Laiks dzivot un laiks mirt - Erihs Marija Remarks

- Man ir laime, - viņš teica. – Esmu saglabājis gandrīz visas savas grāmatas.

Grēbers pagriezās pret Polmani.

- Tik sen neesmu redzējis grāmatas. Un pēdējos gados vēl mazāk tās lasījis.

- To jūs laikam arī nevarējāt. Grāmatas ir par smagām, lai tās stieptu līdzi mugursomā.

- Tās bija arī par smagām, lai tās stieptu līdzi savā galvā. Tās neatbilda tam, kas notika visapkārt.

Un tās, kas atbilda, - tās negribējās lasīt.

Polmanis lūkojās lampas zaļajā, maigajā gaismā.

- Kādēļ jūs atnācāt pie manis, Grēber?

- Frēzenburgs teica, lai es pie jums aizeju.

- Vai jūs viņu labi pazīstat?

- Viņš frontē bija vienīgais cilvēks, kuram es pilnā mērā uzticējos. Un viņš man ieteica atnākt un ar jums parunāt. Jūs man pateikšot patiesību.

- Patiesību? Par ko?

Grēbers paskatījās uz veco vīru. Viņš kādreiz bija mācījies šī skolotāja klasē, un tas, likās, bija tik bezgala sen, un tomēr pavisam īsu mirkli viņš jutās, it kā atkal būtu skolnieks, kuram skolotājs jautā par viņa dzīves nodomiem un kura liktenim nu būtu jāizšķiras šeit, šajā mazajā, gruvešos iesprostotajā telpā ar daudzajām grāmatām un no darba atlaisto jaunības dienu skolotāju. Grāmatas un skolotājs iemiesoja visu, kas kādreiz pagātnē bija eksistējis, - labsirdību, iecietību un zināšanas, un gruveši loga priekšā rādīja, par ko tagadne to visu bija pārvērtusi.

- Es gribētu zināt, cik lielā mērā esmu līdzvainīgs pēdējo desmit gadu laikā pastrādātajos noziegumos, - Grēbers atbildēja. – Un man gribas zināt, kas man jādara.

Polmanis cieši uz viņu skatījās.

Tad vecais vīrs piecēlās un devās šķērsām pāri istabai, izvilka no daudzo sējumu rindām kādu grāmatu, atšķīra to un iebīdīja plauktā atpakaļ, tajā pat neielūkojies. Tad atkal pagriezās pret Grēberu.

- Vai jūs arī zināt, ko jūs man jautājat?

- Jā.

- Mūsu dienās par daudz mazāku vainu zaudē galvu.

- Frontē dabū galu ne par ko, - iebilda Grēbers.

Polmanis atgriezās un apsēdās.

- Vai, runādams par noziegumu, jūs ar to domājat karu?

- Es ar to domāju visu, kas pie tā novedis: melus, apspiešanu, netaisnību, varmācību. Un arī karu.

Karu un to, kā mēs karojam – ar vergu nometnēm, koncentrācijas nometnēm un civiliedzīvotāju masveida slepkavošanu.

Polmanis klusēja.

- Es šo to esmu redzējis, - teica Grēbers, - un daudz dzirdējis. Es arī zinu, ka karš ir zaudēts. Un es zinu, ka mēs vēl turpinām karu tikai tādēļ, lai valdība, partija un cilvēki, kas to visu izraisījuši, vēl kādu laiciņu ilgāk noturētos pie varas un paspētu nodarīt vēl vairāk posta.

Polmanis atkal cieši vērās Grēberā.

- To visu jūs zināt?

- To es zinu tagad. Vienmēr es to neesmu zinājis.

- Un jums atkal jādodas atpakaļ uz fronti?

- Jā.

- Tas taču ir drausmīgi.

- Vēl daudz drausmīgāk ir, ja cilvēkam jādodas uz fronti, kad viņš zina to, ko es tagad zinu, un viņam līdz ar to varbūt jākļūst līdzvainīgam. Vai es tāds kļūšu?

Polmanis klusēja.

- Kā jūs to īsti domājat? – sirmgalvis pēc brītiņa čukstus jautāja.