Page 1

DZĪVA MIRUŠĀ VĒSTULES NO KARA ELZA BARKERE


2


IEVADS 1914. gada pavasarī Ņujorkā un Londonā bija nopublicēta mana grāmata, saukta “Vēstules no Dzīva Mirušā,” kuras automātiskajā rakstā tika nodiktējis amerikāņu tiesnesis un filozofs, kurš saviem tuvākajiem draugiem bija pazīstams kā “X”. Ievadā tika minēti šīs grāmatas rakstīšanas zināmi apstākļi, kuri padarītu man nepārliecinošu jebkādu citu hipotēzi kā vien neviltotu komunikāciju no otras pasaules. Tās sākās, piemēram, pāris dienas pirms es Parīzē uzzināju, ka mans draugs ir nomiris Atlantijas okeāna otrā krastā. Pirmajā “X” grāmatā es neminēju, kurš bija tās autors, nejūtot tiesības to darīt bez viņa ģimenes piekrišanas; bet 1914. gada vasarā, kad es dzīvoju Eiropā, New York Sunday World, parādījās gara intervija ar Mr. Brūsu Hetču, kurā viņš izteica pārliecību, ka “Vēstules” bija patiesa komunikācija ar viņa tēvu, bijušo tiesnesi Deividu P. Hetču, no Lasandželosas, Kalifornijā. Tiem, kuri nav lasījuši iepriekšējo grāmatu, es vēlos pateikt, ka “X” nebija parasts cilvēks. Viņš atbilda vistuvāk, kā jebkurš cits, man pazīstams, rietumnieks tai dzīves meistarībai, kas ir tikusi nosaukta par Adepta pakāpi. Pēc tam, kad 1913. gadā “Vēstules” bija pabeigtas aptuveni divu gadu laika periodā, es “X” klātbūtni apzinājos tikai divos vai trīs gadījumos, kad viņš uzrakstīja padomu kādā jautājumā attiecībā uz manām personiskajām lietām. 1915. gada 4. februārī, Ņujorkā, es pēkšņi apzinājos “X” klātbūtni, ka viņš stāvēja istabā un vēlējās rakstīt; bet tāpat kā iepriekš, ar vienu vai diviem izņēmumiem, man nebija nekādu tālāko ideju, ko viņš gatavojas sacīt. Viņš rakstīja sekojošo: “Kad es atgriezīšos, lai jums pastāstītu par šo karu, kā tas izskatās no otras puses, jūs par to zināsiet vairāk kā visas nāciju Padomes”. Šo vēstuli es uzticēju diviem draugiem, kuri bija ļoti ieinteresēti iepriekšējā grāmatā, Mr., un Misis. Vensa Tompsoniem; un ar sirsnīgu piekrišanu no “X” puses tika norunāts, ka viņi sēdēs kopā ar mani aptuveni reizi nedēļā, lai palīdzētu izveidot labāku “fokusu.” Viņu lojālā uzticība bija man liels atbalsts šī smagā darba pirmajā pusē. Vēstules neaprobežojās ar tām dienām, kad mēs sēdējām visi trijatā; bet pirmās puses aptuveni trešā daļa tika uzrakstīta Mr. un Misis Tompsonu klātbūtnē un mājā. Tad viņi devās uz Kaliforniju un es turpināju darbu viena. Dažiem lasītājiem varētu būt interesanti, ja es aprakstītu rakstīšanas procesu, kurš pakāpeniski ir izmainījies no spēcīgas un mehāniskas rokas satveršanas no ārpuses, kā tas bija grāmatas sākumā, līdz klusam nospiedumam mana prāta iekšpusē. Ja lasītājs iedomāsies kādu labi pazīstamu draugu ar spēcīgu personību savā klātbūtnē, un tad no šī iespaida atskaitīs iztēles redzi, atstājot tikai pašreizējās domas 3


un sajūtas klātbūtni, un tad pievienos neaprakstāmo “iekšējo skatienu,” viņš varētu sākt saprast kā es zinu, kad “X” ir manā istabā. Tas ir pilnīgi iespējams, ka Helēna Kellere var patiešām zināt, kad viņas draugi ir viņas tuvumā, un var vienu no otra atšķirt, lai arī ir kurla un akla. Kad es sajūtu “X” klātbūtni, es paņemu zīmuli un pierakstu blociņu, kā to darītu jebkurš cits sekretārs, un ar gribas piepūles palīdzību, tagad vieglu pateicoties ilgai pieredzei, es apturu sava objektīvā prāta aktivitāti, līdz tur nav ne domas vai pat ēnas no domas. Tad pašās smadzenēs ienāk vārdi, kuri bez apziņas piepūles izplūst no zīmuļa kodoliņa. Tas būtu tāpat, it kā es dzirdētu diktātu tikai no dzirdes aparāta, kā no smadzeņu centra mazas un ļoti jūtīgas sfēras. Es nekad teikuma sākumā nezinu, kā tas beigsies. Es nekad nezinu vai teikums, ko rakstu, būs pēdējais, vai tam sekos vēl divi tūkstoši vārdu. Es vienkārši pierakstu brīvprātīgas pasivitātes stāvoklī, līdz augstāk aprakstītās personas ietekme pēkšņi pazūd. Tad vairs nenāk ne vārda. Ar to arī rakstīšana šoreiz ir beigusies. Skeptiska lasītāja prātā radīsies dabisks jautājums (tāds ir manējā), vai mana pašas zemapziņa pati nav nodiktējusi sekojošās “Vēstules no Dzīva Mirušā par karu” mēģinājumā izskaidrot to pasaules traģēdiju, kura divus gadus atpakaļ šķistu neiespējama. Bet pateicoties manai ilgajai pieredzei pierakstot “X” teikto, un pateicoties faktam, ka es viņam neesmu rakstījusi divus gadus, izņemot mazus nesvarīgus gadījumus, tomēr bieži par viņu domājot, un pateicoties manam ieradumam precīzi novērot šo pārdabisko fenomenu, es jūtos droša tajā, ka es zinu starpību starp īstu “X” klātbūtni, un manu iztēli par to, manām atmiņām par viņu, vai pat ierosinājumu par viņa klātbūtni no kāda cita puses. Neviens cilvēks, kuram būtu pat maza daļiņa no manas okultās pieredzes, nespētu būt vēsāk kritisks pret šādu pieredzi kā esmu es. Es brīvi pieņemu jebkuru loģisku argumentu pret ticību, ka šīs vēstules nav tās, ko no sevis izsaka; bet liekot šos argumentus pretī tiem pierādījumiem, kuri man ir attiecībā uz to īstumu, apstiprinājumi pārsver noliegumus, un es pieņemu tos. Šis pierādījums ir pārāk sarežģīts un daudz no tā ir pārāk personiska, lai to šeit pasvītrotu; bet XXXVI Vēstule, uzrakstīta vienu stundu pēc Lusitiānijas nogrimšanas un deviņas stundas pirms es par to uzzināju, ir tikai viens no dučiem līdzīgu gadījumu. Arīdzan tas var tikt uzskatīts par interesantu sakritību, ka tieši tajā laikā, kad es sāku šīs grāmatas rakstīšanu, trīs okultisma pētnieki, dažādās valstīs, uzrakstīja man, ka viņi sajuta, ka “X” ir atgriezies un atkal rakstīs ar manas rokas palīdzību. Kopš tā laika vairākas citas personas ir izteikušās šajā virzienā ar vārdiem vai spalvu. Daudzus no šī kara notikumiem es pati esmu redzējusi “astrālī”, laikā kad tie norisinājās. Es biju pilnīgi apzinājies astrālais dalībnieks pirmajā uzbrukumā, kurā Britu armija bija iesaistīta uz kontinenta, un es izstāstīju savu pieredzi Britu oficierim Anglijā pirms tas tika tur nodrukāts, mans stāstījums apstiprinājās nākošajā dienā Franču laikrakstā, kuru no Parīzes atveda draugs. 4


Es ieraudzīju Ņujorkā Skarboro karkasu, tai stundā kad tas parādījās, un atklāju notikumu draugam dažas stundas pirms tas tika nodrukāts laikrakstos; tomēr es nezināju Anglijas piekrastes pilsētiņas nosaukumu, kur es redzēju uzbrukumu. Lai vai kā, es nespēju lasīt, kas ir “X” prātā pat tad, kad es apzinos viņa klātbūtni istabā. Es zinu tikai to ko viņš diktē, un man nav ne jausmas, cik maz vai cik daudz viņam ir zināms. Viņš vienā no vēstulēm teica, ka viņam vajadzētu teikt tikai tos spriedumus, kas laiku pa laikam apstiprinās. Šeit ir viena lieta, kuru es īsti nesaprotu par “X.” Reizēm, kad viņš saka, ka Vācu tauta ir tāda un tāda; ja to būtu rakstījusi es, es būtu teikusi - prūši. Man ir daudzi vācu draugi, un es nevaru viņus atsevišķi uzskatīt par atbildīgiem par tiem šausmīgajiem apstākļiem, kādos to valdība ir ierāvusi pasauli. Man ir jāuzsver, ka es neuzņemos personīgu atbildību par to, ko raksta “X”, es tikai pierakstu viņa vārdus. Man tas ienāca prātā pirms pāris dienām pēc viņa pēdējās vēstules uzrakstīšanas 28. Jūlijā, ka viņš pabeidza “kara grāmatu” tieši vienu gadu kopš pirmās kara pieteikšanas Serbijai no Austrijas puses, un tajā pat dienā, kad Pāvests izsūtīja savu lielo miera aicinājumu. Savā pirmajā grāmatā, kas aizsākās vairāk kā pirms trīs gadiem, “X” lūdza, lai es viņu nekad nesaucu, un vēlāk man ieteica neuzdot jautājumus. Un tāpēc es vispār atturējos no abiem; tomēr kārdinājums bija bieži liels viņam pajautāt šī kara, no kura es biju dziļi ietekmēta, galējo iznākumu. Bet es zināju, ka šāda jautāšana varētu stimulēt manas pašas subjektīvā prāta aktivitāti un aizmiglot manu uztveri. Pēdējā laikā es pat izvairījos no šādu atbilžu meklēšanas pat savās hipnogoģiskajās vīzijās, lai es neieraudzītu kaut ko, kas mani padarītu mazāk pasīvu šo vēstuļu saņemšanā. Šī situācija, šķiet, ka ir izārstējusi mani uz visiem laikiem no ziņkārības; tā mani ir padarījusi atšķirtu kā komētu un gandrīz tikpat vientuļu, un pietiekoši stipru lai vēlētos tāda palikt. Bet, pateicoties dīvainam paradoksam, kad mans naids pret šī kara brutalitāti kļuva dziļāks un dziļāks, man mīlestība pret šīm karojošām dvēselēm abās pusēs kļuva lielāka, līdz es sajutu ka ikviens no šiem miljoniem, kuri cieta un mira šajos kaujas laukos ir mani brāļi un draugi. Mīlestība ir brīnums, kas pieskaras dzīves brutālajiem faktiem, un padara tos pat dievišķus. Trešajā šīs grāmatas vēstulē, datētā ar 10. Martu, “X” teica ka labie spēki ir pārspējuši ļaunos, un ka pasaulē atgriezīsies miers – tomēr viņš neteica kad. Pirms es uzzināju par Lusitiānijas nogrimšanu, un stundu pēc tam, kad tas notika faktiski, viņš rakstīja, ka dēmoni kurus šejienes strādnieki bija aizdzinuši atpakaļ ir apvienojušies atkal un atgriezušies triecienā, un ka viņš nule uzzinājis, ka pats Ritma Likums tos nosūtīs atkal atpakaļ pēc tam kad, tie būs iztērējuši šo enerģijas apjomu. Ritma likuma ziņā, šī vēstule man ir visinteresantākā no visas grāmatas. Tā ilustrē to, ko viņš tik bieži bija teicis, ka pat “dzīvie mirušie” nezina visu, un 5


iemesls, kāpēc viņi zina daudz vairāk ar mums ir tas, ka tiem it plašāks skatiens un lielāks faktu krājums, uz kuriem tie balsta savus slēdzienus. Attiecībā uz otro tumsas spēku triecienuzbrukumu zīmīgi, ka vēstule, kurā viņš apraksta savu pirmo tikšanos ar “tumši aizplīvuroto”, bija uzrakstīta tieši pirms Lusitānijas vēstules. Ārpus šī atstāsta, “X” vēstulēs, šķiet, dominē divas pamatdomas: labā un ļaunā (mīlestības un naida) mistērija, un cilvēces brālība. Viscaur viņa raksturu mainošā konflikta izskaidrojums starp labo un ļauno, gan cilvēku sirdīs gan izplatījumā, ir tāds, ka cilvēks pats var iemācīties sevi pasargāt no ļaunuma sevī, tāpat kā no ļaunuma ārpus viņa. Sekojot šādam rezultātam “X” atklāja zināmas mistērijas, uz kurām vairākums cilvēku iepriekš netika aktīvi aicināti. Tas, ka eksistē šāda “astrālā pasaule”, kas caurstrāvo blīvo pasauli un plešas ārpus tās, jau tika minēts teosofijas un citā literatūrā; bet “X” liek saviem lasītājiem apzināties šo faktu. Ir teikts, ka astrālā pasaule ir jūtu un vēlmju pasaule. Bet ir arī cilvēka astrālais, sajūtu vai vēlmju, ķermenis, kurš izveidots no smalkāka veida matērijas, neredzamas nesagatavotai acij, un tas ir aprīkots ar maņu orgāniem atbilstošiem šai pasaulei. Paralēli un aiz tās, atkal ir sacīts, ka eksistē domu pasaule, un teorija ir tāda, ka cilvēkam piemīt arī domu ķermenis, ar kura palīdzību tas kontaktējas un funkcionē tajā. Un tā tālāk, plānu aiz plāna, līdz cilvēks sasniedz ārpus-formu un universālo, citiem vārdiem absolūti dievišķo. Ļaunās astrālās būtnes, kuras apraksta “X”, mitinās astrālajā pasaulē. Dažām no tām nav fiziskie ķermeņi materiālā pasaulē, citas ir vairāk vai mazāk neatkarīgas astrālās cilvēku būtības, kuras miegā ierodas tur – mūsu atvērtajām acīm neredzamajā pasaulē. Arī tās šai karā bija aktīvas. Arīdzan ir sacīts, ka ir elementālas būtnes – gaisa, zemes, ūdens un uguns elementāli, kas attīstās citā evolūcijas līmenī kā cilvēki. Dažas no viņām ir draudzīgas, citas ļaunprātīgas. Var atrast daudz informācijas par šīm būtnēm Paracelsa darbos. Arī tās aktīvi piedalījās šai karā. Citas un varenākas būtnes darbojās visos trīs plānos; fiziskajā, astrālajā un mentālajā, un vēl augstākās pasaulēs, ārpus mūsu aizsniedzamības. Bet, ja ne dažu viņu labdabīgā aktivitāte, cilvēce tiktu iznīcināta vai arī būtu sevi iznīcinājusi pati. “X” saka, ka naida jūtas un ciešanas, kuras tikušas uzģenerētas Pasaules karā, ir padarījušas astrālo pasauli pa šo laiku par ļoti nepatīkamu vietu kur uzturēties. Romas katoļu šķīstītava ir tā pati vieta, kas “X” aprakstītā post-mortem tiesa. Baznīcai ir lielas zināšanas. Labais un ļaunais var tikt nosaukti par pretstatu un viens otru papildinošiem spēkiem, pirmie strādā harmonijā ar Kosmisko Likumu (citiem vārdiem to saucot par Dieva gribu), otri darbojas disharmonijā ar šo Likumu. Daži lasītāji var būt šokēti par to, ko “X” saka par melno maģiju. Viņš neraksta, lai tos šokētu, bet lai instruētu un aizsargātu viņus. 6


Māņticība ir nosaukta par reliģijas tumšo pusi; bet māņticību vajag izprast, nevis atvairīt ar pārākumā paceltām uzacīm. Visas lietas ir izprotamas. Visi lielie psihologi un zinātnieki sāk apsvērt šos jautājumus ar savām izpētes iespējām. Atcerēsimies prof. Viljamu Džeimsu, seru Oliveru Lodžu, dr. Baraduku. Atpazīstamu zinātnieku vārdi, kuri pašreiz pēta okulto fenomenu pasauli varētu aizpildīt mazu vārdnīcu. Kad es atzīstu savu mēģinājumu ieskicēt neredzamo pasauli, es pieticīgi iereģistrēju sevi labā kompānijā. “X” runā par “tumši aizplīvuroto” , kas iedvesmoja Nīči jaunās Vācijas maldināšanā. Iespējams, ka aiz katra spēcīga vīrieša vai sievietes, kura darbs ir kļuvis populārs pasaulē ir bijis kāds nezināmais, vai nu gaiši vai tumši aizplīvurotais. Šis jautājums nav neinteresants, gan praktiski, gan teorētiski. Iedvesma, tāpat kā maģija, var būt gaiša vai tumša. Žannas d’Arkas “balsis” mūsu dienās būtu sauktas par gaišredzības fenomenu. Vēsture atklāj, ka tās viņu padarīja ne vairāk ne mazāk kā par Francijas glābēju. Mārtiņš Luters uzšļakstīja savu tintes traipu “velnam”; bet Reformācija netika sliktāk noorganizēta tāpēc, ka Luteram bija vīzijas. Tarsijas Saulam arī bija vīzijas, ja mēs varam uzticēties ziņojumiem. “X” runā par savu Sklotāju, par “Meistaru”. Kad es salīdzinu Kalifornijas tiesnesi, kuru es pazinu, ar tām sievietēm, ar kurām es pļāpāju par sīkumiem, man nešķiet neiespējami, ka cilvēks var attīstīties pat vēl tālāk par “X”, ja viņam būtu tāda apņemšanās. Ja “X” kļuva par to, kas viņš bija septiņdesmit gadu vecumā, tas var dot mums cerību, kad skatāmies bezgalībā. Otrā pamatdoma “Vēstulēs par karu”, ir cilvēces brālība. Pasaule ir progresējusi tālu, labi saskatāmos periodos, tādā nozīmē kā iepriekšējo rasu virkne, un kuras iezīmēja savu laiku savā īpašajā krāsā. “X” saka, ka jaunā, tā saucamā Sestā Rase, pašreiz gatavojās piedzimt Savienotajās Valstīs. Ja Amerika pieturētos pie funkcionējošas hipotēzes – nevis “Deutschland über Alles,” bet piemēram “Amerika priekš (nevis pāri) visiem” – tā varētu izveidot miera-mašīnu, kā Vācija ir izveidojusi kara-mašīnu. Ja tā nostātos ar tādu pašu pamatīgumu, sludinot brālības ideju, kā Vācija tika postulējusi valdīšanu pār pasauli, tā varētu kļūt par paraugu nākošajām paaudzēm. Amerikas rasu sajaukums ir materiāls visa veida izmēģinājumiem. Āzija un Eiropa skatītos ar interesi. Anglija, Vācija un Francija, pat Japāna, kura ir garīgi nospiesta un materiāli tikai virs ūdens, iespējams Krievija vairāk par visām, cienītu šādu atzīstamu nolūku. Iespējams, ka pasaule ap šī kara beigām ir cietusi pietiekoši, lai būtu gatava sveikt visaptverošu brālību. Jau ir tādas kustības Amerikā, kuras būtu gatavas stāties rindā. “X” runā par Mežinieku kustību, brīvi noorganizētu organizāciju ar, iespējams, simt tūkstošiem vīriešu un zēnu un pāris sievietēm, kas brīvajā laikā atgriežas pie Dabas un kurina ugunskurus tādā brālības vienotībā, kuru pilsēta nepiedāvā.

7


“X” saka, ka ir vēl viens cits darbs, ko vajadzētu izdarīt nākotnē. Es nezinu kas tas par darbu, nedz arī man tajā ir kāds uzdevums; bet, ja viņš vienu dienu man paziņos, ka tas ir saistībā ar Mežiniekiem, es nejutīšos pārsteigta. Bet pēc sadzīvošanas mēnešiem ar šo kara grāmatu, es pašreiz nespēju uz to palūkoties no malas vai spriest par tās vērtību. Es to nododu pasaulei, jo šķiet, ka tā ir domāta pasaulei, un tāpēc, ka starp tūkstošiem vēstuļu, kuras es esmu saņēmusi no “Dzīva Mirušā Vēstuļu” lasītājiem, tik daudz tika prasījuši turpmākos “X” pierakstus. Pirmā grāmata tagad ir jau pārtulkota Eiropas valodās, un ir tikuši piedāvāti citi tulkojumi. Es vēlos pateikties visiem tiem cilvēkiem citās valstīs, kuri man tik jauki rakstīja par šo grāmatu. Un tas ir vairāk viņiem nekā man, ka es izmantoju man piedāvāto iespēju dzirdēt, kas “X” ir sakāms par Pasaules Karu. Lai saņemtu patiesus ziņojumus no otras pasaules (pieņemot, kā man tas jādara, ka šādi ziņojumi ir iespējami) ietver upurēšanos no sekretāra puses, pat pasargātā, klusā lauku mājā. Lai to paveiktu tādā trauksmainā pilsētā kā Ņujorka, starp sarežģītas apkārtējās sociālās dzīves apjukumu, un tāda kara laikā kā šis, no kura šausmām “sensitīvs” tiek īpaši traumēts un pro-Vāciskās un pro-Aliances sadursmju vidē, tas bija īpašs paškontroles treniņš. Bet karš nevar turpināties mūžīgi, un kādudien prieks atgriezīsies pasaulē. Elza Barkere Ņujorka, 1915. gada septembrī.

8


I VĒSTULE

“X” ATGRIEŠANĀS Uz tālas zvaigznes es dzirdu komandu: “Atgriezies uz Zemes un uzzini noslēpumus par mīlestību un naidu.” Es nezināju uz ko es eju, bet nācu kā pavēlēts. Kad es tuvojos Zemei, dusmīgu būtņu armija meklēja noslēgt man ceļu. “Ko tu šeit dari?” – tās rēca, “Šī ir mūsu teritorija un mēs neciešam iejaukšanos.” Es pasaucu Skolotāju, un viņš nostājās man blakus, pat viņš bija drūms, redzot to spēku lielumu, kurš bija mums priekšā. - Tas ir sācies, - Skolotājs teica; - tas atnāca pēkšņi, pēc ilgas gatavošanās. Dusmas ir kosmisks spēks, un naids ir kosmisks spēks, un mīlestība ir kosmisks spēks, un bailes ir kosmisks spēks. Vai jūs domājāt, ka mīlestība ir jauks sentiments? Vai jūs domājāt, ka naids ir tikai sapīkums? Es esmu redzējis dusmu un naida, un mīlestības un baiļu avotu, un domāju, ka mana pieredze varētu palīdzēt cilvēkiem saprast spēkus, kuri darbojas cilvēku rasē un aiz tās. Un es esmu papūlējies, lai varētu rakstīt Pasaulei atkal. Šis karš ir vairāk kā cilvēku karš; tas ir vairāk kā eņģeļu karš. Tā saknes ir pati Nepieciešamība. Ir jāpiedzimst jaunai rasei, un tādas rases kā cilvēki, ir dzimušas to radītāju sāpēs un asinīs. Bet, tā kā “Ievas lāsts” nāca dēļ viņas paklausīšanas skaudīgajai ļaunuma čūskai, tad šis lāsts ir nācis pār pasauli, pateicoties cilvēces paklausīšanai ļaunuma spēku skaudības un naida padomos uz Zemes un tai apkārt. Es esmu redzējis šos spēkus formās, es esmu ar tiem saskāries un cīnījies ar viņiem. Es esmu spēcīgs, jo esmu bijis kaujā. Es atgriezos Pasaulē aptuveni piecas nedēļas pirms karš tika pasludināts uz Zemes, taču tajā laikā karš jau bija pasludināts telpā ap Zemi. Tāpat kā nācijas jau ilgi bija gatavojušas savus karaspēkus, tāpat vienības ārpusē bija gatavas un bruņojušās. Dēmoniem, kuri mani sagaidīja – jo tie bija dēmoni – acīs bija triumfs. Sākums bija nolikts, niknuma sēkla bija iesēta Austrijas sirdī. Un šī sēkla tika laistīta auglīgā zemē un no to puses, kuri juta, ka viņu raža ir nobriedusi. Jums jāsaprot, ka ļaunums ir līdzās-pastāvošs, kamēr vien cilvēku ego ir nodalīti atsevišķi. Labā un ļaunā spēki ir sasaistīti. Tiem ir reālas formas, tiem ir iemantoti ego; to koncentrēšanās spējas uz savu darbu atstātu kaunā vislielākos ģēnijus cilvēku vidū. Bet arī tie ir apzinīgi un neapzinīgi kalpotāji Kosmiskajai Gribai, kuras izpausmes mēs saucam par Dieva gribu. Es esmu daudz ko sapratis kopš tām dienām, kad es jūs izklaidēju ar svaigimirušo stāstiem, kuri bija mierīgi nomiruši savās gultās un iznākuši astrālajā pasaulē tā, it kā būtu ienākuši blakus istabā.

9


Tikko ir iznācis miljons dvēseļu, šokētas, saplosītas, sakropļotas, sava pašu un to, kas mēģināja viņus iznīcināt, naida satriektas. Jūtiet līdzi tiem, kuri nomiruši mierīgā nāvē pēdējo astoņu mēnešu laikā. Tie ir izgājuši cauri mocību sfērai – tie, kuri ir tikuši tai cauri. Daudzi ir palikuši, ierauti vienā atvarā kopā ar tiem, kas nomira karā. Ja man nebūtu pārliecība par atbildīgu misiju un atbildīgs uzdevums atklāt šīs pasaules noslēpumus šajā laikā, man nevajadzētu ecēt jūsu jūtas ar izklāstu par to, ko esmu redzējis, un kur reizēm arī piedalījies, kopš manas atgriešanās no ceļojuma pa zvaigznēm. Mieriniet sevi - ja jums nepieciešams mierinājums – ar manu apgalvojumu, ka rase iziet cauri iniciācijas ceremonijai. Tie, kas ir miruši kalpojot nesavtīgam entuziasmam, pēc noteikta laika atdzims uz Zemes un ievāks savas kalpošanas augļus. Bet ne visi, kas nomiruši, ir bijuši šī entuziasma pārņemti. Daudzi ir nīduši paša naida vārdā. Tie šai karā ir zaudējuši. Jūtiet viņiem līdzi, ja tas jādara, bet ir labāk par viņiem nedomāt nemaz. Viņi ir brīvprātīgi upuri tiem dēmoniem, kas meklēja aizšķērsot ceļu, kad man tika teikts atgriezties uz Zemes un saprast noslēpumus par mīlestību un naidu. Mīlestība! Jā, šai karā ir dzimis vairāk mīlestības, kā pasaule ir redzējusi divos tūkstošos Kristietības gadu. Jo cilvēku rase ir beidzot pamodusies, un, lai tā neaizietu gulēt atkal, mans pienākums ir izlauzties vēlreiz cauri šai sienai, kas mani atdala no jums. 5. marts, 1915.

II VĒSTULE

SLIEKŠŅA SARGS Šeit ir viens dēmons, kurš šķiet esam dēmonu vadonis. Viņš ir savādāks kā citi – vairāk personisks, vairāk egocentrisks. Kad mēs stāvējām viens pretī otram, es uzsāku sarunu, daļēji, lai apmierinātu savu ziņkārību, daļēji, lai nosviestu viņu no sargposteņa. - Kas tu esi? – Es pajautāju. – Tu izskaties pēc valdnieka starp savējiem. Viņš izslējās ar lepnumu. - Es esmu valdnieks, - viņš teica, – Zemes un šejienes valdnieks. - Arī uz Zemes? – es apšaubīju. - Jā, arī uz Zemes, - viņš atbildēja, – jo es esmu tā cilvēka dziļākais “es”, kurš ir vislielākais starp cilvēkiem, cilvēka, kurš sekos mani gribai, kā citi seko viņa gribai. – Tad viņš izteica pretenzijas, kuras mani pārsteidza un es atturēšos tās atkārtot. - Ja tu esi joprojām dzīva cilvēka ļaunais “es,” – es jautāju, – kā tu vari stāvēt kā atsevišķa vienība šeit? Kā tu vari būt nodalīts no viņa? 10


- Tu esi mazliet neizglītots, – viņš man teica. - Es esmu neizglītots daudzās lietās, – es atbildēju. Izskaidro man tā, kā tev labpatīkas. Man slāpst pēc zināšanām. - Tad zini, – viņš pompozi sacīja, – ka es atrāvos no tā Zemes formas, kas bija mani iekalis važās, tad, kad viņš atzina manu valdīšanu, un pielūdza mani kā savu ģēniju. - Viņš tevi atbrīvoja? – es pajautāju. - Viņš mani atbrīvoja, atzīstot mani par savu saimnieku. Viņa zināšanas ir pat mazākas par tavējām, un viņš mani sauca vārdā, kuru es nicinu; bet, kamēr vien es valdu, mani maz uztrauc, ar kā vārdu es valdu. - Vai arī uztrauc maz, – viņš sevi pārlaboja. – bet tādas lietas kā šī, ir tev pārāk dziļas! - Es esmu dziļāks, kā tu domā, – es aizstāvējos, – esmu jau iepriekš saticies ar tādu sugu, kā tu. - Manu sugu varbūt, bet ne man līdzīgu. Es esmu Karalis starp dvēselēm. - Es pamanīju tavu kroni, – es teicu, – tam ir redzēts izskats. Šīs diskusijas laikā Skolotājs klusām apstājās blakus, un es pagriezos pret viņu ar neizteiktu jautājumu. Viņš paveda mani mazliet nostāk un teica: - Kad cilvēks sevi pārāk cildina, viņš atbrīvo dēmonu sevī. Viņš bieži domā, ka pārvalda šo dēmonu, un sūta viņu uzdevumos Neredzamajā; bet patiesībā tas ir dēmons, kurš komandē, un cilvēka komandas ir tikai atbalsis. - Un es izvēlējos šo elles vīziju, lai tā man to iemācītu! – es iesaucos. - Vai jūs būtu to sapratis tikpat īsā laikā ar apsvērumiem vai atstāstu, kā to iemācījāties ar piemēru? – sacīja Skolotājs. – Jūs patiešām esat ieraudzījis varenā vadoņa ļauno “es.” - Un tas ir ļoti spēcīgs, – es piemetināju. - Ar laiku tas kļūs vēl spēcīgāks, – teica Skolotājs, – un tad tas dosies uz Pekli.* - Un kad tas dosies uz Pekli? - Kad miers atgriezīsies pasaulē, kad karš būs sevi izsmēlis šeit. Bet karš būs sevi izsmēlis šeit, pirms miers būs atgriezies uz Zemes. - Kādam karam ir tagad jānotiek? – es pajautāju. - Visu laiku lielākajam karam, – Skolotājs teica, – vislielākajam karam šeit un uz Zemes. - Un kad tas sāksies?

*Pekle, ebrejiski – Hinom. Vēsturiska un simboliska vieta. Tā nav elle, bet ieleja netālu no Jeruzalemes, kur ebreji nesa savus bērnus upurēt Moloham. Šajā ielejā bija vieta ar nosaukumu Tofet, kur sanitāru mērķu vārdā patstāvīgi tika uzturēta uguns. Pravietis Jeremija ziņo, ka viņa laikabiedri, jūdi, parasti šajā vietā nesa upurēt savus bērnus. Teos.

11


- Tas jau ir sācies šeit, kā jūs to redzējāt. Ja jūs nebūtu bijis tālu prom, jūs būtu to uzzinājis agrāk. - Es patiešām biju tālu prom, – es teicu. – Eņģelis man parādīja daudz zvaigznes, un es daudz esmu iemācījies. - Eņģelis jūs turēja tālu prom no Pasaules, līdz jūs kļuvāt pietiekami spēcīgs un pietiekami atpūties, lai strādātu tik pat labi, kā mācījāties. - Un kur ir atrodams mans darbs? – es pajautāju. - Daudzās sfērās, – viņš atbildēja. – bet vispirms jums jāizlauž ceļš caur astrālo pasauli pār Eiropu un jāglābj savi draugi, kuri ir briesmās. Maz-Āzijas flotes pārpeldēšana pāri Hellespontai**, bija nebūtisks nieks salīdzinot ar izpeldēšanu cauri šai velnu jūrai, bet es tiku cauri. Gadu iepriekš, iespējams, es to nespētu, jo tad labā spēki bija pārsvarā. Pastāv plūdmaiņas starp labo un ļauno, tāpat kā ir plūdmaiņas jūrā. Ļaunums bija palu plūdos. Es izglābu vienu draugu, kurš bija briesmās, un pārliecinājos, ka otrs ir drošībā. Atgriežoties naida jūrā, kad es biju jau gandrīz nomocījies, atnāca Brīnišķā Būtne, kura tik ilgi bija mans pavadonis, un iečukstēja man kaut ko ausī. Tas bija pamudinājums ambīcijai. - Tu vari kļūt par šīs varenās kaujas vēsturnieku, – tā sacīja, – ja tu nekļūdīsies savos uzdevumos. Neesiet izbiedēta par vārdu “ambīcija.” Pastāv vairāki ambīciju veidi, un patiesa vēlme personiski kalpot var tikpat labi tikt nosaukta šajā vārdā, kā jebkurā citā, ja aiz tā slēpjas mīlestība. 6. marts.

III VĒSTULE

GARANTIJA Pieņemiet to no manis šajā mūsu rakstīšanas sākumposmā: Gaismas spēki ir pārspējuši tumsas spēkus mēnesi atpakaļ, un iznākums ir jau nolikts šeit. Spēks, kurš ir aktivizēts sevi iztērēs un miers atgriezīsies uz Zemes. 10. marts.

**Pelloponesas karš. 394. g. pmē. Spartiešu flote pāriet Hellespontu un kaujā pie Koronejas sakauj Vidus- un Ziemeļ- Grieķijas sabiedrotos, bet cieš tik lielus zaudējumus, ka nevar turpināt uzbrukumu. 27. gadu ilgais Reakcijas laikmeta karš beidzās ar Spartas valdīšanas atgriešanos Grieķijā. Atdzimst demokrātija.

12


VI VĒSTULE

SAPRAŠANAS VEIDS Pirms es turpinu stāstīt vēl kādas briesmas, es vēlos jūs jau tagad pārliecināt, ka no šīm briesmām dzims skaistums, kādu pasaule nav pazinusi šajā eksistences ciklā. Tas neatnāks uzreiz, jo vēl ir jāsaved daudzas lietas kārtībā; bet ceļš ir jau atvērts tiem, kas vēlas to iet. Tas ir neparasts izskaidrojums šim neatdzimušās cilvēcības karam, kurā katra puse skaļi paziņo savu paštaisnīgumu un lādējas uz oponentiem. Kā ikvienā strīdā, arī šeit vienā pusē ir vairāk nepatiesības kā otrā; bet tai pusei, kura triumfēs – un tā būs puse, kurai bija mazāk nepatiesības – būs jāsaprot un jāpiedod ienaidniekam, pirms tā spēs doties tālāk pretī savai lielajai nākotnei. Lai arī uz doto mirkli starptautiskās organizācijas ir cietušas neveiksmi, es neesmu zaudējis ticību starptautiskām organizācijām. Viņi tikai bija satriekti par neveiksmi – miera cilvēki, sociālisti un citi, kuri liek daudz augstākas likmes uz ideju par cilvēces brālību. Pat tagad, konflikta karstumā, mēģiniet pārliecināt sevi domās, un mīlat to nāciju, kuru jūs jūtat kā savu ienaidnieku. Mēģiniet viņu saprast. Un necentieties viņu saprast, sakot sev, ka tas ir ļaunums. Tā nav sapratne. Ļaunums ir visos cilvēkos. Mēģiniet viņu saprast, uz laiku kļūstot par viņiem. Nolieciet sevi viņu vietā; sajūtiet, kā jūs justos, ja stāvētu vieni – pat kaut vai pašu vainas dēļ – ar visu pasauli pret jums. Jums traucē doma, ka jūs nevarētu sevi nostādīt pozīcijā, kurā pasaule sevis pašas aizsardzības vārdā būtu spiesta apvienoties pret jums. Bet vai jūs par to esat pārliecināti? Pievienojoties šīs nācijas apziņai, jūs jau esat sevi nostādījuši šādā situācijā un es jums to iesaku izdarīt laicīgi, lai jūs varētu kļūt par sākumu, par centru, par vismazāko starptautiskās sapratnes un piedošanas daļiņu, kurai jākļūst vispārējai, iekams sen vēstītā un vienmēr pārprastā Cilvēces Brālība var tikai sākt meklēt sev vietu šajā nebrālīgajā pasaulē. Ja tās cilvēku apvienības, kuri ir sen ticējuši, ka ir atbalstījuši šo ideālu, tagad pamēģinātu salīgt savā starpā mieru, ja viņi atzītu viens otra ideālus, lai cik arī to realizācijas plāni neatšķirtos, pat jau tagad varētu tikt aktivizēts spēks, kurš saīsinātu šo karu, un samazinātu to cilvēku skaitu, kam jāmirst par saviem nacionālā goda un lojalitātes konfliktējošajiem ideāliem. Pārejā no naida uz mīlestību, pārejā no kriticisma uz sapratni, kas sekotu formālai miera deklarācijai, visas šīs konfliktējošās garīgās organizācijas varētu, ja vien to vēlētos, sākt strādāt saskaņā. Ja to biedri nespēj sevi atraisīt pateicoties lepnumam un atmiņām par visām tām skarbajām lietām, kas pateiktas pagātnē – ja viņi ir pārāk spēcīgi nobijušies norīt savus vārdus, lai publiski pasludinātu viens otru 13


14


par brāļiem, ļaujiet viņiem to sajust savās sirdīs. Iespējams, ka ar laiku atnāks arī lielāka drosme, un kāds drosmīgāks līderis savam ganāmpulkam pateiks, ka tie, ar kuriem viņi reiz strādājuši kopā ar uzticības un mīlestības zvērestu, varētu sākt strādāt tā atkal, atbilstoši otru gaišākajiem punktiem, lai kalpotu ideālam. Es nezinu, vai šīs idejas sīkāka izstrāde to padarītu jums skaidrāku, taču šīs piezīmes ir tikai iestrādnes, pamati tajā saspringtajā stāstā, kurš man jums jāizstāsta. 13. marts

V VĒSTULE ASTRĀLIE BRIESMOŅI Vai jūs zinājāt, ka es biju tuvumā, kad jūs šķērsojāt Ziemeļjūru vairāk kā divas nedēļas pirms tika pasludināts karš, kad jūs atgriezāties Anglijā, neatvairāma, nepārvarama impulsa vadīta – tikt prom no Eiropas kontinenta un atgriezties pie cilvēkiem ar jūsu pašas asinīm? Es biju jūsu tuvumā. Bet es nepaliku, kad jūs bijāt drošībā pie jūsu draugiem. Es atgriezos kara norises centrā, gāju atpakaļ uz to valsti, kura par spīti visām kara pretinieku protesta akcijām, izperēja olu, kuru bezatbildīgs putns bija iedējis apgabalā tālāk uz dienvidiem. Vai es teicu bezatbildīgs? Tikai trakais nav atbildīgs par savu rīcību. Ļaujiet man labāk teikt – maldināts, jo ne visas maldinātās dvēseles ir trakas. Roku, kas noslepkavoja Austriešu Erchercogu tika izmantojuši spēki, kuri darbojas pret progresu. Un izmantoti tika daudzi. Žēlojiet arī šo cilvēku un ļaujiet, lai ar viņu norēķinās cēloņu un seku Likums tā, kā tam nepieciešams, jo šajā tiesā favorītu nav, tāpat kā nav apelācijas iespēja pie augstākās jurisdikcijas. Es atgriezos Vācijā. Šajā darbā būs nepieciešams saukt lietas īstajos vārdos. Ja es aizvainošu kāda jūtas, es nerakstu, lai aizvainotu kāda jūtas. Fakti paliek fakti un viltus aizstāvība tos nespēj mainīt. Es atgriezos Vācijā. Es klausījos kara apspriedēs. Es dzirdēju dotās pavēles, jo, pateicoties manu astrālo ausu speciālam rūdījumam, es spēju dzirdēt un dzirdēt ļoti skaidri, kas tiek runāts cilvēku pasaulē. Mans astrālais ķermenis ir ieeļļots labi, kā smalka ierīce, kas paklausa manas gribas vieglākajam pieskārienam. Bet nesteidzieties secināt, ka visi astrālie ķermeņi ir kā manējais. Atcerieties, ka es esmu liela Meistara skolnieks un, ka viņa nodomi nav viņa nodomi, bet gan progresa Likuma nodomi, kam viņš kalpo. Es redzēju atkal to pašu monstru par kuru es jums rakstīju manā otrajā vēstulē. Tie runā patiesību, kas saka, ka Vācijas Imperators patiešām vilcinājās pieskarties sprūdam, kam vajadzētu atvērt elles durvis. Kara Valdniekam ir zināms lepnums par savu pagātni kā Miera Valdniekam, un viņš notrīcēja brīdī, kad viņam 15


sanāca apzināties atbildību tad, kad viņš par šo atbildību tīksminājās. Bet tas tikai vairāk sajūsmināja viņa jau tā paš-sajūsmināto ego. Žēlojiet viņu arī, bet neesiet sentimentāli par viņu. Griba ir brīva. Pakļaujot savu gribu ļaunajam ģēnijam, viņš izdarīja brīvu izvēli. Bet viņa acis bija miklas tai naktī un viņš patiešām lūdza Spēkus, kurus viņš sauc par savu Dievu. Viņa Dieva vārds bija ne tikai uz viņa lūpām, bet arī viņa dziļākajās domās. Dievs, tas ir vārds, kas nozīmē dažādas lietas dažādiem cilvēkiem. Šajā ļauno garu slepenajā sanāksmē daudz bija tādu, kas nebija piesaistīti individuāliem cilvēkiem. Tur bija plašs elementālo būtņu klāsts. Kad Littons vienā no saviem okultajiem romāniem rakstīja par gigantisku pēdu, kas pirmatnējā mežonīgumā kāpj caur plaisu maģiskajā lokā, ko uzzīmējis melnais mags, viņš atsaucās uz Dabas faktiem. Daba! Jūs ar jūsu šauro skatījumu, jums nav ne jausmas par šī termina nozīmi. Visi jūsu izpētes darbi nav pat jums iemācījuši alfabētu, kādu izmanto Daba. Apgūstiet šo alfabētu. Sāciet pētīt tās valodu. Mācieties ķīmiju, bioloģiju, elektrofiziku, un pētiet matērijas vibrācijas noslēpumus tajos plānos, tik daudz plānos, cik jums apzināmi pieejams. Nākotnes zināšanas meklējamas tur. Cilvēks ir tikai sācis Dabas iekarošanu. Jebkura naida izpausme, kuru jūs jebkad esat redzējuši materiālajā pasaulē, ir bijis tikai vājš atdarinājums tam naidam, kurš bija palaists vaļā virs Zemes, kad pagājušā gadā pienāca tā stunda, stunda kad noteiktu planetāro ķermeņu orbītas sapludināja kopā savas ietekmes un atbrīvoja plūsmā tās būtnes, kas pamatā ir vairāk ierobežotas kustības brīvībā. Gigantiska pēda! Es redzēju milzīgo būtni, kurai piederēja šī pēda. Tā bija gaisa būtne, bet zemes būtnes un briesmoņi no dziļākiem matērijas slāņiem, kur Saules gaisma nekad neiespīd, bija ar to savienotas. Vai jūs man ļausiet aprakstīt vienu no šīm būtnēm? Jums nav no tās jābaidās, jo tā tika aizdzīta atpakaļ uz savu midzeni planētas iekšienē. Milzīgs, zilgans, maisveidīgs ķermenis ar garu, resnu, sariem klātu asti, rokas un kājas kā izstiepti maisi, un lielā galva bija daļēji iegrimusi briesmīgā kakla rievās. Bet acis! Tajās nebija taukveidīgas substances. Tās bija ieplestas un apaļas ar tūkstošgadu ļaunuma spīdumu, koncentrētu mirklī. Tās bija blāvas acis. Ja jūs šausmina ļauna melna acs, tad blāva ļauna acs būs vēl ļaunāka. Neiedomājamas ciešanas un naids pret visu, kas tai apkārt, bija šīs būtnes skatienā, kas no zemākā astrālā plāna vēma un laida laukā ikrus un indi uz planētas virsmas. Neaptverams bija tās izmērs, bezzobaina un bezformīga tās mute. Kāda barība varētu viņu saturēt kopā, es atturos jums teikt. Es vēlreiz saku. Nešausminieties par to. Tā vairs nespēj aizsniegt Zemes virspusi. Tās eksistence tuvojas beigām. Bet astrālās slimības iedīgļi, kuri tika izvemti no bezformīgās mutes ir vairojušies par spīti visām pūlēm no to puses, kuri zina, kā tikt galā ar šādām lietām.

16


Gaisa būtnes nav pretīgas, lai cik arī nebūtu tās ļaunas, un dažas no viņām ir patiesi ļaunas – dažas, attiecībā pret tām, kuras ir draudzīgas vai vienaldzīgas pret cilvēku. Visatriebīgākās no uguns būtnēm var tomēr likt sevi manīt, jo sporādiskie centieni joprojām tiks veikti, lai arī kauja neredzamajos apgabalos ir uzvarēta. Palieciet kur esat uz kādu laiku. Eiropai joprojām draud briesmas paralēli armijas briesmām. Gaidiet – un lūdziet. Jo lūgšana ir astrāls spēks un tā sekas, esot augstākā astrālī, ir tālejošākas. Gaidiet – un lūdziet. 15. marts

VI VĒSTULE

ERCHERCOGS Vai jūs jebkad esiet domājuši par tā cilvēka pēcnāves domām, kura slepkavība paātrināja šo karu? Nē, jūs neesat; bet es gan esmu, un es viņu meklēju un atradu viņu. Arī citi viņu meklēja – mirušo dvēseles un tās astrālās dvēseles, kas gulēja miegā uz Zemes. Patiesi, viņa aiziešana nebija mierīga nedz viņa miesai, nedz garam. Slepkavības šausmas, kuras pār viņu ilgi bija karājušās gaisā kā tumšs mākonis, noskaņotu viņu tumšam un vētrainam periodam pēc nāves pat tad, ja viņš nebūtu šokēts par slepkavības uzbrukumu. Šī bija vēl viena ilustrācija likumam, pateicoties kuram tas, no kā mēs baidāmies, mums uzbrūk agrāk vai vēlāk. Iesākumā viņš nonāca tumsā un miegainības periodā, kā neskaidrā murgā; tad, pakāpeniski pamostoties spilgtākā apziņā, viņš atmodās ar sāpēm un bažām, dvēseles vaimanām. Šausminošā lieta beidzot bija notikusi, un viņš zināja, ka atrodas ārpus sava ķermeņa, un viņš to meklēja. Ierastās bēres bija pat nomācošākas viņam kā vairākumam dvēseļu, pateicoties niecīgajai vīzijas nozibsnīšanai, ko viņa iznākšana lika viņam saprast, ka krietni vairāk kā viņa personiskā dzīve tika izmainīta ar šo pārmaiņu. Viņam neuzbruka ļaunās būtnes, kas bija izraisījušas viņa nāvi. Ko gan vairāk tās varētu no viņa gribēt? Viņš jau bija izdarījis visu, kas tām vajadzīgs. Ja ap kāda cita slepkavību būtu savākusies tik liela tumsa un pārpratumu sērijas un aizdomas kā ap viņa, iesējams, ka tas būtu cietis tikpat. Bet kāda slepkavība gan varētu tā kalpot šādiem mērķiem, kā šī vīra slepkavība? Kuri sakari viņu nostādīja šādu staru fokusā? Viņa sakari ar Vācu Imperatoru, viņa ģimenes sakari ar nākošo Krievijas troņmantinieku – tie un arī daudzi citi kļūdu un šaubu avoti, un juceklis izveidoja ideālu kņadas centru.

