VIENS AR KANTU
Kants saka, ka prātam nav nekādas diktatoriskas varas. Pasaule nav tikai mūsu zināšanas priekšmets, bet arī mūsu darbošanās, mūsu pienācības priekšmets. Pasaule ir ne tikai esošais, bet arī pienācīgais.”119 Drīz vien Rolava pārņemtība ar Hesenu jau iemantoja bezmaz vai reliģiozu nokrāsu, ko vienlīdz labi varētu tulkot arī kā iemīlēšanos – pat ja tā bija vienīgi aizraušanās ar “filozofijas erosu”, kā to raksturoja Rolavs pats: “Nosēdos augšējos solos. Semināristi (semināra dalībnieki) sēd zemāk pa kreisi. Cītīgie klausītāji (un pierakstītāji) sēd apakšā, grupā. Lektors lasa it kā nogurušā balsī. Pa laikam, brīžiem visai bieži, pamet acis uz mani, kur es sēžu viens augšā. Man liekas, viņš ironiski pasmaida un, šķiet, tikko valda smieklus. Smaida ironija pazūd lūpu kaktos un pārvēršas ikdienišķā grimasē. Es uzcītīgi klausos, skatīdamies lektora sejā. Viņš paceļ acis augstāk par pārējiem klausītājiem pie manis – laikam viņu saistīja kāda dīvainība manā apģērbā, vai varbūt kas cits, kāda iedoma. Man sāk palikt nelabi un es nekā nedz dzirdu, nedz redzu; jūtu ka nosarkstu, nolaižu acis grāmatā un mechāniski sāku šo to rakstīt, iznāca kādi hieroglifi. Ko viņš bija iedomājies? Vienā vietā Hesens it kā sāka jukt – doma tika sagumzīta un neloģiski nobeigta. Ar lielām mokām nosēdēju divas stundas. Bet neraugoties ne uz ko, es tomēr jutu, ka man vajag te būt, bēgt būtu gļēvulīgi. Kas es esmu profesora acīs? Sīks bodes zellis, vairāk nekas. Reiz viņš ienāca mūsu bodē un prasīja, vai mēs nezinot Vadzinska telefona numuru. Es atbildēju: “nē”. Viņš ātri apgriezās un izgāja. Es sacīju kasierei, ka tas bija profesors Hesens. Viņa saka Aleksandrai Jelefērjevnai (veikala vadītājai), ka es esot pat nosarcis, tiekoties ar profesoru. – Ja pēdējais uzskata mani par bodes zelli, kas aiz vienkāršas intereses iestājies universitātē, paklausījies dažus kursus un piedalījies pāris reizes Kanta seminārā, tad viņš maldās. Manī ir griba, zinātnes kāre, neesmu diletants. Tikai līdz šim nolādēto “apstākļu” dēļ esmu bijis “pasivs” (un šo būtībā negribēto pasivitāti neesmu spējis pārvarēt).”120 Kaut gan Rolavs vēl arvien dienasgrāmatā sūdzējās par “filozofam smieklīgu stāvokli” – laiku pa laikam uznākošām savādas apātijas lēkmēm un nespēju neko palasīt, jo par ikvienu iesāktu grāmatu drīz vien zūdot interese, uzmācoties nespēks, sastingums un vēlme vienīgi sapņaini raudzīties istabas griestos, smēķēt papirosus, stundām klausīties lietus un pērkona skaņās aiz atvērta loga un raudzīties zibens uzplaiksnījumos –, viņš tomēr bija čakls lasītājs un četros vakaros tajā pavasarī izlasīja Dostojevska Velnus, pēc tam Tolstoja Annu Kareņinu. Rolavs lasīja gan universitātes bibliotēkā, gan mājās – laiku pa laikam viņš ņēma grāmatas arī no Tomskā izveidotās latviešu bēgļu bibliotēkas, kurā bija pieejamas arī pavisam nesen izdotas grāmatas, piemēram, 1919. gadā izdotā Pētera Stučkas Padomju Latvijas pieci mēneši. “Jūs, kā redzams, esat cītīgākais lasītājs,” bija teikusi grāmatu izsniedzēja, kad Rolavs paņēmis laīšanai Augusta Saulieša kopotus rakstus. “Daudz laika,” bija noteicis kāds latvietis kareivja drēbēs, un noprotams, ka šī piezīme Rolavu bija aizskārusi: “Patiešām... “cītīgs lasītājs”, “daudz laika”... Te – darba tauta, strādnieks, kas ar grūtībām vairāku nedēļu laikā izlasa kādu stāstu, te vienkārša sieviete (bibliotekāre), kas raksta “trešudienās”... un te es. Kad gāju mājās, mani vadīja šie vārdi – “cītīgākais lasītājs”.”121 Starp citu, interesanti, ka vēl 1914. gada sākumā Vidzemē bija spēkā aizliegums atvērt latviešu bibliotēkas, bet jau pēc gada daudzviet Krievijā bēgļi pie latviešu skolām ierīkoja bibliotēkas, kurās bieži vien bija tikai grāmatas latviešu valodā.122 Pārlasot grāmatas, ko Rolavs pieminējis savās piezīmēs, jādomā par to, cik lielā mērā lasāmvielas izvēli noteikušas konkrētā cilvēka īpašības, raksturs, un cik lielā mērā pati lasāmviela – ja tā nonākusi pie lasītāja nejauši – atstājusi iespaidu uz to, kā veidojies lasītāja dzīves gājums, domu gaita un rakstības stils. Rolava Tomskas laika pierakstos tvertās izjūtas atsauc atmiņā Dostojevska varoņus, piemēram, “nabaga Stefanu Trofimoviču” no Velniem – viņš bija “untumains bērns ar visu bērna egoismu, bet bez viņa nevainības”, “skumjās pārdomās viņš jau sen bija raudzījies ārā pa logu, vai 119
Ibid., 180.–181. lpp.
120
KD, 183.–184. lpp.
121
Ibid., 246. lpp.
122
ŠILDE Ādolfs. Latvijas vēsture: 1914–1940. Valsts tapšana un suverēnā valsts. Stokholma : Daugava, 1976, 49. lpp.
34