Issuu on Google+

Klips un kovers


Arnolds Auziņš. Raimonds Pauls. Balāde manam vectēvam

Mans vectēvs bija ļoti prātīgs. Cits šuva jaunus goda svārkus

Un bija ar savu spēku plātīgs, Bet vectēvs uztaisīja zārku.

Es negribu, ka citiem raizes, Ja gadās nomirt man ar joni.

Nu, atliks jums līdz kapiem aiznest, Un uzlikt virsū kādu kroni.

Zārks, protams, tukšā nestāvēja, Pats vectēvs bijīgi un rāmi

Tur lika iekšā zāļu tējas Un reizēm kādu medus rāmi.

Būs labāk smarža mūža mājai, Kad divpadsmitā stunda sitīs,

Viņš teica, pieceļoties kājās, Un izņēma no bārdas biti.

Uz bēniņiem viņš bieži gāja, Kaut bērni teica - ko tu maisies,

Bet kaktā zārks to brīdināja Daudz laika nav vairs, vecais, taisies.

Un vectēvs vaiga sviedros rāvās, Un nešķīrās no savas pīpes,

Ar bezmiegu pa naktīm kāvās, No rīta atkal bij` uz strīpas.

Viņš nedomāja - kaut kur dosies, Bet aizgulējās kādā rītā.

Es skaļi saucu: Vectēv, mosties, vectēv, mosties! Viņš nepamodās vairs, aiz spīta.


Tautasdziesma. Aiz kalniņa dumi kūpa

Aiz kalniņa dūmi kūpa, Kas tos dūmus kūpināj'?

Sesk(i)s dara alutiņu, Tas tos dūmus kūpināj'.

Krupīt's nesa ūdentiņu Sakumpušu muguriņ'.

PIECGRAUDU PUTRA

Krupīt's prasa: vai ir gana?

Kas par brangu alutiņ'!

Sesk(i)s saka: vēl vajag.

Auksts kā ledus, salds kā medus,

Pieci graudi, sešas mucas,

Ai tu Dieva dāvaniņ!


Imants Ziedonis. Raimonds Pauls. Latviešu jūrniekiem

Ainažu vecajā skolā Es skatos tai vecajā bildē,

Kādi jauni un skaisti vīri Un brauca viņi uz kuģiem.

Paskaties, kā viņi skatās It kā binoklī skatītos,

It kā ar miglas tauri, ar miglas tauri Gribētu mums ko teikt.

Tur ir arī mans vecais tēvs, Stiprs un lepns kā velns,

Tagad viņš kapos guļ Zem zilām atraitnēm.

Un nebrauc uz kuģiem, Bet Ainažu vecajā skolā

Spokojās viņa gars Un naktīs enkuri zvana.

Odesa, Hamburga, Rīga, Jūra un saule, un vējš,

Trai- rai-ra rai-ra rai-rā Trai- rai-ra rai-rai-rā.

Zem zilām atraitnītēm

Vakaros vectēvs dzied.

Sevišķi vēja naktīs Iedziedās dzimtene cītara vecā

Bula dūmakā zilā peld kuģi,

Un bocmaņa balss sauc līdzi.

Bet Ainažu kapos


Tautasdziesma. Rozēm kaisu istabiņu

Rozēm kaisu istabiņu, Tautu dēlu gaidīdama,

Kad atnāca dievērtiņi, Slauku rozes pagultē.

10

Slauku rozes pagultēi, Pat’ pa logu dārziņā.

1

Dārziņāi noklausījos, Ko runāja tēvs māmiņa.

Tēvs vēlēja, māte liedza, Dievers lūdza raudādams.

Dievers lūdza raudādams, Sīku naudu skaitīdams.

Sol’ par kaķi savu naudu, Ne par manu augumiņ’,

Es ne biju putna bērniņš, No zariņa noņemams.

Esmu daiļa tēva meita, Dārgais mātes lolojums.


Jānis Peters. Raimonds Pauls. Rudens ogle

Visu dienu, visu mūžu Viena ogle kvēlojusi.

Draudējusi, zvērojusi, Tagad vakarā pa manu ceļu skrien,

Pāri manam vēlam ceļam pretī rudenim, Pretī rudenim, pretī rudenim, pretī rudenim,

Vēla, vēla tava gaita, rudensogle, Vēju dzītā, nu tev manos pelnos plaukt.

