Page 1

RĪGAS TEHNISKĀS UNIVERSITĀTES ZINĀTNISKIE RAKSTI SCIENTIFIC PROCEEDINGS OF RIGA TECHNICAL UNIVERSITY

10. SĒRIJA

ARHITEKTŪRA UN PILSĒTPLĀNOŠANA ARCHITECTURE AND URBAN PLANNING 3. SĒJUMS

RĪGA, RTU IZDEVNIECĪBA, 2009


REDKOLĒĢIJA EDITORIAL BOARD Uģis Bratuškins, Dr.arch., Assoc. Professor, Riga Technical University Jānis Briņķis, Dr.arch., Professor, Riga Technical University Sigurds Grava , Ph.D., Professor Emeritus, Columbia University, New York (USA) Karin Hallas, Ph.D., Estonian Museum of Architecture (Estonia) Jānis Krastiņš, Dr.habil.arch., Professor, Riga Technical University Ivars Strautmanis, Dr.habil.arch., Professor, Riga Technical University Sandra Treija, Dr.arch., Assoc. Professor, Riga Technical University ZINĀTNISKAIS REDAKTORS SCIENTIFIC EDITOR Jānis Krastiņš, Dr.habil.arch., Professor, Riga Technical University SEKRETĀRS SECRETARY Sandra Treija, Dr.arch., Assoc. Professor, Riga Technical University DATORSALIKUMS DIGITAL LAYOUT Arne Riekstiņš, M.Sc.arch., M.BioDigi.arch., Riga Technical University RECENZENTI PEER REVIEWERS Gunārs Asaris, Dr.arch., Assoc. Professor, Riga Technical University Uģis Bratuškins, Dr.arch., Assoc. Professor, Riga Technical University Jānis Briņķis, Dr.arch., Professor, Riga Technical University Oļģerts Buka, Dr.habil.arch., Professor Emeritus, Riga Technical University Jānis Lejnieks, Dr.arch., Magazine „Latvijas Architektūra” Simo Paavilainen, Professor, Helsinki University of Technology Ojārs Spārītis, Dr.art., Professor, Art Academy of Latvia Gintaras Stauskis, Dr.arch., Assoc. Professor, Vilnius Gediminas Technical University Ivars Strautmanis, Dr.habil.arch., Professor, Riga Technical University Zane Šmita, Dr.arch., Lecturer, Riga Technical University Pēteris Šķiņķis, Dr.geog., Assoc. Professor, University of Latvia Sandra Treija, Dr.arch., Assoc. Professor, Riga Technical University Jēkabs Trušiņš, Dr.habil.arch., Professor, Riga Technical University Aija Ziemeļniece, Dr.arch., Assoc. Professor, Latvia University of Agriculture Jānis Zilgalvis, Dr.arch., Assistant Professor, Riga Technical University REDKOLĒĢIJAS ADRESE ADDRESS OF THE EDITORIAL BOARD Faculty of Architecture and Urban Planning Riga Technical University 16 Āzenes Str., LV-1048, Riga, Latvia Fax: +371 67089130 E-mail: af@bf.rtu.lv

© Rīgas Tehniskā universitāte, 2009


PRIEKŠVĀRDS

INTRODUCTION

Krājumā ”Arhitektūra un pilsētplānošana” ir publicēti raksti, par kuru saturu to autori nolasa ziņojumus ikgadējā RTU zinātniski tehniskajā konferencē. Šīs konferences notiek oktobrī, atzīmējot augstskolas dibināšanas gadskārtu. Konferences Arhitektūras un pilsētplānošanas sekcijas darbā jau vairākus gadus piedalās arī kolēģi no Somijas, Igaunijas, Lietuvas un citām zemēm. Šajā gadā arī rakstu krājums ieguvis starptautisku aptvērumu: tajā pirmo reizi publicēti ne tikai raksti, kas atspoguļo RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes (APF) mācībspēku un doktorantu veikto zinātnisko pētījumu saturu, bet arī ārzemju speciālistu veikumu. Viņu raksti publicēti tikai angļu valodā. Konferences un rakstu krājums ieguvis starptautisku mērogu, pateicoties APF dekāna vietnieces zinātniskajā darbā, asoc. profesores Sandras Treijas organizatoriskajam darbam. Salīdzinājumā ar diviem iepriekšējiem rakstu krājumiem ”Arhitektūra un pilsētplānošana”, šī gada sējums burtiskajā nozīmē ir zaudējis krāsainību: attēli ir vienīgi melnbalti. Pēdējos divos gados sekmīgi īstenoto izdevuma poligrāfiskās kvalitātes līmeņa celšanu apturējusi pašreizējā ekonomiskā dižķibele. Valsts finansējums augstskolām samazināts ievērojami vairāk nekā jebkurā citā nozarē. Fakultātē veiktie pētījumi un tiem atbilstošie raksti veltīti mūsdienu arhitektūras teorijas un teorijas vēstures, arhitektūras mantojuma un pilsētbūvniecības vēstures, teritoriju plānošanas, pilsētvides un kultūrainavas uztveres, kā arī vides kvalitātes un tās semantiskās nozīmes jautājumiem. Tematiski ar tiem cieši saskanīgi ir ārzemēs veiktie pētījumi. Redkolēģija cer, ka tāpat kā iepriekšējie arī šis krājums izraisīs interesi visiem, kas interesējas par Latvijas vidi un tajā esošo kultūras vērtību šodienu un rītdienu. Krājumā iekļautie raksti būs noderīgs palīglīdzeklis profesionālajā radošajā darbā gan arhitektūras un pilsētplānošanas speciālistiem, gan par kultūras mantojuma saglabāšanu un aizsardzību atbildīgajām institūcijām.

The compilation of proceedings Architecture and Urban Planning reflects the content of presentations made by their authors at the annual RTU Scientific and Technical Conference. These conferences are held in October commemorating the foundation date of the university. Several years the colleagues from Finland, Estonia, Lithuania and other countries have also taken part in the conference under the section Architecture and Urban Planning. This year the compilation of proceedings has acquired an international dimension as for the first time articles of foreign specialists have been published along with the summaries of scientific research performed by the lecturers and PhD students of the RTU Faculty of Architecture and Urban Planning. Their articles have been published only in English. The compilation of proceedings has obtained international scale, thanks to the organizational work of associated professor Sandra Treija, deputy dean in scientific research of the faculty. In contrast with the two previous compilations Architecture and Urban Planning, this year the edition has literally lost its colourfulness: all pictures are only black and white. The current economic downfall has interfered with the high quality of printing achieved over the last two years. The state funding for universities has been dramatically cut as compared to other sectors. The studies performed at the faculty and the articles summarising them focus on theory of contemporary architecture and history of theory, history of architectural heritage and urban construction, spatial planning, perception of urban environment and cultural landscape, environmental quality and its semantic importance. Thematically the foreign studies also fall in the same categories. The editorial board hopes that like the previous compilations this edition will also be of great benefit to those who are interested in the environment of Latvia and in the present and future of its cultural values. The articles of the compilation will be a useful supplementary aid for specialists of architecture and urban planning as well as for the institutions responsible for preservation and protection of cultural heritage.

J. Krastiņš

J. Krastiņš

3


SATURS S. Levāne, J. Krastiņš

EIŽENA LAUBES TEORĒTISKĀS ATZIŅAS ................................................................................... 6 Z. Redberga

ARHITEKTS UN SABIEDRĪBA.......................................................................................................... 22 P. Vuojala

HISTORY AS SPACE. UNDERSTANDING HISTORIC CONTINUITIES IN ARCHITECTURE THROUGH ABY M. WARBURG’S METHOD .............................................. 29 I. Paklone, I. Strautmanis

VIZUĀLĀ VĒSTĪJUMA NOZĪME MŪSDIENU PILSĒTVIDES VEIDOŠANĀ .............................. 31 A. Riekstiņš, J. Briņķis

PARAMETRISKĀ PIEEJA LIELMĒROGA PILSĒTBŪVNIECISKU ARHITEKTŪRAS OBJEKTU PROJEKTĒŠANĀ............................................................................... 40 M. Liepa-Zemeša, S. Treija

AUGSTCELTŅU ATTĪSTĪBA PILSĒTVIDĒ ...................................................................................... 52 J. Krastiņš

LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS ĒKA PASAULES ARHITEKTŪRAS KONTEKSTĀ ................................................................................... 67 S. Ozola, J. Krastiņš

DZĪVOJAMO ĒKU ARHITEKTŪRA UN PLĀNOJUMS AIZPUTĒ LĪDZ PIRMAJAM PASAULES KARAM ............................................................................................ 77 J. Jākobsone, I. Strautmanis

PILSĒTU VĒSTURISKO CENTRU KULTŪRAS MANTOJUMA AIZSARDZĪBAS, SAGLABĀŠANAS UN ATTĪSTĪBAS NOSTĀDNES ......................................................................... 98 J. Jurevičienė

PROTECTION OF URBAN HERITAGE IN LITHUANIA. CHANGE OF CONCEPTS .................113 E. Navickienė

NEW BUILDINGS IN VILNIUS HISTORICAL CENTRE: IN BETWEEN OF REPLICATION AND INNOVATION...................................................................119 D. Dijokienė

COMPOSITION OF URBAN SPACE IN HISTORICAL CENTRE OF VILNIUS. URBAN AND SUBURBAN ............................................................................................................... 129 R. Suikkari, K. Reinikainen, A. Soikkeli

FINLAND’S RECONSTRUCTION PERIOD NEIGHBOURHOODS TODAY – CASE KARJASILTA ........................................................................................................................... 135 K. Tolonen, K. Broner-Bauer, V. Savolainen, H.Hirviniemi, L.Kauranen, A. Säilynoja, M. Kuipers

BUILDING STOCK OF THE ACTIVE FARMS IN FINLAND – THE AMOUNT AND QUALITY ....................................................................................................... 143 J. Briņķis, O. Buka

PILSĒTU UN LAUKU APDZĪVOTO VIETU INTEGRĀCIJA UN DIFERENCIĀCIJA REĢIONA ARHITEKTONISKI TELPISKĀ SISTĒMĀ ............................ 150 J. Briņķis, I. Strautmanis, E. Bērziņš

BALTIJAS JŪRAS PIEKRASTES ZONAS ATTĪSTĪBA KĀ VIENS NO BŪTISKIEM FAKTORIEM VIETĒJĀS AINAVISKĀS SAVDABĪBAS SAGLABĀŠANĀ .................................. 161 A. Ziemeļniece

ZEMGALES LĪDZENUMA KULTŪRAINAVISKĀS TELPAS VIZUĀLI ESTĒTISKĀ KVALITĀTE ................................................................................................ 171 I. Hohlovska, J. Trušiņš

REKREĀCIJAS ATTĪSTĪBA VIDZEMES PIEKRASTĒ. PROBLĒMAS UN RISINĀJUMI ....................................................................................................... 181

4


CONTENTS S. Levāne, J. Krastiņš

THEORETIC VIEWS OF EIŽENS LAUBE......................................................................................... 12 Z. Redberga

ARCHITECT AND SOCIETY .............................................................................................................. 24 P. Vuojala

HISTORY AS SPACE. UNDERSTANDING HISTORIC CONTINUITIES IN ARCHITECTURE THROUGH ABY M. WARBURG’S METHOD .............................................. 29 I. Paklone, I. Strautmanis

IMPORTANCE OF VISUAL INFORMATION IN CONTEMPORARY URBAN PLANNING......... 35 A. Riekstiņš, J. Briņķis

PARAMETRIC APPROACH IN DESIGNING LARGE SCALE URBAN ARCHITECTURAL OBJECTS .............................................................................................. 46 M. Liepa-Zemeša, S. Treija

THE DEVELOPMENT OF HIGH-RISE BUILDINGS IN URBAN ENVIRONMENT .................... 59 J. Krastiņš

THE BUILDING OF THE LATVIAN ACADEMY OF SCIENCES IN THE CONTEXT OF WORLD ARCHITECTURE .......................................................................... 72 S. Ozola, J. Krastiņš

ARCHITECTURE AND LAYOUT OF DWELLING HOUSES IN AIZPUTE UNTIL WORLD WAR I ........................................................................................................................ 90 J. Jākobsone, I. Strautmanis

CULTURAL HERITAGE PROTECTION, PRESERVATION AND DEVELOPMENT IN HISTORICAL CENTRES OF MODERN TOWNS ...................................................................... 106 J. Jurevičienė

PROTECTION OF URBAN HERITAGE IN LITHUANIA. CHANGE OF CONCEPTS .................113 E. Navickienė

NEW BUILDINGS IN VILNIUS HISTORICAL CENTRE: IN BETWEEN OF REPLICATION AND INNOVATION...................................................................119 D. Dijokienė

COMPOSITION OF URBAN SPACE IN HISTORICAL CENTRE OF VILNIUS. URBAN AND SUBURBAN ............................................................................................................... 129 R. Suikkari, K. Reinikainen, A. Soikkeli

FINLAND’S RECONSTRUCTION PERIOD NEIGHBOURHOODS TODAY – CASE KARJASILTA ........................................................................................................................... 135 K. Tolonen, K. Broner-Bauer, V. Savolainen, H.Hirviniemi, L.Kauranen, A. Säilynoja, M. Kuipers

BUILDING STOCK OF THE ACTIVE FARMS IN FINLAND – THE AMOUNT AND QUALITY ....................................................................................................... 143 J. Briņķis, O. Buka

INTEGRATION AND DIFFERENTIATION OF URBAN AND RURAL POPULATED AREAS WITHIN ARCHITECTURAL AND SPATIAL SYSTEM OF THE REGION ................................... 155 J. Briņķis, I. Strautmanis, E. Bērziņš

DEVELOPMENT OF THE BALTIC SEACOAST AS ONE OF THE ESSENTIAL FACTORS IN PRESERVATION OF UNIQUE QUALITIES OF THE LOCAL SCENERY..................................... 165 A. Ziemeļniece

THE VISUALLY ESTHETIC QUALITY OF LANDSCAPE SPACE OF ZEMGALE PLAIN........................................................................................................................ 175 I. Hohlovska, J. Trušiņš

DEVELOPMENT OF RECREATION OF VIDZEME COASTAL ZONE. ISSUES AND SOLUTIONS................................................................................................................ 186

5


EIŽENA LAUBES TEORĒTISKĀS ATZIŅAS

S. Levāne, J. Krastiņš

Atslēgas vārdi: arhitektūras teorija, Eižens Laube

Eižens Laube (1880-1967) ir viena no visnozīmīgākajām personībām Latvijas arhitektūras teorijā 20. gs. pirmajā pusē [1, 17]. Viņa radošā darbība arhitektūras praksē, izglītībā, teorijā un valstiski sabiedriskajā jomā ir daudzpusīga, produktīva un ilgstoša. Ar arhitektūras teoriju Laube ir nodarbojies 60 gadus. Teorētiskā izziņa bija neatņemama un nepieciešama aktivitāte jau viņa profesionālās darbības sākumā, jo gadu pēc RPI Arhitektūras nodaļas absolvēšanas, 1907. gadā Laube kļuva par tās docentu, bet kopš 1909. gada bija Rīgas Būvvaldes konsultants un eksperts vairākās lielu konkursu žūrijās [2, 66–67]. Viņa pirmais, plašai publikai adresētais populārzinātniskais raksts „Par būvniecības stilu” ir publicēts 1908. gadā [3]. Laubes teorētiskā darba ražīgākais periods ir 20. gadsimta divdesmitie un trīsdesmitie gadi, kad viņš ir LU Arhitektūras fakultātes profesors un faktiski Latvijas valsts vadošais arhitekts. Viņa pēdējā publikācija ir filozofiska satura raksts „Cilvēks – sevī” Latvijas Arhitektu biedrības trimdā izdotajā žurnālā „Arhitekts” 1965. gadā [2, 97]. Tādējādi teorētiskā darbība ir arī viņa pēdējā radošā aktivitāte. Kopumā ir publicēti vairāk nekā 60 dažāda apjoma Laubes teksti. Vairums no tiem ir raksti profesionālajā un sabiedriskajā presē, kā arī divas grāmatas – „Krāsu un formu loģika” (Rīga, 1921) [4] un „Raksti par arhitektūru” (Linkolna, ASV, 1960) [5]. Īpašu vietu ieņem 20. gadsimta piecdesmito gadu beigās angļu valodā sarakstītā un nepublicētā grāmata „Arhitektūras manifestācija” (šeit un turpmāk tulkojumi no angļu valodas – S.Levāne) [6], kuru autors pamatoti dēvē par traktātu [6, 400–405]. Tajā ir iekļautas praktiski visas Laubes teorētiskās izpētes tēmas, izņemot latviešu nacionālās stilistikas problēmas arhitektūrā, un tajā diezgan tieši var atpazīt daudzus agrāk un vēlāk sarakstītos tekstus. Turpat īsā savas biogrāfijas izklāstā Laube min, ka ir aptuveni 40 arhitektūras teorijas darbu autors. 1960. gadā izdotajā grāmatā „Raksti par arhitektūru”

ir iekļauts 41 raksts. Ar retiem izņēmumiem, tie ir no 1922. līdz 1958. gadam dažādos preses izdevumos jau publicētie raksti, kuros veiktas nelielas korekcijas ar nolūku piemērot modernāku valodas lietojumu. Acīmredzot tieši šos tekstus Laube atzina par savām svarīgākajām mazā formāta publikācijām arhitektūras teorijā. Laube ir viens no nedaudzajiem latviešu arhitektūras teorētiķiem, kura galvenā interese ir fundamentālās teorētiskās izziņas tēmas arhitektūrā, tostarp arhitektūras ģenēze un disciplinārās autonomijas definējums. Jau 1940. gadā profesors Pauls Kundziņš raksta: „Zinātniski-literārā darbā Laubem vistuvāk stāv problēmas, kas saistās ar arhitektūras būtību un šīs būtības formālo izpausmi. ..(savos) pētījumos Laube meklējis atrast atbildi uz jautājumu – kas ir arhitektūra, salīdzinādams dažādus spriedumus un definīcijas. Dažos darbos viņa domu gājiens, tiekdamies dziļumos, pieskaras filozofijai un reliģijai” [8, 103]. Dzīves beigu posmā arhitektūras būtības izpratne ir Laubes darbu galvenā tēma, kas pilnīgi un līdz galam formulēta „Arhitektūras manifestācijā”. Rakstā „Arhitektūras izpratne” [12] Laube uzdod jautājumu – kas ir arhitektūra? Atbildei izmantoti vairāki desmiti dažādu autoru citātu, kas postulē: arhitektūra ir atklāsme, izteiksme, ideju iemiesošanās, māksla, amatniecība, zinātne, tehnoloģija, konstrukcija, telpa, celtnes, katrreizējā tagadne, realitāte, problēmu risināšana, cilvēka radošo spēju demonstrācija, domāšana materiālā, estētika, ētika, jēga, harmonija, vienotība, veselums, forma, simbols, kultūra, bezgalība utt. Tāpēc nepieņemama ir kādas vienas vienīgas izpratnes absolutizēšana, to pārvēršot par dogmu. Šajā sava redzējuma attīstības stadijā Laubes atziņas ir: 1) arhitektūra ir neierobežoti daudzveidīga gan iemiesota formā, gan izpratnē un uztverē, un, 2) arhitektūra vienmēr ir saistīta ar kādu citu objektu vai parādību.

6


Rastās atziņas Laube precizē rakstā „Kā iespējams arhitektūru uztvert un saprast” (1935) [5, 63]. Arhitektūras saistību ar citiem objektiem šeit viņš attiecina galvenokārt uz uztveres sfēru, rakstot, ka „arhitektūra viena pati par sevi nekad nespēj ieiet mūsu apziņā un to nodarbināt, bet gan tikai ar citu objektu palīdzību. Piemēros minētie māksla, estētika, tehnika, samērķība, telpa, „lieta-sevī”, u.t.t. ir līdzekļi, kas mums palīdz uztvert arhitektūru un izprast tās būtību” [5, 63]. Šī raksta būtiskākais pienesums Laubes izpratnes attīstībā ir jēdziens „nomens” jeb „lieta-sevī”, kas kļūst par vienu no pamatkategorijām viņa pēckara gadu teorijā. Pagaidām viņš nomenu traktē kā vienu no arhitektūras piesaistes objektiem citu līdzvērtīgu rindā. Arhitektūras un mākslas stila jautājumiem veltītā rakstā „Stila problēma” (1940) [5, 119–120], par „lietu-sevī” šoreiz uzskatot stilu, Laube papildina nomena koncepciju, un tā sāk iegūt no citiem objektiem atšķirīgu nozīmi. Viņš raksta: „..pat tad, kad mēs par stilu tikai domājam, mēs to neiegūstam tīrā veidā, bet apvienojumā ar dažādiem domu objektiem, ..ar jēdzieniem: lieta-sevī – nomens, transcendentāls objekts, metafizisks objekts, abstrakta lieta” [5, 129]. Rakstā „Arhitektūra un celtniecība” (1947) [5, 139–143] Laube aizsniedz konceptuālu robežu: „Teorētiski pielaižot iespēju arhitektūrai absolūti atšķirties no kāda cita objekta, mums būtu jāatzīst, ka pēc vispilnīgākās un vispusīgākās atdalīšanas tā beidzot atrastos saistībā ar „neko”. Tādā gadījumā būtu jārunā par „nekādu arhitektūru”, kas nozīmē, ka pie šādiem apstākļiem mēs arhitektūru faktiski nespētu uztvert un priekš mums arhitektūras šai realitātē nebūtu” [5, 140]. Gan pierādījuma saturā, gan veidā, kādā tas ir uzbūvēts, gan jēdzienā „lieta-sevī”, var atpazīt vācu klasiskās filozofijas ietekmi. Nepārprotami tas kļūst skaidrs rakstā „Arhitektūra un māksla” (1956) [5, 181–187]. Laube raksta: „..nevienu lietu pašu par sevi mums tieši nav iespējams uztvert un saprast kā tādu, kas atbrīvota no ikkatras saistības. Kaut mēs to arī mēģinātu, tad tomēr arhitektūra, māksla, katra lieta iesaistītos mūsu apziņā kā doma „lieta-sevī”, t.i., nomens. Nomenus mēs iesaistām mūsu apziņā ar dažādāku objektu palīdzību, kas dod iespēju mums uztvert un izprast objektus kā fenomenus. Šai pasaulē mums darīšana tikai ar fenomeniem” (šeit un tālāk pasvītrojumi

E. Laubes). Tālāk Laube citē Imanuelu Kantu: „Mēs uztveram tikai nomenu fenomenus” [5, 185]. Rakstā „Arhitektūras pamatelementi” (1956) [5, 163–172] Laube rezumē, ka arhitektūras būtība ir nomens, kas, viņa traktējumā, kļūst par arhitektūras satura pamatni un pirmo elementu. Jēdziena „lieta-sevī” dziļāku skaidrojumu viņš nedod, acīmredzot paļaujoties uz lasītāju kompetenci vācu klasiskās filozofijas jomā. Tomēr skaidrojumam – „lieta-sevī” ir filozofisks princips, kas iezīmē cilvēka prāta un jutekliskās izziņas robežu. Saskaņā ar Kanta uzskatiem, cilvēks izzina pasauli, parādības sakārtojot atbilstoši savam skatījumam, kuru nosaka telpa, laiks un sapratnes kategorijas. Taču šīs robežas apziņa nespēj pārkāpt un, tāpēc izziņa nesniedzas tālāk par parādību pasauli, un aiz tās paliek „lietassevī” [8]. Laubes idejas ir izvērstas traktātā „Arhitektūras manifestācija” [6]. Iepriekšējās analīzēs Laube līdz nomena jēdzienam nonāca, arhitektūru „iztukšojot”. Tagad Laube rada savu arhitektūras koncepciju, nomena jēdzienu „piepildot”. Traktāta ievadā Laube raksturo savu izziņas metodi kā garīgi-zinātniskas domāšanas veidu, kas apzina attiecības starp nomenālo un fenomenālo un „visu Visumā esošo lietu sintētisko un integrālo vienotību” [6, 1]. Metodes zinātnisko aspektu nosaka tieši nepieteikti, bet uztverami Kanta filozofijas principi un loģiska analīze. Garīgais aspekts meklējams Laubes kā dziļi ticīga cilvēka, reliģiskajā pārliecībā, un piedāvātā izziņas metode ir refleksija. Filozofijā ar refleksiju saprot apceri, pārdomas un pārdzīvojumu izvērtējumu, bet reliģiskās refleksijas kontekstā to varētu paplašināt līdz meditācijai. Arhitektūras izpausmes vispārējo principu kontekstā, Laubes svarīgākā atziņa ir: ja viss ir integrāli saistīts, t.i., viss ir visā, tad arhitektūra kā satura elements ir iekļauta visos nomenālās un fenomenālās realitātes objektos. Lai konkretizētu veidu, kādā tas notiek, viņš ievieš semantiski ne sevišķi veiksmīgu jēdzienu „galvenā ietvere”, kurš ir galvenais no nomena realizācijas un kompozīcijas faktoriem. Šis faktors jeb princips ir ietverts arhitektūras būtībā, un Laube to definē, atvasinot no vārda „arhitektūra” latīņu valodas izcelsmes, tulkojot un savienojot nozīmes archi kā galvenais un tectura kā ietvere. Atšifrēt, kāds tieši saturs ielikts šajā nosaukumā, var, precizējot

7


vārda tectura (tectum) nozīmi. Darbības vārda formā tas nozīmē apklāt, aptvert, ietvert. Tātad, tas ir princips, kas latviešu valodā veiksmīgāk būtu apzīmējams ar īpašības vārdiem „galveno ietverošais” vai pat „visaptverošais”. Tas ir būtiskākais satura elements nomenu un fenomenu realizācijā tūlīt aiz Dieva un cilvēka un nodrošina jebkuras parādības vienotību un veselumu. Tas, tāpat aiz Dieva un cilvēka, ir arī arhitektūras galvenais saturs, un arhitektūra savā ziņā ir šī principa sinonīms. Šo ideju Laube pieteica rakstos „Arhitektūras pamatelementi” (1956) [5, 163–172] un „Jēdziens arhitektūra” (1958) [5, 199–200], noformulēja „Arhitektūras bet pilnībā manifestācijā”. Vienkārši, taču ne mazāk pārliecinoši viņš to izteica arī savā pēdējā intervijā: „Arhitektūra izpaužas ne vien celtnēs, tā ir visur, kur vien kaut kas apzinīgi veidots un celts, vienalga garīgajā vai materiālajā laukā” [9, 57]. Laubes svarīgākās teorētiskās atziņas par arhitektūras būtības, satura un robežu izpratni ir: • Arhitektūra manifestējas tveramajā realitātē divējādi – tā ir ļoti plaša garīgi praktiska cilvēku darbības disciplīna, un caur to vistiešāk izpaužas abstrakts, vispārējs lietu un parādību uzbūvi, t.i., realitāti organizējošs princips; • Disciplīnas praktiskais iemiesojums ir cilvēka dzīves telpas veidošanā, bet garīgais – radošajā izziņā; • Arhitektūras kā radošās izziņas loma civilizācijas un kultūras attīstībā ir nepārvērtējama. Proti, totālajā realitātē jebkādas robežas veido tikai cilvēku pašu izziņas spējas. Arhitektūras darbības sfērā šīs robežas aizsniedzamas visai tieši, tāpēc arhitektūra ir viena no būtiskākajām disciplīnām, kura paplašina realitātes izpratni. Plašā arhitektūras satura izpratne par otru svarīgāko fundamentālo tēmu Laubes uzskatos izvirza jautājumus par arhitekta profesionālās kvalifikācijas kritērijiem, tostarp profesionālās ētikas jomā. Tie raksturoti aptuveni 15 dažādos darbos, kuri veltīti citiem arhitektūras jautājumiem, bet koncentrētā veidā šis temats atspoguļots „Arhitektūras manifestācijā”. Profesionālās izglītības loma arhitekta kvalifikācijā aplūkota rakstā „Arhitekta sadarbība ar skulptoru un

gleznotāju” (1934) [5, 37–44]. Izglītība ir ļoti būtisks faktors, tomēr augstskola ir tikai lietpratīgs ievads profesijā, kas dod tai teorētisku pamatu un katram tālāk ir jāattīsta pašam. Laube uzsver arī arhitekta profesionālās atbildības lomu. Šajā kontekstā viņš komentē trīsdesmito gadu sākumā radušos situāciju Doma baznīcas rekonstrukcijas procesā, kad vairāki vadošie Latvijas arhitekti, protestējot pret restaurācijas problēmu neizpratni, kļūdainu lēmumu pieņemšanu un kolektīvo bezatbildību, atteicās no sadarbības ar baznīcas Izveidošanas komisiju. Laube raksta, ka kvalitatīva arhitektūra panākama, tikai izprotot arhitekta lomu būvniecības procesā, paļaujoties uz viņa radošajām spējām un prasmi uzņemties virsvadību. Rakstā „Būtiskā celtņu arhitektūra” (1956) [5, 149–155] teikts, ka arhitektam līdzīgi simfoniskā orķestra diriģentam jārūpējas par visa darba būtisko harmoniju, bet rakstā „Arhitektūras pamatelementi” (1956) [5, 163–172] uzsvērta izpratne un zināšanas citās celtniecībā iesaistītajās disciplīnās. „Arhitektūras manifestācijā” nodaļās „Humānā arhitektūra” [6, 331–344; 1962. g. red.] un „Arhitekta arhitektūra” [6, 324–350; 1959. g. red.] Laube pilnībā definē profesionālās kvalifikācijas kritērijus. Tie ir kompleksas zināšanas un prasmes, pieredze, spilgta personība, profesionālais statuss, ētika, iztēle, humānisms. Līdzās profesionālajiem kritērijiem viņš nosauc arī Kanta ētikas galveno ideju, ka cilvēka dzīves būtiskākais uzdevums ir personības pašrealizācija. Laube uzskata: jo spēcīgāka arhitekta personība visās cilvēciskajās un profesionālajās jomās, jo spēcīgāka ir viņa arhitektūra. Viņam nepieņemamas ir tikai trīs cilvēciskās un profesionālās īpašības – savtīgums, paviršība un jebkāda veida dogmatisms. Viena no galvenajām fundamentālās teorijas tēmām ir arhitektūras kvalitātes kritēriji. Jau „Krāsu un formu loģikā” [4] Laube piesaka savu būtiskāko atziņu – mākslas un arhitektūras darbos galvenais ir veselums un harmonija. „Arhitektūras manifestācijā” [6], formulējot „galvenās ietveres” principu, viņš to atkārto izvērstā formā. Principa praktisko izpausmi Laube ir analizējis jau savā pirmajā rakstā „Par būvniecības stilu”. Raksturojot stilu veidošanos, viņš raksta, ka tie veidojas, organiskā veselumā sintezējot galvenos arhitektūras satura elementus. Tie ir ēkas funkcija, materiāla un konstrukciju kopsakarība, vietas nozīme un mākslinieciskais risinājums. Galveno elementu

8


konkrētos risinājumus determinē attiecīgais laikmets un „pasaules satiksme” jeb ideju, tehnoloģiju un stilu aprite tajā, lokālās būvniecības tradīcijas un radošā mākslinieka – arhitekta personība [3]. Tikko kāds no šīs organiskās kopsakarības elementiem izpaliek, jeb, kā Laube raksta „Arhitektūras manifestācijas” šai tēmai veltītajā nodaļā „Ēku arhitektūra” [6, 285–304], notiek nepiemērota nomena realizācijas saturu izvēle, atstājot novārtā būtisko un uzsverot nebūtisko, un rodas zemas kvalitātes arhitektūra. Viņš raksturo negatīvās izpausmes – skaistas ēkas, kuras nefunkcionē, kā arī labi funkcionāli atrisinātas, taču utilitāras, neizteiksmīgas un semantiski neatšifrējamas ēkas. Kā piemērus viņš min dažu laikmetīgo (t.i., 20. gs. piecdesmito gadu) baznīcu, skolu un dzīvojamo ēku risinājumus. Arhitektūras semantikas jautājumu Laube risina arī rakstos „Nacionālā arhitektūra” (1934) [5, 55–62] un „Būtiskā celtņu arhitektūra” (1952) [5, 149–156]. Pēdējā viņš atzīmē: „Ikkatram arhitektam sāp, kad viņš redz, ka visā pasaulē sastopamas būtiski nepareizi atrisinātas celtnes ar būtiski nepareizi pielietotiem celtnieciskiem līdzekļiem”. Nepareizi risinājumi līdzās semantiskai „vienaldzībai” ir arī ēku neatbilstība vietas kontekstam, „ārišķīga rotaļa ar ģeometriskām formām” un „atšķirīgās celtnēs .. pielietotās tās pašas konstrukcijas shēmas, tā pati materiālu palete, tie paši materiālu apstrādāšanas veidi, kā arī nepareizi piesaistītas senlaiku formas, un moderni motīvi” [5, 153–154]. Laube īpašu uzmanību vienmēr ir mākslinieciskā tēla jeb izteiksmes kvalitātei: „Ēkas mākslinieciskā vērtība ir tās labākā aizsardzība. Cilvēks parasti ir saudzīgs un cieņas pilns pret šādiem mākslas arhitektūras objektiem” [6, 303]. Fundamentālās teorijas tradicionāla tēma ir projektēšanas un celtniecības metodika. Laubes projektēšanas principi ir cieši saistīti ar viņa arhitektūras kvalitātes kritēriju izpratni. Proti, katram arhitektūras satura elementam jābūt precīzi izvēlētam, tiem jābūt savstarpēji piemērotiem, un visiem kopā, attiecīgi piemērotiem risināmā uzdevuma būtībai. Rakstā „Latvijas arhitektūras radīšana” [10] viņš norāda, ka „radošais process pastāv no tieksmes atrast dotam realizējamam objektam tādus izteiksmes līdzekļus, kādi spēj to nepārprotami noteikt”. Tikai tā iespējams izvēlēties patiešām vajadzīgos elementus un izveidot sintētisku, harmonisku veselumu.

Rakstā „Arhitektūras izpratne” [12] Laube iezīmē savu izpratni par arhitektūras teorijas un prakses attiecībām. Tā ir vēl viena fundamentālās teorijas tēma. Viņa viedoklis loģiski izriet no viņa pieteiktajiem projektēšanas principiem. To realizācijai nepieciešamā iedziļināšanās faktiski ir teorētiskā izziņa tīrā veidā – apcere, izpēte un ideju aprite. Tātad, arhitektūras teorija ir tieša arhitektūras prakses daļa, kas tajā izpaužas kā teorētiski pamatotas, apzinātas projektēšanas metodes. Arhitektūras teorijas vispārīgais uzdevums ir plašas arhitektūras izpratnes veidošana, kas atrodas „mūžīgas tapšanas” stadijā, un ir konkrēto projektēšanas metožu pamats. V. Purvīša „Mākslas vēstures” arhitektūras vēstures sadaļas ievadā [13] Laube traktē arhitektūras vēsturi kā sava veida arhitektūras teoriju un uzsver tās nozīmi arhitektūras izpratnes veidošanā. Arhitektūras vēsture māca pilnvērtīgu un radošu izpausmi dzīvē un arhitektūrā, atklāj arhitektūras veidošanās principus un likumsakarības, palīdz saprast tās būtību un garu, un audzina personību. 1938. gadā žurnālā „Latvijas Arhitektūra” [15] Laube formulē profesionālās preses kā teorijas instrumenta nozīmi un nosaka konkrētus uzdevumus – veicināt arhitektūras izpratnes veidošanos, iztirzāt fundamentālus un aktuālus profesionālus jautājumus, nodrošināt kvalitatīvu arhitektūras kritiku un plaši popularizēt arhitektūru un tās izpratni. Savu viedokli par arhitektūras teoriju Laube izklāsta arī „Arhitektūras manifestācijā”. Nodaļā „Izpratnes arhitektūra” [6, 351–380] viņš apraksta arhitektūras izpratnes jeb teorētiskās izziņas procesu kā metodi, bet diezgan abstrakti. Viņaprāt, izziņas procesā cilvēks darbojas caur saviem personīgajiem saturiem, t.i., dažādām spējām, izpratnei pakļauto objektu ir bezgalīgi daudz, un katrs nosaka savu izziņas loku saskaņā ar savas „pasaules mērogu”. Nodaļā „Kritiskā arhitektūra” [6, 381–399] Laube apcer latviešu arhitektūras teorijā maz analizētu tēmu – arhitektūras kritiku. Tās instrumenti ir spriešana, testēšana, vērtēšana, izpēte, kvalificēšana, u.t.t. Galvenais atskaites kritērijs ir objekta atbilstība cilvēka garīgajām un praktiskajām vajadzībām. Lai kritika izpildītu savu galveno uzdevumu – veicinātu arhitektūras izpratni un celtu tās kvalitāti – kritiķim jāizprot kritizējamais objekts tikpat dziļi kā tā radītājam.

9


imperatīvs, tā nevar neizpausties un tādējādi ne-nacionālas arhitektūras vispār nav. „Tautiskinacionālais elements piešķir dzīvības pilnu vienību tautas un valsts arhitektūrai, reizē radīdams saistību ar zemi, dabu un garīgo apkārtni” [5, 61]. 1939. gadā Laubes vadītā Nacionālās celtniecības komitejas Arhitektūras jautājumu komisija dokumentā „Latviskās arhitektūras pamatjēdzieni” [5, 105] noformulē konkrētas tēzes. Tās visumā iemieso Laubes uzskatus par dažādu profesionālo un cilvēcisko faktoru līdzāspastāvēšanu – nav vienas absolūtas latviskuma izpausmes, latviskā arhitektūra var pieņemt visdažādākos izteiksmes veidus, tos nosaka konkrēti arhitektūras uzdevumi, katra Latvijas arhitekta radītā arhitektūra ir latviska pēc būtības un vēsturiskais latviskums ir līdzeklis tagadnes latviskuma realizācijā. Laubes „latviskā” projektēšanas metode faktiski ir jau aprakstītais konkrētā uzdevuma princips, pieņemot latviskumu par vienu no realizējamā uzdevuma satura elementiem. Nacionālās stilistikas kontekstā Laube izsaka vēl vienu interesantu vērojumu – daudzās pasaules valstīs, īpaši Eiropā, līdzās modernās arhitektūras strāvojumam veidojas nacionālie arhitektūras stili. To nosaka šo valstu vēsturiskās attīstības brīdis, kad nacionālā sevis apzināšanās ir vēsturiska nepieciešamība. Ideja izteikta 1934. gadā, bet 1940. gadā rakstā „Domas par stilu” [5, 105–114] Laube nosauc valstis – Vācija un PSRS, kuru arhitektūra ir nacionāla pēc formas, bet politiska pēc satura. Īpaša ir Laubes attieksme pret moderno arhitektūru. Viņš visumā ir kritiski noskaņots, taču izteiktā kritika bieži ir visai precīza. Apsteidzot savu laiku, viņš faktiski prognozē gaidāmo modernās arhitektūras krīzi un netieši iezīmē virzienus, kādos tiks meklēti ceļi krīzes pārvarēšanai. Laube skaidri saskata, ka modernā arhitektūra attīstās vienpusīgi, tajā „diktatoriski atspoguļojas tikai viena un tā pati pamatideja, .. sausā vēsinošā lietišķi-konstruktīvā doma”. Tas ir „virziens, kas brīvi var plūst tikai noliedzot un noārdot visu līdzšinējo”, respektīvi, noliedzot vēsturi („Formālā celtnieciskā arhitektūra”, 1926) [5, 21]. Rakstā “Nacionālā arhitektūra” (1934) [5, 55–62] viņš papildina modernās arhitektūras noliegumu sarakstu: “No dvēseles funkcijām atzina patiesību vispārīgi, bet it sevišķi materiālu izteiksmē un pielietošanā, patiesību starp ēku iekšu un ārieni, atzina arī drosmi un varonīgumu, bet noliedza katru izlikšanos, sentimentalitāti, jūtas, privāti-

Laubes uzmanības centrā bija fundamentālās izziņas tēmas, taču viņa devums ir ļoti nozīmīgs arī daudzos specifiskos profesionālos tematos. Vienmēr aktuālo arhitektūras „valodas” jeb arhitektūras objektu jēdzieniskā satura tēmu Laube visplašāk analizējis arhitektūras stilistikas kontekstā. Rakstā „Par būvniecības stilu” (1908) [3] viņš aplūko vispārīgās likumsakarības, kuras nosaka arhitektūras stila izveidi, norādot, ka stils izveidojas no apstākļu kopdarbības. Būtiski apstākļi ir būves mērķis jeb funkcija, materiāls un tā apstrādes tehnika, klimats, tautas tradīcijas, ideju un tehnoloģiju starptautiskā aprite, kā arī mākslinieka individualitāte un laikmets. Šo domu Laube papildina rakstā „Latviskais arhitektūras stils tagadnē” [14], norādot, ka stils un arhitektūra vienmēr attīstīsies, jo vienmēr būs jauni uzdevumi. Divos līdzīga satura rakstos „Domas par stilu” (1940) [5, 105–114] un „Stila problēma” (1940) [5, 119–130] Laube stila izpratni tuvina savai arhitektūras būtības izpratnei. Stils viņam ir metafiziska kategorija, tas uztverams un definējams tikai kopā ar citiem objektiem, un stilu var būt bezgalīgi daudz. Plaši pazīstami ir Laubes darbi par nacionālās stila jautājumiem. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Laube ir ietekmīgākais valsts arhitekts. Kopš 1936. gada viņš ir Nacionālās celtniecības komitejas Arhitektūras jautājumu komisijas vadītājs [2, 68]. Šajā laikā galvenā arhitektūras teorijas tēma ir nacionālās stilistikas meklējumi. Laube tai veltījis aptuveni 15 rakstus. Daži no tiem ir oficiālu uzrunu pieraksti, taču daudzos ir tēmas profesionāla analīze. Populārā, plašai auditorijai veltītā rakstā „Par skaistuma elementu mūsu jaunajā lauku celtniecībā” [11] viņš, analizējot skaistuma izjūtu vispār, iesaka to izmantot kā kritēriju, veidojot Latvijas lauku apbūvi. Aprakstot kādi risinājumi „ir skaisti”, Laube patiesībā iepazīstina lasītājus ar arhitektoniskās telpas pamatelementiem un to kopsakarībām. Latviešu lauku sētas skaistums meklējams tās harmoniskā izvietojumā dabas telpā, sētas labiekārtojumā un apzaļumojumā un ēku grupas kompozīcijā. Tēmu viņš attīsta arī rakstā „Latviskais arhitektūras stils tagadnē” [14], norādot, ka nacionālā stila izveidošanai nepieciešamas teorētiskas iestrādnes. Latviskums izpaužas caur cilvēkiem – personībām, dvēselēm, domāšanas veidu, kultūru, praktisku darbību un cilvēka apkārtni. Rakstā „Nacionālā arhitektūra” (1934) [5, 55–62] Laube konstatē, ka cilvēka saikne ar viņa nāciju ir iekšējs

10


personīgas ambīcijas, arī tradīcijas un nacionālo īpatnību” [5, 58]. Pilnīgi nepieņemams Laubem ir modernās arhitektūras ideju popularizēšanas veids. Viņš raksta: „Caur iespaidīgu ilgstošu propagandu jaunās modernās starptautiskās arhitektūras principi guva zināmu diktatūras kvalitāti, kurai arhitekti visā pasaulē padevās, lai tie netiktu apzīmēti par reakcionāriem un nezaudētu klientūru vai darbu arhitektu ofisēs” [5, 58]. Viņš saskatīja vairākus šīs propagandas iemeslus, tostarp norādot, ka: „ .. arī piemēroti nodibinājusies celtnieciskā rūpniecība nelabprāt gribētu atteikties no saimnieciski izdevīgi ievadītiem uzņēmumiem” („Tagadnes civilizācijas arhitektūra”, 1934) [5, 45–47]. Laube tomēr atzina arī modernās arhitektūras pozitīvo pienesumu: „Protams, mēs nedrīkstam noliegt jaunās celtniecības īpatnējās vērtības, kā, piemēram, celtņu tehniskās un higiēniskās labierīcības, lielo samērķību apkurē, vēdināšanā un apgaismošanā, nerunājot par milzīgām, gandrīz neierobežotām konstruktīvām iespējām un daudz citu ..” (“Nacionālā arhitektūra”, 1934) [5, 58]. Turpat viņš norāda, ka: „.. tomēr arī jaunā modernā starptautiskā arhitektūrā būs iespējams ietvert apzinātā kārtā, t.i., pastiprinātā veidā tautu nacionālās īpatnības”. Laube saskata arī klasiskā stila un modernās arhitektūras sintēzes iespējas. Rakstos “Domas par stilu” [5, 105–114] un “Stila problēma” [5, 119–130] viņš uzsver abu stilu universālo, internacionālo raksturu, bet vairākos citos rakstos un arī „Arhitektūras manifestācijā” [6] konkrēti izsakās, ka iespējamās sintēzes pamats ir klasiskajā orderu arhitektūrā paustā abstraktā tektonikas ideja jeb tēls. Stila jautājumu izpētē viens no arhitektūras valodas izpratnes pirmavotiem ir orderu arhitektūra. Tās māksliniecisko saturu – klasiskajās formās ietvertās semantiskās izteiksmes un tektonikas principu – Laube pārvaldīja pilnībā. Klasiskās arhitektūras formu valoda bija vadošā arī viņa divdesmito un trīsdesmito gadu daiļradē. Rakstā “Klasiskais celtnieciskās arhitektūras orders” (1941) [5, 131–137] Laube apgalvo, ka klasisko arhitektūras orderu izcilākais sasniegums ir abstraktā veidā interpretētais „celtniecisko” spēku darbs konstrukcijās. Viņš raksta: “celtņu celsmes un konstruēšanas būtību raksturo funkcijas: slodzēšana, balstīšana, uztveršana, stāvēšana, saistīšana, ieslēgšana, vaiņagošana un tml. Ilgstošā ordera veidu kristalizācijā šīs funkcijas atradušas rūpīgu un raksturīgu formulējumu”, turklāt, „kalpojot celsmes un konstruēšanas būtības izteiksmei,

orders reizē spēj ietvert savās formās arī estētiskās vērtības, radīt dažādus vaibstus un noskaņas, izsaukt aplūkotājā dažādas sajūtas” [5, 132]. Laube ir eksperts arī arhitektūras formu un kompozīcijas jomā. Tās principus un jēdzienisko saturu viņš analizē gan latviešu etnogrāfiskās arhitektūras, gan klasiskās, eklektisma, jūgendstila un modernās arhitektūras kontekstā. Īpaši nozīmīga ir „Krāsu un formu loģika” [4]. Tā ir kompozīcijas mācību grāmata, kurā tēma analizēta gan psiholoģiskā, gan kultūrvēsturiskā skatījumā. Lielu daļu no tās satura Laube ir iekļāvis „Arhitektūras manifestācijas” nodaļā „Izteiksmes arhitektūra” [6, 305–318]. Mākslas un arhitektūras izteiksme ir tiešs formāli kompozicionālā risinājuma rezultāts, kas atklāj mākslas darba jēdzienisko saturu un būtību. Vairākos rakstos Laube ir pieskāries ar ēku tipoloģiju saistītajai arhitektūras semantikas tēmai. „Arhitektūras manifestācijas” nodaļā „Ēku arhitektūra” [6, 285–304] viņš īsi apraksta baznīcas, skolas un dzīvojamās ēkas. Viņa vienīgais tipoloģijas tēmai pilnībā veltītais raksts ir „Kristīgās baznīcas arhitektūra” (1956) [5, 173–180], kurā izsmeļoši un detalizēti raksturots baznīcu arhitektūras veidols, telpu kopums, atsevišķās iekārtas, funkcionālās kopsakarības, sakrālo rituālu nozīmes un risinājumu mākslinieciskie principi. Viena no Laubes iecienītākajām tēmām ir arhitektūras estētika un skaistums. Savus uzskatus viņš postulē jau „Krāsu un formu loģikā”, norādīdams, ka mākslinieciskās jaunrades augstākais princips ir vienība (vienotība, veselums): „Ar vienības atziņu saistās zināms pozitīvs jūtu jeb emocionāltonis. .. Vienībai atbilstošais pozitīvais jūtu tonis ir skaistuma jeb daiļuma sajūta, prieks par vienību jeb dailes prieks” [4, 18]. Skaistuma pamatkritērijs Laubem ir veselums un harmonija. Skaistumu kā arhitektūras kvalitātes kritēriju, tā pozitīvo ietekmi un dažādos uztveres veidus viņš analizē arī rakstos „Par skaistuma elementu mūsu jaunajā lauku būvniecībā” [11], „Kas ir latviskais skaistums” [16] un „Skaistā celtnieciskā arhitektūra” (1957) [5, 191–198]. Arhitektūras darinājuma skaistums, Laubesprāt, atklāj tā patiesību, būtību un laikmeta garu, un tas ir arī sava veida arhitektūras pašaizsardzības līdzeklis [6, 303]. Eižena Laubes teorētiskais mantojums Latvijas arhitektūras teorijā ir unikāls gan apjoma,

11


nav zaudējuši arī šodien. Laubes emocionāli garīgās un zinātniskās domāšanas metode ir fundamentālas, ar argumentiem pamatotas un strukturētas izziņas paraugs. Savukārt, ētiskie kritēriji, kas izriet no viņa reliģiskajiem uzskatiem un harmonē ar tiem, ir pieņemami ikvienam.

gan tēmu un laika aptvēruma, gan satura dziļuma ziņā. Viņa atziņas par arhitektu profesionālās kvalifikācijas un arhitektūras kvalitātes kritērijiem, projektēšanas metodiku, arhitektūras teorijas un prakses attiecībām, kā arī uzskati par arhitektūras valodu un estētiku ir vistiešākajā veidā ietekmējuši Latvijas arhitektūras attīstību un savu aktualitāti

THEORETIC VIEWS OF EIŽENS LAUBE

S. Levāne, J. Krastiņš

Keywords: theory of architecture, Eižens Laube

Eižens Laube (1880-1967) is one of the most outstanding personalities in Latvian architectural theory in the first part of the 20th century [1, 17]. His activities in architectural practice, education, theory and public realm were notably versatile, productive and lasting. Theory of architecture was in the focus of Laube’s attention for 60 years. It became an integral and requisite part of his professional life from the very beginning, as he entered his Alma Mather – the Architectural Department of Riga Polytechnic Institute to become an associate professor in 1907, just a year after graduation. In 1909, he became an advisor of Riga City Building Board and participated in juries of several important architectural competitions [2, 66-67]. His first article, written in the form of popular-science “In Regard of Building Style”, was published in the journal “Zalktis” [3] in 1908. The most productive period of Laube’s professional life was the twenties and thirties of the 20th century. He was a professor at the Faculty of Architecture in the University of Latvia and the leading architect of the state. His last article, “Man in Itself”, was published in the exile Latvian Architects’ Society magazine “Arhitekts” in the USA in 1965 [2, 97] when theoretic work had become his only creative activity. Altogether there are more than 60 Laube’s published texts of different scope and size. Most of them are professional and popular content papers. There are also two books: “Logics of Color and Form” (Riga, 1921) [4] and “Writs about Architecture” (Lincoln, USA, 1960) [5]. A special

item is his unpublished book “Manifestation of Architecture”, [6] written in English at the end of 1950s and justly naming it a treatise [6, 400-405]. It represented practically all the themes of Laube’s theoretic research, with the exception of style problems in Latvian national architecture. In his short biography, Laube mentions that he was the author of more than 40 theoretic writs. The book “Writs about Architecture”, (1960) includes 41 articles. With few exceptions, they were first published from 1922 to 1958 and were slightly revised for this edition to adapt to more modernized Latvian. It could be concluded that, out of all his published articles, Laube considered these peculiar texts to be theory of architecture. Laube is one of the few Latvian architectural theorists, whose main interest lies in the fundamental theoretic cognition themes in architecture, including its genesis and disciplinary autonomy. As early as 1940, professor Pauls Kundziņš writes: “In the field of scientific writing the closest to Laube stand the problems concerning the essence of architecture and its formal expression. .. in (his) research Laube has tried to find the answer – what is architecture, by means of comparing different judgments and definitions. Some of his works represent his thinking merging into depth to meet philosophy and religion” [8, 103]. During the last period of his life, the essence of architecture becomes the main item of Laube’s works and is completely defined in the “Manifestation of Architecture”.

12


as absolutely different from any other object, we would have to admit, that after the most complete and exhaustive separation it will ultimately appear in the connection with ‘nothing’. In this case we should discourse about “no-architecture”, which means that in such conditions we would not be able to perceive architecture and it would be nonexistent for us in this reality” [5, 140]. Both in the contents and the structure of this evidence, as well as in the idea of “thing-in-itself”, one can recognize the influence of German classic philosophy. It becomes unmistakably clear in the article “Architecture and Art”, (1956) [5, 181–187] where Laube writes: “...not a single thing we can perceive and comprehend as freed from any connection. Though we can try to, architecture, art, any other thing would be engaged in our consciousness as a thought “thing-in-itself”, i.e., noumenon. We engage noumena in our consciousness with the help of various objects, which allows us to perceive and comprehend objects as phenomena. In this world we deal only with phenomena” (here and further underlining by E. Laube). He quotes Immanuel Kant: “We comprehend only phenomena of noumena” [5, 185]. In the article “Basic Elements of Architecture”, (1956) [5, 163–172] Laube summarizes that the essence of architecture is noumenon, which in his reading becomes the base of architecture’s contents and its ground element. He does not give more thorough explanation of the notion “thing-in-itself”, and, instead, relying on the reader’s competence in the field of German classic philosophy. Still, “thing-in-itself” is a philosophic principle that outlines the frontiers of human mind and sensory perception. According to Kant, a man understands the world by ordering occurrences to correspond to his own perception, which is determined by the space, time and cognitive categories. Thus space, time and categories are the boundaries our conscience is unable to step over, and the cognition does not extend outside the world of occurrences. The “things-in-themselves” are left beyond it [8]. Laube’s ideas are elaborated in the treatise “Manifestation of Architecture” [6]. In his previous analyses, Laube came to the idea of noumenon by making architecture “empty”. Now, Laube is creating his concept of architecture by “filling up” the notion of noumenon. In the introduction, he characterizes his cognition

In the article “Comprehension of Architecture”, [12] Laube queries – what is architecture? As an answer, there are several different authors’ quotations which claim that architecture is revelation, expression, embodiment of ideas, art, handicrafts, science, technology, structure, space, buildings, momentous presence, reality, problems solving, demonstration of human creativity, thinking in materials, esthetics, ethics, sense, harmony, unity, wholeness, form, symbol, culture, eternity, etc. Therefore, it is unacceptable to absolutize just one peculiar kind of architectural comprehension and turn it into dogma. At this stage of his understanding, Laube’s cognitions are: 1) just comprehended or embodied in the material form, architecture represents limitless diversity 2) architecture is always connected with some object or occurrence. Laube further develops his findings in the article “Way to Percept and Comprehend Architecture” (1935) [5, 63]. In this article, he presents the connection between architecture and other objects as relating to the realm of perception. He writes: “architecture alone can never reach and occupy our consciousness, but only with the help of the other objects. Mentioned examples of art, aesthetics, technique, correlation, space, “thing-in-itself”, etc., are just, but the means which help us to perceive architecture and to comprehend its essence” [5, 63]. The essential contribution of this article for the evolution of Laube’s cognitions is the concept of “thing-in-itself” or “noumenon”, which becomes one of the basic categories for his post war period theory. For the time being, he handles noumenon as one of the involvement objects of architecture amongst the other equal ones. In the article concerning questions of architectural and artistic styles, “Problem of Style” (1940) [5, 119–120], Laube describes style as a “thing-in-itself” and perfects his concept of noumenon by giving this notion a special value that is different from the other objects. He writes: “...even when we only think about style, we cannot extract it asunder, but only in junction with different thought objects... with notions: thing-in-itself – noumenon, transcendental object, metaphysic object, an abstract thing” [5, 129]. In the article “Architecture and Construction”, (1947) [5, 139–143] Laube reaches the conceptual boundary: “Tolerating theoretically architecture

13


method as spiritual-scientific thinking, which studies the relations between noumenal and phenomenal realities, and “the integral unity of all things of Universe” [6, 1]. The scientific aspect of the method is determined by, if not directly declared still receivable, principles of the Kantian philosophy and logical analysis. The spiritual aspect is substantiated by Laube’s deeply personal religious faith, and he proposes reflection as the method of cognition. In philosophic terms, reflection means contemplation, rumination and assessment of (emotional) experience, but in context of religious reflection, it could be extended to meditation. In context of the general principles for architecture’s disclosure, the most important Laube’s conclusion is: if all things in reality are integrally united, i.e., all things are included in each one, then architecture as a content element is included in all the objects of noumenal and phenomenal realities. To specify the way it happens, he introduces the idea of “the supreme covering” as the main factor of noumenon realization and composition. This factor or principle is included in the essence of architecture. The term of “the supreme covering” is probably not very successful from the semantic viewpoint, and Laube defines it as deriving from the Latin origin of the word “architecture”, translating and joining the meanings archi as the supreme and tectura as the covering. It is possible to decode the content enclosed in this denomination by specifying the meaning of the word tectura (tectum). The verb form means to cover, to embrace, to include, etc. Thus, it is the principle which probably could be more successfully interpreted as the “all including” or “all embracing”. According to Laube, it is the most essential content element for noumena and phenomena realization, next to God and man, and provides unity and wholeness of any occurrence or object. It is also next to God and man the main content element of the Architecture and, in a way, architecture is the synonym of this principle. The idea was introduced in the articles “Basic Elements of Architecture” (1956) [5, 163–172] and “Notion of Architecture”, (1958) [5, 199–200] but completely defined in the “Manifestation of Architecture”. In a far simpler, but not less convincing way, Laube said in his last interview: “Architecture discloses itself not only in buildings, it is everywhere where something is consciously shaped and

structured, no matter in the spiritual or material fields” [9, 57]. The most essential of Laube’s conclusions regarding the essence, contents and boundaries of architecture are: • Architecture manifests itself in the perceptible reality in two ways – it is the wide mental and practical discipline of human endeavors, and it unfolds the abstract, universal principle that structures objects and occurrences, i.e., reality itself; • The practical embodiment of the discipline is the shaping of human habitation, but the spiritual one is creative cognition; • The role of architecture as a process of creative cognition is inestimable for the development of civilization and culture. That is, any boundaries in the total reality are shaped by human cognition capacities only. In the sphere of architectural activities these boundaries can be reached very directly. Therefore, architecture is one of the most essential disciplines which broaden the comprehension of the reality. The comprehensive understanding of the contents of architecture brings forward the questions of the requisite qualities of an architect in terms of personality, education, experience and the professional ethics as the second fundamental theme in Laube’s theoretic views. These are characterized in 15 different works dedicated to other architectural themes, but in concentrated form this item is represented in the „Manifestation of Architecture”. Professional education as architect’s requisite quality is discussed in the article „Architect’s Cooperation with Sculptor and Painter” (1934) [5, 37–44]. Education is an essential factor. Still it is but the proficient introduction in the profession, which forms a theoretic basis that has to be developed later by the individual himself. Laube emphasizes also the role of architect’s professional responsibility. In this context, he comments on the situation which happened in the beginning of 1930s during the reconstruction of Riga Dome Cathedral. Several of Latvia’s leading architects refused to collaborate with the Cathedral’s reconstruction committee in the protest against lack of understanding of restoration

14


architect [3]. As soon as one of the elements of this organic whole is missing or, as Laube puts it in chapter “Building Architecture” [6, 285–304] from the “Manifestation of Architecture”, inappropriate contents for noumenon realization are chosen by ignoring the essential qualities and accentuating of unsubstantional ones, the low quality architecture appears. The negative traits, according to him, are beautiful houses that do not work, buildings that are good functionally but utilitarian, unexpressive and undecodable in the semantic sense. He criticizes same contemporary (for the period of 1950s) churches, school and residential buildings. Laube also discusses the problems of architectural semantics in the articles “National Architecture” (1934) [5, 55–62] and “Essential Building Architecture” (1952) [5, 149–156]. In the last one he notes: “Every architect feels anguish when he sees that there are vitally wrong solved buildings with fundamentally wrong application of building means all over the world.” In the row of miserable solutions next to the semantic “indifference” there are also identified unresponsive attitude to the context of place, “pretentious game with geometric forms” and “applied in the very distinct buildings .. the same structural schemes, the same materials and their manufacturing, as well as wrong involvement of ancient forms and modern motives” [5, 153–154]. Laube pays special attention to the quality of artistic image or expression: “The best guard helping to preserve a building is its art architectural value. Men usually are cautious and respectful against such art architectural objects” [6, 303]. Traditional theme of the fundamental theory is design and construction methods. Design principles of Laube lie in close connection with his views about the qualities of architecture. Namely, each content element of architecture should be chosen very carefully, be mutually appropriate and altogether correspond to the essence of the design task. In the article “Creation of Latvian Architecture”, [10] he indicates that “the creative process exists because of the aspiration to find for the realizable object such means of expression which could define it in the most profound way”. Only in that way it is possible to choose the necessary elements and create synthetic, harmonious wholeness. In the article “Comprehension of Architecture”, [12] Laube assigns his

problems, acceptance of wrong decisions, and the principle of collective irresponsibility. Laube writes that the quality of architecture could be attained only by understanding the architect’s role in the construction process, relying upon his creative abilities and capability to undertake the supreme command. The article “Essential Building Architecture” (1956) [5, 149–155] states that an architect is like the conductor of a symphonic orchestra who must take responsibility for the essential harmony of the whole music work. In “Basic Elements of Architecture” (1956) [5, 163–172] there is emphasis on the architect’s competence in other construction disciplines. Laube fully defines the criteria of architect’s professional qualification in the “Manifestation of Architecture” in the chapters “Human Architecture” [6, 331–344; red. of 1962] and “Architect’s Architecture” [6, 324–350; red. of 1959]. These are the integral knowledge and skills, experience, colorful personality, professional status, ethics, imagination, humanism. Along with the professional criteria, he mentions the core idea of Kantian ethics – the major task of the human life is his self-realization. Laube considers: vigorous is the architect’s personality in all human and professional fields, the mighty is his architecture. He did not accept only three of all human and professional qualities – selfishness, superficiality and any kind of dogmatism. One of the fundamental theoretic themes is the requisite qualities of architecture and its criteria. As early as in “Logics of Color and Form” [4] Laube announces his essential realization – the major qualities of architecture and art are wholeness and harmony. While formulating the principle of „supreme covering” in the „Manifestation of Architecture”, [6] he repeats it in a more expanded form. Laube had analyzed the practical disclosure of the principle already in his first article “In Regard of Building Style” [3]. He stressed the organic nature of formation of style when integrally synthesized got all the major architecture content elements. These are: building function, interrelated materials and structure, sense of place and the artistic character. The particular solutions of major elements are determined by the correspondent age and by the “world traffic” or the circulation of ideas, technologies and styles during it, local construction traditions and the personality of the creating

15


understanding of another fundamental theme: relations of architectural theory and practice. His standpoint logically stems from his proposed design principles. The level of immersion for realization of those is theoretic cognition in its pure form – contemplation, investigation and the circulation of ideas. Thus the theory of architecture is a direct part of architectural practice that expresses itself as theory-based and conscious design methods. The overall objective of theory is to form the broad comprehension of architecture which is in the stage of “eternal becoming” and is the base of peculiar design methods. In the introduction to the history of architecture chapter for “History of Art” edition (in red. of V. Purvitis) [13] Laube defines the history of architecture as a kind of architectural theory and underlines its importance in establishing architectural comprehension. The history of architecture teaches the wholesome and creative manifestation of life and architecture, discloses principles and correlations of architectural formation, helps to comprehend its spirit and essence, and develops personality. In the 1938 journal “Latvian Architecture”, [15] Laube defines the professional press as the instrument of theory and determines particular tasks: to promote the comprehension of architecture, to discuss fundamental and professional themes, to ensure quality of architectural criticism, and to popularize architecture and its perception. Laube also comments on his vision of architectural theory in the “Manifestation of Architecture.” In the chapter “Comprehension Architecture”, [6, 351–380] he describes the process of architectural comprehension or theoretic cognition as a method, though in an abstract form. From Laube’s point of view, within the process of cognition a man is operating form his own abilities and skills. As there is an immense amount of objects of comprehension, everyone ascribes his own cognition field according to his “scale of personal world.” In the chapter “Criticism Architecture”, [6, 381–399] Laube observes a theme seldom analyzed in Latvian architectural theory: the criticism of architecture. He writes: “The process of criticism is a creative act like that of realization. In discovering, disclosing and analyzing objects the architectcritic handles (them) like the realizing architect” [6, 387]. His instruments are reasoning, testing, judging, investigation, qualifying, etc., but the chief criterion is the appropriateness of an object

to spiritual and practical human needs. To fulfill the major aim of architectural criticism – to favor architectural comprehension and to increase its quality – “the critic himself should realize the criticizable object like the genuine creator of the object himself” [6, 388]. Although Laube focused his attention on fundamental cognition themes, his contribution regarding different specific professional themes is outstanding as well. He has analyzed constantly topical theme of the “language” of architecture or meanings and notions of architecture within the context of architectural stylistics. He observes the universal principles of architectural style formation in the article “In Regard of Building Style”, (1908) [3] and points out that style generates from the complexity of different circumstances. Essential conditions are the aim or function of the building, material and its manufacturing technique, climate, local traditions, ideas and technologies circulating on the international scale, as well as artist’s individuality and the age. This idea Laube supports in the article “Latvian Architectural Style at Present” [14] and implies that style and architecture will constantly develop because there will always be new challenges and tasks. Within two articles of similar contents “Thoughts of Style” (1940) [5, 105–114] and “Problem of Style”, (1940) [5, 119–130] Laube brings understanding of style closer to his views about the essence of architecture. To him, style is a metaphysical category that could be perceived and defined only in connection to other objects, suggesting a limitless amount of different styles. Laube’s works regarding questions of national style are widely known. During the period of the first Latvian Republic, Laube was the most influential architect of the state. He was the chairman of the National Building Committee’s Architectural Questions Commission since 1936 [2, 68]. The main item of architectural theory during that period was the quest for national stylistics. Laube has dedicated around 15 papers to this topic. Some of them are just the reports of the official speeches, but many include professional analyses of the theme. In the popular article addressed to a broad audience, “About the Element of Beauty in Our Recent Rural Construction”, [11] he analyzes the sense of beauty in general and suggests applying it as a criterion for shaping Latvian rural development.

16


Describing solutions that “are beautiful”, Laube reveals to readers the basic elements of architecture and their correlations. The beauty of the Latvian farmstead could be discovered in its harmonious location in nature, landscaping and greening of the court and grouping of buildings. He develops the theme in the article “Latvian Architectural Style at Present”, [14] indicating that there are needed theoretic depositions for the shaping of national style. Latvian “sense” is revealing itself through people: personalities, souls, the way of thinking, culture, practical activities and human surroundings. In the article “National Architecture”, (1934) [5, 55–62] Laube states that the human connection to his nation is the internal imperative; it could not stay immanifest and, therefore, architecture that is not national does not exist. “The folksy-national element grants lively unity to architecture of the nation and state, and, at the same time, shapes its connection with the land, nature and spiritual environments” [5, 61]. In 1939, the National Building Committee’s Architectural Questions Commission under Laube’s guidance, issued the document “Basic Notions of Latvian Architecture” [5, 105] with particular theses. In general, they embody Laube’s cognitions regarding the coexistence of different human and professional factors – there does not exist one absolute expression of Latvian “sense”, Latvian architecture can take on different kinds of expression, these kinds are determined by peculiar design tasks, every building created by Latvian architect is essentially Latvian and the historic national “sense” could serve as a modern means of Latvian “sense” expression. Laube’s “Latvian” design method is actually the already mentioned principle of the the particular task, taking the Latvian “sense” as one of its content elements. In context of national stylistics, Laube states one more interesting observation – in many countries, especially European ones, along with the modern architecture trend appear national architectural styles. That is determined by the moment of historic development of these states, when national self-realization is a historic necessity. The idea was announced in 1934, but in the 1940 article “Thoughts of Style”, [5, 105–114] Laube names the states, Germany and the USSR, whose architecture is national by form but political by contents. Laube’s attitude towards modern architecture is of particular note. In general, he

is critically disposed, but his criticism is often very precise. Ahead of his time, he actually predicts the oncoming crisis of modern architecture and indirectly outlines the routs that can help overcome it. Laube clearly sees the one-sided development of modern architecture; it “dictatorially reflects just one, and the only, basic idea... dry cooling applied-structural thought.” That is, “the direction which can flow freely only condemning and ruining everything before it”, or, condemning the history (“Formal Building Architecture”, 1926) [5, 21]. In the article “National Architecture”, (1934) [5, 55–62] he extends the list of modern architecture’s denials: “From the functions of soul, the universal truth was admitted, especially in materials’ expression and application, the truth between buildings’ exteriors and interiors, courage and heroism were also admitted, but any pretence, sentiment, feelings, private-personal ambitions, also traditions and national features were neglected” [5, 58]. Completely unacceptable for Laube was the way modern architecture popularized ideas. He writes: “Through impressive and lasting propaganda, the principles of new modern architecture acquired a kind of dictatorial quality to which all the architects in the world surrendered not to be considered retrogrades and not to loose clients or jobs in architectural offices” [5, 58]. He discerned several reasons for this propaganda, among them implying that: “…the appropriately established building industry would also not be willing to refuse economically beneficial enterprises” (“Architecture of the Present Civilization”, 1934) [5, 45–47]. Still, Laube admitted the positive contribution of modern architecture: “Of course, we cannot deny specific values of new construction such as technical and hygienic facilities, great purposefulness in heating, ventilation and lighting, almost unrestricted structural possibilities and many more...” (National Architecture” 1934) [5, 58]. Right there he implies that: “…however, in new modern architecture it will be possible to include consciously, i.e. in magnified form, national features of a people”. Laube perceives the potential synthesis between classic and modern architecture. In the articles “Thoughts of Style” [5, 105–114] and “Problem of Style”, [5, 119–130] he outlines the universal, international character of both styles, but in several more papers, as well as in the “Manifestation of Architecture”, [6] he makes it clear that the basis for potential synthesis lies in the abstract, tectonic

17


idea or image expressed by the classic orders’ architecture. One of the primary sources for understanding architectural language and its meanings is the orders’ architecture. Laube had expert knowledge regarding its artistic contents – semantic meanings of classic forms and principle of tectonics. Formal language of classic architecture was prominent in his works of twenties and thirties. In the article “Classic Building Architecture Order”, (1941) [5, 131–137] Laube asserts, that the most outstanding feature of classic orders’ architecture is formally abstract interpretation of “up building” forces work in structures. He writes: “the essence of edifices building and construction is characterized by functions: loading, supporting, standing, joining, including, crowning, etc. In lasting crystallization of orders these functions had found careful and characteristic definition”, moreover, “while serving as the expression of up building and construction essence, order is able, at the same time, to include in its forms aesthetic values, to create different features and moods, to provoke different feelings” [5, 132]. Laube is an expert also in the field of architectural composition and forms. He analyzes the principles and meanings of composition in the context of Latvian ethnographic, classic, eclecticism, Art Nouveau and modern architecture. “Logics of Color and Form” [4] is especially significant on this score. It is a textbook of composition where the theme is analyzed both from psychological and cultural historic points of view. Laube has included a large part of its contents in the chapter form “Manifestation of Architecture” – “Expression Architecture” [6, 305–318]. The expression of art and architecture is the direct result of formal composition which represents the conceptual essence and content. In several articles, Laube has also touched on the theme of architectural semantics closely related to building typology. In the chapter “Building Architecture” from the “Manifestation of Architecture”, [6, 285–304] he briefly describes churches, schools and residential buildings. His only paper entirely dedicated to typology is “Architecture of the Christian Church”, (1956) [5, 173–180] where he characterizes in thorough and detailed form church architecture image, premises, specific

furniture and equipment, functional relationships, meanings of sacred rites and artistic principles. One of Laube’s favorite themes is the aesthetics of architecture and beauty. He already presents his views in “Logics of Color and Form”, implying that the highest principle of artistic creation is unity: “There is a bond between the cognition of unity and a peculiar positive tone of feeling or emotions...The positive emotional tone attained in perceiving unity is the sense of beauty, delight of unity or delight of beauty” [4, 18]. To Laube, the basic criterion of beauty is wholeness and harmony. He analyzed beauty as the requisite quality of architecture, its positive impact and different ways of perception in the articles “About the Element of Beauty in Our Recent Rural Construction” [11], “What is the Latvian Beauty” [16] and “Beautiful Building Architecture” (1957) [5, 191 –198]. To him, the beauty of any piece of architecture reveals its truth, essence and spirit of time, and is architecture’s means of self-defense [6, 303]. Laube’s heritage in Latvian architectural theory is unique in scale, scope and contents. His cognitions about the requisite qualities of architecture and qualification of architect, design principles and methods, relationships between architectural theory and practice, as well as his views upon the language of architecture and the aesthetics have influenced the development of Latvian architecture in the most direct way and have not lost their meaning today. The scientific method of Laube is an example of fundamentally grounded and structured cognition, while his ethical criteria, fully consonant to his religious faith, are acceptable to everyone.

18


Literatūra References 1. Lejnieks J. Ievads // Latviešu arhitektu teorētiskie raksti un manifesti 20. gadsimtā. – Rīga: Latvijas Arhitektūras muzeja fonds, 2007. – 15.–24. lpp. 2. Krastiņš J., Lejnieks J. Eižens Laube // Latvijas arhitektūras meistari. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1995. – 65.–97. lpp. 3. Laube E. Par būvniecības stilu // Zalktis. - 1908. - Nr. 4. – 145.–148. lpp. 4. Laube E. Krāsu un formu loģika. – Rīga: Ekonomists, 1921. – 71 lpp. 5. Laube E. Raksti par arhitektūru. – Linkoln: Vaidava, 1960. – 205 lpp. 6. Laube E. Manifestation of Architecture. – Manuskripts, 1959–1962. – 450 lpp. Atrodas Latvijas Arhitektūras muzejā, LAM/L1. fonds. 7. Kūle M., Kūlis R. Prāta kritika: Imanuels Kants // Filosofija. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. – 305.–313. lpp. 8. Kundziņš P. Profesors Dr. arch. h.c. Eižens Laube 60 mūža gados // Latvijas Arhitektūra. – 1940. – Nr. 1. – 102.–104. lpp. 9. Kārkliņš V. Rīgas celtnieks stāsta // Laika mēnešraksts. – 1960. – Nr.16 (1024) – 52.–57. lpp. 10. Laube E. Latvijas arhitektūras radīšana // Latvijas Vēstnesis. – 1922. – 28. septembrī 11. Laube E. Par skaistuma elementu mūsu jaunajā lauku būvniecībā. // Lauku būvniecība. 1925. – Nr.1. – 4.–8. lpp. 12. Laube E. Arhitektūras izpratne // LU Raksti. Arhitektūras fakultātes sērija I. – Rīga: Latvju Kultūra, 1930. – XVI lpp. 13. Laube E. Ievads // Mākslas vēsture (V. Purvīša visp. red.) – Rīga: Grāmatu draugs, 1934. – I. sējums. Arhitektūra un Tēlniecība. – 9.–14. lpp. 14. Laube E. Latviskais arhitektūras stils tagadnē // Dzīvei pretim. – Rīgā, 1936. – 224.–232. lpp. 15. Laube E. Ievads žurnālam „Latvijas Arhitektūra” // Latvijas Arhitektūra. – 1938. – Nr. 1. – 1. lpp. 16. Laube E. Kas ir latviskais skaistums // Senatne un Māksla. – 1939. – Nr. 3. – 45.–49. lpp.

