru izpēte jau esot sākta. Ziņas, kas plūda manā uztvērējatmiņā, vēstot par senās cilvēces gatavošanos Katastrofai, bija plašas un pamatīgas. Izprast informācijas tehnisko pusi tā ari neizdevās. Nemāku izskaidrot, kādā veidā atsevišķi zemeslodes rajoni tika aktivēti un pārklāti ar informatīvi enerģētisku joslu tiklu. Vēl mazāk bija saprotama jaunas informācijas uzpildes praktiskā puse. Skaidrs kļuva tikai tas, ka milzīgais "klints dators" zināja pašus jaunākos notikumus pasaulē, spēja ātri uztvert manas domas un noskaņas. Atklāts palika jautājums, vai to visu vada mākslīga


informa​tīva ierīce vai aiz tās slēpās dzīva cilvēka prāts. Pieļauju, ka "klints dators" informāciju ieguva arī tieši no tiem zinātniekiem, kuriem piemita īpašais prāta starojums, bet laikam taču visvairāk no zinātnisko tekstu lasījumiem, jo starp daudzajiem lasītāju tūkstošiem un miljoniem katrā ziņā atradās ari "rezonatlvi raidītāji", kas savas īpašās spējas pat neapzinājās. Vēlāk es uzzināju, ka tas tiešām tā ir. Uzskatu, ka ziņas no tālās senatnes ir dzīvu cilvēku pārdzīvotas un pierakstītas, jo domai un tēliem līdzi nāca jūtīgas cilvēciskas noskaņas un apjausmas, kas bija dažādas atkarībā no vietas, tas ir, raidītāja. Reizēm šķita, ka es iejūtos pat mamuta vai bifeļa "ādā". To, ka dzīvnieki ar smadzenēm noraida signālus par saviem nodomiem, vairākkārt apliecinājuši arī mūsdienu profesionālie plēsīgo zvēru mednieki. Nav izslēgts, ka informācijas apkopojumu un atbildes uz maniem jautājumiem veidoja un vadīja nevis gudra klinšu datora procesors, bet dzīvs senatnes zintnieks. Diemžēl uz to drošas atbildes nav. Pagātnes gudrajiem, gādājot par zināšanu saglabāšanu, nācās atrisināt arī pašu grūtāko uzdevumu - nodrošināt, lai pēcplūdu sabiedrībā pašas svarīgākās ziņas nenonāktu ļaunu un bezatbildīgu cilvēku rīcībā. Attiecībā arī uz sevi es jutu "vīzijas" piesardzību. Proti, man tika piespēlētas dažādas situācijas, kurās gribot negribot vajadzēja izrādīt savu nostāju. Bet atgriezīsimies tajā konkrētajā īstenībā pirms Katastrofas, par kuru mūsu vēsturniekiem ir gaužām maz ziņu vai vispār nav, ja neskaita dažus senos pierakstus, kas vairāk atgādina leģendas, ne vēsturisku faktu apliecinājumus. Tautu atmiņa, protams, saglabājusi nostāstus. Tie dažādos kontinentos ir līdzīgi, tomēr tos diez vai var uzskatīt par vēsturiskiem faktiem, jo kopš tiem laikiem nomainījušās apmēram 800 cilvēku paaudzes. Lai gan briesmu vēsti sākotnēji izplatīja tikai starp zintniekiem, priesteriem un valdniekiem, tā pamazām kļuva zināma arī vienkāršajiem ļaudīm, jo netrūka jutīgo, kas spēja saklausīt zintnieku domas un uzminēt valdnieku praktiskās rosības cēloņus. īpašiem kalējiem nācās veidot daudzus akmens galdiņus ar iegravētām rakstu zīmēm tai cilvēces daļai, kas nekad nebija pratusi un nepratīs klausīties un dzirdēt domas. Tajos tika stāstīts par tuvu un tālu ļaužu dzīvi, zīmētas zemju kartes, attēlotas mājas, uzrādīti dažādi darbi un pārvietošanās veidi, atveidotas cilvēku un dzīvnieku figūras. Līdzīgu iemeslu dēļ tika gravēti zīmējumi klintīs un kalnu alās. Sevišķi daudz zīmējumu izveidoja Atlandas kalna pilsētu tuvumā, jo šeit mita visvairāk apdāvinātu zintnieku, mākslinieku, priesteru un. viņu palīgu. Šajos zīmju rakstos zintnieki neizpauda slepenās zinības, vienīgi pastāstīja par tādu zinību pastāvēšanu. Ierakstītas tika zināšanas par zvaigznēm, Zemes riņķojumu ap Sauli, par vielas vienādo struktūru visā izplatījumā un tās brīnišķīgo sarežģītību, par gara spēka pamatiem. Šīs gudrības spēja saprast jebkura cilvēciska būtne bez īpašām priekšzināšanām. Lai iemūžinātu galvenos pasaules gara uzbūves struktūrmetus un saglabātu šīs zināšanas paaudžu paaudzēs, to zīmes iededzināja apmetņu ādās, ieauda gurnautos un pasludināja par svētām, kas pasargā no nelaimēm un rāda ceļu uz nākotni. Starp šīm zīmēm galvenā bija īpašā krusta zīme, kas attēloja kristālisko punktu izpratnes atslēgu. Krusta gali norādīja impulsa kustības virzienu, lai atbrīvotu kristāl- punktos saistīto enerģiju, tāpēc šo krusta zīmi nosauca par ugunskrustu jeb pērkoņkrustu. Tā dziļāko jēgu izskaidroja vienkāršots pieraksts, kas sastāvēja no zīmju pāra. Ar to varēja izteikt visu sarežģīto pasaules uzbūvi. Gaidāmās Katastrofas skatījumā viena no satraucošākajām problēmām bija lielumlielās cilvēkdievu daļas nespēja radīt pēcnācējus. Šie ļaudis, saņemdami mūžīgu jaunību, bija atteikušies no savas cilts pavairošanas, attiecīgi transformēti un izslēgti. Lai novērstu augstākās kastas pārstāvju skaita samazināšanos, ko radīja nelaimes gadījumi un nepārvaramas slimības, bija izveidotas īpašas


ciltsmāšu un ciltstēvu grupas, kas zintnieku uzraudzībā laida pasaulē bērnus. Tāds pienākums, protams, traucēja viņiem pietiekami intensīvi nodarboties ar zinātni, tāpēc viņi zintnieku vidū sevišķu cieņu nebaudīja, lai arī starp zintniekiem bija daudz viņu pēcnācēju. Mēs jau zinām, ka arī mūsdienās garīgi pārāki bērni neizjūt cieņu pret mazāk gudriem vecākiem. Asteroīda Gavas trieciena draudi pēcnācēju radīšanas spēju nozīmi pacēla nebijušos augstumos. Lai kā slēptos un sevi apgādātu valdošās kastas ļaudis, no bojāejas nebija pasargāts neviens. Aprēķini rādija, ka asteroīda eksplozija ievērojamā mērā izpostīs Zemes atmosfēru, tāpēc tai cauri lauzīsies svešs starojums no debesu tālēm, ietekmēdams dzīvības norises uz Zemes. Dzims kropli bērni, pavājināsies spēja vairoties, sadalīsies mūžīgās jaunības fermentu struktūras, ievērojami saruks mūža ilgums, pazemināsies prāta un gara spējas. Grūto klimatisko apstākļu dēļ zinātniekiem zudīs iespēja labot dabas kļūmes. Neizbēgamā kastu sajaukšanās radīs jaunas, desmitiem tūkstošus gadu nebijušas sabiedriskās problēmas, pirmām kārtām visas cilvēces degradāciju. 7. Vēstījumi valstīm un tautām Actekus brīdināja, ka būs tumsa, lietus, ūdens plūdi līdz kalnu galiem. Andos 4 000 metru augstumā ir sena osta, jūras zivju skeleti, jūras gliemežnīcas. Pireneju pussalā valdnieks Ksisotrus, brīdināts par katastrofu, gudras grāmatas ieraka zemē Saules pilsētā Siparā. Ēģiptiešu priesteri vēstī, ka plūdos dzīvi palikuši neizglītotie gani kalnos; gudrie pilsētās aizgāja bojā. Katastrofu ēģiptieši sauc par cilvēces iznīcināšanu. Peru indiāņi stāsta, ka visu iznīcinošos plūdos paglābās tikai daži cil​vēki un dzīvnieki. Citā inku nostāstā vēstīts, ka lietus gāzis sešdesmit dienas un naktis. Virs galvām bijusi dzirdama liela rūkoņa kā no uguns. Vēsturiski fakti Rūpju bija bezgala daudz. Augstākās kastas pārstāvji saprata, ka bez visas sabiedrības iesaistīšanas iznākums var būt bēdīgs. Jāglābj ne tikai cilvēki, bet arī dzīvnieki un augi, sevišķi tie, kas bija cilvēku veidoti un pieradināti. Svētie Grāli nosūtīja valstu valdniekiem priekšrakstus par savā novadā mitušo ļaužu un tiem mīļo lopu, augļukoku un barības augu paglābšanu no iznīcības. Viens no tādiem priekšrakstiem vēstīja: "Gatavojieties bargu pārbaudījumu laikam! Tiks satricināti Zemes pamati. Jūra, ezeri un upes izkāps no krastiem. Tūkstoš cilvēksoļu augsti ūdeņi skries pāri līdzenumiem un pakalniem, visu apslīcinot. Biezi, augsti mākoņi cieši pārklās debesis, dienās valdīs piķa melna nakts vairākus mēnešus ilgi. Trakos zibeņi, un dārdēs pērkoni. Uz dārziem un laukiem no debesīm gāzīsies auksts ūdens un krusa. Sniegs ar ledu pārklās zemi biezā kārtā. Vairākus gadus neienāksies barojošie augļi. Kazas un vērši nobeigsies aiz bada. Krusas graudi vērša galvas lielumā salauzīs jumtus un apraks mājas zem desmit cil- vēksoļu biezas ledus kārtas. Ļaudis, cērtiet sev drošas slēptuves kalnu klintīs! Savāciet kaltētu augļu kaudzes! Gādājiet, lai šiem mitekļiem cauri vai garām tek avoti..," Tiem, kas dzīvoja plašos līdzenumos, tika sūtītas citādas vēstis. Viena no tām sasaucās ar Bībeles stāstos pieminēto Noasu. "Tu, Nova, liec saviem ļaudīm lielus kokus vest Izas kalnienes pašā augstākajā paugurā. Tur baļķus liec sasiet kopā ar resnām kaktusu tauvām un saāķēt ar dzelžiem. Uz plosta lai būvē stipras


baļķu mājas ar baļķu jumtiem un ciešām durvīm, kurām netiek cauri ūdens. Piesien mājas cieti pie plosta baļķiem, jo nāks liels ūdens vilnis, kam neredzēsi ne gala, ne malas, gāzīsies pār plostu un kalnāju… Pēc tam līs lietus ar sniegu un ledu. Aizsals upes un jūras, un zivis slēpsies dzelmē… Visa dzīvā radība - cilvēki, lopi un zaļie augi - teiks tev slavu un pateicību par glābšanu." Zintnieki domāja arī par ziemeļu elefantu mamutu un citu plūdu un sala apdraudētu dzīvnieku glābšanu. Diemžēl tas nebija viegli. Mēģinājumi pārvietot garspalvainos ziemeļu milzeņus uz siltākiem apvidiem beidzās ar neveiksmi. Tie nespēja panest karsto svelmi dienvidu platuma grādos, kur saule dienas vidū kāpa zenītā. Pat Sibīrijas ziemeļos, kur saule vasaras dienas vidū pacēlās tikai septiņdesmit loka grādus virs horizonta, ēnainos mežos viņiem bija par karstu, tāpēc viņi, meklēdami vēsumu, brida purvos un ezeru dumbrājos, kur dziļumā vēl glabājās garā, tumšā ziemā uzkrājies drēgnums. Ezeri, lielās upes un jūras krasts glāba snuķainos milzeņus arī garajās polārajās naktīs, jo tur ilgāk turējās vasarās uzņemtais siltums, kas noderēja par ceļrādi tumsā. Citādi ziemās vienīgie ceļa rādītāji bija zvaigznes, ziemeļblāzma un mēness. Lai mamuti spētu labāk pārciest garo ziemu, kad bieži vienīgais pārtikas avots tiem bija koku zari, miza un sasalusi zāle, cilvēki viņiem palīdzēja, gādādami sienu un savezdami to mamutu ziemas mītnēs - skuju koku pajumtēs, sakraujot lielās kaudzēs. Mamuti bija paši labsirdīgākie dzīvnieki pasaulē, ja neskaita delfīnus, kuri par cilvēku draugiem bija padarīti jau agrāk. Spalvainie milži labprāt ļāvās jūgties kamanās, vilka siena kravas uz ciedru meža krātuvēm un pakļāvās citām cilvēku prasībām. Vienīgi atstāt dzimtās vietas un doties uz dienvidiem viņi nebija piedabūjami. 8. Aizmirstie gauri "Pirms 30 000 gadiem izmirušo kromanjoniešu galvaskausiem ir lielāka smadzeņu ietilpība nekā Eiropas iedzīvotāju galvaskausiem - viņi gandrīz vai bijuši pārcilvēku rase." Čārlzs Berlics Līdzīgi mamutiem mierīgumā, labsirdībā un nepiekāpībā bija gauri - spalvaini kalnu cilvēki, kurus dēvēja par nerunājošiem, jo viņi valodu lietoja reti, lai gan visu saprata un, vajadzības spiesti, spēja skaidri izteikt savas domas, turklāt bija ļoti muzikāli. Kalvāki gaurus uzskatīja par tādiem kā dabiskiem un mūžīgiem cilvēku pavadoņiem, kas skarbos kalnu apstākļos norūdīti izturīgi, tāpēc par viņu glābšanu posta reizē nedomāja. Pateicoties apspalvojumam, gauri nereti naktis pārgulēja zem klajas debess, dažkārt pat sniegā, apsegdamies vien ar plāniem, no nātru šķiedrām austiem apmetņiem. Viņi pārtika no ogām, riekstiem, āboliem, zemes saknēm, kā arī no putnu olām, zivju ikriem, kazas piena. Pārtikai nelietoja gaļu, nemedīja. Dažās gauru ciltīs atgadījās ļoti liela auguma īpatņi. Tādam milzim blakus stāvošs kalvāks vai atls labi ja sniedzās viņam līdz padusēm. Par gauriem runāšu plašāk tādēļ, ka viņi ir mani, tas ir, latviešu un visu baltādaino eiropiešu pamatsenči. Pareizāk: viens ar pelēki rūsganu spalvu klāts, izteikti bālādains kalnu cilvēks Ains lielu galvu un sapņainu raksturu. Līdz tam cilvēcei nebija cilšu ar baltu ādas- krāsu. Gauru bērni līdz pusaudžu vecumam tikai reizēm bija bezspal- vaini. Sievietēm apmatojums bija krietni plānāks, bet nobriedušiem vīriešiem no spalvām brīva palika vienīgi piere, ausis un delnas. Nosaukums "nerunājošie" viņiem, šķiet, dots nepamatoti. Savā starpā viņi labi sapratās zīmju un skaņu valodā. Runāja maz tāpēc, ka nebija jau par ko runāt. Darbošanās vienkārša, to varēja apgūt,


noska​toties no otra. Piespiedu kārtā nonācis kalvāku vai atlu sabiedrībā, gaurs ātri apguva viņu valodu un sprieda saprātīgi. Reizēm gauri tika izmantoti par melodiju sacerētājiem. Gauri bija izteikti sapņotāji. Viņiem ļoti patika bezspalvainās zeltaini brūnās kalvāku uu atlu sievietes, bet iegūt tās par sievām viņi nespēja tāpēc, ka bija ļoti kautrīgi un labestīgi, baidījās kaut mazākā mērā nodarīt sievietei pāri. Vasarās, kad, no svelmes glābdamies, līdzenumu ļaudis apmetās slieteņu teltīs pie kalnu ezeriem, gauru ciltis, cenzdamās viņus netraucēt, no šīm vietām aizgāja, uzkāpdamas augstāk kalnos, meklēdamas citas ogu un riekstu vietas. Vienīgi daži gauru jaunekļi, nemiera tirdīti, reizēm atgriezās un, krūmos slēpdamies, kāri vēroja pie eze​riem kailās un graciozās kalvāku peldētājas. Retos gadījumos, kad gauru jaunekļi pievilināja kādu zeltaino skaistuli, viņiem neradās pēcnācēji. Daudzas ilgdzīvojošās sievietes bija neauglīgas. Turklāt gauri tās tikai apbrīnoja, apmīļoja un glāstīja kā bērnus, kā skaistas rotaļlietiņas, kas jāsargā un jāglabā. Centās no acīm nolasīt visas viņu iegribas. Ja kādam gauru jauneklim tomēr izveidojās ar kalvāku sievieti tuvākas attiecības, tad droši varam domāt, ka to ļoti vēlējusies daiļā dzimuma pārstāve. Parasti visas aizvilinātās atgriezās dzīvas un nekādi neapskādētas, vienīgi raksturā nedaudz mainījušās - kļuvušas labsirdīgākas un sapņainākas. Tas sen bija novērots, ka gauru klātbūtne nomierināja un piepildīja cilvēka psihi. Tiesa, ļaudis runāja, ka pirms piecdesmit gadiem kāda kalvāku sieviete palikusi uz dzīvi Ibēra kalnos pie gauriem un laidusi pasaulē bērnus, bet tā šķita apšaubāma ziņa, jo trūka drošu pierādījumu. Neviens līdz šim nebija redzējis bezspalvainus kalnu cilvēkus, kādiem vajadzētu būt viņas pēcnācējiem. Pie kalnu ezeriem bieži atpūtās augstākās kastas ļaudis. Gaurus viņu tuvums satrauca visvairāk, jo gauri juta šo ļaužu gara spēku un prāta tālo lidojumu, kaut arī nespēja pacelties tam līdzi. Tāpēc bieži šīs šķietami atpalikušās spalvainās cilvēciskās būtnes aiz skumjām izplūda citiem nesaprotamās asarās. Raudāja gan jaunavas, gan jau​nekļi, nespēdami paši sev izskaidrot, kāpēc tā dara. Ziemās gauri mitinājās dabiskās alās vai īpaši būvētās mītnēs zem klinšu pārkarēm, kā arī slieteņu būdās. Telpas vidū starp akmeņiem kurināja uguni dienu un nakti. Tas bija vienīgais sildītājs laikā, kad kalnos uzkrita sniegs un ūdens pārklājās ar ledu, jo gauriem kā medību noliedzējiem nebija ne bifeļu, ne lāču ādu. Vienīgi dažkārt dabiskā nāvē nomirušu kalnu aitu vai kazu ādas apmetņi. Tādu valkāja arī jaunā gaura Aina māte. Ne Ains pats, ne viņa brāļi un māsas nenojauta, kādu uzdevumu skarbais liktenis gatavo šim slaidajam un veiklajam jauneklim, kas, riekstus vācot, spēja bezbailīgi pārlēkt no vienas ciedra galotnes uz otru, ar basām kājām staigāt pa sasalušu zemi un sniegu, ķert zivis kalnu upēs, kad to ūdeņos jau krājās ledus zvīņas. Diemžēl tieši gauru apbrīnojamās ziemcietības, pieticības un izturības dēļ Svētie Grāli nepadomāja par viņu glābšanu. Varbūt arī kāds klusībā nosprieda, ka gauru cilts bojāeja nebūs cilvēcei liels zaudējums. Bet, kā zināms, liktenis mēdz jokot. Jau redzējuma sākumā es ievēroju, ka nevērība pret kalnu cilvēku likteni bija dīvainā pretrunā ar gaužām smalko informāciju, kas tika man sniegta par gauru jaunekli Ainu. Parādītas viņa gaitas no Katastrofas sākuma līdz viņa iekļūšanai septiņu augstākās kastas ciltsmāšu sabiedrībā. Nezinu, vai šī informācija nonākusi kādā universālā domu uztvērējā un vēlāk izdalīta vai arī senatnes gudrinieki to rekonstruējuši līdzīgi tam, kā tika veidots stāstījums par cilvēka izcelšanos, proti, kaut kas līdzīgs datorgrafikai. Šā vai tā, es visu redzēju dzīvīgi un pārliecinoši. Vēl kāda neizskaidrojama sakritība. Kad biju beidzis diktēt un pierakstīt redzējumus par Aina grūto ceļu Katastrofas izpostītajā pasaulē līdz eiropiešu ciltsmāšu miteklim, visa mūsu komanda


devās mājup uz pētniecības pilsētiņu. Tikko atlaidos gultā un ieslēdzu televizoru, pirmā ziņa, ko dzirdēju, bija atkārtots vēstījums par eiropiešu genoma pētījumu, kas pierādīja, ka eiropieši, tas ir, visa baltā rase cēlusies no septiņām ciltsmātēm pirms apmēram 20 tūkstošiem gadu. To dzirdot, man uz mirkli šķita, ka mūsdienās lietoto raupjo elektromagnētisko viļņu valodā plūst tā pati senatnes vīzijās redzētā informācija. Vienīgi, kad zinātnieku dotie modernie ciltsmāšu vārdi neatbilda īstenībai, es attapos no pārsteiguma un nolēmu še stāstīt visu uzzināto pēc kārtas, nelūkojot izpētīt, kā šī informācija nonākusi pagātnes superdatora smadzenēs. Kaitināja tas, ka, būdams nopietns zinātnieks, nebiju agrāk iedomājies, kāpēc baltā rase veidojusies tik ierobežotā pasaules nostūri, kurš turklāt, pēc ģeoloģijas ziņām, gandrīz vai viss tolaik atradies zem šļūdoņa ledus. Bet lai jau paliek citiem šie zinātniskie prātojumi un apsvērumi. Rakstīšu tikai uzzinātos faktus. Tātad bija noskaidrots, ka gauru mitināšanās tuvējos kalnos ienes cilvēku dzīvē mieru, drošību un darba gribu. Tajos apgabalos, kur trūka kalnu un līdz ar to arī gauru, bija mazāk centīgu cilvēku. Tas nozīmēja, ka bālādaino spalvainu rezonatīvā iedarbe bija pozitīva. Tomēr gauru glābšana, kā jau teicu, nebija paredzēta, lai gan pat čandalukiem tika uzbūvēta atsevišķa māja uz lielā Novas plosta. 9. Noasa šķirsts "Kad pētām plūdu leģendas, pamanām neparastu faktu. Šķiet, ka viens un tas pats nostāsts pieder visām cilvēku ciltīm. "Sapnī brīdināts, ka pār zemi nāk plūdi, viņš uzbūvēja plostu, uz kura izglābās ar ģimeni un visiem dzīvniekiem," stāsta Ziemeļamerikas indiāņu teika. Rakstītās ziņas saglabājušās par plostu būvētājiem: Noasu, Utnapišti (Babilonija), Baisbabatu (Indija) utt." Čārlzs Berlics Nokūstot Antarktīdas, Grenlandes un citiem šļūdoņiem, pasaules okeānu līmenis paceltos apmēram par 100 metriem un kontinentu aprises mainītos. Zinātnisks fakts "Pasaules okeāna līmenis vislielākās apledošanas periodā - pirms 15-18 tūkstoš gadiem bija par 135 metriem zemāks nekā pašreizējais tā līmenis." A. Kondratovs Plostu būvēja vairākus gadus, nostatot to uz augstiem balstiem kalna lēzenā galā. Patiesībā tā bija liela plostu karavāna divi simti cilvēksoļu garumā un platumā, savstarpēji savienota ar stiprām un lokanām cilvēkdievu gādātām saitēm jeb virām, gatavotām no mums nepazīstama ļoti izturīga materiāla. Zem baļķu slāņa, kas bija likts treju kārtu, visapkārt katram plostam tika piestiprinātas lielas tukšas koka mucas, lai šie pontoni ātrāk celtu plostu uz augšu, ja gadījumā lielais vilnis, no augšas gāzdamies, to apraktu zem ūdens. Zinoši ļaudis gan rēķināja, ka vilnis, kam vajadzēja nākt no rietumiem, savu pārliju kritumu zaudētu augstienes kāpumā un aizplūstu garām. Tikai pēc ieleju piepildīšanas ūdens plūstu šurp no visām pusēm, lēni ceļot plostu augšup. Tomēr straumes grūdiens arī tādējādi būtu gana straujš. Smagi pārlādētais plosts nespētu pietiekami ātri uznirt, tāpēc palikšana kādu brīdi zem ūdens būtu neizbēgama. Šim gadījumam mītnes virs plosta būvēja bez logiem, visas iespējamās šķirbas aizdrīvēja ar īpašu smēri, telpās novietoja traukus ar mākslīgu gaisu.


Plosta būvi skatīties nāca lieli ļaužu pulki, brīnīdamies un neticēdami, ka tik augstu kādreiz varētu uzkāpt ūdens, jo jūra atradās divu cilvēkdienu gājuma attālumā. Tomēr katrs labprāt palīdzēja plosta darbos. Sevišķi pēdējos mēnešos pirms Katastrofas, kad bija jāsavāc, kā to pavēlēja valdnieks Java, lopi, zvēri, putni un augu sēklas no visas tuvās un tālās apkārtnes. Uz plosta atsevišķu vietu iekārtoja gudrības galdiņiem, kartēm, plāniem, rakstu zīmējumiem ar rēķiniem, pamācībām, zāļu receptēm un daudz kam citam. Tur bija mājokļi vairākiem tūkstošiem ļaužu, tomēr citiem nācās pašiem gādāt par savu drošību, kājām doties kalnos, lai glābtos no ūdens. Dala aizceļoja, daļa palika savās mītnēs aiz neuzņēmības vai neticības drūmajam pareģojumam. Par savu drošību sevišķi rūpējās augstākās kastas ļaudis - zintnieki, priesteri un valdnieki. Tauta par to nezināja tikpat kā neko. Arī es saņēmu samērā skopas ziņas. Lūk, viena no tām. "Dabas noslēpumu glabātāji lēja daudz metāla un taisīja citas cietas vielas, būvēja no tām lielus kuģus darbam un dzīvei zem ūdens, gaisā un virs gaisa - izplatījumā. Tos apgādāja ar ilgi strādājošām spēka iekār​tām un cietām uguns bruņām darbībai grūtos apstākļos svešās zemēs. Zemūdens kuģi bija divi. Viens no tiem saucās "Naru Vata", kur pulcējās zintnieki, starp kuriem atradās arī pēcnācējus radīt spējīgas sievietes. Ļaudis uz šī kuģa izdzīvotu arī tad, ja Zemes atmosfēra uz daudziem gadu simtiem kļūtu indīga un dzīvībai nederīga. Šo zintnieku tālākais mērķis bija radīt cilvēku - abinieku, kas, līdzīgi vardei, spētu dzīvot gan uz sauszemes, gan ūdenī. Divi lielie izplatījuma kuģi "Vimani Vata" un "Tatra", kurus sauca arīdzan par uguns kuģiem, jo tie spēja caururbt klintis, strādāja uz citas planētas, ierīkodami tur mītnes un gatavodamies lietot pret asteroīdu Gavu labākās smagumspēka pārveidošanas iekārtas, lai sadalītu un novirzītu debesu ķermeņa enerģiju. Līdzi viņiem devās arī mītņu būvētāji un cilvēku laboratorijas zintnieki. Vatas bija iecerētas braucieniem uz tālākiem debesu ķermeņiem, lai piemērotu dzīvei lielos klinšu dobumus, ko planētu tapšanas gaitā veidojušas izplūstošās gāzes vai ūdens. Viens no šādiem dobumiem bija vairāk nekā pusmiljonu kubiksoļu liels un jau nostiprināts ar urbu​miem. No tālām mītnēm cilvēkdievi vēroja Zemi Katastrofas brīdī un arī pēc ūdensplūdiem." Šī ziņa beidzās ar dīvainiem vārdiem: "Mēs atkal būsim kopā - cilvēki un dievi, kad pavērsies ceļš uz tālām zvaigznēm." Reiz man acu priekšā pavīdēja uz klints platformas stāvošs liels uguns kuģis ar izslēgtām uguns bruņām. Tas atgādināja mūsdienās daudzkārt aprakstītos diskveida lidaparātus ar atstarojoša materiāla metāliski spīguļojošu virsmu. Cilvēki tā tuvumā izskatījās mazi kā skudras, kas tekalē ap lielu rāceni. Kuģa iekštelpas bija plašas, ar daudzām kabīnēm apkalpei un darbam. Dažās telpās bija izvietoti lieli stikla vai cita caurspīdīga materiāla trauki, kuros kaut kas rūga. Citviet līdzīgs trauks bija pildīts ar lodītēm, kas atgādināja tās trīs, kuras es biju turējis rokās. Atšķirība tikai tā, ka šo lodīšu bija daudz un tās traukā lēnām pārvietojās, it kā katra meklētu savu īsto vietu. Man paskaidroja, ka tas ir visa lielā kuģa "Tatra" spēka regulators un smadzenes, kurās ieplūst cilvēka griba un prāts pa īpašiem mums nezināmiem sakaru kanāliem un vada šo sistēmu kā arī visu kuģi. Viss šķita saprotams, vienīgi mulsināja iekārtas ārējā veidola vienkāršība. Lielā, gaišā telpā bija savākti zaļie augi, koki un puķes. Tos aprūpēja sievietes, tērptas vieglos baltos gurnautos un ar gaišiem, matus saturošiem vainagiem galvās. Sapratu, ka uz kuģa atradās ne tikai "cilvēku atdzemdināšanas laboratorija", bet arī sievietes ciltsmātes, kas bija reizē arī zinātnieces. Vērojot kalvākus un atlus, kas kopīgi gatavojās lielajai cilvēces traģēdijai, man bija iespēja gūt jaunas atziņas. Viņi sprieda par to, kurš no trim zaudējumiem cilvēcei būtu visbīstamākais: ilgmūžības zudums, garīgās redzes zaudēšana vai ļaunuma atgriešanās pie varas. Kā zināms, mūsdienu


cilvēce mantojusi visus trīs ļaunumus, tomēr dzīvo un cerīgi attīstās, lai gan…, bet labāk to te nepieminēt. Dažādi bija arī uzskati par draudošā trieciena novēršanu vai samazināšanu. Vieni ieteica lietot eksplozīvu antigravitācijas lādiņu, palaižot to asteroīda ceļā. Citi gribēja kombinēt kristālsaišu sagraušanu ar garavitonu polarizāciju. Tas ļautu izkliedēt asteroīda ledu, ierosinot kristālformām pārvietoties dažādos virzienos. Pirmajā gadījumā pastāvēja risks izkustināt smagumspēka līdzsvaru visā Saules sistēmā. Otrajā gadījumā meteorīta trieciens netiktu pilnībā novērsts, tikai samazināts, toties smagumsistēmas izlīdzsvarošanas varbūtība kļūtu daudz mazāka. Svēto Grālu Padome pieņēma pēdējo projektu un sāka pie tā intensīvi strādāt. Aprēķini rādīja, ka asteroīdu ar šo paņēmienu iespējams nedaudz novirzīt, lai trieciens nebūtu frontāls, kā arī izkliedēt tā pa- matmasu apmēram divu miljonu kvadrātkilometru plašā vēdeklī pirms saskarsmes ar Zemi. Šim projektam bija trīs vājās vietas. Pirmā: īstenot to varēja tikai Zemes tiešā tuvumā. Otrā: starta izplūdes atgrū- diens varēja sašūpot Zemes rotācijas asi. Trešā: izkliedes spēks ļoti blīvi saspiestu asteroīda vidu, veidojot nelielu, bet ļoti cietu kodolu, kura triekšanos okeānā nevarētu novērst. Aprēķini rādīja, ka tādā veidā tiešā trieciena postošais spēks tomēr tiktu vairākkārtīgi samazināts. Cilvēcei iznīkšana nedraudētu, ja vien iepriekš veiktu nepieciešamos sagatavošanās darbus. Pēc šī plāna pieņemšanas sākās jau minētie glābšanas darbi: tika brīdinātas visas Zemes tautas un valstis, iesaistot tās slēptuvju būvēs un barības krājumu sagādē. Lai darbi labāk veiktos, zinātnieki un priesteri uzticēja zemākajiem ļaudīm agrāk nezināmus darbarīkus un transporta līdzekļus. Palīdzību saņēma arī trešā jeb vieglprātīgo kārta. Redzot darbā plazmas grieznes un gaļas konservu fasējošās iekārtas, vieglprātīgie darbarūķi sāka uzlūkot cilvēkdievus ar daudz lielāku cieņu un bijāšanu. Vienīgi čandaluki kļuva vēl nepakļāvīgāki. Lai gan viņiem bija ieteikts joprojām uzturēties tikai savos rezervātos un netuvoties ļaužu mītnēm, viņi šo noteikumu pārkāpa aizvien biežāk. Izplatījās ziņa, ka Debesis lēmušas mainīt pasaules kārtību, padzīt un iznīcināt augstākās kastas, lai pie varas varētu nokļūt nicinātie un pazemotie ar čan- dalukiem priekšgalā. Par to gādātu uguns ratos atbraukušais Debesu dēls, iedegdams šķīstīšanas guni, nesdams bargus pērkonus un ūdensplūdus. Tad atjaunošoties pasaules kārtība un taisnība. Pēc pārbaudījumiem un mokām nedaudzie dzīvi palikušie varēšot sākt jaunu un skaistu dzīvi, kurā valdīšot tie, kas līdz šim bijuši atstumti, nievāti kā sabiedrības pamesli. Jo tuvāk nāca Katastrofas gads, jo vairāk mainījās cilvēku izturēšanās. Candaluki kļuva izaicinošāki, augstākās kastas - pazemīgākas un pieļāvīgākas. Tie, kas bija mīlējuši vientulību, meklēja sabiedrību. Ciltis, kas vienā vietā bija dzīvojušas gadu tūkstošiem ilgi, mainīja dzīvesvietu. Sākās vispārēja ļaužu staigāšana. Šķita, ka ikviens grib skatīt visu pasauli. Uzradās agrāk nezināmas ciltis no mežu biezokņiem, no tālām salām. Tās neprata atlu un kalvāku valodas. Arī viņu prāta valoda bija lēna un klusa. Briesmu nojautas dzīti, ļaudis klīda, it kā kaut ko meklēdami, kaut ko lūgdamies. Cilvēku apmetnēs iemaldījās arī svešādi, agrāk neredzēti dzīvnieki, šķiet, meklēdami glābiņu. Laikam tiem, gluži tāpat kā zīlēm un ērgļiem, piemita kalvākiem līdzīga "otrā redze", kas ļāva samanīt citu būtņu satrauktā prāta izraisītos bieda signālus. Man bija smagi pārdzīvot šo pirmsnelaimes gaisotni, pat apjaužot tās divdesmit tūkstoš gadu seno pagājību. Reizēm kļuva pavisam drūmi. Tādos brīžos ar prieku klausījos atskanam radio signālu no mana datora, kas vēstīja par kārtējā dienas seansa darba stundu beig​šanos. Pēc signāla manā kabinetā allaž ienāca Mons - reizē tulks un informācijas inženieris - un


smaidot pavēstīja: "Kungs Krus, laiks atgriez​ties no aizvēstures mūsdienu pasaulē!" Gandrīz vienmēr šos vārdus uztvēru ar atvieglojuma izjūtu, jo transferta darbs nebija viegls. Bieži no piepūles sāpēja galva. Tomēr gandrīz vienmēr šķiršanās izraisīja skumjas par kaut kā skaista zaudēšanu. Redzot aizvēstures nelaimes, reizēm nodomāju: "Redz, es varu aiziet no ļaunā sapņa, bet viņiem tur bija jāpaliek un lielum lielai daļai jāaiziet bojā. Arī skaistajām sievietēm un lieliskajiem jaunekļiem, kam sirdī bija labas, lielas domas par cilvēces ceļu pretī gudrības brī​numam." Reizēm es baidos uztveres zonā atklāti domāt, jo pusdienas laikā, kad ņemu brīvstundas, lai rakstītu šīs piezīmes, starojuma jauda mazinās, it kā pāriet uz citu "frekvenci", reizēm šķiet, ka pilnīgi izslēdzas. Tas lieku reizi apliecina, ka "viņi" mani jūt un saprot. Ilgi esmu domājis par senatnes sabiedrības dalījumu kastās līdzīgi kā mūsdienu Indijā, par kastu sistēmas pozitīvu vērtējumu, ko pauž pagātnes gudrie. Vai atzīstama augstāko uzkundzēšanās zemākajām? Pagātnes gudrie teica: nevienu mēs neapspiežam, tikai izveidojam kārtību, lai varmākas un apspiedēji vairs nekad nevarētu apspiest un uzkundzēties. Tātad jāšķiro laba varmācība no sliktas varmācības? Dīvaini. Komunisti arī apgalvoja, ka viņi būs labi varmākas slikto varmāku apspiešanai, bet īstenībā apspieda un iznīcināja godīgākos, gudrākos, centīgākos, miermīlīgākos. Ja vīzijas autori ir valdošās kastas pārstāvji, vai var ticēt, ka sniegtā informācija ir objektīva un patiesa? Šīs domas pierakstot, manā atmiņā uzzibsnīja latviešu filozofa un dzejnieka Eduarda Veidenbauma veidols, viņa vārdi par sociālisma idejām: "Nav jāmaina sabiedriskā kārtība, bet pats cilvēks." Sapratu, ka tā nav mana parastā domu gaita, bet gan no klints nākošs redzējums. Tātad senatnes gudro "datoratmiņā" uzkrātas ziņas arī par Eduardu Veidenbaumu. Tas mani neizbrīnīja, bet sadusmoja, jo neviens gudrais nevarēja pateikt, kā mūsdienās radikāli mainīt cilvēku. Vai jāiet tas pats vecais, aizvēstures cilvēces nostaigātais, desmitiem tūkstošu gadu garais, bezgala asiņainais moku ceļš līdz prāta vadīšanas un genoma pārveides gudrībai? Skaidrs, ka mūsdienu cilvēcei tāds gājums nav pa spēkam. Tā aizies bojā bezjēdzīgās varaskāro cīņās, nesagaidot labā uzvaru. Iesāpējās galva. Un pēkšņi es iedomājos, ka "viņi" mums palīdzēs. Vēl vairāk: "viņi" jau palīdz mums, "viņi" to darījuši jau daudzus tūk​stošus gadu ilgi. Bet kur pierādījumi? Vai viņi mums devuši reliģijas, kas cita citu greizsirdīgi apkaro? Varbūt Jēzus Kristus, ko māte Marija ieņēmusi no Svētā Gara, ir viņu cilvēks? Buda? Muhameds? Konfūcijs? Nīče? Daudzās asiņainās dievības, kas prasīja cilvēku upurus, taču nevarēja būt pagātnes cilvēkdievu radīti un atbalstīti elki. Lūk, tādas domas mani izklaidēja, kad gatavošanās gaidāmajai Katastrofai bija pārlieku nomākusi un satraukusi prātu. Ik seansā nelaimes nojausma pastiprinājās. Te pazibēja milzīgas pazemes būves, te mazāku mītņu ierīkošanas darbi kalnos, te ļaužu pulku pārvietošanās projām no okeānu krastiem, te bifeļu baru iedzīšana kautuvēs. Viss noritēja mierīgi, bet katra rīcība bija nelaimes gaidu apspīdēta. Daudzi cilvēki jutās bezpalīdzīgi, palika savās mītnēs, padodamies liktenim. Tas bija kaut kas daudz briesmīgāks par vienkāršu nāvi, par vienkāršām nāves gaidām.


IV PIERAKSTS KATASTROFA IR KLĀT 1. Pēdējas dienas pirms Katastrofas 1960. gada 22. maijā Čīlē notikušajā zemestrīcē Valdivijas rajonā krasta līnija pārvietojās 1 500 kilometru garumā. Sacēlās gigantisks vilnis un ar ātrumu, kas sasniedza 1 000 kilometru stundā, vēlās pāri visam Klusajam okeānam. Pēc trīsarpus stundām tas pārbrāzās pāri Lieldienu salām, sagraudams celtnes Tangoroas līcī. Fakts Svēto Grālu saiets todien notika ne vairs skaistajā kupolveida celtnē zilās jūras krastā, bet klintī izcirstā mītnē, kas man šķita pazīstama, jo atgādināja Himalaju klints alu, kur tāpat saule iespīdēja caur gries​tiem pa plašu "stikla kabeli". Šajā mītnē, kas bija koordinācijas centrs, pienāca ziņas no visas pasaules par pēdējiem darbiem briesmu mazināšanai. Gravitona ierīču pārzinātāji izskatījās droši un pārliecināti par savu veiksmi. Runāja galveno apmetņu vadītāji, zemūdens kuģu kapteiņi, lielo lidaparātu apkalpes ļaudis, lielā plosta un citu glābšanas ierīču uzraugi. Visi lietišķi ziņoja par gatavību. Bija redzamas apņēmīgas un gudras sejas. Nevienā vaibstā nepaudās satraukums par tuvo nāves pļauju. Tāds rāmums man šķita nedabīgs, mākslots. Sirds dziļumos taču bija jaušamas bailes. Kāpēc tāda liekulība? Kā pildot manu vēlēšanos, uztvere pārslēdzās uz citu vietu. Tagad es atrados lepnā celtnē uz stāvas klints okeāna krastā, dzīru namā. Spēlēja tā pati jau dzirdētā kairinošā mūzika, šoreiz straujā tempā. Krēslainā telpā murdēja ļodzīgi stāvi. Vīrieši ar lipīgām roku kustībām glāstīja sieviešu augumus. Daži pāri jau nopietnāk baudīja viens otru. Visi izskatījās ietīti izmisuma reibumā, trulā skurbulī. Pa telpas vidu, citus grūstīdams, staigāja vīrs ar ārprāta pielijušām acīm un kliedza: - Ūdens visu noslaucīs, krusas graudi nositīs un apraks mūs zem ledus duci aršoku dziļumā! Līdzenumi taps par jūrām, kalnu aizas - par upēm. Tas jums par sodu, jums, gudrie, kas sadalījāt cilvēkus labos un ļaunos. Lai slavēta posta diena, ko dāvā mums priesteris Gava! Cits jauneklis ar tumšu sejas ādu nostājās viņam pretī, saldi smai​dīdams. - Pēc septiņiem gadiem atkal atmirdzēs saule! - ārprātīgais sauca izmežģītā balsī. - Tad mums, dzīvajiem, sāksies uzvaru laiks, mūsu laiks! - Nē, nē! - sauca otrs. - No debesīm gāzīsies uguņu jūra! Zeme sadrebēsies līdz pamatiem! Dzīvs nepaliks neviens! Apreibušie ļaudis turpināja savas dīvainās kustības, kurās neviedās ne kaisle, ne bauda, pat ne izmisums. Viņi bija no reibuma sulas, lielā notikuma tuvuma un mūzikas pārāk apskurbuši. Briesmu gaidas viņiem sagādāja baudu. "Dīvaini gan," es nodomāju. "Tas, kurš uzrakstīja seno dziesmu par ūdens plūdiem, droši vien ir skatījis šo vīziju. Kā citādi viņš būtu mācējis teikt: "Ēda, dzēra, danci sāca, kamēr ūdens plūdi nāca."" Pēkšņi ainava mainījās. Grupa ļaužu, apkrāvušies ar saiņiem, kāpa klinšainos kalnos. Viņu sejās atspoguļojās nogurums un izmisums. Arī vāja cerība. Diemžēl viņi bija nāvei nolemti. Cits ļaužu pulks gozējās jūras malā, cepa zivis un par tuvojošos nelaimi nelikās zinis. Tālā dienvidu jūrā Andas līcī stāvēja liels zemūdens kuģis. Tas uzņēma pēdējos kaltētos augļus un maizi. Kuģa iekštelpās pulcējās grupa zinātnieku un vēroja baseinā iegremdētu cilvēku, kurš


mācījās dzīvot zem ūdens. Kuģis bija apgādāts ar dāsnām pārtikas rezervēm un zemūdens darbarīkiem, lai ļaudis spētu uzturēties zem ūdens daudzus gadus, nemeklējot palīdzību uz sauszemes. Kuģī glabājās arī galvenie Svētā Grāla zintnieku noslēpumi. Tā virspusē īpašā nodalījumā bija novietots neliels lidaparāts, ar kuru jebkurā laikā varēja pacelties līdz pat orbītai ap Zemi. Otrs zemūdens kuģis brīvi peldēja viļņos tajā okeāna daļā, kur Katastrofas brīdī ūdenim varētu būt vismazākās svārstības. Pētnieki pulcējās uz kuģa klāja un tīksmīgi sildījās spožajā saulē, skaidri zinādami, ka turpmāk to neredzēs daudzus gadus. Viņi savā labi būvētā zemūdenē jutās droši un aizsargāti, tāpēc notikumus gaidīja kā aizrautīgu ceļojumu, kam šā vai tā lemts labvēlīgs iznākums. Šī kuģa uzdevums bija gādāt par dzeltenbrūno ļaužu cilti Lielajā okeānā, visos tā krastos un salās. Pārējā laikā kuģa ļaudis nodarbosies ar ģenētiski pārmantojamās atmiņas veidošanu jūrā mītošajām cilvēk- zivīm - delfīniem. Pēc brīža parādījās spalvaino cilvēku - gauru ikdiena. Draudzīga gauru ģimene sēdēja klints virsotnē un satraukti raudzījās debesīs. Viņi zināja par Kosmosa viesi no debesu tālēm, viesi, kas Zemei no​darīs lielu ļaunumu. Brašs gauru jauneklis, mazāk spalvots nekā pārējie, stalti stāvēja kraujas malā un izaicinoši vērās zilgmē. Viņa māte spieda pie krūtīm jaunāko meitu un klusēdama glāstīja viņas garos, zeltainos matus. "No viņiem visiem dzīvs paliks tikai Ains - staltais jauneklis, kas ar savu iekšējo dzirdi sapratis briesmu norises," vēstīja man pazīstamā viszinošā balss. Tajā pašā augstienē Eiropas dienvidrietumos, tas ir, Pireneju pussalā kalvāki noņēmās ar vēršiem un zobenzobu tīģeriem, lūkodami dzīvniekus uzvilināt pēc iespējas augstāk kalnos. Divi lielie tīģeri - tēviņš un mātīte - gāja bifeļu pulkam pa priekšu, it kā ceļu rādīdami. Bifeļiem kāpums kalnā nepatika. Lopu smagnējās kājas un druknie stāvi nebija piemēroti iešanai pa klinšaino nogāzi, kur zāle auga daudz nabadzīgāka nekā stepē, gaiss bija dzedrāks un apkārtne svešāda. Tāpēc bifeļi purināja galvas un nikni šņāca. Lopu pulks apstājās kalnu pļavā starp divām stāvām augstienēm, kuru nogāzes klāja meži, bet augstāk spīdēja kailas brūnas klintis. Plašajai pļavai pa vidu tecēja strauja kalnu upe stāvos klinšu krastos. Pļavas augstākajā galā stāvēja vairākas no baļķiem būvētas mājas. Tur bija apmetušies no piekrastes atbēgušie kalvāki ar ģimenēm. Bifeļi bija daļa no viņu sarūpētās pārtikas krājumiem. Cilvēks, kam klausīja dzīvnieki, dzina tīģerus augstāk kalnos, vēlēdamies paglābt skaistos zvērus no bojāejas plūdos. Gauru cilts ar stalto jaunekli priekšplānā no klinšu augstumiem nemierīgi vēroja kalvāku rīkošanos. Viņiem nepatika būt pārāk tuvu kalvāku mitekļiem, tāpēc gauru ģimene izlēma doties vēl augstāk kalnos, kur stāvēja viņu pēdējās mītnes. Tās bija būvētas no baļķiem līdzīgi kā kalvāku mājas, tikai krietni mazākas. Tā kā gauri paši bija augumā raženāki par kalvākiem, šajās būdās viņi staigāja pietupušies vai pat četrrāpus. Ains zināja, ka kalnos pie ražena ciedru meža zintnieki ierīkojuši īpaši stipru apmetni dabiskā klinšu alā, to paplašinot un sasaistot ar uguns lējumiem. Tomēr viņš nezināja, kas drošajā miteklī dzīvos, bet bija pārliecināts, ka tie varētu būt cilvēkdieviem tuvi ļaudis, jo alas priekšā bija izveidots vimani nolaišanās laukums un kraujas malas no​stiprinātas ar akmens sētām. Manu "atmiņas" acu priekšā slīdēja vēl daudzas pēdējo pirmsplūdu dienu senpasaules ainas. Arī mamuti staignajās raženu zāļu stepēs un arī tajās bērzu birzēs, kur vēlāk tos redzēšu graužam ledainās bērzu galotnes. Pazibēja kāda pilsēta uz lielas salas. Pilsētas platajās ielās vairs neredzēja neviena cilvēka. "Te


rīt visu pārklās puskilometru augsts jūras vilnis," rezonēja viszinošā balss. "No salas un pilsētas pāri paliks tikai nosaukums un teiksma par brīnumzemi, kurā valdījusi vislabākā kārtība. Salu sauc Atlanda, kas nozīmē - kalnu grēda ūdenī." "Kur aizgāja cilvēki?" es brīnījos. Tiešu atbildi nesaņēmu, bet atmiņā uzpeldēja doma, ka tie devušies gan uz rietumiem, gan uz austrumiem, tāpēc teiksma par lielu nogrimušu zemi zināma gan Eiropā, gan Amerikā, gan Āzijā. Rakstiski ziņas saglabājušās vienīgi Ziemeļāfrikā, tas ir, Ēģiptē. No turienes ziņas par Atlandu ieguvis sengrieķis Platons, nosaukdams to par Atlantīdu - aizgājušo At​landu. Pierakstīdams vai ierunādams diktofonā, es centos atdalīt savas domas no uztvertās informācijas, bet reizēm tas bija neiespējami, jo galu galā atmiņas krātuve man galvā tikai viena. Tajā viss ieplūda un izplūda bez īpašas šķirošanas. Pēdējo dienu vīzijās pazibēja arī mūsu tālo senču pērtiķu bars un milzīgas ķirzakas, šķiet, pēdējie aizvēstures zauri, kam draudēja bojāeja. Izdzīvošanas cerības bija tikai tiem, kas spēja ilgstoši uzturēties zem ūdens. Beidzot acu priekšā pavīdēja visa zemeslode, skatīta no Kosmosa, šķiet, apmēram no 40 tūkstoš kilometru augstuma. Zilganā lielā bumba vēl bija mierīga un droša. 2. Sadursme "Ugunīgais ķermenis, kas parādījās pie horizonta austrumos, aptumšoja saules gaismu un tad iegāzās okeānā." Sibillas pareģojums 5. grāmatā Ausa pēdējās dienas rīts. Bija redzams, kā saule dažādās vietās paceļas virs apvāršņa: iznirst no jūras, uzlec virs mežiem, parādās virs kalnu galotnēm. Visapkārt valdīja miers. Centrs iedarbināja Zemes tīklojumu, lai mazinātu ļaužu nomāktību un palielinātu šūnu bioenerģiju, tādā veidā aktivēja atmosfēru un biostruktūras. Vai nu šīs stimulācijas, vai citu apstākļu ietekmē kāds čandaluks, ieņēmis sejā augstprātīga karavadoņa vaibstu, svinīgi paziņoja: "Debesis šo nelaimi sūta ar mūsu gribu, lai uz mūžiem beigtos mūsu bezcerīgā apspiestība un mēs atkal nokļūtu varas spožajās virsotnēs." To dzirdot, man prātu satricināja doma, ka sātans varbūt patiešām ir stiprāks par Dievu, tāpēc mūs gaida vēl daudzi smagi pārbaudījumi. Par laimi, nebija laika tālāk prātot. Atmiņā sāka plūst gan reiz jau skatītas, gan vēl neredzētas ainas. Pamirdzēja jūrmala, kur kādreiz bija rotājušās graciozās zeltaini brūnās sievietes, pavīdēja Svētā Grāla saietu mītnes zilganbaltais kupols. Tā pagalmā akmens celiņiem no abām pusēm jau mācās virsū gara zāle. Uz laukuma mētājās sapuvuši augļi. Visur tukšums, atstā- tība. Neviena cilvēka. Tad atkal kalni. Saule zeltīja to galotnes simtiem jūdžu tālumā. Kāda kalna pakājē ganījās vēršu bars. Gaisā viļņoja liegas mūzikas skaņas. Likās, ka mūzika pulsē sirds ritmā. Skaņas vijās cita ap citu smeldzīgi skaistā dzīparā. Tā pati reiz jau dzirdētā svešādā toņkārta maigi un reizē baisi glāstīja dzirdi un sirdi. Kalna pakājē auga dateļpalmas un citi siltzemju koki. Augstāk zilganā dūmakā tinās ciedru un egļu meži, bet vēl tālāk saulē spīguļoja kailas kalnu klintis. Uz kāda laukuma kalna pakājē, zemei pieplacis, gulēja transporta lidaparāts - vimanvate


pelēcīgā krāsā, gatavots no keramikas, apvilkts ar sudrabaini pelēku plēvi. Lidaparātam iedarbojoties, tā iekvēlojās un kļuva ļoti izturīga. Kādā izmēģinājumā redzēju, ka tāds vimani izbrauc cauri eikaliptu mežam, atstādams aiz sevis nopļautu koku vagu, un aizlido tālāk nesavainots. Šoreiz lidaparāts vēl nebija iedarbināts. Apkalpojošais personāls staigāja pa tā virsu, ienira lūkās, uzkāpa un nokāpa pa trepītēm. Strādnieki no piebrauktām gaisa ragavām nesa kastes un maisus, oranžas pakas un muciņas. Tuvējo māju kupolveidīgie jumti mirdzēja pelēcīgi sudraboti tāpat kā lidaparāts. Varēja saprast, ka šī ir slepenā zinātnes pilsētiņa, kas, lai gan atradās augstu kalnos, bija jūras viļņa apdraudēta. Lidaparāta iekštelpas nebija plašas. Dienas gaisma tur ieplūda pa sienas iluminatoriem. Tādu bija vairāki duči. Ar šādiem lidaparātiem evakuēja cilvēkus un zinātniskos pierakstus no apdraudētām vietām. Šis vimani, kā noskaidrojās, pildīja vēl īpašu uzdevumu - aizvest ciltsmātes viņu kalnu mītnē. Līdz asteroīda nokrišanai bija palikušas dažas stundas. Lidaparātam bija jālido tā, lai sadursmes radītais Zemes satricinājums mītnes vietu sasniedz, kad lidaparāts vēl atrodas gaisā. Tā bija iespējams iz​vairīties no briesmām, kas rastos klinšu mītnes sabrukuma gadījumā. Saule pakāpās augstāk. Pirms izlidojuma visi ekspedīcijas ļaudis, atvadīdamies no savas pilsētas un bijušā laika dzīves, nostājās pa pāriem, kā parasti tērpti vieglās gaišās drēbēs, un brīdi klusēdami stāvēja, tad nometās ceļos un ar pierēm pieskārās zemei. Kāda no tālumiem nākoša balss viņus uzrunāja ar dīvaini pazīstamiem vārdiem: - Saules meitas un dievu dēli! Lai gudrs prāts, jūtīgums, dziļumu un tālumu mīlestība saglabājas jūsu pēcnācējiem paaudžu paaudzēs līdz pat pasaules galam! Jūs, cilvēkdievi, paši esat Debesu darināti. Saglabājiet cilvēku cilti un piepildiet ar to Zemi pēc Katastrofas! Pacietiet nedzīvo tukšumu, dubļus, ledu un tumsu, kurā negaudos pat izsalcis vilks! Jums augšup celt cilvēces nākotnes cilti! Smaidiet saules gaismai, ko ilgi neredzēsiet! Atvadieties no gaišās pilsētas, no palmām un tālajiem kalnu mežiem, kurus pēc dažām stundām noslaucīs ūdens lavīna. Jums nav lemts doties līdzi tiem, kas aizlidoja. Jums jāpaliek te, lai ar savu gara un gurnu spēku turpinātu cilvēku gājumu, vestu cilvēci pa ērkšķaino ceļu, kādu tā jau reiz gājusi. Tāda barga vēlējuma pavadīti, izredzētie iekāpa lidaparātā un ieņēma vietas. Ceļā viņiem bija jāuzņem vēl četri cilvēkdievu pāri un jāaizved uz citu apmetni vairākus tūkstošus kilometru tālāk. Iegarenais disks, saules staros pelēcīgi spīguļodams, noslēdza lūkas un iedarbināja dzinējus. Drīz pelēcīgais spīdums ietinās baltā miglā, kas pēc mirkļa kļuva tumši sarkana, tad purpursārta, oranža, violeta un beidzot gaiši zilgana, līdz vispār pazuda skatienam. Bija redzams tikai, ka no tās vietas augšup paceļas tikko manāms gaišs dūmu mākonītis. Kalnu virsotnē lidaparāts atkal kļuva redzams, it kā pakārās gaisā. Zem tā apaļajiem spārnveida izciļņiem iezibējās balti mirdzošas gaismas spirāles. Tad lidaparāts strauji aizlidoja uz austrumiem. Brīdi vēlāk parādījās zemeslodes ēnas puse. Rietu un ziemeļu pamalē bija redzamas tumšsārtas debesis, kārtojās melni mākoņu blāķi. Virs tiem parādījās gaiša svītra, kas ātri kļuva spilgtāka un platāka. Tās priekšgalā vīdēja gaišs punkts - ledus kristālu apņemta komētas galva, proti, pats ledus asteroīds, kas tuvojās Zemei ar velnišķīgu ātrumu. Pēkšņi baltā zvaigžņu komētas galva uzmirdzēja manāmi spožāka. Saspringti vēroju draudīgo parādību, pilnībā apzinādamies, ka notiekošais nav filma, bet dzīva realitāte, kas patiešām risinājās pirms div​desmit tūkstoš gadiem. Jā, labi, ka senā pagātnē… Un tad tas sākās… Visa debesu pamale piešķīda ar baltu gaismu… Virs atmosfēras lidoja vairāki lieli lidaparāti. No tiem pavērās pla​šāks skats. Pēc gravitonlādiņa saņemšanas asteroīda viela "polari- zējās", tas ir, sāka sadalīties sīkos pretēja lādiņa putekļos, kas