17


18


Un dvēsele sajuta šo kņadu klāt pie dusmām un vilšanos par izdzīšanu no Pasaules. Viņa bažas par saviem bērniem nebija mazākas, jo tie atradās īpašā situācijā, attiecībā pret citām ģimenēm. Iedomājaties katra vīrieša, sievietes un bērna domu, kas parasti seko šāda notikuma aptveršanai, koncentrētu uz vienu dvēseli; dusmas, mīlestību, bēdas, ziņkārību, šaubas, nedrošību – katrā prātā gandrīz katrā valstī uz Pasaules. Tas viss kopā bija pietiekoši, lai sagrautu viņa astrālo ķermeni. Parasti, kad valdnieks mirst, viņš tiek pavadīts ar mīlošām domām, vai nepatikas domām, bet ne apmulsušām domām. Viņa ceļš ir noiets. Karalis ir miris, lai dzīvo Karalis! Uz kādu laiku šis lielais mantinieks uz lielo troni bija pat atrauts no kompanjona, ko viņš mīlēja. Viņam nebija nekā, pret ko atbalstīties. Viņš bija nomākts, un domu, domu, domu vajāts, no visām pusēm un visās intensitātes pakāpēs. Pat lūgšanas, kuras domātas viņa dvēseles mieram šķīstītavā, nenesa tādu efektu, kādu nes šādas mīlestības lūgšanas parasti. Tās bija tikai piliens domu jūrā, kuras plūda viņa virzienā. Jā, es saku viņa virzienā; jo viņš ilgu laiku bija domu vētras epicentrā. Pat palīgu grupa, par kuriem es jums stāstīju, kad rakstīju pasaulei iepriekš, nebija spējīgi viņam daudz līdzēt; jo arī viņi bija pakļauti to ļauno būtņu uzbrukumam, kas karoja astrālajos apgabalos. Kā likums, viena cilvēka nāve pasaulei nozīmē maz. Tie, kas viņu mīl – sēro, tie, kam viņš nepatika, vai kuri ieguva no viņa nāves – priecājas. Bet šis vīrs iznāca ar iedegtu kara lāpu savā miglainajā rokā. Pēc kāda laika viņš sāka meklēt un atrada savu draugu, Vācijas valdnieku; bet šis valdnieks nespēja viņu ieraudzīt, taču sajuta klātbūtni savā istabā. Viņš bija mazliet nobijies. Kas tā par klātbūtni? – viņš brīnījās. Vai tas bija viņa paša ģēnijs? Vai tas atnāca, lai atgādinātu viņam, ka viņa “liktenīgā stunda” ir tuvu? Redzēt viņa svārstīšanos vājumā bija drīzāk apkaunojoši; bet viņa, viņa ļaunā “es” tiekšanās pēc varas uzlika savu pēdu uz viņa vājuma un gatavošanās karam turpinājās. Erchercoga dvēsele bija pārāk apmulsusi, lai spēlētu lomu šajās slepenajās sapulcēs. Viņš bija spēcīgs vīrs, un būs spēcīgs atkal; kamēr viņš šai laikā būtu spējis izdarīt neredzamu spiedienu, viņš neizdarīja nekādu. Viņš pūlējās padarīt savi ieraugāmu, un vismaz vienā gadījumā viņam tas sanāca. Jā, es runāju ar viņu, un devu viņam padomu; bet man tajā laikā bija jādara citas lietas, un es atstāju viņu ar mācītāju no viņa paša baznīcas, maigu un spēcīgu dvēseli, kas stāvēja kā klints vētrā. Es pieminēju savu tikšanos ar Erchercogu tikai dēļ kādas, kas vienu dienu lasīs šīs rindiņas. Es nevaru piedāvāt daudz mierinājuma, bet viņa būs priecīga uzzināt par spēcīgo un kluso mācītāju, un es būšu turējis solījumu, ko devu, un līdz šim nevarēju piepildīt savādākā veidā kā šis. 17. marts 19


VII VĒSTULE

“IZREDZĒTIE” Nācijas ir sākušas pieteikt viena otrai karu. Es, kopā ar divdesmit citiem, stundām stāvēju Potsdamas Pilī, cenšoties ar kusu gribas spiedienu, par spīti Imperatoram samazināt kara-gribu, kas bangoja Vācu tautā. Un saka, ka Vācija nevēlējās karu! “Der Tag” šķita tuvu un karš šķita nozīmējam triumfu. Un ir vispārpieņemts tagad sacīt, ka Vācija ticēja, ka Anglija nespēs karot. Iznākums varētu būt zināms pirms šī raksta datuma. Vācu flote varētu sastapties ar Frančiem kaujā un gūt virsroku. Būtu labi, ja jūs pārstātu satrūkties, kad es saku to, kas jums nepatīk. Es paziņoju, ko es zinu; jūs tikai pierakstiet, ko es saku. Es un divdesmit citi savienojām mūsu gribas piepūli Potsdamā un Vilhelmštrāsē. Nav tā, ka mēs nezinātu, kāds būs iznākums. Mēs zinājām. Šis karš bija ierakstīts zvaigznēs. Bet, tāpat kā kareivis izpilda savu pienākumu, kaut gan zina, ka zaudēs kauju, mēs aizsargājām savas pozīcijas pret kara dēmoniem. Vislielākais no Meistariem nestāvēja šeit kopā ar mums, un es nezinu, kur viņš bija. Iespējams, ka pienākumos, kādus mēs nespētu saprast. Iespējams aizturot vēl ļaunākus spēkus no apkārtējām zvaigznēm. Nē, tā nav fantāzija, taču tas ir tikai pieņēmums. Ļaunais, tāpat kā labais pastāv arī uz apkārtējām zvaigznēm. Ja nebūtu ārējas ierobežošanas no tiem, kuri pieskatīja no šejienes, daudzi ārzemnieki Vācijā ap šo laiku tiktu saplosīti gabalos. Ko gan jūs zināt par kara-neprātu, naida-neprātu? Ja jūs to spētu sajust jūsu pašreizējā personībā, jūs nespētu man tagad rakstīt, kamēr tie, ko jūs mīlat un cienāt ir gandrīz visi vēl nebeigtā kara pusē. Jūs spējat aptvert naidu intelektuāli, jūs spējat to dramatizēt, bet jūs to neizjūtat, lai arī esat cietusi no tā sekām. Vissliktākais vācieša sirdī ir ļoti slikts – un tomēr es jums saku viņus neienīst. Vissliktākais visos cilvēkos ir ļoti slikts, bet vācietis ir vislielākais vandālists uz planētas. Cietsirdīgajām Austrumu rasēm ir ierobežojumi, kas ir mantoti no kultūras pagātnes; vācietis pazīst tikai vācu likuma ierobežojumus, viņš ciena tikai vācu likuma ierobežojumus. Viņam nav abstraktas labā un ļaunā atpazīšanas izjūtas, tomēr viņš ir ļoti jūtīgs pret to, kas ir labs un kas ir ļauns viņa paša attiecībās ar tiem, kas blakus, viņa radiniekiem un līdzpilsoņiem. Bet tie, kas ir ārpus viņa rases grupas ir ārpus goda kodeksa, lai cik arī slīpēti tie nebūtu. Es tagad runāju par rasi, nevis par dažiem, kuri pateicoties ilgam atrašanās laikam ārzemēs ir uzsūkuši kaut ko no pasaules-brālības un smalkākas uztveres spējas, pateicoties starptautiskām attiecībām.

20


Un atzīmējiet vēl ko: vācietis ir spējīgs mīlēt tikpat patiesi cik ienīst; bet mīlēt viņš spēj tikai savējos, kaut ko, kas ir viņa paša izpausme, ego līdzinieku, sevi citā formā. Vācietis ir spējīgs mīlēt sievu ārzemnieci, ja viņš to spēj pārvāciskot. Vācietis spēj mīlēt draugu ārzemnieku, ja šis draugs nestāv ceļā tam, ko vēlas viņš pats. Es to neattiecinu uz tiem emociju izņēmuma gadījumiem, kuriem emocionālie cilvēki ir pakļauti. Es to neattiecinu uz viņu virspusējo laipnību. Un joprojām es saku, mīliet šos nemīlamos cilvēkus tik ļoti, ka tie nodalīsies no to rases-centra un aizplūdīs kūstošā atbildē pret visu, kas nav vācisks. Pasaule nekad nespēs padarīt vācieša čaulu mīkstāku, metot tai ar akmeņiem. Kad viņi salūzīs šai karā, viņi nekļūs vairāk patiesi mīlami tāpēc, ka būs vājāki. Mīliet tos, cenšoties viņus saprast. Tas prasīs desmitgades augstprātīgajam un pašsajūsminātajam vācietim, lai pamanītu, ka ārpusē ir kas labāks par to, kas ir viņa čaulas iekšpusē. Viņš ciena tikai varenību. Viņš ir jāuzveic ar varenību. No viņam uzspiestās cieņas pret pārāku varenību viņš varētu tikt pakāpeniski vests, lai pamanītu vēl augstākās lēnprātības tiesības, kas neizmanto savu varenību, lai pakļautu, kad tālākā pakļaušana būs lieka. Es esmu stāvējis starp vācu ģimenēm kopš šī kara sākuma, es iedziļinājos viņos no laika sākuma, kad radās Vācietis un Vāciete, un es viņus saprotu un mīlu. Es pat tos apbrīnoju, jo viņu uzticība savējiem ir neaptverama. Tikai atbrīvojiet šo spēku patiesā cilvēces brālībā, un šie cilvēki kļūs patiesi cēli. Vai tas ir iespējams? Cilvēka dvēselei viss ir iesējams, un šie cilvēki ir diži cilvēki. Defekts ir to lielīgajā audzināšanā. Viņi sev māca, ka ir izredzētie. Kad tie sapratīs, ka viņi nav izredzētie šai karā, šoka spēks varētu apgāzt egoisma pīlāru, kas stāv vācieša dvēseles centrā. Pasaulei nevajadzētu ļaut šim pīlāram nokrist un izšķīst, tikai mazliet mīkstināt atsitienu – ne pārāk daudz, citādi žēlsirdība tiktu uztverta par kara nogurumu. Pasaules-Mātei ir grūts un niķīgs bērns. Tas ir jāsoda, taču nav jānodzen no ģimenes galda. Es šīs lietas jums saku tāpēc, ka, ja jūs nesarausities, man ir ko jums teikt savā nākošajā vēstulē, un tam jums būs nepieciešams gara spēks. Gara spēks un žēlsirdība, kam otrs vārds ir mīlestība. 24. marts

VIII VĒSTULE

KONGO RĒGI Es esmu bijis Polijā un es esmu bijis Serbijā; bet tagad es gribu rakstīt par Beļģiju un par karmu, rases karmu, karmu vecu un jaunu. 21


Kopā un aiz iebrūkošajiem vāciešiem, mudinot tos uz slepkavībām, marodierismu un grautiņiem, izvarošanu un dedzināšanu, nestāvēja tikai velni no ārpuses plašumiem, kuru aktivitātes laiks bija pienācis; bet kopā un aiz vācu armijas bija neattīstītu un Zemes-saistītu garu ordas, kas tika cietuši Kongo. Karma, vienmēr karma! Pasaule mazliet zina par to, kas tika izdarīts Beļģijā, kaut ko no tā, ko Vācieši tur pastrādāja. Es esmu redzējis vīriešus, sievietes un mazus bērnus aukstasinīgi nogalinātus. Es biju aculiecinieks nogalināta vīrieša dvēselei nevaldāmās dusmās pret kareivi, kurš izvaroja viņa sievu. Es esmu redzējis mātes dvēseli lauzījot savas rokas, kā viņa to būtu darījusi uz Zemes, kad no trakuma akli varmākas slikti apgājās ar viņas mazo meitiņu. Kāds vecāks vīrs dienām sekoja vienam kareivim, līdz redzēja atriebību, beļģu durkļa izpildītu; un tad, kad vācieša dvēsele bija iznākusi, saķērās ar to atkal. Kareivis, nezinot ka ir pametis ķermeni juta, ka ir ienaidnieka tvērienā joprojām uz Zemes, un viņi viens otru saplosīja. Šeit ir daudz no tā, kas Kongo tiek saukts par Vudū. Tā praktizētāji neies gulēt uz ilgu laiku. Viņi iet un iet neredzamajā pasaulē, gatavojot savus ļaunos priekšdarbus un pinot buramvārdus. Tie savācas ap izlietām asinīm, tie uzsūc no tās vitalitāti, un šo vitalitāti viņi izmanto, lai nestu ļaunumu un nāvi pār visu, uz ko ir virzīta to griba. Vai jūs domājāt ka griba ir novājināta, kad cilvēks atrodas ārpus smadzenēm? Tā ir pavājināta tādā nozīmē, ka ir mazāka izvēles brīvība; bet griba ir milzīga, kad tā seko jau uzstādītam virzienam, ko bija izveidojusi smadzeņu psihiskā bāze, kad tā bija saistīta ar gribu. Bet tagad visa Beļģijas ļaunā karma* ir izdzīvota, un viņa stāv kā jauna dvēsele laika priekšā. Cita rase ir pacēlusi nastu, taču tā ir to nolaidusi. Vai arī tā tiks izpirkta drīz? Vācija ir uzaudusi sev ļaunu seku kreklu, kas tai piekļausies un berzīs tās miesu paaudzēm. “Tam tā ir jānotiek, ka cilvēka dēlam jātop nodotam, bet vai tam, kurš to nodos.” Nāciju karmas ir zināmas Meistariem un Adeptiem. Anglijas karma! Vai jūs jebkad esat domājusi par Anglijas karmu? Zinot, ka tā ir izdarījusi daudz slikta tāpat kā visas vecās nācijas, tomēr tā ir sevi ļāvusi izmantot pasaules-gribai. Tā vairāk kā visas citas ir bijusi visu rasu vienojošais elements. Vai jūs uzskatījāt, ka Britu Impērija bija nejaušs atomu savienojums? Vai jūs domājāt, ka Britu Impērija radās nejauši? * Karalis Leopolds II (1835 – 1909), 70-tajos gados organizēja “Starptautisku pētniecības un civilizēšanas asociāciju Centrālajā Āfrikā” un pēc tam “Starptautisko Kongo asociāciju”. Patiesībā zem šiem nosaukumiem 1879-1884 gados notika īsta Kongo baseina kolonizācija, kuras laikā par parastu lietu tika uzskatīta iedzīvotāju apspiešana un aplaupīšana. Precīzi pēc 30 gadiem Beļģija kļūst par pirmo valsti, ko pilnībā okupē Vācija. (tulk. piez.)

22


Un tagad Britu Impērija var tikt izmantota tālākiem mērķiem. Tā var tikt izmantota Beļģijā. Un es nedomāju tikai angļu armijas klātbūtni Beļģijā. Ir sacīts, ka Meistari, pasaules Skolotāji aizturēja šausmīgo zemes karmu. Es cenšos mazliet aizturēt šausmīgo Vācijas karmu. Tā apkaunoja cilvēku rasi Beļģijā. Viss, kas ticis uzskatīts par Vācijas noziegumiem pret Beļģiju ir patiesība, izņemot vienu lietu. Cik man zināms, un es esmu iztaujājis tos, kuri zina vairāk par mani, Vācu kareivji nav griezuši nost dzīvu bērnu rokas. Bet tie ir slepkavojuši sievietes, un izvarojuši sievietes, un piesmējuši un piekāvuši grūtnieces, un slikti apgājušies ar jaunajām mātēm, nogalinot to jaundzimušos bērnus. Tie ir dedzinājuši dzīvus vīriešus, un ir aprakuši joprojām dzīvus vīriešus. Es saku, ka vācieši ir darījuši šīs lietas. Vai man būtu jāsaka, ka ļaunie spēki, ļaunās būtnes, pārcilvēku un bijušo cilvēku ļaunie gari ir darījuši šīs lietas, izmantojot vācu kareivju formas kā instrumentus, no kuriem tie uz brīdi ir izgrūduši to mirstīgās dvēseles? Uztveriet to tā, kā jums labpatīkas, jo abi varianti būs patiesi. Cilvēki, kuri nopostīja un iznīcināja Beļģiju, ne visi bija apsēsti, izņemot, ja ļaunums pats jau nav apsēstība. Palīdziet aizturēt šausmīgo karmu, kuru Vācija izveidoja Beļģijā. “Jūs esiet dzirdējuši, ka ir sacīts, tev būs mīlēt savu tuvāko, un nīst savu ienaidnieku. Bet es jums saku, mīliet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kuri jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs nīst, un lūdziet par tiem, kas jūs izmanto un vajā; lai jūs kļūtu kā bērni savam Tēvam kurš mīt Debesīs.” 27. marts

IX VĒSTULE

NEREDZAMIE SARGI Izpostītajā Beļģijas reģionā – un izpostīta ir lielākā daļa Beļģijas – stāv mazs neskarts un mierīgs namiņš, kā pirms kara. Tam apkārt ir drupas, izslējušās melnas no dūmiem vai pelēkas no artilērijas ieroču pulvera. Divas sievietes tur dzīvo, pusmūža sievietes. Tās nebēga no mājām, kad pāri gāja kara vilnis. Viņas bija nobijušās –jā, bet tās nebēga. Viņas redzēja kaimiņu mājas liesmās, tās dzirdēja sprāgstošus šāviņus detonējam; bet tās palika to četrās plānajās sienās un gaidīja, un lūdza. Četrus dievus tās lūdza, Dievu Tēvu un Dievu Dēlu, un divus citus – viņu tēvu un māti, kuri bija aizgājuši citā saulē pāris gadus iepriekš, savu beļģu tēvu un vācieti māti! Viņu ticība bija tik stipra, ka viņas paliks neskartas, ka viņas palika neskartas. Tas var šķist neticami, ka šī mazā mājiņa stāv drošībā postažas vidū. Mīlestība ir sargājošs spēks. Viņu tēvs un māte bija mīlējuši viens otru ļoti spēcīgi. Tautība nebija šķērslis to mīlestībai. Vācu sieviete un beļģu vīrietis tika saviem bērniem mācījuši, ka Vācija ir to māte un Beļģija ir to tēvs. 23


Viņu kauli gulēja kopā baznīcas ciema kapos, un viņu dvēseles palika, lai pieskatītu, kad armijas gāja pāri. Viņi sargāja bērnus, kurus mīlēja. Vai šis šķiet neiespējams stāsts? Es to zinu kā faktu. Es tiku runājis ar viņu tēvu un māti, un es runāšu ar tiem atkal. To ticība ir reta, un reta ir to mīlestība, un atlīdzība par to arī bija reta. Ir vieglāk pasargāt mazu namiņu, kā pastumt kalnu, un ir sacīts, ka ticība kā sinepju graudiņš spēj kustināt kalnus. Šīs divas dvēseles vēl nav pametušas Zemes apkaimi; viņi gaida savus bērnus. Kad kara vilnis gāja pāri, viņi stāvēja sardzē pie namdurvīm. Mierīgā nāvē mirušajām dvēselēm nepatīk lādiņu sprādzieni, bet šie divi nelaidās projām. Ja tie būtu aizbēguši no savas dežūras, mazais namiņš varētu izskatīties tā pat kā apkārtējie. Vai es esmu pārāk lētticīgs? Vai jūs atceraties, ka es gadiem atpakaļ vienu dienu jums teicu, ka jūs nebijāt pietekoši lētticīga? Es redzu, ka jūs atceraties. Šie abi – beļģu tēvs un vācu māte – arī bija lētticīgi. Ja tautas būtu vienādi lētticīgas pret mīlestības spēku, šī kara nebūtu; jo nebūtu armiju, kas to varētu uzsākt. Es nesludinu pret armijām. Es tikai sludinu mīlestību un ticību. Kad mīlestība un ticība kļūs lielākas, armijas kļūs mazākas, un karam būs beigas. Es pajautāju beļģu tēvam, ko viņš domā par šo karu, un viņš palūkojās uz savu vācu sievu; es pajautāju vācu mātei, ko viņa domā par šo karu, un viņa palūkojās uz savu beļģu vīru. Viņi abi klusēja, lai nesāpinātu otru. Kā man vajadzētu justies, kad tagad arī mana tauta ir iesaistījusies karā, jūs jautājat? Bet kopš manas atmiņas acis ir atdarījušās un es ieraudzīju savas pagātnes dzīves, es sapratu, ka man ir bijis tik daudz tautību, es esmu cīnījies tik daudz armijās, esmu dzimis tik daudz savu māšu klēpjos, tik daudz zemēs, ka mans gars ir atsvabināts. Es esmu pievienojies dižajai Baltajai Brālībai, kam visi vīrieši ir brāļi un visas sievietes ir māsas. Jums būtu grūti skatīties uz to no mana redzes punkta. Es vēroju un gaidu tāpat kā divu Beļģijas jaunavu vecāki, un līdz šim manas ticības nams ir kara liesmu neskarts. Dižajā Baltajā Brālībā ir biedri no daudzām rasēm, ir arī to rasu pārstāvji, kuri pašreiz karo. Vai jūs iedomājaties, ka viņi skatījās šķībi viens uz otru, kad pasaule kļuva neprātīga? Viņi neskatījās viens uz otru šķībi. Katrs stāvēja sardzē, kur spēja izdarīt visvairāk laba. Katrs meklēja mīkstināt sava brāļa triecienu, katrs meklēja mīkstināt savu asins-brāļu sirdis. Bet tā kā šis karš bija ierakstīts zvaigznēs, pasaules Skolotāji nespēja to novērst, kad tā stunda bija situsi. Vai jūs zināt, ko nozīmē būt par dižās Baltās Brālības biedru? Tas nozīmē strādāt cilvēku rases labā, visas planētas kopuma labā. Un ir vēl viena lieta, ko gribu jums pateikt. Es esmu dzirdējis par Melno Brālību. Tas būs nepareizs vārdu savienojums. Brālība nekad nebūs melna. Nav Melnās Brālības. Ir vairāki Melnie Meistari, jo Meistarība, tāpat kā apģērbs var būt balts vai melns. Šajā karā tumšie spēki, kuri ir iedvesuši naidu cilvēkos, ir pūlējušies 24


līdz galam, un tieši šis fakts vājinās to spēkus darīt ļaunu uz ilgu laiku, tad kad viņu pašreizējo darbu sekas būs pāri. Vai jūs sapratāt manu domu? Ļauno spēku apvienošanās jau pašā apvienošanās faktā vājina tās biedru individuālos spēkus; jo ļaunums ir visstiprākais, kad tas ir individuāls. Divi, kuri ir mīlestības pilni, spēj strādāt kopā kā četru spēks; bet divi, kuri strādā kopā ļaunuma vārdā, spēj strādāt kā – vai man teikt viens ar pusi? Un viens ar pusi pret četriem! Ja jūs mīlat spēku, izmantojiet to priekš labā, un jūs to vairosiet. Tikai pateicoties elementālo ļauno būtņu daudzumam, un nevis pateicoties to apvienošanai, visiem kopā sviežot savas ļaunprātības uz pasauli, šis neprāts kļuva iespējams. Naids ir graujošs spēks. Tie, kuri ienīst, pēc šī kara sevi sagraus. Tie, kuri mīl, pēc šī kara kļūs stiprāki. Francija kļūs īpaši stipra, jo Francijā ir vairāk mīlestības nekā naida. Francija mīl tik ļoti, ka pat tās ienaidnieki to neienīst. Tas nav tikai tāpēc, ka viņa nav tik brutāli spēcīga, kā tās varenais ienaidnieks. Mīliet savus ienaidniekus. Tas ir drošākais veids, kā tos uzvarēt. 29. marts

X VĒSTULE

VIENA DIENA KĀ TŪKSTOŠ GADI Tā kā es rakstu par karu, es vēlos parunāt ar tiem, kuri ir zaudējuši savus mīļos šai karā. Jūs, kas sērojat par pāragri aizgājušajiem, vai jūs neesat lasījuši, ka viena diena būs kā tūkstoš gadi un tūkstoš gadi kā viena diena? Mums jāsāk ar pamatu par atdzimšanu, kam cits nosaukums ir ritms, un kura virziens ir nemirstība. Nemirstībai nav iepriekšpieņemta sākuma un tās priekšā nestāv beigas. Gars vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Gara dzīvē viena diena ir kā tūkstoš gadi un tūkstoš gadi ir kā viena diena. Dzimšana ir jaunas dienas rīts, un nāve ir tās pašas dienas vakars, un periods starp dzīvēm ir gulēšanas un miega periods. Vai arī varat pagriezt to savādāk un sacīt ka dzīve ir sapnis, un nāve ir piedzimšana īstenībā. Bet ritms ir nekļūdīgs. Iemigšana ir nonākšana astrālajā pasaulē tā pat, kā dvēseles atnākšana pēc nāves. Jūs, kas priekš manis rakstāt un pāris citi tur nonāk pilnā apziņā. Kādu dienu visi cilvēki tur nonāks pilnā apziņā un paņems atpakaļ atmiņas. Jūs, kas sērojat par mirušajiem, atcerieties, ka mūžs ir tikai viena diena nemirstīgai dvēselei. Jūs jau bieži esat šķīrušies no sava mīļā cilvēka uz vienu dienu un tāpēc neizjutāt skumjas. Mīļais cilvēks izgāja no mājām, lai izpildītu savu pienākumu un jūs bijāt droši, ka nākošā dienā jūs viņu ieraudzīsiet atkal. Vai jūs 25


nespējat sajust, ka dvēseles nākošajā dienā, nākošajā dzīvē (mūžības priekšā tas ir viens un tas pats), jūs sveiksiet savu mīļoto atkal? Draugi nesatiekas katrā no dzīvēm, ja vien viņi nav ļoti tuvi. Tā pat kā jūs vienu vai otru draugu nesatiekat biežāk kā reizi nedēļā, tā pat arī lielākajās dvēseles dienās jūs varat arī nesastapt visus savus draugus katru dienu. Jūs šķiraties no viena pirmdienā, ar norunātu tikšanos piektdienā. Četras dienas, četri mūži – mūžībā tas ir viens un tas pats. Bet no dažiem jūs šķiraties tikai uz dažām stundām, no pusdienlaika līdz saulrietam, un satiekat viņu atkal vakarā pie mājas pavarda. Tie, kuri jūs tagad ir atstājuši dzīves pusdienlaikā, iespējams, ka atgriezīsies ap saulrietu; kas ir vienkārši cits veids kā pateikt, ka tie jūs satiks dvēseles dienas beigās, šīs dzīves beigās, un būs ar jums kopā krēslas laikā astrālajā dzīvē un saldajos sapņos aiz mākoņa maliņas. Nevajag sērot. Mīļotie tur sagaida savējos. Dažus draugus jūs varat sastapt atkal pēc divām, četrām, vai septiņām dzīvēm, bet tos, kuri jums ir patiesi tuvi, jūsu mīļie, jūsu savējie, jūs sastapsiet atkal kad rietēs Saule vai vismaz noteikti rīt – dvēseles nākošajā dienā uz Zemes. Kā jūs sagatavosities uz tikšanos? Vai jūs nestrādāsiet cītīgi visu dienu, zinot ka krēslā mīļotais atgriezīsies? Kad atnāks saulriets, jūs vai neietērpsities baltajās ticības drānās, vakara drānās, un negaidīsiet mīļoto, sēžot pie loga? Viņš atnāks. Vai jūs jau gaidās nedzirdat viņa soļus uz celiņa grants? Vai jūs nedzirdiet pagrieztās slēdzenes noklikšķēšanu? Vai jūs neiznāksiet mīļotajam pretī ar sveiciena smaidu? Bet, protams, ka viena diena būs kā tūkstoš gadi un tūkstoš gadi, kā viena diena. Es meklēju iespēju parunāt ar angļu oficiera dvēseli, kurš mira vadot kauju. Viņa nāve bija ātra un nesāpīga. Šāviens sirdī un viņš sevi atrada – pēc nesamaņas perioda – joprojām, kā viņš uzskatīja, vadot kauju. Bet te viņa priekšā vairs nebija ienaidnieks, nekā, izņemot rāmos laukus pār troksni; jo tik liela bija viņa dvēseles eksaltācija – viņš mira ar domu par savu mīļoto sirdī – ka viņš bija pacēlies, un pacēlies uz reģionu, kur mīlestība varēja atrast sev vietu. Neredzot savā priekšā nekā, viņš apstājās, palūkojās pakārt un ieraudzīja mani. - Brāl, – es teicu, – jūs karu esat atstājis sev aiz muguras. Viņš saprata. Tie, kuri dzīvo nedēļām nāves spriegumā, nav lēni atpazīstot nāvi, kad tā paceļ savu priekškaru. - Un kā ar kauju? – viņš dedzīgi jautāja. – vai kauju mēs uzvarējām? - Jā, – es atbildēju, – jūsu gara spēks to uzveica. - Tad viss ir labi, – bija viņa atbilde. - Atpūtieties mazliet, – es teicu. – Atpūtieties un parunājieties ar mani. - Vai mēs esam tikušies iepriekš? – viņš pajautāja. – Jo jūsu seja man liekas pazīstama. - Mana seja ir pazīstama daudziem kaujaslaukā, – es teicu. 26


- Kad pārnācāt jūs uz šejieni? - Trīs gadus atpakaļ. - Tad jūs varat iemācīt man daudz ko. - Iespējams, es jums varu iemācīt kaut ko. Ko jūs vēlaties zināt? - Es vēlētos zināt kā mierināt kādu, kurai mana nāve nesīs lielas sāpes. - Kur viņa atrodas? – es pajautāju. Viņš nosauca vietu. - Tad nāciet, – es teicu, – es iešu kopā ar jums. - Mēs ieraudzījām brīnišķīgu sievieti Anglijā, mazā istabiņā. Mazā istabiņā, kurā bija maza gultiņa. Un tai gultiņā bija mazs zēns, aptuveni četrus vai piecus gadus vecs. Mēs varējām dzirdēt mātes un bērna balsis, kā tie sarunājās. - Un kad tēvs atgriezīsies mājās? – mazais jautāja. - Es nezinu, – teica māte. - Bet tētis taču atgriezīsies, vai ne? Vai tu zini droši, ka viņš atgriezīsies? - Es lūdzos, lai viņš atgrieztos drīz, – bija viss, ko māte atbildēja. Bērnu acis, kad tie pāriet krēslas pasaulē, pasaulē starp pamošanos un iemigšanu, reizēm ir ļoti skaidras. - Tētis atgriezies mājās! – bērns iesaucās, un izstiepa tēvam pretī rokas ar prieka asarām. Un māte saprata uzreiz, un kļuva ļoti klusa. Bet viņas sāpes bija mīkstinātas, zinot, ka tas, kuru viņa mīlēja, ir atgriezies mājās un ka viņas bērns to ir redzējis. Es domāju, ka viņš paliks pie viņas, līdz viņa tam pievienosies šeit. Aizkavēšanās netraucēs viņa dvēseles attīstībai. Mīlestība ir likuma piepildījums. Mūžībā ir laiks mīlestībai un arī aizkavētai mīlestībai. Mīlestībā arī tūkstoš gadi ir kā viena diena. 29. marts

XI VĒSTULE

VISĀDAS VALODAS Mācieties valodas. Mans darbs tiek kavēts pateicoties manām vājajām vācu valodas zināšanām. Ar tām dvēselēm, kuras šeit jau ir ilgi, es varu uzturēt sarunu ar domas palīdzību; bet tikko atnākušie runā tādā valodā, kurā runāja uz Zemes, un bieži šī valoda ir pat vietējais dialekts. Tas ir iemesls kāpēc man vislabākie panākumi ir tieši starp Angļu armijām.

27


Es varu lasīt vāciešu un franču domas, bet tie nevienmēr spēj mani saprast. To abu beļģu sieviešu tēvs un māte šeit ir bijuši tik ilgi, ka mēs varējām saprast viens otra domas. Mācieties valodas. Kad jūs nāksiet darbā šai pasaulē, jūs pat varētu gribēt tās zināt vairāk kā uz Zemes, jo distances šeit ir domas attālumā, un šeit var pārvietoties no vietas uz vietu acu nomirkšķināšanas brīdī. 30. marts

XII VĒSTULE

BRĪNIŠĶĀ BŪTNE Eņģelis, kuru mēs saucam par Brīnišķo būtni, kas mani pavadīja ceļojumā starp planētām, vēlētos šeit iestarpināt pāris vārdu par Mīlestību un Naidu. Tie, šķiet, ir mirstīgā un Nemirstīgā “es” izpausme, kara pirmajās dienās. Mīlestība un Naids Tas, kuru mīlēju, uzsāka karu pret mani, un Zemes tautas uzsāka karu viena pret otru. Zaļie lauki tika nolieti ar asinīm un ieroču dārdoņu, tie slīka sāpju un niknuma asarās, kad cilvēki steidzās dot vaļu savam naidam pār cilvēku bērniem. Mana sirds bija skumjāka par Londonas debesīm ziemā. Šķita, ka uz Zemes nav palicis prieka; jo mīlestība mira un miers bija miris, un cilvēki gāja nāvē visur. MENE, MENE, TEKEL, UPHARSIN* bija rakstīts uz cilvēces tempļa sienām. “Un es teicu sev sirdī: Kur esam mēs nonākuši mūsu dzīves pusdienlaikā? Un kāpēc mēs gaidām saulrietu? Jo mīlestība ir zaudējusi, un pasaule ir zaudējusi, un vai neesam zaudējuši arī mēs?” Un tad, tā sēžot un lūkojoties savas ticības tukšumā, es dzirdēju balsi, kas šķita nākam no visu lietu centra, un balss teica: “Paņem savu spalvu un raksti, jo tam kurš ir zaudējis visu, bagātība Sevī ir atvērta. “Es esmu tas ES, ko tu esi aizmirsusi, kad tu ielūkojies iekšpusē, lai atrastu mīlestību. Es esmu tas ES kuru tautas ir aizmirsušas, kad tās iznāca, lai sakautu viena otru. Es esmu Vienotais ES, un mans nams ir visās šais sirdīs, kas pulsē naidā un mīlestībā. Kad tie ievaino viens otru, tie ievaino mani; kad tie šaubās viens par otru, tie šaubās par mani; kad tie mīl viens otru, tie mīl mani. Nav cita veida kā mani apzināties, kā tikai caur naidu un mīlestību, un ticību un šaubām. Jo mīlestība un naids ir viena magnēta abi poli, un šaubas un ticība ir mani dzimušie dvīņu bērni. *Citāts no Daniela 5:25 interpretēta Daniela 5:26-28

28


Tas, kurš nekad nav šaubījies par visu, nezina ticības nozīmi; un tas kurš nekad nav ienīdis, nezina mīlestības nozīmi. “Kad sirdī vairs nemājo prieks, es to piepildu ar Sevi. Kad manējie uz Zemes iznīcina viens otru, viņi kopā steidzas uz Debesīm. Atbrīvoti no ķermeņa akluma viņi redz viens otru patiesi.” “Divi kareivji aizgāja karā, un katra lode ieurbās otra sirdī. To naids bija tik karsts kā mīlestība. Tad pēkšņā nāves tumsā tie pasniedzās pēc otra rokas; to naids bija atradis otru polu, un tie sakusa mīlestībā.” “Divi draugi aizgāja karā viens pret otru, un ar katru ievainojumu tie kļuva viens otram tuvāki – viena dvēsele sēroja par otra sāpēm, un nedz nāvē, nedz dzīvē viens var izbēgt no otra. “Vai tu noraidīsi to, ko mīli, tad nekad neuzdrošinies to ienīst. Kad smadzenes ir nežēlīgas, dvēsele žēlo; dvēsele var būt visstiprākā, kad prāts ir šaubu novājināts. “Tā prāta dvēsele, kas tevi ienīst, turpina būt vērīga, kad prāts ir mierā, tā noslauka ar savu dūmakaino roku asaras no tavām acīm. “Kad sapņos tu raudi, tad zini, ka tava dvēsele raud par tām asarām, kuras tu esi izraisījis savā ienaidniekā. Kad tu pamosties ar miklām acīm, tu esi maksājis mīlestības parādu.” “Esi labs pret to, kurš tevi mīl, jo mīlestība ir nespēcīgs bezpajumtnieks; ja tu to izdzen no savas sirds, tā var tikai klaiņot vienatnē.” Esi labs pret to, kurš tevi ienīst, jo viņa bezpajumtnieks klaiņo vienatnē.” “Kad tu liecies gulēt, sūti mīlestību tam, kas tevi dienā sāpinājis. Ja tu aiziesi gulēt naidā, tu modīsies ar miklām acīm.” “Es esmu vidutājs. Es esmu ES, kurš ir katrā sirdī. Es sūtu vēstis tumsā. Es esmu pārāk liels, lai būtu lepns. Es pildu pats savus uzdevumus.” “Cik ļoti tu esi mēģinājis ienīst, es zinu pēc skumjām tavā sirdī. Un ja tu esi cietis neveiksmi ienīst, tad tikai tāpēc, ka tava dvēsele ir nomodā.” “Es esmu vidutājs un es turu savu laternu iedegtu.” 1. aprīlis

XIII VĒSTULE

CILVĒCES ORGANISMS Es tiku teicis ka divdesmit no mums stāvēja pilī Potsdamā un Vilhelmštrāsē, lielākais no Skolotājiem nebija mūsu vidū. Jūs neziniet to vārdu, pēc kura viņu pazīstam mēs, nedz arī jums to vajag zināt. Viņš ir no tiem, kas personīgos dzīves ierobežojumus, kurus zināt jūs, ir atstājis tik tālu aiz sevis, ka viņš uz dzīvi var noraudzīties gluži tāpat, kā to dara 29


Planetārie Logosi*. Viņš spēj skatīties uz nemierpilnajām un uztrauktajām Zemes būtnēm, kā jūs lūkotos uz mikroorganismiem caur lēcu. Amēba, taukauds, strutu šūna, viņš tās visas redz kā daļu no visa Kopuma, un viņu kari to nepadara par partizānu. Apgalvojumi, vairākuma uzskati, uzpūstās Vācijas Imperatora lūgšanas, kuras balstās uz pieņēmumu, ka Dievam ir jābūt viņa pusē, tāpēc ka tā ir viņa puse, šajā Meistarā neizraisa pat smaidu. Absurds un traģēdija viņam ir tas pats, izņemot, ja tie virza vai kavē Cilvēces organisma izaugsmi. Ja jūs savā apziņā varat panākt apzināšanos, ne tikai filozofisku teoriju, par Vienu un vairumu, tad jūs sapratīsiet, ka Viens ir viss vairums, lai arī daži no tā būtu jūsu draugi vai ienaidnieki. Atcerieties vēl vienu lietu: apliecināt ir radīt. Apliecināt un tādā veidā radīt brālību. Bet neaplieciniet to pārāk stipri, savādāk jūs sasniegsiet ritma kulminācijas punktu pārāk ātri un, pateicoties pretreakcijai, radīsiet brālības pretstatu. Lielākais no Meistariem šķita neapliecinām neko jaunu, kad savilkās kara mākoņi. Mēs, kam zināšanas nav bezgalīgas, centāmies kalpot kā terapeiti, centāmies mazināt drudzi, kurš izdedzināja Lielā Cilvēka – Cilvēces šūnas. Mēs, varētu teikt, centāmies tam palīdzēt ar mentālo ārstēšanu, tiecāmies paātrināt sadziedēšanas procesu. Tās astrālās formas, ar kurām mēs cīnījāmies, bija kā slimības baktērijas gaisā. Raugoties no lielā Meistara skatpunkta, tās nebija vairāk kā infuzorija, kuru jūs spētu saskatīt tikai caur lēcu. Pievienojiet savu skatījumu mūžībai, tāpat kā jūs to darāt laikam, ja jūs spējat viņu saprast un vēlaties palīdzēt viņam tā darbā. Bet nenonieciniet savu darbu tikai tāpēc, ka tas ir ierobežots laikā, tikai tāpēc, ka no augstāka skatpunkta jums šķiet, ka tas var izrādīties mazs. Kā cilvēks var kļūt par Meistaru, ja ne pildot savu darbu tā, it kā no tā būtu atkarīgs viss planetārais organisms? Pilnīga organisma veselība ir atkarīga no tā, kā darbojās katra tā šūna. Tagad ļaujiet man jums izstāstīt, kāpēc šim karam bija jānotiek. Bija pienācis laiks, kad cilvēcei bija jārealizē brālība, lai sagatavotos jaunajai rasei, kurai ir jānāk. Tā vietā bija lielāka un lielāka jūtu nošķiršanās, tomēr materiālie atklājumi un organizācijas pēdējo simts gadu laikā padarīja iespējamu brālību materiālajā pasaulē. Atšķiršanās ritms nonāca kulminācijas punktā pateicoties nošķiršanās karam. Bez tā cilvēces brālība būtu kavēta, pateicoties cilvēka atteikumam emocionālā līmenī strādāt kopā ar Likumu, kas jau tika demonstrēts viņam fiziskajā pasaulē.

*Logos – grieķu v. – Katras nācijas un tautas (arī cilvēces) izpaustā dievība, ārējā izpausme vai mūžīgi apslēptā cēloņa sekas. Tā, piemēram, valoda ir domas logos, tāpēc arī attiecīgi tulkojams kā “zilbe”, “vārds” tā metaforiskajā nozīmē.

30


Citās pasaulēs ķermenis bija audzis ātrāk nekā dvēsele, un dvēselei nācās ciest kopā ar ķermeni; dvēselei bija jātop saplosītai, lai tā būtu spējīga sevi dziedēt ar sevis pašas spēku, mīlestības spēku. Es tiku runājis par pārlieku nepārspīlēšanu ar brālības ritmu. Tas attiecināms uz visiem ritmiskajiem viļņiem. Vācieši alka kļūt par valdošo rasi uz pasaules. Tie apgalvoja savu pārākumu tik spēcīgi, ka viņi rada šī pārākuma pretstatu. Apgalvojiet mierīgi. Viņi varēja kļūt par līderiem jaunajā vienotības garā. Viņiem tas neizdevās un viņi pazaudēja savu iespēju. Vāciešu kolonija Savienotajās Valstīs varēja kļūt par vienojošo spēku starp Savienotajām valstīm un Vāciju. Un redziet, kur viņi ir tagad! Iemesls, kāpēc Vācijai nebija Meistaru atļaujas iegūt sev lielas kolonijas, bija tāds, lai to lielā populācija varētu izkaisīties pa pasauli un sajaukties ar citām rasēm. Vācu asinīm sajaukšanās nebija vajadzīga. Tās ražība materiālajā plāksnē varētu to iemācīt pasaulei. Tā vietā, viņa noreiba no sevis pašas dižuma. Viņa pārspīlēja ritmu, kurš varētu to mierīgi nest uz priekšu. Tā bija karmiska neveiksme, ko tā izdarīja. Rases ir kā orgāni Cilvēces organismā. Ja viena rase atsakās strādāt priekš un kopā ar visu ķermeni tāpat kā sev, ķermenis kļūst slims. Pat, ja tagad Vācija pievērstos Augstākajai Vienotībai un pielūgtu Sistēmas Kopumu, sava mazā rases dieva vietā, viņa spētu atrast to pamatni, kuru ir pazaudējusi, pēc ciešanu un iniciācijas laika. Vai viņa to izdarīs? Laiks to rādīs. Palīdziet kopā ar Meistariem aizturēt šīs rases slikto karmu.

XIV VĒSTULE

IEKŠĒJAIS PRETINIEKS Jums ir jāizdara kas vairāk, kā tikai vienkārši jāpieraksta tas, ko es saku par brālību. Ar nesavtīgu ziedošanos jums jāpalīdz pasaulei to saprast, parādot ceļu individualitātēm un individualitāšu kopumam. Vispasaules Brālība! Tas skan skaisti, un mutes to ir atkārtojušas šo vārdu skanīguma dēļ, kad to nozīme nebija ne sirdīs, nedz prātos. Vispasaules Brālība nav tikai brālīgas attiecības starp Kopuma atsevišķām vienībām, bet Vispasaules Brālība ir arī vienotība, apzināta un reāla Vienotajā ES. Vispasaules Brālība ir Daļu atgriešanās Vienā, tā pat kā šo daļu ceļojuma bauda. Jūs esat atkārtojuši veco Hindu vārdu, formulu, mantru – AUM*, atkārtojuši to kā papagailis; bet ja jūs būtu sapratuši AUM, man nebūtu vairs jāsludina brālība *AUM – sanskr. Svētā zilbe; trīsburtiskā vienotība; no šejienes – trīsvienība.

31


jums, un ar “jums” es domāju visus vīriešus un sievietes, kas ir pļāpājuši par Vispasaules Brālību. A – U – M – Vienotais, Daudzums un tā Vienotība: ES, Ne-ES, un nošķiršanās, noliegums. AUM– sēkla, augs un smarža. Kā jūs domājat, priekš kam jūs esat pasaulē? Jūs esiet dzirdējuši par Mulaprakriti**, jūs teosofi: Mulaprakriti, dabas-sakne. Jūs esiet dzirdējuši par trim gunām, jeb Mulaprakriti īpašībām; satva, radža, tamas: satva, gaisma, esība, miers; radža, darbība, kaislība, apliecinājums; tamas, tumsa, inerce, noliegšana. Daži no jums būs dzirdējuši par Kristu, Luciferu***, Ahriman. Atkal satva, radža un tamas, tikai zem cita nosaukuma. Jūs kabalisti esiet dzirdējuši par Nešamah, Ruah, Nefesh: tiekšanās, individuālā inteliģence, materialitāte. Jūs visi esat dzirdējuši par Višnu, Brahma, Šiva: Glabātāju, Radītāju un Iznīcinātāju – jā, tā būs pareizā kārtība, jo Višnu paliek no kalpas**** uz kalpu, bet Brahma tās rada no jauna. Krišna****** (Višnu) Bhagavat-Gītā saka: “Es esmu ES, kurš mājo visu būtņu sirdīs.” Viņš ir Viens un Daudzums, jo Viņš ir daudzumā un daudzums ir Viņā. Jūs nespēsiet aptvert Krišnu, ja vien neapzināsities Viņu, kā to ES, kurš mājo visu būtņu sirdīs. Jūs neaptversiet Kristu, līdz jūs nespēsit Viņu saskatīt visu būtņu sirdīs. Jā, jūs varat cīnīties savā starpā un es to saukšu par naidu, vai karu – tā būs nošķiršanās. Nošķiršanās ir nepieciešama, kā pakāpiens evolūcijā, lai ego varētu aptvert sevi kā nodalītu. Bet ir pienācis laiks, kad rasei vajadzētu pagriezties atpakaļ pie tās Cēloņa, pie Vienotā, pie Atmas********, kas visos ir vienāda. Es esmu iemācījies daudz ko, kopš pirms diviem gadiem jūs atstāju. Uz Zemes es nerunāju nemitīgi par Vispasaules Brālību. Es vēlējos sasniegt “nesalīdzināmo individualitāti”. Nu, tagad es esmu to sasniedzis. Savā divu gadu ceļojumā starp planētām un vēl citur es atradu to spēku, ko meklēju. Bet es atradu vēl ko citu – mīlestību, vislielāko spēku no visiem.

**Mullaprakriti – sanskr. Parabrahmaniskā sākotne, abstraktais sievišķais sākums – nediferencētā substance. Akaša. Burtiski – Matērijas vai “dabas sakne” (Prakriti). ***Lucifers – sanskr. Gaismas nesējs (tituls arī tam pašam Sātanam pirms viņa krišanas). ****Kalpa – sanskr. Pasaules cikla perids, Brahmas “diena” un “nakts” – 4 320 000 000 g. *****Krišna – sanskr. Indiešu “glābējs”, stāsts par ieņemšanu, dzimšanu un bērnību – precīzs prototips Jaunās derības stāstam. Misionāri, protams, cenšas pierādīt, ka indieši ir nozaguši šo stāstu par dzimšanu no agrīnajiem kristiešiem, kuri ienākuši Indijā. ******Atma vai Atman – sanskr. Visuma gars, Dievišķā Monāde, augstākais, septītais princips cilvēkā. Augstākā Dvēsele.

32


Brālība ir mīlestība un tāpēc es sludinu brālību. Jūs varat iegūt individualitāti nīstot, bet ne “nesalīdzināmo individualitāti”. Nebaidieties no savas individualitātes pazaudēšanas. Tik ilgi, kamēr vien spējat mīlēt kaut ko citu ārpus sevis, jūs nezaudēsiet savu individualitāti. Jo mīlēt kaut ko citu nozīmē apliecināt savu individualitāti. Mīlēt tikai jūsu nodalīto sevi, nozīmē pazaudēt savu varu par individualitāti, jo jūs esiet individualitātes tikai attiecībā uz citiem “es”. Viens pats visumā – jums vajadzētu būt visam vai nekam, un jūs nevariet būt viss – vēl ne, izņemot, ja jūs esiet viss vienotībā ar visu, un tā ir mīlestība. Dumpojieties, ja jums tā tīk, pateicoties tieši šim dumpim pret citiem, jūs aplieciniet viņu līdzvērtību, jūs aplieciniet to līdzāspastāvēšanu, un aiz šīs līdzāspastāvēšanas ir Vienotība, Krišna, “ES, kurš mīt visu būtņu sirdīs”. Neesat šokēti, kad es saku, ka no mūsu redzes viedokļa šis karš šķiet ļoti bērnišķīgs, ļoti nekompetents. Karš bija cēls ļoti sen atpakaļ, kad cilvēce bija tās ceļā uz ārpusi un tai bija nepieciešama nošķiršanās apziņa; bet laika gaitā karš kļuva ne tikai lieks, bet arī banāls. Es nejokojos ar nopietnām lietām. Es zinu krietni labāk, kā varat zināt jūs, cik ļoti nopietns ir šis karš, jo es esmu to vērojis abos plānos. Karš starp labā un ļaunā spēkiem nebija banāls. Cilvēku sirdīs šis karš vēl turpināsies ilgi, no eona uz eonu; bet ir pienākusi tā diena, kad cilvēkiem vajadzētu sākt karu ar ļauno sevī, un ļaut citiem karot ar ļauno viņos. Kara dieva – Marsa zobens nerūsēs tik ilgi, kamēr Marss cilvēkā vedīs to karā pret tumsu sevī. Es esmu redzējis cilvēka tumsas spēkus izpausmē, redzējis tos objektīvā formā, un es jums saku; tie ir ienaidnieki, cienījamāki par jūsu ieročiem. Katram no jums iekšā ir ienaidnieks – cienījamāks par jūsu ieroci. Katram cilvēkam ir arī ES, dievišķais, Kristus, Krišna, kurš mīt katras būtnes sirdī. Es gribu jums izstāstīt kaut ko, ko redzēju pats ar savām acīm. Tas bija kara lauks Francijā, divi kareivji nogalināja viens otru ar durkli. Velns katrā izbēga kopā ar dvēseli. Tie nebija vienkāršie cilvēki. Es redzēju tos abus velnus, tos abus “sliekšņa sargus”, šos abus “iekāres elementālus”, sauciet tos kā jūs vēlaties. Vai jūs domājat, ka tie uzklupa viens otram, lai iznīcinātu viens otru? Ne pavisam ne. Katrs uzklupa tā dvēselei, kurai piederēja. Viņiem nebija intereses vienam par otru; viņiem nebija nekā, ko dot vai atņemt otram, šiem velniem, sargiem, elementāliem. Vai redzat, ko es domāju? Jūsu ienaidnieks ir jūsos. Tas, ar ko jūs cīnāties ārpusē, ir jūsu brālis. Mīliet viņu ar brāļa mīlestību un jūsu velns kļūs vājāks, jūsu eņģelim kļūstot stiprākam. Jūsu eņģelis ir nolaidies no Atmas, Kristus, Krišnas – jūsos. Tas ir identisks Atmai, Kristum, Krišnai jūsu brālī. 33


Velni visi ir ļoti individuāli. Eņģeļi visi ir ļoti līdzīgi, tomēr daži ir stiprāki kā citi un bagātāki pieredzē. Meklējiet Kristu sevī, lai tas varētu augšāmcelties, ar prieka vēstīm visiem cilvēkiem. Tas bija tas, ko es gribēju pateikt pasaulei šovakar, pirms Lieldienām. 2. aprīlis

XV VĒSTULE

NOKLAUSĪŠANĀS BRISELĒ Nē, negaidiet, lai es rakstītu esejas. Es rakstu vēstules. Ļaujat man būt tieši tik diskusīvam, cik es vēlos. Bet manu darbu beigās jūs redzēsiet, ka tai ēkai ir karkass, un ka visas daļas ir savās vietās. Tā kā pēdējā laikā esmu filozofējis, tagad izstāstīšu jums stāstu. Kad Vācu armija gāja cauri nepretojušamies Briselei (trīs dienas, ja es pareizi atceros, gāja cauri gara pelēk-zaļa cilvēku upe, kuru ķiveru ņirboņa spīdēja Saules un lampu gaismā), es stāvēju aptuveni stundu nepamanīts uz balkona, lasot domas vīram aiz vīra, kā tie gāja garām tai vietai. Kā jau paskaidroju iepriekš, man nav nekādu grūtību lasīt vāciešu domas. Grūtības sākas tikai tad, kad mēģinu likt viņiem saprast, ko domāju es, un te man bieži neveicas. Cilvēku jūra un domu jūra, katrs cilvēks ka ņirbulītis, un katra doma kā ņirbulītis! Šeit būs paris domu ņirbulīši, kuri skāra manas gaismas uzmanību; “Kāda brīnišķīga pilsēta ir Brisele!” “Manas kājas ir nogurušas. Manas kurpes berž.” “Tas koks pretī ir tāds pats kā pie manas mājas durvīm.” “Māte šajā stundā noteikti vārīs kafiju.” “Kāda smuka meitene – tā tur, ar maizi grozā!” “Nezin’ vai Grietiņa tagad, kad esmu projām, vēl runās daudz ar Hansu.” “Tie vārti pa kreisi ir tie, kurus Marī man atsūtīja bildē uz pastkartes pagājušogad.” “Manas kājas ir nogurušas. Manas kurpes berž.” “Tad šī ir tā Brisele! Vienmēr esmu gribējis to redzēt.” “Man sāp galva.” “Deutschland über Alles! Deutschland über Alles!” “Interesanti, vai Leitnants samaksāja savam skroderim.” “Cik silti!” 34


“Ko tagad dara tēvs?” “Kā tagad gribētos kausu alus!” “Man prieks, ka mēs neiznīcinām Briseli!” “Par ko ir viss šis karš, vispār? “Tēvzeme! Tēvzeme!” “Kas mums būs vakariņās?” “Interesanti, uz kurieni mēs dodamies? “Šeit nav tik labi, kā mūsu Unter den Linden.” “Kad mēs tiksim līdz Parīzei man jāredz Milosas Venēra.” “Man sāp galva.” “Mūsu mazulim ir zobiņš!” “Vai tās vakariņas vispār kādreiz pienāks!” Un tā tālāk un tā tālāk, un tā tālāk, kamēr pelēk-zaļā upe plūda cauri Briselei. Un tie bija cilvēki, kuri pēc brīža slepkavos un laupīs un dedzinās un varos, un slepkavos un laupīs un dedzinās! Daudzi no viņiem ir darījuši to jau iepriekš – šie vīri ar bezmērķīgajām ne-par-karu domām, tām ierastajām kareivju domām par mājām un pārtiku, un sāpošām kājām un no Marī pagājušā gadā atsūtītām pastkartēm, un stundām, kad māte vārīs kafiju! Kāds spēks tos pārvērta par briesmoņiem? Kāds dēmons dehumanizēja tos, līdz tie aizmirst savu nogurumu? Vai tā bija aizsmakusī kara taures balss? Vai tas bija velns aiz tā velna, kurš pūta kara tauri? Vai tas bija ļaunais nācijas gars, vai tikai kara gars? Tās bija visas šīs lietas. Iespējams, ka tad, kad viņi uzsāka maršēt, viņi domāja par slavu un naidu, un dzīvi un nāvi, un godu; bet tie jau ir maršējuši ilgi un to domas ir kļuvušas vienkāršas, kā veca, noguruša vīra domas. Par ko ir tas viss? Kāds spēks tos dzina? Daži no šiem vīriem nogalināja nepretojušos civiliedzīvotājus, nosita bezspēcīgus bērnus, piesmēja mūķenes un citas jaunavas, dzina vecus vīrus un sievas sev pa priekšu, kā vairogu pret pretinieka uguni. Kas pamodināja viņos velnu? Jūsu draugam ir taisnība, sakot ka kara-taure ir instruments, kurš spēj pamodināt dēmonu, kas guļ cilvēku krūtīs. Viņš saka, ka dēmoniskie spēki ārpusē var izveidot atveri mūsu pasaulē un mūsu personībās, jājot uz taures-raga skaņām. Viņam ir taisnība. Viņš saka, ka tā iededz uguns elementu dvēselē. Absolūti patiesi! Uguns, destruktīvais elements, kurš attīrās pateicoties visa tā iznīcināšanai, kas nespēj tai pretoties. Uguns dvēselē un uguns nervos, un uguns šautenes stobrā – un nāve no uguns visam, kas trāpās tās ceļā! Es esmu dienām klausījies ausis plosošajā troksnī, ar kādu Vācija meklē iesvilt elli tās kareivju sirdīs. Manas ausis vakardien no tā džinkstēja. Par ko jūs satrūkāties? Vai tad jūs vēl neesat pieradinājusi sevi pie domas, ka es varu staigāt uz priekšu un atpakaļ no elles Eiropā uz Ņujorkas šķīstītavu? Jā, 35


vācieši Ņujorkā atrodas šķīstītavā, jo tie zina, ka viņu prāva ir zaudēta. Šķīstītava ir priekš šķīstīšanās. Cerēsim, ka tā spēs paveikt savu uzdevumu to sirdīs. Un es to nesaku tāpēc, lai būtu nelaipns, bet drīzāk kā svētību. Es mīlu vāciešus tāpat, kā visas citas rases. Un jūs tāpat mīlat – jūsu siržu sirdī. Jā, tas biju es, kas pie jums vienkāršā veidā nosūtīja vācu dakteri. Es vēlējos, lai jūs ieraudzītu cik labi var būt vācieši. Viņiem ir vairāki šādi eksemplāri, tajā ellišķīgi-pašpārliecinātajā nācijā. Jums jāsaprot, ka elle ienāk cilvēkā – viņš pats neiet uz elli. Vai jūs neesat dzirdējuši, ka cilvēks ir Makrokosma mikrokosms? Šie nogurušie pelēk-zaļie kareivji, kurus es vēroju maršējam caur Briseli, ikviens no viņiem bija pietiekami liels, lai tur varētu ietilpt elle un Debesis gara pasaulē. Ikviens no viņiem sevī ir ietvēris Debesis daudz reižu, kad klausījies viņu vadošo komponistu melodijās. Bet tie ietvēra elli, kad atskanēja kara-taure un kara-naids, un karot-prieks tajos bija pamodies. Vairākas reizes es esmu satvēris ar savām pārāk retinātajām rokām vācu kareivi, kad tas grasījās sevi apkaunot. Vienreiz, pie Namuras, es atturēju jaunu vīrieti no kaut kā tāda, ko izdarot viņš būtu sabojājis priekšstatu par sevi, kamēr vēl turpinās viņa dzīve – un tā turpinājās tikai vēl divdesmit vienu dienu. Viņš bija labs zēns, bet velns bija viņā pamodies, kā tas bija pamodies citos. Tikai tāpēc, ka viņš bija mazliet jūtīgāks par dažiem citiem, es spēju likt viņam sajust manas atturošās rokas. Viņš domāja, ka tās bija viņa mirušā vectēva rokas, kurš bija viņu pametis tikai gadu iepriekš. Kādā situācijā? Viņš ļāva aizbēgt savam upurim. (Jā, sameklējiet Namuru kartē, ja jūs tā vēlaties! Jūs to atradīsiet tai paredzētajā vietā. Jūsu nekompetence attiecībā uz Beļģijas ģeogrāfiju mani neuztrauc; bet jūsu atgriešanās jūsu pašas domu pasaulē, ir pārrāvusi manu domu pavedienu.)

