Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

Viss, ko jūs varat darīt, ir - uzņemties pastarās tiesas priekšā atbildību par to, ka neskaitāmām jauno cilvēku paaudzēm esat iemācījis nīst Dievu un visu labo un skaisto! Kad notiks mirušo augšāmcelšanās, tad es vis negribētu būt jūsu ādā, Šimmel! Ja padomā, cik kājas spērienu jūs saņemsit no mūsu klases vien! Un pēc tam vēl, protams, elles piķis un uguns. Jūs taču to tik labi protat attēlot! Šimmels slāpst nost. - Jūs vēl par mani dzirdēsit! - viņš izgrūž un pagriežas kā korvete vētrā.

- Šimmel! - viņam aiz muguras nodārd skaļa ko​mandas balss.

Renē uzdarbojas kā vienmēr. Iemīļotās komandas skaņas apsviež Šimmelu apkārt. - Ko? Kā, lūdzu?

Kurš?... - Viņa acis pārlūko tuvākos galdiņus. - Vai jūs esat radinieks pašnāvniekam Šimmelam? - Renē čivina.

- Pašnāvnieks? Ko tas nozīmē? Kas mani sauca?

- Jūsu sirdsapziņa, Šimmel! - es saku.

- Tas taču ir!...

Es gaidu, kad uz Šimmela lūpām parādīsies baltas putas. Tā ir bauda - redzēt, ka šis neskaitāmo apsūdzību virtuozs beidzot zaudējis valodu. Villijs paceļ glāzi tostam: - Uz jūsu veselību, jūs, krietnā katedras hiēna! Un neejiet vairs pie galdiņiem, kur sēž sveši cilvēki, viņus pamācīt! It īpaši, ja tur ir arī dāmas. Šimmels nozūd ar dīvainu klakšķi - it kā viņā būtu izsprādzis nevis šampanieša, bet zeltera korķis. Es jau zināju, ka viņš nepalaidīs garām izdevību, - Villijs svētlaimīgi saka.

- Tu biji uzdevuma augstumos, - es saku. - No kurienes tev nāca tik varena iedvesma?

Villijs smīn. - Šo runu esmu teicis jau vismaz simt reižu! Diemžēl vienmēr vienatnē, Šimmelam klātneesot. Tāpēc es to zinu no galvas. Prozit, bērniņi!

- Es nevaru! - Eduards kratās aiz smiekliem. - Sasvīdusī dzīves kāja! Tas ir drausmīgs tēls! Šampanietis pēkšņi garšo pēc sviedrainām kājām.

- Tā tas garšoja arī pirms tam, - es atjautīgi iebilstu.

- Kādi jūs gan esat bērni! - Renē saka, galvu gro​zīdama.

- Mēs tādi gribam palikt. Novecot ir vienkārši, - Villijs smīn. - Eduard, rēķinu!

Eduards atnes rēķinu. Vienu Villijam, vienu mums.

Gerdas seja saspringst. Viņa gaida šodien jau otro eksploziju. Mēs ar Georgu klusēdami izvelkam savus talonus un noliekam uz galda. Taču Eduards neeksplodē vis - viņš smaida. - Nekas, - viņš saka. Toties tika izdzerts tik daudz vīna!

Mēs sēžam vīlušies. Dāmas pieceļas un viegli nopurinās kā vistas, kas pērušās pa smiltīm. Villijs uzsit Eduardam uz pleca.

- Jūs esat džentlmenis! Cits saimnieks būtu vaima​nājis, ka esam patriekuši viņa viesi.

- Es gan ne! - Eduards smaida. - Tam niedres spieķa mētātājam šeit vēl nekad nav bijis kaut cik pie​nācīgs tēriņš. Šis tikai ļauj citiem sevi cienāt.

- Nāc, - Gerda man čukst.

Tabakas krāsas kleita kaut kur nomesta. Brūnās zamšādas kurpes pasviestas zem krēsla. Viena apkritusi. Logs ir atvērts. Vīnstīgas karājas iekšā. No apakšas, no «Vecpilsētas viesnīcas», atskan klusinātas elektrisko klavieru skaņas. Spēlē valsi «Slidotāji». Mūziku reizumis pārtrauc dobjš kritiena troksnis - tur trenējas cīkstones.

Blakus gultai noliktas divas ledusauksta alus pudeles. Es tās atveru un vienu dodu Gerdai. - No kurienes tev šis brūnums? - es jautāju.

- No saules. Tā spīd jau mēnešiem ilgi. Vai tu to neesi pamanījis?

- Esmu gan. Taču birojā nevar nosauļoties.

Gerda smejas. - Tiem, kas strādā naktsklubā, tas ir vienkāršāk. Tad dienas ir brīvas. Kur tu visu šo laiku biji?