katrs rāvās uz pretējo pusi. Kā īsti tas notika un kāpēc tā, nespēju paskaidrot. Kad pavērās skats uz Zemi no tālākas distances, kļuva redzams, ka komētas galva, tas ir, asteroīds Gava strauji kļūst resnāks un iemirdzas aizvien spožāk, it kā būtu uzspridzināts. Drīz apaļās galvas vietā veidojās nedaudz saplacināta liela lode, kuras viena mala gluži kā smaguma spēka stiepta ūdens pile tiecās projām no Zemes, otra daļa tāpat līdzīgā veidā tiecās tuvāk Zemei. Kad izretinātā asteroīda mala pietuvojās Zemes augšējiem gaisa slāņiem, veidojās ugunīgs vēdeklis. Tas bija labi redzams uz Zemes tumšās puses melnā debesu fona. No Zemes raugoties, debess mala, kuru skāra izretinātā asteroīda sīkdaļiņas, kā jau teicu, uzliesmoja ellišķīgās ugunīs. Ēnas pusē nakts pārvērtās par dienu, bet saulrieta debesis uzmirdzēja gaišāk par sauli. Vēdekļa platums, kā rādīja skats no orbītas, bija ne lielāks par septīto daļu no Zemes diametra. Cilvēki, kas stāvēja kaut kur stepē un vēroja šo krāšņo parādību, saķērās rokās. Zintnieki novērošanas punktos savu mītņu tuvumā vai pie lidošanai sagatavotiem vimani ilu​minatoriem sastinga uzmanībā. Kad uguns lietus bija apņēmis visu debesjumu, tas pēkšņi izbeidzās, tikai atsevišķas mazas zvaigznītes vēl vilka gaišas svītras kā dziestošu salūtraķešu dzirksteles. Svētā Grāla centrs bezkaislīgā tonī paziņoja, ka izkliedētas apmēram trīs ceturtdaļas no komētas Gavas masas, bet cietais kodols, ko vēl vairāk sablīvēja polarizācijas process, būdams apmēram 24 kubik- kilometru ūdens svarā, triecies okeānā apmēram trīstūkstoš kilometru uz ziemeļiem no Atlandas. Trieciens bijis slīps pret Zemes virsmu, ātrums - liels, tāpēc blīvumā sastingusi masa, iztvaicēdama un izšķiez- dama atmosfērā apmēram 6000 kubikkilometru ūdens, izlidojusi atpakaļ pasaules telpā. Sastapdamās ar atmosfēras pretestību un cietajiem polarizācijas putekļiem, tā tomēr palikusi Zemei ļoti tuvā orbītā un nokritīs pēc trim dienām. Zemi sasniedza arī daļa uzspridzinātā asteroīda putekļu, kas pola​rizācijas procesā izkliedēti. Tie blīvā slānī spieda uz atmosfēru ar tādu spēku, ka vēja ātrums uz Zemes tur sasniedza tūkstoš kilometru stundā, atmosfēras spiediens auga vairākkārtīgi, gaiss sakarsa kā ugunskurā. Lūza un dega ne tikai koki. Vējš izrāva tos, svelme iztvaicēja ezerus. Par laimi, karstais orkāns skāra mazu sauszemes daļu. Putekļu vēdeklis krita galvenokārt pa asteroīda pēdām okeānā. Ūdens īpatnā neelastīguma dēļ asteroīda trieciens okeānā ātri pārvērtās par spiedienu gan uz Zemes garozu, gan uz blakus esošajiem okeāna ūdeņiem. Slīdošais sitiens izraisīja desmitiem kilometru augstu okeāna vilni. Piekrasti tas sasniegs dažu stundu laikā. Tur tas būs nedaudz pie- rimis, tomēr apmēram pusotru kilometru augsts. Sastindzis bailēs un satraukts par cilvēku likteņiem, gaidīju, kas notiks ar septiņiem pāriem, ko veda vidēja lieluma vimani. Gaidīju tik nervozi, ka aizmirsu ierunāt redzēto un dzirdēto diktofonā. No šī šau​šalīgā murga mani izrāva Mona balss pa iekšējo telefonu. - Kungs Krus, lūdzu, runājiet! Man arī ļoti gribas zināt, kas tur notiek. Ceru, ka jums nav veselības traucējumu. - Piedod, Mon, - es atbildēju. - Ar veselību viss ir kārtībā. Man gribas raudāt, bet jūsu dēļ nevaru. - Okei! Raudiet! - Mons atļāva. - Tikai runājiet arī vai rakstiet. Sapratu, ka jāsaņemas, jāsavaldās. Kā mani mierinādams, atkal ierunājās bezkaislīgais pagātnes informators. Jāatzīst, ka vienaldzīgs šausmu skaidrojums dažkārt vēl vairāk uzbudina. Es drebēju kā apšu lapa. Centrs ziņoja, ka asteroīda masas kopējais slīpais spiediens pret Zemes garozu izraisījis lielāku vulkānisko aktivitāti, nekā aprēķināts, jo notikusi Zemes garozas pārbīde pret magnētisko slāni, atverot jaunas plaisas ne tikai lūzumu joslās. Pēc aptuveniem aprēķiniem, polarizācija tomēr


samazinājusi Katastrofas mērogus vismaz trīskārtīgi, tomēr kopējais svešās masas svars pret Zemes garozu palicis tāds pats. Vulkāniskā aktivitāte sākusies galvenokārt jūrās. Trieciena radītais Zemes saplacinājums veicinājis ievērojamu šķidrās magmas kustību Zemes iekšienē, mainot Zemes griešanās ass virzienu vismaz par 10 loka grādiem. Rotācijas ass maiņu ietekmējusi arī gravitācijas polarizācija. Ass nolieces izmaiņa pret orbītas plakni pēc Katastrofas kopumā uzskatāma par labvēlīgu dzīvībai, jo turpmāk vairāk saules siltuma saņems ekvatoriālā josla. 3. Pirmā posta diena un nakts Tunguskas meteorīta triecienu uztvēra Potsdamā pēc 4 stundām un 41 minūtes, Vašingtonā - pēc 8 stundām. Trieciens Zemi apskrēja apmē​ram 23 stundās. Zinātnisks fakts Kad biju minūtes desmit fiksējis Centra ziņojumu un referējis par lielā viļņa izplatīšanos okeānā, kā arī par cunami tuvošanos sauszemei, vērojot to no ārpus Zemes redzespunkta, manā prātā uzmirdzēja reāla aina. Pa Mēness apgaismoto tumšo okeāna virsmu no iegarenās tumši sārtās bedres uz visām pusēm aplī pletās elektriskās izlādēšanās josla, kurā nepārtraukti zibeņoja nekad agrāk ar cilvēka aci neredzētas pērkona ugunis. Pa priekšu negaisam klusi skrēja milzīgs pelēks ūdens blāķis - sprādziena izsistais okeāna vilnis, jau tūkstošiem kilometru plats, līdz okeāna dibenam dziļš, pakāpeniski plakdams, tomēr vēl pusotra kilometra augsts. Kāds cilvēks vēroja mēnesnīcas apgaismoto apvārsni no savas ikdienišķās mītnes - uz kalna uzceltās mājas pagalma. Pēkšņi aiz tālā meža galiem kaut kas pamirdzēja bālajos mēness staros. Drīz kļuva redzamas lūstošā viļņa galotnes mirguļojošās šļakatas. Pats vilnis strauji cēlās uz augšu un nāca kā neapturami milstoša pelēka siena. Nāca pilnīgā klusumā kā nereāla parādība, tikai mirguļojošās šļakatas lūstošajā virsotnē kļuva aizvien spožākas. Tur no puskilometru augstuma lejup gāzās daudzi tūkstoši tonnu zaļganā jūras ūdens, aprokot visu savā ceļā. Trakojošā ūdenskrituma skrējiens kļuva aizvien draudīgāks un ātrāks. Zem tā triecieniem pazuda meži, pakalni, lauki. Krītošais ūdens no vairāku simtu metru augstuma sita kā ar dzelzs veseri. Pēkšņi kļuva dzirdama šalkoņa, kas ātri pārauga ūdenskrituma krākoņā, un vilnis bija klāt. Zemnieks grasījās ieiet mājā, modināt piederīgos, tomēr palika stāvam nekustīgi. Pēc mirkļa viņš, viņa māja un tuvējā ozolu birzs tika sasisti, saplacināti un aizskaloti zem ūdens kalna, kas aizdrāzās tālāk, lai zem sava svara saspiestu citas mājas un salauztu citus mežus. Cilvēki un lopi pazuda bez pēdām, it kā viņu nemaz nebūtu bijis. Bojā gāja liktenim pakļāvīgie, cilvēkdieviem neticošie, tālākas nākotnes grūtību - bada, aukstuma un citu gaidāmo moku nobaidītie. Arī vienaldzīgie sapņotāji, kam sava dzīvība nešķita īpašu rūpju vērta. Vilnis vēlās pāri sauszemei simtiem kilometru tālu, pakāpeniski kļūdams mazāks. No sākotnējā pusotra kilometra augstā ūdenskrituma tas bija sarucis līdz dažiem simtiem metru, kad tam ceļā lēzenā kalna galā stājās lielais, īpaši būvētais dižkoku plosts ar mītnēm, cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem un sēklām. Stihija vispirms apraka plostu zem ūdens, pārbaudot to ar desmit atmosfēru stipru triecienspiedienu. Izturējis pārbaudi, milzenis lēni uzpeldēja ūdens virspusē, kad tas jau bija piepildījis visas ielejas un gravas. No tāluma citi viļņi vēl plūda klāt, bet bez asām lūstošām galotnēm. Visā plašumā līdz pat horizontam bīstamu viļņu vairs neredzēja. Taču tas nenozīmēja, ka


briesmas plostam beigušās. Uzplūdu ūdens augšējie slāņi, kā vienmēr, skrēja uz priekšu ātrāk nekā apakšējie, kurus aizturēja zemes virsmas nelīdzenumi. Plosts skrēja kopā ar virsējiem ūdeņiem, nesās uz priekšu ātrvilciena tempā. Jau kļuva redzams augšējo ūdeņu lejupraujošais liekums, draudīga nogāze, no kuras gāzās ūdenskritums. Ja plosts kristu lejup no viļņa galotnes līdz ar ūdens gāzmu, otrreizējs aprakums zem ūdens kļūtu neizbēgams, tāpēc Nova iedarbināja plosta dzinējus. Diemžēl par vēlu. Daudzu tūkstošu tonnu smagumu tik ātri nobremzēt nevarēja. Kad plosta priekšgals jau svērās lejup, viļņa straumes apakšējā daļa, atsitusies pret klints pakāji, skaudri uzvērpās augšup. Plostu uzmeta kalna virsotnē un ieķilēja starp divām klinšu galotnēm. Straujā ieskrējiena dzīti, tam garām un pāri plūda ūdeņi, kāpdami arvien augstāk kalnos, it kā būtu sašķiebies Zemes pievilkšanas spēks un kalnos būtu meklējama ūdens noteces vieta. - Drīz visa tā netīrā žurga tecēs atpakaļ, - rāmi teica Nova. - Tā aiznesīs jūrā cilvēku un dzīvnieku līķus, kokus un mājas. Nākotnes vēsturnieki, ja tādi vēl būs, neko par mūsu pasauli neuzzinās. Cilvēku atliekas apēdīs zivis un astoņkāji, koki satrūdēs un pārvērtīsies par dubļiem… Izglābtie ļaudis iebilda vadītāja bēdu runai. - Mēs esam dzīvi, - viņi teica. - Mūsu pēcnācēji pavēstīs pasaulei par notikušo. - Vēl nav zināms, vai paliksim dzīvi, - Nova atbildēja. - Plūdi nav beigušies. - Ko bēdājies, gudrais svētā No dēls, - ļaudis viņu mierināja. - Ūdeņi jau ir apstājušies. Drīz tie tecēs atpakaļ uz jūru, zeme sazaļos. Raugi, cik mirdzoša saule lec! Palūkojiet otru debess malu, - Nova atbildēja. - Drīz pasaule iegrims tumsā, ledū un aukstumā. Patiesi - no jūras puses augstu gaisos cēlās pelēcīgi melns padebesis. No mākoņa tālās iesārtās virsotnes izplūda brūngani balti dūmu mutuļi kā no milzīga zaru un lapu ugunskura. Tāds negaisa mākonis vēl nekad nebija redzēts. Pelēcīgi sārtā virsotne sniedzās augstu debesu zilgmē, bet zemāk tumsēja piķa melns padebešu slānis. Virs citiem kalniem lidoja mums zināmais vimani. No iluminatoriem pavērās skats uz augstieni, kur bija jānogādā pēdējie septiņi laužu pāri. Zemākās klintis vēl skaloja atplūdu ūdeņi, piepildīdami aizas ar mutuļojošām straumēm. No augšienes bija redzama viļņa ap​stāšanās robeža. Ausa rīts, bet saule neparādījās, nebija saskatāma pat no divpadsmit kilometru augstuma. Kalnu ainava iegrima miglā. Cilvēku cilts turpinātāji klusēdami raudzījās cits uz citu. Viņi zināja, ka netālu kalnos sagatavota viņu apmetne - klinšu ala, apgādāta ar siltumu, gaismu un visu citu nepieciešamo, tomēr jutās nomākti, jo nebija raduši cīnīties ar ikdienišķām dzīves grūtībām. Viņu lidaparāts karājās gaisā, gaidot ziņas no Centra. Zemes garozas sa- spriegums viesa bažas, ka šajos kalnos var notikt atkārtota zemestrīce. Zemeslodes otrā pusē aiz lielā kontinenta, 15 platuma grādus no ekvatora, asteroīda Gavas triecienvilnis okeānu nesasniedza. Tur kā miera ostā ļaužu mītnes bija pārpildītas. Spīdēja karsta saule. Pludmalē pastaigājās ļaudis, daži peldēja, citi, atlaidušies smiltīs, baudīja atpūtu pēc trakulīgi pavadītas nakts. Tālāk no krasta ar zāli klātā līdzenumā stāvēja parastās vieglās lidmašīnas, līdzīgas mūsdienu sporta lidmašīnām, tikai to pacelšanās un nolaišanās notika citādi, gandrīz tā, kā to dara mūsu helikopteri. Netālu no krasta jūrā atradās liels, dziļi iegremdēts kuģis, ko sauca "Naru Vata". Tā bija to cilvēku paslēptuve, kas gatavojās pavadīt zem ūdens vairāk nekā desmit gadus. Iznirt tikai brīžos, kad jāpalīdz kādai ļaužu grupai Lielā okeāna krastos. Šai zemūdens zinātniskajai laboratorijai vismazāk draudēja grūtības skarbajos dabas apstākļos pēc Katastrofas ne vien tāpēc, ka jūras dzīlēs būtiskas izmaiņas nebūs jūtamas, bet arī tādēļ, ka


laboratorija bija dāsni apgādāta ar enerģiju un dažādu aparatūru, ieskaitot zvejniecības rīkus un nelielu vimani. Zemūdens kuģī netrūka pat mākslī​gās saules. Kad beidzot līdz Lielā okeāna šaurumiem atnāca asteroīda radītais cunami, tas bija vairs tikai dažu simtu metru augsts. Izplūstot okeāna plašumos, tas vēl daudzkārt samazinājās. Ar mitro mēli nolaizījis piekrastes smilšu joslu, vilnis aizslīdēja atpakaļ, nodarīdams daudz mazāk posta nekā citkārt vietējo zemestrīču radītie cunami. Naru Vata palika, rāmi šūpojoties piekrastes ūdeņos. Tikai pēc dažām stundām, kad sākās lielie atplūdi, laboratorija attālinājās no krasta un pazuda aiz apvāršņa, lai dotos uz savu izraudzīto dreifa vietu. Pamazām satumsa debesis arī zemeslodes šajā pusē. Jūras atplūdiem sekoja jauni spēcīgāki uzplūdi, jo bija sākuši darboties ilgi klusējušie zemūdens vulkāni. Notika straujas Zemes garozas svārstības. No augstākas orbītas vēl pirms aptumsuma kļuva redzams, ka Lielajā okeānā sešpadsmit vietās reizē kā pēc burvja mājiena sāk darboties spēcīgi vulkānu izvirdumi, kas izsvieda tvaikus, karstas gāzes un pelnus desmitiem kilometru augstumā, veidojot atomsēnēm līdzīgus stabus ar paplašinātām galotnēm. Tas liecināja, ka izvirdumi ir ļoti karsti. Tajā pašā laikā tālā ziemeļu līdzenumā ganījās mamuti. Sajutuši zemes drebēšanu, dzīvnieki sapulcējās barā un rindā cits aiz cita devās dienvidu virzienā. Debesis tur klāja tikai viegla dūmaka, kā jau vasarās Ziemeļjūras tuvumā. Milzeņi soļoja prātīgi, ar snuķiem pieturēdami un uzmanīdami mazuļus. Visu redzēto un dzirdēto ar steigu ierunāju diktofonā, reizēm šo to pierakstīdams. Prātā urdījās doma par gauru jaunekli, kam vienīgajam tika solīta dzīvības saglabāšana, par sievietēm, kas bija sagatavotas un īpaši stimulētas cilvēku cilts turpināšanai. Kā viņi sapratīsies, kā pārvarēs grūto laiku? Atbildot uz manām domām, tūlīt parādījās vīzija ar gauriem. Tas pats jauneklis, kas bija stāvējis uz klints un vērojis kalnu pļavā apmetušos kalvākus, tagad bija uzkāpis krietni augstāk kalnos un palīdzēja ģimenei vākt ciedru riekstus, enerģiski purinot zarus. Acīmredzot tas notika tad, kad vilnis vēl nebija līdz šejienei atnācis. Vēl nebija sadrebējusies zeme. Zem egles ražu savāca jaunekļa jaunākie brāļi un māsas. Viņi apzinājās nelaimes tuvumu, tāpēc steidzās ar darbiem. Neko citu viņi nespēja, kā vien pildīt ziemas glabātavas kā katru vasaru. Pēkšņi divi čiekuru lasītāji nogāzās no kājām kā nogrūsti, tik strauja bija zemes sakustēšanās. No tuvējās klints atlūza desmitmet- rīgs akmens un sāka velties pa stāvumu lejup, ceļā laužot gan krūmus, gan resnas ciedru egles. Atlūzušu klints gabalu kļuva aizvien vairāk, skrējieni - straujāki, pārvērzdamies par nepārtrauktiem, pērkonam līdzīgiem dobjiem dārdiem. Čiekuru lasītāji saprata, ka tur veļas nāve, un, steidzīgi paslēpdamies aiz lielās klints, sāka kliegt: - Ain! Ain! Ain! Jauneklis, kura vārds bija Ains, iešūpoja ciedru egles galu un pārlēca uz netālu stāvošo otru egli. Viņš vēl nebija nokļuvis līdz tās stumbram, kad draudīgais klintsgabals, nolauzis pirmo egli, aizripoja garām, viņu neskarot. Gauru ģimene pārgāja uz kalna otru pusi, kur klints sienas neizskatījās tik draudīgas. No turienes varēja redzēt, ka tālumā virs kalnu galotnēm karājas lidaparāts - vimanvate, bet lejā, tāpat kā aiz drau​dīgās aizas, ielejā ganījās bifeļu bars un kazas un pie guļbūvē celtām mītnēm staigāja kalvāki. Ains nesaprata, kāpēc kalvāki tik uzbāzīgi kāpj kalnos. Vai grib gaurus padzīt no visiem mežiem? Augstāk viņiem vairs nebija kur iet. Ne tur ciedru, ne lazdu, ne putnu, ne ķirzaku, ne alu. Trūka pat mal​kas, ar ko iekurt uguni.


Iestājās vakars. Gauru ģimene ielīda pēdējā augstkalnu būdā nosnausties. Vienīgi Ains vēl pakāpās nogāzē, uzrāpās slaidā eglē un vēroja mēnesnīcas apspīdēto ieleju, brīnīdamies par kalvāku rosību. Ko viņi tik vēlā stundā gribēja uzsākt? Lai gan Ains vāji lasīja domas, viņš nojauta, ka tiek gaidīts vēl kas briesmīgāks par zemestrīci. Daži kalvāki, iznākuši no mājām, raudzījās uz ziemeļvakariem. Arī Ains palūkojās uz turieni un cauri zaru biežņai pamanīja pamalē dīvainu padebesi, kuram priekšpusē mirguļoja gaiša, mēness bālumā apmir​dzēta josta. Pēkšņi atskanēja šņākoņa, kas strauji pārgāja rūcošā krākoņā. Ains neticēja savām ausīm un acīm. Tumšā siena nebija mākonis, bet milzīgs vilnis ar lūstošām galotnēm, no kurām lejup gāzās tūkstošiem mežonīgu ūdenskritumu… -Jūra nāk! - viņš iekliedzās un grasījās kāpt lejup, lai modinātu savējos. Bet nekas vairs nebija līdzams. Ar rokām stingri iekrampējies koka zaros, ar kājām cieši aptvēris stumbru, jauneklis sastinga šausmās. Bailēs puspiemiegtām acīm viņš vēroja, kā ūdenskritums puskilometru zemāk vienā mirklī aprok lielo bifeļu pulku un kazas, kalvākus ar visām mājām un tālās ielejas mežus. Tūlīt arī uzbrūkošā jūra gāzās pāri kalna mežam krākdama, šalkdama un brakšķēdama. Mežonīgas šļakatas cirtās pret slaidās egles stumbru, kurā tupēja Ains. Egle noliecās kā spēcīgā vējā, ūdens sviedās augšup, lauzdams zarus. Šļakatas samērcēja gaura kājas, visu augumu, apšļakstīja seju. Gaisā noplīvoja jūras dūņu smārds. Ains lūkoja saskatīt būdu, kurā gulēja viņa mīļie, bet to jau klāja savus piecdesmit metrus dziļš baltās putās sakults ūdens, kas joprojām traucās pret kalnu, līdzi nesdams izrautus vai nolauztus kokus, izplūzdams aizās un ielejās. Nebija iespējams vairs saskatīt pat aptu​venu būdas vietu. Ains kādu brīdi arī pats atradās zem ūdens. Sarijies sāļo, pretīgo šķidrumu, jauneklis tomēr no stumbra neatlaidās. Pagāja labs brīdis, pirms straume kļuva rimtāka un cilvēks atguva elpu. Diemžēl briesmas vēl nebija galā. Ātri skrejošā straume bija izskalojusi zemi zem egles saknēm. Milzenīgais koks sāka lēnām svērties un nogāzās. Uz mirkli Aina galva atkal pazuda zem ūdens, bet, tā kā koks bija gāzies uz kalna pusi, tas atsitās pret klinti ar kuplajiem zariem. Stumbrs un zari galu galā bija vieglāki par ūdeni, tāpēc uznira un kopā ar Ainu sāka peldēt. Kādu brīdi slīdēja uz priekšu, līdz uzkārās uz kāda klints izciļņa. Visapkārt, cik tālu acis rādīja, viļņojās jūra. Vienīgi klinšainās kalnu virsotnes bija palikušas virs ūdeņiem. Blakus attālam kalnu masīvam joprojām karājās kalvāku lidaparāts - vimanvate. Pēc kāda laika straumes plūdums manāmi saruka, ūdens līmenis sāka kristies. Vienīgi starp kalniem, kur bija ganījies bifeļu bars un stāvējušas kalvāku mītnes, inerces dzītā straume joprojām plūda kalnu virzienā. Kalvāku un gauru liktenis, šķiet, bija izšķirts. Vīzija pārcēlās uz citiem skata punktiem. Pāri līdzenumiem vilnis skrēja vienmērīgi un tālu, ceļā šķērsojot platas upes un ezerus kā sīkas, mazas lāmiņas un tērcītes. Cilvēki un zvēri pazuda zem plūstošā viļņa ūdens krācēm kā sīkas skudriņas. Drīz sāka parādīties atplūdu ainas. Ūdens tecēja pretējā virzienā, aiznesdams jūrā kokus, mājas, dzīvu būtņu līķus un veselu gūzmu visādu gružu, arī zemi un smiltis, pilnīgi izmainot apkārtnes izskatu. Arī tie cilvēki un zvēri, kam bija laimējies palikt dzīviem no ūdens trieciena, pieķerties peldošiem kokiem, tika aizrauti straumei līdzi uz jūru, kur to izglābšanās zaudēja jebkuru vērtību. Citviet kalnu ērglis jau mielojās ar beigtām jūras zivīm. Starp nolauztajiem kokiem, līdz ceļgaliem grimdama dubļos, streipuļoja apdullusi bifeļu govs. Uz cita kalna, degunu pret tumstošajām debesīm pacēlis, gaudoja pelēks suns vai vilks. Garām tam pa visu ganību pļavas gravu šalkdami skrēja atplūdu ūdeņi, nesdami līdzi pelēkbrūnu duļķi un visādas drazas, arī divu noslīkušu zobenzobu tīģeru ļenganos augumus.


Kalnu pļavā, kur nesen ganījās bifeļi, atplūdu straume bija izrāvusi jaunu upes gultni caur zemestrīcē radušos plaisu šķērsām pāri līdzšinējai tecei, tieši pa vidu bijušajam laukam, nesdama duļķes un lielus kokus ar visiem zariem un saknēm. Spalvainais gauru jauneklis Ains staigāja starp straumes nogāztiem kokiem klintaines virsotnē, meklēdams piederīgos. Neatrada pat vietu bijušajam kalnu miteklim, kurā viņi bija gulējuši. Arī klints gropē paslēptie, maisos sabērtie ziemas barības krājumi bija pazuduši bez pēdām. Pat dubļu nebija. Klintis nomazgātas tīras un spožas. Ains uzkāpa kraujas virsotnē un raudzījās tālumā. Ausa pelēks rīts. Vimanvate no trešās kalnu virsotnes bija pazudusi. Viņš visā kalnu apvidū acīmredzot bija palicis viens, ieguvis pilnīgu vientulību, pēc kuras daudzkārt tik ļoti ilgojušies gauri, lai savā prātā apcerētu saldus neskaidrus sapņus un ilgas pēc nesasniedzamiem augstumiem. Straumei otrā pusē sēdēja pelēks suns jeb vilks un, purnu pret austošo rītu pacēlis, dobji gaudoja. Gaudas bija tikko dzirdamas, jo tās apslāpēja aizplūstošās straumes krākoņa. Ains izslējās visā savā divmetrīgajā augumā un sāpīgi ierēcās. -Ai! Ai! Ū! Ū! A-ā-a! Tad apsēdās uz klints šķautnes un iespieda galvu starp saliektiem ceļiem. Uzvēdīja paša miesas smārds. Par spīti visam, viņam ļoti gribējās dzīvot. Miesu pāršalca drebuļi. Uzpūta vēss vējš. Tas spēji kļuva stiprāks, uzkrita dažas lietus lāses. "Tagad kritīs krusas graudi vērša galvas lielumā," Ains izmisis nodomāja. Bet krusa nekrita. Gluži otrādi: spēcīgais vējš kļuva siltāks un dīvaini smaržoja. Ainām uznāca miegs. Viņš aizgāja līdz tuvējai klints sienai un apgūlās. Vēja pūtiens kļuva aizvien siltāks. Jauneklim kļuva tik labi kā kādreiz bērnībā mātes klēpī. Viņš aizmiga. 4. Aptumsums Zemes ass šūpošanās rezultātā pēc 12 tūkstošiem gadu par ziemeļzvaigzni kļūs Vega, bet Latvijas platuma grādos spožā zvaigzne Sīriuss vairs nebūs redzama. Zinātniska izziņa Zemeslodes otrā pusē pēc 12 stundām nedaudz sadrebēja zeme, bet citādi nākamā dienā nekas draudīgs nenotika. Saule uzlēca spoža, varbūt tikai nedaudz sārtāka nekā citrīt. Lietus apgabalos kā allaž no rītiem nolija kārtējais lietus un pēc brīža rimās. Viss šķita ļoti parasti. Lielā kontinenta augstajās dienvidu kalnu nogāzēs, ābolu dzimtenē, ienācās kārtējā ābolu raža. Te bija visu veidu ābeles. Meži pārpilni ar dažādiem augļukokiem. Pēcpusdienā pāri plašajam līdzenumam, kur staigno upju krastos nobrieda graudaugi, zemu pārlidoja milzīgs, nekad neredzēts vimani ar savādi spīdošām oranžām sānu atverēm. Ļaudis, kas bija cerējuši, ka izsludinātās briesmas jau garām, no augstumiem saņēma jaunu ziņu. Raženajam apgabalam no rietumiem un austrumiem reizē tuvojās augsti melni padebeši, pārvietodamies ar ātrumu 300 kilometri stundā. Vērojot no zemes, mākoņu kustība nešķita strauja, jo tvaika blāķi atradās trīsdesmit un vairāk kilometru augstumā. Tik augstus un tik biezus mākoņus neviens nekad nebija redzējis, tāpēc līdzenuma ļaudis steidzās uz savām mītnēm nelielo pakalnu virsotnēs, t kur parasti glābās lietus laikā, kad zemienes pārplūda. Lielā okeāna krastā darba darītāju atpūtas mītnēs uz klints turpinājās līksmas dzīres par godu cilvēkdieviem, kuriem bija izdevies samazināt asteroīda triecienu. Mulsinošajā toņkārtā vēl aizvien skanēja kokles un bazūnes. Notikuma varenības skurbināti, ļaudis dejoja prieka rituāldejas, dzēra vīnu un reibīgā koka sulu. Jaunie tiecās pēc pretējā dzimuma. Vecie spēlēja jautras spoku spēles ar pārvēršanos dēmonos. Kādā jautrības namā bija ieradušies arī augstākās kastas jaunekļi, kam


pievilcīgas šķita darītāju meitenes. Katastrofas dienās vaļīgākas bija kļuvušas kastu saites un sarucis pienākumu slogs. Jaunajiem gribējās izmantot brīvību, lai izjustu padevīgu meiteņu sapņainu pieskaršanos, ko nekad nevarēja izbaudīt, pieskaroties gudrības un prāta pārpilnajām augstās kastas sieviešu miesām. Diemžēl viņu nodomus izjauca īpašais aicinājums, ko spēja sadzirdēt tikai izredzētie. Centrs ar augstākajai kārtai saprotamām balsīm vērsās pie visiem savējiem, kuri kaut kur aizkavējušies, ar aicinājumu steidzīgi doties uz drošām mītnēm, lai paglābtos no aukstiem lietiem un krusas, kas sāksies tuvāko dienu laikā un trakos bez pārtraukuma vairākus mēnešus. Trīs augstākās kastas jaunekļi ar savu vieglo vimani tūlīt steidzās uz kalniem, ceturtais palika kopā ar izraudzīto zemākās kastas draudzeni. Neviens viņu neatrunāja un nenosodīja. Kastās valdīja brīva griba. Katram bija tiesības lemt savu likteni. Jauneklis zināja, ka zemeslodes otrā pusē jau bojā gājuši ļaužu tūkstoši neatkarīgi no gudrības un kastu piederības. Viņus nav glābušas arī kalnos būvētās mājas un klints alas. Visu appludinājis ūdens. Viņa ģimene bija sagatavojusi māju ilgstošiem lietiem un tumsai, jumtu darinājusi no baļķiem, lai tas izturētu milzīgo krusas graudu triecienus, tomēr runām par ledus gabaliem vērša galvas lielumā, kas tropu zemē varētu krist no padebešiem, viņš īsti neticēja. Jauneklim bija ieaudzināta un ģenētiski veidota pārliecība par nākotnes skaistumu un gaišumu. Tāds noska​ņojums nereti saistīts ar vieglprātību. Sieviete turēja puisi aiz rokas un vēroja to ar kaisles aizplīvurotu skatienu. Viņa bija ar mieru nomirt pēc tam, kad būs baudījusi diev- cilvēku jaunekļa glāstus. Bet ar jaunekli pēkšņi kaut kas atgadījās. Viņš uzmanīgi klausījās. Jautrajā barā tādu dzirdīgo nebija daudz. Tur trakulības nerimās. - Ko tu dzirdi? - meitene skumji jautāja. Un kaislīgi piebilda: - Ne- pazūdi! Es tev atvēršos kā zieds! Tu esi mans saldais sapnis un grēks. Tik un tā mūs gaida gals… Jauneklis maigi noglāstīja viņas vaigu un deva zīmi klusēt. īpašais raidītājs bija sācis darboties tieši viņa domu frekvencē. Katra doma tika atkārtota divas vai pat trīs reizes. "Izmēģinām globālo informācijas tīklu, kam jānosedz visa zemeslode. Aktivācija notiks nepārtraukti, dienās pastiprināsies un naktīs pieklusīs. Tā tas turpināsies divdesmit gadus ilgi ar nemainīgiem akti- vizatoriem. Pēc tam pāriesim uz trešā līmeņa svārstībām, izmantojot Saules un Zemes enerģiju. Lūdzu, pieslēdziet mums personālos pastiprinātājus, lai sakari aptvertu visu zemeslodi! Atkārtoti brīdinām, ka divas līdz trīs dienas pēc pilnīgas tumsas iestāšanās sāksies nepārtraukta ūdens gāzma un krusa. Dažos apgabalos, lai gan ir dienas vidus, jau iestājusies nakts. Ūdens tvaiki augšējos atmosfēras slāņos spoži atstaro gaismu un siltumu. Siltuma zudums kļūst aizvien straujāks. Polarizācijas izkliedētās aukstās ledus daļiņas no sadrupinātā asteroīda lēnām nosēžas Zemes atmosfērā, nesot līdzi kosmisko aukstumu. Tāpat aukstumu papildina ledainais tvaiks no komētas astes, kuras atlūzas riņķo ap Zemi un lēnām nosēžas. Pēc divreizēja apriņķojuma rītdien Ziemeļpola okeānā nokritīs asteroīda Gavas kodola atliekas, nenodarot sevišķu postu, vienīgi vēlreiz sašūpojot Zemes rotācijas asi un noliecot to vēl vairāk zvaig​znes Vegas virzienā ziemeļos…" Jaunekli neinteresēja tālākais zinātnisko aprēķinu izklāsts. Viņš kā sastindzis brīdi vērās mutuļojošā ļaužu drūzmā. Meitene atlaida jaunekļa roku. Viņi abi stāvēja blakus tik vienādi un skaisti savā ārējā veidolā, ka neviens nespētu pateikt, ka viņus šķir nepārejama kastu barjera, ko nosacīja viņu garīgais satvars un likums. Attapies no jūtu uzplūda, jauneklis, atvadīdamies uz mūžu, viegli pamāja meitenei ar roku un steidzās pie sava vimani. Diemžēl lidaparātā bija iesēdušies četri čandaluki un lūkoja iedarbināt dzinēju. Sākotnēji jauneklis domāja, ka tie ir rīcības ļaudis, kas aprūpē viņa lidaparātu, bet iededzinātās kauna zīmes


liecināja, ka tie patiešām ir čandaluki - nepieskaramie. Viņi taču zināja, ka par pieskaršanos cilvēkdievu mantām draud nāve. Jauneklis grasījās saukt, lai rīcībnieki vai citi čandaluki noziedzniekus nonāvē, bet viņam pēkšņi pielēca kāds čandaluks un smīnēdams iesaucās: - Tavs laiks ir beidzies! Jauneklis sataustīja gurnautā paslēpto slēdzi un piespieda. Vimani sāniski palēcās uz augšu. Čandaluki izbira no tā kā zirņi no pāksts. - Dievi dusmo! - viņš klusi teica, norādīdams čandalukam uz viņa likteņbiedru neveiksmi. Augstprātīgais pareģonis vienā mirklī pārvērtās par piedošanu lūdzošu plukatu: nometās ceļos un dauzīja pieri pret zemi. Vainīgie čandaluki metās bēgt. Lidaparāts kļuva brīvs. Diemžēl tas bija apgānīts. Ja ar tādu jauneklis ierastos pie vecākiem vai citiem cilvēkdieviem, viņš pats būtu pelnījis pārskaitīšanu zemākā kārtā. Viņš nedrīkstēja arī atstāt vainīgos nesodītus. Šajā pārvērtību laikā jo īpaši bija jāievēro kārtība un stingrība, lai nesāktos jukas, par ko jau pirms laika brīdināja Svētie Grāli. Diemžēl sodīšana šobrīd bija ne tikai apgrūtinoša, jo pieaugošā tumsa un gandrīz drošas bojāejas draudi bija pārvērtuši cilvēku prātus, bet arī bezjēdzīga. Kāda jēga sodīt būtnes, kas jau pēc dažām dienām būs mirušas zem ledus krāvu​miem? Jauneklis atskatījās. Desmit soļus no viņa padevīga un mīloša stāvēja skaistā rīcībļaužu, tas ir, trešās kastas meitene. Viņa, protams, spētu ietekmēt savējos, un tie nosistu noziedzniekus, bet jauneklis to vairs nevēlējās. Meitenes pazemība viņu saviļņoja. Viņš pamāja ar roku. Meitene nometās ceļos un sāka rāpot pie viņa. Tas šķita neizturami. Viņš paskrēja pretī skaistulei, piecēla to kājās un veda pie lidaparāta. - Pagaidi! - meitene teica. - Es paņemšu lielo ādas apmetni un no​skūpstīšu vecmāmiņu. Viņa strauji aizskrēja. Kad viņa atgriezās, jaunekļa acīs bija asaras. Viņš apkampa meiteni, un viņi abi klusi raudāja. Ļaudis viņos nolūkojās gan ar naidu un nosodījumu, gan saprotoši un piedodoši, gan pilnīgā vienaldzībā. Aiz palmu birzs pie ceļa pieci čandaluki tupēja uz ceļgaliem, gaidīdami Dieva sodu. Viņi bija tikpat vingri un jauni kā cilvēkdievu jauneklis, ārēji tikpat nevainojami, bet viņu galvās, viņu asinīs slēpās varaskāres pazudinošais ļaunums. Cilvēkdievs un rīcībļaužu jaunava iesēdās lidaparātā un devās uz tuvējo kokospalmu mežu kalnos, kur, kā meitene zināja stāstīt, atradās ražas vācēju mītne un klinšu sprauga, kur paslēpt lidaparātu. Bija arī pēdējais laiks, jo satumsušajās debesīs lidošana kļuva nedroša. Ari izpriecu mājas pagalmā ļaudis tumsas dēļ kļuva nemierīgi. Pienāca ziņa, ka līci pazudis ūdens, jūra strauji aizbēgusi no krasta. Līdzīga jūras atkāpšanās notika gar visu Lielā kontinenta malu, kur tagad ir Ķīnas un Indijas piekrastes. Pēc lielajiem cunami ūdens gāzās atvērtās zemes plaisās, kur, vārīdamies milzīgos mutuļos, strauji iztvaikoja un cēlās augšup pārkarsētu garaiņu veidā. Simtiem kilometru platībā daudzās vietās darbojās šis dīvainais ūdens sūknis, raidīdams debesis simtiem kubikkilometru tvaiku. Daudzās zemeslodes vietās milzīgās sutas dēļ atmosfēras spiediens pieauga pusotru reizi, dažviet pat divkārtīgi. Cilvēkiem kļuva grūti elpot. Tad sākās mežonīgi orkāni. Vispirms vēji plosījās augstu debesīs, kur tvaika mutuļi, strauji izplezdamies un meklēdami brīvu vietu, savstarpēji sadūrās. Kad desmit līdz divdesmit kilometru augstumā gaiss bija pieblīvēts, tvaiki cēlās vēl augstāk. Asteroīda eksplozijas radītais lielais tvaiku un gāzu mākonis, virzīdamies ar trīs līdz četri simti kilometru ātrumu stundā, bija apskrējis Zemi un tur sadūrās ar tādu pašu no otras puses nākošu tvaika mākoni, radot spēcīgus negaisus tieši pretējā pusē Katastrofas vietai. Saskrējušās tvaiku, putekļu un gāzu masas, sasizdamās vienā punktā, radīja sevišķi augstu atmosfēras spiedienu Lielā okeāna salu


rajonā. Augšup stratosfērā uzvirpuļoja jauns augstāks tvaiku kamols, kas, ieplūzdams aukstajos gaisa slāņos, spēcīgi atdzisa. Sākās pirmie lielie Katastrofas lieti un krusa. No sākuma krita lielas, retas lāses. Pēc stundas jau gāza aumaļām. Vēl pēc stundas sāka birt krusa un sniegs. Kad pirmais brāziens pierima, pie mūžīgās vasaras pieradušie tropu ļaudis iededza ugunis un pētīja ledus gabalus. Sākumā uz siltās zemes tie strauji kusa. Vēlāk ledus klājums kļuva pēdu biezs, tomēr ļaudis vēl to uztvēra kā joku. Tāds bija iesākums. Nakti vēlreiz nobira krusa, šoreiz metru biezā slāni, aizsprostodama mājokļu durvis un ielauzdama jumtus. Vēlāk dienu un nakti lietus mijās ar krusu un svelošu aukstumu. Lūza palmas un citi augļukoki, stumbri palika bez zariem. Ļaudis, kas nebija uzkrājuši ēdienu, nomira salā un badā. Tos, kas izturēja ilgāk, piemeklēja nosmakšana zem ledus. Proti, kādu nakti nogāzās piecus metrus bieza krusas kārta, apsegdama mājokļus ar blīvu ledu, jo krusas graudi, kas lielumā gan nepārsniedza krietnu vistas olu, izrādījās velnišķīgi auksti, tāpēc lietus, kas lija pēc tam, nevis nokausēja ledu, bet sasala blīvā slānī, nosegdams jebkuru spraugu starp krusas graudiem, kur vēl varētu iekļūt svaigs gaiss. Ciemi šajā apgabalā tādējādi ātri pārvērtās par miroņu mītnēm. Nedaudz labāk klājās dzīvniekiem, kas klaiņoja pa mežiem. Plēsoņas meklēja sala pievārētos zālēdājus. Zālēdāji pārtika no krusas notriektām koku lapām. No aukstuma tos sargāja dabiskais spalvo- jums. Vēl labāk klājās dzīvniekiem lielo ezeru tuvumā, jo ūdeņi ilgāk uz​turēja siltumu. No tiem, kas bija redzami līksmo izpriecu krastā, dzīvi palika tikai divi: cilvēkdievu jauneklis ar trešās kastas meiteni, jo viņiem izdevās aizlidot uz palmu kalniem. No sala viņus paglāba meitenes paņemtais ādas apmetnis un klinšu spraugas, kas vēl daudzas dienas pēc aukstā laika iestāšanās saglabāja siltumu. Vimani diemžēl sasita pirmā lielā krusa, kad no debesīm gāzās ledus gabali strausa olas lielumā, apklādami apkārtni vairākus metrus biezā slānī. Pamazām viņi aprada ar mežonīgo dzīvesveidu. Abi priecājās viens par otru daudz vairāk, nekā būtu priecājušies drošā un ērtā dzīvē. Ilgajā tumsā, kuru nedaudz atdzīvināja vienīgi no vimani saglabātā signālspuldzīte un zibeņi, viņiem nebija cita laika kavēkļa kā vien mīlestība. Viņi allaž bija apsegušies ar silto ādas apmetni un saspiedušies kopā palmu lapu guļvietā divu klinšu veidotā spraugā, ko no augšas sedza pārkare. Pirms lielās krusas viņi bija savākuši pilnu klintsdobi ar kokosriekstiem, banāniem un datelēm. Ūdens dzeršanai krājās klinšu dobē. Viņi bija pirmie kastu likuma pārkāpēji, noziedznieki, kas veidoja nākotnes cilvēkus, nerūpēdamies par cilts asiņu un prāta skaidrību. Viņu piemēram drīz sekoja daudzi. Smalkais asiņu tīmeklis, kas nesa cilvēka prāta īpašības, bet ārēji nebija saskatāms pat ar visredzīgāko aci, tika sajaukts senajā mudžekli, iemests nežēlīgā un trulā izdzīvošanas procesā, kur neuzvar sapņaini punduri, bet ar plēsonīgu prātu apveltīti varmākas un ļaundari. 5. Leduslaikmeta sākums "Kordiljēros 5 700 metru augstumā zem biezas ledus segas atradām divu būdu atliekas. Mājas ieskaujošais gliemežvāku klājiens un citas pēdas liecināja, ka būdas atradušās jūras krastā. Reģiona pacelšanās notikusi pirms vairāk nekā 10 000 gadiem." Garsija Pajona, meksikāņu zinātnieks


Mūsdienās lielākais sniega segas biezums gadā - 11,5 metri, lielākais krusas grauds - 0,75 kilogrami, lielākais nokrišņu daudzums diennaktī - 1,8 metri. Zinātniski fakti Apokaliptiskas ainas ar ūdenskritumam līdzīgiem lietiem un blīvu krusu manā atmiņā plūda divas dienas, zīmējot notikumus pirmajos divos mēnešos pēc asteroīda nokrišanas. Ausīs nepārtraukti šalca ūdeņu brāzma, ripojošu klints gabalu dūkoņa, pērkona grandi un lūstošo koku brīkšķi. Apkārtne tinās zaļganīgā krēslā gluži kā infrasarkano staru uztvērējā. To mirklīgi apgaismoja vienīgi spoži aizmākoņu zibeņi, kas uguņoja kaut kur augstu un tālu. Diennaktī nolija 7-10 metru lietus un ledus. Dienvidķīnas līdzenums atgādināja simtiem kilometru platu, lēni plūstošu upi, kas savos dzeltenīgi pelēkajos ūdeņos nesa, no jauna ievilka un noslīcināja tūkstošiem vēršu un citu dzīvnieku, aizskaloja ļaužu mītnes līdz ar cilvēkiem, aizšūpoja uz tālo jūru, kas aizvien vairāk atkāpās no krastiem. Ūdeņu klaidā varēja redzēt peldam dzīvnieku un cilvēku līķus. Daži vēl dzīvi zvēri bija uzrāpušies uz lieliem, ar visām saknēm izlauztiem kokiem un laizīja iegūtās brūces vai snauda. Bija redzami ļaudis uz steigā sasietiem plostiem. Ari peles un citi sīkāki dzīvnieki tupēja uz garām slīdošiem koku zariem. Visa dzīvā sauszemes radība neatvairāmi slīdēja uz okeānu, lai tur kļūtu par barību zivīm un astoņkājiem, jo plašajā ūdeņu klaidā nevarēja cerēt ne uz kādu glābiņu - agri vai vēlu tiem bija jānomirst no bada, ja vien iepriekš tos nenoslīcinās vētra vai nemierīgie viļņi. Vistraģiskākā man šķita kāda bifeļu bara noslīkšana. Spēcīgie lopi bija godam izturējuši mežonīgo krusu un iemanījušies ar kājām izkašāt no kūstošā ledus apakšas ēdamo zaļumu, kad tos pārsteidza no tālajiem kalniem plūstošais ūdens, ko papildināja brāzmains lietus. īsā laikā plašais klajums pārplūda. Uz zemes gulošie ledus gabali cēlās augšup un peldēja kā sastingušas putas. Bifeļi sākumā stāvēja'līdz ceļiem, drīz līdz vēderam un vēl pēc brīža - līdz kaklam ūdenī. Bara vadonis steidzās uz neliela paugura pusi, bet arī tas pārplūda. Drīz vien no bifeļu bara bija skatāmas tikai peldošu dzīvnieku galvas. Pamazām arī tās viena pēc otras nogrima. Pārplūdušais līdzenums palika tuksnešaini tukšs, vienīgi veca zāle, dažādi stublāji un nolauzti koku zari kā netīra draza kopā ar ledus gabaliem peldēja pa virsu nāvi nesošajam ūdens klajumam, kuru kapāja barga krusa, jaukta ar lietu, kas gāzās bez aprimas un mēra. Vēsturnieki runā par senu Amerikas indiāņu teiksmu, kurā stāstīts, ka pēc lielajiem ūdens plūdiem un lietiem Andu zemē uznācis tāds aukstums, ka aizsalusi pati lielākā un siltākā upe Aja (Amazone). Tā atrodas uz paša ekvatora. Varu apliecināt, ka šī upe patiešām aizsala. Vispirms Andu kalnos, kas bija divreiz zemāki nekā tagad, vienā naktī uzsniga desmit metrus biezs sniegs. Tas notika pilnīgā tumsā, jo saules gaisma bija pazudusi. Tad uznāca kārtējais negaiss ar zibeni un pērkonu. No debesu augstumos paceltiem bieziem mākoņiem sāka krist auksti ledus gabali, kas, nokļuvuši ūdenī, to sasaldēja. Lielā, siltā upe, kurā dzīvoja aligatori un ūdensčūskas, aizsala no krasta līdz krastam. Tropiskie džungļi piesniga ar biezu, aukstu ledu, kas nenokusa vairākas nedēļas. Debesis vairāk nekā mēnesi klāja tik bieza mākoņu sega, ka diena vērtās tumša kā nakts. Tikai otrajā mēnesī pašā pusdienas vidū uzmirdzēja blāvs gaišumiņš cauri mākoņiem tieši virs galvas, kur atradās saule. Pēc divām nedēļām upe atkusa, bet piesnigušajos džungļos vēl ilgi baloja ledus. Aizbēga un paslēpās putni un zvēri. Daudzi, neizcietuši aukstumu un badu, aizgāja bojā. Kad mainījās vēji un pāri kalniem atnāca zemūdens vulkānu sasildītie tvaiki, nesdami siltu lietu un nokausēdami sniegu, džungļos sākās neizturama smirdoņa no pūsto​šām dzīvībām un nosalušiem augļiem. Daudz sūrāks liktenis piemeklēja zemes, kas atradās uz ziemeļiem no bijušā Ziemeļu tropika, kurš tolaik gāja, šķiet, pa 53. paralēli.


Vēlreiz dabūju pārdzīvot izjūtas, kas kādreiz kalnos bija satraukušas, dīvainā vīzijā skatot spalvainos mamutus brienam pa ledainu sniegu un ēdam ar retām zaļām lapām klātās aplauzītās bērzu galotnes. Tagad visu to skatīju vēlreiz, daudz skaidrāk un mierīgāk. Redzēju, cik izkāmējuši ir lielie dzīvnieki, cik nevarīgi grābstās viņu snuķi, cik draudīgs ir zaļganīgi apgaismotais ledus lauks. Beidzot pilnībā noticēju, ka agrāk redzētais nav bijis prāta apmāns, bet reāla informācija par Katastrofu. Tagad, kopumā vērtējot, viss šķita ļoti sakarīgs un ticams. Tieši tā tam vajadzēja notikt apokaliptiskā ziemā pēc ledus asteroīda ietriekšanās okeānā. Lai gan cilvēki bija dzinuši mamutus projām no viņu parastām mītnes vietām, dzīvnieki nebija paklausījuši, bija atgriezušies un, negaisam sākoties, patvērušies kaltēta siena paviljonos. Lielākā daļa tur tika apbērta ar ledu un noslāpa. Ilgāk izdzīvoja klaiņotāji. Tie, ar snuķiem turēdamies cits pie cita astes, ierindā devās uz dien​vidiem. Visapkārt valdīja retu zibeņu apstarota tumsa. Lielie dzīvnieki pēc nojautas devās uz simtiem kilometru tālo bērzu birzi, kur cilvēki parasti viņiem sarūpēja ziemai barību. Gudrie milzeņi sniegu pazina labi, gāja dienu un nakti, ceļu tumsā atrazdami un orientēdamies pēc viņiem vien zināmām maņām. Visu laiku nepārtraukti sniga, tas ir, ja par sniegu var nosaukt ļoti aukstu lielgraudainu krusu, kas piesala pie mamutu mugurām, krādamās uz spalvām biezā ledus kārtā. Nonākuši cerētajā ziemas barotavā, bara vadoņi atjauta, ka visi siena krāvumi palikuši zem divdesmit metrus bieza ledus slāņa, un saprata, ka nav nekādu cerību tos atrakt. Ledus bija ļoti ciets. Tik ciets un blīvs, ka noturēja lielos dzīvniekus virspusē. Badaini un izmisuši, mamuti ar snuķiem tvarstīja retās zaļās lapiņas, kas, par spīti krusas triecieniem, vēl bija saglabājušās koku galotnēs. Kad lapu aptrūka, dzīvnieki lauza un ēda bērzu galotņu jaunos zariņus. Skatot šo eksotisko ainu vēlreiz, pa īstam izjutu un pārdzīvoju lielo, gudro un rāmo dzīvnieku traģēdiju. Citi mamuti lūkoja briesmīgo dabas postu pārlaist pie upēm vai ezeriem, kur ūdenī uzkrātais siltums vēl cīnījās ar krītošā ledus saltumu. Diemžēl viņiem liktenis lēma tur palikt uz mūžiem, jo pa noledojušām kraujām nokļūt piecus sešus metrus augstā ledus vaļņa virspusē vairs nebija iespējams. Tā šo senatnes milžu augumi palika ezeru un upju krastu dūņās pēc veltīgas cīņas ar ledu un salu. Var teikt, ka viņiem pat laimējās, jo viņu iesalušos ķermeņus atrod vispēdējos. Tur tie reizēm gluži labi saglabājušies. Neatlaidīgos, kas spītīgi dzīrās uz dienvidiem, ejot pa plašo ledus tuksnesi, tik un tā panāca nāve. Viņu augumi atkusa ātrāk, viņu kaulus izvazāja lāči, āmrijas un citi plēsoņas, pirms vēl cilvēki atgriezās šajās zemēs. Tikai vienu mamutu baru sagaidīja citāds liktenis, proti, viņu miesas paglāba no bada cil​vēku apmetni. Galvenais nopelns tur mamutu un briežu pētniekam Naninam, kam bija pieejami dziļākie zinātņu noslēpumi. Viņš mīlēja ziemeļzemes dzīvniekus un ziemeļu cilvēkus. Nanins spēja mēnešiem ilgi klejot pa mežastepju plašumiem gan ziemās, kad valdīja tumsa un plašos sniegotos klajumus apmirdzēja kautri gar apvārsni slīdošais mēness un sārti trīcošā ziemeļblāzma, gan vasaras krāšņumā, kad saule spīdēja augstu cauru diennakti, kad plašo stepju un mežastepju pasaulē dvesmoja karsta, tveicīga zaļoksnība un dažos mēnešos zāle izauga pāri cilvēka augumam. Nanina smalkie instrumenti jutīgi klausījās, kā mēs tagad teiktu, dzīvnieku informatīvās biostrāvas. Kad tuvojās Katastrofas brīdis, zinātnieks dedzīgi iesaistījās vietējās kalvāku cilts dzīvē, gatavojās kopā ar viņiem pārciest aukstumu, sniegu un ledu, visas asteroīda izraisītās briesmas. Tas, protams, nebija prātīgi. Šīs zemes ļaudīm bija kāda nenoliedzama priekšrocība - viņi pie ziemas sala un ilgstošas tumsas bija pieraduši jau no mazotnes, tālab par to neuztraucās, jo prata sagādāt iztiku


skarbajam laikam. Nanins to vēl tikai mācījās. Toties citas viņa zināšanas bija daudz plašākas. Viņš bija pārliecināts, ka leduslaikmetu šie cilvēki spēs pārdzīvot arī savā zemē, kur auga citādi koki un ienācās citādi augļi nekā dienvidos, tikai briesmām nopietni jāsagatavojas, jāatrod piemērota mītnes vieta. Tāda vieta bija geizeru ieleja. Karsto avotu dēļ sals to tikpat kā neskāra arī polārās nakts bargumā. Tur Naninam bija izdevies ieau​dzēt pat banānus un citronkokus. Ļaužu vairums piekrita tumsas un ledus laikus pārdzīvot tieši te, starp augstiem kalniem, kas aizturēja aukstos vējus un sniegputeņus. Siltie ezeri un strauti sildīja gaisu. Kāpēc gan tie lai nepasargātu arī no ledus, krusas un sala? Protams, bargajam laikam bija īpaši jāsagatavojas. Ļaudis, pēc Nanina norādījumiem, to arī darīja. Zinātnieks nemanot kļuva par geizeru un vulkānu zemes vadoni. Mājas no upju krastiem tika pārceltas upju klinšu aizvējā, iztīrītas vecās klinšu alas un ierīkotas jaunas. Tuvējā stāvā klinšu aizā, kuras sienas augšā sagāja gandrīz kopā, tika izveidota lopu mītne. Tur sa​vāca daudz kaltētas stepju zāles un citas lopu barības. Citur ciematā tik labas lopu mītnes nebija, tāpēc visus briežu ganāmpulkus paturēt nebija iespējams. Tiem ļāva palikt mežastepē, lai paši lūko izdzīvot. Viens no tiem nēsāja līdzi Nanina piestiprinātu adapteru, pēc kura pētnieks noteica gan tā atrašanās vietu, gan brieža izturēšanos. Izrādījās, ka mīksts sniegs ir ļaunāks par krusu. Briežu kājas tajā grima dziļi. Un tad dzīvnieku acis pēkšņi saskatīja tālā pamalē sārti baltu gaismu, kas nāca no tāla avota aiz apvāršņa. Gaisma bija uzradusies pēkšņi un kļuva aizvien spožāka. Šo gaismu ievēroja arī mamuti. Reizē ar gaismas uzplaukšanu briežu barvedis no raidītāja saņēma impulsu doties uz blāzmas pusi. Lai gan mamuti tādu mākslīgu skubinājumu nesaņēma, viņi sāka iet uz gaismas pusi, sava prāta vadīti. Stiprākie dzīvnieki gāja pirmie, ieminot taku pa mīksto, dziļo sniegu. Kad viņi piekusa, tos nomainīja citi. Tie, kas nespēja turēties līdzi baram, palika ceļa malā. Tomēr daļa dzīvnieku sasniedza lielo uguni. Tur milzīgas plandošas uguns liesmas kāpa debesīs. Kad vējš uzpūta no tās puses, kļuva siltāk un gaisos uzvēdīja kairinoša zaļas zāles, zaļu lapu un atkusušas zemes smarža. Dzīvnieki līgojās aiz bada un pārguruma, bet centās tikt tuvāk ugunij. Diemžēl ceļu uz liesmām viņiem aizšķērsoja cilvēki. Briežiem ļāva atpūsties kāda pusatkusuša ezeriņa krastā, kur blakus ledum zaļoja zāle. Drīz pie šī paša ezeriņa piestāja mamuti. Kopā ar briežiem viņi dzēra remdenu ūdeni, ko nebija baudījuši jau nedēļām ilgi, pārtikdami no koku zariem un ledus, ko kausēja ar savas mutes siltumu. Otrā ezeriņa krastā sēdēja Nanins ar saviem palīgiem un vēroja dzīvnieku izturēšanos. Briežu pulks kļuva aizvien lielāks. Nāca grīļodamies, izskatīdamies pēc dzīviem skeletiem, galvas nokāruši, nespēdami nest savu ragu smagumu, drebēdami aiz nespēka, asinīm pieplūdušām acīm, no mamutiem nebaidīdamies. Cilvēki viņus novietoja kopējā lielā lopu vietnē starp klintīm, kur glabājās vasaras zāles krājumi. Diemžēl visiem vietas nepietika. Lielāko daļu nedaudz pabaroja un tad nokāva, lai gaļu apraktu ledū nākamajām grūtajām dienām. Visapkārt bija dabiska saldētava. Lielā uguns bija iedegta pēc Nanina gudrības. Cilvēki, kas daīvoja viņpus otrā geizeru ezera, sūdzējās par nelabumu un galvassāpēm. Daži no šīs kaites bija nomiruši. Nanins atklāja, ka apkārtni saindē gāze, kas sākusi izplūst no zemes pēc asteroīda izraisītās zemes​trīces.


