Laiks dzivot un laiks mirt - Erihs Marija Remarks

Grēbers pacēla glāzi.

- Manuprāt, mēs savā vecumā zinām pārāk daudz par izmisumu. Aizmirsīsim tagad to.

- Mēs zinām arī pārmērīgi daudz par aizmiršanu, - teica Elizabete. – Aizmirsīsim arī to.

- Labs ir! Lai dzīvo Kleinerta kundze, kas šo zaķi konservējusi!

- Un lai dzīvo Vites kundze, kas mums iedeva šo dārzu un šo istabu!

Viņi izdzēra glāzes tukšas. Vīns bija auksts, aromātisks un jauns. Grēbers no jauna pielēja glāzes.

Mēnessgaisma tajās zeltaini mirdzēja.

- Tu, mīļais, - teica Elizabete. – Tik labi ir būt nomodā naktī! Tik viegli var tad runāt.

- Tas ir tiesa. Naktī tu esi veselīgs, jauns cilvēkbērns, nevis šineļu šuvēja. Un es neesmu nekāds kareivis.

- Naktī cilvēks ir tas, kam viņam īsteni jābūt, nevis tas, par ko viņš ir kļuvis.

- Varbūt. – Grēbers paskatījās uz zaķi, uz kompotu un uz maizi. – Ja tas ir tā, tad iznāk, ka mēs esam diezgan vieglprātīgas dabas cilvēki. Mēs naktī cita nekā nedarām kā vien guļam un ēdam.

- Un mīlam viens otru. Tas nav nekas vieglprātīgs.

- Un iedzeram.

- Un iedzeram, - teica Elizabete un sniedza viņam glāzi.

Grēbers iesmējās.

- Pēc taisnības mums vajadzētu būt sentimentāliem un skumīgiem un runāt par gudrām lietām. Mēs toties esam apēduši puszaķa, dzīve mums šķiet brīnišķīga, un mēs pateicamies dievam.

- Tā taču ir labāk. Vai ne?

- Tā ir vienīgā pareizā rīcība. Ja cilvēkam nav sevišķu prasību, tad viņš visu saņem kā dāvanu.

- Vai to saprast tu iemācījies frontē?

- Nē, šeit.

- Tā ir labi. Patiesībā tas arī ir viss, kas jāiemācās, vai ne?

- Jā. Un tad cilvēkam vajag tikai vēl mazdrusciņ laimes.

- Un vai tā mums ir bijusi?

- Jā. Mums ir bijis viss, kas vien var būt.

- Vai tu neesi bēdīgs, ka tas tagad pagājis?

- Tas nav pagājis. Tas tikai kļūst citāds.

Elizabete paskatījās uz viņu.

- Tomēr, - viņš teica. – Es esmu bēdīgs. Es esmu tik bēdīgs, ka liekas – rīt nomiršu, kad tevi atstāšu.

Bet, ja es tad iedomājos, kam būtu vajadzējis notikt, lai es nebūtu tik bēdīgs, tad iznāk, ka man tevi nekad nevajadzēja sastapt. Tad es tagad nebūtu bēdīgs, bet atkal aizbrauktu tukšs un vienaldzīgs. Un, ja par to iedomājos, tad mana bēda nav vairs bēda. Tā ir aptumšota laime. Laimes otrā puse.

Elizabete piecēlās.

- Varbūt neesmu īsti pareizi izteicies, - Grēbers piebilda. – Vai tu saproti, kā es to domāju?

- Saprotu. Un tu pavisam pareizi izteicies. Labāk nemaz nevar. Es zināju, ka tu to teiksi.

Viņa pienāca viņam klāt. Viņš sajuta viņu. Viņai pēkšņi nebija vairs vārda un bija visi vārdi, kādi vien pasaulē ir. Vienu mirkli viņā uzliesmoja kaut kas baltai, nepanesamai gaismai līdzīgs, un viņš atskārta, ka viss bijis vienots – šķiršanās un atgriešanās, guvums un zaudējums, dzīvība un nāve, pagātne un nākotne – un ka arvien un visur rēgojas mūības akmens vaigs, ko nevar izdeldēt, - tad zeme zem viņa šķita izliecamies, viņš juta zem kājām tās apaļumu, it kā viņam vajadzētu nolēkt no tās un krist uz priekšu, un viņš turēja Elizabeti apskautu un krita kopā ar viņu un viņā... Šī bija pēdējā pēcpusdiena. Viņi sēdēja dārzā. Aizslīdēja garām kaķe. Tā bija grūsna, pati ar sevi nodarbināta un neievēroja nevienu.

- Es ceru, ka man būs bērns, - Elizabete pēkšņi teica.