Sandra Levāne Mgr.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Department of History of Architecture and Restoration of Cultural Monuments 16 Azenes Str., LV-1048, Riga, Latvia Phone: +371 29125546 Fax: +371 67089130 E-mail: sandra.levane@inbox.lv Jānis Krastiņš Professor, Dr.habil.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Department of History of Architecture and Restoration of Cultural Monuments 16 Azenes Str., LV-1048, Riga, Latvia Phone: +371 67089256 Fax: +371 67089130 E-mail: krastins@bf.rtu.lv

19


S. Levāne, J. Krastiņš, Eižena Laubes teorētiskās atziņas Eižens Laube, viens no nozīmīgākajiem Latvijas arhitektiem 20. gs. pirmajā pusē, darbojies arhitektūras praksē, izglītībā, teorijā un valstiski sabiedriskajā jomā. 60 gadu garumā Laube publicējis 40 teorētiskus rakstus un 2 grāmatas. Manuskripta formā palicis angliski sarakstītais traktāts „Arhitektūras manifestācija”. Laubes galvenā interese ir fundamentālās teorētiskās izziņas tēmas, tostarp arhitektūras būtības, satura un robežu izpratne. Sakausējot savā izziņas metodē Kanta filozofijas, kristīgās ētikas un spoža mākslinieka pasaules skatījumu, Laube formulē arhitektūru kā garīgi praktisku cilvēka darbības disciplīnu, kas izpaužas cilvēka dzīves telpas veidošanā un radošajā izziņā, būtiski paplašinot realitātes izpratni. Par arhitekta profesionālās kvalifikācijas kritērijiem Laube uzskata kompleksas zināšanas un prasmes, pieredzi, spilgtu personību, ētiku, iztēli, humānismu, bet par cilvēka dzīves būtiskāko uzdevumu – personības pašrealizāciju. Par arhitektūras kvalitātes galveno kritēriju viņš izvirza veselumu un harmoniju. Laubes projektēšanas metodi var dēvēt par konkrētā uzdevuma metodi, radošajā procesā meklējot tādus izteiksmes līdzekļus, kas spēj nepārprotami noteikt realizējamā objekta būtību. Viņš uzskata, ka arhitektūras teorija ir tieša arhitektūras prakses daļa, kas tajā izpaužas kā teorētiski pamatotas, apzinātas projektēšanas metodes. Laubes devums ir ļoti nozīmīgs arī daudzos specifiskos profesionālos tematos. Arhitektūras „valodas” jeb tās jēdzieniskā satura tēmu Laube visplašāk analizējis arhitektūras stilistikas kontekstā. Viņš uzskata, ka stils izveidojas organiskas apstākļu kopdarbības rezultātā. Laube pievērsies arī nacionālā arhitektūras stila problēmām, kas ir viena no trīsdesmito gadu teorijas pamattēmām. Viņš visumā ir kritiski noskaņots pret moderno arhitektūru, taču kritika bieži ir tik precīza, ka apsteidzot savu laiku, viņš faktiski prognozē gaidāmo modernās arhitektūras krīzi un netieši iezīmē virzienus, kādos tiks meklēti ceļi tās pārvarēšanai. Laube apcer arī tādus arhitektūras „valodas” aspektus kā tektonikas principu, arhitektūras formālo risinājumu un kompozīciju, ēku tipoloģiju un estētiku. Eižena Laubes teorētiskais mantojums Latvijas arhitektūras teorijā ir unikāls gan apjoma, gan aptvēruma, gan satura ziņā. S. Levāne, J. Krastiņš, Theoretic views of Eižens Laube Ežens Laube, one of the most outstanding Latvian architects of the first part of the 20th century, was engaged in architectural practice, education, theory and public realm. Over the 60 years he had published 40 theoretic papers and two books. His treatise written in English “Manifestation of Architecture” remained unpublished. Laube’s main interest is fundamental theoretic cognition themes, among them, essence, contents and boundaries of architecture. Fusing together Kantian philosophy, Christian ethics and worldview of an artist in a uniform cognition method, he defines architecture as spiritual and practical human discipline, manifesting itself in shaping of human life space and in creative cognition what extends comprehension of reality. Laube considers integral knowledge and skills, experience, colorful personality, ethics, imagination, humanism to be requisite qualities of an architect, but self-realization to be the major task of human life. Wholeness and harmony he promotes to be the main quality of architecture. Laubes design method could be named as method of particular task, in creation process seeking for means of expression able to define the essence of realizable object unmistakably. Theory of architecture, for him, is the integral, direct part of architectural practice that expresses itself as theory based, conscious design methods. Laube’s contribution regarding specific professional themes is outstanding as well. He analyzed ever constantly topical theme of “language” of architecture and its meanings in the context of stylistics. His statement is that style generates from the complexity of different circumstances. Laube focused upon national architectural style problems that was one of the main theoretic items during the 1930-s. He was critically disposed towards modern architecture, but his criticism often was so precise that, ahead of his time, he predicted the oncoming modern architecture crisis and indirectly outlines the routes to overcome it. Laube reviewed such aspects of architecture’s language as tectonics, composition, buildings typology and aesthetics as well. Laube’s heritage in Latvian architectural theory is unique in scale, scope and contents.

20


С. Леване, Я. Крастиньш, ТЕОРЕТИЧЕСКИЕ ВЗГЛЯДЫ ЭЙЖЕНА ЛАУБЕ Эйженс Лаубе, выдоющееся архитектор Латвии первой половины 20. века, интенсивно занимался архтектурной практикой, теорией, образованием, общественной и государственной деятельностью. В общей сложности за 60 лет Лаубе опубликовал около 40 статей по теории архитектуры. Так же были изданы две его книги, а монументальный трактат «Манифестация архитектуры», написанный на английском языке, остался в виде рукописи. Он главным образом интерисовался фундаметальной теорией, в том числе вопросами сути, содержания и рубежей архитектуры. Соеденив в своем методе познания философию Канта, христианскую этику и мировоззрение блестательного художника, Лаубе характеризует архитектуру как духовно практическую дисциплину человеческой деятетельности. Архитектура проявляется в формировании жизненного пространства человека и в творческом познании, и, таким образом, существенно расширяет понимание реальности. Насущными профессиональными качествами архитектора Лаубе считает обемлющие знания и умения, опыт, яркую личность, воображение, гуманность, а самым существенным заданием человеческой жизни – самореализацию личности. Целостность и гармонию он обозначает главными критериями качества архитектуры. Его метод проектирования можно назвать методом конкретного задания, ибо творчесский процесс есть поиск средств выражения, способных недвусмысленно определить суть предмета реализации. Лаубе находит, что теория архитектуры впрямую является частью архитектурной практики, где проявляется как четко осознанные и обоснованные методы проектирования. Наряду с фундаментальной теорией, Лаубе занимался и специфически профессиональными вопросами. Тему «языка» архитектуры, то есть, ее смыслового содержания, Лаубе пространно анализировал в контексте архитектурной стилистики. Он полагал, что художественной стиль органично формируеться во взаимодействии обстоятельств реальности. Лаубе работал и над одной из главных тем теории тридцатых годов – проблемами национального архитектурного стиля. Он так же критичесски анализировал архитектуру функционализма. Его критка часто являлась на столько четкой, что фактически опережая свое время, он спрогнозировал кризис современной архитектуры и косвенно обозначил направления, по которым впоследствии пойдет поиск по выходу из кризиса. Лаубе размышлял и о таких аспектах «языка» архитектуры как тектоника, архитектурная композиция и формальные приемы, типология и эстетика. Наследия трудов Эйжена Лаубе в теорие архитектуры Латвии уникально по своему масштабу, охвату и содержанию.

21


ARHITEKTS UN SABIEDRĪBA

Z. Redberga

Atslēgas vārdi: profesija, sociālā atbildība, arhitektūra

Latvijas attīstība no 1990. līdz 2005. gadam, kad Latvijas Universitātes sociālo zinātņu pētnieki un studenti sabiedrību iepazīstināja ar sava pētījuma rezultātiem, raksturota ar četriem vārdiem: nacionālisms, noslāņošanās, eiropeizācija un aizbraukšana. Darbu turpinot, atrasti atslēgvārdi, kas atspoguļo laiku līdz 2008. gadam un sasaucas ar agrākajām tendencēm: augšupeja, krīze un atbildības kopradīšana. Domājot par arhitekta lomu Latvijas sabiedrībā, izceļams pēdējais – kopradīšana, kas „paredz nozaru, teritoriālo, sociālo un kompetences barjeru pārvarēšanu un uzdevumu kopīgu risināšanu. Tai vajadzētu balstīties uz sociāli akceptējamām idejām” [1], lai nenonāktu „pretrunā ar ilgtspējas mērķiem. Kopradīšanai nepieciešamas trīs lietas: cilvēku un organizāciju sadarbība (vēlme sadarboties, praktiskā rīcība), institucionalizācija (kopīgas normas, zināšanas, vērtības, atbalsts) un sociālais kapitāls (savstarpējā uzticēšanās, kontakti)” [1]. Iespējamību, ka tuvāko gadu galvenais process Latvijā varētu būt atbildības kopradīšana, mūsu sociologi pamato sekojoši: „Tirgus arvien ir spēcīgs, bet, tikpat lielā mērā, kā tas rada labumus, tas rada arī vilšanos. Neviens neliedz sapņot par kaut ko vairāk un nākotnē raudzīties ideālisma acīm. Arvien mazāk mūsdienās ir tādu problēmu, kuras var atrisināt tikai individuāli. To pašu var teikt par iespēju izmantošanu. Kad esam pieredzējuši, kā individuālā brīvība izveido rīcībspēju, nākamā pakāpe attīstības filozofijā varētu būt atziņa par kopradīšanas spēku” [1], ar kuru ekonomikā un sociālajā sfērā varētu iedzīvināt idejas par sadarbību, sociālo kapitālu, rast risinājumu draudīgām krīzēm, kas briest enerģētikā, ekoloģijā un citur. Arhitektūra, arhitekts un arhitekta profesija ir labi definēti jēdzieni, un kā tādi tie nostiprināti sabiedrības apziņā. Priekšstats par arhitektūru nosaka arī vispārēju izpratni par arhitektiem – cienītiem un augstu vērtētiem profesionāļiem, kas ieguvuši augstāko izglītību un profesionālo pieredzi un pārvalda vispusīgas un arī specifiskas zināšanas. Tā spriež sociologs Ērls Morouzs

(Earl Morrogh), kura pieredze ļāvusi noteikt arhitektūras nozares un arhitektu raksturojošās pazīmes – īpašību kopumu, pēc kura profesijas dalībnieki atpazīst sevi, sev piederīgos un ir identificējami plašākā sabiedrībā. Viņš uzver, ka arhitekta darbs ir ļoti sarežģīts un grūts: projektētāja uzdevuma izpilde ietver saskarsmi ar cilvēkiem, estētiku, uzbūvi un organizāciju, efektivitāti un produktivitāti. Arhitekti tiek atzīti par ekspertiem, kuriem uzticēta atbildība par lielākās daļas cilvēka radītās vides kvalitāti. Viņi projektē ne tikai ēkas, bet arī „pilsētu kvartālus un pat pilsētas, veido indivīdu dzīves telpu – vietas, kur cilvēki veido ģimenes, strādā, iekļaujas sabiedrībā, lūdz Dievu, spēlē, izglītojas un sapņo [2]. Arhitektūra ir holistiska joma, kurā arhitekti, kas tiecas pēc atzinības, pierāda sevi, atspoguļojot daudzpusīgas zināšanas un prasmes, kā arī smalkas uztveres spējas – projektēšanas procesa neatņemamu daļu. Arhitekta profesija ir intelektuāla, jo pieprasa no dalībniekiem augstu zināšanu līmeni un uzliek par pienākumu likt tās lietā. Tas nozīmē, ka augstāko izglītību ieguvušam speciālistam, tāpat kā citu radniecīgu profesiju pārstāvjiem, savs zināšanu krājums jāatjauno un jāpapildina visa mūža garumā. Arhitektam – ekspertam – nepieciešamas arī praktiskās zināšanas, kas izmantojamas reālos apstākļos; viņam jāpārvalda specifiskas tehnikas un prasmes, kas praksē parasti ir sekundāras attiecībā pret zināšanām, kas nosaka to pareizu lietošanu. Taču, lai iepriekš minētais tiktu iedibināts ar likuma normu un ievērots, profesijai jābūt organizētai asociācijās vai praktiķu grupās, kuru darbības viens no būtiskākajiem mērķiem ir profesionālās identitātes noteikšana, veidošana, un uzturēšana. Arhitekta profesijas pārstāvji, pārvaldot ekskluzīvas ekspertu zināšanas un tiecoties kalpot sabiedrībai, uzsver savu pārākumu kā „augstāk stāvoša”, „dižciltīgāka” grupa ar augstāku prestižu nekā citas. Par tādiem – sabiedrībā cienītiem un augstu vērtētiem – arhitekti atzīti lielākajā 22


daļā pasaules kultūru vairāk nekā 100 gadus. Viņu vērtību pierāda viņu radīto ēku vērtība. To pamato fakts, ka, „izceļot vēsturiskas, kultūras, tehniskas vai estētiskas nozīmes arhitektūras meistardarbus vai darinājumus, vienmēr tiek izteikta atzinība arī pašam arhitektam” [3]. Tā to savā grāmatā „Izredzēto loks. Arhitektūras aroda sociālie pamati” atzīmējis arhitekts, sociologs un informācijas tehnoloģiju speciālists Gerijs Stīvenss (Garry Stevens). Uz dažām negatīvām attīstības tendencēm, kas skārušas arhitekta profesiju un izpratni par viņa lomu sabiedrībā, norāda arhitektūras teorētiķe Dana Kafa (Dana Cuff). Tās tieši ietekmē individuālos uzskatus un veido priekšstatus par to, kas ir arhitekts profesionālās identitātes kontekstā. Viņa norāda, ka arhitekta profesijas pamata uzdevums vienmēr ir bijis veidot komunikatīvo saikni starp arhitektiem un kultūru, kurā tie darbojas. Gan pagātnē, gan mūsdienās arhitekta vietu lielā mērā noteicis sociālais konteksts. Arhitekta darbību vienmēr ierobežojuši apstākļi, bet par „apdāvinātību, talantu un iedvesmu, kas ilgstoši uzskatīta par neapšaubāmu nepieciešamību arhitektūras darinājuma radīšanā, nozīmīgāki tagad kļuvuši ar sabiedrību saistītie faktori – ekonomika un politika” [4]. Nespēja pierādīt arhitekta profesijas vērtību lielā mērā saistīta ar profesijas marginalizēšanās tendenci būvniecības procesos, jo konkurējošie pakalpojumu sniedzēji arvien vairāk attālina arhitektu no pasūtītāja un novilcina arhitekta iesaistīšanu projektēšanā. Kā būtisku grāmatā „Kopumā ņemot. Alternatīvs viedoklis par arhitektūras praksi” arhitektūras teorētiķis Tomass Fišers (Thomas Fisher) priekšplānā izvirza jautājumu „par savas profesijas kompetenču sfēru noteikšanu un likumiski atzītu tiesību panākšanu, kā arī darbošanos virzienā uz citu indivīdu uzskatu maiņu, proti, ietekmējot to attiecībā uz profesijas principiem – arhitekta profesionālo identitāti” [5]. Lai īstenotu šo svarīgo uzdevumu, profesijas pārstāvjiem jāvienojas par kopējiem lēmumiem un darbību, virzoties uz galveno mērķi – ar augstu novērtētu profesionalitāti, kas pamato privileģētu sociālo statusu, darba autonomiju, kontroli pār zināšanām un likumisku atzīšanu. Arhitektūras un arhitekta profesijas daudzveidība organizacionālā konteksta nozīmē, loma nozares konstruēšanā un ievainojamība politiskā, ekonomiskā un sociālā klimata ietekmē

tās padara par būtisku pētniecības objektu. Kā sākuma punktu pieņemot to, „ka sociālā realitāte ir konstruēta un valoda ir neatņemama šī procesa sastāvdaļa” un ka „valoda ne tikai „nosauc” vai pasīvi apraksta realitāti, bet ierāmē to, veicinot noteiktas attieksmes un atrunājot citus no iepriekšējā viedokļa” [6, 776], var apskatīt diskursus, kādos atrodas arhitekta profesija. Lai raksturotu arhitekta profesijas būtību, uzskatus, mērķus un darba procesu, vislabāk noder diskursa koncepts, uzskata organizāciju pētniecības ekspertes Lorijas Koenas (Laurie Cohen) vadītā Lielbritānijas zinātnieku grupa. Viņai izdevies identificēt trīs dominējošos diskursus arhitekta profesijā: arhitektūra kā radoša izpausme, arhitektūra kā biznesa aktivitāte un arhitektūra kā sabiedrisks pakalpojums. Pētījumā „Arhitekti, organizācijas un profesijas diskursi” atzīmēts, ka arhitekti var strādāt kā profesionālās, tā neprofesionālās organizācijās (ar profesionālu organizāciju tiek saprasta organizācija, kurā lielākā daļa darbaspēka ir profesionāļi un darba profesionālais saturs ir organizācijas misija; savukārt neprofesionālā organizācijā profesionāļi ir minoritāte, strādā mazās, pakļautās struktūrās lielā birokrātiskā institūcijā). Taču šāds dalījums ir pārāk visaptverošs un neiezīmē visas iespējamās arhitekta darba vietas. Institucionālā līmenī kā nišas var izdalīt arī multidimensiālas organizācijas, kā arī publisko un privāto sektoru, turklāt šīs kategorijas var mainīties, apvienoties, papildināties utt. Tāpat pastāv ļoti stabila tendence profesionāļu vidū atdalīties no savām organizācijām, lai izveidotu savu privāto subkultūru, kurā „valda vienota vērtību sistēma starp profesionāļiem un viņu ārējiem sabiedrotajiem, kas pārsniedz vērtības” [6, 780]. Ņemot vērā iepriekš apkopotos viedokļus un teorētiskās nostādnes, var secināt, ka no arhitekta profesijas būtības izriet atrašanās publiskajā telpā ar mērķiem, kurus plašākam profesiju lokam formulējis sociologs Tālis Tīsenkopfs, proti, „attīstības mehānismu veicināšana, atbildības kopradīšana un stratēģiskas politikas veidošana” [7], izmantojot atbilstošās vēsturiskās stratēģijas: apgaismošanu (radīt apgaismotas domas, mākslu, zinātni, veicināt izglītību, veikt kultūras darbu sabiedrībā), kritiku (būt nesaudzīgam varas un netaisnības kritiķim), piemēra rādīšanu (padarīt sevi par paraugu, padarīt pašam savu likteni

23


un biogrāfiju par nepieciešamu normveides paraugu) un pilsoniskās sabiedrības spējināšanu, kļūstot par vienu no daudziem, iesaistoties tīklos, starpniekojot starp institūcijām un grupām, izzinot un skaidrojot attīstības kolektīvo dinamiku, jo bez iesaistīšanās sociālajās norisēs intelektuālim grūti palīdzēt prakses kopienām realizēt viņu attīstības idejas. Arhitektam – intelektuālim un kultūras darbiniekam –, pateicoties specifiskajai izglītībai un eksperta zināšanām, kā arī darbā

iegūtajam pieredzes, iemaņu un prasmju kopumam, kurā īpaša nozīme ir valodas līdzekļu pārzināšanai un lietpratīgai izmantošanai, šobrīd ir labas izredzes ieņemt atbilstošu vietu pilsētvidi veidojošo procesu pārvaldībā. Tas pats attiecas uz nozares nevalstiskajām organizācijām, kuru kompetence garantē valsts deleģēto sabiedriski nozīmīgo funkciju izpildi, īstenojot nepieciešamo Latvijas kultūras sistēmas reformu.

ARCHITECT AND SOCIETY

Z. Redberga

Keywords: profession, social, responsibility, architecture

When researchers and students from the Faculty of Social Sciences of the University of Latvia presented the results of their research to the society, the development of Latvia from 1990 till 2005 was described with four words: nationalism, stratification, Europeanisation and country-leaving. Proceeding with the work, the keywords were found which reflected the period until 2008 and the previous tendencies: growth, crisis and joint creation of responsibility. Thinking about the architect’s role in the Latvian society, the joint creation should be emphasised what implies “overcoming of sectorial, territorial, social and competence barriers and joint solution of tasks. It should rely on the socially acceptable ideas [1] in order not to come into conflict with the goals of sustainability. For the joint creation three things are needed: cooperation between people and organisations (a desire to cooperate, a practical action), institutionalisation (common norms, knowledge, values, support) and social capital (mutual trust, contacts)” [1]. The possibility that the joint creation of responsibility could be the main process in Latvia within the next few years is substantiated by our sociologists in the following way: “The market is still powerful, but to the same extent as it creates benefits, it also causes disappointment. No one can stop you from craving for something more and expecting a bright future. Nowadays there are even more such problems that can be solved only individually. The same can be said about utilisation of

possibilities. When we have experienced how the individual freedom creates power of action, the next level in philosophy of development could the awareness of the power of joint creation” [1], what may introduce the ideas of cooperation, social capital in the economics and social sphere, and find a way out of devastating crises imminent in the energy sector, ecology and other spheres. Architecture, architect and architectural profession are well-defined notions and as such they are rooted in the public perception. According to the sociologist Earl Morrogh, the notion of architecture determines the general perception of architects – respected and highly regarded professionals with higher education and professional experience, comprehensive and specific knowledge. Morrogh’s experience allowed determining the features characterising the sector of architecture and architects – a set of qualities by which the members of the profession recognise themselves, related professionals and can be identified in wider society. He emphasises that architect’s work is very complicated and difficult: performance of designer’s task includes communication with people, aesthetics, structure and organisation, efficiency and productivity. Architects are recognised as experts who bear responsibility for the quality of the largest part of the human-created living space. They design not only buildings but also “blocks and even cities, create the living space for individuals – places where people build families, work, take

24


profession has always been establishment of a communicative link between the architects and the culture within which they are functioning. Both in the past and nowadays, the place of the architect has largely been determined by the social context. The architect’s activities have always been restricted by circumstances, however, “the publicrelated factors like economics and politics now have become even more important than the talent and inspiration which have long been considered an absolute necessity for creation of masterpieces of architecture” [4]. The inability to demonstrate the value of architect’s profession to a large extent derives from a tendency of professional marginalisation due to involvement in construction processes since the competing providers of services are even more disassociating the architect from the client and withholding the architect from involvement into the design work. Thomas Fisher, theoretician of architecture, in his book In the Scheme of Things. Alternative Thinking on the Practice of Architecture brings forward an essential question “about determining the spheres of competence of one’s profession, obtaining the legally recognised rights, and focusing one’s activities on influencing the views of other individuals, namely, changing them in relation to the principles of the profession – architect’s professional identity” [5]. In order to realise this important task, the representatives of the profession must agree on common decisions and actions aiming at the main goal – a privileged social status, autonomy in work, control over knowledge and legal recognition – justified by highly evaluated professionalism. The diversity of architecture and architectural profession in the organisational context, their role in structuring the sector and vulnerability under political, economic and social influences make them a worthy object of research. Taking as a reference point the fact that “social reality has been constructed and the language is an integral part of this process (language not only “names” or passively describes the reality, but also frames it, generating certain attitudes and reasoning the others out of their previous opinions”), discourses may be viewed which are focused on architect’s profession” [6, 776]. According to the group of British scientists led by Laurie Cohen, expert of organisations research, a concept of discourse is most appropriate

part in social activities, pray to God, play, learn and dream [2]. Architecture is a holistic sphere where architects, who are striving for recognition, are proving themselves, showing comprehensive knowledge and skills, and an acute sense of perception – an integral part of the designing process. Architect’s profession is intellectual as it requires a high level of proficiency from its members and obliges them to apply it. It means that a specialist with a university diploma, like other representatives of related professions, needs to improve his or her knowledge on a lifelong basis. The architect – the expert – also needs practical knowledge that can be used in real situations; he or she must have special technical skills that usually are of secondary importance in practice as compared to the knowledge that determines their correct application. However, so that the aforementioned would be established as a norm of law and observed, the profession needs to be organised in associations or in groups of practitioners where one of the most essential goals of their activity is determination of the professional identity, its creation and preservation. The representatives of the architectural profession, having exclusive expert’s knowledge and aspiring to serve the society, are emphasising their superiority as a group that is “superior”, “nobler”, with a higher prestige than others. And the architects have been recognised as such, i.e. honoured and highly regarded in the society, in the majority of the world cultures for more than 100 years. Their value is proved by the value of the buildings they have created. It is substantiated by the fact that “marking out masterpieces or creations of architecture having historical, cultural, technical or aesthetical significance, the work of the architect is also always appreciated” [3] – so Garry Stevens, architect, sociologist and IT specialist, has noted in his book The Favoured Circle. The Social Foundations of Architectural Distinction. Dana Cuff, theoretician of architecture, points out some negative tendencies of development that have affected architect’s profession and perception of his/her role in the society, and that have particularly influenced personal opinions and formed concepts of what an architect is in the context of professional identity. She underlines that the basic task of the architectural

25


underlies the existence in the public space with the aims formulated for a wider society by the sociologist Tālis Tīsenkopfs, namely, “promotion of development mechanisms, joint creation of responsibility and creation of strategic policy” [7], using the corresponding historical strategies: enlightening (to create enlightened ideas, promote art, science and education, raise cultural awareness of the society), criticism (to be a ruthless critic of power and injustice), showing an example (to make one’s own life and biography an example of a necessary pattern) and strengthening the civil society, becoming one of the many, getting involved into networks, being a mediator between institutions and groups, exploring and explaining the collective dynamics of development, because without involvement into social activities the intellectual cannot help the practice communities realise their ideas of development. The architect – intellectual – cultural activist, thanks to special education and expertise, work experience, skills and abilities among which mastering of language and its skilful application plays a very important role, today has good prospects for taking an appropriate place in administration of the processes forming the urban environment; the same refers to the non-governmental organisations of the sector the competence of which guarantees the performance of the publicly important functions entrusted by the state, implementing the necessary reform of the Latvian system of culture.

for characterisation of the essence, opinions, aims and work process of the architect’s profession. She has managed to identify three prevailing discourses in the architect’s profession: architecture as a creative expression, architecture as a business activity and architecture as a public service. In the research Architects, Organisations and Discourses of Profession it was underlined that architects can work in both professional and non-professional organisations (the professional organisation being an organisation where the largest part of employees are professionals and the professional content of work is the central mission of the organisation; while in non-professional organisations the professionals are in the minority, they work in small, subordinated structures within a big bureaucratic institution). However, such a division is too generalised and does not include all possible work places of an architect. At the institutional level, there may be niche and multi-dimensional organisations, public and private sectors, besides, these categories as well may change, merge or become supplemented etc. Similarly there is a steady tendency among professionals to withdraw from their organisations in order to establish their private subculture where “a single system of values prevails among professionals and their external allies what exceeds values” [6, 780]. On the basis of the abovementioned opinions and theoretical approaches, it can be said that the essence of architect’s profession

Literatūra References 1. Latvija 1999-2008 // http://www.diena.lv/lat/izklaide/kd/latvija-1990-2008 (04.10.2008.) 2. Morrogh E. Information architecture. An emerging 21st century profession. – New Jersey: Prentice Hall, 2003. – P. 3–5. 3. Stevens G. The Favored Circle. The Social Foundations of Architectural Distinction. – Cambridge: MIT Press, 2002 . – P. 23. 4. Cuff D. Foreword // The architect. Chapters in the history of the profession (ed. by Kostof S.). – Berkeley: University of California Press, 2000. – P. 7. 5. Fisher T. In the scheme of things. Alternative thinking on the practice of architecture. – Minneapolis, London: University of Minnesota Press, 2000. – P. 20. 6. Cohen L., Wilkinson A., Arnold J., Finn R. Remember I’m the bloody architect! Architects, organizations and discourses of profession // Work, Employment and Society. – 2005. – No. 19(4). 7. Intelektuāļa atbildība // http://www.diena.lv/lat/politics/viedokli/intelektuala-atbildiba (13.06.2009.)

26


Zanda Redberga Project manager, Mgr.arch. Municipal agency “The Office of the Riga City Architect” 60/2-21 Dzirnavu Str., LV-1050, Riga, Latvia Phone: + 371 67105938 Fax: + 371 67105998 Mob. phone: + 371 29479588 E–mail: zanda.redberga@gmail.com

Z. Redberga, Arhitekts un sabiedrība Latvijas attīstība no 1990. līdz 2005.gadam sociologu pētījumos tika raksturota ar vārdiem: nacionālisms, noslāņošanās, eiropeizācija un aizbraukšana; laiku līdz 2008.gadam atspoguļoja: augšupeja, krīze un atbildības kopradīšana. Domājot par arhitekta lomu Latvijas sabiedrībā, izceļama kopradīšana. Balstītai uz sociāli akceptējamām idejām, tai nepieciešama: cilvēku un organizāciju sadarbība, institucionalizācija un sociālais kapitāls. Pamatojoties uz rakstā izklāstītajiem viedokļiem un teorētiskajām nostādnēm, var teikt, ka no arhitekta profesijas būtības izriet atrašanās publiskajā telpā ar mērķiem: attīstības mehānismu veicināšana, atbildības kopradīšana un stratēģiskas politikas veidošana, izmantojot atbilstošās vēsturiskās stratēģijas: apgaismošanu (veikt kultūras darbu sabiedrībā), kritiku (būt nesaudzīgam varas un netaisnības kritiķim), piemēra rādīšanu (padarīt pašam savu likteni un biogrāfiju par nepieciešamu normveides paraugu) un pilsoniskās sabiedrības spējināšanu, iesaistoties tīklos, starpniekojot starp institūcijām un grupām, izzinot un skaidrojot attīstības kolektīvo dinamiku, tādējādi palīdzot prakses kopienām realizēt viņu attīstības idejas. Arhitektam – intelektuālim – kultūras darbiniekam, pateicoties specifiskajai izglītībai un eksperta zināšanām, kā arī darbā iegūtajam pieredzes, iemaņu un prasmju kopumam, kurā īpaša nozīme valodas līdzekļu pārzināšanai un lietpratīgai izmantošanai, šobrīd ir labas izredzes ieņemt atbilstošu vietu pilsētvidi veidojošo procesu pārvaldībā; tas pats attiecas uz nozares nevalstiskajām organizācijām, kuru kompetence garantē valsts deleģēto sabiedriski nozīmīgo funkciju izpildi, īstenojot nepieciešamo Latvijas kultūras sistēmas reformu. Z. Redberga, Architect and society The development of Latvia from 1990 till 2005 in the sociological studies was described with the words: nationalism, stratification, Europeanisation and country-leaving; the period until 2008 was characterised by the growth, crisis and joint creation of responsibility. Thinking about the architect’s role in the Latvian society, the joint creation should be emphasised. Based on the socially accepted ideas, it needs cooperation between people and organisations, institutionalisation and social capital. On the basis of the opinions expressed in the article and theoretical approaches, it can be said that the essence of architect’s profession underlies the existence in the public space with the aims: promotion of development mechanisms, joint creation of responsibility and creation of strategic policy using the corresponding historical strategies: enlightening (to raise cultural awareness of the society), criticism (to be a ruthless critic of power and injustice), showing an example (to make one’s own life and biography an example of a necessary pattern) and strengthening the civil society, getting involved into networks, being a mediator between institutions and groups, exploring and explaining the collective dynamics of development, thus helping the practice communities to realise their ideas of development. Today the architect – intellectual – cultural activist, thanks to special education and expertise, work experience, skills and abilities among which mastering of language and its skilful application plays a very important role, has good prospects for taking an appropriate place in administration of the processes forming the urban environment; the same refers to the non-governmental organisations of the sector the competence of which guarantees the performance of the publicly important functions entrusted by the state, implementing the necessary reform of the Latvian system of culture.

27


З. Редберга, Архитектор и общество В исследованиях социологов, развитие Латвии с 1990 года по 2005 год было охарактеризовано словами: национализм, расслоение, европеизация и выезд; время до 2008 года отражали: подъем, кризис и взаимное формирование ответственности. Думая о роле архитектора в обществе Латвии, выделяется именно взаимное формирование. Основанной на социально акцептуемых идеях, взаимное формирование нуждается в совместной работе людей и институций, институционализации и социальном капитале. Основываясь на мнениях и теоретических установках изложенных в статье, можно сказать, что из сути профессии архитектора вытекает нахождение в публичном пространстве с целями: способствовать механизмам развития, взаимно формировать ответственность и стратегическую политику, используя соответственные исторические стратегии просвещения (проводить культурную работу в обществе), критику (быть беспощадным критиком власти и несправедливости), показывать пример (сделать свою судьбу и биографию необходимым образцовым примером), а также давать силу гражданскому обществу, внедряясь в сеть, будучи посредником между институциями и группами, изучая и разъясняя коллективную динамику развития, в результате чего, помогая обществам практики реализовать их идеи развития. Архитектору – интеллектуалу – работнику культуры, благодаря образованию и экспертным знаниям, а также полученному опыту, общности умений и навыков, в которых особое значение имеет деловое использование языка, является хорошим шансом занять соответственное место в процессах управления городской среды, то же самое относится и к промышленности негосударственных организаций, компетенция которых гарантирует выполнение социально важных функций делегированных государством, осуществляя потребность в реформе системы культуры Латвии.

28


HISTORY AS SPACE. UNDERSTANDING HISTORIC CONTINUITIES IN ARCHITECTURE THROUGH ABY M. WARBURG’S METHOD

P. Vuojala

Keywords: theory of history, methodology of architectural history, architecture as media, creative moments in art history, heritage preservation

tranquillity” (Unschaubare, das ewig tätige Leben in Ruhe gedacht; Goethe, Warburg). Let this be a metaphor of a frozen picture of an architect’s studio room. Further, more realistically, an architect’s studio can be conceived as a pole or centre which is linked to an enormous network of information, which provides access to sources of new and welcome ideas. Warburg labelled links to the cultural network migration routes of images (Wanderwege der Bilder), along which the pictures and ideas disseminate through contacts. Geographically speaking the routes of travelling architectural images are nothing but concrete roads or sea ways, still existing or ancient and forgotten, although the images have always been able to take wing and spread by air (aviatisch), as well. Points where images halt in their ways of their global dissemination are the studios, where they are obtained, transformed and recycled by active manipulators of heavy materials and spaces. Unfortunately these historic stages of migration have disappeared and are forgotten in the course of time. Their remnants may lay hidden in archives, split and fragmented. Architectural images take a special material form in their wandering. They move in space by using material means of transportation. To understand the logic of “architectural development”, we must focus our attention on these transportation vehicles of images (Bildervehikel) or media of architectural information. Access to architecture is provided in history through various kinds of material means like drawings on parchment, model books (including technical and professional books), prints, panels and magazines. Technical development has affected the media, too. Printed matter has duplicated the

How to find a creative subject in history of architecture? Art historian Aby Warburg (18661929) provides us a solution: by understanding history as space. In most of his writings this idea is reflected: he wants to replace traditional diachronic, homogenizing history of styles and periods with a new interpretation which looks like an image built of mosaics. By doing this he transforms time and history to a geographic dimension, where spatial qualities, like access to new artistic influences and ideas become meaningful. Linear time expresses itself in history as continuity and organizes itself as successive unified periods of time, at least when observing the past from outside or far away perspective of the presence. In spatial understanding of history, contiguities are respected. Contiguities are proximities, neighbourhoods, parallels and contacts made in space. Creative moments know only contiguities, because creation is a process based on series of choices. In creative blink of an eye the old traditions or routines are broken under psychic pressure set by “the outside world” and its requirements. Only attainable stimuli can be placed in contact. Obtainment is for the artist providence, although for the researcher the horizon of creation is simultaneously a thoroughly mundane material reality. I propose to apply these ideas in architecture. Replacing past tense with historic presence, replacing time with space, a lucky historian can encounter through research unique moments of work and action. Studying the work of art in statu nascendi, we might be lucky to encounter in history “the invisible, eternally active life thought in

29


Next to transitory printed paper images, historic function of a building is to preserve memory in space. Heritage preservation and building conservation take this function as a given duty. Paradoxically the design drawings of famous architects preserved on paper have become monuments, as well. General ideas regarding the material character of architecture in historic space are useful only when they help us understand the single moment of creation: streams of information at a given historic moment.

number of images. As Warburg puts it, books and magazines have become duplicating disseminators of images (reproduzierende Bilderverbreiter), not to speak of new airborne media, internet. As modern dissemination obeys onesidedly the logic of instant global contacts, local continuities have become at risk. However, mechanical duplication (Technische Reproduzierbarkeit) belongs to the essence of architectural media and architecture in history. For Warburg what matters, is finally the nature of the material. Paper architecture is printed to disseminate architecture in space. The lighter and faster the media, the less it can resist effects of time and decay.

Petri Vuojala University lecturer, Ph.D. University of Oulu History of Architecture Laboratory Department of Architecture Aleksanterinkatu 6, 90100 Oulu, Finland E-mail: Petri.vuojala@oulu.fi

30


VIZUĀLĀ VĒSTĪJUMA NOZĪME MŪSDIENU PILSĒTVIDES VEIDOŠANĀ

I. Paklone, I. Strautmanis

Atslēgas vārdi: kombinētais urbānisms, mediju teorija, mūsdienu pilsētvide, semiotika, vizuālais vēstījums

Jaunas pilsētvides radīšana mūsdienās ir komplicēts process, kas ietver dažāda veida informācijas transformēšanu telpiskās struktūrās. Informācijas transformēšanas process savukārt lielā mērā saistīts ar apstrādājamās informācijas organizēšanu vizuālā formā, kas pieprasa pārzināt ar vizuālo attēlošanu saistītās likumsakarības. Pētījumā apskatīta pilsētvides veidošanas radošā fāze, saistītās informācijas organizācijas process, nevis fiziskais būvniecības process. Vizuālās attēlošanas likumsakarības ir sfēra, kas vairāk saistīta ar komunikācijas zinātni, mediju teoriju, vizuālajām mākslām. Tagadnes pilsētvides veidošanā informācijas transformācijas process ir ideju apmaiņa un komunikācija. Zināšanu ieguve par pilsētvidi mūsdienās lielā mērā balstīta uz tās vizuālo attēlošanu un izpratni par tās vizuālo vēstījumu. Šī darba mērķis ir parādīt, ka, izmantojot semiotikas un mediju teorijas likumsakarību pārklājumu mūsdienu pilsētvides radīšanā, ir iespējams veiksmīgi un mērķtiecīgi pielietot vizuālo attēlošanu kā komunikācijas kanālu starp pilsētvides radītājiem un citiem procesā iesaistītajiem dalībniekiem. Esošie pētījumi arhitektūras teorijā un praksē, kā arī semiotikā un mediju teorijā nav snieguši pilnvērtīgas atbildes tiešā saistībā ar mūsdienu pilsētvides veidošanu. Pētījuma mērķis licis izraudzīties atbilstošas izpētes metodes. Materiāls ir analizēts un kārtots, izmantojot aprakstoši analītisko izpētes metodi, šādā veidā noskaidrojot vizuālā vēstījuma jēdzienu un ar to saistīto jēdzienu saturu arhitektūras teorijas, semiotiskās analīzes un mediju teorijas kontekstā. Pētījumā semiotiskā pieeja un mediju teorija ir izmantotas kā teorētiskā bāze, saistot tās ar arhitektūras un pilsētplānošanas teorijas aspektiem. Šie aspekti ir balstīti arī pilsētplānošanas praktiskajos piemēros. Pētījumā ir vērsta uzmanība uz vizuālā vēstījuma veidošanas aspektiem Latvijas pilsētvides plānošanā.

Pilsētvides veidošanas īpatnības 21. gadsimtā Pilsētbūvniecisko struktūru attīstībai mūsdienās ir interdisciplinārs raksturs, un šajā procesā ir iesaistīti daudzi faktori. Viens no šādiem faktoriem ir Eiropas vienotās informācijas un ekonomikas telpas ietekme uz pilsētbūvniecisko struktūru attīstību. Šī brīža pilsētbūvniecisko struktūru veidošanas tendences uzrāda attīstību, kas pārkāpj nacionālās robežas, sekojot informācijas ekonomikas attīstībai, un vienlaicīgi ir spēcīgi atkarīgas no ģeogrāfiskās dislokācijas vietas [7]. Šajā aspektā svarīgi runāt par pilsētbūvniecisko struktūru formēšanās modeļiem plašā saistītā teritorijā – Eiropā, ko apvienojusi vienotā sistēmā Eiropas Savienība. Tā ir vienota informācijas telpa, kas pilsētvides veidošanas kontekstā nozīmē pārzināt šo informāciju un transformēt telpiskā formā. Pilsētvides veidošanas īpatnības 21. gadsimtā Eiropā būtiski ietekmējusi arī vizuālā telpas izziņas veida dominēšanas ienestās izmaiņas. Rietumu kultūrā tekstualitāte konsekventi uzskatīta par intelektuālas prakses augstāko formu [14], turpretī vizuālie attēlojumi vienmēr uzskatīti par ideju pavadošām otršķirīgas nozīmes ilustrācijām. Šobrīd vizuālās kultūras kā disciplīnas parādīšanās, attīstot “attēlu teoriju”, kā to nosaucis Viljams Mičels, mākslas vēstures profesors Čikāgas universitātē, rietumu filozofijā un zinātnē akcentē tieši vizuālo pasaules izziņas modeli nevis tekstuālo [12]. Mūsdienu kultūrā ir spēcīga attēla interpretācijas tradīcija. Vizuālā attēlošana ir kļuvusi par nozīmīgu kultūras sastāvdaļu, tāpēc būtiski ir vērst uzmanību uz attēlu kultūru, kas nozīmē interpretēšanas, kodu, tēlu pārzināšanu kā no vizuālās attēlošanas radītāja, tā uztvērēja puses. Rezultāts ir 21. gadsimta pilsētvide – komplekss mehānisms, kurš sastāv no neskaitāmām heterogēnām komponentēm, kuras savstarpēji pārklājas un mijiedarbojas. 21. gadsimta pilsētplānošana ir kombinētais urbānisms,

31


tajā mijiedarbojas un pārklājas neskaitāmi faktori vienlaicīgi [13, 14]. Kombinētā urbānisma galvenā iezīme ir pilsētvides fragmentēšanās un atšķirību uzsvēršana nevis kontekstuālās un lineārās attiecības starp arhitektūras formām, kas ir bijušas pilsētvides veidošanas dominējošās iezīmes līdz 21. gadsimtam. Pilsētvide tiek radīta no telpas fragmentiem, atsevišķiem tēliem un nesaistītām idejām. Jaunas pilsētvides veidošanas īpatnība ietver tādu jaunu telpu radīšanu (attēlošanu), kas, iespējams, tiešā veidā nekad netiks realizētas, tomēr informācija, organizēta noteiktā vizuālā formā sniedz ieskatu, virzību vai rosina dialogu, kādā virzienā pilsētvide varētu attīstīties. Šāda pilsētvides vizuālā attēlošana pieļauj iespēju saplūst reālajai, eksistējošajai pilsētai un iespējamajai pilsētai [6, 405]. Ar kombinētā urbānisma stratēģijām tiek paredzēta iespējami elastīga un atvērta pilsētvides attīstības programma, kurai jāreaģē un jāpiemērojas digitālo tehnoloģiju radītās informācijas ekonomikas un vizuālās kultūras prasībām. 21. gs. pilsētvides veidošana liek vēlreiz pārdomāt informācijas un telpisko slāņu mijiedarbi, kas ietver ne tikai telpas veidošanu, bet arī informācijas, attieksmes un nozīmes izpausmi. Uztverot pilsētvidi kā vienotu sistēmu, kurā kārtojas telpiski un informācijas slāņi, iespējams daudzpusīgi analizēt pilsētvides attīstības jautājumus. Ar pilsētplānošanas, mūsdienu kognitīvo zinātņu, eksperimentālās psiholoģijas un komunikācijas zinātņu palīdzību tiek meklēti veidi, kā radošās idejas pilsētvides veidošanā padarīt produktīvākas un pieejamākas sabiedrībai. Viens no šādiem veidiem ir pilsētvides veidošanas vizuālā attēlošana.

1. att. Arhitekta N. Koutsa projekts “Mixtacity” Fig. 1. Project “Mixtacity”, architect Nigel Coates

fragmentiem, kā arī kā komunikācijas modelis. Vizuālā attēlošana kļuvusi par aktīvu starpnieku, aizpildot telpu starp skatītāju un piedāvāto ideju. Vizuālā attēlošana kļūst par nozīmīgu ziņojuma sastāvdaļu, tā vairs nav tikai ietverošā forma. Realitātes veidošanu lielā mērā nosaka medija formas un ziņojuma satura mijiedarbība. Uzskatāms piemērs ir britu arhitekta N. Koutsa 2007. gada projekts “Mixtacity”, lai aktualizētu jautājumu par Temzas krastu telpisko attīstību Londonā. Projekts ataino pilsētas telpisko attiecību sarežģītību, sajaucot eksistējošu un iespējamu realitāti [3]. Semiotikas un mediju teorijas pētījumi var veiksmīgi tikt izmantoti kā norādes uz vizuālā vēstījuma īpatnību modelēšanu. Semiotiskā analīze tiek koncentrēta uz zīmes, ziņojuma analīzi un interpretāciju, tiešu un netiešu nozīmi, savukārt mediju teorijā tiek uzsvērtas medija kategorijas un formas, to ietekme uz kultūru vai cilvēka un sabiedrības apziņu. Semiotikas un mediju teorijas pētījumu pārklājums spēj sniegt daudzpusīgas vizuālā vēstījuma analīzes iespējas arī pilsētvides modelēšanā, ietverot gan satura, gan medija formas analīzes iespējas. Semiotikas un mediju teorijas pārklājums ir arī iespēja sistematizēt plašo informācijas klāstu par vizuālo attēlošanu [10]. Viens no jaunākajiem pētījumiem par cēloņsakarībām starp ideju izpausmēm arhitektūrā un to vizuālo attēlošanu ir Berlāhes institūta (Berlage Institute, Rotterdam) pētījums par radošu ideju izpausmēm arhitektūrā [5, 9]. Tajā tiek piedāvāta vizuālās attēlošanas terminoloģija un iespējamā struktūra atbilstoši semiotikas reprezentācijas modeļiem: • Konvencionālās, simboliskās zīmes, simboli (zīmes, kuru pamatā ir konvencionalitāte, savstarpēja vienošanās par zīmju nozīmi). • Ikoniskās zīmes (zīmes, kas balstās uz

Pilsētvides veidošanas vizuālā vēstījuma īpatnības 21. gadsimtā 21. gadsimtā pilsētvides veidošana no vizuālā izziņas veida viedokļa ir informācijas montāžas vai kolāžas dažādās kombinācijās, ņemot vērā digitālo tehnoloģiju izmantošanas loģiku. Informācijas montāžas un kolāžas īpatnības ietver virtuāla informācijas slāņa pārklājumu reālajai pilsētas telpai. Šāda mijiedarbība tiek pieņemta kā autentiskas (reālas pilsētvides) pieredzes alternatīva un saikne starp atsevišķiem pilsētvidi veidojošiem 32


fizisku līdzību starp zīmi un attēlojamo objektu). • Indeksikālās zīmes (zīmes, kas balstās uz asociācijām). Zīmju formas sakārtotas secībā, kas demonstrē secīgu pāreju no nosacītas, pieņemtas saiknes starp apzīmējumu un nozīmi līdz tiešai, cēloniskai saiknei. Mediju teorijas kontekstā vizuālo attēlošanu var interpretēt kā mediju, komunikāciju kanālu vai ziņojuma formu. Šos vispārīgos principus var izmantot kā pamatmateriālu, lai strukturētu vizuālo vēstījumu pilsētvides veidošanas kontekstā.

2. att. Rīgas panorāma 1548. gadā Fig. 2. Panorama of Riga 1548

atšķirīgs vizuālās attēlošanas paņēmiens un telpiskās plānošanas veids, kas spētu radīt tikpat arhetipisku pilsētas vizuālo tēlu kā pilsētas panorāmu. Šajā aspektā var runāt par jauna pilsētvides tēla radīšanu, jaunu vizuālo vēstījumu, kura savā ziņā ir pašnozīmīga, pašpietiekama un nebalstās uz esošās panorāmas izmantošanu. Šāda arhitektūra, kā liecina Eiropas arhitektūras pieredze ir šī laikmeta raksturotāja – daļēji tāpēc, ka pasūtījumu uzdevums kļūst arvien noteiktāks, lielāks, un arhitektiem ar viņu radītajiem produktiem jāsacenšas par uzmanību globālās ekonomikas apstākļos. Mūsdienu kultūra nepārtraukti pieprasa tēlus, jaunus pārsteigumus un pat šoku, tomēr noturīga un pastāvīga tēla izstrāde ir laikietilpīgs process [5, 7]. Tēls, tāpat kā citi dizaina aspekti, ir plānojams un stratēģiski virzāms aspekts. Idejai jābūt pietiekoši piesātinātai un neierastai, lai tās tēlam būtu pietiekošs potenciāls kļūt ikoniskam. Šobrīd šāda tēls vai tēli ir nepieciešami kā jauns vizuāls informācijas slānis ikoniskajai Rīgas panorāmai. Kā uzskatāmus var minēt dažus Rīgas tēla vizuālo attēlojumu piemērus. Spēcīgs vizuālais tēls ir gadsimtos kultivētā Rīgas centra panorāma (2. att.) [1]. Šobrīd aktuāls ir jautājums par citu jauno teritoriju un to tēlu attīstību Rīgā – tādu, kas spētu līdzvērtīgi eksistēt līdzās Rīgas panorāmai. Minēšanas vērts ir dāņu arhitektu biroja JDS Architects piedāvātais dzīvojamās vides projekts Rīgā, Mežaparkā, piedāvājot no tradicionālās vides būtiski atšķirīgu tēlu (3. att.) [11]. Latvijas Modernās Mākslas muzeja vizuālais tēls ir piemērs pilsētas fragmentu veidot kā jaunu ikonisku tēlu tuvu esošajai Rīgas panorāmai [4]. Šis esošās un jaunās vides vizuālā vēstījuma jautājums eksistē arī citu Eiropas

Pilsētvides veidošanas vizuālā vēstījuma īpatnības 21. gadsimtā Latvijas kontekstā Eiropas Savienības kopīgajai telpiskās attīstības telpai ir nozīmīgas sekas nacionālajā plānošanā valstīs, kas pievienojās Eiropas Savienībai 2004. gada maijā, tai skaitā arī Latvijai. Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2007. – 2013. gadam nosaka policentriskas attīstības modeļa ieviešanu Latvijā, kas paredz attīstīt pilsētu tīklu, stimulējot pilsētas kļūt par katra reģiona un visas valsts attīstības virzītājspēku. Šajā aspektā būtiski izprast vienotās Eiropas pilsētbūvniecisko struktūru attīstību, lai varētu analizēt pilsētvides veidošanas īpatnības Latvijas mērogā [9]. Latvijas pilsētvides telpisko uztveri 21. gs. ir veidojuši iepriekšējo gadsimtu pilsētas vizuālie vēstījumi [8, 12]. Kā piemērs vizuālā vēstījuma īpatnībām Latvijas pilsētvides veidošanā 21. gs. izmantota Rīga. Rīgas panorāmas un skati no izziņas materiāla gravīrās un grāmatās, vai neatkarīga mākslas darba ir kļuvušas par savdabīgu instrumentu 21. gs. pilsētvides plānošanā, par pamatu izmantojot dokumentēto liecību vizuālo vēstījumu. Rīgas panorāmas īpatnības tiek iekļautas jaunās pilsētvides veidošanā. Jaunā vide tiek jau iepriekš projicēta konkrētajā, daudz reproducētajā panorāmā. Jauna pilsētvides vizuālā plānošana Rīgā, kas kvalitatīvi spētu konkurēt ar spēcīgo Rīgas panorāmas vizuālo tēlu, vēl nav radīta – nav bijusi pietiekoši spēcīga argumentācija, kas spētu aizstāt panorāmas silueta spēcīgo tēlu. Iespējams, ir nepieciešams būtiski no panorāmas

33


Secinājumi 21. gs. informācijas sabiedrības un kombinētā urbānisma kontekstā komunikāciju tehnoloģijas ir nozīmīgs faktors ar pilsētvides veidošanu saistītu procesu notikšanā un pieredzēšanā. Realizējot idejas vizuālos attēlos atkarībā no tehnoloģijām, rezultāts gan ir viens un tas pats - fiziskā telpa pārklājas ar datu slāni. Objekta virtuāla eksistence tā vizuālajā attēlošanā tiek pielīdzināta tā reālai eksistencei. Pilsētplānošanas specifika atbalsta ideju radīšanu, kas, iespējams, nekad netiks realizētas tiešā veidā – tās rada potenciālu, pēc kura vadīties turpmākajā projektēšanas procesā. Ideju izpausmes pilsētvides veidošanā tiek pārnestas to grafiskajā pieteikumā. Idejas attīstības iespējamības un virziena paredzēšana, nevis tā tieša radīšana ir viena no pozīcijām, ko izsaka idejas eksistence vizuālajā attēlošanā. Vizuālā vēstījuma veidošana un izpratne par to lielā mērā ir arī jautājums par informatīvo kontekstu – vienoto Eiropas telpu, vizuālā izziņas modeļa dominēšanu informācijas pārraidīšanā. Blīvais vienotais informācijas pārklājums ir bijis cēlonis arī vizuālā vēstījuma fragmentētajam raksturam, ko raksturo pašorganizējoša retoriska pārliecība, kam lielā mērā neeksistē ideju attīstības cēloņsakarības. Apzināta un mērķtiecīga vizuālās attēlošanas lietošana no arhitekta puses ļauj veidot komunikācijas procesu ar pilsētvides veidošanā iesaistītajiem dalībniekiem Būtībā tas nozīmē pilsētvides veidošanas pozicionēšanu plašākā kultūras kontekstā un arhitektūras saikni saistībā ar citām zinātņu disciplīnām. Vizuālais vēstījums, tāpat kā citi pilsētvides veidošanas aspekti, ir plānojams un stratēģiski virzāms aspekts. Jautājums ir īpaši aktuāls Rīgai, kura kā viena no Eiropas Savienības galvaspilsētām ir vienotās Eiropas telpas sastāvdaļa.

3. att. Mežaparka vizuālais tēls dāņu arhitektu biroja piedāvājumā Fig. 3. Visual image of Mezaparks

4. att. Rīgas Modernās Mākslas muzejs Fig. 4. Modern Art Museum of Riga

pilsētu piemēros, tomēr īpaši aktuāls ir tikai tajās, kam Eiropas telpiskajā sistēmā ir vai ir plānora nozīme. Piemēram, Beļģijas pilsētas Lježas jaunajā pilsētas siluetā dominē spāņu arhitekta Santjago Kalatravas projektētā dzelzceļa stacija, savu aktualitāti ir zaudējis pilsētas rūpnieciskais siluets – piepilsētas fabrikas un to torņi. Mainījusies ir pilsētas nozīme Eiropas telpā – tā ir kļuvusi par svarīgu dzelzceļa mezglu. Rīga, ņemot vērā Eiropas telpiskās attīstības īpatnības, visticamāk saglabās kultūras pilsētas statusu, kas ņemams vērā jauna tēla sintezēšanā. Tomēr Rīgai papildus jau kultūrvēsturiski veidojušajai panorāmai nepieciešami jauni vizuālie tēli, kas to raksturotu kā jaunu un dinamisku pilsētvidi.

34


IMPORTANCE OF VISUAL INFORMATION IN CONTEMPORARY URBAN PLANNING

I. Paklone, I. Strautmanis

Keywords: recombinant urbanism, contemporary urban environment, semiotics, visual information

Creation of new contemporary urban environment is a complicated process that involves transformation of various informational levels into spatial constructions. The transformation process itself is related to organization of information into forms of visual representation. This aspect requires an overview of causal interrelations connected with visual representation. The research is focused on organization of information in creative phase of urban planning, leaving the physical building process outside the margins of the research. The investigation of the causal connections of visual representation is the discipline closely connected with communication science, media theory and visual arts. Transformation of information in contemporary urban planning means exchange of ideas and communication. At the present moment extraction of knowledge about architecture to the great extent is based on its visual representation and comprehension of it. The aim of this research is to demonstrate that application of knowledge based on overlapping studies in the fields of semiotics and media theory is an effective communication channel between creators of urban environment and other parties involved. Former investigations as in theory of architecture and praxis, as in semiotics and media theory have not embraced valuable answers connected specifically with urban planning. The aim of the research has lead to the use of corresponding research methods. The material of investigation has been analyzed and structured using analytical and describing method to feature the meaning and content of visual representation and connected terms accordingly theory of architecture, semiotics and media theory. Semiotic researches and media theory are used as theoretical basis to investigate visual representational issues of architecture and urban planning. The aspects of architecture are based also on practical examples. The research also features specifics of visual representation aspects of urban planning in Latvia.

Features of urban planning in the 21st century The development of contemporary urban environment is characterized as interdisciplinary. There are various variables involved in this process. One of these factors is influence of information and economics of unitary Europe. The current tendencies of formation of urban structures indicate development that exceeds national borders following the global flux of informational economics and the same time are greatly connected with local geographical dislocation [7]. Considering this aspect it is important to have an overview of spatial development tendencies in European Union. It is united informational space that needs to be accurately translated into spatial structures. Features of contemporary urban planning in the 21st century is also greatly influenced by the dominance of changes that are caused by the visual investigation of space. Western culture has privileged textual investigation model as the highest form of intellectuality [14], on the contrary visuality has been considered as accompanying illustrations of the text. At the moment emergence of visual culture as independent discipline developing “picture theory� (term proposed by William Mitchel, professor of History of Art in Chicago) features specifically visual investigation of the space as the dominant [12]. There is strong tradition of interpretation of the visual depiction in Western culture. Visual representation has become significant participant of culture; therefore it is important to direct attention to visuality and its interpretation methods. The result is the urban environment of the 21st century – complex structure which consists of various heterogenic components that overlap and interact. The urban planning of the 21st century is recombinant urbanism that involves interactions of different factors simultaneously [13, 14]. The main feature of the recombinant

35


urbanism is accentuation of fragmentations and differerences instead of the contextual and linear relations between architectural forms that has been dominant features of urban planning until the 21st century. At the present moment the urban environment is created from spatial fragments, separated images and unattached ideas. Formation of new ideas of urban environment (visual representation of it) involves specific characteristic feature that means the depicted spaces, perhaps, will never be realized directly. However, information organized in a particular visual way renders certain discourse which direction the environment can be developed. This kind of visual representation allows convergence of real, existing and possible urban environment [6, 405]. The strategies of recombinant urbanism foster elastic and open development of urban programmes that need to react to changes of digital technologies, informational economy and visual culture. The creation of the urban environment in the 21st century once more forces to reconsider interaction of spatial and informational layers that involve as construction of spatial environment as formation of attitude and meanings to space. This way, perceiving urban environment as united construction, is possible to analyze different aspects connected with its development. The ways to make urban ideas accessible and productive investigations in the fields of contemporary cognitive sciences, urban planning and experimental psychology are applied. One of these ways is visual representation.

Visual representation thus becomes important part of the informational message; it is not only accompanying illustration. The creation of certain reality to the great extent is the result of interaction of content and form of the representation. Demonstrative example is the project “Mixtacity”, created by British architect Nigel Coates. The project renders the complicated relations in the environment parts, dismantling the border of existing and possible [3]. The investigations in the fields of semiotics and media theory can be used as successful references to model visual representations. The semiotic analysis is concentrated on the research of sign, direct and implicit meanings; on the contrary media theory is focused on media forms and their effect on culture [10]. Overlapping of the both fields offer wider overview and option to systematize ways of interpretations and applications of visual representations. One of the recent researches concerning ideas in architecture and their visual representation is the report of Berlage Institute in Rotterdam [5, 9]. It includes organized terminology accordingly the representational models of semiotics: • Conventional, symbolic signs (based on conventions of their meanings); • Iconic signs (based on resemblances between sign and the object it depicts); • Indexical signs (based on associations). The forms of the signs are organized in the sequence that demonstrates the transition from conventional meaning to associative. In the context of media theory visual representation can be interpreted as communication channel. These principles are basis to interpret visual representations in urban planning.

Features of visual representation in urban planning in the 21st century Considering the visual investigation method of space as dominant, the urban environment of the 21st century is montage and collages of information taking into account possibilities of digital technologies. This interaction is accepted as authentic alternative of experience of real spaces as well as connection between different fragments of the city and also as communication model. Visual representation has become an active medium, filling the space between the creators of environment and other involved parties.

Features of urban planning in the 21st century in Latvia The spatial development of European Union has significant consequences in national planning for the countries that has recently joined the Union. The Latvian National Development Plan establishes the polycentric

36


is example how to make urban fragment iconic (Fig. 4) [4]. This question of new and traditional visual images exists also in other examples of European cities, especially in those which are planned as significant. Riga, considering spatial development of Europe will keep its importance as city of culture, this aspect is important synthesizing new image of new dynamic urban environment.

model of urban planning that is also influenced by united Europen economical space [9]. The perception of urban environment of Latvia in the 21st century has been shaped by the visual representation of previous centuries [8, 12]. As an example the capital city Riga is used in investigation. The panoramas and views of Riga from reference materials in the books or independent art object have become specific instrument of urban planning using some traditions of earlier centuries’ perceptions. The features of panoramas of Riga are partly included into creation of new environment. New ideas are projected into traditional reproduced panoramas. The new, strong visual representation of Riga’s new urban environment that could compete with traditional panoramas has not been developed yet. There have not been strong arguments to substitute the existing ones. Perhaps, the new visual approach should include from panoramic view different approach that could be another archetype of Riga urban environment. In this aspect it is necessary to develop new visual approach that is self-sustainable image that is not based on traditions. This kind of architecture is characteristic to new architecture of Europe, partly because tasks of commissions have become more distinct and products of architecture need to compete among themselves in conditions of global economy. Contemporary culture continuously requires new images, new surprises and even shock. However, development of sustainable image is demanding process in terms of different aspects [5, 7]. The image, like other design aspects, needs strategy to be developed. The idea, the image needs to be saturated and unaccustomed enough to have potential to become iconic. At the present moment this kind of image development is necessary as new visual layer to existing iconic panorama of Riga. As examples can be mentioned some images of Riga development. The first example is widely exploited panorama of Riga (Fig. 2) [1]. At the present moment the actual question is the development of new territories of Riga. The interesting example to mention is the offer to develop area of Mezaparks by Danish architects JDS Architects, the example includes different approach on the contrary to traditional methods (Fig. 3) [11]. The visual image of Modern Art Museum

Conclusion Taking into account features of information society and recombinant urbanism; digital technologies are important factor to develop and experience processes connected with urban environment. As the result the physical space is layered with informational level. Virtual existence of the architecture has become equal to its real existence. The specifics of urban planning include creation and representation of ideas that, perhaps, will never be developed directly. However they create potential to develop in other project phases. Ideas are transformed into visual notification. The possibility to develop idea and showing direction has become dominant into existence of urban environment virtually. Creation of visual representation and understanding of it to great extent is question of united informational context of Europe, visual investigation model dominance in transferring information. Dense informational background has been also cause of fragmentised character of contemporary visual representations. Conscious application of visual representations is option to create successful communication process. It positions creation of urban environment into wider context of culture and other scientific disciplines. The image, like other design aspects, needs strategy to be developed. The question is very important to Riga, the new developing urban environment in the context of united Europe.

37


Literatūra References 1. Balodis F., Šnore R. “Senā Rīga gleznās, zīmējumos un gravīrās, Rīga: 1937. – 102 lpp. 2. Bolter J. D., Grusin R. Remediation. Understanding New Media. – Cambridge: The MIT Press, 2000. – 307 p. 3. Coates N. Mixtacity. Tate Modern Art, 2007 // http://www.tate.org.uk/modern/exhibitions/ globalcities/commissions.shtm. (20.04.2008.) 4. Contemporary Art Museum in Riga. Webpage of office OMA, 2006 // http://www.oma.nl. (20.04.2008.) 5. Dean P. Rethinking representation // Hunch. The Berlage Institute report No.11. – Rotterdam: Episode Publishers, 2007. – 175 p. 6. Gausa M., Guallart V., Morales J., Müller W., Porras F. Soriano F., The Metapolis Dictionary of Advanced Architecture. – Barcelona: Actar, 2003. – 687 p. 7. Hall P. The World’s Urban Systems: A European Perspective. Electronic magazine, 2005 // http://www.globalurban.org/Issue1PIMag05/Hall%20article.htm (20.12.2008.) 8. Lapiņa. R. Senā Rīga grafikā. – Rīga: Zinātne, 1989. – 182.lpp. 9. Latvijas pašvaldību savienība. Eiropas telpiskās attīstības perspektīva. Latvijas pašvaldību informācijas tīkls, 2007 // http://www.lps.lv/faili/Nodarbinatiba/4_3_telpiska%20planosana.ppt (20.12.2008.) 10. Leverette M. Towards an Ecology of Understanding: Semiotics, Medium Theory, and the Uses of Meaning. Online magazine “Image & Narative”, 2003 // http://www.imageandnarrative.be/ mediumtheory/marcleverette.htm (20.12.2008.) 11. Mez: urban planning for the city of Riga, Lituania. Webpage of office JDSArchitects, 2006 // http://www.jdsarchitects.com (20.04.2008.) 12. Mircefs N. Ko nozīmē jēdziens vizuālā kultūra? Jauno mediju kultūras centrs RIXC, 2002 // http://rixc.lv/reader/txt/txt.php?id=81&l=lv (20.12.2008.) 13. Shane D.G. Recombinant Urbanism; Conceptual Modeling in Architecture, Urban Design and City Theory. – London: Wiley, 2006. – 344 p. 14. Šķilters J. Nenoteiktības semantika. Elektroniskais žurnāls “Publiskās lietas”, 2007 // http://filozofija.lu.lv/skilters1.html (20.12.2008.)

Ilze Paklone Junior architect Wiel Arets Architects, Mag.arch. D’Artagnanlaan 29, 6213 CH, Maastricht, The Netherlands Phone: +371 29176181 E-mail: ilze.paklone@inbox.lv Ivars Strautmanis Professor, Dr.habil.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Department of Architecture and Town planning 16 Āzenes Str., LV-1048, Riga, Latvia Phone: +371 67089256 Fax: +371 67089130 E-mail: af@bf.rtu.lv

38


I. Paklone, I. Strautmanis, Vizuālā vēstījuma nozīme mūsdienu pilsētvides veidošanā Jaunas pilsētvides radīšana mūsdienās ir komplicēts process, kas ietver dažāda veida informācijas transformēšanu telpiskās struktūrās. Informācijas transformēšanas process savukārt lielā mērā saistīts ar apstrādājamās informācijas organizēšanu vizuālā formā, kas pieprasa pārzināt ar vizuālo attēlošanu saistītās likumsakarības. Pētījuma 1. nodaļā „Pilsētvides veidošanas īpatnības 21.gadsimtā” ir aprakstīts viens no būtiskākajiem 21.gs. pilsētbūvniecisko struktūru veidošanās faktoriem – Eiropas vienotās informācijas un ekonomikas telpas ietekme uz pilsētbūvniecisko struktūru attīstību. Šī brīža pilsētbūvniecisko struktūru veidošanas tendences uzrāda attīstību, kas pārkāpj nacionālās robežas, sekojot informācijas ekonomikas attīstībai, un vienlaicīgi ir spēcīgi atkarīgas no ģeogrāfiskās dislokācijas vietas. Pētījuma 1. nodaļā ir aprakstīta arī vizuālā telpas izziņas veida dominēšanas ienestās izmaiņas 21.gs. pilsētbūvniecisko struktūru veidošanā. Pētījuma 2.nodaļā „Pilsētvides veidošanas vizuālā vēstījuma īpatnības 21.gadsimtā” ir aplūkota dažādas vizuālās informācijas interpretācijas iespējas, galvenokārt akcentējot tās, kuras balstās semiotiskajā pieejā, kā arī tās, kuras balstās mediju teorijā. Semiotikas un mediju teorijas pētījumi izmantoti kā norādes uz vizuālā vēstījuma īpatnību modelēšanu pilsētvides veidošanā. Literatūras saraksts ietver darbus, kuros analizēta gan semiotiskā pieeja, gan mediju teorijas pieeja. Pētījuma 3.nodaļā „Pilsētvides veidošanas vizuālā vēstījuma īpatnības 21.gadsimtā Latvijas kontekstā” ir aplūkota Rīgas pilsētvides vizuālā tēla īpatnības, kas kļuvušas par savdabīgu vizualizēšanas instrumentu 21.gs. pilsētvides plānošanā Rīgā, par pamatu izmantojot kā iepriekšējo gadsimtu dokumentēto liecību vizuālās liecības, tā arī jaunus informācijas slāņus. I. Paklone, I. Strautmanis, Meaning of Visual Representation in Contemporary Urban Planning The research is based on pre-assumption that that development of urban environment in the 21st century is complicated process that involves transformation and organization of different types of information. This process to a great extent is connected with visualization of information that requires knowledge of purposeful of visual representations. Chapter I “Characteristics of visual representation in the 21st century” describes factors that influence urban structures of the 21st century – common informational and economical space of European Union and visual perception method as dominant in processing information. Current urban structure, this building trend shows the development in violation of national borders, following the development of the information economy, and while there are strong due to a geographical location-awareness. It is important to talk about urban structure formation models, related to a wide area - Europe.Chapter II “Characteristics of visual representation in urban planning in the 21st century” contains analysis of visual representation accordingly to the topology of the signs in semiotics and media types in media theory. A link between these two theoretical realms allows creation of more cogent analysis of visual representation and its meaning in contemporary urban planning. Chapter III “Characteristics of visual representation in urban planning in Latvia in the 21st century” features Riga as example of characteristics of visual image of the city that is used as visual instrument to exploit visual image of the city. И. Паклоне, И. Страутманис, Значение визуальной информации в формировании современной городской среды Создание новой городской среды в настоящее время – это сложный процесс, который включает в себя трансформацию разного рода информации в пространственных структурах. Процесс трансформации информации в свою очередь, в большой степени связан с организацией обрабатываемой информацией в визуальную форму. В 1-й части исследования «Особенности формирования городского пространства в 21-м веке» рассмотрен один из самых значительных факторов создания градостроительных структур – влияние европейской единой информационной и экономической среды на развитие градостроительных структур. Развитию современных градостроительных структур характерно пересечение национальных границ, следуя развитию экономики информации, и одновременно в большой мере зависимы от места географической дислокации. Во 2-й части исследования «Особенности визуальной информации в формировании городской среды в 21-м веке» рассмотрены возможности интерпретации визуальной информации главным образом акцентируя те, которые основываются на семиотическом подходе. Список литературы включает в себя исследования, в которых использована семиотическая теория и теория средств массовой информации. В 3-й части исследования «Особенности визуальной информации в формировании городской среды в контексте Латвии в 21-м веке» рассмотрены особенности городской среды Риги, которые стали своеобразным инструментом визуализации в планировании городской среды Риги 21-го века, используя в качестве основы документальные свидетельства визуальных свидетельств предыдущих веков, а также новые слои информации.

39


PARAMETRISKĀ PIEEJA LIELMĒROGA PILSĒTBŪVNIECISKU ARHITEKTŪRAS OBJEKTU PROJEKTĒŠANĀ

A. Riekstiņš, J. Briņķis

Atslēgas vārdi: Parametriskā arhitektūra, asociativitāte, augšupvērsta projektēšana, statistika, ĢIS, daudzfunkcionalitāte

Mūsdienās dažādās zinātnes nozarēs notiek konverģence un attīstība. Var apgalvot, ka arhitektūra var tikt saistīta ar teju jebkuru citu nozari, neskatoties uz to, vai tā ir zinātne vai fikcija. Tas nozīmē, ka mūsdienu arhitektam jāseko līdzi pēdējiem sasniegumiem visās iespējamajās zinātnes un tehnoloģijas nozarēs. Bez eksperimentiem ar jaunākajiem instrumentiem mēs varam nonākt sevis cikliskā atkārtošanā un zaudēt inovitāti. Pateicoties Peteram Eizenmanam (Peter Eisenmann), šodienas pieeja projektiem notiek, izskaidrojot to procesus. Viņu interesē process, tā tīrība, formālās valodas spēja pierādīt lietas, veidojot jēgas nozīmīgumu. Peters Eizenmans apgalvo: „Gala rezultāts patiešām nav svarīgs.” Mūsdienās ar modernām pieejām arhitektūras būtība ir tāda pati kā agrāk, tikai jaunā progresīvo arhitektu paaudze kartona vietā lieto trīsdimensiju modelēšanas programmatūras. Tagad arhitektiem ir programmatūras un NURBS (non-uniform rational b-splines, angļu val. – nevienmērīgi racionālas b-līklīnijas, plaši lietots apzīmējums datorgrafikas nozarē) spēks. Formālā sistēma ir atkarīga no tā, cik noteikumu tiek izvirzīts. Loģika aiz radošās formas ir tā pati, kas balstīta uz Čomskija (Chomsky) [1] darbiem vai izpratni un datoriem, un tā turpinot līdz pat Pallādio (Palladio).

kur vairākas vienlaicīgas izmaiņas projektā var tikt izlabotas, iepriekš uzstādot attiecības starp objektiem. Faktiski vesela virkne noteikumu tiek uzbūvēti sistēmā, kuru iespējams neierobežoti paplašināt un kur vienīgais ierobežojums ir datoru aparatūras apstrādes procesoru jauda (kas mūsdienās vairs netiek uzskatīts par ierobežojumu). Kompleksas sistēmas tiek ieviestas arī skaitļošanas sistēmu arhitektūrās, un tās tiek attīstītas visu laiku. Visbiežāk parametrisko modeļu izmantošana digitālās arhitektūras projektēšanas laukā ataino faktu, ka liels daudzums arhitektūras programmatūru, kuras izmantojam šodien, sākotnēji tika veidotas aviācijas, kuģubūves, automobiļu un produktu dizaina industriju vajadzībām. Līdz ar pārmantotu uzsvaru noturēt ģeometrisku kontroli un darba plūsmas efektivitāti, šajās programmatūrās izmantotie parametriskie modeļi ir iekļauti procesos un ierobežojumos, kas ietekmē sarežģītu ēku ģeometriju racionalizēšanu, kura radusies citu nozaru dizaina procesa rezultātā. Arhitektūrā parametriskās kontroles izvēršana ir primāri pielāgota kompleksu ģeometriju racionalizēšanā. Visizplatītākais gadījums ir dubulti izliektas fasādes, kuras veidotas kā parametriski definēta sistēma, kas var tikt relatīvi ātri adaptēta nenovēršamās izmaiņās kopējā struktūrā. Šajā parametriskajā modelī ir ietverti ģeometriskie dati, kas ir būtiski ražošanai un būvniecībai, un tādēļ tas tiek viegli pārrēķināts un atjaunots. Patiešām, prasme, kas nepieciešama, lai sasniegtu ģeometrisku sarežģītību, kura sastopama daudzās nesenās arhitektūras ikonās, ir pastāvējusi jau sen, bet tikai tagad ar parametriska pēcracionalizācijas procesa palīdzību tā ir kļuvusi reāli pieejama. Atšķirībā no alternatīvas datorizētās ražošanas (Computer Aided Manufacturing – angļu val.) kā ģeneratīva un neatņemama vadītāja dizaina procesā, asociatīvā modelēšana var sniegt būtisku pamatu integrāla dizaina attīstībai, kas drīzāk

Pieeja digitālajai arhitektūrai no parametriska skatpunkta Parametriski asociatīvā programmatūra ir, iespējams, viens no vislabākajiem veidiem, lai izteiktu kompleksas attiecības, kuru rezultātā veidojas harmoniskas proporcionālas sistēmas. Šāda programmatūra tiek izmantota lidmašīnu projektēšanā (piemēram, Boeing, Airbus, Franču Mirage Jet utt.) un progresīvajā inženierijā,

40


balstīta uz materiālu sistēmām, nevis funkcionē vienīgi kā darba procesu atvieglojošs instruments. [2]. Loģikas pamats parametriskajā dizainā šeit var tikt izspēlēts kā alternatīva dizaina metode, kurā ģeometriski izsmeļoša parametriskā modelēšana var tikt izvērsta, lai tajā integrētu ražošanas ierobežojumus, montāžas loģiku un materiālu īpašības vienkāršu komponentu definēšanai, kurus pēcāk nepieciešams pavairot lielākās sistēmās un vienotā ēkas apjoma kompleksā. Šī metode izmanto parametrisko mainīgo pētīšanu, lai saprastu šādas sistēmas izturēšanos un tālāk izmantotu šo izpratni, veidojot stratēģiju ar sistēmas atbildes reakciju pret vides apstākļiem un ārējiem spēkiem. Liektām virsmām piemīt lielisks potenciāls arhitektūras dizaina laukā. Šis potenciāls ir vienlaikus ģeometrisks un topoloģisks, ar būtiskām atskaņām uz dizainu, ražošanu, uzvedību un ietekmi uz materiāla formu [2].