XVI VĒSTULE

SESTĀ RASE Vai jūs esat domājusi par Savienotajām Valstīm pēc šī kara? Tāpēc jau jums būs tur jāpiedzimst – jūs, caur ko es rakstu. Tāpēc jau es jūs mēģinu izmatot manā darbā priekš Vispasaules Brālības. Priekš ASV ir tikusi sagatavota jauna rase. Nē, jums nav nepieciešams palikt Savienotajās Valstīs. Būs labāk ja jūs visi turpināsiet sajaukties ar citām rasēm, to vecajās dzīves vietās. Teosofu Biedrība nespētu rasties kaut kur citur. Spiritisms nespētu rasties kaut kur citur. Savienotajās Valstīs mīt gatavība jaunām lietām, tiekšanās pēc neiemītām takām, atvērtība pret lietām tikai tāpēc, ka tās ir jaunas.

36


Protams, ka šī tendence var un arī tiek sagrozīta. Gandrīz katrs krāpnieks var sev atrast sekotājus Savienotajās Valstīs; bet bez tās viesmīlīgā gara pret Jauno, dižā Jaunā Rase nespētu tur sākt savu eksistenci. Šī rase nav izveidota no jaunām dvēselēm, bet gan no visvecākajām un vispieredzējušākajām dvēselēm, kuras guvušas pieredzi pagātnes dzīvēs. Iekšējā neviltotība un bērnišķīgās amerikāņu īpašības ir garīgā brieduma rezultāts. Rase, pati rase, ir tās jaunībā; bet dvēseles ir vecas kā pats laiks. Dvēseles, kuras iznāk šai karā, pēc tam, kad būs ņēmušas sev tik ļoti nepieciešamo ilgo atpūtu, daudzas, vai pat vairākums, tās atradīs savu jauno piedzimšanas vietu tieši Savienotajās Valstīs. Ak, šī valsts pēc septiņdesmit pieciem vai simts gadiem būs ļoti brīnišķīga vieta! Jūs tur nenokļūsiet, ja vien neatradīsiet nemirstīgās jaunības avotu, vai ja neatgriezīsities ļoti ātri, atsakoties no atpūtas Debesīs. Švīts de’ Leons bija iedvesmots, kad viņš atrada avotu Jaunajā Pasaulē. Ja tā vispār kaut kur nāks, tad šeit; bet Austrālija un Krievija jūs nākotnē iedzīs. Nē, es jums nestāstīšu par Septīto Rasi. Tā atnāks vēl pēc laba laika; un tagad es vēlos ar jums parunāt par Sesto, to kuras pionieri esat jūs. Neizgrieziet šo nodaļu no manas grāmatas tāpēc, ka jūsu ienaidnieks reiz teica, ka esat egoistiska. Mūsu ienaidnieki vienmēr ierauga mūsos un nīst paši savas īpašības. Attīstiet kādu īpašību, kuras ienaidniekam nav, un viņš (vai viņa) jūs par to iemīlēs. Jātnieks nav greizsirdīgs uz komponistu, par tā kā komponista īpašībām. Tas ir komponists, kurš ir greizsirdīgs uz komponistu, un egoists, kurš redz un ienīst cita egoismu. Ja Vācija būtu vāja nācija, viņa nespētu tā ienīst Angliju par tās lielāko spēku. Kad Sestā Rase būs pilnībā inkarnējusies, visi vīrieši un sievietes būs spējīgi redzēt astrālajā pasaulē, un dzirdēt nepateiktus vārdus, un lasīt citu domas. Protams, ka jaunajā rasē būs cilvēki ar visdažādākās attīstības pakāpēm. Attīstības vienlīdzība ir skaists sapnis, jūs Sociālisti. Vai arī jūs neesat augstāk attīstīti, jūs līderi? Mazāk attīstītās dvēseles, kuras nonāks inkarnācijā kopā ar Sesto Rasi būs tās, kuras pagātnē būs nopelnījušas tiesības iegūt paātrinošās ietekmes no šīs rases. Kā viņas ir nopelnījušas šīs tiesības? Pateicoties savai gribai mainīties un augt. Izejiet laukā un pavērojiet uz kalna nogāzes augošos augus. Ieskatieties Dabas grāmatas lapās. Jūs interesējaties par Anglijas nākotni? Par veco Angliju ir ticis gādāts. Vai viņa nav devusi piedzimšanas vietu tai civilizācijai, kuru jūs patreiz izbaudāt? Protams, ka tika apdāvinātas arī citas rases, bet šīs valsts valodai ir savs stāsts. Kā jau teicu iepriekš, Anglija bija instruments Dižo rokās, kuri vēlējās, lai rasu brālība kļūtu iespējama. Viņa ir nesusi lāpu apkārt pasaulei. Viņa ir sasējusi kontinentus kopā, un uzkalusi ķēdi, kura savienos kopā cilvēku pie cilvēka tais dienās, kam jānāk. Godiniet viņu, jo tā ir pelnījusi godināšanu.

37


Godiniet visas nācijas, kā dvēseļu, jūsu brāļu-dvēseļu apkopojumus; bet visvairāk godiniet tās nācijas, kuras ir strādājušas saskaņā ar Likumu un nevis pret to. Tiem, kas tiecās saskatīt Vācijā jaunās rases šūpuli, vajadzēja taisīt mazāk troksni dzemdību istabā. Viņi ir aizbiedējuši eņģeļa apciemojumu. Eiropā ir četras rases, kuras ir cietsirdīgās rases. Tās nevar šūpot dievišķā mazuļa šūpuli. Tās nevar izvilkt kniepadatu, kas ir iedūrusies viņam mugurā, lai tas neciestu un viņa plaušām no raudāšanas nepietrūktu gaisa. Man nav jānosauc šīs rases. Sestā Rase ir jūtīgs bērns, un tā iemācīsies vairāk no mīlestības nekā no disciplīnas. Sestā Rase disciplīnu piemēros sev pati, kad viņa sajutīs pēc tās vajadzību. Tās skolotājs būs ziņkārība, tās rotaļa būs mākslas un zinātnes par mieru. Tās šūpuļa dziesma būs Brālības psalms. Nē, tā nevarētu tikt izšūpota Vācijas šūpulī; bet daudzi Amerikas vācieši palīdzēs to šūpot. Viņi sacerēs jaukas šūpuļdziesmiņas, kad tie aizmirsīs par pieaugušo pārākumu, un atgriezīsies bērnības, pasakas sacerošās, atmiņās. Mēs vēlētos redzēt vairāk un vairāk francūžus Savienotajās Valstīs, jo Francijai ir vairāk ko iemācīt jaunajai rasei kā jebkurai citai nācijai – Francija, ak iedvesmotais pravietis un par visu vairāk – Francija kritiķis. Amerikāņi nav ne pietiekami kritiski, ne pietiekami analītiski, nedz arī pietiekami smalkjūtīgi. Amerikai ir vajadzīga Francija, un franču vīrieši un sievietes. Vai esat dzirdējusi veco teicienu, “Katram cilvēkam ir divas dzimtenes, savējā un Francija”. Es, iespējams, citēju nepareizi, bet tā doma tur ir. Jūs vaicājat, kāpēc lai ikviens, kurš dzimis Francijas burvībā un slavā jebkad nonāktu Jaunajā Pasaulē? Bet tur nonāks daudzi, un vēl vairāki sekos gan ceļā pāri okeānam, gan pārdzimšanas ceļā. Arī jūs tā tur nokļūtu, ja vien tikai to zinātu. Atjaunojiet iepriekšējo dzīvju atmiņas, jūs, Sestās Rases priekšgājēji! Jūs to spējat. Tā ir daļa no šīs rases mantojuma. Amerika – nāciju “pārkausēšanas-katls”! Jūs netikāt radīti, lai valdītu pār impēriju ārpusē. Kad pienāks laiks, tad pārtaisiet Filipīnu Salas par vietu, kurai var šo rasi uzticēt. Jūsu impērija ir jūsu ķermeņa iekšpusē, jūs – rase pārākā pār rasēm, jūs – daudzu tēvu mantinieki, jūs – vienas jaunas rases māte! Jūs, Amerikāņi – palieliniet savu armiju un floti, kamēr vien nervozējat. Lieciet zibensnovedējus jūsu mājām un trauksmes zvanus pret laupītājiem pie durvīm un logiem. Jūtieties droši. Un sapņojiet par brālību tad, kad spējat tai uzticēties. Sēdiet pie savu akmeņogļu uguns, kas izraktas no Dānijas raktuvēm, un skatieties kā tās deg jūsu pašu ķieģeļu krāsnī, kas izgatavoti ar īru rokām, lasiet paši savu laikrakstu, drukātu angļu valodā, pie savas pašu lampas, vācieša izgatavotas, un paši uz sava paklāja, turka vai armēņa uzausta, izbaudiet paši savu muskuļu spēku, soma trenēti, paši savā ķīnieša mazgātā veļā, klausieties paši savas meitas klavierspēli, kura spēlēs krievu, itāļu, poļu, vai franču komponistus, pārskatiet 38


pamatīgi savu istabu un visas tās lietas, kuras veidojušas daudzas citas rases – jūsu kaimiņi un līdzpilsoņi un jūsu tautieši, un tad pasakiet man, ka nespējat ticēt Vispasaules Brālībai, un jaunajai rasei – visu rasu sintēzei! 8. aprīlis

XVII VĒSTULE

AMERIKĀNIS SARDZĒ Es vēlos parunāt vēl mazliet par Franciju un par to, ko viņa var paveikt priekš Amerikas, jaunās, atnākošās rases zemes. Es jau agrāk tiku runājis par tās mīlestību, kura ir tik liela, ka pat tās personiskie ienaidnieki nespēj to ienīst. Es tiku slavējis tās kritisko garu, kurš analizē visu un salīdzina vienu ar otru. Bet tagad es vēlos runāt par tās šarmu un laipnību. Jūs sev esiet teikusi, ka labas manieres ir maiga sirsnīguma imitācija. Imitēt ir pielīdzināties. Rasei, kurai ir šarmantas manieres ir arī sirds. Rasei, kas ir skarba ir nepieciešams kultivēt sirdi. Nodarbiniet franču skolotājus savās skolās, jūs Amerikāņi. Franču skolotājs un franču māte māca saviem bērniem nedarīt noteiktas lietas tāpēc, ka tas nav smuki, cits vārds priekš maiga sirsnīguma būs šarmantums. Ja jūs imitēsiet maigu sirsnīgumu šādi, iespējams, ka kādu dienu jūs to sajutīsiet, jūs Amerikas bērni. Paceļot skaistuma standartus uzvedībā, jums nav nepieciešams baidīties aizmirst morāli. Jūs visi esiet uzsūkuši Puritānisko morāli ar mātes pienu; un nav nekādu briesmu, ka varētu pazust šie paraugi, ja jūs mazliet piepraktizēsiet šarmu dažādības pēc. Katra seja Francijā reiz bija smaidīga seja. Tā tas nebija vairs šajā vakarā, kad es savā ceļā pie jums gāju cauri Francijai. Bet šīs sejas joprojām nav zaudējušas drosmi, jo nav smuki izrādīt ciešanas. Es zinu, ka ekscess ar franču rīta svārkiem varētu tikt nosaukts par ciešanu parādi, bet melnas drēbes tika uzvilktas kā cieņas izrādīšanas zīme visiem Francijas kritušajiem. Gaume! Ir viena rase, kurai tā piemīt. Un iesakot Amerikai mācīties no Francijas, es dabiski izvēlos labākās šīs nācijas īpašības. Mums visiem pietiek pašiem savi trūkumi. Franču gaume Savienotajās Valstīs šobrīd! Vai viņi drukā žurnālus angļu valodā, uzbrūkot to ienaidniekiem? Vai viņi atbalsta aģitāciju Vašingtonā un preses nodaļu Ņujorkā? Ja tā, tad es par to nebūšu neko dzirdējis, un mēs dzirdam par vairākumu notikumiem šeit – mēs turam savas ausis piespiestas pie zemes. Ja viņi sēro par iekaroto dzimteni, viņi neslauka asaras Amerikas tikko iestērķelētā krekla piedurknē. Ja viņi ienīst savu ienaidnieku, viņi to nīst ar klusu, pieklājīgu naidu. Ja Francija uzvar kaujā, viņi par to neplātās. Ja Francija zaudē kaujā, viņi nesauc savu

39


ienaidnieku par klaburčūsku vai arī kādu citu reptili. Tas nebūtu smuki. Tas varbūt nebūtu amorāli, bet tas būtu bezgaumīgi. Amerikāņi pārlieku plātās. Tā es tiku arī teicis, kad es pats biju amerikānis, pirms es tiku izrauts ar saknēm un kļuvu par neredzamās un kosmopolītiskās pasaules pilsoni, un es neesmu izmainījis savu nostāju, pateicoties draudzībai ar eņģeļiem, adeptiem un meistariem. Viņi nekad neplātās, bet velni gan to dara bieži. Iesakot Amerikai mācīties no Francijas tās lietas, kurās Francija ir pārāka, es nenoniecinu citas rases. Katra nācija var kaut ko mācīties no citas nācijas. Ķīniešiem un Japāņiem ir punkti, kuros tie paceļas pāri to kaimiņiem. Tādi ir arī Amerikāņiem. Šis karš ir izcēlis atklātībā visu karojošo cilvēku sliktākās īpašības un cildinošākās iezīmes. Vai jūs esiet kādreiz domājusi par “turbānisko Turku” (jeb, lai būtu mazāk šekspīriski – feskaino Turku) esot lētticīgu? Viltīgās rases vienmēr ir lētticīgas, kā cietsirdīgās rases ir ar tieksmi uz sentimentu – attiecībā uz visu, kas skar viņus pašus. “Brīvajai Amerikai” ir jāuzmanās no pārlieku daudziem likumiem. Anglijai arī jāsarga savs tikums, kurš vienu dienu kļūs par kārdinājumu. Vācija “pāri visam,” ir dabūjusi visu pasauli sev virsū. Itālija, eksaltētā, ir nonākusi līdz līmenim, kurš var būt bīstams jebkurai citai zemei. “Neitrālā Amerika” ir kļuvusi tik neneitrāla, ka tās labā roka apdraud kreiso, un abas kopā visu ķermeni. Neesiet nepacietīgi uz prezidentu Vilsonu. Viņš attiecas uz pašreizējā kara problēmām tā, it kā tās būtu datētas ar 500. g. pmē., un tālredzīgs skatiens ir ar noslieci uz skaidrību. Profesors viņā ir stabilāks par politiķi. Viņš pašreiz nav laimīgs. Kāpēc? Bet tas ir Valsts noslēpums, un es rakstu priekš publicēšanas! Es zinu tik daudz noslēpumus, ka esmu kļuvis diskrēts kā ģimenes ārsts. Bet ir viens “amerikānis sardzē šonakt”. Kas viņš ir? Vecais Abrahams Linkolns, kurš atsacījās no Debesīm, lai varētu pieskatīt zemi, par kuru dzīvoja un mira. Nē, es jums nestāstīšu par viņu vairāk. Tajā, ka dvēsele atsakās no atpūtas, ir kaut kas svēts. Viņš neies pārāk tālu prom līdz Amerika iziet cauri savai nākošajai lielajai tiesai. Kad tas notiks? Kā saka Brīnišķā Būtne, “Nē, bērns, tu prasi pārāk daudz.” Un jūs joprojām dedzīgi vēlaties uzzināt par Abrahamu Linkolnu! Arī es dedzīgi vēlējos par viņu uzzināt nieka dažus gadus atpakaļ; bet es neuzdevu pārlieku daudz jautājumus. Kā teiktu franču mātes, tas nebūtu smuki. 8. aprīlis

XVIII VĒSTULES

LĪDZCIETĪBAS MEISTARS Savā iepriekšējā grāmatā es rakstīju, ka jūsu draugi, kuri ir pārgājuši astrālajā pasaulē, nezina visu; ka, lai arī to skats būs tālredzīgāks kā iepriekš, un to acis mazāk aizmiglotas ar matēriju, tie tomēr nevienmēr spēs pareģot tik veikli kā 40


zīlnieces – vai vismaz viņi būs gudrāki, lai to nemēģinātu. Tagad man ir padomā tieši šī paša momenta ilustrācija, tikai temats būs daudz cildenāks, kā vienkārši astrālā plāna iemītnieki. Piemēram, nepastāv pilnīga vienprātība mūsu starpā par detaļām attiecībā uz šī kara izbeigšanos. Divi no mums šeit bieži apspriež ceļus un veidus, kuri, lai arī vēloties vienādu rezultātu – miera iestāšanos, tomēr tiem piemīt mazliet atšķirīgi priekšstati attiecībā uz labāko veidu kā šo rezultātu sasniegt. Viens no mūsu Brāļiem, kurš joprojām lielāko laika daļu pavada fiziskajā ķermenī, cik vien iespējams ļoti vēlas mīkstināt triecienu, kam ir jānāk pār vienu no šajā karā iesaistītajām nācijām. Mēs visi vēlamies tai nācijai mīkstināt triecienu, cik vien iespējams; bet viņam ir padomā plāns, kurš spētu, ja padarīts par cēloni, to mazināt ļoti būtiski. Viņš zina, ka viņš spētu to panākt aptuveni tā, kā vēlas; tomēr viņš ir pārāk vieds, lai steidzinātu iznākumu. Viņš cenšas maigi iedvesmot tos, kā varā ir ierosināt miera izejas punktus, kuri sakrīt ar viņa idejām. Mēs nedarām nekā, lai novirzītu viņa mīlošo domu straumi, jo viņš ir vienīgais mūsu starpā – ar mums es domāju zināmas attīstības Brāļus – viņš ir vienīgais starp mums, kuram ir lielāks maigums pret šo rasi, kā pret pārējām. Viņš nav tik vecs kā daži no mums, bet viņš ir viens no dižākajiem. Viņš varētu būt spējīgs panākt to, ko vēlas, bet personīgi es neesmu par to pārliecināts. Savā ziņā viņš ir viedāks par mani; bet mani spriedumi nepavisam nav maiguma ietekmēti pret manu paša dzimto zemi, kura pašreiz nav tieši iejaukta šai karā un tāpēc es varētu būt adekvātāks tiesnesis par viņu. Neuztveriet to kā uzskatu par vājību manā Brālī. Mīlestība nav vājība. Šis Brālis nesen uzrakstīja pareģojumu caur savu cilvēku. Iespējams, tas apstiprināsies. It nekas, no kaut viena no mūsu puses netiks mests ceļā, lai tas nepiepildītos. Patiesībā, ja tas izrādīsies vislabākais veids, tam būs mūsu visu atbalsts. Pat Meistars nezina visu, tomēr vienkāršo cilvēku aklajām acīm var šķist, ka tas zina visu. Meistars ir pārāk vieds, lai mēģinātu uzspiest savas gribas ietekmi pasaulei. Melnais mags vēlās, lai viss notiktu pēc viņa paša gribas ietekmes, un bieži viņam tas arī izdodas; bet viņš nevienmēr rēķinās ar tā sekām. Gaišais Meistars vienmēr rēķinās ar sekām. Viņš darbojas saskaņā ar Likumu. Pašreiz Amerikā veidojas maģijas skola, jo tā būs viena no maģijas formām, kuru tie praktizē, un šīs skolas pasniedzēji apmāca savus sekotājus, kā panākt, lai piepildās notikumi, kā realizēt savas sirds materiālās vēlmes materiālajā pasaulē. Tie to spēj, stiprie to var, ja viņu vēlmes nav pretstatā ar dižās vēlmes straumi, kura ved rasi uz priekšu. Bet bieži šīs materiālās vēlmes nav saskaņā ar pašas personas karmu; proti, iepriekš izstrādātās karmas balanss var tik ļoti tikt spēcīgi parauts uz vienu pusi, ka nākošajai dzīvei būs palicis pāri tikai daudz nelaimīgās, vājās karmas, kas netika saprātīgi sadalīta visā laika periodā, kad viņš bija nodarbināts ar šo maģisko, jauno rotaļlietu, lai padarītu savu pašreizējo dzīvi par vienu jauku, saldu meldiņu. 41


Veids kā iegūt to ko vēlaties, ir vēlēties to, ko izlems varenais Likums. Meistari tā dara. Un es nenoliedzu sava Brāļa lielumu, par kuru es pieminēju paris lappuses iepriekš. Varenā Likuma piepildījumu viņš vēlas tik pat ļoti cik mēs visi; un, lai arī viņa maigums pret savu dzimto zemi ir iedvesmojis izgudrot plānu, kurš šķiet ir ar to harmonijā, ja viņš apzināsies, ka tas nav saskaņā ar šo Likumu, viņš savu plānu nepadarīs par cēloni kaut arī to spētu. Cilvēkam, kurš nav Meistars, vienmēr pastāv briesmas kļūdīties spriedumā par savu karmu. Ja nabags vēlas kļūt bagāts, un, ja viņš to vēlas pietiekami spēcīgi, viņš var kļūt bagāts; bet tādā ceļā viņš var pazaudēt to, kas viņa dvēselei ir vajadzīgs daudz vairāk kā bagātības. Viena no vislielākajām briesmām, kas draud Amerikai nākotnē ir melnās maģijas briesmas. Starp simts vīriešiem vai sievietēm, kuri uztvers Jauno Domu, Kristīgo Zinātni, ceremoniālo maģiju, vai noteiktas filozofijas pat ar augstākiem verbāliem mērķiem, viņu vidū būs tikai viens, kura vēlmes ir pilnīgi šķīstas un nesavtīgas. Amerikā ir liels spēks. Neskartas klintis un kalni ir svaigu, jaunu spēku pilni, tos var sev piesaistīt. Astrālā pasaule virs Amerikas – tas astrāla slānis, kurš atrodas uzreiz aiz fiziskā kontinenta, kā cilvēka aura atrodas ap tā fizisko ķermeni, šis astrālās pasaules slānis ir elementālu un astrālo spēku pilns, un tos var apzināti izmantot un izmanto tie, kas zina kā to panākt, un kuru personiskās vēlmes ir tik spēcīgas, ka vairāk vai mazāk bezpersoniski spēki, parauti vienā virzienā kopā ar tām ar gribas vai vēlmes spēka palīdzību, ir spiesti sekot. Tiem, kuri šos spēkus izmanto savtīgos nolūkos draud lielas briesmas, jo starp savtīgo un ļauno plīvurs ir patiesi plāns. Šajā jaunajā rasē inkarnāciju meklē daudzi, kuru maģiskie darbi tumšajā virzienā bija pārtraukti Atlantīdas senajās dienās. Jā, tas stāsts par Atlantīdu ir patiess. Daudzas no šīm dvēselēm iemiesojas pašreiz, dažas šeit, dažas citās zemēs; bet to vadošais kurss ir Jaunās Pasaules virzienā. Arvien vairāk un vairāk Jaunajā Pasaulē tiks izmantoti maģijas spēki. Jūsu un vēl citu, kuri zina, ka maģija, kas izmantota savtīgos nolūkos vienmēr ir melnā maģija, uzdevums ir brīdināt tos, kas ir pārlieku fascinēti par domu, ka tie var būt paši savas laimes kalēji – uz citu rēķina. Šis brīdinājums ir ļoti nepieciešams. Un es vēlos pateikt tiem, kuru vienīgā vēlme pēc okultām zināšanām ir tik, par cik galu galā tās izmantot savtīgiem mērķiem, ja tie stāvēs ceļā Likumam, kurš darbojas jaunās rases nesavtības vārdā, tie tiks iznīcināti atkal, kā tie tika iznīcināti senajā Atlantīdā. Un es ar to nedomāju, ka tiks iznīcinātas to dvēseles, bet to dzīves tiks saīsinātas un viņu ļaunā ietekme anulēta. Neesiet šokēti, kad es jums stāstu, ka Eiropā, kara laikā un pirms tā darbojās “mākslīgi elementāli”, kas tika radīti Atlantīdas laikā. Šīs būtnes, jo tām piemīt spēks un pseido-individualitāte, šai karā tika izmantojuši tie (inkarnējušies pašreiz) kuri tās radīja sen atpakaļ. Tās tika piesaistītas to radītājiem ar simpātijas spēku.

42


Viena šāda radība tika iznīcināta pagājušā gada jūlijā, un es piedalījos tās iznīcināšanā. Jaunās rases dzimšanas periodā gribai piemīt milzīga dinamika. Izmantojiet savu gribu saskaņā ar Likumu, nevis pret to. Vai jūs saprotiet – jūs, kas vērtējat savas vēlmes augstāk par visu pārējo, ka katrs no jums ir tikai piliens dvēseļu straumē? Piliens, kurš sevi izolē no kopējās straumes, var tikt izžāvēts Saulē tvaika formā, un spiests gaidīt ilgu laiku, pirms pievienoties šai straumei atkal. Bet neuztveriet visu šo kā attiecinātu manam Brālim, kurš vēlas mīkstināt triecienu savai dzimtajai zemei. Es tieši vēlos mīkstināt savas paša zemes nākotni, un tāpēc arī rakstu par jauno rasi, kurai jāpiedzimst Amerikā. Bet ja, apspriežoties ar maniem Brāļiem vai individuālas analīzes ceļā, es sapratīšu ka jaunajai rasei vajadzētu dzimt kaut kur citur, es ar tādu pašu atdevi strādāšu, lai to realizētu dzīvē šai citā vietā. Un tā rīkotos arī mans Brālis. Mēs darbojamies saskaņā ar Likumu, un stādam cilvēces labklājību pāri mūsu pašu individuālajām jūtām. Visas rases kopā ir viena Cilvēce, un mēs strādājam kopā kā viens. 10. aprīlis

XVX VĒSTULE

SĀRTI-AIZPLĪVUROTĀ SVEŠINIECE Kādu dienu, eņģelis kuru mēs saucam par Brīnišķo Būtni atnāca pie manis, vedot pie rokas citu eņģeli. Ilgstošā draudzība ar šo neparasto būtni man bija iemācījusi nekad nebūt pārsteigtam par visu ko tā dara. Viņas kaprīzes un stāvokļa izpausmes es uztveru, kā pāri manai saprašanai stāvošas, un daudz kas no tā, ko pēdējos trīs gados esmu iemācījies, ir pateicoties tieši šai untumainajai, bet maigajai draudzībai. Kā jau es paskaidroju savā iepriekšējā darbā, Brīnišķā Būtne – kā mēs saucam šo eņģeli, jo nezinām tai citu vārdu – nekad nav dzīvojusi Zemes fiziskajā dzīvē. Tā ir būtne no savādākas evolūcijas kā cilvēki, un pateicoties šim iemeslam tās spriedumi par cilvēku dzīvi ir unikāli vērtīgi. Viņa smaidīja pienākot pie manis, vedot pie rokas citu sev līdzīgu būtni, bet krietni mazāk līdzīgu cilvēkiem. Iepazīstināšanas dievišķajos reģionos parasti ir ļoti nepiespiestas; bet Brīnišķā Būtne, kura ir novērojusi cilvēku dzīvi, reizēm uzjautrina mani ar apburošām imitācijām par mirstīgo paražām. - Sārti aizplīvurotā – viņa tagad teica savai eņģeliskajai kompanjonei, – atļauj man stādīt tevi priekšā savam draugam “X”, tiesnesim, kas nesen ieradies no planētas Zeme, kurš, es esmu droša, piekritīs būt par pavadoni tajā teritorijas daļā, kur vēsture ir tapšanas procesā. Jautā viņam visu, ko vien vēlies, un viņš jums

43


atbildēs, ja vien spēs. Viņš joprojām nav apguvis jūsu tālās zvaigznes valodu; bet viņš ar tevi, kam rupjākais apģērbs ir domu ķermenis, var sarunāties domās. Es izteicu savu prieku sastapt svešinieci, un pajautāju, vai man būtu jāparāda kaujas lauks. - Es nesaprotu domu – kaujas lauks, – viņa atbildēja, – bet man gribētos to redzēt. - Tu to sapratīsi vēl krietni mazāk, kad būsi to redzējusi, – pasmaidīja Brīnišķā Būtne. Tas sakrita ar to dienu, kad opozīcijas spēki Francijā un Beļģijā Pavasara kampaņas sākumā bija neparasti aktīvi, un es aizvedu manus draugus uz vietu, no kurienes tās varētu vērot cīņu. - Kas ir tās būtnes, nākot šurp un atpakaļ? – pajautāja sārti aizplīvurotā svešiniece. - Tie objekti ir pazīstami kā šāviņi, – es atbildēju. - Šāviņi? – svešiniece pagriezās apjukumā. Brīnišķā Būtne atbildēja manā vietā. - Šāviņi* ir smalki izstrādātas rievotas mājas, kurās mūsu brāļi lielajā dziļumā dzīvo un izklaidē sevi. Svešinieces sejas izteiksme kļuva vēl apjukušāka. - Mans draugs aizmirst, – es teicu, – ka jums nav zināma Zemes valoda, kur vārdam, pieņemtam domas simbolam, var būt divas ļoti atšķirīgas nozīmes*. - Kas ir šie objekti un būtnes tur lejā, kuras tiek sūtītas uz priekšu un atpakaļ? – svešiniece atkāroja. Man ir jāpārtulko valodas forma kādā viņa runā, parastā angļu valodā, lai tā izklausītos saprotami. Burtiski, tās komunicēšana izklausītos šādi: “?Objekti būtnes sūtīšana apmainīties?” Pateicoties manai ilgajai draudzībai ar eņģeļiem, gan tiem kam ir astrālie ķermeņi, gan tiem, kuriem nav, šāda sarunas forma man ir saprotama; un es atbildēju, tulkojot savu sarežģīto vietējo idiomu vienkāršākā, domu valodā: - Objekti, kuri tiek sviesti turp un atpakaļ šo būtņu starpā tai plānā zem mums ir sprāgstoši šāviņi, ar apbrīnojamu spēku satriekt citu objektu formas un tos izkaisīt visos virzienos. - Vai tā ir spēle? – pajautāja sārti aizplīvurotā svešiniece. - Nē tā nav, – es atbildēju. – Tas ir karš. - Karš? Visas šausmas, kas manā prātā asociējās ar vārdu karš, tika nodotas ar domu palīdzību eņģeliskā ciemiņa prātam, un tās sārtais plīvurs aiz sāpēm nobālēja. - Kas ir šīs savādās emocijas, ko es izjūtu? – tā pajautāja. – Patiesi, mani draugi, ja tās nebūtu jūsu klātbūtnē, man gribētos iet prom. - Emocijas, kuras jūs izjūtat, – es teicu, – ir līdzīgs atspulgs kara emocijām. *Shell – angl. Šāviņš un arī gliemežvāks.

44


- Un kas ir karš? - Šausmīgs jūtu uzliesmojums, savstarpēji sajusts un apreibinājis divus pretējus dvēseļu apvienojumus, pateicoties kuram tas dod iespēju pārmākt viņu dabisko žēlumu un iznīcināt vienam otra ķermeņus lielā skaitā. Svešinieces plīvurs kļuva gandrīz balts. - Un Dievs pieļauj šīs šausmas? – tā pajautāja. - Viņš to pieļauj uz planētas Zeme. Tomēr vārds Dievs nebūs adekvāts tulkojums tai domai, kuru izteica eņģeļa jautājums, bet lai tas paliek. Patiesā doma nav pārtulkojama ar nevienu no vārdiem, nevienā Zemes valodā. Tas bija apvienojums no Mīlestības un Laika un Nodoma, pacelts visaugstākajā spēkā, doma, kurai es nespēju atrast citu vārdu, kā Dievs. - Zeme ir dīvaina zvaigzne – eņģelis teica. - Šīs pasaules iemītniekiem ir līdzīgs teiciens šādiem mērķiem, – es atbildēju. – Tā ir daļa no rases vieduma, nodota no tāliem priekštečiem, kuri, kad tie pirmoreiz sāka piemērot to dievišķās apziņas nelabvēlīgajiem šīs zvaigznes apstākļiem, uz kuras tie tika atsūtīti lai izglītotos, piebilda viens otram, “Šī ir savāda pasaule.” - Un vai tie ir spiesti izdarīt šīs šausmas mūsu priekšā pateicoties šīs planētas apstākļiem? - Nē. - Tad kāpēc tie tā dara? - Aiz ieraduma spēka. - Tad tas kādreiz ir bijis nepieciešams? - Sen senos laikos, – es teicu, – cilvēki bija vairāk izolēti kā pašreiz, un to bija krietni mazāk inkarnējušies, un spožs erceņģelis, kurš bija to apmācības vadībā, iemācīja tiem attīstīt drosmi un spēku, un akcentēt savu ego, cīnoties savā starpā pa pāriem. - Bet šeit lejā ir miljoniem būtņu! – eņģelis iesaucās. – Un es redzu ķermeņus krītam tūkstošiem! - Tas ir tas, ko viņi sauc par lielo uzvaru, – es teicu, – un kāds no to komandieriem iedod dzelzs krustu tam, kurš noslepkavojis lielāku skaitu. - Dzelzs krustu? Kāpēc dzelzs? - Dzelzs ir Marsa metāls, – es teicu, – Marss ir to kara dievs. - Un kāpēc krustu? - Tas ir to Kristus simbols. - Tā, kurš mira tur lejā, lai cilvēki spētu viens otru mīlēt? - Tā paša, – es atzinu. - Patiesi, es piekrītu tiem tālajiem šo cilvēku priekštečiem, no kuriem tie ir mantojuši teicienu, “Šī ir savāda pasaule.” - Vai jūs vēlētos pieiet tuvāk? – es pajautāju. Svešiniece minstinājās, un tad, ar pacietīgu smaidu, teica:

45


- Mana draudzene, – acis uzmezdama Brīnišķai Būtnei, – vēlas, lai es kaut ko iemācītos no šī kara. Es pieiešu tuvāk. - Mēs nolaidāmies aptuveni simts pēdas virs joslas, kura nodalīja ienaidniekus. - Skatieties! Iesaucās svešiniece. – Dvēseles atstāj to ķermeņus! Vai šis ir tā pasākuma mērķis, atbrīvot dvēseles no jūga? - Ne gluži, – es atbildēju. – katrs vēlētos sasaistīt otru jūgā; bet nespējot to paveikt šādā lielā apjomā, tie pieņem pretēju ceļu. Svešiniece izskatījās vēl vairāk apjukusi. - Mana draudzene, – paskaidroja man Brīnišķā Būtne, – ir nākusi no reģiona, kur Pretstatu Likums neparādās. - Tu nekad mani neesi turp aizvedusi, kad mēs klejojām! – es izsaucos. - Nē, tu esi tik ļoti piesaistīts Pretstatu Likumam. Tas bija vecs joks starp mani un Brīnišķo Būtni. - Skatieties! – svešiniece mani pārtrauca. – Tā dvēsele tur lejā nāk tieši mums pretī. Es panācos uz priekšu lai sveicinātu jaunpienācēju. Tas bija vācu oficieris. - Sveicināti, – es teicu, bet viņš šķita mani nesaprotam. Viņa astrālā ķermeņa seja bija sašķobīta tā, it kā viņš būtu miris sāpēs. Bet šķiet, ka Brīnišķā Būtne zina visas Zemes valodas; tomēr tās dabai ir tāds šķīstums, ka tikai daži uz Zemes spēj to saprast, taču kad dvēsele pamet tās ķermeni, tā spēj saprast Brīnišķās Būtnes valodu, ja viņā ir kaut kas tāds, kas atbilst tām augstākajām vibrācijām, kuras padara eņģeļa dzīvi tik intensīvu un burvīgu. - Sveicināti, – dvēselei teica Brīnišķā Būtne, viņa dzimtenes vietējā akcentā. - Kur es esmu? – jautāja apjukusī dvēsele. - Jūs esat reģionā virs pasaules, – Brīnišķā Būtne atbildēja. - Jūs domājāt – - Es domāju, ka jūsu vārds būs mirušo sarakstā. - Tad tas ir pienācis! - Jā. - Bet man vienmēr ir bijis bail no nāves. - Jūs redzat, ka nav no kā baidīties. - Kur ir Ķeizars? - Savā štābā. - Vai es nevaru viņam ziņot? - Ja jūs tā vēlaties. Mēs devāmies tālāk uz austrumiem – lēnām, jo tikko pārnākusī dvēsele vēl nebija sapratusi, ka distance šeit nav nekas. Mēs sastapām Kara Valdnieku sēžam pie galda un raugoties kartē. Viņa seja bija savilkta un izmocīta. - Lūk, – es teicu svešiniecei, – ir tas vīrs, kurš tiek uzskatīts visā pasaulē, ārpus viņa paša valsts, par to, kurš izraisījis visu šo karu. 46


Svešiniece (un arī dvēsele) piegāja klāt un sāka lasīt domas Kara Valdnieka galvā. Es tās pasniedzu, kādas tās bija, nesaistītas, traģiskas savā nozīmē: “Mūsu spēku sakāve! Dievs sodi Angliju! Es esmu tā Kunga izredzētais! Es nevaru kļūdīties! Mani ģenerāļi būs sajaukuši. Es pazemināšu __ (mūsu tikko pārnākušā aizbilstamā vārds). Šī sakāve ir viņa vaina. Es viņam pavēlēju ieņemt šīs tranšejas. Tā vietā viņš pazaudēja mūsējās. Es nevaru kļūdīties! Es esmu tā Kunga izredzētais! Brīnišķā būtne pavērsās pret dvēseli, kas iepriekš bija ģenerālis. - Vai vēlaties ziņot Ķeizaram personīgi? Acis, kas pret mums pavērsās, bija ļoti skumjas. - Es neapgrūtināšu Ķeizaru, – viņš teica. Mūsu vidū iestājās klusums. Pēc brīža Brīnišķā Būtne pievērsās ģenerālim atkal, un tās seja bija līdzjūtības pilna. - Vai es varu jūsu labā ko darīt? – viņa pavaicāja. - Vai jūs neaizvestu mani pie manas mātes, kura nomira sērās par mana vienīgā brāļa nāvi kara pirmajās dienās? Es esmu ļoti noguris. Es gribu redzēt manu veco māti. Sārti aizplīvurotās svešinieces acis spīdēja aiz pārsteiguma. - Redz kā, mīlestība ir pat uz šīs dīvainās zvaigznes! – tā teica. 11. aprīlis XX VĒSTULE

PĀRI KAUJAS LAUKIEM Iztēlojaties sev kaujas lauku, gari-izstieptu neregulāru dubultlīniju ar cilvēkiem, ieročiem, zirgiem un visiem kara atribūtiem. Senajās dienās uz Zemes es reiz studēju kara teoriju un praksi, bet šim darbam bija maz nozīmes manis sagatavošanā šī kara studijām. Tās netikai ietvēra nevajadzīgus apstākļus, kuri vairs neeksistē, bet mans novērošanas punkts tad bija iedomāts garnizons no vienas puses, un iedomāts kaujas lauks no otras; tagad es patiešām esmu šeit, tur un visur. Es lasu domas komandieru galvās abās pusēs, es esmu kopā ar vīriem tranšejās, kuri reizēm ir līdz viduklim dubļos un ūdenī, es jāju kopā ar kavalēriju, es eju uz priekšu ar ieročiem un artilēriju, es iznāku un dodos augšup kopā ar izbēgušajām mirušo dvēselēm – es ar tām kopā eju apjukuma ellē, kas gandrīz vienmēr uz laiku tos aprij, kad tie ir tikuši vardarbīgi izgrūsti no saviem ķermeņiem. Patiesi “Karš ir elle!”, nemaldiniet sevi ar varonīgiem viedokļiem par pretējo, jūs, kas mitinās mierīgos apstākļos un čalojat par to, ko nezināt. Šausmas nebeidzas, kad ieroči mitējas šaut, tumša un klusa, lietaina nakts ir pilna ar dvēselēm apjukumā un mokās. Bieži kāds taustīs savu ceļu šurp un turp, cenšoties sameklēt tranšeju-biedru, kam kļuvis pieķēries kara biedriskumā – šis 47


48


saldais ziediņš, kurš izaug uz neglīta kāta. Bieži tie pārdzīvo vēlreiz un vēlreiz uzbrukuma naidu un neprātu; tie iecērt iztēles durkli iztēlota ienaidnieka formā; ja viņi ir barā, un pamatā viņi ir barā, tie neapdomīgi triecas virsū visam, kas stāv to priekšā, vienmēr apzinoties pretinieku spēkus. Ģenerālis, par kuru rakstīju iepriekšējā vēstulē, bija cilvēks ar izteiktu garīgo attīstību; viņš ātri izrāvās no matērijas tīmekļiem; viņš bija uzticīgs savai valstij, kura priekš viņa bija dievs un savam Imperatoram kā varonim, kam uzticīgi sekot. Bet vairākums vīru, kuri mirst kaujas laukā, ir ierindas kareivji, kas cīnās tāpēc, ka tāda ir vairākuma griba aiz viņiem. Viņi, pamatā, uz zināmu laiku iznāk un ieslīgst tumsā, vairākums no viņiem klīst tumsībā un apjukumā atšķirīgus laika periodus. Daži, gluži otrādi, ir spilgti apzinīgi gandrīz kopš pašas miršanas stundas. Tie var uzbrukt ienaidnieka armijai, kad tā guļ. Kaujaslauku sapņi ir šausmīgi to intensitātē. Dažreiz, atkal, pateicoties vispārējam apjukumam atšķiršanas spējas var būt pilnīgi zaudētas, un dvēseles, kuras viena otru uzskatījušas par ienaidniekiem, sakļaujas kopā traģiskā neziņā par tumsu, kas atdala “neredzamās” pasaules. Savās milzīgajās grūtībās tie neatšķir bijušos draugus no bijušajiem ienaidniekiem. Vēl viens blāvs ziediņš, kurš izaug uz kara neglītā kāta! Vīriešu ar zemu attīstību astrālās formas ir bieži sastopamas šeit šokējošā sakropļojumā, un to apziņas ir ar blāvu gaismu, un bez spēka sajust ko citu, kā vienīgi sāpes. Nav brīnums, ka nesavtīgi cilvēces kalpi ir šausmu pilni šais pasaules tumšajās naktīs, jo ir arī daudz nekarotāji, kuru miega stundas tiek ziedotas nesavtīgam darbam to dvēseļu labā, kurām tik drausmīgi nepieciešama palīdzība. Šeit ir viens vīrs, kuru jūs pazīstiet, kas šajā laikā nes gandrīz pārcilvēcisku nastu, un par to ne ar vienu nerunā. Ir lieki man jums sacīt kā jūs pati pavadāt naktis vairāku mēnešu garumā, un kad mēs lūdzām jums pārtraukt šo darbu, tad tikai tāpēc, lai jums paliktu vairāk spēka rakstīt šīs lappuses zem mana diktāta. Dvēsele, kas joprojām ir saistīta ar miesu, nevar strādāt viesu dienu nu nakti. Tas nodedzina astrālo sveci no abiem galiem. Kad jūs atgriezīsieties valstīs, kuras tagad ir kara nopostītas, daži no jūsu draugiem varēs atstāstīt tādas pašas pieredzes kā jūsēja, šo drausmīgo mēnešu laikā. Tie, kas var būt noderīgi, tiek pasaukti kad nepieciešamība ir vislielākā, un nepieciešamība pašreiz ir neaptverama. Apzinieties ka tās dvēseles, kas atrodas astrālās pasaules zemākajos reģionos, patiesībā atrodas telpā tuvu virs fiziskās planētas virsmas. Tie, kuri ir aizķērušies virs kaujas laukiem, kur tie sastapa savu likteni, joprojām ir satraukti un šausmās par kara tauru troksni, viņi joprojām var dzirdēt spalgo šāviņu skaņu un sajust iznīcinošo eksplozijas spēku. Diendienā šīs nelaimīgās zemes-sasaistīto dvēseles pārdzīvo atkal un atkal kara emocijas, nakti pēc nakts viņi ar šausmām gaida rītu, kad trokšņi sāksies no jauna.

