Laiks dzivot un laiks mirt - Erihs Marija Remarks

- Aizliegts? – jautāja bijušais atslēdznieks. – Kāpēc?

- Vai jūs esat prātā jucis, vai? Kam te tiesības jautāt? Jums vai iestādēm?

Pienāca klāt kāds kapteinis un čukstus kaut ko pateica oficierim. Tas pamāja, tad nokomandēja: Kas dodas atvaļinājumā uz Hamburgu un Elzasu, panākt uz priekšu!

Neviens neiznāca.

- Reinzemiešiem palikt šeit! Pārējie – uz krei-so, soļos marš! Sastāties paku saņemšanai!

Atkal viņi stāvēja dzelzceļa stacijā. Pēc krietna brīa piebiedrojās arī reinzemieši.

- Kas tad tur bija? – jautāja bass.

- Tu taču dzirdēji.

- Nevari tikt uz Ķelni? Uz kurieni tu tagad brauksi?

- Uz Rotenburgu. Tur man ir māsa. Bet ko es tur, Rotenburgā, darīšu? Es dzīvoju Ķelnē. Kas tur ir noticis ar to Ķelni? Kāpēc es nevaru tikt uz Ķelni?

- Uzmanību! – brīdināja kāds un paskatījās uz diviem esesiešiem, kas, zābakiem čīkstot, pagāja garām.

- Es nospļaujos uz viņiem! Ko lai es Rotenburgā daru? Kur ir mana ģimene? Tā bija Ķelnē. Kas tur noticis?

- Var būt, ka arī tava ģimene ir Rotenburgā?

- Rotenburgā tās nav. Tur nav vietas. Turklāt mana sieva un mana māsa viena otru nevar ieraudzīt ne acu galā. Kas tur Ķelnē noticis?

Atslēdznieks stīvu skatienu uzlūkoja pārējos. Acīs tam bija asaras. Biezās lūpas trīcēja.

- Kāpēc jūs varat tikt uz mājām un es ne? Pēc tik ilga laika! Kas noticis! Kas noticis ar manu sievu un bērniem? Vecākajam vārds ir Georgs. Viņam vienpadsmit gadu. Ko? - Klausies! – teica bass. – Te tu nekā nepadarīsi. Nosūti sievai telegrammu. Lai atbrauc uz Rotenburgu. Citādi tu viņu vispār neredzēsi.

- Bet ceļš? Kas viņai samaksās? Un kur lai viņa dzīvo?

- Ja tu Ķelnē nedrīksti iebraukt, tad tavai sievai arī neļaus izbraukt, - sacīja Pele. – Tas ir skaidrs.

Tādi ir noteikumi.

Atslēdznieks atvēra muti, bet nekā neteica. Tikai pēc laba laika viņš jautāja: - Un kāpēc ne?

- Pats padomā!

Atslēdznieks paskatījās visapkārt. Lūkojās uz visiem pēc kārtas. – Nevar taču viss būt pagalam! Tas taču nav iespējams!

- Priecājies, ka tevi tūlīt nesūtīja atpakaļ uz fronti, - teica bass. – Tas arī būtu varējis notikt.

Grēbers klausījās klusēdams. Viņš juta, ka skudriņas tekā pa muguru un ka šis saltums nenāk no āra.

Atkal viņu māca tas netveramais un rēgainais, kas jau tik sen ap viņu loņāja un ko nekad visā pilnībā nebija iespējams tvert, kas izvairījās un atkal atgriezās no jauna, cieši tevī lūkodamies, un kam bija simtiem mīklainu seju un būtībā nevienas. Grēbers skatījās uz sliedēm. Tās veda uz dzimteni, uz kaut ko noteiktu, siltu, sen gaidītu, uz mieru, uz vienīgo, kas vēl bija palicis. Un tagad pēkšņi šķita, ka tas, kas frontē ap viņu bija loņājis, atlavījies līdzi arī šurp, tepat blakus baismi elpoja un nebija aizdzenams.

- Atvaļinājums, - ķelnietis sarūgtināts teica. – Un tas esot mans atvaļinājums? Ko man darīt?

Pārējie viņu uzlūkoja un vairs neatbildēja. Bija tā, it kā kādas līdz šim apslēptas slimības pēdas pēkšņi būtu viņā pamanītas. Tā nebija ķelnieša vaina, bet likās, it kā viņam būtu uzspiests zīmogs, un glui nemanot pārējie no tā novērsās. Tie priecājās, ka palikuši slimības neskarti, bet paši vēl nejutās droši – tāpēc tie novērsās. Nelaime taču ir lipīga.

Vilciens lēnām pieripoja pie stacijas platformas. Tas likās melns un aprija pēdējās gaismas paliekas.