Laiks dzivot un laiks mirt - Erihs Marija Remarks

tērptās sievietes kailā mugura, rotu vizma un tumša, atvērta mute – likās, ka cilvēki plīvotu melnā vējā, un balsis izklausījās kā vāji lauka peļu pīkstieni dobjajā rūkoņā, kas nāca no bezdibeņiem, kuri vērās vaļā, tad atskanēja kaukoņa, joņojošā ātrumā un spalgumā arvien pieņemdamās, itin kā milzīgi liela tērauda planēta mestos pagrabam tieši virsū. Viss grīļojās. Gaismas loki krita un nodzisa. Pagrabs vairs nekarājās gaisā, drausmīgais grāviens šķita visu atplēšam un uzvandām. Grēberam likās, ka lido ar galvu pret griestiem. Ar abām rokām viņš sagrāba Elizabeti. Likās, ka to kāds raušus izrauj viņam no rokām. Viņš metās uz Elizabeti, uzklupa viņai virsū, norāva gar zemi, uzbīdīja viņai krēslu pār galvu un gaidīja griestus iebrūkam.

Viss juka un dinkstēja, un plīsa, un šņāca, un sprakšķēja, itin kā milzīgi liela ķetna būtu cirtusi pa pagrabu, radīdama tajā vakuumu, kas visas iekšas no miesām rāva laukā un asinis no dzīslām izspieda. Šķita, ka tagad vairs tikai vēl varētu nākt pēdējā rībošā tumsa un nosmakšana.

Tā nenāca. Toties pēkšņi uzliesmoja gaisma, virpuļojoša, šaudīga gaisma, it kā no zemes šautos ārā ugunsstabs; tur uzliesmoja balta lāpa, tā bija sieviete, viņa kliedza: - Degu! Degu! Palīgā! Palīgā!

Sieviete lēkāja un vēcināja rokas, tā ka dzirksteles lēca uz visām pusēm no roku piesitieniem, rotas mirdzēja, šausmu pārņemtā seja bija spilgti apgaismota, - tad pār viņu vēlās balsu jūklis un klājās formas tērpu svārki, kāds viņu nogāza gar zemi, viņa locījās un kliedza, kliedza skaļāk par sirēnām, zenītlielgabaliem un grāvieniem, kliedza spalgi, necilvēciski un vēlāk dobji, aprauti no svārku, galdautu un drapēriju apakšas kā no kapa šinī tagad atkal tumšajā pagrabā.

Grēbers turēja Elizabetes galvu savās rokās ieskautu, pārliecies pār to, viņš spieda to sev klāt, ar roku aizturēdams viņai ausis, līdz uguns un kliedzieni bija mitējušies; tā vietā stājās kunkstēšana, tumsa un sadegušu drēbju, apsvilušu matu un apgruzdušas miesas smaka.

- Ārstu! Dabūjiet ārstu! Kur ārsts?

- Ko? - Viņa jānogādā uz hospitāli! Sasodīts, nekā neredz! Mums viņa jāiznes laukā.

- Tagad? – kāds teica. – Uz kurieni?

Visi apklusa. Viņi klausījās. Ārā trakoja lielgabali. Bet eksplozijas bija beigušās. Vienīgi lielgabali vēl šāva.

- Tie ir prom! Uzlidojums beidzies!

- Paliec guļus! – Grēbers teica Elizabetei ausī. – Nekusties! Viss beidzies. Bet paliec vēl guļus! Šeit neviens tevi nesamīs. Nekusties!

- Mums vēl jānogaida. Var nākt vēl viens vilnis, - skaidroja kāda lēna, pamācoša balss. – Ārā vēl nav drošs. Šķembas.

Durvīs parādījās gaismas aplis. Tas nāca no elektriskās kabatas baterijas. Sieviete uz grīdas atkal sāka kliegt: - Nē! Nē! Apdzēsiet! Nodzēsiet liesmas!

- Tās nav liesmas. Tā ir kabatas baterija.

Vājais gaismas aplītis drebinājās cauri tumsai. Baterija bija ļoti maza.

- Šurp! Jūs taču nāksiet šurp? Kas jūs esat? Kas jūs ar to gaismu tāds esat?

Gaišums apmeta iglu loku, pārslīdēja pār griestiem un atpakaļ un apgaismoja iestīvinātā krekla krūtis, kādu daļu frakas, melnu kaklasaiti un apmulsušu seju.

- Esmu vecākais viesmīlis Fricis. Ēdamzāle ir iebrukusi. Mēs nevaram tur vairs apkalpot. Varbūt kungi savus rēķinus...

- Ko? Fricis vēl joprojām sevi apgaismoja.

- Uzlidojums beidzies. Kabatas lampiņa un rēķini man ir līdzi...

- Ko? Kaut kas nedzirdēts!

- Mans kungs, - atbildēja Fricis, apjucis vērsdamies tumsā, - vecākajam viesmīlim jāsedz zaudējumi