Sazinājies ar Centru, Nanins izlēma gāzi aizdedzināt, jo citādi viss ciemats varēja izmirt, ja iegrieztos attiecīga virziena vējš ar lejup slīdošu miglu. Lai arī tika ievērota liela piesardzība, gāzi aizdedzinot, aizgāja bojā trīs cilvēki. Iedarbinot degli, viņi bija atradušies vairākus kilometrus attālu no gāzes izplūšanas plaisām. Tomēr izrādījās, ka gāze uzkrājusies visās apkārtējās ieplakās. Tā eksplodēja reizē ar centrālās liesmas iedegšanos. Dega visa apkārtne. Uguns skrēja pa ledus virsmu zilganbaltos virpuļos, izsūcot ledū sakrājušos metānu. Pirmās liesmas cēlās gaisā vairāku kilometru augstumā. Šo pirmo lielo gaismu tad arī pamanīja brieži un mamuti. Gāzes liesmu tuvumā nokusa ledus un sniegs, veidojās ezeriņi un upītes. Pateicoties gāzes liesmai, ciemu ļaudis izdzīvoja. Gaisma pie viņiem atvilināja briežu pulku un mamutus. Garajā ziemas nakti, kas te ilga gandrīz trīs gadus, cilvēki no tiem pārtika. No ādām šūdināja apģērbus un apavus. Nanins ar saviem ļaudīm Geizeru ielejā palika iesprostoti vēl ilgāk, jo ieleju no visām pusēm iežogoja desmitiem metru augstas ledus kraujas, kuras gludenas un glumas padarīja no gāzes liesmām un geizeru ūdeņiem nākošais siltums. Gāzes liesmas, kaut arī krietni noplakušas, visu tumšo laiku apgaismoja tuvāko apkārtni un deva siltumu. Nanins ļaudīm iemācīja daudzas zintnieku gudrības, ko parastie cilvēki nezināja. Ziemeļu tautas, kas ir šo ledus vidū mītošo ļaužu pēcteči, tāpēc vēl šodien zina dabas noslēpumus, par kuriem citām tautām vairs nav ne jausmas. Vēl tagad šīs izglābtās cilts pēcnācēji dzied slavu Naninam. Jutos atvieglots, kad "filma" par mamutiem beidzās. Ne vien tāpēc, ka bija žēl lielo dzīvnieku, sāpināja viņu mokas un nožēlojamais gals, bet arī tāpēc, ka mamutu redzējums sauca atmiņā pirmo nepatīkamo saskarsmi ar šo vīziju Himalaju augstkalnos, lika atcerēties brālēna Ivara izsmējīgos izteikumus par slimiem murgiem, kuros mamuti ēd bērzu galotnes. Šī aina arī man pašam toreiz šķita pārlieku neticama, dzīvē neiespējama. Mocīdamies ar redzētās vīzijas uzmācīgo skaidrību, nespēdams to savienot ar īstenību, es toreiz jutos psihiski traumēts. Vienu brīdi nopietni baiļojos, ka varu sajukt prātā, sākt kliegt, ka visi apkārtējie ir nožēlojami muļķi un nejēgas, ja nesaprot, ka pēdējais leduslaikmets iestājies pirms divdesmit tūkstošiem gadu, jo tolaik mamuti patiešām bija dzīvi, gāja pa ledaino sniegu, glābdamies no visu iznīcinošā aukstuma un ledus. Arī šobrīd man iesāpas galva, to atceroties. Var jau būt, ka viens otrs psihiatrisko dziedinātavu klients tapis tieši tādā veidā: uzmācīgu mirāžu samocīts. Man varbūt ir vienkārši ļoti, ļoti laimējies. Smita institūts taču nav klīnika, kur ārstē ar ticēšanu slimnieka murgiem, turklāt vēl piemaksā. Piedodiet par šo tirādi. Tā vēlreiz lieki pierāda, cik milzīgs spēks ir konvencionālās domas spiedienam. Tā ir kā dzelžaina struktūra, ko grūti mainīt… Stop! Varbūt spiediens ir tā pati visu cilvēci vienojošā, sasaistītā… superstīgu rezonanses informatīvā vienotība? Vienīgi vulgārā skaidrojumā to sauc par sabiedrisko uzskatu spēku. Pēc mamutiem redzējums pārlēca uz Pireneju pussalu, kur dzīvoja gaurs Ains un risinājās ar viņu un septiņām ciltsmātēm saistītie no​tikumi. No asteroīda kritiena un tā otrreizējā atsitiena Ziemeļpola rajonā tika ietekmēts zemeslodes griešanās ass virziens. Trieciena iekustinātā Zemes iekšienes šķidrā, 5 000 grādu karstā magma nepakļāvās straujajai Zemes ass stāvokļa maiņai pret orbītas plakni, tāpēc sašū- poja arī Zemes garozu: kontinentus un okeānus. Lielie atplūdi no Dienvidāzijas okeāna piekrastes, kas tik ļoti izbrīnīja ļaudis, būtībā nebija vienīgi ūdens iztvaicēs radīti. Tiem bija cits, nopietnāks cēlonis. Proti, strauji iegrima Lielā okeāna (Klusā okeāna) pamati līdz ar vairākām lielu salu zemēm. Toties uz augšu pacēlās okeāna austrumu krasts, tagadējais Andu kalnājs. Pacelšanās notika tik strauji, ka bū​tiski ietekmēja Amazones tecēšanu un tās aizsalšanu.


Iepretim Gibraltāra šaurumam grima Āfrikas krastam tuvā pus- kontinentālā salu valsts Atlanda. Salas jeb ūdens ļaudis - atli - pārzināja senās civilizācijas mākslas un zinātnes augstākos sasniegumus. Atlandas nogrimšanas dēļ ari šajā okeāna daļā notika spēcīgi jūras atplūdi, par kuriem vēlāk pārliecinājās ari Ains. 6. Ains un bhati nometne • "Tas, ka Ēģiptes pakalnos atrasti jūras gliemežvāki, varbūt liecina par to, ka te kādreiz bijusi jūras gultne." Hērodots Spalvainais jauneklis atplūdu laikā sēdēja bēdās nokārtu galvu. Saņēmās spītā un dzīvotgribā, kad pamanīja no ziemeļrietumiem nākam jaunu tumšu un draudīgu sienu. Vispirms viņš to noturēja par vēl augstāku vilni, no kura glābiņa nebūs, tāpēc sēdēja nepakustēdamies. Tomēr izrādījās, ka tas nav kāpjošs ūdens, bet blīvs negaisa mākonis, kas pārvietojās klusi, tāpat kā vilnis, jo nāca ātri. Spēcīgās lietus šaltis, ko tas atnesa, izrādījās siltas. Gaiss, kas plūda līdz ar negaisu, šķita pat mazliet par karstu, tāpēc Ains, baiļu pārņemts, paslēpās starp klintīm. Tomēr nekas nenotika. Karstums drīz mitējās. Arī lietus kļuva rāmāks. Pārguris no visa piedzīvotā, gauru jauneklis saritinājās kamolā un aizmiga. Viņu pamodināja bakstīšana pie pieres. Ains pataustīja. Tas izrādījās kaut kas glums un vēss. Dzīva zivs. Austrumu pamalē cauri mākoņiem spiedās neskaidra rīta blāzma. Miegs pagaisa. Ains saprata, ka karstais orkāns atnesis zivi no jūras. Zivs gulēja ūdens peļķē klints iedobē un nevarīgi kustināja žaunas. Kļuva vēsi. Jaunekļa vienīgais apģērbs bija no nātru šķiedrām austs gurnauts. Visa cita mantība palika kalnu namiņā, kurš bija pazudis bez vēsts kopā ar viņa vecākiem, brāļiem un māsām. Ains par jaunu iegrima snaudā. Pamodās nosalis. Cerētās saules vietā debesis tumsēja, klātas ar melniem padebešiem. Apkārtne jopro​jām grima spokainā krēslā. Ūdens krākoņa starp kalniem bija manāmi pierimusi. Gaiss oda pēc sapuvušām olām. Gauram iegribējās ēst. Vēl vairāk: viņš jutās ļoti izsalcis. Zināja, ka dienvidaustrumu kalnājā palika viļņa nenolauzti ciedru meži. Diemžēl, lai tur aizietu, bija nepieciešama gaišāka diena, jo ceļu šķērsoja bīstami stāvumi un aizas. Kad Ains redzēja, ka aiz ciedru kalna nolaidās vimani ar kalvāku cilts turpinātājiem, kļuva skaidrs, ka stihija šo kalnu vairs neskars. Tur klints mītnes priekšā ierīkots nolaišanās laukumiņš. Alā iekārtotais miteklis bija apgādāts ar spēka iekārtu, kas nodrošināja gaismu un siltumu, klintī ierīkots ūdens pievads un sagādātas pārtikas koncentrātu rezerves daudziem gadiem. Ūdens tecēja no neliela dabiska kalnu ezeriņa, kas atgādināja palielu baseinu. Veldze sakrājās no lietiem. Nesenais zemes satricinājums bija mītni nedaudz apskādējis: vin- grotavā no griestiem nogāzies klinšu bluķis, peldbaseinā radusies sūce. Lidaparāta apkalpe, kuru veidoja apmetnes vīrieši, ātri novērsa postījumus. Sievietes pieslēdzās sakaru centram un pavēstīja par laimīgu nolaišanos ledus laiku mītnē. Atbildei viņas saņēma ziņas par citiem apgabaliem un apmetnēm. Centrs brīdināja, ka drīz gaidāms karsts jūras virpuļu lietus ar pērkonu. Kad siltais lietus nolija, tā atnestais ūdens patiešām izrādījās sāļš un negaršīgs, liecinot par gaisos uzrautu jūru. Karstā lietus migla, tīdamās ap klintīm, kļuva tik bieza, ka pat lielo prožektoru


gaismā nevarēja redzēt tālāk par dažiem soļiem. Smakoja pēc sērūdeņraža, kas lika domāt, ka zemē radusies plaisa vai tuvumā sācis darboties vulkāns. Centrs viņus nomierināja, ka vainīgs nav vulkāns, gāze nav bīstama, jo tā mazā koncentrācijā atnesta no asteroīda izsista cauruma okeānā. Centrs vēl brīdināja, ka pēc diennakts sāksies īsts lietus un krusa. Sevišķi barga tā būs pirmajā un otrajā rietumu apmetnē, tāpēc drošības dēļ vimani dzinēji paturami ieslēgti, lai pasargātu lidaparātu no ledus gabalu triecieniem. Motoriem darbojoties, lidaparāta virsma nosedzās ar elastīgām plazmas bruņām, apmēram tūkstoškārt stiprākām par ārējo metāla čaulu. Tā​das bruņas caursist varēja vienīgi lidaparāta tieša ietriekšanās klintī. Kad krita pirmie ledus gabali, ļaudis saprata, ka brīdinājums nācis laikā. Sitoties pret klintīm, tie sašķeldamies skaļi paukšķēja, bet no vimani jumta atlēca klusi un mīksti kā no elastīga gumijas batuta, nokūpot mazam tvaika mākonītim. Vīrieši un sievietes caur skatu lūkām vai no alas priekštelpas ziņkāri vēroja vareno dabas parādību, līdz attapās, ka, negaisam turpinoties, ledus krāvums var kļūt alai bīstams. Alas priekšpuse strauji aizblīvējās ar stindzinoši aukstu, vairākas pēdas biezu ledu, kas drīz aizsedza sānu skatu lūkas, tāpēc tie, kas stāvēja alas iekšienē, vairs nespēja saskatīt ārā notiekošo. Kad ledus gāzma aprima, sāka līt salts lietus, sajaukts ar baltām,, apaļām sniega bumbiņām parasto krusu -, kas brīžam gāzās tik strauji, it kā no augšas kāds būtu nogrūdis lavīnu. No Centra ziņoja, ka turpina grimt Atlanda. Virs viļņiem palikušas tikai augstākās kalnu virsotnes. Domājams, ka arī tās drīz pazudīs. . - Jūs esat laimīgi. Jūsu kalni stāv nekustīgi, - ziņotājs pavēstīja. - Atlandas nogrimšana nesīs jums jaunu siltu jūras straumi, tāpēc jūsu mītnes vieta tik drīz nepārvērtīsies par nenokūstošu ledāju. Bargajās lietus, sniega un ledus brāzmās, kam līdzīgu nebija redzējusi neviena cilvēka acs, sevišķi grūti klājās vientuļajam gauru jauneklim. Lai remdinātu badu, viņš, pa tumsu taustīdamies, sameklēja klinšu spraugās ieķērušos ciedru riekstus, izraka dažas ēdamas saknes un beigu beigās notiesāja virpuļviesuļa atnesto jūras zivi. Jauneklis saprata, ka turpmāk ēdienu nevarēs izvēlēties, būs jānotiesā viss, kas dod spēku un siltumu. Lai pārvarētu šķērmo sajūtu pakrūtē, ko radīja jēlās zivs košļāšana, Ains uzmanīgi nokāpa lejup pa nogāzi, meklēdams iesprūdušus koku zarus, pie kuriem vēl bija pieķērušies riekstu čemuri. Kāpdams vēl tālāk, viņš nokļuva kalnu pļavā, kur savus bifeļus un kazas vēl nesen bija sadzinuši kalvāki. Pļavu sedza dubļi un dziļa tumsa. Kājas grima mīkstā, pēc jūras smakojošā žurgā. Pēkšņi viņš uzgrūdās kaut kam mīkstam un spalvainam. Tas izrādījās liels noslīcis bifelis, iesprūdis starp mežērkšķu un kārklu puduriem. Mil- zonīgā dzīvnieka ķermenis vēl izdvesa tikko jaušamu siltumu. Sīkstajās krūmu audzēs tas gulēja, nedaudz pacelts uz augšu. Ains palīda zem kritušā dzīvnieka tīkami remdenā sāna un aizmiga. Pēdējā doma bija, ka gauži noderētu bērnības alā paslēptais ģelzis. Ar to varētu no bifeļa ādas pagatavot sev labu ziemas tērpu, kas palīdzētu pārciest sniegu un aukstumu. Pamodās viņš no trokšņa, kas liecināja par dzīvas būtnes tuvumu. Kāds stenēdams žļakstināja un dvesa. Ains gulēja nepakustēdamies, cenzdamies cauri vēja šalkoņai uztvert neskaidrās skaņas. Viņam nebija nekādas vēlēšanās tumsā saķerties ar lāci vai zobenzobu tīģeri. Diemžēl palikt nepamanītam nebija iespējams. Instinkts brīdināja, ka skaudrais vējš drīz atnesīs vēl lielākas briesmas par lāci, proti, kalvāku gaidīto ledus gāzmu. Ains strauji trūkās augšā un metās bēgt. Dzīvnieks, kas bija sācis ēst kritušo vērsi no purna, aiz bailēm iekaucās un metās uz otru pusi. Tas izrādījās suns vai vilks, kurš nesen bija gaudojis aizas otrā pusē. Acīmredzot straume bija kļuvusi tik rāma, ka suns pa kādu izgāztu koku, kas šķērsām pārkritis aizai, pārkļuvis šajā pusē. Skaidrs, ka dzīvnieks visu bifeli neapēdīs, ādu nenoplēsīs. Ains devās meklēt bērnības laiku slēptuvi, kurai vajadzēja būt tepat tuvumā. Diemžēl plūdi bija pārvērtuši


apkārtni. Biezajā tumsā viņam krietni nācās pētīt, taustīties un piepūlēt atmiņu, līdz izdevās nokļūt pie slīpās klints, no kuras veda taciņa uz alu. Viņš vēl nebija nonācis līdz slēptuvei, kad sāka līt un reizē birt lieli krusas graudi, sāpīgi dauzīdami galvu un muguru. Iekļuvis alā, Ains atviegloti uzelpoja. Mantu slēptuvē ģelzis gulēja, kur nolikts. Nu viņam bija vismaz viens kārtīgs darbarīks, ar kuru no akmens varēja pat izšķilt uguni. Vienīgi tas šobrīd nebija iespējams, jo trūka sausa iekura. Ains brīdi klausījās, kā lielie krusas graudi, pret klinti sizdamies, spalgi knaukšķ, līdz atkal piesnaudās. Kad atmodās, troksnis bija rimis. Ains aiztaustījās uz izejas pusi un pārliecinājās, ka alas ieeja aizsnigusi. Jauneklis ar steigu ķērās pie darba. Ar plakanu akmeni dauzīja un grūda lielgraudaino ledu, līdz izkašāja caurumu. Rūca pērkons, un ne​ganti zibeņoja. Spožajā zibens gaismā varēja labi pārskatīt visu plašo kalnu pļavu. Tā bija pārvērtusies līdz nepazīšanai. Lielie koki pazuduši. Daudzās vietās līdzenumā parādījušies agrāk nebijuši klinšu bluķi. Kārklu un mežrožu krūmos iesprūdušais bifelis gulēja vēl turpat. Nolija spēcīgs lietus. Pēc tam mākoņi nedaudz pavērās un atspīdēja krēslains gaišums. Blāvajā krēslā kļuva redzams, ka visu apkārtni sedz bieza migla, kas veidojās, siltajam gaisam saskaroties ar ledu. Ains jau grasījās rāpties pāri ledus kaudzei, lai dotos pēc bifeļa ādas, kad no augšas priekšā nobruka jauna ledus lavīna, atkal pilnīgi aiz​segdama izeju. Kādu brīdi jauneklis sēdēja neziņā, nesaprazdams, ko iesākt, līdz pēkšņi viss ledus krāvums sakustējās un aizslīdēja lejup pa slīpo klints nogāzi, pazuzdams aizā. Palika tikai maza čupiņa ledus drupaču. Jauneklis aizlaipoja līdz kritušajam vērsim. Viņš nesaprata, vai ir rīts vai vakars, vai pusdienas laiks. Krēsla bija tik bieza, ka iet nācās uzmanīgi, ar kājām iztaustot ceļu. Labi, ka reižu reizēm apkārtni vēl apgaismoja augsti un tāli aizmākoņu zibeņi. Netālu no vērša gulēja krusas nosistais suns, kas kaut kā bija izkūņojies no ledus apakšas un nomiris ledus kārtas virspusē. Lai gan bifelis gulēja uz krūmiem, viens sāns tam bija ledus gūstā. Smidzināja sīks lietutiņš, un ledus strauji kusa. No klintīm dārdēdamas gāzās , lavīnas. Ains saņēma stingrāk dūrē savu darbarīku un sāka atgriezt vērša ādu. Tādu darbu viņš veica pirmo reizi mūžā. Gauri dažkārt bija izmantojuši dzīvnieku ādas, bet tās ieguva no mazākiem kritušiem lopiem. Nazis izrādījās pietiekami ass, turklāt bifeļa āda, pa straumi un klintīm valstot, bija atdauzīta no kauliem, tāpēc tās novilkšana nesagādāja sevišķas grūtības. Gauram spēka pietika. Viņš ādu vienkārši noplēsa, tikai dažās vietās ar nazi piepalīdzēdams. Kad āda bija nodīrāta, Ains atcerējās, ka vērša gaļu ēšanai izmanto pat cilvēkdievi. Protams, viņi to īpaši pagatavoja: cepa vai sutināja. Tīģeri un vilki gan to ēda jēlu. Ains nogrieza gabalu liesuma un pagaršoja. Gaļa bija sīkstāka un salkanāka nekā zivij. Jaunekļa zobi, kuri labi tika galā ar cietākiem riekstiem, nespēja glumekli sasmalcināt. Jēlas gaļas garša šķebināja. Gaurs apzinājās, ka turpmāk ar ēdienu būs trūcīgi, sāksies bada laiki, tāpēc izgrieza krietnu gabalu no bifeļa gurna, ietina ādā un devās atpakaļ uz alu. Ledus joprojām biezā kārtā klāja visu apkārtni, arī nokalni, tāpēc viņam nācās krietni nopūlēties, pirms nokļuva savā nedrošajā miteklī. Ains nebija nekādās skolās izglītojies, bet gluži labi saprata dabas likumus. Zināja, ka ledus blāķis no alas priekšas noslīdēja lejup tikai tāpēc, ka apakšā bija silta klints, kas kausēja ledu no apakšas. Ja klints atdzisīs un lietus vairs nelīs, ledus cieti piesals alas izejai priekšā, un viņam būs alā jānomirst. Turklāt viņu nomāca vientulība. Atspiedis pakausi pret klinti, Ains sēdēja, drūmu domu mākts, kad pēkšņi izdzirda cilvēku balsis. Vēl vairāk - viņš redzēja runājošu kal- vāku, kas stāstīja,


ka Zvaigžņu Viesis caursitis Zemes gaisa bruņas, izkliedējis gaisa aizsargslāni, tāpēc tuvākās dienās, lai nekaitētu veselībai, cilvēkiem labāk neiziet no klinšu mītnēm. Tik skaidru cilvēkdievu runu Ains dzirdēja pirmo reizi. Viņš neprātoja, kā tas iespējams, jo līdzīgi bija dzirdējis un redzējis kalvākus jau agrāk, tāpēc tas šķita dabiski. Gudro padomiem gauri pakļāvās jau sen, jo ticēja viņu gudrībai. Arī šoreiz jauneklis paklausīja no debesīm runājošā cilvēkdieva norādījumam - ietinās siltajā bifeļa ādā, kas smakoja pēc asinīm un lielā lopa sviedriem, apgūlās un aizmiga. Miegā laižoties, viņam vēl galvā skanēja svešādās un reizē pazīstamās gudro būtņu domu runas. Daļu no tām viņš nesaprata. Vēlreiz tika dots norādījums neizslēgt vimani spēka sistēmas. Brīdināja, ka indīgais starojums bojā plazmas vairoga neaizsargātās lidaparāta vadības ierīces. Viens no vimani tāpēc jau izgājis no ierindas. Vadības centrā, kas atradās tālu austrumos, drošajā Jimalu kalnājā, kūsāja spraigs darbs. Tika saņemta, ierakstīta, pārveidota un tālāk noraidīta informācija. Lai novērstu ļaužu vientulību, kas dažam draudēja ar prāta pilnīgu izslēgšanos, Centrs meklēja sakarus ar katru dzīvu būtni, centās noņemt vientulību ar sapņu vīzijām, izstarojot tās caur Zemes aktivitātes joslām. Centrs ziņoja, ka pirmajās trijās dienās bojā aizgājušas trīs ceturtdaļas no cilvēces, un mudināja dzīvos, cik iespējams, parūpēties par savu izdzīvošanu un pēcnācēju radīšanu. To dzirdot, Ainām sāpēs sažņaudzās sirds. Viņš bija vientuļš. Pilnīgi viens. Bez sievietes nespēja pēcnācējus radīt, tāpēc viņa cilts beigsies līdz ar viņa aiziešanu.


V PIERAKSTS EIROPIEŠU PIRMSENCIS 1. Pirmais gads pēc Katastrofas . 1952. gada 15. martā Silao, Reinjonā, diennakti nolija 1,87 metru bieza ūdens kārta. Avīžu ziņa Maz uz zemeslodes bija vietu, kur mākoņu blīvai cauri spēja izlauzties saules gaisma. Raugoties uz Zemi (šķiet, no Mēness), tā izskatījās ne vairs zilgana, bet pelēcīgi balta. Augstākajos atmosfēras slāņos uzplūdušie tvaiki sasala sīkos ledus kristāliņos. Tie dzīrās krist lejup, bet jaunas tvaika masas cēlās pretī, sajaukdamās un radīdamas virpuļus. Visu laiku atmosfēra mutuļoja kā tvaika katls. Tas nenozīmēja, ka uz Zemes būtu karsti. Tvaiki pacēlās augstāk nekā parasti, sasniedzot pat stratosfēru, tas ir, piecdesmit un vairāk kilometru augstumu. Tur tie stipri atdzisa, sasala ledū. No ārpuses atkusdami un atkal ķepē- dami, tie pārvērtās cietos, lielos ledus gabalos. Krusu veicināja arī asteroīda aste, kas saturēja līdz kosmiskās telpas temperatūrai atdzisušus ledus kristāliņus, kas lēnām tuvojās Zemei, klājās pāri augstākajiem atmosfēras slāņiem, veidojot ap sevi pelēcīgi baltu, saltu kristālisko miglu. Ja sprādziena viļņa radītajos plūdos un pirmajā krusā bojā aizgāja trīs ceturtdaļas cilvēces, tad sekojošo lietu, krusas, aukstuma un plūdu nelaime, kas ilga daudzus mēnešus, bija daudz nežēlīgāka un bīstamāka. Bijušās upes un ezeri vairs nepastāvēja. Straumes atrada jaunus, plašākus ceļus. Cilvēki un dzīvnieki, kas nokļuva šādā plūstoša ūdens valstībā, protams, nevarēja izdzīvot. Ūdens bija auksts, reizēm pildīts ar ledainu sniegu un krusu, pat ar lieliem ledus gabaliem, kurus sagādāja kalnu virsotņu šļūdoņi. Gar piekrastes klintīm, pie kurām kādreiz stāvēja lepnais izpriecu nams, pa visu līdzenumu uz okeānu nepārtraukti plūda nepārskatāmi plata upe, plūda tālāk pa bijušo līča gultni, meklēdama apstājas vietu. Dīvaina bija sajūta, vērojot, kā no visām pusēm okeānos gāžas tik milzīgi ūdeņi, tomēr pasaules lielās jūras nepiepildās, bet kļūst arvien tukšākas. Tāda bija īstenība. Šķietami absurda, tomēr pilnīgi patiesa, jo asteroīda kritiens bija devis Zemei tādu karstumu, atvēris tādas pekles dzīles Zemes garozā, ka okeāni nepārtraukti svieda debesīs kar​stus tvaikus. Ne velti mākoņi aizsedza sauli tik cieši, ka dienas pārvērtās par naktīm bez zvaigznēm un mēness. Veltīgi bija gaidīt, ka lietus drīz rimsies, ka ūdeņi atnāks pie bijušajiem krastiem. Izsūknētais ūdens daudzviet sasala šļūdoņu ledū, kas gadu no gada kļuva biezāks, lai tūkstošiem gadu ilgi klātu zemi. Tiem, kas iedomājās, ka Katastrofa būs baigs, bet īss piedzīvojums, bija smagi jāviļas. Zem okeāna dūņām palika guļam arī tie trīs uzvaras saukļus kliedzošie čandaluki, kas bija grasījušies nolaupīt cilvēkdievu jaunekļa vi- mani. Turpat apgūlās arī līksmotājs, kas iedomājās, ka asteroīds atnesis čandalukiem atriebes un uzvaras laikus. Daži šīs zemākās kastas pārstāvji izdzīvoja. Tādi, kuros mājoja dzelžaina dzīvotgriba un primitīva dzīvības saglabāšanas gudrība, ko mūsdienās dēvējam par veselīgu egoismu. Nebija tādas zemes, kur nebūtu lijuši salti lieti un nebūtu birusi sal​dējoša krusa. Pirmā gada laikā dzīvo ļaužu skaits vēlreiz samazinājās pieckārtīgi. Daudzi vientuļnieki, no posta bēgdami, iemaldījās kādreizējos tropu mežos, kur zem nokusušā ledus vēl varēja atrast


pussapuvušus augļus, ēdamās saknes, kritušo dzīvnieku mirstīgās atliekas. Visur bija mitrums un aukstums. Nepārtrauktā lietus dēļ iekurt uguni bija ļoti grūti. Ja šajā posta un tumsas laikā nejauši satikās divi no nāves paglābušies cilvēki, viņi neprasīja otram kastas piederību. Katra dzīva būtne kliedēja vientulību, kaut arī reizē solīja jaunas briesmas. No Centra bija dots norādījums badā mirušos nesadedzināt, bet viņu miesas izlietot citu badā mirstošo glābšanai, proti, bija dota atļauja ēst cilvēka gaļu, lai varētu izdzīvot cilvēku cilts. Tas liecināja, ka oficiāli par augstāko morāli pasludināta pirmām kārtām parūpēšanās par savu dzīvību. Tāda atļauja nesa drūmas sekas. Nebija ilgi jāgaida, kad badā nonākušie sāka nonāvēt cits citu, paziņodami, ka nonāvētais no​miris. Šajā posta gadā ļaužu domāšana un dzīves pamati tā izmainījās, ka grūti bija cilvēkos pazīt agrākos godīgos, čaklos darbarūķus un kārtības cienītājus. Valdīja bezcerība un izmisums. Daudzi labprātīgi devās nāvē. Toties alkatīgie dzīvotgribētāji izrādījās uzvarētāji. Viņus nevadīja ne augsti tikumi, ne liela prāta gudrība, ne sapņi par zeltaino nākamību. , Ziņas par visā pasaulē valdošo postu atstāja smagu iespaidu arī uz cilvēkdieviem. To izjuta kalnu apmetnēs dzīvojošie kalvāku cilts turpi​nātāji. Šie ļaudis badu un salu tomēr necieta. Augstākās kastas ciltsmātēm dzima pirmie bērni. Viņas visas draudzīgi kopa mazuļus, brīvajos brīžos apmainīdamās augstām gudrībām par vielā slēptiem spēkiem, zinībām par pasaules kārtību, kā arī apjēgsmi par cilvēka un dzīvnieku dzīvības un saprāta galvenajiem noslēpumiem. Uz izglītošanos skubināja Centra priesteri, jo pieauga bažas par gudru cilvēku un gudrības krasu samazināšanos nākotnē. Daļa Svētā Grāla gudro bija devušies projām no Zemes (netiek norādīts, uz kurieni), solīdami atgriezties, kad apstākļi uz Zemes būs kļuvuši labvēlīgāki viņu dzīvei un darbībai. Ciltsmāšu vīri jeb ciltstēvi rūpējās par nometņu tehnisko nodrošinājumu. Viņiem visiem piemita mantotas spējas nenovecot tāpat kā ciltsmātēm. Šīs spējas vieglāk bija nodot nākamai paaudzei pa​rastā pārmantotības ceļā nekā veidot no jauna, pārveidojot cilvēka šūnas. Šīm zināšanām, tāpat kā gudrībai, kas ļāva vadīt milzīgas enerģijas un lidot ārpus Zemes, bija uzlikts noslēpuma zīmogs. Proti, Latai nebija ļauts tās izplatīt starp ļaudīm, kuri nebija ieguvuši īpašu atļauju tās saņemt. Protams, ilgmūžības noslēpumu zināja arī vēl citas sievietes citā pasaules malā, kā arī Centra cilvēkdievi. Tas bija nodrošinājums pret gudrību nozaudēšanu. Tumšā, bargā laikā zintnieki atkārtoti sprieda par noslēpumu zinātāju loka paplašināšanu, tomēr nekas netika mainīts. Svētā Grāla augstajiem ļaudīm bažas radīja arī tā saucamās kristāliskās dzirdes spēju aizplūšana uz neļaužu jeb čandaluku cilti. Tas ļautu nākotnē neļaudīm ne tikai niknāk turēties pret viņu alku ierobežojumiem, bet dotu arī iespēju kritiskā brīdī sagrābt sabiedrības vadību un sākt kādreiz jau pieredzēto elli. Domu vadīšana savā ziņā bija bīstamāks ierocis par lielo enerģiju pārvaldīšanu, jo, pakļaujot domu, ļaundaru rokās nonāca visa pasaule. Ne velti galvenos noslēpumus Svētie Grāli apsprieda slēgtās, īpaši apsargātās telpās. Gudrība un spējas bija jāsaglabā tikai pārbaudītu drošu cilvēku lokā, kuri prot noslēgt savas domas pret nevēlamiem klausītājiem. Bažas par galveno zinību zaudēšanu pamodās par jaunu, kad trīsdesmitajā dienā pēc Katastrofas notika pēkšņa un negaidīta zemestrīce seismiski drošajā Rata kalnājā, kurā bija apmetusies viena no Svētā Grāla biedrības galvenajām laboratorijām. Iebruka klints griesti, bojā aizgāja gan zinātnieki, gan vērtīga, šajos apstākļos neatjaunojama aparatūra.


Tas lika vēlreiz spriest, vai galvenās zināšanas tomēr neierakstīt visiem pieejamos tēlos, kā tas tika darīts ar vispārējām ziņām par cil​vēci pirms Katastrofas un par Katastrofas notikumiem. Diskusijās, kurām es ne visai spēju sekot, risināja tādus jautājumus, kas raksturīgi arī mūsdienu cilvēcei. Vai var būt ļauns cilvēks, kurš spēj saprast sarežģītas formulas par enerģijas dziļākajiem līmeņiem, kurš apjēdz pasaules gara procesu harmoniju un skaistumu? Slēdziens bija nešaubīgs: var būt ļauns. Tika nolemts būtiskus zinātniskus sasniegumus ierakstīt akmenī, kokā, keramikā, metālā, kā ari veidot īpašas krātuves zinību vīru aprūpē. Drošības dēļ tekstus deva nepilnīgus un ar īpašu slepenu kodu, ko varētu atšifrēt tikai ar pietiekami augstu atskārsmes spēju apveltītas būtnes. Analīzes rādīja, ka īstie zinātnes fanātiķi spēj visu izdibināt, pie reizes saprazdami, ka slepenība nopietni vajadzīga. Pagātnes gudrie uzskatīja, ka visietilpīgāk zināšanas izsakāmas skaitļos, kas precīzi zīmē pasaules garīgās līnijas un būtiskās formas telpā un laikā. Nākotnes pareģi apgalvoja, ka cilvēci gaida dziļa pagrimuma laiks, krass garīgo spēju samazinājums. Cilvēku šķirošana vairs nebūs iespējama. Pie varas esošie izvirtīs, kļūs ļauni. Gara cēlums un nākotnes sapņi tiks izkropļoti. Gaišredzību iznīcinās kosmiskie stari, kas pēc Katastrofas viegli sasniegs zemi. Ja kādam tā saglabāsies, to citi uzskatīs par garā vāju vai melu apsēstu. Kristālstīgas neredzošie un nesaprotošie nākotnes zintnieki ies citus izpētes ceļus, sāks izmantot netīro enerģiju, kas piesārņos apkārtni, tā novedot cilvēci uz bojāejas sliekšņa. Pazudināšanos novērsīs vienīgi palikušo cilvēkdievu vai viņu pēcnācēju iejaukšanās, ja vien līdz tam laikam tiem izdosies saglabāt savu garīgo un zinātnisko spēju. 2. Kalnu cilvēka moku ceļi Visgrūtāk klājās gauriem - spalvainajiem kalnu cilvēkiem, kas pārtika no augu barības. Piekalnes mežus nopostīja lielais vilnis, bet aug​stāk kalnos ciedrus un lazdas apsedza ledus un sniegs. Zintnieku saietos reizēm pieminēja spalvainos kalnu milžus ar bālgano ādu un pelēkzilajām acīm, tomēr nekāda plāna gauru glābšanai joprojām nebija. Jāatzīst, ka cilvēkdieviem savu rūpju netrūka. Pēc palīdzīļpas sauca gan ar plostu izglābtie, kas pēc plūdiem cieta no aukstuma, gan Amerikas kontinenta ļaudis, kas arī cieta no aukstuma un bada, jo Andu kalnienes straujā pacelšanās negaidīti izmainīja dabas apstākļus. Pazuda saskarsme ar jūru, kas bija viņu galvenā barotāja. Ļoti daudzās vietās cilvēki vientulīgi cīnījās ar skarbajiem dabas spēkiem. Gauru jauneklis Ains, protams, arī necerēja uz citu palīdzību. Viņš nojauta, ka tuvējā apkārtnē visas gauru ciltis gājušas bojā jau pirmajā viļņa plūdumā, jo mitinājās zemāk. Ainu bija izglābusi kalvāku ierašanās, kālab vajadzēja pārcelties uz pašu augstāko kalnu mežu. Laimīga gadījuma dēļ viņš bija izglābis savu kailo dzīvību. Tagad dzīves rūpes viņam uzklupa ar vēl lielāku sparu, vientulība spieda sirdi. Viņš dzīrās meklēt kādu citu savas cilts brāli, kas būtu blakus kaut vai aukstajās naktīs, jo no vērša jēlādas pavirši darinātais ģērbs rītos mostoties bija piesalis pie klints. Diemžēl nekur tālu iet nebija iespējams, jo visapkārt, lai diena vai nakts, valdīja tumsa, nepārtraukti lija un sniga. Grūti bija atrast kādu riekstu, čiekuru vai sakni. Zemi sedza ledus vai jūras atnestie dubļi. Beigtā bifeļa gaļa bija zudusi. Kritušais lops sācis trūdēt, pēc tam iesalis ledū. Nekas cits neatlika kā grauzt koku mizas un jaunās atva​ses, kas vēl glabāja vasaras svaigumu. Kad visi tuvējie kalnienes meži bija izstaigāti un iztaustīti, bet nekā ēdama vairs nevarēja atrast, Ains nolēma doties uz to kalnieni, pie kuras pirmajā nelaimes dienā gaisā ilgi stāvēja vientuļš vimani.


Tur kaut kur tuvumā bija jābūt kalvāku apmetnei. Ains to juta, zināja, bet bads un vēlēšanās izdzīvot bija tik liela, ka viņš vairs no kalvākiem nedomāja vairīties. Tajos kalnos allaž bija labāki koki un labākas klinšu mītnes. Tur kādreiz mita viņa mātes radi. Varbūt kāds no viņiem dzīvs… Ains uzmanīgi nolaidās aizas dibenā, meklēdams straumei pārgā- zušos koku. Diemžēl veltīgi. Ūdens pildīja visu aizu. Nekāds koks tur nevarēja noturēties. Straumes krākoņa bija tik skaļa, ka atgādināja uzbrukušo jūras vilni. Ains nobijās, strauji atkāpās. Diemžēl par strauju. Paslīdēja kāja, un viņš ievēlās aukstajā ūdeni, kas rāva uz priekšu velnišķīgā ātrumā. Ains sāka airēties uz pretējā krasta pusi. Kad spēki jau šķita izsīkuši, viņš iepinās straumes nogāztā ciedrā. Saņēmis pēdējos spēkus, jauneklis izrausās krastā. Izrādījās, ka nokritušais ciedrs ir bagāts. Zari, kas bija pieplakuši klints sienai, saglabājušies pilni ar čiekuriem. Tīrais brīnums, ka tie tik labi izturējuši bargo krusu un lietu. Ains ēda negausīgi, neaizmirsdams piepildīt ari bifeļādas maisu, kurā agrāk bija glabājusies bifeļa gaļa. Viņš labprāt tepat nosnaustos, bet lija un bira sāpīga krusa. Vajadzēja meklēt klints aizsegu, citādi varēja apsnigt un iesalt ledū. Ains zināja, ka netālu no kalvāku vasaras ezera bija ērta klints ala. To viņš atcerējās no bērnības, kad māte bija vedusi viņu ciemos pie saviem vecākiem. Diemžēl viņam nebija ne jausmas, kur tagad to meklēt. Skaidrs bija tikai tas, ka jāiet augšup pa straumi, kas bija viņu norāvusi gandrīz vai līdz lēzenajai priekškalnei. Atrast ceļu palīdzēja pērkona lietus. Zibeņu uzliesmojuma brīžos Ains uzmanīgi nopētīja apkārtnes aprises, iegaumēja tuvāko ceļa daļu. Lietus nokausēja uzbirušo krusu, un gauru jauneklis ar savām bifeļādas čabatām brida pa dziļiem dubļiem. Bifeļādas apmetnis, kuram bija izveidoti caurumi roku vietās, labi sildīja muguru. No iešanas kļuva silti. Atgriezās ticība dzīvei un veiksmei. Nu viss rādījās rožainās krāsās. Pēc lietus debesis kļuva skaidrākas, un Aina acis pēc ilgām tumšām dienām atkal spēja saskatīt krēslainu dienasgaismu. Nu jau tuvāk pretī slējās tumšie kalnu stāvi, kas atra​dās tieši tur, kur viņš tos bija iedomājies. Diemžēl gaišums izrādījās pārejošs. Vientuļo gauru jaunekli gaidīja vēl daudz grūtu brīžu, jo tuvojās īstais rudens un ziemas laiks, kad saule nolaidās tuvu apvārsnim un kalnos reizēm uzkrita sniegi pat pirmskatastrofas laikos, bet vasarās ledu te nevarēja sameklēt pat aug​stāko kalnu nogāzēs. Ains tomēr laimīgi atrada veco alu. Atrada arī citu, labāku mītni, kuras priekšu nedraudēja aizsegt ledus un sniegs, jo alas ieeja atradās kraujas malā. Šai alai bija arī augstāki griesti. Cauri klints plaisai ietecēja kūstošā ledus ūdens, kas padarīja mītni mitru un vēsu, toties deva valgmi. Ziemas mēnešos laiks kļuva daudz skarbāks. Kalni apsniga ar tik biezu sniegu un ledu, ka veidojās milzīgas lavīnas, tāpēc aizās nepārtraukti skanēja dārdi. Arī klinšu spraugās iekļuvušais ūdens sasaldams plēsa granītu ar dobju, pērkonam līdzīgu troksni. Plīsumam parasti sekoja lavīnas nobrukums. Tādā laikā Ains baidījās iziet no drošās alas, kurā viņš bija savilcis daudz zaru un ledus lauztu koku stumbeņu, gaidīdams īstu salu, jo saprata, ka bez uguns iekuršanas nevarēs izturēt. Bads kļuva aizvien jūtamāks. Savāktie krājumi izsīka, bet meklēt ēdamo kalnos nebija jēgas, jo visu apkārtni klāja ledus un sniegs. Ains zināja, ka kaut kur aiz otrās aizas atrodas labiekārtota kalvāku mītne, kurā mitinās izredzēti ļaudis. Prātā reizēm uzplaiksnīja šo cilvēku dzīve. Spēja redzēt tālumā acīmredzot bija mantota no mātes. Māte svešā vietā prata pateikt, kas atrodas aiz nākamā kalna, dzirdēja, ko kalvāki domā par gauriem, zināja, kur atrodas visdās​nākās lazdas. Tagad Ains, būdams novājējis un gulēdams savā migā, bieži redzēja dīvainus rēgus. Iespējams, ka tie bija bada murgi. Tikai nebija saprotams, kāpēc sapņu mielastos nekad viņu nebaroja gauri ar savu gardāko barību - lazdu riekstiem, saldajām saknēm vai meža vārpu plāceņiem, bet ar savādā saiņojumā ievīstītu kalvāku barību, kurai bija jēlas bifeļa gaļas piegarša. Turklāt to ēda arī blakus


esošie formas talāros tērptie kalvāku vīrieši un sievietes. No vīriešiem Ains vairījās, bet labprāt ļāva, lai sievietes viņu baro. Viņš ar lūpām sniedzās pēc barības, bet tā nekad īstenībā līdz viņa mutei nenokļuva, izkūpēja gaisos. Viņš pamodās ar salkstošu muti un tukšu vēderu. Kad izsalkums kļuva izmisīgs, Ains, sevis saglabāšanas dziņas vadīts, bada pusnemaņā sāka rāpot pa alu, aptaustīdams katru ēdienam līdzīgu dubļu piku, klints drupaču vai koka atlūzu, apostīja, dažkārt ar muti pārbaudīja. Pēkšņi viņš saoda pazīstamu smaržu, kas nāca no stūra pie žagaru kaudzes, kur krājās veci koka gruži. Tur, šaurā, zemā spraugā, kur klints pažobele vēl glabāja saulaino laiku siltumu, auga sēnes, kādas dažkārt gauri lietoja uzturā. Ains prata pēc izskata atšķirt ēdamās sēnes no indīgajām. Diemžēl alā valdīja pilnīga tumsa. Viņš nolauza sēni, apostīja un nogaršoja. Smaržoja normāli un nebija rūgta. Viņš ņēmās steidzīgi košļāt, it kā baidīdamies, ka barojošās zemes piepes varētu pēkšņi pazust tāpat kā sapņos sieviešu dotā barība. Drīz pakrūtē sāka spiest nelabums, piere aprasoja. Viņš atspieda to pret trūdzemes cini un, klinšu spraugā ieplacis, aizmiga murgam līdzīgā miegā. Sapņos kratīja drebuļi, pēc tam uznāca karsonis un trūka elpas. Šķita, ka tūlīt nomirs vai ir jau nomiris, iebāzts bedrē ar akmens griestiem. Kad šis mokošais smagums mitējās, domas aiz​peldēja sapņainos tālumos. Viņam tuvojās pati skaistākā kalvāku sieviete ar gaiši brūnu sejas ādu un mīļu smaidu, maigi pieskārās pierei, noglāstīja vaigus un raudzījās viņam acīs ar ilgu aicinošu skatienu. Visas viņa alkas pēc ēdiena pārgāja daudz stiprākā vēlmē pēc sievietes. Šī dziņa uzliesmoja kā pēdējā dzīvības dzirksts, kā karsta vēlēšanās nepazust aukstā nebūtībā, saglabāties nākamajās paaudzēs. Gauru cilti no pazušanas varēja glābt vienīgi tuvība ar šo sievieti, kas bija izraudzīta par nākotnes cilvēku ciltsmāti. Mītnē mājoja pavisam septiņas tādas. Viņš to zināja, lai gan nesaprata, no kurienes zināšanas nāk. Viena no skaistulēm bija nolēmusi atļauties, lai viņš atstāj tajā savu turpinājumu. Un notika brīnums. Sieviete pieglaudās, nogūlās viņam blakus. Laimē reibdams, viņš pieskārās tās zīdainajai ādai, saplūda ar to burvīgā saskaņā. Sirds gavilēja par notikušo, bet prāts neticēja. Lai pārliecinātos, ka tā ir īstenība, vajadzēja atmosties, atraisīties no sapņainiem tāluma valgiem, kas spiedoši saistīja prātu. Skaļi ierēkdamies, Ains pagriezās savā guļvietā, atsizdams galvu pret klinti, pastiepa roku. Blakus bija tikai auksta zeme, asas ciedru skujas un lapas. Vienīgi asinīs joprojām kūsāja pārdzīvotās laimes saldums un spēks, it kā viņš būtu no jauna piedzimis. Viņš aptaustīja sevi. Vīrietim šķita, ka kalvāku sieviete tomēr bijusi tuvumā, sa- kairinājusi viņu līdz galam, saņēmusi viņa mīlestību un pēkšņi pa​zudusi. Vairākas dienas pēc tam viņš vēl iekšēji staroja no pārdzīvotās laimes trīsām, lai gan ar katru brīdi aiz bada kļuva vājāks. Sapņa iespaidā viņš nolēma iet uz kalvāku mītni un lūgt barību. Pēc jēlās bifeļa gaļas un indīgo sēņu ēšanas negaršīgā kalvāku barība vairs nebaidīja. Bija auksta diena.. Klintis sprēgāja kā vienmēr aukstā laikā, bet lavīnas negāzās, jo sniegs bija sasalis. Izrādījās, ka bezspalvaino skaistuļu mājokli sasniegt nemaz nav grūti. Ar izsīkstošiem spēkiem pārvarējis pēdējo klints stāvumu, viņš atradās dievu mītnes tiešā tuvumā. Uz laukuma aizas malā stāvēja pelēcīgi mirdzošais lidaparāts. Ains izbrīnā apstājās. Tā patiešām bija pavisam citu cilvēku pasaule, ar gudrības dievišķību apveltīta, stipra un skaista. Viņš saspringti prātoja, ar kādiem vārdiem un domām lūgt kaut ko ēdamu, kad pēkšņi no alas iznāca vīrietis cieši piegulošā tērpā. Pamanījis svešo būtni, pavēloši pamāja noraidošu žestu un teica asā tonī:


- Nenāc! Citkārt pēc tādas pavēles gaurs būtu skriešus meties projām, bet šoreiz viņš bija izmisumā. Viņš nezināja, cik ilgi vēl spēs izturēt badu. Vimani apvalks iekvēlojās, vairākkārt nomainīdams krāsas. Sarkans, smalks prožektora stars slīdēja pa apkārtni, līdz apstājās jaunek​lim pie kājām. Ains izbrīnījies lūkojās skaistajā gaismas krāsu rotaļā, ko viņa acs sen nebija skatījusi. Pēkšņi svešāds neredzams spēks pagrūda viņu uz aizas pusi. Izkāmējušais milzis tā nobijās, ka nejaudāja pat bēgt. Ja grūdiens būtu bijis nedaudz stiprāks, viņš būtu iekritis aizā, gājis bojā. Ains pacēla rokas virs galvas apsūdzoši lūdzošā žestā, vērsdamies pret klinti, kuras iekšpusē mājoja radniecīgas dzīvas būtnes, kas nevēlējās viņam palīdzēt. Pēkšņi iedegās prožektori. Ains vēl brīdi stāvēja. - Bēdz! Būs krusa! - teica sievietes balss. Jauneklis devās projām. Tikko viņš bija ticis klints otrā pusē, tuvējās kalnu galotnes sāka šalkt krusas brāzienā. Drīz no augšas viņam garām bira straujas krusas graudu straumes. Ledus gabali bija lieli un asi. Viņš ierāvās klints dobumā un sastinga. Ja viņš būtu gadījies ceļā šalcošai krusas graudu gāzmai, kas no kalna virsotnes, pret klintīm sizdamās, drāzās, pārvērzdamās par baltām ledus upēm, viņš būtu aizrauts līdzi tālajā bezdibenī un zibenīgi apbērts ar ledu. Jauneklis lāga neatcerējās, kā bija nokļuvis atpakaļ savā mītnē. Pamodās no karstuma. Viņa nervi, izsūkdami pēdējos spēkus, karsēja miesu. Tas bija kaut kas līdzīgs drudzim, ko mūsdienās sauc par pār​dzīvojuma šoku. Viņš gulēja karsonī vairākas dienas. Labi, ka tuvumā bija sasalušas lāstekas no piloša ūdens. Ains lauza tās pa gabalam un sūkāja, remdēdams slāpes un karstumu. "Esmu gana izturīgs," viņš prātoja vienaldzīgā mierā. "Šķita, ka tūlīt miršu, bet vēl dzīvoju." Pēc karsoņa spēki neatgriezās. Viņš gulēja ilgi. Reizēm pamozdamies, reizēm iekrizdams nemaņā. Sals mitējās. Visās šķirbās sūcās silta migla, ko varēja just, ieelpojot gaisu. No griestiem ar troksni nogāzās izkusušās lāstekas, piešķaidot ar ledu visu alu. Čurkstēdams sāka tecēt ūdens. Alā atkal uzvējoja sēņu smaka. Ains vairs nejuta badu, tomēr no šīs smaržas pakrūte konvulsīvi sarāvās un prātu māca vēlēšanās kaut ko iebaudīt. Aizgāja nokārtoties. Jau grasījās atgriezties migā, kad izdzirda klusu čabēšanu no tās puses, kur auga indīgās sēnes. Jauneklis rāpus līda uz alas stūri. Tur griesti bija gaužām zemi, tāpēc labāk saglabājās siltums. Pēkšņi zem ceļgala kaut kas noknaukšķēja un salūza. Ains saprata, ka trokšņa taisītāji bija gliemeži. Siltā gaisa iedrošināti, viņi bija apēduši visas indīgās sēnes un tagad čāpoja uz viņa migas pusi, meklēdami siltumu un barību. Ainu atbaidīja glumie radījumi, bet prātā iešāvās doma tos izmēģināt ēšanai. Kalvāki gliemjus lietoja vārītus. Tātad tie bija ēdami. Rūgtas pieredzes mācīts, viņš vispirms apēda tikai vienu glumekli, iepriekš no tā izspiezdams atkritumus. Ja šie tārpi ēda indīgas sēnes, tad viņu vēderu saturs arī varēja būt indīgs. Pagaidījis kādu laiku, Ains notiesāja nākamo mīkstmiesi. Tā viņš, uzmanīgi sevī ieklausīdamies, pamazām pieradināja kuņģi pie svešās, negaršīgās barības. Lai nebūtu pārāk šķebeni, viņš gandrīz pēc katra gliemja uzdzēra dažus malkus ūdens. Tā pūlēdamies, viņš tik ļoti nogura, ka tikko spēja aizvilkties līdz migai. Tur viņu tūlīt pievārēja bezsamaņai līdzīgs miegs. Sapņos jauneklim atkal rādījās svešādas kalvāku dzīves ainas. Gaisos vējoja lielas bēdas. Skaistajai sievietei acis pildījās asarām. Viņa lūdza palīdzību dieviem, bet tie atsacījās palīdzēt. Ains pamodās, nosvīdis aiz šausmām. Laimīgs, ka atradās alā, nevis kraujas malā. Nedaudz sāpēja vēders, bet citādi pašsajūta bija normāla. Locekļos bija atgriezies spēks. Jauneklis bija gulējis


veselas divas dienas, bet viņš to nezināja. Diemžēl jēlos gliemežus viņš vairs nespēja ieēst, tāpēc sameklēja akmeņus, no migas izvilka sausas lapas un ar nazi sāka šķilt uguni. Dzirksteles krita, tomēr sausne degt netaisījās. Trūka nātru šķiedru, ķērpju sūnu un piepes, kas no dzirksteles aizdegas daudz vieglāk. Beigu beigās Ainām tomēr izdevās iekurt uguni. Glābdams liesmiņu no izdzišanas, viņš nodedzināja pusi no savas guļvietas sausajām lapām un sūnām, līdz liesma droši pieķērās resnākiem zariem, kurus viņš jau sen bija sanesis alas priekšā gan iecerētam ugunskuram, gan aizsegam pret vēju. Izcepti gliemji garšoja daudz labāk. Turklāt apgaismojums ļāva rūpīgāk pārmeklēt alu. Izdevās atrast vienu otru noklīdušu čiekuru un riekstu. Kādā klints iedobē atradās pat vesela tāšu turza ar riek​stiem, kurus acīmredzot bija savākuši radniecīgie gauri pirms Kata​strofas. , No gliemežiem, riekstiem un uguns siltuma Ains atkopās, bet pilnu spēku neatguva. Turklāt apkārt atkal valdīja sals un tumsa, gar alas priekšu dārdēdamas gāzās lavīnas un krusas graudu ledainās strau​mes. Malkas krājumi izsīka, un viss atkal iegrima tumsā un bezce​rībā. Kad laiks bija puslīdz rāms un ledus straumes neskrēja, Ains kārtējo reizi apstaigāja kalnus, meklēdams ēdamo. Aizgāja arī līdz līdzenumiem. Tur bija siltāk. Kājas ķepa dubļos. Diemžēl nebija nekā pārtikai noderīga. Visu bija nomēzis un aizskalojis gan jūras ūdens, gan lieti un krusa. Bada mocīts, viņš lēnām rāpās klintīs. Apģērbs vairs nesildīja, jo beržoties bija nodilušas spalvas gan no bifeļa ādas, gan no paša miesas. īsti neapzinādamies, kā tas noticis, Ains atkal stāvēja kalvāku bhati mītnes tuvumā, vērodams pelēko vimani. Stāvēja tieši turpat, kur iepriekšējo reizi, nedroši turēdamies uz bada novājinātām kājām. Viņš pacēla rokas pret debesīm svinīgā lūgšanā, bet nespēja tās ilgi tā noturēt, tāpēc apsēdās uz klints stūra, kas bija brīvs no ledus, un sakrustoja kājas jogas pozā. Tā sēdot viņš jutās vislabāk. Kad apmēram stundu tā bija sēdējis un sūtījis lūgšanas skaistajai sievietei - mīļā smaida nēsātājai, viņš pēkšņi apjauta, ka viņu kāds novēro. Vēl vairāk - novērotājas bija divas. Viena bija no tām, kuru viņš allaž redzēja sapņos un kura viņu murgos glāstīja ar savu mīļo roku, zīžaino augumu un atļāva sevi viņa mūžīgās dzīvības alkai. Arī tagad, esot nomodā, Ains juta viņas draudzību, labvēlīgo noskaņojumu. Tas, ka viņa bija skaista, vairs nešķita svarīgi, jo viņš jutās pārāk vārgs, lai uztvertu daili un vilinājumu. Viņš neko citu nevēlējās kā tikai palikt dzīvs, jo modās bažas, ka nespēs nokļūt atpakaļ līdz savai aukstajai, tumšajai alai, kur nebija vairs pat gliemežu. Sēdēšana uz ledainās klints bija viņu sastindzinājusi. 3. Ciltsmāšu apmetne "Rīgas apkārtnes iedzīvotāji ir apbrīnojami līdzīgi Amerikas indiāņiem, tāpēc indiāņu dzimtene jāmeklē Baltijā." Spānis Enriko Martiness 17. gadsimtā Sieviete, kas pirmā pamanīja gauru jaunekli, nebija sapņos redzētā Lata, bet Inda. Viņa bija vecāka par Latu, jo viņai ritēja jau astoņi simti divdesmit septītais gads, bet izskatījās viņa, protams, tikpat jauna kā citas, tas ir, kā divdesmit piecus vai trīsdesmit gadus vecas mūsdienu sievietes. Sūnu atjaunošanās signāli atvērās regulāri pēc zināma laika, atkal un atkal cilvēkam atgriežot jaunības svaigumu. Šis ritms, starp citu, jūtams arī mūsdienu cilvēkos, tikai atvēršanās ir ļoti nobremzēta, tāpēc nereti izraisa ļaundabīgos audzējus. Visas ciltsmātes bija dabiskās ilgmūžnieces. Viņu mūža ilgumu iero​bežoja vienīgi ārējs nelaimes


gadījums, nekontrolēta slimība vai gēnu traumējums. Inda visu laiku bija jutusi gaura tuvumu, pat skatījusi viņu, kā tagad mēdz teikt, ar gara acīm. Viņa zināja jaunekļa postu un badu, bija redzējusi viņu prožektora apgaismojumā, kad viņu ar vimani staru bija padzinis dežurējošais bortmehāniķis. Kopš tās reizes viņai neizgāja no prāta labsirdīgā spalvainā milža izkāmējušais augums, lūdzošā stāja un pelēki raibās acis. Viņa bieži domāja par šo cilvēcīgo būtni un jutās vainīga, ka toreiz nebija spējusi palīdzēt. Viņa toreiz bija gatava viena pati doties kalnos bada cietēju meklēt, bet no Centra nāca atkārtots brīdinājums neiziet no apmetnes, lai nepakļautu sevi starojumam, kas varēja izmainīt iedzimtības struktūras. Sevišķi tas attiecās uz bhati ciltsmāšu sievietēm. Kad Inda palūkojās caur klints gaismas kanālu, vērša jēlādas apmetnī tērptais spalvainis lēni, nevarīgi apsēdās kalvākiem raksturīgā apskaidrības pozā un sastinga bažīgās un izmisīgās gaidās. Priekšpusē apmetnis bija pavēries, un viņa ievēroja tā izkāmējušo rūsgani bālo augumu. Grasījās iedegt lielo prožektoru, bet baidījās, ka izmisušais viesis var no gaismas nobīties un aiziet, jo vienreiz jau viņš bija ar prožektoru padzīts. Pie skatu lūkas pienāca arī citas sievietes un novēroja sēdošo me​žoni. - Viņš ir tuvu nāvei, - Inda rāmi novērtēja. Un piebilda: - Vajadzētu palīdzēt. Citas sievietes klusēja. Garlaicīgajā alas dzīvē izkāmējušā gaura parādīšanās šķita interesants, ar īstenības dvesmu un skarbumu saistošs notikums. - Kā viņš spēj dzīvot sniegos un ledū! - brīnījās Lata. Un sievišķi piebilda: - Spēcīgs vīrietis, laikam spēj daudz. Ains sēdēja un gaidīja. Viņš juta, ka aiz klinšu sienas par vjņu domā. Zināja, ka kalvākiem ir spēja redzēt cauri akmeņiem, skatīt pāri kalniem un lasīt otra domas. Viņš to zināja, bet neapzinājās, ka pats arī to spēj. Zināšanas šķita no apziņas dzīlēm dabiski iznirstošas, it kā dotas reizē ar dzīvību un dzīvi. Jauneklis sēdēja un domāja par skaisto sievieti, kas tik bieži viņam bija rādījusies gan sapņos, gan nomodā. Viņš juta, ka tā ir tepat tuvumā, varbūt pat vēro viņu. Un notika tas, ko viņš gaidīja. No mītnes šoreiz neiznāca vīrietis, bet divas sievietes, tērptas agrāk neredzētos vizuļojošos apmetņos un cepurēm galvā. Kājas sedza tāds pats vizuļojošs tērps kā redzētam vīrietim. Sievietes brīdi stāvēja kā šaubīdamās. Palūkojās uz aizas malu, uz vimani atspīduma apgaismoto klinti, uz krēslainajām debesīm. Ains, baiļu pārņemts, gaidīja, ka brīnumainās būtnes tāpat kā vīrietis vērsīs pret viņu sarkano spēka staru un iegrūdīs aizā, tomēr celties un bēgt netaisījās. Šķiet, spēku izsīkumā vispār to nespētu. Un tad notika pats lielākais brīnums. Sievietes nāca tuvāk. Viņu kustības bija drošas un vingras. Skaistas. Bet Ains bija tik nevarīgs, ka nespēja to novērtēt. Viņš neticēja, ka notiekošais ir īstenība. Šķita: kad viņas pienāks klāt, burvība beigsies. Viņš vai nu atmodīsies saltā alā, attapsies no slīdējuma aizā, vai nepamodīsies nekad. Būs pienākušas beigas. Sievietes jau bija tuvu. Ains ievēroja, ka viņas kaut ko nes. Tie bija nelieli groziņi ar pilnvērtīgas barības koncentrātiem ieapaļās paciņās. Viņš barību pazina tāpat kā mītnes dzīvi. Tieši to viņš bija gaidījis un lūdzis. Savu groziņu Inda nolika uz Aina sakrustotajām kājām, ievērojusi, ka gurni vīrietim noberzti kaili - bez spalvām, āda - zilgani bāla. Vienu ēdiena paciņu viņa atvēra un sniedza jauneklim. - Ēd tūlīt! - viņa pavēlēja. Ains paklausīja: iekodās sausajā ēdienā, saudzīgi nolaizīja drupačas un pateicībā nolieca galvu. Inda priecīgi viņā nolūkojās.