Pilsētas ir kompleksas sistēmas. Transporta un cilvēku plūsma pilsētā ataino tādas sistēmas negaidīto uzvedību, kuru radījis liels skaits indivīdu lēmumu, kā arī viņu mijiedarbība citam ar citu un ar pilsētas transporta infrastruktūru. Pēc definīcijas, kompleksas sistēmas ir nelineāras un jutīgas pret sākotnējiem apstākļiem, pat nelielas izmaiņas šādos apstākļos var radīt vētrainu reakciju globālā mērogā [3]. Pirmais solis ietvēra procesu novērošanu projekta atrašanās vietā – Lesseps laukumā, kas, iespējams, ir viens no vissarežģītākajiem pilsētas urbānajiem mezgliem Barselonā, Spānijā. Laukums sastāv no ļoti daudzām satiksmes plūsmām un cilvēkiem, kas visu laiku ir steigā no viena punkta uz otru. Otrais solis – datu apkopošana un rastra kartēšana pēc ĢIS (ģeogrāfiskās informācijas sistēmas) principiem. Tika analizēti dažāda rakstura dati no dažādiem informācijas avotiem, lai atrastu tādus, ar kuriem iespējams strādāt tālāk. Turpmākam darbam tika izvēlēta informācija par satiksmes un cilvēku kustību. Izmantojot ĢIS principus, vektoriāla tipa dati no 34,4 hektāru lielas platības (630x545 metri) tika kartēti pēc rastra principa Excel elektroniskajā tabulā, izvēloties par datu matricas lauku 45x39 šūnas, kas ir 1755 dažādas šūnu vienības katrā elektroniskajā tabulā (1. attēls). Reducētās rastra šūnas lielums šajā ĢIS sistēmā bija 14x14 metri. Jebkuri piederīgi lineāras informācijas dati tika interpolēti starp šīm šūnām.

Dizaina cikla darba gaita Darba gaitas procesā autori eksperimentēja ar parametrisko pieeju projektēšanā, izvēloties stratēģiju, nevis precīzu apjoma formu. Šis dizaina projekts var tikt aprakstīts vislabāk tieši ar šiem trim vārdiem: Forma atrod funkciju. Izmantojot diagrammas un stratēģiju, tika atrasta piemērota forma. Šāda darba metodika mūsdienu arhitektūrā tiek arī saukta par augšupvērstu projektēšanu (bottom-up design – angļu val.), kurpretim standarta arhitektūras projektēšana ar precīzām objekta apjoma prasībām, definējot nepieciešamību pēc telpiskās konfigurācijas jau projektēšanas uzdevumā, ir pazīstama kā lejupvērsta projektēšana (top-down design – angļu val.). Bija prognozējams, ka šis projekts sevī ietvertu sintētiski kritisku un analītisku izpēti gan ģenētiskās darba gaitas laukā, gan negaidīti radušajās sistēmās, jaunajās tehnoloģijās un arī maksimālas skaitļošanas jaudas izmantošanā. Projekta uzdevums bija atrisināt kompleksu telpu ar mainīgu programmu un daudzfunkcionalitāti, kā arī atklāt jaunas stratēģijas projektēšanā. Kad šis projekts bija pabeigts, tas atgādināja ciklu, kuru varētu atkārtot no jauna. Tas tādēļ, ka skaidra darba gaita pieļāva bagātas un daudzējādas variācijas katrā cikla solī.

1. att. Datu matricas lauks, kas sastāv no 45x39 šūnām, ietverot visus sešus informācijas līmeņus. Fig. 1. Data matrix field that consists of 45x39 cells, including all six information layers.

41


2. att. Autoru izstrādātais Excel elektroniskās tabulas instruments. Fig. 2. Author’s developed Excel spreadsheet tool.

Lai atvieglotu tālāko darbu, visi dažādie datu tipi par Lesseps laukumu šķērsojošo automobiļu skaitu, piesārņojuma CO2 izmešus gramos uz km2, trokšņa līmeni decibelos, cilvēku daudzumu, ātrumu km/h un blīvumu uz m2 tika interpolēti skaitļu vērtībās no 1 līdz 5, ar iespēju tos kalibrēt sešās atsevišķās elektroniskajās tabulās vienlaikus, mainot šos ciparus tikai vienuviet. Trešajā solī uzdevums bija saistīts ar nopietnu Excel savstarpēju aprēķināšanas programmēšanu, lai uzbūvētu datu vadītu instrumentu, kas varētu tikt pielietots un interpretēts gandrīz bezgalīgi iespējamos veidos. Iespējamais izmantojums varētu būt parametri asociatīvajiem modeļiem, ģeometriska formas ģenerēšana vai jebkura cita veida trīsdimensiju manipulācijas. Tā kā izvēlētais datu daudzums likās pārāk liels šāda veida pētniecības projektā, tika ieviesta izmantojamo datu šūnu robeža. Šūnas, kas pārklāj Lesseps laukumu un tā aptverošās ēkas, ar nelielu ietekmes paplašinājumu ārpus laukuma robežām noteica robežstāvokli. Galīgais Excel elektroniskās tabulas instruments ietvēra precīzu regulēšanu, ar kuras palīdzību jebkurš no sešiem datu kalibrēšanas līmeņiem (tāpat kā otrajā solī) diapazonā no 1 līdz 5 var tikt mainīts vienlaikus, to darot vienuviet. Šis instruments bija darba turpināšanas ideoloģiskais pamats (2. attēls).

Ceturtais solis – virsmas ģenerēšana ar parametriska pamata režģa palīdzību. Šeit testēt parametriskās autori turpināja programmatūras neierobežotās iespējas, lai uzkonstruētu sistēmu virsmas ģenerēšanai. Skaitliski dati no trim informācijas avotiem par automobiļiem un no trim informācijas avotiem par cilvēkiem tika nošķirti tā, ka katrs no tiem ģenerēja neatkarīgu trīsdimensiju punktu tīklu, kur divi šādā veidā radīti tīkli atrodas viens virs otra neatkarīgi no diferenciācijas apjoma, kas ievadīts kalibrētajos parametros. Bāzes punkti tika izvietoti uz regulāru lauciņu tīkla, sekojot precīzai datu atrašanās vietai ĢIS sistēmā. Virsmas konstruēšanas loģika ienes ĢIS elektroniskās tabulas, tās izplatot divos līmeņos. Daļa no datiem vadīja punktus uz augšu, kamēr citi tos izklāja apļos un pēc tam trijstūros. Tika atrastas jaunas koordinātas. Izmantojot trīs šādus punktus, tika atainota jauna virsma trīsdimensiju telpā, savienojot visus elementus kopā (3. attēls). Apakšējā triangulācijas virsma ataino automobiļus, augšējā – cilvēkus. Vēlāk, lai precīzāk regulētu vēlamo rezultātu, tika izmantoti specifiski starprēķinu vienādojumi, saglabājot pamata loģiku stiprā parametriski konstruētā modelī. Piektais solis – eksperimentēšana ar dažādām formām, kas varētu tikt uzbūvētas starp diviem ģenerētajiem trīsdimensiju punktu tīkliem.

42


3. att. Divas trīsdimensiju virsmas, kas iegūtas triangulācijas procesa gaitā no punktu tīkla. Fig. 3. Two 3D surfaces, obtained during the process of triangulation from the mesh of points.

vajadzībām. Laikietilpīgie testi tika pabeigti ar vienkāršu, tajā pašā laikā kompleksu četru malu šūnu, kurai pa vidu ir atvērums. Diemžēl pēc datu ienešanas savienojuma nekas no šīs sistēmas nedarbojās, un darbs pie parametriski asociatīvo kļūdu labošanas tika turpināts pēc nākamā soļa. Sestais solis – sistēmas kalibrēšana un telpiskā definīcija. Eksperimenti pierādīja, ka pat mazākā kļūda sagrauj sistēmu, tādēļ, lai šo sistēmu lietotu projektēšanas procesā, bija nepieciešami pamatoti lēmumi par to, kā darbu turpināt tālāk.

Viena no iespējām bija izveidot divus tetraedrus, kas tiktu savstarpēji šķelti un šķēluma vietās tiktu izveidoti jauni membrānu atvērumi. Vēl viena iespēja ietvēra triangulācijas līknes, kas savienotas divos punktos, tādējādi veidojot membrānu ar atvērumiem starp šūnām. Cits, ļoti komplekss variants ar 480 definētiem garuma parametriem radīja šūnu starp trīsdimensiju tīkla katriem 7 punktiem (4. attēls). Šajā variantā dažas no šūnām dalās un dažas savienojas, veidojot saliedētu ģeometriju. Rezultātā izveidojās forma, kas ir līdzīga ziedam, un atvērumi kopā ar visiem citiem izmēriem bija precīzi konfigurējami dažādu performatīvo īpašību

5. att. Projekts parametriskā modeļa sistēmā pirms tā savienošanas ar digitālo novietnes topogrāfiju. Zilā krāsā parādītas tās šūnas, kas savienojas, violetā krāsā – šūnas, kas nesavienojas. Fig. 5. Project in the parametric model system before its connection to the digital site topography. Blue color shows the cells that touch, violet – cells that are splitting apart.

4. att. Viskompleksākais šūnas pamatelementa variants (projektā tālāk netika izstrādāts). Fig. 4. The most complex option of a basic cell (was not developed further in this project).

43


6. att. Projekta tomogrāfiskie griezumi, atainojot lielāko atvērto telpu zonā, kurā dalās šūnas. Fig. 6. Project’s sliced tomography sections, revealing the biggest open space in the area of splitting cells.

Vairums elementu, kas no iepriekšējiem testiem darbojās labi, tika uzstādīti jaunā sistēmā, kurā jauni noteikumi kontrolēja, kā parametriem jādarbojas. Testējot divos triangulācijas tīklos to, kā datu vadītais Excel instruments ģenerēja telpu, bija nepieciešama papildus precīza konfigurēšana, lai izlabotu nulles stāvokļus ar kļūdu korekcijas vērtībām. Kad visbeidzot tas tika savienots ar paralēli izstrādāto parametriskā modeļa sistēmu, daudzās iespējas sāka sniegt ieskatu par to, cik bagātīgs dizaina izvēļu spektrs bija atvērts (5. attēls). Septītais solis – parametriskā šūnu uzbūves loģika un to parametri – vislabāk būtu salīdzināms ar gājputnu lidojumu. Putni izkārto baru pēc vienkārša likuma, piemēram, visu laiku sekojot savu kaimiņu pozīcijai, nekad neļaujot distancei kļūt pārāk lielai vai pārāk mazai. Cilvēki pūlī izturas līdzīgi, viņi izvairās no sadursmēm, konstanti sekojot tuvāko kaimiņu pozīcijām [4].

Astotais solis – variācijas, lai izprastu veidu, kā izgatavot projekta maketu. Autori izvēlējās to izgatavot mērogā 1:100. Projekta ģeometrija bija sarežģīta, jo saskaras tikai stūri, bet konstruktīvo stiprību nodrošina ar iekšēju telpisko režģi, kuru veido strukturālie grīdas un griestu elementi. Lai atvieglotu montāžu, tika izvēlēta stratēģija maketa izgatavošanai, triangulējot apjoma ģeometriju vienkāršās plaknēs, visbeidzot veidojot to izklājumu un sanumurējot malas. Nākamais solis bija izpēte, kā izveidot nepieciešamos komponentus ar datorizētas ciparvadības (Computer Numeric Control – angļu val.) iekārtu palīdzību. Viena šūna sastāv no 24 trijstūriem, katru šūnas komponenta sānu plakni veido trīs trijstūri. Projekts bija tik liels, ka tika izlemts izgatavot tikai vienu – maketa rietumu daļu, kas parāda visus iespējamos šūnu stāvokļus un telpiskās konfigurācijas, un sastāv no 319 frēzējamām detaļām. Izvēlētais materiāls bija 1 mm biezs

7. att. Skats no ielas līmeņa. Dinamika un izliekumu brīva plūsma akcentē šo ēku pilsētvidē, to organiski sapludinot ar apkārtējo pilsētvidi. Fig. 7. View from the street level. Dynamics and free flow of the curvature is accenting this building in the urban environment, blending it organically to the surrounding.

44


8. att. Daudzfunkcionālais centrs Lesseps laukumā. Objekts ar savu formu saplūst kopā ar laukumu, ar vislielāko cieņu respektējot apkārtējo apbūvi. Fig. 8. Multifunctional center in Lesseps square. Object blends in with its shape to the square with the utmost respect to the surrounding.

polipropilēns, un nebija nekādu iespēju iekārtai ļaut iegriezt locījumu līnijas šādā materiālā no iekšpuses un no ārpuses, tāpēc pusi no atlikušā darba bija jāveic, griežot ar rokām. Frēzēšana tika veikta ar firmas Axyz Corporation iekārtu, un visas frēzējamās detaļas tika konvertētas iekārtai nolasāmā ciparvadības faila formātā. Maketa montāžai bija nepieciešamas divas nedēļas. Devītais solis – telpiskās konfigurācijas plānošana. Tā kā augšupvērsts projektēšanas process sevī ietver citāda veida domāšanu un sapratni par procesiem arhitektūras projektēšanā, sistēmas kalibrēšana un statistikas dati radīja abpusēju plānojumu visu laiku. Tur, kur ir daudz satiksmes, ēka paceļas no ielas līmeņa. Un vairāk cilvēku nozīmē, ka tajā punktā ēkā ir lielāks telpiskais tilpums. Projektā izdalāmas septiņas galvenās izmantojamās telpu grupas, apskatot tās no augšas uz leju: 1) iekšējā jumta līmeņa telpa, kura var tikt izmantota rekreācijas un konferenču vajadzībām; 2) atvērtas terases kafejnīcām un bāriem; 3) augšējais servisa līmenis utilitārām

komunikācijām, piemēram, ventilācijai utt.; 4) biroju telpas vienības tajās šūnās, kas savienojas vienotā slēgtā klasterī; 5) daudzfunkcionāla telpa izstādēm, teātriem vai kinoteātriem (lielākā atvērtā telpa zonā, kurā dalās šūnas, kas vislabāk redzams tomogrāfiskajos griezumos, 6. attēls); 6) apakšējais servisa līmenis utilitārām komunikācijām, piemēram, ūdensapgādei, kanalizācijai utt.; 7) atbalsti pieejai ar kāpnēm un citām vertikālām komunikācijām. Papildus tam ir plānotas, bet pagaidām tehniski neatrisinātas pazemes platības ar auto novietnēm. Ēkai, kas nosedz gandrīz četrus futbola laukumus, iepriekšminēto telpu kopējā platība sastāda 14412 m2, no kuras lietderīgā izmantojamā platība ir 10240 m2. Šai ēkai ir mainīgs augstums ar maksimālo augstuma atzīmi 20,8 m virs ielas līmeņa. Dinamika un izliekumu brīva plūsma starp citiem ilustrējošiem terminiem ir tikai daži vārdi, lai izteiktu šo arhitektonisko objektu,

45


kas saplūst ar pilsētvidi ievērojot vislielāko cieņu pret apkārtējo apbūvi un visbūtiskāko oriģinālas koncepcijas argumentāciju, kas balstīta uz reāliem statistikas datiem (7. un 8. attēls). Objekts tika iegūts ar 99% reaģējoša parametriski asociatīvā dizaina palīdzību, kurā neviens subjektīvs projektētāju lēmums nav izdarīts citādi, kā tikai, lai izveidotu pašu sistēmu.

2) Arhitektūras projektēšanas procesā pastāv daudzas atvieglojošas rasēšanas un modelēšanas programmatūras, bet neviena no tām nav ģeneratīva vai radoša nevienā izpratnē. Tāpēc vislielākais sasniegums šajā izpētes eksperimentā ir savas sistēmas izveidošana, lai tā kalpotu par spēcīgu instrumentu ar lielu izmantojamības faktoru nākotnē. 3) Autoru izstrādātais instruments ir ar ārkārtīgi lielu veiktspējas kapacitāti, pārprogrammējamību un iespēju to nākotnē papildināt. 4) Iegūtā projekta rezultāta estētiskā kvalitāte ar tā iekļaušanos apkārtējā pilsētvidē ir labs parametriskās pieejas piemērs tādās problemātiskās vietās, kā, piemēram, Lesseps laukums Barselonā. Tas ļauj jaunajam objektam saglabāt esošo infrastruktūru, nekļūstot par šķērsli no konteksta viedokļa.

Secinājumi 1) Nobeigums var kļūt par sākumu. Tiklīdz noteiktas sistēmas projektēšana ir pabeigta, tā sāk dzīvot un sniegt neierobežotas iespējamās nākotnes. Turpretī ar tradicionālu projektēšanu, līdzko dizains ir izstrādāts, tas kļūst par pabeigtu projektu.

PARAMETRIC APPROACH IN DESIGNING LARGE SCALE URBAN ARCHITECTURAL OBJECTS

A. Riekstiņš, J. Briņķis

Keywords: Parametric architecture, associativity, bottom-up design, statistics, GIS, multifunctionality

The formal system is depending in how many rules you have. Logic behind generative form is the same, based on works or understanding on Chomsky [1] and computers, on and on back to Palladio.

Today all disciplines of various science fields are converging and developing. Nowadays we can even say that architecture involves and can be linked to almost any field, nevertheless it is science or fiction. It means that a contemporary architect must keep up with any advances in all possible fields of science and technology. Author underlines, that without experimenting the latest tools, we may run into self-repetition and loosing of innovativeness. Thanks to Peter Eisenmann, today we approach a project and we explain processes. He is interested in process, its purity, the capacity of this formal language to prove things, generation of meaning signification. Final result is really not important. Nowadays, with contemporary approaches meaning is same as before, only new generation of advanced architects now use 3D modeling software instead of cardboard. Now architects have the power of software and the power of NURBS (non-uniform rational b-splines).

Approaching digital architecture from parametric viewpoint The parametrically associative software is probably one of the best ways to express complex relations, resulting in harmonic proportional systems. Such software is being used in airplane design (for example, Boeing, Airbus, French Mirage Jet etc.) and advanced engineering, where many simultaneous changes in design can be fixed by setting up relations beforehand. In fact, whole set of rules is being built up in a system that can be expanded practically

46


to infinite, where the only limitations are those set by hardware processing (nowadays it is not concerned as a limit anymore). Complex systems are being introduced also in architectures of computational systems, and they are being developed all the time. Most often the utilization of parametric models in the field of digital architectural design reflects the fact that much of the architectural software in use today was originally developed for the aeronautical, naval, automobile and product-design industries. Due to an inherited emphasis on maintaining geometric control and workflow efficiency, the parametric models used in these programs are embedded with processes and constraints, which lend themselves to the post-rationalization of complicated building geometries derived from other design processes. In architecture, deploying parametric control is primarily geared towards processes of rationalizing complex geometries, the typical case being the doubly curved façades rationalized as a parametrically defined system, which can then be relatively quickly adapted to inevitable changes in the overall scheme. The geometric data relevant to manufacture and construction is contained within this parametric model and is therefore effortlessly recalculated and retrieved. Indeed, the skills for achieving the geometric complexity found in many recent iconic buildings have long existed but are only now, through the process of parametric postrationalization, becoming affordable. Not dissimilar to the alternative use of CAM (Computer Aided Manufacturing) as a generative and integral driver in the design process, associative modeling can provide a critical cornerstone in the development of an integral design based on material systems rather than being a merely facilitative tool [2]. The underlying logic of parametric design can be instrumentalized here as an alternative design method, one in which the geometric rigour of parametric modeling can be deployed first to integrate manufacturing constraints, assembly logics and material characteristics in the definition of simple components, and then proliferate the components into larger systems and assemblies. This approach employs the exploration of parametric variables to understand the behavior of such a system and then uses this understanding to strategize the system’s response to environmental conditions and external forces.

Curved surfaces yield great potential for architectural design. This potential is both geometrical and topological, with significant repercussions on the design, production, behavior and effect of material form [2].

Design cycle workflow In the workflow author experimented by choosing strategy, not exactly the form to design a large scale urban architectural object – multifunctional center. With these three words the design project could be described in the best way: Form Finds Function. And using diagrams and strategy the appropriate form was found. Such methodology of working in contemporary architecture is also being called bottom-up design, whereas standard architectural design with an exact object’s volume definition, defining needs for spatial configurations already in the design task, is known as top-down design. It was expected that this project would include both synthetically critical and analytical investigations in the field of genetic workflow, emergent systems, new technologies and also in the use of maximum computational power. The design task was to resolve a complex space with varying program, multifunctionality and new strategies for design. Once this project was finished, it resembled a cycle, which could be re-run. That is because the clear workflow allowed rich and multiple variations at every step. Cities are complex systems. The flow of vehicles and people within a city represents the emergent behavior of such a system, produced by the large numbers of decisions of the individuals, and their interaction with each other and with the transport infrastructure of the city. Complex systems are, by definition, nonlinear and sensitive to initial conditions, so that small changes in such conditions may produce turbulent behavior at the global scale [3]. First step involved an observation of processes going on in Lesseps square, the location for the project, which is probably one of the most complicated urban junctions in the city of Barcelona, Spain. It contains lots of traffic flows and peoples rushing from point to point. Second step involved data collection and raster mapping by GIS (Geographic Information Systems) principles. Different kind of data was

47


analyzed from various information sources to find data that could be used for further working. Information about traffic and people’s movement was chosen for further work. Using the principles of GIS, vectorial data from area of 34,4 hectares (630x545 meters) was raster mapped to Excel spreadsheet, choosing data matrix size of 45x39 cells, which is mere 1755 different cell units in each of the spreadsheets (Figure 1). The reduced raster cell’s size for this GIS system was 14x14 meters. Any relevant linear information data was interpolated between these cells. To simplify further work, all various data types of amount of cars passing Lesseps, pollution in grams of CO2 per km2, noise in decibels, amount of people, speed in km/h and density of people per m2 was interpolated to digits from 1 to 5, with ability to calibrate them in six different spreadsheets at a time just changing these digits once. In the third step author’s work involved serious Excel inter-calculation programming to build a data driven tool, which could be applied and interpreted in almost infinite possible ways. The possible use could be parameters for associative models, geometric form generation or any other kind of 3D manipulations. As the chosen amount of data seemed to be too big for a research project like this, margin of usable data cells was being introduced. Cells which cover Lesseps square and its surrounding buildings with slight influence extension outwards the square set up the border condition. The final Excel spreadsheet tool included fine-tuning ability wherein any of six data calibration levels (in the same way as in the second step) from 1 to 5 can be changed at once by doing it in one place. This tool was the ideological base for continuing the work (Figure 2). Fourth step was the surface generation with the help of a parametric base grid. Here author continued on testing the infinite possibilities of parametric software to construct a system for surface generation. Numeric data of three information sources about cars and three information sources about people were separated, so that each of them was generating an independent 3D mesh of points where the two resulted meshes stand on top of each other, nevertheless the size of differentiation that is introduced by calibrated parameters. Base points were set on a regular square grid, following the precise position of the data in the GIS system.

Surface construction logic imports spreadsheet data of GIS, distributing it in two levels. Part of the data drove points up, while other drove them into circles and then triangles. The triangles lowest right and top sides were connected, and in this connection line a new center point was found. Using three such center points a new surface was represented in a 3D space, connecting all of the elements together (Figure 3). Lower triangulated surface represents cars, while the upper represents people. Specific intercalculation equations were being used later for fine-tuning the desired result, keeping the basic logic in a strong parametrically constructed model. Fifth step was experimenting with various shapes that could be built in between of two generated 3D meshes of points. One of the options was producing two tetrahedrons that were being intersected together and new membrane openings were being made at their intersection places. Another option included triangulated curves that were connected in two points and they formed a membrane with openings between cells. Another very complex option with 480 length parameters resulted a cell in between 7 points of the 3D mesh (Figure 4). Part of the cells split and part of the cells touch forming a solid geometry. A certain similarity to flowers could be drawn, while openings and any dimensions were strictly configurable to different performative features. Author finished timeconsuming tests with simple yet complex four sided cells that have a hole in the middle. Unfortunately after data import linking nothing of this system worked and the work on fixing parametrically associative errors was continued after the next step. Sixth step – system calibration and spatial definition. The experiments proved that even the smallest error ruins the system, so to apply it to the design process meant reasoned decisions on how to proceed further. The most elements that worked well from previous tests were set up in a new system, where certain new rules controlled how the parameters should behave. By testing on simple two triangulated meshes how the data-driven Excel tool generated space, more fine-tuning was needed to fix zero conditions with error correction values. Once linked with alongside developed parametric model system the possibilities just started to give a clue how rich spectrum of design choices was open (Figure 5).

48


Think of birds in a swarm. The birds are executing a basic flocking rule, like checking the position of their neighbors all the time. As long as they are swarming, they keep on checking, they never let the distance become too big or too small. People in a crowd perform similar behavior; they do avoid collisions by constantly checking the positions of immediate neighbors [4]. The description of a swarm best match with seventh step – construction logic of parametric cells and their parameters. Eighth step was going further to understand the ways of how to make model of the project. Author chose to make it from the basic components in scale 1:100. The geometry itself was in a way complicated, because it holds together in corners and the internal space frame, which is being formed from the structural floor elements. To facilitate the assembly, author chose a strategy to make the model by triangulating the geometry to simple planes and then unfolding them and enumerating the edges. Next step involved a research on how to produce the necessary components with the help of CNC (Computer Numeric Control) machinery. A cell consists of 24 triangles, every side of a cell component is formed out of three triangles. Basically, the project was so big that author decided to make only one, Western part of the model, which shows all the possible cell conditions and spatial configurations, consisting of 319 millable pieces. Chosen material was 1 mm thick polypropylene and there was no way to let the machine cut the bending lines from inside and outside, so another half of the work needed to be done by cutting manually. Milling process was done on a machine, produced by Axyz Corporation, and all millable pieces were converted to a machine-readable numeric control format. The assembly of the model took two weeks. Ninth step was the planning for spatial configuration use. As the bottom-up design process involves different way of thinking and understanding processes in architectural design, calibration of the system and statistical data produced a mutual planning all the time. Where there is lot of traffic, building is elevated from the street level. And more people mean that in that point there is more spatial volume in the building. Author distinguished seven main usable space groups as seen from above to below:

1) internal roof level space that can be used for recreational functions and conferencing; 2) open air terraces for cafĂŠs and bars; 3) upper service level for utilitary communications such as ventilation etc.; 4) office space units in the cells that unite into one closed cluster; 5) multifunctional space for exhibitions and theatres or cinemas (the biggest open space in the area of splitting cells that can be best seen in the sliced tomography sections, Figure 6); 6) lower service level for utilitary communications like water and sewage etc.; 7) support legs for access with stairs and other vertical access communications. More to that there are planned but still technically unresolved underground areas with parking allocations. For a building, which covers the size of almost four football fields, aforementioned space makes up 14412 m2, out of which usable space is 10240 m2. This building features variable height with a maximum up to 20,8 m from the street level. Calculating roughly, such a building can provide around 1075 new workplaces, which is a significant number for such a relatively small square in the city. Dynamics and free flow of the curvature amongst other illustrative terms are just some words to express this architectonical object that blends into cityscape with the utmost respect to the surrounding and the most relevant proof of concept, based on real statistical data (Figure 7 and 8). The object was obtained by 99% responsive parametrically associative design, where no subjective decisions of the designers are put in anything else than designing of the whole system.

Conclusions 1) End can be the beginning. Once the designing of a particular system is finished it starts to live and give infinite possible futures. Whereas with the traditional designing when you finish the design it is the end of the project. 2) For the design process there are lot of

49


4) Aesthetic quality of the obtained project’s result with its blending into the surrounding is a good example on a parametric approach to such problematic urban locations like Lesseps square in Barcelona. It allows the new object to preserve the existing infrastructure without being an obstacle in the sense of context.

facilitative drafting and modeling software’s, but they are not generative or creative in any sense. So, developing own system for a strong tool with a huge usability factor in future is author’s biggest achievement in this research experiment. 3) Author’s designed tool is a device with enormous performative capacity, reprogrammability and possibility to expand it in the future. Literatūra References

1. Chomsky, N. The Logical Structure of Linguistic Theory. – Berlin: Springer, 1975. – 604 pp. 2. Hensel, M. Morpho-Ecologies. – London: AA Publications, 2006. – 376 pp. 3. Weinstock, M. Advanced Simulation in Design // Architectural Design. – 2006. – Vol. 76 Issue 2. – p. 58. 4. Oosterhuis, K. BCN Speed and Friction: the Catalunya Circuit City. – Barcelona: SITES Books / ESARQ (UIC), 2004. – 224 pp.

Arne Riekstiņš Lecturer, M.Sc.arch., M.BioDigi.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning 16 Āzenes Str., LV-1048, Riga, Latvia Private architect at Hybrid Space architecture Phone: +371 29235265 E-mail: arne@hybridspace.eu www.hybridspace.eu Jānis Briņķis Professor, Dr.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning 16 Āzenes Str., LV-1048, Riga, Latvia Phone: +371 67089114 E-mail: brinkis@bf.rtu.lv

A. Riekstiņš, J. Briņķis, Parametriskā pieeja lielmēroga pilsētbūvniecisku arhitektūras objektu projektēšanā Dažādām zinātnes nozarēm konverģējot un attīstoties, veidojas jaunas pieejas mūsdienu arhitektūrā. Autori pievēršas digitālajai arhitektūrai no parametriska skatpunkta, atklājot tās ģeneratīvo kapacitāti, kas aizsākusies aviācijas, kuģubūves, automobiļu un patēriņa preču dizaina industrijā. Autori izsmeļoši apskata savu dizaina cikla darba gaitu, izmēģinot jaunākās metodikas arhitektūras projektēšanā. Dizaina procesa soļi ietvēra: novietnes vērtīgu statistikas datu ekstrapolāciju trīsdimensiju diagrammās, definējot noteiktu materialitāti par veidojamo apjomu, strukturālas čaulas un nesošās konstrukcijas vienlaicīgus atainošanas veidus, objekta savienošanu ar zemi, ēkas interjera programmas definīciju ar iespējamām telpu grupām, izgatavošanas loģiku, prototipa izgatavošanu ar ciparvadības frēzēšanas iekārtas palīdzību. Šajā pētījumā autoru izstrādātajam instrumentam ir ļoti liela veiktspējas kapacitāte un to iespējams izmantot dažādos arhitektūras projektēšanas mērogos. Estētiskā kvalitāte var tikt plaši diskutēta līdz pakāpei, kad jauni pieejas scenāriji izveido nepieciešamību pēc jaunas arhitektu lomas kļūt par hibrīdiem arhitektiem, kas specializējas daudz plašākā mērogā, nekā tas tika darīts arhitektūras nozarē tikai pirms vienas dekādes.

50


A. Riekstiņš, J. Briņķis, Parametric approach in designing large scale urban architectural objects When all disciplines of various science fields converge and develop, new approaches for contemporary architecture arise. Author looks towards approaching digital architecture from parametric viewpoint, revealing its generative capacity, originating from the fields of aeronautical, naval, automobile and product-design industries. Author also goes explicitly through his design cycle workflow for testing latest methodologies in architectural design. The design process steps involved: extrapolating valuable statistical data about the site into three-dimensional diagrams, defining certain materiality of what is being produced, ways of presenting structural skin and structure simultaneously, contacting the object with the ground, interior program definition of the building with floors and possible spaces, logic of fabrication, CNC milling of the prototype. The author’s developed tool that is reviewed in this research features enormous performative capacity and is applicable to various architectural design scales. Aesthetic quality can be discussed widely to an extent, whether new intervention scenarios open up the need for new architect’s role to become a hybrid architect – specializing in more than what we once were doing in the field of architecture just a decade ago. А. Риекстиньш, Я. Бринкис, Параметрический подход в проектировании широкомасштабных архитектурных объектов градостроения В процессе конвергаций и развитии разных отраслей науки образуются новые подходы к проектированию в современной архитектуре. Авторы раскрывают генеративную емкость дигитальной (цифровой) архитектуры с параметрической точки зрения, которая получила начало в индустрии дизайна авиации, кораблестроения, автомобилестроения и товаров широкого потребления. Авторы исчерпывающе показывают разработанную технологию цикла проектирования, испробовав новейшие архитектурные методики. Процесс проектирования включает экстраполяцию ценных статистических данных в трехдименсионных диаграммах, определяя точную материальность создаваемого объема, возможные способы отображения структурных оболочек и несущих конструкций, соединение объекта и поверхности земли, программное определение интерьера здания с возможными группами помещений, логику построения, а также изготовление прототипа на фрезерном станке цифрового управления. В данном исследовании разработанный авторами инструмент имеет большую емкость производительности, что возможно использовать в различных масштабах архитектурного проектирования. Можно широко дискутировать про эстетические качества до того момента, когда новые сценарии разработанного метода создают необходимость архитекторам новой роли стать архитекторами гибридами, специализирующимися в гораздо более широких масштабах, по сравнению с тем, что было принято в архитектурной отрасли еще десять лет назад.

51


AUGSTCELTŅU ATTĪSTĪBA PILSĒTVIDĒ

M. Liepa-Zemeša, S. Treija

Atslēgas vārdi: augstceltne, apbūves augstums, arhitektūras vēsture, pilsētas siluets, teritorijas plānošanas dokumenti, sabiedrības līdzdalība

Apdzīvotas vietas māksliniecisko veidolu rada arhitektūra, un tai ir liels iedarbības spēks uz cilvēka uztveri. Pirmo emocionālo iespaidu par pilsētu cilvēks gūst tuvojoties tai un uztverot tās siluetu, kas ir visraksturīgākā un visvieglāk uztveramā telpiskā forma, un kas ir nolasāms mākslīgi radītajai telpiskajai formai projicējoties uz dabiskās ainavas vai debesu fona. Silueta telpisko veidolu nosaka pamatapbūves samērs ar atsevišķām augstceltnēm vai to grupām, ko cilvēks uztver tā vertikālajā kompozīcijā. Jau kopš seniem laikiem pilsētbūvniecībā silueta kompozīcija ir radīta veidojot kontrastu starp pamatapbūvi un vertikālajiem akcentiem. Sabiedrības attīstība un ekonomiskās pārmaiņas rada dinamiku pilsētas telpiskajā attīstībā. Katram pilsētas attīstības posmam ir raksturīgas savas telpiskā apjoma struktūras, kas veido pilsētas kopējo pilsētbūvniecisko kompozīciju. Pilsētas siluets veidojas, kamēr vien pilsēta attīstās un to rada vairākas paaudzes. Augstceltņu izvietošana esošajā pilsētas struktūrā ir saistīta ar daudziem faktoriem, tādiem kā ainava, vēsturiskais mantojums, transports, konteksts novietnē u.c. Augstceltnes jūtami izmaina pilsētas siluetu. Par augstceltņu attīstību pilsētas telpā pilsētbūvniecības teorijā nav nodefinēta skaidra nostādne, vai šādu celtņu parādīšanās ir problēma nākotnē vai problēmas risinājums. Sabiedrībā arī pastāv diametrāli pretējas domas – citi tās uzskata par mūsdienu apbūves nepieciešamību, citi par nevajadzīgu pilsētas silueta un pilsētvides intensitātes kropļotāju. Ja Rīgas arhitekti un pilsētplānotāji pieļauj pilsētas attīstību ar akcentētu apbūvi, to veidojot pakārtotu esošajai pilsētas telpiskajai struktūrai, taču ar bažām bilstot par šo celtņu ietekmi uz pilsētu nākotnē, pārsvarā nepietiekamās satiksmes infrastruktūras un krītošo demogrāfisko rādītāju dēļ, tad Rīgas iedzīvotāji strikti dalās augstceltņu atbalstītājos un skeptiķos.

Augstceltņu vēsturiskā attīstība Celtnes, kas izceļas uz apkārtējās apbūves fona, pilsētās ir radītas jau kopš sendienām. Agrāk vertikālie akcenti pilsētas struktūrā bija baznīcas, pilis vai inženierbūves. Modernā pilsētā ir parādījušies jauna tipa torņi – daudzstāvu augstceltnes, tomēr visos laikos pilsētas siluetu ir veidojušas celtnes ar lielāko nozīmi sabiedrības dzīvē, simbolizējot tā laika ietekmīgāko varu. Līdz industrializācijas laikmeta sākumam tās bija kulta celtnes. Senajā Ēģiptē, kuras civilizācija pastāvēja jau 3. g. tūkst. p. m. ē., tie bija tempļi (līdz 50 m) un obeliski (līdz 37 m), kas radīja ievērojamu kontrastu ar apbūvi, kas bija ne augstāka par diviem stāviem. Divupē pilsētu siluetu veidoja vadoņu piļu apjomi un zikurāti, tai skaitā zināmais Bābeles tornis (90 m). Antīkās Grieķijas (8.–4. gs. p. m. ē.) pilsētā ar izteikto reljefu – Atēnās, izteiksmīgu kompozīciju radīja apbūves ziņā ne pārāk augstā Akropole, kas savu savdabību ieguva no novietojuma augstākajā pilsētas daļā. Antīkajā Romā pilsētas siluetu veidoja mauzoleji, tempļi, triumfa arkas, statujas un lodveida kupoli, sporta celtnes un akvedukti. Svarīgākās dominantes pilsētās, kas atspoguļoja tā laika laicīgo varu, formējās sakarībās starp apbūves raksturu, ielu tīklu, pilsētas centru un perifēriju. Pēc Romas impērijas sabrukuma 5. gadsimtā – viduslaikos, līdzās kulta ēkām lielu nozīmi pilsētas siluetā guva aizsargbūves, kas bija saskatāmas jau ievērojamā attālumā un kalpoja ne tikai pamatvajadzībai, bet simbolizēja arī varu. Tā kā pilsēta bija ierobežota ar mūriem, tad apbūve tajā auga augstumā. Virs pamatapbūves dominēja katedrāļu, rātsnamu, piļu un atsevišķu cietokšņa būvju apjomi, kas kļuva par galvenajiem elementiem pilsētas telpiskajā kompozīcijā. Zinātnes uzplaukuma laikā – Renesansē – tika izstrādāti pilsētbūvnieciskie projekti pilsētu struktūru uzlabošanai, lai visas to daļas būtu savstarpēji saistītas, izdalot pilsētas centru, bet apbūves 52


1. att. Dažādu periodu augstceltņu apbūve Ņujorkā Fig. 1. High-rise development in New York

2. att. Toronto komerciālā centra telpiskā attīstība Fig. 2. Spatial Development of Toronto Commercial Centre

kvartālus pakļaujot galvenajiem laukumiem, kuros parasti izvietojās nozīmīgākās būves – rātsnami, katedrāles, kas veidoja pilsētas siluetu. Vēlāk šie pilsētbūvnieciskie ansambļi tika papildināt ar ievērojamām sabiedriskām celtnēm. Tā Parīzē radās Invalīdu doma kupols (1679., arh. L. Bruant), Londonā - Sv. Pētera katedrāle Londonā (1675. – 1710., arh. K. Ren), Kopenhāgenā - Marmora baznīca (1740., arh. Nicolai Eigtved) un citas būves. Baroka laikmetā daudzās pilsētās norisinājās to rekonstrukcija, kas izpaudās esošo augstceltņu atsegšanā un iekļaušanā jaunajā pilsētas struktūrā (Sv. Pētera katedrāle Romā (1506. – 1626., arh. D. Bramante, Rafaēls, Mikelandželo) [3], ne tik daudz jaunu ēku būvniecībā. Šajā laikā arī notika Pēterburgas telpiskās kompozīcijas veidošana (arh. D. Trezzini). Vēlāk – 19. gadsimtā – saskaņā ar Parīzes ģenerālplānu tapa Elizejas lauku perspektīva (arh. Hausmann), kas iekļauj Triumfa arku (49,54 m), parkus, Ludviķa XV laukumu, Burbonas pili u.c. Līdzīgi pilsētbūvnieciskie paņēmieni tika realizēti arī citās Eiropas pilsētās kā Kopenhāgenā, Berlīnē, Vīnē. Jauna būvniecības pieeja Eiropā tika realizēta arī liela mēroga reprezentablos ansambļos. Rūpniecības attīstība 19.–20. gs. sākumā stimulēja rūpnieciska silueta rašanos pilsētās. Pilsētu siluetos parādījās skursteņi, liela mēroga būves. Tajā pašā laikā tika celtas sabiedriski nozīmīgas celtnes, kuras rotāja vertikāli akcenti – stacija Helsinkos (arh. E. Saarinen), rātsnams Stokholmā (arh. R. Östberg) un citas. Straujš celtniecības kāpums notika Amerikā, kas veicināja atšķirīgu pilsētu silueta veidošanos salīdzinoši ar tradicionāli veidotajām Eiropas pilsētām. Zemes cenas, tehnikas attīstība un

konkurence ASV veicināja mūsdienu daudzstāvu augstceltņu attīstību. Tiek uzskatīts, ka šīs modernās augstceltnes vēsture sākās Čikāgā 1884. gadā ar vietējās Apdrošināšanas celtnes būvniecību, kuru projektēja arhitekts William Le Baron Jeney. Tā bija pirmā komerciālā celtne, kura lepojās ar liftu un kurai bija metāla struktūra ar mūra sienām. Celtņu tiekšanās uz augšu notika lielā steigā. Tērauda karkasa attīstība – tiekšanās pēc vieglākām struktūrām kļuva populāra, jo arvien pieauga apbūves augstums. 19. gs. beigās sekojoši apstākļi veicināja oriģināla pilsētas celtnes veida attīstību: modernā rūpnieciskā kapitālisma uzplaukums, pieejami līdzekļi nekustamā īpašuma finansēšanai, darba un būvlaukumu organizācija, tehnoloģiskie jaunievedumi (tērauds, lifts un elektrība). 1922. gadā laikraksts Chicago Tribune izsludināja starptautisku konkursu par tā galvenā biroja projekta izstrādi. Bet pēc šī projekta pabeigšanas Chicago Tribune konkursam bija milzīga ietekme uz augstceltņu vēsturi Čikāgā, kā arī visā Amerikā un aiz tās robežām – Eiropā, Latīņamerikā un jau tajā laikā Honkongā un Šanhajā [6].

Modernās augstceltnes evolūcija Šodien ir atšķirīgi viedokļi par augstceltņu attīstīšanos pilsētvidē. Tās tiek definētas gan kā neestētiskais, gan gluži pretēji – idealizētas [9]. Līdz pagājušā gadsimta vidum augstceltnes bija raksturīgas lielākoties tikai Amerikas pilsētām. Mūsdienās augstceltnes nav vairs tikai Amerikas kultūras sastāvdaļa. Tās ir parādījušās gan Āzijas pilsētās, gan Eiropā. Šodien augstceltnes

53


3. att. Augstceltņu attīstības virzītājspēki Fig. 3. Driving – forces of high-rise building

kā veids, ar kuru panākt modernas pilsētas vai metropoles tēlu. Ekonomisks pamatojums, kas balstīts uz pilsētas plānotās teritorijas attīstības potenciāla uzsvēršanu, ir maksimāla esošā apvidus vai rajona iespējamā izmantošana. Balstoties uz ilgtspējīgas attīstības principu augstceltnes tiek radītas, lai radītu kompaktas pilsētas modeli, to saistot ar attīstāmu teritoriju nepietiekamību, bet tajā pašā laikā daudz pilsētas saskaras ar demogrāfijas jautājumiem, līdz ar ko rodas nepieciešamība pēc lielākas platības vairāk iedzīvotājiem. Ekonomikas attīstība pilsētās veicina vajadzības pēc inženiertehniskā nodrošinājuma. Nereti šādas sistēmas ir saistāmas ar vērienīgām struktūrām, kas spilgti izpaužas pilsētu siluetos. Aplūkojot augstceltņu sarakstu, kurā ņemts vērā ēku augstums, un kas tādējādi nesniedz precīzu informāciju par nekustamā īpašuma atrašanos pilsētā vai ārpus tās, redzams, ka puse sarakstā ietverto celtņu pēdējās desmitgades laikā ir uzbūvētas Āzijā: Malaizijā, Honkongā, Ķīnā, Taivānā, Ziemeļkorejā un Dienvidkorejā, Japānā, Singapūrā un Indonēzijā. Tātad augstceltņu attīstība dažādā kultūras un ekonomiskajā vidē ir: • Eiropas un Ziemeļamerikas pilsētās – augstceltne kā nozīmīgs simbols vai nepārdomātas attīstības elements; • Āzijā kā simbols un/vai reāla nepieciešamība.

ir Honkongas, Šanhajas, Tokijas, Seulas, Singapūras un Bangkokas kultūras sastāvdaļa, kā arī neiztrūkstošas pilsētas struktūras veidotājas Frankfurtē, Parīzē un citās Eiropas pilsētās. Debesskrāpji tagad ir raksturīgi gandrīz katrai attīstītās pasaules lielai pilsētas teritorijai [6]. Pasaules augstākās celtnes parādās to pašu iemeslu dēļ, kādi tie bija augstbūvju rašanās pirmsākumos – tehnoloģiju attīstība, pilsoniskās ambīcijas, īpašuma tirgus, varas spēles, korporatīvais ego, kā arī pirmatnējā vēlme – aizsniegt debesis [7]. Ekonomika virza debesskrāpju attīstību, jo būvju augstums vēl joprojām tiek vērtēts kā varu un slavas simboli. Debesskrāpju skaits, to augstums, to celtniecības process ir biznesa attīstības rādītāji. Debesskrāpju vēsture parāda kapitāla pārvietošanās ģeogrāfisko attīstību pasaules mērogā [6]. Mūsdienās augstceltnes attīstās divu motīvu vadītas: augstceltne tiek attīstīta kā ekonomisks projekts, tās novietojums tiek izvēlēts teritorijā, kurai ir augsta zemes vērtība un ierobežoti zemes resursi, un augstceltne tiek veidota kā jauns simbols pilsētā, iezīmējot jaunu posmu pilsētas attīstībā un globalizācijas laikmetā, tā sekmējot pozitīvu pilsētas tēlu (skatīt 1. tabulu). Augstceltņu izveidošanās pilsētas vidē var notikt tikai pēc iniciatīvas, ko rosina tās veidotāji – sabiedrība, pilsētplānotāji, politiķi. Augstākminētajā tabulā attēloti augstceltņu attīstības virzītājspēki, kas var būt varas simbolizējošu objekti, tādi kā baznīcas, rātsnami vai arī kādu nozīmīgu biznesa kompāniju ēkas. Mūsdienās nereti augstceltne tiek izmantota

54


4. att. Parīzes siluets skatā no Defans rajona Fig. 4. The silhouette of Paris viewed from the district of Defans

5. att. Aleksandra laukuma apbūves vīzija Berlīnē [5] Fig. 5. A vision for construction on Alexanderplatz in Berlin [5]

Augstceltņu veidošanās procesi Eiropā Funkcionālas nepieciešamības pēc augstceltnēm Eiropā nav, taču ir vēlme pilsētās radīt simbolus. Daudzās Eiropas pilsētās maksimālais apbūves augstums ir noteikts, pamatojoties uz sarkanajām līnijām dažādu klašu ielām. Tā tas ir bijis Berlīnē, Minhenē, arī Rīgā. Mūsdienās apbūves skaita regulēšanas aktualitāte saistāma gan ar pilsētas vizuāli telpisko organizēšanu, gan apdzīvotības blīvuma palielināšanos, kas ietekmē pilsētas transporta pakalpojumu piedāvājumu un struktūru, rekreācijas funkciju nodrošināšanu. Vairākās Eiropas pilsētās darbojas stingri noteikumi attiecībā uz nosacījumiem apbūves augstumam. Parīzes centrā ēku augstuma limits ir noteikts 27–31 m. Parīzes telpiskie akcenti ir izvietoti plašā teritorijā, pārējā apbūvē saglabājot pilsētā esošo apbūves stāvu skaitu. Baznīcu un katedrāļu torņiem, kā arī Eifeļa tornim piemīt vadošā loma pilsētas siluetā. 20. gs. vidū svarīgs kļuva jautājums par jaunu pilsētas vertikāļu nepieciešamību Parīzē. Tā 20. gs. piecdesmitajos gados pēc 10 gadus ilgām debatēm apstiprināja Maine-Montparnsse augstbūves projektu pilsētas centrālajā daļā. Tajā pašā laikā tika strādāts pie Defans rajona projektēšanas, kas atrodas 6 km attālumā no Luvras. Attālums no centra pozitīvi ietekmēja augstceltņu kompozīcijas veidošanu šajā vietā, kas sekmēja iekļaušanos Parīzes ainavā. Līdz 1969. gadam šeit bija noteikts apbūves augstuma limits līdz 100 m, bet jau vēlāk ēkas cēla dubultā augstumā [6]. Šobrīd aktīvi tiek strādāts pie renovācijas programmām. Ir paredzēts izbūvēt iepretim

esošajai arkai 300 m augstu torni, kas simbolizēs centra nozīmi. Projekta prioritāte ir sabiedriskā transporta attīstība, vienlaicīgi palielinot izmantojamo platību. Projekta mērķis ir izveidot patīkamu dzīves vidi, kas telpiski ierakstītos pilsētas ainavā, radot ilgtspējīgu vidi. Tādēļ tiek uzsvērts tas, ka plānotajam tornim jākļūst par paraugu citiem ne tikai pilsētas dizaina veidošanā, bet arī ekoloģiskajos jautājumos. Vīnē līdz 20. gs. astoņdesmito gadu beigām bija raksturīga pilsētas silueta viengabalainība, saskaņā ar 1893. gadā noteikto apbūves augstuma limitu – maksimālais apbūves augstums drīkstēja būt 26 m līmenī. Lai celtu augstāku apjomu, bija nepieciešama īpaša atļauja, taču pēc Padomju Savienības sabrukuma Austrumeiropas pilsētas kļuva par līdzvērtīgām konkurentēm, tādēļ Vīne savu augšupeju centās panākt uz augstceltņu rēķina [8]. Īsā laika periodā daudzviet Vīnē tika realizēti nepārdomāti augstceltņu projekti. Tā, piemēram, Wienerberger City komplekss nebija plānots kā plaša mēroga attīstības rajons, taču neskatoties uz to, ka šeit nebija nodrošināta ne transporta, ne publiskā infrastruktūra, rajonā tika izvietoti 1100 dzīvokļi un 5500 darba vietas. Jau neilgi pēc projekta pabeigšana atskanēja protesti, kas pieprasīja no Vīnes pašvaldības infrastruktūras labiekārtojumu, kas tika attīstīts par sabiedrības līdzekļiem, nevis uz investoru rēķina, kuri bija guvuši pamatīgu peļņu, atrodot izmantojumu līdz šim bezvērtīgajam nekustamajam īpašumam [8].

55


6. att. Tallinas siluets Fig. 6. Skyline of Tallinn

neatkarības atgūšanas Tallinas pilsēta mēģina pilsētas centru iezīmēt radot augstceltņu vidi teritorijā, kur padomju režīma laikā tika uzceltas divas daudzstāvu viesnīcas. Starptautiskajā arhitektu sabiedrībā Tallinas pilsētas plānotājiem tiek aizrādīts saskanīga redzējuma trūkums un viņu nespēja kontrolēt nekustamo īpašumu attīstītāju patvaļu. Tikai 2004. gadā Tallinas domē tika uzsākts darbs pie augstceltņu izvietošanas pilsētā koncepcijas, kurā tiek noteikti rajoni, kur šīs ēkas drīkstētu parādīties, kā arī definēts to maksimālais augstums – Sv. Olafa baznīcas torņa smaile (124 m). Lietuvas galvaspilsētā Viļņā Neris upes labajā krastā iepretim vecpilsētai, kura ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, kopš 20. gs. sešdesmitajiem gadiem ir plānota pilsētas centra paplašināšana, veidojot vertikāli akcentētas apbūves kompleksu. Jaunā Viļņas centra plānošana tika atsākta 20. gs. deviņdesmitajos gados. Šobrīd centra galveno telpisko kompozīciju veido 120 m augstais darījumu centrs, 90 m augstais apartamentu nams un 77 m augstā Viļņas domes ēka. Pilsētplānotāji Viļņas piemēru atzīmē, kā veiksmīgu publiskāsprivātās partnerības piemēru. Rīgas teritorijas plānojums 2006.–2018. gadam paredz vairākas teritorijas Rīgas pilsētā, kurās plānota augstceltņu būvniecība, bet šim plānošanas dokumentam arī veltītā kritika saistīta tieši ar „Apbūves stāvu skaita plānā” noteiktajām paaugstināta stāvu skaita teritorijām. Taču speciālistu vidū viedokļi dalās, neskatoties uz to, ka Rīgas teritorijas plānojumā 2006. – 2018. gadam definētā telpiskās struktūras attīstība

Šobrīd Potsdamas laukuma apbūve Berlīnē praktiski ir pabeigta, bet pilsēta vēl joprojām cīnās ar problēmām – pilsētai ir vairāki līdzīgas nozīmes centri, bet Berlīnes plānotāji cer, ka galveno lomu iegūs Potsdamas laukums. Berlīnes telpisko struktūru veido pilsētas austrumu – rietumu ass, kuras esošos augstceltņu rajonus Zoo apkaimē un Potsdamas laukumā ir plānots papildināt ar Aleksandra laukuma apbūvi, kurā līdz 2013. gadam ap esošo televīzijas torni (368 m) un 20. gs. 80-tajos gados būvēto viesnīcas augstceltni (125 m) paredzēts izvietot vēl vairākas ēkas, kuru augstums varētu būt līdz 105 m [5]. Tā kā Berlīnē ir ļoti daudz brīvo biroju platību, investori ir rezervēti, jo Berlīne ir Vācijas galvenais politiskais centrs, bet ekonomiskās aktivitātes galvenokārt risinās valsts rietumos – Frankfurtē, Minhenē u.c. Postsociālisma pilsētās situācija augstceltņu attīstībā vērojama pamatproblēma, kas saistīta ar situāciju, kurā augstceltnes parādās ārpus pilsētas. Amerikāņu pilsētplānotājs Alain Bertraud to ir nosaucis par „pilsētām bez zemes tirgus”, jo augstceltnes tomēr ir ekonomisks projekts, kur zemes vērtībai ir jāatbilst apdzīvojamai platībai. Tajā pašā laikā pastāv vēl citi svarīgi jautājumi, tādi kā demogrāfiskā stagnācija, ekonomiskā atpalicība un vispārēja attīstības redzējuma trūkums [1]. Visas trīs Baltijas valstu galvaspilsētas – Tallina, Viļņa un Rīga var paust pieredzi augstceltņu attīstības jautājumos. Pretēji Eliel Saarinen 1913. gadā izstrādātajam Tallinas ģenerālplānam, kas paredzēja pilsētu izveidot kā policentrisku pilsētu ar sešu stāvu apbūvi, pēc Igaunijas

56


7. att. Viļņas pilsētas makets, kurš tika izstādīts 05. 2006. CEPIF izstādē Varšavā Fig. 7. A model of Vilnius presented at the CEPIF fair in Warsaw, May 2006

8. att. Daugavas kreisā krasta silueta koncepcijas projekts. Attēls – projektēšanas birojs „ARHIS” Fig. 8. A silhouette concept for the left riverbank of the Daugava. A picture – design bureau ARHIS

balstīta uz tās vēsturiskās pamatnes bāzes, kur telpiskās struktūras pamatā ir Vecrīga un Rīgas vēsturiskā centra teritorija, bet veicinot jaunā Rīgas centra attīstību Pārdaugavā un attīstību citās centru apbūves teritorijās, veidojot kompaktus, cilvēkiem ērtus un patīkamus daudzfunkcionālus dzīvojamos rajonus jeb apkaimes. Veidojot šādu struktūru, plāns paredz klasisku silueta hierarhiju, kur arhitektoniskās telpas svarīgākos kompozīcijas mezglu punktus vienmēr akcentē un pilsētas struktūru izceļ vertikāles. Holandes augstceltņu padomes direktors Jan Klerk atzīmē, ka „jaunajā gadu tūkstotī celtā augstceltne Ķīpsalā liecina par Rīgu kā modernu pilsētu”. Turpretī kritiķi norāda, ka Rīga nekad nesasniegs tādu iedzīvotāju skaitu, ka būtu nepieciešams izbūvēt tik lielas platības.

kāpinātu tā emocionālo potenciālu, domājot par vides lietotāju [4]. 2009. gada martā Baltijas jūras reģiona pilsētās tika veikta aptauja par augstceltņu ietekmi uz pilsētu. Aptaujājot respondentus 14 pilsētās, tika noskaidrots, ka 12 no tām ir satopamas augstceltnes, taču augstceltņu definīcija katrā no tām atšķiras atkarībā no pilsētas mēroga un apbūves konteksta, taču visbiežāk būve kā vertikāls akcents pilsētā tiek definēta, ja tā ir vismaz 50 m augsta. Parasti tajās ir dzīvokļi, biroji vai jauktas funkcijas. Kā viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Baltijas jūras reģiona pilsētas nevēlas attīstīt augstceltnes savā teritorijā, tiek minēts ekonomiskais faktors. Ikviena augstākas būves izveidošana pilsētā prasa vairāk finansējuma nekā cita veida pilsētas apbūve. Otrs iemesls ir esošā pilsētas silueta saglabāšana. Pilsētās, kurās augstceltņu veidošanās tiek paredzēta, tas tiek regulēts ar pilsētplānošanas instrumentiem – attīstības plānu, pilsētas dizaina analīzēm un tml. Praktiski visos gadījumos tiek ņemts vēra sabiedrības un profesionāļu viedoklis. Mazāk analizēti tiek finansiālie aspekti, kas nav tik izšķiroši augstceltņu novietnes pilsētā noteikšanai. Praktiski visos gadījumos norit diskusijas ar augstceltņu projektu attīstītājiem un iedzīvotājiem. Visbiežākās problēmas diskusijā ar attīstītājiem ir augstceltnes vietas noteikšana pilsētā, dizains (izmērs, mērogs, forma, materiāli u.c.), attiecības pilsētas kontekstā, transporta sistēma un autostāvvietas, sabiedriskā transporta sistēma, publiskā telpa, inženierinfrastruktūras

Sabiedrības viedoklis par augstceltņu attīstību pilsētvidē Vēsturiskajās pilsētās ir jāņem vērā augstceltņu savstarpējā ietekme ar jau esošajiem vertikālajiem akcentiem, it īpaši tajās skatu perspektīvās, kurās uztverama ir šo objektu savstarpējā iedarbība. Daudzus arhitektūras pieminekļus raksturo iespaids uz apkārtējo pilsētas telpu, tieši pateicoties to brīvās aplūkošanas iespējai. Pasaules pilsētās ir zināmi daudzi gadījumi, kad šī ietekme ir zaudēta, uzbūvējot arhitektūras pieminekļu tuvumā daudzstāvu ēkas. Tādēļ ir ļoti svarīgi veidot pārdomātu arhitektoniskā kompleksa sintēzi, lai konkretizētu arhitektūras telpisko saturu un

57


– attiecīgi 3/4 un 1/4 aptaujāto. Taču vienota tendence ir praktiski visās pilsētās – ir vispārējs atbalsts augstceltņu attīstībai pilsētā kopumā, taču konflikts rodas starp vietējiem iedzīvotājiem, attīstītāju un pilsētas pārvaldi, jo piemīt tā saucamais NIMBY (Not In My Backyard – angļ. val. – „tikai ne manā pagalmā”) sindroms. Tiek uzsvērts, ka tuvākās apkārtnes konteksts un vietējās sabiedrības viedoklis ir vissvarīgākis. Ja tajā nav nozīmīgu celtņu un nav labi zināmas identitātes, tad augstceltne var būt kā orientieris jeb fokusa punkts, uz kuru varētu bāzēt vietējo identitāti. Ir nepieciešama skaidra pilsētas attīstības koncepcija: ko tā vēlas panākt, attīstot augstceltnes, un kādi ir tie apstākļi,

nepieciešamība, kā arī augstceltnes ienākšana pilsētā un tās ilgtspējīga attīstība pilsētas kontekstā, kas sevī ietver gan fizisko, sociālo, ekonomisko un vides ietekmi, iedarbību uz mikroklimatu, noēnošanu, vizuālais tēls naktī, transporta kustība (skatīt 9. attēlu). Nav vienotas tendences Baltijas jūras reģiona pilsētās attiecībā uz iedzīvotāju viedokli par augstceltņu attīstību. To var attiecināt arī uz situāciju Rīgas pilsētā. M. Liepa-Zemeša ir veikusi Rīgas iedzīvotāju aptauju, kurā tika noskaidrots sabiedrības viedoklis par augstceltņu attīstību nākotnē Rīgas pilsētā. No apjautātajiem cilvēkiem viena daļa atbildēja ar pārliecinošu atbalstu, turpretī otra daļa bija kategoriski pret

9. att. Sabiedrības un augstceltņu attīstītāju diskusija Fig. 9. Discussion between the public and high-rise developers

58


Ja netiek plānots tālāk par pašu ēku, tad pilsēta var saskarties ar milzīgām problēmām. Tā piemēram, augstceltņu parādīšanās ir nepieļaujama vecpilsētas ainavā. Tāpat jautājumi par satiksmes sastrēgumiem, autostāvvietām u.c. Tikai ar stingru plānošanu var panākt ilgtspējību un izturīgumu, bet vislielāko uzmanību pievēršot tam, kas notiks zemes līmenī.

kas nav vēlami. Ir jāņem vērā, ka augstceltņu izveide nav veids, kā palielināt pilsētā apbūves blīvumu. Nozīmīgs apstāklis ir tirgus piesātinājums. Ja nav pieprasījuma, tad augstceltņu būvniecība nav pamatota. Ir jābūt precīziem pilsētplānošanas dokumentiem, kas regulē augstceltņu izvietošanas vietas, to augstumu, apbūves intensitāti, jo ambīcijām ir nepieciešams stingrs ietvars.

THE DEVELOPMENT OF HIGH-RISE BUILDINGS IN URBAN ENVIRONMENT

M. Liepa-Zemeša, S. Treija

Keywords: Documents of spatial planning, history of architecture, urban silhouette, public involvement, height of buildings, high-rise

Architecture creates the artistic image of the built-up area and it has a profound effect on human perception. People get the first emotional impression of the city when approaching it and seeing its skyline that is the most characteristic and easily perceivable spatial form and that can be taken in when the artificially created spatial form is projected on the natural scenery or the sky. The spatial image of the silhouette is determined by the proportion of the existing built-up area in regard to separate high-rises or their groups that are perceived in their vertical composition. Since time immemorial the silhouette composition in urban construction has been created forming a contrast between the existing built-up area and vertical accents. The evolution of the society and economic changes create dynamics in the spatial development of the city. Each stage of urban development has characteristic structures of spatial volume forming the overall urban composition of the city. Whenever the city develops, its silhouette takes shape and this process is generated by several generations. The insertion of high-rises into the existing urban fabric raises many problems and unclear issues, such as landscape, historical heritage, transport, context in the site, etc. High-rises considerably transform the skyline. A tower in the city is like a raised hand, therefore it is very important what message it conveys.

The theory of urban construction does not provide a clearly defined approach to high-rise development in the cityscape; the appearance of tall buildings may present a problem in future as well as be a solution of a problem. There are also conflicting views in the society – some regard high-rises as a necessity in the contemporary building practice, others treat them as unnecessary distortion of the city silhouette and intensity of the urban environment. The same refers to the opinion on high-rise development in the city of Riga. If architects and urban planners allow such an urban development with accentuated high-rise areas that are created respecting the existing spatial structure of the city, while being concerned about the future impact of these edifices on the city due to insufficient traffic infrastructure and demographic decline, then the inhabitants of Riga can be strictly divided into supporters and sceptics of high-rises.

Historical development of high-rises Since time immemorial there have always been buildings that stand out among others in the cityscape. In former days churches, castles or engineering structures were the vertical accents in the urban fabric. A modern city boasts a new type of towers – high-rises, although edifices of great public importance have 59


dominated a silhouette of a city in all periods, symbolising the most influential power of the time. Until the beginning of the industrial revolution, these were cult buildings. In Ancient Egypt, where civilisation existed already in 3000 B.C., these were temples (up to 50 m high) and obelisks (up to 37 m high) that stood out among the existing buildings which, as a rule, were usually two-storey high. In Mesopotamia, palaces of rulers and ziggurats, including the well-known Tower of Babel (90 m) formed silhouettes of the cities. In Ancient Greece (8000–4000 B.C.), in Athens, the city with a rugged relief, the Acropolis with its moderately high buildings created an expressive composition rising above the rest of the city. In Ancient Rome the city silhouette was made up of mausoleums, temples, triumphal arches, statues and globeshaped cupolas, sports structures and aqueducts. The most important dominating elements in the cities representing the secular power of the period, reflected the coherence between the character of the built-up area, street network, city centre and periphery. After the collapse of the Roman Empire in the 5th century, in the Middle Ages fortified structures, which could be seen from a large distance and served not only for their basic purpose but also symbolised power, became important in the city silhouette alongside with the cult buildings. As the city was enclosed by walls, the buildings in it were rising in height. Cathedrals, town halls, palaces, castles and fortresses overlooked the rest of the houses becoming the main elements in the spatial composition of the city. During the Renaissance period when science flourished, town-planning projects were drawn up for improvement of the urban structure so that all parts of the city would be interconnected, distinguishing the city centre with the quarters adjoining the main squares where the most important buildings – town halls, cathedrals, which formed the city silhouette, were usually located. Thus, the dome of Les Invalides (1679, arch. L. Bruant) appeared in Paris, the Marble Church (1740, arch. Nicolai Eigtved) was built in Copenhagen and St Paul’s Cathedral – in London (1675–1710, arch. C. Wren). During the Baroque period instead of new developments the existing tall buildings underwent reconstruction in many cities in order to be exposed and integrated into the new urban structure (St Peter’s Cathedral in Rome (1506 - 1626, arch.

D. Bramante, Raphael, Michelangelo [3]. At this time the spatial composition of St Petersburg also took shape (arch. D. Trezzini). Later, in the 19th century, the central axis of Champs Elysées (arch. Hausmann) which includes the Triumphal Arch (49,54 m), parks, the square of Ludwig XV, Bourbon Palace etc. was created according to the Master Plan of Paris. Similar urban planning methods were used in other European cities too – Copenhagen, Berlin and Vienna. And new largescale impressive ensembles were also constructed in Europe. The industrial boom at the beginning of the 20th century contributed to the appearance of the cities with industrial silhouettes. Smokestacks and large bulky buildings shaped the skyline. At the same time town halls (Stockholm (1923), R. Östberg) and other significant public buildings were built which were adorned with vertical accents (the railway station in Helsinki (E. Saarinen), the Stock Exchange building in Amsterdam). America experienced a rapid growth of construction intensity reflected in the urban silhouette that considerably differed from the traditional skylines of European cities. Prices on land, technological development and competition facilitated construction of modern sky-scrapers in the USA. The history of modern sky-scrapers supposedly began in Chicago in 1884 with the construction of the Home Insurance Office Building designed by William Le Baron Jenney. It was the first commercial building boasting the lift and metal framework with masonry walls. The rush for the height was unstoppable. The ever-increasing height of the buildings required lightweight structures and facilitated use of the steel framework. At the end of the 19th century the situation was favourable for development of original urban structures: flourishing of modern industrial capitalism, funds for real estate financing, organisation of work and sites, technological innovations (steel, lifts and electricity). All these tower structures needed were inhabitants to get used to the spacious streets and new urban scenery. In 1922 the newspaper Chicago Tribune announced an international competition for the sketch design of its main office building. After the completion of this project the Chicago Tribune competition had an enormous effect on the history of sky-scrapers in Chicago as well as in the entire America and beyond it – in Europe, Latin America and already back then also in Hong Kong and Shanghai [6].

60


forces of high-rises development, which could be power-symbolising objects, such as churches, town halls or headquarters of major business companies. Today a tall building is often used as a means of creating an image of a modern city or metropolis. Economic justification, which is based on the development potential of the planned urban territory, is the maximum possible use of the available area or territory. Following the principle of sustainable development, tall buildings are constructed in order to create a model of a compact city, considering the lack of developable territories and demographic problems experienced by many cities, requiring larger areas for the growing number of inhabitants. Economic growth in the cities increases the need for engineering communications. Frequently, such systems require construction of gigantic structures which shape the silhouettes of the cities. Studying the list of high-rises assembled by their height, which thus fails to provide precise information about their location either in or outside the city, it becomes apparent that half of the highrises included on the list have been built in Asia over the last decade: in Malaysia, Hong Kong, China, Taiwan, North and South Korea, Japan, Singapore and Indonesia. Consequently, high-rise development in different cultural and economic environments can be characterised as: • a high-rise as an important symbol or unwanted element in the European cities; • a high-rise as a symbol and a real necessity in North America and Asia.

Evolution of the modern high-rise At present, there are diverse judgements upon the high-rise development in the urban environment. They are either idealised or, on the contrary, viewed as something subhuman and non-aesthetic [9]. Until the middle of the previous century, high-rises were mostly typical of American cities. The history of sky-scrapers belongs to the United States, but now there are a lot of high-rise buildings in the cities that did not have them in the middle of the 20th century. High-rises ceased to be elements of the American culture alone. They have appeared in Asian cities and also in Europe. Today highrise buildings have become constituent elements of Hong Kong, Shanghai, Singapore and Bangkok; they are integral for the urban structure of Frankfurt, Paris and other European cities. Admittedly, it is an endeavour to break the record that lies at the core of the modern highrise legend. Nowadays sky-scrapers are inherent in almost every big city of the developed world [6]. Today the construction of the world’s tallest buildings is driven by the same forces as centuries ago – technological progress, civic ambitions, real estate market, political games, corporate ego, and the primal desire – to reach the sky [7]. Sky-scrapers are a reflection of economic growths since the height is still indicative of power and fame. It refers not only to North American cities where high-rises have existed for more than 100 years, but also to Asian and European cities that are forming their skyline silhouettes. The quantity of sky-scrapers, their height and the process of their construction are indicators of business development. The history of sky-scrapers demonstrates geographical development of capital movement on a world-wide scale [6]. Today there are two reasons for high-rise development: high-rise development is an economic project, the location is chosen in the territory with a high cost of land and limited land resources, and high-rise development is a new symbol of the city, marking a new period in the urban development and in the era of globalization, thus contributing to the positive image of the city (Figure 3). The high-rise development in the urban environment could be initiated only by its creators – society, urban planners, and politicians. The above mentioned table shows the driving

Processes of high-rise development in Europe There is no functional necessity for high-rises in Europe, rather a desire to create landmarks in the cities. In many European cities the maximum building height is determined on the basis of street lines of different types of streets. So it has been in Berlin, Munich, and also in Riga. Today regulation of the number of floors of the buildings is a topical issue in Europe. It is related to the visually spatial organisation of the city as well as to the increase of population density that affects the city transport structure, supply of services and provision of recreational functions. In several European cities there are strict requirements for the height of the buildings.

61


protesting loudly and requiring from the Vienna municipality construction of the necessary infrastructure, and it had to be done with public funds but not at the expense of investors who had acquired immense profit from finding a utilisation for this previously worthless property [8]. Today construction on Potsdamer Platz in Berlin is almost completed, but the city still has unresolved problems – there are several centres of similar importance, but the urban planners in Berlin hope that Potsdamer Platz will become the principal of them. The city’s east-west axis forms the spatial structure of Berlin, and it is planned to supplement the existing high-rise districts near the Zoo and in Potsdamer Platz with the construction on Alexanderplatz where by 2013 it is planned to erect several new buildings with their height up to 105 meters around the existing television tower (368 m) and the hotel high-rise (125 m) built in the 1980s [5]. However, there are a lot of vacant office spaces in Berlin, therefore investors are circumspect since Berlin is the main political centre of Germany, but economic activities mostly take place in the west of the country – in Frankfurt, Munich etc. In the post-socialist cities high-rise development presents a basic problem that is related to the situation when tall buildings are constructed outside the city. Alain Bertraud, a World Bank representative, has referred to them as “the cities without land market” because high-rises are still an economical project where the land value must correspond to the dwelling area. At the same time there are other important issues like demographic stagnation, economic backwardness and lack of an overall development vision [1]. All three capitals of the Baltic States – Tallinn, Vilnius and Riga can share their experience on the questions pertaining to high-rise development. Contrary to the Master Plan of Tallinn developed by Eliel Saarinen in 1913, which implied construction of a polycentric city with six-floor buildings, after restoration of Estonia’s independence the city of Tallinn has been trying to accentuate the city centre creating a highrise area in the territory where two multi-storey hotels were built during the Soviet period. Yet the high-rise development in Tallinn is much criticised. The town planners of Tallinn are reproached of lacking a coherent vision and

In the centre of Paris the buildings must not exceed the height of 27–31 meters. The spatial accents of Paris are distributed over a large territory, while sticking to the definite number of floors existing in the city. The towers of churches and cathedrals, as well as the Eiffel Tower prevail in the city silhouette. In the mid-20th century, a question was raised about the necessity of new vertical accents in Paris. Thus, in the 1950s after a decade of debates, the project was approved for the MaineMontparnasse high-rise development in the central part of the city. At the same time the project for the district of Defans located 6 km from the Louvre was being elaborated. The distance from the centre had a positive effect on the composition of high-rises making the site fit well into the urban scenery of Paris. Until 1969 the height of buildings in this area was restricted to 100 meters, but some years later the constructed high-rises double exceeded this limit [6]. Today the renovation programmes aimed at a new quality of life are actively promoted, as the existing high-rises are deteriorating. It is intended to build a 300-meter high tower symbolising the significance of the centre opposite the existing arch. However, the priority of the project is development of a public transport system, simultaneously increasing the useful area. The aim of this project is to establish a pleasant living space that would fit spatially into the urban scenery, creating a sustainable environment. Therefore, it is emphasised that the planned tower should become an example not only in terms of the urban design, but also in terms of ecological issues. Until the late 1980s Vienna had a characteristic homogeneity of the city silhouette due to the height limit for the buildings determined back in 1893, i.e. that the maximum height of a building must not exceed 26 meters. A special permission was required for increasing the height above this level. Yet after the collapse of the USSR, the Eastern European cities became full-fledged rivals, and Vienna was trying to climb upwards by means of tall buildings [8]. Highrises were built in many areas of Vienna. Thus, for example, the Wienerberger City complex was not planned as a large-scale development, yet 1,100 apartments and 5,500 work places were built in the district despite the fact that there was neither transport nor public infrastructure. Soon after settling down the inhabitants started

62


Public opinion on high-rise development in the urban environment

of their inability to control the arbitrariness of real estate developers. Only in 2004 the Tallinn City Council started elaborating a concept for location of high-rises in the city determining districts where such structures may appear and defining their maximal height – no higher than the steeple of St Olaf’s Church (124 m). In Vilnius, Lithuanian capital, since the 1960s expansion of the city centre has been planned forming the vertically accentuated building complex on the right bank of the Neris River, opposite the old town that has been inscribed on the UNESCO World Heritage List. The planning of the new centre of Vilnius was resumed only in the 1990s. Today the business centre (120 m), the residential building (90 m) and the building of the Vilnius City Council (77 m) form the main spatial composition of the city centre. Urban planners present the example of Vilnius as an instance of successful privatepublic partnership. According to the Riga Spatial Plan for 2006–2018 high-rise developments are planned in several territories of the city of Riga, however, the criticism of this planning document has been aimed exactly at the territories for which the provision of the increased number of storeys applies as determined in the Plan for the Number of Floors of Buildings. Still the opinions differ among the experts, regardless of the fact that the development of the spatial structure defined in the Riga Spatial Plan for 2006–2018 was based on the historical experience, where Old Riga and the territory of the historic centre of Riga were taken as a foundation for the spatial structure, and facilitating establishment of the new centre of Riga in Pārdaugava and development in other territories of centre construction, compact, comfortable and appealing multifunctional residential districts or areas would appear. Formation of such a structure implies a classical hierarchy of a silhouette where the most important nodes of the composition are always accentuated and the city structure is highlighted by vertical lines. Jan Klerk, director of the Dutch Council on Tall Buildings, notes that “the high-rise built in the new millennium in Ķīpsala proves that Riga is a modern city”. Whereas the critics are pointing out that Riga will never reach such a number of population that there will be a need for such large areas.