Tas nav liktens, tie ir vēji, Rudens ogles pielūdzēji,

Tie ir vēji, vēlie vēji, Rudens vakarā, kad krūtīs akmens zied.

Pāri manam vēlam ceļam pretī rudenim, Pretī rudenim, pretī rudenim, pretī rudenim,-

Vēla, vēla tava gaita, rudensogle, Vēju dzītā, nu tev manos pelnos plaukt.


Alfrēds Krūklis. Raimonds Pauls. Ar mani atkal runā kaijas

Ar mani atkal runā kaijas, Runā rītā, vakarā rāmā.

Ar mani atkal runā kaijas, Runā naktī tās.

Runā daudz, klusām sevī, Atkal liek iegrimt tevī,

Atkal liek aiziet kopā, Sapņu tālumā nezināmā.

Ar mani atkal runā kaijas, Runā rītā, vakarā rāmā.

Ar mani atkal runā kaijas, Runā naktī tās.

Un es nevaru krastā pierast, Kur viļņi smiltīs dzied.

Man kā kaijai nekur nav miera, Palīdzi kaijām skriet.

Meitenes vienmēr vilina nemiers,

Meitenes vienmēr vēlas sākt lidot,

Un sapņot, un sapņot, un sapņot,

Un sapņot, un sapņot.


Anna Rancāne. Raimonds Pauls. Nenāciet klāt man rudenī

Nenāciet klāt man rudenī, Man rudenī jābūt vienai,

Kur lapu dakstiņiem apklāts jumts Un vēji kā četras sienas.

Pelnu vārtus un atslēgu vārdus Tikai rudenājos es zinu,

Pie manis nenāciet stundā, Kad savu uguni atdzīvinu.

Ogles pavardā, mierinot mani, Klusiņām sarunājas,

Pie manis nenāciet rudenī, Man rudenī jābūt mājās.

Kad bijīgi dzirksteli pielūdzu Un pati par pelniem krītu izmisumā,

No skatienu cilpām nespējot, Nespējot atraisīties.

Pelnu vārtus un atslēgu vārdus

Tikai rudenājos es zinu,

Pēc manis nenāciet stundā,

Kad savu uguni atdzīvinu.


Laimonis Vāczemnieks. Raimonds Pauls. Viss nāk un aiziet tālumā

Un atkal zilā vakarā Dzied birzī lakstīgala.

Viss nāk un aiziet tālumā

Un sākas viss no gala

Jau atkal mizā rievainā Kāds sirdi griež un bultu,

Zem bērza zara līganā Klāj sūnās kāzu gultu.

Viss nāk un aiziet tālumā, Viss nāk un aiziet tālumā.

Viss nāk un aiziet tālumā. Un sākas viss no gala.

Bet cauri zaļiem biezokņiem Skan soļu klusie švīksti,

Un atkal kādam šūpulim Kāds meklē bērza līksti.

Bet tad kad sārtas lapas slīd, Lai nebūtībā zustu,

Visbeidzot sirmi vīri nāk

Cirst baltu bērza krustu.


Aivars Neibarts. Jānis Grodums. Ziņģe par bailēm

Dienas kā asi sodrēji, Naktis piķa katli

Ai, bailes , bailes, ai, nāves bailes spoži stāv uz vakts

Sirds saraujas pikucī, Un zobi braši klab,

Ai, bailes, bailes, ai, nāves bailes Pie rūtīm, pie krūtīm sit.

Situ dūri uz galda situ dūri pie krūtīm

Ai, bailes, bailes, ai, nāves bailes Spocīgi mocīgi lūr

Ņemu pats sevi rokās Spiežu pats sevi smieklos

Ai, bailes, bailes, ai, nāves bailes Kājstarpī asti žmiedz

Dienas kā siltas trompetes

Naktis- pilnmēness bungas

Ai, bailēm, bailēm, ai, nāves bailēm

Paliek nāvīgi bail


Māra Zālīte. Uldis Stabulnieks. Tik un tā

Nāk rudens apgleznot Latviju, Bet nepūlies necenties tā,

Man viņa ir visskaistākā Tik un tā.

Par mazu, lai laistu vienu. Es līdzi ceļos.