- Ēd droši. Kad pietrūks, atnāc vēl, - viņa paskubināja. Latas skatiens sievišķīgā ziņkārē vērtējoši slīdēja pār vīrieša augumu. Pēc viņas sprieduma, jauneklis kādreiz izskatījies stalts un brašs, spējīgs sagādāt sievietei prieku ar savu rāmumu un spēku. Jā, tieši ar rāmo, padevīgo spēku. - Nebaidies! - Inda milzi atkal mierināja. - Tu mums vēl būsi vaja​dzīgs. Es to redzu. - Es arī to redzu, - teica Lata. Ains pacēla uz viņu acis un pēkšņi atjēdzās, ka tā ir viņa, sapņos redzētā dieviete ar skaisto pieri, aicinošo skatienu, maigām rokām un zīžaino ādu. - Devas, - Ains izdvesa un uz īsu mirkli no pārdzīvojuma un bada zaudēja samaņu. Galva noliecās, un augums sasvērās uz priekšu kā lūgšanā. Viņš bija vēlējies teikt, ka viņas abas ir dievietes, bet nezi​nāja, kā šo vārdu izrunā. Sievietes uztvēra viņa domu, piekrītoši māja ar galvu. Inda pieskārās Aina plecam, pieturēja. Viņu satrauca jaunekļa grīļošanās. - Saņemies! - viņa teica. - Mēs nedrīkstam tevi aicināt savā mītnē. Meklē paslēptuvi zem klintīm. Debesis nav labas, ar zobiem. Tie izkož dvēseli. Ārpus klintīm arī mēs ilgi nedrīkstam atrasties. Ņem visu un ej, mīļais! Sievietes aizgāja. Ains piepakoja ar koncentrātiem pilnu bifeļa ādas kuli, kas visu laiku tukša bija karājusies viņam zem apmetņa. Groziņus atstāja zemē. Ar brīvām rokām viņš varēja droši rāpties pāri klintīm un ledājiem. Inda un Lata atgriezās savā mītnē satrauktas. Gaura tuvums bija viņas ietekmējis daudz vairāk, nekā viņām gribētos. Gatavojot izvēlētās sievietes ciltsmāšu pienākumam, viņām bija īpaši aktivizēta dzimumdziņa. Ja agrāk galvenā enerģijas un vēlmju straume šim sievietēm plūda uz zinātnisku darbu un pētījumiem, tad tagad galveno apmierinājumu izraisīja tuvība ar vīriešiem un bērniem, vēlme pēc spēcīgas un stipras dzīves turpinājuma. Lata, kas pati bija piedalījusies šo pārmaiņu pētījumos un smalkajos to īstenošanas darbos, savas dziņas savaldīja, ar prātu apsvēra, ka kaislās ilgas pēc stipra, nedaudz mežonīga, tomēr maiga vīrieša tu​vuma ir mākslīgi radītas, noteiktam mērķim domātas, tomēr brīžiem šķita, ka alkas pārvarēs prātu. Sapņos jau viņa reiz bija ļāvusies svešinieka vilinājumam, glāstījusi viņu un pat… Tālāk viņa nevēlējās domāt, kaunējās kā par lielu grēku, nodevību pret saprātu, ko neviens nedrīkst uzzināt. Diemžēl Inda to dzirdēja. Viņa agrāk bija astronome, tāpēc ar brīvākiem uzskatiem par cilvēces nākotni. Kā viņa pati smējās, viņai piemita neliels rudiments no sapņainajiem punduriem, kuriem cilvēka liktenis šķita mazsvarīgs. Inda saprata Latu, bet tāpēc nekļuva mazāk rotaļīga savu vēlmju izpausmēs. Viņa ilgojās pēc stipra, sveša, no citas pasaules nākoša vīrieša. Panīkušais gaurs tāds varētu būt. Turklāt gaura prātā, šķiet, bija kaut kas no sapņainiem punduriem - ilgas pēc tālumiem un noslēpumiem, liela labsirdība pret dzīvniekiem un saviem tuviniekiem. Bez tam gauri ļoti jūsmoja, var teikt, neprātīgi mīlēja kalvāku sie​vietes. Un kura sieviete gan lai atturētos no kaislīga mīlētāja, turklāt fiziski stipra, liela… Kad sievietes atgriezās mītnē, Inda jautāja: - Tu zini viņa vārdu? "Viņš ir viens. Viņš ir kalnu ainava. Viņš ir augšā mītošais," Lata domās atbildēja. - Tu taču zini viņa vārdu, - Inda uzstāja. - Eins, - Lata atbildēja. - Nē. Ains, - Inda izlaboja. - Kā tu zini? - Latā iedegās aizdomas. - Tu arī par viņu sapņo?


- Jā, - Inda atzinās. - Bet viņš man neatbild. -Ak, debesis! - Lata sacīja. - Kas ar mums, mīļā draudzenīt, notiks? Mūs ir pārņēmusi kauna pilna kaislība. Mēs tai esam gatavotas, - Inda rotaļīgi atsaucās. - Process meklē jaunus ceļus kā katrā norisē. Kas var apgalvot, ka atrastie nekļūs paši labākie? - Tu esi mana mierinātāja, - teica nometnes vecākā un mīļi apkampa savu draudzeni, kas bija rūpju biedrene un reizē konkurente. - Diemžēl mūsu domas nepaliks noslēpumā. Tu pārlieku daudz staro. Ārā sāka dārdēt krusa, sizdamās pret vimani neaizsargāto jumtu. Lata attapās. Ieslēdza aizsargbruņu. Šodien viņas abas ar Indu bija atbildīgās dežurantes. Dārdoņa mitējās. Vimani apvalks iekvēlojās oranži sārtā gaismā. - Ai! - iesaucās Inda. - Ains nokrita. - Vai vēl ir dzīvs? - Lata jautāja. Inda brīdi domāja. - Dzīvs. Vēl ir dzīvs. Daži kumosi koncentrāta bija devuši gauru jauneklim spēku un pārgalvības reiboni. Viņš nepaspēja izvairīties no krusas graudu straumes, kas pēkšņi gāzās pāri klints kraujai. Straume nebija strauja, bet plata un cieta. Rāpojot pa klints malu, viņš iekļuva tās tecē, zaudēja balstu un tika aizrauts līdzi. Krita, šķiet, bezgalīgi ilgi, līdz iestiga dziļā kupenā, kas ar katru mirkli kļuva lielāka. Ains kūņojās, lai netiktu aprakts zem ledus. Kad nokļuva vietā, kur no augšas virsū vairs nebira, sāka mīņāties un taustīt pēc balsta. Pārliecinājies, ka viņu sargā klints pārkare, jauneklis nomierinājās. Tiešas briesmas vairs nedraudēja. Viņš apsēdās, paņēma mutē ledus gabalu un sūkāja to kā ogu. Pēc dažiem kumosiem spēcinošās barības, kas bija devusi viņam necerētu spēku, gribējās dzert. Garām un pāri joprojām gāzās ledus ūdenskritums, skaļi šalkdams un klaudzēdams. Klaudzēšana liecināja, ka šļūdonis rauj līdzi klinšu gabalus. Viens liels nokrita arī viņam pie kājām. Ains paslēpās aiz tā un jutās pasargāts no apbēršanas ar ledu. Nemanot vien uznāca miegs. 4. Ains kļūst par ciltstēvu "Pētījumi apstiprina, ka iespējams iegūt ilga mūža eliksīru. Šo noslēpumu esot zinājis Ķīnas imperators Ši Huand/.i, kurš dzīvojis pirms 2 200 gadiem un kura laikā uzcelts Lielais mūris." Valdis Bērziņš Pēc mēneša kalnu jauneklis vēlreiz atnāca pie bhati nometnes. Saņēmis dāvanas, pazuda uz ilgāku laiku. Viņu pārņēma klejošanas dziņa. Tā kā krusa kļuva aizvien retāka, gaurs iedrošinājās nokāpt no kalniem līdzenumā, kur pirms gada bija pārskrējis lielais asteroīda sprādziena izsviestais jūras vilnis, visu izpostīdams. Kaut arī joprojām pat pašā spožākā dienā, kad saule stāvēja zenītā, nereti valdīja mijkrēslis un bieži uznāca auksts lietus, lielā jūras viļņa nolauztie un noliektie koki sāka atdzīvoties. Nonācis bijušajā jūras krastā, kur slējās pazīstamā klints, Ains ilgi stāvēja un brīnījās. Jūra bija sausa. Pie klints, kur sākās straujš dziļums, melnēja tikai neliela, no lietus satecējusi ūdens palts. Tālāk jūras dibens, kas vietām bija smilšains, vietām dubļains, izpletās līdz pat apvārsnim, cik nu tālu puskrēslā varēja saskatīt.


Ains gar veco jūras krastu aizgāja līdz pat šaurajai zemes strēlei, kas pirms Katastrofas savienoja lielo kontinentu ar Atlandu. Viņš gribēja noskaidrot, vai patiesi Atlanda nogrimusi. Tāda ziņa viņam virmoja prātā. Tā varētu interesēt arī dievietes. Viņš gāja ilgi, dziļi grimdams mitrajās dūņās. Pēkšņi apstājās un gaviļaina prieka piļns lūkojās uz tumšo apvārsni, ko apspīdēja tāla blāzma. Tā varēja būt vie​nīgi posta neskartā, ļaužu apgaismotā Atlanda, tās Saules māja Domra. Diemžēl drīz vien Ainām nācās vilties, jo izrādījās, ka gaismu dod ne pilsēta, bet trūdošās dūņas. Acīmredzot jūras krasts ziemeļu daļā bija pacēlies uz augšu un kļuvis sauss, bet Atlandas kalnu grēda ar visu skaisto zemi un pilsētu patiešām pazudusi zem ūdens. Vīlies, tomēr apmierināts par tālo gājumu, Ains brida atpakaļ uz jauno jūras krastu pa mitro puvekļu purvu, kas izstaroja vēsu, zilgan- baltu gaismu. Brida gar ūdens malu uz ziemeļaustrumiem. Jūras ūdens šeit izrādījās gluži silts. Atradis vietu, kur dūņu kārta bija mazāka, viņš nometa apmetni un ar baudu ilgi peldēja. Jūrmalā pārtikas bija papilnam. Visur spraucās no zemes jaunie dzinumi. Izstīdzējuši un bāli, saldi un barojoši. Olas dēja no kalniem atskalotie bruņurupuči. Lielās upes grīvā bija daudz zivju. Noķert tās nenācās grūti, jo zivis izturējās rāmi, miegaini. Barības pārpilnībā viņas bija kļuvušas kūtras. Okeāna vecajā krastā krūmos ligzdoja putni. Gaiss šeit bija necerēti silts, jo garām plūda silta jūras straume. No siltās jūras, kuru sildīja pazemes karstums, cēlās tvaiki, strauji traukdamies debesīs un nosegdami apkārtni ar maigu mitrumu. Kamēr Ains atradās jūras tuvumā, tur ne reizi nebija uznākusi lielgraudu ledus krusa. Te dzīvot būtu labi un viegli, bet Ainu māca vientulība. Šķita, ka viņu kalnos kāds gaida, ka tur atgriezties ir viņa dzīves galvenais uzdevums. Galu galā tur taču mita arī Lata, viņa sapņu dieviete, kas izrādījās īstena sieviete. Lai gan viņa bija tāla un nesasniedzama, tomēr sastopama un aplūkojama. Palikt vienam, lai cik labā dzīvē, Ainām šķita pats lielākais posts. Viņā bija pamodies tēva instinkts. Gribējās ap sevi redzēt nevarīgus radījumus, kuriem varētu palīdzēt, kuri būtu jāsargā un jālolo. Spēcīga vēlēšanās atrast citus dzīvus palikušus gaurus, sagaidīt bērnus spieda steigties un meklēt, meklēt. Ains devās kalnos. Pretī pūta salti kalnu vēji. Drīz atkal sāka krist krusa, bet jauneklis no briesmām nebaidījās. Viņš bija atskārtis, ka palikt vienam uz mūžu mūžiem nozīmē visbriesmīgāko nāvi, daudz briesmīgāku par iekrišanu ledus aizā vai nomiršanu badā. Ains gāja gar upes krastu. Upē bija daudz zivju. Tās devās uz augšu lielos pulkos, meklēdamas nārsta vietas. Jauneklis ķēra pašas piebrie- dušākās un "izslauca" no tām gan pieņus, gan ikrus. Garšīgā un spēcinošā barība deva jaunu sparu, pastiprināja vēlēšanos būt noderīgam kādai citai dzīvai cilvēciskai radībai. Kamēr viņš ceļoja uz jūru, kalnos daudz kas bija pārvērties. Siltais, no jūras plūstošais gaiss piekalnēs bija licis saplaukt koku lapām. Debesis kļuva gaišākas, tāpēc koku jaunie dzinumi te nestīdzēja tik bāli un gari kā jūras tuvumā. Lapas veidojās apaļākas un stingrākas. Varēja skaidri just, ka daba atdzīvojas, ka drīzumā aizturētais auglības spēks versmīgi lauzīsies uz āru. Gauru jaunekļa modrās acis, kas bija pieradušas pie tumsas, labi saskatīja pazīstamos kalnu apveidus rēnajā vasaras dienas krēslainībā. Krūtīs iekņudējās kaisla vēlēšanās aizvest dzīvus palikušos gaurus uz jūrmalu, kur barības bija pietiekami, kur no okeāna plūda silta migla un ūdens bija maigs kā senajās vasarās. Alā, kurā viņš bija paglābies bargajā ziemā, tecēja kūstošā ledus ūdeņi. Viss rādīja, ka baismīgais sals un tumsa iet uz galu, atgriežas labāki laiki. Tomēr kalnos atrast kaut ko ēdamu joprojām bija grūti. Ciedri neaudzēja jaunus čiekurus, lazdas


neauklēja jaunus riekstus, zeme nesolīja jaunas saknes. Lai dotos citu gauru meklējumos, vajadzēja vir​zīties pa zemieni, pa kalnu pakāji dienvidu pusē. Aina mokošās pārdomas pārtrauca atjēgsme, ka vēlreiz jāpalūkojas uz bhati mītni kaut vai no tālienes, jāizsaka pateicība par glābšanu no bada nāves, jāatvadās uz visiem laikiem. Pavīdēja cerība, ka gādīgās ciltsmātes varbūt arī šoreiz iedos viņam spēcinošo barību. Tā bija viegli nesama, tāpēc noderētu tālajā ceļā. Ains uzkāpa klintsradzē, no kuras varēja redzēt bhati ieeju. Pazīstamā ainava pildīja sirdi ar sāpīgām ilgām pēc Latas un Indas. Burvīgo, labsirdīgo dieviešu tuvums pilnīgi pārņēma prātu. Pārdzīvojums bija tik spēcīgs, ka noreiba galva. Viņš saprata, ka piespiedis sevi doties tālajos meklējumos tikai tādēļ, ka citādi viņu gaida neizbēgama nonīkšana šo dieviešu tuvumā, varbūt pat bojāeja. Kalvāku vīriešiem reiz beigsies pacietība, viņi iegrūdis aizā uzbāzīgo mežoni, tērptu nodriskātā bifeļādas apmetnī… Ains labi apzinājās savu nožē​lojamo izskatu, savu ubaga stāvokli. Lai gan bija krēslains dienvidus, Ains visu redzēja ļoti skaidri. Starp viņu un mītni atradās aiza. Vimani stara grūdiens šoreiz nevarētu iemest viņu aizā, tāpēc viņš jutās drošāks. Un reizē bailīgāks, jo viņu nebija šurp atvedis bads, bet aizliegta… mīlestība, nosodāma kaislība pret augstākas kastas sievietēm. Jā, pret divām, pat vairākām buiivī- gām sievietēm, dievu ciltsmātēm. Šīs alkas bija briesmīgas, ar prātu neaptveramas, bet saldas un mīļas dvēselei. Gaurs tāpēc jutās kā transā, kā nemaņā. Prāta dzīlēs pavīdēja atskārsme, ka, šurp nākdams, viņš izdarījis neprāta muļķību, tomēr nespēja celties un aiziet, neredzējis Indu un Latu. Ļaunākā gadījumā vismaz Indu. Pēkšņi viņa domas dīvainā kārtā mainījās. Bija noticis kaut kas nelāgs. Sapņainā noskaņa pajuka. Viņš piecēlās kājās, lai steigtos palīgā, bet nezināja, kurp iet un kam palīdzēt. Tie bija mokoši mirkļi, kādus piedzīvo cilvēks, kas jūt nelaimi, bet nezina, kur, kam un kas draud. Ains spieda galvu ar abām rokām, it kā vēlētos tādā veidā izspiest skaidrāku ziņu par nedienām, kas piemeklējušas dievietes. Jā, to viņš apjēdza, ka bēdas skārušas šo nometni. Tuvums bija pilns ar šīs nelaimes jaus​mām un sāpēm. - Olo! 01o! - jauneklis iekliedzās moku pilnā neziņā. Pats nobijās no balss skaņām, kas atbalsojās klintīs kā maitas putna ķērcieni. Atrasties neziņā, bezdarbībā stāvēt bija tik grūti, ka Ains atkal apsēdās, baiļodamies, ka var sagrīļoties un iekrist bezdibenī. Un tad viņš ieraudzīja Indu iznākam no klints aizsega. Sieviete lūkojās šurp un māja ar roku. Viņa bija satraukta. Nelaimes izjūtas no viņas staroja tik spēcīgi, ka Ains tās saprata. Nelaime bija notikusi ar Indas tuviniekiem. Jauneklis tikai tagad ievēroja, ka lepnās alas priekšā nestāv pelēkais lidaparāts, kurš allaž tur bija atradies. Ains atmāja Indai un ar viegliem lēcieniem devās uz aizas pāreju. Kad viņš nokļuva mītnes tuvumā, Inda iznāca viņam pretī līdz pat klints pagriezienam, uzsmaidīja reize skumji un priecīgi pateikdamās par paklausību. Izrādījās, ka vimani nesen pacēlies gaisā, lai dotos palīgā kaimiņu bhati nometnei, kur pēc zemes sakustēšanās pāršķē- lusies klints, nodarīdama lielu postu mītnei un ļaudīm, arī iekārtām un aparatūrai. Viņi sakrāvuši lidaparātā vajadzīgos darbarīkus un materiālus, un visi nometnes vīrieši devušies palīgā nelaimes piemeklētajiem. Varbūt visiem nevajadzējis braukt, bet cilvēki ilgojušies satikties ar draugiem, izrauties no ieilgušās vientulības, tāpēc braukuši līdzi. Tagad grūti pateikt, kas vainīgs. Vimani vadītājs enerģijas taupīšanas nolūkos nav ieslēdzis plazmas aizsargspilvenus, tāpēc automātiskā drošības sistēma darbojusies tikai daļēji. Turklāt no kādas informācijas krātuves caur tuvējo klinti nācis maldinošs stars, kam, iespējams, bijusi izšķirošā loma nelaimē, rezonējot ar vimani vadības signālu. Šā vai tā, par spīti lidaparāta augstajai drošībai, kļūdainais signāls bija licis mainīt lidojuma virzienu un augstumu, vimani atsities pret klinti un nogāzies uz ledāja starp kalniem.


Visi bija gājuši bojā, izņemot bioloģijas pētnieku, kas atradās īpašā zinātnieku kabīnē ar papildu drošības sistēmu. Kabīne bija viņu paglābusi no nāves, bet diemžēl nav spējusi pasargāt no smagām trau​mām. Šo cilvēku vajadzēja steidzīgi glābt. Sasistais vimani joprojām ražoja enerģiju un tika apsildīts, bet cietušais, vārdā Vārs, nespēja kustēties, tāpēc viņam tur draudēja bojāeja. Klausoties Indas un Latas satraukto stāstījumu, Ains piekrītoši māja ar galvu. Viņš savā prātā jau zināja, kur sasistais lidaparāts atrodas. Inda tomēr vēl gaura priekšā izpleta Tahu kalnāja karti. Gaurs ātri aptvēra, pa kādu ceļu nelaimes vietā visvieglāk nokļūt. Viņš savā iztēlē jau redzēja lidaparāta atliekas un starp lauskām iesprostoto Vāru, kas cieta smagas sāpes. Ains bija gatavs tūlīt steigties palīgā. Piecēlās, lai dotos ceļā, bet Inda viņu apturēja. - Pagaidi, cilvēk! Kā tu viens viņu atstiepsi pāri kalniem un ledājiem? Vajadzīgas saites un cēlājs. Vai tu pratīsi ar to rīkoties? - Iemācīsi, - Ains atbildēja. - Labi! Es došos tev līdzi. Vārs var tev neuzticēties. Viņš nemīl svešus. Viņi aizgāja divatā. Mazjaudīgais gravitoncēlājs, kas bija domāts tikai vienam cilvēkam, viņiem lieti noderēja gan kā nastu nesējs, gan reizēm taisnāka ceļa veikšanai pāri klinšu šķautnēm un aizām. Pie sasistā vimani viņi nonāca trešajā dienā. Vārs bija iegrimis dziļā nemaņā. Piekļūt nelaimīgajam nenācās viegli, jo viņš un viņa kabīne bija iestrēguši starp salocītām plātnēm, kas bija īpaši nocietinātas. Inda drupās meklēja darbarīku lādi, bet arī tā nebija sasniedzama. Vajadzēja vien paļauties uz Aina stipro muskuļu spēku. Veikusi vājinieka dzīvības pārbaudi un sniegusi pirmo palīdzību, Inda, strādādama ar Ainu plecu pie pleca, pamazām vien atbrīvoja cietušo no lūžņu skavām. Viņi darīja to tik raiti un saskaņoti, it kā visu mūžu būtu kopā strādājuši. Jums veicas, - Vārs uzslavēja glābējus, kad bija atgriezts pie samaņas. Indas pieskāriens ar īpašu stimulatoru noņēma sāpes un uzlaboja garastāvokli. Tālākais vairs nebija problēma. Inda un Ains uz rokām iznesa Vāru no vimani drupām un novietoja uz nestuvēm. Ar šo pārvietošanās līdzekli katrs augstākās kastas vīrietis prata rīkoties nevainojami. Saņēmis rokās vadības pulti, Vārs palūkojās uz Indu. - Kā tu nokļūsi bhati? - viņš jautāja. Inda pieķērās Ainām pie rokas un teica tīši draiskulīgā tonī. Mēs abi pastaigāsimies pa kalniem kājām. Tas būs veselīgi un skaisti. - Un nopietnāk piebilda: - Brauc uzmanīgi! Neietriecies vēl​reiz klintī! Tad mēs palīdzēt nespēsim. Kad nestuvju zilganais mirdzums pazuda aiz tuvējā kalna, Inda un Ains saskatījās. Viņus apgaismoja vimani oranžais starojums, bet kalni tinās krēslā, lai gan laikrādis liecināja, ka ir priekšpusdienas stunda. Inda piegāja Ainām, pieglaudās viņa spalvainajām krūtīm. - Tu esi labs, - viņa sacīja. Ains bikli noglauda sievietes matus ar savu spēcīgo plaukstu. - Es tevi nesīšu, - viņš piedāvājās. - Tagad ne. Kad būšu nogurusi un vairs nespēšu paiet, tad nesīsi. Ains neatbildēja. Viņš vēlējās, lai Inda pēc iespējas ātrāk nogurtu. Sieviete saprata viņa domas. Viņi sāka iet. Gāja, viens pie otra turēdamies. Ainām bija ļoti laba redze. Ja vien no debesīm


vai no trūdošiem kokiem, vai no tālā pērkona zibšņiem bija manāma kaut mazākā gaisma, viņš spēja atrast ceļu. Ains veda Indu gar kraujām un pāri klinšu šķautnēm. Vienīgi, kad iestājās pilnīga tumsa, viņi apstājās. Ains prata atrast klints pārkares, zem kurām viņus neskāra lietus un krusa. Šurp braucot, viņi bija gulējuši atsevišķi, katrs savā pusē nestuvēm, no kurām staroja rēns siltums. Tagad cita sildītāja nebija kā vien pašu augumi. Ains noņēma savu nodriskāto apmetni un paklāja uz klints, lai nebūtu jāguļ uz kailas, netīras zemes. Zibens uzblāzmojumā Inda redzēja, ka Ains jau nolicies uz sāniem. Viņa nogūlās spalvainajam milzim aiz muguras, ietinās apmetni un piespiedās viņam. Gaurs centās izturēties mierīgi, bet sirdi viņam brāzmoja prieka negaiss. Šurp nākot, viņš par to nebija domājis. Tagad, kad nelaimē nokļuvušais izglābts, viņā pamodās senā sapņainā noskaņa. Bija noticis brīnums. Viņam blakus tiešā tuvumā gulēja spirgta, vingra un skaista augstākās kastas sieviete. Tas bija tik satraucoši, ka viņš aiz pārdzīvojuma sāka drebēt. Pamanījusi to, Inda attapās, maigi noglauda viņa galvas un muguras spalvas, pārsedza apmetni viņa plecam un sānam. Spalvainais labsir- dis vēl kādu laiku drebēja, tad nogurums ņēma virsroku un abi iegrima dziļā snaudā. Miegā viņi apgriezās otrādi. Nu Inda gulēja gaura klēpja ielokā un dziļi elpoja. Ains gulēja dziļā miegā un sapņoja tādu pašu sapni, kādu bija redzējis saltajā ziemā savā drēgnajā vientulības alā, kur auga indīgas sēnes, nepārtraukti tecēja ūdens un pūta salts vējš. Atkal bira krusa. Rets nomaldījies krusas grauds nokrita arī uz viņiem. Ains ciešāk pieplaka sargājamai, dārgai būtnei. Ērtu gulēšanu traucēja vienīgi kaut kāds sāpīgs žņaugs pie vēdera, kas neļāva viņiem saglausties mīļā tuvībā. Tad sargājamā būtne sakustējās, ar roku noglāstīja viņa vēderu un notika brīnums… Jau agrāk redzētais sapnis atgriezās ar jaunu spēku. Ilgi krātās ilgas un alkas plūda cauri jaunekļa augumam kā liela salda straume, plūda maigi, tad pēkšņi sagriezās reibinošā virpulī, liekot laimē saspringt visiem muskuļiem. Pārdzīvojums bija tik spēcīgs, ka Ains pamodās. Pirmā doma bija, ka tas ir kārtējais apmāns, vilšanās kā citkārt, ka viņš guļ vientuļš saltā, drēgnā alā un alkas ar viņu spēlē ļaunu joku. Viņš smagi nopūtās, gribēja pagriezties un pēkšņi atskārta, ka ir saistīts, ka viņam priekšā, savus mīkstos apaļumus piespiedusi, guļ brīnumskaistā kal- vāku sieviete, kura kopā ar viņu četras dienas bija kāpusi kalnos, pārvarējusi aizas un stāvumus. Viņi bija izglābuši Vāru, tāpēc noguruši līdz prāta apjukumam. Vai šī skaistā ciltsmāte Inda maz sapratusi, ko viņa atļāvusies? Vai tas noticis tik dziļā miegā, ka viņai pat atmiņas par notikušo nepaliks? Ja viņi joprojām neatrastos tik tuvu kopā, Ains neticētu, ka tas bijis īstenībā. Sapņi par kalvāku sievietēm gauriem bija tikai debesīgu domu rotaļāšanās ar nesasniedzamiem augstumiem, nevis īstenība. Tīksmināšanās ar daiļavu skaistumu, vizmaino ādu, graciozajiem augumiem, cēlajām pierēm un mīļajām acīm bija tikai ierosme vīrišķības plauksmei, kas vēlāk izlējās pār īstenībā pieejamām gauru sievietēm devīgā izšķērdībā. Šoreiz bija noticis brīnums. Viņš tik liels un spalvains, viņa - tik maza un glezna. Tomēr viņi atraduši saderību. Pārdzīvojums iznācis skaistāks nekā sapnī. Sapni atminoties, Ains pēkšņi juta, ka alkas briest no jauna. Viņš vēlējās tās apturēt, lai neuzmodinātu dievieti Indu, pasargātu viņu no vilšanās, no pašpārmetumiem par ielaišanos ar gauru, bet nespēja atrauties. , Otrā rītā, kas nāca ar kārtējo krusu un blāvu gaismu, abi, šķiet, tā arī īsti nesaprata, kas noticis, bet jutās labi un atbrīvoti. Mazinājies arī nelaimes radītais saspringums. Viņi bija atpūtušies dziļā miegā. Nākamajās naktīs nekas tāds vairs nenotika. Likās, ka viņu tuvības mirklis paliks kā skaists sapnis, ko atceras tikai pats sapņotājs.


Diemžēl, nonākot nometnē, viņus ar ziņkāriem skatiem sagaidīja visas pārējās sešas ciltsmātes ar Latu priekšgalā. - Es redzēju, kas ar jums notika, - Lata pavēstīja. - Arī es! Arī es! - piebalsoja citas. Viņām visām rokās bija mazi bērni. Latai - divi. Savējais un Indas. Inda paņēma savējo, apmīļoja un apsēdās blakus Ainām. Mazais ar rociņām aptaustīja gaura zeltainām spalvām klāto ceļgalu. Pamanījis mazā ziņkāri, Ains paņēma viņu rokās un pašūpoja. Mazulis viņam uz​smaidīja. Ains pasvieda viņu uz augšu un noķēra. Arī tas mazulim patika. - Viņš jūt, ka tu esi labs, - Inda sacīja. - Viņš jūt, ka tu Ainu esi pieņēmusi, - Lata aizrādīja un cieši palūkojās uz Indu. - Vai taisnība? Tu viņu pieņēmi? Inda saknieba lūpas. Viņas acis mulsi samirkšķinājās. - Nezinu. Es kādu laiku biju cieši aizmigusi. - Redzēji tīkamu sapni? - Lata tincināja draudzeni. -Jā. - Tu biji atvērusies. Mēs tavu un Aina "sapni" uztvērām. Baidos, ka par to zina arī Centrs. - Lai zina. Ja tas ir noticis, es neko netaisos slēpt. Lata ar smagu skatienu lūkojās uz draudzeni. Inda saprata viņas mēmo jautājumu, pasmaidīja un atzinīgi pamāja ar galvu. Abas reizē palūkojās uz spalvaino lielā auguma cilvēkveidīgo būtni, kas priecīgi ņēmās jau ar trim mazuļiem. Mazajiem, redzams, nebija nekādu iebildumu pret Aina spalvām un bālgano ādu. Pēkšņi Ains jautāja: - Kur ir Vārs? - Viņš guļ, - skanēja atbilde. Lai kā Lata bija pūlējusies, viņai neizdevās atdzīvināt Vāra paralizētās kājas; pārāk garš bija nervu šūnu pārrāvums, trūka attiecīgu fermentu un vēl kaut kā. Atjaunošanās vietā pēkšņi veidojās audzējs ar ļaunām novirzēm. Lai slimās šūnas nesaindētu veselās, Lata ieslēdza svešo šūnu noārdītājus. Pēc tam prasīja padomu Centram un saņēma paskaidrojumu, ka ar viņas rīcībā esošajiem materiāliem un iekārtām nevar Vārām neko palīdzēt, tāpēc atliek tikai viņu apkopt un uzturēt pie dzīvības, ja tas neprasa pārlieku piepūli. Pēdējā piebilde, kas būtībā nozīmēja netiešu nonāvēšanas atļauju, lika Latai nodrebēt, atgādinot laika skarbumu un cilvēku izdzīvošanas ierobežotās iespējas. Pēc noliktavas pārziņa bojāejas Lata bija pārlūkojusi noliktavu un pārliecinājusies, ka pārtikas un citu vajadzīgo lietu pietiks vēl pieciem gadiem. Pēc tam iztika jāgādā pašiem. Cilts paplašināsies, bērni dzims un augs lieli, tie jāaudzina, jābaro, jāmāca darbam un prāta gudrībām, jāatklāj zinību noslēpumi, jārūpējas par gudrības saglabāšanu tālai, nezināmai nākotnei. Pats grūtākais bija vīriešu trūkums. Vārs bija nekustīgs, turklāt viņa asinis pēc neveiksmīgajiem glābšanas mēģinājumiem padarītas nedrošas, varbūt pat bīstamas. Ko darīt septiņām možām, seksuāli īpaši aktivētām, dzīvības alku pilnām sievietēm, ja nav neviena ciltstēva, kas gādātu glāstus un bērnus nākamajām paaudzēm, kā to pra​sīja cilvēku cilts saglabāšanas svinīgais solījums? Kad Inda ar Latu bija palikušas divatā mītnes slēgtajā kabinetā, kura sienas nelaida cauri domas, Lata jautāja: - Vai tu būsi ar mieru dot Ainu arī citām? Inda klusēja. - Vai tu atļausi man ar viņu satuvināties?


-Jā, māsiņ! - Inda sacīja un pieglaudās draudzenei. - Viņš tevi vēlas vairāk nekā mani. Viņš būs laimīgs ar tevi. - Nē, nē, Inda! Es netaisos viņu tev atņemt. Mums vajadzīgs ciltstēvs visām. Ja jau čandalukiem ļauts vairoties, tad sapņainais, zilacainais un gaužām labsirdīgais milzis, kam ir tikai daži fiziski trūkumi - spalvains augums un bāla āda - var noderēt arī mums par ciltstēvu… Vai ar viņu ir patīkami? - Jā, māsiņ, - Inda mulsi atzinās. - Es tonakt izlikos aizmigusi, lai nenobaidītu viņu un pati sevi… Es viņam palīdzēju. - Vai viņš tev nebija par lielu? - Lata turpināja pratināt. - Varbūt nedaudz. Toties viņš ir maigs un uzmanīgs. Tā vēl labāk. Pārliecinies pati. - Paldies, māsiņ! - Lata teica un pieglauda pieri Indas plecam. - Iepriekš gribu ieslēgt viņam nemirstības struktūru, lai mūsu bērni dzīvotu ilgu mūžu. Vai tu man palīdzēsi? - Palīdzēšu, māsiņ! Vairākas nedēļas Lata un Inda pētīja Aina šūnu paraugus. Mainīt iedzimtības mehānismu bija grūts un sarežģīts uzdevums. Viņas vairākkārt nosūtīja rādītājus Centram un prasīja padomus. Beigu beigās izdevās tikai daļējas izmaiņas. Atlika cerēt, ka daļai bērnu ilgmūžība pilnā mērā iedzims no mātēm. Centru neapmierināja Aina garīgais satvars. Pārliekā jūtība, labsirdība un sapņainība bija traucējošas. Šaubas radīja prāta rādītāji. Kopumā tomēr spriedums bija atzinīgs: Ains kā ciltstēvs nekādu īpašu ļaunumu nākotnes cilvēcei nesagādās, ja vien kopējā attīstības laukā neieplūdīs čandalukiem raksturīgās novirzes, kas, protams, var ieplūst arī jebkurā citā cilts zarā. Vienīgi jāparūpējas, lai augļa attīstība tiek bremzēta, jo pārlieku liels bērns var nonāvēt dzemdētāju. Ains kā izturīgs kalnietis citādi bija ļoti piemērots ciltij leduslaik- meta apstākļos, kad desmitiem un simtiem gadu ilgi nāksies pārtikt no trūcīgām dabas veltēm. Tā pēc Latas un Indas slepenas vienošanās un ar Centra klusējošu piekrišanu Ains kļuva par ciltstēvu bhati apmetnē Tahu kalnājā, pa​šam jauneklim par to neko nezinot. 5. Baltās rases sākums "Lieldienu salās, kad tās atklāja 1722. gadā, dzīvoja jaukta rase gan ar melnu, gan pilnīgi brūnu ādas krāsu, arī sarkanīgi." Jēkabs Rogevēns Mēs - eiropieši - esam pieraduši uzskatīt balto rasi par labāku un gudrāku, jo pēdējo gadsimtu zinātnes sasniegumi lielā mērā veidojušies eiropiešu prāta darbības rezultātā. Par skaistuma standartu arī pieņemam eiropieša izskatu, lai gan tas ir tālu no pilnības. Lai cilvē- ciskāk izskatītos, eiropietis katru rītu noskuj bārdu, ejot uz jūrmalu, izskuj padusu un citas spalvas, sievietes iznīcina spalvas arī uz kājām, samazina to kuplumu kaunuma kaula rajonā. Baltais cilvēks neapzināti pūlas, lai viņš arī krāsā līdzinātos tam cilvēktipam, kas valdīja pirms Katastrofas, tāpēc tik populāri ir solāriji, kuros baltādainais, pašapzinīgais eiropietis apsauļo sevi skaisti dzeltenīgi brūnu, tas ir, padara līdzīgu krāsainās rases pārstāvim. Pasaulē ir lielas ciltis un tautas, kurām neaug bārda, neaug arī padušu spalvas, bet matojums uz dzimumorgāniem ir tikko pamanāms. Protams, arī kājas tiem nav jāskuj. To atgādinu tādēļ, ka mūsdienās joprojām ir dzīvs rasisms, kas atkal un atkal meklē argumentus, lai sašķirotu un sanaidotu cilvēku cilti pēc šīm nenozīmīgajām ārējām pazīmēm, it kā citāda ādas vai


matu krāsa kaut ko pierādītu, it kā citāda acu un vaigu forma, citāda smaka sviedriem noteiktu cilvēka vērtību. Tolaik Centrs rūpējās par cilvēka prāta pamatu saglabāšanu, ne par nebūtiskām ārējām pazīmēm, rūpējās par cilvēka spēju, alku un tikumu vērtību, par gara būtiskām īpašībām. Par nenozīmīgiem trūkumiem uzskatīja gauru pārlieku balto ādu un lielo apspalvojumu, tāpēc lemjot neņēma vērā ne apmatojumu, ne ādas bālumu. No spalvainajiem milžiem baltmiešiem, kuru pēcteči būdami mēs - eiropieši - esam mantojuši sapņainību, labestību, ilgas "pēc kaut kā cēla, nezināma", sapņus par kalnu galotnēm un radošas skumjas jeb, kā vācieši saka, pasaules sāpes, reizē esam zaudējuši seno ļaužu spēju skaidri atšķirt ļauno no labā. Mēs zināmā mērā esam atkrituši tajā aizvēstures laikā, kad kalvāki un atli vēl nebija tikuši galā ar varaskāres alku apsēsto cilvēku slaku, kuri apgalvoja, ka visi ir vienlīdzīgi, ka predestinēts varmāka un laupītājs ir tiesībās vienāds ar cilvēces lielo mērķu pielūdzējiem, ar tikumisko vērtību atzinējiem un cienītājiem. Baltā rase acīmredzot ir zaudējusi arī spēju "redzēt neredzamo" un "dzirdēt nedzirdamo", spēju iedziļināties vielas struktūras dziļumos, nelietojot ārišķīgus papildlīdzekļus, tāpēc nespēj uztvert un saprast to sakārtotību, ko spēja senatnes zintnieki. Diemžēl arī krāsainās rases ir to zaudējušas. Šo spēju uzplaiksnījumi novērojami reti. Tie parasti paliek brīnuma kārtā un netiek ar prātu kontrolēti. Jāatzīst, ka visai mūsdienu cilvēcei smadzeņu dziļo slāņu darbība ir krasi nobremzēta. Tā izplaukst tikai atsevišķos gadījumos zināmā vecumā un tiek uzskatīta kā zinātniski neizskaidrojama brīnumbērnu spēja, kas, laikam ejot, zūd. Citreiz tā uzplaiksni noteiktos emocionālā sasprindzinājuma brīžos, kad grūts uzdevums it kā pats no sevis atrisinās īsā mirklī vai kad nāves briesmu brīžos cilvēkam sekundes desmitdaļā atmiņā parādās visa dzīve ar kļūdām un guvumiem. Protams, tādus mirkļa zibšņus ne​var sistemātiski pētīt, tāpēc tos ērtāk izskaidrot kā nejaušu sakri​tību. , Arī cilvēka spēja ar domu spēku ietekmēt citus ir mazinājusies. Ļaunākais, ka to vairāk izmanto negodīgi varas un mantas kāri indivīdi. Mēs sakām - tauta bija apmāta, ticēja skaistiem vārdiem. Īstenībā ne jau vārdi ir izšķiroši. Ja paskatās, bieži ne doma, ne vārdi nemaz nav bijuši skaisti. Ietekme nākusi pa citiem ceļiem, pa citiem uztveres kanāliem. Ja apgalvosim, ka septiņu ciltsmāšu izcilās spējas dziļi un tālu redzēt, dzirdēt un ietekmēt izšķīdušas gaura Aina un viņa pēcnācēju nekvalitatīvajās asinīs, tas ir, genomā, tad kāpēc šīs spējas nesaglabā​jās citās pasaules malās, citām tautām? Bet lai jau paliek citiem šāda veida spriedelēšana. Pasekosim, kā gāja ciltstēvam Ainām un viņa ciltij. Gauru jauneklim piemita neparasta seksuāla biklība. Viņš bija pārlieku jūtīgs un sapņains. Domādams, ka tuvība ar Indu notikusi, sievietei esot dziļā miegā, ka tas tālab varbūt noticis pret viņas gribu, Ains neiedrošinājās viņai vēlreiz tuvoties, glabāja šī mirkļa atmiņas kā mirdzošu dārgumu. Sieviete viņu reiz ieaicināja alā savā nodalījumā un viņam maigi pieglaudās, bet brīvo kalnu dēls nevarēja iedomāties, ka tāpēc drīkst vairāk nekā mīļi noglāstīt viņas tumšos matus un ar lūpām pieskarties skaistajai zeltaini brūnajai pierei. Biklu viņu bija padarījusi arī Lata, kas, pētot viņa spēku un veselību, ņemot no viņa šūnu paraugus, bija viņa augumam pieskārusies gandrīz visur, dažbrīd liekot milzim aiz satraukuma sagrīļoties. Ains joprojām gulēt devās uz savu klints alu, kur no griestiem pilēja ūdens un stūros auga indīgas sēnes. Viņš nesa kokus un krāva kaudzē pie alas izejas, gatavodamies ziemai. Pārtikas vākšana gan bija apgrūtināta, jo kalnos nekas ēšanai derīgs tikpat kā nebija atrodams, pat gliemežus vairs nemanīja.


Es iešu uz okeāna krastu pēc pārtikas ziemai, - Ains teica Indai, kad izmeklēšana un šūnu pārstādīšana bija beigusies un Lata viņam atļāva būt brīvam. - Es iešu tev līdzi, - Inda pieteicās. - Vai ņemsi? Ains par to bija tik priecīgs, ka nespēja parunāt. Inda aizsteidzās pie draudzenes. Pastāstīja par savu neveiksmi Aina pavedināšanā un izteica cerību, ka ceļā tas tomēr notiks arī nomodā. Jauneklis bija nepieredzējis un tāpēc bikls, ar visiem gauriem piemītošo dievinošo uzmanību pret kalvāku sievietēm. To vajadzēja viņā saglabāt, lai citas sievietes nenobītos no spalvainā milža, kura ārējais izskats nebūt nebija pierasti skaists un vilinošs. Ārpus nometnes Inda dabūja pavadīt tikai vienu nakti. Ains uzzināja, ka Inda notikušo labi atceras, ka pati palīdzējusi viņam tuvoties, ka izjutusi lielu prieku un notikušo nekādi nenožēlo, gluži otrādi - priecājas par viņa maigumu, biklumu un uzmanību, priecājas, ka viņš ir liels kā lācis un stiprs. Tā bija viņu īstā dzīru nakts. Rītā Inda apjautājās, vai Ains nebūtu ar mieru tikpat labs būt arī pret Latu un citām sievietēm. - Es tev apniku? - Ains nobijās. - Tu mani padzen? Nē! - Inda smējās. - Tev jāaplaimo citas, lai viņas aiz skaudības nesāk mani nīst. Kāpēc nīst? - Ains brīnījās. Viņš nezināja, ko nozīmē skaudība. Gauri tādas jūtas nepazina. Tu esi viens, - Inda skaidroja. - Mēs esam septiņas, kurām grūti bez mīlestības. Tevi jāsadala taisnīgi, godīgi. Saprati? Man jābūt tais​nīgai. To gaurs saprata. Tomēr noskuma. - Kāpēc tu esi bēdīgs? - Inda glāstīja viņa galvu. - Tu pazudīsi, - viņš rūgti sacīja. - Nē, - Inda smēja. - Katru septīto nakti mēs atkal būsim kopā. - Viņas mani negribēs, - Ains šaubījās. - Es viņas nepazīstu. - Iepazīsi, - Inda mierināja. - Latu taču tu vēlies? - Latu vēlos, - milzis kautrīgi atzinās. - Nākamnakt iesi pie Latas. Jā? - Inda tincināja. - Viņa nāks līdzi kalnos? - Nē. Tev būs jāiet viņas kambarī. - Viņa to vēlas? Jā. Viņa tevi vēlas. Tikai esi uzmanīgs. Viņa ir vēl smalkāka nekā es. Nenodari pāri, tu esi liels. - Es viņu sargāšu, - Ains apsolīja. Tas gauru jauneklim bija smags pārdzīvojums. Latu viņš pašu pirmo bija izbaudījis nosapņotā tuvības mirklī kādreiz tālā, grūtā murgā. Atmodies viens aukstā, mitrā alā. Vai tiešām tas piepildīsies? Vai sapnis vērtīsies īstenībā? Latai bija īpašas prasības. Viņa lika Ainām nomazgāties mazajā baseinā, kur dienā rotaļājās bērni. Tad iedeva jaunu, baltu, no linu šķied​rām darinātu gurnautu. Pēc tam aicināja pie sevis. - Tu par mani sapņoji? - Lata jautāja. Ains piekrītoši pamāja ar galvu. Es tonakt domās arī biju pie tevis, - Lata sacīja. - Es izjutu visu to pašu, ko izjuti tu. Ains neteica neko. Pat nedomāja. Viņu šūpoja bijušais sapnis. Likās neticami, ka šī zeltaini brūnā princese, kas sēd viņam blakus uz dūnu paklāja, gatava viņam tuvoties un ļauties. Viņš neticīgi grozīja galvu. Prātā nāca citu cilvēku nelaime, kas bija atnesusi viņam šo pārdabīgo laimi. Acīs saskrēja asaras, rokas drebēja no pārdzīvojuma.


- Tu raudi, - Lata sacīja. - Tu esi ļoti labs. Ja? Ains piecēlās. Viņam bija par grūtu. Trūka spēka. Laime bija pārāk liela, lai to saņemtu. Viņam gribējās aiziet. Bēgt projām kalnos, svaigā gaisā, pie Indas, kura bija tik vienkārša un jauka. - Nogulsties! - Lata pavēlēja. Ains paklausīja. - Tev iepriekš nebija neviena gauru sieviete? - Lata jautāja Ains noliedzoši purināja galvu. - Vai kāda patika? Ains noliedzoši purināja galvu. Tu esi nobijies? - Lata jautāja. Skaistule diemžēl nebija audzinātāja, viņa bija zinātniece, tāpēc uzvedībā citāda nekā Inda. Viņa bija pieradusi rīkot padotos, loģiski sakārtot un izteikt domas, tāpēc ne visai saprata jaunekļa šībrīža cilvēciskās izjūtas. Ains lūgdamies pastiepa roku un noglāstīja viņai matus. - Es iešu, - viņš teica. - Kāpēc? - Lata nesaprata. - Man ir grūti. - Kāpēc? - Tu esi dieviete, - Ains sacīja. - Tev no manis bail? - Lata pasmaidīja. - Bail, - Ains atzinās. - Es tevi izārstēšu no bailēm, - Lata pēkšņi maigi sacīja. Apgaismojums kļuva blāvāks. Sieviete apsēdās blakus gulošajam jauneklim un uzlika roku uz viņa pieres. - Tev uz pieres nav spalvu, - viņa sacīja. - Ari pleci noberzti kaili. Tāpat gurni. Mums būs skaisti, gaiši un stipri bērni… Viņas rokas maigi slīdēja pār jaunekļa augumu. Balss klusi, mierīgi zuzēja. - Tev ir stipri locekļi, platas krūtis. Tu spēj dot sievietei lielu prieku. Tavs biklums ir kairinošs, sola lielu maigumu. Palūkojies uz mani. Vai es tev patiku? Noņem savu gurnu apmetni, tāpat kā es noņemu savu. Skaties! Esmu tāda, kāda piedzimu. ŠI ir vieta, kas visvairāk ilgojas pēc taviem glāstiem. Redzi? Vai drīkstu pieskarties tev tajā vietā, no kurienes es gaidu glāstus? Paldies, ka atļāvi! Es tevi glāstīšu ar rokām, kamēr tu vēlēsies mani pa īstam glāstīt. Atpūties, mans lāci! Guli bez bažām. Te mūs neviens netraucēs. Te mēs esam divi vien. Tu, mežonīgs jauneklis, un es - tava dieviete. Guli, aizmiedz. Es būšu blakus, pie tevis atnākšu īstenības sapnī, izliešu pār tevi īsto reibuma saldmi. Mēs abi būsim laimīgi… Latas prieks par tuvību bija ne mazāks kā Ainām. Jau krietni pirms Indas viņa bija alkusi pēc kalnu jaunekļa, kas bija ļoti stiprs un sapņains. Starojošā gaura gaisīgā mīlestība plūda šurp no kalniem, mulsinot daudzas kalvāku sievietes jau pirms Katastrofas… Latas lepnums un vecākās amats neļāva agrāk tuvoties. Turklāt blakus atradās viņas pašas vīrietis, ciltstēvs. Lata augstu vērtēja pienākumu. Tagad pienākums lika tuvoties Ainām. Un viņa to izpildīja. Latas satikšanās ar gauru izmainīja nometnes psiholoģisko gaisotni. Indas aizraušanos daža ciltsmāte nosodīja, bet neviena nebija izrādījusi īpašu riebumu vai naidu. Nojautušas Latas tuvību, viņas kļuva bargi piesardzīgas un naidīgas. Līdz šim dažas lūkoja iztikt ar Vāru, kurš nespēja kustēties, bet noderēja kā vīrietis, ja vien mīlestības alcēja prata pienācīgi izgrozīties. Pārējās mocījās alku badā. Viņas bija pārliecinātas, ka Lata parādījusi gara vājību un kļuvusi par cilts


nodevēju. Nelīdzēja Latas apgalvojumi, ka viņa uzlabojusi Aina asinis, ka gauri nav ļauni un muļķi, ka Centrs ļāvis izlemt katrai ciltsmātei, kā rīkoties, - vai sadegt dziņu ugunīs, mocīties visu mūžu, vai radīt jaunu, stipru cilti. Dažas gauru ciltis neprot pat runāt, - skanēja nikni pretargumenti. - Vai vēlies, lai nākotnē mūsu ciltis kļūst mēmas? Vai jūs neredzat, ka Ains runā. Viņš saprot mūs arī domās.-Viņš prot savu valodu un mūsu valodu. To viņš iemācījies no attāluma, - Lata aizstāvējās. - Tu vēlies, lai arī man no viņa ir bērni? - jautāja Beva. Jā, - Lata apstiprināja. - Es tevi neapaugļošu. Pašai jāguļ ar viņu, jāizjūt sirds drebēšana un mulsuma trīsas no spalvu pieskāriena. - Vai tas bija briesmīgi? - jautāja Oka. - Skaisti! - Lata atsmēja. - Viņš taču tik liels, - ierunājās Karta. - Vai tad tevi arī tas interesē? - Lata pavīpsnāja. - Dzirdēju, ka tu mani dēvēji par palaistuvi. Solījies nemūžam netuvoties gauram. Labi, neizliksimies, - ierunājās Ro. - Neapskaudīsim Indu un Latu. Viņas, kā redzu, nedomā jaunekli pievākt sev. Mūsu īgnumu radījusi greizsirdība. Bēdīgi. Neesam tīras no šīs čandaluku cienīgās vā​jības. Taisnība Vārām, ka sievietes vairāk liekuļo nekā vīrieši. Lata pacēla roku. - Nesatrauksimies. Šis laiks ir smags arī mūsu raksturiem. Kas nākamo nakti pavadīs kopā ar Ainu? Brīdi valdīja klusums. - Es tev jautāju, cik viņš liels, - atgādināja Karta. - Tev bail? -Jā. Lata nomēroja Kārtu ar skatienu. - Augumā tu neesi mazāka par mani. Dzemdējusi arī esi. Gādāšu, lai augļa lielums tev nekaitē. Izturēsi. Viņš tev pāri nenodarīs. Viņš ir ļoti paklausīgs. Varbūt tu šonakt ņemsi viņu pie sevis? Karta klusēdama piekrita. Arī viņai tuvināšanās ar Ainu nebija viegla. Tāpat citām. Netaisos to visu aprakstīt, lai stāstījumu nepārvērstu par mīlas teiku. Dažas detaļas iezīmēju tikai tādēļ, ka tās labi raksturo mūsu tālo ciltstēvu un senās ciltsmātes no attiecību psiholoģijas viedokļa, ļauj skaidrāk saskatīt, ko no kura esam mantojuši, kas saglabājies no senā laika un kas paaudžu plūdumā sajaucies ar citu cilšu īpatnībām. Kad Indai piedzima pirmais bērns no Aina, visas steidzās to aplūkot. Mazulim uz galvas bija kupls pelēku matu ērkulis un gar mugurkaulu mazas gaišas spalviņas. Citādi viņš izrādījās gluži tāds pats kā citi bērni. Vienīgi āda bija nedaudz bālāka un sārtāka nekā citiem. Pēc trim mēnešiem, kad puika apvēlās, āda kļuva pavisam gaiša. Indai bija jāatzīst, ka viņa radījusi pirmo baltādaino cilvēku, jaunas rases pārstāvi. Latai piedzima meitenīte, brūni zeltaina kā visas kalvāku meitenes. Pirms mazuļa ieņemšanas Lata, izmantojot savas bioloģijas zināšanas, bija lietojusi attiecīgus fermentus, lai saplūšanas mirklī dominētu viņas asinis. Dīvainā kārtā ne pati Lata, ne viņas ciltsmāsas par zeltaino meitenīti nepriecājās. Izrādījās, ka visas noskaņotas gaidīt jau​nas rases sākšanos.


