Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

Tas ir nevis jocīgi, bet patiesi. Inflācija tūlīt pārgāja deflācijā. Kur agrāk griezās biljoni, tur tagad atkal rēķina feniņos. Visur ir liels naudas trūkums. Šausmīgais karnevāls ir beidzies. Pienākusi spartiska Pelnu diena.

Dzelzs Zirgs guļ starp zaļiem istabas augiem un lilijām. Viņas seja pēkšņi kļuvusi stingra un veca, un es to atpazīstu tikai pēc zelta zoba, kas vienā pusē mazliet spīd starp lūpām. Spogulis, pie kura viņa tik bieži posusies, ir aizklāts ar baltu tillu. Istaba smaržo pēc vecām smaržām, egļu skujām un nāves. Uz kumodes noliktas dažas fotogrāfijas un kristāla bumba, kurai viena puse nošķelta; šajā nošķeltajā pusē pielīmēts attēls. Kad bumbu krata, izskatās, it kā attēlotās personas atrastos sniega vētrā. Šo priekšmetu es labi pazīstu - tas saistās ar manas bērnības jaukākajām atmiņām. Kad Bānštrāsē gatavoju skolas uzdevumus, man to gribējās nozagt.

- Jums taču viņa bija tikpat ka audžumāte, vai ne? - priekšniece man jautā.

- Varat mierīgi teikt - māte. Ja nebūtu Dzelzs Zirga, es droši vien būtu izmācījies par biologu. Taču viņai ļoti patika dzejoļi, man vajadzēja nest šurp vienmēr jaunus, un tā es bioloģiju pametu.

- Pareizi! - priekšniece iesaucas. - Jūs taču noņēmāties ar vardēm un zivīm!

Mēs izejam no istabas. Garām ejot, redzu, ka uz skapja nolikta kazaku cepure. - Kur tad viņas augstie zābaki? - es jautāju.

- Tos paņēma Fricija. Viņa vairs nevēlas noņemties ar citām lietām. Iekaustīšana nav tik nogurdinoša, un vairāk var nopelnīt, Turklāt Dzelzs Zirgam taču vajadzīga pēctece. Mums ir neliels klientu pulciņš, kuri vēlas pamatīgu masieri.

- Kā tas Zirgam gadījās?

- Strādājot. Viņa vēl arvien pārāk ar to aizrāvās, un tas bija īstais iemesls. Viens no klientiem ir holandiešu tirgotājs ar vienu aci, ļoti smalks kungs, viņš nemaz pēc tāda neizskatās, taču neko citu negrib kā tikai sitienus un nāk katru sestdienu. Kad ir diezgan, tad šis dzied kā īsts gailis, varen jocīgi. Precējies lai, trīs smuki bērneļi, bet šis taču nevar prasīt, lai paša sieva šo apstrādā ar pātagu; viņš mums ir vecs klients, tāpēc mums ir valūta, viņš maksāja ar guldeņiem, un vērtīgās valūtas dēļ mēs šo vīru gandrīz pielūdzām. Nu, un vakar tas notika. Malvīne pārāk satraucās un pēkšņi nokrita ar pātagu rokā.

- Malvīne?

- Tāds bija viņas vārds. Vai jūs to nezinājāt? Kungs, protams, pārbijās. Šis nu vairs nenāks šurp. atklātā nama priekšniece skumīgi saka. - Tāds klients! Kā konfekte! Par viņa doto valūtu mēs vienmēr varējām sapirkt gaļu un kūkas veselam mēnesim. Bet kā tad ir tagad? - viņa pavēršas pret mani. - Tagad jau šī nauda vairs nav tik vērtīga, vai ne?

- Viens guldenis - apmēram divas markas.

- Vai tas ir iespējams! Un agrāk bija biljoni! Nu, tad jau nav tik liels zaudējums, ja tas klients vairs ne​nāks. Vai jūs negribētu paņemt līdzi kādu sīkumu par piemiņu no Zirga?

Es acumirklī iedomājos par stikla bumbu ar sniegputeni. Taču šādos gadījumos nedrīkst ņemt līdzi ne​kādas piemiņas lietas. Es pakratu galvu.

- Tad lejā izdzersim tasi labas kafijas un izraudzīsimies pieminekli!

Biju domājis, ka viņas vēlēsies mazo kapakmeni, taču izrādās, ka Dzelzs Zirgs varējusi holandiešu tirgotāja doto valūtu arī ietaupīt. Viņa guldeņus nav apmainījusi, bet salikusi kasetē. Tagad tie tur ir, turklāt krietni liela summa. Tirgotājs bijis uzticams klients daudzus gadus. - Radinieku Malvīnei nav, priekšniece saka.

- Tad mēs, protams, varam sākt runāt par izciliem kapakmeņiem, - es saku. - Par marmoru un granītu.

- Marmors Zirgam neder, - Fricija iebilst. - Tas taču vairāk piemērots bērniem, vai ne?

- Ne jau vienmēr! Mēs pat ģenerāļus esam guldī​juši zemes klēpī zem marmora kolonnām.

- Granītu! - saka priekšniece. - Granīts ir labāks. Labāk piederas viņas dzelzs raksturam.

Mēs sēžam lielajā istabā. Kafija kūp, ir vēl pašceptas kūkas ar putukrējumu un pudele «Curaēao».

Es jū​tos gandrīz kā vecajos laikos. Dāmas man pār plecu skatās katalogos kā toreiz skolas grāmatās.