Man viņa ir visskaistākā Tik un tā.

Mazliet par lielu, lai sasildot savu lakatu dotu, Par lielu, lai paņemtu klēpī un apmīļotu.

Nāk rudens apgleznot Latviju, Bet nepūlies necenties tā,

Nāk rudens apgleznot Latviju, Bet nepūlies necenties tā,

Mazliet par mazu, lai palaistu vienu Pasaules plašajos ceļos.

Man viņa ir visskaistākā Tik un tā.


Leons Briedis. Edvīns Zariņš. Dzeltenie aizkari

Tajā, tajā zaļā ielejā Visiem logiem dzelteni aizkari,

Tie atspīd saulpuķu ziediem Un saulstaru dzīpariem vīti

Dzelteni, dzelteni aizkari. Redzu, tev jau acīs nogurums,

Nāc iesim, uz pasaku ieleju zaļo, Kur visiem logiem dzelteni aizkari plīv.

Tu tikai skudru nesamin, Kas pagalmā velk baļķi tava lielceļa garumā.

Visu nakti pērkons, lietus auksts Pa debess malu pērkoņratos brauc.

Lai ietu, kur iedams, tev pretī Mās logos šie aizkari dzeltenie,

Matos tev vēl ceļmalas putekļi.

Tā pastāstīs, kā gurdums izgaist citurīt, Viss gurdums var jau izgaist citurīt.

Kā pieneņu vainagā iepīts saules stars.


Tautasdziesma. Div’ dūjiņas gaisā skrēja

Div'dūjiņas gaisā skrēja,

Abas skrēja dūdodam's.

Ai, ai, aijajaijā

Abas skrēja dūdodam's.

Div' bāliņi karā jāja, Abi jāja domādam'.

Vai būs jāti vai nejāti, Vai palikti sētiņā.

Kas taisija zaldātam'i, Kas tam klāja paladziņ'?

Zaldāts ceļa gājējiņis, Kur pakrita, tur aizmig`.

Priežu zari, egļu skujas Karavīra paladziņš.

Sūnu cinis, akmentiņis Karavīra spilventiņš.

Kur palika mans bāliņis Karodziņa nesējiņš?

Tur aizgāja, tur palika Uz tām prūšu robežām.

Tur staigāja Dieva dēli Dvēselītes lasīdam.

Atraduši dvēselīti, Ietin baltā villainē.

Liek eņģeli šūpotāju, Tas dziedāja aijādams:

Aijā, mīļa dvēselīte, Karā kauta - nemirus'.


Leons Briedis. Raimonds Pauls. Dāvāja Māriņa

Kad bērnībā, bērnībā Man tika pāri nodarīts,

Tad māti uzmeklēt tūlīt, Lai ieķertos, ieķertos,

Tā gāja laiks, gāja laiks, Vien pašai man, pašai man Un nu jau mātes līdzās nav. Ar visu jātiek galā jau.

Kā aizmirsies, aizmirsies Līdz piepeši, piepeši Man viss jau dienu rūpestos, Nopārsteiguma satrūkstos,

Lai ieķertos, ieķertos, Ar rokām viņas priekšautā.

Un māte man, māte man Tad pasmējusies teica tā:

Dāvāja, dāvāja, dāvāja Māriņa Meitiņai, meitiņai, meitiņai mūžiņu, Aizmirsa, aizmirsa, aizmirsa iedot vien Meitiņai, meitiņai, meitiņai laimīti.

Es pati sev, pati sev Bet brīžos tais, brīžos tais, Kad sirds smeldz sāpju rūgtumā Tad pasmējusies saku tā:

Dāvāja, dāvāja, dāvāja Māriņa Meitiņai, meitiņai, meitiņai mūžiņu, Aizmirsa, aizmirsa, aizmirsa iedot vien Meitiņai, meitiņai, meitiņai laimīti.

Jo dzirdu es,dzirdu es, Kā pati savā nodabā

Čukst klusiņām, klusiņām Dāvāja, dāvāja, dāvāja Māriņa Jau mana meita smaidot tā: Meitiņai, meitiņai, meitiņai mūžiņu, Aizmirsa, aizmirsa, aizmirsa iedot vien Meitiņai, meitiņai, meitiņai laimīti.


