Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

- Lakkurpes, - es saku.

Es nāku mājās un ieraugu pagalmā tumšu cilvēka tēlu. Tas tiešām ir vecais Knopfs, kurš nupat atnācis un, it kā nebūtu jau pasludināts par mirušu, grasās atkal apgānīt obelisku. - Feldfēbeļa kungs, - es saku un paņemu viņu aiz rokas. - Jūs ar savu bērnišķīgo runāšanu tagad esat ticis pats pie sava pieminekļa.

Tad lietojiet to!

Es aizvedu Knopfu pie viņa nopirktā kapakmens un nogaidu pie mājas durvīm, lai viņam neienāktu prātā atgriezties pie obeliska.

Knopts blenž manī. - Es - savu kapakmeni? Vai jūs esat jucis? Cik tas tagad ir vērts?

- Pēc šāvakara dolāra kursa deviņus miljardus.

- Un es to lai apmīžu?

Knopfa acis pāris sekunžu maldās apkārt, tad viņš purpinādams iegrīļojas mājā. Ko neviens nespēja panākt, to ir paveicis vienkāršais īpašuma jēdziens! Tagad feldfēbelis lieto savu tualeti. Lai nu vēl kāds nāk šurp nodibināt komunismu! Īpašums iedveš kārtības izjūtu!

Es palieku vēl brīdi stāvam un prātoju, ka dabai ir vajadzējis miljoniem gadu, lai, sākot ar amēbām un tālāk turpinot evolūciju ar zivīm, vardēm, mugurkaulniekiem un pērtiķiem, nonāktu līdz vecajam Knopfam - radījumam, kas ir piebāzts pilns ar fizikāliem un ķīmiskiem brīnumdarbiem, kam ir nepārspējami ģeniāli konstruēta asinsrite, pielūgsmes cienīga sirds mašīna, aknas un divas nieres, salīdzinājumā ar kurām Vācu krāsu rūpniecības akciju sabiedrību interešu savienības fabrikas ir tikai smieklīgas brāķa ražotājas, - un tas viss, šis miljonos gadu rūpīgi pilnveidotais brīnumdarbs, kuru sauc par kadru feldfēbeli Knopfu, ir radīts tikai tāpēc, lai viņš īsu laiku uz šīs zemes dīdītu zemnieku puišus un pēc tam, saņemot no valsts pieticīgu pensiju, nodotos dzeršanai! Dievs tiešām reizēm pārāk daudz no​pūlas gluži veltīgi!

Galvu grozīdams, es savā istabā uzgriežu gaismu un veros spogulī. Te nu ir cits dabas brīnumdarbs, kas arī lāgā nezina, ko ar sevi iesākt. Tad nogriežu gaismu un tumsā izģērbjos.

XXIII Alejā man pretī nāk jauna dāma. Ir svētdienas rīts, un es viņu redzēju jau baznīcā. Viņai ir mugurā gaiši pelēks, labi pieguļošs kostīms, maza filca cepurīte, pelēkas zamšādas kurpes, viņu sauc Ženevjēva Terhovena, un viņa man ir dīvaini sveša.

Viņa kopā ar māti bija baznīcā. Es redzēju gan viņu, gan arī Bodendīku un Verniki, kurš bija savilcis muti panākuma apziņā. Es izstaigāju visu dārzu un jau biju zaudējis cerības, bet nu pēkšņi Izabella viena pati nāk pa aleju, kura ir jau gandrīz kaila. Es apstājos. Viņa nāk tieva, viegla un eleganta, un līdz ar viņu uzreiz atgriežas visas ilgas un debesis un uzvilnī manas paša asinis. Es nespēju parunāt. Vernike man stāstīja, ka viņa tagad ir vesela, ka ēnas ir izkliedētas, un es arī to jūtu: viņa šobrīd ir šeit, citāda nekā agrāk, bet visa šeit, mūs vairs nešķir nekādas slimības paliekas, mīla strāvo no manām rokām un acīm, un reibonis kā kluss viesulis sagriežas dzīslās un iesitas smadzenēs. Viņa paskatās manī. - Izabella, - es saku.

Viņa atkal paskatās manī, ievilkusi šauru grumbu starp uzacīm. - Jā? - viņa jautā.

Es to uzreiz neaptveru. Man šķiet, ka jāliek viņai at​cerēties.

- Izabella, - es atkārtoju. - Vai tu mani nepazīsti? Es taču esmu Rūdolfs.

- Rūdolfs? - viņa jautā. - Kā, lūdzu, - Rūdolfs?

Es nekustīgi veros viņā. - Mēs bieži sarunājāmies, - es atgādinu.

Viņa pamāj ar galvu. - Jā, es šeit biju ilgi. Es daudz ko esmu aizmirsusi, lūdzu, atvainojiet! Vai jūs arī jau ilgi esat šeit?

- Es? Es taču šeit, augšā, nekad neesmu dzīvojis! Es šeit tikai spēlēju ērģeles. Un tad...

- Ak ērģeles, - Ženevjēva Terhovena pieklājīgi saka. - Baznīciņā. Jā, es atceros. Atvainojiet, ka uz