Laiks dzivot un laiks mirt - Erihs Marija Remarks

Grēbers saiņoja laukā prīmusu. Viņš nezināja, vai te atļauts vārīt, tāpēc gribēja sekot vecam karavīru likumam: rīkoties, pirms vēl kāds paguva to aizliegt. Viņš paņēma savu katliņu un gāja meklēt ūdenskrānu.

Viņš to atrada aiz skulptūras „Krustā sišana”. Tur, muti atpletis, gulēja kāds sarkaniem bārdas rugājiem apaudzis vīrietis. Tam bija tikai viena kāja. Protēze bija atsprādzēta un nolikta blakus. Ar savu niķelēto balstu tā vizēja saulē līdzīgi kādai mašīnai. Pa atklātajām kolonādēm Grēbers ieskatījās krusta ejās. Ķesterim bija taisnība: vīrieši un sievietes gulēja šķirti. Dienvidu galā redzēja tikai sievietes.

Kad Grēbers atgriezās, Elizabete bija pamodusies. Viņa izskatījās spirgta un izgulējusies, nevis kā tās bālās sejas, kuras viņš bija redzējis krusta ejās.

- Es zinu, kur tu varēsi nomazgāties, - viņš teica. – Aizej turp, pirms pārējie sāk sturmēt. Svētām organizācijām sanitārie iestādījumi arvien ir trūcīgi. Nāc, parādīšu tev doma kanoniķu mazgājamo telpu.

Viņa smējās.

- Paliec labāk šeit un pieskati kafiju, ka nepazūd. Gan es atradīšu mazgājamo telpu. Kā turp aiziet?

Viņš paskaidroja. Viņa gāja cauri dārzam. Elizabete bija gulējusi tik mierīgi, ka viņas kleita gandrīz nemaz nebija saburzīta. Viņš noskatījās viņai pakaļ. Pēkšņi viņš Elizabeti ļoti, ļoti mīlēja.

- Tā, jūs vārāt tā kunga dārzā! – Svētulīgais ķesteris uz mīkstām zolēm bija pielavījies klāt. – Un turklāt vēl pie „Sāpju rou kroņa” tēla.

- Un kur tad tas priekpilnais būtu? Varu aiziet arī pie tā.

- Šeit it visur ir svētīta zeme. Vai tad neredzat, ka tur apbedīti doma kanoniķi?

- Es jau daā labā kapsētā esmu sēdējis un vārījis, - Grēbers mierīgi atteica. – Bet pasakiet, kurp lai mēs citur ejam! Vai tad šeit kaut kur ir kāda kantīne vai lauka virtuve?

- Kantīne? – ķesteris valstīja šo vārdu pa muti kā iepuvušu augli. – Šeit?

- Tas nemaz nebūtu slikti.

- Varbūt tādiem pagāniem kā jūs. Par laimi, ir cilvēki, kas domā citādi. Ēdnīca uz Kristus – tā kunga zemes! Tāda dieva zaimošana!

- Tā nav nekāda zaimošana. Kristus ar pāris klaipiem maizes un daām zivīm pabaroja vairākus tūkstošus cilvēku, to jums gan derēja zināt. Bet viņš droši vien nebija tik uzpūtīgs krauklis kā jūs. Un tagad lasieties prom! Ir karš, to jūs laikam līdz šim vēl nezinājāt.

- Es paziņošu mācītājam Bīdendīkam, kā jūs zaimojat svēto vietu.

- Ziņojiet! Viņš jūs izmetīs laukā, jūs, līdēj bez ziepēm! Ķesteris cienīgi un nikni savās filca tupelēs aizgāja prom. Grēbers attaisīja kafijas paciņu, ko bija mantojis no Bindinga, un paostīja to. Tā bija īsta pupiņu kafija. Viņš to uzlēja. Smara izplatījās un radīja tūdaļ redzamas sekas. Aiz kanoniķu kapu kopām pacēlās izspūrusi vīrieša galva un ošņāja gaisu. Tad vīrietis nošķaudījās, piecēlās un nāca tuvāk.

- Kā tad būtu ar kādu tasīti?

- Atšujies! – atbildēja Grēbers. – Te ir dievnams; šeit ubagu dāvanas netiek izdalītas, te tādas tikai vāc.

Elizabete nāca atpakaļ. Viņa gāja vieglu un brīvu gaitu, kā pastaigādamās.

- Kur tu ņēmi kafiju? – viņa jautāja.

- Tā vēl Bindinga. Mums tā mudīgi jāizdzer, citādi visa krusta eja mums uzklups.

Saule spīdēja pār „Sāpju rou kroņa” tēliem. „Šaustīšanas” skulptūras pakājē ziedēja čemurs tumšu vijolīšu. Grēbers izņēma no mugursomas maizi un sviestu. Viņš grieza maizi ar kabatas nazi un uzzieda virsū sviestu.

- Īsts sviests, - Elizabete teica. – Arī Bindinga?

- Viss viņa. Dīvaini – viņš man ir darījis tikai labu vien, un es viņu nekad nevarēju ciest.

- Varbūt viņš to darīja tieši tāpēc. Tādas lietas mēdzot gadīties.

Elizabete sēdēja Grēberam blakus uz mugursomas.

- Kad man bija septiņi gadi, tad gribēju dzīvot apmēram tā kā tagad šeit.