Māra Zālīte. Raimonds Pauls. Kad man maziņam

Kad man maziņam krūtīs iedūrās, Akla sāpe kā nezināms drauds –

Māte teica: Tas tikai tāpēc, Tikai tāpēc, dēliņ, ka audz!

Laikam caurvējā esmu stāvējis, Kas man sacīs: Tas tikai tāpēc, Akla sāpe skursteņos kauc. Tikai tāpēc, dēliņ, ka audz!

Vecais zābaciņš - mana bērnība, Kā lai projām, projām to sviež!

Vecais zābaciņš – mātes gādātais Nepanesami spiež!

Akla sāpe te atkal ciemojas, Tūkstoš balsīs pasaule sauc -

Kas man sacīs: Tas tikai tāpēc, Tikai tāpēc, dēliņ, ka audz!


Māris Čaklais. Imants Kalniņš. Alvas Zaldātiņi

Spožums Tā kā zivij zelta zvīņas

Slava Tā kā zvaigznes krīt un dziest!

Paņem savus alvas zaldātiņus, Es zinu tikai to, Nāc uz manām trepēm spēlēties! Ka beigtu Napoleonu

Tā kā cilvēkbērni Pienu padzersies.

Paņem savus alvas zaldātiņus, Nāc uz manām trepēm spēlēties!

Kur ir tavi ģenerāļi, Kur ir viņi?

Ja vēl dzīvi, Kādus ceļus iet?

Aprok zemē, Lai tas nesmirdētu,

Bet dzīvu kaķēnu baro ar Siltu pienu!

Apraks tevi, apraks mani; Kaķēniņi

Paņem savus alvas zaldātiņus. Bet tu neskumsti - ņem zaldātiņus! Nāc uz manām trepēm spēlēties!

Nāc uz manām trepēm - spēlēties!


Jānis Peters. Raimonds Pauls. Mēmā dziesma

Pār mani mēma debess plešas, Un mēma, mēma pļava zied.

Kāpēc es atkal esmu bešā, Kāpēc man vajag tukšā iet?

Kāpēc man vajag iet un meklēt To balsi, kura pelnos dun?

Klau, vēji maldās dziļi eglē, Un vijole tur raud kā suns.

Ej un dedz, Sadedz savu balsi meklējot.

Tikai savu balsi vienīgo, Tikai savu balsi, balsi to.

Pār mani liecas mēmi zari. Bet varbūt tās ir stabules,

Un es kā mēmais, es kā mēmais. Bet ja nu jūra esmu es.

Un ja nu viss ir dzīvs un ziedošs, Un pelnos vīru kori dun,

Un ja nu dvēsele dzied eglē, Un savu likteni smilkst suns

Ej un dedz, Sadedz savu balsi meklējot.

Tikai savu balsi vienīgo, Tikai savu balsi, balsi to.


Aivars Zaltāns. Kad man vairs nebūs sešpadsmit

Kad lietus līst un logā lāses mētā,

Es zinu to, ka nāksi tu,

Bet vai tu atnāksi, kad man vairs nebūs 16,

Tu teici man, ka mīli mani karsti,

Un tavu acu skatiens, mīlas pilnais,

Bet vai tu mīlēsi, kad man vairs nebūs 16,

Es skūpstot atbildēju tev,

Un līdz pat rīta gaismai logā austot,

Uz brīdi aizmirstībā sauks.

Kad man vairs nebūs 16 ?

Mēs guvām baudījumu sev.


Edvarts Treimanis-Zvārgulis. Jānis Lūsēns. Taisnība

Nāc ārā no metāla zārka, nāc ārā, taisnība, nāc!

Viss asaru pērlēm rotāts un klāts, un asins rozēm klāts.

Nāc ārā uz bagātu ražu, ņem šķēpu griezīgu līdz!

Cērt katrai nezālei galvu, kas mūsu laukos dīgst!

Un ne tik vien netaisnos augus lai tava sodība skar:

Cērt gabalos žēlastību, un līdzcietību ar'!

Jā, visu, kas cīņā pret tevi, tavs asmens zemē lai slien.

Mēs negribam saldas druskas, mēs gribam tevi vien.

Nāc ārā, nāc ārā!

Cik ilgi miegs tevi valdzinās smags?