49


Viņi nevar tikt projām. Viņi nav brīvi tikai tāpēc, ka to ķermeņi ir apglabāti tikai pāris pēdu zem zemes, vai arī nav apglabāti joprojām, kas vēl ļaunāk. Es jums iesaku uz pāris gadiem izvairīties vismaz no reālām šo kauju ainām. Jūs varat doties uz Šveici vai uz tālākiem apgabaliem Francijas dienvidos, bet nepalieciet Ziemeļfrancijā vai Beļģijā, vai arī kādā citā vietā, kur varat tikt tādā mērā iespaidota. Anglijas domu pasaule tieši pašreiz ir satraukta, bet astrālās matērijas slānis tieši virs Zemes nav pilns ar šausmīgajām nāves emanācijām*. Astrālās formas turp dodas no krietni šausmīgākajiem reģioniem, bet, lai viņas to būtu spējīgas izdarīt, tām sevi ir jāizrauj no tuvākās viņu vislielāko ciešanu ainas. Vieglāk ir sevi pasargāt no skumjām domformām, kā no satrakotām astrālām vienībām un “mutuļojošās” astrālās matērijas, kas pārklājas pār šiem kaujas laukiem. Redziet, pat Vaterlo pļava pirms šī kara nebija jauka vieta kur pārlaist nakti. Pēc zināma laika jūs variet īsi apciemot ainas no šīm iepriekšējām kaujām praktiskas pieredzes vārdā; bet tikai neejiet tur tieši tagad. Vislabākā vieta Eiropā uz ilgu laiku būs Šveices Alpi. Jums tur vajadzētu pavadīt vairāk laika. Vai jūs atceraties ka man teicāt, kā bērnībā jūs tikāt redzējusi Amerikas Indiāņu formas, jūsu dzimtā štata kalnos un ielejās? Viņi bija tie, kas daudzus gadus iepriekš staigāja šais kalnos un ielejās Saules gaismā, un kuri joprojām kavējās smalkajā matērijā virs tā reģiona. Bērna acis reizēm ir ļoti skaidras. Virs šiem Eiropas kaujas laukiem jūtīga acs varēs redzēt formas, kuras nebūs spējīgas paveikt savu izraušanos. Un es ar to nedomāju Akašas pierakstus. Karš ir elle, un elle nebeidzas līdz ar miera līgumu parakstīšanu. Tas būs viens iemesls kāpēc mēs vēlamies, lai jūs un tie citi, kuri tic brālībai, nes šo brālības garu starp tām nācijām, kas ir bijušas iesaistītas šai karā. Jums nav priekšstata par klusas ticības spēku lielai un patiesai idejai. Cilvēkam, kurš patiešām mīl savus biedrus, ir plašāka ietekme kā tikai uz viņa tiešo draugu loku. Atmosfēra ap viņu ir piesūcināta ar brālīgu mīlestību, un jūtīgas dvēseles var to sajust. Kādu dienu izkuģojiet pa Reinu ar šīm jūtām savā sirdī. 12. aprīlis

XXI VĒSTULE

DVĒSELE ŠĶĪSTĪTAVĀ Vai es uzdrīkstos jums stāstīt par šķīstītavu, kur kaujas plosīšanās noved tik daudz dvēseļu, kas tikai neilgu brīdi atpakaļ staigāja pa Zemi kā cilvēki, un gāja savā dienišķajā apgaitā no biroja uz mājām, mīlēja savu sievu un bērnus, apmainījās ar ierastajam frāzēm darba starplaikos, neviens neapzinoties, ka tie aizvien tuvāk dreifē pie Lielā Notikuma? Jā, es uzdrīkstos. Mēs sekosim vienai dvēselei, kurai es biju sekojis. Viņa stāstu es varu rekonstruēt pēc atmiņas, jo katrs notikums tajā ir apzīmogots manā prātā. Nē, man 50


nav vajadzīgas smadzeņu šūnas ar ko atcerēties. Un nevajadzēs arī jums – kad jūs būsiet izbēguši no savu smadzeņu šūnu ieslodzījuma. Tas vīrs bija virsnieks angļu pulkā, un viņš bija vecpuisis. Ārēji viņš ne ar ko neatšķīrās no pārējiem, bet viņa apziņa bija savādāka. Viņš dzīvoja savā iekšējā pasaulē, jo viņš daudz lasīja un daudz domāja. Viņš nebija ļoti labs cilvēks. Ne visi angļi ir labi, pat tagad, kad Anglija ir karā, jūs, kas sabožaties par jebkuru kritiku par jūsu mīļo salu – jūs, kas man rakstāt! Šis vīrs nebija ļoti labs, jo viņa sirdī bija maz mīlestības. Ne tā, ka viņš nebūtu spējīgs mīlēt, tomēr viņš nespēja pamodināt mīlestību citos, un tāpēc viņš dzīvoja dvēseles badā. Bet reizēm. Bet reizēm viņš apzinājās dziļās ilgas, un kad tās atnāca viņš kļuva nepacietīgs un paņēma blašķi, vai nolamāja vienu vai abus apkalpotājus. Reizēm, kad viņš bija vēl nepacietīgāks pret pasauli un pret sevi, viņš izgāja “izpriecās.” Sākās karš. Viņa dabiskā nepacietība atrada kaut ko radniecīgu ekspedīcijas steigā un troksnī. Viņš gāja ar prieku. Viņš pazina vienu vācieti Londonā un izjuta pret to pamatīgas antipātijas. Vācietis runāja par daudz, un tā skaļie toņi griezās izsmalcinātā virsnieka ausīs. Kad viņš veda savus vīrus kaujā, viņš domāja par to vācieti. Viņš juta, ka karo tieši ar viņu beidzot vaigu vaigā, un šī sajūta sniedza viņam gandarījuma saviļņojumu. Naids viņam bija kļuvis gandrīz par juteklisku baudu. Vācietis bija savaldzinājis ar savu bravūrīgo personību kādu drīzāk raupja tipa sievieti, kurai virsnieks bija nepacietīgi pieķēries. Viņš ienīda pats sevi par šo pieķeršanos, un ienīda vācieti par tās sagraušanu. Mēs vienmēr ienīstam tos, kuri sagrauj tās emocijas, kuras mēs ienīstam. Virsnieks mira vācu lodes ķerts kara pirmajās dienās. Kur? Ak, nav svarīgi kur! Ir tādi, kas varētu atpazīt šo vīru, un es neesmu nevēlamas popularitātes izplatītājs. Kad es noklausos pie dzīves atslēgas cauruma, es nekad neziņoju pārāk daudz no tā ko dzirdu. Es izmantoju savu piesardzību. Es nosaukšu šo vīru par savu draugu, jo es pret viņu biju tik draudzīgs, ka man ir tiesības uz tādu nostāju. Pirms tās kaujas, kurā mans draugs sastapās ar savu nāvi, es mēdzu uzkavēties viņa tuvumā ar vēlmi atmaidzināt cietās jūtas viņa sirdī. Tādas jūtas nav ierastas īpašās sekcijas kareivju starpā uz ziemeļu frontes. Viņiem cīņa ir sava veida slavas sports – vai vismaz bija tāds pagājušajā septembrī. Mans draugs bija izņēmums, un viņa izņēmuma rakstura iezīmes var pasargāt lasītāju no pārlieku drebuļiem. Es nevēlētos likt saviem lasītājiem sajust, ka viņu draugi ir izgājuši cauri šādai pieredzei. Jūs, kas esat pārliecies pār šo lappusi, mans draugs nebija jūsu draugs. Jūsu draugu pārdzīvojumi nebija tik šausmīgi. Viņi visi bija labāki cilvēki par šo tāpēc, ka jūs tos mīlējāt, un šis cilvēks nebija labs, tāpēc ka viņu nemīlēja pietiekoši.

51


Viņš sastapa nāvi šautenes lodē. Tad viss viņa priekšā satumsa, un viņš uz laiku pazaudēja samaņu. Pamodināja viņu sprāgstošs šāviņš. “Kauja jau ir sākusies,” viņš nodomāja. “Nolādēts tas vīrs! Viņam vajadzēja mani pamodināt saullēktā.” Viņš bija sava pulka vīru vidū. Tie šķita lielāki kā parasts un ar izplūdušām kontūrām. Viņš izberzēja savas acis. “Piķis un zēvele! Kuru viņi ir ielikuši manā vietā?” jo viņš redzēja, ka zemāks virsnieks komandē viņa postenī. Viņš aizgāja, un atgriezās atkal. Viņam vajadzēja zināt! Viņš sāka doties uz to vietu, kur vajadzētu atrasties augstākstāvošajam virsniekam, mazu gabaliņu tālāk, un viņš acumirklī atradās tur. “Kas ar mani noticis?” viņš domāja. “Vai es esmu zaudējis prātu?” Viņš sveicināja virsnieku, kurš nepievērsa tam uzmanību. “Vai es sapņoju?” viņš brīnījās. Viņš piegāja pie kareivja, kas lādēja šauteni un pieskārās tā rokai. Kareivis arī nepievērsa uzmanību. Viņš sakampa tā vīra roku. Joprojām tas neizrādīja nekādu uzmanību, bet tad pacēla savu šauteni un izšāva. Mans draugs piegāja pie diviem vīriem, kuri sarunājās savā starpā. - Nabaga vecais _____!” viņš dzirdēja vienu no tiem sakām. – Trāpīts tieši sirdī! Viņš bija labs virsnieks, lai arī īgns tips. Man žēl, ka viņš miris.” Tas _____ par ko viņi runāja bija viņš pats. “Sašauts sirdī – labs virsnieks – īgns tips – miris!” viņš saprata. Šī sapratne reizēm atnāk arī krietni lēnāk. Viņš bija “miris”. “Kāda necerēta veiksme!” bija viņa instinktīvā doma. Vēl viens šāviņa sprādziens aiz muguras atskanēja ar graujošu rībienu. Pēkšņi savā priekšā viņš ieraudzīja seju, kura piesaistīja viņa uzmanību. Tā bija ļauna, nekaunīga seja. Tad tā pārvērtās viņa ienaidnieka, tā vācieša Anglijā, sejā, kuru tas ienīda. - Tad tas esi tu, vai ne? – viņš pajautāja. Rēgs atbildi nedeva, bet izmainīja savu formu atkal. Šoreiz tā bija sieviete, kura bija izraisījusi simpātijas par ko mans draugs sevi ienīda. - Tu arī! – viņš nepacietīgi teica. Un atkal rēgs manīja izskatu. Tas kļuva kā kalps, kuru mans draugs bija reizēm lamājis pārāk daudz, un kurš no viņa bija aizgājis gadu iepriekš. - Vai arī tu esi miris? – viņš pajautāja; bet seja tā priekšā tagad atguva savu iepriekšējo izskatu. Tā bija tikai ļauna, nekaunīga seja, nelīdzinoties vairs personiski nekam. - Kas tu tāds vispār esi? – mans draugs uzstāja; bet atbildes nebija joprojām. Rēga viena acs – kreisā acs, viņam likās interesanta. Acs uz viņu lūrēja, tā pakāpeniski palielinājās, līdz šķita tik iela kā mērķis šautuvē. Varavīksnene ar savdabīgu zili-zaļu toni bija pašā acs centrā un baltums bija tai visapkārt. Melna zīlīte cieši viņā raudzījās ar koncentrētu ļaunumu – zīlīte tik liela kā apakštase. 52


- Ko tu gribi? – uzstāja mans draugs; bet acs joprojām nedeva atbildi. Tad tā izgaisa. Tās vietu ieņēma milzums naidpilni rēgi, neglīti rēgi, daži cilvēkveidīgi, daži zemāki par cilvēku. Vēl viens šāviņš uzsprāga tuvu blakām, un rēgi uzsāka savu danci. Tie grābstījās gar viņu un rāva riņķī kopā ar sevi, riņķī apkārt līdz viņš noreiba. Tad pēkšņi tie apstājās un katrs no viņiem ieņēma tā vācieša Anglijā formu, kuru tas ienīda. Tad klāt vēl piejaucās cita ļaunu būtņu grupa. Arī tie pēkšņi pārvērtās – šeit bija dučiem tās sievietes dublikāti par simpātijām pret kuru mans draugs sevi tā ienīda, un tās un viņa ienaidnieki satvēra viens otru aiz rokas un skūpstījās. Paguris, sajutis riebumu, mans draugs vēlējas tikt prom un viņš bija prom. Viņš atradās virs vācu karaspēka, kurš bija izpleties pa visu līdzenumu. Viņš dzirdēja to balsis, to valodu, kas viņam riebās. “Kas, pie velna!” viņš domāja, un velns apstājās tā priekšā; nagi, ragi un aste visā tās krāšņumā. - Tu par mani netiki domājis agrāk, vai ne? – ņirgājās ļaunā būtne. Mans draugs bija šīs parādīšanās sāpināts un apjucis, jo tas pat ar visiem aksesuāriem izskatījās tik līdzīgs viņam pašam. - Vai arī tu maini acumirklī savu izskatu? – viņš pavaicāja. - Ak nē! Es mainos tikai lēnām. Es mainos tikai tad, kad mainies tu. - Ko tu ar to domā? - Tikai tu spēj mani manīt. - Tad mainies! – teica mans draugs. Bet dēmons palika kāds bija. - Mainies! – atkārtoja mans draugs; bet joprojām figūra tā priekšā neizmainījās ne drusciņ. - Tad tu esi melojis, sacīdams ka es spēju tevi mainīt! - Es teicu ka es mainos lēnām. - Kā tu to domā? - Es mainos tikai kopā ar tevi. - Un vai tad es neesmu mainījies? - Tas ir mans uzdevums, atturēt tevi no mainīšanās. Sava velna kompānijā mans draugs tagad izgāja cauri ainām, kuras es atturēšos aprakstīt. Gēte Valpurģu Naktī to tik labi jau ir paveicis pirms manis. Nepacietīgs, izmisis, viņš sekoja savam pavadonim, līdz bija pārguris un nomocīts. Dienas, nedēļas pagāja kā viens vienīgs murgs. - Vai es nekad netikšu no tevis vaļā? – viņš pajautāja savam kompanjonam. - Tu vari tikt no manis vaļā. - Kā? - Tiekot vaļā no sevis. - Ir vieglāk to pateikt, kā izdarīt. - Jā, ir vieglāk to pateikt, kā izdarīt.

53


Bieži viņi atradās kaujas laukā virs frontes līnijas, vai arī kareivju pūlī. Kafijas un ceptas gaļas smarža reizēm deva manam draugam īslaicīgu apmierinājumu. Viņš mēģināja dzert no brendija blašķēm kuras bija paceltas pie vīru mutēm, kuri to nespēja nedz pamanīt, nedz protestēt. Viņš mocījās slāpēs un bezcerībā. Viņa kompanjoni sevi patstāvīgi mainīja tajos cilvēkā, ko viņš ienīda un sievietē, ko mīlēja. Viņš patstāvīgi bija liecinieks to neķītrajām mīlas ainām. Reizēm sievietes tēls pie viņa vērsās ar draudzīgu vārdu. Viņš to lādēja, bet pieķērās viņas rokai. Bet, kad tā lūpas tiecās sakļauties ar viņējām, viņa vienmēr izzuda. Reizēm, milzīgās kaujās pamodās viņa kaujas niknums. Viņš metās virsū pretinieka armijas vīriem tā, it kā spētu tiem atmaksāt par visām savām ciešanām. Viņš cīnījās, lai izsistu šautenes no viņu rokām, un, kad viens no viņiem iznāca no ķermeņa, viņš mēģināja to pamodināt no tumsas un miega, kurā tas slīka; bet viņam nekad tas neizdevās. Viņam nekad nekas neizdevās, lai ko viņš arī mēģināja. Pati viņa eksistence bija neveiksme un tukšums, un bezcerība. Kādu dienu es pie viņa pienācu un pieskāros viņa pierei. - Jūs neesat tāds kā tie visi citi, - viņš drūmi noteica. – no kurienes jūs esat atnācis? - Es atnācu no tālienes, – es teicu. – Vai jūs nevēlētos nākt man līdzi? - Jebkur, tikai prom no šejienes, – viņš piekrita. - Vai jūs vēlaties pabūt vienatnē? - Nē, kad esmu vienatnē ir visļaunāk. - Sliktākais ir jau pāri, – es teicu. - Kā jūs to domājat? - Es ar to domāju, ka jūs esat izsmēlis uz kādu laiku savas zemāko vēlmju enerģijas. Jūs esat noguris un jums ir pretīgi no tās dzīves, kuru esat dzīvojis kopš izbēgāt no ķermeņa. - Tas ir viens dīvains vārds – izbēgt! Tikai tagad es vēlos izbēgt. - Un tas esmu es, kurš jums palīdzēs izbēgt no jūsu cietuma cita līmeņa, citas sīpola mizas, kas jūs ieskauj. - Bet kāpēc jūs to darāt? - Lai aiztaupītu jums lieko neveiksmīgo mēģinājumu to mizu noplēst, – es teicu. – Vai jūs nevēlaties mazliet pagulēt? - Es gribētu mazliet atpūsties. Kamēr viņš gulēja, es palīdzēju atraisīties viņam tālāk un, kad viņš pamodās citā un brīvākā pasaulē, es joprojām biju viņam blakus. - Ko jūs vēlētos redzēt? – es pajautāju. - Kaut ko skaistu, – viņš atbildēja, – kaut ko šķīstu un skaistu. - Vai jūs nevēlētos apskatīt laumiņu dejas? – es smaidot pajautāju. - Laumiņu dejas? Vai patiešām šādas būtnes pastāv? - Visumā ir ietvertas neskaitāmas dzīvības un apziņas formas, – es teicu, – un jūs, kurš tic velniem, varat no pieredzes noticēt laumiņām.

54


Mums runājot tās nāca pretim, lokanas, smalkas formas, priekā dejojot pa puķainajiem Elizejas Laukiem. Tās šūpojās un griezās ap mums, šķīstas kā gaiss, kurā tās kustējās, šīs būtnes bija vieglas kā laimīgums no kurām tas dvesa, nezūdošas kā cerība un jaukākas par mirstīgo sapņiem. Visas rievas mana drauga sejā bija izlīdzinājušās, un arī viņš šķita sajūtam prieku, arī viņš bija viegls kā gaiss, un šķīsts. Viņš pievienojās to dejā, un riņķoja kopā ar tām ap mani. Atklātības uzplūdā es jums pastāstīšu, ka arī es esmu dejojis ar laumiņām. Šis Brīnišķās Būtnes draugs un kompanjons bija ielēcis visuma dzīves jūrā un aizlaidies uz bezrūpības spārniem. Tam, kurš zina tik daudz par pasaules ciešanām, ir nepieciešams atvieglot reizēm nastu, nedomājot vairs par ko citu, kā tikai prieku. Kad silfīdas bija prom to dziļākajā, neaizskaramajā nošķirtībā, pie mums pienāca cita forma. - Un ko jūs vēlētos redzēt tagad? – es viņam pajautāju. - Vai es varētu redzēt kādu, kura dzīvo joprojām Anglijā? – viņš mazliet kautrīgi pajautāja, tomēr jau ar to uzvarošo pārliecību, kuras uzticas savām vēlmēm – visaugstākā gudrība, kas atnāk reizē ar vēlmju attīrīšanos. - Iespējams, – es teicu. Tā forma, kas pienāca mums klāt bija man sveša, bet mans draugs to atpazina un sveicināja. Tā bija sieviete ar spēcīgu un spilgtu personību, tomēr ar to atmosfēras tīrību, bez kuras nekāda komunicēšana nav iespējama tai reģionā, kurā mēs tad atradāmies, un viņa nostājās blakus manam draugam. - Pasēdēsim mazliet kopā, – es teicu. – Tas liksies mazliet mājīgāk. Tie divi man blakām šķita laimīgi viens par otra klātbūtni. “Mīļi kā divas māsiņas roku rokā” tie apsēdās blakām; un tomēr es zināju, ka viens no viņiem bija tikai tēls no dzīvas sievietes, kaut arī pat man pirmā brīdī viņa likās īsta, jo sirds jaukākās jūtas ir īstas, un reģionā, uz kuru es biju aizvedis savu draugu, visas jūtas ir jaukas. Šeit nav ienaidnieku, un sievietei, kas viņam patika, patika arī viņš, vai arī tās te nebūtu. Drīz es viņus atstāju vienu otra kompānijā un atgriezos savos kaujaslauka darbos; jo tur bija arī citi, kam es biju nepieciešams, un uz kādu laiku mans draugs bija drošībā. Pēc kāda laika es viņam palīdzēšu tikt uz priekšu vēl vairāk neierobežotā pieredzē. Mēs izrādām interesi par tiem, kam esam palīdzējuši, un vēlamies palīdzēt arī turpmāk. Kāpēc es izvēlējos šo vīru saviem draudzīgajiem pakalpojumiem, jūs jautājiet; jo, kā jau aprakstīju šīs vēstules sākumā, viņam nebija pievilcīgs raksturs. Es pateikšu mazu noslēpumu: es viņu izvēlējos tieši tāpēc, ka viņš bija nepievilcīgs. Neviens viņu nebija pietiekami mīlējis, un tāpēc palīdzība viņam bija nepieciešama vairāk kā citiem. Tiem, kurus mīl, palīdzība jau ir sniegta ar šo mīlestību. Kā teiktu Brīnišķā Būtne, ”Vai tu uztver manu domu, Zemes meita?” Tieši tagad es dzīvoju, lai kalpotu cilvēcei šī kara šausmās. 55


Kalpojiet arī jūs mīlot tos, kuri piesaista jūsu mīlestību vismazāk. Tā jūs sapratīsiet Ceļu, pa kuru staigā Līdzcietības Meistari. 14. aprīlis

XXII VĒTULE

MIERA PROPAGANDA Vai jūs bijāt šokēta un apbēdināta par to, ko es jums stāstīju attiecībā uz veltīgo cīņu šajā pārejas pasaulē starp jūgu rupjajā matērijā un brīvību šķīstākajos reģionos? Nav ko bēdāties; tas ir tikai nepieciešamais pārejas līmenis. Tas ilgst tikai īsu laiku, pāris dienas vai pāris gadus – kāda tam nozīme, attiecībā pret nebeidzamo mūžības brīvību? Jūs pati esat tam gājusi cauri vairākas reizes. Visi tam iziet cauri, ceļā uz lielāku brīvi, tomēr visi necieš apzināti un ilgstoši kā to darīja mans draugs. Jā, tas ir murgs, bet neviens murgs neilgst mūžību. Padomājiet par prieku un brīvību aiz tā! Tas ir pārcēlāja grašu vērts. Ir taisnība, ka es jums neesmu pastāstījis par visbriesmīgākajām lietām, kuras ir iespējamas šajā pārejas periodā, neesmu pastāstījis visbriesmīgākās lietas, ko esmu redzējis savos ceļojumos pa kaujas laukiem. Šīs neuzrakstītās nodaļas nav nepieciešamas grāmatā, kuru es diktēju, lai iemācītu brālību nošķiršanās vietā, un mieru kara vietā. Vai gribat zināt, ko jūs spējat darīt lietas labā, lai saīsinātu šo karu, un pasteidzinātu miera atnākšanu? Tad klausieties! Jūs variet personīgi pasteidzināt miera atnākšanu! Vai šī doma jūs pārsteidz? Kad es saku “jūs” es domāju arī citus, visus tos, kuri ir noguruši no šī kara un kara mātes – naida. Vai neviens nav ievainojis jūs jūsu dzīves cīņā? – jo dzīve arī ir karš. Aizejiet domās pie tiem, kuru vēlmes ir krustojušās ar jūsējām, pie tiem, kuri jūs ir ievainojuši vai ienīduši. Ejiet šai uzdevumā pie katra individuāli – nevis pie vairākiem vienlaicīgi, un mēģiniet saprast katru individuāli. Palūkojieties uz sevi ar viņu acīm, jūtiet pret sevi ar viņu sirdīm. Ja tie jūs ienīst joprojām, jūs sākumā variet sevi ienīst kopā ar viņiem. Bet, paliekot kopā ar viņiem, jūs jutīsiet kā pakāpeniski izmainās viņu sliktās domas pret jums, jūs sāksit kopā ar viņiem pakāpeniski iedraudzēties paši ar sevi. Tas, ko jums iesaku nav kāda “melnās maģijas” forma, jo jautājums ir nesavtīgs. Jūs radiet pamatu, sākumu pasaules naidīguma mazināšanai. Bet es jūs brīdinu neizmantot šo metodi, lai iegūtu kāda pozitīvo attieksmi, kāda, kuru jūs mīlat savtīgi vai kaislīgi, jo sekas var nest ļoti nevēlamu disharmonijas stāvokli. Kad jūs to esiet sapratuši, un piedevuši visiem saviem personīgajiem ienaidniekiem, ejiet pie karojošo nāciju dvēselēm. Saprotiet arī viņus caur līdzjūtību un mīkstiniet to sirdis. Tomēr, lai arī to mēģināt ir vieglāk kā kaut ko citu, piepūle var šķist nesamērojama ar rezultātu. Bet, lieli vai mazi, jūs esiet daļa no Kopuma. 56


Un tas mani noved pie idejas par rasu gariem, rasu vienībām, jo katrai rasei ir tās sargājošā būtne – kopuma būtne, un tomēr sevi apzinoša kā individualitāte tādā veidā, kuru jūs tik tikko spētu saprast. Vai jūs neesat pamanījusi iedarbību pārbraucot no valsts uz valsti? Vai jūsu jūtas – jūsu apziņa nav izmainījusies gandrīz pie robežas? Vai jūs atceraties šoku, kāds jums reiz bija noliekot pirmoreiz kāju un vienas noteiktas valsts zemes? Rasu gari nešķiet sev lielāki kā jūs cilvēki savu draugu un paziņu lokā. Izmēri ir relatīvi. Citkārt es tiku runājis par rasēm kā orgāniem cilvēces ķermenī. Runājot tagad par tiem kā atsevišķām būtnēm, es neesmu pretrunā ar sevi. Kāds iemesls liek jums domāt, ka orgāni jūsu ķermenī nevarētu dzīvot ar vairāk vai mazāk nodalītu apziņu? Jūsu šūnas mīt jūsu orgānos, jūsu orgāni mīt jūsu ķermenī, jūs mītat jūsu rasē, jūsu rase mīt cilvēces ķermenī uz Zemes, Zemes vienība mīt planetāro garu demokrātiskajā valstī Saules sistēma, Saules sistēma mīt tās biedru kompānijā vēl lielākā demokrātiskajā Kosmosā. Mazs trombs jūsu smadzenēs spētu nopietni traucēt jūsu kosmosa darbību. Vai tagad jūs redzat, ka nav nekā absurda manā sacītajā, ka jūs varat bezgalīgi niecīgi pasteidzināt miera iestāšanos starp rasu gariem, piedodot un salīgstot mieru ar jūsu personīgajiem ienaidniekiem, it īpaši ja tie pieder rasēm šī kara otrajā pusē. Niecīgais nav tik nesvarīgs un lielais tik svarīgs kā jūs esat pieraduši uzskatīt. Jā, jūs personīgi – un jūs visi, variet pasteidzināt miera iestāšanos. 16. aprīlis

XXIII VĒSTULE

VĒLMJU NOSLĒPUMS Es esmu rakstījis par badu un slāpēm kas astrālā pasaulē moka ķermeni pametušos cilvēkus, un es esmu rakstījis par ļaunām astrālām būtnēm, kuras ir izraisījušas šo karu, lai piepildītu savu ļaunprātību. Arī tās ir izsalkušas būtnes un šis karš ir nesis tām barību. Vai zināt no kā tās pārtiek? Viņas var ilgi dzīvot uz asinīm un slaktiņu izgarojumiem. Es esmu tās redzējis miljardiem lidināmies virs kaujas lauka, pārbarojot sevi ar asinīm, kuras plūda no ievainotajiem un mirušajiem. Arī nepaglabātie mirušie ir remdējuši viņu apetīti. Vampīriskās būtnes ieradās no Ungārijas un citām zemēm un barojās no dzīvajiem. Šausmīgais kara nogurums atvēra durvis, caur kurām tās var iznākt pie tiem dzīves spēkiem, ko tās iekāro. Kā teica Gēte: “Asins ir īpaša viela”. Ļaunas vienības dzīve var tikt atjaunota uz vēl vienu ilgstošu eksistences periodu, ja tā var dabūt pietiekami asiņu.

57


Ja jūs pārtrauksiet ēst mirušu dzīvnieku gaļu, jūs pārtrauksiet barot noteiktas ļaunas vienības jūsos. Tie nav tikai emocionāli cēloņi, ka Dižo Meistaru skolniekiem ir ieteikts atturēties no gaļas ēdieniem. Jums ir stāstīts par to, ka gaļas ēdienu patērēšana baro kaislīgo dabu. Kas tad ir kaislīgā daba, ja ne izsalkusī daba, kura tiecas baroties ar kaut ko ne savu? Tik ilgi, cik vien jūs ikdienā ēdīsiet gaļu, jūs nekad nekļūsiet pilnībā brīva no to vienību ietekmes, kuras pārtiek no asinīm un citiem gaļas produktiem. Ēdiet šķīstu pārtiku, un jūs arvien vairāk pamanīsiet sevī šķīstas domas un šķīstas tieksmes. Es nesaku, lai jūs izskaužat visas savas tieksmes šinī vakarā, jo tieksmes ir enerģijas ar kurām jūs varat sasniegt pat ideālus; bet izskaužiet tieksmi pēc asinīm un beigtu dzīvnieku gaļas, un visas tieksmes, kas nekalpos jūsu izaugsmei, iznīks. Par tieksmēm ir pateikts daudz muļķību. Jūs tiecaties attīstīt garīgumu, jūs tiecaties strādāt priekš Meistariem; jūs neesiet vesta tikai kā jērs, kam jāizpilda Meistaru uzdevums. Tā ir tieksmes un vēlreiz tieksmes. Lai saīsinātu savu ceļu un saplūstu ar Vienoto, tas šķiet “tiekšanās” vērts, un jums, iespējams, pēc tā būs tieksme un, visticamākais, ka Vienotajā jūs neieplūdīsiet pasīvi. Es nerunāju par godkārīgām tieksmēm. Jums nav jābūt godkārīgai attiecībā uz okultu attīstību. Patiesībā, ja jūs būtu pārlieku godkārīga pēc okultas attīstības, jums draudētu briesmas kļūt par melno magu. Bet jūs varat izjust klusu “tieksmi” pēc savienošanās ar Dievu. Šajā plānā visa rīcība rodas no kāda veida tieksmes, un ir sacīts, ka tieksme un griba ir viens un tas pats. Iespējams, ka tā ir. Ir arī teikts, ka tieksme attiecās uz pašreizējo, bet griba ir attiecināma uz kādu iepriekšēju motīvu: bet – tas ir, ja es vēlētos tās nodalīt, man vajadzētu sacīt, ka griba savās viscēlākajās izpausmēs ir tikai tieksme pēc augstākā. Mūzika var būt cildena un tā var būt nomācoša; un tā būs joprojām mūzika. Vējš var atpūst dzirksteli, kas nodedzina jūsu māju, un vējš var piepūst buras kuģim, kas aizved jūs pāri jūrām pie sirds kvēlākajiem sapņiem. Jūs pat varat tiekties, lai jūs tiektos pēc augstākām lietām. Varat gribēt, lai jūs gribētu saskaņā ar Likumu, nevis pretrunā ar to. Bet vai tā arī nebūs tieksme? Iesakot jums nebarot ar asins upuriem elementālas būtnes sevī, kuras kāro šo nešķīsto barību, es jums neiesaku iznīcināt tieksmi. Jums vajadzēs tiekties attīrīt savu sistēmu no beigtu dzīvnieku produktiem, pirms jūs labprātīgi pārtrauksiet ar tiem baroties. Ļaunums jūsos, izsalkusī, kaislīgā, savtīgā daba sūc asinis no jūsu lūpām, kad tās nonāk jūsu mutē tāpat, kā ļaunās būtnes virs kaujas laukiem sūc sainis kas plūst no kritušo brūcēm*. Ja jums nav tālāku nodomu attiecībā uz šīm radībām, jūs varat pārtraukt barot tās ar asinīm. Jūs nenogalināsiet savu kaislīgo dabu atsakoties no gaļas pārtikas. Jūs to tikai attīrīsiet. Visa dvēseleļu-pasaule ir emociju pasaule, un šķīstās elementu būtnes ir ļoti emocionālas, bet tās nepārtiek no asinīm. Jā, saprāts ir augstāks par emocijām, tas ir pāri emocijām. Jums var piemist saprāts bez emocijām, un jums var būt emocijas bez saprāta jebkurā līmenī, tāpat kā 58


dzīvniekiem; bet cilvēkam piemīt abi. Tā apziņa atrodas starp šiem abiem, dvēseles vēlmju-daba ir domāta, lai darbotos dvēseles pasaulē kā attīstošās būtne tur. Kad jūs sasniegsiet augstākās Debesis, jūs dzīvosiet domā tikai ar tik daudz vēlmju-dabu, cik būsiet sevī saglabājusi atmiņā un asimilējusi iepriekš. Jūs variet attīstīt spēcīgāk dvēseles virzošos spēkus augstākajā reģionā, ja jūs ceļā nesapiniet savas kājas ar tieksmi uz asiņainu pārtiku. Atstājiet to dēmoniem, kuri pierijas kaujas laukos. Kad uz Zemes valdīs brālība, kurai es palīdzu realizēties, rase dzīvos uz šķīstas diētas. Pat jau tagad sastopamas tendences izslēgt beigtus dzīvniekus no ēdienkartes. Jaunās rases tieksmes tiks attīrītas, to emocijas pieaugs un intensificēsies. Emocijas cilvēkam ir krietni intensīvākas kā lauvai. Emocijas dievam ir kosmiskas. 16. aprīlis

XXIV VĒSTULE

TAISNĪGUMA SVARI Lai neviens nedomātu, ka strādājot brālības labā, es ar nolūku vai netīši cenšos radīt paviršas piekrišanas attieksmi par tām kļūdām, ko ir izdarījuši mani biedri, mani brāļi, es tagad vēlos parunāt par taisnīgumu. Kā tāds, kurš ir bijis tā saucamais tiesnesis tiesā, man ir bijusi neliela pieredze praktiskā darbā, meklējot balansu starp bargumu un žēlsirdību. Taisnīgums ir vienmēr bijis viens no dieviem, kuru esmu novietojis augstu savā personīgajā panteonā, un nekad, izsakot spriedumu, es, sentimentalitātes vai vājumu vadīts, neesmu kavējis labā tiesības, lai aizstāvētu nepareizā ļaunumu. Es esmu devis mērenus spriedumus, kad viss labais man šķita solāmies šādi; es esmu devis skarbus spriedumus, kad viss ļaunums man šķita esam ierobežots tā. Par vispasaules brālību ir ticis pateikts un uzrakstīts daudz muļķību, tāpat kā par citiem cilvēces ideāliem. Vispasaules brālība nav vispasaules akceptējums ļaunajam; tā ir vispasaules akceptēšana labā ideāliem. Un jūs nekad nesasniegsiet brālību, šī vārda vērtu, līdz jūs pacelsiet, nevis pazemināsiet taisnīguma standartu. *Asinis transportē psihisko enerģiju, sadalot to pa ķermeni; kad tās ir izlietas, psihiskā enerģija atbrīvojas un var tikt uzsūkta. Tā ir spēcīgāka barība par negatīvajām emanācijām. Eksistē arī stāsti par fizisko asiņu sūkšanu, bet tie būs izņēmumi un būtība būs tā pati. – tulk.

Taisnīgums ir balanss, taisnīgums ir līdzsvars starp spēkiem, taisnīgums ir līdzsvarotība. Tāpēc jau es mudinu cilvēkus koncentrēties uz mīlestību, nevis naidu, ka ceru redzēt tos līdzsvarotākus. Kopš esmu apmeties Eiropā un tiešā rietumu puses kaujas lauku tuvumā, es esmu palīdzējis simtiem dvēseļu pašām tikt cauri šausmīgiem astrāliem apstākļiem, 59


kādos pēkšņa un priekšlaicīga savu ķermeņu nomešana ir to pasteidzinājusi; bet ne reizi es neesmu centies nojaukt balansu starp cēloņiem un sekām, palīdzot dvēselei atbrīvoties no tām, kad tā nav tam gatava. Es esmu ļāvis cilvēkiem ciest, kad es esmu bijis spējīgs saīsināt viņu ciešanas; es esmu ļāvis daudzām dvēselēm izcīnīt astrālā pasaulē lēnu cīņu ar to zemākajām tieksmēm, jo es zinu, ka, ja viņi tiktu noplūkti no sāpju koka pirms ir nogatavojušies, viņiem vajadzētu iet cauri tam visam tik un tā, un cīnīties smagāk nākamajā dzīvē ar tiem pašiem spēkiem. Tagad tie smagi cieš reģionā, kur – pateicoties zemākam līmenim spēt apmierināt savas kaislības – elementārās kaislības atmirst vieglāk kā uz Zemes. Vienā no armijām bija ļoti cietsirdīgs virsnieks, kuru ienīda viņa vīri. Viņš pārnāca un pārnāca daudzi no viņa vīriem, un es nepasāku neko, lai to pasargātu no viņu nosodīšanas, jo tam vajadzēja saprast, ka netaisnīgums ir pelnījis nosodījumu. Uz Zemes viņu mutes bija armijas disciplīnas atturētas, bet šeit viņam bija jāsaprot, cik daudz viņš tiem nodarījis. Viņš nespētu to saprast nevienā citā ceļā. Ja es būtu viņam sprediķojis, viņš man būtu pateicis, lai nejaucos citu darīšanās. Taisnīguma likums nesprediķo. Tas demonstrē. Viņam bija jāiztur sevis paša netaisnīguma demonstrācija caur tumšām un nosodošām ēnām, ar kurām tas ilgi bija ielenkts. Es neizdarīju nekādu piepūli, lai viņam palīdzētu. Iespējams, es varētu viņam palīdzēt; bet šāda noteikta opozīcija no manas puses pret taisnīguma likumu varētu būt ļāvusi viņam nonākt viņa paša savtīgajā paradīzē ar šādu netaisnīguma nastu uz dvēseles, ka nākošajā Zemes dzīvē šis likums viņu sagrautu. Šo vīru aizvainojums bija ļoti dziļš, un, lai arī es varētu to mīkstināt viņu pašu – ne tā – labad, es ļāvu izsmelties tam pašam. Ja nebūtu neviens cits, kam nepieciešama un vairāk pelnīta mana palīdzība, es varētu būt pavadījis daudz laika kopā ar šiem vīriem un tomēr panācis niecīgu ietekmi. Es darīju precīzi tā, kā man būtu vajadzējis darīt uz Zemes, ja manā ziņā nonāktu šāda lieta, un es ticu, ka es rīkojos pareizi. Lai kad es arī nesastaptu dvēseli, kas ir citu nepatiesa sprieduma nomākta, es cenšos panākt patieso balansu, kā to būtu darījis uz Zemes; bet es šeit neesmu, lai izjauktu cēloņu un seku likumu. Kad varu palīdzēt, es palīdzu; bet es esmu daudzkārt noderīgāks, novēršot izveidojušos ļaunus cēloņus, kā jebkad spētu būt noderīgs, atvairot likumīgu seku kursu. Kad es mudinu cilvēkus palīdzēt Meistariem noturēt Vācijas šausmīgo karmu, es to nerunāju sentimentalitātes vārdā. Es runāju, kā taisnīgs tiesnesis. Vācu tauta ir tās līderu piekrāpta un ir akli sekojusi kursam, kuru nav sapratusi. Kā kopums, viņi ir atbildīgi citu rasu priekšā, bet individuāli viņi nav atbildīgi šādā mērā; jo ir tikuši maldināti un viņi nezin, ka viņu nacionālās agresijas cēloņi ir netaisnīgas un sātaniskas izcelsmes. Šo Skolotāju, kuri var vērot no malas un pāri, cerība ir tā, ka paklausīgā vācu tauta nav jānīst uz mūžīgiem laikiem no pasaules puses tikai tāpēc, ka augstprātīga kara-partija ir tos sacēlusi pret saviem kaimiņiem. Es neesmu aizmirsis nepievilcīgās vācu rakstura iezīmes, vai arī tādas jebkuros citos cilvēkos; bet no visām rasēm, kas iesaistītas gigantiskā kaujā, vācieši zina vismazāk par tiem cēloņiem, kas tos ir dzinuši uz priekšu. No karotes mutē barojošā prese un 60


lèse majesté sodi ir tos atturējuši no jebkādām zināšanām, kas būtu tos padarījuši par mazāk elastīgu instrumentu tās līderu rokās. To, kuru ietiepīgā un augstprātīgā politika ir pasteidzinājusi šo karu, karma ir individuāla karma un tai būs sevi jāizstrādā individuālās ciešanās un tā saucamajā sodā; bet vācu tautas lielās masas karma ir rases karma. Viņi ir ļāvuši vest sevi pretī savai pašu sakāvei. Padomājiet kā pretreakcijas likums caur publisku un demokrātisku izmeklēšanu vācu tautas un valdības vistumšākajos kaktos un spraugās to izgaismos pēc šī kara. Tos, kuri ir tikuši maldināti, sev par ciešanām, pieprasīs, lai tie netiktu vairs maldināti. Pēc divdesmit gadiem vācu valdība būs tikpat atklāta kā Savienotajās Valstīs. Tā saucamais “mēslu-racējs” parādīsies ar laternu rokā. Tāpat, pateicoties pretreakcijas likumam, Anglija tiks izkustināta no tās inertuma, kas bija piepildījis tās veikaliņus ar citu valstu precēm, jo viņa bija pārāk nevīžīga, lai izgatavotu pati savas. Pateicoties šim pašam likumam tiks pieprasīta nekorumpēta politiskā mašīna Francijā. Francijā ir notikusi viena, divas lietas, kuras viņa vēlas pašreiz paturēt pie sevis. Šī kara milzīgais šoks liks katrai nācijai izpētīt sevi mazliet tuvāk, lai paskatītos savos pašu motīvos, lai redzētu vai tā atbilst prasīgajam standartam, ko pieprasa Jaunie Laiki. Tāpat pameklējiet izmaiņas Krievijā, un vārds Austrija kļūs par citu vārdu pārmaiņām. Taisnīgums veiks vairākus soļus uz priekšu, pateicoties šī kara milzīgajam netaisnīgumam. Atkal tas pats Pretstatu Likums! Pateicoties šim likumam var izskaidrot daudzas lietas. Rakstot par brālības valdīšanu, kuru es ceru ieraudzīt nodibinātu pasaulē, es nestrādāju maldu varā, ka neiespējamā Utopija tiks izziņota ar fanfaru skaņām. Es nediktēju pareģojumu, ka Debesu Valstība ir rokas sniedziena attālumā. Cilvēce vēl nav gatava Debesu Valstībai, un nebūs tai gatava vēl ilgu laiku; bet ja vienam cilvēkam no desmit var likt saprast, ka brālība ir tiekšanās vērts ideāls, tie var iespaidot pārējās deviņas desmitdaļas un padarīt sabiedrības maizi daudz gaišāku un garšīgāku, kā tas ir šodien. Šī maize nekļūs par augļu kūku vienā rāvienā. Tas ir par daudz prasīts no nākošās rases; bet ja jūs spējat iznest šo pareģojumu cauri pietiekamam skaitam dzimšanu un nāvju, jūs varat ieraudzīt ļoti saldu maizi iznākam no planetārās krāsns, kad tiks nākamā, Septītā rase izcelta Saules gaismā. 17. aprīlis

61


XXV VĒSTULE

MĪLESTĪBAS VĀRDĀ Manas pēdējās paris vēstules ir bijušas tik nopietnas un filozofiskas, ka man gribētos izbaudīt romantiku. Vai jūs esat padomājuši par kara-māsām un brīnījušies no kurienes viņas smeļ spēkus dienu un nakšu dežūrām? Mīlestība ir avots gandrīz pārcilvēciskajai izturībai tām sievietēm, kas savās dežūrās šķiet kā dziedināšanas un gaismas eņģeļi. Viena māsa, kuru mēs nosauksim par Mariju, jo viņu kā mātes-jaunavas tēlu ir sirdī paņēmušas līdzi, dodoties uz Debesīm, simtiem dvēseļu, kuras tā kopusi. Vai šī mīlestība nesargās viņu uz Zemes visās tās dzīves grūtībās, un nesekos viņai Debesu valstībā aiz tās? Esiet droši, tā būs. Marija nav ne skolota, nedz dzejniece. Jūs nesapņotu par to, lai uzaicinātu viņu jūs pārsiet, ja viņas ceļš jebkad krustotos ar jūsējo; bet Marija nebūt nav neiederīga dievu un eņģeļu sabiedrībā, tie nenoniecinātu viņu savā kompānijā. Viņa bija vienkārša māsa, līdz kļuva par kara-māsu, pirms mīlestības baltā liesma skāra viņas personību un iededza to kā upuri uz viņas dzimtenes vajadzības altāra. Viņa bija ļoti simpātiska māsa un no darba brīvajās stundās reiz mēdza nēsāt modernas cepures un parādījās mežģīnēs un kruzuļos; jo skaistuma mīlestība bieži mīt sirdī, kas ir spējīga uz varonību. Kad sākās karš, Marija bija saderinājusies, lai apprecētos ar kareivi. Marija devās uz fronti un uz fronti devās arī viņš; bet neviens no viņiem nezināja kur atradās otrs daudzas, daudzas dienas. Katrs ievainotais, kurš nonāca viņas gādībā tika apkopts tā, it kā tas būtu viņas sirds mīļotais prombūtnē, un daudzu dzīvības viņa glāba ar savām maigajām rūpēm un cerības atmosfēru, kura izplatījās ap viņu kā smarža ap rozi. “Ja viņš tiktu ievainots”, viņa sev teica, “kāda no meitenēm parūpēsies par viņu, kā es rūpējos par šiem cilvēkiem”. Marija nebija greizsirdīga, ja kādai citai būs privilēģija rūpēties par tās mīļoto, un ja viņa sirdī atplauks pateicības zieds pret kādu citu. Marijai bija pārāk maz laika, lai domātu par sevi; viņas domas bija pārāk aizņemtas ar citiem. Tas varētu būt noticis tāpēc, ka viņa nebija greizsirdīga vai arī pārāk uzstājīga par savām īpašuma tiesībām uz savu mīļoto, ka tad, kad viņš tika ievainots, viņš nonāca hospitālī kurā viņa tik uzticīgi kalpoja. Protams, ka viņš tika uzticēts Marijas rūpēm – tas nevarētu būt bijis citādāk, un viņš bija ļoti nopietni ievainots. Kad operācija bija galā, ar kuru dakteri palīdzēja glābt viņa dzīvību, tā bija Marija, kas stāvēja līdzās un asistēja. Viņa nedz ģība, nedz iekliedzās, kad tie nogrieza viņa lauzto roku. Roku, uz kuras viņa sapņoja, ka varēs balstīties visu atlikušo Zemes dzīvi. Marija domāja par viņa māti, un bija priecīga, ka tā nestāv līdzās un neredz to, ko redzēja viņa. Daudzu stundu laikā, kuras Marija varētu būt pavadījusi miegā, viņa 62


rakstīja mātei – rakstīja varonīgas vēstules, kurās viņa centās noslēpt bailes, kas bija viņas pašas sirdī. Toms – mēs viņu sauksim pat Tomu, jo tas nebija viņa īstais vārds – Toms nekad nebija ticējis kādai dzīvei aiz Zemes dzīves, un kamēr Marija vēroja kā viņu atstāj spēki, viņa lūdza visu dienu un gandrīz visu nakti, lai notiktu kas tāds, kas liktu Tomam noticēt Debesīm un eņģeļiem. Kara apstākļi bija viņu ilgi paturējuši kaujas laukā pēc tam, kad šāviņš bija sašķaidījis viņa labo roku, un viņa ievainojums bija dabūjis infekciju vēl pirms operācijas, ar kuru dakteri centās viņu glābt priekš Anglijas un priekš Marijas. Toms zināja, ka viņam varētu būt jāatstāj pasaule. Marija neslēpa no viņa mazo izredžu iespēju, tomēr viņa joprojām to slēpa no viņa mātes; jo viņa cerēja, ka tais stundās vai dienās, kas varētu būt viss, kas palicis viņam no Saules gaismas, kaut kas var notikt, kāds domas vai mīlestības brīnums, kurš atvērtu viņa acis tam, ko viņa sauca par Patiesību. Es katru dienu pavadīju mazliet laiciņa baltajā istabā, kurā gulēja Toms; bet pat ja viņš spētu mani redzēt, es nespētu būt viņam liels mierinājums, un es nespēju runāt citām ausīm kā vien tām, kas ir sagatavotas neparastām skaņām. Man Marija simpatizēja. Pārliecinājis tik daudzas dvēseles par nemirstības patiesību ar mana iepriekšējā darba palīdzību – es vēlējos pārliecināt vēl vienu – Marijas dēļ; jo es zināju, ka, ja Toms iznāks no dzīves ar iepriekšēju pārliecību, ka nāve priekš viņa ir beigas, tās varētu patiešām būt beigas priekš viņa uz ilgu laiku. Savā apjukumā es griezos pēc padoma pie Brīnišķās Būtnes. Tā eņģeļa zināšanas, salīdzinot ar manējām, ir kā prožektors pret tauku sveci. Mēs atgriezāmies kopā uz to hospitāli, kur Marija sēdēja sarunājoties ar Tomu par nākotnes dzīvi, par Dievu un Kristu un eņģeļiem. Viņas apgādībā bija daudz kareivju; bet citas māsas strādāja smagāk, lai dotu viņai mazliet vairāk laika pabūt kopā ar Tomu, jo visa pasaule mīl mīlošo – it īpaši kara laika šausmās. - Nav tā, ka es negribētu ticēt – viņš teica Marijai, – es to vienkārši nespēju. Ja es varētu redzēt es savām paša acīm eņģeli vai kādu, ko es zinu, ka tas miris, tad būtu savādāk. Bet kā gan es ko tādu varētu ieraudzīt? Brīnišķā Būtne smaidot pietuvojās, un pārklāja savu smalko plīvuru pār mirstošā cilvēka acīm; bet viņš to neredzēja. Brīnišķā Būtne uzauda spožu gaismu ap viņu, un dziedāja, kā var dziedāt tikai eņģeļi; bet Toms joprojām nespēja nedz sadzirdēt, nedz saredzēt viņu. - Es domāju, ka tev vajadzēs “materializēties”, – teica Brīnišķā Būtne ar nebēdnīgu smaidu. – Tās acis ir aizmiglotas ar matēriju, un nespēj saskatīt neko smalkāku par matēriju. Es nebiju sajūsmā par šo ierosinājumu, bet mans neizprotamais draugs to turpināja. - Lūk tur tai gultā, – viņa teica, - ir viens no tiem mirstīgajiem, kurus sauc par dabiskajiem mediumiem, dabiski materializējošiem mediumiem, jo viņu smalkie

63


ķermeņi ir tik vāji sasaistīti pie fiziskā, ka to var viegli atdalīt un aizņemties. Tad materializē sevi un ļauj Tomam ieraudzīt kaut ko, ko Toms uztvertu kā eņģeli. - Es neesmu eņģelis, – es teicu, – un mirstoša ateista acis nekad mani ar tādu nesajauktu. - Pamēģini un paskaties, – teica Brīnišķā Būtne, norādot uz vīru blakus gultā, kurš bija “mediums” šai lietā. Es paraudzījos uz vīru, un izlasīju viņa dzīves stāstu tam apkārt. Viņš bija rupjš tips, krodzinieks, un cita, zināma, ar to saistīta pasaule viņam derētu kā cimds rokai. - Ietērpt sevi šī vīra ēteriskajā ķermenī? – es ar pretīgumu teicu, – es viņam nepieskārtos pat ar desmit pēdu garu mietu! - Cik smalkrocīgs tu gan esi! – teica Brīnišķā Būtne. – Ja es nepazītu tevi tik labi, es tev gandrīz noticētu, tu paštaisnais. - Vari saukt mani kā vien vēlies, – es atbildēju, – bet es neveikšu fenomenu ar šo ķermeni. Brīnišķā Būtne smējās. - Tas būtu tik viegli, – viņa teica, it kā sev, – tik viegli un tik pārliecinoši. Eņģelis pietuvojās guļošajam krodziniekam (es gandrīz uzrakstīju skarbāku apzīmējumu), un pakāpeniski no viņa puses izplūda dūmakaina straumīte. Pateicoties Zemes ieradumiem, es izberzēju acis, jo es nespēju noticēt tam, ko es redzēju. Šķīsts un izsmalcināts eņģelis ietērpa sevi guļoša mediuma neveselīgajās emanācijās, un kamēr sienas pulkstenis bija notikšķējis divdesmit reizes, tā jau bija iznākusi pilnībā materializējusies ar runas spējām pie Toma gultas kājgalī. Viņš pieleca sēdus pārsteigumā un šokā par vīziju. - Kas tu esi? – viņš, aizsmacis, jautāja. - Es esmu eņģelis, – patiesi noteica Brīnišķā Būtne, – un es esmu atnākusi, lai tev pierādītu, ka brīnumi var notikt, un lai tevi pārliecinātu, ka tad, kad tu atstāsi savu ķermeni aiz sevis rītdien, es tevi sagaidīšu pārmaiņu otrā pusē. Arī Marija varēja sadzirdēt un saredzēt, un viņa nokrita ceļos ar mazu prieka un izbrīna šņukstu; jo viņa vēl nekad nebija redzējusi eņģeli, lai arī viņas ticība bija pietiekami stipra, lai kustinātu kalnus. - Tad tā patiešām ir taisnība! – noelsās Toms. – Es nenomiršu kopā ar savu ķermeni. Un cik brīnišķīga tu esi! Jo Brīnišķā Būtne transformāciju bija izpildījusi tik labi, ka tā saglabājās savā aizlienētajā ķermenī visā tās slavā un apbrīnojamajā savas formas krāšņumā, kas apbur un ietver neredzamo pasauli. - Es vairs nešaubos, – teica Toms. – Es ticu un es nomiršu laimīgs. - Es tevi neaizmirsīšu, kad tu iznāksi, – pasmaidīja mana draudzene. – Bet tagad uz redzēšanos, uz kādu brītiņu. Es tevi atstāšu ar Mariju, kura arī ir kā sava veida eņģelis.

