Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

Vilke acīmredzot iedomājas, ka viena reliģija otrai ir tīrā inde. - Vai esat ar mācītājiem jau runājusi?

- viņš jautā.

- To darīs mans vīrs, - sieviete atbild.

- Tad nu man tiešām gribētos zināt...

- Vai jūs pagatavosit dubultzārku? - sieviete jautā.

- Pagatavošu, bet es jums saku...

- Cik tas maksās? - sieviete jautā.

Vilke kasa pakausi. - Kad jābūt gatavam?

- Tik ātri, cik vien iespējams.

- Tad man jāstrādā visu nakti. Virsstundas. Tas būs speciāls pasūtījums.

- Cik tas maksās? - sieviete atkārto.

- To es jums pateikšu, kad būs gatavs. Zinātnes vārdā es to izdarīšu lēti. Tikai atpakaļ gan nevarēšu ņemt, ja jums tiks aizliegts.

- Netiks aizliegts.

Vilke paskatās sievietē izbrīnījies. - Kā jūs to zināt?

- Ja mācītāji nebūs ar mieru tādā veidā dot savu svētību, tad apbedīsim bez mācītājiem, - sieviete stin​gri pasaka. - Viņi vienmēr ir bijuši kopā - un viņiem jāpaliek kopā.

Vilke pamāj ar galvu. - Tātad norunāts - zārks tiks piegādāts stingri pēc vienošanās. Atpakaļ es to nevaru ņemt.

Sieviete izvelk no rokassomas melnu ādas portmoneju ar niķeļa slēdzi. - Vai jūs vēlētos iemaksu?

- Tā ir pieņemts. Par kokmateriāliem.

Sieviete skatās Vilkē. - Vienu miljonu, - viņš saka, juzdamies mazliet neērti.

Sieviete iedod viņam naudaszīmes. Tās ir vairākkārt salocītas. - Adrese... - viņa saka.

- Es aiziešu līdzi, - Vilke paskaidro. - Noņemšu mēru. Jums jādabū labs zārks.

Sieviete paloka galvu un paskatās manī. - Un piemi​neklis? Kad jūs to atvedīsit?

- Kad jūs vēlaties. Parasti mēdz nogaidīt pāris mē​nešu pēc bērēm.

- Vai mēs to nevaram dabūt tūlīt?

- Varat gan. Taču labāk būtu pagaidīt. Pēc kāda laika kaps nosēžas. Labāk ir uzstādīt pieminekli tikai pēc tam, citādi ir jāpārliek par jaunu.

- Ak tā, - sieviete saka. Liekas, ka viņas acu zīlītes nodreb. - Mēs tomēr gribētu akmeni dabūt tūlīt.

Vai nevar... vai nevar uzlikt tā, lai tas neiegrimtu?

- Tad jāpagatavo speciāla pamatne. Tā jāieliek jau pirms apbedīšanas. Vai jūs tā gribētu?

Sieviete pamāj. - Tur jābūt bērnu vārdiem, - viņa saka. - Viņi nedrīkst gulēt vienkārši tāpat. Būs labāk, ja tūlīt būs klāt arī viņu vārdi.

Viņa man iedod kapa vietas numuru. - Es gribētu samaksāt tūlīt, - viņa saka. - Cik tas būtu?

Viņa atkal atver melno ādas portmoneju. Es, juzdamies neērti tāpat kā Vilke, pasaku cenu. - Tagad visu rēķina miljonos un miljardos, - es piebilstu.

Dīvaini, ka reizēm jau pēc tā, kā ļaudis salocījuši naudaszīmes, var redzēt, vai tie ir kārtīgi un godīgi cilvēki vai ne. Sieviete atloka naudaszīmes citu pēc citas un liek uz galda blakus granīta un kaļķakmens paraugiem. - Mēs bijām atlikuši naudu bērniem skolai, - viņa stāsta. - Ar to sen jau vairs nebūtu pieticis, bet tagad šai vajadzībai tieši iznāk...

- Izslēgts! - Rīzenfelds iesaucas. - Vai jums vispār ir nojausma par to, cik maksā melnais zviedru granīts? To ved no Zviedrijas, jaunais cilvēk, un tāpēc par to nevar maksāt ar vekseļiem, kas izrakstīti par vācu markām! Par to jāmaksā valūtā! Ar zviedru kronām! Mums ir atlikuši tikai vairs pāris bluķu, kas domāti draugiem. Pēdējie! Tie ir kā zilganbalti dimanti. Es jums došu vienu atlīdzībai par vakaru, ko pavadījām ar Vaceka kundzi. Bet divus! Vai jūs esat jucis? Tad jau