Laiks dzivot un laiks mirt - Erihs Marija Remarks

ka tās šķita gandrīz vai tukšas, neatspoguļodamas neko citu kā vien baiļu pilnas gaidas. Tikai pamazām, tuvojoties rindu galam, sejās atplaiksnījās vārs satrauktu, apslēptu cerību atspulgs, un varēja manīt, kā viņi uzelpoja, pagājuši garām visai rindai.

Grēbers devās atpakaļ uz šķūni.

- Vai kapličā jau bijāt? – jautāja uzraugs.

- Nē.

- Stipri saplosītie guļ tur. – Uzraugs skatījās uz Grēberu. – Tas prasa nervus. Bet jūs taču esat karavīrs.

Grēbers iegāja kapličā. Tad iznāca. Uzraugs stāvēja ārpusē.

- Šausmīgi, ko? – Viņš pētoši vērās Grēberā. – Das labs turpat arī ir sabrucis, - viņš paskaidroja.

Grēbers neatbildēja. Viņš savā mūā bija redzējis tik daudz miroņu, ka šis skats viņam nebija nekas ārkārtējs. Arī pats fakts ne, ka te gulēja civilisti un daudz sieviešu un bērnu. Arī to viņš bija pietiekami biei redzējis, krievu, holandiešu un franču ievainojumi nebija vieglāki kā tie, kurus viņš redzēja tagad.

- Kapu pārvaldē nekas nav reģistrēts, - paziņoja uzraugs. – Bet pilsētā vēl ir divi lieli morgi. Vai jūs tur bijāt?

- Jā.

- Tiem vēl ir ledus. Tiem ir vieglāk nekā mums.

- Morgi ir pārpildīti.

- Tas gan, bet tur miroņi ir vēsumā. Pie mums tā nav. Un laiks kļūst aizvien siltāks. Ja vēl pāris uzlidojumu sekos cits pēc cita un saulainās dienas turklāt vēl turpināsies, tā būs īsta katastrofa. Tad mums būs jāizlīdzas ar masu kapiem.

Grēbers pamāja. Viņš nesaprata, ka tā būtu katastrofa. Katastrofa gan bija tas, kas šos masu kapus radīja.

- Mēs darām, ko varam, - taisnojās uzraugs. – Mums ir tik daudz kapraču, cik varam pieņemt, bet tas vēl ir pārāk maz. Mūsu laikiem šī tehnika ir atpalikusi. Un pie tam vēl jārēķinās, protams, ar atsevišķu konfesiju noteikumiem.

Kādu mirkli viņa skatiens domīgi slīdēja pār kapsētas mūriem. Tad viņš pamāja Grēberam un steidzīgiem soļiem devās atpakaļ uz šķūni – apzinīgs, centīgs nāves ierēdnis.

Grēberam nācās daus mirkļus pagaidīt: izeju aizsprostoja divi bēru gājieni. Viņš vēlreiz atskatījās.

Garīdznieki lūdza dievu pie vaļējiem kapiem, piederīgie un draugi stāvēja pie jaunām kopiņām, smaroja vītušie ziedi un svaigi raktā zeme, putni dziedāja, meklētāju procesija turpināja savu gaitu gar kapsētas mūriem, kaprači cilāja kapļus pusizraktajās bedrēs, akmeņkaļi un apbedīšanas biroju aģenti staigāja apkārt – mirušo mājoklis bija pārvērties par pilsētas visdzīvāko vietu.

Bindinga mazā, baltā māja slīga dārza pievakares mijkrēslī. Zaļajā maurā atradās putnu baseins, kurā plunkšķēja ūdens. Visapkārt ceriņu krūmiem ziedēja narcises un tulpes, bet starp bērziem vīdēja marmorā cirsts meitenes tēls.

Durvis atvēra ekonome. Tā bija sirma sieviete lielā, baltā priekšautā.

- Jūs esat Grēbera kungs, vai ne?

- Jā.

- Kreisleitera kunga nav mājās. Viņam bija jābūt svarīgā partijas sapulcē. Bet viņš jums atstājis vēstuli.

Grēbers sekoja sievietei brieu ragiem un gleznām rotātajā mājā. Rubenss mirdzēja pat puskrēslā. Uz varā kaltā smēķējamā galdiņa stāvēja papīrā ievīstīta pudele. Tai blakus atradās vēstule. Alfonss rakstīja, ka neko daudz neesot varējis uzzināt, bet nevienā pilsētas rajonā Grēbera vecāki neesot reģistrēti kā miruši vai ievainoti. Tie tātad laikam evakuēti vai paši aizbraukuši uz citurieni. Lai Grēbers rītdien pienākot vēlreiz. Šo vodku lai izdzerot, atzīmēdams to, ka atrodas tālu no Krievijas.