In the historic cities the interconnection between the high-rises and the already existing vertical accents has to be taken into account, especially considering the sight lines where the interrelation of these objects can be seen. Many architectural monuments are characterised by their impact on the surrounding cityscape exactly due to their freestanding position providing views from all sides. It has to be concluded that there are many cases in the world when this impact is lost constructing multi-story buildings next to them. Therefore it is very important to create a good synthesis of the architectural complex in order to give a concrete expression to the spatial content of the architecture and enhance its emotional potential, thinking about the user of the urban environment [4]. In March 2009 a questionnaire was performed in the cities of the Baltic Sea region on the influence of tall buildings on the urban environment in them. The results of the survey carried out in 14 cities showed that there were high-rises in 12 of these cities, however, a definition of a tall building varied in each of them, depending on the scale of the city and the urban context, yet most often the structure was defined as a vertical accent in the city if it was at least 50 meters high. Usually such buildings contained apartments, offices or mixed functions. The main reasons why the cities of the Baltic Sea region do not want to have high-rise developments in their territory, are economic considerations that construction of any tall building in the city requires more funding than the rest of the city’s districts. Thus, their development is stalled. The second reason is the preservation of the existing urban silhouette. In the cities where high-rise developments are planned, they are regulated with the urban planning documents – development plan, analysis of urban design and so on. Almost in all cases the public and experts’ opinions are taken into account. Less popular are financial issues which are not so decisive for determining the location of high-rises in the city. Almost in all cases there are discussions between high-rise developers and inhabitants.

63


identity and important buildings, a high-rise could become the landmark or focus point, on which the local identity could be based. There should be a clear concept of city development: what is the purpose of high-rise development, and what conditions are unwanted. It should be taken into account that creation of high-rises is not the way how to increase construction density of the city. Market satiation is a very important aspect. In case there is no demand, there is no sense in building high-rises. There should be precise urban planning documents in order to determine location of high-rises, their height and construction intensity, since ambitions need a strict framework. If planning does not go beyond the building, the city could face immense problems. For example, the appearance of high-rises in the old town scenery is unacceptable. The issues pertaining to traffic jams, parking places etc. should also be taken into account. Only strict planning could ensure sustainability and durability, paying particular attention to what will happen at the ground level. Because it is the place where the life is. A building will quickly deteriorate without people.

Most often the problems in the discussion with the developers refer to the determination of a place for a high-rise in the city, its design (size, scale, form, material etc.), relations in the urban context, transport system and parking, public transport system, public space, need for engineering infrastructure, as well as appearance of a tall building in the city and its sustainable development in the urban context what implies physical, social, economic and environmental impact, influence on the microclimate, shading, visual image at night, transport flows (see Fig.9). There is no single tendency in the cities of the Baltic Sea region as regards the public opinion on high-rise development. It refers also to the situation in Riga. The author of the article has performed a questionnaire of Riga’s population to find out their attitude to high-rise development in the city of Riga in future. Some of the respondents answered affirmatively, whereas others flatly denied such a prospect - ¾ and ¼ of the respondents respectively. However, the same tendency was observed practically in all cities – a general support to high-rise development in the city in general, while the conflict arises between local inhabitants, the developer and city administration because the so-called NIMBY (Not In My Backyard) syndrome is at work. It is emphasised that the context of the surrounding environment and the opinion of local population are most important. If the local environment does not have a well-defined

Literatūra References 1. Baltic Towers - Contribution to the City and Community. The Union of Baltic Cities The Comission On Urban Planning seminārs. – Gdansk, 04.2009. 2. Guidelines For Coherent Cities. Starptautiskās pilsētvides attīstības asociācijas INTA 32. starptautiskais kongress. – Rīga, 10.2008. 3. Баранов Н.Н. Силует города. – Ленинград: Стройиздат. Ленинградское Отделение, 1980. – 184 c. 4. Briņķis J., Buka O. Pilsētu un lauku apdzīvoto vietu kompleksu arhitektoniski telpiskā plānošana. – Rīga: RTU, 2006. – 236 lpp. 5. Lüder I., Zvirgzdiņš A. Berlīnes augšuptieces centieni // Latvijas Architektūra. – 2005. – Nr.1 (57). 6. Mierop C. Skyscrapers. – Paris: Institut Francais D’Architecture, 1995. – p. 221. 7. Šaltāns J. Cik augstu un kur // Latvijas Architektūra. – 2005. – Nr.1 (57). 8. Zeiss R. Augstceltņu bums Vīnē // Latvijas Architektūra. – 2006. – Nr.1 (63).

64


Māra Liepa-Zemeša Chief Urban Planner – Project Manager, Mgr.arch. Riga City Council, City Development Department 4 Amatu Str., LV-1004, Riga, Latvia Phone: +371 29299493 E-mail: mara.liepa@riga.lv Sandra Treija Associate Professor, Dr.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning 16 Āzenes Str., LV-1048, Riga, Latvia Phone: +371 29117796 E-mail: sandratreija@yahoo.com

M. Liepa-Zemeša, S. Treija, Augstceltņu attīstība pilsētvidē Apdzīvotas vietas māksliniecisko veidolu rada arhitektūra, un tai ir liels iedarbības spēks uz cilvēka uztveri. Pirmo emocionālo iespaidu par pilsētu cilvēks gūst tuvojoties tai un uztverot tās siluetu, kas ir visraksturīgākā un visvieglāk uztveramā telpiskā forma Sabiedrības attīstība un ekonomiskās pārmaiņas rada dinamiku pilsētas telpiskajā attīstībā. Katram pilsētas attīstības posmam ir raksturīgas savas telpiskā apjoma struktūras, kas veido pilsētas kopējo pilsētbūvniecisko kompozīciju. Pilsētas siluets veidojas, kamēr vien pilsēta attīstās un to rada vairākas paaudzes.Jau kopš sendienām tiek veidotas celtnes, kas izceļas uz apkārtējās vides fona, ar savu apjomu ietekmējot pilsētvidi un nereti radot simbolisku nozīmi atsevišķām pilsētas teritorijām. Mūsdienās augstceltnes attīstās vai nu kā ekonomisks projekts vai kā jauns simbols pilsētā. Augstceltņu parādīšanās pilsētas struktūrā netiek vērtēta viennozīmīgi. Īpaši Eiropas pilsētu iedzīvotāji un pilsētplānotāji par šo jautājumu pauž diametrāli pretējus viedokļus – citi tos uzskata par nepieciešamu elementu mūsdienu pilsētā, citi par nevajadzīgu pilsētvides kropļotāju, taču tiek uzsvērts jaunās apbūves konteksts tuvākajā apkārtnē, kā arī vietējās sabiedrības viedoklis par tās dzīves vides attīstību. Šobrīd tikai Āzijas pilsētās tas bieži parādās kā reāla nepieciešamība, taču nenoliedzot arī to simbolisko nozīmi reģionā. Eiropas pilsētās augstceltņu veidošanos veicina tās veidotāju vēlme radīt simbolus, tādus kā baznīcas, rātsnami vai nozīmīgu biznesa kompāniju būves. Augstceltņu iezīmēšana pilsētas siluetos, saistāma ar pilsētu tēlu veidošanu. Šodien radot augstceltnes, pilsētas cenšas veidot modernas pilsētas vai metropoles tēlu. Rakstā ir ieskats par sešu dažādu Eiropas pilsētu pieredzi augstceltņu attīstības jomā, uzsvaru liekot īpatnībām, kas saistītas ar pilsētām postsociālisma valstīs, kurās raksturīga problēma ir augstceltņu attīstība piepilsētās kropļojot pilsētas zemes tirgu. M. Liepa-Zemeša, S. Treija, High-rise Development in Urban Environment Architecture creates the artistic image of the built-up area and it has a profound effect on human perception. People get the first emotional impression of the city when approaching it and seeing its skyline that is the most characteristic and easily perceivable spatial form and that can be taken in when the artificially created spatial form is projected on the natural scenery or the sky. The spatial image of the silhouette is determined by the proportion of the existing built-up area in regard to separate high-rises or their groups that are perceived in their vertical composition. Since time immemorial there have always been buildings that stand out among others in the cityscape, sometimes endowing separate urban territories with a symbolic meaning. Today high-rises are built either as an economic project or as a new symbol in the city. There is no single opinion about the appearance of high-rises in the urban structure. Particularly the inhabitants and urban planners of European cities have conflicting views – some regard high-rises as a necessity in a modern city, others treat them as unnecessary distortion of the city silhouette, however, the context of the new development in the surrounding environment and the opinion of the local population about the development of its living space are emphasised. Today a high-rise is a real necessity only in the cities of Asia, although it is clearly treated as a symbol as well. In European cities high-rises are most often created as symbols. The article provides an insight into the experience of six European countries in high-rise development, paying particular attention to the problems occurring in the cities of postsocialist countries where high-rise development in suburban areas distorts the land market of the city.

65


М. Лиепа-Земеша, С. Треия, Высотное развития в городской среде Архитектура создает художественный образ города и имеет огромное влияние на человеческое восприятие. Люди получают первые эмоциональные впечатления от города, когда приближается к нему и и увидев его силуэт, который является наиболее представительным и наиболее легко понятной трехмерной формы общественных и экономических изменений, обусловленных динамикой городского территориально-пространственного развития. Каждый этап городского развития характеризуется своей пространственной структурой. Пространственное изображение силуэта определяется долей существующих застроенных территорий в связи с отдельными высотными или их групп, которые воспринимаются в их вертикальная композиция. С незапамятных времен всегда были здания, которые выделяются среди других, в городской ландшафт, а иногда наделяя отдельные городские территории с символическим значением. Сегодня высотные здания строятся либо как экономический проект или как новый символ города. Жители и градостроителей европейских городов имеют противоположные точки зрения - некоторые считают высоток как необходимость в современном городе, а другие относятся к ним как ненужные искажения силуэта города, Сегодня высотные здания - реальная необходимость только в городах Азии, хотя она явно рассматривается как символ также. В европейских городах высотные здания наиболее часто создаются как символы. Статья дает представление о шести европейских стран в сфере развития многоэтажных зданий, обратив особое внимание на проблемы, возникающие в городах пост-социалистических стран, где высотные здания в пригородных районах искажает земельном рынке города.

66


LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS ĒKA PASAULES ARHITEKTŪRAS KONTEKSTĀ

J. Krastiņš

Atslēgas vārdi: augstceltņu arhitektūra, sociālistiskais reālisms, mūsdienu arhitektūras vēsture

Celtnes projektēšana sākās ap 1950. gadu. Novietnei izraudzījās kvartālu starp Gogoļa, Puškina, Elijas (tolaik Odesas) un Turgeņeva ielu, kuru līdz tam aizņēma izcils klasicisma laika arhitektūras piemineklis – tirgotavu rindas jeb bazārs, ko sauca arī par krievu sētu (1. attēls). Tas bija „koka divstāvu ēku komplekss ar plašu iekšpagalmu, tirgotavām pirmajā stāvā, iebraucamajām vietām, kantoriem un traktieriem” [2]. 1953. gadā uzsāka „Kolhoznieku nama” būvdarbus, un „Krievu sētu” pakāpeniski nojauca. Jaunceltni nodeva ekspluatācijā 1958. gadā, un tā no pirmās izmantošanas dienas kļuva par Latvijas Zinātņu akadēmijas mājvietu (2. attēls). Parasti uzskata, ka Latvijas Zinātņu akadēmijas 107 m augstās ēkas arhitektūra veidota pēc Maskavas piecdesmito gadu augstceltņu parauga. Projekta autori kādu laiku tiešām pat strādāja Maskavā, kur viņu konsultants bija akadēmiķis V. Oltarževskis. Šo vēstures epizodi savās atmiņās spilgti attēlojis arhitekts Vaidelotis Apsītis [2].Arī ēkas mākslinieciskajam tēlam ir nepārprotama līdzība ar Maskavas

Latvijas Zinātņu akadēmijas ēka Rīgā, Akadēmijas laukumā 1 (1953–1958, arhitekti O. Tīlmanis, K. Plūksne, V. Apsītis u.c.; 1. attēls) ir viens no ievērojamākiem Staļina laika tā sauktā sociālistiskā reālisma arhitektūras paraugiem Latvijā. Šī laika būvmākslai tradicionāli pieņemts veltīt ne pārāk glaimojošus epitetus. Starptautiskā plašsaziņas telpā minēts, ka arī Latvijas Zinātņu akadēmijas ēkai ir vietējās palamas – „Staļina dzimšanas dienas torte”, „Kremlis” un tamlīdzīgi [1]. Tomēr jau zināmu laiku ēka ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis, kaut arī ir vispārpieņemts, ka šādu novērtējumu nepiešķir objektiem, kas nav vismaz piecdesmit gadus veci. Celtnes sākotnējā ideja bija radīt augstbūvi. Tā tika iecerēta kā viesnīca un kopmītne no laukiem iebraukušajiem kolektīvo saimniecību zemniekiem. Tāpēc celtnei vajadzēja atrasties tuvu Centrāltirgum, kuru toreiz sauca par „Centrālo kolhozu tirgu”, un ēkas sākotnējais nosaukums – “Kolhoznieku nams” – joprojām ir dzīvs, kaut arī tā nevienu dienu nav kalpojusi šai neskaidrajai funkcijai.

1. att. „Krievu sēta” Rīgā. 20. gs. sākuma pastkartīte [2] Fig. 1. ”Russian yard” in Riga. Postcard of early 20th century [2]

2. att. Latvijas Zinātņu akadēmijas ēka Rīgā. 1953–1958. O. Tīlmanis, K. Plūksne, V. Apsītis u.c. (Autora foto) Fig. 2. Building of the Latvian Academy of Sciences in Riga. 1953–1958. O. Tīlmanis, K. Plūksne, V. Apsītis

67


„māsa” – Smagās mašīnbūves ministrijas ēka (arhitekts D. Čečuļins) – palika neīstenota. Uz tās jau ieliktajiem pamatiem vēlāk uzcēla viesnīcu „Rossija”. Par „septiņām māsām” iedēvēto Maskavas augstceltņu grafisks salīdzinājums dots 3. attēlā. Visām Maskavas piecdesmito gadu augstceltnēm ir raksturīga piramidāla pakāpjveida kompozīcija, virs kuras paceļas smaile ar ideoloģisku emblēmu vainagojumā. Visu šo celtņu „oriģinālajā” arhitektūrā paradoksālā veidā nepārprotami jaušams arī apkarojamās šķiru sabiedrības laika pieminekļa – Maskavas Kremļa Spaskas torņa – tēla vizuāls atspulgs. Augstceltņu fasādes lielākoties apšūtas ar keramikas blokiem. Tie parasti rotāti ornamentāliem ciļņiem, kuros nereti izmantota padomju simbolika. Maskavas Valsts universitātes (4. attēls) un tās pārējo „māsu” tipa celtnes tika introducētas arī dažās citās Padomju satelītvalstu galvaspilsētās. Pazīstamākā un iespaidīgākā ir 237 m augstā, Josifa Staļina vārdā nosauktā Kultūras un zinātnes pils Varšavā (1952–1965, arhitekts Ļ. Rudņevs; 5. attēls). Izmēros daudz pieticīgāka ir viesnīca Hotel International (vēlāk – Holiday Inn, tagad – Crowne Plaza Hotel) Prāgā (1951– 1956, arhitekts F. Ježābeks ar līdzstrādniekiem; 6. attēls). Vēl viens šīs stilistikas paraugs ir Komunistiskās partijas izdevniecības nams (tagad – Brīvās preses nams) Bukarestē (1952–1956, arhitekts H. Maiku), taču šīs ēkas proporcijas ir samērā piezemētas. Savukārt viesnīcas „Maskava” (tagad „Ukraina”) Kijevā (1954–1961, arhitekti A. Doborvoļskis, V. Prijmaks, A. Miļetskis, A. Kosenko un

„septiņām māsām” – septiņām augstceltnēm, kuras tapa nolūkā pierādīt, ka sociālistiskās Padomju Savienības galvaspilsēta nav sliktāka par kapitālistisko Rietumu pilsētām, kuru vides tēlā aizvien svarīgāku vietu sāka ieņemt debesskrāpji. Taču rietumu debesskrāpjiem padomju ideoloģija pierakstīja „kapitālistiskās sabiedrības pretrunas un tās ekonomikas kroplību”, kā arī „bezspēcību atrisināt pilsētbūvnieciskās problēmas antagonistiskajā sabiedrībā” [4, 228]. Tāpēc padomju augstbūvju projektētājiem tika izvirzīts „sarežģīts uzdevums kā funkcionālā, tehniskā un ekonomiskā, tā arī mākslinieciskā ziņā” [4, 228]. Augstbūvju celšanas lēmumu padomju valdība pieņēma 1948. gadā. Saskaņā ar to Maskavā paredzēja uzbūvēt astoņas augstceltnes, kuru proporcijām un siluetam „jābūt oriģinālam, un tas nedrīkst atkārtot pazīstamo aizrobežu augstceltņu paraugus” [4, 228]. Pirmā un arī pati lielākā no tām bija M. V. Lomonosova Maskavas Valsts universitāte (1948–1953, arhitekti Ļ. Rudņevs, S. Černiševs, P. Abrosimovs u.c). Universitātes centrālā korpusa smaile sasniedz 240 m augstumu. Sekoja Ārlietu ministrijas nams Smoļenskas laukumā (1948–1952, arhitekti V. Gelfreihs un M. Minkuss), dzīvojamā ēka Koteļņičeskaja Naberežnaja (1952, arhitekti D. Čečuļins un A. Rostkovskis), viesnīca “Ļeņingradskaja” (1953, arhitekti L. Poļakovs un A. Boreckis), dzīvojamā ēka Krasnije Vorota laukumā (1953, arhitekts A. Duškins), dzīvojamā ēka Kudrinskas laukumā (1950– 1954, arhitekti M. Posohins un A. Mdojancs) un viesnīca “Ukraina” (1955, arhitekti A. Mordvinovs un V. Oltarževskis). Astotā

3. att. Maskavas piecdesmito gadu augstceltnes: 1. M. V. Lomonosova Maskavas Valsts universitāte, 2. Viesnīca „Ukraina”, 3. Dzīvojamā ēka Koteļņičeskaja Naberežnaja, 4. Ārlietu ministrija, 5. Dzīvojamā ēka Kudrinskas laukumā, 6. Viesnīca “Ļeņingradskaja”, 7. Dzīvojamā ēka Sarkano vārtu laukumā. (Arhitektes A. Eniņas zīmējums) Fig. 3. Highrises of the 1950-ies in Moscow: 1. Moscow State University, 2. Hotel “Ukraine”, 3. Apartments on Kotelnicheskaya Embankment, 4. Ministry of Foreign Affairs, 5. Apartments on Kudrinskaya Square, 6. Hotel Leningradskaya, 7. Apartments on Red Gate Square. (Rendering by architect A. Eniņa)

68


4. att. M. V. Lomonosova Maskavas Valsts universitāte. 1948–1953. (Autora foto) Fig. 4. M. V. Lomonosow Moscow State University. 1948–1953. (Photograph by the author)

5. att. Kultūras un zinātnes pils Varšavā. 1952–1965. (Autora foto) Fig. 5. Palace of Culture and Science in Warsaw. 1952–1965. (Photograph by the author)

V. Sazanskis), kas arī bija iecerēta kā tipiska Staļina laika augstceltne, būvdarbus pārsteidza Ņ. Hruščova dekrēts pret pārmērībām arhitektūrā, un celtne palika kā dīvains nepabeigtas arhitektūras veidojums. Tāda tā izskatās vēl šodien. Piecdesmito gadu nogalē līdzīgs liktenis piemeklēja arī Dienvidurālu Valsts universitātes celtni Čeļabinskā (1953– 1959, arhitekti A. Lukoņins un V. Sokovņins). Arī tās apjoms sākumā palika bez iecerētās smailes. Celtnes arhitektoniskais veidols nedaudz izmainītai sākotnējai iecerei atbilstošu kompozīcijas nobeigtību ieguva krietni vēlāk, tikai 1999–2003. gadā (arhitekti E. Aleksandrovs, S. Šabijevs, M. Tjurins un E. Žukova) [5]. Padomju laikā „sociālistiskā reālisma” arhitektūra tika ideoloģiski pretnostatīta „pūstošā kapitālisma” par antihumānu pasludinātajai būvmākslai. Arī Maskavas vai Varšavas augstceltņu raksturīgais tēls tika pasniegts kā sociālistiskās iekārtas jaunpienesums cilvēces nākotnes kultūrai. Sabiedrība, kura tika turēta informācijas vakuumā, bija spiesta tam ticēt. Taču mākslas procesi un līdz ar to stilu attīstība pasaulē notiek neatkarīgi no viena vai otra politiskā režīma gribas. Tiesa, mākslas parādības nereti tiek izmantotas politisku ideju paušanai, un tā notika arī ar „sociālistisko reālismu”: Staļina laika augstceltņu tēls patiesībā bija nevis komunisma ideoloģijas

6. att. Viesnīca Hotel International Prāgā. 1951–1956. (Autora foto) Fig. 6. Hotel International in Prague. 1951–1956. (Photograph by the author)

auglis, bet gan formu aizguvums no sava nāvīgākā ienaidnieka – Rietumu kultūras. Viena no agrākajām un raksturīgākajām augstceltnēm, kura vizuāli diezgan uzkrītoši atgādina vēlākās Staļina laika celtnes, ir Ņujorkas Pilsētas nams (Municipal Building, 1907–1915, arhitekti McKim, Mead & White; 7. attēls). Zināmā mērā līdzīga pakāpjveida apjomu kompozīcija ir ap to pašu laiku celtajai apdrošināšanas sabiedrības Royal Liver ēkai Liverpūlē (1908–1911, arhitekts W. A. Thomas). Tai ir divas smailes un apjomīgs būvmasu kārtojums, tādēļ tā neatgādina debesskrāpjus, taču ar saviem 90 m līdz pat 1965. gadam bija augstākā ēka Liverpūlē. Formu izteiksmē jau pavisam tieši „sociālistiskā reālisma” augstceltņu priekšteči ir Smita tornis (Smith Tower, 1911–1914, arhitekti Gaggin & Gaggin; 8. attēls) Sietlā, Vašingtonas pavalstī, Woolworth firmas nams Ņujorkā (1913, arhitekts Kās Gilberts), kas līdz 1930. gadam bija augstākā ēka pasaulē (57 stāvi un 241 m), un Wrigley nams Čikāgā (1919–1924, arhitekti Graham, Anderson, Probst & White). Tam iepretim stāv pazīstamais izdevniecības Chicago Tribune debesskrāpis. To uzcēla 1922. gadā pēc arhitektu Howells & Hood projekta. Arhitektūras vēsturē vēl pazīstamāks par

69


7. att. Ņujorkas Pilsētas nams. 1907–1915. (Autora foto) Fig. 7. New York Municipal Building. 1907–1915. (Photograph by the author)

8. att. Smita tornis Sietlā. 1911– 1914. (Autora foto) Fig. 8. Smith Tower in Seattle. 1911–1914. (Photograph by the author)

pašu celtni palicis tās projektu konkurss, kurā piedalījās daudzi slaveni arhitekti no visas pasaules. Somu arhitekta Eliela Sārinena piedāvātais augstceltnes tēls [6], kaut neguva augstāko žūrijas atzinību, pastarpinātā veidā iemiesojies Antverpenē, Boerentoren (“Fermeru torņa”, 1928–1931, arhitekts Jan Vanhoenacker) arhitektūrā, kas atspoguļo ap šo laiku modē nākušo Art Deco stilistiku. Līdz 20. gs. piecdesmitajiem gadiem Boerentoren bija augstākā ēka Eiropā. Sākotnēji tā bija 87,5 m augsta, bet vēlākās pārbūvēs nākuši klāt vēl daži metri. Ap 20. gadsimta divdesmito un trīsdesmito gadu miju Art Deco sāka savu uzvaras gājienu pa Amerikas Savienotajām Valstīm. Tapa vesela virkne šīs stilistikas augstceltņu, tostarp Kraislera augstceltne (Chrysler Building) Ņujorkā (1930, arhitekts William van Alen), kas kļuvusi par šīs stilistikas pasaules mēroga ikonu. Lielākajai daļai Art Deco augstceltņu ir izteikts pakāpjveida siluets. Arī pēc arhitekta B. Jofana projekta veidotajai Padomju pilij Maskavā bija šāds siluets, kaut arī tās arhitektūrai vajadzēja „atspoguļot padomju iekārtas diženumu” [4, 87]. Celtnes jau daļēji samontēto karkasu nojauca Otrā pasaules kara laikā. Tos pašus apjomu kompozīcijas paņēmienus padomju arhitekti atkārtoja piecdesmitajos gados, tikai detaļu

9. att. Woolworth nams Ņujorkā. 1913. (Autora foto) Fig. 9. Woolworth Building in New York. 1913. (Photograph by the author)

valodā sperot soli nevis uz priekšu, bet atpakaļ. Piecdesmito gadu augstceltnes Padomju Savienībā drīz izpelnījās smagu kritiku. Tām pārmeta neekonomiskumu, nelietderīgo telpu lielu īpatsvaru un funkcionālas neērtības. Uz šī fona Rīgas augstceltnes tehniskie rādītāji ir krietni vien labāki. Ēkai ir dzelzsbetona karkass, un tūlīt pēc uzcelšanas tā bija viena no vispār visaugstākajām šādas konstrukcijas celtnēm. Arī ēkas arhitektūra, ņemot vērā vēstures fonu un apstākļus, vērtējama aizvien augstāk. Šodien pasaules arhitektūrā atkal parādās pakāpjveida kompozīcijā veidotas augstceltnes. Maskavā nesen tapusi dzīvojamā ēka “Triumfa pils” (2001–2003, arhitekts Andrejs Trofimovs, arhitektu birojs TROMOS; 13. attēls). Ar saviem 264 m augstumā tā atpaliek tikai no topošā Pasaules biznesa centra debesskrāpjiem Sarkanās Presņas krastmalā, taču arhitektoniski ļoti atgādina septiņas piecdesmitajos gados uzbūvētās augstceltnes. Tāpēc tā jau ieguvusi iesauku „Staļina astotā māsa” [7]. Šo celtni var uzskatīt arī par kuriozu, kas atspoguļo nostaļģiju pēc padomju laikiem, tomēr celtnes harmoniski līdzsvarotajai arhitektoniski telpiskajai kompozīcijai ir noteikta emocionāli mākslinieciskā izteiksme un nenoliedzama pievilcība. Gandrīz analogs telpiskās kompozīcijas pamatprincips ir

70


10. att. Wrigley nams Čikāgā 1919– 1924. (Autora foto) Fig. 10. Wrigley Building in Chicago. 1919–1925. (Photograph by the author)

11. att. Chicago Tribune ēka Čikāgā. E. Sārinena konkursa projekts. 1922. [6] Fig. 11. The Chicago Tribune Building. Competition entry by E. Saarinen. 1922. [6]

grandiozajam Abraj Al Bait kompleksam (arhitekts Dar Al Handasah; 14. attēls), kas pašlaik top islāma pasaules citadelē Mekā, Saūda Arābijā. Tajā būs viesnīca, dzīvokļi, biroji, četros līmeņos izvietots tirdzniecības centrs, garāža 8000 spēkratu, konferenču centrs, lūgšanu telpa 4000 cilvēku un daudz kas cits [8]. Vienlaikus tur varēs uzturēties 65 000 cilvēku. Centrālais tornis būs 485 m augsts, bet kopā ar smaili sasniegs 595 m augstumu. Tas ir krietni vairāk nekā

13. att. „Triumfa pils” Maskavā. 2001–2003. [9] Fig. 10. Triumph Palace in Moscow. 2001–2003. [9]

12. att. Boerentoren biroju nams Antverpenē. 1928–1931. (Autora foto) Fig. 12. Boerentoren Office Building in Antwerp. 1928–1931. (Photograph by the author)

Petronas dvīņu torņiem Kualalumpurā, kuri līdz 2003. gadam bija augstākās celtnes pasaulē. Pakāpjveida telpiskā kompozīcija ir arī šobrīd pasaulē augstākajai ēkai – Burj Dubai Dubajā, Apvienotajos Arābu Emirātos (2003–2009, arhitekts Adrian Smith; 15. attēls). Tās augstums kopā ar vainagojošo antenu ir 818 m. Uz šo celtņu fona Latvijas Zinātņu akadēmijas nams droši ieņem pienācīgu vietu ne tikai pašmāju, bet arī pasaules arhitektūras mantojuma pūrā.

14. att. Abraj Al Bait torņi Mekā. 2004–2010. [10] Fig. 11. Abraj Al Bait Towers in Mecca, Saudi Arabia. 2004–2010. [10]

71

15. att. Burj Dubai Dubajā. 2003– 2009. (Autora foto) Fig. 12. Burj Dubai in Dubai. 2003– 2009. (Photograph by the author)


THE BUILDING OF THE LATVIAN ACADEMY OF SCIENCES IN THE CONTEXT OF WORLD ARCHITECTURE

J. Krastiņš

Keywords: high-rise architecture, socialist realism, history of contemporary architecture

away it became a home for the Latvian Academy of Sciences (Figure 2). It is usually assumed that the 107-meter building of the Latvian Academy of Sciences was designed in the same vein as high-rises built in Moscow in the 1950s. The authors of the project really worked in Moscow for some time where their consultant was the academician V. Oltarzhevsky. The architect Vaidelotis Apsītis colourfully described this historical episode in his book [2]. The artistic image of the building also bears striking similarity to “the seven sisters” of Moscow – seven high-rises that were constructed to prove that the capital of the socialist Soviet Union was as good as Western capitalist cities where skyscrapers were becoming increasingly more prominent in the skyline silhouette. Nevertheless, Soviet ideology asserted that Western skyscrapers represented “contradictions of capitalist society and distortion of its economics” as well as “inability to solve urban construction problems in the antagonistic society” [4, 228]. Thus, the planners of Soviet high-rises were facing “a complicated task in terms of functional, technical and economic as well as artistic aspects” [4, 228]. The Soviet government passed a resolution on construction of high-rise buildings in 1948 intending to build in Moscow eight high-rises the proportions and silhouettes of which had to be “original and not to look like their famous foreign counterparts” [4, 228]. M. V. Lomonosow Moscow State University was first and also largest of them (1948– 1953, architects L. Rudnev, S. Chernishev, P. Abrosimov and others). The spire of the main university building rises to a height of 240 meters. The other high-rises followed starting with the building of the Ministry of Foreign Affairs on Smolenskaya Square (1948–1952,

The building of the Latvian Academy of Sciences in Riga, at Akadēmijas laukums 1 (1953–1958, architects O. Tīlmanis, K. Plūksne, V. Apsītis and others; Figure 1) is one of the most remarkable examples in Latvia of the so-called Socialist realism architecture of the Stalinist period. Traditionally the architecture of that time has not been addressed with very complementary epithets. According to the international mass media, the building of the Latvian Academy of Sciences has also acquired a variety of local nicknames like “Stalin’s birthday cake”, “the Kremlin” and so on [1]. Anyhow, this building has been an architectural monument of local importance for quite a long time, although it is generally accepted that such a status is not assigned to the objects unless they are at least fifty years old. The initial idea was to create a high-rise building. It was designed as a hotel and dormitory for members of collective farms (kolkhozes) arriving in Riga from rural areas. Therefore the new building had to be located near the Central Market, which then was called “the Market of Central Kolkhozes”, and the original name – the House of Collective Farmers – still sticks to the building although not a single day it has served to this vague function. The planning of the building began around 1950. The site was selected in the block bordering on Gogoļa, Puškina, Elijas (then Odesas) and Turgeņeva Streets which then was occupied by an outstanding example of classical architecture – rows of stalls or a bazaar that was also called the Russian yard (Figure 1). It was “a complex of two-storey wooden houses with a spacious inner courtyard, stalls on the ground floor, inns, small offices and taverns” [2]. In 1953 the construction of the House of Collective Farmers began and the Russian yard was gradually pulled down. The new building was put into operation in 1958 and right

72


completed as a strange formation of unfinished architecture. Its appearance has not changed until this day. In the late 1950s a similar fate befell the building of the South Urals State University in Chelyabinsk (1953–1959, architects A. Lukonin and V. Sokovnin). At first its volume was also left without the planned spire. Only much later, in 1999-2003, the architectural image of the building acquired a completed composition corresponding to a slightly altered initial design (architects E. Alexandrov, S. Shabiev, M. Tyurin, E. Zhukova) [5]. In the Soviet period, the architecture of “Socialist realism” was ideologically juxtaposed to the building art of the “decaying capitalism” promulgated to be inhumane. The characteristic image of high-rise buildings in Moscow or Warsaw was also presented as a new contribution of the socialist system to the future culture of humanity. The society kept in the information vacuum could do nothing else but believe it. However, processes in art and thus also evolving of styles in the world occur regardless of the attitudes of one or another political regime. It is true that the art is often used for propagation of political ideas, as in the case with “Socialist realism”: the idea for the image of Stalin’s high-rises was actually not proposed by communist ideology but rather borrowed from the archenemy – Western culture. One of the first and most typical high-rises the visual image of which rather blatantly resembles later Stalinist edifices is the Municipal Building in New York (1907– 1915, architects McKim, Mead & White; Figure 7). The building of the Royal Liver insurance company built around the same time in Liverpool features a somewhat similar stepped massing (1908–1911, architect W. A. Thomas). It has two spires and impressive composition of volumes, therefore it does not look like a skyscraper, yet with its 90 meters it was the tallest building in Liverpool until 1965. As regards expression of forms the direct precursors of “Socialist realism” highrises are the Smith Tower (1911–1914, architects Gaggin & Gaggin; Figure 8) in Seattle, Washington, the Woolworth Building in New York (1913, architect Caas Gilbert) that was the tallest building in the world (57 floors and 271 meters) until 1930 and the Wrigley Building in Chicago

architects V. Gelfreikh and M. Minkus), then the apartment building on Kotelnicheskaya Embankment (1952, architects D. Chechulin and A. Rostkovsky), the hotel Leningradskaya (1953, architects L. Polyakov and A. Boretsky), the apartment house on Red Gate Square (1953, architect A. Dushkin), the apartment house on Kudrinskaya Square (1950–1954, architects M. Posohin and A. Mndojants) and the hotel Ukraine ” (1955, architects A. Mordvinov and V. Oltarzhevsky). The eighth “sister” – the building of the Ministry of Heavy Engineering Industry (architect D. Chechulin) – was not constructed. Later the hotel Rossiya was built on its already laid foundations. Figure 3 presents a graphical comparison of Moscow high-rises or the so-called “seven sisters”. All high-rise buildings constructed in Moscow in the 1950s have a characteristic pyramidal composition rising in steps and topped with a spire and an ideological emblem in the crown. Paradoxically, the “original” architecture of all these edifices visually reflects the silhouette of the Kremlin’s Spasskaya tower – a symbol of the eliminated class society. Facades of high-rises are mostly clad in ceramic panels that are decorated with ornamental reliefs often including Soviet symbols. Similar buildings like the Moscow State University (Figure 4) and its “sisters” were introduced also in other capitals of the Soviet bloc countries. The 237-meter high Palace of Culture and Science in Warsaw that was named after Josef Stalin (1952–1965, architect L. Rudnev; Figure 5) is the most famous and impressive of them. The Hotel International (later – Holiday Inn, now – Hotel Crowne Plaza) in Prague (1951–1956, architect F. Jeřábek with collaborators, Figure 6) is less impressive in size. Another example of this style is the Publishing House of the Communist Party (now – the House of the Free Press) in Bucharest (1952–1956, architect H. Maicu), however, the proportions of this building are rather modest. For its part, the construction of the hotel Moscow (now – Ukrayina) in Kiev (1954– 1961, architects A. Doborvolsky, V.Priymak, A. Miletsky, A. Kosenko and V. Sazansky), which had to resemble the Stalinist high-rises, was interrupted by Khrushchev’s decree on excesses in architecture and the structure was

73


Quite recently a residential building has been constructed in Moscow (2001–2003, architect Andrey Trofimov, architectural office TROMOS; Figure 13). With its 264 meters it is only a bit lower than the nascent skyscrapers of the World Business Centre on Krasnopresnenskaya embankment, while architecturally it resembles the seven high-rises built in the 1950s. As a result, it has been nicknamed “Stalin’s eighth sister” [7]. Curiously, this building reflects nostalgia for the Soviet times, while its harmoniously balanced architectural and spatial composition has a certain emotionally artistic expression and undeniable appeal. The grand Abraj Al Bait complex (architect Dar Al Handasah; Figure 14) that is currently being constructed in the Islamic citadel Mecca, in Saudi Arabia has an almost analogous basic principle of spatial composition. It will include a hotel, apartments, offices, a trade centre on four levels, a garage for 8000 cars, a conference centre, a preaching room for 4000 people and a lot of other things [8]. It will be able to simultaneously accommodate 65,000 people. The central tower will be 485-meter high and together with a spire it will reach 595 meters. It is much higher than the Petronas Twin Towers in Kuala Lumpur which were the tallest buildings in the world until 2003. The tallest building in the world today – Burj Dubai in Dubai, United Arab Emirates, also has a stepped spatial composition (2003– 2009, architect Adrian Smith; Figure 15). Its height together with the antennae reaches 818 meters. Among these structures the building of the Latvian Academy of Sciences takes a proper place not only in the local but also in the global architectural heritage.

(1919–1924, architects Graham, Anderson, Probst & White). The well-known skyscraper of the Chicago Tribune publishing house rises up opposite it. The Tribune Tower was built in 1922 to the design by architects Howells and Hood. In the history of architecture even more famous than the building itself is the design competition organised for it since many world renowned architects took part in it. Although the entry by the Finnish architect Eliel Saarinen was not awarded the highest prize by the jury, in a certain way the architecture of the Boerentoren (“Farmers’ Tower”) in Antwerp (1928–1931, architect Jan Vanhoenacker) designed in the Art Deco style, which became fashionable at that time, embodies the image of a high-rise [6] he offered. Until the 1950s the Boerentoren was the tallest building is Europe. Initially it was 87.5 meters high but later extensions added some more meters to it. Around the late 1920s and early 1930s Art Deco reached its peak of popularity in the USA. Several high-rises were designed in this style, including the Chrysler Building in New York (1930, architect William van Alen) that has become a world-famous icon of this style. Most of the Art Deco skyscrapers have a pronounced stepped silhouette. The Palace of the Soviets in Moscow designed by architect B. Jofan also had such a silhouette although its architecture had to represent “the greatness of the Soviet system” [4, 87]. A partly-assembled framework of the building was dismantled during the World War II. Soviet architects used the same compositional principles of massing in the 1950s, only taking a step back instead of advancing forward as regards elaboration of details. Soon after their construction the 1950s high-rise buildings were severely criticised in the Soviet Union. They were reproved for being uneconomical, functionally inconvenient and for having too many unusable premises. In this context the technical parameters of Riga’s high-rise are much better. The building has a reinforced concrete frame and after its completion it was one of the tallest edifices of such a construction. Considering the historical background and circumstances, the architecture of the building deserves an even higher esteem as well. Today high-rises with a stepped composition again start appearing in the world architecture.

74


Literatūra References 1. Latvian Academy of Sciences. Building // http://en.wikipedia.org/wiki/Latvian_Academy_of_ Sciences (12.12.2008.) 2. Pilsēta no cita skatupunkta. Krievu sēta // http://www.citariga.lv/LV/index. php?page=5&id=20&part=2 (12.12.2008.) 3. Apsītis V. Esmu Rīgas puika. – Rīga: Jumava, 2005. – 164.–169. lpp. 4. История советской архитектуры. 1917–1958. – Москва: Государственное издательство литературы по строительству, архитекттуре и строительным материалам, 1962. – 348 стр. 5. South Urals State University // http://www.emporis.com/en/wm/bu/?id=southuralsstateuniversitychelyabinsk-russia (12.12.2008.) 6. Hausen M., Mikkola K., Amberg A.-L., Valto T. Eliel Saarinen Projects 1896–1923. – Helsinki: Museum of Finnish Architecture, 1990. – p. 335. 7. With Eurofox to the top of Europe. Triumph Palace Moscow // http://www.eurofox.com/dnld_en/ downloads/Projektdoku/triumpfpalast_engl.pdf (11.06.2009.) 8. Abraj Al Bait Towers – Mecca // http://www.tallestbuildingintheworld.com/building_id_1_ Abraj+Al+Bait+Towers.php (11.06.2009.) 9. Triumph Palace // http://en.wikipedia.org/wiki/Triumph-Palace (11.06.2009.) 10. Abraj Al Bait, Mecca. UrbanPlanet.org // http://i26.photobucket.com/albums/c102/mheiss01/ Saudia%20Arabia/AbrajAlBait.jpg (11.06.2009.)

Jānis Krastiņš Professor, Dr.habil.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning 16 Āzenes Str., LV-1048, Riga, Latvia Phone: +371 67089256; +371 67089115 Fax: +371 67089130 E-mail: krastins@bf.rtu.lv

J. Krastiņš, Latvijas Zinātņu Akadēmijas ēka pasaules arhitektūras kontekstā Latvijas Zinātņu akadēmijas ēka Rīgā, Akadēmijas laukumā 1 (1953–1958, arhitekti O. Tīlmanis, K. Plūksne, V. Apsītis u.c.) ir viens no ievērojamākiem Staļina laika tā sauktā sociālistiskā reālisma arhitektūras paraugiem Latvijā. Celtnes sākotnējā ideja bija radīt augstbūvi, kas būtu viesnīca kolektīvo saimniecību zemniekiem. Tāpēc celtnes sākotnējais nosaukums – “Kolhoznieku nams” – joprojām ir dzīvs, kaut arī tā no pirmās izmatošanas dienas kļuva par Latvijas Zinātņu akadēmijas mājvietu. Ēkas mākslinieciskajam tēlam ir nepārprotama līdzība ar Maskavas „septiņām māsām” – septiņām augstceltnēm, kuras 20. gs. piecdesmitajos gados tapa nolūkā pierādīt, ka sociālistiskās Padomju Savienības galvaspilsēta nav sliktāka par kapitālistisko Rietumu pilsētām. Pirmā Maskavas augstceltne bija M. V. Lomonosova Maskavas Valsts universitāte (1948–1953). Maskavas „septiņu māsu” tipa celtnes tika introducētas arī dažās citās Padomju satelītvalstu galvaspilsētās, piemēram, Varšavā (Kultūras un zinātnes pils; 1952–1965), Prāgā (Hotel International; 1951–1956) un Bukarestē (Kompartijas izdevniecības nams; 1952–1956). Šo ēku arhitektūra tika pasniegta kā sociālistiskās iekārtas jaunpienesums cilvēces kultūrai. Staļina laika augstceltņu tēls patiesībā bija nevis komunisma ideoloģijas auglis, bet formu aizguvums no sava nāvīgākā ienaidnieka – Rietumu kultūras. Viena no agrākajām un raksturīgākajām augstceltnēm, kura vizuāli diezgan uzkrītoši atgādina vēlākās Staļina laika celtnes, ir Ņujorkas Pilsētas nams (1907–1915). Pavisam tieši „sociālistiskā reālisma” augstceltņu priekšteči ir Smita tornis (Smith Tower, 1911–1914) Sietlā, Vašingtonas pavalstī, Woolworth nams Ņujorkā (1913) un Wrigley nams Čikāgā (1919–1924). Šo ēku apjomu kompozīcijas paņēmienus padomju arhitekti atkārtoja piecdesmitajos gados, tikai detaļu valodā sperot soli nevis uz priekšu, bet atpakaļ. Mūsdienu pasaules arhitektūras praksē atkal parādās līdzīgā pakāpjveida kompozīcijā veidotas augstceltnes. Tādas, piemēram, ir „Staļina astotā māsa” – “Triumfa pils” Maskavā (2001–2003), Abraj Al Bait komplekss Mekā (2004–2010) un šobrīd pasaulē augstākā (818 m) ēka – Burj Dubai Dubajā (2003–2009). Uz šo celtņu fona Latvijas Zinātņu akadēmijas nams droši ieņem pienācīgu vietu ne tikai pašmāju, bet arī pasaules arhitektūras mantojuma pūrā.

75


J. Krastiņš, The Building of the Latvian Academy of Sciences in the Context of World Architecture The building of the Latvian Academy of Sciences in Riga, at Akadēmijas laukums 1 (1953–1958, architects O. Tīlmanis, K. Plūksne, V. Apsītis and others) is one of the most remarkable examples in Latvia of the so-called Socialist realism architecture of the Stalinist period. The initial idea was to create a high-rise building that would be a hotel for members of collective farms. Therefore its original name – the House of Collective Farmers – still sticks to the building although right away after its completion it became a home for the Latvian Academy of Sciences. The artistic image of the building also bears striking similarity to “the seven sisters” of Moscow – seven high-rises that were constructed in the 1950s to prove that the capital of the socialist Soviet Union was as good as Western capitalist cities. Lomonosov Moscow State University was the first high-rise built in Moscow (1948–1953). Buildings similar to the Moscow “seven sisters” were introduced also in other capitals of the Soviet bloc countries, e.g. in Warsaw (Palace of Culture and Science; 1952–1965), in Prague (Hotel International; 1951–1956) and in Bucharest (Publishing House of the Communist Party; 1952–1956). The architecture of these buildings was presented as a new contribution of the socialist system to the culture of humanity. The idea for the image of Stalin’s high-rises was actually not originated by communist ideology but rather borrowed from the archenemy – Western culture. One of the first and most typical high-rises the visual image of which rather blatantly resembles later Stalinist edifices is the Municipal Building (1907–1915) in New York. The direct precursors of “Socialist realism” high-rises are the Smith Tower in Seattle, Washington (1911–1914), the Woolworth Building in New York (1913) and the Wrigley Building in Chicago (1919–1924). Soviet architects used the same principles of massing in the 1950s, only in terms of architectural language taking a step back instead of advancing forward. Today high-rises with a stepped composition again start appearing in the world architecture e.g. “Stalin’s eighth sister” – the Triumph-Palace in Moscow (2001–2003), the Abraj Al Bait complex in Mecca (2004–2010) and the tallest building (818 m) in the world today – Burj Dubai in Dubai (2003–2009). Among these structures the building of the Latvian Academy of Sciences takes a proper place not only in the local but also in the global architectural heritage. J. Krastiņš, Das Haus der Akademie der Wissenschaften Lettlands im Kontext der Weltarchitektur Das Haus der Akademie der Wissenschaften Lettlands in Akadēmijas laukums 1 (1953–1958, Architekten O. Tīlmanis, K. Plūksne, V. Apsītis und andere) ist ein Musterbeispiel der Architektur des sogenannten sozialistischen Realismus der Stalinzeit in Lettland. Die ursprüngliche Idee des Hauses war ein Hochhaus als ein Gasthof für die Bauern der Kollektivwirtschaften. Deswegen ist noch der ursprüngliche Name des Gebäudes lebendig – „Kolchoznikhaus“, obgleich es von dem ersten Tag die Akademie der Wissenschaften Lettlands beherbergte. Die Gestalt des Gebäudes ist unverkennbar ähnlich mit den „sieben Schwestern“ von Moskau – sieben Hochhäusern, die in den fünfziger Jahren des 20. Jh. mit der Absicht erbaut waren, um zu beweisen, dass die Hauptstadt der Sowjetunion nicht schlechter als die Abendländerstädte ist. Das erste Hochhaus in Moskau war M. V. Lomonosow Staatsuniversität Moskau (1948–1953). Die Gebäuden ähnlich den „sieben Schwestern“ von Moskau waren auch in einigen anderen Hauptstädten der sowjetischen Satellitstaaten introduziert. z. B., in Warschau (Palast der Kultur und Wisschenschaft; 1952–1965), Prag (Hotel International; 1951–1956) und Bucharest (Verlag der Kompartei; 1952–1956). Architektur dieser Bauwerke wurde als eine innovative Errungenschaft von Sozialismus für die Weltkultur serviert. Eigentlich war die Gestalt von Stalinhochhäuser kein Fundgegenstand der kommunistischen Ideologie, aber eine Entlehnung der Formensprache von seinem Todfeind – Abendländerkultur. Ein der frühesten und charakteristischen Hochhäuser, welches ziemlich auffällig an spätere Stalinhochhäuser erinnert, ist das Stadthaus von New York (1907–1915). Direkte Vorgänger der Hochhäuser des „Sozialistischen Realismus“ sind Smith Tower in Seattle, Washington (1911–1914), Woolworth Building in New York (1913) und Wrigley Building in Chicago (1919–1924). Sowjetische Architekten wiederholten in fünfziger Jahren dieselbe Grundsätze von Bauvolumenkomposition, nur ihre Architekturdetailsprache war kein Schritt vorwärts, sondern zurück. In gegenwärtiger Praxis der Weltarchitektur erscheinen wieder die stufenartige Hochhäuser. Soartig sind, z. B., die „achte Schwester von Stalin“ – Triumph-Palace in Moskau (2001–2003), die Abraj Al Bait Komplex in Mecca (2004–2010) und das höchste Gebäude der Welt (818 m) – Burj Dubai in Dubai (2003–2009). Auf diesem Hintergrund nimmt das Haus der Akademie der Wissenschaften Lettlands ein beachtungsvoller Platz nicht nur in der heimischen, sondern auch in der Weltarchitekturerbe ein.

76


DZĪVOJAMO ĒKU ARHITEKTŪRA UN PLĀNOJUMS AIZPUTĒ LĪDZ PIRMAJAM PASAULES KARAM

S. Ozola, J. Krastiņš

Atslēgas vārdi: pilsētu attīstība, arhitektūras vēsture, koka ēkas

Daudzu Latvijas mazpilsētu, tostarp Aizputes vides raksturu galvenokārt nosaka samērā neliela mēroga senās koka celtnes. Daudzviet tās veido kultūrvēsturiski nozīmīgus apbūves ansambļus. Pilsētu koka arhitektūra ir savdabīga materiālās kultūras parādība. Senās koka apbūves likteņus ietekmējuši ugunsgrēki, stihiskas nelaimes, karadarbība, tehniski nepareizi veikti remonti un nepārdomātas pārbūves. Daudz koka ēku ir zudis, un līdz ar to tiek deformēta mazpilsētu arhitektoniskās savdabības kvalitāte. Koka apbūves attīstības objektīvo likumsakarību un lokālās savdabības apzināšana ir nepieciešams priekšnoteikums kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanai un sekmīgai pilsētu attīstībai nākotnē.

pilsētās. 19. gadsimta vidū apbūve bija attīstījusies gar galvenajām – Kalvenes (tolaik Boju), Jelgavas un Kuldīgas – ielu (1. attēls). Straujāks pilsētas uzplaukums sākās pēc dzelzceļa līnijas Liepāja-Aizpute atklāšanas 1897. gadā. Apbūves pamatmasu veidoja nelielas koka dzīvojamās ēkas (2. attēls) [3, 8], kuru arhitektūrā atspoguļojās gan sava laika arhitektūras stilu formālā izteiksme, gan lauku dzīvojamajām ēkām raksturīgās tautas celtniecības iezīmes (3. attēls) [6, 47].

Aizputes apbūves arhitektoniskā savdabība Aizputes raksturīgo ielu ainavu veido perimetrāla apbūve ar nelielām spraugām starp atsevišķām ēkām. Atšķirības ēku augstumā un zelmiņu un jumta formu veidojumā videi piešķir gleznainību (4.–6. attēls). Visintensīvāk apbūvēta ir vecpilsētas senākā viduslaiku daļa, rajons pie dzirnavu dīķa, Lielā iela līdz Boju un Jelgavas ielas satekai, Kuldīgas iela un Boju iela. Katoļu, Pasta un Atmodas ielas satekā atradās tirgus laukums. Lielāko daļu apbūves veido nelielas vienstāva dzīvojamās ēkas, kuru apbūves laukums nepārsniedz 100–200 m2. Augstākas ēkas nav raksturīgas [6, 136], bet ēku lielums neatspoguļo to tipoloģiskās atšķirības [6, 112–113]. Sena tradīcija ir ieeju dzīvojamajās ēkās uzsvērt ar margotu lieveni un tā priekšā iestādīt divus kokus. Dzīvojamo ēku vidusdaļā aiz galvenās ieejas parasti atradās apvalkdūmenis (7. attēls). Tā novietojums noteica raksturīgos divdalījuma vai trīsdalījuma ēku plānojuma tipus [4, 48–50]. Raksturīgs senas dzīvojamās ēkas piemērs bija izteiksmē lakoniskā un nosvērti stabilā vienstāva ēka ar divslīpju jumtu Boju (tagad Kalvenes) ielā 11 (7. attēls). Tā iezīmēta ap 1850. gadu izgatavotajā pilsētas plānā, bet līdz mūsdienām nav saglabājusies. Ēkas trīsdalījuma plāna centrālajā daļā atradās apvalkdūmenis ar pavarda telpu. Ieeja tajā bija no pagalma puses

Aizpute vēstures gaitā Aizpute atrodas Tebras upes labajā krastā. Tur, pie kādreizējā Rīgas–Prūsijas tirdzniecības ceļa līdz 13. gadsimta vidum atradās nocietinātā kuršu pils Beida – senās kuršu zemes Bandavas centrs, kas senos dokumentos apzīmēts ar vārdu Asseboten. Minēti arī citi nosaukumi – Asimpute un Asenputte. Somugru valodā vārdi Ase vai Ason nozīmē apdzīvotu vietu. 1248. gadā Livonijas ordeņa mestrs Dītrihs fon Greningens (Dietrich von Gröningen) kuršu senās koka pils vietā uzcēla mūra pili. Pie tās izveidojās miestiņš [10, 59], kas ieguva vācisku nosaukumu Hasenpoth. Kopš 1295. gada tas kļuva par Kurzemes bīskapijas, bet vēlāk – par Piltenes apgabala centru [12, 148]. 1378. gadā Aizpute ieguva pilsētas tiesības [9, 8]. 1585. gadā tā nonāca Polijas, bet vēlāk – Zviedrijas valdījumā [10, 59]. 1736. gadā pēc postoša mēra un kariem pilsētā bija palikušas tikai 48 ēkas, ko kurām 10 nebija apdzīvotas [8]. 19. gadsimta pirmajā ceturksnī tur bija 70 ar salmu jumtiem segtas ēkas, kurās dzīvoja 800 iedzīvotāju. Divas trešdaļas no tiem bija ebreji [2, 101], kuri saskaņā ar tālaika Krievijas likumiem drīkstēja dzīvot tikai

77


1. att. Aizpute 1831. gadā [14] Fig. 1. Aizpute in 1831 [14]

2. att. Lielā iela 1909. gadā [1] Fig. 2. Lielā iela (street) in 1909 [1]

3. att. Aizpute 20. gs. sāk. [14] Fig. 3. Aizpute in early 1900-ies [14]

4. att. Kuldīgas iela. [9] Fig. 4. Kuldīgas iela [9]

5. att. Liepājas iela 1909. gadā [14] Fig. 5. Liepājas iela in 1909 [14]

6. att. Boju iela 20. gs. sāk. [1] Fig. 6. Boju iela in early 1900-ies [1]

7. att. Dzīvojamā ēka Boju (tagad Kalvenes) ielā 11 (nav saglabājusies) un ēkas plāns [1] Fig. 7. Dwelling house at Boju (now Kalvenes) iela 11 (not retained) and plan of the house. [1]

78


priekšnama, bet uz galveno ieeju pavarda telpai bija lodziņš. Koka ēku fasāžu apdarē nereti izmantoja detaļas, kuru formas cēlušās mūra celtņu arhitektūrā. 18. gadsimta celtnei Lielajā ielā 9 (8. attēls) ir klasicisma izteiksmei raksturīgs līmenisks apšuvums un apjoma stūriem uznagloti rusti. Savukārt Boju ielā 1 (9. attēls) līmeniskie guļšķautņi atstāti neapšūti. Ēku ārsienas lielākoties veidoja no tēstiem guļšķautņiem ar gludiem pakšiem. Retāk izmantoti krusta pakši [6, 57]. Lietoja gan horizontāli, gan arī vertikāli liktu dēļu apšuvumu. Neapšūtās guļšķautņu sienas krāsoja, darvoja vai atstāja dabiskajā izskatā. Saskaņā ar 19. gadsimta būvnoteikumiem dzīvojamo ēku fasādes drīkstēja krāsot sešos toņos. Vairākās ēkās zem vēlāka fasāžu apšuvuma uz guļkokiem saglabājies zaļganpelēks vai dzeltens okera pasteļtoņu krāsojums. Lietots arī ugunīgi tumšsarkanais „zviedru krāsojums”. Samtaini melnas darvotas sienas kādreiz bijušas dzīvojamajai ēkai Kuldīgas ielā 5a (12. attēls). Dažkārt koka ēku ārsienas pilnīgi vai daļēji apmeta, fasādes apmesto un koka daļu robežu uzsverot ar horizontālu līniju [6, 100–102]. Sienu apmešana bija saistīta ar ugunsdrošības apsvērumiem vai vēlēšanos padarīt cienīgāku celtnes izskatu. Taču apmetums radīja arī būvtehniskas problēmas, dažkārt veicinot koksnes trupēšanu. Gan atsevišķu ēku veidolā, gan ielas vidē ievērojama nozīme ir jumtiem. Mazpilsētu apbūvē to formas ir tieši pārņemtas no tautas celtniecības, taču līdz 19. gadsimta vidum jumtu ainava bija diezgan raiba, jo iesegumi bija visai dažādi. Bija gan trīnītī liktu dēļu, gan biezi salmu, gan lubu jumti. Parasti zaļām sūnām apaugušos salmu jumtus vainagoja „tupelītes” korē, bet līmeniski liktu kāršu nostiprinājums lubu jumtus padarīja reljefus. Kopš 19. gadsimta divdesmitajiem gadiem Kurzemes pilsētās ugunsdrošības nolūkā sāka lietot māla dakstiņus. Aizputē dakstiņu jumti bija retums. Dzegas dažkārt aprīkoja ar apakšdaļā roboti izzāģētu aizsegdēli. Kurzemes pilsētās izplatītākie bija divslīpu vai četrslīpu jumti, kā arī divslīpu jumti ar nošļauptiem galiem (pusvalma jumti). Jumta formu noteica nepieciešamība izmantot bēniņus kā noliktavu vai arī tajos iekārtot dzīvojamās telpas. Lai bēniņus padarītu ērtāk izmantojamus, veidoja bēniņu telpas ārsienas (tā saukto

drempeli), kas parasti atspoguļojās arī ēku fasāžu arhitektūrā. 19. gadsimta sākumā koka dzīvojamo ēku arhitektūrā parādījās klasicisma stila formālās iezīmes. Raksturīgākie elementi ir pilnapjoma kolonnas. Koka kolonnas balstīja vairāku mūra ēku lieveņu jumtus, savukārt dzīvojamajai ēkai Katoļu ielā 3 kolonnas balstīja mezonīnu. Šī ēka nojaukta 1968. gadā [6, 105]. Ēku arhitektoniski mākslinieciskajā veidolā liela nozīme ir durvju un logu ailām un to aizpildījumam. Senākajās koka ēkās vērtnes iestrādāja tieši ailu malu gropēs [8, 57]. Izplatoties logiem un durvīm ar aplodām, spraugas starp aplodām un sienu konstrukcijām nosedza ar gludiem vai atturīgi profilētiem dēļiem, iegūstot arhitektoniski dekoratīvas ailu apmales. Logu vērtnes parasti dalīja vairākās rūtīs, kuru izmērus diktēja stikla izgatavošanas iespējas. Lietojot plātņu stiklu, varēja veidot lielākas rūtis. Logu rūšu lielumam un dalījumam ir liela nozīme ne tikai atsevišķa loga, bet visas ēkas mākslinieciskajā tēlā. Logu skaits un lielums turklāt liecināja par ēkas saimnieka labklājību. Visizplatītākie ir divdaļīgi logi ar šķērsi, kas nodala augšdaļu. Apakšējā daļā starp vērtnēm parasti ir vidusstatnis, bet augšdaļa sadalīta divās daļās ar vertikālu spraisli, loga kopējā kompozīcijā veidojot raksturīgo krustu. Dažviet Kurzemes mazpilsētās – Kuldīgā un citur – sastopams loga augšējās daļas spraišļa dubultojums, ko var uzskatīt par tieši šim reģionam raksturīgu savdabību. Sprauga starp abiem spraišļiem veidota kā šaura papildus rūts. Aizputē šādi logi ir, piemēram, ēkai, Jelgavas ielā 3 (10. attēls). Vēl viena, šķiet, tikai Kurzemes koka ēkām raksturīga savdabība ir samērā vienkārši slēģi, kas veidoti no vertikāli liktiem dēļiem. Augšā un apakšā tie sastiprināti ar horizontāliem dēļiem. Aizputē šādi slēģi saglabājušies, piemēram, ēkai Kuldīgas ielā 5 (11. attēls). Ap 19. gadsimta vidu izplatījās agrāk nelietoti ēku konstruktīvās uzbūves paņēmieni. Sāka, piemēram, lietot pildrežģi, ko dažkārt daļēji izmantoja sienu (13. attēls), bet biežāk – zelmiņu konstrukcijām. Ēku ārsienas bieži sāka veidot ne vairs no guļšķautņiem, bet salīdzinoši vieglākā koka karkasa konstrukcijā, kuru no abām pusēm apšuj ar dēļiem un siltumizolācijas nolūkā aizpilda ar izdedžiem vai zāģskaidām [6, 112–115, 118].

79


8. att. Dzīvojamā ēka Lielajā ielā 9 [11] Fig. 8. Dwelling house at Lielā iela 9 [11]

9. att. Dzīvojamā ēka Boju (tagad Kalvenes) ielā 1 [1] Fig. 9. Dwelling house at Boju (now Kalvenes) 1 [1]

11. att. Logi ar slēģiem Kuldīgas ielā 5 [11] Fig. 11. Windows with shutters at Kuldīgas iela 5 [11]

10. att. Logs Jelgavas ielā 3 [11] Fig. 10. Window at Jelgavas iela 3 [11]

13. att. Dzīvojamā ēka Lielajā ielā 9. Pildrežģa fragments [11] Fig. 13. Dwelling house at Lielā iela 5a. Fragment in half-timber [11]

12. att. Dzīvojamā ēka Kuldīgas ielā 5a [11] Fig. 12. Dwelling house at Kuldīgas iela 5a [11]

80


Nelielās koka ēkas Nelielās ēkas mazpilsētās sociālā ziņā ir sava veida analogs mazajiem dzīvokļiem lielpilsētu īres namos. Rīgā, piemēram, 20. gadsimta sākumā uzceltajās dzīvojamajās ēkās lielāko daļu veidoja tieši mazie dzīvokļi [4]. Lielākoties par mazēkām dēvētās nelielās vienstāva dzīvojamās ēkas cēla vai nu vienas ģimenes vajadzībām vai arī tajās izbūvēja vairākus mazus izīrējamus dzīvoklīšus. Šajās ēkās varēja būt arī jumta telpas, atrasties amatnieka darbnīca vai veikala telpas. Aizputē mazēku būvniecībā turpināja lietot tradicionālo divdalījuma vai trīsdalījuma plānojuma tipu. Samērā izplatīts bija ēkas garenasij perpendikulārs gaitenis trīsdalījuma ēkas vidusdaļā. Tajā parasti bija ieejas gan no ielas, gan pagalma puses, kā arī kāpnes uz jumta stāvu (14. attēls). Par Aizputes ēku kādreizējo un pašreizējo izskatu un ēku arhitektoniskās uzbūves attīstību ļauj spriest senie būvplāni, kas saglabājušies Aizputes Vēstures muzejā. Raksturīga nelielo ēku arhitektūras detaļa bija bēniņu telpas ārsienu (drempeļa) apdare. No pārējās fasādes to parasti atdalīja ar joslu vai starpdzegu un apšuva ar vertikāli liktiem dēļiem. Tāda, piemēram, ir bijusi arī Johana Blūma ēkai (14. attēls). Gala fasādē tai bijis sešu rūšu bēniņu logs, bet pirmajā stāvā – slēgts lievenis ar ieeju uz diviem pirmā stāva vientelpas mājokļiem. Ieeja divos pārējos bijusi no gaiteņa. Virs galvenās ieejas durvīm uz gaiteni bijis virslogs. Puķīša ēkai Kalvenes ielā 2 (15. attēls) simetriskās fasādes vidusdaļu izcēlušas greznas pildiņu durvis un neliels lodziņš bēniņu telpas ārsienas joslā. Ēkai ir trīsdalījuma plāns ar četriem dzīvoklīšiem katrā līmenī. Ernsta Kalniņa koka ēkai Kalvenes ielā (16. attēls) savukārt ir divdalījuma plāns un tam atbilstoši asimetriska sānu fasāde. Arī šai ēkai ir ieejas durvis ar virslogu un lodziņš bēniņu telpas ārsienas joslā. Projekta skicē nav parādīts augšējā līmeņa plāns, bet kāpnes ieejas gaitenī un divi logi gala fasādē liecina, ka arī bēniņu līmenī atradušās apdzīvojamās telpas. Tādējādi tipoloģiskā ziņā šīs ēkas ir īres nami, kas 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā kļuva par raksturīgāko pilsētu apbūves elementu.

14. att. Johana Blūma ēkas projekts. Plāns, sānu un gala fasāde. 1903 [1, Nr. 79] Fig. 14. Project of Johann Blum’s house. Layout, front and gable elevation. 1903 [1, No 79]

15. att. Puķīša ēkas projekts. Plāni, sānu un gala fasāde. 1912 [1, Nr. 86] Fig. 15. Project of Puķītis’ house. Layouts, front and gable elevation. 1912 [1, No 86]

16. att. Ernesta Kļaviņa ēkas projekts. Plāns, sānu un gala fasāde. 1913 [1, Nr. 86] Fig. 16. Project of Ernests Kļaviņš’s house. Layout, elevations. 1913 [1, No 86]

Vienstāva ēkas ar lineāru telpisko struktūru Aizputē, tāpat kā jebkurā pilsētā, 19. gs. nogalē un 20. gs. sākumā viens no attīstības virzītājspēkiem kļuva rūpniecība. No laukiem pilsētās ieplūda lēts darbaspēks, un to bija

81


18. att. Neidentificētas ēkas fasādes projekts. 1900 [1, Nr. 67] Fig. 18. Elevation of an unrecognized building [1, No 67]

17. att. Neidentificētas guļbūves fasādes projekts un plāna fragments. 1903. Zīmējis K. Kazlovskis (K. Kaslowsky) [1] Fig. 17. Elevation and fragment of layout of an unrecognized log-structure building. Rendered by K. Kaslowsky [1]

19. att. Ēka Jāņa ielā (nav saglabājusies) [9] un ēkas fasādes projekts. 20. gadsimta 20.–30. gadi [1, Nr. 100] Fig. 19. Building in Jāņa iela (not preserved) [9] and its elevation. 1920-ies–1930-ies [1, No 100]

bija arī vaļēji lieveņi ar margām. Tieši ieejas mezglu dekoratīvajā apdarē visvairāk pamanāmas attiecīgā perioda arhitektūras stila iezīmes [6, 67]. Divslīpju jumtā (18. un 19. attēls) bieži vien izveidoja lukarnas bēniņu telpu izgaismošanai. Interesanta un fasādes apdares detaļām piesātināta vienstāva koka dzīvojamā ēka ir Jāņa ielā 5 (20. attēls). Abus gala spārnus, kuros atradās veikali, uzsver ar koka mežģīnēm rotāti zelmiņi. Centrālajai ieejai ir greznas durvju vērtnes un virslogs. Arī Jakoba Kenihsfesta ēkai Lielajā ielā 17 (21. attēls) bijusi simetriska, bet vienkāršāka fasāde. Greznākās bijušas ieejas durvis ar virslogiem. Parastajiem logiem fasādes vidusdaļā bijušas trīs rūtis – pa vienai abpus vidusstatnim, bet viena – virs šķērša. Trīs rūtis, bet ar horizontālu dalījumu, bijušas arī logiem fasādes galos.

jānodrošina ar lētiem, nelieliem mājokļiem. Šajā laikā arī Rīgā visvairāk cēla vienistabas dzīvokļus. Tajos parasti bija virtuve ar ieeju tieši no kāpņu telpas vai vairākiem dzīvokļiem kopējas priekštelpas un istaba ar ieeju caur virtuvi. Šajās ēkās parasti nebija nekādu labierīcību. Ja tajās bija ūdensvads, tad izlietne atradās kopīgajās komunikāciju telpās, pie kurām iekārtoja arī vairākiem dzīvokļiem kopīgas atejas ar izsmeļamo bedri. Mazpilsētās mazos īres dzīvokļus bieži izbūvēja zemās un garās vienstāva ēkās, kurās katram dzīvoklim bija atsevišķa ieeja no ielas. Šādas ēkas bija visai raksturīgas arī Aizputē. Ir saglabājušies vairāki šādu ēku pārbūvju vai jaunbūvju projekti. Daži no tiem ir jau zudušu ēku projekti un tāpēc tos grūti identificēt, taču tie ļauj rekonstruēt pilsētas apbūves raksturīgo īpatnību kopējo ainu. Lielākajai daļai šo ēku bija sešu rūšu dalījuma logi un ārdurvis ar greznām pildiņu vērtnēm (17. un 18. attēls). Vienai no ieejām nereti

82


20. att. Ēka Jāņa ielā 5. 2007. gada fotogrāfija [11] un ēkas kapitālas pārbūves projekts: fasāde, plāns un situācijas plāns. 1908. Zīmējis A. Pinkovskis (А. Пинковскiй) [1, Nr. 81] Fig. 20. Building in Jāņa iela 5. Photograph of 2007 [11] and project of rebuilding: elevation, layout and situation plan. 1908. Rendered by A. Pinkowsky [1, No 81]

21. att. Jakoba Kenihsfesta ēka Atmodas ielā 17 (nav saglabājusies). Fasādes piebūves projekts [1, Nr. 80] un skats uz ēku 20. gs divdesmitajos gados [9] Fig. 21. Jakob Kenihsfest’s building at Atmodas iela 17 (not preserved). Elevation of extension [1, No 80] and view to the building in 1920-ies [9]

Dzīvojamās ēkas ar mezonīnu

kuma periods, un ēka ar simetrisku fasādi, frontonu un riņķa segmenta formas logu tajā bija viena no klasicisma izteiksmes valodas paradigmām. Vienstāva ēka ar mezonīnu ir tipisks klasicisma stila produkts. Taču koka ēku arhitektūrā vienmēr bijušas ļoti noturīgas tradīcijas, tāpēc klasicisma stereotipi joprojām bija apritē vēl pat 20. gadsimta sākumā. Arī Aizputē 19. gadsimta nogalē tapa vairākas vienstāva koka ēkas (22.–24. attēls), kurām

Gandrīz visu 19. gadsimtu viens no visizplatītākajiem koka ēku tipiem visu Latvijas pilsētu apbūvē bija vienstāva ēka ar mezonīnu, kuru vainago frontons. Šo ēku fasāžu kompozīcija atbilda tā saukto paraugfasāžu zīmējumiem. Ēku celšana pēc paraugfasādēm Krievijas impērijā bija obligāta no 1810. līdz 1840. gadam. Tas bija klasicisma stila uzplau-

83


22. att. Bordeļa ēkas Atmodas ielā fasādes pārbūves projekts. 1896 [1, Nr. 56] Fig. 22. Project of transformation of elevation of the Bordel’s house in Atmodas iela. 1896 [1, No 56]

23. att. Neidentificētas ēkas fasādes projekts. 1898 [1, Nr. 59] Fig. 23. Elevation of an unrecognized building. 1898 [1, No 59]

24. att. Ēka Atmodas ielā 21. Fasādes projekts (1898) [1, Nr. 122] un 2008. gada fotogrāfija [11] Fig. 24. Building at Atmodas iela 21. Elevation (1898) [1, No 122] and photograph of 2007 [11]

(„Doma kroga”). Ar to domātas atmiņas par vietas pirmo īpašnieku – Kurzemes bīskapijas domkapitulu. Ēkas daļai, kas atrodas Atmodas un Jāņa ielu stūrī, ir apmēram metru biezas ārsienas. Tas ļauj spriest, ka ēka celta 16. vai 17. gadsimtā. Laika gaitā tā vairākkārt pārbūvēta. Senākais dokuments, kurā atzīmēta tagadējā ēka, ir Aizputes 1797. gada plāns. Ēkas divstāvu daļa Atmodas ielā, iespējams, celta 18. gadsimtā, saglabājot 17. gadsimta ēkas raksturīgās proporcijas [5, 15]. 1898. gadā tā pārbūvēta, daļēji saglabājot iepriekšējās ailas, kā arī 19. gadsimtā izplatīto sešu rūšu dalījumu. 1900. gadā pārbūvēta arī ēkas daļa Jāņa ielas stūrī. Tās divlogu mezonīnam Atmodas ielā ir līmeniski liktu dēļu apšuvums fasādes pamatplaknē un stateniski liktu dēļu apšuvums frontonā, kura centrā ir riņķa segmenta formas lodziņš. Ēkas stūris ir nošļaupts, un tajā izveidota ar sandriku uzsvērta ieeja. Noteikums, ka stūra zemesgabalos ēku stūriem vismaz pirmajā stāvā jābūt nošļauptiem un nošļaupuma līnijai jābūt vismaz 3 m garai un perpendikulārai stūra leņķa bisektrisei, bija viens no punktiem Liepājas 1890. gada būvnoteikumos. Šo noteikumu izmantoja arī daudzās citās

galvenā fasāde veidota pēc klasicisma perioda paraugfasāžu shēmas ar mezonīnu vidējā daļā. Mezonīna sienā varēja būt divi, trīs, četri, pieci vai atsevišķos gadījumos arī vairāk logu. Visizplatītākie ir trīs logu mezonīni, un tādi ir arī gandrīz visām Aizputes vienstāva mājām ar mezonīniem. Tos vainago frontoni, kuru centrā ir vēl viens neliels riņķa segmenta formas lodziņš bēniņu telpas izgaismošanai. Lielākā daļa šo ēku veidotas uz samērā augsta mūra cokola. Ne tikai kopējā fasāžu kompozīcijā, bet arī visu ailu un apdares detaļu izkārtojumā, kā likums, iespēju robežās ievērota simetrija neatkarīgi no iekštelpu struktūras. Greznākā arhitektoniskās apdares detaļa parasti ir ieejas durvis ar virslogu.

Divstāvu dzīvojamās ēkas Viena no senākajām divstāvu dzīvojamajām ēkām Aizputē ir Hansa Tāla ēka Atmodas (agrāk Lielajā) ielā 7 (25. attēls). Tajā ir bijis vecākais pilsētas krogs. Latviski tas iedēvēts par Tumšo krogu, kas nācis no vācu „Der Domsche Krug”

84


25. att. Hansa Tāla ēka Atmodas ielā 7. Skats Atmodas ielā [10]. Fasādes pārbūves projekts. 1898 [1, Nr. 57]. Skats uz Atmodas un Jāņa ielas stūri [1]. Fasādes pārbūves projekts. 1900 [1, Nr. 104]. Fig. 25. Hans Tal’s house at Atmodas iela 7. View in Atmodas iela [10]. Project of transformation of elevation. 1898 [1, No 57]. View to the corner of Atmodas and Jāņa iela [1]. Project of transformation of elevation. 1900 [1, No 104].