64


Lēnām aizlienētā forma atgriezās pie guļošā krodzinieka, un pēc brīža mana draudzene stāvēja man līdzās, tērpta sevis pašas šķīstajā formā; bet uz tās pleciem un kājām bija tumši traipi, kuri izskatījās pēc dubļiem. - Tie drīz pazudīs āra svaigajā gaisā, – pasmaidīja Brīnišķā Būtne. – Un vai tad tas nebija tā vērts, lai pārliecinātu to dvēseli par sevis pašas nemirstību? Mēs iznācām zem zvaigznēm, bet šī aina atstāja neizdzēšamu iespaidu manā apziņā. Un es bieži atcerēšos, kad jutīšos paštaisns, kā visšķīstākā būtne, ko pazīstu, uzvilka notraipīto vulgārā krodzinieka apģērbu, kas atstāja traipus uz tās smalkajiem pleciem un starojošajām pēdām – kā viņa pirmo reizi iemērca sevi pasaules mēslos mīlestības vārdā. 17. aprīlis

XXVI VĒSTULE

SAVA PRĀTA VALDNIEKS Šonakt, tūkstotis deviņi simti piecpadsmitā gada septiņpadsmitajā aprīlī gar vienu no karā iesaistīto nāciju frontes līnijas nogāja augsta garīga būtne, būtne, kuras ķermenis ir prāts un kura darbojas tikai prātā. Ir pienākusi tā stunda, kad noteikts skaits to cilvēku, kas ir varonīgi cīnījušies savas nelaimīgās zemes vārdā var uzzināt, ka to lieta ir bezcerīgi zaudēta. Tikai daži var to zināt šonakt; bet to zināšanas izplatīsies, un, izplatoties šīm zināšanām, izmainīsies viņu gars. Ir bezcerīgi cīnīties par zaudētu lietu. Tas prasa īpašu ziedošanos, reti sastopamu ziedošanās spēju. Kas radīsies no šīs dievišķās būtnes vizītes, jūs vaicājat? Gaidiet un vērojiet. Es reti atļaujos pareģot. Es tikai domāju par iespējamo iznākumu tiem cēloņiem, kas man zināmi. To varat arī jūs, ja šai īpašajai tieksmei atvēlēsit veselo saprātu. Lai skaidri spriestu par dotā cēloņa sekām, prātam ir jābūt brīvam no vēlmēm un aizspriedumiem: tam jābūt tik vēsam kā matemātisks aprēķins. Pateicoties tieši šai dievišķajai algebrai Meistari skatās nākotnē. Kad jūs saņemat simbolos vai attēlos atbildes uz jautājumiem, kurus esat ierosinājuši savam augstākajam Es, tad, pateicoties šai dziļajai matemātikai cilvēka iekšienē, tiek sagatavotas atbildes. Augstākais Es zina cēloņus, kuri ir nezināmi jums, un, pēc šiem cēloņiem, tas spēj pareģot sekas ar aptuveni tāda paša līmeņa precizitāti kā astronoms var pareģot aptumsumu. Gandrīz, es saku, ne vienmēr; jo attiecībā uz cilvēku darbiem pat vislielākie Meistari ir spiesti ņemt vērā savdabīgā elementu, brīvo gribu cilvēciskajās būtnēs. Arī to var uzminēt; bet tas tomēr būs minējums. Pēkšņs savdabīgas un brīvas gribas uzplūdums, un ir radīts jauns cēlonis, un kalkulācija ir jāsāk no jauna. Pastāv zināma burvība rēķinoties ar gribas savdabības elementu. Iespējams, ka tāpēc dažiem cilvēkiem kaķi šķiet pievilcīgāki par suņiem. Kaķis ir dzīvnieks ar savdabīgu brīvu gribu; tā pat kā daudzi cilvēki. 65


Dižā būtne, kura nogāja gar frontes līniju bija vērojusi zemes notikumu gaitu ilgu laiku. Viņš ir viens no tiem, kas kalpo Zemes planetārajam garam, nesot noteiktas idejas, kad ir pienācis laiks tām spēlēt savu lomu vēsturē. Es jums nevaru pastāstīt daudz detaļu par šīs būtnes dzīvi, jo man ir zināmi tikai daži fakti attiecībā uz viņu. Viņš ir tik ļoti pārāks par mani, ka mana iespējamā aptvere par viņu ir ierobežota. Viņš varētu būt kādreiz bijis cilvēks, man tā šķiet; bet arī par to es neesmu īsti drošs. Man tika stāstīts, ka viņš bija tas, kurš pirmais iedvesmoja mazu, bet drošsirdīgu Amerikas cilvēku daļu par pārliecību, ka ir pienācis laiks, kad cilvēku verdzība Amerikā būtu jāizbeidz; ka tas ir viņš, kurš iespaidoja Kolumbu ar domu, ka viņš varētu atrast zemi kuģojot uz rietumiem, tomēr vēlākā gadījumā viņš nespēja iespiest sava instrumenta prātā dižo faktu, ka milzīgs un neatkarīgs kontinents plešas tur aiz rietumu jūras un starp to un vēl citu jūru, kuras ūdeņi skalo Āzijas austrumu krastus. Un vēl man tika stāstīts, ka tā bija šī būtne, kas palīdzēja atklāt cilvēcei zināšanas par elektrību. Vai jūs spējat iedomāties šādas būtnes dzīvi? Vai spējat savā apziņā to aptvert, lai saskartos ar viņējo? Es esmu pietiekoši atklāts lai pateiktu, ka tas ir grūti pat man, kam ir bijusi iespēja atcerēties arī daudz ko no manas pagātnes, un realizēt tik daudz cēloņu iespējamās sekas, kuras es pats sev esmu radījis tālā pagātnē, sekas, kuras iezīmēs manas nākošās dzīves uz Zemes. Iedomājaties neatkarīgu spilgtas dzīves vienību, tomēr bez fiziskā vai pat astrālā ķermeņa, domas būtni, kuras viszemākais izpausmes līdzeklis ir doma, kura ietekmē savus izvēlētos instrumentus, saskaroties ar to atvērtajiem prātiem. Kādas personīgās vēlmes varētu būt šādai būtnei? Kāda var būt viņa godkāre? Pazeminošais un ierobežojošais vārds godkāre šķiet grotesks, raksturojot motīva spēku šādai būtnei. Viņam ir vārds mūsu vidū, bet man nav ļauts jums to atklāt. Tam vārdam ir milzīgs mantramisks spēks, un, ja jūs to atkārtotu pārāk bieži, tas varētu pacelt jūsu pašu apziņu un vibrāciju tādos augstumos, kas padarītu par ekstremāli grūtu jums paturēt jūsu fizisko ķermeni, bez kura jūs nespētu izdarīt noteiktu darbu, kas ir jūsu privilēģija un pienākums jūsu pašreizējā evolūcijas pakāpē. Pastāv zināma iniciācija, kurai iziet cauri lielo Meistaru skolnieki šīs būtnes pavadībā; bet tie, kuri iziet caur šo iniciāciju, uz visiem laikiem atbrīvojas no cilvēku ikdienas dzīves. Viņi nonāk cēloņu centrā, kas padara viņus tik dinamiskus – kas padara viņu personības un domas tik spēcīgas – ka pašas pasaules labad tie nedrīkst tai pietuvoties pārāk tuvu; jo viss darbojās pateicoties cikliskajam likumam, un pārlieku steidzināt cilvēces evolūciju būtu bīstami cilvēcei. Tas var noritēt droši tikai zināmā ātruma pakāpē. Virs šī ātruma tā, visdrīzākais, sastaptos ar katastrofu. Es zinu precīzi to savu attīstības pakāpi, kas man jāsasniedz, pirms es spēšu pieņemt šo iniciāciju, ko pārstāv šī būtne. Kad būšu sasniedzis šo līmeni, es vairs nespēšu nākt un rakstīt caur jūsu roku, ja vien jūs nepacelsiet sevi atbilstošā pakāpē virs jūsu pašreizējās apziņas, jo, ja es to darītu, tas varētu bīstami pasteidzināt jūsu 66


izaugsmes tempu. Kopš manas pārnākšanas uz šejieni, es esmu apguvis daudz par šīm būtnēm, kuras ir atbildīgas par cilvēces augstāko evolūciju. To attīstības pakāpe varētu būt pilnīgi neizprotama pat vairākumam šodienas apgaismotāko cilvēku prātiem. Viņas ir un tām ir jābūt ļoti vientuļām būtnēm, tomēr arī tām ir to pāri un līdzstrādnieki. Vai spējat iedomāties palikt vienam simts vai tūkstoš vai desmit tūkstošu gadus, tomēr visu šo laiku paliekot maksimāli aktīvam prātā, savā prātā sekojot evolūcijas kursam, kuru esi atstājis aiz sevis sen savā izaugsmē, sekojot tam ar vienu prātu, jo emocionālo dabu esi arī atstājis aiz sevis, un darot visu šo nevis personīga labuma vārdā, bet tāpēc, ka šis darbs ir saskaņā ar Būtnes, vēl augstākas un virs tevis, dižo likumu? Padevība tiek mācīta noteiktās skolās nevis tāpēc, lai varētu kontrolēt skolniekus Meistara interesēs, bet tāpēc, lai skolnieks tā varētu spert savus pirmos soļus uz ceļa, kurš ved pie padevības Kosmiskajai Gribai. Šai ceļā viņam vajadzēs noiet milzīgu attālumu pirms viņam var tikt uzticēts tāds darbs, kāds ir ticis paveikts pateicoties šai būtnei, kas nogāja šonakt gar vienu no karojošo armiju frontes līnijām, izstarojot savas domas gaismu un pārliecību par savu nolūku dažos prātos, kuru uztveršanas spēja padarīja iespējamu aptvert to, ko viņš iedeva. Nepagurstiet uz ceļa, jūs, kas esiet spēruši pirmos un vieglākos soļus ceļojumā, kurš vienu dienu jūs aizvedīs pie Meistariem! Ceļš ir kraujš patiesi, un kā viens iedvesmots rakstnieks teica, tas ved tikai kalnā visu laiku; bet tajā ir arī pakāpieni uz kuriem ceļinieks var atpūsties un nobaudīt ainavu. Šķiet, ka pašreiz es pats esmu sasniedzis šādu pakāpienu, un, lai arī es tagad vienmēr strādāju, tomēr es nobaudu savu darbu. Tā šausmīgā kauja, kurā daži no mums cīnījās ar elementālām būtnēm tagad ir beigusies. Lielākais posts, kāds varētu krist pār cilvēci ir veiksmīgi novērsts. Šodienas darbs ir viegls, salīdzinot ar šīs kaujas darbu. Ja vien pasaule spētu aptvert, cik ļoti tā ir pateicību parādā tiem Meistariem, kurus vairākums cilvēku uztver par mītu! Bet šādi Skolotāji nestrādā dēļ pateicības vai atalgojuma. Sekojiet to pēdās, jo tas ir vienīgais ceļš, kurš var aizvest pāri tam postam, kas draudēja aprīt cilvēci. (Es to neattiecinu tikai uz Vācijas uzvaru.) Ir prātīgi glabāt noslēpumā no cilvēkiem kopumā dižos evolūcijas faktus, kuri vada planētas dzīvi. Prātam ir jābūt paceltam pāri mazajam ikdienas interešu lokam, pirms tas spēs aptvert šādas zināšanas. Jūs visi lietojiet vārdus, neaptverot to nozīmi. Jūs runājat par sargeņģeļiem; jūs runājat par elli un šķīstītavu, un par grēku izpirkšanu, un par sakramentiem. Sakramenti! Es varētu jums pastāstīt par sakramentu, kurš patiesi ir Dieva miesas ēšana un asins dzeršana; bet es atturēšos, lai jūs to neizstāstītu pasaulei un, ja jūs to izstāstītu pasaulei, pasaules ļaunie spēki jūs iznīcinātu. Bet es esmu bīstami pietuvojies lietām, kuras nedrīkst būt izrunātas, un tāpēc es novēlu jums ar labu nakti – patiešām labu nakti – un atgriezīšos pie saviem

67


darbiem tās gaismas būtnes aizmugurē, kas nogāja gar kaujas laukiem šovakar. 17.aprīlis

XXVII VĒSTULE

NEREDZAMIE IENAIDNIEKI Jūs varbūt brīnāties, kāpēc elementālās būtnes, par kurām jums stāstīju, kuras pasteidzināja lielo karu, bija šoreiz tik ļaunprātīgas, kāpēc tās uzbruka cilvēcei ar tik milzīgu spēku. Nav nekāda iemesla, lai jūs neuzzinātu kaut ko par tā cēloņiem, redzot tik daudz no tā sekām. Teiciens, ka cilvēks ir veicis lielāku materiālo progresu pēdējos simts gados kā iepriekšējos divos tūkstošos gadu, ir atrodams gandrīz visos laikrakstos. Tas tāpēc, ka nav ticis veikts tam atbilstošs morālais progress, ļaunās elementālās būtnes, kuras baidās par savu valdīšanu savā karaļvalstī, spēja nonākt tik tuvu veiksmei savos uzbrukumos pār cilvēci. Tie nav tikai materiāli līdzekļi, kuros cilvēks ir progresējis ar tik pārsteidzošu ātrumu, jo daži no tā izgudrojumiem un atklājumiem saskaras ar neredzamajiem reģioniem. Cilvēka prāta durvis ir atvērušās neskartajiem ētera plašumiem, kuros dzīvo šīs būtnes. Cilvēks ir sācis saitīt elementus, un saistīt elementus var būt – saistīt elementālus. Viens cilvēks Amerikā ir nokļuvis tik tuvu milzīgam un bīstamam noslēpumam, ka viņa acis ir jāaizplīvuro no to puses, kas baidās par cilvēka pārāk straujo progresu. Okultās biedrības pārklāj pasauli. Savā laikā šīs biedrības bija patiešām slepenas, un nevienam nebija pieejas to zināšanām, pirms nebija izietas pārbaudes, kas paliecināja atbilstību tālākām studijām un tālākiem noslēpumiem. Bet durvis uz neredzamo ir tikušas ielenktas ar intelektuālu entuziastu armiju, kuri nav izgājuši cauri pārbaudēm. Ziņkārība pieprasa uzzināt to, kas reiz gara cildenumam tikai bija uzticēts. Demokrātija ir izplatījusies arī okultajās rindās, un sakrālās mistērijas ir palaistas pa radio no to puses, kuri neuzliek iemauktus savām personīgajām ambīcijām. Neredzamās pasaules saimnieki ir cietuši ielaušanos. Taču neredzamā saimnieki pakļausies tikai dižai dvēselei, kura, tie zina, ir spēcīgāka par viņiem. Viņi skrien kā paklausīgi bērni uz tā saucienu, un viņi izpilda tā komandas kā tās izpilda suns. Bet neredzamā saimnieki ir ļoti bažīgi par savu brīvību, un viņi to atdos tikai tam, kura pārākums ir viņiem nepārprotams. Daudzi – pat vairākums no tiem, kas pašreiz meklē atvērt šī reģiona durvis ir nespējīgi tur komandēt; jo tikai tas var komandēt spēkus neredzamajā ārpus sevis, kurš var komandēt neredzamā spēkus sev iekšpusē. Kādā no iepriekšējām vēstulēm es runāju par melnās maģijas briesmām Amerikā; bet šādas briesmas draud visur. Un kas tad ir melnā maģija? Tā var īsumā tikt definēta, kā savtīgos nolūkos izmantots tas pats neredzamās pasaules spēks.

68


Kamēr cilvēks nebūs attīstījis sevi augstāk par pašreizējo, šie neredzamā spēki tam nekalpos bez pretošanās. Paņemiet jebkuru laikrakstu un jūs ieraudzīsiet sieviešu un vīriešu sludinājumus, kas apsola par atalgojumu radīt rezultātus, kuri var tikt radīti tikai izmantojot šos neredzamos. Kāda zaimošana! Kāda iedomība! Ja šo sludinājumu devēji spētu piepildīt savas pretenzijas, tie būtu vēl bīstamāki par tīfa drudzi. Šādi sludinājumi sakairina visu to ziņkārību un godkāri un kvēlojošo savtīgumu, kas ir latenti nezinātāja sirdī. Šie mistērijās nesagatavotie krāpnieki apņemas paveikt lietas, kuras Adepts pat neuzdrošinātos savos sapņos, jo vairākums to centieni ir ar mērķi uzbrukt citu cilvēku brīvajai gribai; tie meklē ietekmēt citu spriedumus un tieksmes to šaurajās un personīgajās interesēs, kas maksā par šo spēku aktivizēšanu darbībā. Vai jūs ļautu bērnam klaiņot pa ieroču rūpnīcu ar sērkociņu kasti rokā? Lūk šis ir noticis pēdējos pāris gados visā rietumu pasaulē. Nav nekāds brīnums, ka neredzamās būtnes ir sacēlušās. Tās sekos meistaram, bet tās ņem ļaunā muļķa iejaukšanos. Tomēr ne jau muļķi ir tie, no kā tās baidās. Cilvēki, no kā viņas baidās, ir lieli zinātnieki. Cilvēka progress zinātnē ir bijis tāds, ka tam ir jāattīra savi motīvi, vai arī viņš tiks iznīcināts. Šis ir viens iemesls kāpēc es sludinu brālību, mēģinot glābt cilvēkus no neprātības. Ļaujiet vienreiz brālības jūtām kļūt dominējošām, un šie eksperimenti ar nezināmiem spēkiem kļūs mazāk bīstami. Cilvēce kā kopums varētu strādāt ar Baltā Meistara spēku, kura motīvi vienmēr ir nesavtīgi. Lielie zinātnieki ir pietuvojušies vairāk kā jebkurš cits šim šķīstajam darbam prātā, viena paša prāta vārdā, kuru es tikko aprakstīju vēstulē par dižo būtni, par dižo Iniciatoru, kurš kalpo pasaulei, kurš ietekmē saskaņā ar evolūcijas likumu noteiktu cilvēku domas, kas ir izredzētie evolūcijas instrumenti. Cik maz cilvēki zina par neredzamo pasauli tiem apkārt! Es nesen sekoju jums lekciju telpā Ņujorkā, kura bija piegrūsta ar neredzamām būtnēm pat vēl vairāk kā ar vīriešiem un sievietēm. Jūsu nemieram tur bija cēlonis, kā jūs to labi zināt. Šīs tikšanās mērķis bija izveidot ziņkārīgo meklētāju biedrības iedīgli, lai pētītu neredzamo pasauli, caur nekromantiju* un ceremoniālo maģiju. Neprāta neprāts! Es dzirdēju vienu vīru izsakām nolūku, ka ierosinātajai biedrībai nevajadzētu, kā Psihisko Izmeklējumu Biedrībai, noslēgt savas durvis pret ārpasauli; bet ka šai biedrībai vajadzētu ielūgt visus, kas ir ieinteresēti neredzamās pasaules pētījumos, laikrakstu reportierus ieskaitot. Preses aģents okultismam! Ļaujiet man jums aprakstīt dažus klausītājus, kas bija neredzami nevienam šai telpā, izņemot vienu personu: Gara, izdēdējusi, badīga būtne ar notekcaurulei līdzīgu seju un ar apetīti kā nebarotai dēlei, klīstot ilgās ap sanākušajiem. Tā bija gandrīz sirsnīga savā interesē par vienu no runātājiem. Cita, nobijusies un izmocīta, meklēja pēc izejas; bet nespēja izrauties no viena no dalībnieku kaislību auras šajā ziņkārības orģijā. 69


Vēl cits, spēkpilns un ļauns, staigāja no vietas uz vietu, izvēloties savus nākošos upurus. Viņš būs klāt visās biedrības sanāksmēs. Viņš centīsies to uzturēt dzīvu, jo viņš zina par fascinējošajām iespējām, kuras man šeit nevajadzētu izklāstīt. Kāpēc jūs ejat uz šādām vietām? 18. aprīlis

XXVIII VĒSTULE

KARA SLAVA Es esmu rakstījis par miera skaistumu; bet tagad es gribu rakstīt par kara slavu, jo karam ir sava slava. Viss, kas pamudina cilvēku uz augstākās pakāpes entuziasmu ir slavējams; jo kas ir slava, ja ne gaismas starojums, tās dzīves uzliesmojums, kas ir Saule katrā cilvēkā? Man ir žēl par šo karu. Ciešanas, agonija, saplosīšana, ko esmu redzējis un esmu izjutis caur līdzjūtību, ir atstājušas manī savas zīmes; bet būtu es palicis neitrālu zvaigžņu drošībā, es būtu palaidis garām cīņas slavu. Cilvēks ir palicis pārlieku samierinājies, neiegūstot samierināšanās tikumus; bet šis karš ir kalpojis sava mērķa nolūkiem, iesviežot cilvēku primitīvajā, mežonīgajā, no kurienes dzīvei ir saknes, bet no kurienes plūst tās spars, kas atplauks vēlāk tādā ticībā, kādu pasaule vēl nav pieredzējusi. Ciešanas un prieks ir mūžam pretstatā un vienādi. Cilvēks var uz laiku atpūsties neitrālā, labi barotā, pusapzinīgā stāvoklī; bet kad tam pienāk ciešanu un prieka galējības, viņš vairs nav pusapzinīgs, bet atmodies un atdzīvojies un slava staro ap viņu. Vai meistari spētu novērst šo karu? Viņi varētu to aizkavēt; bet cēloņi jau bija cilvēku sirdīs, neredzamajos spēkos to iekšienē, tā pat kā ārpusē, un ilgāk novilcināta eksplozija nespētu kalpot planetāriem nodomiem. Tie cilvēki, kas nav miruši, ir vairāk dzīvi kā bija divpadsmit mēnešus atpakaļ, un pat tā saucamie mirušie ir dzīvi-mirušie. Mēs aizdzinām atpakaļ ļaunā spēkus, jā; bet tā bija tikai cīņas daļa, tā bija cīņa mūsu pasaulē. Ļaujiet man jums izstāstīt stāstu par vienu vīru, kuru es pazinu miera laikos. Viņš bija labi barots un pusaizmidzis no labklājības, viņš pļāpāja par dzīves sīkumiem, un ētiku, un pilsoņa pienākumiem; bet ko gan viņš patiesībā zināja par dzīvi, vai par ētiku, vai pilsoņa pienākumiem? Mēs viņu sauksim par Džonsonu. Viņš šai karā ir bijis pāris mēnešus, cīnītājs par Angliju un Anglijas godaprāts; un tagad, kad viņš runā par dzīvi, viņa runai ir jēga, jo dzīve viņam tagad ir nāves pretstats un biedrs. Viņš jūt entuziasmu pret to, slava par to ap viņu staro. Džonsonam bija dēls, vienīgais bērns. Tēvi sapratīs, ko es domāju.

70


Kad notika milzīga atkāpšanās, kurā Džonsons bija viens no vadītājiem, tā dēls krita viņa acu priekšā – ievainots, bet dzīvs. Uz vienu īsu sirdspukstu tēvs pagriezās pret savu zēnu… un tad viņš gāja tālāk ar savu komandu, kura citādāk paliktu bez vadītāja, atstājot savu vienīgo bērnu ar iekarotāja nežēlību apreibušas armijas maigās žēlsirdības rokās. Džonsons vairs nekad nepļāpās par dzīves sīkumiem. Viņš ir sapratis nāves nozīmi un neziņas mokas, kas krietni ļaunākas par nāvi. 20. aprīlis (Šī vēstule palika nepabeigta man nezināmu iemeslu dēļ. – red. piez.)

XXIX VĒSTULE

“X” DRAUGS Vakardien nomira cilvēks ar jūsu vārdu savā prātā. Nē, viņš nebija jūsu draugs, bet kāds, ko jūs nekad neesat redzējusi. Pagājušogad Anglijā viņš izlasīja iepriekšējo grāmatu, ko es uzrakstīju caur jūsu roku, un kļuva tajā spēcīgi ieinteresēts. Viņš jūs mēnešiem vēlējās satikt, bet esot kautrīgs, viņš vilcinājās. Tad sākās karš, un viņš devās kopā ar armiju uz Beļģiju. Dienu un nakti kopš pirmās kaujas viņš ir domājis par šīs grāmatas faktiem un iespējamībām. Vai ir kāda tālāka dzīve pēc dzīves uz Zemes? Vai cilvēks var atgriezties tā, kā es apgalvoju par savu atgriešanos un vai tas var iedot sievietei, kura joprojām ir dzīvo valstībā, savas pieredzes starp mirušajiem? Vai es patiešām redzēju lietas, par kurām ziņoju, un vai es biju paraugu valstībā un Debesu valstībā, kur es redzēju cilvēku Pestītāju ar jēriņu savās rokās utt., utt.? Vienu gan šis vīrs neapšaubīja nekad, un tas bija šī darba patiesums. Par to viņš bija pārliecināts instinktīvi un ar sava veida anglosakšu bruņnieciskumu, kāds grūti saprotams dažām citām rasēm. Ar saviem tranšeju biedriem viņš vienmēr runāja par nākamo dzīvi. Viņš mēdza sēdēt, pīpējot klusumā un raugoties tālēs, un kad citi kareivji viņam jautāja, par ko viņš tik dziļi domā, viņš mēdza bieži atbildēt: “Es domāju par grāmatu, kuru izlasīju pagājušajā vasarā, un domāju vai tā būtu patiesa”. Kad tie viņam pajautāja, uz kuru grāmatu viņš to attiecināja, viņš tiem pastāstīja par Dzīva Mirušā Vēstulēm, un citēja no tās veselas rindkopas, un pārstāstīja viņiem tās stāstu saturu, un izskaidroja filozofiskās nostājas, kuras izkaisītas pa grāmatu. Šīs diskusijas noritēja katru vakaru. Jūs neesat bijusi karā ne kā kareivis, nedz māsa; bet karā jūs bijusi esat. Tā bija kurioza sakritība, ka šai grāmatai vajadzēja tikt nopublicētai tikai dažus mēnešus pirms lielākās cilvēku dvēseļu iznākšanas pasaules vēsturē. Vai esat par to padomājusi? Es nē, līdz Skolotājs man uz to norādīja.

71


72


Tur bija viens jautājums, kas mūsu vakardien iznākušo draugu, kurš nomira ar jūsu vārdu savā prātā, interesēja īpaši: jautājums par to, vai, ja viņš iznāktu no ienaidnieka rokas, viņš spētu izveidot tādu “mājiņu Debesīs”, par kuru mēs rakstījām, meitenei Anglijā; un vai viņš to varētu uzcelt un viņu sagaidīt, ja viņa būtu tam uzticīga pēc viņa nāves, un sagaidīt viņu tur pēc paris gadiem, un dzīvot tur kopā ar viņu. Šis jaunais cilvēks bija lasījis noteiktus Amerikas mistiķu darbus par dvēseelēm-dubultnecēm, kā es norādīju par to vīrieti savā stāstā, kurš uzbūvēja mazo mājiņu Debesīs. Bet neviens vārds par to netika minēts tranšeju biedriem. Viņš runāja ar tiem par citiem šīs grāmatas stāstiem, ne par šo. Interesanti, ka mēs nekad nestāstam citiem mūsu domu mīļāko tēmu – tas ir, vairākums to nedara. Vēl viena lieta, kas interesēja mūsu draugu šajā grāmatā, bija stāsts par sievieti neredzamajā, kura devās ceļojumā uz Ēģipti ar savu joprojām dzīvo vīru. Viņš mēdza domāt, vai tad, ja viņam būs jāmirst, vai viņš spētu doties garā, kā viņš teica, uz mazu vietiņu Ziemeļvelsā, kuru viņš reiz apmeklēja ar savu sirds mīļoto, un kuru viņi izvēlējās par nākotnes ainu kāzu ceļojumā. Vienu nakti viņš uzrakstīja viņai garu vēstuli jautājot, vai viņa nāves gadījumā, tā turp dotos šajā vasarā, un sakot, ka viņš mēģinās viņu satikt tur. Tad, pēc pārdomām, viņš iznīcināja vēstuli, baidoties, ka tā viņu varētu padarīt skumju. Kad es ap viņu ieraudzīju īpašu gaismu, kuru iekšā mājojošais gars izstaro apkārt savam apvalkam, kad tas drīz tiks iznīcināts, es pagaidīju, zinot, ka šeit drīz būs viens darbs darāms. Pēkšņi es ieraudzīju nokrītam viņa ķermeni pie zemes, un redzēju izdalāmies tā smalkos ķermeņus. Es mirkli pagaidīju, tad devos klāt un izrāvu dvēseli no miega, kurā tā būtu ieslīgusi. Es uzpūtu dvašu uz astrāla pieres – jo astrāliem ir pieres, varat par to nešaubīties – es uzpūtu dvašu uz astrāla pieres tam vīram, kurš mūsu grāmatai bija izteicis komplimentu, domājot par to un par mums savos pēdējos dzīves mirkļos. Viņš atvēra acis un paraudzījās tieši man sejā. - Sveicināts “X”! – viņš teica. – Es cerēju, ka tu mani šeit sagaidīsi. Tu esi labs zellis, ka mani nepievīli. - Ak, es vienmēr esmu bijis labs zellis! – es atbildēju. – Kā tu tik ātri uzzināji ka esi iznācis? - Jo es ieraudzīju tevi. - Un kā tu mani atpazini? - Pēc tavas fotogrāfijas, kuru es redzēju žurnālā. 73


- Bet vai tad es joprojām izskatos kā tas krunkainais vecis? – es pajautāju; jo es drīzāk sevi godāju kā atkopies līdz noteiktai jaunībai un skaistumam. - Bet tiešām, – viņš teica, – tu izskaties gluži kā tajā fotogrāfijā. - Tas ir dīvaini, – es atbildēju. Tad es atcerējos, ka manas zināšanas par šī cilvēka domām par mani kā par veco tiesnesi tai stāstā varētu likt manam ķermenim transformēt sevi, lai tas atbilstu tam un būtu viņam atpazīstams, pat bez manas gribas iejaukšanās. - Vai tu nevēlies nosnausties? – Es pajautāju, kaut arī miegainība nebija viņa acīs. - Paldies nē, “X”. Es tagad labprāt dotos uz Angliju. Bet, iespējams, tev ir darāms kas cits, nevis izdabāšana manām vēlmēm un vajadzībām. Es smējos. - Tavas vēlmes un vajadzības ir tikpat svarīgas kā manējās, – es teicu. – Es došos uz Angliju kopā ar tevi. Un mēs gājām. Šķērsojot kanālu mēs pagājām garām transportam, pilnam ar karaspēku. - Es vēlos, kaut šie zeļļi zinātu tik pat daudz, cik es, – teica mans draugs. – Iespējams, tie cīnītos ar lielāku sparu, ja viņi spētu ieraudzīt, kādu labu kompanjonu es esmu šeit atradis. Neesiet pārsteigti, jūs garīdznieki, kas sakāt, “Pīšļi pie pīšļiem, putekļi pie putekļiem”, un savelciet svinīgas sejas kad jūs izvadāt aizgājušās dvēseles! Neesiet pārsteigti vai šokēti par šo jautro sarunu ar manu tikko-pārnākušo kareivīti. Viņš zināja, ka bija kopā ar vecu draugu un viņš zināja, arī, ka nāve nav vairāk sakrāla par dzīvi un viņam vairs nevajadzēja būt svinīgam. Mēs gājām satikt meiteni. Es bieži gāju uz precībām savā jaunībā, bet es nekad neesmu izjutis tādu interesi, kā tagad, kad gāju kopā ar šo kareivi, lai redzētu viņa meiteni. Tai faktā, ka viņa nespēja mūs redzēt, nebija nozīmes. Es pie tā tagad jau esmu pieradis. Viņa ķemmēja savus matus, kad mēs atnācām, garus, brīnišķīgus matus, un uz kamīna viņas priekšā zem spoguļa atradās mana drauga fotogrāfija. Kad viņas acis tai mīloši pārslīdēja pāri, viņš pēkšņi nostājās starp to un fotogrāfiju, un viņa izsaucās: - Ak, acis atdzīvojās! – un viņa nometa ķemmi uz grīdas. Tad, patiesībai nozibsnījot viņas prātā, viņa ļoti nopietni teica: - Mans dārgais, ja tas patiešām esi tu, un ja tu pie manis esi atnācis šādā dīvainā viedā, tad zini, ka es mīlu tevi un mīlēšu tevi vienmēr, un ka es sastapšu tevi Debesīs. Es atstāju viņus abus kopā; bet pa laikam man vajadzēs atgriezties, lai redzētu, kā sokas manam jaunajam aizbilstamajam, un ar laiku man vajadzēs iemācīt dažas lietas, no kā ir atkarīga viņa tālākā labklājība. Es nevēlos, lai viņš atgriežas kaujas lauku tuvumā. Kam viņam tas? Viņš ir kalpojis un ir pelnījis atlīdzību.

74


Iespējams, ka vēlāk es jums pastāstīšu vēl par cilvēku, kurš mira kaujas laukā ar jūsu vārdu – un manējo – savā prātā. 24. aprīlis

XXX VĒSTULE

ROZE UN KRUSTS Arvien vairāk un vairāk mani apbur un pārsteidz tā, ko mēs saucam par Brīnišķo Būtni. Es nekad viņu neizpratīšu, jo viņas ceļi nav mūsu ceļi. Vakardien tā nogāja gar kaujas laukiem atkal, un man būtu vajadzējis rakstīt, kad es atnācu pie jums pāris stundas pēc tam, ja man nebūtu bijis žēl jūsu noguruma. Nezaudējiet drosmi. Reizēm Līdzcietības Meistari saviem sekotājiem var šķist bez līdzjūtības; bet tie zina, jo sekotāji nevar nezināt, ka visgrūtākais ceļš ved visaugstākajā kalnā, un virsotnē tos sagaida atpūta. Brīnišķā Būtne nogāja gar kaujas lauku. Iedomājaties rozi lielgabala stobrā, putnu dziedam zemestrīces centrā, pērli nogruvumā, eņģeli ellē. Jūs nezināt vārdu “kaujas lauks” nozīmi. Vakardien mira tūkstoši milzīgā troksnī. Sprādzieni! blīkšķi! kaucieni! – līdz nervi sāk spiegt aiz sāpēm un dvēseli pārņem izmisums. Iznākt laukā no dzīves šādā bangojošā atvarā pamatā nozīmē nonākt citā bangojošā atvarā, karstākā un skaļākā, kā tikko atstātais. Kā gan es varētu rakstīt par karu tā, lai saudzētu jūsu jūtas? Lielie Skolotāji necenšas saudzēt jūsu jūtas. Viņi grib, lai jūs jūtat un jūtat, līdz pats jūtu uzviļņojuma spēks uzsviež jūs augstu Adeptisma krastā. Un viņi grib, lai jūs domātu un domātu, līdz nepārvaramais loģikas vēsums sevi izsaldē no jums. Ledus un uguns! Ja jūs izvairāties no izpratnes, ka nāciju kareivji ir cietuši, lai jūs varētu būt brīva, jūs neesiet šīs brīvības vērta. Nevairieties no ciešanām. Grauda sēnala ir jāpārlauž pirms var parādīties asns. Mirstot par savu zemi, tās dvēseles kaujas ellē dod iespēju jauna laika piedzimšanai. Ciešot kopā ar viņiem, jūsu dvēsele dod iespēju piedzimt jaunajam jūsos. Netiecieties pēc prieka, kamēr cilvēce ir dzemdību sāpēs, ja vien jūs nespējat atrast prieku ciešanās. Jā, es zinu to mirkli, kad pirmoreiz, un kura laikā jūsu apziņā atrada sev vietu grandiozā doma. Tas ir šīs pasaules ciešanu stundas dižo dvēseļu noslēpums. Kad jūs ciešat līdz vairs nespējat ciest – tad poli savienojas un ciešanu prieks izgaismo dvēseli. Tad brīnišķā būtne jūsos lidinās ap kaujas lauku, kurā ir ticis nokauts zemākais “es”.

75


76


Brīnišķā būtne ir katrā no jums, tas ir putns, kas dzied zemestrīces centrā, roze, kas iegūlusi karstajā lielgabala stobrā, pērle, kas nevar tikt saspiesta nogruvumā, eņģelis, kurš izgaismo elli. Visas parastās jūtas cilvēka sirdī tiek intensificētas šai laikā. Neviens vairs nav tāds pats, kā pirms kara uzliesmojuma – neviens visā pasaulē. Cilvēces gars ir dzemdību sāpēs. Šī cilvēces inkarnācija ir pavērsusies pati pret sevi, tā sevi plosa. Cilvēces sirds ir bezdibenis, kurā cilvēce ir kļuvusi pārāk akla, lai spētu ko saskatīt, un labā un ļaunā sargu spožās lāpas ir izgaismojušas šo bezdibeni, un visi tā miegainie iemītnieki ir tikuši pēkšņi, strauji pamodināti. Ak, sirdis uz zemes, nekrītiet miegā no jauna! Žēlojiet un mīliet viens otru, jo viena sāpes ir visu sāpes, un pār sāpēs cietošās cilvēces kaujas lauku lidinās Brīnišķā Būtne. Cilvēce ir Viens, un cilvēce ir daudzi, un visi kopā jūs variet tikt pie jūsu Tēva, kurš Debesīs, mantojuma. Jūs esiet pazīstama ar rozes un krusta simbolu. Kamēr cietais koks nav izdurts cauri jūsu locekļiem, jūsu ievainoto un satricināto nervu sāpēs, nespēj dižā mīlestības roze atraisīt savas smaržīgās ziedlapiņas jūsu krūtīs, starp krusta šķērskokiem. Cilvēks jūsos ir krusta sāpēs, dievišķais jūsos ir rozes smarža, un jūs paši, jūs cilvēki un dievi, esiet Rozes-Krusts. Ja jūs vairāties no koka skabargu sāpēm, kad tas pieprasa savu, jūs nevariet iesmaržot rozes aromātu, kurš arī pieprasa savējo. Neatsakieties no dižās iniciācijas, ak cilvēces rases! Neslēpieties baiļu cietumā, kad nāk lielais Iniciators! Uz šausmīgā kara krusta uzziedēs jaunās rases sarkanā roze. Un uz katra mirstīgās formas krusta var uzziedēt tās sarkanā roze. Roze iezīmē līdzsvaru starp Austrumiem un Rietumiem, starp uzlecošo un norietošo Sauli, starp cilvēcīgo un dievišķo. Krusta šķērskoki sniedzas mūžībā, tā kāts ir ierakts mūžības substancē, tā virsotne ir pāri eņģeļiem un dieviem, un rozes sirds ir visur. Tā ir arī katra sirdī, kurš vairās no cieta koka pieskāriena. Es katru dienu dzirdu to kliedzienus, kuri gatavo grēku izpirkšanu rasei. Kad viņi krīt, sadragāti kaujas laukā, krusta šķērskoks ir ticis izdurts caur trīsošo miesu, un rozes ziedlapiņas ir atraisījušās to sirdīs. Viņi mirst mīlestības vārdā uz naida rokām, jo mīlestība un naids ir pretstati un visuresoši. Viņu mīlestība pret savu dzimteni ir viņu sauciens pēc izpirkšanas, viņu vienošanās ar Dievu, kurš nodibināja Austrumu un Rietumu, Augšas un Lejas likumu, un pretstatu; Mīlestības un Naida, spēkus. Viņi ir pieņēmuši upurēšanos. Viņiem tā būs atdzimšana un dzīve, pēc viņu uzturēšanās starp mirušajiem, pēc viņu uzturēšanās ellē. Viņiem ir jāierauga Magdalēna pie kapeņu durvīm, tā, kuras grēki tika piedoti, pateicoties viņas mīlestībai, un kura pasauks mācekļus, lai atnestu tiem prieka vēstis. 77


Pasaules dvēsele ir augšām cēlies Kristus, un mācekļi priecāsies par vēstīm. Kā gan es varētu slēpt no jums to lielo notikumu, ko ir atnesis Laiks? Par četrdesmit sudraba gabaliem ir pārdota pasaules dvēsele, un pasaules Jūdas ir devis nodevības skūpstu ar Dieva vārdu uz lūpām, un romiešu kareivji jau izlozē drēbes. Poncijs Pilāts ir mazgājis rokas nevainībā un viņa sieva raud savā kambarī par sapņa nepiepildīšanos. Sinedrona priesteri apmierinājumā berzē savas rokas, bet Cilvēces Tempļa šķidrauts ir pārplīsis no augšas līdz apakšai. Kā gan tu varētu saņemt vēstis, ja tu nebūtu cietis, ak klausītāj pie Laika durvīm? Kurš tev būtu noticējis, ja tu nebūtu aptvēris izpirkšanas patiesību? Līdz krusta koks nav izdurts caur taviem locekļiem, roze nespēs uzziedēt, ak pasaule dzemdību sāpēs šai stundā! Esiet mierīgi, un ziniet ka Dievs ir Dievs. Izpratnes klusumā sāk atvērties ziedlapiņas, un sirdi pārņem prieks, to piepilda vispārējs prieks, līdz katra šķiedra krustā kļūst dzīva un trīsuļo priekā par rozes sirdi, un smarža piepilda pasauli. Un Brīnišķā Būtne, Svētā Gara stars, lidinās virs kaujas lauka Ciešanām. 25. aprīlis

XXXI VĒSTULE

SERBIJAS BURVIS Tas ir garš ceļš no Rozes-Krusta upurēšanās līdz mēra pārņemtajai Serbijai, bet tas ir ceļš, ko jūs veiksiet kopā ar mani šai rītā. Tam ir iemesls, kāpēc šī zeme ir bijusi visuzņēmīgākā pret astrālajām sērgas baktērijām, kuras pretīgā būtne, par kuru es rakstīju jums agrāk, izvēma uz Zemes virsmas. Sen atpakaļ Serbijas kalnos dzīvoja ļauns burvis, cilvēks, kura pētījumi dziļākajās zinātnēs bija veikti vienīgi priekš intelektuāla un savtīga prieka, kuru viņš tajās atrada. Viņš bija progresējis tik tālu virs normālās cilvēka apziņas, ka viņam nebija pasaulīgu ambīciju. Priekš viņa pasaule bija tikai nicināma vieta, no kuras izvairīties, un cilvēki uz pasaules bija tikai insekti, ārpus jebkādas viņa uzmanības, izņemot tikai, ja viņš varēja tos izmantot savos nolūkos. Viņš sevi uzskatīja par sava veida dievu, un viņa darbi bija tik centīgi, ka, ja viņš būtu savas zināšanas veltījis cilvēces labā, no kuras viņš bija iznācis, viņš patiešām varētu kļūt par sava veida dievu. Bet savtīgām un ļaunām būtnēm nekad nerodas tieksme pēc dievišķā. Pamatā, tās spēj veikt tikai kādu soli virs cilvēciskā. Kūniņa var kļūt par taureni, bet ja tā ienīst Saules gaismu un kalnu gaisu, būtu labāk, ja tās spārni neatvērtos vispār. Šis vīrs, šis savtīgais burvis bija sapratis, ka ar īpašu maģisku formulu viņš spēj piesaukt pie sevis elementu būtnes, un, ka ar neredzamo spēku palīdzību viņš 78


var radīt astrālas būtnes, kuras, esot bez-dvēseliskas, viņš var uzlādēt pats ar savu spēku. Un tad pienāca kārta reālam un aktīvam ļaunumam, kas iezīmēja zināmu viņa dzīves daļu un pavērsās viņa ceļā: Viņš atrada kādu, viņam šķita, drošu, slepenu vietu kalnos, un sagatavoja un uzmagnetizēja savas būdas apkārtni tā, ka tā kļuva par viņa astrālā spēka centru, un viņa tiesības uz šī zemes pleķa īpašumu bija viena no tām idejām, kuru viņš uzlādēja enerģētiski pats savai aizsardzībai. Tomēr šī kalna īpašnieks, atklāja, ka būdas apkaime ir laba vieta meža zvēru medībām, un drīz burvja studiju klusumu pārtrauca ieroču šāvienu trokšņi, un pat mednieki ar saviem nicināmajiem ķermeņiem šķērsoja to loku, kuru burvis bija sagatavojis savām vajadzībām. Tas apliecināja, ka viņš nebija ļoti augsta ranga burvis, jo, ja viņš sava darba centru būtu izveidojis cilvēces labā, šīs cilvēces daļas nespētu to profanēt. Līdzcietības Meistaru slēptās apmetnes ir drošas pret ielaušanos. Savā niknumā un vilšanās sajūtā viņš piesauca lāstus pār medniekiem un pār visu reģionu apkārt, un ar savas ļaunās maģijas palīdzību viņš radīja būtnes, kurām vajadzēja izpildīt tā lāstus. Viņš tos radīja uz Zemes un gaisā virs tās, un reģionā zem Zemes virsmas, un katrai viņš deva uzdevumu, un šausminošus sodus par nepaklausību. Viņš izmantoja iegūtos spēkus, kuru izmantošana ir pilnīgi aizliegta no Likuma puses, saskaņā ar kuru strādā patiesie Meistari. Tas patiešām lika medniekiem aiziet no tās apkaimes, bet tās būtnes, kuras viņš bija piesaucis un būtnes, kuras viņš bija radījis, palika turpat; jo viņam trūka pietiekamu zināšanu, vai, iespējams, pietiekamas atbildības sajūtas savā zemiskajā darbā, lai tās iznīcinātu vai aizraidītu prom pats. Un kad viņš nomira brieduma, simts un divpadsmit gadu vecumā, un šīs būtnes tika atbrīvotas no viņa gribas, tās joprojām palika pus-dzīvā stāvoklī astrālās pasaules zemākajos reģionos. Tad, gadsimtu, vai ilgāk pēc tā, kad lielais kara vilnis pārbrāzās pār Eiropu un ļaunie neredzamā saimnieki nāca ar troksni pēc sava laupījuma un atmaksas, šie vecie, astrālie monstri pamodās no sava miega un pievienojās viņiem, un viss tas apgabals, kuru bija nolādējis ļaunais burvis, kļuva par infekcijas perēkli, pateicoties šo būtņu izgarojumiem, raison d’ être bija šī vīra naids pret cilvēkiem, kuri bija iztraucējuši viņu tā savtīgajos darbos. Es negrasos aprakstīt procesu, ar kura palīdzību viņš bija tos radījis un uzlicis ļaunu lāstu pār visu apkaimi, jo es negrasos dāvāt savtīgajai pasaulei jebkādas zināšanas, kas varētu tikt izmantotas, lai nodarītu vēl vairāk posta nākotnē. Bet es vēlos, lai jūs saprastu, ka Serbija ir ļoti bīstama vieta. Tāpēc tā arī tika izvēlēta kā ļaunuma iebrukums šai karā. Serbijas tauta ir drosmīga un nav vainīga par visu šo astrālo ļaunumu, kas nācis pār tiem. Viņi tika izmatoti tāpēc, ka ļaunā spēki varēja tikt viņiem klāt caur šo apkaimi, nolādētu jau sendienās.

79


Ir pienācis laiks, kad jaunās rases pārstāvjiem ir jāuzzina, ka ir lietas astrālajā pasaulē, no kurām jāizvairās. Ja noteikti skolotāji būtu pastāstījuši mazāk, šis brīdinājums varētu būt lieks, bet pasaule ir jau tik skaidri sapratusi, ka ir vēl pasaule iekšpusē un pāri viņējai, ka to dabiskā ziņkārība ir jāpasargā ar brīdinājumu nemuļķoties ar neredzamo, līdz tie ir sasnieguši tādu nesavtīgu ziedošanos saviem blakus-cilvēkiem, ka tie varētu to pētīt netiekot saindēti no čūskas indes, kura ložņā starp ziediem. Vecais burvis ir nonācis tajā sfērā, kur savtīgi pētnieki turpina savus meklējumus blīvās matērijas neierobežoti; bet pilna atbildība par savu rīcību Serbijas kalnos, kad viņš bija pēdējoreiz uz Zemes, gaida viņu pie atdzimšanas vārtiem. Kad viņš atnāks pasaulē atkal, viņš iegūs ķermeni, kurš iedīglī nesīs visas tās sērgas, kuras viņš šeit atbrīvoja, ar apzinīgiem centieniem pasargāt sevi no citiem, kuriem bija tādas pašas tiesības tur atrasties, kā viņam. Izvairieties no Serbijas, līdz tā ir attīrīta no sērgas, jūs, kuru darbs nav saistīts ar sērgu apkarošanas specialitāti. Bet ārstiem un citiem zinātniekiem, kuri pašaizliedzīgi dodas uz turieni, lai glābtu rasi no šausmām, kas to apdraud – lai tiem ir veltīts viss gods un slava, kas ir šai karā un arī mierā, jo viņi ir piekrituši, to augstākais Es ir piekritis kalpot pasaulei. Es esmu pieminējis iepriekš, ka ļaunās elementālās būtnes baidās no zinātnieka; un, lai arī zinātnieki cīnās ar šo sērgu ar materiāliem līdzekļiem, tomēr viņu gribas spēks un viņu nesavtīgie nodomi darbojas ārpus viņu operāciju materiālās bāzes, izplešot savu ietekmi pat neredzamajā pasaulē, par kuru viņu objektīvajiem prātiem nav zināšanu, to attīrot ar svaigu gaisu. Jā, visu godu zinātniekiem! 26. aprīlis

XXXII VĒSTULE

JŪDAS UN TIFONS Es esmu runājis par sišanu krustā, caur kuru iziet rases dvēsele. Tagad es vēlos runāt par Jūdu, kurš nodeva šo rasi par četrdesmit sudraba gabaliem. Šīs grāmatas lasītāj, vai tu būtu ebrejs, kristietis, hinduists vai muhamedānis, ja tu zini jebko par dvēseles iniciācijas procesu, tev ir jāzina, ka evaņģēliskā drāma – vai tā būtu vēsturiska vai simboliska, kā tev to labāk patiktu uztvert – tā ir patiess iniciācijas procesa atainojums. Un šajā procesā Jūdas nodevība ir nenovēršama sastāvdaļa. Ārpus šīs nodevības pasaules rūgtuma kauss nebūtu piepildīts, un rūgtuma kausam ir jābūt pilnam priekš rases dvēseles, individuālā dvēseles, Kristus dvēseles. “Tēvs, kam tu esi mani pametis?” ir bijis uz lūpām daudziem sakropļotajiem kareivjiem šajā rases šausmīgajā Ciešanu brīdī.

