Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

- Georg, - es saku, - mums jāuzmana, lai tavs brālis mūsu Verdenbrikas Golgātu neizpārdod dažiem sūda zemniekiem, kuri maksās tikai pēc ražas novākšanas. Šajā dzidrajā dienā, kad skan putnu dziesmas un smaržo kafija, nodosim svinīgu zvērestu, ka abi krusti tiks pārdoti tikai par skaidru naudu!

Georgs pavīpsnā: - Tik pārāk bīstami jau nav. Vekselis mums jāizpērk triju nedēļu laikā. Kamēr naudu ieņemam agrāk, tikmēr esam nopelnījuši.

- Ko nopelnījuši? - es jautāju. - Tikai ilūziju - līdz nākamajam dolāra kursam.

- Reizēm tu spried pārāk veikalnieciski. - Georgs uzsvērti lēnām aizdedzina cigāru, kas maksā piecus tūkstošus marku. - Tev labāk vajadzētu nevis vaimanāt, bet uztvert inflāciju kā pretēju dzīves simbolu. Katra nodzīvota diena samazina tavu eksistenci par vienu dienu. Mēs dzīvojam no kapitāla, nevis no procentiem. Katru dienu dolāra kurss ceļas, bet katru nakti tavas dzīves kurss krītas par vienu dienu. Kā būtu, ja par to sacerētu sonetu?

Es vēroju pašapmierināto Hākenštrāses Sokrātu. Sīkas sviedru lāses grezno viņa kailo galvvidu kā pērles gaišu tērpu. - Apbrīnojami, cik filozofisks var kļūt cilvēks, kad viņš nakti nav gulējis vienatnē, - es saku.

Georgs ir acu nepamirkšķina. - Kad gan vēl? - viņš mierīgi jautā. - Filozofijai jābūt jautrai un nesamocītai. Jaukt tai klāt metafiziskus prātojumus nozīmē to pašu, ko juteklisku prieku saistīt ar to, ko jūsu dzej​nieku kluba locekļi sauc par ideālu mīlestību. No tā tikai iznāk neciešams mičumačs.

- Mičumačs? - es jautāju, kaut kādā ziņā aizskarts.

- Paskaties tikai, tu - sīkpilsoniskais dēkaini! Tu - tauriņu kolekcionār, kas visu tiecas uzdurt uz adatas! Vai nezini, ka bez tā, ko tu sauc par mičumaču, cilvēks ir miris?

- Itin nemaz. Es tikai nošķiru lietas. - Georgs iepūš man sejā cigāra dūmus. - Es labāk ar cieņu un filozofiskā grūtsirdībā ciešu tāpēc, ka dzīve tik ātri paiet, nekā ļaujos vulgāriem maldiem un kaut kādu Minnu vai Annu jaucu ar vēso eksistences noslēpumu, un domāju, ka pasaule ies bojā, ja Minna vai Anna dos priekšroku kādam citam - Kārlim vai Jozefam. Vai arī ja Ernai labāk patiks angļu ķemmdzijā ģērbts zīdai​nis.

Viņš smīn. Es salti ieskatos viņa nodevīgajās acīs.

- Lēts šāviens, kas būtu Heinriha cienīgs! - es saku.

- Tu - īstenais pieejamā baudītāj! Varbūt tu man paskaidrotu, kāpēc tik aizrautīgi lasi žurnālus, kuri ir pilni ar nepieejamām sirēnām, augstākās sabiedrības skandāliem, teātra aktrisēm un filmās tēlojošām siržu lauzējām?

Georgs vēlreiz iepūš man acīs dūmus par trīssimt markām. - To es daru iztēles labad. Vai tu nekad neko neesi dzirdējis par debesu un zemes mīlu? Tu taču pavisam nesen mēģināji tās savienot savā Ernā un dabūji smuku mācību, tu - krietnais mīlestības koloniālpreču tirgotāj, kurš vienā veikalā gribētu turēt skābus kāpostus un kaviāru. Vai tev arvien vēl nav zināms, ka tad skābie kāposti nekad negaršos pēc kaviāra, bet kaviārs vienmēr garšos pēc skābiem kāpostiem? Es tos turu tālu vienu no otra, un tev arī tā vajadzētu darīt. Tad dzīve kļūst ērta. Un tagad nāc, paspīdzināsim Eduardu Knoblohu! Šodien viņš cels galdā sautētu gaļu ar makaro​niem.

Es pamāju un, ne vārda neteicis, ņemu cepuri. Pats to nemanīdams, Georgs man ir devis smagu triecienu, bet velns lai mani parauj, ja es ļaušu viņam to manīt.

Kad atgriežos, birojā sēž Gerda Šneidere. Viņai mugurā ir zaļš svīteris, īsi svārki un ausīs - lieli auskari ar neīstiem dārgakmeņiem. Pie svītera kreisajā pusē piesprausta viena roze no Rīzenfelda buķetes - tā acīmredzot bijusi sevišķi izturīga. Viņa rāda uz to un saka: - Merci! Visiem skauda. Tas bija primadonnai piemērots pušķis.

Es noraugos viņā. Tur laikam gan sēž tieši tā, kas Georga izpratnē ir zemes mīla, es domāju, atklāta, noteikta, jauna un bez kādām frāzēm. Es viņai aizsūtīju puķes, un viņa ir atnākusi, tas viss. Viņa šīs puķes ir uztvērusi tā, kā prātīgam cilvēkam to vajadzētu darīt. Nav vis ilgi spēlējusi teātri, bet ieradusies. Viņa ir pie​kritusi, un tagad patiesībā nekas vairs nav apspriežams.