Zēnam deva vārdu Āris, kas senajā valodā nozīmēja gaišumu, arī - no ārpuses nākošo. Latas meitenītei deva vārdu Indra - Indas saule - par godu valdošajam spīdeklim, kas viņas dzimšanas dienā pirmo reizi visu dienu rādīja savu vaigu pēc vairāk nekā divus gadus ilgušas mākoņu krēslai- nības. Pēc tam dzima citi bērni jaukteņi, kuru tēvs bija Ains. Visi mazuļi auga lielāki un aizņēma arvien vairāk vietas, tālab klinšu mītnē dzīvošana ar katru gadu kļuva saspiestāka. Piektajā gadā pēc Katastrofas notika divas nelaimes. Drīz pēc tam, kad gulošais Vārs, satriekts par pēdējās uzticīgās sievietes Ates atteikšanos no mīlas sakariem ar viņu, apturēja savu sirdi, tas ir, izdarīja pašnāvību, satraukdams visus nometnes iemītniekus, sevišķi bērnus, kas pirmo reizi skatīja nāvi vaigu vaigā, pārstāja darboties mītnes energoiekārta. Nodzisa apgaismojums. Lata lūdza palīdzību Centram, jo vienīgais spēka iekārtu pārzinātājs Vārs vairs padomus nespēja dot. No Centra nepienāca nekāda atbilde. Pa aplinkus ceļiem Lata uzzināja, ka sakaru dēļ ar gauru visi nometnes iemītnieki ieskaitīti otrās šķiras cilvēkos un izslēgti no palīdzības. Tas bija noticis klusējot un nebrīdinot. Latai modās aizdomas, ka tādā netaisnīgā lēmumā vainojams Vārs, kam sieviešu pievēršanās gauram, viņu neapvaldītās mīlas un bērnu alkas radīja nepārvaramu pretīgumu. Nebija grūti iedomāties, kādas ellišķīgas dvēseles mokas pārdzīvoja nekustīgi pie guļvietas piekaltais vīrietis, kam seksuālās izjūtas un prāts bija saglabājušies neskarti. Viņš zināja visu, reizēm izjuta mīlnieču kaislo tuvumu, kad viņas savu saldmes kausu sniedza citam. Turklāt - kam? No kalniem atnākušam skrandainam spalvainim, kas izdalīja nepatīkamu smaku. Vienīgais, kuru spēka iekārtu sabojāšanās neuztrauca, bija pats Ains. Bhati mītnē viņš allaž cieta no karstuma. Arī viņa pēcnācēji labprātāk uzturējās laukumā blakus stāvkāršu teltij, kurā Ains bija ierī​kojis sev darbnīcu. Gāja gadi. Bērni auga. Lielākie bija zeltaini brūni un graciozi. Mazākie - izstīdzējuši, bāli, nerunīgi un ar spalvainām mugurām. Saule dažas dienas spīdēja gluži spoži, bet sildīja mazāk. Nekad tā vairs vasarās negāja pāri galvai uz ziemeļu pusi. Pat pašā vasaras vidū tā nenostājās tieši virs galvas. Asteroīda slīdošais trieciens bija izmainījis Zemes griešanās ass virzienu. Pat gudrie nespēja pateikt, kāpēc tas noticis tik strauji un tik iespaidīgi. Šķidra rotējoša ķermeņa dinamika izrādījās grūtāk saprotama nekā kristālpunktu pinumi. Nevarēja izslēgt iespēju, ka izmestie gravitācijas polarizatori ietekmējuši ass virziena straujo maiņu. Šā vai tā, saule vairs uz ziemeļiem nenāca, tāpēc kalnu ledus vasarās neatkusa, krājās arvien biezākā slānī, izdalot aukstumu gan ziemās, gan vasarās. Trešā nelaime nāca lēni un neatvairāmi: izsīka koncentrētās pārtikas krājumi. Tas nozīmēja, ka turpmāk ēdiens būs jāgādā pašiem. Ains kopā ar Indu vai kādu citu sievieti, kurai kārtējo reizi pienācās būt ar viņu, gaišākās vasaras dienās devās lejup no kalniem meklēt savvaļas augus un saknes, zvejot zivis. Diemžēl ilgstoši klaiņojumi, zveja un medības skaistajām ciltsmātēm ne visai veicās. Viņas labāk dzīvoja mītnē un pieskatīja bērnus, tāpēc Ains ar ilgošanos gaidīja mazuļu paaugšanos, lai varētu kopā ar viņiem doties tālākos sirojumos, reizē iemācot tiem gauru gudrības pārtikas pašapgādē. Bija skaidrs, ka neviens no Centra cilvēkdieviem viņiem vairs nepalīdzēs. Lata bija saklausījusi, ka Centrs visiem pārtraucis palīdzību, jo izsīkuši līdzekļi. Nomiruši daudzi rosīgās kastas ļaudis - palīgi. Daļa zintnieku, gaidīdami cilvēku cilts atjaunošanos, aizlidojuši pie savējiem uz kādu tālu pazemē ierīkotu mītni, kurā iespējams dzīvot gadu tūksto​šiem ilgi. Lata zināja, ka pamazām arī bhati nometnes ciltij jāiznāk no klints mītnes, jādodas uz kalnāja


pakājes dienvidu pusi, tāpēc priecājās par Aina darbošanos, slienot kāršu mītnes ar stāviem, augstiem jumtiem un plašu telpu, kuras vidū starp akmeņiem dega ugunskurs. Tādas jurtas vislabāk patika bērniem. Tie pinās apkārt Ainām, traucēja strādāt, bet baltmiesu milzis, kuram spalvas bija sarukušas pēc Latas darbošanās ar viņa šūnām un asinīm, pacietīgi rādija mazuļiem, kā ar rievotu dzelzi vai akmeni nozāģējams vai nocērtams koks. Koki bija mīksti, piecos sešos gados izstīdzējuši gari, cenšoties sasniegt gaismu, kas joprojām nāca gaužām skopi. Toties lietus lija bieži, un ziemā zemi sedza sniegs. Gāja gadi. Uzkrātās pilnvērtīgās pārtikas rezerves izsīka, lai ari Ains sen vairs tās nelietoja un ari lielākie bērni labprātāk našķējās ar zaļumiem, pupām, riekstiem un saknēm. Vēlāk ražu atkal sāka dot ābeles, ciedri un dateles. Saules trūkuma dēļ augļi bija sīki un sūri, tomēr badu remdēja. Pienāca diena, kad Lata, ar citām ciltsmātēm, ciltstēvu un lielākajiem bērniem apspriedusies, izlēma doties uz dienvidiem. Katrs, kas spēja kaut ko nest, tika apkrauts ar mantām. Mazos bērnus vizināja ar gaisa nestuvēm, kuru spēks bija kļuvis vājāks, tomēr labi palīdzēja nogurušiem ceļiniekiem. Ceļā viņi piedzīvoja daudz grūtību, arī dažu bērnu nāvi. Visi jutās kā no paradīzes izdzīti, tomēr nekurnēja, saprata, ka cita ceļa nav. Pie Gibraltāra klintīm viņi pirmo reizi ieraudzīja jūru. Diena bija gaiši pelēka. No jūras cēlās tvaiki. Te no klints nokrita pārgalvīgs zēns. Viņa miesas pēc senā likuma sadedzināja. Dienas laikā viņi pa akmeņaino liedagu pārgāja no Eiropas kontinenta uz Āfriku tajā vietā, kur tagad viļņojas Gibraltāra jūras šauruma zilganie ūdeņi. Te, Āfrikas ziemeļrietumu daļā, kur arī mūsdienās saule vasaras vidū uzkāpj līdz zenītam, veidojās un nobrieda balto eiropiešu pirmcilts, mitinādamās uz vietas veselu gadu tūkstoti un pamazām plešoties plašumā. 6. Tautu atdzimšana Senie ēģiptieši, indieši, ķīnieši, grieķi, Amerikas indiāņi maiji, inki un citas tautas jau pirms vairākiem gadu tūkstošiem zināja, ka Zeme ir apaļa, ap Sauli riņķo citas planētas, Visums ir bezgalīgs un tajā ir daudz Zemei līdzīgu planētu ar zilu atmosfēru. Ģeocentrismu vēlāk izplatīja Ptolemajs un kristietība. Zinātnisks fakts Manu acu priekšā slīdēja daudzas jauntapušo eiropiešu cilšu tālāko gaitu ainas. Kad visu septiņu ciltsmāšu bērni bija pieauguši, mūžam jaunās ciltsmātes izvēlējās sev vīru no draudzeņu dēlu vidus. Vienīgi Lata ilgāk palika kopā ar Ainu. Gāja gadu simti. Ļaudis vairojās. Diemžēl katra nākamā paaudze zaudēja daļu no senču zināšanām. Smalkie darbarīki un spēka iekārtas pamazām nolietojās. To nebija pietiekami, lai izdalītu visām jauntapu- šajām ciltīm. Tāpat zuda citas gudrības. Lata centās saglabāt biolabo- ratorijas iekārtu, bet klaiņotāju dzīvē tā kļuva par apgrūtinājumu. Lata jau grasījās to atstāt Āfrikas ziemeļu daļā - džungļos, kur tagad stiepjas Sahāras tuksneša smiltājs, kad no Centra pienāca ziņa, ka Nīlas augšteces kalnos pētnieku pilsētu atjaunojuši zintnieki, kas labprāt tur redzētu gan pašu Latu, gan bioloģiskās laboratorijas piederumus. Lata pati turp negāja, aizsūtīja savus dēlus. Lata un Ains palika pie savas cilts, bet viņu trīs dēli apmetās Augšēģiptes zemē, kļūdami par gudrības priesteriem un saules spēka nesējiem - Rao.


Pēc diviem gadu tūkstošiem Lata satikās ar kādu no Kartas cilts jaunekļiem, iemīlējās un atstāja Ainu. Cilts sašķēlās. Aina piekritēji aicināja savu pirmtēvu doties projām no Āfrikas uz ziemeļiem. Aiz bēdām par Latas zaudēšanu eiropiešu pirmsencis labprāt piekrita tālajam ceļojumam. Sirds viņam sen jau ilgojās pēc kalniem un ledus, ko nebija redzējis gadu tūkstošiem ilgi. Milzīgie lieti un krusa sen bija rimušies, atkal debesīs augstu spīdēja spoža saule, reizēm pārlieku karsēdama novecot sākušā gaura galvu un muguru, kālab viņam trūka elpas. Lai remdētu vientulības sāpes, Ains apņēma par sievām savas diez kuras pakāpes mazmeitas ar baltu ādaskrāsu un raženu apmatojumu uz galvas, vēdera un kājām, bet bez mūžīgās jaunības spējām. Trīs no jaunajām Aina sievām nodzīvoja tikai dažus simtus gadu, pieredzēdamas ne vairāk kā divpadsmit savu pēcnācēju paaudžu. Vairākus gadsimtus kāds Aina cilts zars uzturējās tagadējā Arābijas pussalā, kur zaļoja raženi augļu meži, kalnos ienācās lazdas un ciedri, olas gādāja lielas ķirzakas un lēnīgi putni, bet ezeru krastos auga garšīgi, saldi stiebri. Aina jaunie pēcnācēji, kam daba bija devusi dziņu pēc kalniem un tālēm, kā arī vēlēšanos pēc vēsāka klimata, dzīrās uz ziemeļiem, kur kalnos vēl zilgoja šļūdoņi un gaisu stindzināja sals. Ains devās viņiem līdzi. Kad ledus un sniegs nosprostoja tālāku virzīšanos, Aina cilts pagriezās uz austrumiem. Gāja katru vasaru, nesot līdzi visu mantību un bērnus. Labākās augļu vietās daža saime atpalika, lai atgūtos un apkoptu savējos - nevarīgus vecus cilvēkus, kas nespēja paši pārvietoties. Tomēr tālākgājēju skaits nesaruka, jo dzima jauni. Aina cilts gāja plašumā. Tikai pēc piectūkstoš kilometru veikšanas viņi pirmo reizi sastapās ar citas cilts ļaudīm. Tiem bija melni mati, brūna ādaskrāsa un ticība pārdabīgām būtnēm. Uzzinājuši, ka lielais, salīkušais, pusspalvainais Ains ir mūžību vecs, viņi to uzskatīja par vienu no cilvēkdieviem, par kuriem vēstīja viņu teikas un nostāsti kā par visu zinošām un visu varošām cilvēciskām būtnēm, kas spēj nest ļaudīm labāku dzīvi. Ieraugot kalvāku sievietēm līdzīgas jaunavas, Ains iekvēlojās ilgās pēc to glāstiem. Svešinieces uzskatīja viņu par svētu būtni, tāpēc viņam laipni ļāvās. Pavadījuši divas ziemas un divas vasaras raženajā kalnu ielejā kopā ar svešo cilti, kurai diemžēl nebija dāvāta mūžīgā jaunība, Ains un daļa viņa pavadoņu kopā ar jaunajām sievām devās tālāk uz austru​miem. Pēc dažiem gadu desmitiem viņi nonāca okeāna krastā, kur ūdeņiem nevarēja saskatīt otru malu, pat pakāpjoties pašā augstākajā kalnā. Viņi saprata, ka tālāka iešana pretī saulei beigusies, jo trūka prasmes būvēt kuģus, lai celtos pāri jūrai. Ainām uznāca karsta vēlēšanās atgriezties atpakaļ pie Latas, klausīties viņas stāstu par Zemi kā apaļu lodi, par Sauli, kuras karstums rodas, smagumam pārtopot par vielu un vielai iegūstot citu veidolu. Viņš uzkāpa augsta kalna galotnē un raidīja domas mūžam dievinātajai Latai. Sēdēja ilgi un meditēja. Lata bija viņam to kādreiz mācījusi. Ains atminējās brīžus, kad viņi bija tuvi, mīļi un pārliecināti par savas cilts nebeidzamību. Nekas nelīdzēja. Nogurušām kustībām viņš kāpa lejup no kalna, juzdamies atstāts un negribēts kā reiz pēc padzīšanas no bhati nometnes ar sarkano starojumu. Pēkšņi viņš izdzirda skaidru valodu, kas vēstīja, ka Latu nogalinājuši čandaluki, nākdami no austrumiem. Izvarojuši daudzas cilts sie​vietes, kamēr vīrieši prērijā gūstījuši vēršus. Vainīgie pēc tam sagūstīti un ieslodzīti, bet viņu saindētās asinis palikušas Latas ciltī, kas vēl ilgi nesīs un vairos ļaužu ļaunumu. Kartas pēcnācēji bija kļuvuši par nometniekiem un zvejniekiem, iemācījušies būvēt laivas un kuģus. No Aina un Latas cilts bija atdalījušies viņu pirmie pēcnācēji. Tie joprojām apdzīvoja


Vidusjūras austrumu krastu, kur guvuši piejaukumus gan no čandalukiem, gan no Āfrikas augstieņu cilvēkdieviem, tāpēc kļuvuši īpaši darbīgi: "Tu, Ain," skanēja Centra bezkaislīgā balss, "paliec ar savu cilti tur, kur esi. Palīdzi piepildīt tukšo zemi ar skaistiem cilvēkiem." Pēc šīs meditācijas Ains atgriezās savā jurtā apskaidrots un kluss. Pēc dažām dienām tāpat klusi un mierīgi viņš izpūta dvašu. Latas sagatavotais mūžīgās jaunības pulkstenis bija iztecējis. Gāja un nāca gadu tūkstoši. Izkusa šļūdoņi, un Aina cilts pārcēlās uz ziemeļu kalnājiem pie Lielā okeāna un tur kļuva par tautiņu, kas vēl līdz mūsdienām nes Aina vārdu, saucas par ainiem. Pa Aina cilts pēdām pāri Nīlai pārcēlās arī Indas pēcnācēji un devās uz austrumiem. Apstājās Indijā, kur bija izpletušies vairāki cilvēk- dievu pēcnācēju cilšu zari, saglabādami daudzas senās zināšanas, tra​dīcijas, izskatu un pat spēju veikt seno cilvēkdievu gara darbus. Stāstījums par cilvēces atjaunošanos un jaunu tautu veidošanos ilga vairākas dienas, beigās nonākdams līdz tiem gadu tūkstošiem, kas puslīdz pazīstami arī mūsdienu vēsturniekiem. Pieminēšanas vērta varbūt ir semītu veidošanās un sadalīšanās vairākos zaros. Aina divkārtējie pēcnācēji, tas ir, viņa bērni un mazbērni, kas bija radušies pēc tam, kad par sievām bija apņēmis divpadsmitās pakāpes mazmeitas, saradojās ar Augšēģiptes gudrajiem un viņu kalpiem. Varbūt tāpēc, ka viņiem bija piejauktas čandaluku un sapņaino gauru asinis, kāda gudra Aina mazdēla Ada divi dēli sastrīdējās un strīdā vienu nogalināja. Slepkava nobijās no tēva un citu brāļu dusmām par padarīto un aizbēga tuksnesī. Tēvs un dēli nolēma vainīgo nevajāt, sodīšanu atstāt Debesu ziņā. Šķiet, šis notikums kļuvis par pamatu bībeliskajai teikai par Kainu un Ābelu, jo tālākie notikumi rādīja, ka ciltis, kas veidojās no vainīgā brāļa un citu brāļu pēcnācējiem, savā starpā allaž nikni karoja. Tā vien šķiet, ka šis senais asinsnaids turpinās arī mūsdienās un nevar paredzēt, ar ko tas beigsies. Atzīmējami varbūt arī Kartas un Latas cilšu tālākie ceļi un takas. Karta, kuras senči bija atli, skuma par Atlandas nogrimšanu, tāpēc vairākkārt rīkoja lielu laivu karavānas senču zemes palieku meklēšanai. Pateicoties labvēlīgām straumēm, karavānas vairākkārt nokļuva līdz Amerikas kontinentam un pārliecinājās, ka tā nav mek​lētā Atlanda. Kartas pēcnācēji iemācījās apstrādāt zemi un audzēt kviešus. No Augšēģiptes gudrajiem viņi mācījās iedegt akmeņus šķeļošu uguni un būvēt akmeņu mājas. Pirmo lielo savas cilts pilsētu viņi nosauca pirmmātes vārdā par Kartāgu. Nepastāvot cilvēces kopējiem ziņu kanāliem, gudro ļaužu skolām un savstarpējām domu pārraidēm, pazuda kopējā pasaules valoda. Cilvēki savu izdomu neizmantoja pasaules noslēpumu uzminēšanai, bet dažādām spēlēm, strīdiem un arī jaunu vārdu veidošanai. Tāpēc desmit piecpadsmit gadu tūkstošos valodas pilnīgi pārveidojās. Tikai atsevišķās ciltīs Amerikā, Eiropā un Āzijā saglabājās seno pirmvalodu skanējums. Pat Latas, Kartas un Indas ciltis pēc dažiem gadu tūkstošiem vairs nespēja savā starpā sazināties. Cilšu zari krustojās ar citām izdzīvojušām ciltīm, kas bija gandrīz aizmirsušas seno valodu, tālab šis process kļuva vēl straujāks. Saglabājās vienīgi atsevišķi vārdi, kas bija nostiprināti rakstu zīmēs, nosaukumos vai apzīmēja īpaši svarīgas lietas. Kaut gan arī šie vārdi bieži tika sagrozīti vai pārnesti uz citu līdzīgu lietu vai citu līdzīgu darbību. Kad Kartas un Latas bērnubērni - viena pirmtēva Aina pēcnācēji - pēc septiņpadsmittūkstoš gadiem satikās, kuģojot ar airu laivām pa Vidusjūru, viņi ne tikai runāja pilnīgi atšķirīgās valodās, bet arī nezināja, ka ir asinsradinieki. Par kartāgiešu un latīņu jeb romiešu ilgstošiem asiņainiem kariem stāsta mums jau zināmā "seno laiku vēsture". Sīkāk par cilšu attīstību un tautu veidošanos pēc ūdensplūdiem varēs izlasīt manos pierakstos,


kas atdoti ASS laboratorijai, ja vien tie kādreiz tiks atklāti sabiedrībai. Te visu rakstīt būtu par garu. Savdabīgi bija attēli, kas manā atmiņā sāka plūst pirms tautu un cilšu staigāšanas atsevišķu ainu redzējuma. Vispirms parādījās un īpaši iemirdzējās "globuss", proti, rotējoša zemeslode. Kontinentu un okeānu krastu līnijas bija pavisam citādas nekā pirms Katastrofas. Vidusjūra sadalīta uz pusēm un vismaz divreiz mazāka. Toties Ziemelāfrikā zilgojās vairāki lieli ezeri. Baltijas jūru vispār neredzēja. Kaspijas jūra, Melnā jūra un Arāla ezers bija savienoti un veidoja lielu kopēju ūdenskrātuvi, kuru bieži klāja ledus. Arktiku un Antarktīdu rotāja baltas, platas ledus cepures. Austrāliju piecdesmit metriem biezāku, divdesmit gadu laikā sasniedzot kilometra biezumu un izplatot saltumu arvien tālāk uz dienvidiem. Kalnu ala, kur pirmajā gadā bija mitinājies Ains, kā arī labiekārtotā bhati nometne Tahu kalnos trīsdesmit gadus pēc Katastrofas pilnīgi apsniga un pārvērtās par ledus valstību, kaut arī ne tik bargu kā-zie​meļos. No siltā okeāna te bieži atnāca remdeni lieti un migla, kas ledu tomēr nespēja uzveikt, tikai pieblīvēja. Ledus pārklāja arī plašo Austrumeiropas līdzenumu līdz tagadējai Melnajai un Kaspijas jūrai, kas bija vienotas un aizsala no krasta līdz krastam.


VI PIERAKSTS NEZINĀMAIS VĒSTĪTĀJS 1. Psiholoģiskas problēmas "Cilvēka sirdsapziņa - viņa morāles "kodekss" - arī ir jau ģenētiski iekodēta genomā un nav vienkārši evolūcijas blakusprodukts." Vrānsiss Kolinzs Vairākas nedēļas saspringti ierunājot un pierakstot svešatnīgās vīzijās redzēto, dzirdēto, izjusto un loģiski izskaidroto, man it kā vajadzētu rasties pārliecībai par šīs informācijas patiesumu. Diemžēl prātā atkal un atkal urdījās bažas par redzējuma mākslotību. Nekādi reāli ikdienas fakti taču neapstiprināja vīzijas atbilstību īstenībai. Atmiņas par satiktiem indusiem izplēnēja, saplūda kopā ar pārējām "atmiņu" ainām. Tas, ka mēs ik dienas noteiktā laikā un vietā piebraucām pie klints, kurā rādījās pagātnes tēli, atgādināja došanos uz teātra vai kino izrādi, kur redzamais un dzirdamais mākslīgi uzburts. Prātā nāca kinofilmās rādītie māņi par citplanētu briesmoņu cīņām, kurās, kā zināms, nofilmētas ragaino Ceilonas prusaku plēšanās mātītes dēļ, daudzkārt palielinot šo kukaiņu izmērus. Neticību vīzijas realitātei vairoja arī ilgstošā uzturēšanās svešā, neparastā vidē, saskarsmes trūkums ar draugiem un ģimeni, kā arī pār- sātinājums ar svešo informāciju. Vienmuļais transferta darbs, kas turpinājās dienu no dienas, neatstāja vietu mierīgai apkārtnes apguvei. Traucēja arī jauno paziņu un kolēģu attieksme pret mani gan pie vakariņu galda, gan sporta spēļu laikā un citur. Gribot negribot gan pa jokam, gan nopietni viņi pret mani izturējās kā pret aizvēstures reliktu. Tādu nostāju, šķiet, veicināja arī mana tautība. Gandrīz visi par latviešiem nebija neko dzirdējuši, bet nu labprāt pieņēma mītu, ka latvieši 1917. gadā sagrāvuši vareno Krievijas karaļvalsti, bet pirms desmit gadiem tikuši galā arī ar nesatricināmo Padomju Savienību. Kādā novakarā, atpūšoties savā istabā un caur logu dīki vērojot novakara saules apmirdzēto palmu birzi un tās daļēji aizsegto dzelten- brūno klinti, iedomājos, ka Himalajos satiktais induss, kas uzdevās par aizvēstures būtni, ir tāds pats cilvēks kā puisis, kas šobrīd iet gar palmu birztalu ar lielu grozu plecos. Ja būtu citāds, es daudzo seansu laikā taču būtu guvis skaidrākas ziņas gan par Nezināmā Vēstītāja atrašanās vietu, gan saņēmis pamatotāku skaidrojumu par slēpšanās iemesliem. Ja viņi tiešām pārzināja dabas gudrības, zinātnes mīklas un tehnoloģijas labāk par mums, kāpēc savas zināšanas neatklāja pa​saulei? Daudzo seansu laikā biju domās vairākkārt to jautājis, bet atbildes vai nu izpalika, vai bija vienveidīgi izvairīgas: "Nav pienācis laiks", "Jūs tam neesat gatavi", "Tas prasa lielu atbildību". Ja jau mēs esam tādi stulbeņi un ļaundari, kāpēc viņi nenāk pie mums par vadītājiem un apgaismotājiem? Pieļāvu, protams, ka viņi baidās no cilvēces pašiznīcināšanās tieksmēm, lai nenotiktu, kā Svētos Rakstos teikts: "Tad taps izkustināti Zemes un Debesu pamati. Pravieši tiks nokauti." Saprotams, ka katra jauna tehnoloģiska iespēja, padarot cilvēci valdošāku pār dabu, nes līdzi arī lielāku iespēju pašai sevi sakropļot vai iznīcināt, tāpēc ir pieņemama viņu atturība tehnoloģisko zināšanu izpaušanā. Bet kāpēc viņi, kas prot vadīt ļaužu un dzīvnieku prātu, necenšas pārveidot mūsu psihi, izskaust no cilvēkiem ļaunumu, varaskāri, pašnāvnieciskumu? Vēstījumā bija daudz stāstīts par traģisko un grūto pirmsleduslaik- meta cilvēces tapšanas vēsturi, acīmredzot lai mēs labāk saprastu, cik bīstamas kļūst zināšanas, ja tās nonāk ļaundaru vai vieglprāšu rokās. Bet kāpēc viņi nenovērš šo ļaunumu? Kāpēc neapvalda tos cilvēkus, kuri,


neapmierinātas varaskāres un bezspēcīga naida vai citu nezināmu motīvu vadīti, alkst pēc cilvēces iznīcināšanas? Šie bezprāši taču to darītu, ja vien būtu iespējams. To pierāda gan politiskā, gan ne ar ko nemotivētā terora un ļaunu pašnāvību arvien straujāka izplatība. Cilvēces tehnoloģiskā varēšana kļūs arvien varenāka, vai to vēlas pagātnes gudrie vai nevēlas. Līdz ar to pieaugs cilvēces ievainojamība, tuvosies brīdis, kad cilvēku rokās patiešām nonāks spēja izkustināt Zemes un Debesu pamatus. Kas zina, varbūt tuvāko desmit gadu laikā cilvēks spēs iedarbināt nenobremzēto, uz iekšu vērsto anihilāciju vai, fokusējot rezonatīvos procesus uz vielas pamatu mezgliem, spēs tuvējo Kosmosu vienā mirkli pārvērst par aukstā telpā izsmidzinātiem kar​stiem putekļiem. Vai bībeliskais brīdinājums ar pastaro sodu par grēkiem nenozīmēja tādas pašiznīcināšanās paredzējumu? Varbūt visa Kosmosa pulsēšana, regulāri izplešoties un saraujoties, liecina par civilizāciju rašanos, attīstību un pašiznīcību, sagraujot pasaules pamatus? Smagas domas par ļaunuma izplatību mani neatstāja ne tenisa laukumā, ne peldbaseinā, ne kopā ar Monu rediģējot un izskaidrojot pierakstus. Un allaž tās apstājās pie jautājuma: kāpēc pagātnes zinātāji ir tik salti un nejūtīgi? Vai tiešām viņi atrodas mums blakus, tomēr nespēj palīdzēt, nespēj novērst noziegumus un karus, sērgas, badu un citas šausmas, ko nepārtraukti piedzīvo cilvēce? Ja spēj, tad kāpēc tāda vienaldzība? Satraukums arvien pieņēmās. Pēkšņi kādā vakarā šķita, ka tieši šobrīd draud briesmas. Centos sevi nomierināt, noskaņoties naktij, jo citvakar šajā laikā jau laidos miegā. Diemžēl bailes no mērķtiecīga ļaunuma kļuva arvien lielākas. Agrāk šādas bailes kā neskaidras ainas bija parādījušās transferta seansu laikā: stalti vīrieši ar gludām, ne- grumbotām sejām - čandaluki apspriedās par sieviešu un bērnu masveida slepkavošanu. Bet to es uztvēru kā senlaiku vīziju. Šobrīd bija citādi. Signāls nāca no citurienes. Saspringums pieauga. Nespēju izturēt, pacēlu klausuli un piezvanīju programmas vadītājam. - Draud briesmas… - teicu un apklusu. - Mūsu laboratorijai? - vadītājs lietišķi jautāja. - Nē, citiem. Nevainīgiem cilvēkiem. - Jūs moka neskaidru baiļu sajūta? - Nekas nemoka, - es kašķīgi attraucu. - Skaidri zinu, ka apdrau​dēti nevainīgi cilvēki. Daudzi. - Šo ziņu jūs saņēmāt seansa laikā? - Nē. Tikko uztvēru. - No kurienes? - Velns viņu zina! - es kļuvu nikns. - Šķiet, visa mūsu pasaule pilna ar ļaunumu. - Jūs nejūtaties vesels? - vadītāja balsī ieskanējās rūpes. - Lūkošu jums palīdzēt. Gaidiet zvanu. Pēc dažām minūtēm piezvanīja psihoterapeite, lūdza atļauju satikties. Sievietes laipnā, samtaini glāstošā balss solīja līksmu labsajūtu, tāpēc piekritu. Psihoterapeite izrādījās skaistā Betija, ar kuras vīru reizēm spēlēju tenisu. Mēs sarunājāmies divas stundas. Viņa bija labi iepazinusies ar visiem manu vīziju pierakstiem. Ne mirkli nešaubījās, ka tā ir patiesa informācija par cilvēces traģisko pagātni. Raudzīdamās uz mani ar mīļām, līdzjūtības un apbrīna pilnām acīm, viņa klusi jautāja: -Jūs baida cilvēces nākotne? Vai mūs gaida vēl lielākas traģēdijas nekā senajā pagātnē? - Nezinu. - Kāpēc tad jūs uztraucaties, mīļais cilvēk? - Nezinu, - atkārtoju glābjošo vārdiņu. -Jums nepieciešams noņemt stresu, izlādēties, atbrīvoties. Esmu gatava palīdzēt, - viņa sacīja un


bikli novērsa skatienu. Nezināju, ko atbildēt. Sapratu viņas mājienu. Redzēju viņas gatavību darīt visu mana sirdsmiera labā, vajadzības gadījumā arī palikt pa nakti. Nejau aiz mīlestības, bet aiz darba pienākuma. Šajā laboratorijā visi bija darba fanātiķi, gatavi dažādā veidā ziedot sevi, lai gūtu pašu labāko rezultātu. Ar to viņi zināmā mērā līdzinājās vīzijās redzētajiem cilvēkdieviem. Iemantot šādas sievietes intīmo tuvību šķita ļoti vilinoši. Turklāt es biju pietiekami ilgi cieties bez sievietes glāstiem. Saspringtais, neparastais darbs uzskrūvēja nervus. Atbrīvotības nebija. Naktīs atpūtas vietā spriegums dažkārt vēl vairāk uzkrājās. "Ak, cik mīļi viņa mani atpestītu no šī smaguma!" es nodomāju un piecēlos… Tomēr pussolī apstājos. Viņai bija patīkams, labs vīrs, ar kuru mēs reizēm prātīgi sarunājāmies par dzīvi. Pirms dažām dienām viņš bija devies komandējumā. Un lai es to izmantotu? Lai ar svešu sievu piekrāptu savējo, kas gadiem ilgi tik pacietīgi panesusi manu riskanto klaiņošanu kalnos, labi audzināja bērnus un aprūpēja māju? Nodarīt viņiem pāri liedza kāds par saprātu augstāks spēks. Psihoterapeite sa​prata, ka man viņa patīk, nojauta, ko grasos darīt. Sievietes to allaž jūt. - Kas jums lika apstāties? - viņa jautāja, redzēdama, ka atsakos no tuvošanās. - Vai tie bija viņi, mūsu senči? - Viņas vaibstos pavīdēja zobgalīgs smaids. - Vai jūs pieļaujat, ka viņi vēro mūs un dzird arī šo sarunu? - viņa jautāja. Es neziņā paraustīju plecus. Sacīju: - Mani satrauc tas, ka viņi tomēr nepasargā mūs no ļaunuma. - Brīžiem taču grūti izšķirt, kas labs, kas ļauns, - viņa aizrādīja. Es spēru pēdējo soli un piestājos viņai gluži klāt. Viņa pastiepa roku un noglāstīja manu pieri. Nebaidieties! Tās briesmas jūs neskars. Ļaujiet notikumiem iet savu gaitu. Varbūt tā būs labāk. Visi saņemsim vērtīgu mācību, kādu citā ceļā nevar iegūt. Sāpes un zaudējumi ir vispārliecinošākie skolo​tāji. Ļaujiet cilvēcei skoloties. Šķirties mums bija ļoti grūti. Viņa vairākas reizes gāja uz durvju pusi, bet, juzdama un redzēdama manas bažas par palikšanu vienatnē, atkal atgriezās. Mēs stāvējām viens otram tik tuvu, ka drēbes saskārās. Pamazām es uzsūcu viņas mieru, kas dīvainā kārtā šķita radniecīgs tam ļaunumam, kas mani biedēja. Pirms iemigšanas atkārtoju viņas mierinājuma vārdus: "Ļausim cilvēcei skoloties! Ļausim sabiedrībai mācīties!" Gulēju brīnumaini labi. Pie brokastgalda uzzināju, ka naktī zemeslodes otrā pusē slavu un varu alkstoši fanātiski teroristi veikuši kārtējo masu slepkavību, uzspridzinot pasažieru lidmašīnu. Šī ziņa mani nepārsteidza, drīzāk nomierināja. Šķiet, es pat pasmaidīju, samulsinādams galda biedrus. Pie ēdnīcas durvīm mani sagaidīja psihoterapeite un apjautājās par pašsajūtu. Vai jūsu vakardienas garastāvokļa krīze nebija saistīta ar teroristu gatavošanos noziegumam? Tā tas varētu būt, - es izklaidīgi atbildēju, jo prātu sāka mākt jauna dīvaina nojausma par sarežģītu sociālpsiholoģisku spēli, ko vada kaut kāds centrs, iespējams, mūsu institūta nodaļa. - Vai jūs jūtat atvieglojumu? - psihoterapeite jautāja. - Tikai naktī. Šobrīd problēma vēl vairāk sarežģās. - Kādā ziņā? Vai sekos cita ļaundarība? - Nezinu. Sieviete uz mani pētoši nolūkojās. - Jūs man neuzticaties? - viņa jautāja.


Vai jūs zināt par mūsu institūta īpašo nodaļu, kuras biroji atrodas dažādās valstīs? - es atbildēju ar pretjautājumu. - Zinu… Par tiem pieņemts nerunāt. Kas jūs uztrauc? -Viņi, šķiet, rīkojas dīvaini. - Kur? Šeit? Vai Latvijā? Nēē, - es gari vilku, lai iegūtu apdomas laiku. - Šķiet, viņu pētniecības jomā ir arī sociālpsiholoģija, tas ir, informācijas atspulgi sabiedrībā, sabiedrības noskaņas un domu fantomu virzīšana. Pie​dodiet, ka izsakos tik neskaidri. Galvā atkal sajukums. - Tas nav viņu galvenais uzdevums, - psihoterapeite atbildēja. - Vai jūs uztrauc mūsu aģentu saskarsme ar jūsu radiniekiem Latvijā? - Ar maniem ģimenes locekļiem? - es brīnījos. - Nē. Ar jūsu radiniekiem tieslietu darbiniekiem. Brīdi domāju. Tēvocis un brālēns stāvēja ārpus šīs spēles, tāpēc no​raidoši pakratīju galvu. - Tad taču jums nav pamata satraukumam, - dvēseļu dziedniece nomierinoši paskaidroja. Nemiers tomēr mani neatstāja. Likās, ka salta aprēķina prasītājs manās domās vairākkārt atkārto: "147 nevainīgie upuri ir laba lieta, tie vairos vajadzīgo noskaņu sabiedrībā, lai pārveidotos cilvēces domāšana." Šāda veida "arguments" tomēr smagi nospieda prātu. Kā 147 nevainīgu cilvēku dzīves varēja uzskatīt par līdzsvarojamām ar kaut kādu gaisos plīvojošu noskaņu, iedomu, būtībā ar tukšu neko? Sabiedrības noskaņa bija mirkļa parādība, nenoturīga, mainīga, kap​rīza. Parasti ceļā uz informācijas klinti es vai nu snauduļoju, vai centos iztēloties gaidāmos jaunumus. Dažkārt klusi atkārtoju jaunapgūtos angļu valodas terminus. Šoreiz nekādi nespēju atbrīvoties no satraukuma. Emocionāli uzskrullēts cilvēks, protams, nav saprātīgs spriedējs, bet viņam ir kāda cita pozitīva vērtība, proti, viņš cenšas atbrīvoties no ierastības, saslienas spītā un ne vella nebaidās. Diemžēl sakāpinātām emocijām ir vēlme izlādēties pēc iespējas ātrāk, tāpēc niknums vēršas ne pret īsto cēloni, sevišķi - ja tas nav zināms vai sasniedzams, bet bieži pret tuvāko partneri vai sarunu biedru. Tādā veidā arī mans sašutums par 147 nevainīgu cilvēku nogalināšanas pie- ļaušanu it kā kaut kādas nākotnes sabiedrības pašaudzināšanas nolūkos meklēja vainīgo starp gudrajiem aizvēstures cilvēkiem, jo viņi bija zinoši un, manuprāt, salti aprēķinātāji, kas atsevišķu cilvēku neuzskatīja par īpašu vērtību. "Velns parāvis!" es nikni prātoju. "Kāpēc viņi tomēr nepalīdz cilvēcei? Kāpēc paši slēpjas? Kāpēc nav kopā ar mums šajā grūtajā laikā? Briesmīgi būtu, ja aiz manas daudzas nedēļas skatītās vīzijas nebūtu nekā īstena. Viss tikai datoru spēle, ievadīta īpašā rezonanses emitentā, tajā iekārtā, kas spēja vīziju pastiprināt. Vai tas nebija pierādījums, ka informācija ir blefs, stulba āzēšanās?" Lidaparāts mani tādā noskaņā pietuvināja klintij. Diskoplāns, kā parasti, taisīja ātru loku virs ielejas, kur varēja atrasties kādi cilvēki, kas mūs novērotu, tad pa līkloču aizu lēni aizslīdēja starp kalniem līdz vajadzīgajai klintij. Saule apmirdzēja pretējo klints sienu, un jau no attāluma mani savā varā pārņēma parastais atmiņu vīzijai līdzi nākošais īpatnējais pacilājošais noskaņojums. Tad pēkšņi kā sveiciens ausīs ieskanējās senebreju valodā teikts solījums: "Patiesi, patiesi es būšu kopā ar jums līdz pat pasaules galam!" Izbīlī nodrebēju. Vai patiešām tā būtu paša Jēzus Kristus balss? Un kā es spēju saprast senebreju valodu? Vārdu sakot, viss sākās no gala, it kā vakar nekas nebūtu noticis. Tas mani sakaitināja vēl vairāk. Šaubas un, neskaidrība, ilgstoši krādamās, bija nomākušas prātu. Sašutums par to lauzās uz āru kā karsta lavas straume. - Jēzus ir ar mums, bet kāpēc jūs paši, gļēvuļi, slēpjaties no cilvēkiem? - es skaļi iekliedzos. To varēju atļauties, jo mikrofoni vēl nebija ieslēgti.


- Mēs nojums baidāmies, - skanēja rāma atbilde. - Jūs? Visvarenie? Baidāties? - es ironizēju. - Mēs neesam visvareni, - sekoja pazemīga atzīšanās. -Jūs esat daudzkārt gudrāki par mūsdienu cilvēkiem. To jūs paši parādāt. Kāpēc nepalīdzat mums? Kāpēc slēpjat savus augstos zinātnes sasniegumus? Jūs, kas spējat vadīt lopu un cilvēku gribu, tomēr vienaldzīgā bezjūtībā vērojat cilvēces mocīšanos gadu tūkstošiem ilgi. Ļaudis dzen verdzībā, spīdzina, nokauj, ļaunums uzvar un līksmo, sērgās un badā mirst miljoni. Ko jums dod tāda vienaldzība? Kāpēc neatgriežaties uz Zemes un neizskaidrojat cilvēcei saprotamās zīmēs un valodās tās maldīšanos, nepalīdzat atrast pareizo dzīves ceļu? Kāpēc? Kāpēc? Pēkšņi manā prātā atausa drūma atziņa: es apzināti vai neapzināti, tāpat kā katrs cilvēks, izjūtu skaudību, uztveru kā pazemojumu cita prāta pārākumu. To atskārzdams, nokaunējos, jo arī teroristi būtībā bija tādas pašas skaudības radītā naidā zaudējuši prātu. Tā bija drausmīga atziņa. Vai tiešām katra cilvēka prāta dzīlēs slēpjas terorists? Cik tomēr nožēlojams kļuvis mūsdienu cilvēks! Vai tāds tas bijis vienmēr? Pats nobijos no sevis, sava pēkšņā niknuma, kas joprojām trīsēja manos nervos un smadzenēs. Es taču atrados Nezināmā "raidītāja" uztveres zonā. Viņi visu to redzēja, dzirdēja, juta un izprata manu prātu. Centos nomierināties un ieklausīties mirāžā. Prātu joprojām spieda neatbildētie jautājumi, bet sirdi pamazām iestājās miers. Biju izdarījis kaut ko smagu, nepatīkamu, tomēr nepieciešamu, lai zustu neskaidrība. Galu galā tas bija mans transferta pienākums - iegūt skaidru informāciju no… viņpasaules. Atlaidu sēdekli guļus pozā, pietuvināju mikrofonu sejai, attiecīgi uzstatīju datora paneli un gaidīju vīzijas parādīšanos. Elektroniskais pulkstenis klusi skaitīja sekundes, gāja miijūtes. Galvā valdīja pilnīgs tukšums. Vīzija bija pazudusi. Grasījos zvanīt Monam, noskaidrot, kas noticis, bet laikā attapos. Mons apklusuma cēloņus zināja vēl mazāk. Uztvert vīziju spēju vienīgi es. "Nekas cits neatliek kā gaidīt," domās centos sevi mierināt. Daudzkārt bija lasīts un dzirdēts, ka cilvēkam pēkšņi zūd brīnumspējas un viņš kļūst par viduvējību, kas laimīgā ikdienībā nodzīvo tālāk atvēlēto mūža dalu. Vai arī es jau būtu pelnījis tādu rāmu atpūtu? Pietiek mocīties šaubās un nemierā! Nemanot biju iesnaudies. Pamodināja dīvains sapnis. Šķita, ka es no tālienes vēroju pats sevi. Izskats nebija dabisks, bet sidrabaini zilgans. Arī vaibstu spēle šķība, svešāda, tomēr attēls neapšaubāmi bija mans. Turklāt dzirdēju sevi pērkonīgā balsī saucam: "Kāpēc jūs, velns parāvis, dodat noslēpumus čandalukiem! Vai tāpēc, lai pēc tam ar zinātnisku interesi vēsā vienaldzībā vērotu mūsu nelaimes, ko sagādā viņu alkatība un varmācība?" Strauji atvēru acis un izbrīnīts raudzījos panelī. Vai tiešām es būtu skaļi aurējis? Pārlūkoju diktofonu. Tur nebija nekāda ieraksta. Aparāta sensoram vajadzēja ieslēgt pierakstu līdz ar pirmo cilvēka balss skaņu. -Jocīgi, - es norūcu. Diktofons to pierakstīja. Galvā joprojām valdīja tukšums, nekādas zīmes no vīzijām, lai gan, spriežot pēc pulksteņa rādījuma, pagājušas bija jau divdesmit minūtes kopš lidaparāta nolaišanās starojuma zonā. Prātā pazibēja jau agrāk pieļautā versija, ka visi līdzšinējie redzējumi bijuši savdabīga informācijas vīrusa radīti murgi, par ko reiz ierunājās brālēns Ivars. Šķita, ka tagad esmu izveseļojies, murgu vairs nebūs, drīz varēšu atgriezties mājās. Ar šādu iznākumu juzdamies apmierināts, atvieglojuma pārņemts, vēlreiz atlaidos guļus slīpajā


sēdeklī un aizvēru acis. Protams, bija mazliet žēl zudušās vīzijas, gluži tāpat kā dažkārt kļūst žēl atmodas pārtraukta smaga, tomēr saistoša sapņa. Klusums šķita patīkams, dziedējošs. Diemžēl tas nevilkās ilgi. Asi iedžinkstējās ausis, pakausim pārskrēja ņirboņa. Mani transferta pienākumi atsākās no jauna. "Atmiņu" tēli izgaismojās vēl skaidrāk nekā citkārt. Debesīs peldēja balti spalvu mākonīši. Rāma balss no tālienes vēstīja: "Zemi daudzkārt apmeklējuši Debesu dēli. Raugiet, kas ar viņiem izdarīts!" "Atmiņā" uzmirdzēja gaiša dienvidzemes ainava ar klintīm un vīģes kokiem. Skats apstājās kalna galā, kur sakaltušā zālē gulēja kails cilvēks, segts ar trūcīgu gurnautu. Trīs vergi vai karakalpi saitēja gulētāju pie liela koka krusta. Kad vīrieša rokas un kājas bija cieši pie- žņaugtas krusta plankām, viens no karakalpiem izņēma no tuvējā ugunskura lielas, četrstūrainas, gunī nokaitētas naglas un, nikni sitot ar āmuru, dzina tās cauri piesietā cilvēka rokām un kājām. No naglu vietām čūkstēdamas pacēlās tievas tvaika strūkliņas, kļuva saožams apdegušas gaļas smārds. Sitēja seju rotāja labsajūtīgs sadista smaids. - O! Jēzus! - es pārsteigumā un bailēs iesaucos. Diktofons sāka strādāt. Es steigšus ietērpu vārdos redzētās ainas un notikumus. Daudzējādā ziņā tās bija citādas, nekā atspoguļotas Svētos Rakstos. Arī Jēzus seja bija ne tik eiropeiska kā gleznās, ne arī tik tumši semī- tiska, kā to zīmēja antropologi. Tā bija dzintaraini zeltaina un apgarota, kā jau augstākās kārtas vīrietim piederējās. Sekoja kristiešu vajāšanas ainas. Tās bija tieši tādas, kādas attēloja vēsturnieki: nodevība, cietsirdība un ticības gaišums. Šis redzējums beidzās ar vajāto un nicināto uzvaru. Pēc tam diemžēl gaisma nodzisa. Sākās ticības strīdu un inkvizīcijas laikmets. Notikumi izplēnēja zil​ganā miglā. Atmiņā vēlreiz izgaismojās krusts ar pienagloto pravieti. Trīs vīri, ģērbti dzeltenos gurnautos, nesa krustu uz vietu, kur tas jāuzstāda. Akmeņainā zemē bija izrakta bedre. Tajā iesprauda krusta garāko galu. Otru kopā ar mokām nolemto dievcilvēku slēja augšup. Lai krusts negāztos, to pie pamatnes noķīlēja ar akmeņiem. "Tā beidzās viņa gaitas uz zemes," teica rāma balss sentautas valodā, ko es labi sapratu. "Tādu mēģinājumu bija daudz gan agrāk, gan pēc tam. Pasauli apmeklēja Dievu dēli un Saules meitas. Cilvēku gars tika mielots un veldzēts ar gudrību, apbalvots ar labām domām un darbiem, sodīts par ļaunumu. Diemžēl pūles nedeva cerēto. Samazinājās to ļaužu skaits, kuru sejas izstaroja patiesību. Ļaudis iemācījās slēpt ļaunumu, kļuva viltīgāki. Arvien grūtāk bija pārskatīt ļaužu dzimuma prātus, dažkārt šī iespēja vispār pazuda, jo daudzu cilvēku sejas vairs neizstaroja dvēseli…" "Vai jums trūka prāta meklēt citus ceļus?" pēkšņi izdzirdu savu nedaudz brēcigo, pārmetumu pilno balsi. Tā šķita tik skaļa un izaicinoša šajā rāmuma valstībā, ka pats nobijos. Tomēr domu turpināju: "Kāpēc jūs joprojām slēpjaties paši un slēpjat savus zinātnes sasniegumus?" "Mēs cenšamies jūs izārstēt no pašām ļaunākajām gara slimībām: augstprātības un varaskāres. Šīs slimības sola cilvēcei nāvi." "Kāpēc pazemojat cilvēkus?" es īgni atkārtoju. "Kāpēc sadalāt kastās? Ar kādām tiesībām ieskaitāt sevi augstākajā sabiedrībā?" "Tās nav tiesības, bet pienākums sargāt no bojāejas," skanēja atbilde. "Kodolieročus nevar dot katram. Līdzīgu ieroču būs arvien vairāk. Candalukiem nedrīkst uzticēt telpas un laika mezglu punktus un cilvēku prāta atslēgas." Man negribējās piekāpties, gribējās dzirdēt pārliecinošākus argu​mentus, tāpēc domās sacīju: "Cilvēce nesen piedzīvoja katastrofu, ko radīja pārcilvēka un kungu tautas ideju sludinātāji. Vai vēlaties, lai tāds murgs par jaunu atkār​tojas?" "Neaizmirstiet, ka vēl smagāku nelaimi atnesa cilvēku vienlīdzības sludinātāji," skanēja atbilde. "Tātad nav izejas?"


