priecē kolēģiem izrādītā cieņa – katrai filmai minēti arī ie spējami daudzi pārējie līdzstrādnieki (dīvains izņēmums ir tikai Ulda Brauna lielfilma “235 000 000” – vai tad tie šām anonīmi minētie “seši kinooperatori” un pavisam neminētie līdzrežisori nebija pelnījuši ieraudzīt savu vārdu šajā sarakstā? Kaut vai tāpēc, ka nav jau nemaz tik daudz publiski pieejamu avotu, kur šīs kultūrvēsturiski nozīmīgās filmas titri būtu izlasāmi pilnībā). Pavisam unikāls ir nelielais Latvijas kinoprocesa vadī tāju sarakstiņš, kas prasījis nopietnu darbu šīs informācijas apkopošanā, bet brīžiem vedina uz amizantām pārdomām – teiksim, kāpēc kinostudijas direktors Heinrihs Lepeško savā krēslā stabili sēdējis gandrīz 20 gadus, bet hronikas priekšnieki tajā pašā laikā ilgāk par diviem gadiem amatā nav izturējuši? Un vēl viens sīks papildinājums grāmatas bagātī gajam informatīvajam nodrošinājumam. No personiskās pieredzes zinu, cik sarežģīta un piņķerīga ir šādas infor mācijas meklēšana, tāpēc ne pārmetums, bet labi domāta (lai arī novēlota) piebilde – filmas “Eduards Ševardnadze. No pagātnes uz nākotni” grupas bildē (359. lpp.) redzamie “apgaismotājs” un “otrs apgaismotājs” ir Uldis Deičmanis un Viktors Randars; lai nu arī šie “neredzamās frontes kareivji” vēl neiegrimst aizmirstībā. Lai iecerētā recenzija nepārvērstos par nekritisku slavasdziesmu, godīgi jāatzīst, ka par dažām lietām šajā grāmatā es gluži personiski tomēr neesmu tik pārmērīgā sajūsmā. Piemēram, cilvēciski saprotama (jo jaunībā zāle ir zaļāka un kino labāks), bet ne visai objektīva ir doma, kas vīd cauri tekstiem – īpaši jau grāmatas fināla daļā –, ka īstais kino, “Lielais latviešu kino”, varēja rasties un radās vienīgi Rīgas kinostudijā, bet pēc tās sabrukuma vairs tikai “kādi jaunizceptie režisori mēģinās taisīt mazas, lētas īsmetrāžas filmiņas kursa darbu līmenī” (407. lpp.). Pavisam dīvaini, ka šādus vārdus saka Maija, drīzāk tas būtu gaidāms no Ivara, kurš, protams, ir vispāratzīts episka pilnmetrāžas dokumentālā kino klasiķis. Tomēr nedrīkstētu ignorēt faktu, ka viena no spožākajām lappusēm Latvijas un pasaules kino vēsturē ir Herca Franka “mazā īsmetrāžas filmiņa” “Vecāks par desmit minūtēm”, kas droši vien nebija arī neko dārga – viena kamera, pāris pro žektoru un 282 metri filmas... Ironiskā kārtā Ivara vārdi par to, ka 52 minūtes dokumentālai filmai ir “mazs apjoms” (366. lpp.), mate rializējās šāgada festivālā “Lielais Kristaps”, kur labāko īsmetrāžas dokumentālo filmu konkurencē katra no no minētajām filmām bija piecreiz garāka par tām desmit minūtēm, kurās savulaik tik precīzi, jēgpilni un ietilpīgi prata iekļauties katrs no klasiķiem, arī Ivars Seleckis... Vēl viens diskutabls jautājums ir grāmatā vairākkārt aizskartā kinožurnālu likvidēšanas tēma, ko abi Selecki, protams, piemin ar nožēlu, taču par to nu vēl varētu strī dēties un varbūt pat pierādīt, ka šajā ārkārtīgi straujās informācijas aprites laikmetā kinožurnāls diemžēl ir arhaiska un sevi izsmēlusi forma. Tāpēc disputa akcents būtu jāpārceļ uz vizuālās dokumentēšanas nepiecie šamību, nevis kinožurnāliem kā vienīgi iespējamo šīs dokumentēšanas izpausmi. Grāmata nav tikai sausa kinovēsture, bet jūtu izpaus mēm bagāts romāns. Tie astoņi gadi, ko Inga Jēruma kopā ar Maiju un Ivaru ieguldījusi šajā grāmatā, bijuši tā vērti.
the peculiar exception of Uldis Brauns’ feature length film 235 000 000 – didn’t the anonymous “six cameramen” and the unmentioned co-directors deserve to see their names on this list? If only for the reason that there are very few publicly available sources which can provide full credits of this culturally and historically important film.) The little list of people in charge of the cinema process in Latvia is completely unique, requiring a great deal of work to compile this information, however sometimes it provokes amusing reflection – for example, why is it that film studio director Heinrihs Lepeško managed to firmly hold on to his chair for 20 years, while during the same period the managers of the newsreel department never lasted more than two years in their posts? Small addendum: the “lighting technician” and “the other lightning technician” in the group picture from the film Eduards Ševardnadze. No pagātnes uz nākotni (‘Eduard Shevardnadze. From Past to Future’) (p. 359) are Uldis Deič manis and Viktors Randars. So that the review does not turn into an uncritical panegyric, I will honestly admit that quite personally I was not overenthusiastic about some of the things in this book. For example, there is the humanly understandable (because the grass is greener and cinema is better in your youth), but not quite objective notion discernible between the lines of the text – especially in the final part of the book – that true filmmaking, “Great Latvian Cinema” could emerge and emerged only at the Riga Film Studio, and after its demise only “some greenhorn directors will try to make cheap little short films of undergraduate quality” (p. 407). It is very odd that this is said by Maija – it could per haps be expected of Ivars, who is, of course, a recognised master of epic feature-length documentary cinema. But we shouldn’t ignore the fact that one of the brightest pages in Latvian and world film history is Herz Frank’s “little short film” Vecāks par desmit minūtēm (‘Ten Minutes Older’), which was probably not very expensive either – a single camera, a couple of spotlights and 282 metres of film… Ironically, Ivars’ pronouncement that 52 minutes is a “not very long” for a documentary (p. 366) was reaffirmed by this year’s Lielais Kristaps festival, where each of the en tries nominated in the best documentary short category was five times the length of those ten minutes that were once so precisely, meaningfully and amply sufficient for any of the classic masters, including Ivars Seleckis… Another debatable question is the matter of the de mise of newsreels, a subject discussed several times in the book, and one which the couple naturally mention with regret. It could, however, be argued and perhaps even proved that in this age of exceedingly fast information cir culation the newsreel is unfortunately an archaic format that has exhausted its possibilities. Therefore the emphasis of the dispute should be shifted to the necessity for visual documentation, not just newsreels as the only possible manifestation of this kind of documentary. And another nuance, perhaps even unrelated to film, which surprised me in this “love story”, as it was called at its launch by the editor, Inga Pērkone: I am no militant feminist, but whilst reading the book I gradually found myself becoming more and more irritated by the pro nounced patriarchalism and the the dominating male chauvinism in the relationship. Maija is revealed in the book as a clever and talented individual; I am in complete agreement with Miks Savisko who considers her to be the “mother” of the famed Riga documentary cinema, as it was she who edited the majority of the “golden collection” films, and as a film editor “brought up” most of the young men who later became recognised classic directors. This book is not merely a dry account of film history, it is an emotionally and expressively rich novel. It is truly worthy of the eight years that Inga Jēruma, together with Maija and Ivars Seleckis, have devoted to its creation.
69 / 09
97