Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

- Mums taču nekas cits neatliek kā tam ticēt.

Viņa pagriežas pret mani. Viņa izskatās sevišķi skaista šajā novakarē, kad gaisā staro pirmais skaidrais rudens zelts.

- Vai citādi mēs esam pazuduši? - viņa čukst.

Es veros viņā nekustīgi. - Nezinu, - es beidzot saku. - Pazuduši - ko tikai visu tas nevar nozīmēt! Tik daudz!

- Vai citādi mēs esam pazuduši, Rūdolf?

Es neziņā klusēju. Tad saku: - Jā. Bet tikai tad īsti sākas dzīve, Izabella.

- Kāda dzīve?

- Mūsu pašu. Tad tikai sākas viss - drosme, dziļa līdzjūtība, cilvēcība, mīlestība un skaistuma traģiskā va​ravīksne. Tad, kad mēs zinām, ka nekas vairs nepaliek.

Es raugos dziestošās gaismas apstarotajā Izabellas sejā. Laiks uz acumirkli apstājas.

- Tu un es - mēs arī nepaliekam? - viņa jautā.

- Nē, mēs arī nepaliekam, - es atbildu un skatos viņai garām uz ainavu, kur tāle ir piesātināta ar zilo, sarkano un zelta krāsu.

- Arī tad ne, ja mēs mīlam viens otru?

- Arī tad ne, ja mīlam, - es atbildu un vilcinādamies uzmanīgi piebilstu. - Es domāju, ka tāpēc jau viens otru mīl. Citādi varbūt nevarētu mīlēt. Mīlēt no​zīmē - gribēt atdot otram to, ko nevar paturēt.

- Ko? Es paraustu plecus. - To var nosaukt dažādi. Varbūt tas ir mūsu «pats», kas jāatdod, lai to glābtu. Vai arī mūsu sirds. Teiksim - mūsu sirds. Vai mūsu ilgas. Mūsu sirds.

No lauka nākošie ļaudis ir klāt. Sargi atver vārtus. Pēkšņi no sāniem, no mūra žoga puses, kur viņš acīmredzot bijis paslēpies aiz koka, kāds paspraucas mums garām, iejūk strādnieku vidū un izskrien ārā.

Viens sargs viņu pamana un visai nadzīgi jož bēglim pakaļ, bet otrs mierīgi paliek stāvot un gaida, kad pārējie slimnieki ieies iekšā. Tad viņš aizver vārtus. Redzams, ka izbēgušais skrien pa leju. Viņš skrien daudz ātrāk nekā sargs, kas viņu ķer. - Vai jūs domājat, ka jūsu kolēģis viņu panāks? - es jautāju otram sargam.

- Jā, viņš šo atvedīs.

- Tā vis neizskatās.

Sargs parausta plecus. - Tas ir Gvido Timpe. Viņš katru mēnesi vismaz vienu reizi mēģina aizbēgt.

Tad viņš vienmēr aizskrien līdz restorānam «Meža māja». Tur izdzer pāris aliņu. Tur mēs viņu katru reizi atrodam. Viņš nekad neskrien ne tālāk, ne arī kur citur. Tikai lai izdzertu divus trīs alus. Viņš vienmēr dzer tumšo.

Sargs man pamirkšķina. - Tāpēc mans kolēģis ātrāk neskrien. Viņš tikai grib paturēt šo acīs - katram gadījumam. Mēs vienmēr dodam Timpem tik daudz laika, lai viņš var izdzert savus aliņus. Kāpēc gan ne?

Pēc tam viņš nāk atpakaļ rāms kā jērs.

Izabella nav klausījusies. - Uz kurieni viņš skrien? - viņa tagad jautā.

- Viņš grib dzert alu, - es saku. - Vairāk neko. Ir nu gan cilvēkam mērķis!

Viņa manī neklausās. Un arī neskatās, - Vai tu arī gribi iet projām?

Es papurinu galvu.

- Nav nekā, kā dēļ lai bēgtu, Rūdolf, - viņa saka. - Un nekā, kā dēļ lai atgrieztos. Visas durvis ir vie​nādas. Un aiz tām...

Viņa apklust. - Kas ir aiz tām, Izabella? - es jau​tāju.

- Nekas. Tikai durvis. Vienmēr tikai durvis, un aiz tām nav nekā.

Sargs aizslēdz vārtus un aizdedzina pīpi. Mani apņem lētas tabakas sīvā smarža un uzbur šādu ainu: vienkārša dzīve bez problēmām, ar krietnu darbu, krietnu sievu, krietniem bērniem, krietni nokalpotu mūžu un krietnu nāvi - viss tik pašsaprotami: diena, brīvs vakars un nakts, bez jautājumiem, kas ir aiz tā.