80


Smagais krusts ir bijis visa šī smagā ceļa, no rudens līdz pavasarim, mērķis un tagad aprīlī rase it tikusi pienaglota pie agonijas krusta. Ērkšķu vainags uz asiņainajām pierēm, naglas caurdūrušas rokas un kājas, etiķa kauss jau ir ticis piedāvāts, un tagad uz miljons lūpām ir sauciens, “Eloi, Eloi, lama Sabachthani!” Jūdas nodevība bija neizbēgama, tāpat kā Tifona rīcība. Ja nebūtu bijis Jūdas, stāsts nebūtu pilnīgs. Ja nebūtu bijis šī akta ar Ozīrisa nogalināšanu no Tifona rokas, Dēls Hors nebūtu uzcēlies. Un tagad, tā fakta priekšā, ka es stāvu šeit – drošībā, aiz neredzamās pasaules priekškara, kā teiktu daži no iebildumu cēlājiem, es iesaku pasaulei mīkstināt šausmīgo Jūdas sodu, tik daudz cik vien tās spēkos. Jo vai tad Kāds pats netika teicis uz krusta, “Tēvs piedod tiem, jo viņi nezina, ko tie dara”? Ne kas Kalna Sprediķī, ne kas sakrālajos Austrumu pierakstos, ne kas visas pasaules arhīvos nav salīdzināms ar šiem deviņiem vārdiem par gara grandiozitāti un nozīmīgumu: “Tēvs piedod tiem, jo viņi nezina, ko tie dara”! Tie, kuri tagad grēko pret cilvēci, patiesi nezina ko tie dara. Viņi ir apreibuši no postīšanas neprāta, kļuvuši traki no paši savas vainas apziņas viņu zemapziņā; bet ko tie dara, viņi nevar zināt. Tikai iniciētās dvēseles vāciešu vidū varbūt neskaidri apzinās, ko Vācija ir izdarījusi. Un tomēr es saku, piedodiet viņiem un žēlojiet viņus, jo viņu pakalpojums ir šausmīgs, un ciešanas būs milzīgas. Nebaidieties, kad jūsu asins brāļi tiek nogalināti tūkstošiem, un kad jūs arī sevi jūtat noslaktētu kā garīgi līdzjūtīgu – labais beigās uzvarēs, jo cilvēce ir tās augšupceļā. Tās asinis nav izlietas velti. Vai cilvēce nezināja, kad tā deva Vācijai vīnā mērcētu maizi svētajā vakarēdienā, ka tā būs Vācija, kas viņu nodos? Cilvēce zināja. Un tai šausmīgajā jūlijā cilvēku zemapziņas savā migā zināja, ka briesmīgā tiesas diena ir klāt. Vai atceraties? Daudzas jūtīgas dvēseles šo drāmu nojauta, vēl pirms tā tika atainota šajā nāciju Ciešanu brīdī. Fakts, ka Vācija nodos pasauli bija ierakstīts Vācijas dvēselē; bet ja pasaule turpinās ienīst Vāciju ar ilgstošu naidu par šo nodevību, tā būtu vāts cilvēces sirdī, kura pūžņotu tūkstoš gadus. “Tēvs piedod tiem, jo viņi nezina, ko tie dara”! Lai pieņemtu ļaunuma nepieciešamību kosmiskajā shēmā, nav nepieciešams attaisnot ļaunumu. Piedot grēciniekam, nav noniecināt tā grēku. Tikai pateicoties neattīstījušos prātam, tas nespēj aptvert šausmīgo spēku līdzsvara likumu, par ko sakrālo zinību Sargi ir bijuši tik atturīgi savās publiskajās uzrunās. “Nodevībai ir jānāk; bet vai tam, caur kuru nāks šī nodevība”, ir ticis atkārtots tūkstoš baznīcās, bet teikuma otrā puse ir tikusi saprasta daudz labāk, kā pirmā: “Nodevībai ir jānāk”. Esot tam, kas tā ir, Vācija nespētu nenodot cilvēci šai krustā sišanai. Ir rakstīts, ka cilvēku rasei ir jātop nodotai, un to nespētu izdarīt neviena cita rase kā Vācija. 81


Tifonam bija jānokauj Ozīriss, to noteica pats šīs būtnes likums. Un tagad Izīda, dižā Māte, pasaules Sievišķība, klīst apkārt asarās, meklējot sava vīra ķermeņa daļas. Tūkstoš jūdžu garumā uz frontes līnijas ir izkaisītas šīs daļas. Izīda ir atraitne patiesi. Viens cilvēks kā simbols lielajā Arhetipā stāv šodien kā Nodevības simbols, un šis cilvēks ir Vācijas Vilhelms. Slimība, kura ir ilgi ēdusi viņa smadzenes, sekmējot viņa ego-mānijas cēloņus, bija tas tumšais plankums. Plankums, kurš nebija pamanīts Eiropas maģiskā loka gaismās, pa kuru ļaunie spēki atrada sev ieeju. Patiesi, tās būs bēdas tam, caur kuru nāca nodevība! Un sakot, ka pasaulei nevajag ienīst nāciju, kuru Ļaunums ir izmantojis par savu kalpu, es neiesaku sentimentālu vājumu šī akta noslēdzošajā ainā. Pasaulei, sevis pašas aizsardzības labad ir jāpadara neiespējams tas, ka Vācija jebkad varētu atkārtot savu nodevību. Esot pieticīgs spoks un runājot no sava drošā patvēruma aiz priekškara neredzamajā, detaļas es atstāšu speciālistiem. 27. aprīlis

XXXIII VĒSTULE

SALMU KROŅI Mēģinot aizkavēt Vācijas karmu, es nemeklēju atcelt taisnības likumu, cēloņu un seku likumu. Gluži pretēji. Jūsu pētījumi karmas likuma jomā ir bijuši virspusēji, ja jūs neesiet sapratusi, ka laiks arī ir faktors. Daudzas maksātnespējīgas firmas tiktu iegrūstas bankrotā, ja visi kreditori uzreiz pieprasītu tās parādu atmaksu. Morālie un finansiālie parādi ir Vācijas šausmīgā karma. Dodiet tai mazliet laika, pirms tā sevi piemēros pilnīgi jaunam domāšanas veidam. Es klausījos sarunā, kura norisa starp jums un vienu draugu citdien, par hipotēzi, ka Vācijas nepatiesais apgalvojums par “Deutschland über Alles”, esot tik spēcīgi postulēts, spētu nomākt faktus; ka cilvēce varētu attīstīties saprāta ērā un ka šāda spēcīga koncepcija, lai cik arī kļūdaina, var likt faktiem nonākt ar to saskaņā. Laiks rādīs. Ideja par to, ka Vācija un vācieši ir pārāki par visiem citiem uz pasaules guļ tik dziļi šīs nācijas prātos, ka būs grūti to izskaust. Kā jau spriedāt jūs pati, ir arī vēl viena rase, kura vēsturē pazīstama kā tāda, kas sevi ir pasludinājusi par Dieva izredzētajiem, un par šo augstprātīgo pieņēmumu tā tagad ir izkaisīta pa visu Zemes virsu kā bezpajumtnieki, kuri pat vairs nav kā nācija.

82


Mēģinot kaut ko radīt to postulējot – tas jau ir bijis, un nav nekas jauns. Apgalvojums un noliegums tiek izmantots ar stāstošu nozīmi, to māca modernās domātāju skolas, kuras pilnībā ignorē faktus dabā. Taču, kad mēs ignorējam un noliedzam dabas faktus, mēs varam izslēgt dabas likumu darbību mūsos līdz zināmam līmenim un uz zināmu laiku, vai arī mums tas var neizdoties un, pateicoties tam, ka mēs apzināmies mūsu neveiksmi, mēs varam kļūt vairāk kā jebkad par dabas marionetēm. Kristīgās Zinātnes dziednieks, kam neizdodas dziedēt un kurš godīgi atzīst savu neveiksmi, var turpināt apliecināt savu spēku, apzinoties uzskatāmo neveiksmi, vai arī viņš var kļūt par pilnīgu sevis un savas zinātnes apgalvojumu noliedzēju, vai arī viņš var vēlreiz izpētīt abas nostājas faktu gaismā un kļūt par patiesu prāta un dabas mistēriju pētnieku. Vācija var pieņemt jebkuru no šiem trim virzieniem, kad tā būs demonstrējusi gudrāko cilvēku veco teicienu: “Kas zobenu pacēlis, no zobena kritīs”. Vai jūs jebkad esiet centusies pārliecināt vācieti par faktu, kuru tas noliedz? Es zinu, ka esat. Vai jūs viņam pierādījāt viņa kļūdu, pārliecinājāt viņu, ka viņš ir kļūdījies? Diez vai. Lai tomēr Vācija ir padarījusi sevi par dižu nāciju, postulējot savu dižumu un pārākumu visās lietās, viņas kļūda bija tur, ka tā mēģināja to pierādīt. Mēģinot pierādīt apgalvojumu, jūs vārdos neizteikti uz laiku piekrītat, ka pretējam apgalvojumam varētu būt savs pamats, un, ja jūs neesat spējīga demonstrēt šo argumentu, jūs esat zaudējusi – ja vien jūs neesat vācietis. Vācietis, kurš ir ticis pārliecināts pretējā viedoklī pret savu gribu, ir joprojām tajos pašos priekšstatos. Ja fakti neaizstāv viņu, tad fakti nav patiesi. Tomēr fakti ir patiesi, un Vācija nav pārāka visās lietās par citām nācijām uz Zemes. Tai var būt vairāk ieroču un vairāk kareivju kā divām vai trim citām nācijām kopā, tas ir fakts, kam mēs labprāt piekrītam; bet pārākums ieroču un kareivju ziņā ir tikai pārākums ieroču un kareivju ziņā. Tas nav pārākums visā. Vācija ir ar darbiem pateikusi, ka spēks ir taisnība. Labi, ļausim tai pierādīt savu spēku, un tad apspriedīsim taisnības spēku. Pāris gadus atpakaļ, pirms es pametu Zemi, es biju stiprāks par vairākumu paziņām; bet ja uz šī pamata es būtu notriecis viņus gar zemi un atņēmis tiem pulksteņus, mans paša pārākais spēks būtu man bezjēdzīgs, izņemot varbūt priekš tam, lai kustinātu savu sešu pēdu ķermeni uz priekšu un atpakaļ pa kameru Valsts cietumā. Es varētu būt atņēmis pulksteņus, bet es nespētu tos paturēt, jo mans individuālais spēks būtu ticis pārspēts ar sabiedrības spēku, kurā es dzīvoju. Tā pat ar Vāciju. Vairākums cilvēku uzskata sevi par pārākiem kā viņu draugi un paziņas, un ir slepeni saīguši par to, ka viņu draugi un paziņas to neapzinās. Bet, pateicoties šā pieņēmuma spēkam par savu pārākumu, viņi, pamatā, netriec savus kaimiņus gar zemi. Mans apgalvojums par manu pārākumu pār visiem cilvēkiem un eņģeļiem nepadara mani par pārāku pār tiem nekur citur, kā vien stulbā augstprātībā. 83


Ja Kristīgais Zinātnieks ar lauztu kāju apgalvo, ka tam nav lauztas kājas, tas nemaina faktu. Viņa apgalvojuma spēks var darboties tādā virzienā, lai dziedētu defektu – par brīvu. Tā bieži notiek. Vācijas augstprātība ir izsaukusi tajā enerģiju un ir padarījusi tās materiālo tagadni pārāku par materiālo pagātni, bet tas nevar novietot to “pāri visam”, ja vien tā nepārliecina tajā pasauli, un pasaule pieņem padotā stāvokli. Vācieši nav pārliecinoši advokāti, jo viņi vienmēr ierosina opozīciju pārspīlējot faktus, kuri liecina tiem par labu, un apstrīdot faktus, kuri ir pret viņiem. Tik maz viņi saprot kritisko rasu vairāk kritiskos prātus, ka viņi mēģina pārliecināt ar vienu apgalvojumu, tādā veidā sagraujot savu lietu no paša sākuma. Vienu pakalpojumu pasaulei Vācija būs izdarījusi; viņa būs padarījusi to rūdītāku. Tas ir traģisks pakalpojums, un tāds, kas pavērsīsies pret viņiem pašiem. Daudzi tēvi, ar savu aklo brutalitāti ir padarījuši savus dēlus vēl brutālākus, kā viņi paši. Daudzi cilvēki, ievainojot draugu, ir tikuši sadurti dvēselē paši. Draugs var būt kļuvis rūdītāks kā iepriekš, bet vai viņš būs ko ieguvis? Iespējams. Pieredze ir obligācijas. Cilvēks aug pateicoties sāpēm, tāpat kā priekiem. Ja Vācijas brutalitāte padarīs Eiropas rases spēcīgākas - pēdējie būs ieguvēji, ne Vācija. Dakteris, kurš dod pārāk rūgtas zāles tiek atlaists no amata, reizēm pat nesaņemot honorāru. Reiz bija kāds “mentālais” zinātnieks, kurš pasludināja, ka nav nepieciešams viņa meitai vingrināties uz klavierēm; ka viss, kas vajadzīgs, ir jāapgalvo, ka viņa ir pianiste, un viņa par tādu kļūs. Vācija ir meitas pozīcijā, kura ir rīkojusies pēc šī mācīšanas parauga, un tā ir kļuvusi par apkaimes biedu. Viņai draud briesmas tikt padzītai, kā publiskam traucēklim. Tāpat individualitāšu apkopojums, kurš izdara kopēju apgalvojumu, nenonāks obligāti pie vēlamā rezultāta, tikai pateicoties viņu skaita proporcijai. Vai jūs atceraties, ko es jums rakstīju par baltajiem un melnajiem burvjiem; ka diviem, kas strādā kopā priekš labā, ir četru spēks, un ka diviem, kas strādā kopā priekš ļaunā, ir tikai pusotra spēks? Kas tagad ir Vācija, kura strādā šajā kombinētajā veidā? Vienīgi priekš sevis – gluži kā melnais mags. Tik dziļi ir Vācieša augstprātība iesūkusies Vācieša dvēselē, ka viņi patiesi tic, ka okupējot un paverdzinot citas zemes, viņi tām izdara pakalpojumu. Nē, es nepārspīlēju. Es esmu dzirdējis vāciešus izsakām šo neasprātīgo apgalvojumu. Psihiatriskās slimnīcas ir pilnas ar cilvēkiem, kuri apgalvo, ka ir karaļi, un kāds tās iemītnieks gadījuma pēc pasludina sevi par karaļu Karali. Šie pacienti ir pat vairāk pārliecināti kā vācieši, kuri pagalvo savu karaliskumu. Ja viens pats apgalvojums var pārspēt faktu, tad šie cilvēki ir karaļi. Vai viņi ir? Sev viņi ir, un vācieši ir tieši tik pat ļoti “pāri visam”, kā salmu-kroņus nēsājošie karaļi slimnīcās. Ir bezjēdzīgi strīdēties ar karali salmu kronī. Viņam ir neapgāžams arguments – viņa kronis. Vai tad jūs to neredzat? Ja jūs neklanāties, viņš pagriež muguru un iet prom. 84


Bet pat karalis psihiatriskajā slimnīcā var tikt ārstēts un atgriezts pie normālas vienlīdzības ar saviem pēriem. Lūk, uz ko es ceru Vācijai. Lūk uz ko cer Meistari – jo Vācijai ir augsta vieta meistaru ierakstu grāmatā. Karalis salmu kronī nav pazaudējis savu dvēseli caur nepatieso sevis pasludināšanu par karali. Viņš ir nemirstīgais Dieva dēls. Viņa dvēsele ir tik pat patiesa, kā jūsu vai manējā. Tās kļūda ir tikai īslaicīga un pamatā to ir izraisījusi pārāk ilga perināšanās ap iedomātu netaisnību un godu. Tāda nav patiesā Vācija. Kad šī pārākuma ideja sāka tirdīt šo godājamo cilvēku prātus, viņi nebija diža nācija. Viņi juta savu netaisnību un godu lika pār to. Vienīgais glābiņš viņu ievainotajam egoismam bija to saprāta iekšienē, kur apgalvojumam ir brīvas izpausmes iespējas. Viņi uzgrieza savas muguras un uzpina salmu kroņus. Viņi bija karaļi, un katrs, kurš to neredzēja, bija viņu goda un draudzības necienīgs. Tad, viņu neprātam pieņemot krasāku formu, nāca varenais dakteris Karš, un ierobežoja viņus relatīvi šaurā telpā; bet mazie cilvēki, kurus tie notrieca gar zemi savā pirmajā varmācīgajā uzbrukumā, joprojām guļ gar zemi no šī trieciena. Šo karaļu mantiniekiem nāksies segt bojājumus. Nāciju likums ir pat vēl taisnīgāks, kā cilvēku likumi. Kurš uzdrošinās teikt, ka Valstij nav morāles? Vai Valsts ir garīgi zemāka par cilvēku? Ne vairāk kā Planetārais Gars ir zemāks par Valsti. Pastāv kosmiskā ētika un, lai kurš arī neizietu pret to – vai tā būtu Valsts vai cilvēks – tas sastaps savu atmaksas dienu. Karma ir likums. 29. aprīlis

XXXIV VĒSTULE

SILFĪDA UN TĒVS Vakardien, ejot gar fronti, kur dižā Franču armija stāv pretim tās varenajam ienaidniekam, un atzīmējot tās drosmīgo un centīgo garu, kas tos padara šķietam kā garu dzīvas gaismas līniju, es pamanīju reģionā aiz fiziskā pazīstamu seju. Ļoti iepriecināts par sastapšanos, es apstājos, un silfīda – jo tā bija silfīda, ko es satiku – arī apstājās ar mazu atpazīšanas smaidu. Vai jūs atceraties manā iepriekšējā grāmatā stāstu par silfīdu Merilinu, kura bija kompanjons un pazīstama ar maģijas pētnieku, kas dzīvoja rue de Vaugirard Parīzē? Tā bija Merilina, ko es satiku virs frontes gaismas līnijas, kura klejotājiem astrālajos reģionos rāda, kur la belle France kareivji cīnās un mirst par to pašu ideālu, kas iedvesmoja Žannu d’Arku – padzīt svešinieku no Francijas. - Kur ir tavs draugs un saimnieks, – es pajautāju silfīdai, un viņa pamāja uz leju, uz tranšejām, kuras skaļi runāja par saviem nolūkiem uzvarēt. - Es esmu šeit, lai joprojām būtu kopā ar viņu, – tā teica. - Un vai tu vari runāt ar viņu šeit? – es pajautāju. 85


- Es vienmēr varu ar viņu runāt, – tā atbildēja. – Es esmu bijusi viņam ļoti noderīga – un arī Francijai. - Arī Francijai? – es, ar pieaugošu interesi, pajautāju. - O, jā! Kad viņa pulka komandieris vēlas uzzināt, kas ir ticis izplānots lūk tur, viņš bieži jautā manam draugam, un mans draugs jautā man. - Patiesi, – es nodomāju, – francūži ir iedvesmoti ļaudis, kad armiju komandieri prasa vadību no neredzamās valstības! Bet vai tad Žannai nebija viņas vīzijas? - Un kā tu iegūsti vēlamo informāciju? – es pajautāju, pietuvojoties Merilinai, kura šķita krietni nopietnāka kā tad, kad mēs tikāmies pirms pāris gadiem Parīzē. - Vienkārši, – viņa atbildēja, – es dodos turp, un skatos man apkārt, es esmu iemācījusies pēc kā ir jāskatās, to man iemācīja viņš, un kad es atnesu viņam ziņas, viņš mani atalgo ar vēl lielāku mīlestību. - Un vai tu mīli viņu joprojām, kā senāk? - Kā senāk? - Jā, kā tu mīlēji viņu tad, Parīzē? - Laiks tev būs gājis lēnām uz priekšu, – teica silfīda, – ja tu sauc pāris gadus atpakaļ, “kā senāk”. - Vai tad pāris gadi nav nekas? - Pāris gadi ir kā nekas priekš manis, – viņa atbildēja. – Es esmu dzīvojusi ilgu laiku. - Un vai tu zini sava drauga nākotni? – es pajautāju. Pār Merilinas seju noslīdēja samulsums, un viņa lēnām teica: - Es mēdzu zināt visu, kas ar viņu notiks, jo es pratu lasīt viņa gribu, un viss ko viņš gribēja, tas piepildījās; bet kopš mēs esam šeit, viņš šķiet ir pazaudējis savu gribu. - Pazaudējis savu gribu?! – es iesaucos pārsteigumā. - Jā, pazaudējis savu gribu; jo viņš pastāvīgi lūdzas varenai Būtnei, kuru viņš mīl daudz vairāk par mani un viņš vienmēr lūdz vienu lūgšanu, “Lai notiek Tavs prāts!” tas mēdza būt viņa prāts, kurš vienmēr notika; bet tagad, kā jau es teicu, šķiet, ka viņš ir pazaudējis savu gribu. - Iespējams, – es teicu, – tā ir dzīves patiesība par gribu, kā reiz tika teikts: „un tas, kurš pazaudē savu gribu, to iegūs”. - Es ceru, viņš to iegūs drīz, – viņa atbildēja, – jo senajās dienās viņš vienmēr man uzticēja interesantas lietas, lai palīdzētu viņam sasniegt savas gribas mērķus, bet tagad viņš sūta mani tikai tur. Man nepatīk būt tur! - Kāpēc ne? - Tāpēc, ka manam draugam kaut kas no turienes draud. - Un kā tas saistīts ar viņa gribu? - Nu, pat ar to, viņš visu dienu saka dižajai Būtnei, kuru viņš mīl tik ļoti vairāk par mani, “Lai notiek Tavs prāts”. 86


- Vai tev šķiet, ka arī tu varētu iemācīties to pateikt? – es pajautāju. - Es to reizēm atkāroju pēc viņa; bet es nezinu, ko tas nozīmē. - Vai tu nekad neesi dzirdējusi par Dievu? - Es esmu dzirdējusi par daudziem dieviem, par Izīdu un Ozīrisu, un Setu, un par Horu, Ozīrisa dēlu. - Un vai tas ir kāds no tiem, kam viņš saka, “Lai notiek Tavs prāts”? - Ak, nē! Tas nav nevienam no dieviem, kurus viņš mēdza piesaukt savā maģiskajā darbā. Tas ir kāds jauns dievs, kuru viņš būs atradis. - Vai arī pats vecākais no visiem dieviem, pie kā viņš būs atgriezies, – es ieminējos. – Kā viņš To sauc. - Mūsu Tēvs, kurš mīt Debesīs. - Ja tu ar vēlies iemācīties pateikt, “Lai notiek Tavs prāts” mūsu Tēvam, kurš mīt Debesīs, – es sacīju, – es varētu palīdzēt tev attiecībā uz dvēseli, kuru tu vēlējies un gaidīji, kad mēs tikāmies pēdējoreiz Parīzē. - Kā mūsu Tēvs varētu man palīdzēt? - Tas bija Viņš, kurš iedeva dvēseles cilvēkiem, – es teicu. Silfīdas acis iemirdzējās gandrīz ar kaut ko cilvēcisku. - Un vai Viņš varētu iedot dvēseli man? - Tas ir sacīts, ka Viņš var izdarīt visu. - Tad es Viņam lūgšu, lai iedod man dvēseli. - Bet lūgt Viņam dvēseli, – es teicu, – nav lūgt to lūgšanu, kuru lūdz tavs draugs. - Viņš tikai saka– - Jā, es zinu. Domājams, ka tu varētu to atkārtot kopā ar viņu. - Es tā darīšu, ja tu man pateiksi, ko tā nozīmē. Man patīk darīt to, ko dara mans draugs. - “Lai notiek Tavs prāts”, – es teicu, – kad tas tiek sacīts Tēvam Debesīs nozīmē, ka mēs atdodam visas mūsu vēlmes, vai tās būtu pēc prieka vai mīlestības vai laimes, vai jebkā cita, un noliekam visas šīs vēlmes pie Viņa kājām, upurējot visu, kas mums ir, un uz ko mēs ceram, priekš Viņa, jo mēs mīlam Viņu vairāk par sevi. - Tas ir dīvains veids, kā iegūt to, ko vēlies, – viņa teica. - Tas netiek teikts, lai iegūtu to, ko kāds vēlās, – es atbildēju. - Bet kāpēc tas tiek teikts? - Par mīlestību no Tēva Debesīs. - Bet es nepazīstu Tēvu Debesīs. Kas Viņš ir? - Viņš ir tava drauga esības Avots un Mērķis. Viņš ir Tas, par ko viņš atkal kļūs kādu dienu, ja tas spēj uz visiem laikiem pateikt Viņam, “Lai notiek Tavs prāts”. - Tas par ko viņš atkal kļūs? - Jā, jo kad viņš saskaņo savu gribu ar Tēva Debesīs gribu, Tēvs Debesīs iemājo viņa sirdī un divi kļūst par vienu. 87


- Tad Tēvs Debesīs ir īstais mana drauga Es? - Vislielākais filozofs nespētu to izteikt vēl patiesāk! – es atbildēju. - Tad es patiešām mīlu Tēvu debesīs, – izdvesa silfīda, – un es Viņam teikšu katru dienu un visu dienu, “Lai notiek Tavs prāts”. - Pat, ja tas nodala tevi no tava drauga? - Kā tas var nodalīt mani no mana drauga, ja Tēvs ir viņa Es? - Es gribētu, kaut visi eņģeļi būtu tev līdzīgi mācībās, – es teicu. Bet Merilina bija aizgriezusies no manis pilnīgā aizmirstībā, un runāja atkal un atkal ar prieku savā pacilātajā sejā, “Lai notiek Tavs prāts! Lai notiek Tavs prāts! - Patiesi, – es noteicu pie sevis, ejot gar frontes līniju, – tas, kurš pielūdz Tēvu kā sava mīļotā Es, jau tagad ir iemantojis dvēseli. 29. aprīlis

XXXV VĒSTULE

AIZ TUMŠĀ PLĪVURA Vienu nakti, kad kara auri bija apklusuši, un pilnmēness stari spīdēja pār izmīdītajiem dubļiem un ar cilvēkiem piepildītajām tranšejām, maigiem pavasarīgi zaļajiem asniem, un maigas nokrāsas ziediem, es seju pret seju satikos ar varenu būtni tumšā apmetnī, kura gāja gar frontes līniju lēnā, majestātiskā solī. Ieraugot mani, tas apstājās un apstājos arī es, pārsteigts par tā garā auguma grāciju un karalisko atmosfēru ap viņu. Viņa seja bija aizplīvurota. - Kas jūs esat, – viņš teica, – kurš staigā šeit šai stundā tā, it kā būtu iegrimis pārdomās? - Es esmu tāds cilvēks, kurš daudz nododas pārdomām, – es atbildēju, – un šī stunda šķiet tam atbilstoša. - Un kas ir jūsu pārdomu tēma? - Karš zem mums. - Un kāds bija jūsu domu virziens, ko izjauca mana uzrašanās? - Manas domas bija par mieru, – es teicu, – un tās bija jautājumu pilnas, kā šī kara asinspirts varētu tikt izbeigta. - Jūsu jautājumi bija pamatoti, – atbildēja majestātiskā būtne. – Iespējams, es spēšu būt jums noderīgs. - Vai jūs neatklātu sevi? – es ieteicos, – jo man patīk redzēt to sejas, ar ko es sarunājos. Viņš atsvieda atpakaļ tumšā apmetņa ieloci no savas galvas, atklājot savu seju, kuru es nezinu, kā lai apraksta. Spēks un ļaunums bija saplūduši tajā un gan pārcilvēka, gan necilvēka savdabīgs skaistums. Seja bija it kā zīmogota ar mūžīgām sāpēm un cīņu, bet acīs mirdzēja gribas gaisma, kura mani pārsteidza ar savu spēku. - Kas jūs esat? – es pajautāju. 88


- Kāda nozīme, kas es esmu? – viņš atbildēja. – Es esmu tas, kurš var atrisināt jūsu pārdomu problēmu. - Jūs neizskatāties pēc miera eņģeļa, – es teicu, – bet drīzāk pēc tāda, kurš daudz redzējis pats sava veikuma karus. - Tieši pateicoties šim iemeslam es esmu kompetents runājot par mieru. Ko gan mierīgie zina par mieru? Tikai karotājs zina šā vārda nozīmi. - Es klausīšos, – es teicu, – visā, kas jums sakāms; jo es redzu, ka jūs zināt kaut ko par Likumu. - Es esmu viens no Likuma izpildītājiem, – viņš atbildēja, – un man ir plāns, kā atgriezt mieru pasaulē. - Vai jūs izklāstīsiet šo plānu? - Tāpēc jau es esmu šurp atnācis, lai jūs satiktu, – viņš teica. - Un kā jūs uzzinājāt par mani? - Es zinu visus spēcīgos strādniekus un daudzus no vājajiem. Jūs esiet spēcīgs strādnieks. - Patiesi, jūs man izrādiet pārāk lielu godu, – es teicu, – jo es esmu tikai necils kareivis Likuma izpildītāju armijā. - Dižo pieticība, – tas piezīmēja, kamēr cieši vēroja, kāda bija viņa vārdu ietekme uz mani. - Lai kas jūs arī nebūtu, – es teicu, – un es saskatu, ka jūs esat kaut kas neparasts, ziniet, ka mana ieinteresētība manā dižumā vairs nav man pats svarīgākais. - Tieši šī iemesla dēļ jūs varat tikt izmantots miera interesēs. - Turpiniet, – es pieprasīju. Viņš mani kādu laiku apveltīja ar spīdošu, jautājošu skatienu, un tad viņš pajautāja: - Vai jūs neesiet noguris no kara, no kara pienākumiem? - Es esmu noguris līdzjūtībā ar tiem, kas cieš. - Un jūs vēlētos izbeigt to ciešanas? - Man reizēm šķiet, – es teicu, vairāk pats sev, nekā viņam, – ka es labprāt atdotu savu dzīvi, ja es ar to varētu mazināt tās šausmas tur lejā. - Jūsu dzīvi? Un ko jūs domājat ar jūsu dzīvi? - Es domāju – savu brīvības apziņu, manu brīvo apziņu. - Laba dzīves definīcija priekš tāda, kā jūs, – viņš noteica. – Un vai jūs patiesi upurētu šo dzīvi pasaules labā? - Ar prieku, ja tā darot es spētu glābt pasauli. - Tas varētu būt iespējams, – viņš teica. - Vai jūs, lūdzu, neizteiktos skaidrāk? – es pieprasīju. – Jūs, man liekas, piešķirat citu nozīmi šādam svarīgam apgalvojumam. - Kas var būt vēl svarīgāks pasaulei, – viņš atbildēja, – kā tādas dzīves upuris, kā jūsējā! - Turpiniet. 89


- Ir viens veids, – viņš teica, – ar kura palīdzību jūsu upuris, ko jūs saucat par “savu brīvības apziņu, savu brīvo apziņu”, varētu pasargāt tos cilvēkus tur lejā no turpmākām sāpēm. - Es atkārtoju atkal, turpiniet. - Tas ir manos spēkos, – viņš teica, pienākot tuvāk un apveltījot mani ar dedzīgu skatienu, – tas ir manos spēkos tā iedarboties uz pretinieku armijas prātiem, abu pušu armijām, ka tās atteiksies turpināt karot. - Un nodos savas zemes? – es pajautāju. - Un ienesīs mieru. – Viņš mani pārlaboja. - Un kāds man ar to sakars? - Jums var būt liels ar to sakars. - Jūsu vārdi ir man joprojām neskaidri, – es teicu. - Tad es padarīšu to skaidrākus, – viņš atbildēja. – lai jūs labāk saprastu manu ideju ir nepieciešams, lai es sevi paskaidrotu. Es esmu viens no tiem, kurš kalpo labajam tam pretojoties, un tā piešķirot tam lielāku aktivitāti. - Es jau tā biju sapratis. Vai jūs tagad izteiksiet skaidrākos vārdos, kādi nolūki jums ir attiecībā uz mani? - Mani nolūki ir izteikt jums piedāvājumu. Ja jūs vēlaties pārtraukt šo asinspirti – un tā jau ir kalpojusi pietiekami ilgi, lai kalpotu tiem nolūkiem, kam kalpoju es; lai mērcētu pasauli asinīs, lai iznīcinātu to, ko desmit darba gadi būs par maz lai atjaunotu, lai pamodinātu visu naidu un citas ļaunās kaislības, kuras mīt cilvēku sirdīs – ja jūs vēlaties lai šī asinspirts tiktu pārtraukta, man ir līdzekļi, ar kādiem tā varētu tikt pārtraukta. - Un kur sākas mana daļa? - Es esmu ilgi jūs vērojis, – viņš teica, – vērojis jūsu uzcītību pielietojot tos principus, kurus jums ir iedevis jūsu Skolotājs. - Tad kāpēc jūs jautājāt, kas es esmu, mazu brīdi atpakaļ? - Tikai kā ievadu tālākai sarunai. - Ak tā gan! – es teicu. - Es esmu jūs vērojis, – viņš atkārtoja, – un sapratis, ka ar jūsu spēku un sasniegumiem, jūs varētu būt daudz noderīgāks, ja jūs pārmainītu savu uzticību un pievienotos mums. Jūsu brīvības apziņa kļūtu pat vēl lielāka. - Bet šī brīvības apziņa bija mana definīcija par dzīvi! Es pieņemu, ka jūs teiktu, pievienojot jūsu argumentu mana prāta ierobežojumiem, ka, pazaudējot savu dzīvi, es to atradīšu. - Jūs vienmēr būtu patīkams sarunu biedrs, – viņš teica. – Padomājiet divreiz, pirms noraidāt manu piedāvājumu. - Jūsu piedāvātā vienošanās, – es atbildēju, – neizvirza skaidrus apsvērumus. Es esmu vecs jurists un dedzīgs skaidras formas piekritējs. Viņa sejā nebija nekāds smaids, kad viņš man teica: - Ja jūs pārmainītu savu uzticību pie mums, es izbeigtu šo karu. - Un jūs to spētu? 90


- Es spētu. - Kā? - Es to jau esmu pateicis. - Bet medicīna, kuru jūs piedāvājat, būtu sliktāka par sērgu pat ņemot vērā, ko es noliedzu, ka pacients to būtu gatavs norīt. - Bet vai jūs neupurētos, ja es jums pierādītu, ka es spētu izpildīt mana piedāvājuma solījumu. - Nē. - Tad jums patiesi maz rūp šī pasaule! - Jūs argumentējat kā vācu propagandists, – es teicu. - Jūs domājat, ka viņi argumentē, kā es, – viņš pielaboja. - Un es tiku domājis, – es teicu, – kādā loģikas skolā tie ir bijuši sagatavoti. - Un jūs atsakāties no mana piedāvājuma? - Es domāju, kāpēc jūs esat nopūlējies man to izteikt? - Kāpēc tās saukt par pūlēm, ja tās man dod prieku par jūsu sabiedrību? - Es jau esmu dzirdējis, – es teicu, – ka Sātans bija liels glaimotājs. - Sātam piemīt milzīgs takts. Mēs stāvējām raugoties viens otrā, mērojot viens otru ar skatieniem. Viņš bija interesants objekts pētīšanai. - Uz brīdi atmetot, – es teicu, – atšķirības mūsu mērķos un ideālos, un runājot tikai kā divi prāti– - Vienlīdzīgi savā spožumā, – viņš iejaucās. - Runājot, kā divi prāti, – es turpināju, – vai jūs man nepateiktu, kāpēc jūs spēlējat uz manām mīlestības jūtām pret pasauli, manu gatavību ziedot sevi pasaulei, savā mēģinājumā iegūt mani zem sava karoga. - Uz kā cita lai es spēlētu? - Man noteikti ir jābūt kādai vājajai vietai, kādam slepenam grēkam, caur kuru jūsu smalkais prāts varētu mēģināt mani aizsniegt. - Ak, – viņš teica, – es esmu pārāk gudrs, lai kārdinātu jūs caur apslēptiem trūkumiem, jo jūs esat nolēmis tos izskaust! Jūs nevarat tikt nosviests no ceļa šādi. Tikai iesācējus uz jūsu ceļa var uzvarēt caur viņu trūkumiem. Lielākām dvēselēm mēs uzbrūkam caur tikumiem. - Turpiniet, – es teicu, – jo jūs patiesi esat mani ieinteresējis. - Pasaulē, ir sacīts, – viņš turpināja, – ir vairāk kā viens veids kā nodīrāt kaķi. Ir arī vairāk kā viens veids, kā atbrīvoties no Skolotāja strādnieka. Kad mēs nevaram novirzīt strādnieku caur ļaunajām kaislībām; viņa naida, dusmām, mantrausības, saldkaisles, greizsirdības vai bailēm, mums reizēm izdodas viņu vājināt caur viņa labajām kaislībām, viņa mīlestību, lojalitāti, vai pašuzupurēšanos. - Paldies par jūsu atklātību, – es teicu. – Un tagad es jums novēlēšu patīkamu vakaru. Ejot gar frontes līniju, es murmināju pie sevis:

91


- Patiesi, čūska ir daudz veiklāka kā jebkurš lauka briesmonis, un cilvēkam ir nepieciešama visa viņa gudrība, lai stāvētu tam pretim. 1.maijs

XXXVI VĒSTULE

“LUSITIĀNIJA” (Šī vēstule tika uzrakstīta 7. maijā plkst. 10:30, pēc Ņujorkas laika, vienu stundu pēc Lusitiānijas nogrimšanas, un deviņas stundas pirms pierakstītājs par to uzzināja.) Un joprojām viņi spiežas uz priekšu pret mums – draudīgie tumsas un ļaunuma spēki, meklējot izgāzt savas dusmas pār pasauli un piesātināt sevi ar slepkavības asinīm. Es neesmu bijis pāris dienas jūsu tuvumā, jo man nebija laika. Vai tad jūs domājāt, ka es esmu izbēdzis no laika? Vēl ne. Būtu es izbēdzis no laika, es šādi nespētu runāt ar pasauli laika skavās. Ja es būtu pilnībā pārsniedzis telpu, jūsu istabā man nebūtu vietas. Šo sešu dienu laikā, kad jūs mani neredzējāt, es esmu bijis šeit tur un visur Eiropā – pat Āzijā es esmu bijis, jo uzbrukums ir vispasaules. Mazu brīdi atpakaļ es jums teicu, ka mēs bijām atspieduši atpakaļ ļaunā spēkus. Viņi ir atspirguši un dodas uzbrukumā atkal, vairs ne tik stipri, bet vairāk izmisuši un vairāk satracināti. Tagad viņi cenšas ievilkt Savienotās Valstis un visu vecās, mirušās rases kontinentu, kas baroja viņus ar asinīm maģiskajos rituālos gadu simteņiem atpakaļ, šo kontinentu, kur jaunajai rasei ir jāpiedzimst, kad šis ieilgušais darbs būs galā. Ja es būtu atcerējies Ritma Likumu, es būtu zinājis, ka ļaunuma uzplūdums atnāks atpakaļ, un ka mums nāksies cīnīties ar to otrreiz. Pat tagad tie var saņemties svaigus spēkus un atsākt uzbrukumu, tomēr mazliet vājāku. Ļaunās būtnes, kuras mēs esam iznīcinājuši, ir iznīcinātas, tās mūs vairs uz kādu laiku nespēj traucēt; bet iznīcinātas ir dažas, salīdzinot ar tām, kas joprojām ir aktīvas. Palīdziet mums ar jūsu domām. Daudzi mūsu draugi pasaulē ir streipuļojoši un pārguruši šajās pēdējās pāris dienās. Vai tad jūs arī ne?! Kā tai dienā, tā ir jābūt jums stipriem, Ak pasaule, par kuru mēs cīnāmies, un priekš kuras mēs beigās izcīnīsim miera un brālības vainagu! Kā jau es esmu teicis iepriekš, pasaule ir iniciācijas ceremonijas mokās. Iesvētīšana caur ūdeni, iesvētīšana caur gaisu, iesvētīšana caur uguni – tām visām ir jāiziet cauri pasaulei, pirms tā var ieņemt savu vietu starp svaidītajiem zvaigžņu hierarhijā. Ja tā šeit cietīs neveiksmi, tad drīz būs vakanta vieta Zodiaka lokos. Bet pasaule necietīs neveiksmi.

92


Es atkal sastapos ar ļauno būtni, par kuru es rakstīju šo vēstuļu sākumā. Viņš sevi tagad jau ir pārvērtis fūrijā, apreibis no sava posteņa spēka. Lai arī viņa stunda ir tuvu, viņš sevi dedzīgi aizstāv. Ir iestājies kulminācijas moments un, ja es jūs apciemošu retāk, kā iepriekš, tad tāpēc, ka es nevaru atstāt tik bieži savu posteni. Nekad nezaudējiet drosmi. Jūsu ticība, būs pierādījums tām lietām, kas vēl nav pieredzētas – kā tas ir bijis jau iepriekš. Šī otrā cīņa ar tumsas spēkiem padarīs mūs stiprākus un padarīs viņus vājākus. Es zinu daudz tādas lietas, kuras nevaru jums pateikt, jo jūs neesiet pietiekami stipra, lai tās saņemtu; bet ielāgojiet šo – Ritma Likums valda, tas ir likumu Likums, un pēc šīs vētras nāks tai atbilstošs miers, pēc šīs agonijas nāks mīlestības miera atpūta. Kad naids ir sevi izsmēlis, tad mīlestībai ir pienākusi tās kārta. Neienīstiet, bet stāviet mierā, tikai izturot uzbrukumus. Nešķiediet savus spēkus. Tos ik pa laikam vajadzēs. Ja mēs jūs reizēm izmantojam kā materiālo bāzi, kur likt savas ēteriskās pēdas lielākam lēcienam telpā, tad atcerieties, ka jūs piedāvājāt sevi, lai kalpotu pasaulei, un šī kalpošana ir pieņemta. Šis nav laiks runāt par atlīdzību, bet taisnības likums ir pasaules pusē. Tik cik vien iespējams stipriniet tos, kuri cieš pārāk daudz, un mēs stiprināsim jūs. Eņģeļi, kurus jūs redzējāt pagājušonakt ir Meistara kalpotāja miesassargi. Kā tai dienā, tik stipra esiet. Es jums iedošu formulu, ko izmantot stresa un vētras brīžos: Tiecieties pēc Gara iekšpusē un atkārtojiet, “Jo Viņas līdzekļi ir labi, un Visi tās ceļi ir miers”. Tikai kontaktā ar prātu, ar vēlmi un ar matēriju Gars cīnās un cieš. Savās mājās tam ir jauki un mierīgi. Tiecieties uz šīm mājām, kad vētras apkārt ir pārāk skaļas, un jūs atradīsiet klusu vietu. Neatlaidiet savu varu pār ķermeni. Jūs vairs nebūsiet izmantojama kā materiālā bāze, ja jūs pazaudētu savu varu materiālajā, un tiem, kas uz astrālo pasauli pārnāk pa visam tieši tagad, sākumā ir grūts laiks. Esiet mierīga un nosvērta, un droša. Neesiet plūstošās smiltis, bet gan klints. Tas viss ir nākotnes vārdā. Šis mazais rakstīšanas brīdis ir atpūtinājis mani tāpat kā jūs, un es atgriezīšos. 7.maijs

93


XXXVII VĒSTULE

AIZPLĪVUROTIE PAREĢOJUMI Ja jūs būtu mazāk satraukta, mazāk sevi izsviedusi no tā pasīvā stāvokļa, tikai kādā jūs variet pierakstīt manus vārdus, mazāk, pateicoties šokam, izgrūsta jūsu parastajā objektīvās apziņas stāvoklī, es jums varētu vakar pateikt, ka Lusitiānija, ir nogrimusi, tā vietā, lai tikai norādītu uz traģēdiju. Jums ir pilnīga taisnība, vienmēr pārtraucot rakstīšanu brīdī, kad jūsu pašas smadzenes sāk strādāt; bet jūs redzat, ka tas ierobežo mūs noteiktu ziņu sniegšanā. Mēs bijām šī kuģa tuvumā, kad tas grima, vairāki no mums, ieskaitot to, ko mēs saucam par Brīnišķo Būtni. Palieciet mierīga tagad. Tas ir vienīgais padoms, ko jums piedāvāju, izņemot vēl to, ka pašreiz jums būtu jāpaliek Amerikā. Tas labais, ko jūs varētu darīt Anglijā ir tagad pārsvērts ar kaut ko citu, ko jūs sapratīsiet augusta vidū*. Ja jūs pārlasītu vēstuli, kurā es rakstīju par to, ka varena domas būtne ir nogājusi gar vācu fronti, pasakot tiem, kuri spēj to saprast, ka viņu prāva ir zaudēta, jūs redzēsiet, ka es teicu gaidīt rezultātu. Rezultāts ir izmisīgais un neprātīgais šīs nācijas uzbrukums it visur. 15. maijs ir zīmīgs datums**. Nē, es jums neteikšu vairāk par šo. Labā spēki necietīs sakāvi. Jūs drīz saņemsiet satraucošas ziņas no Eiropas. Centieties nezaudēt savaldību visā. Mēs esam darījuši un darām visu, ko spējam. Paldies par to, ko paveicāt priekš mana drauga un skolnieka***. Ir arī vēl kas, ko jūs varētu izdarīt mūsu labā***. Ir daudz kas, ko jūs nesaprotat, bet ko saprotam mēs. Iniciācijas ceļš ir smags ceļš visiem. Mīliet viens otru, jūs, kas cenšaties to noiet. Tas padara ceļu vieglāku. 8.maijs

XXXVIII VĒSTULE

PADOMS PIERAKSTĪTĀJAM Jūs varētu būt daudz noderīgāka, ja jūs neatļausiet sev būt salauztai par pasaules skumjām krīzē, caur kuru šobrīd iziet pasaule. un visa vieduma Avotu. *Neparastā veidā apstiprinājās četrpadsmitajā augustā. – Korektors. **Datums, kad Vācija saņēma no Savienotajām Valstīm nosodījuma vēstuli par Lusitiānijas nogremdēšanu, un tāpat demonstrāciju diena Itālijā, kas pasteidzināja šīs valsts pievienošanos karam. – Korektors. ***Trīs zvaigznītes šeit nozīmē personīga rakstura piezīmi, kas netika nopublicēta šajā grāmatā. Iepriekšējās divas atzīmes ir šīs grāmatas sastāvdaļa

94


Katru dienu pacelieties gara plānā, pāri fiziskajai pasaulei, pāri astrālās pasaules kaislībām, pāri zemākajam prāta slānim, augstāk un augstāk uz visas dzīves .Katru dienu veltiet mazliet laika šim vingrinājumam. Izmantojiet senebreju formulu, kuru jūs izmantojāt iepriekš, un izmantojiet to ar spēku, savienojumā ar jogas vingrinājumiem, kuros jūs esat lietpratēja. Divu sistēmu kombinēšana padara tās stiprākas, jo tā novērš ierobežojumus no pārāk ciešas “es” identificēšanās ar kādu rasi vai periodu. Okultā attīstība, okultais spēks piemīt visām rasēm un visiem laikiem. Jaunās rases zināšanas tiks veicinātas un ietvers visas pagātnes sistēmas, no katras paņemot īpašo domāšanu, kurā tā pārspēj citas. Neiegrimstiet atkal tai depresijas muklājā, no kura jūs šodien izvilku. Jums nav nepieciešams nomirt tūkstoš reizes, lai saprastu nāvi. Man šķiet, ka jūs jau esiet iestigusi pietiekami dziļi pasaules bēdās. Tagad pacelieties tam pretējā atbilstošā augstumā. Jūsu līdzjūtība nekļūs mazāk maiga, ja jūs aiz līdzjūtības nenomirsiet katru dienu. Jūsu īstais darbs nāks pēc kara, kad pasaule spēs un gribēs klausīties mācībā par brālību. Neiznīkstiet iepriekš, ir mans padoms un mana Skolotāja padoms caur mani. Skolotāji ir ļoti drūmi šajā krīzē, bet viņi nav notriekti gar zemi. Viņi zina, ka pēc vētras nāk klusums, un viņu ticība ir izdzīvojusi. Tajā šausmīgajā depresijā, kurā jūs grimāt pāris pēdējās dienas, kā jūs spētu kādam palīdzēt? Tas nav jūsu ziņā, prasīt palīdzību no citiem, bet tikai no mums. Jūs zināt, kur mēs esam. Tas ir jūsu ziņā atdzīvināt panīkušos garus un panīkušo ticību tiem, kas nav saņēmuši garantijas, kuras esat saņēmusi jūs. Šī vēstule nav pārmetums, bet mācība. Man nevajadzētu jūs laist savtīgā mierā prom no kņadas un palikt tur, aizmirstot par pasauli. Es neaizmirstu pasauli. Es strādāju dienām un naktīm. Bet kāda palīdzība gan es varētu būt tām karašokētajām dvēselēm, kuras iznāk šurp, ja es raudātu, kad es tās sastopu? Es nebūtu viņām nekāda palīdzība vispār. Tā vietā es cenšos tās stiprināt ar savu spēku, iedrošināt ar savu cerību. Es nedomāju ar to, sakot ka jūsu darbs sāksies pēc kara, ka jūs tagad varat nedarīt neko. Ne tuvu tam. Jūs varat darīt daudz, abās pasaulēs. Bet, ja jūs mirstiet no tām brūcēm, kuras redzat šeit, ja jūs ļaujiet ieraut sevi bezcerības virpulī, kā jūs spēsiet izraut no tā citus? Es nevaru atkārtot pārāk bieži, ka šis karš ir pasaules iniciācija. Tā būs jauna un izgaismota pasaule, kas celsies no vecās pasaules pīšļiem – pasaules fēnikss, un es vēlos, lai jūs paceļaties kopā ar to. Agonija nevar ilgt mūžīgi. Tā pašreiz ir pārāk intensīva, kas nozīmē ka ir iestājies kulminācijas punkts. Kad es jums teicu, ka iznākums ir nolikts šeit, es nedomāju ar to, ka karš beigsies vienā, divās dienās. Izpētiet cēloni un sekas. Pētiet it visa celšanos un

95


96


grimšanu saskaņā ar ciklisko likumu. Paisuma vilnim ir jāizsmeļ sevi krastā, pirms tas iegrimst atkal jūrā. Esiet mierīga. Saglabājiet ticību tajos, kam uzdevums ir saglabāt ticību cilvēcē. Kad jūs sakāt, ka vēlaties ciest tik ilgi, kamēr cieš pasaule, jūs runājat kā mūsu skolnieks, un mēs neuztversim to citādāk. Bet atcerieties arī, ka ir iespējams būt stiprai ciešanās. Mēs nevēlamies, lai jūs izvairītos no pieredzes; bet vadiet un izmantojiet savu pieredzi tā vietā, lai ļautu vadīt un izmantot tai jūs. Attiecībā uz Ameriku, vai es jums neteicu kādu laiku iepriekš, ka bija “amerikānis sardzē šonakt”, vecais Abrahams Linkolns, kurš atteicās no Debesīm, lai spētu pieskatīt un sargāt zemi par kuru viņš mira? Esiet mierīga drošībā par šo apgalvojumu. Citas zemes, ko jūs mīlat arī tiek pieskatītas. Un vēl cita zeme, kuru jūs nemīlat arī tiek pieskatīta, savādāk tā aizklejos tik tālu, ka neatradīs savu ceļu atpakaļ cilvēces brālības pulkā. Šajā valstī ir dvēseles, kuras skaudri apzinās, ka tā ir aizgājusi tik tālu, cik var, lai nekļūtu par ārpus likuma pasludināto starp nācijām. Pat Amerikā ir vācieši, kuri to zina. Ja es nosauktu dažus no viņiem, jūs būtu pārsteigta. Tas būtu labi, ja vācieši Amerikā sajutīs amerikāņu nosodījumu šajā pēdējā pirātismā starptautiskajos ūdeņos. Ļaujiet to tiem izjust skaudri. Viņi nespēj to aptvert citā ceļā. Vai jūs domājat, ka rakstot šo grāmatu caur jūsu roku, kurai jātiek nopublicētai pēc kara, es iedvešu savas domas tikai jums? Es tās iedvešu arī citiem bez jums. Pāris dienas pēc tam, kad es jums rakstīju par to, ka Abrahams Linkolns stāv sardzē, laikraksta komiksu zīmētājs nopublicēja zīmējumu ar varenā Linkolna spoku stāvot aiz prezidenta Vilsona. Vai jūs domājāt, ka tā bija tikai sakritība? Tā nebija tikai sakritība. Es iedvešu savas domas un Meistaru aiz manis domas arī citos prātos, ne tikai jūsējā. Es esmu strādnieks astrālajā pasaulē. Iedvesmot domas cilvēku prātos ir viens no man uzticētajiem pienākumiem. Es eju šeit un tur, kur esmu nepieciešams; bet es neesmu rakstījis nekur citur tā, kā esmu rakstījis caur jums. Es esmu mēģinājis, bet ar ļoti atšķirīgiem panākumiem. Akurāts pārrakstītājs starp pasaulēm ir retums. Tos ir jāsagatavo, lai tie spētu atšķirt viņu pašu prāta domas no diktētāja domām, objektīvās no subjektīvajām, un tāpat starp tām bezatbildīgu vienību domām, kurām patīk iegrābt pirkstus Zemes tortē. Jūs brīnāties, kāpēc es jums nestāstu vairāk stāstus? Es jums izstāstīšu stāstu manā nākošajā vizītē. 11.maijs

97


XXXIX VĒSTULE

VIENS NO ŠIEM MAZAJIEM Stāsts, kurš man ir jums stāstāms, ir skumjš stāsts, bet mēs rakstām par karu. Tas bija trīs dienas pēc tām, kad Lusitiānija bija nogrimusi. Atstājot kara izpostītās Francijas laukus un kalnus, es devos pāri ūdeņiem, lai kalpotu, kur palīdzība bija tai brīdī nepieciešama visvairāk. Pietuvojoties traģēdijas ainai, es satiku bērna dvēseli, kura klīda augšā un lejā, meklējot kaut ko, ko tā nespēja atrast – meitenīte, iespējams, divpadsmit gadus veca, ar satrauktām un apjukušām acīm. - Vai es varu tev palīdzēt? – es pajautāju, paņemot viņu aiz rokas, lai viņa pārtrauktu savu nemierīgo soli uz priekšu un atpakaļ, un apstātos kopā ar mani. - Es esmu pazaudējusi savu mammu, – viņa teica. – Kur ir mana mamma? - Es to nezinu, – es atbildēju, – bet mēs ziņu pameklēsim. Tas nevienmēr ir vienkārši apjukušai dvēselei atrast astrālajā pasaulē citu dvēseli, ko tā meklē. Tomēr reizēm atrast citu dvēseli mierīgai dvēselei ir ļoti viegli. Tā pat kā uz Zemes, tas, ko mēs meklējam ar trauksmi mūsu sirdīs, šķiet noslēpts no mums ar neredzamām rokām. Ejot garām ar bērnu, es sastapu daudzus citus, tikpat apjukušus. Viņi visi meklēja kādu, vai kaut ko. - Kāpēc mēs esam šeit? – pajautāja bērns, – es domāju, ka mēs dodamies uz Londonu. - Vai tad tu nezini, ka jūs tikāt nogremdēti? – es pajautāju. - Vai es patiešām noslīku, kad es biju ūdenī? - Jā. - Es domāju, ka tas bija sapnis, jo es biju iemigusi. - Jā, tu biji iemigusi, bet slīkšana nebija sapnis. - Kur tad es tagad esmu? - Tu esi tai otrā pasaulē. - Otrā pasaulē! Bet es domāju, ka otrā pasaule ir Debesis. - Debesis arī ir otrā pasaulē. - Jūs taču nedomājiet, ka es esmu nonākusi tajā sliktajā vietā? - Nē, tu neesi nonākusi tumšākajā vietā, – es teicu, – un tu atradīsi savu ceļu uz Debesīm, ar laiku. - Ber kāpēc es noslīku? Kāpēc kuģis nogrima? Tas bija tik brīnišķīgs kuģis, un mēs bijām tik laimīgi, spēlējoties uz klāja! - Jūs tikāt nogremdēti tāpēc, ka Vācija karo ar Angliju. - Bet kāpēc viņiem vajadzēja noslīcināt mani? - Lai mēģinātu pierādīt, ka Anglija nevalda pār jūrām. - Bet kāds tam sakars ar mani?

