Simjūda diena
Simjūdā ēdienu nevāra. Simjūdā saimnieks pirmais lauž maizi, lej ēdienu un tur lūgšanu. (LTT 27587 Vijciems) Kristīgā baznīca šo dienu (28. oktobrī) svin par godu apustuļiem Simonām (Sīmanim) un Jūdam. Piebildīsim, ka šo Jūdu un zelotu Simonu nevajadzētu jaukt ar Jūdu un Simonu, kuri Apustuļu darbos, Mateja, Lūkas u. c. evaņģēlijos tēloti kā Jēzus brāļi. Saīsinātās rakstības rezultātā (Sim. Jūda), kura kalendāros tika lietota šīs dienas apzīmēšanai, latvieši to arī iesāk saukt par Simjūda dienu, Vestienā un Bērzaunē — par Simjauta dienu. Tā kā šī diena iekrīt veļu laikā, tad vietumis tā tiek dēvēta arī par urguču dienu. Latviešu ieražas šīs dienas kristīgās tradīcijas nav ietekmējušas. Mums tā ir garu, dvēseļu, veļu laiks (nereti šā laika beigas) un tradicionāla tirgus diena. Zīmējoši to Indriķi, Kur es biju redzējuse? Simjūtas tirgū. Čigānu pulkā. LD 20752, 4 Durbe Tā kā veļu laika galvenās, raksturīgākās tradīcijas aplūkojām jau iepriekš, tad te nedaudz pakavēsimies tikai pie tām, kas saistās ar veļu laika beigām. Tur, kur šis laiks beidzas ar Simjūda dienu, rīko pēdējo veļu mielastu, pēc kura veļus raida projām, jeb, kā saka Bērzaunē un Vlesienā, dzen urgučus. Ap Simjautiem urguči jādzen. Izvārīja gaļu, iztaisīja alu, izcepa plāceni. To visu saimnieks tēvs aiznesa uz riju urgučiem. (LFK 435, 1378 Bērzaune) Kad urguči bija gana mielojušies, tos sāka dzīt prom, dažādi trokšņojot, ar kokiem baidot, un sacīja; «Urguči, ārā, urguči, ārā!» Kad urguči bija izdzīti, saimnieks gāja uz klēti pēc ēdamā. Papriekšu tam nu vajadzēja visu to, ačgārni ejot, apnest ap dzīvojamo māju un tikai tad drīkstēja nest iekšā un celt priekšā citiem mājas ļaudīm. No visa tā vajadzēja baudīt saimniekam pašam pirmajam. (LTT 27586 Zelgauska) Kārlis Straubergs no 80 gadus vecās Cerbuku mātes Kraukļos dzirdējis šādu stāstījumu: «Simjūda dienā notiek veco barošana. Sasauc visus miroņus un dod tiem ēst un dzert. Barību liek zem kokiem, sevišķi ozoliem. Kausiņus liek uz pirts krāsns ko pērties. Vecajiem dod arī kāsīšus, lai vij auklas [dod darbu]. Beigās liek viņiem atkal iet projām. Svešiem veco laikā nav devuši nekā ēst, tādēļ ari paši nekur nebraukuši ciemā.» Ēdienu klāsts sai dienā bijis bagāts, ja ņem vērā to, ka veļus, urgučus vajadzēja labi pamielot. Tad arī pašiem atlika ko ēst. Tiesību vēsturnieks Kārlis Sillings 1832. gadā raksta: «Mājas dievus noliktos laikos ar upuriem un dāvanām piepilda. Mārtiņos, Sīmon-Jūda dienā, Jura dienā un citās svētījamās dienās četrus gaiļus kauj, alu, plāceņus uz galda uzliek. Tad mājas dieviem papriekšu kādu daļu atšķir un tad vēl paši ēd, pēc dzied un dej.»