26. att. Ēka Pasta ielā 1. Skats no Liepājas ielas [9]. Gala fasādes pārbūves projekts. Bez datējuma [1, Nr. 58]. Fasāžu pārbūves projekts (notinums). 1898 [1, Nr. 58] Fig. 26. House at Pasta iela 1. View from Liepājas iela [9]. Project of transformation of elevation (gable façade). No data [1, No 58]. Project of transformation of elevations. 1898 [1, No 58]

85


27. att. Ēka Atmodas ielā 11. Fasādes pārbūves projekts. 1900 [1, Nr. 66]. Skats Atmodas ielā 19. un 20. gs. mijā [1]. 2008. gada foto, ieejas durvis un kāpnes uz otro stāvu [11] Fig. 27. House at Atmodas iela 11. Project of transformation of elevation. 1900. [1, No 66]. View in Atmodas iela at the turn of 19th and 20th century [1]. Photograph of 2008, entrance doors and stairs to the upper floor [11]

Kurzemes pilsētās. Stūra nošļaupums ir arī 1898. gadā pārbūvētajai Cīravas kroga divstāvu dzīvojamajai mūra ēkai Pasta ielā 1 (26. attēls). Ieeja tajā uzsvērta ar lieveni. Ēkas logiem gala fasādē saglabāts deviņu, bet sānu fasādē – sešu rūšu dalījums. Lielākā daļa senāko divstāvu ēku atrodas pilsētas galvenajā – Atmodas – ielā. Ēkai Atmodas ielā 11 (27. attēls) pirmais stāvs veidots no mūra, bet otrais – no koka. Šodien pirmais stāvs apšūts ar līmeniski liktiem dēļiem. Saglabājušās greznas pildiņu durvis un koka kāpnes, kas no priekšnama ved uz otro stāvu. Kāpnēm ir virpoti margu balsti. Fasādes vidusdaļu otrajā stāvā izceļ balkons ar ažūrām metāla margām. Ēkas mākslinieciskais veidols sasaucas ar risinājumiem, kas sastopami Kurzemes muižu kungu namu arhitektūrā [15, 78]. Līdzīgs veidols ir arī Johana Jākobsona ēkai (28. attēls), kura pārbūvēta ap 19. un 20. gadsimta miju. Tās plānojums bija ļoti vienkāršs: lielākā daļa telpu bija caurstaigājamas. Ēkas

apjoms kopumā saglabājies līdz mūsu dienām. Zudušas dažas apdares detaļas un divi simetriski izvietotie balkoni ar metāla margām otrajā stāvā. Ēkā atradās Aizputes latviešu biedrība, kuru 1903. gadā nodibināja Ādolfs Hertelis (1871–1908), kā arī Latviešu savstarpējās palīdzības biedrības kase. 1905. gadā tur bija izvietojies Aizputes apriņķa revolucionārās rīcības komitejas birojs [5, 27]. 19. gadsimta beigās, līdz ar pilsētu straujāku attīstību, koka dzīvojamo ēku celtniecībā iezīmējās kvalitatīvas un kvantitatīvas izmaiņas. Parādījās vairāk jaunbūvju, kas bija vienkārši īres nami ar nelieliem dzīvokļiem bez labierīcībām. To jumti parasti bija lēzenāki un tiem vairs nebija iepriekšējās nozīmes ielu apbūves ainavā. Nostabilizējās pilsētu apbūves koka ēkas tips, kam vairs nebija ciešu saikņu ar tautas koka celtniecības tradīcijām. Tāda, piemēram, ir Anša Kreicberga divstāvu koka dzīvojamā ēka Jelgavas ielā (29. attēls). Tai ir simetriska fasāde ar sešu rūšu dalījumu logiem. Logi, kuri rotāti ar dekoratīvām apmalēm,

86


28. att. Johana Jakobsona ēka. Pārbūves projekts (pirmā stāva plāns un fasāde). Bez datējuma. [1, Nr. 120]. 20. gadsimta trīsdesmito gadu [9] un 2008. gada foto [11] Fig. 28. Johann Jakobson’s house. Project of transformation (ground floor plan and elevation). No data. [1, No 120]. Photographs of 1930-ies [9] and of 2008 [11]

29. att. Anša Kreicberga ēka Jelgavas ielā. Projekts. 1912 [1, Nr. 83] Fig. 29. Ansis Kreicberg’s house at Jelgavas iela. Project. 1912 [1, No 83] 30. att. Ārsta Ādolfa Ziediņa ēka Kalvenes ielā 13 (nojaukta 2008. gadā). Projekts. 1903. Arhitekts Kārlis Strandmanis [1, Nr. 77]. 20. gadsimta piecdesmito gadu foto [1] Fig. 30. Physician Ādolfs Ziediņš’ house at Kalvenes iela 13 (demolished in 2008). Project. 1903. Architect Karl Strandmann. [1, No 77]. Photograph of 1950-ies [1]

87


31. att. Jēkaba Petroviča ēka. Projekts 1913 [1, Nr. 99] Fig. 31. Jēkabs Petrovič’s house. Projectv 1913 [1, No 99]

neatkarīgi no iekštelpu plānojuma struktūras kārtoti eklektisma stilam raksturīgajā vienmērīgajā ritmā. Šī perioda ēku arhitektūrā daži pētnieki saskatījuši arī „tīri formālus celtnes apjoma bagātināšanas līdzekļus”, piemēram, „butaforiskus tornīšus vai jumta izbūves” [6, 138]. 20. gadsimta sākumā koka ēku arhitektūrā dažkārt pastarpināti atspoguļojās arī jūgendstila iezīmes. Lielākoties tās jaušamas gleznaini dinamiskā celtnes apjomu kārtojumā, kas vairāk vai mazāk saistīts ar iekštelpu struktūru. Aizputē viens no šādiem piemēriem bija ārsta Ādolfa Ziediņa greznā divstāvu dzīvojamā ēka Kalvenes ielā 13. Tā bija celta 1903. gadā pēc arhitekta Kārļa Strandmaņa projekta (30. attēls), bet 2008. gada vasarā nojaukta. Virs stūra daļas, kas bija pagriezta par 45O pret ēkas pamatapjomu, pacēlās romantiskās formās veidots tornis. Telpas ēkā grupētas ap kāpņu telpu un centrālo halli, uz kuru veda kokgriezumiem rotātā galvenā ieeja. Tradīcijas koka ēku būvniecībā, kā jau atzīmēts, bija ļoti noturīgas, un vēl 20. gadsimta sākumā joprojām cēla jaunas vienstāva ēkas ar mezonīnu. No iepriekšējo vēsturisko stilu perioda celtnēm tās atšķīrās vienīgi ar apjomu proporcijām un atsevišķām arhitektoniskās apdares detaļām. Jaunievedums ēkās ar mezonīnu bija bēniņu telpas

32. att. Teodora Tīdes ēka Kalvenes ielā 19. Projekts. 1913. Zīmējis [1, Nr. 88]. 20. gadsimta divdesmito gadu [14] un 2009. gada foto [11] Fig. 32. Teodor Tiede’s house at Kalvenes iela 19. Project. 1913. [1, No 88]. Photographs of 1920-ies [14] and of 2009 [11]

ārsienas jeb drempelis. To parasti apšuva, dēlīšus liekot perpendikulāri pārējās fasādes virsmas apšuvuma dēļu virzienam. Tā tas ir, piemēram, Jēkaba Petroviča koka dzīvojamajai ēkai ar mezonīnu (31. attēls). Ēkas projekta zīmētājs J. Gekics (Ю. Геккиц) acīmredzot bijis kāds no vietējiem būvamatniekiem.

88


Savdabīga ēka ar mezonīnu ir Teodora Tīdes dzīvojamā ēka Kalvenes (tolaik Boju) ielā 19 (32. attēls), kuras projektu zīmējis pats īpašnieks. Mezonīns ar nošļauptu jeb pusvalma jumtu veidots pildrežģa konstrukcijā un atrodas ēkas vienā galā. Tagad tas apšūts ar koka dēlīšiem. Ēkai ir ērts plānojums un samērā augsts labiekārtojuma līmenis. Pilsētas apbūves attīstības likumsakarības ļauj precizēt līdz šim neizpētītie būvprojekti un citi dokumenti, kas saglabājušies Aizputes Vēstures

muzejā. Pētījuma gaitā izanalizēti apmēram piecdesmit Aizputes dzīvojamo ēku jaunbūvju un pārbūvju projekti, kas apstiprināti pilsētas valdē no 1896. līdz 1914. gadam – periodā, kad pilsētvide ieguva to vides tēlu, kas saglabājies līdz mūsdienām. Šajā laikā visvairāk ēku uzcēla vai pārbūvēja Lielajā (tagad Atmodas), Jelgavas un Boju (tagad Kalvenes) ielā. Turpmākajos pētījumos virkni seno būvprojektu vēl nepieciešams identificēt. Dati par identificētajiem projektiem apkopoti 1. tabulā.

1. tabula. Dzīvojamo ēku būvprojekti Aizputē

89


ARCHITECTURE AND LAYOUT OF DWELLING HOUSES IN AIZPUTE UNTIL WORLD WAR I

S. Ozola, J. Krastiņš

Keywords: urban development, history of architecture, wooden houses

roof houses which provided dwelling to 800 inhabitants. Two thirds of them were the Jews [2, 101] who were allowed to live only in towns according to the Russian laws of that time. In the middle of the 19th century houses were constructed mostly along the main streets Kalvenes (then – Boju), Jelgavas and Kuldīgas Streets (Figure 1). Construction became more active after the opening of the railway line Liepāja-Aizpute in 1897. Mainly small wooden dwelling houses were built (Figure 2) [3, 8]. Their architecture reflected both the formal expression of architectural styles of the respective period and the features characteristic of vernacular building traditions (Figure 3) [6, 47].

The urban fabric of many provincial towns of Latvia, including Aizpute, is mostly made up of old small-size wooden houses. In many areas they form culturally and historically important architectural ensembles. Wooden architecture of towns is a unique phenomenon of material culture. The old wooden houses have withstood fires, natural disasters, wars, technically erroneous repair works and badly planned rebuilding. Many wooden houses have perished, thus diminishing the architectural quality of provincial towns. The awareness of tendencies in development of wooden construction and local peculiarities is a pre-condition for preservation of cultural heritage values and successful development of towns in future.

Architectural peculiarities in Aizpute Aizpute over the centuries Perimeter blocks with small gaps between separate houses form the streetscape of Aizpute. Differences in height and in shapes of gables and roofs of the houses add a picturesque tinge to the scenery (Figures 4–6). The oldest part of the town – the area at the millpond, Lielā iela till the junction of Boju and Jelgavas iela, Kuldīgas iela and Boju iela – is the most densely built-up area. In the junction of Katoļu, Pasta and Atmodas Streets there used to be a marketplace. The most part of the built-up area is made up of small one-storey dwelling houses with their construction area not exceeding 100–200 m2. It is predominantly a low-rise area [6, 136], and the size of the houses does not reflect their typological distinctions [6, 112–113]. In line with the old tradition, the entrances of dwelling houses were accentuated with a porch with banisters and two trees planted in front of it. Behind the main entrance, in the middle part of the dwelling house, there usually was a smokestack (Figure 7). Its location accounted for the characteristic types of layout and two-part or three-part division of the house [4, 48–50].

Aizpute finds itself on the right bank of the Tebra River where a fortified Couronian castle Beida was located at the former Riga-Prussian trade road till the middle of the 13th century. It was the centre of the ancient Couronian land Bandava which was recorded in the old documents with the name Asseboten, as well as with other names like Asimpute and Asenputte. In the Finno-Ugric language the words Ase or Ason stand for a populated area. In 1248 the Grand Master of the Livonian Order, Dietrich von Gröningen, built a masonry castle instead of the old Couronian wooden castle. A small village grew around it [10, 59] with the German name Hasenpoth. In 1295 it became the centre of the Duchy of Courland and later – the centre of Piltene area [12, 148]. In 1378 Aizpute was granted a right of town [9, 8]. In 1585 it came under the rule of Poland and later – Sweden [10, 59]. In 1736 after a devastating plague and wars there were only 48 houses left in town and 10 of them were uninhabited [8]. In the first quarter of the 19th century there were 70 thatched-

90


pieces of wood, but horizontally laid propping made shingle roofs appear relief. Beginning from the 1920s clay roofing tiles started to be applied in towns of Kurzeme for fire safety purposes. In Aizpute there were only a few tile roofs. Sometimes cornices had a covering board with a jagged lower edge. In towns of Kurzeme gable or hip roofs, as well as gable roofs with hipped ends (hipped gable) were most widespread. The necessity to use the attic as a storage room or a dwelling space accounted for the shape of the roof. To make the attic more functional, the external walls of the attic (the so-called semi-attic floor) were built and it was usually also reflected in the façade architecture of the building. At the beginning of the 19th century formal features of classical style appeared in the architecture of wooden dwelling houses. The most characteristic elements were full-size columns. Wooden columns supported porch roofs of several masonry buildings, or a mezzanine as in the dwelling house at Katoļu iela 3. This building was pulled down in 1968 [6, 105]. Door and window openings and their filling play a very important role in the architectural and artistic image of buildings. In older wooden houses casements were inserted right into the grooves of the opening edges [8, 57]. As the popularity of windows and doors with jambs grew, gaps between the jambs and the wall were covered with smooth or slightly profiled boards, creating architecturally decorative frames of openings. Casements of windows were usually divided into several panes the size of which depended on the available glass. Using the sheet glass, window panes could be made larger. The size and division of window panes not only largely determines the artistic image of a separate window but that of the entire building as well. Besides, the number and size of windows bespoke the wealth of the house owner. The most widespread are two-piece windows with a glazing bar separating the upper part. In the lower part, between casements there is usually a central bar, and a vertical bar divides the upper part into two sections, forming a characteristic cross in the overall composition of the window. In some towns of Kurzeme – in Kuldīga and in other areas – the upper part of the window is divided into three sections what can be regarded as a specific feature

The one-storey house with the gable roof at Boju (now Kalvenes) iela 11 laconic and solid in its architectural expression (Figure 7) was a typical example of an ancient dwelling house. It was marked in the town plan prepared around 1850, but it has not been preserved till today. A smokestack with a hearth room occupied the central part of the house that was divided into three sections. It could be accessed from the hallway on the courtyard side, and the heath room had a small window to the main entrance. Very often the details whose shapes had originated in the architecture of masonry buildings were used in the façade finish of wooden houses. The 18th century house at Lielā iela 9 (Figure 8) has a horizontal cladding characteristic of classical style and rusticated corners. While the logs at Boju iela 1 (Figure 9) were left without cladding. The external walls of the houses were mostly made of logs with smooth ends [6, 57]. Rarely the ends were crossed at the corners of the house. The board cladding was either horizontally or vertically laid. The unclad log walls were painted, tarred or left in their natural appearance. According to the 19th century building regulations, the facades of dwelling houses were allowed to be painted in six tones. Under the façade cladding of several houses a layer of sage green or pastel yellow ochre paint can still be seen on the horizontal logs. The “Swedish crimson” was also among the favoured hues. The dwelling house at Kuldīgas iela 5a (Figure 12) used to have velvety black, tarred walls. Sometimes the external walls of wooden houses were fully or partly plastered, accentuating the edge of wooden parts with a horizontal line [6, 100–102]. Fire safety considerations as well as a desire to make the house appear statelier accounted for plastering of walls. Nevertheless, the plaster also created some structural and technical problems, sometimes causing the rotting of wood. The roof is very important in the image of a separate house as well as in the image of the entire streetscape. In small town architecture their forms were directly borrowed from vernacular building traditions, however, till the mid-19th century the roofscape was quite diverse since the types of coverings greatly varied. There were batten seam roofs, thick thatched roofs and shingle roofs. Usually the crest of the mosscovered thatched roofs was crowned with crossed

91


houses. It was usually separated from the rest of the façade with a band or a stringcourse, and clad in vertical timber boarding. Such pattern can be seen e.g. in the former house of Johann Blum (Figure 14). It used to have a six-pane window in the gable façade, and a closed porch with an entrance to two single-room dwellings on the ground floor. The other two flats could be accessed from the corridor. Above the main entrance door there was a transom window. The central part of the symmetric façade of Puķītis’ house at Kalvenes iela 2 (Figure 15) boasted an ornate panel door and a small window in the external wall of the loft. The house has a three-part layout with four flats on each level. Ernests Kalniņš’s wooden house in Kalvenes iela (Figure 16) has a two-part layout and a corresponding asymmetric front façade. This house also has the entrance door with a transom and a small window in the external wall of the loft area. The project sketch does not show the plan of the upper level, however, the stairs in the hallway and two windows in the gable façade allow assuming that the premises at the attic level were habitable. Thus, typologically, these houses are apartment buildings that in the second half of the 19th century and at the beginning of the 20th century became one of the most typical urban elements.

of this particular region. A gap between both bars looks like a narrow additional pane. In Aizpute, such windows can be found, e.g. in the house at Jelgavas iela 3 (Figure 10). Simple shutters made of vertically laid boards are another peculiarity characteristic perhaps only of the wooden houses in Kurzeme. At the top and at the bottom they are fastened with horizontal planks. In Aizpute, such shutters can still be seen, e.g. in the house at Kuldīgas iela 5 (Figure 11). Around the mid-19th century the previously unapplied methods of structural design became widespread, such as a half-timber construction that was used in walls (Figure 13) and more often in gables. Logs in the external walls of the houses very often were replaced with a comparatively lighter wood frame construction clad from both sides in boards and for heat insulation purposes filled with cinder or saw dust [6, 112–115, 118].

Small wooden houses Socially, the small houses in towns are analogous to the small flats in apartment buildings of the cities. For instance, most of the flats in the apartment houses built in Riga at the beginning of the 20th century were small [4]. As a rule, the small single-storey houses were built for the needs of one family or several tiny flats were arranged in them for letting out. There could be attic rooms, some workshop or a shop in such houses. The traditional layout principle of division into two or three parts was also used in construction of small houses in Aizpute. Quite popular was a layout scheme with the corridor running perpendicular to the longitudinal axis in the middle part of the house divided into three parts. It usually had entrances from the street and the courtyard as well as the stairs leading to the attic (Figure 14). The old construction plans that are kept in the Aizpute Local History Museum show the appearance of the previously and currently built houses in Aizpute and tell about the development of their architecture. The finish of the external walls of the attic (the semi-attic floor) was a characteristic architectural detail in the small

One-storey houses with a linear spatial structure In Aizpute, as in any other town, in the late 19th and early 20th century, industry was one of the driving forces of development. Cheap labour force came to towns and cities from the rural areas, and they had to be provided with cheap and small dwellings. At that time mostly singleroom flats were built in Riga as well. They usually had a kitchen with an entrance from the stairwell or a small hall that was shared by several flats, and a room with an access through the kitchen. Usually, such houses had no conveniences. If there was a water pipe, sinks were located in communally used rooms, adjoined with several pit toilets that also were shared by several flats. In provincial towns, the small flats for letting out very often were built in low, long,

92


even at the beginning of the 20th century. In the late 19th century, in Aizpute, too, several one-storey wooden houses (Figures 22-24) had their main façade designed according to the pattern façade scheme of the classicism period with the mezzanine in the central part. The mezzanine wall could have two, three, four, five and in several cases even more windows. The most popular are mezzanines with three windows and almost all single-storey houses in Aizpute have such mezzanines. Above them there are pediments with another small circular window for illumination of the attic. Most of these houses were built on a comparatively high masonry socle. As a rule, symmetry was observed as much as possible not only in the overall façade composition, but also in the arrangement of all openings and finish details regardless of the interior layout. The entrance door with the transom usually is the most beautiful detail of architectural finish.

single-storey houses where each flat had a separate entrance from the street. Such houses were very typical also in Aizpute. Several projects for rebuilding or construction of such houses have been preserved. Some of them are the projects for the already demolished houses and therefore it is difficult to identify them, however, they allow reconstructing the characteristic townscape and getting the overall picture. Most of these houses had six-pane windows and ornate panel front doors (Figures 17 and 18). One of the entrances usually had an open porch with banisters. The decorative finish of entrances most clearly displays the specific features of the architectural style of the respective period [6, 67]. Very often dormers were built in the gable roof (Figures 18 and 19) for illumination of the attic. The one-storey wooden dwelling house at Jāņa iela 5 (Figure 20) is very interesting and saturated in details of façade finish. The gables adorned with wooden lace accentuate both wings where the shops were located. The central entrance has ornate doors and transom windows. The house of Jakob Kenihsfest at Lielā iela 17 (Figure 21) had a symmetric yet simple façade. The entrance doors with transoms had been most elaborate. The ordinary windows in the central part of the façade had three panes – one on each side of the central bar and one above the bar. The windows in the gable facades also had three panes, but with a horizontal division.

Two-storey dwelling houses Hans Tal’s house at Atmodas (previously Lielā) iela 7 is one of the oldest two-storey dwelling houses in Aizpute (Figure 25). It used to house the oldest pub in town. In Latvian it was called the Dark Pub being derived from the German Der Domsche Krug (Minster’s Pub). It is a reference to the first owner of this place – the chapter of priests of the Bishopric of Courland. The external walls of the part of the house located on the corner of Atmodas and Jāņa Streets are approximately one meter thick. It leads to a conclusion that the house was built in the 16th or 17th century. In the course of time it has undergone several transformations. The 1797 plan of Aizpute is the oldest document where the present building was marked. The two-storey section of the house in Atmodas iela was probably built in the 18th century, retaining the proportions characteristic of the 17th century building [5, 15]. In 1898 it was rebuilt, partly retaining the previous openings as well as the six-pane division of windows that was popular in the 19th century. In 1900, the part of the house on the corner of Jāņa iela was also transformed. Its mezzanine with two windows in Atmodas iela has a horizontal board cladding in the main façade

Dwelling houses with a mezzanine Almost all 19th century, a single-storey house with a mezzanine surmounted by a pediment was one of the most widespread types of wooden houses in all provincial towns of Latvia. The facade composition of these houses complied with the so-called pattern façade drawings. Between 1810 and 1840 construction of buildings according to the pattern façades was mandatory in the Russian Empire. It was the peak of popularity of classical style, and a house with a symmetrical façade, a pediment and a circular window was one of the paradigms of the classical language. A single-storey house with a mezzanine is a typical product of classical style. Since the traditions have always been strong in the architecture of wooden houses, the stereotypes of Classicism still prevailed 93


built which were simple apartment buildings with small flats without conveniences. Their roofs usually were flatter and they were not as important as before in the streetscape. A standard type of an urban wooden house struck root and it was no longer closely related to the vernacular wooden building traditions. Ansis Kreicbergs’ twostorey wooden dwelling house in Jelgavas iela (Figure 29) is one of such examples. It has a symmetric façade with six-pane windows. The windows with decorative frames are arranged in the steady rhythm characteristic of Eclecticism regardless of the interior layout. Some researchers have also discerned “purely formal means of enrichment of the volume of the building” e.g. “dummy turrets or dormers” in the architecture of the houses constructed at this time [6, 138]. At the beginning of the 20th century, the architecture of wooden houses sometimes indirectly reflected features of Art Nouveau. Mainly they show in picturesque and dynamic massing of the house which was more or less related to the interior layout. In Aizpute one of such examples was Dr Ādolfs Zediņš’ luxurious two-storey dwelling house at Kalvenes iela 13. It was built in 1903 to the design by architect Kārlis Strandmanis (Figure 30) but in the summer of 2008 it was pulled down. A romantically shaped turret rose above the corner part that was turned at a 45-degree angle towards the basic volume of the house. The rooms in the house were grouped around the stairwell and the central hall accessed through the main entrance that was decorated with elaborate woodcarvings. As it was already noted, traditions in construction of wooden houses were very strong and single-storey houses with the mezzanine were still built also at the beginning of the 20th century. They differed from the houses of the previous historical styles only in proportions of volumes and separate details of architectural finish. The external walls of the attic or the semi-attic floor were an innovative feature for the houses with the mezzanine. The semi-attic floor was usually clad laying the boards athwart the direction of the rest of the façade cladding. It can be seen e.g. in Jēkabs Petrovičs’s wooden dwelling house with the mezzanine (Figure 31). J. Gekics (Ю. Геккиц), who rendered the project of the house, had evidently been one of the local building masters.

and vertical board cladding in the pediment which also has a small circular window in the centre. The corner of the house is hipped and the entrance door, which is arranged in this part, is topped with a decorative pediment. Among the clauses in the Liepāja Building Regulations issued in 1890 there was a provision that on the corner plots the corners of the houses had to be hipped at least at the ground floor level and that the hipped line must be at least 3-meter long and perpendicular to the bisector of the corner angle. This provision was also applied in many other towns of Kurzeme. The two-storey dwelling masonry house of Cīrava Pub at Pasta iela 1 that was rebuilt in 1898 also has a hipped corner (Figure 26). The entrance in it was accentuated with a porch. The windows of the house in the gable façade has a nine-pane and in the front façade – a six-pane division. Most of the oldest two-storey houses are located in the main street of the town – in Atmodas iela. The house at Atmodas iela 11 (Figure 27) has a masonry ground floor, but its second floor is made of wood. Today the ground floor is clad in horizontally laid boards. An ornate panel door has been preserved along with the wooden stairs leading from the hallway to the second floor. The stairs have lathed banisters. The balcony with elaborate metal railings accentuates the central part of the façade. The artistic image of the building displays the elements that can be found in the architecture of Lord’s Houses of Kurzeme manors [15, 78]. Johan Jākobsons’ house, which was rebuilt around the turn of the 19th and 20th centuries, has a similar appearance (Figure 28). Its layout was very simple: from most of the rooms doors led to other rooms. In general, the volume of the building has been retained intact. Only some finish details and two symmetric balconies with metal railings on the second floor have disappeared. The house used to accommodate the Latvian Society of Aizpute that was founded by Ādolfs Hertelis (1871–1908) in 1903, and the cashier’s office of the Latvian Mutual Aid Society. In 1905, the bureau of the Revolutionary Steering Committee of Aizpute District was located there [5, 27]. At the end of the 19th century along with the growing urban development, the construction of wooden dwelling houses experienced qualitative and quantitative changes. More new houses were

94


Table 1. Projects for dwelling houses in Aizpute

95


dwelling houses in Aizpute have been analysed during the research. These projects were approved at the Town Council between 1896 and 1914 – in the period when the town acquired its particular urban features that have been preserved till today. At that time most of the buildings were built or rebuilt in Lielā (now Atmodas), Jelgavas and Boju (now – Kalvenes) Streets. In further studies it is still necessary to identify a number of old construction projects. Table 1 provides a summary on the identified projects.

Particularly interesting is Teodors Tīde’s dwelling house with the mezzanine at Kalvenes (then Boju) iela 19 (Figure 32). Its project was drawn by the owner himself. The mezzanine with the hipped roof made in half-timber construction is located at one end of the house. Now it has been clad in wood planks. The house has a convenient layout and quite a good level of amenities. The previously unknown construction projects and other documents that are kept in the Aizpute Local History Museum allow determining the tendencies in the development of urban construction. Approximately fifty projects for transformation and construction of new

Literatūra References 1. Aizputes Vēstures muzeja materiāli (fotogrāfijas un pastkartes) 2. Apinis P. Latvijas pilsētu vēsture. – Rīga: A. Gulbja Grāmatu spiestuve, 1931. – 280 lpp. 3. Bākule I. Aizputes vecpilsētas reģenerācijas priekšlikums. – Rīga: Restaurācijas institūts, 1990. – 3. sējums – 1.–19. lpp. (Atrodas Aizputes Vēstures muzejā) 4. Bērzkalns P. Dzīvokļu būvniecība Rīgā 1913. gadā // Latvijas Universitātes Raksti. Arhitektūras fakultātes sērija II. – Rīga: Latvijas Universitāte, 1936. –4. sēj. – 377.–487. lpp. 5. Birzniece M. Aizpute: Ceļvedis pa pilsētu un tās apkārtni. – Aizpute: Harro von Hirschheydt, 1996. – 76 lpp. 6. Jansons G. Kurzemes pilsētu senās koka ēkas. 17. gs.–19. gs. vidus. – Rīga: Zinātne, 1982. – 183 lpp. 7. Jansons G. Pilsētu senās koka apbūves saglabāšana // Pilsētu attīstība un arhitektūra Latvijas PSR. – Rīga: Zinātne, 1974. – 114.–150. lpp. 8. Latvijas pilsētas valsts 20 gados. – Rīga: Latvijas pilsētu savienības izdevums, 1938. – 328. lpp. 9. Misiņa bibliotēkas arhīva materiāli (fotogrāfijas un pastkartes) 10. Salnais V., Maldups A. Pilsētu apraksti (Pēc 1935. gada tautas, sējumu-mājlopu un tirdzniecībasrūpniecības skaitīšanas materiāliem). – Rīga: Valsts Statistikas pārvaldes izdevums, 1936. – Pirmā daļa. – 185 lpp. 11. Silvijas Ozolas fotomateriāli 12. Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. – Rīga: Valsts Statistiskās pārvaldes izdevums, 1927. – 752 lpp. 13. Vadonis pa 77 Latvijas pilsētām. – Rīga: Priedaines, 2000. – 192 lpp. 14. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pieminekļu dokumentācijas centra materiāli 15. Zandberga R. Aizputes arhitektoniski pilsētbūvnieciskās struktūras attīstības vēsture. Zinātnisks pētījums. – Rīga: 1980. – 104 lpp. (Atrodas Aizputes Vēstures muzejā)

96


Silvija Ozola Lecturer, Mgr.arch. Riga Technical University, Liepāja Affiliation 4 Vānes Str., LV-3405, Liepāja, Latvia Phone: +371 29435668 E-mail: ozola.silvija@inbox.lv Jānis Krastiņš Professor, Dr.habil.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning 16 Āzenes Str., LV-1048, Riga, Latvia Phone: +371 67089256; +371 67089115 Fax: +371 67089130 E-mail: krastins@bf.rtu.lv

S. Ozola, DZĪVOJAMO ĒKU ARHITEKTŪRA UN PLĀNOJUMS AIZPUTĒ LĪDZ PIRMAJAM PASAULES KARAM Aizputes, tāpat kā daudzu citu Latvijas mazpilsētu raksturīgo vidi veido arhitektūras pieminekļi – senas koka celtnes. Pēc Liepājas-Aizputes dzelzceļa līnijas atklāšanas 1897. gadā Aizputē bija vērojams būvniecības uzplaukums. Aizpute ir viena no nedaudzajām pilsētām, kurā saglabājušies būvprojekti kopš 1896. gada. Tā ir unikāla vērtība izpētes darbā, kas ļauj precīzāk definēt un izprast likumsakarības, pēc kurām attīstījusies pilsētas arhitektoniskā telpa. Pilsētu koka dzīvojamās ēkas atspoguļoja sava laika arhitektūras un mākslas stilus, taču senāko pilsētas koka dzīvojamo ēku telpiskās struktūras tipam bija daudz kopīga ar tautas celtniecības iezīmēm. Aizputes apbūvi, tāpat kā Liepājā un Jelgavā, galvenokārt veidoja vidēja lieluma dzīvojamās ēkas ar divslīpju jumtiem un trīsstūra veida zelmiņiem. Guļšķautņu un pildrežģu konstrukcijās celtās senās dzīvojamās ēkām bija raksturīgs trīsdaļīgs plānojums. Aizputē 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā izplatījās komerciāla rakstura apbūve. Ēkas vairs nevainagoja augstie, sarkanie dakstiņu jumti. Jaunās ēkas pārsedza ar lēzeniem skārda jumtiem. Nostabilizējās jauni, tikai pisētu apbūvei raksturīgi celtņu tipi un izmainījās kopējais apbūves raksturs. S. Ozola, ARCHITECTURE AND LAYOUT OF DWELLING HOUSES IN AIZPUTE UNTIL WORLD WAR I In Aizpute, as in many other provincial towns of Latvia, the urban fabric is mostly made up of monuments of architecture – old small-size wooden houses. After the opening of the railway line Liepāja-Aizpute in 1897, construction in Aizpute became more active. Aizpute is one of the rare towns where the construction projects dating back to 1896 have been preserved. It is a unique value in the research, as it allows understanding and defining more precisely the tendencies in the urban and architectural development. The wooden dwelling houses in towns reflected the popular trends in art and architecture of the respective period, yet the spatial structure of the oldest wooden dwelling houses had many features characteristic of the vernacular building traditions. In Aizpute, like in Liepāja and Jelgava, there were mostly medium-sized houses with gable roofs and triangular gables. The log houses and half-timber constructions usually had a characteristic three-section layout. In the late 19th and early 20th century numerous commercial objects also were constructed in Aizpute. Instead of the high, red tile roofs the newly constructed houses had flat tin roofs. The new types of urban structures struck root and the overall urban fabric changed. С. Озола, АРХИТЕКТУРА И ПЛАНПРОВКА ЖИЛЫХ ЗДАНИЙ В АЙЗПУТЕ ДО ПЕРВОЙ МИРОВОЙ ВОЙНЫ Для Айзпуте, также как и для многих латвийских маленьких городов, харакерны архитектурные памятники – древние строения, формирующие значимые для градостроительства строительные комлексы. После открытия железнодорожной линии Лиепая-Айзпуте в1897 году, в Айзпуте наблюдался расцвт строиельсва. Айзпуте – один из немногих городов, в котором сохранились строительны проекты с 1896 года – уникальная ценность для иследовательской работы, позволяющая точнее определять и понимать закономернотси, по которым развивалось архитектоническое пространство города. Деревянные жилые дома городов отражали архитектурные и художественные стили свого времени. Встречающийся в городской застройке просранственно-структурный тип жилых зданий был расространен также и в сельской архитектуре, у него был общие черты народного строительства с сельскими жилыми постройками. Застройку Айзпуте, также как Лиепаи и Елгавы, главным образом формировали жилые постройки средней величины с двухскатными крышами и трехугольными фронтонами. Для зданий, посроенных с помощью брусовых и фахверковых конструкций характерна планировка из трех часей. В Айзпуте в конце 19 и начале 20 века была широко распространена коммерческая застройка. Деревянные строения больше не увенчивались высокими красными черепичными крышами. Новые зданя обрели плоскую жестяную кровлю. Общий вид имел совершенно новый характер.

97


PILSĒTU VĒSTURISKO CENTRU KULTŪRAS MANTOJUMA AIZSARDZĪBAS, SAGLABĀŠANAS UN ATTĪSTĪBAS NOSTĀDNES

J. Jākobsone, I. Strautmanis

Atslēgas vārdi: kultūrvēsturiskais mantojums, saglabāšana, attīstība, ārvalstu pieredze, vecpilsēta

Pilsētbūvniecība ir nepārtraukts process. Plāni un koncepcijas tiek mainītas, bet būtiska ir vienota attīstības ideja un tās saskaņotība ar apkārt notiekošajiem procesiem. Kuldīgas attīstības stratēģija ir „..saglabāt tās vienreizējo kultūrvēsturisko mantojumu – vecpilsētas un dabas kompleksu..”, teikts Kuldīgas pilsētas attīstības programmā [1]. Mainīgums caur noturību ir princips, kas jānostiprina pilsētu vēsturisko centru attīstībā. Nepieciešams līdzsvars starp esošās vides un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un teritorijas ekonomisko attīstību. Attīstības plānošanas mērķis ir izveidot Kuldīgas vecpilsētā harmonisku vidi, nodrošinot resursu taupīgumu un vietējo tradīciju respektēšanu, kā arī racionālu teritorijas aizmantošanu. Lai Eiropas un Ziemeļvalstu kontekstā izanalizētu jautājumu – pilsētu vēsturisko centru saglabāšana un attīstība, kā arī lai nepieļautu kļūdas attīstības un pilsētas plānošanā, kas jau reiz ir pieļautas, pētīta šo valstu pilsētu vēsturisko centru attīstības plānošana un veiktie pasākumi tās saglabāšanā un attīstībā.

un stiklojumam, fasāžu apdares detaļām, kokgriezumiem, žogiem un vārtiem, ēku ventilācijai un apkurei, fasāžu krāsošanai ar dabīgām krāsām, tapetēm un zīmējumiem interjeros [5]. Atjaunojot ēkas Raumas vecpilsētā, ir panākts iespaids, ka dzīve ir apstājusies deviņpadsmitā gadsimta sākumā, Kuldīgas vecpilsētas saglabāšanas un attīstības mērķis ir pilsētu saglabāt ar 20. gs. sākuma sajūtām, jo vecpilsētā raksturīga apbūve, kas pārsvarā pārbūvēta šajā laika posmā [4]. Raumas pašvaldības un Tammel renovācijas centra veiktās aktivitātes, kas nodrošina vecpilsētas saglabāšanu un atjaunošanu: • radīts pareizas restaurācijas paraugs, tas ir arī amatniecības un iedzīvotāju informēšanas centrs, • radīta vieta, kur iedzīvotājam ir iespēja pašam atjaunot savas ēkas nolietojušās detaļas un kurā ir visi nepieciešamie instrumenti un izejvielas ēku detaļu atjaunošanai, • radīta un uzturēta “materiālu banka”, kurā tiek uzkrātas vēsturisko ēku daļas, lai atjaunojot vecpilsētas ēkas, būtu iespējams izmantot autentiskas un vēsturiskas detaļas, • izpētot ēku koloristiku, izstrādāts vecpilsētā izmantojamo krāsu katalogs, kurā ir norādījumi par izmantojamiem toņiem, krāsu sastāvu un uzklāšanas metodēm, • veikts liels darbs iedzīvotāju izglītošanas jomā: izdoti bukleti par vecpilsētas vērtībām un to atjaunošanu, nodrošinātas visiem pieejamas bezmaksas speciālistu konsultācijas par ēku atjaunošanu un fiziska restaurācijas darbu ierādīšana, • veicot vecpilsētas ēku inventarizāciju, sastādīts rīcības plāns katrai ēkai, kurā norādītas tūlītējās nepieciešamās

Eiropas un Ziemeļvalstu vecpilsētu attīstības pieredze Publikācijā tiek analizēta pārņemtā pozitīvā pieredze un pieredze, kas būtu ieviešama Kuldīgas vecpilsētā. Rauma Somijā. Gan pēc vēsturiskās izcelsmes, gan esošās situācijas līdzīga Kuldīgas vecpilsētai pilsēta ir Rauma Somijā. Tā ir iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Pilsētai ir raksturīga blīva koka apbūve. Raumas vecpilsētas saglabāšanas un attīstības galvenais princips ir saglabāt autentisku vidi un apdzīvotu vēsturisko pilsētas centru. Vecpilsētas atjaunošanā īpaša uzmanība tiek pievērsta autentiskiem logu rāmjiem

98


1. un 2. att. Raumas vecpilsētas Somijā pilsētvides piemērs Fig. 1 and 2. Example of urban area in old-town of Rauma in Finland

• tiek analizētas pieļautās kļūdas, kā piemēram, vēsturisko laukakmeņu pamatu apdare ar cementa javu (3. attēls). Jāpievērš uzmanība ēkas apdares detaļām, kas veido kopējā apbūves ansambļa vērtību – autentiskām detaļām, • ēku atjaunošanai un pat jaunbūvēm tiek izmantotas autentiskas vēsturisko ēku detaļas, kas nodrošina kopējā apbūves ansambļa vērtību (4. attēls).

rīcības, kas apdraud ēkas pastāvēšanu, piemēram, jumta vai notekreņu remontu. Norādīta nepieciešamā rīcība ēkas atjaunošanai tuvāko gadu laikā un nepieciešamie ēku pārbūves darbi, lai tā atbilstu vēsturiskajam (konkrēta perioda) izskatam – ilgtermiņā, • tiek pievērsta uzmanība detaļām, kas veido pilsētvidi, piemēram, ceļa zīmēm noteikts mazāks izmērs, bruģējumam – dabīgais akmens, reklāmām – vecpilsētas stilistika (1. un 2. attēls),

4. att. Ēkas piebūves būvniecība, kurā tiek iebūvētas jaunas durvis, bet izmantoti vēsturiskie metāla kalumi Fig. 4. Construction of building extension, where new doors are built in with historical metal coinage

3. att. Ēkas pamatu vēsturiskais mūrējums un ēkas īpašnieka pamatu stiprinājuma risinājums ar cementa javu, kas nav pieļaujams vēsturiskām ēkām Fig. 3. Historical masonry of basement and basement fastening with cement mortar done by the owner of building, what is prohibited for historical constructions

99


5. att. Kuldīgai Latvijā un Drobakai Norvēģijā ir līdzīgas vēsturisko koka ēku būvtradīcijas Fig. 5. Kuldiga (Latvia) and Drobaka (Norway) has similar tradition in construction of historical wooden buildings

Drobaka Norvēģijā. Kuldīgas vecpilsētā un Drobakas vecpilsētā ir līdzīgas vēsturisko ēku būvtradīcijas (5. attēls). Kuldīgas pilsētas Dome ir uzsākusi sadarbību ar Drobakas restaurācijas centru. Plānotas aktivitātes, kas orientētas uz kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un restaurācijas centra izveidošanu Kuldīgā, kā arī iecerēts izveidot kopīgu darbības plānu – „ābeci” vēsturisko ēku atjaunošanai, ko varētu izmantot gan Drobakā, gan Kuldīgā, plānota amatnieku leksikas grāmatas izveidošana un savstarpēja apmācība, kopīga novērtēšanas sertifikāta izveidošana. Drobakas pašvaldībā veiktas iestrādes kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā jau daudzu gadu garumā. Pašvaldība uzskata,

ka svarīgs vecpilsētas attīstības nosacījums ir dzīvās vides saglabāšana, tāpēc noteikumi pieļauj ēku iekšpusi pārveidot, bet ēkas ārpuse jāsaglabā. Šādi nosacījumi nodrošina, ka arī vēsturiskajās ēkās iedzīvotāji tomēr var dzīvot mūsdienīgi aprīkotās telpās. Tomēr, ēku īpašnieki tiek aicināti respektēt vēsturisko plānojumu un detaļas ēkas iekšpusē. Drobakā izstrādāta vēsturisko ēku apsekošanas kārtība, kas atšķiras no Raumā veiktās ēku inventarizēšanas, jo ir izstrādāti un apstiprināti noteikumi ēku apsekošanai un veidlapas, kas ietver nepieciešamās ziņas. Katrai ēkai ir uzskaites karte, kur norādīts, kas atbilst vai neatbilst vecpilsētas noteikumiem un būtu pārbūvējams.

7. att. Ēku pārbūvju pozitīvie/atļautie un negatīvie/ neatļautie piemēri [6]. Lapu labajā pusē – negatīvie risinājumi, bet kreisajā pusē – pozitīvie un atļautie ēku pārbūves risinājumi Fig. 7. Building reconstructions positive/allowed and negative/prohibited examples [6]. In the right side of Pictures is shown negative solutions, but on left side – positive and allowed building reconstruction solutions

6. att. Piemērs, kas vizuāli attēlo to, ka vecpilsētā nav pieļaujams vairāku ēku vietā uzcelt vienu ēku, neievērojot iedibināto un vēsturisko būvlaidi un apbūves fronti [6] Fig. 6. Example what shows that it is no allowed in old-towns to build one building instead of many by omitting grounded building structure and building front [6]

100


Identiski kā Raumas ēku inventarizācijas anketās nepieciešamo darbu kārtība aprakstīta prioritārā secībā un ēku apsekošanu veic sertificēti speciālisti. Atšķirīgs ir fakts, ka ēku apsekošanu apmaksā ēkas īpašnieks. Drobakas pilsētas atbildīgie dienesti ir izstrādājuši grāmatu, kurā apkopoti vecpilsētas apbūves noteikumi, bet, lai tos padarītu iedzīvotājiem un īpašniekiem saprotamus – tie vizualizēti. 6., 7. un 8. attēlā norādīti pareizi ēku pārbūves varianti un varianti, kas nav pieļaujami, lai nesabojātu vēsturisko vidi. Šis pielikums ir saistošs kopā ar noteikumiem, kuros ir atrunāta ēkas pārbūves kārtība un dienesti, kuros šis risinājums ir jāsaskaņo. Kristiansfelda Dānijā. Kultūrainavu izpēte un aizsardzība Dānijā. Dānija ir viena no valstīm, kur kultūras un dabas mantojums ir vienas atbildīgās institūcijas – Vides un enerģijas ministrijas Dānijas Mežu un dabas aģentūras – pārziņā. Kultūrvide tiek pētīta, aizsargāta un attīstīta kā trešā vides dimensija līdztekus fizikālajai videi un dabai. Kultūrvide tiek definēta kā „ģeogrāfiski norobežots areāls, kas atspoguļo sabiedriskās attīstības nozīmīgas īpašības, un tā izdalīšanas mērķis ir aizsargāt kultūras mantojuma plašu reprezentativitāti” [7]. Pētījumi un attīstības plāni var aptvert gan plašākus kultūrainavu apgabalus, gan kādu atsevišķu objektu un tā apkārtni.

8. att. Kreisajā pusē norādīta vēsturiskas ēkas detalizācija un tās apraksts, bet attēla labajā pusē piemērs apbūvei, kas nav pieļaujama vecpilsētā, jo nav ievēroti vēsturisko ēku apdares principi (fasādes, jumta, logu risinājums utt.) [6] Fig. 8. On left side shown detailed elaboration of historical building and its description; on right side – example of construction what is not allowed in oldtowns because of omitted principles of historical building decorations (facade, roof, window solutions) [6]

Viens no galvenajiem instrumentiem aizsardzības nodrošināšanai ir telpiskā plānošana. Kultūras mantojuma aizsardzības jautājumi tiek risināti reģionālajos plānos, kas tiek atjaunoti ik pēc četriem gadiem.

9. att. Kristiansfeldas pilsētas centrālā daļa – vēsturiskais morāviešu centrs. Pētījuma rezultāti tika apkopoti un izdoti brošūrā un brošūras izdalītas vecpilsētas iedzīvotājiem [9] Fig. 9. Central part of town Kristiansfeld – historical Moravian centre. Results of research were summarized and published in a brochure and disseminated for inhabitants of old-town [9]

101


10. att. Viduslaiku ēka vecpilsētas apbūvē un tās vietā uzceltais kinoteātris “Bi-Ba-Bo” [10] Fig. 10. Medieval building in old-town construction and cinema “Bi-Ba-Bo” built instead of that [10]

vērtētas saskaņā ar iepriekšminētajiem kritērijiem, tika veikts 1991. gadā. Lai izdalītu kultūrainavu prioritāti, izmantota trīspakāpju vērtības skala: augstas vērtības, vidējas vērtības un zemas vērtības prioritāte (9. attēls). Kritērijus nelieto mehāniski, t. i., ja kultūrvide atbilst daudziem kritērijiem, nevajadzētu tai automātiski dot augstu prioritāti, bet ja nedaudziem – zemu. Katra individuāla kultūrvide ir vērtējama, salīdzinot to ar citām un nosakot prioritātes. Papildus katras atsevišķas kultūrainavas nozīmība ir jāvērtē saistībā ar līdzīgām kultūrainavām ārpus reģiona un valsts [8]. Pētījums tika veikts, lai analizētu pilsētas kultūrvēsturisko mantojumu, noteiktu vērtīgākās ēkas un kultūrainavas un iekļautu to aizsardzības risinājumus pilsētas plānojumā. Zamošče Polijā. Zamoščes pašvaldības arhitektūras nodaļa sadarbībā ar Polijas UNESCO komiteju katru gadu rīko „UNESCO vasaras skolas jaunajiem profesionāļiem” – speciālistiem, kuriem ir augstākā izglītība jomās, kas ir saistītas ar kultūras mantojuma saglabāšanu un attīstību – arhitektiem, plānotājiem, restauratoriem, mākslas zinātniekiem, ainavu arhitektiem, gleznotājiem, ekonomistiem un sociologiem, kultūras un menedžmenta speciālistiem.

Darbs balstās uz principu, ka vides aizsardzībā tiek ņemti vērā vietējie apstākļi un līdzdarbojas vietējie iedzīvotāji [8]. Interesants piemērs ir kritēriji prioritāšu noteikšanai, t. i., kā novērtēt, kura no apskatāmajām teritorijas kultūrainavām ir vērtīgāka. Piemēram, kad pilsētas vadībai ir iespēja piešķirt līdzekļus vietējo kultūrvides vērtību saglabāšanai, tas nav viegls uzdevums – izšķirties, vai nozīmīgāka Kuldīgas vecpilsētā ir, piemēram, kādreizējās ordeņa pils atrašanās vieta, vai Kuldīgas 9. gs. pilskalns. Kritēriji kultūrainavu prioritāšu noteikšanai: prioritātes tiek noteiktas, balstoties uz zinātniskiem kritērijiem, tiek meklētas visraksturīgākās vai retākās iezīmes pētāmajā reģionā. Novērtējums, kura konkrētā kultūrainava ir atzīstama par vērtīgāku, tiek balstīts uz kritērijiem: unikalitāte, vietējā nozīme, raksturīgums, savdabīgums, aizsardzības pakāpe, funkcionālais statuss, autentiskums, vēsturiskums, identitāte, iespaidīgums, izziņa jeb stāsts, dažādība, homogenitāte, saskaņotība ar dabas vidi. Kristiansfeldā pētījums, kurā izmantota CHIP (Cultural Heritage in Planning – Kultūras mantojums plānošanā) metode un kultūrainavas

102


Viru De La Gardie universālveikals (11. attēls) uzcelts šā gadsimta sākumā. Šis ir piemērs, kā projektēt jaunu ēku vecpilsētā, kas atbilst gandrīz visiem kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas kritērijiem un pilsētas apbūves noteikumiem, tomēr disharmonē ar vēsturisko vidi. Šajā vietā agrāk atradās trīs zemes gabali. Jaunās ēkas fasāde sastāv no trim daļām – viena koka, otra stikla un trešā – kaļķakmens. Izvēlētie materiāli ir vecpilsētai tradicionāli. Šai ēkai ir izdevies saglabāt mērogu, jo tās dzega atrodas tai pat līmenī, kā blakus ēkai. Bet izskatās, ka neviena institūcija nav pateikusi, cik stikla vai koka fasādē vajadzētu izmantot. Šajā piemērā uzskatāmi redzams mūsdienu arhitektūras piemērs vēsturiskā vidē. Ja noteikumos nav atrunātas konkrētas proporcijas pielietojamiem materiāliem fasādes apdarē u.c. lietām arhitekta ar atšķirīgu izpratni par vēsturiskās vides saglabāšanu, iespējas radoši izpausties ir pietiekamas.

11. att. Viru De La Gardie universālveikals – diskutabls mūsdienu arhitektūras piemērs vēsturiskā vidē [10] Fig. 11. Department store Viru De La Gardie – controversial modern example of architecture in historical environment [10]

Speciālisti tiek iepazīstināti ar pilsētas pilsētbūvniecisko vēsturi un esošo pilsētvides situāciju. Speciālistu padziļinātu apmācību veic eksperti no Polijas un Anglijas. Apmācību noslēgumā pilsētas pašvaldība piedāvā teritoriju vai kvartālu, kura attīstībai ir piesaistīts finansējums – privāts attīstītājs vai pašvaldība, Eiropas savienības finansējums. Speciālistiem jāveic šī kvartāla analīze (katram atbilstošā jomā), analīzes jāapvieno pētījumā un jāizstrādā vairāki attīstības scenāriji un arhitektoniskie, pilsētbūvnieciskie attīstības varianti. Šādu apmācību rezultātā pilsēta iegūst vairākus konkrētās teritorijas attīstības scenārijus un plānus. Tallina Igaunijā. Tallinas vecpilsētu ir postījuši kari, tādēļ arī tās pilsētas audeklā ir vairāki „caurumi”, kurus jau sāka lāpīt 20. gs. trīsdesmitajos gados. Vecpilsētas noteikumi pieļāva jaunu ēku (neņemot vērā vēsturisko ēku apjomu un izskatu) būvniecību vietās, kur tās tika sagrautas. To uzskatīja par vecpilsētas struktūras restaurāciju. Pilsētas apbūves noteikumos galvenais kritērijs jaunu ēku būvniecībai vecpilsētā ir to piemērotība, modernums, izmēri, saderība ar vēsturisko apbūves struktūru un tradicionālo būvniecības materiālu izmantošana. Piemēram, Viru ielā, sekojot tā laika modei, tika uzcelts grandiozais kinoteātris “Bi-Ba-Bo”. Lai netraucēti to varētu izdarīt, tika nojaukta viduslaiku ēka (10. attēls) [10].

Kuldīgas pilsētā pārņemtā un pārņemamā lietderīgā pieredze • Kuldīgā uzsākts realizēt muzeja ēkas restaurāciju - Kuldīgas vecpilsētā tiks veidots restaurācijas paraugobjekts. Pagalma ēkā paredzēts izvietot koka būvdetaļu amatniecības un restaurācijas centru, kā arī iedzīvotāju izglītošanas centru. • Šī gada laikā tiks ierīkota restaurācijas darbnīca, kurā patstāvīgi strādās sertificēts restaurators un iedzīvotājiem būs iespēja restaurēt vēsturiskās ēkas detaļas un saņemt konsultācijas restaurācijas jomā. • Kuldīgas pilsētas Dome iekārtojusi telpu, kurā uzglabāt vēsturisko ēku daļas, piemēram, logus, slēģus utml. Kuldīgas Dome ir piesaistījusi speciālistu – restauratoru/konsultantu, kurš izstrādās pieejamo vērtību aprakstus un izskatīs iespēju tās izmantot atjaunojamās ēkās. • Nepieciešams izstrādāt Kuldīgas vecpilsētā izmantojamo krāsu katalogu (toņi, krāsu sastāvi un uzklāšanas metodes). Kuldīgas pilsētas Dome

103


vienojusies ar SIA „Arhitektoniskās izpētes grupu”, kas visām vecpilsētas ēkām veiks krāsu zondāžu un kopā ar pilsētas domi veiks kopējas vecpilsētas koloristikas koncepcijas izstrādi. • Nepieciešams veicināt iedzīvotāju informētību par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas nepieciešamību un iespējām. Kuldīgā izstrādāti vairāki bukleti, lai rosinātu iedzīvotājus izprast Kuldīgas vecpilsētas vērtības, piemēram, buklets par Kuldīgas logiem vai tiltiņiem un jumtiem. Kuldīgas pilsētas domē strādā restaurators/konsultants, kurš var ierādīt restaurācijas darbus, lai ēku īpašnieki tos varētu veikt paši. Lai veicinātu iedzīvotāju iesaistīšanos mantojuma atjaunošanā, Kuldīgas pilsētas dome organizē starptautiskās mantojuma laboratorijas, kuru ietvaros speciālisti stāsta un praktiski demonstrē iedzīvotājiem kā, piemēram, pareizi apmest ēkas fasādi ar kaļķu javu un to nokrāsot ar kaļķu krāsu, kā sajaukt šo krāsu un kādas izejvielas nepieciešamas. Šādas mantojuma laboratorijas bijušas par fasāžu atjaunošanu, būvgaldniecības elementu atjaunošanu un regulāru uzturēšanu un par māla kārniņu un skārda jumta segumiem. • Kuldīgā uzsākta ēku inventarizācija. SIA „Arhitektoniskās izpētes grupas” veicamajā vecpilsētas inventarizācijā viens no uzdevumiem ir katras ēkas neatliekamo remontu darbu uzskaite un restaurācijas darbu programma

ilgtermiņā, lai ēkai tiktu demontēts destruktīvais uzslāņojums. Pētījums ietver ēkas pārbūvju un uzslāņojumu analīzi, paredzot saglabāt uzslāņojumus, kuri nav destruktīvi. • Analizējot trīs pilsētu – Raumas, Drobakas un Kristiansfeldas ēku inventarizācijas metodes un anketas, Kuldīgas pilsētas domes speciālisti nolēma pielietot CHIP metodi. Ar šīs metodes palīdzību tiek veikts pētījums „Kuldīgas vēsturiskās apbūves inventarizācija”. Analizējot kultūrvēsturiskā mantojuma novērtējuma kritērijus, kā piemēram, arhitektoniskā vērtība, tika secināts, ka, lai vispusīgi un pamatoti tiktu izpētīta Kuldīgas vecpilsēta, nepieciešams šos kritērijus pielāgot konkrētai videi. Piemēram, nav pamatoti Kuldīgas vecpilsētā, kurā divstāvu galerijtipa šķūņi ir viena no pilsētas kultūrvēsturiskajām vērtībām, tos vērtēt ar zemāko punktu skaitu 5, kas nozīmē saimniecības ēkas un celtnes bez arhitektoniskās vērtības. Analizējot kritērijus Kuldīgas vecpilsētas pētīšanai, tie tika mainīti, pārstrādāti un pielāgoti attiecīgās vides specifikai. Šo pētījumu veic speciālisti, bet apmaksā Valsts Kultūras pieminekļu inspekcija, kura Latvijas Republikā realizē kontroli kultūras pieminekļu aizsardzībā un izmantošanā. • Kuldīgas pilsētas apbūves noteikumus nepieciešams papildināt ar apbūves noteikumu vizualizāciju, lai iedzīvotāji un ēku īpašnieki labāk saprastu noteikumu prasības. Šis pielikums būtu

12. att. Robdēļa novietojums un izplatītākie robdēļu paraugi Kuldīgā [11] Fig. 12. Notched board position and most common examples of notched board in Kuldiga [11]

104


noteikumu sastāvdaļa, jo noteikumos ir atrunāta kārtība kāda jāievēro pārbūvējot ēku. Nepieciešams veikt tradicionālo ēku un to detaļu un fotofiksāciju un tās iekļaut noteikumu vizualizācijas daļā, piem. norādot cilvēkam, ka atjaunojot ēkas jāpielieto robdēlis, pievienot tā raksturīgos risinājumus (12. attēls). • Attīstot teritorijas un objektus, lietderīgi piesaistīt dažādu jomu speciālistus, iespējams studentus, kas teritorijas attīstītājam un pašvaldībai sniedz dažādus variantus.

starptautiskas pieredzes gūšana un pilsētas popularizēšana organizācijās, kas saistītas ar kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, izmantojot pieejamos Eiropas Savienības līdzekļus kultūras mantojuma saglabāšanai [12]. • Pilsētas popularizēšanas klips, kurš demonstrē pilsētā esošās vēsturiskās vides daudzveidību ‘s-Hertogengosch pilsētā Nīderlandē. Klipa skatītāji tiek aicināti apmeklēt vai pat pārcelties uz dzīvi pilsētā „..kura var piepildīt Jūsu sapņus” [13]. Pilsētas devīze, kura tiek demonstrēta šajā klipā – pilsēta, kurā var sajust kopības sajūtu dažādās jomās – biznesā, ikdienas dzīvē un atpūtā. • Vīzija – tirdzniecības un darījumu centru attīstība vecpilsētā Česteras pilsētā Anglijā. Pilsētā netiek atļauta lielu tirdzniecības centru būvniecība vai darbība, ne vecpilsētā, ne ārpus tās. Mērķis – veicināt mazo veikalu un biroju attīstību, kas atbilst vecpilsētas mērogam un piesaista darbaspēku, apmeklētājus un tūristus vecpilsētai [13]. • Viļņas vecpilsētas revitalizācijas programma Viļņas vecpilsētā Lietuvā.

Eiropas piemēri Kuldīgas vecpilsētas attīstībai • Pilsētas popularizēšanas, tēla veidošanas un mārketinga stratēģijas izstrāde Trenčinas pilsētā Slovākijā. Galvenie stratēģijas mērķi un uzdevumi ir: pilsētas vides un objektu unikalitātes „pārdošana” tūristiem, pilsētas logo izstrāde, mūsdienīga interneta mājas lapa ar tulkojumiem vismaz 3 valodās, digitāli tūrisma informācijas centri,

13. att. Tūrisma maršruta shēma Langres pilsētai Francijā [12] Fig. 13. Scheme of tourist route in Langre (France) [12]

105


apmeklētākajiem objektiem vecpilsētā un izstrādāts apgaismojuma projekts atsevišķiem, nozīmīgākajiem objektiem, ar kura palīdzību tika izveidots jauns tūrisma maršruts – nakts ceļojums vecpilsētā, kas piesaistījis lielu tūristu un interesentu skaitu. Lai gan pilsētas tēla veidošana un popularizēšana ir jēdzieniski un saturiski nodalāma no vēsturiskā mantojuma saglabāšanas un attīstības jautājumiem, abas jomas Latvijas mazpilsētu kontekstā ir nozīmīgas veiksmīgas pilsētas nākotnes veidošanai.

Programma sastāv no vairākām daļām, bet pozitīvais piemērs Kuldīgas vecpilsētas attīstīšanai -Viļņas vecpilsētas atjaunošanas fonda dibināšana un fonda darbības koordinācija vecpilsētas atjaunošanai, kura finansu resursi sastāv no valsts, pašvaldības un privātā finansējuma [13]. • Vecpilsētas un vēsturisku objektu apgaismojuma izveidošana Langres vecpilsētā Francijā. Projekts ir daļa no tūrisma attīstības stratēģijas (13. attēls). Veikts pētījums par tūristu

CULTURAL HERITAGE PROTECTION, PRESERVATION AND DEVELOPMENT IN HISTORICAL CENTRES OF MODERN TOWNS

J. Jākobsone, I. Strautmanis

Keywords: cultural heritage, preservation, development, foreign experience, old-town

Development experience in old-towns of Europe and Nordic countries

City building is a continuous process. Plans and conceptions are changed, but it is essential importance that there is a common development idea and it is aligned with the processes run around. The development strategy of town Kuldiga is “…to preserve its unique cultural heritage – old-town and natural complex”, what is also mentioned in Kuldiga town development program. [1]. Variability through stability is a principle that has to be strengthened in development of historical centre of towns. It is necessary to have balance between existent environmental and historical heritage development and economical development of territory. The aim of development planning is to model harmonic space in Kuldiga old-town by providing possibility to save resources and to show respect to local traditions, as well as rational utilization of territory. To analyze the subject in context of Europe and Nordic countries – preservation and development of town’s historical centres, as well to exclude mistakes in planning of development and towns, what has been done already, the planning of town’s historical centres in these countries and performed activities to preserve and develop is explored.

In the article there is analyzed adopted positive experience and experience what could be implemented in old-town of Kuldiga. Rauma, Finland. As from the point of historical origin, as from existent situation Rauma in Finland is similar to old-town of Kuldiga. It is included in UNESCO World Cultural heritage Site. It is town with compact wooden constructions. The main principle of Rauma old-town is to preserve and develop authentic space and urban historical town centre. To renovate the old-town the specific attention is paid for authentic window frames and glazing, facade decoration details, wood engraving, fences and gates, building aeration and heating, painting of facades with natural paints, interior wallpapers and drawings. [5] By renovating buildings in Rauma old-town impression is achieved as the life in the town has stopped in the beginning of 19th century. The preservation and development aim of Kuldiga town is to preserve town with a feeling from beginning of 20th century because of the constructions, what has been changed for that period of time. [4]

106


Activities made by municipality of Rauma and Tammel renovation centre provide preservation and renovation of old-town: • To create good practice of restoration, as it is a craft and inhabitants information centre; • To provide the place where inhabitants may himself renovate old parts of the building and where all instruments and materials may be found to do so; • To create and maintain “bank of materials” where parts of historical buildings are gathered to renovate old-town buildings with authentic and historical details; • By exploring coloristics of buildings, it is worked out color catalogue what has to be used for old-town, what gives explanation about tones, color composition and methods of applying it; • To inform inhabitants: has been disseminated brochures about oldtown values and its renovation, free of charge consultations of specialists for everyone about renovation of buildings and showing in practice the physical restoration works; • By doing inventory of old-town buildings, the action plan is made for each building, where is shown immediately necessary actions to be done to prevent existence of building, for example, repair of roof and waterspout; shown necessary action for building renovation in the near future and necessary reconstruction work to meet historical (for particular period of time) outlook – for long term; • Attention is paid to details what forms urban area, like smaller size for traffic signs, natural stone for pavement, old-town style for advertisement (Figure 1 and 2); • Analysed mistakes, like historical rock basement decoration with cement mortar (Figure 3). Attention has to be paid for building decoration details, what comprises common value of construction complex with authentic details;

• For renovation of buildings and even newly erected building has been used authentic historical building details, what supports common value of construction complex (Figure 4). Drobaka, Norway. Old-town of Kuldiga and old-town of Drobaka are similar with historical building construction traditions (Figure 5). Kuldiga Municipality has started cooperation with Drobaka restoration centre. There are planned activities, what are oriented to cultural heritage conservation and creation of restoration centre in Kuldiga, as well to work out common action plan – “ABS book” for renovation of historical buildings, what could be used as for Drobaka, as for Kuldiga; planned publishing of craftsman lexicon book and common educational activities, to create common assessment sertificate. Municipality of Drobaka has started work on preservation of cultural heritage long time ago. Municipality considers that important oldtown development condition is preservation of living space, therefore regulations allow changing inside of buildings, but outside has to be preserved. Such conditions ensure inhabitants of such buildings to live in advanced environment. However owners are asked to respect historical planning and details inside the building. The building inspection order is worked out in Drobaka, what differs from the inventory done in Rauma because of regulations for building inspection and forms including all necessary information what are worked out for this reason. Each building has tally sheet what shows the real situation according to what changes has to be implemented or not. Identical to Rauma building inventory sheet, order of necessary jobs are described by priorities and inspection of building is done by certified specialists. Only difference is the fact that inspection is paid by the owner of building. Responsible services of Drobaka town has worked out a book, where aggregated old-town construction regulations, but to make them more understandable for citizens and owners – they are visualized. In Figure 6, 7 and 8 shown versions of right reconstructions of buildings and versions what are prohibited to preserve historical space. This annex is mandatory with regulations where the building reconstruction order and services to what should be made harmonization is appointed.

107


has to be assessed comparing it to others and setting priorities. Collateral each specific meaning of cultural landscape has to be assessed according to similar cultural landscapes outside of region or country. [8]. Research was made to analyse town’s cultural heritage, to define most valuable buildings and cultural landscapes and to include solutions for protection in city planning. Zamošč, Poland. Department of architecture in municipality of Zamosc in cooperation with UNESCO council in Poland each year organizes “UNESCO International Summer School on the Preservation of Cultural Heritage” for young specialists, who has higher education in fields, what are related to cultural heritage preservation and development – architects, city planners, renovators, scientists in arts, landscape architects, painters, specialists of culture and management, economists and sociologists. Specialists are introduced with a history of urban constructions and existent city environment situation. The education of specialists was done by experts from Poland and England. At the end of Summer School municipality offered territory or a quarter, where the funds are aroused from private companies, municipalities or EU funds. Specialists has to analyse the are (for each field different), analyses has to be integrated in a research and couple of development scenarios and architectonic, city construction development versions had to be worked out. From such event town gains couple of specific scenarios and plans for development of territory. Tallin, Estonia. Many wars has demolished old-town of Tallin, therefore in its “woolen fabric are a number of holes”, what has been started to patch in the thirties of 20th century. Old-town regulations allowed building of new constructions (omitting historical features of buildings) in places where the old buildings were destroyed. It was considered as restoration of old-town structure. In regulations of city construction main criterion is appropriate, modern, sized and compatibility of new buildings to historical construction structure and to use traditional construction materials. For exmple, Viru street, according to the style of that time, there was built a huge cinema “Bi-Ba-Bo”. To build it, the building from medieval times was destroyed (Figure 10). [10]

Kristiansfeld, Denmark. Survey and protection of cultural landscape in Denmark. Denmark is one of the countries where institution in charge for cultural and natural heritage is Danish Forest and Nature agency under Ministry of Environment and Energy. Cultural environment is defined as “geographically restricted area what reflects important features of society development and its aim of excretion is to protect cultural heritage wide representation” [7]. Surveys and development plans may include as well wider cultural landscape areas, as particular object and its surrounding. Spatial planning is one of the major instruments to provide protection. Cultural heritage protection matters are solved in regional plans, what are renewed every four years. The work is based on principle, that to protect environment local situation has to be taken in consideration and local citizens are involved [8]. As an interesting example are criterions to set priorities, i.e. how to assess most important territories with cultural landscape to inspect. For example, when Municipality has a possibility to award finances for local cultural environment value preservation, that is not easy task – to decide is it area of former order palace or hilfort from 9th century in old-town of Kuldīga. Criterions of setting cultural landscape priorities: Priorities are set according to scientific criterions, most representative or most rare features are searched for in exploration region. Assessment, of specific cultural landscape is approved or not, is based on criterions: uniqueness, local meaning, characteristics, peculiarity, level of protection, status of functionality, authentic and historic identity, spectacularity, note or story, diversity, homogeneity, harmonization with natural environment. The research in Kristiansfeld, where the method of CHIP (Cultural Heritage in Planning) was used and cultural landscape was assessed according to above mentioned criterions, was made in 1991. To highlight cultural landscape priority, three-stage value scale is used: high value (dark red in the map), medium value (pink in the map) and low value (red in the map) priority (Figure 9). Criterions should not be used mechanically, i.e. if cultural environment confirms many criterions, it shouldn’t be assessed automatically with a high priority, but if some – low priority. Each individual cultural environment

108


• It is necessary to work out color catalogue for old-town of Kuldiga (tones, color compositions and painting methods). Kuldiga municipality has agreement with “Arhitektoniskas izpetes grupa” Ltd. what will do color probes to all buildings of old-town and together with municipality will work out common old-town coloristic conception; • It is necessary to promote inhabitants knowledge about necessity to preserve cultural heritage and opportunities to do it. There are number of brochures in Kuldiga to promote inhabitants understanding about old-town values in Kuldiga, for example, brochure about windows or about roofs and bridges. The renovator/consultant is working at municipality of Kuldiga who can show how the restoration works can be done, so owners could do it themselves. To promote inhabitants participation to preserve heritage, municipality of Kuldiga is organizing international heritage labs, where specialists explain and demonstrate to inhabitants the way of making paints and what ingredients are needed. Such labs also have been organized about renovating facades, renovations of carpenter’s constructions and its regular maintenance and about roof covering with clay tiles and tinplates; • The inventory has been started in Kuldiga. “Arhitektoniskas izpetes grupa” Ltd. One of the tasks is to itemize necessary works to be done immediately and to work out restoration work program in long-term for each building, to dismount destructive layers. The research includes analyses of building reconstruction and layers with a projection to keep layers what are not destructive; • By analyzing three towns – Rauma, Drobaka and Kristiansfeld methods and surveys of building inventory, specialists of Kuldiga municipality has decided to use CHIP method. With this method is run research “Inventory of Kuldiga historical constructions”. By analyzing critrerions of cultural

Department store Viru De La Gardie (Figure 11) is built at the beginning of this century. This is an example how to design new building in old-town what correspond to almost all cultural heritage preservation criterions and city construction regulations, however disharmonize with historical environment. In this area were three parcels of land. The façade of new building consists of three parts – one is wooden, second is glass and the third is limestone. Chosen materials are traditional for old-town. This building has maintained its scale, because of its ledge what is still at the same level as the building next to it. But no one has defined the proportion of glass and wood used for the building. In this example it is demonstrated modern architecture example in historical environment. If there are no defined specific proportions of materials for facade decoration and other matters, for architects with different understanding about historical environment preservation, there are many opportunities to be creative.

Conclusions – experience obtained by town of Kuldiga and suitable experience to be obtained • The restoration of Kuldiga museum building has been started – in old-town of Kuldiga sample unit for restoration will be made. In a back yard there will be wooden detail craft and restoration centre situated, as well as educational centre for inhabitants; • During this year workroom for restorations, where permanently will work certified renovators and inhabitants will have the possibility to restore historical details of the building and receive consultations in field of restoration; • Municipality of Kuldiga has developed room, where to store parts of historical building, for example, windows, shutters etc. Municipality of Kuldiga has involved specialists – renovator/ consultant, who will work out description of values and revise possibility to use them for renovated buildings;

109


at least, digital tourism information centres, obtaining of international experience and popularization of town in organizations what are related to cultural heritage preservation, by using European Union finances for cultural heritage preservation [12]; • Town popularization video-clip, what demonstrates existent variety of historical environment in the city of `s-Hertogenbosch (the Netherlands). The audience is invited to attend or to move in for living to the city “…what can fulfill Your dreams” [13]. Motto of the city is demonstrated in the clip – city, where You feel relationship in different fields – business, daily life and relaxation; • Vision – trade and business centre development in old-town of Chester (England). Big trade centres constructions are not allowed in the town: not in the old-town, as not outside it. The aim is to promote development of small shops and offices, what confirms of size of the old-town and what attracts labor, visitors and tourists to the old-town [13]; • Revitalization program of old-town in Vilnius (Lithuania). Program consists of several parts. The positive example for Kuldiga old-town renovation – foundation and coordination of Vilnius old-town renovation fund, where financial resources consist of state, municipality and private finances [13]; • Lighting of old-town and historical objects in old-town of Langre (France). Project is a part of tourism development strategy (Figure 13). The research is made about objects attended by tourist most often in old-town and worked out lighting project for each important object. In such way the new tourism route was made – night trip in old-town, what has attracted big amount of tourists and visitors. Although the making and popularization of city image is by notion and contents separatable from questions of historical heritage preservation and development, both fields in the context of Latvian provincial towns are important for making successful future of the city.

heritage assessment, like value of architecture, was concluded that to explore in depth old-town of Kuldiga, it is necessary these criterions adjust to specific environment. For example, there is no reason in the old-town of Kuldiga assess two store gallery type sheds what are one of the towns cultural and historical value, with the lowest point 5, what means – household building and building without architectural value. By analyzing criterions to explore old-town of Kuldiga, they have been changed, revised and adjusted to the specific environment. It is done by specialists, who are paid by State Inspection of Cultural Monuments, what is monitoring preservation and utilization of cultural monuments in Latvia; • It is necessary to add visualization to town construction regulations so inhabitants and owners of buildings would have better understanding about requirements of regulations. This annex would be a part of regulations, as there is defined the order to be considered in reconstructions of buildings. It is essential for traditional buildings and its parts to have photo fixation of them and include it to the visual part of regulations, for example, to set what materials has to be used for renovations (like notched board) to add characteristic solutions (Figure 12); • By developing territories and objects, it is useful to involve specialists from different fields, probably students, who may provide with different versions for developers and municipality.

Extra achieved cognitions about useful experience what could be adopted for development of Kuldiga old-town • Popularization of town, designing of image and development of marketing strategy in Trenchin (Slovakia). Major strategic goals and subjects are: “to sell” uniqueness of town environment and objects to tourists, work out of town logo, modern website in 3 foreign languages

110


Literatūra References 1. Kuldīgas pilsētas teritorijas attīstības programma. Kuldīgas pilsētas Dome // http://www.kuldiga.lv/index.php?cat=199 (24.05.2009) 2. Raumas pilsēta. Raumas muzejs // http://www.oldrauma.fi/english/index.html (16.05.2009) 3. Raumas renovācijas centrs // http://www.oldrauma.fi/english/index.html (30.04.2009) 4. Ahoniemi A., Markela N., Saarinen K. Tammela – Old Rauma renovation centre. – Rauma: Rauman Museo, 1999. – 44 pp. 5. Nurmi-Nielsen A. Old Rauma. – Rauma: Rauman Museo, 1992. – 84 pp. 6. Frogn Kommune. Byggeskikkveileder. - Askim, 2001. – 173 pp. 7. CHIP, kultūrvēsturiskais mantojums plānošanas procesā. Dānijas mežu un dabas aģentūra // http://www.sns.dk/udgivelser/2001/87-7279-298-1/default_eng.htm (24.05.2009) 8. Stūre I. Kultūras un dabas mantojuma aizsardzība un attīstības plānošana. – Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2004. – 194 lpp. 9. Herslund B., Hansen H. Christiansfeld Kommuneatlas. - Miljøministeriet Planstyrelsen i samarbejde med Christiansfeld Kommune, 1991. – 52 pp. 10. Duboviks B. Jaunā arhitektūra vecpilsētā: ziņojums konferencē Kuldīgas vecpilsēta šodien, rīt – Latvijā, Eiropā, 2004. Elektroniskais formāts, pieejams Kuldīgas pilsētas Domes pilsētbūvniecības nodaļas arhīvā. 11. Jansons G. Kurzemes pilsētu senās koka ēkas. - Rīga: Zinātne, 1982.– 58.lpp. 12. Identitāte pret imidžu – konferences materiāli. Trenčinas pilsētas dome // http://www.behindwalls.sk/eng/homepage/ (16.05.2009) 13. Trencin Town council. International conference of historical towns. City behind walls – identity versus image. Reader.– Trenčin, 2006. – 88 pp. Jana Jākobsone Town planning department director/city architect, Mgr.arch. Kuldiga Town council, Department of town planning 1 Baznicas Str., LV-3301, Kuldiga, Latvia E-mail: Jana.jakobsone@kuldiga.lv, jakobsone@one.lv Ivars Strautmanis Professor, Dr.habil.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban planning 16 Āzenes Str., LV-1048, Riga, Latvia E-mail: af@bf.rtu.lv

J. Jākobsone, I. Strautmanis, Kultūras mantojuma aizsardzība, saglabāšana un attīstība mūsdienu pilsētu vēsturiskajos centros Raksts tapis, lai Eiropas un Ziemeļvalstu kontekstā izanalizētu jautājumu – pilsētu vēsturisko centru saglabāšana un attīstība, kā arī, lai nepieļautu kļūdas pilsētas attīstības plānošanā, kas jau reiz ir pieļautas. Rakstā analizēta citu valstu pilsētu vēsturisko centru attīstības plānošana un veiktie pasākumi to saglabāšanai un attīstībai, piemēram, Old Rauma Somijā, Kristiansfelda Dānijā, Drobaka Norvēģijā, Zamošče Polijā u.c. Publikācijā tiek analizēta pārņemtā pozitīvā pieredze un uzskaitīts Kuldīgas pilsētas Domes veikto un veicamo pasākumu komplekss, kas ilgtermiņā veicinās iedzīvotāju un īpašnieku sapratni, kā arī uzlabos viņu iespējas atjaunot vēsturiskās ēkas pašu spēkiem profesionāļu uzraudzībā. Rakstā analizēta pieredze, kas būtu ieviešama Kuldīgas vecpilsētā, ņemot vērā pilsētas pieejamos un piesaistāmos resursus, piemēram, restaurācijas centra izveide un pētījuma - vecpilsētas inventarizācijas izstrāde. Apskatīta arī negatīvā pieredze Tallinas vecpilsētā, kurā vecpilsētas apbūves noteikumi nav pietiekoši detalizēti, kad arhitekta ar atšķirīgu izpratni par vēsturiskās vides saglabāšanu, iespējas radoši izpausties ir pietiekamas, lai projektētu ēku, kas disharmonē ar apkārtējo vēsturisko apbūvi. Analizēts Drobakas pilsētas piemērs vecpilsētas noteikumu vizualizēšanai, lai ne tikai projektētājiem, bet arī iedzīvotājiem būtu izprotamas pašvaldības un pieminekļu sargātāju institūciju prasības ēku atjaunošanas un pārbūves gadījumos.