Jau tūkstošiem gadu sēro

pēc tevis Staburags.


Kaspars Dimiters. Zigmars Liepiņš. Dzejnieka karnevāls

Kāda dzejnieka namā, notika reiz karnevāls.

Viesiem tika pavēlēts tik bez maskām ierasties,

tomēr nāca maskās tie. Dzejnieks stāvēja durvīs,

rāva viesiem maskas nost. Kas ar tādām grūtībām

gadiem pielāgotas bij' un pat pieaugušas klāt.

Ai cik labi tas, ai cik labi tas, tā tik notiekas vien pasakās. La-la-la-la. Visi skatījās, visi brīnījās kā var tik daudz svešu seju būt.

Kā cilvēks cilvēkam var tik svešs pēkšņi kļūt.

Viesu izmisums bija iznākums, visi rokām sejas klāja ciet

un lūdzās dzejniekam maskas mums atdodiet.

Dzejnieks sacīja cēli, lai bez maskām dzīvojam.

Visiem likās tas kā murgs, un pats dzejnieks aizdomīgs,

kas par labu maskējās. Viesi atmaskotie

metās virsū dzejniekam, kas kā nogrēkojies bērns

lūdzās masku pasargāt, bet par vēlu bija jau.


Edvarts Treimanis-Zvārgulis. Jānis Lūsēns. Taisnība

Nāc ārā no metāla zārka, nāc ārā, taisnība, nāc!

Viss asaru pērlēm rotāts un klāts, un asins rozēm klāts.

Nāc ārā uz bagātu ražu, ņem šķēpu griezīgu līdz!

Cērt katrai nezālei galvu, kas mūsu laukos dīgst!

Un ne tik vien netaisnos augus lai tava sodība skar:

Cērt gabalos žēlastību, un līdzcietību ar'!

Jā, visu, kas cīņā pret tevi, tavs asmens zemē lai slien.

Mēs negribam saldas druskas, mēs gribam tevi vien.

Nāc ārā, nāc ārā!

Cik ilgi miegs tevi valdzinās smags?

Jau tūkstošiem gadu sēro

pēc tevis Staburags.


Ārija Elksne. Guntis Veits. Neko nevar skaidri zināt

Četras sveces ar Tumsu runā

Četras zvaigznes jau Debesīs skrien

Četras meitenes kailas Peldēties brien

Neko nevar skaidri zināt Atliek vienīgi minēt

Neko nevar skaidri zināt Atliek vienīgi minēt

Četri čiekuri Nokrīt sūnās

Četri putni pret Logu sit

Četras asaras lēni Pār vaigu rit

Neko nevar skaidri zināt Atliek vienīgi minēt

Neko nevar skaidri zināt Atliek vienīgi minēt


Velga Krile. Boriss Rezņiks. Tu smējies sapnī

Tu laimīgā smējies sapnī Es ienīdu sevi tad

Jo dienā kopā ar mani Tu raudāji savādāk

Jo dienā kopā ar mani Tu nesmējies tā nekad

Tu ilgi raudāji sapnī Es nesapratu nekā

Es sajūtu, diena apnīk Es kavējos, piedod man

Kā nokļūt pie tevis sapnī Un neatgriezties, un neatgriezties


Jānis Peters. Raimonds Pauls. Laternu stundā

Laternu stundā, Kad matroži un ielas jau kvēlo,

Ej, kvēlo, neizkvēlo! Ej, kvēlo, neizkvēlo!

Laternu stundā, Kad meitenes un klauni sāk tēlot,

Ej spēlē, ielu spēlē, Ej spēlē, nepaspēlē.

Spēlē, spēlē, ko tu spēlē, Ko tu spēlē man!

Es tev esmu šajā spēlē Gaisma laternā.

Atnāc, kuģa zvaniem zvanot, Aizej, kuģa zvaniem zvanot,

Aizej, kuģa zvaniem zvanot, Dvēselē kā laterna.

Laternu stundā Krīt dvēseles, krīt tieši man rokās,

Krīt man kā zvaigznes rokās, Krīt man kā zvaigznes rokās.

Laternu stundā Ai, dvēseles, ai, atkal sāk spēlēt,

To seno spēli spēlēt, To seno spēli spēlēt.

