Laiks dzivot un laiks mirt - Erihs Marija Remarks

tomēr tas nebūtu īsteni ievainojams. Tas tikai ir vēl jutīgāks nekā vaļēja brūce.”

Viņš paskatījās uz vīnstīgām, kas aiz loga līgojās, un uz sudrabaini pelēko vizmu spogulī, un viņam šķita, ka aiz visa tā te glui tuvu būtu kāds noslēpums, kam nākamajā acumirklī jāatklājas.

Tad viņi izdzirdēja sirēnas.

- Paliksim tepat, - teica Elizabete. – Man negribas ģērbties un skriet uz patvertni.

- Labi.

Grēbers piegāja pie loga. Viņš pabīdīja nost galdu un paskatījās laukā. Nakts bija gaiša un pamirusi.

Dārzs mēnessgaismā vizmoja. Tā bija nereāla nakts sapņošanai un laba nakts uzlidojumiem. Viņš redzēja iznākam pa durvīm Vites kundzi. Tās seja bija ļoti bāla. Viņš atvēra logu.

- Es jau taisījos jūs modināt, - viņa cauri troksnim sauca.

Grēbers pamāja.

- Patvertne – Leibnica ielā... – viņš vēl sadzirdēja.

Viņš pavēcināja ar roku. Tad redzēja Vites kundzi ieejam atpakaļ mājā. Grēbers vēl brītiņu pagaidīja. Viņa nenāca laukā. Viņa arī palika mājā. Viņš par to nebrīnījās.

Likās, ka tam tā jābūt. Viņai nevajadzēja iet, dārzs un māja šķita kā nezināmu maģisku spēku sargāti. Šķita, it kā viņi paliktu klusi un neskarti ellišķīgajā kaukoņā, kas aizdrāzās pāri. Koki aiz bālgani sudrabainā maura stāvēja glui mierīgi. Krūmi nepakustējās. Pat vīnstīgas aiz loga bija mitējušās šūpoties.

Mazā miera saliņa mēnessgaismā slēpās kā stikla patvertne, pret kuru triekdamies iznīcības viesulis atsprāga atpakaļ.

Grēbers pagriezās. Elizabete gultā bija piecēlusies sēdus. Viņas pleci blāvi vizmoja, un tur, kur tie apaļojās, vīdēja vieglas ēnas. Viņas krūtis bija tvirtas un augstas un šķita lielākas nekā patiesībā. Mute likās tumša un acis ļoti dzidras un gandrīz bezkrāsainas. Elkoņus atliekusi, viņa balstījās uz spilvena un sēdēja gultā, it kā no tālienes te būtu pēkšņi ieradusies. Vienu mirkli viņa šķita tikpat sveša un klusa, un noslēpumaina kā dārzs tur laukā, mēnesnīcā pirms pasaules bojāejas.

- Vites kundze arī palika tepat, - teica Grēbers.

- Nāc!

Uz gultu iedams, viņš pelēki sudrabainajā spogulī ieraudzīja savu seju. Viņš to nepazina. Tā bija cita cilvēka seja.

- Nāc! – Elizabete teica vēlreiz.

Viņš noliecās pie viņas. Elizabete aplika rokas ap viņa kaklu.

- Lai notiek kas notikdams, - viņa teica.

- Nekas nevar notikt, - viņš atbildēja. – Šonakt ne. – Viņš nezināja, kāpēc tā domāja. Tam bija kāds sakars ar dārzu un gaismu, un spoguli, un Elizabetes pleciem, un lielo, neizmērojamo mieru, kas viņu pēkšņi līdz dzīļu dzīlēm pildīja.

- Nekas nevar notikt, - viņš atkārtoja.

Elizabete satvēra segu un nometa to uz grīdas. Viņa gulēja kaila; no gūām izslīdēja kājas, spēcīgas un slaidas; tas bija ķermenis, kas, no pleciem un krūtīm sašaurinādamies, izveidoja lēzenu vēdera iedobumu; gurni nebija vāji un šķita briestam un no abām pusēm ieslīgstam klēpja trīsstūrī. Tas nebija vairs meitenes, bet gan jaunas sievietes ķermenis.

Viņš juta Elizabeti savās skavās. Viņa pieglaudās, un viņam likās, it kā tūkstošiem roku viņu apskautu, turētu un nestu. Augumi sakļāvās cieši un tuvi. Tas vairs nebija pirmo dienu satraukums, bet lēns, nemitīgs kāpums, kas šalca un pārplūdināja visu – vārdus, robeas, apvāršņus un arī viņus pašus...

Grēbers pacēla galvu. Viņš atgriezās no tāļu tālēm. Viņš klausījās. Viņš nezināja, cik ilgi bija bijis prom. Ārā valdīja klusums. Viņam tas šķita neticami, un viņš palika guļam un klausāmies. Nedzirdēja nekā – ne bumbu grāvienus, ne zenītlielgabalu uguni. Viņš aizvēra acis un atslīga atpakaļ aizmirstībā. Tad atkal pamodās.