Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

cigārs ir labs. Meklēju sērkociņus, bet, kā jau vienmēr, tie ir nez kur nobāzti. Par laimi, krāsnī vēl gail uguns. Es saritinu desmit marku zīmi, paturu to virs liesmas un tad aizdedzinu cigāru. Aprīļa beigās krāsni kurināt patiesībā nav vairs vajadzīgs, tā ir tikai mana darba devēja Georga Krolla reklāmas ideja. Viņš domā, ka sērojošie klienti, kuriem jāizdod nauda, labāk to darīs siltā istabā, nekā drebinādamies no aukstuma. Sērās cilvēkam salstot dvēsele, un, ja turklāt viņam esot vēl aukstas kājas, tad no tāda esot grūti izspiest kārtīgu samaksu. Siltums atkausējot arī naudasmaku. Tāpēc mūsu birojs ir pārkurināts un mūsu firmas pārstāvjiem kā augstākais princips ir iedzīts galvā, ka nekad aukstumā vai lietū nav jācenšas panākt vienošanos turpat kapsētā, bet tas vienmēr jādara tikai siltās telpās un, ja iespējams, pēc ēšanas.

Sēras, aukstums un izsalkums ir slikti darījumu partneri.

Es iesviežu desmitmarku zīmes apdeguli krāsnī un pieceļos. Tai pašā brīdī dzirdu, ka pretējā mājā tiek atgrūsts vaļā kāds logs. Man nemaz nav jāskatās, lai zinātu, kas tur notiek. Es uzmanīgi noliecos pār galdu, it kā man vēl vajadzētu darboties ar rakstāmmašīnu. To darot, slepus šķielēju mazā kabatas spogulītī, kuru turu tā, lai varētu vērot pretējo logu. Kā jau vienmēr, tā, kas tur stāv kaila un žāvājas, un staipās, ir Līza, zirgu kāvēja Vaceka sieva. Viņa ir tikko kā piecēlusies. Mūsu iela ir veca un šaura, Līza var redzēt mūs un mēs viņu, un viņa to zina, tāpēc tur stāv. Pēkšņi viņa sašķoba savu lielo muti, smejas, ka zobi vien spīd, un rāda uz spoguli. Viņa to ir saskatījusi ar savām laupītājputna acīm. Es pukojos, ka esmu pieķerts, tomēr izturos tā, it kā neko nemanītu, un, izpūtis dūmu mākoni, atkāpjos dziļāk telpā. Pēc brītiņa nāku atpakaļ. Līza ņirdz. Es veros laukā, uz viņu neskatīdamies, bet izliekos, it kā mātu ar roku kādam uz ielas. Piedevām vēl sūtu tukšumā gaisa skūpstu. Līza uz to iekrīt. Viņa ir ziņkārīga un paliecas uz priekšu, lai redzētu, kas tur ir. Taču tur neviena nav. Tagad ņirdzu es. Viņa dusmīga piesit ar pirkstu pie pieres un pazūd.

Es nezinu, kāpēc tēloju šo komēdiju. Līza ir tāda sieviete, kuras mēdz dēvēt par krāšņām, un es pazīstu krietni daudz vīriešu, kuri labprāt maksātu pāris miljonu, lai katru rītu baudītu šādu skatu. Es arī to baudu, tomēr tas mani kaitina, tāpēc ka šis laiskais meitietis, kas tikai pusdienā raušas laukā no gultas, ir tik bezkaunīgi drošs par sevis radīto iespaidu. Viņai pat nenāk prātā doma, ka ne jau katrs tūlīt ar viņu gulētu. Turklāt patiesībā tas viņai ir diezgan vienaldzīgi. Viņa ar saviem melnajiem, uz pieres īsi apgrieztajiem matiem un bezkaunīgo degunu stāv pie loga un krata pirmklasīga Karrāras marmora krūšu pāri gluži kā tante grabuli zīdaiņa acu priekšā. Ja Līzai būtu pāris gaisa balonu, tad viņa priecīga tos turētu, izbāzusi pa logu. Tā kā viņa ir kaila, tad tai vietā tagad noder krūtis, un tas viņai ir pilnīgi vienalga. Viņa gluži vienkārši priecājas par to, ka dzīvo un ka visiem vīriešiem jābūt viņas dēļ kā bez prāta, bet tad viņa to aizmirst un ar kāru muti metas virsū brokastīm. Zirgu kāvējs Vaceks pa to laiku kauj nespēcīgus, vecus kleperus.

Līza parādās no jauna. Tagad viņa sev pielikusi liekās ūsas un pati ir stāvā sajūsmā par šo asprātīgo iedomu. Viņa militāri sveicina, un es jau nodomāju, ka viņa savā bezkaunībā to mērķē uz veco, atvaļināto feldfēbeli Knopfu, kas dzīvo blakus, bet tad atceros, ka Knopfa guļamistabai ir tikai viens logs un tas atrodas pagalma pusē. Turklāt Līza ir pietiekami slīpēta, lai zinātu, ka no blakusmājām viņu nevar novērot.

Pēkšņi, it kā kaut kur būtu sagruvuši skaņu aizsprosti, sāk skanēt Svētās Marijas baznīcas zvani.

Baznīca atrodas ielas galā, un zvani dimd, it kā tie no debesīm kristu tieši istabā. Vienlaicīgi es ieraugu, ka gar otro biroja logu, kas atrodas pagalma pusē, gluži kā spocīga melone aizslīd mana šefa kailais pakausis. Līza izdara rupju žestu un aizver logu. Svētā Antonija kārdināšana, kas notiek diendienā, šoreiz atkal ir pārva​rēta.

Georgam Krollam nav pat pilni četrdesmit gadi, bet viņa pauris jau spīd kā Bolla dārza restorāna bumbotava. Tas tā spīd jau visu laiku, kopš viņu pazīstu, un tas būs jau vairāk nekā piecus gadus. Tas spīd tik ļoti, ka ierakumos, kur mēs bijām vienā pulkā, bija izdota speciāla pavēle, ka Georgam arī tad, ja frontē valda pilnīgs miers, nav atļauts noņemt ķiveri, jo viņa plikais pauris pat vismiermīlīgāko pretinieku urdītu izšaut, lai pārliecinātos, vai tā ir milzīga biljarda bumba vai ne.