"Ir. Tāpēc tu esi šeit, lai palīdzētu, lai sagatavotu nākotnei drošu dzīvības ceļu." "Mums nesaskan uzskati," es atgādināju. "Esmu demokrāts. Jūs demokrātiju saucat par izplūdušo sabiedrību, sludināt paaudžu paaudzēs mantotu aristokrātismu jeb pārcilvēku varu. Mans ideāls ir visas tautas izglītošana. Jūs esat pret to. Jūs savas zināšanas slēpjat pat no mūsu labākajiem pārstāvjiem. Tā vietā liekat mums krist ceļos, pielūgt Hitleru, Staļinu, Allāhu, Kristu, Budu un vēl diezin ko. Jums nav ne Dieva, ne dabisku ideālu. Viss jūsu izdomāts un cilvēkos māk​slīgi iepotēts." To pateicis, es kārtējo reizi nobijos no saviem vārdiem. Tad pēkšņi iedomājos, ka šos vārdus, kas zina, nesaku pēc savas gribas, bet tos man diktē svešs spēks no atmiņā ieplūstošas vīzijas. Tāda doma radīja baiguma izjūtu, kāda rodas cilvēkam, kad viņš iedomājas, ka atrodas pilnīgā spoku varā. Nepazīstamais sarunas partneris klusēja. Šķita, ka viņš apdomā, vai vispār vērts ar mani sazināties. Gaidīju. Nekas nenotika. Tad tikpat pēkšņi atmiņa atdzīvojās. Es atrados milzīgā telpā, caur kuras griestiem mirdzēja spoža zvaigzne pelēki melnās debesīs. Neliela dīķa vai ezera krastā pie zaļgana pjedestāla sapulcējās senatnīgi ģērbti aizvēstures ļaudis, sakrustoja rokas uz krūtīm indiešu sveicienā un no​lieca galvas. Pjedestāls, kas izrādījās zilgans ekrāns, gaiši iekvēlojās. No tā plūda gan aicinājums, gan draudi, gan piedošanas solījums. Beigās izgaismojās sen zināmais teksts: "Debess un Zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs." Kā atbalss skanēja sapulcējušos kopīgais refrēns: "Mēs esam ceļā uz Tevi! Mēs esam ceļā uz Tevi!" "Kas tā par pasauli?" kašķīgi jautāju, jo vīzija izskatījās blāva un svešatnīga. "Tā ir pati attālākā mūsu mītne," skanēja atbilde. "To iekārtojām pēc tam, kad mūsu lielo mītni uz Zemes iznīcināja ar atomieročiem." "Kas iznīcināja?" es skaļi iesaucos. Diktofons ieslēdzās. Attapos, ka redzētais un dzirdētais jāpieraksta. Biju taču tikai transferts, kura galvenais pienākums ir uztvert un fiksēt informāciju, nevis satraukties par vienu vai otru uztverto faktu. Tomēr nespēju noturēties vēsa vēro​tāja lomā. "Visu uzzināto pavēstīšu sabiedrībai," es teicu, "jo esmu demokrāts. Vai drīkstu?" "Tu drīksti visu," skanēja paskaidrojums. "Tikai ņem vērā, ka sabiedrība tev neticēs, uzskatīs par tukšu fantāziju. Tas var tev kaitēt." "Mani tas neuztrauc," atbildēju. "Mēs zinām," Nezināmais rāmi apliecināja un piebilda: "Tāpēc tev vajag sevi saudzēt." "Kāpēc man sevi jāsaudzē, ja esmu pret jums, pret jūsu kastu sistēmu, kurā paredzēts tāds pats dalījums kā totalitāros režīmos: cilvēki un necilvēki, svētie un viņu nāvīgie ienaidnieki. Vēsture liecina, ka tādās iekārtās iznīcināti tiek tieši godīgākie cilvēki, tāpēc piekrītu Anglijas valstsvīram Vinstonam Cērčilam, ka demokrātija ir gaužām draņķīgs pašpārvaldes veids, kurā vislielākie nelieši var bļaut un lauzties pie varas, bet viņu savaldīšanas līdzekļi - gaužām ierobežoti, tomēr labāka pārvaldes forma vēl nav izgudrota, tāpēc pie tās jāturas. Visos totalitāros režīmos uz Zemes gandrīz vienmēr varas grožus saņēmuši, kā jūs sakāt, čandaluki. Vai jūs zināt, ko darīt, lai neatkārtotos šausmas, ko cilvēce piedzīvoja pirms Katastrofas?" Atbildi nesagaidīju. Bet sirdī iestājās miers. Sapratu, ka cilvēkdievi nav mūs pametuši likteņa varā. Atmiņā nāca psihiatres vārdi par manu radinieku saistību ar kaut kādiem ASS aģentiem. Pēkšņi šķita, ka šie aģenti strādā kādu augstāku spēku vadībā. Kas zina, varbūt, izpildot viņu gribu, es griezos pēc palīdzības pie tēvoča. 2. Cilvēkdievu darbi pasaule "Rentgenuzņēmums parādīja, ka lodītes iekšpusē ir īpatnējas formas kodols: turklāt nevis


tukšs, bet piepildīts ar kaut kādu vielu. Lodītes un tās kodola leņķu un lineāro izmēru analīze lika secināt, ka nezināmais šā izstrādājuma "konstruktors" izmantojis nevis decimālo (desmitnieku) skaitīšanas sistēmu kā mēs, bet gan divdesmitčetrinieku skaitīšanas sistēmu, kāda nav izmantota nevienā no mums zināmajām kultūrām. Pilnīgi negaidīti beidzās arī mēģinājumi noteikt kodola blīvumu pēc lodītes smaguma centra. Aprēķini parādīja, ka blīvumu izsaka negatīvs skaitlis. Šo paradoksu var izskaidrot, vienīgi pieņemot, ka lodīte ir antimatēriju saturošas enerģijas glabātava." "NIO - Nezināmie izraktie objekti" "Hermess Trismegistos sarakstījis 20 000-36 000 sējumu par dažādiem zinātnes jautājumiem, galvenokārt par alķīmiju - metālu pārvēršanu un iekšējo krāsošanu. IV gadsimtā par viņu raksta kā par svētās noslēpumainās mācības tēvu… Aleksandrs Lielais Ēģiptē atvēris Hermesa kapu un ievērojis smaragdā iegravētu rakstu." Bruno Jirgensotis "Neviena kustība nevar būt momentāna. Ja tāda tā būtu, pazustu ļoti būtiska ceturtā dimensija - laiks, sabruktu arī telpa, izzustu attālumi, paliktu tikai sastingušas gatavas formas. Rezonanse nav mo​mentāna, bet ļoti ātra - 1212 reižu ātrāka par gaismu." Apmēram tāda traka ideja man uzzibsnīja galvā īsu brīdi pēc atmiņu vīzijas apdzisuma. Šķiet, tā bija Nezināmā taisnošanās par ne​pietiekami ātrām atbildēm uz manām satrauktajām domām. Vēl pēc kāda brīža atmiņā uzzibsnīja jau vairākkārt redzētā rotējošā zemeslode ar krāsainiem kustīgiem aplīšiem un dziestošām saulītēm, tikai klāt vēl nāca zeltaini uzliesmojumi, kas šur un tur pamirdzēja cilšu attīstības ceļā. Pamirdzēja un izplēnēja. "Mēs daudzkārt ieradāmies pie jums modināt garu, atjaunot cerības un ārstēt jūs no ļaunuma," skanēja klusa, skaidra balss manā dzimtajā valodā. "Cilvēki mūs nesaprata, pabrīnījās un aizmirsa. Dažkārt padzina zintniekus kā burvjus, ļaundarus, lai gan tie darīja tikai labu. Citreiz iegūtās zināšanas izmantoja ļauniem darbiem. Taviem senčiem Latas un Indas ciltīs sākotnēji bija sapņaina un maiga dvēsele, ilgas pēc augstuma un taisnīguma, bet, sajaucoties ar citām ciltīm, tie ieguva vairāk ļaunu īpašību nekā labu, kā tas parasti notiek ar sugām." Es klausījos un vēroju zilgani mirdzošo "globusu" ar kuplām ledus cepurēm uz poliem un sarukušiem okeāniem uz ekvatora. Sauszemē šur un tur arvien iemirdzējās zeltainas zvaigznītes un lēnām dzisa. Sapratu, ka tās ir vietas, kur cilvēkdievi sūtījuši savus skolotājus mācīt un vest sev līdzi ļaudis. Citur nozibsnīja balti zibeņi. Tur cilvēkdievi sūtīja īpašu starojumu, lai ietekmētu cilvēku attīstību. Starojuma vietu bija daudz mazāk nekā tādu vietu, kur ieradās zintnieki. Zeltainie punkti mirgoja daudzviet Āfrikā, Indijā un Ķīnā, arī Dienvidamerikā. Ledājiem kūstot, zvaigznīšu parādīšanās virzījās uz ziemeļiem visos kontinentos. Mani visvairāk pārsteidza tālaika ļaužu straujā ceļošana. Tūkstoš gadu laikā daža cilts pārvarēja desmittūkstoš kilometru lielus attālumus. Īstenībā tas nebija daudz klejotājciltīm, kuras neko neaudzēja un dzīvoja slieteņu teltīs jeb jurtās, - vidēji desmit kilometri gadā. Šur tur uz zemeslodes kopā savilkās arī melni aplīši. Tiem blakus drīz uzmirdzēja zeltaina zvaigznīte, un tumšums pazuda. Sapratu, ka melnie ripulīši apzīmē varmāku atdzimšanu, kuru izplatīšanos kāds spēks ātri aptur. Kādā veidā, tas netika paskaidrots. Pēc zemeslodes apskates parādījās atmiņu ainas ar dzīves notikumu attēliem. Brašs gauru, cilvēkdievu un čandaluku pēcnācējs ar varenu bārdu un tumšu ķermeņa


apspalvojumu pārnesa no stepes cilpā nomedītu gazeli, nicīgi palūkodamies uz padevīgā pozā stāvošu bālmiesīgu gauru pēcnācēju, kam galvu sedza gaišu matu kodaļa, bet zodu klāja rūsgana bārda. Sapratu, ka baltās rases pārstāvji šeit tika uzskatīti par zemā​kas šķiras ļaudīm. Pat sievietēm valdošajā ciltī cildinošs skaitījās melns apmatojums ne tikai uz galvas, bet arī uz muguras, kājām un pat uz vaigiem. Bāl- ādainie gauru pēcnācēji tika uzskatīti par gļēviem un padarīti par vergiem, kam katrs drīkst darīt pāri. Tādēļ bālādainie ļaudis sāka bēguļot, pārvietodamies uz ziemeļiem, paceldamies augstāk kalnos, sasniegdami mūžīgā ledus robežu, kur viņu nicinātājiem šķita par aukstu. Starp nicinātajiem nokļuva arī jauna veidola cilvēkdievu pēcnācēji, kuriem ārējais izskats bija citāds - mati blondi, acis zilas vai pelēkas, ādas krāsa gaiši dzeltena. No atzīto cilvēkdievu pilna garīgā ietvara viņiem trūka pietiekami attīstītas gaišredzības un prāta skaidrības, ko jauca pārlieka romantiska sapņainība un uzticība skaļiem vārdiem. Kad redzēju, ka tumši spalvoto klanu ļaudis, kas sevi uzskatīja par augstākstāvošiem un cildeniem indivīdiem, padzen no augļu pilniem mežiem un ezeru krastiem visus, kam trūka augstākās šķiras ļaužu ārējo pazīmju, šķita, ka atkārtosies sensenā aizvēstures traģēdija, tikai šoreiz pašpārliecinātie varmākas gūs pilnīgu uzvaru, jo viņu izturēšanās pauda pārliecību. Turklāt par truliem muļķiem arī viņus nevarēja uzskatīt. Likās, ka nekas šādu iznākumu nevar grozīt, kad pēkšņi kādu dienu no palmu lapotnes nolaidās un starp pašapzinīgo ļaužu mitekļiem sāka klaiņot melns pērtiķēns ar garu asti, droši tuvodamies cilvēkiem, cenzdamies tiem izrādīt savu mīlestību. Ļaudis viņu nogalēja, izcepa un apēda. Pēc dažām dienām noskaidrojās, ka pērtiķis atnesis ļaunu sērgu, kas pļāva visus cilvēkus pēc kārtas, nešķirojot ne jaunus, ne vecus. Pret slimību bija bezspēcīga gan ramzus sakne, gan svētās uguns gais- mojums. Dīvainā kārtā sērga nekaitēja apspiestajiem ļaudīm. Ja kāds no viņiem arī sasirga, tas ātri izveseļojās. Tādā veidā plašais dienvidu apgabals ar augļu pilnajiem mežiem kļuva tukšs no cilvēknīdējiem augst- prāšiem. Bagātīgajās birzēs varēja atgriezties pazemotie vientieši. To visu vērojot, prātu satrauca jautājums: kā tāda pārvērtība varēja notikt bez iejaukšanās no ārienes? Kas vadīja šos notikumus? "Jūs uzlaidāt sērgu?" es domās jautāju Nezināmajam. "Vai tādā veidā zeltainās zvaigznītes nīdēja tumsu?" "Sērgu pārnēsāja pērtiķi," skanēja atbilde. "Jūs sargājāt tuksnesī izdzītos no sērgas?" es neatlaidos. "Nē," skanēja atbilde. "To izdarīja smilšu blusas, kas ar kodieniem "vakcinēja" tuksnesī mītošos. Daudzi insekti vēl tagad imunizē ļaudis pret smagām slimībām, tikai jūs to nesaprotat." "Vai tas bija jūsu pirksts?" es nerimos. "Nekas pasaulē nenotiek nejauši," galvā nodunēja cieta, nedaudz draudīga atbilde, it kā brīdinot, ka es savā ziņkārē eju par tālu. Tomēr gribēju jautāt vēl. Vienīgi prātu piesaistīja notikumi citā Zemes nostūrī. Palmu meža ielokā starp zaru teltīm laužu vidū stāvēja pravietis baltā, garā mantijā un augstā turbānā. Viņš uz jurtas sienai piestiprinātas ādas zīmēja dažādas figūras - mācīja "mežoņus" rakstīt un rēķināt. Nākamajā ainā trūcīgāk ģērbti dzintaraini brūni vīri, kas uzdevās par nācējiem no Saules cilts, stāstīja par seniem laikiem un pagātnes ļaudīm, mācīja par zvaigznēm, Sauli un planētām, rādīja, kā ar Saules stariem kausējams metāls, kā ar vienkāršiem paņēmieniem sacietināms māls un koks, paceļami lieli smagumi, izšķiļams zilgans zibens, savaldāmi dzīvnieki un iespaidojami cilvēki.


Nezinošie ļaudis uz skolotāju rādītiem brīnumiem raudzījās bažīgi. Sevišķi, kad Saules cilts zintnieki ar dažām šķietami vienkāršām darbībām un nelielu aparātu tuvējā ezerā ūdens virsmu padarīja tik noturīgu, ka, uzvelkot īpašas kurpes, katrs, kas vēlējās, varēja pastaigāties pa ezera līmeni, it kā tas būtu pārklāts ar elastīgu caurspīdīgu plastmasas plēvi vai lokanu ledu. Ne mazāk pārsteigti bija klātesošie, kad Saules cilts zintnieki ar citu aparātu visu tuvējo līdzenumu pārveidoja par augstu apaļu pauguru. Tie, kas domāja, ka tas ir acu apmāns, gāja aplūkot kalnu, pat noslidinājās no tā. Tikko aparātu izslēdza, paugurs pazuda, bet slidi- nājumu vietas palika redzamajā līdzenumā. Par brīnumu rādītājiem, neviens vairs sevišķi nebrīnījās, kad svešie zintnieki apsēdās uz pelēcīgi zilgana paklāja, kuram gar malām bija apaļas apmales, bet galos statīvi, un, uzaicinājuši dažus "mežoņu" bērnus sēsties līdzās, pacēlās gaisā augstāk par augstāko koku galotnēm, veica slaidu apli virs līdzenuma, lēni nolaidās tieši tur, no kurienes pacēlušies. Šī vīzija izzuda. Parādījās jauna aina starp tās pašas cilts ļaudīm pēc astoņām paaudzēm, tas ir, pēc apmēram 200 gadiem. Līdzenais lauks bija daļēji aizaudzis ar mežu, tuvējais ozoliņš pārvērties par milzu koku ar kuplu galotni. Zem tā sēdēja tās pašas cilts pēcnācēji, sildījās pie ugunskura un pārrunāja senus notikumus. Stāstīja pats vecākais vīrs ar sirmu, garu bārdu un staltu stāju. "Sensenos laikos šo zemi apmeklēja brīnumdari, kas pārvietoja kalnus, kausēja akmeņus, aizsaldēja ezerus un padarīja kokus cietus kā akmens. Viņi gaisa laivās vizināja arī mūszemes cilvēkus. Tā man stāstīja vectēvs. Nezinu, vai tā ir īstenība vai pasaka, jo nekas no viņu burvju rīkiem nav palicis pie mums. Ar visiem rīkiem viņi sasēduši savās gaisa laivās, sakarsējuši zilus toverus un aizlidojuši." Pēc sešpadsmit paaudzēm jeb četrsimt gadiem šie nostāsti jau bija pārtapuši par pasakām, kuras mātes un vecāsmātes stāstīja bērniem sagrozītā un izpušķotā veidā, gaisa laivu vietā minēja lidojošus paklājus vai lielus putnus, parasti ērgļus. Ūdens sacietēšanu nosauca par ezera izkalšanu, jo ledu neviens te nepazina, klimats bija kļuvis siltāks un sausāks. Gravitācijas anomāliju ar šķietamu kalna rašanos līdzenā vietā stāstītāji vairs nepieminēja, acīmredzot uzskatot par neiespē​jamu un muļķīgu. Pēc tūkstoš gadiem atmiņas par cilvēku piedzīvotiem brīnumiem šajās ciltīs vairs nebija saglabājušās pat pasaku veidā. Kaimiņciltīs tās vēl šur tur klīda kā laika kavēklis sarunām vakaros pie ugunskura, bet maz līdzinājās īstenības notikumiem. "Mēs daudzkārt ieradāmies mācīt cilvēkiem savas gudrības," skanēja rāma balss. "Cilvēki tās nepieņēma, aizmirsa. Citkārt izmantoja ļauniem nolūkiem vai padzina zintniekus kā burvjus un ļaundarus, lai gan neko ļaunu tie nebija darījuši. Raugi, ar kādu prieku ļaudis iznīcina tālaika cilvēku valodā ar aci skatāmās zīmēs pierakstītas gud​rības krātuvi senajā Augšēģiptē." Tūlīt "atmiņas" acu priekšā pavīdēja masīva akmeņu celtne ar spīdīgu skārda jumtu. Tās daudzajās iekštelpās garās rindās stāvēja papirusa ruļļi, uz kuru baltajām sloksnēm ņirbēja ar brūnu tinti zīmēti pieraksti: figūras un tēli, teksti, aprēķini, skaidrojumi. Visiem skrīveriem - zīmju veidotājiem, kuru bija simtiem, aiz ausīm pakauša pusē bija piestiprinātas pelēkas klausules, uz galda blakus tekstiem stāvēja nelieli kupoli, zem kuriem mirdzēja zilganas lodītes, līdzīgas tām, kas bija atrastas Dienvidāfrikā un Ukrainā. Mazākās bija līdzīgas tām, kādas man uzdāvināja Himalajos. īpašas iekārtas, no kurām staroja plazmatiska gaisma, pārvērta lodītēs slēptās zināšanas acīm redzamos pierakstos uz papirusa un uz māla plāksnēm. Kad teksti bija uzrakstīti, papirusa ruļļus izlaida cauri īpašai iekārtai, no kuras cēlās dzelteni tvaiki. Tie padarīja papirusu tik cietu un izturīgu, ka pāri tam varēja iet vēršu bars, nenieka nekaitējot. Kad lielais pārraksta darbs bija veikts, Debesu sūtnis milzīgo gudrības krātuvi nodeva vietējo


priesteru un gudro ziņā, piekodinādams gudrību nedot tiem, kas nav tās cienīgi, sargāties to izmantot jebku​riem ļauniem nolūkiem. Gāja gadu tūkstoši. Izsusēja upes un ezeri, kusa ledus, un pildījās okeāni. Gudrības krātuvē iegriezās arvien mazāk ļaužu. Pa garajām ejām starp plauktiem, kuros glabājās pagātnes gudro pieraksti devītā gadu tūkstoša gudrākās cilts valodā, staigāja vairs tikai žurkas, ložņāja čūskas un ķirzakas, spurdza prusaki un circeņi. Vīstokļiem tie gan nespēja neko kaitēt, jo materiāls bija nocietināts, bet pa ložņu izraktiem caurumiem lielajā bibliotēkā sāka ieplūst āra gaiss un tuvējā tuksneša putekļi, pārklājot gara dārgumus ar pelēku aizmirstības plīvuru. Apkārt grāmatu krātuvei jau gadu simtiem ilgi pletās neauglīgs kalnu tuksnesis. Meži un auglīgās stepes bija atkāpušās tālu uz zie​meļiem. Līdzi tām aizgājuši cilvēki. Tad Debesis deva kādam šīs cilts valdniekam redzīgu prātu un dedzīgu sirdi. Viņš sameklēja seno gara dārgumu krātuvi un lika to pārvest uz valsts centru, kur uzcēla jaunu lielu ēku gudrības tīstokļu glabāšanai. Atkal gāja gadu tūkstoši. Izpildot gudro rakstos izteikto novēlējumu izplatīt zināšanas pa visu pasauli, viedais valdnieks sūtīja skolotājus uz visām debess pusēm. Savā dzīves laikā, kas ilga trīs gadu simtus, viņš pieredzēja, ka liela daļa ļaužu alkst tikai pēc sava labuma un pēc varas, ko spēj dot senajos rakstos rodamās zināšanas. Vieni lēja dārgmetālus, dedzināja dimantus, būvēja sev krāšņus mitekļus, paverdzinādami ciltsbrāļus. Vēl ļaunāki ļaudis no izkaltā spožā metāla taisīja ieročus, kas iznīcināja pretinieku no attāluma, spēja izraisīt pērkonu un iedegt lielu uguns milnu no niecīga vielas daudzuma, viņi pagatavoja arī ratus, kas paši gāja cīņās, apkarodami pretinieku. Tīstokļus pētīdami, ļaudis apguva vēl daudzas citas spējas. Kad karotāji iededza balti karstu uguni, kurā sadega paši un reizē ar viņiem daudzi apkārtējie ciemi, gudrības devēji saprata, ka šai ļaužu sugai nevar dot dziļākas zināšanas par dabas noslēpumiem, gudro sūtņi devās uz rakstu krātuvēm, ar zibeņiem izdzēsa bīstamos tekstus, citus sagrozīja tā, ka ļauni cilvēki tos neprata izlasīt. Tālāko paveica paši zemes ļaudis. Viņi izpostīja gudro rakstu krātuves pie Nīlas, Indijā, Ķīnā, Dienvidamerikā un citur, vajāja un apkāva zintniekus, aizliedza runāt par dabas un Debesu lietām, kā arī par gudro ļaužu rakstiem. Protams, ne visu prāta iedegto uguni postītājiem izdevās nodzēst. Zintnieki noslēpās aiz klusēšanas bruņām. Pēc šī redzējuma es beidzot sapratu agrāk skatītās ainas, kurās bruņās kalti kara kalpi ar zobeniem kapāja papīra ruļļus, tomēr nespēdami tos sacirst. Postītājiem tad piestāja neliela auguma cilvēki ar klausīkļiem aiz ausīm un piedāvāja palīdzību. Karavīri atļāva. Viens zintnieks no talāra izņēma pelēku plāksnīti, pielika pie tīstokļa, un tas tūlīt sāka kvēlot zilganā gaismā. Pēc brīža kvēlošana beidzās un tīs​tokļa vietā palika tikai pelēka pelnu čupiņa. Vīzija nodzisa. Vēstītājs vairs nestāstīja par tuvās pagātnes notikumiem. Man ļoti gribējās uzzināt, vai šie notikumi attiecas uz slaveno Aleksandrijas bibliotēku vai tās priekšteci, tomēr neuzdrošinājos jautāt. Par visu vairāk tomēr interesēja manis paša cilts ceļš līdz mūsdienām un cilvēkdievu pēdējie pētījumi pašreizējā sabiedrībā. Manas domas uzminot, tūlīt atmiņā izgaismojās attiecīgas ainas.


VII PIERAKSTS MŪSU SENČI 1. Šķietami vulgarais sākums "Septiņas nedēļas vecs cilvēka embrijs ir ar 150 reizes minūtē pulsējošu sirdi, acu iedīgļiem un delfīnveida galvu." Žurnāls "Life" Bioloģiskā laboratorija darbojās jūrā. Aiz apaļiem logiem prožektori apgaismoja zaļganīgu dzelmes ūdeni, kurā peldēja cilvēkveidīga būtne ar lielām kāju pēdām jeb pleznām un zvīņaini mirdzošu ādu. Atcerējos, ka pirms Katastrofas zintnieku grupa bija apņēmusies radīt cilvēku abinieku, kas spētu dzīvot gan uz sauszemes, gan zem ūdens. Te nu viņi darbojās. Cilvēks ar zvīņaino ādu un platajām kāju peldpleznām bija viņu radīts. Blakus peldošajam cilvēkam parādījās būtne ar zivs asti un garu degunu, maigi viņam pieglaudās, šķiet, aicināja uz mīlestības rotaļu. Cilvēks atsaucās, tomēr viņu tuvošanās mēģinājumi beidzās neveiksmīgi. Zintnieku sejās atspoguļojās rūpes un nomāktība par neizdevušos mēģinājumu, kas bija daudzkārt plānots, veidots un pārveidots, tomēr izrādījās nepilnīgs. Te bija lietas, kuras mans prāts nespēja pieņemt kā īstenību neatkarīgi no tā, vai tās notikušas mūsdienās vai tālā pagātnē. Viena no tām šķita triviālā fantazēšana par cilvēku - abinieku, kas mīt ūdenī un elpo ar žaunām. Tādi absurdi mani kaitināja. "Vai tas ir mans sencis?" domās īgni jautāju Nezināmajam tēlu raidītājam, jo redzētais šķita galīgi neticams. "Tavs genoms ir saglabājis daudzus šīs būtnes gēnus," skanēja mierīga atbilde. "Taču vairums no tiem ir recesīvi, tas ir, slēgti. Aplūko savas kāju pēdas. Lūk! Un aptausti savu galvu. Paldies! Pārējās pazīmes maz fiziski pamanāmas, tās ir prāta īpašības, kuras cilvēks, neiejuzdamies otra prātā, neuzzinās." Pārsteigumā nodrebēju. Man nekas nebija jāskatās vai jātausta. Zināju, ka man ir lielas kāju pēdas, turklāt vienas kājas otrais un trešais pirksts gandrīz visā garumā saauguši kopā. Vēl vairāk. Es zināju, ka manam tēvam kāju pirkstu saaugums bija daudz izteiktāks, gluži kā ar peldplēvi savienoti vienai kājai divi, otrai - trīs pirksti. Viņš par to kautrējās runāt, jo bērnībā rotaļu biedri viņu tāpēc bija saukuši par zostēviņu. To, ka galvas virsa man bija saplacināta un veidoja tādu kā plūd​līniju, arī labi zināju. Bet vai tas uzskatāms par drošu pierādījumu? Tomēr mana neticība bija iedragāta. Nezināmais sarunu partneris tālākā diskusijā neielaidās, bet pludināja manā atmiņā jaunas notikumu ainas, no kurām dažas atstās​tīšu sīkāk. 2. Zemūdens kuģa ļaudis "Pati vienkāršākā F, coll vienšūnas baktērija satur apmēram I0i: informācijas bitus, tas ir, tādu informācijas daudzumu kā pasaules lielāko bibliotēku grāmatu fonds… Cilvēka genoma datu blīvums vienā kubikcentimetrā savukārt pārsniedz 1020 bitu, tātad ir vēl simtmiljonu reižu lielāks.


Tādu informācijas daudzumu pārskatīt iespējams tikai ar citiem, mums nezināmiem informēšanas paņēmieniem." Jānis Indrāns Zemūdens kuģis, uz kura notika minētais eksperiments, saucās Naru Vata - cilvēku krātuve. Tās zintniekiem sen bija labi saprotamas dinamiskās struktūras, kas nodrošināja varžu kurkuļu pārvēršanos par vardēm, kāpuru pārtapšanu par tauriņiem un citas līdzīgas dabā sastopamas pārvērtības. Problēmu sarežģīja nepieciešamība visās pārvēršanās fāzēs saglabāt atmiņu, noteiktas rakstura īpašības, spēju uztvert un izplatīt tālāk strukturālo informāciju, tas ir, intelekta pa​matus. Vairāki gadu simti pagāja teorētiskai izskaitļošanai. Kad uzbūves veidols šķita pieņemams, vajadzēja aprēķināt tā īstenošanai nepieciešamo vielisko saišu kombinācijas. Kad kombinācijas bija aplēstas, nācās meklēt ceļus un režīmus, kā vajadzīgajām vielām vajadzīgajā laikā nokļūt noteiktos organisma punktos ne par agru, ne par vēlu. Blakus visam tam nācās domāt, kā vajadzīgās svešās molekulas pietiekamā skaitā nonāks kuņģī, no turienes asinīs un limfu ceļos, neko ne- saindējot. Bez šiem lielajiem risinājumiem bija tūkstoši un desmittūk- stoši mazāku dinamisko struktūru aplēšu, par kuru darbību vajadzēja būt pilnīgai skaidrībai. Tas prasīja velnišķīgi pacietīgu un nežēlīgu pētniecības darbu, kas tikai pēc garas eksperimentu virtenes sāka dot vērā ņemamus rezul​tātus. Pirmie jūras cilvēki - vīrietis un sieviete spēja uzturēties gan desmitiem metru dziļā dzelmē, gan uz sauszemes, tas ir, Naru Vatas telpās. Viņi nekad nebija redzējuši īsto sauszemi, brīvu dabu, sauli un vēju. Viņu galvās mita dīvaini priekšstati par dzīvi un cilvēku izcelsmi, būtībā haotisks atziņu mudžeklis. Viņi bija noskaņoti pētniecībai un garīgai attīstībai, lai spētu ienest notrulušajā pēcleduslaikmeta cilvēcē jaunu garīgo rosību, tāpēc viņus mocīja jautājumi par pasaules tapšanu un vielas uzbūvi, par zemūdens mājas pastāvēšanas ilgumu un cilvēku lomu tajā. Zināšanas, kuras ar uztveri apdāvinātie kalvāki ieguva no citu domu starojuma, tas ir, no kopējiem gaismas tīkliem, viņiem atrodoties zem ūdens, tīši bloķēja. Neskaidrās uztveres dēļ zināšanu vietā viņiem gan nomodā, gan miegā rādījās visādi ķēmi, mēs teiktu - murgi. Slēpšana tika rīkota ar nolūku, lai šīs cilvēciskās būtnes nesāktu nīst savus radītājus, jo viņos bija ģenētiski ierakstīta ļoti spēcīga godprāta jūtu pasaule, kas varēja indivīda rīcību, saskaroties ar pārestību, padarīt grūti aprēķināmu, saprātīgu lēmumu pieņemšanai nederīgu. Precīzāk ģenētiski modelēt šo īpatņu gribas vektoru saturu nebija iespējams gan vieliskā pamata kristālpunktu ierobežoto variantu dēļ, gan tāpēc, ka nebija pilnībā paredzami apstākļi, kādos šim klonētajam cilvēkti- pam vēlāk nāksies darboties. Viena prasība bija skaidra: zivcilvēkam jāmīl sauszemes cilvēki un jāvēlas ar tiem sadarboties. Likās, ka viss ir kārtībā un jaunradītos cilvēktipus varēs laist krastā. Diemžēl, iepazinies ar zivcilvēka galīgo modeli, Centrs izteica bažas, ka šī savādā cilvēka pati pirmā iziešana uz sausuma ar karstu mīlestību pret divkājainiem, drēbēs tērptiem izskata līdziniekiem var beigties bēdīgi. Cilvēki no tādiem uzbāzīgiem pleznaiņiem nobīsies. Ja tas tomēr nenotiks un sekos sadraudzēšanās un mīlestība, zivcilvēks vēlēsies ievilināt cilvēkus ūdenī. Analīzes rādīja, ja mīlestība starp pretējiem dzimumiem būtu stiprāka par prāta brīdinājumiem, tā sagādātu pretējā dzimuma mīlulim nāvi. Genoma struktūras aprēķinātāji nebija ņēmuši vērā, ka pirmās pakāpes prāta jeb jūtu izpausmes kontūrs darbojas ne tikai lineāri, tas ir, dziestoši vai kumulatīvi, bet dažos gadījumos ari summēti kumu- latīvi, radot jūtas, kas spēka ziņā vairākkārt pārspēj nāves bailes. Summētu rīcības kumulāciju ilustrēja čandaluki jeb nepieskaramie pagātnē. Viņi mīlestības, mantas un varas kārē bija slepkavojuši cits citu, kā arī paši labprātīgi gājuši nāvē. Jaunveidotā zivcilvēka smadzeņu uzbūve bija hipertrofēta uz ticību lielai balvai (labsajūtai) nākotnē kā algai par uzliktā pienākuma veikšanu.


Gandrīz jebkuros apstākļos šis iedzimtais kontūrs atvērās un tapa pastiprināts ar gauru sentimentu un augstākai kastai piemītošu saldsapni par cilvēces nā​kotnes ceļu uz zvaigznēm. Lieki teikt, ka tāda gara struktūra tika veidota ar mērķi saglabāt paaudžu paaudzēs bijušās civilizācijas garīgās vērtības. Diemžēl konstruktoriem atkal un atkal nācās pārliecināties, ka, dzīves apstākļiem kombinējoties, šāda genoma nesējs nereti noskaņojas uz pašiznīcību. Pētījumi rādīja, ka tāda nosliece kļūtu cilvēcei ļoti bīstama, ja genomā ieplūstu ne tikai gauru sentiments, bet arī čanda- luku alkatību veidojošie summatori. Tāda varbūtība nebija izslēdzama. Centram bija ziņas, ka Indas, Latas un citu Eiropas cilvēku ciltsmāšu pēcnācējos jau iekļuvuši vairāki tādi čandaluku genoma rudimenti. Naru Vatas zinātniekiem vajadzēja tos dabā pārbaudīt, ņemot paraugus no līdzīgu cilšu ļaudīm, reizē noskaidrojot, kā piekrastes iemīt​nieki savā vidū uzņems ūdens cilvēka parādīšanos. 3. Luas ekspedīcija uz sauszemi "1966. gada 12. novembrī pieci vīri ASV Virdžīnijas pavalstī netālu no Klendīnenas raka kapu, kad pēkšņi no koka nolaidās groteska būtne, kas atgādināja brūnu vīrieti ar spārniem. Kādu minūti, apmetis lokus virs kapračiem, neradījums, kam nebija nekādas līdzības ar normālu putnu, atkal pazuda kokos. Šo murgu nākamajās sešās nedēļās bieži novēroja Ohaio upes apkaimē uz robežas ar Ohaio pavalsti." Hartvigs Hausdorfs Bija pagājuši pieci gadu tūkstoši pēc Katastrofas. Ledāji, kas Lielā kontinenta ziemeļu puslodē dažviet sasniedza pusotra kilometra biezumu, strauji kusa. Asteroīda kritiena sašķiebtā Zemes rotācijas ass, aprakstot pret debesu sfēru izstieptu elipsi, uz laiku atgriezās bijušajā slīpumā. Saule vasarās kāpa jo augstu un sildīja karsti. Jūru izsīkuma dēļ izsusējušie sauszemes apgabali dienvidos, saules svelmes kaitēti, izplatīja sausu, karstu gaisu līdz pat ledājam. Tuksnešu vētras daudzu kilometru augstumā pacēla smilšu un putekļu mākoņus, kas, gadu tūkstošiem ejot, noklāja ledāju ar auglīgu augsnes kārtu. Vētras atnesa arī augu sēklas, kas pie pirmās izdevības sadīga, radot virs ledāja zaļokšņu tundras dzīvi ar sīkiem kokiem, krūmiem, sūnām un zāli. Milzīgais ledus klājums kopā ar zaļojošo virsslāni, smagumspēka un Zemes rotācijas virzīts, kā milzīga ledus upe lēnām šļūdēja uz dienvidiem, nesot līdzi no kalniem atlauztus klintsbluķus, akmeņus un smiltis. Ziņkārīgākie klejotājcilšu ļaudis vasarās, kad saule stāvēja tieši virs galvas, nonāca ledāja pakājē, kas stiepās pa tagadējo Vācijas, Polijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Krievijas līdzenumiem. Viņi redzēja, ka no zilgani mirdzošās vairākus desmitus metru augstās ledus nogāzes lejup brāžas tūkstošiem ūdenskritumu, ieplūstot jaunradušos lieleze- ros un plašās upēs. Ledus strautu čalu reizēm pārtrauca atlūstošo un lejup ripojošo ledusgabalu dobjā dunoņa. Augšā uz šļūdoņa simtiem kilometru tālu stiepās tundras augu pasaule - pundurbērziņi, pundureglītes un ziemeļu kārkli. Vēja sanestā augsnē sakņojās sūna, ķērpji un sala izturīga apaļzāle. Šur tur augšup slējās šļūdoņa ledus sienas un pauguri. Citur vīdēja melnas ūdens bedres, kuru dziļumos gulēja ledu izkausējuši, no ziemeļu kalniem šurp atslīdējuši klintsgabali. Rudeņos, kad ūdens no sasilušajiem virsledus ezeriem ieplūda ledus apakšējos slāņos, tūkstoš kilometru garās šļūdošā ledus teces kustējās ātrāk, nesdamas līdzi virsledus augu un dzīvnieku valstību. Pie dienvidu kraujas šļūdošais ledus slānis lūza ar skaļiem brīkšķiem un gāzās lejup


plašajos ūdeņos, kas tolaik sedza daudzus tagadējos līdze​numus. No sapostītām ligzdām cēlās spārnos un brēkāja pārsteigtie putni. No posta bēga daudzi mazi pa zemi staigājoši un rāpojoši radījumi, bēga arī ziemeļbrieži, kas gan parasti nemēdza uzturēties brūkošās šļūdoņa kraujas tuvumā. Šajā lielo līdzenumu šļūdoņu kušanas laikā no Naru Vatas, kas uz- tui'ējās Atlantijas okeāna piekrastes siltajos ūdeņos, zintnieki sūtīja tagadējās Spānijas krastā ilgi un grūti veidoto un audzēto zivcilvēku, lai tā sēkla sajauktos ar Eiropas pirmcilts zara - tahiešu sēklu, jo Centrs ļāva eksperimentēt tikai ar tiem. Pirms dārgā abinieka došanās pie ļaudīm izmēģinājuma izlūkgājienu veica zemūdens kuģī dzimusī zintniece Lua ar uzdevumu savaldzināt kādu no jaunekļiem, savākt ļaužu ģenētiskos paraugus, kā arī plaši iepazīties ar tahiešu dzīvi un paražām. Tikai pēc tāda sagatavojoša pētniecības darba varēja droši ļaut zivcilvēkam spert kāju uz saus​zemes. Lua bija nepilnus tūkstoš gadus veca, uz sauszemes mitusi tikai īsos klejojumos. Ciltsmāšu un gauru pēcnācējus skatījusi vienīgi virtuāli, tas ir, tādā veidā, kā tos šobrīd uztveru es. Viņa bija tipiska kalvāku skaistule, reizē zintniece un ilgdzīvotāja. Pirms izcelšanās krastā viņa tika pārbaudīta gan fiziski, gan garīgi, lai būtu pārliecība, ka pēc uzdevuma veikšanas spēs atgriezties zemūdens mītnē spirgta un vesela. Zinātniekus gan nedaudz satrauca Luas vēlēšanās uz visiem laikiem palikt starp krasta ļaudīm un dzemdēt viņiem bērnus. - Tu zini, ka tavas šūnas ir noslēgtas. Nelūko pati tās atslēgt, - Grāls viņu brīdināja. - Man taču jāpanāk, lai puisis mani iemīl, tas ir, lai vēlas no manis bērnus, - Lua iebilda. - Vai man viņš jāpiekrāpj? - Lua, tā ir zinātne, - Grāls atgādināja. - Mēs tikai pārbaudīsim tahiešu jūtas. Uz kuģa nedrīkst piedzimt jauktenis. - Kāpēc? - Tāpēc, ka tahieši jau ieguvuši čandaluku asinis. Turklāt viņi pa pusei ir gauri. To visu tu labi zini. - Es savu dēlu atstāšu viņiem. - To tu nespēsi. - Spēšu. - Pastāv varbūtība, ka tā mēs čandaluku pēcnācējiem piegādāsim spēcīgas asinis. Vēlāk viņu spēks vērsīsies pret cilvēci. - Pastāv otra varbūtība, - iebilda Lua. - Ģenētiski attālinādamies no atdzimstošās cilvēces, mēs zaudēsim ar to sakarus. Tādēļ varbūt bojā aiziesim gan mēs, gan viņi. Turklāt čandaluku asinis jau sen ieplūdušas mūsu ciltī. - Tu tici izplūdinātas sabiedrības dzīvotspējai? - Tāda viņu sabiedrība taps, vai mēs to vēlamies vai nevēlamies. - Tad tā aprīs visus mūsu sasniegumus un izdzisīs savās pretrunās. - Nē, nē! - Lua satraucās. - Es ticu izplūdinātas sabiedrības dzīvotspējai. Tā būs citāda, sarežģītāka, bet dzīvotspējīga, tā spēs sevi sa​kārtot un spēs atzīt arī mūs. Grāls viszinīgi pavīpsnāja. - Beigās viņi tad nonāks pie tā paša, pie kā esam nonākuši mēs. Rezumējumā Grāls Luai atļāva "rīkoties, kā prāts liek". Varbūt tāpēc, ka pats zivcilvēka veidošanas projekts nebija Centra atbalstīts. Tātad, Grāla formulējumu lietojot, - "izplūdinātas rīcības" auglis.


Gatavodamās misijai, Lua mācījās peldēt zivs tērpā, kurā spuras un asti kustināja īpaši ar gribu iedarbināmi starteri. Mācījās piekrastes cilts valodu, kas ievērojami atšķīrās no pirmo tahiešu, tas ir, Latas, Indas un citu ciltsmāšu valodas, jo pēcnācēji bija sajaukušies ar trešās kastas ļaudīm no Atlandas. Par piekrastes cilti tika rūpīgi savāktas ziņas. Tās iegūt nebija grūti, jo šie ļaudis labi atsaucās rezonansei. Turklāt atsevišķi īpatņi jūtīgi uztvēra citus cilvēkus un dzīvniekus. Tieši šo īpašību dēļ cilts bija noslēpusies kalnu atdalītā pussalā, attālinādamās no citām radniecīgām ciltīm. Citādā ziņā viņi bija parasti tahieši - miermīlīgi un pacietīgi darbarūķi bez lielu mērķu apziņas. Viņi vērpa dziju, ritinot ar rokām nātru šķiedras, auda tīklus, darināja klūgu murdus, ķīlēja un sveķoja laivas. Viņi prata visu savai dzīvei vajadzīgo. Zemūdens zintniekiem nebija padoma, ko varētu viņu darbā vēl pamācīt. Gluži otrādi - Lua pūlējās uztura un siltuma sagādāšanai apgūt tās iemaņas, kuras prata tahieši. Ar īpašām manipulācijām tika gādāts, lai, Luai izpeldot krastmalā, tur zivis zvejotu puisis bez vārda, kuru vecāki un līdz ar to pārējie ļaudis bija iesaukuši vienkārši par dēlu, proti, tahiešu senajā valodā - jan. Neviens Janam todien nelika doties jūrā. Citi kāpa kalnos riekstot, vākt ogas un sēņot, Janu aicināja līdzi, bet puisis atteicās. Nezināms spēks viņu skubināt skubināja doties jūrā, solīdams pašu lielāko lomu mūžā. Jans pierunāja draugu palīgos. Draugs airēja, Jans vēroja dzelmi, reižu reizēm mērkdams ūdenī venteri, kad pamanīja zivju baru. Bija klusa, saulaina diena, zivis uzmanīgas. Jans raudzījās jūrā, aizsapņo- jies par svešādo zemūdens pasauli, kurā mita dzīvība. Domas aizklīda mirdzošos tālumos. Viņš nepamanīja lielu zivju baru, kas strauji slīdēja gar laivas malu tik blīvā pulkā, ka ar vienu mērcienu varētu piesmelt pilnu grozu. Diemžēl zivis nepamanīja arī airētājs, jo viņš satraukti vērās saules staru apzeltītos zilganos lēnviļņos, kur pazibēja kaut kas neparasts. - Milzum liela zivs, - viņš teica, ar airi rādīdams uz klintsraga pusi. Jans sarāvās, kā zibens ķerts, palūkojās turp un pamanīja, ka lielās zivs aste slaidi nolokās jau tepat pie paša laivas pakaļgala. - Griez apkārt! - viņš sauca draugam. Pēkšņi zivs vietā virs ūdens parādījās sievietes galva, pleci un rokas. Garie, brūnie mati daļēji aizsedza seju. Jan, tu esi mans! - sieviete līksmi sacīja, pagriezās un pazuda ūdenī. No spēcīgā astes vēziena pajuka šļakatas un sagriezās ūdens mutulis. Jauneklis paspēja ievērot, ka zivcilvēka gaišpelēkā aste klāta ar īstām zvīņām. Draugs izbijies vēroja Janu. Man bail, - viņš čukstēja. - Zivs runā cilvēku valodā. Tas nav uz labu. Bēgsim! Labi, - Jans piekrita. - Ej mājās un gaidi. Es vēl brīdi pavērošu jūru. Draugs paklausīja, izkāpa krastā. Jans atgriezās laiviņā. Nebija tālu jābrauc, kad atkal iznira sievietes galva un pleci. - Kas tu esi? - Jans jautāja. Naru, - skanēja atbilde. - Tahiski tas nozīmē cilvēku. Nāc pie ma​nis, es tevi mīlu. To teikusi, Naru atkal strauji ienira, lai pēc mirkļa parādītos otrā pusē laivai. Viņa stiepa rokas pēc puiša un atkal aicināja: -Nāc! - Tu esi zivs, - Jans šaubījās. - Es ūdenī nevaru dzīvot. - Noskūpsti mani, tad es kļūšu par cilvēku, - Naru atbildēja. Jans pieliecās un tuvināja savas lūpas sievietes lūpām. Naru apņēma rokām Jana kaklu, pievilka viņu sev klāt. Laiva apgāzās.


Viņu skūpsts turpinājās zem ūdens, līdz jauneklim aiz gaisa trū​kuma sāka džinkstēt ausis. Jans uzpeldēja un ierāpās laivā. Viņa augumu pildīja nekad neizjusta svētlaime. Bija grūti ticēt, ka notikušais ir īstenība. Turklāt - kā skaistai, īstai sievietei varēja būt zivs aste? Viņš izkāpa krastā un gaidīja, uzmanīgi raudzīdamies viļņos. Gaidīja ilgi, kļūdams arvien nomāktāks un bēdīgāks. Sāka šaubīties, vai vispār saskāries ar pievilcīgo jūras meitu. Patiešām neticami, ka jūrā mīt sieviete ar zivs asti, turklāt skaistule, kas viņa dēj gatava pārvērsties par sauszemes cilvēku. Nē, tas nevarēja būt. Tas bija tikai nomoda sapņojums. Jans, vīlies un satriekts, bezcerībā nolieca galvu. Kad pacēla skatienu, ieraudzīja no klintsraga puses nākam to pašu Naru pilnīgi kailu. Tā nevarēja būt no ciema, jo šejienietes nekad kailas nestaigāja. Turklāt arī viņas āda bija tumšāka un saulē dzintaraini vizēja, augums nevainojami vingrs un skaists, pati - augumā mazāka. Jans piecēlās kājās un, elpu aizturējis, vēroja, kā sieviete piesardzīgi laipo starp liedaga akmeņiem, nākdama arvien tuvāk. Viņas mitrie mati, tāpat kā iznirstot, aizsedza pusi pieres un slīdēja pāri pleciem. Vēdera lejas galā bija tikko jaužams mazs spalvu kušķītis. Kad viņa pacēla rokas, acis sargādama no saules, bija redzams, ka padusēs arī viņai spalvojuma nav. Jā, tā bija svešiniece. Sīka kā pusaugu meitene. Jaunekļa sirds savādā aizgrābtībā pukstēja kā negudra. Viņš ne mirkli nenovērsa acis no nācējas, kura lēni spēra soļus, ziņkāri vērdamās gaišajos mākonīšos un zilajās debesīs, aplūkodama zaļokšņo piekrastes mežu. Bija redzams, ka sievietes sirds ir pilna aizgrābtības un sajūsmas par pasaules plašumu un skaistumu. Pienākusi klāt, viņa palūkojās Janam acīs, mīļi pasmaidīja un apsēdās smiltīs viņam blakus. Pēc brīža jautāja, lēni izrunādama vārdus: - Tas laikam nav labi, ka esmu kaila? - Kā tu proti mūsu valodu? - Jans atbildēja ar pretjautājumu. - Vai tu patiešām esi dzīva būtne? - Esmu nogurusi, - Lua atzinās. - Vai nakti drīkstēšu pavadīt pie tevis? - Jā. Esmu tavs, - Jans satraukti murmināja. - Tu esi mans, - Lua atkārtoja. Viņi nolēma tūlīt doties dziļi mežā, celt sev atsevišķu zaru telti, lai tur, neviena netraucēti, veidotu jaunu cilti. Vislabāk būtu, ja piederīgie nodomātu, ka Jans palicis dzelmē, jūras meitas ievilināts, noslīcināts un pazudis. Diemžēl viņu nodoms neizdevās. Krastmalā saskrēja vai puse ciema ļaužu: māte, tēvs, brāļi, māsa ar vīru, bērni. Visi bija satraukti par Jana drauga stāstījumu. Neviens necerēja puisi dzīvu vairs satikt. Nu visi lūkojās no kraujas lejup pārsteigumā pavērtām mutēm. Jans sēdēja dzīvs, tērpies nātru kreklā un ādas gurnautā. Viņam blakus - kaila dzeltenbrūna skaistulīte meitenīte ar pelēkzaļām acīm un slaidiem locekļiem. Bez zivs astes! - pirmais, apjukumu pārvarējis, vilies iesaucās kāds pusaudzis. Ak mīļā debess! - murmināja māte un metās dēlu apmīļot. - Dzīvs, silts. Tavu baltu dieniņ! Tad viņa pievērsās nārai: - Vai tev nav auksti, mīļo meitenīt? Lua klusēja. Saspringti klausījās cilvēku domās. Matos slēptie adapteri tās steigšus pierakstīja. Puik! - Jana māsa uzsauca savam dēlēnam. - Aizskrien pēc rtiana baltā kazādas apmetņa, kas uzklāts guļvietā. Pusaudzis aizjoņoja. Lua vairs nešaubījās, ka tahieši viņu draudzīgi pieņēmuši. Jūru viņi uztvēra kā nebeidzamu noslēpumu, no kuras var sagaidīt visādus brī​numus. - Tu esi jūras meita? - māte vēlreiz vērsās pie Luas. - Viņa ir Naru, - Luas vietā atbildēja Jans.


Lua piegāja pie Jana, apķērās ap vidu, piespieda galvu viņa krūtīm. Es viņai piederu, - Jans paskaidroja. - Manis dēļ viņa pārvērtās par zemes cilvēku. - Laba meita! - māte uzslavēja. Tēvs stāvēja apjucis. Viņam likās, ka te iejaukti kādi augstāki spēki. Viņš tos nojauta, šķiet, pat redzēja, bet skaļi runāt neiedroši​nājās. Pirmo nakti Lua pavadīja kopējā miteklī sieviešu pusē. Svešās apkārtnes satraukta, viņa nespēja aizmigt. Pēc klusuma zemūdens pasaulē te dažādās āra skaņas šķita spalgas un biedīgas. Mežā pīkstēja, vaidēja, ķērca, kunkstēja un čabinājās. Gulētāji smagi elpoja un krāca. Lua piemiga tikai uz rīta pusi. Nākamajā dienā visi talkā uzcēla Janam un Luai atsevišķu skuju telti. Guļvietai nolika zarus un sausu zāli, virsū uzklāja ādas apmetņus. Nu varēja gulēt mierīgāk divvientulībā. Lua tūlīt aizmiga dziļā, veselīgā miegā, pirms aizmigšanas nopriecājusies, ka Jans nebija viņai uzmācies. Puisim bija neveselīgi bālgana āda un sejas apakšējā daļa klāta ar asu, garu spalvu. Patīkami saistīja vienīgi jaunekļa mīļums, kautrība un vēlēšanās rūpēties. Nekad mūžā otrs cilvēks nebija tā par Luu satraucies. Varbūt pašā bērnībā - māte. Bet arī tā bija vairāk prāta diktēta zinātnieces cenšanās. Kad viņi bija kopā pavadījuši vairākas dienas, Lua iepazinusi apkārtni, uguns iegūšanas un medību mākslas, viņi sapratās arī kā vīrie​tis un sieviete. Kad tas bija noticis, Lua uzmanīgi klausījās jaunekļa domās. Vīrietis smagi, dreboši ievilka elpu, noglāstīja sievietes matus un bikli jautāja: - Tev būs bērns? - Nē, - skanēja sausa atbilde. - Kāpēc? - Es nāku no citas pasaules. To es redzu un zinu, - Jans piekrita. - Tātad tava cilts neturpi​nāsies? Nē, - atbildēja Lua un Jana domu ietekmē kļuva skumīga. - Man tas ir liegts. Kāpēc? Tavām skaistajām lūpām, pierei, rokām un gurniem taču jāpaliek paaudžu paaudzēs, - Jans jūsmīgi runāja. - Tu esi brīnums, un brīnumam jāizplatās, jākļūst mūžīgam. - Es pati esmu mūžīga, - Lua skumji atbildēja. Ar to viņu saruna beidzās. Sāka ritēt parastas dienas. Protams, mīlas piepildītas. Iepazinusi Jana ģimeni, Lua tikās arī ar citām tahiešu ģimenēm un ģintīm, pētīja laužu prātu, vēroja viņu ģenētiskās un dinamiskās struktūras, ņēma šūnu paraugus, dažkārt virzīja viņu domas uz darbīgumu un modināja ziņkāri. Reizi mēnesī noteiktās dienās viņa ar savāktajām ziņām devās uz okeāna krastu, kur pie vientuļā klintsraga ienira jūrā. Tur klints izciļņa aizsegā glabājās zivs tērps, kuru viņa veikli uzģērba, pārvērzdamās par zaļganpelēku zivi. īpašas tabletes deva spēju ilgi uzturēties zem ūdens bez elpas un nonirt dzelmes dziļumos, kur atradās zint​nieku mītne Naru Vata. Jans tādās reizēs palika krastā sēdam uz akmens un pacietīgi gaidīja savas skaistās sievas - jūras meitas atgriešanos. Katrreiz pēc zemūdens ceļojuma Lua mīļi pieglaudās vīram un lūdza piedošanu. Kādreiz pēc ilgākas uzturēšanās jūras dzelmē viņa pavēstīja Janam priecīgu ziņu: - Mīļais, es tomēr tev spēšu dāvāt vienu dēlu. Tā tas patiešām notika. Vienīgi zīdīt un kopt dēlu Luai neatlika laika. Tā kā par mazo Luanu visvairāk priecājās Jana māte, Lua viņai iemācīja atmodināt piena dziedzerus, lai viņa kļūtu par mazdēla zīdītāju. Tas nebija sarežģīti. Vajadzēja baudīt mežā augošas violetas puķītes saknes un ieziest krūtis ar īpaši karsētu ciedru mizas


sulu. Pēc tam, kairinot krūšu galus un masējot zināmas ķermeņa vietas, sieviete piedzīvoja īsu jaunības atgriešanos, it kā tikko pati būtu dzemdē​jusi. - Visu paveic pareizā kārtībā ejoši signāli, - Lua paskaidroja. Barodamies ar tēvamātes pienu, Luas un Jana dēls Luans izauga par staltu, skaistu puisi, kuru vēlējās mīlēt daudzas jo daudzas tehiešu meitas. Luans viņām šo prieku arī neatteica un dzemdināja sev dau​dzus pēcniekus. Vienīgi pēdējā sieviete, kuru viņš aplaimoja, paturēja viņu pie sevis. Tā bija no jūras iznirusi cilvēciska būtne platām, lielām kāju pēdām un ar peldplēvē saaugušiem kāju un roku pirkstiem. Šauriem pleciem un saplacinātu galvu. Sievieti, kuru arī sauca par Naru, no jūras krastā izveda Lua un piekodināja Luanam par viņu rūpēties. Ūdenī Naras ādu sedza gļotas, kas uzsūca tajā izšķīdušo gaisu, tāpēc ļāva elpot arī zem ūdens. Viņas seju klāja zvīņas, kas sedza arī acis, uzlabojot redzi ūdenī. Vairākas dienas dzīvojot sausumā, gļotas uz ādas sakalta un sa- birza, zvīņas nokrita no sejas un no acīm, redze uz sauszemes kļuva skaidra. Jūras meita Nara dzemdēja Luanam vairākus dēlus un vienu meitu ar raženām peldpleznām, šauriem pleciem un saplacinātu galvu. Citi bērni piedzima puslīdz parastu cilvēku veidolā. Pleznainie bērni jau no mazotnes lauztin lauzās uz ūdeņiem. Pusaudžu gados viņi nedēļām ilgi mitinājās jūrā, pārtikdami no jēlām zivīm, gliemjiem un citām jūras veltēm. 4. Luas atgriešanās jūrā "Vienšūnas organismi ir šķietami nemirstīgi, jo daloties tie rada sev līdzīgas šūnas. Pēc kāda laika dalīšanās intensitāte tomēr sarūk, jo "kopētās" šūnas piesārņojas, izregulējas. Tad notiek konjugācija starp blakusesošām šūnām, kas atgādina primitīvu dzimumkontaktu, un pēc ģenē​tiskās informācijas apmaiņas šūnas atjaunojas." Jānis Indrāns "Vienādu šūnu piciņā iedarbojas signāls, kas šūnām liek specializēties. Šobrīd šķiet, ka šāda signālu sistēma nav vispār nekas fiziski tverams, taču, ja šo signālu izdotos atšifrēt, šūnām iemācīt ne tikai komandu: "mirsti"… Nav zināms, vai būtu iespējams panākt cilvēku nemirstību." Ivars Kalniņš "Lielu attālumu šķirtu tautu - irokēzu, eskimosu un Jaunzēlandes maoru - šamaņi prot pagatavot dziru, pēc kuras iebaudīšanas vecām sievietēm parādās piens un vecmāmiņa zīda savus mazbērnus." Civilizāciju bojāejas noslēpumi Sagaidījusi paaugamies mazbērnus, kas nesa tālāk Naru Vatas gudro Grālu izveidotā cilvēka abinieka genomu, Lua nolēma atgriezties zemūdens pasaulē. Viņa nebija iemantojusi ne tahiešu mīlestību, ne uzticību. Gan tāpēc, ka bija atteikusies ar krūti barot savu bērnu, gan tāpēc, ka viņas dēls Luans bija gājis ar daudzām sievietēm, gan tāpēc, ka pati bija joprojām tikpat jauna un skaista, kā pirmo reizi satiekoties ar Janu. Toties Jans šajā laikā bija tā nosirmojis un salīcis, ka drīzāk atgādināja Luas vectēvu, nevis vīru. Kopdzīves laikā ar Janu Lua bija vairākas reizes atjaunojusies, tas ir, attīrījusies. Kā visiem mūžīgajiem, viņai īpaši dziedzeri šinī laikā izdalīja fermentus, kas sašķīdināja un iznesa no organisma


visu veco un nederīgo, pakāpeniski atbrīvojot vietu jaunām šūnām, kas veidojās, divām šūnām saplūstot. Process vilkās nepilnu gadu. Šajā laikā Lua manāmi izkāmēja, lai gan ēda vairāk un dzēra nesātīgi. Viņa divreiz dienā jūrā mazgājās, berzdamās ar smiltīm, bet naktīs prasīja no Jana vairāk mīlestības glāstu nekā citlaik. Redzēdams Luu mūžam ziedošu, skaistu un nepiepildāmu, Jans tapa arvien grūtsirdīgāks. Arī Luas sirdi sāka mākt skumjas. Nepiepildītas mīlas ilgas pārvērtās par vēlmi iedziļināties pasaules noslēpumos, bet šeit, starp tahiešiem, zinātne nebija iespējama. Viņa lūkoja ieinteresēt jauniešus, stāstot par pagātnes gudro atklātajiem dabas noslēpumiem. Diemžēl tahiešu jaunatni tādi jautājumi neinteresēja. Jaunekļi lūkojās uz viņu kārām acīm vienīgi kā uz skaistu sievieti, bet jaunavas atklāti žāvājās un vīpsnāja. Kad viņa stāstīja par senatnes gudro pagatavotiem lidaparātiem, kas spēj pacelties augstu gaisā, klausītāji atgādināja, ka muļķa putni un kukaiņi arī lido pa gaisu, ka tas nav nekāds brīnums vai gudrība. Kad viņa stāstīja par kalvāku spēju redzēt neredzamo un dzirdēt nedzirdamo, ielūkoties bezgalīgā mazumā un lielumā, izpētīt miesas un prāta dziļumus, saprast Saules un zvaigžņu dzīvi, klausītāji uz​ņēma to kā nomierinošu pasaku, ar ko iemidzina satrauktus bērnus. Visneticamākais ļaudīm likās Luas stāstījums par zemeslodi, kas griežas un riņķo šķietami tukšā pasaules telpā, kuras tukšumi tomēr ir piepildīts ar parastiem līdzekļiem neievainojamu, bet citādi īpaši jutīgu, savdabīgu struktūru, kurā pierakstās katras būtnes dzīves ceļš. Apgalvojums, ka Zeme ir apaļa kā ola, klausītājiem šķita tik aplams, ka jaunekļi, kuri Luu sirsnīgi mīlēja, aiz kauna par viņas aplamo stās​tījumu sarka un novērsa skatienus. Interese par Luas zināšanām nedaudz pamodās, kad viņa skaidroja, kā vecai sievietei atjaunot piena dziedzeru darbību. Izrādījās, ka šo gudrību dažas jau apguvušas no nesen mirušās Jana mātes. Līdzko pēc šīs īstenās taustāmās gudrības Lua sāka stāstīt par pagātnes civilizācijas grūto ceļu cauri varaskāro ļaundaru laikmetam, klausītāji atkal viņas vārdus uztvēra kā tukšu pasaku. Nesaprasta un apsmaidīta, Lua jutās arvien vientulīgāka. Sevišķi smaga vienatnība kļuva brīžos, kad Jans nevarības dēļ izvairījās no tuvības, bet Naru Vata bija aizbraukusi uz kādu citu pasaules dalu, kālab uz ilgāku laiku zuda iespēja kaut uz dažām stundām viesoties zemūdens mītnē, lai satiktos ar zināšanās līdzīgām, saprotošām būtnēm. Senāk dzīve Naru Vatā viņai bija likusies vienmuļa, kuģa šaurībā iesprostota. Tagad tā rādījās aizgrābjoša, ar prāta plašumu piepildīta, krāsaina un daudzveidīga, gluži nesalīdzināma ar tahiešu ikdienu, kas sastāvēja vienīgi no pārtikas vākšanas, mītņu aprūpēšanas, mazuļu radīšanas un bērnišķīgām rotaļām, iesaistot tajās pieradinātus dzīvnie​kus. Visvairāk Luu nomāca tahiešu pilnīga samierināšanās ar primitīvajiem dzīves apstākļiem, nevēlēšanās kaut ko mainīt. Nevarēja noliegt, ka šo ļaužu tuvība dabai bija mīļa un saistoša. Viņi pazina katru putnu pēc balss un lidojuma, katru zvēru - pēc kustībām un pēdām, prata atrast augļus pēc vēja nestas smaržas, iekūra uguni, beržot akmeni vai laužot saules starus. Viņi bija bezbēdīgi un mīļi dabas bērni. Un tikai. Grūti bija ticēt, ka viņos būtu mantota kaut vai puse no īpaši atlasīto kalvāku augstākās kastas ciltsmāšu dzīvības spēka un gudrības. Vairākas analīzes tomēr rādīja, ka genomā ir gandrīz tāds pats kristālpunktu raksts kā izcilajiem senčiem. Tas vien​kārši netika atvērts. Lai atvieglotu savu vientulību, Lua sāka biežāk uzņemt sakarus ar zemūdens ļaudīm. Sasprindzinot uztveri, tas bija iespējams arī laikā, kad Naru Vata atradās zemeslodes otrā pusē. Atradusi vietu, kur "sanējums" nāca vislabāk, Lua atsēdās vai atgūlās zālē un čukstus vai pusbalsī


murmināja tekstus līdzi sūtāmām domām senču valodā. To redzēdams un dzirdēdams, Jans teica: - Tu buries, ilgojies pēc savas pasaules. Esmu tev par nastu. Jau​nekļi par tevi jūsmo, tevi iekāro. Ej un priecājies ar viņiem. Tavs prieks būs arī mans prieks. To dzirdēdama, Lua uzmirdzēja laimē, kā uzmirdz sieviete, kuru pa īstam mīl. Tomēr viņa atteicās iepriecināt jaunekļus. Atvadījusies no Jana, no Luana un daudzajiem mazbērniem, arī no vedeklas Naras, viņa paaicināja draugu par pavadoni un izbrauca jūrā. Kad laiviņa nokļuva pie vientuļā klintsraga, Lua paziņoja puisim, ka uz visiem laikiem atstāj šo zemi, lai atgrieztos dzimtajās mājās jūras dzelmē. Jauneklis izbrīnījies lūkojās uz viņu. Neticēja, jo zināja, ka cilvēks nevar dzīvot zem ūdens. Pat gļotainie pleznaiņi ilgi to nespēja. Dzīve taču nebija līdzīga brīnumpasakai, kādas Lua bija stāstījusi atpūtas vakaros. Smaidīdama par puiša neticību un izbrīnu, Lua nometa gur- nautu un nostājās viņa priekšā kaila, saules staros zeltaini mirdzoša, reibinoši skaista. Jauneklim aizrāvās elpa. Nu viņš saprata, ka tas nav ne joks, ne pasaka, bet skaudra īstenība. Pastiepa roku, lai viņu atturētu, bet Lua jau metās dzelmē. Pieklupis pie laivas malas, puisis vēroja, kā sievietes augums, veikli kustēdamies, grimst arvien dziļāk dzelmes tumsā un aiz klints pār- kares izgaist skatienam. Apjucis un satraukts, jauneklis ilgi turpināja vērties ūdenī, nepamanīdams, ka aizrit laiks un vējš aizdzen laiviņu no klintsraga. Attapies viņš atairējās atpakaļ, turpināja lūkoties un gaidīt. Pacietīgi gaidīja, raudzīdamies spīguļojošos viļņos, kamēr galvā iesitās sāpe. Vai tiešām Lua noslīkusi? Kā lai atgriežas ciemā viens? Ko lai saka Luanam un Janam? Izmisušais jauneklis, galvu nokāris, klusi sēroja, līdz attapa, ka ilgāk gaidīt veltīgi, un sāka irties uz smilšainā liedaga pusi. Pēkšņi tuvumā noplunkšķēja ūdens. Soļus desmit no laiviņas tas vēlreiz nomutuļoja un no viļņiem izslējās sievietes augums. - Dzīvo laimīgs, mīļais jaunekli! - klusi skanēja Luas balss. To teikusi, pelēkzaļā cilvēkzivs iegrima ūdenī un, ar asti spēcīgi vēzēdama, aizpeldēja jūrā. Jauneklis soļoja uz ciematu, lai ļaudīm izstāstītu patiesību. No tā laika pagājuši daudzi gadu tūkstoši. Paaudzēm mainoties un ļaudīm jaucoties, cilvēkaabinieka gēni pamazām izklīda, "izskalojās" un izslēdzās no aktīvā genofonda. Pēdējais zvīņainais zivcilvēks, kā vēsta pieraksti, piedzima Eiropas vidienē tumšajos viduslaikos. Kad tas bija sasniedzis piecu gadu vecumu, fanātiskie varas kalpi to atņēma vecākiem un nomaitāja. Vai kāds no pleznaiņiem pārcēlies uz dzīvi jūrā, nav zināms. Tas nenozīmē, ka zivcilvēka īpašības no cilvēku genoma pavisam pazudušas. Naru Vatas zinātnieku darinātā cilvēka - abinieka gēnu struktūra ir tikai nosēdusies mūsdienu cilvēka genoma "krēslas daļā", lai parādītos gaismā pēc asām dzīves apstākļu izmaiņām, kuras, cerēsim, tuvākajos gadu tūkstošos nebūs jāpiedzīvo. 5. Krusa senču milzīgais skaits "Bezapziņas dziļumos mīt arī Junga atklātie arhetipi, ideju "fosilijas", kas ģenētiski mantotas no tuviem un tāliem senčiem… Pašlaik sāk dominēt uzskats, ka tieši caur bezapziņas kanāliem iespējams pieslēgties Gara Pasaules informatīvajiem laukiem." Edgars Imants Šiliņš