111


J. Jākobsone, I. Strautmanis, Cultural heritage protection, preservation and development in historical centres of modern towns The article is written to analyze preservation and development of historical centres in towns of Europe and Nordic countries, as well to prevent previous mistakes in development of city planning. In the article there is analysed development planning in historical centres of foreign cities and activities to preserve and develop them, for example, Old Rauma in Finland, Kristiansfeld in Denmark, Drobaka in Norway, Zamosc in Poland etc. There are analysed positive experience implemented and list of activities done and planned to do by Kuldiga town municipality, what in a long term will promote understanding of inhabitants and owners of buildings , as well as improves possibilities to renovate historical buildings themselves under supervision of professionals. There is an analyse of experience what could be introduced to old-town of Kuldiga according to owned and attracted resources, like foundation of restoration centre and work out research on old-town inventory. The analysis of negative experience of old-town of Tallin is done, where old-town construction regulation is not properly detailed. The architects with a different understanding about preservation of historical environment have possibilities to creative expression to design buildings what disharmonize with historical constructions. There is an analysis of Drobaka experience about visualization of old-town regulations not only for constructors and designers but also for inhabitants to understand requirements of building renovation and reconstruction cases required from municipality and monument protection institutions. Охрана, сохранение и розвитие культурного наследия в исторических центрах современных городов Статья написанна что бы анализировать сохранение и розвитие исторических центров в городах Европи и Северных стран, чтобы недопускать ошибок в планировке городского розвития и в будущем. В статье анализировано планировка городского розвития и проведенные мероприятия для сохранения и розвития в исторических центрах других стран, таких как историческая Раума (Финландия), Кристиансфелд (Дания), Дробака (Норвегия) и Замощ (Польша) и.д. В статье анализировано перенятыи позитивныи опыт и самоупровлением города Кулдиги перечислено сделоное и что еще надо сделать в будущем, что будет поощрять понятие жителеи и владельцев и улутшит способство самим реставрировать исторические здания под назором професионалов. Анализирован опыт что надо культивировать в историческом городе Кулдига учитивая рессурсы, которые доступны в городе и те которых можно получить, например создание центра реставрации и разработать инвентаризацию старого города. Пересмотрен неготиврыи пример в историческом городе Таллин, где правила застроики старого города недостаточно подробные. В этом случае архитектор с различным пониманием о историческои среде может достаточно творчески выразится, чтобы проектировать здания которие дисгармонирует с окружающеи средои исторического города. Так же анализирован пример города Дробака как визуализировать правила старого города, чтобы не только проектировщикам, но и местным жителям были ясны требования органов самоупровления и охраны памятников в случаях реставрации и в перестроике здании.

112


PROTECTION OF URBAN HERITAGE IN LITHUANIA. CHANGE OF CONCEPTS

J. Jurevičienė

Keywords: urban heritage, cultural value, legal requirements, local community

Rapid economic growth of Lithuanian economy from late nineties until 2007 altered historic center of every city and many of smaller historic towns. Big volumes of new commercial malls, multifunctional and office buildings emerged in the historical cores of the cities of Kaunas, Klaipėda, Telšiai, Marijampolė, Panevėžys. The tallest building in Lithuania together with the cluster of other high-rise structures was built at the boundary of the buffer zone of the Vilnius Old Town, few massive volumes emerged even in the area of this World Heritage site. These alterations of the preserved spatial structure were accompanied by hot discussions on the influence of these new vertical dominant to the skyline and perspective views of the Old Town. But during last two years new factors emerged, not estimated yet. The period of rapid growth of construction activity and sharp reaction of the society to it is almost over. No one multistory dwelling house in any city center of Lithuania was built during last year, only few multifunctional structures were completed. It seems that visual integrity of the historic centers is no more endangered to a large extent. One of the last big aggressive volumes was built in 2006 by the medieval Tower of the Miller in the Old Town of Kaunas city. It could be noticed, that the problem of preservation of urban spatial structure could be hardly named as one of the most important challenges to the present environment. Former fierce public discussions about harmful influence of high-rise buildings have hushed. When preservationists were searching for the ways to stop the process of alteration of historic urban fabric, sudden beginning of economic depression revealed new threats to urban heritage values and changed the priorities in the long row of the old problems. Reassessment of external and internal factors, search for new effective possibilities to escape negative influence of them,

and concentration of efforts to find the ways for safeguarding of numerous properties of the urban heritage are urgent challenges of today. They could be highlighted as one of the most important problems for the protection of Lithuanian cultural heritage in the recent years.

Changes of legal requirements One of necessary requirements for preservation of urban cultural value is stability and lasting of strategy of urban compositional and social development. At least the basic legal principles of preservation of urban heritage values should be retained even for few decades. However the regulations on urban planning and protection of cultural heritage are altered every few years during last two decades in Lithuania. Huge number of administrators of cultural heritage almost permanently is involved into preparing the proposals and adaptation of new by-laws and amendments of existing laws. Certain percentage of national financing committed to heritage protection is allocated to employ professional preservationists for the promotion of this process. Few new bureaucratic requirements put additional obstacles in the achievement of the targets of preservation. For example, application of minimal cost as basic criterion was introduced into the procedures of public purchase of cultural heritage protection projects. But it is evident at present, that this requirement may determine insufficient quality of the projects. Some more disputed alterations are prepared, but not approved yet. For example, recent arrangement for the national Law on Immovable Cultural Heritage to diminish or to eliminate requirements on cultural value preservation in the project of territorial planning (at levels of comprehensive, special and detailed planning). Such the changes could 113


opening of financing from European structural funds. Scientific research of urban heritage is impossible without data of systematic monitoring. Lithuanian Ministry of Culture approved regulations for monitoring of cultural heritage 2005, but definite criteria were not accepted. The problem remains urgent other countries also: shortage of efficient supervision of urban planning and building is considered to be the obstacle of cultural heritage preservation even in Sweden, famous with old traditions of cultural heritage protection [3, 106]. Growth of fundamental research of urban heritage values is tightly related with search for effective ways of their preservation, and should be even not suspended at all under present conditions of economic depression. Fundamental research of urban heritage value in Lithuania is almost at a standstill. During last two years considerable development of digitalization and publishing of information on cultural heritage protection in Lithuania was achieved. General information about different aspects of the urban heritage sites became widely accessible with the rapid growth of internet and other publications, related with tourism. Digitalization of information from inventories of cultural properties is developing also intensively. But these digital data can hardly be integrated into the field of territorial planning. These preconditions are increasing the role of bureaucracy. The capacities for change of urban heritage sites often are determined by the local officials, responsible for approval of the project. Their professional qualification and conscience become more important as legal regulations in these cases. In accordance of the amendments of the Law on Protection of Immovable Cultural Heritage, the expertise and proposals of the State Commission for Cultural Heritage are not obligatory any more, and could be used only as recommendations by national and municipal legal bodies. Starting from the middle of the nineties of the last century the Lithuanian Law for Territorial Planning, approved in 1995, included the participation of the inhabitants into the requirements for approval of territorial planning projects. But the Law on Protection of Immovable Cultural Heritage does not intend the growth of the role of society in the processes of cultural heritage preservation.

be explained as the reaction to intended huge expenses for implementation of the present Law of Lithuanian Republic on Immovable Cultural Heritage: this Law requires completion of compulsory special planning projects for every of the listed sites. It should cost almost 200 million Euro at a preliminary estimation. Unfortunately, the concept of sustainable development, the search for balance of development and preservation remains aside from existing and intended requirements for urban heritage sites. Inscription on the list of the national cultural values is no more change in the treatment of any structure or site. Our national Law on Immovable Heritage attributes cultural value only to the listed sites, but the listing is defined only as a mean of primary protection, but not protection itself [1, article 1.4]. Only after published declaration of the Minister of Culture, whish declares, that the object of national Register of Cultural Properties is under protection, it should be regarded as protected. Such a concept of listing as only intention to protect is confusing. Unfortunately, the diminished significance of listing helps in avoiding responsibility for the harm done to the listed structures or sites. Present list of the urban heritage sites of Lithuania should be revised. The lists of other cultural properties: structures, their complexes, monuments of arts, historical and archaeological sites, have been reviewed during last two years, but reassessment of urban heritage is postponed for the future. It is evident, that many urban heritage sites have lost their cultural value during last decades. For example, the present list of Vilnius urban heritage sites is comprised of 11 complexes and areas of different size and origin. Not only the Old Town, former historic suburbs of Vilnius, Vingis Park are included into it, but also the sites of the Soviet period: dwelling districts of Lazdynai and Zirmunai, the complex of administrative buildings (Seimas House and neighboring structures) on Gedimino Avenue, etc. Reevaluation of the listed urban sites of Lithuania is urgent in the context of intensive completion of comprehensive (master) plans for municipalities [2]. At present more than 95 percent of Lithuanian municipalities are provided with new comprehensive plans, but the new wave of comprehensive planning of the towns should start from the middle of this year with

114


from the Soviet period, increases possibilities to enhance preservation process. Few historic manor complexes (estates), yet not privatized, are situated in the very centers of the historic towns of Lithuania. The tenant of these complexes succeeded to keep and strengthen the values of these sites. For example, the municipality of Plunge town and the administration of Cultural Center of Žemaitija region are reviving huge manor complex of great architectural, archaeological and historic value, located in the center of Plunge town (Figure 1). Plunge estate dominates the town from the point of view of spatial composition and social functions [4]. The project for long-term conversion and conservation of the built structures and park was completed aiming to get considerable financial support from the structural funds of EU. Almost 2.3 million Euros from the European structural funds in 2008 were used for the implementation of this program. The most of the private owners still do not play important role in the preservation of basic characteristics of the urban heritage sites. It could be noticed, that the Catholic Church remains one of most influential private owner in the most of the historic towns under the circumstances of economic decline. The churches and convents often occupy the central points of the historic towns of Lithuania, and different sources of financing could be attracted to enhance their renewal or conversion. Reconstruction of the central square in Šiluva town was completed last year. The archdiocese of Kaunas commissioned the project for creation of huge space, compositional junction between two architectural

New actors in heritage preservation Present legal responsibility for urban heritage protection is uncertain and could be interspersed between various state and municipal institutions. During last few years this ambiguity became even more complicated. It could be symptomatic, that many urban planners, practicing architects and owners of the cultural properties reminisce the Soviet period, when the Inspection for Cultural Heritage was the office without numerous staff, but it used to take the responsibility for the basic problems, related with heritage protection. The Department for Cultural Heritage at the Ministry of Culture is the key responsible legal body for heritage protection. Valuable urban heritage sites are situated in the territories of the national and regional parks; they are under regulation of the Ministry of Environment also. The urban heritage reserves of the park were established for preservation of many of them, and the administrations of the parks apply their distinctive regulations to the preservation these values. Almost all municipalities do not accept active role in the urban heritage preservation. Very poor budgets motivate them to stay aside from additional financial commitments. But the parks put much effort for organization of the feasts, educational programs, and adaptation of the built structures for development of tourism. In the circumstances of indeterminate responsibility for preservation of urban heritage values the factor of local initiative becomes very important. State ownership of the land, which remained in the many centers of the towns

Fig. 1. The palace of Plunge estate after restoration (present Cultural Center of Žemaitija region). Photo by A. Žickis, 2009

Fig. 2. Šiluva town square and Basilica of Birth of the Blessed Virgin Marry. Photo by A. Žickis, 2008

115


communities. The preservationists of urban cultural heritage in present democratic countries agree that the degree of local and public involvement is an aspect which must be considered even in the preparatory stage of the analysis [7]. Regulations for discovery of significance of immovable cultural values, approved by Lithuanian Minister of Culture in 2005, determine the relations of the cultural property with the important events and personalities of the society, significance for religious communities and for ethnic culture as the criteria of value. These features could cover the main aspects of the importance of any structure or site for the community. However, the inventories of the properties are to be prepared and completed by the specialists of the national institutions: Center for Cultural Heritage or the Department for Cultural Heritage, both in Vilnius. Participation of local communities or even of the local preservationists is not intended. In recent years, the journalists often take command of interpretation of problems related with urban heritage preservation in Lithuania. For example, the urban development in Lithuania during the Soviet period sometimes is revealed as the struggle between the system created to destroy the heritage and single heroes self-determined to save it. Particularly this scheme was applied to highlight the planning process of Lazdynai district in Vilnius in the sixties of the last century: “In Vilnius, huge apartment blocks were erected close to the Old Town, endangering the city’s unique historical heritage. A group of young Lithuanian architects refused to accept this threat to the city center’s gothic, renaissance and baroque buildings” [8]. Such romantic stories replace publications of thorough analysis, and without special attention of the state to the objective information in the field of urban heritage protection this tendency may increase. Present situation in the field of preservation of urban heritage of Lithuania does not look optimistic. Depopulation and decay of traditional communities in the small towns could be evaluated as essential challenges for cultural heritage preservation. Almost nothing is done in examining the perception of urban cultural values by the local inhabitants until the present.

and religious dominants of Šiluva town – the Basilica and the Chapel of Annunciation. It should be used for gathering of numerous Catholic pilgrims for religious celebrations. But this adaptation of the public space to religious purposes could be presented as one of the most striking architectural alterations (Figure 2). Unfortunately, transformed space diminished authenticity of the historic setting, added contrast in the spatial scales of traditional urban fabric, introduced modern materials, colors and textures, damaged visual interrelation of the small scale dwelling structures and dominating sacral buildings, jeopardized spatial integrity of the historic center of this unique town. Almost everywhere in Europe preservation of the urban heritage sites is hardly available without external financial support for the owners of the properties. For example, the unique Quedlinburg built assemblage, which with its numerous half-timber houses was inscribed in the World Heritage List in 1993, was saved from final decay thanks to considerable funds from the Federal Government of Germany [5]. The owners of the old timber houses even in the Old Town of Vilnius can hardly expect for similar support, despite of Vilnius inscription in the same List in 1994. Application of new methods of work with local community sometimes may compensate the shortage of financing. Appropriate example for effective organization of protection process could be the city of Porvoo in Finland. During preparation of Porvoo city plan small planning offices were opened in the residential areas for discussing local cultural values, giving planning and architectural aid. This process of planning took long time and significant efforts, but as a result the plan was enthusiastically accepted by the inhabitants. Threats for urban heritage values should be evaluated only in the context of the social and economic development of the community [6]. Disregard for opinion of the local people is inherited from the Soviet period, when enough systematic and thorough methodology of heritage valuation was applied. These methods were corresponding to the principles of international charters and conventions, except of the respect to the will and wishes of the owners and local

116


However, there is the hope, that economic depression will beneficially influence the most of historic town centers. They may remain unspoiled with huge glass and metal structures, vast paved areas, standard equipment of public spaces and other kitsch elements, destroying the harmony of their modest architecture and beautiful landscape.

influence of these projects to the urban heritage values is controversial. 3) Systematic monitoring and scientific research are tightly interrelated and should be implemented together. Absence of monitoring activity is one of the urgent problems of urban heritage protection in Lithuania. Together with shortage of financing it determines the absence of scientific evaluation of present value of urban heritage sites. Rapidly growing amounts of digitalization and publishing of information related with cultural heritage on Internet do not substitute the need of data of fundamental scientific survey. 4) Legal requirements on urban planning and protection of urban cultural heritage do not constitute systematic unity until the present. The role of the society and of local communities in particular in the preservation of urban cultural values is not increasing. Depopulation of smaller historic towns remains one of the basic negative factors. Involvement of local communities into process of heritage assessment, preservation and monitoring is one of the primary targets for the future.

Conclusions 1) Recent changes in economic and social structure of Lithuanian society revealed new factors influencing urban heritage protection. Intensive construction activity is no more among the basic threats to the urban heritage sites. However bureaucratic obstacles for safeguarding of urban heritage values became more evident in different levels of urban development. 2) During last two years the listing of cultural heritage almost has lost its significance as essential tool of protection. Inscription on the list of the national cultural values do not mean obligatory preservation. Recent developments of the public spaces in the historic centers of the towns were mostly enhanced by the need to develop cultural and religious tourism, and were based upon financing from external sources. Architectural References

1. Law on Protection of Immovable Cultural Heritage of Lithuanian Republic, 22 December 1994, No I-733 (as last amended on 8 May 2008 – No X-1531), Vilnius // http://www.kpd.lt/en/node/743 2. Jurevičienė J. Trends of urban heritage protection in Lithuania today // Urban heritage: research, interpretation, education. – Vilnius: Technika, 2007. – pp. 65–69. 3. Westerlind A. M. Sustainable Historic Towns – Activities in Sweden, Presentation of the Pilot Town Ystad // http://www.cmm.pl/1stCHFpdf/pdf_articles/4.2_Westerlind.pdf 4. The comprehensive plan of Plunge town. The program for immovable cultural heritage. The Scientific Institute for Territorial Planning, Vilnius Gediminas Technical University, 2008 // http://www.plunge.lt/EasyAdmin/sys/files/KULTUROS_PAVELDAS_20080417.pdf 5. World Heritage Site Quedlinburg. Heritage at Risk 2004/2005, p. 6-8. ICOMOS World Report 2004-2005 on monuments and sites in danger // http://www.international.icomos.org/risk/2004/ germany2004.pdf 6. Charter for the Conservation of Historic Towns and Urban Areas. ICOMOS, Toledo, June, 2001. – http://www.international.icomos.org/charters/towns_e.htm 117


7. Reinar D. A. The DIVE approach: Tool for Activating the Development Potential of Cultural Heritage Resources in Urban Planning and Development // Urban heritage: research, interpretation, education. – Vilnius: Technika, 2007. – pp. 5–12. 8. Becker S. The architectural battleground for Lithuanian independence. The Baltic Times. – Riga: Baltic News Ltd., 2009 // http://www.baltictimes.com/news/articles/14075

Jūratė Jurevičienė Professor, Dr.arch. Vilnius Gediminas Technical University Department for Fundamentals and Theory of Architecture 1/26 Trakų Str., LT-01132, Vilnius, Lithuania Phone: +3708969345 E-mail: archpit@ar.vgtu.lt

J. Jurevičienė, Pilsētbūvniecības mantojuma aizsardzība Lietuvā. Koncepciju maiņa Rakstā uzsvērtas aktuālas problēmas pilsētbūvniecības mantojuma saglabāšanas jomā Lietuvā. Apstākļu izmaiņas tautsaimniecībā un sabiedrības sociālajā struktūrā tiek skatītas jaunu pilsētbūvniecības mantojuma aizsardzības priekšnosacījumu gaismā. Uzskaite kā būtisks aizsardzības līdzeklis gandrīz ir zaudējusi savu nozīmi, bet birokrātiskās prasības teritoriālajai plānošanai aizsardzības zonās kļūst aizvien stingrākas. Jaunākie publisko telpu arhitektūras projekti pilsētu vēsturiskajos centros galvenokārt ir saistīti ar kultūras un reliģijas tūrisma attīstību. Procesa pārraudzības trūkums izraisa tā zinātniska novērtējuma grūtības, ko var novērtēt kā vienu no visbūtiskākajiem šķēršļiem pilsētbūvniecības mantojuma aizsardzības attīstībā. Zinātniskās pētniecības datu nepieciešamību pilsētbūvniecības mantojuma jomā nevar aizstāt ar internetā strauju izplatību ieguvušo digitālo datu pieejamību. Nereti izmaiņas likumos un nolikumos par pilsētplānošanu un kultūras mantojuma aizsardzību neveicina efektīvas un stabilas juridisko prasību sistēmas veidošanos. J. Jurevičienė, Protection of Urban Heritage in Lithuania. Change of Concepts The paper highlights urgent up-to-date problems of urban heritage preservation in Lithuania. Changes in the circumstances of the economics and social structure of the society are presented as the preconditions of new challenges for urban heritage protection. Listing almost has lost its significance as essential tool of protection, but bureaucratic requirements for territorial planning projects of urban heritage sites became more powerful. Recent implementations of the architectural projects of the public spaces in the historic centers of the towns are mostly related with development of cultural and religious tourism. Absence of monitoring activity determines the shortage of scientific evaluation of urban heritage, which could be evaluated as one of the most urgent obstacles in the development of urban heritage protection. The need for data of fundamental scientific research of urban heritage can not be substituted by rapidly growing digital data and information published on Internet. Often alterations of the laws and by-laws on urban planning and protection of cultural heritage do not help to constitute efficient and stable system of legal requirements. Ю. Юравичиене, Защита градостроительного наследия в Литве. Изменения в концепции В статъе подчеркиваются актуальные проблемы сохранения градостроительного наследства в Литве. Изменения в экономической ситуации и социальной структуры общества рассмтриваются в качестве предварительных условий новых проблем сохранения градостроительного наследства. Учет почти утратил значение как важный инструмент защиты, но бюрократические требования к территориальному планированию в защитных зонах стали более строгими. Недавние архитектурные проекты публичных пространств в исторических центрах городов в основном связаны с развитием культурного и религиозного туризма. Отсутствие мониторинга процесса вызывает недостаточную научную оценку его, что можно оценить как один из наиболее актуальных препятствии в развитие сохранения градостроительного наследства. Требование по научно исследовательским данным в сфере сохранения градостроительного наследства не может быть замененено быстрое распространение получившими дигитальными данными и информацией опубликуемой в интернете. Изменения в законах и других законодательных актах по вопросам городского планирования и охраны культурного наследия не способствуют формирование эффективной и стабильной системы правовых требований.

118


NEW BUILDINGS IN VILNIUS HISTORICAL CENTRE: IN BETWEEN OF REPLICATION AND INNOVATION

E. Navickienė

Keywords: new architecture in a historic environment, Vilnius historical centre, UNESCO World Heritage city, infill buildings, replication, innovation, contextuality, historical reconstruction

A piece of new architecture in historic surroundings is always a matter of the compromise taking a certain grade between preservation and innovation, tradition and creation. Only successful realizations retain and enhance the identity, integrity and local character of a historic area without sharpening the conflict between conservation and development. The problem of integration of new buildings into historic environment becomes more strained in the places of special level of conservation like the urban territories included on the UNESCO World Heritage List. Vilnius historical centre – the space of the object of the article – was included on the UNESCO World Heritage List in 1994. The recent changes in Vilnius Old Town that are rather fast and numerous, are an example of experiencing constrains between heritage preservation of UNESCO World Heritage city and intense urban development characteristic for a capital of country. The different priorities and demands of each of processes, influenced by specific factors create diverse realizations that form the full range between two opposite points of view: replication and innovation. The article deals with an urgent problem of integrating new buildings into the urban architectural space of Vilnius historical centre. Its main focus is put on the replication and innovation as main contrary tendencies of the design of infill buildings, and the main controversy and a matter of discussion on both professional and society levels. The author’s aim is not to point out and define the pure forms of replicas and innovative design built recently in Vilnius historical centre but to discuss the background, the conception and the results of practice of each point of view. The author aims to define the tendencies that are close to the concept of replication and innovation in the architecture of recently built infill buildings in the historical centre of Vilnius, to present the examples and

to evaluate the impact of infill buildings of each tendency on the historical environment.

Historical information inscribed in urban heritage The overview of the positions of the international legal documents regulating conservation of historic urban environment reveals the expansion of the conception of urban heritage to be conserved every decade [1, 20-30]. Starting as the cultural heritage of monuments and sites that consists of the monuments of exceptional cultural value and the sum of physical urban elements in 1960’s (International Charter for the Conservation and Restoration of Monuments and Sites (Venice Charter), adopted in Venice, 1964 by ICOMOS [2]; Resolution (68) on the Active Maintenance of Monuments, Group and Areas of Buildings of Historical or Artistic Interest within the Context of Regional Planning, adopted in Brussels, 1968 by Council of Europe [3]), step by step it developed into the cultural / urban heritage embracing also the elements like spatial organization, human activities, traditions and local character (Recommendation Concerning the Safeguarding and Contemporary Role of Historic Areas, adopted in Nairobi, 1976 by UNESCO [4]), that later on were generalized as a notion of “identity of a place”. According to the present point of view the cultural heritage to be conserved – the source of identity – embraces two main components: material environment like physical and visual evidence, and intangible cultural heritage embracing social or spiritual practices, religious beliefs, customs, traditional knowledge, land use, specific way of life, human activities, associations and other forms attached to material environment (Suzhou Declaration on International Co-operation for

119


character and traditions as a constant evolution developing over time prompt the preferable ways of dealing with the historical information in in-fill design: repeating the historical facts untransformed or interpretation of the historical traditions in a creative contemporary manner.

the Safeguarding and Development of Historic Cities, adopted in Suzhou, 1998 by UNESCO [5]; Vienna Memorandum on “World Heritage and Contemporary Architecture – Managing the Historic Urban Landscape”, adopted in Vienna, 2005 by UNESCO [6]). The specific character or identity of a historic place lies in a unique interaction of material and intangible components. The conservation of urban heritage is not simply an end in and of itself, but rather a tool to take care of cultural resources, to foster a sense of identity, to promote sustainability in architecture and construction, and to improve quality of life. In the scope of the topic discussed in the article, it is one of the basic tools providing historical knowledge of local building traditions, sense of specific character of a place for the contextual new architecture in a historical environment seeking for the systematic link of tradition and innovation. For many years already it is not a question should historical information of built heritage be interpreted in the design of infill buildings inserted in urban territories of cultural heritage. It is a question of the manner how to do that: to put priorities for the tradition or innovation; or, to lay it on thick, to repeat historical information straightforwardly or to transform it in an innovative way? The preferences are determined by the understanding of the content of historical information inscribed in urban heritage; the latter depends on the concept of conservation of built heritage. The first concept comes from the tradition of conservation of monuments and sites; the conservation is based on the static preservation of physical elements of cultural value. The second concept derives from conservation of cultural landscapes, implementing the sustainable development of character, cultural values and traditions of historic areas, as intangible heritage is of no less importance than physical one. “The Declaration of San Antonio” states it clearly: “...in certain types of heritage sites, such as cultural landscapes, the conservation of overall character and traditions, such as patterns, forms and spiritual value, may be more important than the conservation of the physical features of the site, and as such, may take precedence” [7]. Different priorities in cultural heritage conservation for either the preservation of the static mode of the environment fixed certain time ago, or the on-going process of conservation of overall

The factors determining the priorities for replication or innovation Although the circumstances for decision making and the result of each case of infill building in Vilnius historical centre are more or less individual, it is possible to generalize the main factors that determine and influences that promote the tendencies of replication or innovation. Dominating international attitudes, legal basis for the conservation and development of Vilnius Old Town and points of view of architects’ professional community and society are overviewed; the economic or other factors are not discussed. The demands for new architecture in the territories of urban heritage pointed out in progressive international theory, recommendations and legal documents concerning the field discussed comprise contextual and architectural aspects. Contextual features recommended for infill design are basic; they comprise positive interpretation of local character, reflection of spirit of place and active continuity of specific local traditions; architectural aspects like contemporary design and architectural quality are also emphasized. The dominating international position states distinct difference between new architecture of recognizable building time, and historical reconstruction of cultural landmarks restricted by certain conditions. The Riga Charter on Authenticity and Historical Reconstruction in Relationship to Cultural Heritage (2000) declares “that each architectural work should reflect the time of its own creation, in the belief that sympathetic new buildings can maintain the environmental context” [8]. General international position towards the historical reconstruction is defined in Dresden Declaration (1982): “The complete reconstruction of severely damaged monuments must be regarded as an exceptional circumstance which is justified only for special reasons resulting from the destruction of a monument of great significance by war. 120


quantity of new structures but by limiting modern expression of new buildings in Vilnius Old Town. Such regulations explain the great number of cases of new buildings in conformity to the environment and intentions to reconstruct demolished historic buildings. Social factor is also very important as neither replication nor innovation is a common opinion; it is a matter of discussion both in professional community and society. Traditionally architects’ point of view is determined by professional motivation to express creator’s ego; contemporary architecture is oriented towards artistic originality. Out of two basic contradictory human instincts forming aesthetic judgments: the need for rationality, order and repetition; and need for the complexity, surprise and innovation, architects as design professionals tend to tilt the balance of both needs towards complexity, surprise and innovation. Architects tend to stress the individual and distinctive qualities of the infill buildings [12]. The interviews of twelve Lithuanian architects, made by the author in 2002 revealed the complexity of the professional attitudes towards the design of new architecture in the historic areas. Majority of architects are modern architecture supporters who give priority to the contextual innovative architecture. They oppose to historical reconstruction as this method distorts the perception of an authenticity of built environment and consider it acceptable only in the cases of reconstruction of historical buildings featuring exceptional cultural value. The other architects who are mainly working in the sphere of heritage conservation are supporters of replication. They prefer using replication and the method of historical reconstruction in the territory of the historical kernel of the Old Town. They suggest designing contextual innovative architecture out of the territory of the historical kernel of the Old Town [1, 78–98]. Preferences and codes of value of members of society differ due to education, social class, culture, tradition, experience. Anyway, general tendency is that people desire for stability and safety. People are afraid of the fast and obvious changes in the Old Towns, especially in the times when society and technologies change so fast. That is why society tends towards historicism as something safe, non-threatening because it is familiar; the changes of familiar places

Fig. 1. Vilnius historical centre. 1 – the territory of World Heritage site (1994), cultural heritage site and urban monument (1995); 2 – position of the fortification wall that surrounded the historic kernel of the Old Town

Such a reconstruction must be based on reliable documentation of its condition before destruction” [9]. Since the regaining of state independence in 1990, legal and regulatory framework for heritage conservation and development of historic centre of Vilnius has been formed step by step. The territory called Vilnius Historic Centre was included on the World Heritage List in 1994 (Figure 1). The same territory called Vilnius Old Town was approved as a cultural heritage site and urban monument in 1995. Recent Vilnius Old Town conservation and development documents and projects: the Third Vilnius Old Town Regeneration Project (1995) [10], Vilnius Old Town Protection Regulation (2003) [11], Detailed plan of Vilnius Old Town that is not approved yet, stimulate the identical or image reconstruction of the demolished historic buildings in historical kernel – the territory surrounded by former defense walls. Also non-expressive new buildings serving as a background for historical ones are recommended in historical kernel. Modern contextual architecture is recommended mostly outside the historical kernel. The main idea of Vilnius Old Town development stated in the recent documents is to restrict the change of historic Vilnius townscape not by limiting the

121


Fig. 2. The quantity of buildings (groups of buildings) featuring replicated or contemporary architecture in the historical centre of Vilnius inside the historic kernel and outside of it

Fig. 3. The reconstruction of Royal Palace in the Cathedral square (author’s photo)

in retrospective manner are not so obvious. J. Richards explains it in disillusionment within society and a lack of faith in contemporary development: “societies are sufficiently lacking in confidence in their ability to deal adequately with the present so that the past becomes excessively glorified and an unbalanced influence on current events” [13, 74]. Such attitudes inspire encouragement and going on process of replication and were especially strong in postsoviet states after political changes. It is explained by search of symbols of newly reclaimed national identity, by wish to recall the memory of “better” historical situation, and to regain the losses due to war or deliberate destructive cultural policies.

includes historical reconstruction, when forms of previous historical building are replicated untransformed, and imitations, the manner of design in style of characteristic historical forms avoiding the signs of building time. In Vilnius there are no cases of pure historical reconstruction according to its definition that includes the reconstruction of exterior and interior forms, materials, construction, and building technology. Several recent developments in Vilnius are called historical reconstruction although they do not meet the definition of historical reconstruction. Objects for reconstruction are demolished ordinary historic buildings, not monuments of exceptional value (except Royal Palace). The level of replication in the so-called historical reconstruction cases differs. There are cases of replication of the volume, facades and inner structure; replication of main facades of a previous building in a new building of more or less adapted volume and inner structure; partial reconstruction of an image as only an image (character) of street facades is recalled in a new structure, usually higher than previous one. The historical reconstruction of Royal Palace in the Cathedral Square (Figure 3) is the main object erected in Vilnius for 1000 anniversary of mentioning Lithuania’s name in 2009. It evoked the largest disputes in professional communities and society. Critical positions were caused by falling short of internationally acclaimed requirements for historical reconstruction: the reconstruction lacks of appropriate historical documentation, so it is partly based on painters’ pictures and analogues; the authentic remains of walls were harmed while

Infill buildings in the historical centre of Vilnius During the years of Independence numerous developments where realized in the historical centre of Vilnius. There is the distinct difference between the ratio of number of developments featuring replicated or innovative contemporary architecture inside the historic kernel – the territory formerly surrounded by fortification walls, and outside of it (Figure 2). Inside the territory of the historic kernel the ratio is almost equal, and outside this territory the cases of innovation dominate. Cases of replication in the architecture of infill buildings. The buildings designed in a manner of replication repeat historical information little or not transformed, using little or none of contemporary approach. Depending on the transformation level the tendency

122


modern structure in a straightforward manner. The result is eclectic, like the hotel “Klaipėda” by the Cathedral Square. The other controversial example is commercial building “Verslo centras 2000” on Vilniaus str. (Figure 6). The cut piece of reconstructed 4 stories high historic buildings are attached to an extra-large 8 stories high structure of a modern expression. There is a conflict between two parts of a building and between a building and authentic context not only in size, shape and materials, but also in ethic and semantic point of view. The impact of buildings of replicated architecture on the historical environment is complex. The tendency has advantages as buildings that repeat historic forms in general or historic forms of a previous building are contextual and traditional; the result is safe and popular; special local character and urban integrity is preserved; former Old Town view is evoked. Anyway the large number of such developments is threatening as they change the authentic structure of the Old Town and distort the concept of authenticity which is one of the major values of Vilnius Old Town; sense of identifying, understanding the built environment is distorted; the result is faceless architecture lacking artistic expression. Replication stops the natural on-going architectural evolution – the story line inscribed in the Old Town. Cases of innovation in the architecture of infill buildings. Innovative architecture is a kind of architecture that interprets historical information using modern architectural language. It searches for a balance between new and old architecture by respect for local character and identity adding original contemporary expression. The level of innovation in infill architecture might be graded into the harmonious balance between historical background and modern approach; modern architectural approach as the compositional contrast to the context in architectural or volume composition, or materials, or etc. retaining contextuality; and modern architectural approach as the contrast to the context in architectural or volume composition, or materials, or etc. loosing contextuality. Architectural approach of infill buildings in harmony to the environment may be called as a “safe approach” as it avoids critical positions like risky extreme innovative design, and conformist replicated architecture lacking individuality and

erecting the new volume; the Royal Palace was ruined two hundred years ago, so it was too long ago as there are no witnesses alive, and it was not ruined suddenly by natural disaster or tragedy of human origin like war, as it did not function and deteriorated right before the demolition. Also the reconstruction is going to falsify the architectural urban complex of the Cathedral and Royal Palace as these two buildings did not ever stand beside in present exteriors. Although the reconstruction of Royal Palace was applauded by part of the society, professional point of view is mostly critical. The other example of direct replication in Vilnius Old Town is two dwelling buildings on Pilies str. with street facades reconstructed in the buildings of adapted courtyard volumes and inner structures. On one hand these two buildings revived the former view of one of the main streets of Vilnius Old Town. On the other hand it conceals its building time as there are no readable signs of a contemporary building, and this may raise doubts about authenticity of the other buildings, especially standing beside. That is harmful for a World Heritage Town. There are a few examples of partial reconstruction of an image of exterior of a former building. These buildings are intended to recreate the urban structure of the demolished quarters in the Old Town. The former exterior view is recalled only in the street facades with a shift from original height, as they are more or less higher. In the so-called Jewish quarter surrounded by Ašmenos, Dysnos and Mėsinių streets the image of street facades of former buildings is recreated in the heightened volume. The building of a hotel “Barbacan Palace“ on the corner of Šv. Kazimiero and Bokšto streets (Figure 4) recreates historical information partly and only in street facades. Although these buildings more or less differ from the precursor, the real building time is concealed and modern expression is avoided. The architecture of the hotel “Conti” on Raugyklos str. is newly designed and it uses historical elements and forms avoiding contemporary architectural vocabulary. Historical origin of hotel architecture conceals its building time and pretends to be a historic one (Figure 5). Promotion of replication formed a new tendency of combined architecture in the in-fill buildings that joins replicated fragments of previous historic buildings with new

123


Fig. 4. The hotel “Barbacan Palace“ on the corner of Šv. Kazimiero and Bokšto streets (author’s photo)

Fig. 5. The hotel “Conti” on Raugyklos str. (author’s photo)

Fig. 6. The commercial building “Verslo centras 2000” on Vilniaus str. (author’s photo)

Fig. 7. The group of dwelling buildings on Krivių str. (author’s photo)

Fig. 8. The administrative building on the Polocko str. (author’s photo)

Fig. 9. The hotel “Novotel” on the corner of Vilnius str. and Gedimino pr. (author’s photo)

signs of epoch; it is in line with the progressive international recommendations. The best examples of recent modern contextual design in sensitive and respectful developments in Vilnius are the group of dwelling buildings on Krivių str. and the building of Ministry of National Defense. The group of dwelling buildings on Krivių str. (Figure 7) is located in the very sensitive urban and natural environment – in the part of Užupis

district featuring small-scaled structures, originally free-standing wooden villas beside the green slopes of hills. The dwelling buildings recall characteristic for the locality volumes of detached housing and materials in a laconic contemporary style, using modern technologies. High architectural quality of the buildings was awarded as the best realization in Vilnius in 2007–2008 and the best quarter of many-flat

124


non-contextual forms, elements and materials are too aggressive and too declarative, standing out in the square that serves as a background to the Town Hall and competing with the landmark. The buildings of innovative architecture are welcome in a historical environment and it makes a positive impact on the context in case it is a success in interpretation of a locality and reflection of its spirit; it actively continues local traditions; it features high architectural quality. It may take a contemporary step in the on-going urban-architectural evolution of Old Town. On the other hand, it might take a step back if its unbalanced expression or neglecting of local identity changes urban integrity; it lacks of profound recalling of historic memory and following of traditions; it features unrecognizable or chaotic mixture of styles. New architectural expression not always compensates changes if it features low or average quality.

buildings in 2007. The building of Ministry of National Defense is located on Totorių str. inside of historic kernel. It restores to life the silhouette and rhythm of XIV–XV century structure of Šv. Ignoto str. by marking the size and position of four Gothic houses. The architecture of the ministry is informative, original and high-quality; it brings back historic information in a creative modern way. Considering the infill buildings in contrast to the surroundings two aspects are very important. Innovative, expressive, outstanding the surroundings architecture is welcome in a historic environment only on the conditions that it does not disturb urban integrity and it features high-quality expression. Administrative building on the Polocko str. (Figure 8) is the example of modern contextual architecture that is in the compositional contrast to the environment. Its contemporary architecture interprets local character by means of transforming architectural vocabulary of local historic buildings into modern innovative forms, materials and texture. In spite of modern design, balanced expression and tolerant relationship to the context is achieved. There are recently built buildings that loose contextuality because of the contrast to the context in urban, architectural or volume composition, or materials. Such buildings stand out the environment in terms of urban composition or by featuring innovative architectural expression that rejects traditional architectural language and looses connection to the context. The worst result of recent infill buildings are two neighbouring buildings: 9-storied hotel “Novotel” (Figure 9) and 8-storied administrative-commercial centre “Verslo centras-2000” (Figure 6) that stand out in terms of urban composition. Due to their massive volume and being twice higher than adjacent buildings they change the character of small-scaled, dense-rhythm environment and its integrity. Despite of historic origin, architecture of hotel “Novotel” is non-contextual, monotonic, and low-quality. The critics of Associations of Restorers and Architects, and the protests of citizens did not manage to stop construction of the hotel. The commercial building “Helios” is located in a very sensitive place – Town Hall square which demanded a particularly responsible solution. The chosen innovative modern architectural approach and the use of

Conclusions 1) The preferences for replication and innovation in infill design in urban heritage sites derive from different concepts of conservation of built heritage, and, consequently, understanding of the content of valuable historical information inscribed in it. Conservation based on the static preservation of physical elements prompts repeating the historical facts fixed certain time ago untransformed; conservation of both physical and intangible elements of built heritage as a constant evolution developing over time stimulates the creative interpretation of the historical character and traditions in a contemporary manner. 2) Progressive international attitudes recommend contextual contemporary design in infill architecture, regarding historical reconstruction of cultural landmarks as an exceptional case restricted by certain conditions. The main Vilnius Old Town legal and regulatory documents stimulate identical or image reconstruction of demolished historical buildings and non-expressive

125


tissue. The historical replication in new buildings distorts architectural evolution and sustainability. 4) Contemporary design of innovative modern architecture is a contribution to multi-layered diversity of the Old Town, though sometimes it lacks a deep respect for local spirit and traditions. The acknowledged cultural value of Vilnius Old Town requires elaborated and high-value design that avoids superficial and common solutions.

new buildings in the territory surrounded by former fortification walls; modern contextual architecture is recommended only outside of it. The rapid change of Vilnius historical townscape is limited not in quantity of new structures, but in their modern expression. 3) In Vilnius historical centre replication in infill design is preferred to the contextual modern architecture as a safe approach, and expecting numerous changes to be less obvious. The cases of historical reconstruction do not meet the international requirements and diminish the cultural value of authentic urban

References 1. Navickienė E. Nauja architektūra istorinėje aplinkoje: kūrimo patirtis. – Vilnius: Technika, 2006. –180 p. 2. International Charter for the Conservation and Restoration of Monuments and Sites / ICOMOS, 1964. – www.international.icomos.org/e_venice.htm. (15.05.2009.). 3. Resolution (68) 12 on the Active Maintenance of Monuments, Group and Areas of Buildings of Historical or Artistic Interest within the Context of Regional Planning / Council of Europe, 1968. – www.culture.coe.fr/Infocentre/txt/eng/eres6812.htm. (15.05.2009.). 4. Recommendation Concerning the Safeguarding and Contemporary Role of Historic Areas / UNESCO, 1976. –www.icomos.org/unesco/areas76.html. (15.05.2009.). 5. Suzhou Declaration on International Co-operation for the Safeguarding and Development if Historic Cities / UNESCO,1998. –www.unescobkk.org/fileadmin/user_upload/culture/ cultureMain/Instruments/Suzhou_Declaration.pdf. (15.05.2009.). 6. Vienna Memorandum on World Heritage and Contemporary Architecture – Managing the Historic Urban Landscape / UNESCO, 2005. – whc.unesco.org/uploads/activities/documents/activity-48-3. doc. (15.05.2009.). 7. The Declaration of San Antonio (InterAmerican Symposium on Authenticity in the Conservation and Management of the Cultural Management) / ICOMOS, 1996. – www.icomos.org/docs/san_ antonio.html. (15.05.2009.). 8. Stovel H. The Riga Charter on Authenticity and Historical Reconstruction in Relationship to Cultural Heritage // Conservation and Management of Archaeological Sites – Vol. 4, 2001. – pp. 241–244. 9. The Declaration of Dresden / ICOMOS, 1982. – www.icomos.org/docs/dresden.html. (15.05.2009.). 10. Vilniaus senamiesčio regeneravimo projektas (1998-1992 m.). Samprata (koncepcija) ir sklypų planas / vad. Gučas A. (PRI). 1995. 11. Vilniaus senamiesčio apsaugos reglamentas, 2003 // www.heritage.lt/vln_regl/index.htm (15.05.2009.). 12. Jeffrey, A., Reynolds, G. Planners, Architects, the Public, and Aesthetics Factor Analysis of Preferences for Infill Developments // Journal of Architectural and Planning Research. – Chicago: Locke Science Publishing Co. Vol. 16, No. 4. 1999 – pp. 271–288. 13. Richards, J. Facadism. – London: Routledge, 1994 – 167 p.

126


Eglė Navickienė Associate Professor, Doctor of Humanities (2004) Vilnius Gediminas Technical University Department of Architecture 1/26 Trakų Str., LT-01132, Vilnius, Lithuania E-mail: egle.navickiene@gmail.com

E. Navickienė, Jaunbūves Viļņas vēsturiskajā centrā: starp replikām un novitātēm Rakstā risināta būtiskā problēma, kā integrēt jaunas ēkas Viļņas vēsturiskā centra pilsētbūvnieciski arhitektoniskajā vidē. Autores mērķis ir iztirzāt replicēšanas prakses un inovatīvo tendenču cēloņus, koncepcijas un rezultātus, analizējot pēdējā laikā Viļņas vēsturiskajā centrā jaunuzbūvētās ēkas. Konservācija ir viens no pamatinstrumentiem, kas ļauj uzkrāt zināšanas par vēsturisko mantojumu un īpašajām, vietai raksturīgajām iezīmēm, lai tās izmantotu kontekstuālas jaunas arhitektūras radīšanai. Tomēr vēsturiskās informācijas atspoguļošanas prioritātes jaunajā ēkā – tradīcijas vai novitātes, vēsturisku faktu atkārtošana vai tradīciju mūsdienīgi radoša interpretācija – ir diskutējamas. Valdošās starptautiskās nostādnes jaunajai arhitektūrai vēsturiskā mantojuma aizsardzības teritorijās izvirza noteiktas prasības. Tās ietver kontekstuālos un arhitektūras aspektus, bet kultūras vietzīmju vēsturisko rekonstrukciju raksturo kā izņēmuma līdzekli, kura lietošanu ierobežo stingri nosacījumi. Galveno Viļņas vecpilsētas attīstību reglamentējošo dokumentu nostādnes teritorijā, ko ietver agrāko nocietinājumu mūri, veicina nojaukto vēsturisko ēku identisku vai veidola rekonstrukciju un neizteiksmīgu jaunu ēku projektēšanu, bet ārpus tiem iesaka lietot mūsdienīgus kontekstuālās arhitektūras valodas līdzekļus. Arhitekta profesionālā motivācija īstenot radošo ego mūsdienu arhitektūru orientē mākslinieciskās oriģinalitātes un novitātes virzienā. Sabiedrība savukārt baidās no straujām un uzskatāmām izmaiņām senajās pilsētās un tādēļ, ka vēsturiskums kā labāk pazīstams šķiet drošāks un mazāk draudīgs, nosliecas tā virzienā. Lai gaidāmās pārmaiņas nav pārāk pamanāmas, replicēšanai kā šķietami drošam paņēmienam jaunbūvju arhitektūrā Viļņā ir priekšroka salīdzinājumā ar kontekstuālu mūsdienu arhitektūru. Vēsturiskās rekonstrukcijas piemēri neatbilst starptautiskajām prasībām un mazina autentiskās pilsētvides kultūras vērtību. Mūsdienu inovatīva arhitektūra ir ieguldījums daudzslāņainajā Senās pilsētas dažādībā, kaut arī reizēm tam pietrūkst vietējā gara un tradīciju pietiekami dziļas izpratnes. E. Navickienė, New Buildings in Vilnius Historical Centre: in Between of Replication and Innovation The article deals with an urgent problem of integrating new buildings into the urban architectural space of Vilnius historical centre. The author’s aim is to discuss the background, the conception and the results of practice of replication and innovation tendencies in the design of infill buildings built recently in Vilnius historical centre. The conservation of urban heritage is one of the basic tools providing historical knowledge of specific local character of a place for the contextual new architecture. It is a question of the manner of reflection of historical information in the design of infill buildings: putting priorities for the tradition or innovation; repetition the historical facts untransformed or interpretation the historical traditions in a creative contemporary manner. Progressive international attitudes point out the demands for new architecture in the territories of urban heritage that comprise contextual and architectural aspects, regarding historical reconstruction of cultural landmarks as an exceptional case restricted by certain conditions. The main Vilnius Old Town legal and regulatory documents stimulate identical or image reconstruction of demolished historical buildings and non-expressive new buildings in the territory surrounded by former fortification walls; outside of it modern contextual architecture is recommended. Architects’ point of view is determined by professional motivation to express creator’s ego; contemporary architecture is oriented towards artistic originality and innovation. Society is afraid of the fast and obvious changes in the Old Towns; so it tends towards historicism as something safe, non-threatening because it is familiar. Replication in in-fill design in Vilnius is preferred to the contextual modern architecture as a safe approach, and expecting numerous changes to be less obvious. The cases of historical reconstruction do not meet the international requirements and diminish the cultural value of authentic urban tissue. Contemporary design of innovative modern architecture is a contribution to multi-layered diversity of the Old Town, though sometimes it lacks a deep respect for local spirit and traditions.

127


Э. Навицкене, Новые здания в историческом центре Вильнюса: между репликации и инновации В этой публикации осматривается актуальная проблема, как интегрировать новые здания в архитектурно- урбанистическую среду исторического центра Вильнюса. Цель автора – описать причины, концепцию и практические результаты тенденций репликации и инновации в процессе постройки новых зданий в историческом центре города Вильнюса. Охрана наследия города – одна из существенных средств, придавающих историческую информацию о специфическом характере места, для контекстической новой архитектуры. Вопрос стоит в том, как историческая информация должна быть отображена в архитектуре вставляемых в исторический контекст зданий приоритет традиции или инновации, повторение исторических фактов их не изменяя или интерпретация исторических традиций современно и творчески. Прогрессивная международная позиция выделяет требования новой архитектуре в территориях исторического архитектурного наследия, которые охватывают контекстуальные и архитектурные аспекты, историческую реконструкцию считая исключительном случаем, ограниченным требованиями. Основные правовые регулирующие документы по вильнюсскому старому городу стимулируют идентическую или образную реконструкцию и нейтральность архитектуры новых зданий в территориях исторического ядра, а за ее границами контекстуальную современную архитектуру. В то время как точка зрения профессиональных архитекторов предопределено мотиваций проявить свое его творца. Современная архитектура ориентируется к художественной оригинальности и инновации. Общество в то время боится и уклоняется от быстрых и очевидных перемен в старом городе, а по тому одобряет историзм, не грозным и знакомым. В Вильнюсе, при интеграции новых зданий, репликации отдается предподчтение как безопасному явлению, надеясь, что широкообьемные изменения будут казаться мение очевидными. Случаи исторической реконструкции несоответствуют международным требованиям и упрощают культурную ценность автентичной ткани старого города. А современная новаторская архитектура вплетает свой изор во многослойную разнообранность старого города, хотя ей иногда не достает исчерпывающего уважения духу и традициям места.

128


COMPOSITION OF URBAN SPACE IN HISTORICAL CENTRE OF VILNIUS. URBAN AND SUBURBAN

D. Dijokienė

Keywords: historical town, historical suburb, historical kernel, urban space, uniqueness of a town, cultural heritage

of a town, have completed the towns’ picture. The phenomenon of suburbs is almost as old as cities. Where there is tight circumscription, there will be spill. Where people live in close quarters, they will be tempted to rid themselves of noxious, but necessary, activities and some forms of low life, or else move away from them. To the degree that a city is prosperous and resourceful, it will attract to its periphery outsiders who wish to share its advantages [3]. In this way old towns – historical centres of towns – have developed as a composition of two worlds, two different urban structures – urban and suburban (Figure 1). It should be noted that most European cities no longer have historical suburbs: these territories have either vanished or have been destroyed during wars and later replaced by modern urban structures and parks. The historical kernel of Vilnius (capital of Lithuania) is still surrounded by historical suburbs. This research analyses the composition of the urban space of Vilnius’ old town – urban and suburban.

Any urban formation may be broken down into at least two components: (1) the structure, which entails technical consequences, and (2) the form, which obeys more artistic exigencies [1]. Every town has a unique urban structure (entirety of urban structures and functional characteristics – [2]), regardless of whether it has developed spontaneously or in a planned way. Frequently, this uniqueness is also determined by the surrounding natural environment. The entirety of structural elements (street, square, block, building, etc.) forms a tri-dimensional composition of the town – its spatial structure. Some researchers of the urban phenomenon emphasize the importance of certain elements in the formation of townscape, while others emphasise other elements. One group of researches consider the street to be the key element organising urban space, while others speak about the block (or a set of land plots) as the instrument shaping streets and squares. Still another school of thought view the builtup as the determinant of towns’ panoramas and silhouettes. All these considerations are valid. However, in order to understand the entirety and to analyse the unique features of each urban object it is necessary to analyse distinctive features of the plan, built-up, size-and-space composition. The following components may be singled out: • plan (network of streets and squares; structure of land holdings, blocks); • built-up (built-up type of blocks and land holdings; complexes and ensembles of constructions; materials); • size-and-space composition (natural environment; panoramas and silhouettes; compositional ties between urban structures). The passage of time has arranged the urban texture of historical centres of most towns as a mosaic – historical suburbs, representing different formation patterns of various parts

Fig. 1. The Wall of Siena. Ambrogio Lorenzetti‘s fresco in the Palazzo Pubblico, c. 1340

129


Brief overview of the development of Vilnius town and its suburbs The plan and space structure of the old Vilnius is an example of the naturally developed organism of a town, with all the development traces preserved. No major urban action was undertaken in this town until the second quarter of the 19th century. The structure of the town’s plan was mainly determined by the roads and topographic conditions. As the network of Vilnius’ streets developed according to the principal of natural adjustment, blocks of various shapes were formed. The form of the most of the blocks is either a non-symmetrical prolonged rectangular or a triangular. At the beginning of the 16th century (1503–1522) the kernel of the town, surrounded by water, had a defence wall built around it. This wall not only influenced the development of the town’s plan (streets leading to the gates in the wall gained greater significance) but also notably changed the composition of size and space. Buildings became denser in the territory surrounded by the walls, the walls and the towers of gates enriched the panorama. This part of the town was in a way separated from the rest of the territory and became a fortification by nature. It became dominant in the valley and included the main landmark, the Uphill castle (Aukštutinė pilis). What was Vilnius like beyond the town wall? Development of the suburbs started before erection of the wall. They were built along the main roads of the town. The concepts

Fig. 3. Panorama of Vilnius Old Town

of town and suburb were finally established at the beginning of the 16th century (when the wall was built around Vilnius). The area on the inner side of the wall was called town and the area on the other side of the wall was suburb. The town was separated from its suburbs by legal means as well. The residents of the town were under the authority of the magistrate, while the dwellers of the suburbs were not. In addition, the town’s residents had to discontinue their agricultural activities. They had no right to live in the town and be engaged in agricultural activities in their land plots behind the town wall [4–11]. Vilnius has more than one historical suburb. The plan structure of the suburbs and the composition of the population made them different from the town and from each other. Development of the plans of Vilnius’ suburbs could be characterized in the following ways: • They developed spontaneously. • Suburbs built alongside the main roads have linear type plans. • Suburbs, the development of which was influenced not only by the main roads but also by other factors, have a more complex plan [11]. The suburbs of Vilnius are located in picturesque landscapes, enriched by springs, valleys and hills. In the course of history, the suburbs have gained features characteristic only to them and thus attained a potential to develop in one particular way (Figure 2, 3).

Fig. 2. Vilnius Old Town plan

130


Fig. 4 and 5. Public spaces in Vilnius’ historical centre (Old Town) – network of streets and squares

Fig. 6 and 7. The structure of blocks in Vilnius’ historical centre (Old Town)

Distinctive urban features of Vilnius’ historical centre

of which was influenced not only by the main roads but also by other factors have a more complex plan (Užupis; suburb behind Vilnius, Totoriai and Šlapieji gateways) (Figure 4, 5). Structure of land holdings, blocks. Blocks in the town’s kernel are compact, while in the suburbs they are bigger because there land plots were usually bigger in the past [13] (Figure 6, 7).

Distinctive features of plan Network of streets and squares. The network of streets of the town and historical suburbs developed spontaneously and not in a planned way. The main formative element was the direction of roads leading to the town. After reconstruction of the routes of some roads leading to Vilnius, the following directions have been established: Trakai (west-southwest), Maišiagala (northwest), and Medininkai (east-southeast) [12]. Suburbs that are located on the main roads-tracts have linear type plans (e.g. Aštrusis galas; suburb behind Rūdininkai gateway), while suburbs the development

Distinctive features of built-up Built-up type in blocks and land holdings. Perimeter type built-up dominates in the blocks of the historical kernel, surrounded by the defence wall, while historical suburbs have for a long time preserved agrarian structure of the built-up, which was more extensive

131


Fig. 8 and 9. Perimeter-type brick constructions in Užupis historical suburb

Fig. 10 and 11. Farm-type wooden constructions in Užupis historical suburb

Historical suburb

Historical suburb

Historical kernel

Historical kernel

Fig. 12 and 13. Panorama – urban and suburban. Vilnius’ Old town

in Vilnius’ kernel are brick constructions. Brick constructions started to appear in suburbs later than in the town’s kernel. There are also wooden buildings in suburbs, though their condition is critical (Figure 10, 11).

(partly homestead, partly perimeter type) [13] (Figure 8, 9). Complexes and ensembles of buildings. Valuable architectural and urban complexes are located not only in the town’s kernel (where their concentration is higher) but also in the historical suburbs – e.g. St. Peter and St. Paul’s Church (Antakalnis), Church of St. Stephen (behind Rūdininkai gateway), Church and monastery of St. George (Lukiškės), Church and monastery of St. Raphael (Šnipiškės), etc. [13]. Materials. The majority of buildings

Distinctive features of size-and-space composition Natural environment. Vilnius’ kernel and historical suburbs are located in a complex part of the town’s natural carcass, rich in various naturally formed spatial compositions. Suburbs are greener, especially in the eastern part.

132


They merge with the natural environment and the historical kernel of the town and are characterised by more open spaces and multifaceted landscape: rivers, springs, hills, terraces, slopes, etc. Often natural barriers separated parts of the town from the rest of the town, this way turning them into suburbs (e.g. Užupis). In several cases natural conditions stopped the expansion of the suburban territories (e.g. suburb behind Trakai gateway) [13]. Panoramas and silhouettes; compositional ties between urban structures. Historical suburban parts of Vilnius are situated on an elevated relief, with picturesque panoramas of the town’s kernel opening from them. The silhouettes of the old town appear with suburban hills in the background. Compositional ties with the historical kernel are very tight [13] (Figure 12–15).

Conclusions The feature distinguishing historical centres of towns is opulence of image and urban space that has developed throughout centuries together with the development of urban structures. Uniqueness and visual originality of towns is highly important in the context of globalisation, because they are part of cultural identity. Suburbs, as urban structures, have played an important role in the formation of many towns around the world. In the course of history, however, a number of suburbs have merged with the central territories of growing towns and have lost some of their distinctive features, while others have preserved their distinctive features to a certain extent and have complemented the urban composition of historical kernels. In the latter case the urban composition of historical centres is determined by both urban and suburban structures.

References 1. Meuser P. Experiments with Convention, in R. Krier. Town Spaces. Contemporary Interpretations in Traditional Urbanism. – Basel: Birkhauser, 2006. – pp. 248–265. 2. Daunora Z. J., Kirvaitienė S., Vyšniūnas, A. Vilniaus miesto vizualinio identiteto apsauga ir plėtros principai. – Vilnius: Technika, 2004. – 152 p. 3. Kostof S. The City Assembled. The Elements of Urban Form through History. – London: Thames & Hudson, 2004. – 320 p. 4. Balčiūnas V., Glemža J., Stoma S. Urbanistinė architektūrinė raida. Paminklų sąvadas. Vilnius. Vol. I. – Vilnius: Vyriausioji enciklopedijų redakcija, 1988. – pp. 30–32. 5. Jučienė I., Levandauskas V. Vilniaus miesto gynybinė siena. – Vilnius, 1979. 6. Jurginis J., Merkys V., Tautavičius A. Vilniaus miesto istorija. Nuo seniausių laikų iki Spalio revoliucijos. – Vilnius: Mintis, 1968. – 394 p. 7. Juškevičius A., Maceika J. Vilnius ir jo apylinkės. – Vilnius, 1991. – 255 p. 8. Miškinis A. Lietuvos urbanistika: istorija, dabartis, ateitis. – Vilnius: Mintis, 1991. – 153 p. 9. Šapoka A. Senasis Vilnius. – Brooklyn, New York: Tėvų pranciškonų spaustuvė, 1963. – 332 p. 10. Žytkowicz L. Gynybinių Vilniaus sienų nugriovimas (1799–1805). – Išleido Kęstučio Jeronimo Butkaus fondas, 1984. – 56 p. 11. Dijokienė D. The impact of historical suburbs on the structural development of cities (based on examples of European cities) // Urban heritage: research, interpretation, education. –Vilnius: Technika, 2007. – pp. 141–145. 12. Katalynas K., Vaitkevičius G. Vilniaus miesto raida XIV – XVII amžiais // Vilniaus miesto istorijos skaitiniai. – Vilnius: Vilniaus knyga: Leidėjų asociacija BIBLION, 2001. – pp. 80–93. 13. Dijokienė D. Vilniaus istorinių priemiesčių genezės, raidos ir vertybių ypatumai // Urbanistika ir architektūra. – Vilnius: Technika, 2006. – Vol. XXX, No. 2. – pp. 78–86.

133


Dalia Dijokienė Associate Professor, Doctor of the Humanities (arch) Vilnius Gediminas Technical University Departament of Urban Design 26/1 Pylimo Str., LT-01132 Vilnius, Lithuania Phone: +370 65067897 E-mail: dijokai@takas.lt

D. Dijokiene, Viļņas vēsturiskā centra pilsētvides kompozīcija. Pilsēta un piepilsēta Vairumā pilsētu laika ritums ir sakārtojis urbāno audumu kā mozaīku – vēsturiskās piepilsētas, kas liecina par dažādu pilsētas daļu attīstības posmiem dažādos laikos, noslēdz pilsētas zīmējumu. Tādējādi senās pilsētas – vēsturisko pilsētu centri – ir attīstījušies kā divu daļu, divu pilsētbūvniecisko struktūru – pilsētas un piepilsētas – salikums. Vairums Eiropas pilsētu mūsdienās ir zaudējušas vēsturiskās piepilsētas: tās ir vai nu izgaisušas, vai arī izpostītas karos, bet pēckaru periodos aizvietotas ar jaunākām apbūvētām struktūrām un parkiem. Lietuvas galvaspilsētas Viļņas vēsturisko kodolu vēl joprojām aptver vēsturiskās piepilsētas. Senās Viļņas plānojuma un telpiskā struktūra ir pilsētvides dabiskas izaugsmes piemērs, kurā saglabājušās visas attīstības liecības. Viļņai ir vairāk kā viena vēsturiskā piepilsēta. Piepilsētu plānojuma un apdzīvotības struktūras atšķīrušas gan piepilsētas vienu no otras, gan piepilsētas kopumā no pilsētas. Viļņas vēsturiskajām piepilsētām ir bijusi nozīmīga loma pilsētas unikalitātes un vizuālās oriģinalitātes veidošanās gaitā. Šajā pētījumā, analizējot Senās Viļņas plānojuma, apbūves, mēroga un telpiskās kompozīcijas atšķirīgās iezīmes, iztirzāti tās pilsētvides kompozīcijas pilsētas un piepilsētu strukturālie aspekti. D. Dijokienė, Composition of Urban Space in Historical Centre of Vilnius. Urban and Suburban The passage of time has arranged the urban texture of historical centres of most towns as a mosaic – historical suburbs, representing different formation patterns of various parts of a town, have completed the towns’ picture. In this way old towns – historical centres of towns – have developed as a composition of two worlds, two different urban structures – urban and suburban. Most European cities no longer have historical suburbs: these territories have either vanished or have been destroyed during wars and later replaced by modern urban structures and parks. The historical kernel of Vilnius (capital of Lithuania) is still surrounded by historical suburbs. The plan and space structure of the old Vilnius is an example of the naturally developed organism of a town, with all the development traces preserved. Vilnius has more than one historical suburb. The plan structure of the suburbs and the composition of the population made them different from the town and from each other. Vilnius historical suburbs have played an important role in the formation of towns’ uniqueness and visual originality. This research discusses composition of the urban space of Vilnius’ old town – urban and suburban – by analysing distinctive features of its plan, built-up, size-and-space composition. Д. Диёкиене, Композиция урбанистического пространства исторического центра Вильнюса. Городская и пригородная Течение времени урбанистическую ткань исторических центров множества городов складывала будто мозаику – исторические пригорода, репрезентирующие различно формировавшихся частей города, дополнили картину города. Таким образом старые города – исторические центры городов – формировались как композиция двух миров, двух различных урбанистических структур (городской и пригородной). Многие города Европы исторических пригородов не имиют – эти территории или сами пришли в упадок, или были разрушены воинами, в место их выросли современные структуры городов, парки. Историческое ядро Вильнюса (столицы Литвы), всё ещё окружен историческими пригородами. Вильнюс имеет не один исторический пригород. Структуры плана этих пригородов отличаются друг от друга и от структуры самого города. Исторические пригорода Вильнюса сыграли важную роль при образовании визуальной уникальности города. В данной статье обсуждается урбанистическая композиция – городская и пригородная – исторического центра Вильнюса. Анализируются своеобразия плана, застройки и объёмно пространственная композиция старого города Вильнюса.

134


FINLAND’S RECONSTRUCTION PERIOD NEIGHBOURHOODS TODAY – CASE KARJASILTA

R. Suikkari, K. Reinikainen, A. Soikkeli

Keywords: reconstruction period, neighbourhood, Finnish wooden town, renovation, commitment

After the WWII over 400,000 Finnish immigrants, veterans and war widows, who had lost their home in the war, were settled in socalled veteran’s housing areas all over Finland. A simple method of constructing economical and aesthetically qualitative wooden houses had to be created – Reconstruction period neighbourhoods were born. This activity started in fact already year 1940 during short period of peace just after the Winter War and before the so-called Continuation War. Reconstruction period neighbourhoods were established in all bigger towns and the construction method was also used in rural areas and filling empty plots in suburban areas.

Karjasilta neighbourhood of Oulu is one of the largest of these areas. The wooden Karjasilta area consists of about 500 wooden single-family houses, and the two-storey apartment buildings in the area bring the total number of residences to over 600. Reconstruction period neighbourhoods were not always appreciated. In the 1960s and 1970s, reconstruction period houses were condemned by the young generation of architects. To them construction of complex, flat-roofed single-family houses was the ideal. Nowadays these areas have become very popular. There are lot of renovation and enlargements of the buildings going on. The simple wooden frame allows technical alterations and infill architecture. At the same time the question of the future of these areas arises. How about the identity and future of these areas? It is feared that modernisation of the buildings will disrupt the uniformity and destroy the identity of these neighbourhoods. In this study based on recent inhabitant inquiry and inventory of the area, local opinions, views and visions related to Karjasilta area, are preliminary reviewed.

Reconstruction period neighbourhoods as research target The historical and cultural values of the post-war reconstruction period housing areas have been officially noticed just quite recently in Finland. At the same time the popularity of these areas has increased. Some towns have published semi-official construction method guide booklets but at present the areas are not officially protected. It is feared that technical alterations of the old buildings will disrupt the uniformity and destroy the identity of these neighbourhoods. The Karjasilta neighbourhood in Oulu functions as a pilot area of the study.

Fig. 1. Location of Oulu and Karjasilta neighbourhood in Finland

135


Fig. 2. and 3. Left, map of the Karjasilta reconstruction period neighbourhood in Oulu. Line shows the selected area for the inhabitant inquiry. Right, aerial view of the area, Photo taken 2001 [3]

milieus, extent of 780 answered and returned inquiry blankets, response rate 45 % [1, 2]. Earlier results are being used as comparative material. Extent of the Karjasilta research was 289 answers, response rate 47 %. This can be considered as very good and tells about high interest among the inhabitants. In the selected research area of Karjasilta, there are 492 apartments in one family houses and 131 apartments in 2-storey high blocks of flats. Almost all the houses are made of wood, but some of them are plastered. Typical frame is a wooden balloon frame with some variations. Log structures can also be found but they are rare.

In old areas there are usually certain commonly accepted unwritten rules which have developed during long period of housing time. People living long in the area are more committed to their neighbourhood. According preliminary results, the residents of Karjasilta do recognize there are social and cultural values related to the area but the commitment is not so clear anymore. There has been (and is going on) a change of generation in the area and opinions seem to vary a lot according to housing time and dwellers expectations. Living in the area includes personal desires and practical aspects of everyday life, which is reflected in the opinions. In the spring 2008, a structured resident survey was launched in the Oulu university’s Wood Studio as a part of a research project, Karjasilta as a residential environment and cultural milieu. The aim is to shed light on the qualities and values of both the physical and social environments - scale, materials and social factors. The goal is to increase the understanding of the values of the area and strengthen commitment. Several research methods are used (multi-method-system): literature research (historiography, old maps/photos), inventory (on site observation, photography, present maps), inhabitant inquiry (ten sheet blanket with coded and structured questions (SPSS), open ended questions (NVIVO) and drawing tasks). Research is connected to previous research Grounds of Good Neighbourhood – Structured Inquiry in Finnish Wooden Towns practised in ten different old and modern Finnish housing

Fig. 4. Typical structures of reconstruction period houses. Left, sawdust-insulated balloon frame [4]. Right, principles of balloon frame from a construction manual of 1948 [5]. Also so-called Swedish element house with multi-layer walls and log structures were used during the reconstruction period, but logs mostly at countryside

136


Fig. 5. Typical enlargement design in Karjasilta area. Small wing is built at the court yard side of the house. In addition also the attic and the cellar are taken into more active use. The change can hardly be seen from the street. Photo and drawings architect R. Suikkari

The houses were originally built after officially produced house type drawings to be used all over Finland. A common feature of them was that in all of the types, the rooms were arranged around the fireplaces and chimneys in the center of the building. In Karjasilta, there are at least four different basic types of one family houses and several modifications of them, because the drawings were not always followed exactly. In general, the shape of the house was cube-like and tall.

Present needs and ongoing renovation At present there are lot of renovation and enlargements of the buildings going on. Young families favour the area. The average size of the reconstruction period one family house is about 7 x 9 meters (from outer wall to outer wall). In addition, there is usually a room or two at the attic. This is a little bit too small for families. Also the restroom facilities are often inadequate. On the other hand, the simple cubic form of the houses

Fig. 6. and 7. Left, a house of an architect. An example voted as a bad example of infill architecture by local inhabitants. Right, an example voted as a good enlargement. The enlargement is in harmony with the whole – with the original building and the environment

137


Fig. 8. and 9. Romantic expressions in details added by a dweller during a renovation. Photos R. Suikkari

Traditionally the independent initiative has been strong in the area, resulting in a wide range of different solutions, some of which are not very favorable. The biggest problems are related to detailing the facades and to building volume. This can be seen as a strong expression of dwellers own identity but not very strong commitment to the identity of the whole area. Still, in Karjasilta there is plenty of originality left.

and the wooden building frame allows modifications. Usually small extension is needed. In Karjasilta area of Oulu, from the town official’s point of view, the streetscape is considered important and should be preserved. According the building instructions, the enlargement should happen inwards in the lot, usually creating an L-shaped building with a wing in a smaller scale. In most cases the attic is also taken into more active use. Some of the dwellers want to enlarge also the cellar, which is technically quite demanding. During the research, renovation was seen both as an opportunity and a threat. In the inhabitant inquiry, the volume of the infill architecture was brought up as an important issue. Local people pointed out too big enlargements as bad examples (compare the figures 6 and 7). In figure 8 shown modern, quite decent infill architecture, was not understood by local dwellers. One reason for this is probably the fact that the enlarged whole looks like there are two houses of similar size at the same lot. This is not understood by the inhabitants, struggling with the building instructions and town plan giving restrictions for the maximum floor area. In fact, in this case the floor area is not outstandingly exceeded, because the enlargement part is a one floor studio space surrounded by a balcony. Professionals working in the field of town planning and heritage protection are more concerned about the vanishing originality of the facades and too romantic detailing, attached during renovation [6] (Figures 8 and 9).

Fig. 10. An extract from the semi-official building instructions for Karjasilta area

138


Who is responsible for taking care of Karjasilta?

mind. In political decision making, their visions of the Karjasilta area and its future are of most importance. During the resent years the town officials have increased the control. The guidance for development is the town plan and the semiofficial building instructions launched by the town of Oulu year 2004 (Figure 10). When asked about these instructions, the local people felt they are important but not well known enough, even though they can be freely obtained from the technical office of Oulu and from the internet. Some criticized that even though the instructions are basically good, shown examples don’t cover all the building types and enlargement possibilities. During the research, a copy was delivered to each apartment in the target area. There is residents association, but according to the average inhabitants of Karjasilta, it is not active enough. In the inhabitant inquiry, only about 20 % of the respondents agreed fully and additional 35 % agreed mostly to

There are many different parties interested in the reconstruction period neighbourhoods. In towns, these neighbourhoods are usually located near the town centres, which have often grown all over the area. This causes economical pressures to the land use. Karjasilta area of Oulu is located in a corner of two high ways and is separated from the city centre by a railway track, which causes some noise problems, but has protected the area being overwhelmed by the new city structure. As a result, Karjasilta area has been preserved quite well and there are many socio-cultural values connected to the area. The area is in the interest of national heritage protection, even though it is not officially protected by any law. Because its uniqueness, also the researchers have become interested in it. Also, the average citizen of Oulu is probably aware of the area, even though it is not the most important thing in their

Table 1. Factor analyses, meaningful components in Karjasilta area

139


of people with same kind of attitudes – were found. The five groups of components could be described as (see table 2): 1) Supporters of individuality 2) Supporters of active preservation policy 3) Worried people 4) People appreciating the old neighbourhood (but not very active in preservation policy) 5) People seeing potential in enlargement possibilities (mostly young families) Weight and description of these components is shown in Table 2. The most important component was number 1, which could be described as a group of people with opinions of supporting individual free activity without collective control. Also number 2, supporters of active preservation policy, was quite strong. The analysis reveals a polarized situation. The first component (group 1. Supporters of individuality) has the biggest weight, covering 21 % of all the variables. The second component (group 2. Supporters of active preservation policy) is a little bit behind with their 14 %. Confrontation of attitudes can be seen between these groups. The weight of the other groups is less. The study of the social structures reveals ”Individual activists” in Karjasilta area are more often comfortably off people with intermediate grade education. Generalized, they seem to discount public control and common rules. Idea of collective control (commitment) is seems to be strongest among highly educated people. Compared to housing time, it seems individuality is strongest after few years stay in the area and lessens during time.

Fig. 11. A diagram showing the difference between average inhabitants and local residents’ associations board members opinions about association’s activity

a statement “residents association has strong influence in creating common spirit”. Opinion of the board members of the residents association differed significantly to their own benefit. They had high hopes of them selves – 80 % considered they had “strong influence” on the matter. It is clear the action of the residents association should be more active.

Factor analyses Preliminary factor analyses were performed with some of the multiple choice questions of the inhabitant inquiry by using SPSS software. In the question of statements dealing with claims of control, commitment and appreciation of the environment, five meaningful components were found. Each component consists of groups of answers acting similarly (Table 1). As a result, five different components – groups Table 2. Weight and description of the components

140


As a burst of increasing commitment before individuality grows too strong among newcomers, some kind of active educational happening could be needed during first few dwelling years to increase commitment. Threats to neighbourhood are noticed after few years stay. People with low income see around more threats. They also tend to insist more collective control. Fear of threats decreases during housing time. Old people who have lived long in the area appreciate the neighbourhood and are committed to common rules.

for following the floor area restrictions and keeping up the appearance of the street side facades. Professionals in the field of heritage protection are concerned of the diminishing originality and improper details caused by renovation. Residents association follows mostly the guide lines of the above-mentioned, but they are not active enough in their advisory task. Local people seem to be more sensitive to point out the visual changes in building volumes than changes in detailing, which tolerate more. Challenging task will be to get all the interested parties connected together in a joint seminar dealing with perceived common problems. This is intended to be organized as a next part of the research in order to assist creating commitment. It is important to clarify the common understanding and acceptance of the rules in order to come up with guidelines for sustainable development.

Conclusions Different parties have different attitudes towards preservation of built environment. The preliminary study suggests town planning professionals are mainly concerned

References 1. Suikkari R., Reinikainen K. Material, Scale and Density – Main Components of Sustainability in Finnish Wooden Towns // WCTE 2006 Conference Proceedings, 9th World Conference on Timber Engineering. – Portland: Oregon USA, 2006 (cd publication). 2. Suikkari R., Reinikainen K. Hyvän asuinympäristön perusteet // Kestävän kehityksen historialliset kaupungit alueellisena voimavarana, edited by: Lehtimäki M. – Vantaa: Museovirasto, Rakennushistorian raportteja 17, 2006. – p. 31–56 (in Finnish). 3. Niskala K. & Okkonen I. Oulun graadi. – Oulu: Kaleva, 2002. – p. 87 (Figure source). 4. Mandelin W. Jokamiehen rakennusopas. – Porvoo: Wsoy, 1948. – p. 73 (Figure source). 5. Finnish construction manual RT 822.21. – 1948. 6. Soikkeli A. Finland´s Reconstruction Period Values and the Venice Charter. The VeniceCharter 1964-2004-2044. – Budapest: Icomos Monuments and Sites XI, 2005. – pp. 168–176.

