tehnoloģijām, kas ir ieguvusi neierobežotas vizuālās komunikācijas iespējas. [1]
Fotogrāfēšana Latvijā 19. un 20. gadsimtā Fotogrāfijas ienākšana Latvijā Fotogrāfijas ienākšana Latvijā sasaucas ar jaunlatviešu kustību. Tas ir laiks, kad latviešu tauta sāka sevi apzināties kā nāciju, cīnās par nacionālās kultūras attīstību. Vācu valodā iznākušie laikraksti un žurnāli sniedza pirmās ziņas par dagerotipijas izplatību Latvijā: „Dagēra un Njepsa kungu noslēgtais līgums uzliek viņiem par pienākumu ne tikai publicēt savu izgudrojumu – attēla iegūšanu ar kameru obskuru –, kā arī diorāmas noslēpumus, bet gan darīt zināmus atklātībā kā viena tā otra izgudrojuma uzlabojumus.” [7] Šīs ziņas par Dagēra un Njepsa atklājumiem, ieinteresēja cilvēkus, māksliniekus, zinātnes entuziastus un pētniekus pievērsties tieši gaismas pierakstīšanai ar kameru obskuru. Līdz ar to šis revolucionārais atklājums izraisīja lielu sensāciju ne tikai Eiropā, bet arī Latvijā. Viens no pirmajiem fotogrāfiem Latvijā Mārtiņš Buclers skaidri ir atspoguļojis fotogrāfēšanas ietekmi uz sabiedrību: „Fotogrāfija izplatījās ar lielu ātrumu, atrada sev draugus visās ļaužu šķirās, jo radās nesalīdzināmi lētāks līdzeklis portretu izgatavošanai nekā gleznošana. Līdzšinējā bagāto šķiru priekšrocība kļuva par katram iespējamu lietu.” Pirmās dagerotipija darbnīcas Rīgā, Jelgavā un Liepājā atver iebraucēji – sveštautieši. Pārsvarā tie ir vācieši, arī vēlākos gados, līdz pat 19. gs. beigām, fotogrāfija ir viņu monopols. [7] Dagerotipijas periodā (no 1839.g. – 1860.g.) izgatavo galvenokārt portretus, fotogrāfē lauku un pilsētu skatus. Kā unikāls vēstures liecinieks ir dagerotipijas uzņēmums, kurā redzama Rīgas panorāma ar Pētera baznīcas vējdzirnavām. Uzņēmums datējams ar laiku no 1840. – 1845. gadam. Tas varētu būt viens no pirmajiem Rīgas panorāmas uzņēmumiem. Dagerotips ir glabājies no paaudzes uz paaudzi kādā Rīgas pilsoņu ģimenē, un laika gaitā tas ir stipri bojāts. Šodien pasaules fotogrāfijas muzejos glabājas daudzi dagerotipijas laikmeta liecinieki, kuros redzam izcilus sava laika rakstniekus, māksliniekus, sabiedriskos darbiniekus un vienkāršos ļaudis. Arī Latvijas muzeji glabā fotogrāfijas pionieru paraugus. Notikumi saistībā ar fotogrāfiju hronoloģiskā secībā. 1839. – Fotogrāfijas priekštece dagerotipija kā laikmeta brīnums pārsteidz pasauli: uz nopulētas, apsudrabotas vara plāksnes var fiksēt attēlu un pēc tam dabūt novilkumu uz papīra. [5] 19. gadsimta vidus – Rīgā un Liepājā jau ir vairāki desmiti fotodarbnīcu. Meistari ir vācieši, kas amata noslēpumus sargā kā acis pierē. Taču darbnīcās tiek nodarbināti mācekļi, kas klusām piesavinās fotogrāfēšanas un bilžu darināšanas gudrību. [5]
Ap 1880. gadu – Eķengrāves muižas īpašnieks Aleksandrs Rehenbergs – Lintens no ārzemēm atvedis fotoaparātu un piederumus. Apnicis ar tiem darboties, tāpēc atdevis tos pagasta skolotājiem. Nu arī Saukas, Elkšņu, Vārnavas pagasta ļaudis piekļūst bildēšanas brīnumam. [5] 1894. – Pie Eķengrāves skolotāja nofotografējās 28 gadus jaunais Saukas Juču saimnieka dēls Mārtiņš Buclers. Vēlāk viņu pārņēma liela vēlēšanās pašam apgūt šo prasmi un veicināt tās attīstību latviešu tautā. Mārtiņš devās uz Rīgu un iestājās par mācekli pie viena no izcilākajiem foto meistariem — vācieša Borharda, kura darbi jau bija apbalvoti Berlīnes un Parīzes izstādēs. [5] 1897. – Pēc 3 gadiem mācekļa gaitās, Mārtiņš Buclers apzinās savu varēšanu un spējas, ka atver pats savu fotodarbnīcu Siguldā. [5] 1901. – Pie bildēšanās tiek Neretas, Rites un Zalves bagātākie pagastu ļaudis, kas var atļauties tērēt dažus rubļus tādai vaļībai. No ceļojošā fotogrāfa Černova atpircis aparātu un piederumus, fotogrāfēšanai pievēršas Blūma zīmēšanas skolas audzēknis Jānis Jaunsudrabiņš. Gleznotu ģīmetni viņš izgatavo par rubli gabalā, bet par fotografētu attēlu saņem divreiz vairāk. [5] 1902. – Mārtiņš Buclers atver savu foto veikalu Rīgā. Nu jau latviešu fotogrāfu tur ir labs pulciņš. Savas darbnīcas ir atvēruši Rieksts, Baumanis, Balodis, Bērziņš. Jānim Riekstam tolaik ir tikai 21 gads. No naglu fabrikas strādnieka viņš kļūst par izcilu foto meistaru. [5] 1903. – Mārtiņš Buclers atver ražotni — pagrabā izgatavo fotoplates. Nav skaudīgs amata noslēpumos, jo pieņem apmācībā vairākus desmitus latviešu jaunekļu. [5] 1904. – Par draugu saziedoto naudu tiek izdota Mārtiņš Buclera sastādītā grāmata „Fotogrāfija”. [5] Tā bija pirmā grāmata par fotogrāfēšanu latviešu valodā. Šajā gadā fotogrāfēšanai pievēršas divdesmit gadus jaunais Vilis Rīdzenieks, tikko nolicis pasta ierēdņa eksāmenu. Viņš izveidojās par spožu Latvijas vēstures dokumentētāju. [5] 1906. – Mārtiņš Buclers izdod un rediģē žurnālu „Stari”. Papildus rakstiem par fotografēšanu, žurnālā ir arī literatūras un mākslas tēmas, ko pārzina Jānis Jaunsudrabiņš. Šajā žurnālā atraisīdamies, viņš iedziļinās latviešu literatūrā. [5] Šajā pašā gadā tiek nodibināta Latviešu fotogrāfiskā biedrība, un Mārtiņš Buclers ir tās priekšnieks. Vasarā tiek sarīkota pirmā latviešu fotogrāfu izstāde, tiek rīkoti izbraukumi uz Siguldu, kur fotogrāfē dabas ainavas. Iesāk veidot bibliotēku, vācot grāmatas vācu un krievu valodā par amata tēmu. [5] Par veikala vadītāju un grāmatvedi pie Mārtiņa Buclera sāk strādāt daudzsološs jauneklis, labs zīmētājs Arnolds Cālītis. [5] 1908. – Ļoti rosīgi jau otro gadu darbojas nodibinātā