98


99


- Nekāds, mans bērns. Tam nav nekāds sakars ar tevi. Tu esi tikai nevainīgs upuris.

- Bet kurš mūs noslīcināja? - Zemūdenes komandieris. - Vai viņš ir ļoti slikts cilvēks? - Es nevaru iedomāties, ka tā rīkotos labs cilvēks. - Un kāpēc es nevaru atrast savu māti? Vai arī viņa ir noslīkusi? - Es pagaidām nezinu. - Tad jūs nezināt visu? - Nē, es nezinu visu. - Vai jūs esat eņģelis? - Nē, es neesmu eņģelis. - Kas tad jūs esat? - Es esmu cilvēks. - Un vai jūs arī noslīkāt? - Nē, es ierados otrā pasaulē vairāk kā trīs gadus atpakaļ. Bērns sāka raudāt. Vai jūs domājāt, ka bērni nekad neraud pēc nāves? Mirušie bērni raud bieži. Vai jūs neraudātu pie domas par savu noslīkšanu, ja jūs pamostos un nevarētu atrast savu māti? Es arī sāktu raudāt kopā ar bērnu, jo man pašam bija bērni un viens no viņiem nomira jauns. - Vai es esmu bijusi ļoti slikta man to nezinot, ka man vajadzēja šādi noslīkt? – jautāja mazā meitene. - Nē, es nedomāju, ka tu esi bijusi ļoti slikta. Ejot garām vētrainajiem ūdeņiem, mēs ieraudzījām sievietes līķi, peldot ar seju uz augšu, blāvā gaismā. Bērns spēja to saskatīt blāvi, ne tik labi kā es. Vai jūs jebkad esat redzējusi bērnu raudam pār mātes ķermeni, ko pametusi dvēsele? Ja jums tas šķita skumji, vai tas nešķistu skumjāk, redzēt dzīvu bērna dvēseli raudot pār mātes līķi, kuras dvēsele bija prom? Man tas bija visbēdīgākais no visiem skumjajiem skatiem. - Nāc, ejam mazā, – es teicu, – tavas mātes šeit nav. Mazliet tālāk mēs ieraudzījām bērna ķermeni tāpat peldam ar seju uz augšu blāvā gaismā. Es zināju, kam tas ķermenis bija, un to zināja arī bērns. - Tas taču nemaz vairs nav glīts! – viņa teica. - Nāc ejam, mazā, – es atkārtoju, – nāc, pameklēsim tavu māti. Bet viņa šķita stipri piesaistīta tai lietai ūdenī. Nē, tas vairs nemaz nebija glīts; bet dvēsele man blakus bija ļoti skaista visā tās bēdīgumā. - Kas no tā iznāks? – viņa godbijīgi pajautāja. - Es nezinu. - Vai jūs domājat, ka viņi to kaut kur apglabās? - Ja viņi to atradīs, viņi to apglabās. Ja mēs apstāsimies, lai viņus sameklētu, mēs varam neatrast māti. 100


Mēs sastapām daudzas sievietes, ejot uz priekšu un atpakaļ virs ūdens; mātes meklējot savus bērnus, sievas meklējot savus vīrus, dažas meklējot savus pašu pazaudētos ķermeņus, citus vienkārši staigājam uz priekšu un atpakaļ apjukumā un bēdās. - Mirt, tas ir ļoti skumji,– teica bērns. - Mirt ne vienmēr ir skumji, – es atbildēju, – reizēm mirt ir skaisti. - Kur ir tas cilvēks, kurš mūs noslīcināja? - Vai tad tu vēlies viņu redzēt? - Es gribu, lai viņš redzētu mani. - Viņš redzēs tevi visu mūžu savos murgos, – es teicu, – vai viņš dzīvos līdz sirmam vecumam, vai arī nomirs rīt. Mums pretim pāri jūrai nāca sievietes forma, lauzījot savas miglainās rokas. - Kur ir mans bērns? Kur ir mans bērns? – viņa atkārtoja atkal un atkal. - Mam, es esmu šeit, – iesaucās mazā meitenīte, un divas formas saplūda ciešā apskāvienā. - Es esmu tevi atradusi! Es esmu tevi atradusi! – māte un bērns atkārtoja atkal un atkal, apskaujot viena otru. Es paliku viņu tuvumā īsu brīdi, jo es vēlējos viņas atbrīvot no skumjām par viņu nāvi. - Vai jūs nenāktu kopā ar mani? – es viņām pajautāju, kad viņas spēja klausīties. - Bet kur mums jāiet? - Projām no šejienes. - Es gribu iet mājās, – teica bērns. - Mums vairs nav māju, – atbildēja māte; – mēs esam citā pasaulē. - Tad arī jūs zināt, kas ir noticis? – es viņai pajautāju. - Ak jā, es zinu, es zinu! - Vai jūs tagad neietu prom, kopā ar mani? – es atkārtoju. - Vai jūs esat eņģelis? – pajautāja māte, gluži tāpat kā bija jautājis bērns. Es viņai pateicu, kas es esmu, un ko šeit darīju. - Vai šeit nav nekādas palīdzības priekš mums? – viņa pajautāja. - Tieši lai palīdzētu jums, es esmu šurp ieradies. - Bet kur mums tagad iet? - Jebkur, prom no šejienes. Stāvot un sarunājoties, mums klāt pienāca cita sieviete, meklējot savu pazudušo bērnu; cits bērns – ne viņas – pienāca pie mums meklējot savu pazudušo māti. Es gribu jums teikt, ka es nezināju, ko man darīt ar visām šīm nomāktajām dvēselēm. Kur es varētu viņas aizvest atpūtai un mieram? Viss astrālais reģions ap Zemi ir skumju un asaru pilns. Tikai visstiprākās un apņēmīgākās dvēseles var tikt pietiekami tālu, lai izglābtos no drūmuma un šausmām. Un šīm tikko pārnākušajām dvēselēm nav pietiekami spēka; jo jums 101


jāzina, ka šajā pasaulē mēs dodamies tur, kur dodas mūsu vēlmes un domas, un mēs dodamies kopā ar mūsu bailēm un skumjām. Es aizvedu māti un bērnu uz citu pasaules daļu, un atstāju tās kopā ar pārējam divu vecāku dvēseļu uzraudzībā, kuras ir ziedojušas sevi šim skumjajam darbam. Bet kā neviens nevar iemācīt bērnam diferenciālo rēķinu, tā mēs nevaram aizvest uz augstākiem miera reģioniem tās dvēseles, kuru sirdīs nav miers. Man vajadzēs paprasīt padomu Skolotājam, cik daudz es drīkstu stāstīt pasaulei par šausmīgajiem apstākļiem mums apkārt. Pat miera atjaunošanās uz Zemes neattīrīs astrālo pasauli no kara likstām. Jūs domājat, ka jūs ciešat – es zinu to labāk kā jebkurš cits, cik daudz jūs ciešat; bet jūs varat izbēgt materiālajā pasaulē, jūs varat pastaigāties pa zaļiem Saules apmirdzētiem kalniem, jūs reizēm varat pacelties garīga miera stāvoklī pāri astrālajiem un materiālajiem konfliktiem. Šie sērojošo miljoni nespēj atgriezties fiziskajā pasaulē, un tikai daži no viņiem spēj pacelties garīgi. Viņu tuvākā nākotne ir problēma visdižākajam no Meistariem, problēma, kas prasa viedumu no vieduma Meistariem. Palieciet mierīga, jūs, kam raižu diena nav tālu. Palieciet mierīga; jo jūs to varat neapzināties, es, pie kā jūs meklējat spēku, arī atrodu spēku jūsos. Tā ir mistērija, kuru es spēšu vai arī nespēšu izskaidrot vēlāk. Jūs esat stingra platforma, no kuras es varu atsperties, kad man ir nepieciešams materiālais pamats. Es to neizmantošu pārlieku. Ja jūs nespējat izturēt spriegumu viena pati, kā tagad, jūs varētu parunāties ar manu dēlu; bet izmantojiet to tikai kā pēdējo glābiņu. Jums ir jāiemācās izturēt vienatnē. Manā iepriekšējā darbā spriegums pār jums bija krietni mazāks, vajadzība pēc jūsu spēka bija krietni mazāka. Tad jūs nespētu izdarīt to, ko jūs darāt pašreiz, nedz spētu es izdarīt tad to, ko pašreiz daru. Es saku vēlreiz, palieciet mierīga. Tie ievainojumi un izmocītās sejas, ko jūs redzat naktī, skumīgi lūgumi pēc palīdzības, uz kuriem jūs cenšaties atbildēt, ir tikai tipiski tam, ko redzam un kam cenšamies palīdzēt mēs, naktīm, dienām, stundām. Es esmu izmatojis jūsu ēteriskā ķermeņa faktisko substanci, lai no tā sev izveidotu optisku instrumentu, caur kuru es spēju redzēt Saules apspīdētajā pasaulē – jūsu pasaulē. Jūs necietīsiet zaudējumus kopējā tirāžā par šo jūsu aizdevumu man. Vai jūs neesat sevi ziedojusi kalpošanai cilvēces labā? Cilvēce ir šeit tik pat daudz cik tur, un tās acis, kuras es esmu uzbūvējis no jūsu substances, ir devušas man tādu iespēju kalpot, ko savādāk es nespētu. Pieskaitiet to savai labajai karmai. 13.maijs

102


XL VĒSTULE

AUGŠAS UN APAKŠAS Nezaudējiet ticību pasaules nākotnei. Vai tad jūs neesat studējusi Ritma Likumu? Vai jūs neziniet, augša ir vienāda ar leju, un tad, kad lietas iet vissliktāk, tās gatavojas uzlaboties? Dzīve rit uz priekšu ātri šajās divdesmitā gadsimta dienās. Tūkstoš gadus iepriekš tas prasītu desmitgadi, lai paveiktu tās šausmas, kas noritēja pēdējos desmit mēnešos. Iespējams, ka atjaunošanās būs vienādi strauja. Nezaudējiet ticību pasaules nākotnei. Ir pat tādi vācieši, kuri nosoda Lusitiānijas nogremdēšanu! Ne viss rit labi šajā Impērijā, raugoties no Impērijas skatpunkta. Esiet nosvērta, un gaidiet iznākumu. 14.maijs.

XLI VĒSTULE

MEISTARU KONKLĀVS Kādu dienu rases atgriezīsies pie mīlestības, kuru tagad tās ir aizmirsušas. Kādu dienu vācieši un angļi, itāļi un austrieši, francūži un turki, visi sēdēs kopā pie dzīves svētku galda un iedzers uz otra veselību, ne nāvi. Un tā diena nav nemaz tik tālu, kā pašreizējais naids un slaktiņi varētu norādīt. Pēc konflikta nāk miers, un pēc naida mīlestība, un pēc vētras spīd Saule. Mīlestība un naids! Lai pazītu vienu, jums ir jāredz otrs. Man jums noteikti nav tas jāsaka! Ko gan jūs zinātu par mīlestību, pirms neesat tikusi ienīsta? Mīlestība un naids ir jūtu dvīņu-brāļi. Kādu dienu cilvēki savu ienaidnieku sāks meklēt sevī; kādu dienu cilvēki sāks cīņu ar ļaunumu sevī, un tad viņiem vairs nevajadzēs nokaut savus brāļus. Kādu dienu mīlestība atkal novietos sevi uz pasaules pjedestāla, un naids nozudīs ēnā. Es jums esmu stāstījis par ļaunajām būtnēm, kuras izraisīja šo karu. Bet ir arī mīlošas būtnes, kuras tiecas izbeigt karu brāļu starpā. Šonakt plašumos pār pasauli ir savāds klusums. Vai tas ir klusums pirms vētras, vai arī klusums pēc vētras? Viss ir ritmisks. Esiet līdzsvarota un gaidiet, uzticoties Dievam. Dažas vētras attīra atmosfēru. Pašreizējais zibens un pērkons attīrīs atmosfēru. Jā, pasaule ir kļuvusi tik tveicīga, un atmosfēra bija jāizlādē. Tagad nekliedzat, tagad neraudiet, tagad nesmejieties. Esiet klusa un uzticieties Dievam. Ko es domāju ar Dievu? Ieskatieties dziļi savā sirdī un ieraugāt ES ESMU TAS, KAS ES ESMU. 103


Pasaules bērnībā cilvēki ticēja spēkam augstākam par viņiem pašiem. Tagad, pasaules brieduma gados, cilvēki tic Spēkam iekšienē un augstākam par viņiem. Tas ir Dievs, ES ESMU TAS, KAS ES ESMU! Sameklējiet Gara augstumus un sagatavojiet sevi kalpošanai pasaules vārdā. Gars ir sists pasaules krustā. Kristus ietērpj sevi matērijā, lai viņš varētu to apgarot. Mīlestība nēsā naida drānas, lai mīlestība un naids varētu kļūt viens. Ko es ar to domāju? Vai jūs nezināt, ka mīlestība un naids ir Viens – mūžīgie pretstati, kuri pilnīgo viens otru? Kad naids ir atpūtā, mīlestība kļūst pati par sevi. Kad mīlestība ir atpūtā, naids kļūst par sevi. Savienojiet šonakt mīlestību un naidu. Atrodiet manu vārdu nozīmi, ja spējat. Ieskatieties vīziju spogulī un skatieties, ko ieraugāt. Mīlestības un naida savienošanās! Kur tie abi sadodas rokās, rodas neitrālais punkts. Šonakt, to starpā, kas kalpo pasaulei, tiks noturēts koncils – Meistaru konklāvs. Kurā stundā, jūs prasāt? Liecieties gulēt, un uzziniet to stundu. Ja būsit pietiekami klusa, jūs varēsiet noklausīties pie atslēgas caurumiņa. Ja nebūsiet pietiekami klusa, jūs nedzirdēsit neko. Vai es šonakt šķietu izsakāmies savādi? Šonakt viss ir savādi, ja ar vārdu “savādi” jūs domājat “neparasti”. Esiet rāma, un ziniet ka Dievs mīt visu cilvēku sirdīs, lai arī dažās tas guļ iemidzis. Jo Dievs jūsos gulēs, līdz jūs Viņu pamodiniet. “Tas ir mans bauslis, lai jūs mīlētu viens otru kā es esmu jūs mīlējis.” Mīliet savus ienaidniekus, pat tad kad tie jūs sit; jo dievs snauž tajos, kas sit ar naidu. Jūs nekad neiepazīsiet savu ienaidnieku viņu nīstot. Jūs nekad nesapratīsiet Meistarus, līdz mīlestība un naids jūsos savienosies. Kad tiks pasludināts miers, jūsu mīlestība atkal izplūdīs pret jūsu ienaidnieku. Vai jūs nespējat apsteigt to notikumu, un iemīlēt jūsu ienaidnieku šonakt? Ienaidniekam mīlestība ir nepieciešama visvairāk, kad viņš to izrāda vismazāk. Esiet rāma un ziniet, ka pasaule ir Gara kāju atbalsts. Naids jums nekalpos. Naids nekad nekalpo labprātīgi. Atcerieties DievCilvēka vārdus, “Piedod tiem; jo viņi nezina, ko tie dara.” Liecieties gulēt tagad, un klausieties pie Meistaru konsīlija zāles atslēgas caurumiņa. Jūs varat izdzirdēt lietas, kuras nevarēsit atklāt pasaulei. 14. maijs

XLII VĒSTULE

LEKCIJA KABALISMĀ Vai man atkārtot, ko jūs redzējāt iepriekšējās nakts vīzijā – Zemes rases kā Sefirotus* Kabalistikas Dzīves Kokā? Jūs zināt par kabalu vairāk kā es; bet jūs nekad nezinātu atbilstošos kabalistiskos simbolus rasēm, ja tie netiktu jums mana Skolotāja norādīti. 104


Tā ir taisnība, ka Vācija (Heburah, Marss, Bardzība, Pohad) ir kļuvusi tik ļoti barga un marsiska, ka ir apdraudēta visa Koka labklājība, līdzsvars ir izjaukts: un tikai ar Savienoto Valstu spēka palīdzību, kuru norāda konkrēts Jetzirāisks** Ceļš, un tikai ar Savienoto Valstu piesardzību attiecībās ar citu Sefirotu, kuru pārstāv Britu Impērija, var tikt atjaunota taisnība starp Angliju un Vāciju. Skolotājs tika mani instruējis Kabalā. Un jūs arī redzat, pateicoties šai vīzijai, to lomu, kuru Savienotajām Valstīm ir jāuzņemas pasaules nākotnei – Hezed, Žēlsirdības lomu. Šis ir Sestās Rases vadmotīvs, un Vācija cerēja to radīt sevī – Sesto Rasi – ar asinīm un tēraudu?! Kāds neprāts un tuvredzība! Jums nevajag stāstīt pasaulei, kur bija citas rases Dzīves Kokā jūsu vīzijā, izņemot to, ka trīs Dievišķās izpausmes nav pārstāvētas rasēs šajā, materiālajā plānā. Tik daudz jūs variet atklāt, uz manu atbildību, lai kāds vācu kabalists neizvirzītu prasības par Kether vietu Teitoniskajai rasei. Nē, trīs Dievišķās izpausmes nav pārstāvētas materiālajā plānā. Vērojiet un lūdziet, lai Amerika tiktu vadīta pareizi. Līdz šim tā ir tikusi tā vadīta. Abrahama Linkolna dižā dvēsele bija kopā ar prezidentu Vilsonu visu šo brīvdienu laikā. Vai es jums neteicu, ka viņš ir atteicies no atpūtas, lai varētu pieskatīt zemi, par kuru miris, kad pienāks mūsu lielās tiesas diena? Man nevajadzētu jums stāstīt vairāk, kā atļauj mans saprāts. Tas ir labi, ka jūs bijāt spējīga pacelties līdz šīs vīzijas plānam, citādi jūs kļūtu pārāk kareivīga. Tagad lūdziet, lai prezidenta rokas tiktu balstītas un viņa dvēsele tiktu Amerikas dižākā dēla Abrahama Linkolna stiprināta. Nākotne ir likteņa varā. 15.maijs

XLIII VĒSTULE

OTRĀ ATNĀKŠANA Tiem, kas ir cietuši šai karā, gan no ķermeņa gan dvēseles ievainojumiem, ir reizēm šķitis, ka Kristus no Kristīgās pasaules ir uzgriezis muguru un aizgājis prom, iespējams, uz kādu citu zvaigzni, kur Viņa mācība varētu tikt saprasta un Viņa mīlestības likums varētu kļūt par reālu ietekmi uz cilvēku sirdīm un dzīvēm. *Sefiroti- (ivr.) Dievības desmit emanācijas; visaugstākā ir En-Sof-Aura vai Neierobežotās Gaismas koncentrācijas radīta, un katra sefira rada ar savu emanāciju nākošo sefiru. Šie ir desmit sefirotu vārdi: 1) Keter – Kronis; 2) Hokma – Viedums; 3) Bina – Sapratne; 4) Hezed – Žēlsirdība; 5) Heburah – Vara; 6) Tiferet – Skaistums; 7) Necah – Uzvara; 8) Hod – Krāšņums; 9) Jesod – Pamats; 10) Malkut – Valstība. **Jetzira (ivr.) Trešā no Četrām kabalistiskajām pasaulēm, kas attiecas uz Eņģeļiem, “Formēšanās Pasaule”, jeb Olam Jetzira. Tāpat saukta par Malahaija, vai “Eņģelisko” pasauli. Tas ir visu valdošo Ģēniju (jeb Eņģeļu) mājoklis, kuri vada un valda pār planētām, pasaulēm un sfērām.

105


Bet Kristus, kurš mira, lai iemācītu cilvēkiem kā dzīvot, nav pametis pasauli šai tiesas stundā. Viņš ir tas pats mīlestības un līdzcietības Kristus; un, lai kurš arī nemēģinātu Viņa vietā ielikt naida un nežēlības Kristu, tas zaimo Viņa svēto vārdu, un kādu dienu maksās šausmīgu sodu par šo zaimošanu. Es esmu skatījis vaigā Kristu, kurš staigāja pa pasauli Galilejā. Vai jūs esat pārsteigti, jūs kristieši, kas cerat redzēt Kristu, kad jūs būsit miruši? Kāpēc lai es nebūtu Viņu redzējis? Vai es neesmu kalpojis dzīvē un nāvē? Vai es nekalpoju tagad, cik vien manos individuālajos spēkos? Jā, es esmu redzējis Kristu. Gaidiet viņa atnākšanu atkal “debesu mākoņos slavā un godībā”, tomēr viņš var arī nestaigāt pa Zemi atkal materiālā formā. Kāda Viņam nepieciešamība staigāt tagad pa Zemi mirstīgā ķermenī, kad aizvien vairāk un vairāk vīriešiem un sievietēm atveras garīgā redze, lai viņi To varētu redzēt, kamēr vēl joprojām atrodas miesas drānās? Es jums esmu stāstījis ar Brīnišķo Būtni kaujaslaukos, un tagad es vēlos jums pastāstīt par Kristu kaujaslaukos. Viņš nekad nebaidījās sāpju, šis Gaismas dēls, kurš parādīja ciešanu ceļu izvairīgajām cilvēku dvēselēm. Kristus krusts ir dzīvs simbols, un tā spēks tiks sajusts aizvien vairāk, nogurušajai pasaulei sevi atjaunojot pēc šīm asinskristībām. Kad pusdievi aiziet, ierodas dievi. Kad Marss, pusdievs, kara dievs, ir nosūtīts atpakaļ savā vietā, mīlestības un žēlsirdības dievs var padarīt Sevi redzamu vīriešu un sieviešu sirdīs. Ir gudri tie, kas cer uz Kristīgās ticības renesansi dzīvē. Tā ir kļuvusi veca un vienaldzīga. Domājot par sevis pašas glābšanu, tā ir aizmirsusi par pasaules glābšanu. Pati jūtoties drošībā, tā ir ļāvusi izjaukt savu drošību Marsam, kara dievam. Daudzas dvēseles savā pēdējā agonijas stundā ir redzējušas Kristu; daudzas dvēseles Francijā, Beļģijā, Polijā un uz kara sabangotās jūras ir atpazinušas Draugu, kas ir tuvāks par brāli. Daudzas mātes ir redzējušas patiesā vīzijā savu mirstošo dēlu uz Kristus rokām. Katoļticīgās, protestantes, “brīvdomātājas”, viņas visas ir saukušas pēc Marijas Dēla, lai tas mierinātu to dēlus pēdējā šausmu brīdī un pēc tā. Kaucošajā Beļģijas ellē es vakardien redzēju cilvēku, parastu kareivi, paceļamies taisnā ceļā pēc nāves uz augstu slāni, pat virs astrālā trokšņa, jo mirstot viņš sauca pēc savas mātes ticības Kristus, lai tas paņem viņu no šīs cīņas uz Debesīm virs pasaules. Daudzi ir aizgājuši šādi, kopš šīs uguns tiesas sākuma, bet vēl vairāk ir palikuši apakšā. Tikai dažiem pietiek ticības varenajam lidojumam. Lai arī kādai ticībai jūs piederat, lai tā iekļauj Kristu un Kristus krustu! Kāds cits mierinājums varētu būt dvēselei, kura jūt savas sāpes un jūt šausmīgo pasaules sāpju summu šai laikā? Filozofija ir laba, es pats sevi esmu saucis par filozofu; bet

106


mīlestība ir augstākais filozofijas lidojums, un Kristus ir augstākais mīlestības lidojums. Kāds runā par jaunu reliģiju, it kā Kristus mīlestība būtu veca un novalkāta mīlestība. Kristus mīlestība top atdzimusi, lai kad arī dvēsele apgaismības uzzibsnījumā skatītu savas sirds mistēriju. Pielūdziet Kristu savā paša sirdī, jo Viņš ir tur. Pielūdziet Viņu sava drauga sirdī, jo Viņš ir tur. Pielūdziet Viņu sava ienaidnieka sirdī, jo Viņš ir arī tur. Un tad slaktējiet, ja jūs spējat, kad zināt, kuru jūs meklējat nokaut. Jauns gars ir ienācis kareivju sirdīs. Viņi turpina cīnīties, bet savos sapņos viņi ir dzirdējuši, ka tie cīnās ar saviem brāļiem. Slepkavas svešās jūrās, pirāti zem ērgļa karoga, arī viņi ir jūsu brāļi. “Piedod tiem, jo viņi nezina ko tie dara”. Sakaujiet viņus, jo jums tas ir jādara; bet neaizmirstiet, ka viņi ir jūsu brāļi. Kristus, kurš lidinās pār kaujas laukiem, nenes nevienu karogu. Viņš ir pirmais no neitrālajiem, jo Viņš mīl visus, pat pirātus zem ērgļa, un slepkavas svešās jūrās. Romas kareivji Golgātā netika Viņa nolādēti. Kad Viņš uzņēmās uz sevis miesas ierobežojumus, Viņš šos ierobežojumus saprata tos pārvarot. Mēs nekad nespējam saprast ierobežojumus, līdz mēs tos esam pārvarējuši. Kurš gan varētu pazīt sakropļotas miesas, salauztu kaulu un saplosītu nervu agoniju labāk, kā Viņš? Vai ievainoti kareivji spēj kaut ko Viņam vēl iemācīt? Vai nodotā pasaule var iedot Viņam padomu, kā rīkoties ar tās Jūdu? “Ko tu grasies darīt, to dari ātri”. Pasaules nodevējs ir sevi jau pakāris savas centības ekscesā. Kad viņa attēls tika sadedzināts Romā, nedomājiet, ka viņš nesajuta uguni. Viņš to sajuta. Vislielākajam Kara Valdniekam bija viens apskaidrības mirklis. Vakardien es redzēju viņa dēmonu ņurdam, kad viņš staigāja gar kaujas līniju. Viņš neņurdēja, kad es viņu satiku pirmoreiz, tagad jau vairākus mēnešus atpakaļ. Ja vien es spētu likt jums saprast, ka es runāju par faktiem, nevis fantāzijām! Es esmu redzējis to, ko es aprakstu tikpat skaidri kā jūs redzat galdu savā priekšā vai zīmuli savā rokā. Kad es saku, ka esmu runājis ar dēmoniem, es ar to domāju, ka es esmu runājis ar dēmoniem. Kad es saku, ka esmu redzējis Kristu, es ar to domāju, ka es esmu redzējis Kristu. Es šeit nesaceru romances, nedz esmu atgriezies no sava ceļojuma starp zvaigznēm, lai sacenstos ar stāstu vērpējām. Man ir jāatklāj tas, kas citādi netiktu atklāts, jāparāda pasaulei sekas, lai pasaule nekļūdās ar cēloņiem. Es pat vēlos palīdzēt rasei, kuru visas citas rases, pat tās sabiedrotā – Turks, tagad nolād. Tikai Kristus žēlsirdība ir pietiekoši plaša, lai pārklātu visu šīs pasaules nodevību. Un es jums saku, nodevēji tika uzkūdīti, iedvesmoti un paši nodoti, pateicoties personificētiem ļaunā spēkiem, to vislielākajā mēģinājumā apturēt cilvēces pulksteni. Bet Kristus izdzina dēmonus un modināja mirušos. Vai Viņš nespēs izdzīt šos dēmonus pēc to kara uzdevuma izpildes? Vai Viņš nespēs uzmodināt mirušos, lai 107


beigās paceltu tos uz miera reģionu? Vai viņš nespēs uzmodināt jūs, lai paceltu līdz Savas žēlsirdības līmenim? 16.maijs

XLIV VĒSTULE

NĀVĒJOŠĀS GĀZES Šonakt man nevajag kult tukšus salmus par žēlsirdību. Tā vietā es runāšu par austrumu vējiem un indīgām gāzēm, un dēmoniem, kas jāj uz indīgām gāzēm. Atkal ir visa elle vaļā pār pasauli. Šeit, šai pusē tagad ir vēl ļaunāk kā mēnesi pirms kara. Vienpadsmit dienas es neesmu bijis pie jums. Man nebija laika vienpadsmit dienas, lai pavadītu kaut vienu stundu kopā ar jums. Ja jūs būtu pietiekoši spēcīga, lai uzklausītu to, ko es jums spētu izstāstīt, jūs to nekad nepublicētu pasaulei; bet es varu jums izstāstīt daudz, ko jūs esat pietiekoši stipra, lai uzklausītu, un ko pasaulei ir vērts uzzināt. Austrumu vēji un indīgās gāzes! Pati šī ideja jau šķiet ellīga, jo cilvēki mirst neaprakstāmā agonijā no gāzēm, kuras nes šie vēji no vācu nometnēm pie tām nometnēm, kur racionālas cilvēciskās būtnes ved karu ar cilvēciskiem līdzekļiem. Bet indīgās gāzes ir dēmoniskas, un dēmoni uz tām jāj. Es esmu redzējis tos veļamies uz priekšu bariem, to acīm liesmojot naidā, šausmīgām mutēm ļaunā triumfā. Ak, jūs tur drošībā savā dzimtajā zemē! Ja jūs spētu saskatīt aiz ienaidnieka tranšejām, ja jūs spētu saskatīt, kas lavās pa gaisu virs ienaidnieka nometnēm, jūs žēlotu pat ienaidnieku. Es varu jums izstāstīt, ka daudzi šajā pusē ir sastinguši ārprātā. Kad cilvēciskas būtnes, pamodinot naida spēkus, sūta šādus elles dūmus, lai nosmacētu un nomocītu savus biedrus, tās ir pārstājušas būt par gluži cilvēciskām būtnēm. Man, kas redz viņu dvēseles, ir nelabi no šausmām. Iespējams, ka tas ir labi, ka jūs tagad esat viena, jo es varu jums izstāstīt lietas, kuras jūs vislabāk aptversiet vienatnē. Ja tas nebūtu priekš tā darba, kas jums jāpaveic nākotnē, ja tas nebūtu šim darbam un tam, kam jāseko, man vajadzētu paņemt jūs prom no pasaules un uz visiem laikiem, ja ņem vērā šādu dzīvi. Bet jums ir jāiztur līdz galam, tā pat kā man ir jāiztur līdz galam; jo mums ir darbs darāms. Tie, kas saka, ka Vācijā viss rit labi, melo savās mēlēs, vai arī ir melu nohipnotizēti tie, kas tur Vāciju pie ticības, ka viņa var uzvarēt. Ja elle spētu uzvarēt Debesis, visas dvēseles tiktu iznīcinātas. Ja naids uzvarētu tagad pār pasauli, tā tiktu sarauta gabalos. 108


109


Naids! Jūs nezināt šī vārda nozīmi. Anglijas naids, Amerikas naids, Itālijas naids! Rase, kura iedvesmoja šo karu, ir saindēta līdz pēdējai molekulai ar naidu. Zīdaiņi to uzņem ar mātes pienu, un to kuņģī tas saskābst. Bērni to redz savu vecāku acīs, un novēršas bailēs paši no sava avota. Nē, jūs nezināt, ko nozīmē naids. Uz austrumu vēja nestas gāzes man pretī nāca dēmons, kuram nebija acu. No kurienes tas atnāca? No kādas pazemes elles, kur gaismas nav, un tāpēc nav nepieciešamas acis. Ja es spētu zīmēt, es varētu jums viņu parādīt, bet vārdi ir izdomāti, lai izteiktu tās lietas, kuras ir pazīstamas rases pieredzē, un neviens, kurš ir redzējis šādas lietas, nav izmantojis valodu, lai tās aprakstītu. Taustot savu ceļu, šis astrālais monstrs piesaistīja sevi pie cilvēciska upura, gūstekņa Franču rokās – kāda, kurš spļāva uz saviem sargiem neprāta naidā. Nē, man nevajadzētu jums stāstīt, kas sekoja pēc tam; bet gūstekņa astrālā dvēsele iznāca no sava ķermeņa un vairs neatgriezās. Šis mēģinājums pastāstīt pasaulei to, ko es zinu, ir kā mēģināt nospēlēt Bēthovenu uz viena centa stabulītes. Es jūtos, kā justos matemātiķis, ja viņš apņemtos iemācīt reizrēķinu maziem bērniem. Es neuzdrošinos stāstīt vairāk kā pašreiz, jo jūs nespētu to panest. Pasaule ir veca un uzskata sevi par viedu, un pasaule ir nonākusi pie šī! Ir daudzas nopietnas dvēseles, kuras tiecas pēc pieredzes astrālajā pasaulē. Es esmu dzirdējis vienu sakām jūsu klātbūtnē, ka zināms uzbrukums bija “tikai astrāls”. Es klausījos un neteicu ne vārda. Vai jūs zināt kas ir astrālā pasaule, jūs, kas meklējat zināšanas par to? Astrālā pasaule ir jūtu pasaule, emociju pasaule, mīlestības un naida pasaule. Astrālā pasaule šai laikā ir tik bieza no ļaunām kaislībām, ka to varētu griezt ar nazi. Tā tagad bieži tiek griezta ar nažiem, ar durkļiem, un sadrūzmējušies dēmoni cieš no kontakta ar tēraudu. “Tikai astrāla!” Astrālā pasaule virs Ņujorkas, šausmīga, kādu jūs to pazīstat, nav nekas, salīdzinājumā ar to virs šiem kaujaslaukiem. Turieties no tiem pa gabalu! Jūs tur nevarat izdarīt nekā laba. Ja iespējams, ejiet kalnos un meklējiet tīrā priežu gaisā dziedinājumu no astrālās pasaules indes virs Ņujorkas. Dodieties turp un palieciet tur, līdz spiediens ir izsmelts. Jūs nevarat izdarīt nekā laba arī tur, kur esat pašreiz. Es varu rakstīt labāk tīrā priežu meža gaisā. Tieciet prom no indīgajiem neneitrālās Ņujorkas dūmiem, jo velni jāj uz naida vējiem, un jūs nedrīkstat tikt to iznīcināta. Jums ir paredzēts darbs nākotnē. 27.maijs

110


XLV VĒSTULE

PĀRCILVĒKS Vienā no augšējiem astrālās pasaules reģioniem – nevis tīra saprāta reģionā bet tuvu tam – es satiku pagājušonakt cilvēku, kurš staigāja uz priekšu un atpakaļ ar nokārtu galvu, iegrimis pārdomās. - Kas jūs uztrauc, draugs? – es pajautāju, pienākot klāt. Viņš apstājās savā nemierīgajā solī, un paraudzījās uz mani. - Kas jūs esat? – viņš vienaldzīgi jautāja. - Es esmu tiesnesis, – es atbildēju. Viņa acis iemirdzējās interesē. - Jūs droši vien atnācāt uz manas domas saucienu, – viņš teica, – jo man ir nepieciešamība pēc tiesneša. - Kam jūs vēlaties, lai es izdaru spriedumu? – es jautāju, pa pusei smaidot par viņa savādajiem vārdiem. - Es vēlētos, lai jūs izdarāt spriedumu par mani. - Un jūsu noziegums? - Mans noziegums – ja tas ir noziegums, un par to jūs varētu dot savu viedokli – ir nācijas novešana pie bojāejas. - Ar iepriekšēju ļaunu nolūku? – es prasīju. - Ar ļaunu, iespējams, – viņš atbildēja, – bet ne tajā nozīmē, kādu ietvēra jūsu jautājums. Es nekad neticēju, ka viņiem pietiks dūšas man noticēt. - Jūs modināt manu ziņkārību, – es teicu. – Kas ir “viņi”? Un kur viņi jums noticēja? - Viņi, tie ir Vācieši, – viņš atbildēja, – Vācieši, kurus es nicināju un viņi noticēja manai teorijai, ka cilvēks kļūst par pārāku, darot to, ko viņš vēlas darīt. - Un lai velns parauj pārējo? Viņš pavērsa man savu drūmo skatienu, un es gaidīju viņa vārdus. - Kas tie Vācieši par tautu! – viņš teica. – Lai ko arī viņi dara, viņi to dara pārāk pamatīgi. Viņiem nevar uzticēt lielu patiesību. - Viņi, šķiet, ir sistematizējuši jūs līdz pamatiem, – es atbildēju. - Es vēlējos viņus padarīt par dieviem, – viņš žēlojās, – un es esmu viņus padarījis par velniem. - Tikai Dievs var radīt dievus, – es teicu. – Iespējams, jūs bijāt pārāk ambiciozs. - Hm! Iespējams, es biju pārāk atklāts. - Hermētisms ir drošāks, – es ierosināju. – jūs izstāstījāt viņiem daudz par daudz. - Vai varbūt daudz par maz. - Cik sējumos?

111


- Ejiet, paprasiet bibliotekāriem. Ne jau tiem ārzemniekiem – viņi iesien manus darbus ejošākā izmērā. - Un kā es varu jums palīdzēt? – es pajautāju. - Tiesājiet mani. - Kamēr jūs sevi apsūdzat un aizstāvat? - Kurš cits to varētu – gan apsūdzēt, gan aizstāvēt mani? - Turpiniet ar lietas ierosināšanu. - Es esmu samaitājis visu tautu, un novedis tos pie sagrāves. - Konkretizējiet apsūdzību. - Es tiecos dziedēt viņu bezmugurkaulainību, un sekojot man ar viņiem raksturīgo pamatīgumu, viņi ir kļuvuši par pilnīgi mugurkaulainiem; viņiem nav ne sirds, nedz iekšu*. - Turpiniet, – es teicu. - Es sludināju Pārcilvēku. Viņi ir praktizējuši necilvēku. - Līdz šim, – es iejaucos, – jūs esat apsūdzējis viņus, ne sevi. Kā lai es apsūdzu sevi, neapsūdzot viņus? – viņš uzstāja. *bowels – (angl.) iekšas un arī līdzjūtība.

vīru.

- Tad es nokāpšu no tiesneša sola – es teicu, – un parunāšu ar jums kā vīrs ar

- Man prieks, ka jūs neteicāt, kā dvēsele ar dvēseli. - Ak, vīrs ir pietiekoši labi priekš manis! Kā jau teicu iepriekš, jūs bijāt pārāk ambiciozs. - Jā, pārāk ambiciozs priekš cilvēka, pārāk noguris no cilvēka, pārāk iemīlējies tajā, par ko varētu cilvēks kļūt! - Un mēs jau esam nonākuši pie aizstāvības, – es teicu. - Tiesas zāles smaka ir ap jums joprojām, – viņš noņurdēja. - Jūs prasījāt man būt par jūsu tiesnesi. - Jā, tas tiesa. - Man jūs žēl, – es teicu. Viņš pasmaidīja skumju, jautājošu smaidu. - Šķiet jums ir gan sirds, gan iekšas, – viņš apsvēra. - Un jūs esat bijis pārāk ilgi viens, – es atbildēju. – Jūs esat zaudējis savas runas dāvanas. Vai man apsūdzēt, aizstāvēt un iztiesāt jūs? Jūs variet mani pārtraukt, kad vien vēlaties. - Turpiniet, – viņš piekrita. - Jūs esiet dzimis zem nemierīgas zvaigznes, – es iesāku. – Jūs sekojāt varoņiem; un viņi jūs pievīla esot tikai cilvēki. Tad jūs izveidojāt pats sevi par varoni, un tas jūs pievīla vairāk par visu. - Jūs, šķiet, zināt par mani visu. 112


- Tas ir jūsu dižuma spožums un posts, ka kāds par jums zina visu. - Es to noliedzu! Jūs par mani nezināt visu. - Kas ir tas, ko mēs par jums nezinām? - Jūs nezināt, cik ļoti es mīlēju cilvēku! - Jūs par viņu runājāt ar nicinājumu. - Lai viņš spētu pacelties līdz Pārcilvēkam. - Ak! Un nogremdēt bērnus uz Lusitiānijas, un izcirst sev ceļu caur Beļģiju, un pavērst katru draugu pret sevi, un būt par planētas lāstu! Viņš pacēla protestējošu pirkstu. - Jūs runājat par Vāciešiem, – viņš teica. - Viņi ir vienīgie, kas sekoja jūsu filozofijai līdz tās loģiskajam noslēgumam. - Un jūs izsmejat mani par to? - Es jūs neizsmeju par neko. Es nostādu faktus. Tas bijāt jūs, kas viņus izsmēja – līdz viņu galam. - Es tikai sludināju Pārcilvēku. - Tik tālu pāri cilvēkam, ka cilvēki jūs pārprata. - Vai tā ir mana vaina? - Kura tad cita? - Ne viņu? - Ne tikai viņu. Jūs ienīdāt par daudz. Jūs mācījāt viņus ienīst cilvēku. - Es mācīju viņiem ienīst visu, kas nav Pārcilvēks. - Bet cilvēks nav Pārcilvēks, un tātad jūs mācījāt viņiem ienīst cilvēku. - Bet viņi paši arī nav Pārcilvēki! - Viņi tiecās būt. Jūs viņiem mācījāt tiekties būt. Viņi ticēja, ka ir Pārcilvēki, pāri labajam un ļaunajam. Jūs mācījāt ķīmiju zīdaiņiem un mazuļiem, un viņi ir uzspridzinājuši pasaules bērnistabu. - Es vēlējos viņus tikai mācīt. - Jums vajadzēja sākt ar A – B – C. - Un kas, jūsuprāt, ir A – B – C par Pārcilvēku, – viņš pajautāja. - A ir mīlestība, B ir pazemība, C ir patiesība, – es atbildēju. - Un kāpēc es viņiem nemācīju mīlestību, pazemību un patiesību? - Jūs nepazināt mīlestību, pazemību un patiesību. - Es nepazinu mīlestību? - Jūs nepazināt mīlestību. - Un es nepazinu pazemību? - Jūsu augstprātība ir kļuvusi par parunu. - Un es nepazinu patiesību? - Jūs zinājāt tikai pusi no patiesības, un puspatiesība nav patiesība, tāpat kā pus-ābols nav ābols. - Vai jūs domājat, es mācīju viņiem nepatiesību? - Vislielāko nepatiesību, ka viņi var kļūt par Pārcilvēkiem. Viņi nav gatavi Pārcilvēkam. 113


- Bet cilvēkam ir jātop pārvarētam! - Cilvēkam ir jāpārvar sevi, – es atbildēju. – Vai redzat, te ir atšķirība. - Ko man vajadzēja viņiem mācīt? - To, ka Pārcilvēks ir cilvēka kalps, nevis bieds un tirāns. - Bet viņi nebūtu sapratuši. - Neesiet par to tik drošs. Dažs labs ir sapratis Cilvēka Dēlu. - Ak, viņu! - To, kuru jūs noliedzāt. - Bet viņš mācīja cilvēkiem būt par vergiem! - Labs kalps top par labu kungu un tas, kas ir lielākais starp jums, ļaujiet tam būt par kalpu visiem. - Ak, ja jūs taisāties citēt Rakstus— - Es citēju par Pārcilvēku. - Un jūs ticat— - Es ticu, ka jūs noliedzāt vienīgo labi zināmo jūsu paša ideāla paraugu. - Un jūs tāpat ticat— - Jā, es tāpat ticu, ka jūs sajukāt prātā tāpēc, ka jūs pārāk vēlu pamanījāt, ka visa jūsu mācība ir meli. Es ticu, ka jums nepietika drosmes noliegt sevi un tādā veidā pārvarēt sevi; tādā veidā pārvarēt sevi un pats kļūt par Pārcilvēku. - Tad jūs domājat, ka es zināju? - Es zinu ka jūs zinājāt. Es zinu, ka jums bija vīzija par Viņu, ka jūs ieraudzījāt, kur jūs pats nebijāt sapratis, un neatzināt pats savu sapratni – kura nāca par vēlu. - Jūs zināt pārāk daudz, – viņš teica. - Jūs man prasījāt būt par jūsu tiesnesi, – es atcirtu. - Bet ne par manu bendi. - Jūs pats esat bijis par savu bendi, un savas tautas bendi. - Manas tautas! – viņa balss bija nicīga. - Vai es neteicu, ka jūsos nebija mīlestības? – es uzstāju. - Un ko jūs man tagad piespriežat darīt? - Atgriezieties uz Zemes un māciet cilvēcei kā cilvēks var pārvarēt sevi. Atgriezieties uz Zemes un māciet cilvēkiem kā sekot namdara Dēlam, kuru jūs mācījāt viņiem nicināt. Dodieties atpakaļ uz Vāciju un noliedziet sevi. - Un kā lai es atgriežos? - Citā ķermenī, protams, šķīstā un veselā ķermenī, kuru jums arī jāsaglabā šķīstu. - Ko jūs ar to domājat? - Jūs ļoti labi ziniet, ko es ar to domāju! Es jums esmu teicis, ka jums nebija mīlestības. Jums bija tikai izsmalcinātība un augstprātība, un tieksme pēc sensācijas. - Jūs man esat devis grūtu uzdevumu, – viņš teica. - Mūžība ir ilga, – es atbildēju, – un jaunajai Vācijai būs vajadzība pēc jūsu jaunās mācības. 114


- Vai man jums pateikties? – viņš jautāja. - Nav pēc tā nepieciešamības. Tas esmu es, kam jāpasakās jums par apelācijas neiesniegšanu manam spriedumam. - Ar labunakti, – viņš teica. - Ar labunakti, – es atkāroju. Un tā devās prom Frīdriha Nīčes dvēsele. Vai tā bija pie atdzimšanas vārtiem?