141


Risto Suikkari Lecturer, Lic.Tech., M.Sc. (Archit.) University of Oulu Department of Architecture Aleksanterinkatu 6, 90100 Oulu, Finland E-mail: risto.suikkari@oulu.fi Kalle Reinikainen Project researcher, Lic.Soc. sociologist Pöyry Environment LTD Tutkijantie 2, PL 20, 90571 Oulu, Finland E-mail: kalle.reinikainen@oulu.fi Anu Soikkeli Senior lecturer, Dr.Tech., M.Sc., (Archit.) University of Oulu Department of Architecture Aleksanterinkatu 6, 90100 Oulu, Finland E-mail: anu.soikkeli@oulu.fi

R. Suikkari, K. Reinikainen, A. Soikkeli, Finland’s reconstruction period neighbourhoods today – case Karjasilta After the WW II more than 400,000 Finnish immigrants, veterans, war widows and their families, were settled within a few years. Post-war reconstruction was implemented in so-called veteran’s housing areas all over Finland. A simple method of constructing economical and aesthetically qualitative wooden houses was born. The Karjasilta neighbourhood, situated in Oulu in northern Finland, is one of the largest of these areas. In the 1960s and 1970s, reconstruction period houses were condemned by the young generation of architects. Nowadays the popularity of these areas has increased. They are considered attractive and they are located near services. The simple wooden frame structure allows technical alterations and infill architecture. At the same time the question of the future of these areas arises. The historical and cultural values of these areas have been officially noticed just quite recently and there are no so-called protective town plans. It is feared that modernisation of the buildings will disrupt the uniformity and destroy the identity of these neighbourhoods. In 2008, a structured inhabitant inquiry was launched in Karjasilta as a part of a new research project. The aim is to shed light on the qualities of both the physical and social environments in experiencing the area as a good neighbourhood. The responses will be analysed with the help of an SPSS statistical software application and the open answers with an NVIVO software application. According to the preliminary results of Karjasilta -research, it is clear to both parties – residents and town planning professionals – that these housing areas have social and cultural values. Despite of many alterations and infill architecture, the areas are still quite harmonious and worth protecting. Results indicate that living in the area includes practical aspects of everyday life, which are reflected in the opinions of the residents. Attitude towards town official’s guidance for renovations differ in different age and social groups. In a nut shell, young middle class families, who have just moved to the area, see more potential in own plot near the city services and enlargement possibilities. Highly educated older people and senior citizens encourage the preservation actions of the area. After the research analyses are completed, a common seminar presenting the research results and opening the conversation will be organized. The goal is to increase the general understanding of the values of the whole area and strengthen commitment in order to come up with guidelines for sustainable development.

142


BUILDING STOCK OF THE ACTIVE FARMS IN FINLAND – THE AMOUNT AND QUALITY

K. Tolonen, K. Broner-Bauer, V. Savolainen, H.Hirviniemi, L.Kauranen, A. Säilynoja and M. Kuipers

Keywords: agricultural buildings, agricultural censuses, building statistics, structural change in agriculture, Ministry of Agriculture and Forestry in Finland

In only one generation there has been a change from small cowsheds to milk production facilities with hundreds of cows. One goal of the study was to see how the decline of farms can be seen in the building stock. The building stock on farms is layered: it consists of buildings from many eras. Especially the situation of the oldest layers is a point of interest in this study. The regional differences have also been evaluated. Traditionally each farm building has had a single function and the study shows, which building types are now becoming rare.

This study was commissioned by Finnish Ministry of Agriculture and Forestry and was carried out at the History of Architecture Laboratory at the University of Oulu. The work was done during 2007-2009. The goal of the study was to get a general picture about the total amount and quality of agricultural buildings in Finland. More specifically, the study focuses on buildings that are located on active farms. The project leader has been professor, architect Kaisa Broner-Bauer and the project manager architect, B.Sc. Kai Tolonen. The main researcher has been M.Sc. (Admin.), architect student Virva Savolainen. Architect Marja Kuipers, lecturer, architect Helena Hirviniemi, and architect students Laura Kauranen and Anu Säilynoja have assisted in the research. Senior Architect Raija Seppänen has supervised the work from Ministry of Agriculture and Forestry. Eero Jaara from Employment and Economic Development Centre and Esa Katajamäki from Information Centre of the Ministry of Agriculture and Forestry in Finland have been experts in the study. Finnish Agriculture has experienced three major changes in the 20th century, all of which have affected agricultural building stock. First of the changes occurred at the turn of the 20th century, when dairy farming became the main agricultural production line. Agriculture remained vital in Finland until the 1960s and 70s, when the second shift happened. Due to overproduction the support of small farms was cut down and concurrently machinery reduced the need for labour. Many farms were deserted [1]. The third radical change in agriculture has happened after Finland joined European Union in 1995. The amount of farms has decreased drastically ever since: in 1995 there were 169 707 farms and in 2007 only 66 938 farms.

Methods The methods used in this study were literature study and statistical analysis. The source material of this study is presented in table 1. The main data of literature analysis were agricultural censuses from nine years. Agricultural census is a study done according to the recommendations of FAO (Food and Agriculture Organization of the United Nations). It is done approximately every tenth year. The agricultural census from 1990 provided the most suitable material for this study, because it contained most data about buildings. The usefulness of different registries related to agriculture and buildings was also analyzed. Most of them didn’t contain information about agricultural buildings. Building and dwelling production statistics produced by Statistics. Finland is the only one from which one can get information about the volume of agricultural construction. For statistical analysis building information was extracted from the 1990 agricultural census.

143


Table 1. Source material of the study

Sources

Content

Applied information

Active farms 2007

Production lines

Basic information about the buildings

Regional differences Agricultural cencuses Total amount of farms

The amount of buildings

Production lines

An overview of buildings at active farms

Regional differences Data about buildings Other material

Statistics Other studies with numeric data

Point Sampling

Goal

Applications for farm development funding

Additional information about buildings The evaluation of the dependability of the statistical study

Cases (3 farms)

Statistical Analysis: Agricultural buildings in 1990 on active farms 2007

Only the buildings that were on farms, which were still active 2007, were extracted. Since the information about the buildings is from the year 1990, it’s impossible to know, how many of the buildings have been demolished. However, it shows the potential of how many old buildings could still exist in 2007. In order to compare the situation between 1990 and 2000s, a point sampling was made. Data for point sampling was acquired from decisions for farm development funding. All the fifteen TE Centres (Employment and Economic Development Centres) in Finland were asked to give about 20 of these forms. In the literature study especially two previous surveys were analyzed. First of these, made by Mäki at Forest Research Institute in Finland, describes agricultural buildings in 1938 [2]. The second, done by National Board of Agriculture, is from 1969 [3]. The sampling in both surveys is very small so the results aren’t comparable and their representativeness can be questioned. However, these surveys give an overview of building tradition in those eras: especially the 1938 survey is a unique view to pre-war rural building stock. A building inventory and brief report on history of the buildings was made from three farms. This serves as illustrative material in the study.

The building information was extracted from 1990 agricultural census. Only buildings on active farms 2007 were extracted. The extraction was done at Tike (Information Centre of the Ministry of Agriculture and Forestry in Finland). Of all the active farms in 2007 (66 938) a great majority, 60 883, were same as in 1990. There were about 6 000 new farm identifier numbers, but all of them do not belong to new farms. An existing farm might have gotten a new identifier number for example when the owner has changed. In the statistical analysis thirteen different building types were examined. They were residential building, sauna, machinery shelter, cowshed, shed for several kinds of animals, shed for beef cattle, stable, pig house, chicken house, sheep shed, drying barn and granary. The amount of each building type is presented in two diagrams. The other shows how the buildings distribute regionally 1990 and 2007. The other diagram emphasizes the age distribution. Figures 1 and 2 are examples of these diagrams. There are some problems with the building information of 1990 agricultural census. If there were more than one building of same

144


The farms were chosen randomly. However, they had to represent the distribution of production lines in that area (dairy, pig, poultry, crop, reindeer, etc.). This sampling included 270 farms. A sample of 79 building investment decisions collected in another survey [4] was added to the point sampling. These decisions were from 2001–2005. The requested forms included the local building inspector’s statement about the planned construction project and the farm site plan. Many of the delivered forms didn’t include sufficient information about the buildings. Documents from over 40 farms could not be used, because their building stock was listed inadequately. There was a difference in the amount of buildings listed by the building inspector and the ones in site plan. When calculated from the site plan, each farm had 6,5 buildings on an average. When counted from the form filled by the building inspector, the average was 5,3. Usually buildings that don’t need a building permit, such as cold storages, weren’t counted. Also, only six buildings can be marked in the form easily. An example of a site plan is presented in figure 3. It has to be noted that the point sampling presents only the active farms, which have made buildings investments during recent years. It can be assumed that the building stock at the farms is newer, larger and in better condition than in those farms that haven’t made investments.

Fig. 1. The age distribution of residential buildings on active farms in 1990 and 2007

function, only one was counted. The buildings that were left out were probably older, smaller and in worse condition than the calculated ones. Also, certain building types were not inquired in 1990. Therefore for example barns (small hay storages) aren’t included in the census [2].

Point Sampling The statistical analysis of 1990 building information on 2007 active farms gives an overview of the situation in 1990. In order to see what has happened in one decade, a point sampling was made from farm development funding decisions. Farmers use these forms for applying support for building investments. The building specialists at all the fifteen TE Centres were asked to give copy of this form from about 20 farms.

Fig. 2. The residential buildings regionally on active farms in 1990 and 2007

145


Comparison of building stock on farms 1990 and 2007

new agricultural census should be carried out and questions about building stock should be asked. The decline in the amount of building stock on active farms can be seen from table 3. The 1938 figures are based on the survey by Mäki and 1969 figures on survey by National Board of Agriculture. 1990 figures are based on the agricultural census. The estimation of 2007 is derived from point sampling, 1990/2007 statistical analysis and the amount of buildings TE-centres have aided with investment support. The extraction of 1990 building information of 2007 farms gave an overview how building stock has changed on active farms in 17 years. However, since it is likely that buildings have been demolished; old buildings can be even rarer than the statistics show. Especially in the regions of Lapland and Kainuu, pre-World War II building stock has become extremely rare. The situation is same in North Karelia and Northern Ostrobothnia with many building types. This means old buildings are rarer in active farms of northern and eastern Finland. Certain building types have become rare on all active farms. There are less than thousand of the following buildings types on active farms: shed for beef cattle, stable, chicken house and sheep shed. The amount of residential houses is the highest among building types. In Kainuu and Lapland almost all farms that have an old residential building

The comparison of point sampling and buildings located on 2007 active farms in 1990 gives an approximation of how buildings of different eras have been preserved. Five different building types are included in the comparison, which is presented in table 2. The proportion of pre-1917 buildings has increased in all buildings types except in pig houses. One explanation of this is that the oldest buildings are located on farms that have a long tradition of agriculture and on these farms old buildings are maintained well. The biggest decrease has happened in buildings that were built in the years 1918–1938. This can be due to the fact that generations, which have established farms in this period, have deceased. The proportion of building stock built in the years 1939–1969 has remained almost the same.The proportion of buildings built between 1970 and 1990 has increased with the exception of beef cattle sheds. The generations that have established farms in this time period are still in working age and the building stock is relatively young and usable. Conclusions Generally there is very little information available about the building stock on active farms. In order to have exact numeric data a

Fig. 3. An example of a farm included in point sampling: site plan and age of the buildings

146


Table 2. Comparison: The building stock of 2007 active farms in 1990 and point sampling

Total amount -1917

Residential buildings Cowsheds Sheds for beef cattle Pig Houses Chicken houses

1990/2007 Point Sampling 1990/2007 Point Sampling 1990/2007 Point Sampling 1990/2007 Point Sampling 1990/2007 Point Sampling

Proportion (%)

19391969 26 488

19701990 17 475

-1917

14 086

19181938 11 657

20

19181938 17

19391969 38

19701990 25

51 1 979

29 4 443

87 16 426

62 7 693

22 6

13 15

38 54

27 25

6 201

7 399

44 1 152

35 972

7 7

8 15

48 42

38 36

2 321

2 784

11 2 219

9 2 324

8 6

8 14

46 39

38 41

1 239

1 613

16 1 621

24 981

2 7

2 18

38 47

57 28

2

0

3

17

9

0

14

77

Table 3. Estimation: the amount of buildings on active farms in 1938, 1969, 1990 and 2007

Building type Residential houses Cowsheds Pig houses Chicken houses Beef cattle sheds Sheep sheds Stables Buildings with mixed functions (cattle sheds) Dryers Granaries Machinery shelter Potato storages Other storages Barns (”lato”, especially for hay storage) Tractor shelters Saunas Cottages Towers for storing AIV fodder Storehouse, shed (”aitta”) Threshing or drying house Greenhouses Other buildings Total The amount of active farms Buildings per farm

1938 299 021 274 102 74 755

1969 233 419 236 535 4 816 6 700 834 6 500

1990 186 460 59 594 9 030 6 358 4 656 1 983 5 352

2007 (Estimation) 78 000 40 000 7 000 3 500 6 700 750 4 500

49 836 24 918 49 836 -

47 500 -

8 126 46 071 36 834 78 146 4 633 40 562

4 000 45 000 20 000 50 000 45 000

1 619 646 224 265 -

650 473 -

18 673 5 794 44 733 5 476

7 500 15 000 -

274 102 224 264 348 858 3 563 276 249 184 14,3

83 668 36 000 17 000 312 1 376 718 250 182 5,5

7 845 570 326 129 114 4,4

10 500 7 464* 65 000 409 914 66 938 6,1

147


Future In the future following things will affect agricultural building stock: • Agricultural policy and aids (both national and European union) • Rural policy • The planning culture and the competence of planners • Re-use and transformability of buildings • Economic structure at rural areas (sources of livelihood) • Production structure of agriculture • Animal welfare, working conditions • Preservation and valuation of built heritage • Attitudes of the owners • Service life of buildings (technical, productive) • Industry, trade In the 2000s the size of agricultural buildings has increased while amount of farms has decreased. Some of the changes affecting building types have been linked to agricultural policy, some to the development of technology. An example of the latter is that milking robots have affected dimensions of new cowsheds. Policies have affected for instance chicken houses in such a way the expected regulations of banning battery cages has resulted in the construction of only multiple-story poultry houses.

Fig. 4. A site plan from one of the three farms that are illustrative material

have gave up agriculture after 1990 so the situation is worse than the statistics show. The amount of cowsheds, chicken houses and pig houses hasn’t decreased in proportion to the decrease of farms in these production lines. Therefore it can be assumed that there a lot of empty or functionally transformed animal sheds. The illustrative material collected from three farms raised two points of interest. In these site plans of point sampling material. An example of a site plan is presented in figure 4. Another phenomenon was that farms can own entire groups of buildings and farm yards that have been bought from farms, which have given up agriculture. These buildings aren’t often listed anywhere.

References 1. Ranta, Sirkka-Liisa. Maatilan pihapiiri. – Helsinki: Suomalaisen Kirjallisuuden Seura (Finnish Literature Society), 2003. – pp. 40–41, 104–105. 2. Maatilatalouden rakennuskanta 1969. – Helsinki: Maatilahallitus (National Board of Agriculture), 1973. 3. Mäki, A. Maatalouden rakennusoloista Suomessa v. 1938 = Building conditions on farms in Finland in 1938. – Helsinki: Metsätieteellinen tutkimuslaitos (Forest Research Institute in Finland), 1949. 4. Lehtimäki, T. Rahoitetun maaseuturaken-tamisen selvitystyö. (A survey about agricultural buildings which have received building investment support). An unpublished survey for Ministry of Agriculture and Forestry in Finland. – 2006.

148


Kai Tolonen University teacher, M.Sc., (Archit.), B.Sc. University of Oulu History of Architecture Laboratory Department of Architecture Aleksanterinkatu 6, 90100 Oulu, Finland E-mail: kai.tolonen@oulu.fi Kaisa Broner-Bauer Professor, Dr.tr.C., M.Sc. (Archit.) University of Oulu History of Architecture Laboratory Department of Architecture Aleksanterinkatu 6, 90100 Oulu, Finland E-mail: kaisa.broner-bauer@oulu.fi Virva Savolainen Project researcher, student of architecture, M.Sc. (Admin.) Helena Hirviniemi Project researcher, lecturer, M.Sc. (Archit.) Laura Kauranen Project assistant, student of architecture Anu Säilynoja Project assistant, student of architecture Marja Kuipers Project researcher, M.Sc. (Archit.)

K. Tolonen, K. Broner-Bauer, V. Savolainen, H. Hirviniemi, L. Kauranen, A. Säilynoja, M. Kuipers, Building stock of the active farms in Finland – the amount and quality In a study commissioned by Ministry of Agriculture and Forestry in Finland the amount and quality of building stock located on active farms has been studied. The work was done at the History of Architecture Laboratory at the University of Oulu. The methods of the study have been literature study and statistical analysis. The main data has been agricultural censuses and especially the census made 1990 that provided most information about buildings. In the study the building information of the active farms in 1990 was extracted from the agricultural census. In order to compare the building stock in 1990 and 2007, a point sampling was made from decisions for farm development funding. These forms were provided by fifteen Employment and Economic Development Centres in Finland. There has been a drastic decline in the amount of building stock on active farms. In northern and eastern regions, especially in Lappi and Kainuu, pre-World War II building stock has become very rare on active farms. Certain building types are also rare: there are less than thousand of stables, sheep sheds, chicken houses and sheds for beef cattle on active farms.

149


PILSĒTU UN LAUKU APDZĪVOTO VIETU INTEGRĀCIJA UN DIFERENCIĀCIJA REĢIONA ARHITEKTONISKI TELPISKĀ SISTĒMĀ

J. Briņķis, O. Buka

Atslēgas vārdi: teritoriju plānošana, arhitektoniskās telpas reģenerācija

rajona zonu ražošanas profili, dabas faktori un pilsētbūvnieciskie apstākļi. Reģionālo teritoriju attīstības plānojumos galvenokārt sastopamas piecas iedzīvotāju izvietojuma sistēmas [1]: • individuālā; • vietējā (lokālā); • mikrorajona (apdzīvota vieta); • reģionālā; • nacionālā (2. attēls). Eiropas Savienības valstu iedzīvotāju izvietojuma sistēmai ir raksturīga cilvēku koncentrācija lielās pilsētās, kas izraisa arī ražotņu, transporta un citu pilsētveidojošo elementu koncentrāciju un telpiskās vides integrācijas procesus. Tie ir cieši saistīts ar kompleksu dzīvojamo un ražotņu zonu izveidi ārpus pilsētu tradicionālajām administratīvajām un funkcionālajām zonām. Līdz ar to pilsētu funkcionālajā zonējumā iekļaujas lauku ciemi,

Reģionālās plānošanas jomā XXI gs. Latvijas Republikā ir notikuši neatgriezeniski politiskie un sociālekonomiskie procesi, kas būtiski ietekmējuši teritoriālo attīstību un pilsētplānošanu ne tikai vietējā un Baltijas jūras valstu līmenī, bet arī Eiropas Savienībā kopumā. Reģionālās attīstības un pilsētplānošanas politikas mērķis ir nodrošināt Latvijas iedzīvotājiem augstu dzīves līmeni, kas tuvotos Eiropas attīstīto valstu standartiem. Reģionālā vides plānošana un attīstība pamatojas gan uz vēsturiskiem faktoriem, gan uz mūsdienu galvenajām attīstības tendencēm. Lai nodrošinātu pilsētu un lauku apdzīvoto vietu sabalansētu koeksistenci un ilgtspējīgu attīstību, ir nepieciešams permanents plānošanas process telpiskās vides integrācijas un diferenciācijas jomās. Eiropas reģionu teritoriālās vides plānošana tiek postulēta kā ekonomisko, inženiertehnisko, ekoloģisko, socioloģisko un arhitektoniski telpisko plānošanas pasākumu kopums, kas nosaka visracionālāko ražotājspēku izvietojumu, iespējamo sadarbību un perspektīvo attīstību, kā arī ar minētajiem procesiem saistītu optimālu apdzīvoto vietu attīstību. Reģionālās attīstības ES līmenī izdalāmi vairāki teritorijas attīstības virzieni: • rūpniecības rajonu plānošana izejvielu ieguves un pārstrādes rūpniecībai; • lauksaimniecības rajonu plānošana; • kūrortu rajonu un atpūtas zonu plānošana; • lielpilsētu un tām piegulošo teritoriju plānošana; • iedzīvotāju teritoriālā izvietojuma kompleksa plānošana; • pilsētvides plānošana (1. attēls). Plānojot optimālo apdzīvoto vietu lielumu un attīstības virzienu, tiek noteikti atsevišķu teritoriālā un sociāli ekonomiskā

1. att. Potenciālās Eiropas valstu integrācijas zonas, to pieejamība un profils Fig. 1. Potential integration zones of European states, their accessibility and profile

150


2. att. Iedzīvotāju izvietojuma strukturāli telpiskās sistēmas reģionā Fig. 2. Structural and spatial systems of population distribution in the region

• vidēji lielu pilsētu, pilsētu un lauku apdzīvoto vietu grupu kompleksu attīstība; • reģionālā apdzīvojuma vides, transporta un komunikatīvo sakaru vienota attīstības stratēģija; • apdzīvoto vietu pašvaldību institūciju pārvaldes un vides aizsardzības funkciju nostiprināšana; • sabiedrisko institūciju un pašvaldību sadarbība un tās koordinācija; • nodarbinātība, mājokļu sociālo dzīves apstākļu līdzsvarošana un pilnveidošana; • efektīva lauksaimniecisko un dabas resursu apsaimniekošana; • racionāla zemes resursu izmantošana; • ilglaicīgi pasākumi ekoloģiskā līdzsvara nodrošināšanai. Lai īstenotu galvenās reģionālās attīstības nostādnes, visās ES valstīs tiek izstrādāta vienota reģionāli telpiskās attīstības politika, kuras mērķis ir Eiropas un Baltijas jūras valstu reģionu sekmīga attīstība integrācijas un diferenciācijas procesos [2].

ciemati un komunikatīvi dislocētas piepilsētu lauku teritorijas un starppilsētu urbanizētās teritorijas kļūst par jaunām sociāli ekonomiskām pilsētvides struktūrām. ES Padomē un Reģionu komitejā reģionālās plānošanas politika un vadlīnijas paredz urbāno struktūru rehabilitāciju, ilgtspējīgas infrastruktūras un mūsdienīgu komunikāciju attīstību. Viens no attīstības mērķiem ir mazināt vēsturiski izveidojušos nevienlīdzību starp industrializēto Ziemeļrietumu Eiropu un relatīvi atpalikušajiem reģioniem ES perifērijas zonās. Reģionālās attīstības pamatnostādnes ir šādas: • pilsētu un to aglomerāciju attīstības plānošana nacionālā un reģionāli teritoriālā ES kontekstā; • reģionālā plānošana aptver visus urbanizācijas aspektus – vides, sociālos, ekonomiskos un kultūras; • līdzsvaroti un ilgtspējīgi urbāno sistēmu un struktūru kompleksu attīstības līmeņi (nacionālā, reģionālā un vietējā); • lielpilsētu izaugsmes regulēšana, vides aizsardzības pasākumu aktualizēšana;

151


3. att. Pagastu apvienošanas karte novados, 2008. g. Fig. 3. A map showing merging of parishes into districts, 2008

Centralizētajai iedzīvotāju izvietojuma sistēmai ir raksturīga cilvēku koncentrācija lielās pilsētās, kas izraisa arī ražotņu, transporta un citu pilsētveidojošo elementu koncentrāciju (R = 20–30 km). Grupveida sistēma paredz līdzsvarotu mazo pilsētu un lauku ciematu izvietojumu apkārt lielākai pilsētai – reģiona vai rajona centram (R = 30–50 km). Lineārā sistēma bāzējas pie vienas vai vairākām ātrgaitas transporta maģistrālēm, kas veido apdzīvojuma sistēmas mugurkaulu jeb lineāro satvaru. Kombinētā sistēma balstās uz vienotas sistēmas strukturālo daudzveidību. Pieaugošā pilsētu funkciju integrācijas tendence rāda, ka pilsētas – īpaši tas raksturīgs reģionālo centru pilsētām – tradicionālo funkcionālo zonu (dzīvojamo, rūpniecisko, transporta, inženiertehnisko centru, apzaļumojuma u. c.) diferenciācijas rezultātā kompleksā grupveida vai lineārā apdzīvojumā veidojas autonomas universālas un dinamiskas plānojuma struktūras. Zinātniski tehniskais progress lielā mērā maina pilsētu un lauku apdzīvoto vietu attīstības projektēšanas procesus un to lomu sabiedrībā. Šie procesi saskaras ar jauniem teritoriāli telpiskiem mērogiem, lielākām vai mazākām reģionāli strukturālām apdzīvoto vietu sistēmām Eiropas Savienības valstu un nacionālo valstu līmeņos (4. attēls).

Jāatzīmē, ka gadsimtu gaitā Baltijas jūras reģiona valstis ir pārdzīvojušas dažādas politiskas, teritoriālas un sociāli ekonomiskas pārmaiņas, te krustojušās daudzu valstu un tautu ekonomiskās un kultūras intereses. Vēsturiski Baltijas jūras reģions vienmēr ir ieņēmis nozīmīgu vietu Eiropas kontinentā. Šodien šī reģiona valstis, tai skaitā Latvija, Igaunija un Lietuva, īsteno arvien ciešāku politisko, ekonomisko un kultūrvēsturisko sadarbību ne tikai reģiona telpā, bet arī Eiropas Savienības valstu kopībā. Latvijas vieta un loma Baltijas jūras reģiona telpā un Eiropas Savienībā ir stabili fiksēta. Tagad valsts funkcionāli telpiskajai un apdzīvojuma struktūrai jāsāk aktīvi transformēties atbilstoši progresīvām, kompleksām teritoriālās plānošanas un pilsētbūvniecības prasībām. Latvijā jau ir uzsākta funkcionāli un arhitektoniski vienotu, mērogam atbilstošu pilsētu un lauku apdzīvoto vietu kompleksu – novadu – veidošana (3. attēls) [3]. Baltijas jūras valstu teritoriju plānojumos galvenokārt sastopamas šādas iedzīvotāju izvietojuma sistēmas: • centralizētās jeb kompaktās; • grupveida; • lineārās jeb mugurkaula; • kombinētās. 152


4. att. Teritoriālās vides plānošanas reģionālo kompleksu globālā hierarhija Fig. 4. A global hierarchy of regional complexes of territorial environment planning

5. att. Reģionālā novada strukturāli telpiskā shēma Fig. 5. A structural and spatial scheme of the regional district

Reģionālo novadu attīstības sociālo, ekonomisko, ekoloģisko un arhitektoniski telpisko kategoriju savstarpēji līdzsvarotas un ilgtspējīgas sasaistes efektivitāti pilsētplānošanas sistēmās un lokālās struktūrās nosaka virkne projektēšanas aspektu un projektēšanas pamatnostādņu: 1) reģionāli telpisko sistēmu hierarhija Eiropas Savienības un nacionālo valstu līmeņos un attīstības mērķu noteikšana; 2) reģionāli lokālo sistēmu un apakšsistēmu attīstības procesi rajonos, novados, pilsētās un lauku apdzīvotajās vietās; 3) reģionālās vides funkcionāli strukturālo grupveida apdzīvojuma kompleksu telpiskā organizācija, pakalpojumu centru fiksācija un attīstība; 4) reģiona apdzīvojuma pilsētbūvnieciskās, transporta un inženiertehniskās infrastruktūras bāzes novērtējums un attīstības analīze; 5) lielpilsētu izaugsmes regulācija, urbāni aglomeratīvo sistēmu organizācija un pilsētu tieces lauku apzināšana; 6) pilsētvides plānošanas elementu strukturāli telpiskā zonēšana un strukturālās uzbūves analīze un rehabilitācija; 7) lauku apdzīvoto vietu – ciematu, ciemu un viensētu – attīstības procesu izpēte apdzīvojuma kompleksā;

8) pilsētvides ekoloģijas un dabas aizsardzības pasākumu organizācija; 9) plānojumu struktūru arhitektoniski telpiskā kompozīcijas specifikas un savdabības nostiprināšana un pilnveide; 10) teritoriju attīstības programmu un prognostikas efektivitātes noteikšana. Savukārt reģionāli lokālo sistēmu attīstības procesi rāda, ka apdzīvojuma strukturāli telpiskie kompleksi veidojas uz pilsētas un lauku apdzīvotās vietas vienojošu procesu bāzes. Integrācijas pamatā ir sasaistes strukturālie plānošanas elementi, pie kuriem pieskaitāms dzīvojamo teritoriju komplekss, pakalpojumu centri, transporta struktūra, inženiertehniskā infrastruktūra, ražošanas un celtniecības bāze, apzaļumotās teritorijas, atpūtas organizācija un dabas aizsardzība. Lai nodrošinātu līdzsvarotu un ilgtspējīgu apdzīvoto vietu grupu kompleksu attīstību, apdzīvojuma sistēmu plānojuma projektos veido dažāda lieluma un nozīmes centrālās vietas, kuras attīsta un nostiprina kā attiecīgā apvidus saimnieciskos, sociālos, kultūras, sabiedrisko aktivitāšu un zinātniskos centrus. Reģionā un novadā centrālās vietas hierarhiski tiek sadalītas tā, lai pakalpojumu infrastruktūras objekti atrastos optimālās sasniedzamības robežās [4]. Viens no būtiskiem reģionālās attīstības aspektiem ir pilsētu un lauku apdzīvoto vietu strukturāli vienojošo plānošanas elementu izvērtēšana un attīstības pamatnostādņu 153


vietu attīstības sliekšņiem jeb fāzēm un pakalpojumu centru optimālai sasniedzamībai (5. attēls). Svarīgs reģionāli telpiskās attīstības aspekts saistās ar apdzīvoto vietu grupveida kompleksu plānojumu struktūru arhitektoniski telpisko kompozīciju. Kompleksa kompozīcijas pamatu veido vides attīstības asis, kas nodrošina apdzīvojuma funkcionālo un arhitektoniski telpisko struktūru līdzsvaru un stabilitāti. Attīstības asis uzlabo un nodrošina: • pilsētu pakalpojumu pieejamību; • labāku pieejamību atpūtas zonām pilsētu iedzīvotājiem; • apdzīvojuma decentralizāciju un diferenciāciju; • vienotu funkcionāli un arhitektoniski strukturālu attīstību; • integrētu arhitektoniski telpisku vidi. Attīstības asis kalpo par pamatu apdzīvoto vietu strukturāli telpiskajam satvaram (karkasam), tā kompozicionālajiem mezglu punktiem – apdzīvotajām vietām – un dominanšu uztverei. Apdzīvoto vietu mērogi un teritoriju plānojumu struktūru specifiskās arhitektoniski kompozicionālās īpašības veido grupveida apdzīvojuma kompleksa vizuālo tēlu – pozitīvu, negatīvu vai neitrālu. Plānojuma

6. att. Kurzemes reģiona Ventspils, Dundagas un Talsu trīsstūra asu telpiski vienojošā sistēma Fig. 6. A spatially uniting system of triangular axes of Ventspils, Dundaga and Talsi of Kurzeme region

noteikšana apdzīvojuma novados. Sociālā un ekonomiskā politika šajā aspektā balstās uz solidaritātes un kohēzijas principiem. Apdzīvojuma kompleksu organizācija notiek pašregulējošos ekonomiskos, pakalpojumu un transporta attīstības procesos, kas tuvina un vieno apdzīvotās vietas. Daudzpusīgu sasaisti sekmē arī kultūras attīstība un iedzīvotāju telpiski funkcionālie apsvērumi. Apvienošanās procesi notiek pakāpeniski, atbilstoši apdzīvoto

7. att. Reģionālās attīstības teritoriālo struktūru integrācijas un diferenciācijas procesi Fig. 7. Integration and differentiation processes of spatial structures of regional development

154


rezultātā izveidotais pilsētas, lauku ciemata, ciema vai viensētas vizuālais tēls atspoguļo iedzīvotāju izpratni arhitektūras, celtniecības, sociāli ekonomiskajos, kultūras un mākslas jautājumos, tāpēc arhitektoniski telpiskajai kompozīcijai ir jāierāda svarīga un nozīmīga vieta visu pakāpju reģionālās attīstības projektos (6. attēls) [5]. Mūsdienu progresīvās arhitektūras uzdevumi paredz pastāvīgu un mērķtiecīgu dažādu negatīvu noviržu pārvarēšanu reģionālajā attīstībā, atteikšanos no savulaik pamatotiem, taču šobrīd savu laiku nodzīvojušiem mākslinieciskajiem kritērijiem. Jaunu arhitektūras mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu pielietojumam, kas vispusīgi atspoguļotu sabiedrības estētiskās prasības, jānotiek laikmeta ekonomisko un tehnisko iespēju robežās, pamatojoties uz reģionālo apdzīvojuma kompleksu arhitektūras un mākslas tradīcijām un savdabības diferenciāciju (7. attēls). Latvijas valstī kā teorētiskajā, tā arī praktiskajā darbā priekšplānā izvirzāma reģionu, pilsētu un lauku apdzīvoto vietu arhitektoniski mākslinieciskā veidola problēma. Izmantojot zinātnes un tehnikas sasniegumus, Latvijas

apdzīvotās vietas jāpadara ne tikai ērtas no funkcionālā un sanitāri higiēniskā viedokļa, bet arī arhitektoniskajā veidolā pilnvērtīgas. Rajona, pilsētvides un lauku apdzīvotās vietas veidols ietver sevī tās ārējo telpisko izskatu. Tas ir materializēts telpisks komplekss, ko emocionāli uztver cilvēks [6]. Arhitektoniski mākslinieciskajam veidolam piemīt liels iedarbības spēks uz cilvēku priekšstatiem un asociācijām par dzīves telpu, tāpēc Latvijas reģionu un pilsētplānošanas teorijā un praksē šī problēma tiek risināta, pamatojoties uz uzkrāto pieredzi, tehniskajām iespējām un sabiedrības ideāliem [7]. Ēkas vai celtnes individuālās arhitektoniski telpiskās kvalitātes specifiku un tās veidolu pilnībā var raksturot tikai tad, ja ir izprasta tās vieta un loma pilsētvidē kopumā – kvartālā, rajonā vai pilsētā. Tas pats attiecināms arī uz vienas vai otras pilsētas un lauku apdzīvotās vietas specifiskajiem funkcionālajiem un arhitektoniski telpiskajiem parametriem, to mērogu hierarhiski strukturālā un arhitektoniski telpiskā kompleksa vienotībā – pagastā, novadā, reģionā un valstī kopumā [8].

INTEGRATION AND DIFFERENTIATION OF URBAN AND RURAL POPULATED AREAS WITHIN ARCHITECTURAL AND SPATIAL SYSTEM OF THE REGION

J. Briņķis, O. Buka

Keywords: spatial planning, revitalisation of architectural space

development. A permanent planning process in the spheres of integration and differentiation of spatial environment is necessary for a balanced coexistence of urban and rural populated areas and their sustainable development. It is postulated that planning of territorial environment of European regions involves a set of economic, engineering and technical, ecological, sociological, architectural and spatial planning measures that determines the most rational distribution of production forces, their possible cooperation and prospective growth, as well as optimal development of populated areas arising from the aforementioned processes.

In the area of regional planning in the 21st century, irreversible political, social and economic processes have taken place in the Republic of Latvia. These processes have largely affected spatial development and urban planning not only at the local level but also at the level of the Baltic Sea states and the European Union in general. The aim of the regional development and urban planning policy is to ensure for Latvia’s population a high living standard that would be close to the level of the developed European countries. Historic factors as well as the prevailing contemporary development tendencies underlie the regional environmental planning and

155


• planning of development of cities and their agglomerations in the EU national, regional and territorial context; • regional planning includes all aspects of urbanisation – environmental, social, economic and cultural; • balanced and sustainable development levels (national, regional and local) of complexes of urban systems and structures; • regulation of agglomeration growth, initiation of measures for environment protection; • development of group complexes of medium-sized towns, cities and rural populated areas; • a single development strategy for environment, transport and communications of the regional distribution of population; • reinforcement of administrative and environment protection functions of municipal institutions of populated areas; • cooperation of public institutions and municipalities and its coordination; • employment, balancing and improvement of social and living conditions in dwellings; • efficient management of agricultural and natural resources; • rational utilisation of land resources; • long-term measures for maintenance of ecological balance. In order to implement the principal guidelines for regional development, all EU member states are elaborating a single policy for regional and spatial development aimed at successful advancement in integration and differentiation processes of the European and Baltic Sea regions [2]. It should be noted that in the course of centuries, the states of the Baltic Sea region have undergone various political, territorial, social and economic changes, the economic and cultural interests of many different states and nations have clashed here. Historically, the Baltic Sea region has always taken a prominent position on the European continent. Today the states of this region, including Latvia, Estonia

Several directions for spatial development can be distinguished in the regional development at the EU level: • planning of industrial areas for raw material extraction and processing; • planning of agricultural areas; • planning of resort and recreational areas; • planning of conurbation areas; • complex planning of territorial distribution of population; • planning of urban environment (Figure 1). When planning the optimum size of populated areas and direction of their development, industrial profiles, natural factors and urban situation of the individual zones of the territorial, social and economic region are determined. Mostly five systems of population distribution can be found in development plans of the regional territories [1]: • individual; • local; • housing estate (populated area); • regional; • national (Figure 2). The system of population distribution of the EU states is characterised by concentration of people in large cities what also causes concentration of production plants, transport and other urban elements and integration processes of spatial environment. They are closely related to establishment of complex residential and industrial areas outside the traditional administrative and functional zones of the cities. Thus, villages, hamlets and communicatively distributed suburban rural territories become part of the functional zoning of the cities, and intercity urbanised territories become new social and economic urban structures. In the European Council and the Committee of the Regions, the policy and guidelines for regional planning imply rehabilitation of urban structures and development of sustainable infrastructure and modern communications. One of the development aims is to reduce the historically evolved inequality between the industrialised North-West Europe and the relatively backward regions on the periphery of the EU. The basic guidelines for regional development are such:

156


upon new territorial and spatial scales, larger or smaller regionally structural systems of populated areas at the EU and national levels (Figure 4). Several designing aspects and basic guidelines determine the efficiency of the mutually balanced and sustainable correlation of social, economic, ecological, architectural and spatial categories of development of regional districts in urban planning systems and local structures: 1) a hierarchy of regional and spatial systems at the European Union and national levels, and determination of development goals; 2) development processes of regional local systems and subsystems in regions, districts, cities and rural populated areas; 3) spatial organization of functionally structural group-typed population distribution complexes of the regional environment, fixation and development of service centres; 4) assessment of the basic urban, transport, engineering and technical infrastructure of the population distribution of the region, and analysis of its development; 5) regulation of agglomeration growth, organization of urban agglomerative systems and ascertaining of gravitation fields of the cities; 6) structural and spatial zoning of urban planning elements, and analysis and rehabilitation of their structural formation; 7) study of development processes in rural populated areas – hamlets, villages and farmsteads – within the population distribution complex; 8) organization of measures for protection of ecology and nature of urban environment; 9) fixation and completion of original and specific features of architectural and spatial composition of planning structures; 10) determination of efficiency of spatial development programmes and prognostication.

and Lithuania, seek much closer political, economic and cultural cooperation not only within the regional boundaries, but also among the European Union states. Latvia’s place and role in the area of the Baltic Sea region and within the European Union is stably fixed. Today the state’s functional, spatial and population distribution structure has to start transforming actively in line with progressive and complex requirements for spatial planning and urban construction. The establishment of functionally and architecturally united and harmonious in scale complexes of urban and rural populated areas – districts – has already begun in Latvia (Figure 3) [3]. In territorial plans of the Baltic Sea states, the following systems of population distribution can be mostly found: • centralised or compact; • in groups; • linear or backbone; • combined. The centralised population distribution system is characterised by concentration of people in large cities what causes also concentration of production plants, transport and other urban elements (R = 20–30 km). The population distribution in groups implies a balanced distribution of towns and villages around the larger city – a centre of the region or district (R = 30–50 km). The linear system is based at one or several highways constituting the backbone or a linear framework of the system of population distribution. The combined system is based on the structural diversity of a single system. The increasing tendency of integration of urban functions shows that within the complex population distribution in a group or in a linear pattern of the cities – it is particularly characteristic of the cities of regional centres – as a result of differentiation of traditional functional zones (residential, industrial, transport, engineering and technical centres, green areas, etc.) autonomous universal and dynamic planning structures appear. To great extent, the scientific and technical progress changes the processes for planning development of urban and rural populated areas and their role in society. These processes come

157


• decentralization and differentiation of population distribution; • a common functional and architecturally structural development; • an integrated architectural and spatial environment. Development axes form a basis for the structural and spatial framework (frame) of populated areas, its compositional nodes – populated areas – and perception of dominants. The scales of populated areas and specific architectural and compositional features of the structures of spatial planning form the visual image of the group-type complex of population distribution – positive, negative or neutral. The visual image of a city, a village, a hamlet or a farmstead, created as a result of the planning, reflects the understanding of the population of the issues related to architecture, construction, social and economic sphere, culture and art, therefore the architectural and spatial composition should be incorporated in the regional development projects of all levels as an integral and important part (Figure 6) [5]. The tasks of progressive contemporary architecture imply regular and purposeful overcoming of various negative aspects in regional development, refusal from once justified but now obsolete artistic criteria. New means of architectural and artistic expression, which would broadly reflect aesthetic requirements of the public, should be applied within the limits of economic and technical possibilities of the age, relying on traditions in architecture and art of the regional population distribution complexes and differentiation of particularity (Figure 7). In Latvia, in theoretical as well as in practical work the problem of architectural and artistic image of regional, urban and rural populated areas should come to the foreground. Making use of technical and scientific achievements, the populated areas of Latvia should not only become convenient as functional places complying with sanitary and hygienic standards but they also should have high-quality architectural image. The image of the regional, urban and rural populated areas implies also their outer spatial appearance. It is a materialised spatial complex emotionally perceived by people [6]. The architectural and artistic image can have a considerable effect on human notions and associations regarding the living space,

The development processes of regionally local systems show that structural and spatial complexes of population distribution are forming on the basis of the processes uniting urban and rural populated areas. Integration is based on structural elements of planning establishing the connection, including a complex of residential areas, service centres, transport structure, engineering infrastructure, a production and construction base, green areas, organization of recreation and nature protection. In the projects for planning the population distribution systems, in order to ensure a balanced, sustainable and complex development of groups of populated areas, the central places varying in size and significance are formed, which develop and strengthen economic, social, cultural, public and scientific centres of the respective area. In the region and district, the central places are hierarchically distributed so that service infrastructure objects would be located within the optimum limit of reaching [4]. One of the essential aspects in regional development is assessment of planning elements structurally uniting urban and rural areas and defining the basic development guidelines for the population distribution districts. The social and economic policy in this aspect is based on the principles of solidarity and cohesion. Population distribution complexes are forming in self-regulating economic, service and transport development processes that are drawing closer and uniting populated areas. Development of culture as well as spatial and functional considerations of the population also contributes to the establishment of a multi-level connection. Processes of unification evolve gradually, according to the development thresholds of populated areas or phases and the optimum limit of reaching of service centres (Figure 5). An important aspect of regional and spatial development refers to the architectural and spatial composition of the planning structure of group-type complexes of populated areas. Axes of environmental development, which ensure balance and stability of functional and architecturally spatial structures of the population distribution, form the basis of the composition of the complex. Development axes improve and ensure: • availability of city services; • better accessibility to recreational areas for city dwellers;

158


if its place and role in the urban environment in general – within a block, a district or a city – has been realized. The same refers to specific functional and architecturally spatial parameters of one or another urban and rural populated area, its scale in the unity of hierarchically structural and architecturally spatial complex – in a parish, district, region and in the country in general [8].

therefore in the theory and practice of Latvia’s regional and urban planning this problem is being solved on the basis of the accumulated experience, technical possibilities and ideals of the public [7]. Specific features of architectural and spatial quality of a particular house or building and its image can be described in detail only

Literatūra References 1. Osvald, F., Baccini, P. Netzstadt. Designing the Urban. – Basel, Boston, Berlin: Birkhäuser, 2003. – 301 pp. 2. Cities and Networking: the Baltic Sea Region. A Report of the Interreg IIC Project Urban Systems and Urban Networking in the Baltic Sea Region Carried out by a Team of Project Executives from the Baltic Sea Region. – Reports. – 2001. – Nr. 8. – 163 pp. (ISBN 87-7903-124-2) 3. Latvijas novadu karte // http://www.raplm.gov.lv/uploads/filedir/ATR%20karte/ATR_109plus9_ novadi_600tk_18-12-2008_new.jpg (20.04.2009.) 4. European Spatial Development Perspective (E.S.D.P.). Comments and recommendations from the European Consultative Forum on the Environment and Sustainable Development. January, 1999 // ec.europa.eu/environment/forum/spatreport_en.p. (18.03.2008.) 5. Briņķis J., Buka O. Reģionālā attīstība un prognostika pilsētplānošanas kontekstā. Mācību grāmata. – Rīga: RTU, 2008. – 194 lpp. 6. Briņķis, J. Reģionālās attīstības arhitektoniski telpiskie aspekti // RTU Zinātniskie raksti. 10. sērija: Arhitektūra un Pilsētplānošana. – Rīga: RTU, 2007. – 1. sējums. – 101.–109. lpp. (ISSN 16914333) 7. Strautmanis, I. Reģionālās arhitektūras formveides valoda. Rīga: RTU, 1992. – 73 lpp. 8. Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. – Rīga : Baltika, 1998. – 312 lpp. (ISBN 9984-9178-3-5)

Jānis Briņķis Professor, Dr.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Department of Architecture and Town Planning 16 Āzenes Str., LV-1048, Riga, Latvia Phone: +371 67089114 Fax: +371 67089130 E-mail: brinkis@bf.rtu.lv Oļģerts Buka Emeritus Professor, Dr.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Department of Architecture and Town Planning 16 Āzenes Str., LV-1048, Riga, Latvia Phone: +371 67089210 Fax: +371 67089130

159


J. Briņķis, O. Buka, Pilsētu un lauku apdzīvoto vietu integrācijas un diferenciācija reģiona arhitektoniski telpiskā sistēmā Rakstā aplūkoti reģionālā apdzīvojuma centru strukturāli telpiskie aspekti. No teritoriālās plānošanas viedokļa pirmkārt akcentēta apdzīvoto vietu hierarhija, kuras pamatā ir: Nacionālās nozīmes jeb Republikas nozīmes, reģionālās nozīmes, rajonu nozīmes, novadu nozīmes un vietējās nozīmes centri. Šī hierarhiskā sistēma balstās uz sociāli ekonomisko sadarbību, kā arī uz ikdienas periodisko un epizodisko pakalpojumu diferenciācijas un integrācijas procesiem. Pie raksturīgākām apdzīvoto vietu centru funkcijām pieskaitītas administratīvā pārvalde, sakari un informācija, tirdzniecība un sabiedriskā ēdināšana, sadzīves pakalpojumi, kultūras dzīve, atpūta, ārējie satiksmes mezgli un celtniecības bāze. Kā otrs reģionāli telpiskās attīstības aspekts rakstā tiek aplūkots apdzīvotības centru strukturāli telpiskā uzbūve un centru tiecies lauki. Pamatots, ka centru plānojuma struktūrās jāveido diferencēts zonējums, kurā izdalīti pilsētas un tām pieguļošo rajonu galvenie pakalpojuma sektori, tā veidojot vienotas atjaunotās Latvijas Republikas apdzīvoto vietu arhitektoniski telpiskās sistēmas, kā arī apdzīvoto vietu harmoniskas kompozīcijas, kas uzskatāms par vienu no svarīgākajiem šodienas uzdevumiem reģionāli teritoriālās plānošanas un pilsētbūvniecības jomā. J. Briņķis, O. Buka, The Structurally Spatial Development of Populated Centres the Regions of Latvia The article deals with structurally spatial aspects of populated centres in regions. From the point of urban planning, the main accent is put on the hierarchy of populated areas based on National or Republic significance, regional significance, significance of districts and centres of local significance. This hierarchical system is based on socio – economic interaction and also on differentiation and integration processes of everyday periodical and episodical services. As the most typical functions of populated centres could be mentioned administrative authority, communications and information, commerce and public catering, household services, cultural life, recreation, external traffic hubs and construction centre. The second aspect of spatial development of regions analyzed in the article deals with structurally spatial formation of populated centres. It is reasoned that differential zones must created when planning the structures of centres where the main service sectors of town and its bordering districts are divided, thus, creating architecturally spatial systems of populated areas in the united renewed Republic of Latvia, and harmonious composition of populated areas as well, which is considered to be one of the most important tasks in the field of regional territorial planning and urban construction. Я. Бринкис, О. Бука, Интеграция и диференцация городских и сельских поселений в архитектурно пространственной системе региона В статье рассмотренны структурно пространственные аспекты интеграции и диференцации регионального расселения. С точки зрения регионально территориально планировочного аспекта на первом плане видвигается иерархия поселений Европейского Союзаб, стран Балтийского море, национального и регионов Республиканского значения, их центров. Эта иеррархическая система жиздится на социапьно экономическом сотрудничестве, факторов обслуживании, а также на процессы интеграции и диференцации поселений. К характерным функциям регионов причислены административное управление, связь и информация, торговля, общественное питание, битовое обслуживание, мероприятия культуры, отдых, внешний транспорт и строительная база. В статье важным аспектом регионального развития рассматривается структурно пространственое построение центров поселении их ареалы влияния. Обоснованно, что в планировочных структурах региональных центров необходимо создавать диференцированные зоны обслобслуживания и тагже и пригородного значения. Таким образом создаются интегрированные и диференцированные пространственные ситеми поселени. Диференцацию пространственных композиций поселений и их центров необходимо рассматривать как важную задачу в области регионально территориального планирования и градостроительства.

160


BALTIJAS JŪRAS PIEKRASTES ZONAS ATTĪSTĪBA KĀ VIENS NO BŪTISKIEM FAKTORIEM VIETĒJĀS AINAVISKĀS SAVDABĪBAS SAGLABĀŠANĀ

J. Briņķis, I. Strautmanis, E. Bērziņš

Atslēgas vārdi: Teritoriju plānošana, telpiskās vides kvalitātes, telpiskā modelēšana, plānošanas monitorings

jūras piekrastes zonas Latvijas teritorijā. Uz iegūtajiem ortofoto materiāliem apkopojot atsevišķo piekrastes pagastu plānojumos noteiktās aizsargjoslas un salīdzinot tās ar atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem ģenerēto, varam konstatēt, ka ”...kopumā situācija ir apmierinoša un daļa konstatēto nepilnību, iespējams, radušās dažāda mēroga noteiktības un dažāda rakstura karšu izmantošanas rezultātā” [4]. Ministru kabineta 2008. gada 12. augusta sēdes protokolā Nr. 58 4§ noteikts uzdevums Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai Latvijas ilgtermiņa attīstības stratēģijā iestrādāt prasību noteikt piekrastei nacionālas nozīmes teritorijas statusu un izstrādāt Piekrastes telpiskās attīstības stratēģiju, kuras ietvaros ir sagatavoti „Priekšlikumi Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes ilgtspējīgas pārvaldības nodrošināšanai” (biedrība „Baltijas Vides Forums”) kā arī veikts Kurzemes un Rīgas plānošanas reģionu speciālistu apjomīgs darbs „Pārskati par problēmām un Konfliktsituācijām piekrastē”. Ņemot vērā, ka eksistē arī plānošanas reģionu telpiskie plānojumi, kas satur teritorijas plānojuma vadlīnijas, varētu domāt, ka piekrastes tēma ir pietiekami skaidri strukturēta un piepildīta ar zināšanām plānošanas līmenī. Tomēr publiskajā telpā nerimst dažādu piekrastes konfliktsituāciju uzjundīšanas tendence, apstiprinot tēzi, ka konkrēti vides aspekti tikai sociālos procesos noteiktās vietās formulējas kā problēmas. Izpaliek vai arī tiek nepietiekami atspoguļoti attīstības „veiksmes stāsti”, bet galvenokārt tomēr pietrūkst skaidras nostādnes, kā antropogēno ietekmju neievērtēšana degradē vides daudzveidību un ka procesu kvalitātes uzturēšanai tieši iesaistītais cilvēku resurss ir nepietiekams. Tā sauktā „ieinteresētā” jeb „skartā sabiedrība” var pildīt „sargsuņa” lomu publisko interešu aizstāvībai, bet korekts uzstādījums prasa risināt lokālas problēmas

Tieksme sašaurināt Baltijas jūras piekrastes aizsargjoslas jēgu līdz vienkāršotai normatīvai izpratnei, nosakot aprobežojumus pēc atsevišķiem faktoriem, kas vērojama gan likumdošanas, gan vietējo aktivitāšu līmenī, var kļūt par vienu no nopietnākiem apdraudējumiem piekrastes unikalitātes saglabāšanā. Dabas un kultūrvēsturiskās ainavas neatgriezeniski zaudē telpisko loģiku, fragmentācija un psiholoģiskā atsvešināšanās deformē ainavu un bieži rada gan emocionālas, gan fiziskas barjeras publisko tiesību realizēšanai. Līdzšinējie plānošanas dokumenti Latvijā, it īpaši Aizsargjoslu likums, to vispārinājuma dēļ nerespektē piekrastes situācijas dažādību, liekot vienā maisā Jūrmalu un Jūrmalciemu, stāvkrastu un randu pļavas, Ainažus un Bolderāju, ieslēdzot Eiropas ainavu konvencijas pamatnostādnes aizsardzības važās. Kā zināms plānošanai mūsdienās jāoperē galvenokārt ar daudzveidības, identitātes un attīstības jēdzieniem, „...īstenojot tos savstarpēji vienojoties ekonomikas un sociālajā jomā” [1]. Atsevišķas parādības nereti tiek izceltas (biotopi, erozijas procesi) kamēr cita, tikpat būtiska informācija atstāta novārtā, piemēram, akumulācija „...Lēzeno jūras krastu attīstību pēdējo divu desmitgadu laikā raksturoja akumulācijas pārsvars” [2]. Domājot globālāk - publiskajā telpā „...ar trauksmes cēlēju paniku mēs esam bloķējuši saprātīgus risinājumus, un tas noved pie sliktas politikas.” [3]. Tādejādi detālplānojums kā vienīgais plānošanas etaps, kur varētu individualizēt, padziļināt un precizēt teritorijas plānojuma risinājumus, respektējot konkrētas vietas identitāti praktiski, tiek izslēgts no aprites. Aizsargjoslu likuma kārtējo grozījumu izstrādes laikā Mērniecības un teritorijas plānošanas uzņēmums „Metrum”, izmantojot speciālo aerofotografēšanas aparatūru, ir veicis lidojumus virs Rīgas līča un Baltijas

161


detalizēti, saglabājot kopējo vērtību sistēmu un ērtu iespēju dažādu līmeņu interešu un dalībnieku interaktīvai iesaistei plānošanas procesā. Lai risinājumi būtu individuāli, attiecīgo prasību definēšana teritorijas plānošanas praksē ir deleģēta detālplānojumiem, bet pastāvot to reālai finansēšanas iespējai, no ierosinātāja grūti prasīt kvalitatīvo rādītāju vai papildus aprobežojumu sloga palielināšanu publiskās telpas vērtības pieaugumam. Joprojām pastāv plānošanas sistēmas līmeņu nesaiste, ko vēl vairāk pastiprina pragmatiskas lokālas vienošanās, iespējamā aizsargjoslas jēgas izpratnes sašaurināšana, detalizācijas un tiesisku argumentu trūkums likuma līmenī, lai realizētu aprobežojumus, kas neizbēgami ir viena no teritorijas plānošanas konsekvencēm piekrastē. Precīzāk tas izteikts citātā no kādas interneta diskusijas „....Plānošanas līmeņi nav nekāda “matrjoška”. Vienīgais līmenis, kur pastāv detalizācija, ir vietējais, kad teritorijas plānojumu ir iespējams detalizēt ar detālplānojumu.” [5]. Tikai detālplānojumu līmenī var tikt izvērtēta teritorijas plānojumos atļautā/plānotā publisko funkciju ainavekoloģiskā kapacitāte. Antropogēnās slodzes un to izpausmes līdz šim reti nonākušas pētījumu redzeslokā, līdz ar to nepieciešamā infrastruktūra, un aprobežojumi teritorijā nav pietiekami formalizēti, lai tiktu pielietoti teritorijas normatīvajā plānošanas un monitoringa praksē. Kaut arī Eiropas kontekstā dažādu indikatoru mērījumu mērogs Latvijas krastā var likties nenozīmīgs, tomēr gan katrā atsevišķā vietā, gan Latvijas piekrastes konkurētspējai kā resursam kopumā tas var izrādīties kritisks. Tas pamato modelēšanas pieeju kā pieņemamāko un ilgtspējīgāko metodi gan konkrētās vietās, gan konkurences areālā. APF veiktajos piekrastes attīstības modelēšanas projekta etapos ir attīstīts arhitekta radošajai sūtībai atbilstošs skatījuma rakurss – darīt vietas labākas no teritoriju kā vērtību kopuma analīzes uz plānoto piekrastes pieejamības tīklu, kas nodrošina kultūrainavas lietojumu gan iedzīvotājiem, gan apmeklētājiem, respektīvi - kultūrainavu, kāda tā plānota caur šo ekspozīcijas un uztveres prizmu, nevis tikai no vērtību esamības, bet gan to fiziskās pieejamības un vizuāli - ainaviskās ekspozīcijas kvalitātes kritērijiem, kā arī eventuālajām slodzēm.

Iepriekšējos projekta etapos ArcMap 9.3 ir izveidota ģeogrāfiskās informācijas sistēma, ietverot visu šobrīd pieejamo ģeotelpisko iformāciju piekrastē. Šajā projekta etapā ir savietoti visu piekrastes pagastu teritoriju plānojumi Baltijas jūras krastā, kas, kā jau to bija iespējams prognozēt, leģendu nesavienojamības dēļ veido visai raibu kopainu. Tā tomēr dod iespēju ekspertu līmenī interpretēt atļauto plānoto situāciju attīstību un konsekvences konkrētās ainavu situācijās. Latvijas krastu aptver arī pietiekami plaši lokālie pētījumi un informācija par dabas procesiem, biotopiem, projektiem u.c. Visa pieejamā kartogrāfiskā informācija tiek ietverta ĢIS un, kombinējot to ar vizuālo situāciju fotofiksācijām, tiek radīti trīsdimensiju modeļi un ainavu ekrāni konkrētās „stratēģiskās situācijās”. Balstoties uz šīs platformas, ir realizēts arī darba uzdevums arhitektūras profesionālās programmas studentiem teritoriju plānošanas specializācijā „Arhitektūras (arhitekta) loma Latvijas piekrastes telpiskajā attīstībā” ar mērķi piedalīties nacionālas nozīmes aktuālo plānošanas nosacījumu un telpiskā ietvara veidošanā īpašās profesionālās darbības teritorijās un iegūt specifiskas zināšanas plānošanai Latvijas piekrastē, kā arī atrast „arhitektūras formātu plānošanā” un definēt arhitekta vietu plānošanas procesā, vizualizējot publiskās telpas vērtības, kritērijus un prasības. Šī pieeja paver jaunu iespēju plānošanai iznākt no verbālā, plakanā formāta un atvērties ar konkrētu vietu saistītā vīzijā, kļūt saprotamai. Atsevišķos modeļus apvienojot Google Earth vidē, tiek nodrošināta ērta datu apmaiņa ar sabiedrību un demonstrēta arhitekta kā “publiskās telpas advokāta” loma piekrastes attīstībā un identitātes saglabāšanā. Precīzu datu kopuma izveidei un apmaiņai ar pašvaldībām un attīstītājiem tiek izmantots ArcReader Esri formāts Tomēr ir arī vietas, kuru vērtību saglabāšanai var nepietikt ar Aizsargjoslu likumu un telpisko modelēšanu. Īpašā situācijā ir Nīcas pagasta Jūrmalciems. Tā ir vieta, kas varētu kalpot par kvalitātes centru, vienojot īpaši aizsargājamas dabas teritorijas - Papes dabas parku, Bernātu dabas parku, kas pats par sevi kļūst par „problēmu teritoriju” nacionālā līmenī, nespējot nodrošināt nepieciešamo kapacitāti un pamazām kļūstot par citas mentalitātes

162


1. att. Atļautās plānotās izmantošanas kartes fragments. Jūrmalciems, Nīcas pagasts Fig. 1. A fragment of a map showing permitted planned utilisation. Jūrmalciems, Nīca parish

noteikšana var radīt lineāru telpisku efektu, kas arī ir pretrunā ar iedibināto vēsturisko apbūves principu. Līdzīga situācija ir izveidojusies Sakas novada Akmensragā, kur neskartas dabas un attīstības katalizatoru attiecību scenāriju neizdevās realizēt, nosakot koncentrēta ciema statusu. Rezultātā skaidri redzama cilvēka faktora nepieciešamība identitātes un unikālu dabas ainavu saglabāšanai, kas telpiski degradējas, jo perimetrā gar krasta kāpu aizsargjoslu veidojas retinātas apbūves loks bez kvalitatīvi izteikta centra. Akmensraga bāka drīz būs jāglābj ar dārgiem krasta stiprināšanas paņēmieniem, bet tā vietā, lai ieguldījumu rezultātā kalpotu kā izcils apmeklējuma objekts, nodrošinot koncentrētu, pieprasījumam atbilstošu kvalitāti Ziemupes dabas liegumā, vieta paliek bez cilvēkiem centrā. Nav pamata apšaubīt, ka korekta un tiesiska plānošana visos līmeņos prasa ietvert iespēju modelēt un realizācijā kontrolēt jebkuru plānoto vietu pretstatā neorganizētam publiskumam pakļautām teritorijām. Diemžēl Latvijā piekrastes zonā līdz šim ir pieaugusi plānošanas fragmentācija, pašvaldībām savu autonomo funkciju teritorijas attīstības plānošanā deleģējot atsevišķiem attīstītājiem, neuzdrošinoties noteikt pietiekamu teritoriālu un interešu saskaņošanai nepieciešamu aptvērumu. Īpašās apdzīvoto vietu identitātes, apdzīvojuma struktūras un arhitektūras jautājumi līdz ar to izpaliek. Daudzkārt tiek pausts viedoklis, ka piekrastes telpiskajā attīstībā visskaidrāk izpaužas kopējās ilgtspējīgas attīstības principu realizācijas problēmas un ceļi mērķu sasniegšanai. Latvijas piekrastes situācijas analīzei kā aktuālas var tikt izvirzītas sekojošas tēmas:

kaimiņu ietekmes zonu. Šeit jau starptautiskā kontekstā jāpanāk vienošanās par vērtībām, kuru dēļ teritorijas plānojuma līmenī Jūrmalciema plānojumā ir iestrādāti būtiski aprobežojumi piekrastes īpašumiem, kas var izrādīties par vājiem un nepietiekamiem kultūrainavas saglabāšanai. Zināmas šaubas par šīs tiesiskās situācijas „noturību” jau 1998. g. ir paudusi arī Ilma Čepāne, sakot: „...no vienas puses, īpašnieks ir tiesīgs iebilst, piemēram, par aizsargjoslu noteikšanu uz viņa zemes, jo Aizsargjoslu likums paredz, ka aizsargjoslas noteikšanas metodiku nosaka Ministru kabinets” [6]. Jūrmalciema gadījums uzskatāmi pierāda kopēja ciema detālplānošanas procesa un vizuālas argumentācijas nepieciešamību, jo pagasta teritorijas plānojuma nosacījumi nepietiekami detalizē katra atsevišķa ciema specifiku, kas Nīcas pagasta 7 ciemos ir krasi atšķirīga. Atļautās plānotās izmantošanas kartes fragments skatāms 1. attēlā. Lielākajā daļā piekrastes gadījumu aprobežojumu apjoms, kas nepieciešamas kultūrainavas saglabāšanai un publisko funkciju nodrošināšanai, ir proporcionāli ļoti liels, kamēr kompensācijas mehānisma samērīguma nodrošināšanai vietējā līmenī praktiski nav. Ja likums neietver būtiskos kritērijus – kultūrainavu un identitāti, tad pietrūkst argumentu aprobežojuma radīšanai plānošanas procesā vietējā līmenī, un pieņemtie aprobežojumi var tikt apstrīdēti. Aizsargjoslas, kas noteiktas atbilstoši aizsargjoslu likuma prasībām, un plānojumā reāli apgrūtinātās teritorijas proporcijas skatāmas 2. attēlā. Savukārt mehāniska aizsargjoslas

163


2. att. Aizsragjoslas, kas noteiktas atbilstoši aizsargjoslu likuma prasībām un plānojumā reāli apgrūtinātās teritorijas proporcijas Nīcas pagasta Jūrmalciemā Fig. 2. The proportion of the protective belts that have been determined according to the requirements of the Protection Zone Law and the territories to which the actual restrictions apply in the plan in Jūrmalciems, Nīca parish

1) Piekrastes tēmā vispiesārņotākā ir publiskā (mediju, zināšanu un priekšstatu) telpa, kas jāatbrīvo no aizspriedumiem, intrigām, meliem, un aizvainojumiem. Piekrastē nedzīvo ļaundari, kas jāaprobežo nezkādai sabiedrībai par labu. 2) Piekrastes iedzīvotāju (cilvēkresursu) kvalitāte ir būtiskākais trūkstošais segments gan kvalitātei, gan ilgtspējībai, ko piekraste ir zaudējusi šo 50 g. laikā. Tikai saprotot un novērtējot cilvēka vides vietu un nozīmi, var runāt par piekrastes ilgtspēju, konkurenci un attīstību. 3) Piekraste ir dažāda, tās plānošanas uzdevumi sastāv no dažādām stratēģiskām situācijām, kur katrai ir savs adresācijas līmenis un prioritātes. Ģeneralizācija var tikt veikata strukturējot šīs stratēģiskās situācijas nevis sākot ar kopējo vienādošanas paņēmienu. 4) Piekrastes attīstībai resursi ir jūrā – starptautiskajā telpā, nevis Rīgā. Vietējam patēriņam būtu jānodrošina eksistences bilance. 5) Plānošana ar moderno tehnoloģiju palīdzību var kļūt par vidutāju jebkura mēroga telpisku lēmumu pieņemšanā, patiesas un konkrētas informācijas lietošanā. 6) Administratīvi teritoriālās reformas ietvaros jāveicina apdzīvojuma struktūru attīstība iekšzemes virzienā, nodrošinot

labu piekļuvi piekrastei, bet pasargājot to no tranzīta plūsmām (Kolkas struktūrplāna piemērs); 7) Maksimāli jāsaglabā arī vēsturiski veidoto lineāro apbūves struktūru. Stratēģiskās vietas (piemēram, dzelzceļa līnijas trakts ar bijušajām staciju vietām) no Liepājas līdz Mazirbei var kalpot par perfektu tūrisma koridoru (vēsturisko vienojošo asi ), izvietojot bijušo staciju vietā tūrisma objektus (renovējot stacijas – dzelzceļa jaunā elpa) 8) Nacionālā līmenī piekrastē jānodrošina pietiekama zināšanu kapacitāte, kas publiski atvērtas ĢIS informācijas veidā kalpotu gan pārvaldībai, gan attīstībai un marketingam, gan aizsardzībai. 9) Jāpieņem lēmumi par mūsdienīgas plānošanas tehnoloģiju infrastruktūras veidošanu, kas ievērojami ļaus uzlabot valsts un pašvaldību darbību plānošanā un nepieciešamo zināšanu līmeni, kur tas nepieciešams konkrētām rīcībām. Latvijas piekrastes apdzīvojuma struktūras optimizācijai, identitātes un konkurētspējas saglabāšanai nepietiek ar aizsardzības režīma noteikšanu, ja vienlaicīgi netiek panākta dinamiska un koncentrēta attīstības pārvaldība ar pietiekamu kapacitāti, ko varētu veicināt uzsāktā administratīvi teritoriālā reforma. Tādēļ, arvien vairāk pieaugot prasībām pēc kvalitatīvas vides un garantētiem, paredzamiem attīstības scenārijiem gan katrā konkrētā vietā,

164


gan piekrastē kopumā, par galveno kritēriju perspektīvai plānošanai kļūst konkurētspējas veicināšana caur kvalitāti plānošanas procesā un definētām telpiskās perspektīvās attīstības iespējām ar holistisku pieeju procesam, kas integrētu pieejamās zināšanas un cilvēku kā neatņemamu šīs teritorijas vēstures un ilgtspējības garantu.

Visbeidzot - Piekrastes likums ar atsevišķo vietu individuālajiem noteikumiem detālplānojumu formātā un atbilstošā mērogā lielākajai daļai Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, nodrošinātu piekrastes nozīmībai atbilstošu tiesisko ietvaru un ambīcijas.

DEVELOPMENT OF THE BALTIC SEACOAST AS ONE OF THE ESSENTIAL FACTORS IN PRESERVATION OF UNIQUE QUALITIES OF THE LOCAL SCENERY

J. Briņķis, I. Strautmanis, E. Bērziņš Keywords: spatial planning, quality of special environment, spatial modelling, monitoring of planning

scaremongers, we have blocked all reasonable solutions what leads to bad policy” [3]. Thus, a detail design as the only stage of planning where solutions of spatial planning can be individualised, expanded and specified, respecting the identity of a particular place, has been practically excluded from the circulation. During the elaboration of new amendments to the Protection Zone Law, the company Metrum specialising in land survey and spatial panning, using special equipment took aerial photographs of the Riga Gulf and the Baltic Sea coastal zone in the territory of Latvia. Ascertaining on the basis of the acquired orthophoto materials the protection zones determined in the plans of individual coastal parishes and comparing them with those falling in this category according to the corresponding normative acts in force, we can conclude that “…in general, the situation is satisfactory and part of the identified shortcomings might have arisen as a result of using differing scales and different types of maps”[4]. Minutes No 58 §4 of the session of the Cabinet of Ministers of 12 August 2008 set the task for the Ministry of Regional Development and Local Government to introduce into a long-term strategy for the development of Latvia a requirement to assign a status of a territory of national significance to the coastal area and to develop a strategy for its spatial development. Within its framework “Proposals for Sustainable Administration of the Coastal Area along the Baltic Sea and the Gulf of Riga” (“The Baltic Environmental Forum”) were prepared together

A tendency to diminish the importance of the coastal protection belt along the Baltic Sea, perceiving it as a simplified regulatory norm and imposing restrictions on the basis of individual factors what can be seen at the legislative level as well as at the level of local activities, may become one of the major threats for preservation of the unique qualities of the coastal area. Natural, cultural and historical landscapes are irretrievably losing their spatial logic, but fragmentation and psychological estrangement distort the scenery and often turn into emotional and physical barriers for enforcement of public law. The previous planning documents issued in Latvia, especially the Protection Zone Law, are too generalised and do not respect the diversity of the coastal situation, applying the same regulations to Jūrmala and Jūrmalciems, outcrops and coastal meadows, Ainaži and Bolderāja, putting them into the protection chains imposed by the guidelines of the European Landscape Convention. It goes without saying that today the planning should be based on the concepts of diversity, identity and development “...implementing them by common accord with economic and social sectors” [1]. Very often attention focuses on individual aspects (biotopes, erosion), while other information of similar importance is neglected, e.g. accumulation, “…Over the last twenty years, accumulation has prevailed in development of gently sloping seashore” [2]. Thinking more globally – in the public space, “…panicking like 165


in the territory are not properly formalized in order to be applied in the official spatial planning and monitoring practice. Although in the European context, the measurement scale of different indicators may seem insignificant for the Latvian coastal areas, yet in each area as well as for the competitiveness of the Latvian seacoast as for the resource in general, it may prove to be crucial. It substantiates the modelling approach as being the most acceptable and sustainable method both in individual places and in the competition area. Elaborating a model of coastal development at the Faculty of Architecture and Urban Planning, the essence of the architect’s creative mission was established – to make places better, analysing territories as a set of values and creating the planned network for access to the coast and the cultural scenery for both residents and visitors, i.e. the cultural scenery that is planned through this prism of exposition and perception, not only according to the criteria of the existing values, but also their physical accessibility and the quality of the visual landscape exposition, as well as according to the eventual loads. A geographic information system (GIS) has been established with ArcMap 9.3 in the previous stages of the project, including all currently available geospatial information on the coast. At this project stage, spatial plans of all parishes located at the coast of the Baltic Sea were combined, and as it was anticipated, quite a multi-coloured picture was acquired due to incongruity of the legends. However, it gives an opportunity for the experts to interpret the development of the permitted/planned situations and foresee consequences in the particular landscape situations. A sufficient number of local studies have been performed along the Latvian seacoast providing information about different natural processes, biotopes, projects and so on. All available cartographic information is included in the GIS and combining it with the photo fixations of visual situations, 3D models and landscape screens in the particular “strategic situations” are created. This platform served as a basis for realisation of the work assignment “The Role of Architecture (Architect) in the Spatial Development of the Coastal Areas of Latvia” for the students of professional architectural programme specialising in spatial planning. Its aim was

with a voluminous report “The Outline of Problems and Conflict Situations in the Coastal Area” that was drawn up by the specialists of Kurzeme and Riga planning regions. In view of the existence of spatial plans of the planning regions, which contain guidelines for spatial planning, we may assume that the coastal theme is well structured and filled with knowledge at the planning level. Nevertheless, there is still a tendency in the public space to set off conflict situations, proving the thesis that certain environmental aspects evolve into problems only in certain areas defined by social processes. However, there are almost no “success stories” of development or they have insufficient coverage, though mostly, there is no clear realisation that underestimation of anthropogenic influences is degrading the diversity of the environment and that human resources directly involved in maintaining the quality of the processes are insufficient. The so-called “interested” or “concerned society” may act as “a watchdog” protecting public interests, while it would be more sensible to solve local problems in a detailed way, retaining the system of common values and providing an opportunity for interactive involvement of different levels of interests and participants in the planning process. To make solutions individual, definition of the respective requirements in the spatial planning is the task of detail designs, but as they are likely to be financed, it is difficult to require the initiator to increase qualitative indices or determine additional restrictions in order to raise the value of the public space. There is still an incongruity among stages of planning system aggravated even more by pragmatic local agreements, possible narrowing of a concept of a protection belt, the lack of detailed elaboration and legal arguments for applying restrictions at the legislative level what inevitably influences the spatial planning in the coastal regions. The same idea was more precisely formulated in some internet discussion: “…Planning stages do not follow the “matryoshka” principle. Detailed elaboration exists only at a local level, where the detail design is used as a means for specification.” [5]. Only at the detail design level, the landscape and ecological capacity of the public functions permitted/planned in the spatial plans can be assessed. So far, anthropogenic loads and their manifestations have been rarely studied, thus, the necessary infrastructure and restrictions

166


account the specific nature of each village what differs considerably in the seven villages of Nīca parish. A fragment of a map of permitted planned utilisation is shown in Figure 1. For the most part the restrictions required for the preservation of cultural landscape and provision of public functions in the coastal area proportionally are very large, while there is practically no mechanism for appropriate compensation at the local level. If the law does not include essential criteria – cultural landscape and identity, there are no arguments for application of the restriction in the planning process at a local level and the adopted restrictions may be disputed. Figure 2 shows the proportion of the protective belts that have been determined according to the requirements of the Protection Zone Law and the territories to which the actual restrictions apply in the plan. At the same time mechanic determination of protective belts may create a linear spatial effect what also contradicts the established historical principle of construction. A similar situation is in Akmensrags, Saka parish, where an attempt to model a scenario of proportion between the pristine nature and the development catalysers failed, keeping with a status of a dense village. As a result the need for a human factor is evident for preservation of the identity and unique natural scenery what is degrading spatially as a circle of a scarcely built-up area without a clear centre is forming along the protective belt of the coastal dune. Soon for the salvage of the Akmensrags lighthouse expensive coast reinforcement methods will be needed, but instead of serving as a unique tourism object and ensuring the quality appropriate for the demand in the Ziemupe Nature Reserve following the investments, the place remains without people in the centre. There is no reason to doubt that appropriate and judicial planning at all levels includes a possibility to model and control in realisation any planned area as opposed to the territories subjected to unorganised public access. Unfortunately, since the local governments entrust their autonomous function in spatial planning to individual developers without defining a certain framework for harmonisation of territorial considerations and interests, so far the fragmentation of planning has increased in the coastal area in Latvia. Thus, unique

to involve students in the development of new planning conditions and spatial framework of national importance for the specific territories of professional activity and to acquire special knowledge on the planning in the coast areas of Latvia, as well as to find “the architectural format in planning” and to define the place of an architect in the planning process, visualising values, criteria, and requirements of the public space. This approach opens new opportunities for planning and allows it to come out of the flat, verbal format and become a clear, intelligible vision for a particular place. The separate models combined in the Google Earth programme ensure an easy exchange of data with the public and demonstrate the role of the architect as “an advocate of the public space” in the coastal development and preservation of its identity. ArcReader Esri format is used for compilation of precise data and its exchange with local governments and developers. However, there are also places where the Protection Zone Law and spatial modelling may be insufficient for preservation of their values. The situation is complicated in Jūrmalciems, Nīca parish – a place that may serve as a centre of quality, uniting the specially protected nature territories – Pape Nature Park, Bernāti Nature Park, but what becomes the “problematic territory” at the national level, being unable to ensure the necessary capacity and gradually becoming a zone of influence of the neighbours with other mentality. Here, already in the international context the agreement should be reached on the values that were taken as a basis for incorporation of the serious restrictions for properties located in the coastal area in the spatial plan of Jūrmalciems, what may turn out to be weak and insufficient for preservation of the cultural landscape. Ilma Čepāne expressed certain doubts regarding the “stability” of this legal situation already in 1998, saying that “on the one hand, the owner has a right to object, for example, to the determination of protective zones on his property because according to the Protection Zone Law, the methodology for determination of protection zones is defined by the Cabinet of Ministers” [6]. The case of Jūrmalciems clearly proves the need for a single detail design process for the village and visual argumentation because the requirements of the parish’s spatial plan are not sufficiently detailed and do not take into

167


7) The historically established linear structure of built-up areas should be preserved as much as possible. The strategic places (e.g. the railway track with the former stations) from LiepÄ ja till Mazirbe may serve as a perfect tourism corridor (a historical uniting axis) setting up tourism objects instead of the former stations (renovating station buildings – a new breath to the railway). 8) At the national level a sufficient capacity of expertise must be ensured in the coastal areas what would serve in a form of a publicly accessible GIS for administration, development, marketing and protection. 9) The decisions should be made regarding establishment of a modern infrastructure of planning technologies what would allow improving considerably the actions of the state and municipalities in planning and ensuring the necessary level of expertise where it is required for specific actions. The application of the protection regime is not enough for optimisation of the population distribution structure in the coastal areas of Latvia and preservation of identity and competitiveness if simultaneously a dynamic and focused administration of development with sufficient capacity is not realised what may be fostered by the initiated administrative and territorial reform. Therefore with the growing demands for high-quality environment and guaranteed, predictable development scenarios in each particular place and in the coastal area in general, the main criterion for prospective planning is the increase of competitiveness through quality in planning process and defined possibilities for prospective spatial development with a holistic approach to the process that would integrate the available knowledge and human resources as an integral guarantee for the history and sustainability of this territory. Finally, the coastal areas law with the individual regulations for separate areas in a form of detail designs and in corresponding scale, as for the most part of the specially protected nature territories, would ensure a proper legal framework and ambitions appropriate for the significance of the coastal areas.

identities of populated areas, structures of population distribution and architectural issues are left out of consideration. Very often opinions can be heard that the overall problems in realisation of sustainable development principles and ways for achieving the goals most clearly show in the spatial development of coastal areas. For the analysis of the situation in the coastal areas of Latvia, the following themes may be proposed: 1) The coastal theme is the most contaminated public space (with media, knowledge and notions) that must be freed from prejudices, intrigues, lies and insults. The coastal area is not inhabited by scoundrels who must be restricted for the benefit of some obscure society. 2) The inhabitants of the coastal areas (the quality of human resources) are the most essential missing element both for the quality and sustainability which the coastal area has lost over those 50 years. Only understanding and evaluating the place and importance of the human living space, we may speak about the sustainability, competitiveness and development of the coastal area. 3) The coastal area is diverse, its planning tasks include various strategic situations where each of them has its own target level and priorities. Generalisation may be performed by structuring these strategic situations and not by starting with a collective equalizing method. 4) The development resources of the coastal area are in the sea – in the international space, not in Riga. The existence balance should be ensured for the local consumption. 5) Planning via application of modern technologies may become a mediator in making of spatial decisions at any level, in use of true and specific information. 6) The development of the population distribution structure in the inland direction should be facilitated within the framework of the administrative and territorial reform ensuring a good access to the coastal area but protecting it from transit flows (an example of the structural plan of Kolka).

