Laiks dzivot un laiks mirt - Erihs Marija Remarks

viena vienīga drupu kaudze, kas pārkārās dārzā pār bedri kurā atspoguļojās debesis. Grēbers brīdi stāvēja un stīvi, kā neticēdams skatījās. Viņš nezināja, kāpēc, bet viņš vienmēr bija domājis, ka Alfonsam nekas nevar notikt. Lēnām viņš piegāja tuvāk. Putnu baseins bija salauzts un sadragāts drumstalās. Mājas durvis aizķērušās ceriņu krūmos. Brieu ragi gulēja uz maura, it kā dzīvnieki zem tā būtu aprakti. Kāds paklājs karājās augstu kokos kā barbaru vadoņa – iekarotāja spilgtais karogs. Kādā puķu dobē glui taisni stāvēja „Napoleona” pudele kā tumšs, iegarens ķirbis, it kā tas tur pa nakti būtu izaudzis. Grēbers pacēla pudeli, papētīja to un iebāza kabatā. Acīmredzot pagrabs izturējis un Alfonss ticis sveikā cauri. Grēbers aizstaigāja līdz mājas otrai pusei. Virtuves durvis vēl stāvēja. Viņš tās atvēra. Tur kaut kas sakustējās.

- Kleinerta kundze! – viņš sauca.

Viņam atbildēja skaļi šņuksti. Sieviete izrausās no pussagruvušās telpas un iznāca laukā.

- Nabaga kungs! Viņš bija tik labs!

- Kas tad noticis? Vai viņš ievainots?

- Viņš ir beigts. Beigts, Grēbera kungs! Un viņš taču bija tik dzīvespriecīgs kungs!

- Beigts?

- Jā. To nemaz saprast nevar, vai ne?

Grēbers pamāja. Nāvi nekad nevarēja saprast, pat ja tā bija tik biei redzēta.

- Kā tas gadījās? – viņš jautāja.

- Viņš bija pagrabā. Bet pagrabs neizturēja.

- Pagrabs nebija pietiekami nocietināts pret smagām bumbām. Kāpēc viņš negāja uz patvertni Zeideļa laukumā? Tas taču tikai pāris minūšu gājienā no šejienes.

- Viņš domāja, ka nekas nenotiks. Un tad, - Kleinerta kundze mazliet vilcinājās, - šeit bija arī viena dāma.

- Ko? Jau pusdienas laikā?

- Viņa vēl te bija no iepriekšējā vakara. Liela, blonda. Kreisleitera kungam patika liela auguma gaišmates. Es tieši biju pasniegusi vistu, kad sākās uzlidojums.

- Vai dāma arī ir beigta?

- Jā. Viņi pat nebija vēl īsti apģērbušies. Bindinga kungs bija pidamā un dāma plānos zīda rītasvārkos. Tā viņus atrada. Es tur vairs nekā nevarēju darīt. Kā viņam tas gadījās tā! Un nevis formas tērpā!

- Nezinu, kā viņam būtu varējis vēl labāk gadīties, ja jau bija jāmirst, - teica Grēbers. – Vai viņš jau bija paēdis pusdienas?

- Jā. Ļoti pamatīgi. Ar vīnu un savu iemīļoto saldo ēdienu. Ābolu kūka ar putukrējumu.

- Nu redziet, Kleinerta kundze. Tad tā bija brīnišķīga nāve. Tā es arī gribētu reiz nomirt. Tāpēc jums tiešām nav ko raudāt.

- Bet tas taču bija par agru.

- Tas arvien ir par agru. Manuprāt, arī tad, kad cilvēkam deviņdesmit gadu. Kad viņu apbedīs?

- Parīt deviņos. Viņš jau ir zārkā. Vai gribat viņu redzēt?

- Kur viņš ir?

- Tepat. Produktu pagrabā. Tur ir vēss. Zārks jau ir ciet. Šī mājas puse nav tik stipri cietusi. Tikai priekšpuse pilnīgi nopostīta.

Viņš devās cauri virtuvei uz pagrabu. Kaktā bija kaudzē saslaucītas stikla lauskas. Oda pēc izlieta vīna un marinādēm. Telpas vidū, uz grīdas nolikts, stāvēja tumši brūns zārks. Uz plauktiem visur bija apgāztas un izmētātas burkas ar marinētām saknēm un konserviem.

- Kur tad jūs tik ātri sadabūjāt zārku? – Grēbers jautāja.

- To pagādāja partija.

- Vai kreisleiteru no šejienes izvadīs?

- Jā. Parīt pulksten deviņos.