Laiks dzivot un laiks mirt - Erihs Marija Remarks

- Kā tas gadījās?

- Tērps aizdegās. Viņa pārāk tuvu piekļuva sērkociņiem. Citādi nekas nav noticis. Pagrabs ir labs.

Smagu, tiešu trāpījumu izturēja.

Grēbers pacēla nost atzveltni, kuru iepriekš bija pārlicis Elizabetei pāri. To darot, viņš uzmina pudeļu lauskām un redzēja, ka vīna pagraba dēlīšu durvis izgāzušās. Vairākas plauktu rindas sašķiebtas nokārās lejup, pudeles bija saplīsušas un izmētātas, un vīns kā tumša eļļa tecēja pa grīdu.

- Vienu mirkli, - Grēbers teica Elizabetei un paņēma savu šineli. – Es tūliņ būšu atpakaļ. – Viņš iegāja pagrabā un tūlīt atkal atgriezās. – Tā, tagad mēs varam iet.

Laukā stāvēja nestuves ar sievieti. Divi viesmīļi, pirkstus mutē iebāzuši, svilpa pēc mašīnas.

- Ko gan teiks Eberhards? – jautāja kavalieris ar satraukto balsi. – Kungs dievs, kas par sasodītu ķezu! Kā gan mēs varēsim viņam to izskaidrot... „Eberhards, šķiet, ir viņas vīrs,” domāja Grēbers un apturēja vienu no viesmīļiem, kas svilpa. – Kur ir viesmīlis, kas mūs apkalpoja restorānā?

- Kurš? Oto vai Kārlis?

- Tāds mazs, vecīgs, izskatās pēc stārķa.

- Oto. – Viesmīlis skatījās uz Grēberu. – Oto ir beigts. Restorāns iebrucis. Kroņlukturis uzkrita viņam virsū. Oto ir beigts, kungs.

Grēbers klusēja brītiņu.

- Es viņam vēl esmu parādā, - viņš tad teica. – Par pudeli vīna.

Viesmīlis nobraucīja pieri. – Jūs, kungs, varat man to iedot. Kas tas bija par vīnu?

- Pudele „Johannisberger Kahlenberg”.

- Buķete?

- Nē.

Viesmīlis izvilka no kabatas kādu sarakstu, iededza kabatas bateriju un parādīja Grēberam cenu.

Grēbers iedeva viņam naudu. Viesmīlis iebāza to kabatā. Grēbers zināja, ka viesmīlis naudu paturēs.

- Nāc! – viņš teica Elizabetei.

Viņi meklēja ceļu cauri drupām. Pilsēta dienvidu malā dega. Debesis bija pelēcīgi sarkanas, un vējš dzenāja dūmu vālus.

- Mums jāapskatās, Elizabet, vai tavs dzīvoklis vēl vesels.

Viņa purināja galvu.

- Gan pagūsim. Paliksim labāk kaut kur ārā.

Viņi nonāca laukumā pie patvertnes, kurā tie pirmajā vakarā bija bijuši. Ieeja tinās neskaidrā dūmakā glui kā ieeja peklē. Viņi apsēdās uz sola apstādījumos.

- Vai tu neesi izsalkusi? – jautāja Grēbers. – Tu nekā neesi ēdusi.

- Tas nekas. Es nevaru tagad ēst.

Viņš pacēla šineļa malu. Kaut kas nošķinda, un viņš izvilka no kabatām divas pudeles.

- Nezinu, ko būšu paķēris. Šī te izskatās pēc konjaka.

Elizabete izbrīnījusies skatījās viņā.

- Kur tu tās ņēmi?

- Vīna pagrabā. Durvis bija vaļā. Pudeles dučiem saplīsušas. Pieņemsim, ka arī šīs tikpat būtu pagalam.

- Tu tās vienkārši paņēmi līdzi?

- Saprotams. Kareivis, kas paiet garām atvērtam vīna pagrabam, ir nopietni slims. Esmu mācīts praktiski domāt un rīkoties. Desmit baušļu neattiecas uz karavīriem.

- Noteikti ne. – Elizabete viņu uzlūkoja. – Vēl šis tas cits arī noteikti ne. Ko no jums var zināt?

- Tu jau tā mazliet par daudz zini.