168


Literatūra References 1. Latvijas Republikas Likums Par Eiropas ainavu konvenciju // Latvijas Vēstnesis. – 2007. – 18. apr. – 1. lpp. 2. Torklere A. Latvijas mūsdienu lēzeno jūras krastu virsūdens daļas dinamika. Promocijas darbs doktora grāda iegūšanai. Kopsavilkums. – Rīga: LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultāte, 2008. – 35 lpp. 3. Lomborgs B. Zaļā inkvizīcija // Sestdiena. Dienas pielikums. – 2008. – 25. okt. – 2. lpp. 4. Kjahjare, I., Markots, A. Piekrastes pašvaldību teritorijas plānojumos noteiktās Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas konstruēšanas uz 2007.g. radītā M1: 2000 ortofoto, tās atbilstības izvērtējums atbilstoši aizsargjoslas noteikšanas metodikai. Valsts programmas „Vides aizsardzības projekti” projekts. Rīga, 2009 . (Projekts deponēts VIDM). 5. Čepāne, I. Par Centrālās zemes komisijas kompetenci zemes reformas beigu posmā // Jurista vārds („Latvijas Vēstneša” pielikums). – 1998. – Nr.13. – 23. lpp.

Jānis Briņķis Professor, Dr.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning 16 Āzenes Str., LV-1048, Riga, Latvia Phone: +371 67089114 Fax: +371 67089130 E-mail: brinkis@bf.rtu.lv Ivars Strautmanis Professor, Dr.habil.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Department of Architecture and Town planning 16 Āzenes Str., LV-1048, Riga, Latvia Phone: +371 67089256 Fax: +371 67089130 E-mail: af@bf.rtu.lv Egons Bērziņš Docent, Dipl.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning Department of Architecture and Town planning 16 Āzenes Str., LV-1048, Riga, Latvia Phone: +371 67089116 Fax: +371 67089130 E - mail: af@bf.rtu.lv

169


J. Briņķis, I. Strautmanis, E. Bērziņš, Baltijas jūras piekrastes zonas attīstība kā viens no būtiskiem faktoriem vietējās ainaviskās savdabības saglabāšanā Raksta mērķis – nesašaurinot piekrastes aizsargzonu un noteikt Baltijas jūras piekrastes apdzīvojuma sistēmas būtiskākos arhitektoniski telpiskās transformācijas virzienus, saglabājot labvēlīgu un ilgspējīgu dzīves, darba un atpūtas vidi. Līdz šim teritorijas plānojums bieži tika uzskatīts par formālu procedūru radītu, aprobežojošu dokumentu, kas piekrastes gadījumā veidots, galvenokārt dabas aizsardzībai pieskaņojot to aizsargjoslu likuma definīcijām. Prakse ir pierādījusi, ka formālu tiesisku procedūru ievērošana (arī lietojot terminu „sargāšana”) vien negarantē leģitīmu rezultātu sabiedrības līdzsvarotas attīstības interesēs. Tādēļ, arvien vairāk pieaugot prasībām pēc kvalitatīvas vides un garantētiem, paredzamiem attīstības scenārijiem gan katrā konkrētā vietā, gan piekrastē kopumā. Par galveno kritēriju perspektīvai plānošanai kļūst konkurētspējas veicināšana paugstinot kvalitāti plānošanas procesā un definētām telpiskās perspektīvās attīstības iespējām, kas integrētu gan pieejamās zināšanas un cilvēku kā neatņemamu šīs teritorijas vēstures un ilgtspējības garantu. Šādas situācijas atrisināšana prasa risināt konkrētu problēmu iedziļinoties (ieejot) tajā. Piedāvātais vizuālās modelēšanas veids balstīts uz jauna un visiem pieejama GoogleEarth modeļa pielietojumu, kas piekrastes plānojumos ar to pastāvīgi mainīgo situāciju varētu būt vis ilgtspējīgākais, ērtākais un pieejamākais visur un visu līmeņu dalībniekiem vienlaicīgi gan plānošanas procesā gan monitoringam lielos un lokālos modeļos neatkarīgi no to mērogiem. Plānošana kļūst atvērta un tās rezultāti vizuāli prognozējami. Telpiskās plānošanas metodes rezultātā nacionālā plānojuma līmenī būtu iespējams iestrādāt kopējo vērtību sistēmā balstītu stratēģiju kas, respektējot unikālo atsevišķā vietā, nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību Latvijas piekrastei kopumā. J. Briņķis, I. Strautmanis, E. Bērziņš, Development of the Baltic Seacoast as One of the Essential Factors in Preservation of Unique Qualities of the Local Scenery The aim of the article – without narrowing the coastal protection belt, to determine the most essential architectural and spatial directions for transformation in the population distribution system along the Baltic seacoast, preserving a favourable and sustainable living, working and recreational environment. So far the spatial plan was very often regarded as a restricting document generated by formal procedures, what in the case of coastal areas, was made mostly adjusting it to the definitions of the Protection Zone Law for the nature protection needs. The practice has shown that observance of formal legal procedures (also using the term “protection”) does not guarantee a legitimate result in the interests of balanced development of the society. Therefore with the growing demands for high-quality environment and guaranteed, predictable development scenarios in each particular place and in the coastal area in general, the main criterion for prospective planning is the increase of competitiveness through quality in the planning process and defined possibilities for prospective spatial development what would integrate the available knowledge and human resources as an integral guarantee for the history and sustainability of this territory. The solution of this situation requires solution of concrete problems probing into them. The offered method of visual modelling is based on a new and publicly accessible GoogleEarth programme that can be the most sustainable, convenient and accessible means for the planning in coastal territories with their ever-changing situation for the employees at all levels both in the planning process and for the monitoring in large and local models irrespective of their scale. The planning becomes open and its results are visually predictable. The method of spatial planning would allow incorporating the strategy based on the common system of values at the national planning level, what, respecting the unique qualities of an individual place, would ensure sustainable development for the coastal areas of Latvia in general. Я. Бринкис, И. Страутманис, Э. Берзиньш, Развитие прибрежной зоны Балтийского моря, как одной из решающих факторов сохранения локального пространственного своеобразия Общая цель статьи в условиях диференцированного развития определить важнейшие направления архитектурно-пространственной трансформации жиличной системы прибережной зоны Балтийского моря, сохраняя наиболее благопприятные и долговременные условия для работы и отдыха среде. До сих пор териториальное планирование неоднократно рассматривалось как формальная процедура для тoгo, чтобы согласовать природно-охранные мероприятия с дефинициями законов охранных зон. Однако, как показывает пратика, соблюдение формальных процедур само по себе ещë не гарантирует легитимный результат охраны общественных интересов. В современных условиях главным критерием перспективного планирование всë чаще становится развитие конкурентноспособности, постепенно повышать качество планировочного процесса в целом. Предлагается модель визуального моделирования в основном базируется на использовании новейшей модели GoogleEarth, которое доступно практически всем участникам планировочного процесса. В результате планирование територии становится откритым и визуально прогнозируемым. На уровне национального планирования это позволит разработать стратегию общих ценностей, которые в свою очередь обеспечит долговременность планировочных мероприятий прибережной зоны Балтийского берега в целом.

170


ZEMGALES LĪDZENUMA KULTŪRAINAVISKĀS TELPAS VIZUĀLI ESTĒTISKĀ KVALITĀTE

A. Ziemeļniece

Atslēgas vārdi: Kultūrvēsturiskā ainava, lauksaimniecības teritoriju transformācija, zemes sadales process, buferstādījumi, agroainava, dabas pamatnes elementi, teritoriju rekultivācija

Kultūrvēsturiskā ainava sintezē sevī dabas pamatnes un saimnieciskās aprites mijiedarbību, kā arī mākslas un kultūras izpausmes veidu, kas, gadsimtu gaitā transformējoties, ir radījis noteiktu arhitektoniski ainavisko telpu. Līdz ar to kultūrainava tiek pētīta nevis kā atsevišķa laika un telpas daļa, bet gan uz sintēzes pamatiem tiek analizētas vēsturiskās nepārtrauktības likumsakarības. Zemgales līdzenuma kultūrvēsturiskās telpas transformācijas procesā ir vairāki lauku ainaviskās vides attīstības posmi. Kultūrainava līdzīgi kultūrvēstures pieminekļu aizsardzības noteikumiem prasa savu attieksmi, izstrādājot ainavas regulācijas un aizsardzības prasības. Arhitektoniski sabalansētas telpiskas kultūrainavas iegūšanai ir jāievērtē funkcionāla, ekoloģiska un ainaviski vizuāla estētiskā koncepcija. Patreizējā zemes sadale, pārdale un lauksaimniecības teritoriju transformācija uz apbūvi ienes ievērojamas īpašumu funkcionālās un ainaviskās telpas kvalitātes izmaiņas. Jaunās tendences nes līdzi neprognozējamu un stihisku attīstības raksturu lauku pašvaldību teritorijās, ignorējot vietējo lauku ainavas identitāti [1]. Pētījums ir balstīts uz patreizējā zemes sadales procesa materiālu un vēsturisko arhīvu materiālu salīdzinājumu, kā arī uz ainaviskās telpas vizuālo apsekošanu. Patreizējā lauksaimnieciskās ražošanas apbūve cieši līdzās kultūrvēsturiskajai ainavai un ansambļa arhitektoniskajām vērtībām ienes kompozicionāli jaunas vizuālās dominantes, izjaucot kultūrainavas silueta jeb panorāmas izteiksmīgumu skatu punktos no galvenajiem ceļiem. Lauku ainaviskās vides pārmaiņu procesa pamatā ir nemitīga cilvēku un vides attiecību sistēma, kas balstās uz noteiktu ainaviskās telpas estētisko kvalitāti. Pārspīlējot cilvēka iedarbību uz dabas pamatni, zūd līdzsvars un sabalansētība.

Īpaši tas ir novērojams Zemgales līdzenuma ainavā, ienākot jaunajai lauksaimnieciskās ražošanas apbūvei ar būvapjomu mērogu un proporciju. Šāda tipa apbūves slodze visvairāk skar lauku teritorijas, kur aramzemes auglības vērtība sasniedz 50–60 balles, jo ir saistīta ar likumdošanā noteikto zemes transformācijas atļauju tikai lauksaimnieciskās ražošanas vajadzībām. Visizteiktākā zemes auglība pēc Lauksaimniecības pārvaldes novērtējuma tā ir Lielupes kreisā krasta līdzenuma ainavā, kurā kā jaunas apbūves vertikālās dominantes ienāk graudu bunkuri, bioenerģijas ražošanas industriālā apbūve, tehnikas novietnes, noliktavu angāri utt. Vizuāli ass estētiskais konflikts redzams ainavas skatu līnijās, kur industriālā apbūve izaug cieši līdzās kultūrvēsturiskajai zonai. Spilgts piemērs ir Svitenes upes kreisajā krastā, kur izvietojas vecā lēņu (hercoga) muiža – Jaunsvirlaukas muižas parks ar kungu māju un laidaru. Turpat līdzās masīvi vienlaidus graudu bunkuru apjomi ar graudu kalti un lauksaimniecības tehniku apkalpojošiem laukumiem un pievedceļiem. Zemes sadales process un nepilnības likumdošanas aktos ir ienesušas virkni kļūdu, kas apgrūtina kultūrvēsturiskās ainavas aizsardzību. Privatizācijas process lauku pašvaldībās ienāca ar zemes sadali, kas funkcionāli ir ievērtēta lauku pašvaldību teritorijas attīstības plānos. Tomēr plānojums neaplūko un nerisina detalizētu katras arhitektoniski ainaviskās telpas kompozicionāli vizuālo tēlu. Līdz ar to zemes sadales procesā visvairāk ir cietusi kultūrainaviskā telpa, kas vizuāli uztverama kā koptēls galvenajās skatu līnijās no ceļiem. Kultūrvēsturiskā ainava nav privāts objekts, bet gan kultūras mantojums [2], un tā nedrīkst zaudēt sava koptēla estētisko kvalitāti.

171


1. att. Jaunsvirlaukas muiža un lauksaimnieciskās ražošanas apbūve Fig. 1. Jaunsvirlauka estate and building of agricultural production

Zemes sadales procesā lauku pašvaldību teritorijās, iekams tiek novilkta jauna zemes gabala robežlīnija, maz vērības ir veltīts arī kultūrainaviskās telpas aizsargzonām. Šīs kļūdas bija novērojamas jau pirmās brīvvalsts laika – zemes agrārās reformas procesā. Piemēram, Elejas muižas parka rotondai un gleznainai parka lauces daļai līdzās tika atļauts izbūvēt jaunsaimniecības lauku sētu, neievērojot blakus esošās ainaviski gleznieciskās vērtības galvenajos skatu punktos. Zemes gabali tika atdalīti no muižas apbūves līdz ar parka lielajiem kokiem, neievērtējot parka lauci un muižas ansambļa kopējo garenasi no Vilku meža līdz baronu kapu vietai un Vaitkūnu pusmuižai. Atgūstot zemes īpašumus, jaunā zemes reforma šo kļūdu varēja labot, nosakot stingru kultūrvēsturisko ainavu. Tas pats ir attiecināms uz Kroņvircavas muižas apbūves ansambli, kura parks un pils būvapjoms ir sadalīts vairākos privātīpašumos, tā apgrūtinot perspektīvē atgūt vienotu arhitektoniski ainavisko mantojumu Vircavas upes krastā. Turklāt zemes īpašuma robežlīnija ap pils ēku ir novilkta līdz ar tās ārsienu, tā neļaujot pilnvērtīgi apsaimniekot arhitektūras pieminekli. Arī otra hercoga vasaras rezidence –

Svētes muižas ansamblis jaunajā zemes reformas procesā nav atguvusi vienotu kultūrainavisko telpu. Pieminekļa aizsargzonā ir attīstījusies blīva industriālā apbūve. Patreizējā zemes sadale kulturvēsturisko telpu un tās kompozicionālos elementus nav ievērojusi arī ainaviski izteiksmīgās dabas pamatnes zonās. Piemēram, vēsturiskā koku aleja, kas ved no Cēlājkroga un iezīmē stingru garenass līniju ainavā uz Salgales baznīcu Lielupes labajā krastā. Alejas asi ieslīpi pārdala jauna zemesgabala robeža, sadalot aleju atsevišķos privātīpašumos. Bez tam aleja ir zaudējusi pat servitūta ceļa raksturu, tā atņemot tai vēsturiski funkcionālo un emocionāli spēcigo abu upes krastu sasaisti ar kulta celtni. Kompozicionāli baznīcas zvanu tornis kā vertikāla dominante līdzenuma ainavā ir spēcīgs akcents, kas pamanāms skatu līnijās, bet funkcionālā vienotība ir zudusi. Zaudējot servitūtu ceļu nozīmi, perspektīvē ir apgrūtināta arī esošā vienlaidus meliorācijas tīkla un grāvju sistēmas apsaimniekošana, kam ir svarīga nozīme zemes apstrādē agri pavasarī un zemes auglības uzturēšanā. Arī tā ir ainaviskās telpas sastāvdaļa.

172


2.att. Staļģenes muižas ansamblis un skolas piebūves apjomi Fig. 2. Stalgene estate ensemble and school extension

(lauku tūrisms, veloceliņu tīkls, lauku sētas kā nelieli amatniecības centri utt.) nekā tradicionālās saimniekošanas metodes (lopkopība, graudkopība, zālāju sēklas utt.).

Vēsturiskās apbūves kompozīcijas pamatā ir garenass un šķērsasis, kas parasti sasaucās ar upes tecējuma, meža nogabala vai reljefa izteiksmīguma piesaisti. Lietojot simbolu valodu, tika akcentētas ainavas vizuālās kvalitātes īpašības, piemēram, ošu aleja vai ozolu rinda – simbolika lauku vides diženumam; liepu rinda – pievilcības un maiguma spēks; egļu un tūju rinda – mūžības un elegances simbols. Risinot reālu vienotas informācijas ainaviskās telpas tēlu, šie elementi spēlē būtisku nozīmi, kaut arī pirmajā brīdī tie ir šķietami maznozīmīgi un naivi. Vēsturiskā ozolu aleja uz Franksesavas muižas apbūves ansambli, kas piederēja baronam fon Frankam, iezīmēja tās garenasi Svitenes upes labajā krastā. Zemes sadale un īpašumu atgūšana nav ievērtēta kultūrvēsturiskā ainavā un alejas stādījumu atjaunošanā, bet saglabāta kā vienlaidus tīruma teritorija. Zemesgrāmatā nav arī atzīmes par apgrūtinājumiem, ko uzliek kultūrvēsturiskā ainava un tās elementu atjaunošana. Ņemot vērā patreizējo administratīvi teritoriālo reformu, būtu jāievērtē arī Eiropas valstu pieredze. Sakārtots vides vizuālais tēls un optimāli organizēta arhitektoniski telpiskā kompozīcija dod lielāku ekonomisko efektu

Lauksaimniecības zemju transformācija par apbūves teritorijām, būvapjomiem aizsedzot gleznainas skatu līnijas līdzenuma ainavā Pieaugot urbānai videi, pieaug arī lauku teritoriju transformācijas zonu platības. Kā ātras peļņas gūšana ir savrupmāju būvniecības pasākumi, būvējot lēti, ātri un vairāk nekā konkrētā vieta vizuāli pieļauj, vai arī vietās, kur vispār nevajag būvēt. Šāda būvniecība rada nākotnes problēmas, jo degradētas ainavas kvalitātes uzlabošana prasa ievērojamus līdzekļus – lielākus nekā harmoniski un vizuāli sabalansēta būvniecība [2]. Latvijā nav vēl izveidojusies paaudze, kas saprot un pieņem kvalitatīvi augstu arhitektūras formveides valodu un tās harmonisku saderību ainaviskajā telpā. Vienlaidus savrupmāju izvietojums agroainavā, aizmirstot buferstādījumu nepieciešamību, mazina arī dzīves telpas komfortu un labsajūtu, ko rada vēja slodzes ietekme līdzenuma teritorijā. 173


3. att. Ainaviski vēsturiskā apbūve Svitenes upes labajā krastā Fig. 3. Landscape historical space on the right bank of the Svitene

Teritoriju rekultivācija un harmoniski sabalansētas ainaviskās telpas atjaunošana

Lauku pašvaldību centru rekonstrukcija, ignorējot esošās vēsturiskās apbūves augstumu, proporcijas un jumtu plakņu slīpnes

Zemgales līdzenuma ainavu visspilgtāk raksturo Lielupes tecējums, kuras krastos izvietojas lauku sētu apbūve ar ābeļdārziem. Blakus esošās palieņu pļavas ir bagātas ar māla iegulām, un to iegūšanai jau 20.gs sākumā aizsākās ļoti intensīva ķieģeļu cepļu būve un ķieģeļu transportēšana lejup pa Lielupi uz Jelgavu, Jūrmalu un Rīgu. Īpaši daudz māla karjeru ir no Dandāles muižas līdz Ānes muižai. Veidojās blīvs mālu ieguves karjeru tīkls, kur cieši līdzās tie ienesuši dabas pamatnē jaunu un svešādu vizuāli ainavisko telpu. Karjeri ir saglabājušies līdz mūsdienām un tiem raksturīgs haotisks novietojums un krasta līnijas neizteiksmīgums. Nav izstrādāta rekultivācijas projekta, kas paredzētu tos aizbērt vai pielāgot jaunai funkcijai, kompozicionāli ar stādījumu zonām tos pakārtojot Lielupes pļavu ainavai. Patlaban krasta ainava asociējas ar pamestu būvlaukumu. Arhitektoniski ainaviskas telpas sabalansētības un harmonijas apzināšana īpaši svarīgi ir patlaban, aizsākoties jaunajai

Lauku pašvaldību centri visbiežāk ir attīstījušies vietās, kur vēsturiski dabas pamatnei ir raksturīgs gleznainums, un līdzās veidojusies vecā apbūve, kas šodien iezīmē arhitektūras pieminekļa un ainavas aizsardzības zonas. Līdz ar to arhitektoniski jaunajiem būvapjomiem vēsturisko centru tuvumā gan proporciju, gan arhitektūras formveides valodā ir jāmeklē konteksts. Arhitektūra kā māksla pastāv dialogā ar vēsturiski ainavisko telpu. Visbiežāk rekonstrukcijas process līdzas lauku pašvaldību vēsturiskajiem centriem saistīts ar jaunas skolas, pagastmājas, sporta zāles vai rehabilitācijas centra izveidi, kuru būvapjomi ir krietni lielāki par līdzās esošajiem arhitektūras pieminekļiem, zaudējot kultūrainavas identitāti [3].

174


4.att. Māla iegulu vietas Lielupes kreisā krasta ainavā Fig. 4. Clay quarry places on the left bank of the Lielupe

• kultūrainaviskās vides radīšanā iesaistīto dalībnieku (lauku pašvaldības un valsts līmenī) atbildība; • ar arhitektoniski ainaviskās telpas attīstību saistītu strīdīgu jautājumu izvērtēšanas kārtība; • ainaviski vēsturisko teritoriju rekultivācija un harmoniski sabalansētas ainaviskās telpas atjaunošana [4].

administratīvi teritoriālai reformai. Kvalitatīvas kultūrainaviskās telpas ilgtermiņa attīstībā un sakārtotībā ir jāņem vērā: • ainavu arhitektūras joma; • kvalitatīvas ainaviski vēsturiskās telpas veidošana lauku pašvaldībās un kvalitātes uzraudzības sistēmasizveide reģionā;

THE VISUALLY ESTHETIC QUALITY OF LANDSCAPE SPACE OF ZEMGALE PLAIN

A. Ziemeļniece

Key words: landscape relating, to the history of civilization, transformation of agricultural territories, process of land division, buffer plantations, agrolandscape

Landscape relating to the history of civilization synthesises the interaction of greenfield and economic circulation in itself, as well as the kind of expression of art and culture which have created a definite landscape space in the course of ages by the transformation.

Therefore the cultural landscape has been studied not as a separate part of the time and space, but the regularities of historical continuity have been analysed on the basis of synthesis and contextualism.

175


connected with rural territories where the fertility velue of arable land reaches up to 50–60 marks, because it is connected with the land transformation licence determined by the legislation only for the needs of agricultural production. According to the evalution of agricultural administration it is the landscape of Lielupe left bank plain, in which the vertical dominants of the new building are grain bunkers, industrial building of bioenergy production, parks of technics, storage hangars etc. A particularly sharp visually esthetic conflict way be seen in the landscape sight lines where the industrial building is very close to the zone of lanscape relating to the history of civilization. A strining example is on the left bank of the Svitene river, where on old estate in fee-tail (duke) is situated Jaunsvirlauka iestate park with the house of landlord and the stockyard. Next to it there are massive grain bunkur with the grain dry house and the places and roads attending the agricultural technics.

There are several development stages of the rural historical environment in the transformation process of the space relating to the history of civilization of Zemgale plain. Cultural landscape demands its attitude while working out the requirements of regulation and protection like the regulations of protection of monuments relating to the history of civilization. In order to obtain an architectonically balanced spacial cultural landscape, the functional, ecological and landscape esthetic conception is to be evaluated.

Building of agricultural production and the landscape relating to the history of civilization The present division and redivision of land as well as the transformation of agrarian territories bring about sigrificant changes or the quality of functional and lanscape space. New tendencies create unexpected and spontaneus character of development in the territories of rural municipalities without taking into consideration the local indentity [1]. This research is based on the composison of the materiāls of the present process of land division as well as the historical materiāls of archives and the visual examination and research methods of the landscape space. The present building of agricultural production close to the landscape relating to the history of civilization and the architectorial velues of the ensemble create a compositionally new visual dominance by bringing to nought the silhouette of the lanscape relating to the history of civilization as well as the expressiveness of panorāma in the sight points from the central roads. There is a continuons system of the human and environmental relations in the basis of the process of changes of rural landscape environment based on a definite esthetic quality of landscape space. While exaggerating the human action on the greenfield the balance disappears. Particularly, it may be observed in the landscape of Zemgale plain, when a new building of agricultural production appears with its scale and proportion. The building load of such a type is mainly

The landscape relating to the history to civilization is not a private object The land division process and shortcomings of legisation have created many mistakes troubling the protection of landscape relating to the history of civilization. The privatization process of rural municipalities was connected with the land division which is functionally evaluated in the plans of territorial development of rural municipalities. However, the planning does not consider and solve a compositionally visual image of each architectonically landscape space in detail. Therefore, the cultural landscape space has suffered most of all in the land division process, particularly the space which is visually perceived as the total image in the main sight lines from the roads. The landscape relating to the history to civilization is not a private object, but a cultural heritage [2], and it must not lose its total image of esthetic quality. One of the mistakes of land division process of rural municipality is that the protection zones of landscape space is not evaluated before the new border line of the plot is drawn (found).

176


the perspective witch has a significant meaning in land cultivation and fertility maintenance. It is a component of landscape space too. The basis of the historical building composition is the longitudinal axix and the crossaxis usually connected with the river flow, forest or relief expressiveness. While using language the properties of landscape visual qualities were accented – ash lane or oak line – symbolics for power, stateliness; lime line – charm and tenderness, fir and thuja lines – symbol of eternity and elegance. While solving the image of united information of landscape space, these elements play an essential role, even when they may seem unimportant and naive at the first moment. The historical oak line to Franksesava iestate building ensemble (baron fon Frank) marked its longitudinal axis on the Svitene river right bank. In land division and property getting back lane planting restoration have not been evaluated, but the continuous field territory has been preserved. There are no marks of land book about the easement demanded for the restoration of the landscape relating to the history of civilization and its elements. By taking into consideration the present administrative territorial reform the experience of the European countries should be evaluated – the visual image of the environment and an optimum organized architectonical spatial composition giving a larger economical effect (rural tourism, velo-path, farms as small centres of craft etc.) than the traditional management methods (cattlebreeding, grain cultivation, grassland seeds etc.).

These mistakes were observed already during the first independency of Latvia-in the process of agrarian land reform. For example, it was allowed to develop a new farm during Ulmanis time next to the rotonda of Eleja iestate park and the picturesque pond bank without taking into considuation the pictorial values next to the farm. The plots were divided from the estate building with the large trees of the park without taking into consideration the park glade and the common longitudinal axis of the estate ensemble the through the baron graveqard to the Vaitkunu large farm. After getting back the landed property, the new land reform was able to correct this mistake, however, it was not considered. The same may be said about Kronvircava iestate building ensemble, in which both the park and the castle are divided in several private properties, thus making troublsome the perspective to get back the landscape heritage of Vircava river bank. At the same time the border line of the landed property round the castle building is next to its outer wall, thus without permitting to manage the architectural monument of full volue. The second estate of dukedom - Svete estate ensemble too has not regained a united landscape space after the new land reform. The present land division has not observed the space relating to the history of civilization as well as its compositional elements. The protection zone of the monument has developed industrally the dongitudional axis in the landscape to Salgale church on the right bank of the Lielupe. For example the historical tree lane leading from Celajkrogs and marking the longitudinal the line in the landscape to Salgale church on the rigth bank of the Lielupe. The lane axis is divided crosswise by a new border of the plot, thus dividing the lane in separate private properties. In such a way the lane has lost even the servitude road character and loses its historically functional and emotionally strong connection of the both banks of the river with the cult building. Compositionaly the belfry of the church as a vertical dominanti n the plain landscape is a strong accent perceived in distant sight lines the functional unity has been artificially art. While losing the meaning of a servitute road, the management of the existing continuous melioration net and ditch system is burdened in

The transformation process of agricultural land on building territories, covering up picturesque sight lines in the landscape When the urban environment grows, the zone areas of urban territory transformation increases too. Building of detached houses give quick profit, it is cheap, quick and more than a concrete place permit visually as well as building in places in which it must not be done. Such building creates future problems because

177


Ane estate. A dense network of clay extraction quaries was created where very closely a new and stragely visual landscape space has been created. The quarries have remained up to our days, and no recultivation of them has been worked out, which could envisage to fill them up or adapt them to a new function compositionally to connect them with the Lielupe water-meadow landscape. At present the bank landscape may be associated with a deserted building site prepared for the building of foundations. Particularly the visual discomfort is increased by the agrolandscape next to it, which suppresses the picturesqueness of the river flow and visually increases the load of the industrial territory. The asquisition of balance and harmony of the architectonically landscape space ir very sigrificant today when the new administrative territorial reform begins. The long-term development and arrangement of qualitative landscape space should include: • Development of qualitative landscape historical space of rural municipality as well as a qualitative control system. • Development of cultural landscape environment and the responsibility of the participants taking part in it (in the level of rural municipality and state). • Estimation order of disputable questions (problems) connected with the development of architectonically landscape historical space. • Development of qualitative landscape historical space in rural municipalities, recultivation of territories and reconstruction of harmonions balanced landscape space [4].

the improvement of a degraded landscape quality requires large resources – larger than a visually balanced building [2]. In Latvia the consumer generation has not yet formed which understands and adopts a qualitative high architectural language and its harmony in the landscape space. The location of continuous detached houses in the agrolandscape without taking into consideration the necessity of buffer plantings the affect of wind load has been kept in the plain territory decreasing the comfort of the life space. The reconstruction of rural municipality centres without taking into consideration the existing roof splays of the historical building, building height and proportion. The rural municipality centres have developed in places where historically the greenfield has a characteristic picturesqueness, and next to it the old building has formed which today marks the protection zones of architectural monument and landscape. Therefore, the architectonically new building close by the historical centres must create the context both as regards the proportions and the architectural language. The architecture as the art has a dialogue with the historical landscape space. Often the reconstruction process next to historical centres is connected with the development of schools, parish houses, sport halls or rehabilitation centres, the building capacities of which are larger than the near architectural monuments, and so the synthesis and balance [3] of the architectural language are lost.

Recultivation of the territory and reconstruction of harmonically balanced landscape space The Lielupe flow characterizes the Zemgale plain landscape,on its banks the building of farms with apple gardens are located. The water meadows next to it are rich with clay deposits and in oder to extract them from the beginning of the 20th century a very intensive construction of brick-kilns as well as brick transport down along the Lielupe to Jelgava, Jurmala, Riga began. There were particularly many clay quarries from Dandale estate to

178


Literatūra References 1. Strautmanis I., Briņķis J., Bērziņš E. Integrējošie faktori Baltijas jūras piekrastes attīstībā // RTU Zinātniskie raksti. Arhitektūra un pilsētplānošana. Rīga: RTU, 2007. – 10. sērija, 1.sējums – 117. –121. lpp. 2. Dambis J. Arhitektūras kvalitātes teorija un Rīgas vēsturiskā centra attīstība // RTU Zinātniskie raksti. Arhitektūra un pilsētplānošana – Rīga: RTU, 2007. – 10. sērija, 1. sējums – 110.–112. lpp. 3. Briņķis J., Buka O. Regionālā attīstība un prognostika pilsētplānošanas kontekstā – RTU, 2008. – 123.–129.lpp. 4. Briņķis J., Buka O. Apdzīvojuma centru strukturāli telpiskā attīstība Latvijas reģionos // RTU Zinātniskie raksti. Arhitektūra un pilsētplānošana – Rīga: RTU, 2008. – 10. sērija, 2. sējums – 121. –125.lpp.

Aija Ziemeļniece Associated Professor, Dr.arch. Latvia University of Agriculture Phone: +371 29156945 E-Mail: aija@k-projekts.lv

A. Ziemeļniece, Zemgales līdzenuma kultūrainaviskās telpas vizuāli estētiskā kvalitāte Kultūrvēsturiskā ainava un arhitektoniskā formveides valoda nekad nav sastingusi. Tā atrodas nemitīgā pārmaiņu procesā, kuru ietekmē valsts ekonomiskā un politiskā sistēma. Īpaši spilgti tas ir attiecināms uz pēdējiem 18 gadiem, kur sabrūkot padomijas laika kolektivizācijai , ir attīstījusies zemes reforma. Arī tās process ir pabeigts un aizsākas jauna administratīvi teritoriālā reforma. Attīstības gaitā ir svarīgi veicināt un kontrolēt procesa kvalitāti, kas ietver ari attieksmi pret lauku kultūrainavisko telpu . Atskārsme par arhitektoniski ainaviskajām vērtībām nāk tikai tad, kad tās jau tiek zaudētas. Intensificējot lauksaimniecības zemju platības Zemgales līdzenumā, samazinājies lauku sētu un ābeļdārzu skaits. Tas veicinājis vēja slodzes ietekmi uz auglīgo virszemes kārtu. Skatu punkti pamazām ir zaudējuši t.s. ainaviskās telpas priekšplānu, vidus plānu un sānu kulises. Šādās skatu līnijās dominē tikai vienlaidus, kvadrātkilometriem lieli krāsu laukumi, kas savu toni un izteiksmīgumu maina gadalaikos (rapšu lauki, ziemāji, vasarāji, apartās teritorijas utt.). Lauku arhitektoniski ainaviskajā telpā, tāpat kā pilsētvidē pastāv ainavas elementu funkcionālā un emocionāli estētiskā mijiedarbība. Viena no būtiskākajām lauku ainaviskās telpas iezīmēm ir tās spējas iedarboties uz cilvēka psihi. Ja vēl gadsimta sākumā valdīja pamatīguma ideāls, kas izpaudās formu masivitātē, mērogā un proporcijā, tad šobrīd šīs kvalitātes īpatnības tiek meklētas sintēzes attiecībās, spēlējot laika, telpas un stilistikas valodas izteiksmē. A. Ziemeļniece, The visually esthetic quality of landscape space of Zemgale plain Landscape relating to the history of civilization and the language of architectonical forms have neve been torpid. It is in a continuous process of changes which is affected by the economical and political system of the state. It is clearly demonstrated by the last 18 years, when the collectivization of the soviet time crashed and the land reform was developed. This process is over, and a new administrative territorial reform began. During the development process it is significant to promote and control the quality of the process including also the attitude towards the cultural landscape space. Comprehension about the architectonically landscape values may appear only when they are lost. While intensifying the areas of agricultural land in Zemgale plain, the number of farms and apple gardens have decreased. It promotes the affect of wind load to the fertile overground layer. The sight points lose the so-called foreground, centre and side scenes of the landscape space. In such sight lines only unbroken areas- large coloured areas of square kilometres- are predominating which change their tone and expressiveness in different seasons (rape fields, winter and spring crops, ploughed territories etc.). In the rural architectonic landscape space, as well as in the urban environment there is the functional and emotionally esthetic interaction of landscape elements. One of the most vital features of rural landscape space is its abilities to work on the human soul. If at the beginning of the century the profoundness principle dominanted which expressed itself in the massiveness, scale and proportion of forms, at present these peculiarities of quality are searched in the relations of synthesis while playing in the expression of time, space and stylistics language.

179


А. Зиемелниеце, Визуально эстетическое качество культурно-ландшафтного пространства в Земгале Культурно-исторический ландшафт и композициональная форма архитектуры всегда находится в диалоге и в процессе перемен, которое зависит от системы экономики и политики в уровне государство. Особенно это относится на последние 18 лет, где уходя советской колективизации, акцентируется начало развитии реформы земли. Процесс реформы закончен и сейчас актуальна административнотериториальная реформа. В развитии этой новой экономической стратегии, важно следить за качеством процесса, ноторый непосредственно связан с историческим культурно-ландшафтным пространством. Понятие о качестве ландшафта приходит-пожалуй- с опозданием, когда обычно частьвизуальных ценностей уже потерена. Интенсифицируя сельскохозяйственную площадь, уменьшается число хутеров и плодовых садов.Эта причина увеличивает нагрузку сила ветра на плодовую землю.В главных визуальных пунктах доминирует большова масштаба агро-ландшафты, которые свое выражения меняют только весной и осенью. В сельском поместности архитектурно-ландшафтное пространство также как и в градостроительстве, отдельные элементы сохраняет функциональный и эстетически эмоциональный диалог. Одна из главных признаков ландшафтного пространства-влияние на эмоциональный мир человека. Еще в начале 20века доминировали тенденции массивности и монументальности – в масштабе и в пропорциях. Сегодня больше диалог в поисках синтезиса и стила композиции.

180


REKREĀCIJAS ATTĪSTĪBA VIDZEMES PIEKRASTĒ. PROBLĒMAS UN RISINĀJUMI

I. Hohlovska, J. Trušiņš

Atslēgas vārdi: rekreācija, telpiskā plānošana, jūras piekraste

Daudzi objekti pārtrauca darbību, tika izsaimniekoti un nojaukti, daži veiksmīgi turpina funkcionēt, reorganizējot piedāvājuma formu un pārbūvējot ēkas atbilstoši mūsdienu prasībām. Šobrīd Vidzemes piekraste ir Rīgas reģiona daļa ar ērto izvietojumu pie VIA Baltika, Vidzemes reģiona pludmale un osta. Pēc Baltijas Palete II pētījuma šīm areālam ir visi priekšnosacījumi, lai attīstītos par veiksmīgu ceļojumu galamērķi. Savukārt ilgtspējīga rekreācijas attīstība ir lieliska darbošanās forma aizsargājamo teritoriju robežās, kas nav pretrunā ar teritoriju izveides mērķiem [6].

Vidzemes Rīgas jūras līča piekraste, kas ietilpst sešās pašvaldībās – Ainažu, Salacgrīvas, Liepupes, Skultes, Saulkrastu un Carnikavas, ir trešā daļa no Latvijas 496 km garās piekrastes. Tajā gadsimtu gaitā izveidojās savdabīga kultūrvide, kuras ilgtspējīgai izmantošanai ir jāpievērš pastāvīga uzmanība valsts līmenī.

Vēsturisks atskats Jau antīkās pasaules laikā parādījās pirmās kūrvietas jūras piekrastē. Jaunas rekreatīvās prasības radās 19. gs., attīstoties pilsētu kultūrai [1]. Kūrorta izvietojumu noteica klimats, pievilcīga apkārtne un jūras tuvums. Tie attīstījās lielo pilsētu tuvumā uz zvejniekciemu bāzes, kuru iedzīvotāji pārorientējās uz atpūtnieku apkalpošanu. Rīgas tuvumā, pateicoties labai satiksmei, attīstījās agrākie privātmuižu īpašumi – Carnikava un Saulkrasti (1. attēls), kur muižnieki sāka celt vasarnīcas un piešķīra gruntsgabalus 99 gadu nomā [2]. Pēc otrā pasaules kara atpūta kļuva par masveida parādību. 20. gs. otrā pusē 75% Latvijas pilsētnieku nedēļas nogalē izbrauca no pilsētas. Atpūtnieku vajadzībām kalpoja jaunizveidotie vasarnīcu rajoni, atpūtas centri, kā arī dārziņu kooperatīvi [1], kas tika izveidoti Carnikavas, Saulkrastu un Liepupes pašvaldību teritorijā, skarot seno apdzīvoto vietu struktūras vienotību ar 600 m2 lieliem zemesgabaliem. 20. gs. 60. gados parādījās pirmie dabas parki un aizsargājamas dabas teritorijas, kuru viens no mērķiem bija atpūtas organizācija. 1971. gadā Saulkrastu ciemats kļuva par kūrortu [3]. 80. gados Vidzemes piekrastē tika ierīkotas kājnieku un velosipēdistu, kā arī autotūristu atpūtas vietas [4], pilsētu zaļā zonā veidoja sporta kompleksus [5]. Pēc neatkarības atgūšanas samazinājās atpūtnieku skaits no bijušās Padomju Savienības.

Rekreācijas resursi un problēmas Vidzemes piekrastes rekreācijas resursi var būt iedalīti pasīvās atpūtas resursos, aktīvas atpūtas resursos un tūrisma resursos. Pie pasīvās atpūtas resursiem ir pieskaitāma piekraste ar smilšainajām pludmalēm un krasta kāpām (2. attēls). Par aktīvas atpūtas resursiem kalpo meži, upju ielejas, jūra. Par tūrisma resursiem tiek uzskatītas dažādas piekrastes ainavas – akmeņaina jūrmala ar stāvkrastiem (3. attēls), randu pļavas (4. attēls); dabas pieminekļi – lielakmeņi, dižkoki; aizsargājamo teritoriju ainavas un cilvēka radīts mantojums – pilsētas (5. attēls), muižu centri ar to parkiem, koka vasarnīcu rajoni jūras piekrastē (6. attēls), zvejniekciemi, viensētas, ar ostas darbību saistīts industriālais mantojums, senas kulta vietas un kultūrainavas, ko šie objekti veido kopā ar dabu (7. attēls) [1, 4]. Vidzemes piekrastes kultūras pieminekļi galvenokārt izvietoti apdzīvotajās vietās un atspoguļo to attīstības vēsturi. Resursus saglabājot, tie jāiesaista Vidzemes piekrastes rekreācijas attīstībā. Veidojot rekreācijas sistēmu Vidzemes jūras piekrastē jābalstās uz esošajām apdzīvotām vietām jūras krastā [7].

181


1. att. 19. gs. Saulkrastu pludmale [3] Fig. 1. 19th century Saulkrasti beach [3]

2. att. 21. gs. Saulkrastu pludmale Fig. 2. 21th century Saulkrasti beach

3. att. Vidzemes akmeņaina jūrmala Fig. 3. Vidzeme stony coast

4. att. Randu pļavas Fig. 4. Rand meadows

5. att. Ainažu koka arhitektūras paraugs Fig. 5. Example of Ainaži wooden architecture

6. att. 19. gs. vasarnīca [3] Fig. 6. 19th century summerhouse [3]

• veloceliņu sistēma teritorijā nav attīstīta; ar atpūtu saistīti labiekārtojuma elementi izvietoti pārsvarā tikai kempingu zonās un pilsētas teritorijās; neapmierinoši ir to dizaina risinājumi, • norādes, kas saistītas ar informāciju par ceļu virzieniem uz apdzīvotām vietām un informāciju kopumā, nav pietiekama apjoma, kas traucē vajadzīgo celtņu atrašanu, arhitektoniskas un vēsturiskas nozīmes apzināšanos,

Rekreācijas attīstības problēmas [6, 7, 8]: • īsa vasara un garas starpsezonas ar nepastāvīgiem laika apstākļiem, • priekšroka tiek dota neskartām ainavas teritorijām. Process notiek nekontrolēti, kas noved pie vides degradācijas, • Vidzemes piekrastes rekreācijas zonas nav labiekārtotas un piekļūšana pie jūras atsevišķās vietās ir apgrūtināta, • slikts autoceļu stāvoklis uz nozīmīgākajiem tūrisma objektiem,

182


• aiz Saulkrastiem vienīgais pieejamais sabiedriskais transports ir autobuss; trūkst velosipēdu, automobiļu un laivu nomas punktu, • vairums kultūrvēsturisko objektu ir sliktā tehniskā stāvoklī, • nelielās zvejnieku ostās ir jāveic pārbūves darbi, lai tajās varētu izvietot jahtas, • centrālas rekreācijas attīstību koordinējošas institūcijas neesamība.

Risinājumi Vidzemes piekrastes resursu apjoms ir pietiekams rekreācijas un tūrisma plūsmas palielināšanai. Viena no iespējām ir mūsdienīgu kūrortu centru izveide, attīstot veselības tūrismu. Vidzemes piekrastē ir plašas iespējas aktīva tūrisma attīstībai. Ievērojamu ieguldījumu sezonalitātes problēmas risināšanā sniedz kultūras tūrisms, kas var balstīties uz kultūrvēsturisko mantojumu [9]. Rekreācija kā ekonomikas nozare spēj radīt darbavietas, ierosināt valdību uzlabot infrastruktūru, novadīt ienākumus dabas teritoriju aizsardzības un apsaimniekošanas izmaksu segšanai, uzlabot tradīciju saglabāšanu un īstenošanu. Lai apvienotu rekreācijas ekonomiskus labumus ar ilgtermiņa ilgtspējīgas plāniem ir nepieciešami pārdomāti telpiskas plānošanas pasākumi [10]. Vidzemes piekrastes telpiskai plānošanai un rekreācijas kvalitātes paaugstināšanai ir izvirzīti septiņi ilgtspējības principi, kas veicinās ilgtspējīgas attīstību. 1) Rekreatīvā potenciāla saglabāšanas princips paredz vērtīgo rekreatīvo resursu aizsardzību no ietekmēm, kas varētu pazemināt šo resursu potenciālu un kvalitāti [1]. Tas nozīme, ka rekreācijas objektus ir jānodrošina ar atbilstošo infrastruktūru. Tas nodrošinās jau esošo nelegālo pieeju pludmalēm labiekārtošanu un likvidēs jaunu šādu pieeju veidošanos procesu [6]. Veloceliņu un pastaigu taku izveide ainaviski pievilcīgos teritorijas posmos palīdzētu apgūt teritorijas, kur pārvietošanas ar automašīnu ir aizliegta. Palielināts autostāvvietu skaits aizsargājamās un pieguļošajās teritorijās samazinās autotransporta radīto slodzi [2]. Uzlabojot ceļu kvalitāti un tranzīta ceļu atvirzot no piekrastes un pilsētu centriem tiks nodrošināta

7. att. Rekreācijas resursu potenciāla novērtējums Fig. 7. Valuations of potential of recreation resources

183


Saulkrastiem, Salacgrīvai un Ainažiem piekrastes izmantošanas efektivitāti var palielināt, veidojot pludmales promenādes un vietām pārvēršot krasta nostiprinājumu par modernu publisku telpu. Kuivižu un Zvejniekciema ostas dod iespēju veidot urbāno publisko telpu pie ūdens, pasvītrojot šo telpu iepriekšējo rūpniecisko raksturu. 3) Viesmīlības princips paredz, ka rekreācijas pieredzes laikā tiek nodrošināts fiziskais un psiholoģiskais komforta līmenis ar nepieciešamo servisu [1], nodrošinot tūristu ar informāciju un inventāru arī ziemas laikā. Attīstot kvalitatīvu autostāvvietu tīklu ar plašu tūrisma informāciju pārdomātos stendos var panākt tūristu uzturēšanās ilguma un to iztērēto finanšu pieaugumu [6]. 4) Mobilitātes princips paredz tūristu ērtu pārvietošanos un pieeju objektiem [1]. Principa realizācijai nepieciešams attīstīt transporta sistēmas. Īpaši tāpēc, ka Latvijas piekrastes reģionā laiks ne vienmēr ir stabils un silts, vairāk piemērots ir mobils atpūtas modelis. Jahtu ostu tīklu, automobiļu un riteņu nomas sistēmu attīstība, dzelzceļa turpinājums Ainažu virzienā gar piekrasti, palīdzes veidot rekreācijas centrus un veicinās resursu izmantošanu. 5) Vides atbilstības princips nosaka, ka katram rekreācijas procesa elementam jāizvēlas vai jāizveido atbilstoša rekreatīvā vide, kuras parametru kopums maksimāli veicinātu rekreatīvā efekta palielināšanu [1]. Piekrastes apdzīvoto vietu arhitektoniski vēsturiskais mantojums, daba un ainavas, pludmale un ostas ir bāze tūrisma attīstībai. Teritorijā jāaktivizē esošie objekti – muižu kompleksi, pateicoties apkārtējas ainavas labai kvalitātei, var kalpot par SPA centriem vai tūrisma informācijas centriem; ostas var pielāgot jahtu uzņemšanai; dabas objektus izmantot kā daļu no gājēju vai velomaršruta; upju grīvas – kā ainaviskus koridorus starpatpūtai; akmeņaino jūrmalu un Piejūras dabas parka lielākas kāpas – kā atsevišķus pilnvērtīgus ainavas objektus. 6) Mainīguma princips paredz, ka rekreācijas process balstās uz vides un aktivitāšu dažādību. Jo straujākas izmaiņas, jo pievilcīgāks un efektīvāks būs rekreācijas process [1]. Vidzemes piekrastes rekreācijas sistēma balstās uz scenārijiem, ko veido pieejamie resursi, to kvalitāte, potenciāls un izvietojums. Vidzemes piekrastes rekreācijas zonā iespējams izveidot

drošas pārvietošanas iespējas rekreācijas zonā. Iesaistot tūrisma nozarē esošos viensētu īpašniekus, var organizēt naktsmītņu sistēmu, paredzot īpašnieka mājās istabas ar atsevišķu ieeju. Šādā sistēmā nebūs nepieciešams rezervēt teritoriju jauno tūrisma objektu būvniecībai, bet tā stimulēs vietējās vides labiekārtošanu bez ieguldījumu veikšanas no pašvaldības puses. Vidzemes piekrastes zonā arhitektūras mantojums ir pietiekami izplatīts, bet tikai daži objekti ir iesaistīti rekreācijā. Muzeji, kas atrodas interesantā ēkā un ko aptver jauka ainava, ir jāatbalsta, esošo muzeju darbība jāpaplašina, ietverot tajā svarīgākos vēsturiskos objektus. Viensētas ir būtiska Latvijas lauku kultūrainavas sastāvdaļa, un nākošām paaudzēm būtu jāsaglabā ansambļus ar vēsturisko struktūru. Šīm mērķim būtu nepieciešams veikt Vidzemes piekrastes ciemu dziļākus pētījumus. Jūras piekrastē rekreācijā jāiesaista piejūras sadzīves elementi – bākas, mazās ostas, zivju žāvētavas, laivas utt., kas ir papildu atrakcija rekreantiem un tūristiem [7]. 2) Rekreatīvo resursu izmantošanas efektivitātes paaugstināšana [1]. Viens no risinājumiem būtu labiekārtojuma projektēšana saskaņa ar ainavu, neaizmirstot par kvalitāti un paša labiekārtojuma vizuālo tēlu. Veidojot vietas tēlu ar kopto publisko telpu, vietas orientieru – simbolu palīdzību. Tāpēc attīstot Vidzemes piekrastes mazās ostas un populāras pludmales var izmantot pozitīvo Vācijas pilsētas Immenštates (Immenstadt) piemēru, kur 1991. gadā pilsēta nolēma veidot savu zīmi kā populāru tikšanas vietu un atpūtas stūri pilsētā. Zīme realizēta piestāšanas dambja krastā (8. attēls). Tā ir strūklaka, kuras pilnīga simboliska spēka un izmantošanas iespēju attīstībai bija nepieciešami 300 m2 platības [11].

8. att. Immenštates pilsētas zīme [11] Fig. 8. Symbol of Immenstadt town [11]

184


piecus piekrastes rekreācijas kompleksus (9. attēls) ar dažādām funkcijām aktīvai un pasīvai atpūtai un tūrismam. Salacgrīvas Kuivižu rajons – moderna ūdens tūrisma zona ar jahtu centru kopā ar izziņas tūrisma centru Ainažiem – koka arhitektūras paraugpilsēta. Kopējais rekreatīvais potenciāls te ir vislielākais un koncentrējas vismazākā teritorijā. Kā pierobežu zona tā spēs ātrāk attīstīties par starptautisko tūrisma centru – Latvijas vizītkarti. Liepupes–Duntes areāls – jaunais tūrisma centrs ar kūrorta zonu jūrmalā, tranzīta un iekšzemes virzienu krustpunktā, kas veidotos par Latvijas mozaīkveida ainavas un kultūras mantojuma saglabāšanas paraugu un būtu ērts apstāšanas punkts Vidzemes piekrastes vidusdaļā. Vidzemes akmeņainās jūrmalas posms ir mierīga dabas tūrisma zona ar nelieliem SPA centriem un attīstītu taku sistēmu. Saulkrastu pilsētas teritorija – otrs aktīvas atpūtas posms – starptautisko festivālu kūrortpilsēta. Carnikavas– Lilastes areāls, kas var attīstīties par spēcīgu iekšzemes ūdeņu atpūtas centru. 7) Vienotības princips [1] paredz rekreācijas sistēmas plānošanā iesaistīt dažādas puses, veidojot vienu koordinējošo institūciju un plānojot teritoriju kompleksi, kas īpaši svarīgi Vidzemes piekrastē, ņemot vērā aizsargājamo teritoriju skaitu un iesaistīto institūciju daudzumu. Ar to veiksmīgi nodarbojās Igaunijā, kur dažas nevalstiskās organizācijas sadarbībā ar Pasaules Dabas Fonda Zviedrijas nodaļu ir aizsākušas Veinameri projektu, atjaunojot piekrastes ekosistēmas ar ekotūrisma palīdzību, kā arī Lietuvā, kur ar ilgtspējīga tūrisma attīstības sekmēšanu Kuršu kāpā nodarbojas Klaipēdas universitātes Rekreācijas un tūrisma fakultāte kopā ar Baltijas EUCC un PHARE, TACIS programmu finansiālo atbalstu, īstenojot demonstrācijas projektus [10]. Plašākā mērogā piekraste nav lineārs plānošanas reģions. Piekrastes resursi veido lielāku gravitācijas lauku nekā 5 km ierobežotas saimnieciskas darbības josla. Izmantojot esošos transporta un dabas koridorus piekrasti ir jāsaista ar iekšzemi, veidojot vienotu valsts rekreācijas sistēmu, piesaistot plānošanas procesā ar citu nozaru speciālistus. Sadarbības ceļā izveidota koncepcija pamatos vislabāko un visus apmierinošo pieeju katra objekta apsaimniekošanā un izmantošanā.

9. att. Vidzemes piekrastes rekreācijas areāli Fig. 9. Recreation areas of Vidzeme coastal zone

185


DEVELOPMENT OF RECREATION OF VIDZEME COASTAL ZONE. ISSUES AND SOLUTIONS

I. Hohlovska, J. Trušiņš

Keywords: recreation, spatial planning, sea coast

Vidzeme coastal zone, which contains six municipalities – Ainazi, Salacgrīva, Lielupe, Skulte, Saulkrasti and Carnikava, takes a third part of 496 km long Latvian coastline. Through the centuries it has been a place of original culture and there is a need of permanent attention on the country’s highest level for sustainable using of this territory.

History background Since antic times there have been resorts on the seaside. New recreational demands appeared in 19th century as long with towns’ development [1]. Climate, beautiful surroundings and seaside have determined the resorts foundation. It’s were developed near big towns on the base of fishermen settlements, where the population started to service recreants. Close to Riga, with a help of good connections, first private real estate’s were developed in Carnikava and Saulkrasti (Figure 1). Land lords began the constructions of summer houses and hire land out for 99 years [2]. After the 1945 recreation became a mass phenomenon. In the latter half of 20th century 75% of Latvian townspeople were going out of city for the weekends. Freshly made summer cottage neighborhoods with garden cooperatives [1] in Carnikava, Saulkrasti and Lielupe municipalities’ territory were build to serve recreants. The ancient structure of inhabitant place was cut by new plot areas in size of 600m2 each. In 1960’s first nature parks and preserved territories appeared, also with recreational goal. In 1971 Saulkrasti community became a resort [3]. In 80’s recreational places for pedestrians, cyclists and auto tourists were built along the Vidzeme coastline [4] and sport complexes were made in the towns’ green area [5]. 186

After gaining the independence, the number of tourists from the former Soviet Union decreased. A lot of facilities have been broken, wasted or demolished. Still some objects are successfully working after reconstruction according to nowadays requirements. Today Vidzeme coast area is regional part of Riga’s Region with a convenient location by VIA Baltica axis, beach and harbor of Vidzeme region. After Baltic Palette II research this area has all conditions to be developed into a successful tourist destination. In addition, sustainable development of recreation is a great form to work inside a preserved area, which is not against territory planning goals [6].

Recreational resources and issues Recreational resources of the Vidzeme costal area can be ideal for passive, active recreation and tourists. The passive recreation resource is coastline with sand beaches and dunes (Figure 2). Forests, sea and river valleys are active recreation resources. The tourist resources are different coastal landscapes – stone seashore with bluffs (Figure 3), rand grass (Figure 4), nature monuments – boulders, century year old trees; preserved territory’s landscapes and manmade heritage – towns (Figure 5), country estates with parks, summer cottage neighborhood on the seaside (Figure 6), fishermen communities, old individual farms, industrial harbor heritage, old sacral places and culture scapes, which were created by interaction between ancient objects and nature (Figure 7) [1, 4]. Cultural monuments of the Vidzeme coastal zone are located mainly nearby inhabited places and show their historical development. Preservation of the resources should be connected with development of recreation. Planning Vidzeme coastal zone recreational


working places, as well as inspire the government to improve the infrastructure, find the incomes for preservation and equipment for the area, save and put into practice old traditions [10]. There is a need of well-considered urban and area planning activity to unite the recreational economical success with sustainable long-term plans. There are seven sustainable development urban planning principles put out for the improving the quality of recreation of Vidzeme coast area: 1) Recreational potential preserving principle will help to preserve the resources from any influences that can affect the fading or decrease the resource quality [1]. This means that there is a need of creating responding infrastructure. This will provide the improving of illegal accesses to the seaside and prevent these kind of actions in future [6]. Creation of cycling and pedestrian paths can help to experience and perceive beautiful local landscapes, which are not reachable for car transport. Increasing of parking plots can reduce the intensity of cars in area. Improving the suburban roads quality will provide safe connections from tows to recreational areas. Getting single farm holders to take part in tourism it is possible to develop accommodation system organized on householder’s house base. This system will help to avoid taking new territories for construction plots, but will stimulate to improve existing buildings and area without investments from the government side. Architectural heritage is spread widely in around Vidzeme coastal zone, but only a few objects connected to recreation. Museums located in interesting buildings among beautiful landscapes should be sponsored and increased in size, important historical objects should be add into museum territory. Old singe farm complexes are very important part of Latvian country’s culture. Further generations should have possibilities to see and explore whole farm ensembles with cultural historical structure. There is a need of further research work on Vidzeme coastal zone for this goal. Little lighthouses, harbors, fishermen smokehouses, boat shed should be included in recreational zones to attract tourists [7]. 2) Recreational resources using efficiency improving principle [1]. One of the solutions would be to design equipment according to landscape, not forgetting about the quality and visual concept.

system should be based on existing inhibited places by the seaside [6]. Recreational development issues [6, 7, 8]: • Short summer period and long lasting off-season with unpredictable weather conditions. • Recreants choose virgin landscapes. Process is uncontrolled and leads to degradation of environment. • Vidzeme coastal recreational zones are badly organized and sea access in particular places is complicated. • The roads that lead to important tourist attractions are in bad condition. • There is no developed cycling paths system in the area. • Recreational areas are equipped with facilities only in camping zones and in town’s area. The design of these recreational areas is not satisfying. • There is a lack of road and informational signs. It disturbs orientation in area, makes hard to find particular roads, architectonic and historical places. • Cultural and historical objects are mainly in bad technical conditions. • There are only bus connections just behind Saulkasti municipality. There is a lack of cycling, car and boat rent possibilities. • Small fishermen harbors in need of reconstruction, so there would be a place to keep yachts. • There is no central recreational institution, which would coordinate development of the area.

Solutions The amount of the resources of Vidzeme coast area is big enough for recreational objects and tourist increase. One of the modern resort forms is a development of health care tourism. There is wide range of possibilities for active tourism development. The solution for the off-season issue can be cultural tourism, which is based on the cultural heritage of the area [9]. Recreation as an economical sector can create

187


6) Changes principle determines that recreational process is based on the environmental and activities variety. Rapid changes make recreational process more attractive and efficient [1]. Available resources, its quality, potential and dislocation are the base of Vidzeme coastal recreational system. There is a possibility to make five coastal recreational complexes (Figure 9) with different functions for active and passive recreation: Kuivizi–Salacgrīva district as modern water tourism zone with yacht center. And culture tourism center in Ainazi as town with wonderful timber architecture examples. Total recreational potential of this place is the biggest and is concentrated on the smallest territory. As long as it is a border zone, it can in short period of time be developed into international tourist’s center – sign of Latvian. Lielupe–Dunte area as new tourist center with resort zone on the seaside on crossing point of inland and transit directions. This place is famous for its mosaic landscapes and as cultural heritage’s preservation example. It can be convenient place to stay in the middle of Vidzeme coastal zone. Vidzeme stony coastal strip – quiet passive recreational zone with small SPA centers and maintained pedestrian paths system. Saulkrasti tows area – second active recreational zone – a resort for international festivals. Carnikava– Lilaste area can be developed as powerful local water recreational center. 7) Union principle [1] determine to involve different organizations to make one institution to coordinate urban planning in the area of Vidzeme coast because of its great amount of preserved territories and municipalities working in the region. A successful example of this kind of cooperation can be seen in Estonia: some of their nongovernmental organizations in collaboration with Swedish branch of World Wild Nature Foundation have started Veinameri project. It is a coastal ecosystem renovating project with a help of ecotourism. Another project can be found in Lithuania – University of Klaipeda in collaboration with Recreational and tourism faculty of University of Klaipeda and Baltic EUCC and PHARE, TACIS financial support realize demonstration projects [10]. In general, coastal zone is not a linear region. The coastal resources make bigger

Creating area’s image by maintained public place with a help of signs – a landmarks of destinations. German town Immenstadt positive experience can be used while developing little harbors and popular beaches of Vidzeme. It was decided to make a sign of Immenstadt in 1991 promoting the town as a popular place for recreation and meetings. The sight was made on the dam bank (Figure 8). This is a fountain, which it’s powerful symbolic shows on a place in 300 m2 [11]. To increase the efficiency of using beaches in Saulkrasti, Salacgrīva and Ainazi promenade can be build, which can turn coastal fortification into modern public place. Urban public place by the seaside can be created in Kuivizi and Zvejniekciems harbors to highlight its industrial image. 3) Good will principle means, that there will be physical and mental comfort provided in time of recreation [1]. Also service support assures tourists to get any information or equipments within year. Developing of high quality car parking system with information boards can influence tourists to stay longer and spend more money in the region [6]. 4) Mobility principle brings convenient travel and access to the objects [1]. Developing of transport connections will realize this principle. Mobile recreational model is particularly suitable for changing weather of the Latvian coastline. Yacht harbor network, car and bicycle rent services development, railway extension into direction of Ainazi along coastline will help to create recreational centers and use the resources of the area. 5) Environmental correspondence principle defines that every element of the recreational process should be placed into particular surroundings, that can maximum secure the recreational effects increase [1]. Architectonic and historical heritage of inhabitant coast area, nature and landscapes, beaches and harbors are the foundation of tourism development. The existing objects should be activated. Old estates, which can be used because of its good beautiful location, can be turned into SPA centers or tourist information points. Harbors can be used for yachts. Natural objects can work as a part of pedestrian or cycling route. Rivers – as natural landscape corridors for intermediate leisure. Stony beaches with Coastal natural park’s big dunes are independent valuable landscape objects.

188


gravity zone then 5 km long domestic belt. Seaside should be connected to inner area by using existing transport and natural corridors to make united country’s recreational system. That can be realized by involving different

specialists into planning process. Conception born in collaboration process will justify the best and most satisfying approaches for every objects maintenance and use.

Literatūra References 1. Trušiņš J. Rekrealoģija – zinātne par atpūtu. – Rīga: Zinātne, 1985. – 106 lpp. 2. Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāns. Dabas aizsardzības pārvalde // http://www.dap.gov.lv/public/files_uploaded/aizsardzibas_plani/piejura_dap.pdf (15.01. 2009.) 3. Saulkrastu pilsētas vēsture. Saulkrasti // http://www.saulkrasti.lv/lv/pilseta/saulkrastuvs/ (03.05.2009.) 4. Enģele L. Vidzemes piekraste. – Rīga: McĀbols, 2006. – 16 lpp. 5. Salacgrīvas pilsētas vēsture. Salacgrīva // http://www.salacgriva.lv/?s=89167 (04.04. 2009.) 6. Smaļinskis J. Pārskats – Vides, sociālie un ekonomiskie aspekti lauku tūrisma ilgspējīgas attīstības nodrošināšanā. Situācija, analīze, priekšlikumi. Latvijas Lauku tūrisma asociācija // http://www.macies.celotajs.lv/ (20.01. 2009.) 7. Buka O. Latvijas PSR piejūras reģiona vēsturisko apdzīvoto vietu rekreācijas sistēmas veidošanas priekšnoteikumi // Latvijas PSR arhitektūra un pilsētbūvniecība. – Rīga: Zinātne, 1987. – 174.– 190. lpp. 8. Rīgas plānošanas reģiona Teritorijas plānojums. Esoša situācija. Rīgas plānošanas reģions // http://www.rpr.gov.lv/uploads/filedir/Ter_plaanojumi/Rigas%20planosanas%20regions/1_ RigRegPlan_Esosa_situacija.pdf (17.01.2009.) 9. Latvijas Tūrisma attīstības pamatnostādnes 2009.–2015.gadam. Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija // http://www.em.gov.lv/images/modules/items/EMpamnp1_290109_turpamn.doc (02.02.2009.) 10. Coastal learn – Multimēdiju tālmācības kurss Integrētajā piekrastes pārvaldībā. Latvijas Universitāte // http://vide.lu.lv/coastlearncd/index.htm (05.04.2009.) 11. Dreiseite H., Grau D. New Waterscapes. – Birkhauser: Basel.Berlin.Boston, 2005. – pp. 121–123.

Ilona Hohlovska Laborant, Mgr.arch. Riga Technical University, Research centre of Spatial and Regional Development 3 Pulka Str., LV-1007, Riga, Latvia Phone: +371 26523195 E-mail: hohlovska@gmail.com Jēkabs Trušiņš Professor, Dr.habil.arch. Riga Technical University, Faculty of Architecture and Urban Planning 16 Āzenes Str., LV-1048, Riga, Latvia E-mail: trusins@bf.rtu.lv

189


I. Hohlovska, J. Trušiņš, Rekreācijas attīstība Vidzemes piekrastē. Problēmas un risinājumi Rakstā aplūkota Vidzemes piekraste kā rekreācijas attīstībai piemērota teritorija. Dots ieskats Vidzemes piekrastes rekreācijas zonas attīstībā 19.–20. gs. Definēti Vidzemes piekrastes rekreācijas resursi. Pasīvās atpūtas resurss – pludmale, aktīvas – meži, upes un jūra, tūrisma – ainavas, dabas pieminekļi, cilvēka radīts mantojums. Atklātas piekrastes teritoriju svarīgākas problēmas, kas kavē rekreācijas kvalitātes sasniegšanu – nekontrolēta neskarto teritoriju izvēle rekreācijai un atbilstošas rekreācijas infrastruktūras neesamība. Akcentētā pārdomātas telpiskas plānošanas pasākumu nepieciešamība, lai nodrošinātu ilgtspējīgo rekreācijas teritorijas attīstību. Mērķa sasniegšanai ir izvirzīti septiņi ilgtspējības principi – rekreatīvā potenciāla saglabāšanas, resursu izmantošanas efektivitātes paaugstināšanas, viesmīlības, mobilitātes, vides atbilstības, mainīguma un vienotības princips. Tiek rekomendēts rekreācijas sistēmu balstīt uz svarīgākiem resursiem – pludmali, ostām, dabas objektiem un kultūrvēsturi. Attīstīt jahtu ostu tīklu, transporta nomas sistēmu, apdomāt dzelzceļa turpinājumu Ainažu virzienā. Rekonstruēt muižu kompleksus par rekreācijas un tūrisma informācijas centriem, vai mazām SPA pansijām, labiekārtot aizsargājamas teritorijas saskaņā ar normatīvo aktu prasībām, veidot rekreācijas centru simbolus un nodrošināt teritoriju ar plašu informācijas klāstu. Plānot teritoriju kompleksi ar visu ieinteresēto pušu iesaistīšanu. Principi palīdz identificēt piecus kompleksus ar dažādām funkcijām: Saulkrasti – aktīvas atpūtas zona starptautiskiem festivāliem; Liepupes–Duntes areāls – kultūras tūrisma centrs ar kūrorta zonu jūrmalā; Akmeņainā jūrmala – mierīga dabas tūrisma zona; Salacgrīvas–Kuivižu rajons – moderna ūdens tūrisma zona ar Ainažiem – ostas koka arhitektūras paraugpilsētu. Raksta nobeigumā akcentēta valsts kompleksas rekreācijas sistēmas nepieciešamība. I. Hohlovska, J. Trušiņš, Development of Recreation of Vidzeme Coastal Zone. Issues and Solutions The article deals with Vidzeme coastal zone, which is suitable area for recreation development. The insight into Vidzeme coastal recreation history in 19th and 20th century is given. Recreational resources of the Vidzeme costal area are determined. The passive recreation resource is beach. Forests, sea and river valleys are active recreation resources. The tourist resources are landscapes, nature monuments and manmade heritage. Coastal zone recreational development issues, which prevent to achieve the quality of recreation, are shown. The biggest are – virgin areas are used uncontrolled and recreational zones haven’t recreational infrastructure. To provide sustainable recreational area development a need of well-considered spatial planning activities is marked. There are seven sustainable principles put out to achieve this goal – recreational potential preserving, recreational resources using efficiency improving, good will, mobility, environmental correspondence, changes and union principle. It is recommended to organize recreational system on base of foundation resources – architectural and historical heritage, nature, beaches and harbors. Yacht harbor network, car and bicycle rent services need to be developed, railway can be extended into direction of Ainazi along coastline. Old estates can be turned into SPA centers or tourist information points. High quality car parking system with information boards need to be developed. Infrastructure and area’s image by public places with a help of signs can be created. Involving different organizations can be made one institution to coordinate urban planning in the area. Principles help to determine five coastal recreational complexes with different functions: Saulkrasti town area – active recreational zone – a resort for international festivals. Lielupe–Dunte area as new tourist center and resort zone on the seaside. Stony coastal strip – quiet passive recreational zone. Kuivizi–Salacgrīva district as modern water tourism zone with yacht center and culture tourism center in Ainazi as town with timber architecture examples. Carnikava–Lilaste area as powerful local water recreational center. Article is ended with idea that united recreational system for country is needed.

190


И. Хохловская, Е. Трушиньш, Развитие рекреации на Видземском побережье. Проблемы и решения Статья рассматривает Видземское побережье как территорию, подходящую для развития рекреации. Показано развитие рекреации на Видземском побережье 19–20 веков. Определены рекреационные ресурсы территории. Ресурсами пассивного отдыха является пляж, активного – леса, реки, море, и ресурсами туризма – ландшафты, памятники природы и наследие созданное человеком. Раскрыты основные проблемы побережья, которые замедляют достижение качества рекреации – неконтролируемый выбор нетронутых территорий и отсутствие рекреационной инфраструктуры. Акцентирована необходимость продуманных пространственно планировочных действий для обеспечения долгосрочного развития рекреационных территорий. Для достижения цели выдвинуты семь принципов долгосрочного развития – принцип сохранения потенциала, повышения эффективности использования ресурсов, гостеприимства, мобильности, соответствия среды, смены впечатлений и целостности рекреационной отрасли. Рекомендовано организовать систему рекреации на важнейших ресурсах – пляже, портах, объектах природы и культурно-историческом наследии. Развивать сеть портов для яхт, систему аренды транспорта, обдумать продолжение железной дороги до Айнажей. Реконструировать памятники архитектуры в информационные центры, СПА гостиницы и музеи. Благоустроить природные территории согласно требованиям нормативов, создать сеть информационных стендов, создавать символы рекреационных центров. Планировать территорию комплексно, подключив к процессу все заинтересованные стороны. Принципы помогают определить пять комплексов с доминированием разных функций. Саулкрасты – зона активного отдыха и курорт международных фестивалей. Ареал Дунте–Лиепупе – центр культурного туризма с курортной зоной на берегу. Каменное побережье – зона спокойного отдыха. Район Салацгривы– Куйвижи – современная зона водного туризма с Айнажи – примером портового города с деревянной архитектурой. Царникава–Лиласте – район отдыха на внутренних водах. В завершении статьи акцентирована необходимость разработки комплексной системы рекреации для всей территории страны.

191


192

Journal 2009  

RTU Zinātniskie raksti 10. sērija, 3. sējums Arhitektūra un pilsētplānošana

Advertisement