Spēlē, spēlē, ko tu spēlē, Ko tu spēlē man!

Es tev esmu šajā spēlē Gaisma laternā.

Atnāc, kuģa zvaniem zvanot, Aizej, kuģa zvaniem zvanot,

Aizej, kuģa zvaniem zvanot, Dvēselē kā laterna.


Māris Čaklais. Imants Kalniņš. Pilsēta, kurā piedzimst vējš

Pilsētā, kurā piedzimst vējš, varen varoša vārna zarā sēž,

jumtu plēš vējš, bet nenoplēš pilsētā, kurā piedzimst vējš.

Pilsētā, kurā piedzimst vējš, laivinieks laivai dēli tēš,

zārcinieks zārkam vāku tēš pilsētā, kurā piedzimst vējš.

Pilsētā, kurā piedzimst vējš, dzintara latvieši krogos sēž

un pa brītiņam traukus plēš pilsētā, kurā piedzimst vējš.

Pilsētā, kurā piedzimst vējš, telefonisti stabos sēž,

labi, ka vējš viņus nenoplēš pilsētā, kurā piedzimst vējš.

Pilsētā, kurā piedzimst vējš, plēsēji — plēš, dzēsēji — dzēš,

sēdētāji — kā parasti — sēž, pilsētā, kurā piedzimst vējš.

Pilsētā, kurā piedzimst vējš, pieplok pie zemes cilvēku mežs,

saknes jau vējš neizplēš pilsētā, kurā piedzimst vējš.


Ilze Binde. Juris Karlsons. Negaisa laikā

Nakts ir tumša un asa, rasa zālē kājas nāvē, Negaisa laikā nedrīkst pie loga stāvēt.

Nakts ir tumša un asa, bailes biezas, logi ciet. Negaisa laikā nedrīkst pie loga stāvēt, jā.

Piedz. Negaisa laikā nedrīkst dziedāt Un zem ozoliem stāvēt.

Negaisa laikā nedrīkst dziedāt, Bet kā lai negaisu nāvē?

Nakts ir tumša un asa, zibens rīkste visu drīkst. Negaisa laikā nedrīkst pie loga stāvēt.

Nakts ir tumša un asa, bailes biezas, logi ciet. Negaisa laikā nedrīkst pie loga stāvēt, jā.


Jānis Peters. Raimonds Pauls. Par dzelteno lapu

Dzīvoja reiz lapa zarā, Dzīvoja tā visiem garām,

Arī sev, arī sev. Alkdama pēc zvaigznēm kāri,

Dzīvoja tā lapām pāri, Arī sev, arī sev.

Skaties, ceļiniek! Tur augstu, augstu gaisā Staigā ziemelis un māsas lapas kaisa.

Viņš jau nežēlos, viņš metīs tieši sārtā Lapas dzeltenās un lapas tumši sārtās.

Nemanot tā mūsu lapa, Nemanot par zvaigzni tapa.

Arī tu, arī tu. Nemanot tā zemē krita,

Sadegot turpat, kur citas, Arī tu, arī tu.

Skaties, ceļiniek! Tur augstu, augstu gaisā Staigā ziemelis un māsas lapas kaisa

Viņš jau nežēlos, viņš metīs tieši sārtā Lapas dzeltenās un lapas tumši sārtās.

Tumši sārtās Tumši sārtās

Tumši sārtās


Jānis Peters. Raimonds Pauls. Griezīte

Meitene mana grieze griezīte Gūstīja veda sauca papardēs

Sapina mani priecīgs apinis ai apinis Ar griezi ar griezīti

Meitene mana grieze griezīte Meitenēm citām pogas izgrieza

Sapinās soļi vienā vītenī ai vītenī Ar griezi ar griezīti

Meitene mana grieze griezīte Pateica man ka dzirkles nesarūs

Mūžīgi laikam tādēļ dzīvošu ai dzīvošu Ar griezi ar griezīti

Ar griezi ar griezīti

Ar griezi ar griezīti

Ar griezi ar griezīti


Jānis Peters. Raimonds Pauls. Tu un cits

Atkal tev tik ļoti gribas mīlēt, Mīļais mans un romantiskais draugs!