Kopš Luas un zivcilvēka iznākšanas krastā tahiešu pēcnācēji, kas tālāk nesa zivcilvēka ģenētiskās īpašības, nomainījuši simtiem paaudžu. Luas un pleznaiņu genomi veidojuši daudzus miljardus zarojumu, dubultojumu, daudzkārtēju atkārtojumu un citādu kombināciju, izplatīdamies tālu visā pasaulē. Vairāk vai mazāk slēptā formā šie gēni atrodami ne tikai visā Eiropā, bet ari Āfrikas ciltīs, Indijā, Ķīnā, Tālajos Austrumos un pat pie Amerikas pirmiedzīvotājiem. To pēdas dīvainā kārtā pamirdz ari Austrālijas iedzimto vidū, lai gan šīs ciltis uzskatāmas par vissenāk nošķirtām no pārējās cilvēces. Lūk, Nezināmā ziņotāja tiešais teksts: "Gēnu spēles nav haotiskas, bet īpašu struktūrkristalizācijas ceļu nospraustas un vadītas, smalki virzīta dzīvības matemātika. Uģa Mika Krusa darbīgā genoma daļa, protams, satur pirmmātes Latas un tēva Aina pamatiezīmes. No Latas un citām ciltsmātēm, kā arī no kalvāku ciltstēviem mantota savaldība un analītiskais prāts, ko labi rosina no gauriem gūtā emocionalitāte. Šīm īpašībām blakus stāv tahiešiem raksturīgā vienaldzība, vienpatība un neticība brīnumiem. Spēja uztvert un pārraidīt kristālrezonanses informāciju vienlīdz nākusi no Latas, Aina, Luas un mākslīgi konstruētā abinieka genoma, par kura vērtīgāko īpašību tomēr izrādījusies spēja paaudžu gaitā sa​glabāt reiz iegūtas smadzeņu struktūras, nevis peldētprasme. Šos īpašos fermentus Naru Vatas zintnieki vēlāk nostabilizēja un uzlaboja. Tavs sencis, Krus, pirms 152 paaudzēm tika, viņam nemanot, iemidzināts un atvests uz laboratoriju, lai iepildītu vēlamo ģenētisko satvaru un veiktu citus pētījumus. Brašais jauneklis sapņa stāvoklī laboratorijā atradās septiņdesmit gadus. Pie viņa izmēģināja jaunu struktūru, kas uztur un kārto ge- nomā ietvertās pozitīvās prāta īpašības. Šajā pētījumā pilnīgi noskaidrojās Katastrofas indīgā starojuma nodarītais posts cilvēces geno- fondam. Tas liecināja, ka cilvēcei vēl vairāk nekā sendienās draudēja varaskāres un cita ļaunuma emocionāla kumulācija, tās izraisīta iekšēja pašiznīcinoša eksplozija. To apstiprināja notikumi vairākos dienvidu apgabalos, arī Ziemeļāfrikā, kur cietinātā papirusā un stindzinātā mālā bija ierakstīti daudzi dabas noslēpumu atrisinājumi. Pēc 70 gadiem jaunekli atskurbināja un atveda tajā pašā ielejā, no kuras tas bija aizvests." Tad arī es atcerējos teiksmu par "mūžības mirkļa" skarto jaunekli, ko bija stāstījusi mana vecmāmiņa, saklausītu no mana vectēva sen- vecākiem. Tā vēstīja, ka pagātnē kāds jauneklis reiz iemaldījies mūžības ielejā, uzturējies tur mazu mirkli, bet pa to laiku pasaulē pagājuši 70 gadi. Uzzinot patiesību, biju pārsteigts par paša līdzšinējo nevērību pret sava genoma ciltsrakstiem un iespējamiem vēstures līkločiem, vienaldzību pret iespējamo senvecāku milzīgo skaitu. Nepiedodama paviršība matemātiķim, kas zināja, ka divi, kāpināts 24. pakāpē, dod gandrīz septiņpadsmit miljonus. Kāds tad ir skaitlis divu kāpinājumam 500. pakāpē? Šo milzīgo senču paaudžu ceļu labirintu brīnumaini izgājis kāds īpašs iedzimtības komplekts, kas spēja radīt pagātni uztverošu genotipu, tas ir, man līdzīgus gaišredzīgus cilvēkus, kuri būtībā nebija brīnumbērni, bet tālās aizvēstures viedo laužu vāji līdzinieki. Mūsu milzīgais senču skaits, kas daudzmiljonkārtīgi pārsniedz jebkad uz Zemes dzīvojušo ļaužu skaitu, lieku reizi liek domāt par daudzkārt lielāku cilvēces ģenētisko vienotību, nekā tā līdz šim priekš- statīta. • Tāpēc jebkurš vulgārais rasisms, kas cilvēkus dala pēc ārējām pazīmēm, atgādina murgu. Jutos satriekts un niecīgs, lai gan pats nekad neesmu domājis rasistiski.


VIII PIKRAKSTS SKAIDRĪBU MEKLĒJOT 1. Otra saruna ar psihiatri Betiju "Modernajā zinātnē faktiski piepildījies alķīmiķu sapnis par psihiskās un fizikālās pasaules vienību un komplementaritāti." Volfgangs Pauli "Skatoties pēc varas un bagātības lieluma, vienkāršā tauta savā apziņā civilizāciju traģiskā sabrukuma periodus uztver kā pārsteidzoša uzplau​kuma un ziedu laikus." A. Toinbijs Pēc tam kad biju uzzinājis manu tālo senču genoma varen sazaroto ceļojumu līdz Latvijai, apmēram nedēļu netirdīju Nezināmo. Vienkārši neatlika laika. Pusdienas pārtraukumos pēc atmiņas pierakstīju vai no Laboratorijas izsniegtām izdrukām kopēju šīm piezīmēm nepieciešamos tekstus. Centos izsvītrot atkārtojumus, labot valodu un zinātniskos formulējumus, kas nebūt nenācās viegli, jo daļa no vīzijās redzētā, dzirdētā un izjustā nebija īsti saprotama. Kā tekstā redzams, esmu lietojis mums zināmos zinātniskos terminus, tomēr stipri šaubīdamies, vai lasītājam tie radīs patieso priekšstatu par norisēm, varbūt tikai mulsinās speciālistus ar nekorektumu. Tā tas bijis vienmēr, kad nezinātājam jāskaidro nezināmais citiem nezinīšiem. Līdzīgs stāvoklis būtu, teiksim, septiņpadsmitā gadsimta cilvēkam, kurš mēģinātu saviem laikabiedriem izskaidrot mūsdienās redzēto elektromotoru vai pat tikai iekšdedzes motoru darbības noslēpumus. Vēl grūtāk būtu izskaidrot radio un televīzijas darbību, ja skaidrotājam pašam nebūtu nekādas nojēgas par elektromagnētisko viļņu dabu un eksistenci. Ja viņš vēl sadomātu stāstīt par telepār- raidēm no tālām planētām, tālaika zinātnieki viņu uzskatītu par dieva dotu jampampiņu. Vīzijās ietverto zināšanu uztveršanā bija vēl kāds šķērslis, proti, pagātnes gudrie ne visai vēlējās mūs izglītot, sevišķi tehnoloģiskajos jautājumos, par kuriem mums bija vislielākā interese. Reti parādījās tehnisko procesu detalizēts apraksts vai attēlojums, lai gan Laboratorijas uzdevumā par to tiku vairākkārt jautājis. Reiz atpūtas dienā pie vakariņu galda Mons man atklāja Institūta vadītāju bažas par izziņas ieilgšanas bīstamajām sekām. Viņi sprieduši, ka man līdzīgs ekstrasenss (viņš lietoja tieši šo vārdu) varbūt citā pasaules malā sniedz vēl svarīgāku informāciju kādai citai valstiskai vai slepenai organizācijai, kurai ir sakari ar bīstamiem ekstrēmistiem, piemēram, kundzības kāriem teroristiem. Mons uzskatīja, ka stāvoklis ir līdzīgs kā Otrā pasaules kara laikā, kad Amerikas Savienotās Valstis ļoti baidījās, lai hitleriskā Vācija tās neapsteigtu atombumbas izveidošanā. Es viņu mierināju, atgādinādams, ka, pēc visa spriežot, cilvēkdievi par savu augstāko pienākumu uzskata bīstamās zināšanas nenodot ļaunu vai nenosvērtu indivīdu varā, tāpēc viņi darīs visu, lai tādas briesmas cilvēcei nedraudētu. Diemžēl Monu šis arguments nepārliecināja. Viņš teica: - Pirmajās mūsu sarunās jūs atzināties, ka līdzīgas senatnes vīzijas esat redzējis un dzirdējis arī Latvijā. Tātad raidījumu izstaro ne tikai klintis. Turklāt jūsu transfertpierakstos minēts, ka informācija tiek "iegravēta" arī smiltīs un ūdenī. Tātad katrs, kas prot pieslēgties, var uzņemt sakarus un izvilināt vajadzīgās ziņas, praktiski atrodoties jeb​kurā pasaules vietā. - Ceru, ka tieši tāpēc viņi pret ļaunumu pamatīgi nodrošinājušies, - es atbildēju, lai gan pilnu drošību neizjutu.


- Kādā veidā? - Mons neatlaidās. Es, protams, nezināju, kādi varētu būt nodrošinājuma paņēmieni. Biju viens no tiem, kam dota spēja redzēt, dzirdēt un pat sarunāties, bet tas arī bija viss. Apjēgsmes par viņu iespējām nosargāt bīstamās zināšanas no ļaundariem man trūka. Līdz šim pat vispārējos vilcienos nezinu, kā tehnoloģiski notiek šīs informācijas uztveršana un pārstrāde manās smadzenēs. Redzēdams manu nespēju tūlīt atbildēt, Mons turpināja: - Pēc transferta tekstiem spriežot, viņiem ir ļoti plašas zināšanas par tevi un taviem senčiem līdz pat mūsdienām, tik plašas, ka, domājams, tu pats jūties pārsteigts un izbrīnīts. Vai tu pieļauj iespēju, ka esi pasaulē vienīgais tādā veidā izredzētais? -Visas iespējas jāpieļauj, - es īgni atbildēju. Un tūlīt piebildu: - Tāds variants gan izskatās krietni absurds. - Kāpēc absurds? - Mons tincināja. Vai par šiem jautājumiem mani iztaujāt ieteica misters Saraiks? - es atbildēju ar pretjautājumu. - Ne tikai Saraiks, - Mons atzinās. - Arī psihoterapeite Betija. - Ko viņa teica? Viņai ir aizdomas, ka ne viss redzētais un nojaustais tiek ierunāts diktofonā. Protams, dažus svarīgus datus reizēm ierakstu datorā, - es at​traucu. Nē. Tekstos neesot neviena vārda par notikumiem mūsdienās, lai gan esot pietiekami daudz ziņu par neidentificētu būtņu iejaukšanos mūsdienu sabiedrības norisēs, pat par cilvēku nodomu vadīšanu. - Vai viņa domā NLO? - es pavīpsnāju. - Nē. Kaut ko piezemētāku, ko pētot tavi radi Latvijā. - Pēta? - es brīnījos. - Kādā jomā? Nezinu. Parunā ar Betiju. Starp citu, kāpēc tu lieto tik daudz svešu vārdu, kuru nav Tildes vārdnīcā? - Pie velna! Tur vainīga Tilde, nevis es, - nikni atcirtu. Psihoterapeites vīrs joprojām atradās izbraukumā, tāpēc pirmā doma bija, ka Betija sailgojusies pēc vīrieša. Izvēle kritusi uz mani. Varbūt tāpēc, ka sievietes mīl eksotiku. Es viņas acīs acīmredzot biju mistisks eksemplārs no mazas, kašķīgas tautiņas, kas citu neko neprot, kā taisīt revolūcijas un graut impērijas. Ielīst tāda dvēselē caur sievietisku vilinājumu interesanti. Tomēr šī nerātnā doma bija jāatmet, jo Mons, redzēdams manu šau​bīšanos, piemetināja: - Cik saprotu, viņai ir sakari ar tavu radinieku prokuroru. Tā nu šķita interesanta ziņa. Turklāt ticama, jo jau iepriekšējā sarunā viņa bija par kaut ko tādu ieminējusies. Betija bija aizņemta, bet uz manu aicinājumu tūlīt atsaucās. Satikāmies viņas darba kabinetā. Vai atkal draud kāds teroristu uzbrukums? - viņa viegli zobgalīgā tonī jautāja. - Nē, - es tikpat nenopietni attraucu. - Nāku pēc Mona ieteikuma. Jūs man aiz muguras vērpjot kādas tur intrigas ar maniem radinie​kiem Rīgā. - O, jā! - viņa smiedamās piekrita. - Viņi sākuši pārāk nopietni dzīt pēdas dažiem jocīgiem ekstrasensiem Latvijā. - Vai tas ir liels grēks? Viņi cenšas nomākt manus konkurentus, - es turpināju jokot. - Radam


rads jāatbalsta. Jūs to labāk saprastu, ja jūsu senči būtu nākuši, teiksim, no Vidusāzijas. Slēpdams apjukumu ar muldēšanu, es viņai pastāstīju patiesu anekdoti par Latvijas ārlietu ministra Bērziņa piedzīvoto Turkmēnijā. Viņam jautājuši: "Vai jūsu premjers arī ir Bērziņš?" - "Jā," atbildējis ārlietu ministrs. "Un finanšu ministrs arī Bērziņš?" turpinājis jautātājs. "Jā," atbildējis ārlietu ministrs Bērziņš. "0, jā, to mēs saprotam!" uzslavējis jautātājs, būdams pārliecināts, ka Latvijā valda Bērziņu klans. Veltīgas bijušas pūles iestāstīt, ka tā nav radniecība, bet populāru uzvārdu sakritība. Betija kļuva nopietna. - Man nav ziņu, ka uzvārds Kruss būtu Latvijā sevišķi izplatīts, - viņa sacīja. - Nav izplatīts, - es piekritu. Un arī kļuvu nopietns. - Mums ir ziņas, ka jūsu radinieks un uzvārda brālis prokurors Ivars Kruss gatavojas nodot tiesai cilvēku, kas atbalsta sabiedrības attīrīšanu no ļaunuma. - Kas jums to teica? - es satraucos. - Saraiks. Viņam pakļauta arī īpašu uzdevumu laboratorijas nodaļa Latvijā. - Skaidrs. Tagad saprotu, - es sacīju. - Man gan nav skaidrs. Un es neko nesaprotu, - attrauca Betija. - Kāpēc jūs slēpjat, ka jūsu radiniekam un arī citiem cilvēkiem tur Latvijā ir līdzīgas spējas kā jums? - Ivaram Krusam? Spējas? - es asi jautāju. - Kam vēl? Tās ir pil​nīgas muļķības! Pats nesaprotu, kas man lika tik asi noliegt radinieku noslieksmi uz domu lasīšanu, cilvēku pazīšanu un ietekmēšanu, lai gan pats biju brīnījies par Rozes gaišredzību un spēju iedvest mieru manā dvē​selē. Psihoterapeite no mana eksplozīvā iebilduma bažīgi sarāvās. Šķiet, apsvēra, kādus psihiskus ekscesus no manis vēl var sagaidīt. Jūsu transfertpierakstos, ja vien es tos pareizi izprotu, - viņa piesardzīgi iesāka, - diezgan nozīmīgu vietu ieņem stāstījums par daudzus gadu tūkstošus ilgušo sabiedrības attīrīšanos no varaskāres un alkatības ļaunuma. Vai jums būtu nepieņemama līdzīga attīrīšanās mūsu sabiedrībā? - To es neesmu teicis. - Arī domājis neesat? - Jūs mani pratināt? -Jā. Diemžēl. Citādā veidā noskaidrot jūsu viedokli šobrīd nav iespējams. Ko jums dotu mans viedoklis? - es sapīku. - Notikumi tik un tā man nepakļausies, lai ko es domātu. Neesiet tik pārliecināts, - Betija aizrādīja. - Jūsu paša pierakstos ir vietas, kas liek domāt, ka cilvēka prāts var iznīcināt, tas ir, "pārslēgt" citā līdzsvara stāvoklī vismaz visu tuvo Kosmosu. Zvaigžņu un planētu vietā tad paliktu tikai sīksīki putekļi, sīkāki par pašām mazākajām elementārdaļiņām. To taču jūs uzzinājāt? Jūs man uzkraujat pārāk daudz! - es aizstāvējos. - Esmu vienkāršs transferts. Citiem vārdiem: bioloģisks "radioaparāts", kas spēj uztvert nezināmā veidā pārraidītu informāciju un to reproducēt. Saprotiet? Re-pro-duktors! Ne politiķis vai morālists. Betija pētoši uz mani nolūkojās. Šķita, ka viņa lūko lasīt manas domas. Tad zobgalīgi pavīpsnāja un teica: - Jūsu senčos ir bijis kāds ģeniāls sapņainais punduris. - Jums tāpat, - es pikti atcirtu. Viņa mīļi pasmaidīja. Klusēja. Jutos vainīgs. - Piedodiet! - sacīju un sadrūmu.


- Ar jums ir grūti sarunāties, - viņa atzinās. Ar jums tāpat, - es atbildēju. - Turklāt zinu, kāpēc tas tā. Skaistums jūs ir izlutinājis. Jūs gaidāt, lai katrs jūsu priekšā padodas. Bet zinātnē… Kādas muļķības! - viņa mani pārtrauca. - Nekad neesmu uzskatījusi sevi par skaistu. Mīļais cilvēk, vai jums nav acu? Jūs melojat? Rupji, neglīti, amorāli. Lai izvairītos no atbildes… - Es nemeloju! - samulsis taisnojos. - Tad pierādiet! - viņa sacīja. - Pierādiet, ka nemelojat! - Kādā veidā? - man paspruka muļķīgs jautājums. - Nāciet, noskūpstiet mani, - viņa sacīja un mīļi pasmaidīja. Biju iekritis slazdā. Redzēdama manu nespēju izšķirties, viņa kļuva žēlīga. - Labi. Nostājieties šeit! Aizveriet acis! Es paklausīju. Dzirdēju, kā viņa pieceļas no krēsla un sper dažus soļus, nostādamās man pretī. - Tagad iedomājieties mani, atcerieties manu izskatu, iedomājieties, ka skūpstāt! - viņa laipni runāja. - Jūs domāsiet to pašu? - es jautāju. - Jā, - viņa atbildēja un ieslēdza aparātu, kas stāvēja blakus galdam. Neņemšos sīkāk aprakstīt izjūtas, jo tās izteikt vārdos ļoti grūti. Tie bija garīgie glāsti. It kā gaistoši, netverami, tomēr piesātināti un reibinoši. Šajā brīdī fiziskā saskare būtu traucējoša, kaitinoša, liktos trula. Pēc dažām minūtēm viņa izslēdza aparātu. Es atvēru acis. Mēs stāvējām apmēram divu metru attālumā viens no otra. Joprojām bija jūtami viļņi, kas plūda no viņas. Ievēroju, ka viņas acis klāj aizmir​stības migliņa, kas palēnām zuda. - Lūk, tāds ir garīgais starojums, kas tuvina pretējos dzimumus, - viņā rāmā zinātnieces mierā paskaidroja. - Jūs savā vīziju pierakstā nosaucāt kaut kādus ģeometriskus fermentus, pareizāk, ģeometriskas figūras, kas izplatās gaisā un ietekmē otru cilvēku līdz desmit metru attālumam. Vai šāda veida starojums būtu kas līdzīgs? Nē! - es purināju galvu. - Elektronu plūsma nav elektromagnētiskie viļņi. Protams, tas tā salīdzinājumam. Tā ir cita substance. Vismaz es tā domāju. - Domājat, ka jūsu uztvertajām vīzijām ir cits informācijas ne​sējs? - Betija jautāja. - Nezinu. Ticamāk, ka cits. - Simpātiju un antipātiju starojumu jūt lielākā daļa cilvēku, arī dzīvnieki, - Betija turpināja. Būtu svarīgi zināt, vai vīzijas rada līdzīgs starojums. Jums taču ir aktivizators. Arī lidaparātā ir starojuma pastiprinātājs. Ja tie vienādi, tad informācijas pārnesējs ir tas pats, - es pamācīju. Nē, - Betija purināja galvu. - Iedegt sveci vēl nenozīmē zināt, kas ir liesma un ko tā vēstī. Šis ir tikai tā saucamais Einšteina dīvainību pastiprinātājs. Negribējās ar viņu strīdēties par fizikas neskaidrībām. Mīlestības starojuma plūsma bija mani nomierinājusi, atslēgusi no transferta procesa nervozās gaisotnes, ko radīja nepieciešamība visu redzēto un dzirdēto steidzīgi pierakstīt vai nodiktēt. - Vai mans radinieks Rīgā gatavojas saukt pie atbildības kādu apgarotu mīlētāju? - es atgriezos pie sākotnējā jautājuma. - Nē, - Betija nopietni atbildēja. - Jautājums ir daudz sarežģītāks. - Tik sarežģīts, ka es nesapratīšu? - turpināju viegli ironizēt. Man nekad nav patikuši cilvēki, kas izturas tā, it kā zinātu pēdējo un galveno patiesību.


Piedodiet! Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu: vai jūs piekrītat, ka mūsu sabiedrībā nepieciešama fiziska attīrīšanās no varmācības un ļaunuma, kā tas notika senajā aizvēsturē? - Fiziska attīrīšanās? - es pārjautāju. Jāatzīstas, ka, daudzas stundas atrazdamies transferta stāvoklī, biju zināmā mērā atrāvies no mūsdienu sabiedrības problēmu izpratnes. Un vispār - vai man, fizi​ķim, par tām jādomā? - Diemžēl garīgās attīrīšanas paņēmienus mēs nepārzinām, - Betija aizrādīja. - Arī ļaunās gēnu kombinācijas neprotam izslēgt. Ko iesākt? - Tātad fiziska iznīcināšana? - es precizēju. - Tieši tā, - Betija apliecināja. - Hmm, - es norūcu. - Cik man zināms, Latvijā un visā Eiropā nā​vessods ir atcelts. -Jā, - Betija piekrita. - Bet slepkavību skaits tāpēc nesama​zinās? - Jūs atkal ironizējat, - es aizrādīju. - Nē, domāju gluži nopietni. Katra slepkavība taču arī ir nāvessoda izpilde. Jautājums tikai: kas izpilda un ar kādu mērķi? Atminējos kādu senāku sarunu ar maniem radiem juristiem. Viņi minēja diezgan pārliecinošus faktus, kas liecināja, ka organizēto noziedznieku savstarpējās attiecībās valda lielāks godīgums un uzticēšanās nekā starp politiķiem. Iemesls tam gluži vienkāršs: par katru mazāko krāpšanu tur draudēja nāve. Iznāca tā, ka blēžu pasaule efektīvi attīrījās no ļaunuma gēniem, turpretī pilsoniskā sabiedrība tos žēloja, varbūt pat apbalvoja. Ko lai te izspriež? "Laikam taisnība brālēnam Ivaram, kas pirms dažiem gadiem izmeta lielīgu frāzi," es nodomāju. Viņš teica: "Jurisprudence nav tik vienkārša kā fizika, kas ļaunumu nepazīst." - Jautājums jums šķiet ļoti sarežģīts? - Betija jautāja, nevarēdama sagaidīt atbildi. - Sarežģīts, - es piekritu. - Jūs iesakāt atjaunot bargus sodus, kādi bija kādreiz Staļina impērijā un pastāv vēl tagad vienā otrā valstī? - Nē, - Betija ātri atbildēja. Šķiet, viņai šie jautājumi bija labi pazīstami. - Kāpēc lai godīgie neuzsāktu ļaundaru slepenu "neitralizēšanu"? Pagātnes rūgtā pieredze, ko atklāj jūsu transfertpieraksti, liecina, ka tas ir vienīgais cerīgais ceļš arī mūsdienu cilvēcei. Alkatīgu varmāku pirksti jau pārāk tuvu pie pasaules iznīcināšanas starta pogām. Varaskāre savā alkatībā nespēj apstāties. Tā ir kā plēsīgs zvērs, kurš jau izvēlējies upuri. Vilks ir ļoti piesardzīgs plēsoņa, bet uzbrukuma brīdī viņu spēj apturēt vienīgi nāve. Es bažīgi palūkojos acīs psihoterapeitei. Tajās tomēr nebija naida, tikai rūpes, varbūt pat mīlestība. Jā, mīlestība pret cilvēci. No vīrieša lūpām viņas teiktie vārdi būtu skanējuši briesmīgi. Sieviete tos teica, domājot par savu bērnu pasargāšanu no nāves briesmām. "Jā, viņa tiešām ir lieliska psiholoģe," es nodomāju. - Vai jūs man piekrītat? - viņa jautāja. Man bija bail teikt, ka piekrītu tādā ceļā veidot jaunu, labāku cilvēku cilti. Pārāk daudz bijis pretendentu uz īsto, pareizo godīguma un ļaunuma izpratni, uz savu pārcilvēka ideālu. Visas pasaules tero​risti to vien apgalvojuši, ka cīnās par taisnības un godīguma valstību, pret pārestībām. - Nav drošu kritēriju, - es izvairīgi atbildēju. - Kā lai atšķir ļauno no labā? Esmu fiziķis. Morāle nav mana specialitāte. - Toties senās pagātnes rūgto pieredzi šobrīd jūs zināt labāk nekā jebkurš cits, - Betija atgādināja. - Jā. Diemžēl tomēr to nesaprotu tik droši kā jūs, - es iebildu. - Mēs joprojām dalām cilvēci rasēs un ticībās, pēc valodām, ieražām, ādas krāsas un deguniem, nevis pēc garīgiem rādītājiem, jo nezinām, kā noteikt godīguma, labsirdības un cēlmērķu apziņas nesējus. Pēdējos sešos septiņos gadu


tūkstošos nepārtraukti notikusi negatīvā atlase: priekšroku guvuši un līdz ar to veiksmīgāk vairojušies varmākas, iekarotāji, citu tautu pakļāvēji, slepkavas un laupītāji, arī meļi, lišķi un mānītāji. Es redzēju šo vēstures gājumu senatnē, redzēju, kā labie genomi pamazām izšķīst plašumā ejošās netīrās iedzimtības ūdeņos. Betija pavīpsnāja un sacīja: - Piedodiet, bet man jāatkārto jau reiz teiktais, ka jūsu senčos bijis ģeniāls sapņainais punduris, kas visu redzējis, sapratis un novērtējis pareizi, vienīgi aizmirsis, ka cilvēka prāts un griba arī ir objektīvo procesu sastāvdaļa, turklāt pati galvenā. Vai tiešām pagātnes gudrajiem nav ziņu par šo problēmu mūsdienās? - Nav, - es apliecināju. - Kāpēc? - Nezinu. -Jūsjautājāt "viņiem"? -Nē. - Kāpēc? -Viņi ir tālas senatnes gudrie, kas… - Kāpēc apklusāt? - Man neienāca prātā, ka tas būtu jājautā. Ienāca prātā, mīļais cilvēk! Turklāt vairākas reizes. Jūs kaut ko svarīgu slēpjat. Kāpēc? - Baidos. - No kā? - Par viņu drošību. Arī par savējo. - Vai bažas pamatotas? Kas to pierāda? - Uz viņiem ir šauts. Vienreiz pat ar atomieročiem. Betija vērtējoši palūkojās man sejā. Šķiet, lai pārliecinātos, vai es to saku nopietni. - Vai tas būtu gadījums, par ko ziņoja vācu žurnāls? - Nezinu. Žurnālu neesmu lasījis. Skaidrs, - psihoterapeite secināja. - Jūs tolaik bijāt ļoti jauns. Turklāt padomju presē šī ziņa varbūt neparādījās. Šķiet, tā bijusi kļū​dīšanās. - Kāda kļūdīšanās? Kas kļūdījās? Kādā veidā? Komunisti iedomājušies, ka amerikāņi veido karabāzi Mongolijas kalnu tuksnesī, tāpēc šāvuši ar atomlādiņiem un bombardējuši. Pēc tam šinī apvidū NLO vairs nav redzēti. - Tātad šāva tikai tāpēc, ka sastapās ar kaut ko nezināmu? -Jā. Nu, lūk, tāpēc es baidos… Arī amerikāņu fantastiskās filmas, cik vien spēj, izplata pārliecību, ka citplanētieši alkst pēc zemiešu paver​dzināšanas, ir ļauni. - Jā, - Betija vēlreiz apliecināja. - Nu, lūk, tāpēc jābaidās, - es atkārtoju. Man savukārt bail par jums, - Betija sacīja un novērsa ska​tienu. Iestājās klusums. Centos uztvert, ko viņa domā. Galvā šaudījās dīvainas atmiņas. Te par Staļina vergu nometnēm, kurās nobendēja mūsu radiniekus, te brālēna Ivara seja ar spītā sakniebtām lūpām, te induss, kas sniedza man trīs "ziloņkaula" lodītes. Un beidzot skaistās sievietes no senvēstures. - Pajautājiet, ko pagātnes gudrie šobrīd dara, lai mazinātu pasaules ļaunumu, lai savaldītu fanātiskos varmākas, - Betija teica klusā, lūdzošā balsī. - Neticu, ka viņi nobijušies tāpat kā jūs un gļēvi padodas varmāku tīkojumiem.


- Nezinu. Nezinu, - es ķēros pie glābjošā vārdiņa. Sapratu, ka Betija gaida atbalstu domai par ļauno cilvēku slepenu iznīcināšanu, bet man tā šķita tik briesmīga un neskaidra, ka nespēju pieņemt. - Lūdzu, pajautājiet viņiem! - Betija uzstāja. - Viņi labāk zinās, ku​rus vajag "neitralizēt". - Vai prasīt no viņiem novācamo indivīdu sarakstu? - es ironizēju. - Tādus sarakstus savā laikā sastādīja fanātiski taisnības cīnītāji. Psihoterapeite pētoši uz mani paraudzījās. - Jūs runājat blēņas, - viņa sacīja. - Jūsu atstāstītā senvēstures pieredze apliecina, ka esam izvēlējušies pareizo ceļu: bezzobaina demokrātija novestu cilvēci līdz baismīgām nelaimēm. Tās jau piedzīvoja mūsu tālie senči. Varmākas to vien vēlas kā iebaidīt, lai pakļautu. Dīvaini, ka jūs, kas nebaidījāties no riskantiem augstumiem kalnos, tur spēlējāties ar dzīvību, pēkšņi nostājaties bailuļa pozīcijā. -Jūs teicāt, ka jūsējie izvēlējušies pareizo ceļu. Vai tas nozīmē, ka attīrīšana jau sākusies? - Par to nav pieņemts atklāti runāt, - Betija sacīja. - No jums tas, mūsuprāt, tomēr nav jāslēpj. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tikai caur jums varam uzzināt dažus svarīgus faktus. Pirmkārt: vai viņi ir gatavi mums palīdzēt? Ja ir, tad kādā veidā? Otrkārt: vai šajā virzienā viņi kaut ko dara arī mūsdienās? Treškārt: kādā veidā īstenojama sadarbība, rīcī​bas saskaņošana? Es jutos pārsteigts. Tik praktisku attieksmi pret manu vīziju nebiju gaidījis. - Vai jau iepriekš jums bijušas ziņas vai nojausmas par kādu nezināmu spēku, kas vēlas ar jums sadarboties? - es jautāju. -Jā. Tikai skaidrojumi bija dažādi. Hipotētiski. Uzkrītoši artefakti novēroti arī Baltijā. Pajautājiet saviem radiniekiem, viņi zina. - Juristiem? - īpaši prokuroram Ivaram Krusam. No pārsteiguma man mute palika vaļā. Brālēns Ivars vārdos un domās bija pārākais skeptiķis, materiālo faktu pielūdzējs. Kā tāds varēja kontaktēties ar garīguma pasauli? Redzēdama manu izbrīnu, Betija piebilda: - Nebrīnieties! Jūs taču esat no viena celma. - Grūti noticēt, - es sacīju. - Šaubāties, ka esat no vienas cilts? - Betija pasmaidīja. Nē, nē, - es apjucis murmināju, - Ivars visvairāk apšaubīja manu vīziju nopietnību. Stāstiet, lūdzu, kas zināms par viņa atklājumiem? Viņš izmeklē gadījumu, kas varētu liecināt par sadarbību ar Nezi​nāmo. - Tas izklausās ticamāk, - es attraucu. Vai jūs vēlaties apmeklēt savu ģimeni Rīgā? - psihoterapeite pēkšņi jautāja. - Protams, - es steigšus atbildēju. - Tas būtu īpašs komandējums uz Latviju. Kāpēc? Es nespēšu ietekmēt prokurora Krusa lēmumus. Viņš ir principu cilvēks. Tas jums nebūs jādara. Vajadzēs pārbaudīt ziņas par tā saucamām āderēm, kā arī par senču svētkalniem Latvijā. Ļoti jauki! - es priecīgi atsaucos. - Cik labi būs vienatnē paklaiņot pa dzimtās zemes mežiem un pakalniem. - Diemžēl vientulību nevaru apsolīt. - Kāpēc? - Jūs apsargās. -Kāpēc? Es taču nekur nebēgšu. Atnācu pie jums labprātīgi. Atbalstu jūsu principiālo vēršanos


pret ļaunumu. Vai jūs man ne​ticat? Betija pasmaidīja. - Ticam, mīļais cilvēk. Taisni tāpēc jūs apsargās. - No kā? No tiem pašiem slepkavām, kam pēdas dzina jūsu brālēns Ivars Kruss. Vai par Loras Gruntēs lietu viņš jums nepastāstīja? Loras… - es rakņājos atmiņā. - Tādu vārdu pieminēja viņa tēvs advokāts Kruss. Runāja par mistiskas personas Loras mistisku slep​kavību. Citu neatceros. Kas viņa bija? - Ļoti iespējams, ka viņa bija rezidente, - Betija domīgi sacīja. - Pastāv iespēja, ka viņa piedalījusies Latvijas neatkarības atjaunošanā, bijusi, tā teikt, viena no šo procesu operatorēm. - Kāpēc tad "viņi" ļāva Loru nogalināt? Kas to izdarīja? Psihoterapeite atzinīgi pasmaidīja. -Jūsu dedzība man patīk. Ceru, ka šo jautājumu jūs uzdosiet viņiem kārtējā seansa laikā, - Betija sacīja. Un piebilda: - Pie reizes pavaicājiet, kas palīdzēja novākt slepkavības pasūtītāju. - Pasūtītāju? - es brīnījos. - Vai tas bija krievu šovinists? - Nē, - šķiet, attāls jūsu radinieks. Beztautības varmāka. - Radinieks? - es iesaucos. - Piedodiet! Tie tikai minējumi, - Betija atvainojās. - Pajautājiet pagātnes gudrajiem, viņu superdatoram! Es visu laiku jūs skubinu: jau​tājiet viņiem! Kāpēc jūs nesolāt to darīt? - Rīt pajautāšu, - es apsolīju. - Priecājos par atsaucību, - viņa uzslavēja. - Tikai pasteidzieties! Drīz brauksiet uz Baltiju pētīt tās vietas, kur īpašs rezonanses staro​jums izdzen no cilvēkiem ļaunumu. - Starojums izdzen ļaunumu? - es brīnījos. - Jā. Agrāk tādās vietās latvieši cēluši tā saucamos soda kambarus, kuros ieslodzīti noziedznieki. Ļaundari tur ātri izārstējušies no ļaunuma un alkatības. Jūsu pierakstos minēti ģeometriskie veidoli, kas izplatās bezsaskares ceļā, it kā peld gaisā. Speciālisti domā, ka tie varētu būt rezonanses kvantu informatīvi veidojumi, ko izmet īpaši aktivētas struktūras. Līdzīgas parādības novērotas arī ASV un Dienvidamerikā. Sākotnēji šie fenomeni uzskatīti par parastu akustikas brīnumu. Čukstus izrunāti vārdi bijuši skaidri sadzirdami pat tūkstoš pēdu attālumā. Tikai pēdējā laikā izvirzīta doma, ka informācijas pārnesējs te ir kaut kas cits, nevis parasta gaisa vibrācija. Tādas domas radās pēc tam, kad noskaidrojās, ka ne visi cilvēki spēj šos čukstus noraidīt un sadzirdēt. Tie, kam pašiem tas neizdevās, apstrīdēja novērotā akustikas brīnuma eksistenci, nosauca pētījumus par kārtējo zinātnieku izdomājumu. Falsifikācijā apvainotie izsauca komisiju, kas, piedaloties aerodinamikas un radiotehnikas speciālistiem un pat kādam valsts tieslietu pārstāvim, eksperimentu atkārtoja un pārliecinājās, ka čuksti tiešām ir skaidri sadzirdami trīs simti divdesmit metru attālumā. Par to personīgi pārliecinājās visi klātesošie, apstiprinot novēroto ar parakstiem eksperimenta protokolā. Falsifikācijā apvainotie vērsās tiesā, pieprasot kompensāciju par goda aizskaršanu. Vinnēja procesu, un lieta ar to izbeidzās. Neviens aerodinamikas speciālists tomēr nemācēja izskaidrot, kā pa gaisu iespējama tik tāla niecīgu skaņu izplatīšanās. Par šo gadījumu es biju lasījis. Nezināju vienīgi to, ka lieta nonākusi līdz tiesai. - Zinātnē īsteni kļūdainu eksperimentu, kuru rezultātus tāpēc vēlāk vairs nevar atkārtot, ir čupu čupām. Diemžēl šajā neveiksmju kaudzē aprakti arī negaidīti mums svešu procesu klātbūtnes fakti. - Jūs runājat kā mācīta fiziķe, - es aizrādīju. Man ir arī fiziķes diploms, - Betija atbildēja. - Fizika un psihiatrija ir tuvas zinātnes. Jūs


taču zināt, ka labākie prāvesti Latvijā nā​kuši no mācītu fiziķu un matemātiķu vidus? -Jūs apbrīnojami labi pārzināt Latvijas jautājumus, - es konsta​tēju. - Tas mūsu pienākums, ja jau strādājam kopā ar jums. - Diemžēl… - es iesāku. Runājiet droši, - Betija paskubināja, - šeit nav detektoru. Es protu glabāt noslēpumus. Tas mans profesionālais pienākums. Kā jums žēl? Diemžēl pasaule neuzzinās, cik svarīgu lomu un godu Latvijai iedalījis liktenis. Viss taču paliks slēpts, vai ne? - Jā, diemžēl, - Betija piekrita. Ja nu pārkāpjam slēptības noteikumus? - es vaicāju. - Galu galā es esmu šīs informācijas uzzinātājs, tātad - autors. - Tam nav nozīmes. Šo noslēpumu atklāt nav iespējams. - Kā to saprast? - es izbrīnā paraustīju plecus. -Vienkārši nav iespējams to darīt zināmu sabiedrībai. Proti, varat paziņot televīzijā, nodrukāt grāmatā, bet sabiedrības vairums tam tik un tā neticēs, zinātniskās aprindas nepieņems. Cienījami zinātnieki tā arī novērtēs, ka dzirdētā triviālā informācija nav ne vien diskusijas, bet pat pieminēšanas vērta. Jūs kā šīs muļķīgās, ar veselu prātu nepieņemamās informācijas izplatītājs tā varat savai zemei nodarīt tikai ļaunu. Nostāties pret sabiedrībā nostiprinātiem uzskatiem nozīmē nostāties uz ešafota, izdarīt garīgu pašnāvību. - Tas taču boļševisms, - es sapīku. - Mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā. Jaunais cilvēk, cik jūs esat labticīgs! - Betija sacīja dīvainā balsī, it kā patiešām runātu ar gados daudz jaunāku. - Ko? - man paspruka nepieklājīgi ass jautājums. Viņa taču bija manā vecumā. Kāpēc tāda pašpārliecināta uzruna: "jaunais cilvēk"? Atmiņā uzpeldēja pagātnes sievietes: skaistās tūkstošgadīgās Lata, Inda un Lua - manas tālvecmāmiņas. Betijai patiešām bija ar viņām zināma līdzība. - Kas jūs uztrauc? - Betija jautāja. - Nekas, - es attraucu. - Līdz šim domāju, ka jūs esat jaunāka par mani. Betija nosarka. Arī es nejutos labi. Kauna lieta pieļaut domu kā triviālā filmā, ka svešinieki mūsdienās dzīvo starp mums, ka mēs viņus nespējam atšķirt no mūsu cilvēkiem. 2. Nevienlīdzīga diskusija ar Nezināmo 1935. gadā Sandlers jautāja ģeniālajam fiziķim Albertam Einšteinam: -Vai tuvākajos gadsimtos cilvēki apgūs atoma kodola enerģiju? Einšteins: - Nē! Pilnīgi izslēgts! Pēc desmit gadiem sprāga pirmā atombumba. Katrs zinātnisko problēmu izklāsts, kas ieplūda manā atmiņā seansa laikā, saturēja daudz svešu formulējumu un pieņēmumu. Pieminēšu tikai tos, kuru jēga vairāk vai mazāk atbilst mūsu realitātes izpratnei. Ko gan mums varētu dot, piemēram, atziņa, ka mūsu gravitācijas konstante nav nemainīga, bet pulsējoša, tātad mainīga, bet mēs to nespējam konstatēt tikai tāpēc, ka esošā atskaites sistēmā nav tai nepakļautas mērvienības. Kad pirmajā seansā pēc sarunas ar psihoterapeiti uzstājīgi jautāju, kāpēc aizvēstures


gudrie, kas acīmredzot mitinās Zemes tuvumā, nepalīdz mūsu sabiedrībai atbrīvoties no plašumā ejoša ļaunuma, tas ir, neapvaldītas varaskāres un citu egois​tisku alku izplatības, atbilde bija strupa: - Mēs darām visu iespējamo. Lai cik īsa un negribēta, tāda atbilde tomēr liecināja par viņu klātbūtni mūsdienās. Pēc tās tūlīt manā atmiņā uzzibsnīja jau kādreiz redzētas ainas ar lielām telpām zem augsta klinšu kupola, caur kuru ieplūda debesu gaisma. Dažkārt tāda telpa šķita atrodamies uz Zemes vai Mēness, jo saules spozme dāsni glāstīja laukus un birzes. Citreiz debesis mirdzēja tumšas kā naktī, saules stari plūda trūcīgāk, šad tad sadalīdamies visās varavīksnes krāsās, it kā tiktu lauzti caur lielu stikla prizmu. Koki bija ziemeļnieciskāki, cilvēki siltāk apģērbti. - Kur šīs bāzes atrodas? - es domās jautāju. Tas nav svarīgi, - nāca atbilde. - Mēs pie jums varam nokļūt ļoti ātri. Vai patiešām taisnība, ka uz jūsu sūtņiem un bāzēm mūsdienu cilvēki šāvuši ar raķetēm, lietojuši atomieročus? - es jautāju. - To jūs jautājiet savējiem, - skanēja atbilde. Atbilde netieši liecināja, ka šaušanas fakts netiek noliegts, pareizāk sakot, tiek apstiprināts. Kā jūs vērtējat tādu mūsdienu militāristu rīcību? - es turpināju izjautāt. - Mēs esam līdzatbildīgi, - atbildēja vīzija. - Kāpēc? Mēs pārāk attālinājāmies no atjaunotās cilvēku cilts. Tādu kļūmi pirmā pareģoja tava senmāte Lua uz dreifējošās Naru Vatas pirms piecpadsmittūkstoš gadiem. Atplaukstošā cilvēce tolaik strauji grima mežonībā, jo pārplēstā debesu šķidrauta dēļ cilvēku prāti bija vienkāršojušies, sarukusi ilgmūžība un līdz ar to spēja ilgstoši saglabāt atmiņu. Mēs maz palīdzējām šīs nelaimes novērst, gaidījām, ka ieslēgtais strukturālais starojums automātiski veidos vēlamās pārmaiņas asiņu saturā bez nopietnas iejaukšanās no ārienes. Tagad kopā ar jums labojam kļūdu sekas, likvidējam kļūmes operatīvā ceļā. - Vai jūs atbalstāt demokrātiskos principus pārvaldē? - es jautāju. - Tas ir mūsu lolojums, - skanēja atbilde. Jūsu? Jums taču pastāvēja kastu sistēma, pārmantojams aristo- krātisms, barga subordinācija. Kāpēc jūs tomēr vēršaties pret mūsu monarhijām, aristokrātiem? Monarhijās reti uzvar gara aristokrāti. Pārmantotības uzlabojumi nedarbojās. Vai taisnība Naru Vatas gudrajam, kas teica, ka beigās arī "izplūdusī sabiedrība", kā viņš nosauca tautas varu, atgriezīsies pie kastu sistēmas? Jā. Tas ir neizbēgami. Kad jūsu sabiedrība sasniegs to dabas izziņas līmeni, ko sasniedzām mēs, tad būs jāizšķiras starp risku iet bojā vai veidot elitāru zinātnieku kastu cilvēkdievus. - Vai demokrātijas apstākļos tas būs iespējams? - Aprēķini rāda, ka ceļš nebūs īpaši grūts. Tikai, ejot uz to, pakāpe​niski jāapklusina rasu, tautību un reliģiskie aizspriedumi. Pirmska- tastrofas cilvēcē garīgie vadītāji bija atli. Šī tauta sastāvēja no melniem līdz gaiši dzelteniem ļaudīm, bet kastās dalījās pēc garīgā satvara un dotumiem, kurus pēcnācēji pārmantoja. Atlu senčus uz lielajām salām bija aizdzinuši čandaluku priekšteči. Ļaudis allaž vislabāk vienojis kopējs ienaidnieks. No briesmām un necilvēcības bēgošie visu cilšu un rasu labie ļaudis tur apvienojās svētā aizūdens brālībā "Atla", no kā arī cēlās šīs tautas nosaukums. Viņi izveidoja varenu, gudrū valsti. Tur piedzima un ilgmūžību ieguva arī Lielais Mags, kuru tu, Uģi Mik Krus, zini no iepriekš uztvertā izklāsta. Tur, kā redzēji, ne reizi nav izcelti atli, nav pat pieminēta


viedo ļaužu tautība. Visus spējīgos dēvē vienā vienojošā vārdā: runājošās būtnes - kalvāki. Pēdējos simttūkstoš gados pirms Katastrofas atli izplatījās pa visu pasauli, sajaucās ar citām ciltīm. Veidojās zeltaini brūnais cilvēks ar vāju apmatojumu un lielām ilgām aizsniegt zvaigznes. Diemžēl tikpat ārēji skaisti bija arī čandaluki, tomēr Lielais Mags viņiem bez šaubīšanās ierādīja atbilstošu vietu. Dalījumu kastās ieveda pēc ļaužu vairākuma vēlēšanās. Protestētāji bija vienīgi čandaluki - netīrības sargi. - Tagad protestētāju būs vairāk, - es aizrādīju. Par atbildi manā apziņā gaiši izgaismojās skaistās kalvāku sievietes veidols. Sapratu, ka palīgā tiks aicināts sievietes skaistums. Kas zina, varbūt sabiedrība jau īpaši tiek tam gatavota, tāpēc cildina dzimum- pievilcību, kailumu un seksu. Laboratorijas vietējā televīzijā kāds politiķis nesen teica: "Nerunājiet par skaitļu patiesību! Augstākā pa​tiesība ir sievietes skaistums." Tiekoties ar psihoterapeiti Betiju, man bija radusies doma pusdienlaika pierakstus publicēt. Viņas brīdinājums nekļūt ar to smieklīgam, nesagraut savu zinātnieka prestižu, protams, uz mani iedarbojās, bet, tā kā pēc rakstura esmu stūrgalvīgs un man ir nepieņemama patiesības nomākšana, sirds dziļumos tomēr lēmumu nemainīju. Tādēļ vērsos pie senatnes gudrajiem pēc palīdzības. Lūdzu, dodiet neapšaubāmus argumentus par savu eksistenci, par jūsu eksistences un informācijas patiesumu, - es domās lūdzos. - Dodiet drošu ticību, ka mūsdienu cilvēce nav vientuļa savā gājumā uz zvaigznēm, ka to vada un tai palīdz gudri senatnes ļaudis. Uz brīdi vīzija izslēdzās. Aizvēru acis un atpūtos. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka uztvert vīzijas tēlus ir nogurdinoši. Domas atgriezās pie redzētā. Es taču biju saticis senatnes cilvēkus indusu izskatā, ievests viņu pazemes mītnēs divās dažādās vietās, saņēmis akmentiņu un "ziloņkaula" lodītes ar neparastām īpašībām. Kādus pierādījumus vēl prasīt? Vai ar tiem nepietika, lai no sevis izdzītu neticības murga izjūtu? Jā, citādi kā par murga izjūtu to nevarēja nodēvēt. Droši vien līdzīgi justos, teiksim, divpadsmitā gadsimta cilvēks, ja to iesēdinātu modernā virsskaņas lidmašīnā, piemēram, Concordia, un trijās stundās aizvestu pa gaisu uz svešu, iepriekš nezināmu kontinentu Ameriku. Ko gan stāstījums par lidojumu dotu citiem tālaika cilvēkiem, kam trūktu jebkādu ziņu par lidmašīnām un par tālo zemi? Grūti pār​liecināt normālu cilvēku par lietām, kas tam pilnīgi svešas. Kā manu domu atbalss noskanēja senatnes gudrā atzinums: - Lūgumu izpildīt praktiski nav iespējams. Cilvēki, kam par mums ir materiāli pierādījumi, tos glabā slepenībā. Arī Manta dotās trīs lodītes noglabātas dzelzs skapī. Lai mainītu sabiedrībā valdošo pārliecību, nepietiek ar lieciniekiem un notikuma atstāstiem par mūsu klātbūtni. Tādu ir simtiem. Notikuši arī oficiāli tikšanās mēģinājumi. Mūsu pusē valda piesardzība, lai saglabātu slepenību, ko mēs nevēlamies sagraut, jo glabājam zināšanas, kas jāsargā. Mūsu eksistences atklāšana nozīmētu arī šo slepeno zināšanu daļēju izpaušanu. Mums būtu grūtāk strādāt, arī grūtāk jums palīdzēt. Mēs pietiekami labi pazīstam mūsdienu cilvēku sabiedrību, tās prāta un dziņu īpašības, tāpēc varam teikt, ka lūgums atklāt mūsu klātbūtni praktiski nav izpildāms. Varam tikai dot padomu apkopot loti daudzos un dažādos vēstures faktus, kas noder īsteno pagātnes notikumu un sakarību apstiprināšanai. Uz konvencionālo zinātnisko uzskatu tādi pierādījumi iedarbosies daudz iespaidīgāk par daudzām aculiecinieku liecībām, kurās pausta mūsu lidaparātu vai arteanomā- liju novērošana, atstāstīta tikšanās ar mūsu cilvēkiem vai pat viesošanās mūsu mājokļos. Tādas liecības var uzskatīt par brīvas fantāzijas augļiem, par tīšu vai negribētu viltojumu, bet vispārīgi atzītus artefaktus apšaubīs daudzkārt mazāk. Sakārtoti sistēmā, tie var mainīt sabiedrības priekšstatus un konformisma emociju sašķiebtos uzskatus. - Lūdzu, atgādiniet faktus, kas noder par šādiem argumentiem patiesības pierādīšanai! - es steidzos izmantot Nezināmā atsaucību. - Daudzi materiālie fakti ir pazaudēti, citi tiek uzskatīti par


