Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

pre​tīgu materiālistu. Namīpašnieks! Un kur paliek tava ne​mirstīgā dvēsele?

- Namīpašnieks un tēlnieks. - Bahs spoži nospēlē glissando pasāžu. Vienu stāvu augstāk galdnieks Vilke ar veseri piedevām sit takti. Viņš taisa šķīstu, baltu bērna zārciņu par virsstundu tarifu. - Tad man vairs nevajadzēs jums veidot nolādētos mirstošos lauvas un augšup traucošos ērgļus. Nekādus dzīvniekus!

Nekad vairs dzīvniekus! Dzīvnieki vai nu jāēd, vai jāapbrīno. Citādi ne. Dzīvnieki man ir līdz kaklam. It īpaši he​roiskie.

Viņš sāk spēlēt «Kūrpfalcas jātnieku». Es redzu, ka ar Kurtu šovakar nekāda jēdzīga saruna nesanāk.

Katrā ziņā ne tāda, kas palīdzētu aizmirst neuzticīgās sievietes. Kāda ir dzīves jēga? - es vēl promiedams pajau​tāju.

- Gulēšana, pierīšanās un piegulēšana.

Es atmetu ar roku un kātoju atpakaļ. Neviļus pielāgoju savus soļus Vilkes vesera sitieniem, tad pamanu to un mainu ritmu.

Zem vārtu arkas stāv Līza. Viņa tur rokā rozes un sniedz tās man. - Še! Paturi tās sev! Es tādu mantu nevaru lietot.

- Kāpēc ne? Vai tu nemaz neizjūti dabas skaistumu?

- Paldies Dievam, ne. Neesmu nekāda govs. Rīzenfelds! - Viņa smejas savā naktskluba balsī. Pasaki tam zellim, ka es neesmu no tām, kam dāvina puķes.

- Ko tad?

- Rotaslietas, - Līza atbild. - Ko vēl citu?

- Un drēbes ne?

- Apģērbu tikai tad, kad ir intīmākas attiecības. - Viņa uzmet man spulgu skatienu. - Tu izskaties nožē​lojams. Vai lai uzmundrinu tevi?

- Pateicos, - es atbildu. - Esmu pietiekami mundrs. Ej vien viena pati uz kokteiļu stundu «Sarkanajās dzir​navās».

- Es nedomāju «Sarkanās dzirnavas». Vai tu vēl ar​vien spēlē ērģeles tiem idiotiem?

- Jā, - es pārsteigts atbildu. - Kā tu to zini?

- Visi par to runā. Vai zini, es gribētu kādreiz aiziet līdzi uz trakomāju.

- Gan tu tur pietiekami drīz nonāksi bez manis.

- Nu, paskatīsimies, kurš no mums būs pirmais! - Līza nevērīgi nosaka un noliek puķes uz kapakmens. - Še ņem tos sakņaugus! Es tos nevaru mājās turēt. Mans vecais ir pārāk greizsirdīgs.

- Ko? - Nu skaidrs! Kā bārdas nazis! Un kāpēc lai viņš tāds nebūtu?

Es nesaprotu, kādā ziņā bārdas nazis varētu būt greizsirdīgs, bet tēls ir pārliecinošs. - Ja tavs vīrs ir greiz​sirdīgs, kā tad tu vari vakaros pastāvīgi nozust? - es jautāju.

- Viņš taču zirgus kauj pa nakti. Tad es atbilstoši iekārtojos.

- Un kad viņš nav darbā?

- Tad es strādāju par garderobisti «Sarkanajās dzir​navās».

- Tiešām?

- Tu gan, puikiņ, esi neaptēsts, - Līza atbild. - Kā mans vecais!

- Un kleitas un rotaslietas?

- Viss lēts un neīsts. - Līza smīn. - Tam ticēs katrs vīrs. Še ņem tos zaļumus! Aizsūti kādai slaucamai telei. Tu izskaties pēc tāda, kas sūta puķes.

- Tad tu mani slikti pazīsti.

Līza pār plecu uzmet man bezdibenīgu skatienu. Tad ar savām skaistajām kājām, kuras iebāztas apvazātās, sarkanās rītakurpēs, aiziet pāri ielai atpakaļ. Vienu rītakurpi grezno pušķis, otrai tas ir notrūcis.

Rozes pakrēslī spīd. Tas ir liels pušķis. Rīzenfelds nav skopojies. Pēc mana vērtējuma, piecdesmit