1.jūnijs

XLVI VĒSTULE

ĒRKŠĶA ATRAŠANA Pēc mūsu vakarnakts rakstīšanas, kurā es jums stāstīju par izmocīto dvēseli, kas prasīja manu spriedumu attiecībā uz mācību, kura ir samaitājusi nāciju, es devos atpakaļ uz frontes līniju Francijā (Vācieši nevar mani nogremdēt ar savām torpēdām.) Ejot lēnām gar vācu pusi, es atkal ieraudzīju slaido majestātisko formu, tumši aizplīvurotu ap galvu, kuru es jums aprakstīju agrākā vēstulē. Šoreiz es sveicināju viņu, negaidot, kad viņš sveicinās mani. - Kā sokas jūsu darbs? – es pavaicāju. Viņš atsvieda atpakaļ plīvuru, kas viņu aizsedza, un es ieraudzīju tumšu un izteiksmīgu seju, iezīmogotu ar dziļām domām un ļaunumu. - Mans darbs rit, kā tas rit, – viņš atbildēja. – Un ar ko jūs esat bijis aizņemts? - Rakstīju pasaulei šovakar, – es atbildēju. Viņš smējās. - Vai jūs rakstījāt par mieru? - Šoreiz ne. Es rakstīju par sarunu, kas man bija ar dižu un norūpējušos dvēseli. - Jā, es zinu. - Ja, jūs zināt? Vai jūs noklausījāties? - Ar manu distances telefonu. - Labs izgudrojums, telefons, – es apsvēru. – Vai jūs iedvesmojāt tā izgudrošanu? - Es? Ak, nē! Es cīnījos pret to. - Bet kāpēc? - Nav labi, ka cilvēks uzzinātu pārāk daudz. - Bet kad cilvēks izdara atklājumus, neskatoties uz jūsu pūlēm to iztraucēt, jūs cenšaties izmatot šos atklājumus pret viņu, vai ne? - Bet protams.

115


- Jūs mani interesējat, – es teicu. – Un vai jūs bijāt ieinteresēts manā sarunā ar Frīdriha Nīčes dvēseli? - Ieinteresēts vairāk, kā jūs spējat iedomāties, līdz es jums atklāšu kāpēc. - Un vai jūs pateiksiet man kāpēc? - Nav nekāda iemesla man no jums to slēpt. Es esmu atklāts pret tiem, kuri redz man cauri. - Kāpēc jūs to nemācāt Vāciešiem? - Tāpēc, ka tas izbojātu manu spēli. Es vēlos iznīcināt viņus pēc tam, kad būšu izmantojis viņus, un ja viņi kļūtu atklāti, viņi kļūtu tik pamatīgi savā atklātībā, ka viņi atbruņotu sašutušo pasauli. - Viņi ir pietiekami atklāti savā nežēlībā, – es teicu. - O, jā! Bet tas ir cits gadījums. Ja viņi būtu atklāti savā nožēlā, pasaule viņiem piedotu. - Bet kā ar Nīči? – es pajautāju. - Tikai tik, cik es biju tas, kurš viņu iedvesmoja. - Jūs savu darbu izdarījāt pamatīgi. - Es savu darbu daru tik pamatīgi, cik vien iespējams. - Izstāstiet man vairāk, – es mudināju. - Kas par strādnieku jūsos zuda, – viņš iesaucās, – kad jūs izvēlējāties labo par savu kursu! - Bet es esmu labs strādnieks, – es uzstāju. – Es pat esmu iztraucējis kādu no jūsu darbiem. Viņš iesmējās īsu, skarbu smiekliņu. - Nedomājiet, ka man tas ļoti rūp, – viņš teica. –Man ir vairāk kā viens ceļš. Ja jūs aizslēdzat durvis, es varu tikt iekšā pa logu. - Un kā jūs tikāt iekšā pie Nīčes? - Reizēm vienā ceļā, reizēm citā. Viņš savas durvis noslēdza tikai cilvēkam, un jūs redzat, es esmu arī Pārcilvēks. - Es to jau sapratu, kad tikāmies pirmoreiz. Tam, kurš paceļas pāri cilvēkam, ir jāizdara izvēle starp labo un ļauno. - Jūs nav iespējams apmuļķot, – viņš teica, – un tāpēc es vairs nemēģināšu. Jā, tas biju es, kurš iedvesmoja Nīči sludināt Pārcilvēku vāciešiem, kuri spētu izvēlēties tikai ļauno, kad noticētu, ka ir stipri. - Un ko jūs no tā iegūstat? Viņš atbildēja ar pretjautājumu: - Vai jūs esat kādreiz spēlējis šahu? - Bieži, daudzās dzīvēs, – es atbildēju. - Vai jums ir interese šajā spēlē? - Liela interese. - Vai jūs spēlējāt uz likmēm? - Nē. - Kas tad jūs interesēja? 116


- Nu, pati spēle. - Bet, protams, – viņš teica. – Tieši tagad es izbaudu savu spēli. Es spēlēju uz uzvaru, ja man sanāk. Kad es nevinnēju, man paliek spēles bauda. - Un jūs spēlējāties ar šī dižā cilvēka dvēseli? - Kā kaķis ar peli. Es viņā atradu dedzīgu garu, ar vājo vietu viņa prātā un viņa sirdī. Viņš bija no vienkāršajām uzvarām. - Kā jūs to dabūjāt gatavu? - Ar parasto metodi. - Un tā būtu? - Glaimošana. - Un viņš nesasoda žurku? - Žurkas bija iesmaržinātas. Viņš ir estēts. - Vai jūs vienmēr iesmaržināt žurkas? - Tas nav vienmēr nepieciešams. Jūsējo es iesmaržināju. - Jā, – es teicu, – ar miera parfīmu. Bet man ir smalka oža. - Jā, tie Citi ir jūs pārāk labi sagatavojuši. - Vai Nīče jūs jebkad redzēja tā, kā es redzu jūs? - Viņš redzēja manu izteiksmīgo seju un viņš sajuta mana spēka saviļņojumu, un viņam uznāca skaudība un viņš iekāroja kļūt tāds, kā es. Tā ir liela izprieca, kad šie dedzīgie mirstīgie tik ļoti cenšas līdzināties man! - Un tad jūs viņam mācījāt par Pārcilvēku? - Jā, un es viņam mācīju nicināt To, kurš patiešām ir Pārcilvēks. - Tad jūs pats neesiet patiešām Pārcilvēks? - Mans prāts ir. Citas manas daļas ir tuvāk Zemei. - Pat neņemot vērā jūsu cienīgo ārieni? - Ak, ir tik daudz cienīguma uz Zemes un tajā, kas pieder Zemei! - Vai vācu filozofs jebkad uzzināja, kas jūs esat? - Jā, pie pašām beigām, bet tad jau bija par vēlu, lai izjauktu manu darbu. - Tad, pie pašām beigām, – es iesaucos, – viņš redzēja divas Pārcilvēka formas, jūsu un Kristus! - Jā, viņš redzēja. Vīzija padarīja viņu vājprātīgu. - Un jums nav sirdsapziņas pārmetumu par savu paveikto? - Sirdsapziņa? Kas tā ir? - Sirdsapziņa ir emocijas, kuras izjūt cilvēki, kad tie apzinās, ka ir izdarījuši ļaunu. - Emocijas, kuras cilvēki jūt, – viņš atkārtoja. – bet es jūtu tikai tās cilvēciskās emocijas, kuras sagādā man baudu tās izjūtot. - Tādas kā— - Jūs patiešām esat pārlieku ziņkārīgs un uzmācīgs! - Ņemot vērā manu ziņkārību un uzmācību, – es teicu. – Bet tas mani interesē, šis mūža darbs, lai padarītu viņu par instrumentu, caur kuru viss šis varētu tikt paveikts, – un es norādīju ar žestu uz kaujas līniju zem mums. 117


Viņa acis mirdzēja ugunīs, kad viņš atbildēja: - Kas ir viens cilvēka mūžs salīdzinājumā ar šī visa slavu? Kāds var strādāt tūkstoš gadus un paveikt neko salīdzinājumā ar šo visu! - Tad tas sagādā jums baudu, viss šis slaktiņš? - Kas par garlaicīgu jautājumu! Tas mani sajūsmina, cildina mani, pacilā mani – visa šī kaujas asinspirts, manis un man līdzīgo izraisīta. - Un vai viss šis bija jums padomā, kad jūs sagatavojāt vienu cilvēku, lai samaitātu nāciju ar viņa grāmatām? - Jā. Viņš bija viens lielisks instruments. Neviens cits nespētu kalpot mūsu mērķiem tik labi – augstprātīgs, neapmierināts, aristokrātisks, iedomīgs, nemīlošs visplašākajā nozīmē, spējīgs uz apmātību un tādējādi uz sagrāvi, un visbeidzot, bet ne vismazāk, ar uz vīzijām atvērtu skatienu. - Uz vīzijām par jums? - Jā. Sākumā viņš redzēja mani sapņos un apbrīnoja mani, un sagribēja līdzināties man. - Un tad jūs sākāt runāt ar viņu par Pārcilvēku? - Jā, un es izmantoju vecos argumentus, ka sieviete nav vērā ņemama; ka sievietes mīlestība stāv vīrieša ceļā; ka sieviete paverdzinās vīrieti, ja viņš nepaverdzinās to; ka Daba ir ļaunums, nevis Dižā Māte, un tāpēc tai ir jātop uzvarētai cik vien iespējams; ka cilvēks izaug par Pārcilvēku noliedzot visu, kas spēj viņu ietekmēt, ieskaitot Dabu, un apliecinot visu kas sniedz viņam brīvību, kā piemēram personisks pārākums pār visām citām būtnēm, kundzība pār tām, viņa kundzība pār paša domām, viņa kundzība par labo un ļauno, pār patiesību un nepatiesību. - Kāda lieliska patiesības un nepatiesības kombinācija, tā jūsu mācība, – es teicu. - Bet, protams, – viņš atbildēja, – un ko mācītu jūs? Patiesība viena pati nekad nespētu izveidot šo te. – Un viņš norādīja ar savu garo roku pār kaujas līniju zem mums. - Un ko vēl jūs mācījāt savam izredzētajam skolniekam? – es pavaicāju. - Es mācīju viņam visu, ko viņš mācīja pasaulei. Lai kad viņš izmestu sievietes tēlu no savas sirds, es ieskaitīju punktu, un viņš domāja sevi esam tuvāk Pārcilvēkam. Lai kad viņš iedegtos lepnumā un pārākumā, es ieskaitīju punktu un viņš juta sevi tuvāk Pārcilvēkam. Lai kad viņš lasītu Derību un vīpsnātu pie sevis par tā sauktā Cilvēka Dēla pazemību, es ieskaitīju divus punktus – vienu par viņu, un vienu par jūsu Kristu. - Paldies jums, – es teicu, – par manis pieskaitīšanu Krustā Sistā sekotājiem. Es esmu šāds sekotājs. Viņš ignorēja pēdējo piezīmi un turpināja: - Es iedrošināju viņa vēlmi izveidot jaunu līdera ideālu, jaunu Kristu, Antikristu, vāciešu Kristu ar skarbu seju, kurš uzveiktu cilvēkus nevis ar mīlestību un līdzcietību, bet ar nežēlību un cietsirdību. Ak, šo darbu es esmu padarījis labi! 118


Daudzi vācieši ir novietojuši manu ideālu Marijas Dēla vietā. Daudzi vācieši ir novietojuši mani Saules Dieva vietā, un pielūguši mani kā Pārcilvēku, tomēr viņi ir bijuši pārāk gļēvulīgi, lai vēstītu par mani atklāti kā par Antikristu. Tā vietā, tie pievienoja manus atribūtus Kristum un sauca mūs vienā vārdā, un šajā vārdā viņi meklēja iznīcināt visu žēlumu un līdzcietību gan sevī, gan citos, meklēja iznīcināt visu mīlestību, kas stāvēja viņu ceļā, lai tie kļūtu līdzīgi man. Tas biju es, kurš iemācīja tam slavināt krustu kā cietsirdības simbolu, ziedošanu priekš sevis un nevis pašu sevi, cilvēkmīlestības vārdā. Viņš pieklusa un palūkojās uz zvaigznēm, kas mirdzēja pār mums. - Jūs man šķietat, – es teicu, – pats apzināmies Kristus pārākumu pār Antikristu. Atkal viņš ignorēja manu piezīmi, un turpināja pats savas domas līniju. - Kādu intelektuālu baudījumu tas man ir devis, šīs kristīgās nācijas transformēšanās par cietsirdības un egoisma monstriem, pret visu kas nepieder viņiem! Ārzemniekam ir jātop ienīstam, nicinātam, izmantotam, apsmietam, un, kad vien iespējams, apvainotam. Es mācīju viņiem, ka tādi ir ceļi pie Pārcilvēka, ka tā var tikt pārvarēts cilvēks. - Bet kāpēc to visu jūs stāstāt man? – es pavaicāju. – Kāpēc jūs tomēr izklājat savas kārtis galdā, kad jūs zināt, ka es turu rokā labākas? Acis, kuras viņš man pavērsa bija kā slāpētas uguns lāvas. - Tāpēc, ka es jūs apskaužu, – viņš teica. - Vai tas ir kāds jauns un vēl smalkāks uzbrukums man un tiem mērķiem, kam es kalpoju? Tumšais iesmējās atkal savus asos, skumjos smieklus. - Patiešām, nē, – viņš teica. – jūs mani vairs neinteresējat kā oponents. - Kas nozīmē— - Ka es pametu spēli aiz noguruma – proti, uz šo brīdi. Tās dvēseles, kuras esmu maldinājis, jau ir nogurušas no manis un manas mācības. Viņi ir redzējuši jaunu gaismu – daži no viņiem. - Iespējams, – es teicu, – viņi ir ieraudzījuši Kristus, patiesā Pārcilvēka gaismu. - Iespējams, – viņš atkārtoja. - Un jūs arī esat to redzējis? - Fui! – viņš teica. – Vai jūs mēģiniet atgriezt nelabo? - Ak, nē! Pēkšņi viņš pagriezās pret mani: - Vai jūs ņemsiet mani par savu skolnieku? - Vēlreiz, nē, – es atbildēju. – Atkārtojiet šo pašu lūgumu kādai labai sievietei ar lielāku iespēju viņu piekrāpt. - Tātad jūs zināt visus trikus? - Mans Skolotājs man ir mācījis daudz attiecībā uz veidiem, kādus pielieto tādi kā jūs. 119


- Tad es novēlēšu jums patīkamu vakaru, – viņš teica un pazuda tumsā. Pasaule, kurai es rakstu, es stāstu jums šīs lietas, lai jūs būtu bruņoti ar zināšanām. Kad Sātans lūdz jums pievērst viņu, uzmanieties, lai viņš nepievērš jūs. Kad Sātans norāda uz Pārcilvēku, pat uz Kristu, pārliecinieties vai viņa Kristus nav Antikrists; pārliecinieties, ka tas ir līdzjūtības pilns, ka Viņa sirds asiņo par pasaules vājumu un ievainojumiem, ka Viņa ērkšķu kronis ir viņa ziedošanās cilvēkam, bet ne tikai papildus ornaments. Jo, kā Viņš ir teicis: “Pēc šī lai pazīst visi jūs, ka esiet jūs mani skolnieki, ja jums ir mīlestība vienam pret otru”. Un vēl: “Uz manieties, lai neviens jūs nepiekrāpj. Jo daudzi nāks manā vārdā, sakot, es esmu Kristus, un piekrāps daudzus, jo ir jānāk viltus kristiem, un viltus praviešiem, un jārāda lielas zīmes un brīnumus, tā lai viņi varētu pievilt pat izredzētos”. 2.jūnijs

XLVII VĒSTULE

JAUNĀ BRĀLĪBA Es vēlos runāt par jauno rasi, to, kurai jānāk. Pasaule ir grūtnieces stāvoklī, un pašreizējā paaudze skatīsies ar brīnumiem jaunā bērna dzidrajās acīs, kuram jāizpērk savu vecāku kļūdas. Piespraudiet savu ticību pie jaunās rases karoga, strādājiet priekš tās, noaudiet svārku, kuru tam būs jāvelk, un esiet gatavi tās atnākšanai. Jūs jau esiet saskarsmē ar tiem, kas palīdzēs tās sagatavošanā, kuri būs tās skolotāji un pavadoņi. Tāpat ziedojiet sevi Dižajā Darbā, kurš ir ieplānots Amerikai priekšdienās. Nē, jums nav nepieciešams pavadīt visu savu laiku tur; bet neesiet prom pārāk ilgi. Brauciet prom un atgriezieties, lai braucot prom jūs varētu iegūt jaunus iespaidus, un atgriežoties varētu atvest vecās pasaules romantiku, lai bagātinātu un iedvesmotu jauno pasauli. Bet esiet vienmēr lojāli pret jauno. Tajā Amerikas neskartajā pirmatnīgumā ir spēks, kurš jūs atjaunos laiku pa laikam. Amerikas pilsētas tiks dabas pirmatnīguma atjaunotas. Pilsētas ir pārāk pasaulīgas. Tās ir aizmirsušas Dievu. Svaigā gaisā zem klajas debess, atmodusies dvēsele var saņemt ziņojumu. Sūtiet bērnus laukā pirmatnīgumā, lai tie dzer no nepiesārņotiem avotiem. Ūdens, kurš tek caur svina caurulēm var atsvaidzināt ķermeni; bet ūdens no kalnu avotiem atsvaidzina dvēseli. Aiz Dabas priekškara ir ieraugāma Dižās Mātes seja, un, lai arī Viņa nevienmēr smaida, taču viņas skatiens ir vienmēr sapņu un mistēriju pilns. Daba nav velns. Velns ir vienmēr karā ar Dabu. Daba ir Izīda, Māte. Neklausieties zaimotājos. 120


Viņi ir sajaukuši Izīdas un Hora pienākumus. Tā ir Izīda, Daba, kurai ir jārada Hors. Atgriezieties pie Dabas un pajautājiet, kas viņai sakāms. Viņa gaida meža klusumā, un strauta balss ir viņas čuksti; kad vējš šalc kokos, tā ir viņas tērpa švīkstoņa. Māte jau nāk. Ak, jaunās rases bērni! Viņas rokās jūs atradīsiet atspirdzinošu miegu, un viņas acīs jūs nolasīsiet mīlestību, kas nepazīst savtību, bet ziedošanās svētlaimi. Pārāk ilgi jūs esat mitinājušies pilsētās, aizmirstami par Māti, kura jūs ir radījusi. Pārāk ilgi jūs esat dzīvojuši bez maigās Zemes magnētisma, nesaskaroties ar to kailām pēdām. Pārāk ilgi jūs esiet soļojuši par mirušajām, akmeņainajām un nemagnētiskajām ielām, kuras ņem no jums, bet neko nedod. Atgriezieties pie mežiem un upēm. Nolasiet savu likteni no pašām zvaigznēm – ne vienīgi no drukātām tabulām. Jupiteram ir ziņojums priekš jums, kuru tas jums nodos tikai tieši, un tāpat maigajai Venērai un dedzīgajam Marsam. Dodieties pie viņiem pēc jūsu zinībām, kalna virsotnes klusumā, vienatnē ar Māti. Neceļat savu templi tirgus laukumā. Lai jūsu katedrāle ir meža ieloks. Dodieties uz pilsētu, kad jums tas nepieciešams, jo ir vienmēr labi zināt pretstatu. Katedrāle ir klusāka pēc biržas balsīm. Dodiet godu, kam gods pienākas, tiem, kuri ir veduši bērnus laukā, lai tie iemācītos pirmatnējās dzīves mistērijas. Jūs, pieaugušie esat tikai garāki bērni. Dejojiet aplī ap zīdkoku vai ap ugunskuru. Degoša koka smaržā var ierasties vīzijas, kā es jums rakstīju reiz agrāk par jūsu kamīna uguni Parīzē. Bet kas gan ir malkas uguns aiz režģa Parīzē, salīdzinot ar ugunskuru mežā? Jā, es biju tur citnakt, mežmales sanākšanā, un es arī to izbaudīju. Mani sveicieni vadonim! Amerikas glābiņš ir meklējams šajā pirmatnējo mežu kustībā! Kustība! Lai notiek, sauciet to tā. Tā ir iekustināta ar pašas Zemes spēkiem; tā ir rases gara iedvesmota; tā augs un izplatīsies aizvien plašākos lokos. Lai kurš noliktu akmeni šī darba ceļā, pats paklups pār to. Lai kurš arī necenstos ieviest Sātanismu šajā kustībā, tiks dēmonisku spēku iznīcināts. No viņa nepaliks pāri tik daudz, lai apsmērētu divus žagarus priekš ugunskura. Esiet mierīgi. Mēs vērojam, un ar mums kopā visas tūkstošu un desmit tūkstošu, un miljoni iedzimto amerikāņu dvēseles, kas nevar doties savā atpūtā pirms nav nodevuši Dabas mistēriju lāpu, kura bija to mantojums no viņu attālajiem senčiem. Viņiem ir jābūt nicinātiem no to puses, kuri viņus aplaupīja, bet to piedošana izpirks tevi, ak jaunās rases Amerika! Vai tad jūs nezināt, ka daudzi no tiem, kas atrada glābiņu “laimīgo medību lauku” atpūtā, jau tagad atgriežas inkarnācijā tai zemē, kuru viņi mīlēja iepriekš? Palūkojieties uz daudzu bērnu augstajiem vaigu kauliem, palūkojieties uz ērgļa acīm un slaidajām, nospriegotajām formām. Ak Amerika, tu reiz izdarīji lielu kļūdu, dzenoties pakaļ savam liktenim! Jā, tu izdarīji. Tagad papūlies to izpirkt. Ļaujiet reinkarnētajiem sarkanādainajiem bērniem spēlēties savvaļas mežos, iemāciet viņiem seno goda un drosmes kodeksu,

121


un tie strādās roku rokā ar tām reinkarnētajām dvēselēm, kuras ieradās pa ceļu no Eiropas, lai tie roku rokā stāv kopā Mežinieku Brālībā. Mani sveicieni vadonim! 9. jūlijs

XVVIII VĒSTULE

KRUSTĀ SISTAIS Es joprojām esmu dziļi ieinteresēts tajā zemē, kas deva man dzimšanu. Tās priekšā stāv tumšas dienas, un Abrahama Linkolna dižā dvēsele ir ļoti tuvu pie Valsts stūres rata šai brīdī, kad miers un karš ir jānotur līdzsvarā un dienas rīcība var noteikt atrisinājumu. Šo zemi nedrīkst skart nelabojams ievainojums. Tai jābūt rasu brīvības dižajam pionierim. Kā jau es minēju mēnesi iepriekš, viena Amerikas roka apdraud otru, un abas kopā apdraud visu ķermeni. Lai tā saglabā mieru tik ilgi, cik tā spēj saglabāt mieru ar godu! Bet, ja tumšās dienas atnāk, lai tā sagaida tās godam; un, ja tās ienaidnieki ir arī pašas namā, tā nebūs pirmā reize. Kāds vīrs reiz lūdza Dievu, lai viņš top pasargāts no draugiem, sakot, ka ar ienaidniekiem viņš spēs tikt galā pats. Vāciešu mierīgums Amerikā šai momentā potenciāli ir draudošs. Ja tā stunda pienāk, kad ir nepieciešama radikāla rīcība, viņiem būtu jāpalūdz atgriezties pašiem savā aklimatizācijas aplokā, un ar tiem, kas atsakās, vajadzētu apieties bargi, pat deportēt. Tomēr šeit ir vēl palikusi viena zeme, kura varētu tos uzņemt, lai viņus vēl netransportētu uz to savu Fāterlandi, kas vēl palikusi – meklējot to brīvību, kuru viņi tagad ir izkropļojuši un nodevuši. Pasaule ir krustā sista, un Sātans ir savā darbistabā, kopā ar savu ļaužu pūli. Mūsu darbs stāv priekšā. Tas nav vienmēr viegli, saglabāt mieru. Esiet rāmi, un uzticieties savai dzimtenei, kurai jādod dzimšana jaunajai rasei, rasu sintēzei.

XLIX VĒTULE

MELNĀ MAĢIJA AMERIKĀ Jūs esat pietiekami skaidri redzējusi tās metodes, kuras izmato ļaunie spēki, lai aizkavētu progresu, lai iznīcinātu valstu centienus, lai iznīcinātu nākotnes darbiniekus un aizbiedētu tos, kas cenšas pārtraukt šo ļaunprātību. Ievērojiet, ka neviens no šiem nav konstruktīvs darbs. Tas viss ir destruktīvs, graujošs. Apvienošanas kari bija eņģeļu plānoti; bet šis karš nav apvienošanās karš.

122


Atļaujiet man tagad jums izstāstīt mazliet par tām lietām, no kurām vajadzētu jaunajai Amerikas rasei sevi pasargāt. Kā vienmēr, kur progresa spēki ir stipri, arī opozīcija ir spēcīga. Es esmu rakstījis pietiekoši par labvēlīgajām ietekmēm šai jaunajai dzimšanai; bet es vēlos dot pāris brīdinājumus, izanalizēt pāris ietekmes, kurām ir destruktīvs raksturs. Amerikā attīstās liela cilvēku grupa, kuri cenšas iegūt kontroli pār citu cilvēku gribu un kaislīgo dabu, lai to varētu izmatot savos personīgos mērķos. Šie cilvēki visi nav vienā vietā, viņi nav apvienoti vienā organizācijā, bet vairākās organizācijās, un daži no viņiem darbojas pilnīgi neatkarīgi. Bet astrālajā pasaulē un mūsu valodā, kuri strādā šai pasaulē, viņi ir pazīstami kā “grupa”. Viņi māca tiem, kas viņiem maksā vai nu naudā, vai pakalpojumos, zināmus noteikumus, lai kontrolētu savu un citu cilvēku prātu. Viņi māca astrālo zināšanu pamatus daudziem un viņi māca dziļākus principus dažiem. Dažas no viņu mācībām ir patiesas, dažas no viņu mācībām ir nepatiesas; bet viņu starpā ir daži, kuri vispār izstrādā jebkādas disciplīnas attiecībā uz savu studentu raksturu. Kā viens dziļš skolotājs teica, uz katru soli psihiskajā attīstībā, būtu jāizdara trīs soļi rakstura attīstībā. Man nav nepieciešams nosaukt tos, kuri ir visnoziedzīgāk aktīvi, mācot melnās maģijas formulas vīriešiem un sievietēm, kas ir pilnīgi neatbilstoši, lai tiem uzticētu šīs zināšanas. Lasītāja prātā dabiski radīsies jautājums, Kas ir melnā maģija? Man šķiet, ka es esmu jau devis līdzīgu definīciju iepriekš, bet var arī teikt tā: Melnā maģija ir mēģinājums iegūt kontroli pār cita cilvēka gribu, vai astrālu vai prātu, caur citiem līdzekļiem kā normāla fiziska vai likumīga mentāla ietekme ar izteiktu vai uzrakstītu vārdu; vai tas būtu izmatojot dabas elementālus, mākslīgus elementālus, vai kāda paša mentālo vai elementālo dabu. Melnā maģija var tikt ar nolūku izmatota, lai ietekmētu, vai melnā maģija var tikt ar nolūku izmantota, lai ievainotu; un tās piekritēji bieži izmato upura ķermeņa substances, caur kurām iegūt kontroli pār tā astrālo un ēterisko dabu. Es vēlos pateikt tiem, kas to uzskata par gudru vai aizraujošu niekoties ar šīm lietām: sargieties no ikviena vīrieša vai sievietes, kurš ar parastiem vai neparastiem līdzekļiem cenšas iegūt jūsu ķermeņa vielas, it īpaši asinis un citus vitālos šķidrumus. Man šeit nevajadzētu izplūst detaļās. Tie, kas pieņems manu brīdinājumu, man nav pateicību parādā; tie, kas ignorēs manu brīdinājumu, to dara paši uz savu risku. Man tas nesniedz nekādu izklaidi šādi iespraukties starp ļaunajiem spēkiem un to upuriem. Šādi darot es pavēršu pret sevi to spēku niknumu, kurus es cenšos aizkavēt tik, cik manos spēkos. Lai notiek! Es esmu cienīgs stāties tiem pretī. Un es vēlos šeit pieteikt ikvienam, kurš cenšas izjaukt manu darbu, vai iznīcināt tos, kuri ar pašaizliedzīgu un nesavtīgu drosmi man palīdz glābt manu zemi no elles spēkiem, kuri pašreiz noposta

123


Eiropu – es vēlos pieteikt jebkuram ļaunam magam, kurš ir ieinteresēts šai sakarā, ka, ja viņš trāpīsies manu lēmumu ceļā, tas būs viņš, kurš cietīs, un nevis es. Tas loks, kuru es un Meistari zīmē ap mūsu darbiniekiem, var tikt šķērsots ar ļaunu nolūku tikai uz tā risku, kurš to šķērsos. Šie nav draudi pret ļaunās maģijas izmatošanu. Mēs neizmatojam ļauno maģiju. Bet mēs zinām kā novirzīt ļaunprātīgo straumi no tās izraudzītā upura, tā, lai viņa atgrieztos pie sava avota ar dubultu spēku. Un es tāpat vēlos pateikt tiem, kuri savā nevērībā vai neieinteresētībā atļaus sevi izmatot kā vējeli, lai uzpūstu liesmas no ļaunuma oglēm, ka tā uguns viņus apdedzinās un ogles piesvils pie pirkstiem. Šī ir nepatīkama tēma. Es to tagad izbeigšu. Atļaujiet man tagad parunāt ar tiem, kas ir nezinoši šajos jautājumos, un vairākums cilvēku ir nezinoši – pat tie, kuri ir studējuši “psihismu”. Daudzas nevainīgas (vai daļēji nevainīgas) dvēseles ir tikušas novestas gandrīz līdz neprātam ar ļaunu domu spiedienu no citiem, ar gribas raidītu domu spiedienu. Ļaujiet man ieteikt tiem vēl vairāk nepavājināt sevi ar bailēm, bet stiprināt sevi ar lūgšanām. Es esmu teicis, ka mīt dievs un velns ikvienā no jums. Vērsieties pie dieva pēc aizsardzības no velna. Ja jūsos nebūtu velna, citu velni nespētu jums nodarīt ļaunu. Atcerieties to. Lieciet sevis paša velnam kalpot jūsu paša dievam. Ja jūs vēlaties izmantot zīmes un simbolus, meditējiet uz Kristus krusta. Kristus krusts ir pietiekoši dziļš, lai meditētu par to mūža garumā. Neizmatojiet ļauno maģiju, lai pasargātu sevi no ļaunās maģijas. Sauciet pēc dieva iekšpusē, lai nosūtītu ļaunumu atpakaļ pie tā avota. Aizsargājiet sevi ar lūgšanu savam dievam par aizsardzību pirms miega. Ļaunā strādnieki var reizēm aizsniegt jūsu dvēseli jūsu miegā, kad tie nespēj jūs aizsniegt jūsu nomodā. Bērna lūgšana, “Kad es dodos pie miega, es lūdzu to Kungu sargāt manu dvēseli”, ir spēcīgāka par burvju vārdiem. Bērnišķīgi, jūs teiksiet? Jā, bet es tagad rakstu tiem, kuri ir bērni šajās lietās, vai tiem būtu setiņi vai septiņdesmit gadi. No visām valstīm uz Zemes, Amerika ir vispilnīgākajā neziņā par ļaunās maģijas briesmām. Vēlieties būt par bērniem, līdz jūs iegūstat pieaugušo zināšanas par šo tēmu. “Man nekas nedraud, jo es saprotu šīs lietas”, ir bieži sacīts ar pašpārliecinātību no tiem, kas ir tieši ļauno spēku nagos. Patiesi, mazas zināšanas ir bīstama lieta. Ja jūs vēlaties papildu drošību, mani bērni, sargiet paši savas ļaunās kaislības un aizvainojuma domas, jūsu greizsirdīgās emocijas un nelaipno kritiku pret citiem. Velni jāj uz dusmu un aizvainojuma viļņiem.

124


Tāpat izvairieties no kārdinājumiem, atceroties, ka jaunās dvēseles tiek kārdinātas ar to vājībām, un lielākās dvēseles ar to tikumiem. Nenonāciet maldināšanā sakot, ka ļaunuma nav. Ļaunums ir – kamēr vien ir labums. “Aiz labā un ļaunā” ir stāvoklis, kuru tikai daži no jums var tiekties iegūt un jums nav izpratnes par to. Bet “aiz labā un ļaunā” ir spēcīgs lozungs priekš uzpūtīgu dvēseļu kārdināšanas un apmulsināšanas. Kad jūs patiešām būsit ārpus labā un ļaunā, jūs netenkosiet par saviem kaimiņiem, nedz apskaudīsiet viņus par to šarmu vai īpašumiem, nedz mēģināsiet izmantot viņus savtīgiem mērķiem, nedz uztrauksities vai kāda ļauna persona jums nenodara pāri, nedz vērpsiet savus netikumus līdz tie šķiet par tikumiem, nedz mānīsiet sevi attiecībā uz saviem motīviem. Pārbaudiet sevi, mani bērni. Meklējiet savas nepilnības. Ja jūs nespējat atrast sevī nevienu nepilnību, uzkariet savu arfu tuvākajā vītolā, jo jūsu progresam ir pienācis gals. Cilvēks progresē, atpazīstot savas nepilnības, izmainot tās, pārvarot tās. Ja jūs esat pilnīgs, šī pasaule nav priekš jums. “Ārpus labā un ļaunā”, patiesi! Netiesājiet, un jūs netapsit tiesāti. Bet neflirtējiet ar velnu, lai pierādītu, ka jūs viņu netiesājat. Jā, visi cilvēki ir jūsu brāļi, pat slikti cilvēki. Pievērsieties paši saviem darbiem un iznākumu atstājiet Dievam. Tik daudz jums, mani bērni šai pasaulē, es varu novēlēt; lai jūsu tikumi ir pārāki par jūsu kaislībām. 25.jūlijs

L VĒSTULE

LIETAS, KO ATCERĒTIES Lai šīs grāmatas saturs varētu kļūt par ieguvumu tiem, kas to vēlas, es to novedīšu līdz nobeigumam. Būtu iespējams turpināt rakstīt mūžīgi par šī kara astrālajiem atgadījumiem, un tā arī neizsmelt tēmu. Ko es esmu bijis spējīgs parādīt, ir tikai skice, pāris notikumi, pāris ieteikumi, tomēr paturiet prātā: Ka ir eņģeļi, tāpat kā velni blakus kaujas laukiem. Ka tie, kas redz karu no augšas, redz cēloņus tik pat labi kā sekas, un no šiem cēloņiem var izdarīt saprātīgus slēdzienus, balstītus un bagātīgāku datu bāzi kā to, kas pieejama cilvēkiem uz Zemes. Šim karam, kā jebkam citam, ir savi ritmi. Nezaudējiet drosmi kad kaujas spiediens uzguļas smagi tai pusei, ko jūs sauciet par savējo. Ja jūsu puse gāja uz

125


priekšu pārāk strauji, jums vajadzētu pameklēt pēc spēcīgas pretreakcijas, kā pie atkāpšanās no Parīzes pierobežas. Lai arī ļaunais ir nepieciešamība, kamēr vien pastāv labais, lai arī ļaunais ir magnēta otrs pols; tomēr tas ir to pienākums, kuri tiecas staigāt Balto Ceļu – mūžam cīnīties par labo. Un tā nav pretruna Kristus izteicienam, “Nepretojaties ļaunumam”. Paradokss, jūs teiksiet? Dižs viedums ir ieslēpts paradoksos, tiem, kam ir to atslēgas. Ļaunuma eksistence dod lielāku spēku labajam. Šī ir Kali Juga, kā saka hinduisti. Šis karš ir personificētu ļaunā spēku mēģinājums iznīcināt cilvēci. Iepriekšējs mēģinājums tika izdarīts Eiropā tā saucamajos Tumšajos Gadsimtos, bet tam sekoja Renesanse un balanss tika atjaunots. Katrs cilvēks sevī nes gan Kristus principu, gan dēmonisko principu; griba ir brīva, un cilvēks var izdarīt savu izvēli starp abiem. Jaunās rases ir dzimušas revolūcijās un karos. Tas, kam ausis dzirdēt, lai dzird. Lai man arī ir plašāks skats kā jums, es nezinu pilnīgi visu. Es izdaru secinājumus no premisām, tā pat kā jūs. Es paredzu iespējamās sekas no tiem cēloņiem, kas ir zināmi man; bet pēkšņa brīvas un neparedzamas gribas iejaukšanās izveido jaunus cēloņus, un manas kalkulācijas ir jāveic no jauna. Manas prognozes nav dievišķas viszinības rezultāts. Es redzu tālāk par jums, tas arī viss. Mana loģika var nebūt labāka par jūsējo. Piemēram, kad mēs atspiedām atpakaļ ļaunā spēkus kara pirmajos mēnešos, es piemirsu Ritma Likumu, kas liks viņiem izlauzties atkal, kad viņi būs uzkrājuši vēl vienu spēka rezervi. Pat velni rada paši savu spēku. Jā, arī viņi ir Spēka Vienības, un ir uztverami kā tādi. Man nevajadzētu izdarīt šādu kļūdu atkārtoti. Mans Skolotājs, kurš stāv šai brīdī man blakus, norāda man, lai es pasaku, ka pat Meistari nezina visu. Kā mans skats ir plašāks par jūsējo, tā viņu skats ir plašāks par manu; bet viņi nevienmēr spēj saskatīt, kas notiek uz attālākajām zvaigznēm. Viņi aicina jūs kļūt tādiem kā viņi; bet viņi zina, ka jūs esiet ritma likuma iegrožoti, un ka uz katriem pāris soļiem, kurus jūs veiksiet viņu virzienā, jūs kritīsiet atpakaļ vismaz par vienu soli. Tas, ka jūs nekritīsiet atpakaļ divus soļus ir pateicoties jūsu brīvajai gribai, un pateicoties vēl dižākam ritmam, kurš mudina cilvēci sekot evolūcijas plūsmai. Katrs sasniegums ir lielāka viļņa ņirboņa, kuru jūs ne vienmēr spējat saskatīt. Man ir ticis lūgts rakstīt vairāk par manu Skolotāju, bet mans Skolotājs vēlas palikt fonā. Es tomēr varu jums pateikt šo, ak pasaule! Manam Skolotājam joprojām ir fiziskais ķermenis, viņš staigā pa zemi kā cilvēks. Viņš strādā gan materiālajā, gan astrālajā pasaulē, un augstākajās pasaulēs vēl aiz tām, un viņa dzīves uzdevumi ir ārpus mūsu saprašanas. Viņš ir Likuma kalps, un viņa prieks ir strādāt saskaņā ar Likumu. Melnie Meistari, jo ir arī Melnie Meistari, strādā pret šo Likumu. Es jums esmu stāstījis par manām sarunām ar vienu no viņiem un esmu devis jums mājienus attiecībā uz to metodēm.

126


Ja jūs esat stipri, jums nav jābaidās no Melnajiem Meistariem. Jūs varat pavadīt dienu kopa ar tiem, kā es. Viņi ir krietni vairāk nobijušies no manis, kā es no viņiem. Es nenoeju no sava ceļa, ja es redzu kādu no viņiem nākam. Es viņus atrodu vairāk izklaidējošus, tomēr es saskatu viņu likteņa traģēdiju. Viņi pilda šausmīgus pienākumus, kuriem jābūt izpildītiem un viņu ciešanas ir neizmērojamas. Viņi ir Balto Meistaru nokļūdījušies brāļi. Sākumā viņi ir tikuši sagatavoti tai pašā skolā; bet dižais “izvēles moments” atnāca, un ļaunie nodalīja sevi no sava avota. Baltie Meistari necenšas viņus iznīcināt, zinot, ka beigās viņi iznīcinās paši sevi. Kāpēc velti pūlēties pasteidzināt saulrietu? Neļaujiet Melnajiem Meistariem un to kalpotājiem jūs maldināt un izvairieties no viņiem, ja varat, līdz esat kļuvuši spēcīgāki par tiem. Bet kad jūs būsiet stiprāki par tiem, jums nav ko baidīties no viņiem. Kad viņi nespēj jūs ietekmēt tieši, viņi mēģina jūs ietekmēt caur tiem, ko jūs mīlat. Esiet mierīgi. Jūs neesiet jūsu brāļa sargs. Ja jūsu brālis sajūsminās par velnu, lai viņam tiek šīs izvēles prieks. Griba ir brīva. Aplieciniet to patiesību, kas jūsos; bet necentieties apklusināt suņus, kuri izgaudo Raganu Sabata pavēsti. Ieejiet Svētajā Templī un aizbultējiet durvis; un tad piesauciet eņģeļus. Suņu gaudošana nespēj noslāpēt eņģeļu dziesmas. Esiet mierīgi un ziniet ka Dievs ir Dievs. Amerikai tuvojas varena diena – pēc tiesas nobeiguma. Saule atspīdēs, kad izklīdīs mākoņi; bet saullēkta svaigumā ir jāpaveic daudz darba jaunās rases labā, un rasu Brālības labā. Visā Amerikā tiks uzsāktas kustības, lai sagatavotu un pilnīgotu cilvēci. Sniedziet viņiem jūsu palīdzību, jo tā jūs strādāsiet saskaņā ar Likumu. Tā jūs apgūsiet pirmās mācības Balto Meistaru skolā, kur parole ir Kalpošana. Lai arī es nedodos tālu prom šoreiz, tomēr es dodu jums savu svētību, ak pasaule, par kuru es esmu cīnījies un cietis – krietni vairāk kā jūs to zināt, šī pēdējā smagā gada laikā. Un es vēlos pateikties pasaulei par tās lielo interesi par manu iepriekšējo grāmatu “Vēstules no Dzīva Mirušā”. Es dzīvoju joprojām, un es esmu krietni vien dzīvāks, kā tad, kad rakstīju jums iepriekš. Soli pa solim es dodos tās dzīves intensitātes virzienā, kādu es nespēju iedomāties, kad staigāju pa Zemi kā cilvēks starp cilvēkiem. Šajās Vēstulēs no Kara no citas pasaules, es esmu centies jums iedot acu uzmetienu tai intensīvākajai dzīvei, kādu dzīvoju pašreiz, pēc manas atgriešanās no ceļojuma starp zvaigznēm. Es biju domājis pastāstīt jums par šo ceļojumu, kad atgriezīšos vēlreiz; bet stāsts nebūtu tik noderīgs šai laikā, kā šis stāsts par karu astrālajā pasaulē. Jo jūs esiet tuvāk astrālajai pasaulei kā zvaigznēm, un kamēr jūs neesat iemācījušies A – B – C, jūs nepratīsiet lasīt pasakas. Es esmu tikai necils Likuma kalps, māceklis to skolā, kuri ir daudz viedāki par mani. Lai saņemtu man ir jādod. Lai mācītos man ir jāmāca. Lai ietu uz priekšu, man ir jāmēģina aicināt jūs līdzi kopā ar mani. 127


Man ir šķitis, ka tas, ko pasaulei šobrīd vajag visvairāk, ir zināšanas par mistērijām aiz šī kara. Es esmu bijis neredzams kareivis šai karā, kurā es saņēmu daudzus ievainojumus. Man ir bijušas naktis nomodā un dienas darbā; bet tās ir devušas man spēku, kuru citādi es nebūtu spējis iegūt. E esmu stiprs, jo es esmu kalpojis. Kalpojiet jūs, un samaksa nāks paredzētajā laikā! Es tagad taisos atpūsties uz brīdi, jo man ir cits darbs veicams tuvākajā nākotnē. Es nedošos tālu projām. “X”. 1915 g. 28. Jūlijs.

BEIGAS.

128


TULKOTĀJA PĒCVĀRDS Tā kā es esmu pārliecināts, ka līdz šejienei nebūs ticis neviens skeptiski noskaņots lasītājs, man nav nozīmes censties aizstāvēt šo grāmatu. Blakus šī darba nenoliedzamajai garīgajai vērtībai nevar nepamanīt tās vērtību vēstures gaitas izpratnes ziņā, vismaz tiem, kam šāda izpratne ir vērtība. Kā jau „X” paredzēja, pēc Pirmā Pasaules kara sekoja renesanse un tādā vietā kā Latvija tā bija nenoliedzama. Vēl šodien vairākums latviešu uz „Latvijas laikiem” skatās ar ilgu nopūtām. Taču, vai kādam būtu tiesības pārmest vēstuļu autoram, ka tas neparedzēja tehnikas progresa gaismā caur Ritma Likumu iespējamu vēl lielāku naida neprātu kā augstāk aprakstītais? Cerība, pat nepamatota var kalpot par dzinuli šodienas grūtību pārvarēšanai, lai mums būtu iespēja sastapties ar rītdienas grūtībām. Taču šī darba gaismā krietni labāk var kļūt saprotama tālākā notikumu secība pasaulē. Adolfs Šiklgrūbers, vairāk pasaulei pazīstams kā Hitlers dzīves ironijas kārtā cieš no Iprīta gāzes un piesummējoties pārdzīvojumiem par Vācijas kapitulāciju nonāk Pēctraumas stresa sindroma stāvoklī, kurā redz gaismas eņģeļa vīziju, un saņem pavēli atjaunot kara izpostīto Vāciju. Tam sekojošie notikumi ir vērti vēl viena sējuma, ne pēcvārda uzrakstīšanai. Izejot no šajā grāmatā dotajām norādēm kādā virzienā būtu jādodas pasaulei gaišākas nākotnes vārdā, ir iespējams arī saprast to, kas šodien notiek Amerikā. Uzdevums, kurš tika uzticēts kontinentam, tika meistarīgi sagrozīts, un, saskaņā ar Pretstatu Likumu, ir šodien pārvērties tajā netikumības un neprāta vilnī, kurš, radies Anglijas slepeno organizāciju paspārnē, un izlolots Amerikas slepeno organizāciju paspārnē, tagad no turienes gāžas pār visu pasauli. Bet rodas jautājums, vai tā ir Hierarhijas vai cilvēces vaina? Taisnība, ka Gaismas Hierarhija ir tā, kas stāv pie pasaules kuģa stūres rata, bet pie airiem sēž pati cilvēce, un, ja tā airē tikai uz sēkļiem, neraugoties uz nekādiem brīdinājumiem, tādā veidā piepildot brīvas gribas likumu, tad vainot cilvēce var tikai pati sevi. “Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ. Jo tad daudz nāks Manā vārdā un sacīs: Es esmu Kristus, un daudz pievils. Bet jūs dzirdēsiet karus un karu daudzināšanu. Lūkojiet, nebēdājaties, jo visam tam tā būs notikt, bet tas vēl nav tas gals. Jo tad celsies tauta pret tautu un valsts pret valsti, un tad būs bada laiki un mēris, un zemestrīces dažādās vietās. Bet tas viss būs tikai to lielo bēdu iesākums, tad tie jūs nodos mokās un nokaus un jūs tapsiet ienīdēti no visiem ļaudīm Mana vārda dēļ. Un tad daudz apgrēcināsies un viens otru nodos, un viens otru nīdēs. Jo tad daudzi viltus pravieši celsies un daudz pievils. Un tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība pie daudziem izdzisīs. (..) Ja tad kas uz jums sacīs: redzi še ir Kristus vai tur; tad neticiet. (..) kad tie uz jums sacīs: redzi Viņš ir tuksnesī, – tad neejat ārā; redzi, Viņš

129


ir kambaros, – tad neticiet. Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī tā Cilvēka Dēla atnākšana.” Mat. XXIV, 4 – 27. Nu nevarētu sacīt, ka cilvēce nav tikusi brīdināta. Tāpat nevarētu sacīt, ka neviens netika paredzējis šādu rezultātu. Un paskatoties šodien kā ir savairojušas kristiešu sektas, un – atvainojiet – par ko ir kļuvušas Kristīgās Baznīcas (vislielākajai pasaulē – Katoļu Baznīcai ir milzīgi parādi sakarā ar pedofīlijas skandāliem mācītāju rindās! Par ko viņi nemaz – atļausiet – nav “ienīdēti no visiem ļaudīm Mana vārda dēļ”.) kļūst skaidrs, ka cilvēce precīzi pa punktiem izpilda to, no kā ir tik cītīgi tikusi brīdināta. Grāmatā pieminētā Lielā tiesas diena, vērojot notikumu secību, ir priekšā, ne aiz muguras, tādēļ paralēli sagatavotiem sērkociņiem un ziepēm būtu ieteicams sagatavot savā sirdī tīru un stabilu vietu, pie kuras pieturēties, kad pār galvu nāks vētra un nebūs ārpusē nekā, kur atbalstīt roku. Tas, kas no tulkotāja puses ieteicams nebūtu, ir ļauties šī darba iespējamā emocionālā satricinājuma iespaidā meklēt kādu paaugstinājumu no kura sludināt dzīves trauksmes apdullinātajam pūlim glābiņa ceļu tirgus laukumā. Ir veidi, kādos Patiesība var tikt izplatīta, un ir veidi, kādos ne. Un tie, kuriem ir bijis šis pienākums, to ir izdarījuši godam, pārējo atstājot citu pašu brīvas gribas rokās. Ja jūs esat viens no tiem, kura sirdī Patiesība ir atradusi auglīgu augsni, lai slavētas Debesis! Taču tas neuzliek jums par pienākumu piespiest citus to pieņemt. Ļaujiet šai Patiesībai izdarīt savu darbu jūsu sirdī, un nelieciet šķēršļus Tai aizsniegt citu sirdis ir viss, kas var no jums tikt prasīts. „Esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži” it visā. Atsevišķu rindkopu gribētos uzrakstīt zinātnes sakarā. Tās nenoliedzamais labums lietišķā izpratnē diemžēl nav vēl joprojām atspoguļojies ideju līmenī, un lai gan jau pamatskolas ķīmijas stundās tiek mācīts, ka atomi balstās tā saucamajā kristāliskajā režģī, līdz skolnieku apziņai netiek nogādāts fakts, ka paša šāda režģa nav, ne vairāk kā zvaigžņu materiālie savienojumi zvaigznājos, tādā veidā dodot iespēju aptvert vienu fundamentālu patiesību – mēs dzīvojam enerģijā, un nevis matērijā, kas ir tikai sublimēta enerģija un tās tik niecīga, ka pilnībā teorētiska sastāvdaļa. Un, ja pienāks tā diena, kad no zinātnes katedras atskanēs visnotaļ budisks atklājums, mēs dzīvojam mūsu jutekļu un smadzeņu centru radītā un nevis stabilas, blīvas matērijas balstītā pasaulē, zinātne varētu nonākt uz savu maldīgo doktrīnu kļūdu izpirkšanas ceļa. Eņģeļi Debesīs lūdzas par šo dienu. Taču līdz tam laikam katram no mums ir savs mazais taču vitāli būtiskais darbs cilvēces labā veicams, un viens no tiem, kas ir par prieku un pienākumu tulkotājam, šobrīd atrodas jūsu rokās. Aldis Jumejs

130


Dzīva Mirušā Vēstules no Kara  

Vēstījumi no Smalkās pasaules par Pirmo Pasaules Karu

Advertisement
Read more
Read more
Similar to
Popular now
Just for you