kurio​ziem, kuru izcelsmei trūkst piezemēta skaidrojuma. Vai tos lietot par domas atbalstu? Kādu bridi pazuda sakari. Kā parasti tādās reizēs, izjutu gan atvieglojumu, gan bažas. Atmiņā pārlūkoju zināmos faktus, kurus biju savācis vairākus gadus ilgajā šaubu laikā, kad centos noskaidrot, vai esmu garīgi slims, redzu halucinācijas, vai arī dīvainās vīzijas nāk no ārienes. Prāts teica, ka abos gadījumos neesmu īsti normāls, tāpēc jūtos satraukts un nomākts. Vienīgi naktīs no sestdienas uz svētdienu parasti jutos labi, gulēju dziļā miegā. Sapņos šķita, ka mieru iedveš eņģeļi, ēteriskas neredzamas būtnes. To apcerot, prātā iešāvās doma, vai reliģijās tēlotie eņģeļi arīdzan nav senatnes gudro sūtīti informācijas fantomi. Bet tā ātri pagaisa. Atmiņu piepildīja faktu drūzma, no kuriem lielāko daļu iepriekš nebiju pētījis. Pa vidu skanēja balss. - Ievadiet skaņu datorā, - kāds lēni skaidroja, - visas pasaules tautu valodās. Izpētiet valodas skaņu izmaiņas virzienus. Lietojiet programmatūru, kas izdala vienādus un līdzīgus vārdus, skaņas. Noskaidrojiet jēdzienus apzīmējošo vārdu satura pārslīdēs veidus. Salīdziniet pamatvārdus: saule, zeme, ūdens, barība, cilvēks, galva, tēvs, māte, dievs… Pierādiet, ka sengrieķu valodā vairāk nekā 300 vārdi ir tādi paši kā Dienvidamerikas indiāņu maiju valodā. Dodiet paskaidrojumu, kāpēc tik tālu dzīvojošām tautām, kas viena par otru neko nezināja, tik sa- kritīgi valodas pamati. Paskaidrojiet, kāpēc skaņas "atl" apzīmē ūdeni indiāņu nahuatlu valodā un arī Ziemeļāfrikas berberu valodā. Uzrādiet, ka Vidusame- rikas indiāņu valodā ķēniņš ir "malko", arābiem - "malik", ebrejiem - "melek". Pajautājiet, kāpēc Misuri novadā kādreiz dzīvojušo indiāņu mandanu valodas daudzi vārdi, piemēram, laiva, galva, maize, zils - "kovrig", "pan", "barra", "glas" utt. pilnīgi saskan ar velsiešu vārdiem. Lūdziet papētīt, kāpēc Spānijas dumpīgo basku valoda ir skaņās vairāk līdzīga Amerikas indiāņu, nevis kādai Eiropas tautu valodai, lai gan baski visu zināmo vēstures laiku dzīvojuši Eiropā. Basku valodā rasa ir "garua", bet Amerikas kečvu valodā tādas pašas skaņas apzīmē smalku lietiņu. Latviešu "garaiņi" arī nozīmē ko līdzīgu. Seno ēģiptiešu valodā skaņas "anti" apzīmēja dziļu ieleju. Amerikas kečvu (inku) valodā skaņas "andi" apzīmē augstu grēdu, kalnu kori. Cilvēces senās vienotības liecinieki ir arī kopēji vārdi japāņu, ķīniešu un indiešu valodās. Amerikas indiāņu vārds "manitu", kas apzīmē lielo garu, pēc jēgas pilnīgi atbilst hindu vārdam "manu". Inku valodā vārds "runa" apzīmē personu. Ķīniešu valodā persona (vai cilvēks) ir "rhen". Gadījumos, kad apzīmējošie vārdi nav tieši pārmantoti, genotipa mantotā smadzeņu līdzība var būt par līdzīgu skaņu izrunu vai to izmaiņu cēloni. Tas tikai lieku reizi apstiprina tālu stāvošu, it kā no laiku laikiem atšķirtu tautu tuvu radniecību… Atmiņā slīdošo ziņu plūsma bija strauja. Tikko spēju to uztvert un ierunāt diktofonā. Vārdu pieraksti uzmirdzēja acu priekšā latīņu burtiem. Tos uzsitu datorā. Dažas vietas palika neskaidras vai tukšas. Velsiešu un mandanu valodā līdzīgo vai pilnīgi vienādo vārdu bija vairāk, nekā spēju pierakstīt. Kāda ir japāņu un inku valodas līdzība, nepaguvu atzīmēt. Apzinājos, ka tas arī nav galvenais. Svarīgi, ka bija dota pētniecības atslēga - valodu līdzības vērtēšanas metode. Lēnīgais Nezināmais paspēja mani brīdināt arī no kļūdām, kas varēja rasties, ja salīdzinātu valodas pēc Amerikas atklāšanas, jo visām valodām piemīt tieksme piesārņoties jeb bagātināties ar citas valodas vārdiem un jēdzieniem. No valodās redzamās argumentācijas vīzija strauji pārgāja uz cita veida līdzībām vai vienādībām, kas piemita zemēm un tautām, par spīti tam, ka nesenajā pagātnē tās šķīra šķietami nepārvarami attā​lumi un citi šķēršļi. - Jautājiet speciālistiem, jautājiet visai sabiedrībai, kāpēc Amerikas kontinentā atrasti ziloņu,


kamieļu un zirgu kauli, ja eiropiešu invā​zijas laikā šo dzīvnieku tur nebija, - skanēja klusināta balss. - Jautājiet, kas senos laikos veidoja pašas augstākās klases kultūraugus bez sēklām, no kuriem pats pazīstamākais ir banāns; lai izveidotu tāda veida kultūraugus, nepieciešamas vairākas mutācijas un ilgs laiks vai arī gudra gēnu inženierija. Pievērsiet ļaužu uzmanību faktam, ka senās Meksikas un senās Ēģiptes, tāpat arī senās Indijas zinātnieki skaitļos sen pirms arābiem lietojuši nulli. Atgādiniet, ka senās Meksikas un senās Ēģiptes astronomi vienlīdz precīzi aplēsuši gada garumu, turklāt aprēķinu precizitāte nav pārspēta vēl līdz mūsdienām. Kā citādi, ja ne ar senu kopēju zinātņu un kultūru sakni izskaidrojams fakts, ka gan actekiem, gan ēģiptiešiem gada sākums noteikts vienā dienā, proti, jūsu 26. feb​ruārī. Pastāv uzskats, ka Amerikas indiāņi nepazina riteni Kolumba laikā, toties agrākos vēstures gados, kā rāda izrakumos atrastās rotaļlietas un zīmējumi, ritenis ir lietots. Vai tas nav pierādījums zaudētām zināšanām? Kāpēc senēģiptiešu vēsturnieks Manetons (tulkojumā "Lielā Gara Balss") apgalvo, ka sirmā senatnē pirms Menesa Ēģiptē valdījuši dievi? Kāpēc šis apgalvojums tik līdzīgs Amerikas inku, acteku, maiju, kā arī grieķu, ķīniešu un citu apgalvojumiem par seno dievu valdīšanu viņu zemēs? Turklāt tie bijuši gan ar gaišu, gan ar tumši brūnu ādu. Kāpēc nevienam no zinātnes korifejiem neliek aizdomāties senatnes ļaužu fantastiskās spējas būvēt varenas celtnes, kuras ar mūsdienu tehniku nav atkārtojamas? Kāpēc neviens nejautā, kas palīdzēja būvēt Aleksandrijas bāku, indiešu, ķīniešu, Amerikas indiāņu un ēģiptiešu piramīdas, Stounhen- džas templi un daudzus citus pagātnes brīnumus? Tā vietā, lai par šīm savam laikam un tehnikai neiespējamām būvēm nopietni domātu, jūs, mūsdienu cilvēki, prasāt, lai mēs pierādītu savu klātesamību ar kādu jaunu brīnumu, bet nepamanāt, ka indiešu dziedātāju klātbūtne samazina valstī kriminalitāti. Mūsdienu brīnumus jūs noraidīsiet vēl dedzīgāk un "pārliecinošāk". Jau minēju, ka vārds "atl" nozīmē "ūdeni" nahuatlu (ūdens cilvēku) un berberu (jaukteņu) valodā, bet vārds "andi" inku valodā nozīmē "augsta grēda". Savukārt šo vārdu savienojums "atlandi" nozīmē "augsta grēda ūdenī". Īstenībā vārds "Atlandida" ir no atlu valodas, kura tika lietota kā senatnes kalvāku kopējā valoda, un nozīmē - kalnu zeme ūdenī. Atgādiniet neticīgajiem par Āfrikā, Spānijā, Francijā un citur atrastiem 30 un 70 tūkstoš gadu seniem alu zīmējumiem, kas tik ļoti līdzinās mūsdienu augsti profesionāliem mākslas darbiem, ka reizēm izteiktas bažas, vai tik tie nav kāda talantīga mūsdienu mākslinieka darināti viltojumi. Atgādiniet, ka par Atlandidu (Atlantidu) senās rakstītās ziņas nolieguši tikai tādi, kas iedomājušies savu laiku par pašu gudrāko esam vai senās gudrības uzdevuši par savām, tāpēc bijuši ieinteresēti senatnes ziņu un atziņu noliegšanā. Atgādiniet, ka mūsdienu cilvēkiem nav šķirta zinātniskā doma no sabiedrības uzskatiem, tāpēc spriedumi veidojas ne pēc atskārsmes, bet pēc pūļa psiholoģijas jeb masu psihozes likumiem - gluži kā linča tiesas gadījumā, kad par vainu vai nevainību izlēma pēc emociju sakritības principa, ne pēc faktu un versiju pierādījuma likumiem. Pieprasiet, lai jūsu gudrākie prāti ar labākajām programmatūrām bruņotos datoros ievada uzdevumu: kāda būs mūsdienu cilvēces nākotne pēc katastrofas, kas iznīcinās vairāk par 97 procentiem no cilvēces? Vai saglabāsies pierādījumi par bijušo augsto attīstības līmeni? Vai tos neaizskalos jūrās un dziļi zem dubļiem neapraks milzīgie cunami viļņi, lietus straumes un šļūdoņi? Pat radiācijas anomālijas šobrīd uzkrāto kodolieroču glabātavās un atomelektrostaciju vietās būtu tiktāl izdzisušas, ka neko daudz neat​šķirtos no parastās fona radiācijas.


Lielo celtņu atliekas, kuras varbūt būtu saglabājušās, tiktu datētas atbilstoši sabiedrībā valdošiem uzskatiem par civilizācijas tapšanas senumu, jo stingri pamatotu būvju senuma noteikšanas paņēmienu jums nav. Ir tikai pieņēmumi. Ja pēc Katastrofas atdzimstošā cilvēce būtu sasniegusi Romas valdīšanas laiku līmeni, tā nespētu spriest ne par kodolanomālijām, ne saprastu, ko iesākt ar atrastiem datoru diskiem un mikroshēmām, pat ja kāda tāda detaļa brīnumainā kārtā būtu kaut kur saglabājusies un pagadījusies ceļā indivīdam, kam piemīt spēja pievērst uzmanību šķietami bezjēdzīgam arhefaktam. Ko spētu iesākt mūsdienīgi kodolenerģētikas un datorzinību speciālisti seno romiešu izglītošanā šajās zinātnēs? Kā viņi spētu pārliecināt pašapzinīgo Romas pilsoni, ka pārstāv daudz gudrāku seno senču laikmetu pirms Katastrofas, ja par pasaules valdnieci uzskatītajā Romā pat par pašu Katastrofu ir tikai miglains nostāsts kā par lieliem ūdensplūdiem? Atkārtojiet jautājumu: kādus vēl pierādījumus par savu klātbūtni lai mēs sniedzam, ja pat Dienvidamerikā Peru izveidotās milzīgās ģeometriskās figūras un jūdzēm lieli putnu, dzīvnieku un cilvēku attēli, kurus var skatīt tikai no lielāka augstuma, ir aizmirsti un par tiem vietējie nasku pēcnācēji neko neatceras un nezina. Palikusi vienīgi leģenda, ka šurp lidojusi dieviete Oričala "Debesu kuģī, kas mirdzēja kā saule". Kādus vēl pierādījumus atgādināt arheologiem un ģeologiem, ja daudz ģeoloģisku (ūdens līnijas, kaļķa josla) un arheoloģisku (gliemežvāki un ostas kalnos) pazīmju rāda, ka Andu kalniene par vairākiem kilometriem pacēlusies nesenā pagātnē, tomēr vajadzīgie secinājumi neseko? Tāpēc tavu lūgumu, Uģi Mik Krus, atklāt savu klātbūtni ar kādu drošu pierādījumu nevaram izpildīt. Tāda rīcība varētu tikai lieki izbiedēt un radīt konfliktu, kas kaitētu gan vienai, gan otrai pusei. Tas nenozīmē, ka nekas netiek darīts, lai beigtos mūsu trimda. Pēdējai atnākšanai uz Zemi gatavojamies ļoti nopietni, jo pēc tam atkāpšanās nebūs iespējama. - Vai jums varētu draudēt briesmas no mūsu puses? - es jautāju. - Tās būs kopējas bēdas, - skanēja atbilde. - Vai es drīkstu šos pierakstus darīt zināmus plašākai sabiedrībai? - Tā ir tava brīva griba, Uģi Mik Krus. Tikai nenodari sev ļaunu. Tu mums vēl būsi vajadzīgs. Vīzija pārtrūka, lēnām izgaisdama tālumā. Vēl kādu laiku ausīs skanēja skaistā "narkotiskā" mūzika īpašā toņu salikumā, galvā šaudījās satrauktas domas. Vai tiešām šī mūzika kādā ciltī aizliegta ar nāves​soda piedraudējumu, tomēr skaņu narkozes ietekmē tauta gājusi bojā? Šī ir tikai neliela daļa no informācijas, ko es saņēmu kā transferts un nodevu tālāk. Stāstījums par to, kā notika cilvēku cilts atdzimšana citos kontinentos, aizņēma divas nedēļas. Uzzināju, ka cilvēkdieviem tuvākās tautas, kas vismazāk atšķaidītas ar svešām asinīm, ir tibe- tieši, japāņi un kāda indiāņu cilts Dienvidamerikā. Interesanti bija vērot, kā pēc cunami viļņiem, nežēlīgas krusas un lietus no Antarktīdas uz ziemeļiem mazās laiviņās bēg tās pēdējie dzīvi palikušie iemītnieki. No visiem bēgļiem tikai septiņi sasniedza Dienvidamerikas krastu Ugunszemē un tur vairākus gadu tūkstošus nīkuļoja uz iznīcības robežas, pazaudēdami ne tikai zināšanas un kultūru, bet arī atmiņu par savu izcelsmes vietu. Vēl saistošāka bija tautu attīstība pēc Katastrofas Āfrikā, Indijā, Ķīnā un Arābijas pussalā. Šajos kontinentos novietotās augstākās kastas ciltsmāšu mītnes Katastrofas laikā daudz necieta. Cunami vilnis apkārtni neskāra vai arī postījumi bija daudz mazāki. Dabas saudzībai diemžēl bija arī savs ļaunums. Kad augstākās kastas ļaudis un viņu pēcnācēji pēc pārtikas rezervju beigšanās un cilts paplašināšanās bija spiesti paši meklēt sev ēdienu un mītni, viņus apsēda čandaluki, kuri tur bija saglabājušies lielā skaitā, un piedāvājās pa​līdzēt. Lai kā cilvēkdievi pūlējās, viņu vidū ieplūda čandaluku asinis. Arī mani senči tur ieguva


nepieskaramo kārtas pagātnes zaru. Vienkāršā un skarbā dzīvē daži čandaluku pēcnācēji jutās gluži labi. Ari agrāk, pirms Katastrofas, viņi bija dzīvojuši zaru būdās un ēduši trūcīgi, pārtikuši no atliekām, kas palika pāri pēc ražas novākšanas. Var teikt, ka Katastrofa viņiem patiešām bija palīdzējusi. Nebija vairs ierēdņu no rosīgo kastas, kuru pienākumos ietilpa čandaluku apzīmēšana ar kauna zīmi. Sabiedrībā iedibinātā kārtība pajuka. Lai tā galīgi nesa- bruktu, augstākās kastas pārstāvji sāka paši sevi iezīmēt ar tumšu punktu pierē starp acīm. Tad visur, kur viņi parādījās, citi zināja viņu augsto kārtu. Šī tradīcija saglabājusies Indijā vēl līdz šai dienai, lai gan droša liecība par prāta tīrību tā nav. Lai to noteiktu, jābūt spējai redzēt inkarnāciju, proti, gatavu prāta veidolu iemiesošanos noteiktos cil​vēkos. Kad bija noteikta diena un stunda manam komandējumam uz Latviju, vēl pēdējo reizi aizbraucu kalnos, lai mēģinātu iegūt atbildes uz dažiem jautājumiem par ārstnieciskajiem augiem un to sastāva ķīmiskajām formulām. No iepriekšējā pieraksta speciālisti nebija spējuši izlobīt vīzijas doto ķīmisko formulu būtību. Formulu pieraksts ar punktiem, svītriņām un aplīšiem neatbilda mūsu priekšstatam par vielas būtību. Atbilde uz manu jautājumu par formulām nepienāca, toties tiku brīdināts par iespējamu uzbrukumu. Visur pasaulē čandaluku pēcnācēji cīnījās par varas sagrābšanu, izmantojot cilvēku nezināšanu, vientiesību, labsirdību un bailes. Tie, kas nolēmuši viņus nolikt pienācīgā vietā, šobrīd gaida sabiedrības noskaņojuma uzkrāšanos, tāpēc reizēm tīšām nekavē ļaunos darbus, lai sabiedrībā pieaugtu nosodījums un riebums, kas paātrinātu cilvēces attīrīšanos, tas ir, čandaluku atdalīšanu pēc ģenētiskiem rādītājiem, lai pēc tam tos novietotu attiecīgā kastā ar pienācīgiem ierobežojumiem, iedalītu neļaudīs, kā teica latviešu senči. Pirms sabiedrība nonāks pie šādas atziņas, tā zaudēs vēl daudzus vērtīgus nevainīgus cilvēkus, tajā skaitā ari indivīdus ar transferta spējām. Atskārsmes vīzija, protams, iedvesa man bailes, bet reizē pārliecināja, ka šie īpašie pieraksti tomēr atklājami sabiedrībai pietiekami ātri un plaši. Par manu personīgo likteni lai tālāk stāsta citi, kas nāks pēc manis. Daudziem cilvēkiem vēl būs jānoliek galvas, pirms tiks panākta ļaundaru iegrožošana; daudziem prātīgiem ļaudīm būs jāsaņem neat​zīšana un vīpsnā, pirms tiks noskaidrota īstā patiesība par senvēs- turi. Atcerēsimies senatnes gudro ļaužu atziņu: "Visbiežāk otru vien​tiesībā apvaino vientieši." Te šis stāstījums jābeidz. Rīt dodos komandējumā. Lūdzu, izpildiet manu lūgumu - šo tekstu nododiet atklātībā, bet tā, lai pasargātu mani un manus tuviniekus no iespējamiem sarežģījumierņ, nicinājuma un briesmām.


UĢA MIKA KRUSA PAVADVĒSTULE "Blakus jau zināmiem pārneses kanāliem, ko veido dinamiskas struktūras materiālā vide, var eksistēt ari nemateriālie - garīgās substances informācijas pārneses kanāli…" "Kvantu optikas pētījumi pierāda, ka principā iespējams iegūt informāciju par reāliem objektiem bez mijiedarbības ar gaismas vai citu materiālo daļiņu starpniecību." Edgars Imants Šiliņš Šīs rindiņas rakstu Rīgā kā papildinājumu disketes tekstam. Latvijā tiešām ir vairākas vietas, kur labi uztverama Vīzija. Vēl vairāk ir tādu vietu, kur dvēselē saviļņojas gan prieka, gan bēdu noskaņas un asas ilgas pēc garīgās attīrīšanās, dvēseles šķīstīšanas. Tādas vietas nav senču svētkalnos, bet šo svētkalnu tiešā tuvumā. Domājams, tur atradušies Vīzijā minētie soda kambari, kuros ievietoti ļaundari, lai šķīstītos. Laboratorijas vadītājs man uzdeva visu atzīmēt 1:1000 mēroga kartē. Tas mani satrauca, jo nebija grūti uzminēt viņa vēlmi iegūtās zināšanas izmantot lielu modernu soda kambaru celtniecībai. Zeme mūsdienu Latvijā ir lēta. Uzzinot nelielo zemes stūrīšu vērtību, ārzemnieki var tos lēti nopirkt, uzcelt tur labošanas namus visas pasaules neliešiem, nepadomājot, vai pozitīvais starojums, kas nāk no šīm rāmuma vietām, spējīgs absorbēt Visu negatīvo auru, ko izplata liels ļaundaru pulks. Lai atceramies no vēstures notikumus pirmskara Latvijā, kad bija aizliegts lietot lielas antenas radioraidītāju tiešā tuvumā, jo viens otrs gudrinieks tādā veidā raidītāja izstaroto jaudu izmantoja telpu apgaismošanai. Rakstu par to tādēļ, ka mana sirdsapziņa it kā sadalīta divās daļās. Vai sargājama Latvija, vai dziedināma visas cilvēces dvēsele. Transfera vietas šajā vēstulē neminēšu, lai kāds vājprātis neiedomātos tās bīstami pārveidot vai šarlatāniski izmantot. Klausoties un skatoties vietējās Vīzijas, skaidrāka kļuva latviešu un indiešu gara radniecība. Dvēseliskā tuvība ar šo tālo tautu mums izveidojusies ne tikai tādēļ, ka bijuši kopēji senči (tālo senču mums visiem ir ļoti daudz, un tie ir dažādi), bet tāpēc, ka mūs veidojusi kopēja gara "ģeometrija". Kā liecināja Vīzija, rāmuma un šķīstības katalizatoru sinerģiskais lauks aptver gandrīz visu Baltiju, īpaši pastiprinoties Vidzemes ziemeļos un Igaunijas dienvidos. Tajā pašā laikā dažās citās izslavētās pa- ranormālo starojumu vietās man neizdevās gūt nekādus sakarus. Pieļauju, ka tā nav kļūda vai mānīšanās, bet manas uztveres nepilnība. Latviešu piesaistība Indijai ir neapšaubāma. Piemēram, Latvijā mīt pasaulē vienīgais bengāļu literatūras zinātnieks neindietis. Arī viņš līdzīgi man jau no četru piecu gadu vecuma savā iztēlē skatījis palmās ieskautas pilsētas un dienvidnieciskus cilvēkus ar zeltaini brūnu ādu, lai gan pirms tam par Indiju nebija ne ko dzirdējis, ne redzējis. Iespējams, ka viņa iztēlē skatītie cilvēki nebija mūsdienu indieši, bet viņiem ļoti līdzīgie senvēstures pārstāvji. Arī tās palmas varbūt zaļoja pirms 20 tūkstošiem gadu. Lai šo domu apstiprinātu, pievienoju dažus izrakstus no savas vidusskolas laika dienasgrāmatas. 1984. gada 17. novembri Pagājšnakt atkal redzēju trako sapni, kas turpinājās vēl nomodā. Tāds murgs parādās parasti pirms saslimšanas ar gripu. Nāk milzīgi viļņi, veļas pāri pasaulei, galvā šalc ūdeņi. Tad iestājas tumsa, gāžas lietus ar spaiņiem un birst milzīga krusa, kāda dzīvē nekādi nevar būt. Cilvēki runā, ka pasaule iet bojā… Aptaujāju tēvu, māti un draugus, vai viņi arī kādreiz skata tādus murgus, kas slimības reizēs atkārtojas. Neviens neko līdzīgu nezina. Ārste teikusi, ka man varētu būt kāds psihes defekts, kas pēc


pubertātes pāriešot. Šaubos. Šī debilitātes pazīme izskatās ļoti stabila. 1985. gada 8. martā Mūsu skolā un vispār pasaulē nav skaistu meiteņu un sieviešu. Sapņos redzu burvīgas būtnes, kas piesaista acis, prātu un sirdi. Klases meitenes pārmet, ka esmu lepns un lielīgs. Nē. Esmu izmisis. Sen ar manu psihi nav labi, lai gan citi apgalvo, ka es esot pats līdzsvarotākais un nosvērtākais puisis skolā. Kā lai uzzinu patiesību? 1985. gada 3. jūlijā Baigie cunduri! Tos piedzīvoju vakar ciemos pie Rozes viņas vecāku mājās. Drusku pastāstīju Rozei par saviem murgiem, lai gan tēvs bija ieteicis par to nepļāpāt, jo viņš jaunībā cietis no citas savas jocības, kuru nav bijis iespējams noslēpt. Kad gudrajai māsīcai nemācēju pateikt, kādas zinības studēšu pēc skolas beigšanas, viņa zobodamās teica: "Iebaudi šo rūgto sulu un apsēdies tur zem lielā ozola, tad tev tūliņ noskaidrosies prāts." Es pa jokam momentāli paklausīju. Iedzēru un atlaidos zālē. Pēc pāris minūtēm galva sagriezās. Iztēle kļuva dzīva un spoža. Vēl tagad nespēju saprast, ko tas nozīmēja. Es redzēju atomus. Ne tādus, kādus zīmē grāmatās ar riņķojošiem vai svārstīgiem elektronu punktiem, bet īstus, sarežģītu spēka figūru veidotus. Redzēju, ka tā saucamie enerģētiskie līmeņi faktiski ir ģeometrisko figūru pārbīde un pārveide. Redzēju, kā zibsnī kristāliskie balsta impulsi un diez kas vēl cits. Tas bija baigi interesanti, lai gan ne velna nesapratu. Galvā šūpojās prieka reibums. Palūkojos ozola lapotnē, un šķita, ka redzu, kā pa šķiedrām plūst ūdens. Tas ir, ne jau plūst. Lapas to sūknēja. Sakairinātā fantāzija ielidoja arī citās zinātņu nozarēs. Debesīs pārvietojās kristālisks meteorīts, lēni rotēdams. Šķita, ka tas var nogāzties uz Zemes. Es tik ļoti pūlējos to labāk saredzēt, ka nobaidīju Rozi. Viņa strauji pienāca un jautāja, vai man nav kļuvis slikti. Paskaidroju, ka te, zem ozola, nupat esmu atskārtis, ka man jāstudē fizika. Pasaule patiešām ir jocīga būšana. Nezin kāpēc tur arī nolēmu, ka precēšos ar Daigu. Lai tikai meitēns paaugas. Viņai vienīgajai ir attāla līdzība ar manām sapņu meitenēm.


BEIGU VĀRDI Bija pagājuši trīs mēneši - noteiktais laiks. No Uģa nepienāca ne​kāda ziņa. Uz lūgumu savienot ar Uģi Krusu sievietes balss klausulē laipni atbildēja, ka viņš aizņemts, nav runājams, strādā īpašā režīmā. Tad pazuda arī šādas atbildes. Vai nu numurs bija aizņemts, vai savienojums vispār nenotika. Pēdējās nedēļās, neraugoties uz Ivara Krusa skandalēšanu, nepiekāpīgi tika apgalvots, ka uz šādu numuru nav ne Svena Stīvena institūta, ne doktora Saraika, ne kaut kādas laborato​rijas, kur strādātu zinātnieks Uģis Miks Kruss. Arī interneta serveros allaž bija kāda kļūme. Advokātam un viņa dēlam prokuroram nekas cits neatlika kā gatavot Uģa atstāto tekstu publicēšanai. Juristiem Uģa stāstījums šķita nepārliecinošs, pārāk līdzīgs brīvai izdomai, tāpēc prokurors un advokāts pēc nopietnas apspriešanās nolēma papildināt to ar faktiem un pierādījumiem no savas pieredzes un ziņām par alpīnista grūto, šaubu pilno ceļu uz savu šķietami nereālo spēju atzīšanu, neslēpjot arī līdz galam neizprotamos un ar citiem pierādījumiem neapstiprinātos dīvainos faktus, ar kuriem sa​stapās prokurors Ivars Kruss, izmeklējot Loras slepkavības gadījumu. Ivara Krusa vārdiem runājot, visu faktu un artefaktu secīgam izklāstam bija jābūt tikpat pareizam un pārliecinošam kā apsūdzības slēdzienam krimināllietā. Tajā pašā laikā tam jābūt pietiekami saistošam un literāri labi noformētam, lai to labprāt lasītu plašāka publika. Cerības, ka Uģa stāstījums varētu nopietni ieinteresēt arī akadēmiskos zinātniekus, viņaprāt, bija gaužām niecīgas. To viņš secināja no savas un sabiedrības skepses pilnās nostājas pret nesaprotamo. Tāpēc, lūk, viņi griezās pie manis kā profesionāla literāta un reizē mācīta jurista, lai notikumus atstāstītu no paša sākuma spilgti un krā​saini, bet ne par matu neatkāpjoties no patiesības. Izvēle krita uz mani arī tādēļ, ka jau ilgus gadus biju ar Krusiem pazīstams gan kā grāmatu autors, gan kā jurists un politiķis. Biju arī vairākkārt runājis ar Uģi un viņa sievu Daigu, kuras pievilcīgais izskats un maigais garīgums patiešām šķita kā no teiksmainas pagātnes mantoti. Atceros, ka, otro reizi tiekoties ar Krusiem Uģa vecāku lauku mājās, ar tādu apbrīnu lūkojos uz Daigu, ka pašam kļuva neērti par savu uzmācīgo skatienu. Tāpēc pilnīgi sapratu Uģa Krusa nespēju pat "dziednieciskos nolūkos" kļūt viņai neuzticīgam tālajā Nepālā, kur, šķiet, atradās ASS laboratorija. Kopā ar Jāni Indrānu nedaudz pielabojām Uģa pierakstus, novēršot liekos atkārtojumus un puslīdz sadalot pa nodaļām. Lai gan profesoru Indrānu aicināju par konsultantu, lai viņš novērtē un varbūt veiksmīgāk formulē aizvēstures zinātnisko sasniegumu aprakstus, viņš neko nelaboja un nepapildināja, aizbildinādamies, ka zinātnē jābūt svētai bijāšanai pret pirmfaktu, kas šinī gadījumā ir Uģa brīvais stāstījums par redzēto, dzirdēto un pārdzīvoto. Uzvārdu Kruss Uģis bija izvēlējies pats, lai gan tas ir tikai viņa tēvamātes dzimtais uzvārds. Tātad radniecība ar juristiem viņam ir pa mātes līniju. Viņa īstais uzvārds skan latviskāk un savā ziņā vēl teiksmaināk, vēl uzkrītošāk liecina par senču īpašo cilmi. To bez viņa piekrišanas nav tiesību izpaust. Tāda slēpšanās ir saprotama gan drošības nolūkos, gan Uģa tālākās zinātniskās un varbūt arī sportiskās karjeras dēļ. Atbildību par notikumu izklāstu šajā publikācijā pilnībā uzņemos uz sevi. Rakstniekam apvainojumi fantazēšanā, tā teikt, godam kantes nerīvē. Arī citu manu rakstu pamatā ir bijuši īsteni dzīves notikumi, jo man nav izdomātāja spēju. Ja aprakstītie īstenības notikumi dažam šķiet neticami un izdomāti, tā nav mana vaina. Kad Uģis Miks Kruss kopā ar savu apsardzi devās pētīt senlatviešu svētvietas, mēs, tas ir, es ar


Bērziņu pie stūres neuzkrītošā autiņā viņiem sekojām. Tas nebija grūti, jo Uģis neslēpa, uz kurieni viņi dosies. Trešajā dienā, kad viņi apmeklēja senču pilskalnu Vidzemes ziemeļdaļā, netālu Igaunijā bērni un skolotāji pie savas skolas novēroja NLO piezemēšanos. Mēs, protams, to nemanījām un nezinājām, vienīgi Bērziņa mobilajam telefonam uz pāris stundām zuda sakari, lai gan atradāmies uztveres zonā. Tikai pēc dažām dienām Latvijas avīzēs parādījās skops ziņojums par "lidojošā šķīvīša" nolaišanos nomaļā Igaunijas pagastā. Tad mēs sākām prātot, vai telefonsakaru pazušanai un Uģa pētniecībai nav kaut kāda saistība ar šo NLO. To skaidrojot, lieku reizi pārliecinājāmies par ļaužu vienaldzību pret līdzīgām sensācijām. Nācās zvanīt uz attiecīgā pagasta valdi Igaunijā, lai uzzinātu, vai patiešām tajā dienā septiņi skolnieki un divi skolotāji redzējuši dīvaino lidaparātu un tā pilotus, kā arī jutuši neparastā lidaparāta magnētisko tāliedarbību, vērojuši svešinieku rosīšanos ap to. Vietējā vara nezināja, vai apliecināt notikušā istenumu vai to apšaubīt. Neticības iemesls triviāls: kāds no pusaudžiem, stāstīdams par redzēto, esot aizdomīgi vīpsnājis. Kad jautājām - varbūt zēns vīpsnāja tāpēc, ka bija nobijies vai jau iepriekš rāts par neticamu lietu stāstīšanu, atbilde bija izvairīga. Savādi, vai ne? Septiņi skolēni un divi skolotāji redz svešatnīgu lidapa​rātu, bet viena pusaudža smīns padara liecības par neticamām. Vēlāk, kad alpīnists bija aizbraucis atpakaļ uz Nepālu, Viņa sieva atcerējās, ka tovakar vīrs atgriezies sadrūmis un sūdzējies par pārāk ciešu uzraudzību, kas viņam bojājot nervus. Pārliekās uzmanības dēļ viņš jūtoties vēl nedrošāk. Kad Daiga prasījusi, vai viņš runā par juristu Krusu norīkotajiem sekotājiem, tas ir, par mani un Bērziņu, Uģis pabrīnījies: "Vai tad Ivaram arī savi špiki?" Pēc kāda laika advokāts Gvido Kruss uzzināja, ka tajā dienā kāds, kas zvanījis no Ziemeļvidzemes pa satelīttelefonu, pieminējis grūti izsekojama lidojoša objekta ātru pārvietošanos virs kaut kādām "figu- rālām līnijām". Latvijas armijas un iekšlietu struktūras gan nebija ne ko dzirdējušas, ne redzējušas. Juristi sprieda, ka tas vai nu tāpēc, ka armijniekiem nav attiecīgas kontrolaparatūras, vai arī ziņa atzīta par neizpaužamu. Ivars tēva stāstīto apšaubīja, uzskatīja par baumām. Viņš apgalvoja, ka satelītsarunas neadresātam nav saklausāmas, jo signāli iepīti tik sarežģītā skaitļu pierakstā, ka tos atšifrēt nespēj pat gudrs dators. Kruss seniors, kā parasti, dēla iebildumus noklausījās klusēdams, bet pēc dažām dienām sūtīja mani pie diviem gudriem jaunekļiem, kas apkalpoja kādas informācijas firmas datorus. Man kļuva nedaudz baisi, kad viens no "kompuišiem", atbildot uz manu jautājumu, vai spētu ielauzties Pentagona slepenajos fondos un failos, kā to nesen bija izdarījis kāds angļu skolēns, bravūrīgi attrauca: - Tas ir sīkums. Grūtāk noslēpt pēdas un neizpļāpāt draugiem. - Tu varētu? - es jautāju. - Es to nedarīšu. Nedrīkst, - viņš atbildēja. - Bet varētu? - es neatlaidos. - Esmu rakstnieks, ziņkārīgs muļķis, bet ne nodevējs. - Esmu šo to izdarījis, - jauneklis atzinās. Ko viņš man pastāstīja, nerakstīšu, jo patiesi neesmu nodevējs. Atļauts atklāt tikai to, ka jaunais ģēnijs savas spējas prot izmantot vienīgi darbā ar pašas jaunākās paaudzes datoriem, kuros informatīvās operācijas norisinās atomu svārstību līmenī. Šķiet, viņš pats redz aizejošos vai ienākušos signālus. Daži speciālisti pieļauj, ka supermodernie datori tiešām strādā režīmā, kas kaut kādā veidā nepastarpināti kontaktējas ar dažu cilvēku prātu. Digitālā pieraksta forma ar divām signālzīmēm


padara to līdzīgu smadzeņu signālsistēmai. Kā tas ir patiesībā, nav ne jausmas. Pa daļai aiz zinātniskas intereses Ivars Kruss bija noskaidrojis arī dažus citus neskaidrus jautājumus. Proti, izprasījis Astrahaņas un Pēterburgas dzimtsarakstu arhīviem ziņas par "kriminālās autoritātes" Jakila Krusova radurakstiem. Daļa dokumentu Pēterburgā kara laikā bija gājusi bojā, bet galvenie fakti saglabājušies. Izrādījās, ka Krusova senči patiešām Krievijā ieceļojuši no Baltijas ap 1880. gadu. Tur podporučikam Pjotram Andreja dēlam Krusam un Mildai Jāņa meitai Krusai - meitas uzvārdā Krivai 1883. gada 12. aprīlī piedzimis dēls Pāvels. 1924. gadā uzvārds "Krusa" labskanības nolūkos labots. Turpmāk viņu pēcnācēji saukušies par Krusoviem. Kādu laiku par Krusovu dzimtu kara postījumu dēļ dzimtsarakstu dokumentu trūka, tomēr zināms, ka Krusovu dēli no laika gala par sievām ņēmuši sveštautietes ar savādiem vārdiem un uzvārdiem, jo viņi dienējuši dažādos Krievzemes nostūros. Kriša, jeb īstajā vārdā Jakila Krusovs, tiešām dzimis Urālu dienvidos, tas ir, senajā āriešu zemē. Viņa māte saukusies Akila Jofa, vecmāmiņa no tēva puses puses - Elizabete Čandlova, vecvecmāmiņa - Ciga Ivanova. Par Pēterburgas un Astrahaņas dzimtsarakstu arhīvu darbinieču pretimnākšanu prokurors Ivars Kruss uzrakstīja viņām sirsnīgas pateicības vēstules, ignorēdams ierēdņa etiķeti, proti, atzīdamies, ka Jakila Krusovs, kas Rīgā nesen nogalināts kā viens no bandītiska grupējuma vadoņiem, ļoti iespējams, ir viņa attāls radinieks. Cits fakts izrādījās ne mazāk pārsteidzošs. Kādu dienu Ivara Krusa darba kabinetā atkal durvis vēra Zenta Zotova, kā parasti, ienākdama bez caurlaides. - Jūs mani gaidījāt? - viņa jautāja. - Jā, - prokurors ironiski attrauca, - jutu, ka jums nepieciešams iz​kratīt sirdi. Zenta izlikās ironiju nesaprotam, sāka runāt. - Pagaidiet! - prokurors viņu apturēja. - Ieslēgšu diktofonu. Šobrīd nav laika klausīties. Steidzīgi jāgatavo skaidrojums ģenerālprokuroram. Zotovai nepatika runāt ar "ieraksta mašīnu", bet viņa saņēmās un sāka stāstīt, ka Lora Gruntē kopā ar kādu kungu no Vidusāzijas barikāžu un puča laikā dežurējuši Baltijas kara apgabala štāba tuvumā, pa reizei izbraukdami uz Ādažiem. Lora it kā pa jokam reiz izteikusies, ka viņa kopā ar biedru no Vidusāzijas komandējusi Baltijas kara apgabalu. To dzirdot, Ivars Kruss bargi jautāja: - Cienītā kundze, kādi jums ir pierādījumi, ka tas tā nofika? Diktofona ieraksts, kuru Lora man lūdza paglabāt, - atbildēja Zotova un, apvainojusies par prokurora bargumu, strauji nometa uz galda kaseti un neatvadīdamās aizgāja. Ieraksts bija pavisam īss. Acīmredzot novērotāja ziņojums Baltijas kara apgabala komandierim pa rāciju kopā ar viņa atbildēm. Lūk, saturs. Ziņotājs: Biedri virspavēlniek, pa Vidzemes šoseju uz Rīgu blīvi virzās lauksaimniecības, meliorācijas, meža un cita tehnika, aizņemot visas četras virzienu joslas. Brauc, lai veidotu ielu barikādes. Ko darīt? Kuzmins: - Zinu, redzu, jūtu…


- Biedri virspavēlniek, ar tankiem var ceļus nobloķēt. Nevar. Tanki ir čuguna pulvermucas. Mums pretī stāv citāds, daudz stiprāks spēks. - Biedri virspavēlniek, vai es pareizi sapratu? Pareizi saprati, Jefim. Brauc šurp, iedzersim šņabi un kopā pala- māsim latviešus un mūsu pašu demokrātus. Tālāk balsis noslāpēja dažādi trokšņi: motoru rūkoņa, balsu murdoņa, soļu dipa. Tad atkal skaidra saruna, bet jau iereibušu cilvēku vīzē. Komandiera balss: - Baltiešiem ir sakari vai nu ar Dievu, vai sātanu. - Kādā veidā? -Ja mēs viņus stingrāk piežmiegsim, kaut kur Krievijā kaut kas plīsīs. -Kas? - Varbūt kodolbumba… - Izlūki par to ziņo? Maz… (Seko trokšņi.) Es jūtu. Viss gaiss ir pilns ar garīgā spiediena putekļiem… Tā ir mums nepazīstama matērija… - Putekļi? - Varbūt tvaiki. - Seko lamuvārdi un latviski: "garaspēks". - Varbūt vairāk nedzersim? Vienalga. Varam arī nedzert. Tikai šodien nevēlos palikt vienatnē. Iesim uz dejām. - Biedri ģenerāli, vai to jums vajadzētu darīt? - Labi, ejam pie velna vecmāmiņas. Pieraksts beidzās. Prokurors atcerējās Zotovas stāstīto, ka nogalināto Loru Grunti apmeklējusi arī skaista mulate ar palielu zeltītu krustiņu kaklā un masīvām aprocēm uz abām rokām. Tiesību vīrs izņēma Loras slepkavības lietu un pāršķirstīja protokolus. Šo faktu viņš nebija pierakstījis, uzskatījis par nesvarīgu, uz slepkavību neat- tiecīgu, jo tas bija noticis pirms desmit gadiem. Viņš grasījās zvanīt dežurantam, lai aiztur Zotovu, bet attapa, ka viņa droši vien jau aizgājusi. Tūlīt džeza ritmā signalizēja viņa mobi​lais telefons. - Vai Ivars Kruss? - jautāja izlūks Bērziņš. -Jā. Es jūsu balsi pazīstu. Divās lidmašīnās dažādos maršrutos, kur vajadzēja lidot jūsu brālēnam, atklāti spridzekļi. Šobrīd, šķiet, viņš vēl ir dzīvs, tomēr vajadzētu atvērt viņa novēlējumu. - Varbūt tūlīt satiksimies, parunāsim? - Labāk ne. Man citu ziņu nav. Līdz turpmākajam. Saruna pārtrūka, pirms Ivars attapās palūkot telefona numuru. Kad to palūkoja, izrādījās, ka zvans nebija nācis no Bērziņa telefona. Vēl vairāk: numurs bija garš un sākās ar 44… Tātad zvanīts no ārzemēm, šķiet, no Anglijas. "Ko tad mūsu operatīvais gudrinieks dara Anglijā?" Ivars nodomāja un tūdaļ piezvanīja Bērziņam, lai pārbau​dītu, vai viņa mobīlis atslēgts. - Klausos, - atsaucās tā pati pazīstamā balss. Ivars apjucis klusēja. - Es klausos! - Bērziņš atkārtoja. - Ko vēlaties, Krusa kungs? - Jūs man telefonējāt? -Nē. - Kur jūs pašlaik atrodaties? Uz Akmens tilta! Pie velna, kārtējā korķī! Kādam platajam esot sabojājusies autiņa elektronika, tāpēc šis uztaisījis avāriju.


- Vai esat bijis Anglijā? - Diemžēl ne. Paldies! - Ivars sacīja un atslēdzās. Prokuroram nepiestāvēja atzī​ties apjukumā. Aiz loga baltoja un šalca sniegputenis. Ausis ieskanējās angļu vārds, pareizāk sakot, vietas nosaukums - "Stounhendža". Prātā pazibēja nekad agrāk nedomāta, šim brīžam nepiemērota, jautājoša doma: "Kā tas varēja notikt, ka angļu valoda, kurai vēl 14. gadsimtā draudēja izmiršana, tagad iet pāri pasaulei un aizsniedz pat zvaigzfies?" Autors


PIELIKUMS ATKLĀTĪBAI SLĒPTIE PĒTĪJUMI (ieteicams lasīt tikai tiem, kas nebaidās zināt par daudz) "Heopsa piramīdas dienvidu pusē atrodas slepenas kameras. Vienā no tām glabājās senseni pieraksti par noslēpumaino Atlantīdas kultūru. No tiem nešaubīgi varēja spriest, ka piramīda celta pirms vairāk nekā 45 000 gadiem. Tur redzama arī antigravitācijas aparatūra." Džons Kinnemens un Viljams Flinderss Petrijs "Vai ir iespējams, ka cilvēka lidojumi uz Mēnesi un Mēness izpēte pārtraukta tikai tāpēc, ka jau sen tur augšā kāds apmeties?" Hartvigs Hausdorfs "1970. gadā naktī uz 28. aprīli PSRS ar parastiem un atomieročiem iznīcināja NLO bāzi Mongolijā tūkstoš kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Ulanbatoras, kurā atradās apakšzemes tuneļi un piramīdveidīgas celtnes." Manfrēds Cēls Tālāk tekstā fiksētās ziņas sagādāja Jānis Indrāns, nepaskaidrodams, kā tās ieguvis. Viņš tekstus iztulkoja latviski un papildināja ar komentāriem. Sniedzam materiālu saīsinātā veidā Jāņa Indrāna redakcijā. "NS Padome apstiprina, ka visas pētnieciskās ziņas, kas attiecas uz rezonācijas un gravitonkvantu pastāvēšanu, to raksturlielumiem un šo zināšanu praktisku izmantošanu, uzskatāmas par absolūti slepenu informāciju, kas jāaizmirst, radot iespaidu kā par neiespējamām un muļķīgām idejām. Slepenība paliek spēkā līdz 2050. gadam un turpinās arī pēc tam, ja nav panāktas radikālas izmaiņas sociālā riska novēršanā, kas varētu īstenoties pēc teleportācijas pētījumu veiksmīga noslēguma." "NSC (Nāciju drošības padomes) Kvalitātes nodaļas pienākums pēc iespējas uzskaitīt visus aktīvos un pasīvos pozitīvo un negatīvo faktoru nesējus, iesaistot pētījumos palīgus un nepieciešamības gadījumos neitralizējot bīstamos indivīdus. Nav noliegta sabiedrības pārstāvju informēšana par cilvēka iedzimto un iegūto prāta īpašību radikālo kvalitatīvo atšķirību, neatklājot psi faktoru, tas ir, novirzot vērtējumu vienīgi morālā plāksnē. Koherento (vienādspēku) svārstību izraisīto jeb tā saucamo vienkāršoto atomsabrukšanas un sintēzes procesu pētījumi zemās temperatūrās aprakstāmi tikai iekšējos ziņu avotos. Novēršama zinātnieku ziņkāre par līdzīgu procesu īstenojumu pirms mūsu ēras un 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs (Ķīnā, Indijā), vadāmo anihilatoru varbūtēja lietošana Senēģiptē, Peru u. c. Atcerēsimies, ka tā saucamā alķīmiķu Svētā Talmuda slepenības mērķis pagātnē bija novērst cilvēces pašiznīcināšanos. Lai šī atziņa kalpo zinātājiem par attaisnojumu pilnas pētījumu slepenības ieviešanai bīstamo starta mezglu izziņā, tajā pašā laikā noslēpjot pašu slepenojuma pastāvēšanas faktu, lai nodrošinātos pret ziņkārīgajiem un morāliskiem liekuļiem. Subatomu informācijas mikrotraktu izmantošana atklātā zinātnē un tehnoloģijā pieļaujama tikai līdz mūsu klasifikācijā uzrādītajam līmenim. Izslēdzama no atklātības jebkuru ierosmes rezonanses efektu pētīšana un izmantošana ikdienas informācijas tehnikā. Tāpat slepenojami pētījumi cilvēka šūnu novecošanas novēršanā, ja tie saistīti ar ģenētiskās programmas izmaiņām vai dabisko infofer- mentu (atslēgfermentu) lietojumu, ja tie nodrošina šūnu tiešu pašat- jaunotni vairāk par 90 procentiem.


Tāpat slepenībā turami pētījumi par īpašu uzdevumu perplikātu (radījumu) klonēšanu (radīšanu), savienojot dažādsugu genomus, kā arī strādājot ar paņēmieniem, kas šobrīd nav zināmi. Tāpat slepenība uzliekama visiem citiem pētījumiem ģenētikā, kas var apdraudēt sabiedrību kopumā, piemēram, "ģēniju" un "vergu" genomu meklēšanai, kā arī citiem hominīda pārveidošanas pro​jektiem." Komentārs. Citā slepenā dokumenta daļā uzrādīti atklājumi kopā ar atklājēju iniciāļiem vai kodiem, kā arī pamatidejas (pamatrisinājuma) atklāšanas laiks. Šajā sarakstā minēti daži atklājumi, kas zinātnieku aprindās nav zināmi. Otrā pasaules kara laikā ASV Kongresā reizē ar atombumbas projektu izskatīts arī "tīrā ieroča" projekts. Jautājums bijis strīdīgs, tāpēc beigās nolēmuši atbalstīt abus projektus. Kā zināms, kodolbumbas projekts tika pabeigts 1945. gada pavasarī un atklāts pasaulei ar eksplozijām 1945. gada augustā. Otrs projekts atklātībā nav parādījies līdz pat šai dienai. Iespējams, "tīrais ierocis" ir dezaktivācijas ierocis, kas uz zināmu laiku "iemidzina" visus dezaktivētā zonā mītošos skābekļa patērētājus. Ja "miegs" ilgstošāks, var tikt traumēta atmiņa vai iestāties nāve… Par tīru ieroci to var nosaukt tāpēc, ka pēc dažām stundām gaismas stari atjauno skābeklim reaģenta spējas. Pēc saraksta redzams, ka cilvēku sen kārotā mūžīgās jaunības problēma atrisināta 1996. gadā. To īstenojuši divi zinātnieki - amerikānis D un francūzis M. Par gravitona atklājēju reģistrēts indiešu zinātnieks C un citi. Atklājums datēts ar 1976. gadu, bet blakus tam dīvains piemērs un iekavās: Other: from the Old World (citādi: no senās pasaules). Izskatot abus sarakstus, neatradām nekādu sīkāku informāciju, kas izskaidrotu šo savādo ierakstu, ne arī kontekstus, kas apstiprinātu ziņas par gravitona atklāšanu senvēstures vai aizvēstures laikos. Toties slepenos sarakstos bija minēti daudzi zināmi un nezināmi arheoloģijas atradumi, diemžēl bez plašākiem aprakstiem. Apzīmēti tikai ar nosacītiem reģistrācijas indeksiem, piemēram: "Meteorīta dzelzs atlūza l-B-Xno 1878. gada", "Starojošais kristāls no Babilonijas 3-C", "Senēģiptiešu burtu pieraksti un zīmējumi 4-B", "Zelta galvaskauss no DA-2-D", "Strukturētais sudrabs 1-C", "Svēto grāmatu fragmenti 7-B" utt. Sarakstā, šķiet, iereģistrēts arī kādreiz Ukrainā dziļā mālu slānī atrastais elipsoīds, kuru atradējs pēc gada bija atprasījis no muzeja un "pazaudējis". Par to rakstīts: "3,5 collu resns pelēkbalts elipsoīds no U-5-CI." Atzīts, ka lāzeru (koherentā starojuma) pirmatklājēju gods pieder diviem Krievijas zinātniekiem. Tāpat Krievijas (PSRS) zinātnieki I un S atklājuši psi faktoru jeb torsionu ģenerāciju. To pirmā piemērošana sakaros datēta ar 1978. gadu. Pēc slepenībai pakļauto atklājumu kopējā reģistrācijas saraksta satura spriežot, sākumā minētie burti NSC (Nation Security Council) nozīmē nevis kādas valsts nacionālo drošību, bet gan visu nāciju, rasu - cilvēces drošības padomi. Par to liek domāt tekstā vairākkārt uzsvērtās rūpes par sabiedrības un visas cilvēces izdzīvošanu, bet ne reizi nav pieminēta kādas valsts aizsardzība vai citādas separāti valstiskas intereses. No tā jāsecina, ka NSC pārstāv visu nāciju intereses, stāv pāri politiskām domstarpībām un ir pietiekami spēcīga, lai visiem diktētu savu gribu. To apliecina nobeiguma frāze: "NSC uzņemas tiesības šajā sarakstā minētā slepenojuma pārkāpējus apturēt viņu darbībā, nepieciešamības gadījumā lietojot mūsu rīcībā esošos līdzekļus pārkāpēju neitralizēšanai." Izklausās autoritāri un draudīgi, bet, manuprāt, pieņemami. Katrs dzīvs organisms dzīvību apdraudošus informatīvos kaitniekus, piemēram, patoloģiskas sīkbūtnes, atstumj vai iznīcina, nevis ar tām demo​krātiski "diskutē".


Bažas izraisa tikai tas, kā šie gudrie un visvarenie no NSC cer "panākt radikālas izmaiņas sabiedrības kvalitātē un struktūrā" līdz 2050. gadam. Šis jautājums ir ļoti grūts. Vislabāk to zina juristi. Nav taču nekādu pazīmju, kas liecinātu par nopietniem centieniem īstenot "radikālas izmaiņas sabiedrības kvalitātē un struktūrā ". Uz to teksts atbildi nedod. Pasākumi Serbijā, Irākā, Izraēlā u. c. labākajā gadījumā ir varmāku apturēšana, ne jaunas kvalitātes cilvēku veidošana. Varbūt šodien jau piedzimis, aug un briest jauns hitlers vai staļins, kas vedīs cilvēci pretī bojāejai, par spīti visiem NSC pūliņiem. Tāda nolūka īstenošanai šādam mežonim pietiks ar jau zināmo tehnoloģiju. Kopumā pēc minēto slepeno dokumentu iepazīšanas var izdarīt divus secinājumus: pirmais - ir pamats tos godprātīgi respektēt; otrais - gadījums ar Uģi Miku Krusu, domājams, ietilpst slēpto pē​tījumu lokā. Saprotamu iemeslu dēļ zem šo ziņu apkopojuma neparakstos, lūdzu manu īsto vārdu neizpaust.


SATURS I daļa. Savādās slepkavības Rīgā……………………………………………………………….. 3 I nodaļa. Trakie Krusi ………………………………………………………………………………… 4 1. Apšaubāmā pašnāvība………………………………………………………………………… 4 2. Halucinācija vai mirāža……………………………………………………………………. 10 3. Saruna kļūst loģiska…………………………………………………………………………. 19 4. Brīdinājums……………………………………………………………………………………….. 23 5. Savādās lodītes………………………………………………………………………………….. 32 6. Roze aizstāv krustdēlu……………………………………………………………………… 38 II nodaļa. Izmeklēšana………………………………………………………………………………. 50 1. "Bārmeņa" liecība………………………………………………………………………………. 50 2. Uģis Miks Kruss pazūd……………………………………………………………………… 58 3. Slepkavas atzīšanās………………………………………………………………………….. 64 4. Nerunā muļķības, Krus!……………………………………………………………………. 73 5. Zinātnes fanātiķis……………………………………………………………………………… 79 6. Zinātnisko atziņu brīnumi……………………………………………………………….. 83 III nodaļa. Svētā slepenība……………………………………………………………………….. 97 1. Indrāns brīdina………………………………………………………………………………….. 97 2. Mīklainie notikumi………………………………………………………………………….. 104 3. No zinātnes padzītais biofiziķis……………………………………………………… 111 4. Ivaru Krusu nelaiž atvaļinājumā……. i…………………………………………. 119 5. Konfrontē četrus……………………………….. A………………………………………… 126 II daļa. Katastrofa……………………………………………………………………………………. 135 Ufra Mika Krusa atgriešanās…………………………………………………………………. 136


I pieraksts. Kā tas sākās………………………………………………………………………….. 139 II pieraksts. Cilvēka tapšana………………………………………………………………….. 164 III pieraksts. Briesmu gaidās………………………………………………………………….. 181 1.

Pirmsplūdu pasaule………………………………………………………………………….

181 2. Nolēmētie………………………………………………………………………………………….. 185 3. Kosmisko draudu apzinājums……………………………………………………….. 187 4. Trauksmes zvans……………………………………………………………………………… 191 5. Otra Mēness parādīšanās……………………………………………………………….. 197 6. Iznīcības briesmu apspīdētie………………………………………………………….. 200 7. Vēstījumi valstīm un tautām………………………………………………………….. 207 8. Aizmirstie gauri……………………………………………………………………………….. 209 9. Noasa šķirsts……………………………………………………………………………………. 212 IV pieraksts. Kastrofa ir klāt………………………………………………………………….. 218 1. Pēdējās dienas pirms Katastrofas………………………………………………….. 218 2. Sadursme………………………………………………………………………………………….. 222 3. Pirmā posta diena un nakts……………………………………………………………. 226 4. Aptumsums………………………………………………………………………………………. 233 5. Leduslaikmeta sākums……………………………………………………………………. 239 6. Ains un bhati nometne……………………………………………………………………. 246 V pieraksts. Eiropiešu pirmsencis…………………………………………………………. 252 1. Pirmais gads pēc Katastrofas…………………………………………………………. 252 2. Kalnu cilvēka moku ceļi………………………………………………………………….. 256 3. Ciltsmāšu apmetne………………………………………………………………………….. 263 4. Ains kļūst par ciltstēvu…………………………………………………………………… 267 5. Baltās rases sākums……………………………………………………………………….. 276 6. Tautu atdzimšana……………………………………………………………………………. 285 VI pieraksts. Nezināmais vēstītājs…………………………………………………………. 293 1. Psiholoģiskās problēmas………………………………………………………………… 293 2. Cilvēkdievu darbi pasaulē………………………………………………………………. 304 VII pieraksts. Mūsu senči………………………………………………………………………..


311 1. Šķietami vulgārais sākums…………………………………………………………….. 311 2. Zemūdens kuģa ļaudis…………………………………………………………………….. 312 3. Luas ekspedīcija uz sauszemi…………………………………………………………. 314 4. Luas atgriešanās jūrā…………………………………………………………………….. 322 5. Krusa senču milzīgais skaits………………………………………………………….. 326 VIII pieraksts. Skaidrību meklējot…………………………………………………………. 329 1. Otrā saruna ar psihiatri Betiju……………………………………………………… 329 2. Nevienlīdzīga diskusija ar Nezināmo…………………………………………….. 342 Ufca Mika Krusa pavadvēstule……………………………………………………………….. 353 Beigu vārdi……………………………………………………………………………………………….. 356 Pielikums. Atklātībai slēptie pētījumi……………………………………………………. 363

Aizvestures tragedija janis maulins  
Read more
Read more
Similar to
Popular now
Just for you