Latviesu gadskartu ierasas - Edite Olupe

nokļūt. (LTT 19402 Tirza) Mārtīn' dienā maskarati iet apkart pa mājam un danco. Ved arī līdzi, ja noķer. (LFK Bb 38, 182 Jaunpiebalga) 85 gadus vecā rīdziniece A. Kļaviņa (1949. gadā) at​ceras: «Mārtiņu dienā gāja čigānos. Saģērbās, lai nepazītu, mūzika līdzi, un ta gāja no mājas uz māju.

Vienam bija kule uz muguras, tur saimniece katra deva gaili. Kura bija devīgāka, tā iesvieda pa karasai ar'. Pilnu kuli sameta. Tad gāja visi uz krogu, tur ēda, dzēra un dancoja līdz ritam. Kurās mājās meitas nenāca čigānos, vai kur bija slinkas meitas, vai kur puišus nemīlēja, tās «čigāni» krietni sapēra. Rīkstes nesa līdzi.» (LFK 1758, 340) Alojā uzskatīja: ja Mārtiņbērni kādu no mājas ļaudīm per, tad nevajagot bēgt zem gultas, jo tad cilvēks visu mūžu būšot bailīgs.

Mārtiņbērnu izdarības (tie dziedāja, dejoja, lēkāja, izpēra mājas ļaudis) skaidri apliecina to galveno virzību, nolūku, mērķi: svētības nodrošināšana ar sena auglības rituāla palīdzību.

Mārtiņdienas dziesmās uz to tiek mudināta, arī pati mā​jas saimniece: Dietu, dietu, saimenice, Mārtenīša rītiņā: Lai telītes dietu gāja Pavasara rītiņā.

LD 32227, 1 Lubāna Padanco, saimeniece, Mārtenīša vakarā: Lai danco tev telītes Pavasar saulītē.

LD 32227 var. Krustpils Mārtiņa jeb buduļu vakaru svin aitām. Tad dūšīgi j danco, lai iēri labi padodas. (LFK 194, 118 Pastende) Kas dimd, kas rīb Ap istabiņu? Mārtiņa gailīši Danciti veda, Mārtiņu vakaru Gaidīdami.

LFK 161, 87 Vecumnieki Labvakar, Mārtiņtēvs, Vai saņemsi Mārtiņbērnus? Mārtiņbērni nosaluši, Aiz durvīm stāvēdami. LFK Bb 29, 6 Tūja Kas skanēja, kas žvadzēja Manā sētas pagalmā? Tur sajāja Mārtiņbērni Ar sudraba zobeniem. LFK 1341, 27275 Birži Pērkonitīs ducināja Visu garu vasariņu; Nu dūc mana istabiņa Mārtiņdienas vakarā.

LFK 1341, 27254 Daudzese Mārtiņbērni ieradās, tērpušies dažādās maskās. Un galvenais nosacījums te bija — lai nepazītu.

Dominēja tradicionālas zvēru un putnu maskas (kaza, dzērve u. c.j, arī velns, lācis un lāča dīdītājs, žīds, čigāns un čigāniete, garais cilvēks, mazais cilvēciņš, rūķis vai meža gariņš u. tml. ..Parasti pārģērbšanos izdara vīrieši par sievietēm un sievieši par vīriešiem, lietojot maskas, parūkas. Mori nosmērē ar podiņa kvēpiem visu ģīmi. Ģērbās arī par čigāniem, skrandaini (tie noņemas ar zīlēšanu un ubagošanu) un arī par lāci un lāča dīdītāju (lāčam uzvelk aitādas kažoku, kreisā pusē apgrieztu). Mārtiņu bērnus tad ielai/, izdancoties pie aizietā nāburga un nereti pacienā viņus ar alu (ja tāds ir taisīts uz Mārtiņiem) un smērmaizi, bet čigānu un nabagu, to nekur nelaiž bešā, lai vai ko vina.n Iedod. (LFK 853, 587 Jaunvāie) Mārtiņu veči ir tādi, kas priekš Mārtiņiem tais trīs pirmdienas vakaros ar kažoku ļaunajā pusē, ar žagar i bunti padusē Skultē, Duntē, Ķirbižos, Vecmuižā un laikam vēl citur (arī Kolkā, bet tikai pašā Mārtiņu vakarā) p i mājām apkārt iet, danco un bērnus drusku iebaida. Viņiem jasniedz biezu putru ar gaļu, ko uz krāsns viņiem giabā, ai ķemmē, cik uziet. (A. L.-P. VI 126.)

Mārtiņu vecis, barvedis, kažoku uz kreiso pusi uzvilcis un ar salmu grīsti apjozies (salmi visā Eiropā ieražu tradīcijās uzskatīti par auglības, ražas nodrošinātāju simbolu), gāja kult saimnieci, lai tā dod gāju un karašas; nokūla arī bērnus, prasīdami pātarus skaitīt un grāmatu lasīt.

Priekšvakarā, tad iet Mārtiņu dzīt. Visādi saģērbjas, nomaskojas, lai nepazīst, tad ar mūziku iet māj' no mājas. Jaunie danco ar tiem vietējiem. Vecie, tie kules nesēji, visādi jokojas, ķēmojas, dzied, lūdzas, kuj bērnus, saimniekus un citus ar bērza rīkstēm. Prasa bērniem pātarus un liek grāmatu lasīt; kad nemāk,