Latviesu gadskartu ierasas - Edite Olupe

nākšot ar dvieli slaucīt, tas precēs. (LTT 34782 Lībagi) Ziemassvētkos zīlē arī puiši, uz meitām domādami. Ziemas svētku sestdienā puiši sēj linus uz krustceļiem; kāda meita sapnī tos plēsīs, tāda būs sieva. (AA 125. Preiļi) Kurš puisis grib redzēt savu līgavu, tam ziemassvētku naktī jākāpj uz istabas augšas un jāstāv aiz skursteņa — tad līgava parādīsies. (LTT 34801 Llelsesava) Ziemassvētku priekšvakarā, arī Jauno gadu sagaidot, līdz pusnaktij centās izzīlēt arī likteni plašākā nozīmē, tā piešķirot sai norisei zināmu dramatismu: cik ilgi katram lemts dzīvot, vai nākamais gads nesīs labklājību un pārticību vai arī likstas u. tml. Parasti visi mājas ļaudis pulcējās vienkopus lielajā saimes istabā, zīlēja un salīdzināja, kas katram ir iznācis. Zīlēšanas vietas ir arī krustceles, pagalms, rija, pirts, kūts u. c.

Jaungada naktī vai ziemassvētkos, kad mēness-spīd, iet ārā ēnu skatīties. Kura ēnai nav galvas, tam tai gadā jā​mirst. Tāpat skatās arī istabā uz ēnu no uguns. (LTT 34667 Jaunauce) Uz loga uzliek vienu sāls graudiņu. Ja tas līdz ritam izkūst, tad zīlētājam tai gadā jāmirst. (LTT 34677 Puze) .

Sālsgraudiņus saliek uz dēlīša un dēlīti uzliek uz krāsna. Kura sālsgraudiņš izkusis, tas tai gadā mirs.

(LTT 34679 Ķevele), ^ Ziemassvētku vakarā saliek dažādas taisītas lietas zein cepures vai b|odas, kā: atslēgu, gredzenu, zārku u. c., kas izvelk atslēgu, tiks par saimnieku; kas maizi, tiks bagātsj f.as gredzenu, tas precēsies,/.

(LTT 34681 Bērze) ' Ziemassvētku un jauna gada vakarā saimnieks ar saimnieci ņem vienāda garuma sveces gabalus, izvēlas katrs savu gabalu un aizdedzina. Kura svece drīzāk izdegs, tas drīzāk mirs. (LTT 34695 Ķevele) Ziemassvētkos, eglīti dedzinot, vajaga katram iedomāties savu svecīti; kura no iedomātām svecītēm pirmā izdeg, tam pirmām būs jāprecas (LTT 34697 Nītaure), vai ari: kura svecīte ātrāk nodziest, tas ātrāk mirst (LTT 34696 Dole, 31698 Vijciems).

Ja pie ziemas svētku eglītes kāda svecīte netīšām nodziest, tad kāds no viesiem citus ziemas svētkus nesagai​dīs. (LTT 34820 Cēsis) Ja Ziemassvētkos pie eglītes cilvēki nav pārā, tad vienam no tiem nākošu gadu ir jāmirst. (LTT 34700 Nītaure) Ziemassvētku vakarā saimniekam jānostāda sievietes ap sevi riņķī un jāsēj tām zirņi klēpī. Cik zirņu iekrīt klēpī, tik jēru tai padosies. (LTT 34632 Nītaure) Daudzi saimnieki liek ziemassvētku vakarā saviem Jaudim aizbāzt aiz katras kūts spāres mazu kukulīti baltas maizes un atstāj tur, kamēr svētku dienas beigtas. Pēc trijkungu dienas ņem atkal maizi nost.

Tai lopu sugai nu klājoties iabi, kur maize palikusi vesela. Bet kur žurkas vai peles maizi apgrauzušas, tur lopi slimošot. (LTT 34596 Puze) Ziemassvētku vakarā pie vakariņām saimniece sagrieza mazos gabaliņos maizi, gaļu un plāceni un salika juku jukām uz galdiņa. Tad visu nolika zemē un piesauca suni. Visi uzmanīgi lūkojās, ko suns ēdīs pirmo, jo tas tad būs dārgs nākošā gadā. Kad suns bija paēdis, tad laida to laukā. Ja suns izgājis apgūlās, tad visi bija pārliecināti, ka nākošā gadā sai mājā būs kādas bēres, bet, ja rēja, tad kādai no jaunajām meitām kāzas. (LTT 34474 Zelgauska) Akustiskā mantika, vērīga klausīšanās nevienos citos latviešu svētkos nav tik izplatīta kā Ziemassvētkos. Te acīmredzot līdzās citiem nosacījumiem sava loma ir bijusi arī gadalaikam, jo klusās ziemas naktīs skaidrā laikā tālu var dzirdēt.

Ja ziemsvētku naktī iiiet ārā un dzird zāģējot, tad kāda mirst. (LTT 34662 Tukums), Meitas iet uz sētu vabas lauzt. Ja atskan dobji, kā uz zārka sitot, tad būs jāmirst. (LTT 34703 Kandava) Zīmassvātku vokorā, izslaukūt ustubu, kad māslus iznas (ārā, jāsaklausa: uz kuru pusi suņi rīs, uz tū tad aizvess. (LTT 34709 Stoļerova) Ziemsvētku vakarā jāiet pie klēts durvīm klausīties: ja dzird beram — būs labs gads, ja slaukām —