Ilčuka and Juškevičūtes vērojumi uztvēra tādas sabiedriskās dzīves norises, ko šajā vietā vairs nevar atrast. Atgriežoties pie izstādes norises vietas tēmas, jānorāda uz faktu, ka Veselības centra ēka dīvainā kārtā pati pārvērtās pār mākslas ob jektu. Kopš padomju laikiem nekas daudz nav mainīts foajē interjerā, tādēļ tas iedarbojas uz jūsu iztēli un aicina jūs iztēloties, kā viss notika, kad ēka funkcionēja, un kādas cerības loloja sabiedrība, kas savulaik pasūtīja tās būvi. Ieejot foajē, apmeklētājs varēja skatīt An Architektur (Vācija) instalāciju, kas atspoguļoja starptautiski atzītus sabiedrisko ēku arhitektoniskos risinājumus. Žurnāla An Architectur: Production and Use of Build Environment (“Arhitektūra: Ēku vides radīšana un izmantošana”; izveidots 2002. gadā; tas piedāvā telpisko attiecību kritisku analīzi) 10. burtnīca ietver gan vēsturiskos, gan mūsdienu sabiedrisko ēku projektus. Instalācijā bija skatāmi daži no piemēriem. Sociālo utopiju ilustrācijas, protesti, sociālie vai politiskie eksperimenti pa rāda daudzveidīgās sabiedriskās vajadzības, mērķus un identitātes, kā arī izcelšanās kontekstus. Īpaši izstādei Vilnius COOP žurnāla 10. burtnīcas angļu valodā nodrukātajā versijā (pirmā burtnīca publicēta Ņujorkā 2007. gadā) iekļautie piemēri ņemti no Lietuvas konteksta: postpadomju sabiedrībā labi pazīstama privatizēta komunālā dzīvokļa, ko operatīvu celtu vasarnīcu Lietuvas jūrmalā vai Vilnius COOP izstādes ēkas attēli. Mazliet nostalģisks, bet arī viens no pamatīgākajiem Vilnius COOP ietvaros veiktajiem pētījumiem ir Indres Klimaites (Indrė Klimaitė) sadarbībā ar vēsturniekiem, rakstniekiem un fotogrāfi Izabellu Rozen dālu (Isabell Roosendaal) tapušais Revival of Lithuanian Canteen Culture (“Lietuvas ēdnīcu kultūras atdzimšana”). 2008. gadā Klimaite apsekoja pilsētu ēdnīcas un dokumentēja tajās valdošo atmosfēru. Padomju laikā radītais plašais publisko ēdnīcu tīkls ne tikai atstāja iespaidu uz Lietuvas gastronomisko kultūru, bet arī izveidoja sociālos paradumus. Pēc pārmaiņām politiskajā un ekonomiskajā situācijā ēdnīcu kultūra netika popularizēta. Taču Klimaites pētījuma rezultāti pierādīja, ka ēd nīcas joprojām apmeklē dažādu sociālo grupu pārstāvji. Investoriem ēdnīcas no komerciālā viedokļa bija šķitušas nepievilcīgas, tāpēc daudzi autentiski padomju interjeri palikuši neskarti līdz pat šodienai. Šo vietu nerakstītie noteikumi darbojas jau gadu desmitiem, un arī personāls vēl aizvien ir tas pats. Klimaite ne tikai pētīja ēdnīcu vēsturisko auten tiskumu, viņa vērsa uzmanību uz tajās notiekošajiem sociālajiem pro cesiem. Šis pētījums ir ļoti vērtīgs kā atgādinājums par aizmirstām vietām un kā ieteikums jauna tipa paradumu veidošanai. Vilnius COOP ietvaros Indre Klimaite piedāvāja nelielu publikāciju (ēdnīcu ceļvedi, kurā ietvertas apmēram 50 ēdnīcas), mākslinieces Rozendālas foto grāfiju sēriju un pusdienošanas iespēju ēdnīcās. Izstādē varēja redzēt vēl vairākus mākslas darbus, kas atspoguļoja pilsētvides elementus un ieteica jaunus to izmantošanas paņēmienus. Piemēram, mākslinieks Žilvins Landzbergs bija izveidojis instalāciju “Piecas minūtes ētera laika” kas norādīja uz kiosku kultūras fenomenu – tie pēdējo divdesmit gadu laikā bija atrodami visā Lietuvā. Saskaņā ar mākslinieka koncepciju kiosks bija pilsētainavas vispopulārākā arhitektūras struktūra un veidoja ekonomisku un sociālu institūciju, pulcinot ap sevi dažādas sociālās grupas un piedāvājot virkni pakal pojumu. Pēdējā laikā kiosku fenomens zaudējis popularitāti, bet Landzbergs sniedza kioskiem pēdējo iespēju pakavēties slavas zālē. Žilvina Landzberga instalāciju papildināja Elvas Olafsdotiras (Elva Olafsdottir, Īslande) instalācija Nighthawk (“Naktsputns”), kas pie dāvāja vietu darījumiem: apmeklētāji tika aicināti ierasties ar 56
69 / 09
