Laiks dzivot un laiks mirt - Erihs Marija Remarks

baterija nodzisa, un oberšarfīrers atdeva apliecību.

- Jūs dzīvojat Kāšu ielā astoņpadsmit?

- Jā, - atbildēja Grēbers, aiz nepacietības glui vai traks. – Redziet, tur! Mēs pašreiz tur atrokam cilvēkus. Es meklēju savu ģimeni.

- Kur? - Nu, tur. Kur pašreiz rok. Vai tad jūs to neredzat?

- Tur nav astoņpadsmit, - teica oberšarfīrers.

- Ko? - Tur nav astoņpadsmit. Tur ir divdesmit divi. Astoņpadsmit ir šis te. – Un viņš rādīja uz drupām, no kurām rēgojās ārā dzelzs sijas.

- Vai jūs to noteikti zināt? – Grēbers stomīdamies nomurmināja.

- Protams. Tagad te viss izskatās vienādi. Bet šis te ir astoņpadsmit, to es zinu pavisam noteikti.

Grēbers paskatījās uz drupām. Tās vairs nekūpēja.

- Šis ielas iecirknis nav bombardēts vakar, - paskaidroja oberšarfīrers. – Tas, manuprāt, notika pagājušajā nedēļā.

- Vai jūs... – Grēbers aprāvās un tad atkal turpināja: - Vai jūs nezināt, vai cilvēki ir izglābti?

- To es nezinu. Bet arvien kādi tiek izglābti. Varbūt jūsu vecāki tai brīdī nemaz neatradās mājās.

Lielākā daļa iedzīvotāju trauksmes gadījumos mēdz doties uz lielajām patvertnēm.

- Kur es to varētu uzzināt? Un kur es varētu uzzināt, kur tie tagad atrodas?

- Šonakt nekur. Rātsnams ir sapostīts, un tur viss juku jukām. Apvaicājieties rīt apriņķa valdē. Bet kas jums te īsti bija ar šo vīru?

- Nekas. Vai jūs domājat, ka zem drupām vēl ir cilvēki?

- Visur tādi ir. Mirušie. Ja mēs visus gribētu izrakt, tad mums šim darbam vajadzētu simtreiz vairāk cilvēku. Šie nolādētie maitas taču met bumbas uz visu pilsētu bez jebkādas izšķirības.

Oberšarfīrers gribēja iet projām.

- Vai te ir aizliegtā zona? – jautāja Grēbers.

- Kāpēc?

- Tur tas pretgaisa aizsardzības komandants tā apgalvo.

- Komandants ir prātā jucis. Viņš jau ir atcelts no amata. Palieciet šeit, cik ilgi vien gribat. Gultas vietu pārnakšņošanai jūs varbūt atradīsiet Sarkanajā Krustā. Tas atrodas tur, kur agrāk bija stacija. Ja vien jums laimēsies.

Grēbers meklēja ieeju patvertnē. Vienā vietā gruveši bija novākti, taču nekur neredzēja neviena cauruma, kas vestu uz patvertni. Viņš kāpelēja pa drupām. Pašā vidū rēgojās kāds kāpņu posms. Margas un pakāpieni bija palikuši veseli, bet tie bezjēdzīgi veda tukšumā. Gruvešu kaudze aiz kāpnēm pacēlās kā kalns. Kādā iedobumā glui kārtīgi un taisni stāvēja ar samtu apvilkts atzveltnis, it kā to tur kāds rūpīgi būtu nolicis. Mājas mugurējā siena bija pārkritusi šķērsām pāri dārzam un nu gulēja virsū pārējām drupām. Pār to kaut kas ātri aizmetās prom. Grēberam šķita, ka tas ir pirmītējais večuks, bet tad viņš redzēja, ka tas ir kaķis. Nekā nedomādams, Grēbers pacēla akmeni un svieda kaķim nopakaļ. Viņam pēkšņi iešāvās prātā bezjēdzīga doma, ka dzīvnieks būs apgrauzis līķus. Viņš steidzīgi pārrāpās pāri otrā pusē. Nu viņš pazina, ka šī ir īstā māja; mazs dārza stūrītis bija palicis neskarts, tur vēl stāvēja koka lapene ar soliņu iekšā un apdegušu liepas stumbru aiz tā. Uzmanīgi viņš pārvilka ar roku pār koka mizu un sataustīja rievas, ko tur izveidoja burti, kurus viņš pats pirms daudziem gadiem bija iegriezis. Viņš pagriezās. Mēness nu bija pacēlies virs sabrukušās sienas un tagad iespīdēja drupās. Grēbers vērās ainavā, kuru, liekas, veidoja vienīgi krāteri, - necilvēcīgā un svešādā ainavā, tādā, ko gan var redzēt sapnī, bet kas nevar būt reāla. Viņš bija aizmirsis, ka pēdējos gados gandrīz tādas ainavas vien redzējis.

Virtuves kāpņu durvis šķita neglābjami aizbērtas. Grēbers ieklausījās. Tad paklauvēja pa vienu no