Laiks dzivot un laiks mirt - Erihs Marija Remarks

Biroja, kas sniedza izziņas par bez vēsts pazudušajiem, lodziņi bija uz ātru roku no zaļiem dēļiem sasisti. Tie nebija krāsoti un oda pēc sveķiem un mea. Telpas vienā malā bija iebrukuši griesti. Tur namdari lika sijas un sita ar āmuriem. Visgarām stāvēja cilvēki un klusi un pacietīgi gaidīja. Aiz lodziņiem sēdēja kāds ierēdnis ar vienu roku un divas sievietes.

- Uzvārds? – jautāja sieviete, kas sēdēja labajā pusē pie pēdējā lodziņa. Viņai bija plata, plakana seja un šķipsnainajos matos sarkana zīda lente.

- Grēbers. Pauls un Marija Grēberi. Nodokļu pārvaldes sekretārs. Kāšu ielā astoņpadsmit.

- Kā? – sieviete pielika roku pie auss.

- Grēbers, - viņš atkārtoja, pārkliegdams āmuru klaudzoņu. – Pauls un Marija Grēberi. Nodokļu pārvaldes sekretārs.

Ierēdne šķirstīja sarakstus.

- Grēbers, Grēbers... – viņas pirksts slīdēja lejup gar aili un apstājās. – Grēbers, jā, kāds bija vārds?

- Pauls un Marija.

- Kā?

- Pauls un Marija!

Grēbers pēkšņi aizsvilās dusmās. Viņam šķita neciešami, ka par savu postu vēl jākliedz.

- Nē. Šo te sauc Ernsts Grēbers.

- Ernsts Grēbers esmu es pats. Cita mūsu ģimenē nav.

- Nu, jūs tas gan nevarat būt. Bet citu Grēberu mums te nav. – Ierēdne paskatījās uz viņu un pasmaidīja. – Ja vēlaties, apjautājieties pēc pāris dienām. Mums vēl nav ienākušas ziņas. Nākošais!

Grēbers vēl palika stāvam.

- Bet kur vēl var dabūt kādas ziņas?

Sekretāre sakārtoja sarkano lenti matos.

- Ziņu birojā. Nākošais!

Grēbers juta, ka kāds viņu no mugurpuses pagrū. Aiz viņa stāvēja maza, sīka vecenīte ar putna nagiem līdzīgām rokām. Viņš pagāja sānis.

Labu brīdi viņš vēl vilcinādamies stāvēja pie lodziņa. Viņš nevarēja saprast, ka saruna jau beigusies. Viss norisinājās pārāk ātri. Bet viņa zaudējums bija pārāk liels. Ierēdnis vienrocis Grēberu pamanīja un paliecās uz viņa pusi.

- Priecājieties, ka jūsu tuvinieki te nav reģistrēti, - tas teica.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka šajos sarakstos reģistrē mirušos un smagi ievainotos. Kamēr jūsu radinieki pie mums nav reģistrēti, tikmēr tie skaitās tikai bez vēsts pazuduši.

- Bet bez vēsts pazudušie? Kur to saraksti?

Ierēdnis viņu uzlūkoja ar tāda cilvēka pacietību, kuram astoņas stundas diendienā jāsaskaras ar citu nelaimi, nespējot neko līdzēt.

- Esiet taču prātīgs! – viņš teica. – Bez vēsts pazudušie ir bez vēsts pazudušie. Ko tur līdz saraksti?

Pēc tiem taču arī nevar uzzināt, kas ar viņiem noticis. Ja to zinātu, tad šādi cilvēki taču nemaz nebūtu bez vēsts pazuduši. Vai tā nav?

Grēbers stīvi viņā paskatījās. Ierēdnis acīmredzot bija lepns par saviem loģiskajiem spriedumiem.

Bet saprāts un loģika nesaderēja kopā ar zaudējumu un sāpēm. Un ko gan lai atbild cilvēkam, kas zaudējis vienu roku?

- Laikam, - atbildēja Grēbers un novērsās.

Neatlaidīgi prašņādams, Grēbers beidzot nokļuva ziņu birojā. Tas atradās pavisam citā rātsnama spārnā, un tur oda pēc skābēm un deguma. Pēc ilgas gaidīšanas Grēbers nokļuva pie kādas nervozas