ready for a good evening. After several functional conversions and after years of being a shelter for different communities, recently the building of the cinema Pergalė finally ended up as an American-style casino. Usage of the building by the network of community members was pos sible only because it didn’t have a clear owner, and in the post-Soviet way of thinking was neglected as a Soviet building. Meanwhile the ob servations of Ilčiukas and Juškevičiūtė captured a social life that can’t be found there anymore. Returning to the topic of the exhibition venue, it should be pointed out that the building of the health centre in a peculiar way becomes an art object itself. Not many changes had been made to the interior of lobby hall since the Soviet period, therefore it plays with your imag ination and invites you to imagine what life would have looked like when the building was functioning, and what hopes were cherished by the community that commissioned it. After entering a lobby hall, the visitor faces the installation An Architektur (Germany), which presents international practices of communal spaces around the world. Founded in 2002, the 10th issue of the journal An Architektur: Production and Use of the Built Environment, a critical analysis on spatial relations, brings together historical and contemporary projects that deal with communal spaces – the installation of An Architektur displays several case studies. The illustrations of social utopias, protests, social or political experiments show a diversity of communal needs, aims, their identities and the contexts of their origin. In an English version of the 10th issue (first published in 2007 in New York) reprinted specially for the Vilnius COOP project, examples from the Lithuanian context are included, such as – for post-Soviet society – the well known images of a privatized com munal flat, cooperatively built holiday houses at the Lithuanian seaside or the building of the Vilnius COOP exhibition. A little bit nostalgic, but one of the most thoroughly conducted studies of Vilnius COOP is a project Revival of Lithuanian Canteen Culture by Indrė Klimaitė (in collaboration with historians, writers and photo grapher Isabella Roozendaal). In 2008 Klimaitė started seeking out, visited and documented the culture of canteens in cities. Established during the Soviet period, a wide network of public canteens has left an influence not just on Lithuanian gastronomic culture, but has formed social habits as well. After the change in the political and economic situ ation, the canteen culture was simply kept on in a silence. But the results of Klimaitė’s research proved that visitors to canteens still include va rious social groups. From the commercial point of view canteens were not attractive for investors, and so many of the authentic Soviet interiors have been left untouched up to now. Informal rules for these spaces have been kept for decades as well, as the same staff is still working there. Klimaitė is not just researching the historical authenticity of canteens, but her main attention is mostly directed towards the contemporary social processes happening within them. As part of the Vilnius COOP project Klimaitė presented a short publication (a canteen guide with around 50 canteens included), a series of photographs made by artist Roozen daal and daily lunch excursions. This research is highly valuable as a strategy for reminding us about forgotten places and as a strategy suggesting the formation of new kinds of habits. Several more artworks reflecting features of the urban environ ment and suggesting new ways of their utilization can be seen in exhibition. For example, artist Žilvinas Landzbergas (Lithuania/Holland) created an object 5 min of Air Time (2007), which points to the kiosk cul ture which was to be found all over Lithuania for the last two decades.