Un viņš trīsreiz sola mazāk, Toties trīsreiz vairāk prasa,

Bet, ja tev tik ļoti gribas mīlēt, Retro mans, tik senlatviskais draugs,

Bet man liekas - šajā spēlē Viens par tevi gudrāk spēlē,

Un... Tas ir viens cits.

Un... Tas ir viens cits.

Viņš ir cits, un tāpēc tev ir jāatkāpjas Romantiskās sāpēs, kas tev sirdī rāpjas.

Tad tev būs daudz gudrāk spēlēt Tā, kā prot tas svešais spēlēt,

Runā viņš par tevi trīsreiz mazāk, Bet par tevi trīsreiz vairāk mīl,

Tev ir jāatkāpjas, tev ir jāatkāpjas, Jo pār žogu rāpjas dvēselē man cits.

Tā, kā prot tas svešais spēlēt, Tā, kā pieprot cits.


VIKS. Imants Kalniņš. Zilais putniņš

Es jau sen tev gribēju ko vaicāt, mīļo māsiņ.

Kāpēc zilais putniņš šorīt klusē, mīļo māsiņ?

Laikam zinu, kāpēc šorīt klusē zilais putniņš.

Vai tu viņu šorīt pabaroji, mīļo brālīt?

Es jau agri viņu pabaroju, mīļo māsiņ.

Tomēr zilais putniņš šorīt klusē, mīļo māsiņ.

Laikam zinu, kāpēc šorīt klusē zilais putniņš.

Vai tu viņu šorīt apmīļoji, mīļo brālīt? paldies @epetersons par ideju


Leons Briedis. Raimonds Pauls. Kad mēs iemīlēsim

Nebaidies, ja skaušu tevi Es ar neredzamām rokām No visredzīgākās ēnas,

Kura mīt zem oša koka, Kad tai smaidot garām ej.

Nebaidies, ja pūces balsī Tevi pēkšņi mežā saukšu

Un kā zvaigžņots padebesis Pāri tavai galvai augšu Kad tu prom uz mājām skrej.

Vai gan tu izbēgt spēsi?

Vai gan es izbēgt spēšu?

Tad, kad tu iemīlēsi,

Tad, kad es iemīlēšu ...

Ja tu slēpsies- nepaslēpsies Kaut vai slēpsies caurā vietā

Jo es tevi sameklēšu Katrā vietā, katrā lietā, Kurai smaidot garām ej.

Arī tad, ja tevis nebūs Tevi tomēr atradīšu

Un ap tevi, tā kā mežvīns, Neredzamas rokas vīšu, Kad tu prom uz mājām skrej.


Māra Zālīte. Aigars Voitišķis. Tu esi vēl jauns

Tu esi vēl jauns tev viss vēl priekšā, vēl tava māte mirs un dzisīs tev uz rokām.

Ar sāpēm sapazīsies, satiksies ar mokām. Vēl tevi draugi nodos, mīlestība smies.

Vēl jēgu meklēsi, un rūgti pievilsies. Tu esi vēl jauns, tev viss vēl priekšā.

Vēl šausmās skatīsies uz grumbām un uz krokām, kas seju krokos tik pēc sava prāta.

Tu esi vēl jauns, tev viss vēl priekšā

Tu esi vēl jauns, tev viss vēl priekšā

Tu esi vēl jauns, tev viss vēl priekšā

Kaut paēdis, tu allaž alksi sāta. Tu esi vēl jauns, tev viss vēl priekšā.

Par visu maksāsi, ko dzīries ņemt par velti, un nāves bailēs tu glābsi sevi.


Vizma Belševica. Raimonds Pauls. Kamolā tinējs

Ap to mirkli, ap skatienu vienu Savu dienišķo pavedienu

Tinu nakti un tinu dienu Nu, mans kamols ir gadiem biezs.

Kad jel reizi man pietrūks dzijas? Kārtas šķiras un kārtas mijas.

Un tas mirklis - vai vispār bija? Varbūt vienkārši izlicies.

Es vairs nezinu, rokas kustas Gadiem pierasta tinuma krustā.

Nebijušā un neizjustā Dzīves pinumiņš ietinies.

Ap to mirkli, ap skatienu vienu Savu dienišķo pavedienu

Tinu nakti un tinu dienu Nu, mans kamols ir gadiem biezs.


Dziesmu dari