- Paldies! – viņš teica. – Sirsnīgs paldies! Polmanis smaidīja. Viņš pēkšņi nemaz vairs neizskatījās tik nespēcīgs kā parasti. - Paldies! – Grēbers vēlreiz teica. – Es ceru, ka man tās nevajadzēs. Viņi stāvēja rindās sakārtoto grāmatu priekšā. – Ņemiet līdzi no tām, kuru vien gribat, - teica Polmanis liegi. – Grāmatas dareiz palīdz pārciest kādu smagu vakaru. Grēbers purināja galvu. - Man ne. Bet vienu es gribētu zināt: kā gan saderas kopā šīs grāmatas, dzeja, filozofija ar trieciennieku necilvēcību, koncentrācijas nometnēm un nevainīgu cilvēku nogalināšanu? - Tās nesader kopā. Tās tikai pastāv vienā un tajā pašā laikā. Ja tie, kas šīs grāmatas uzrakstījuši, būtu dzīvi, tad lielākā daļa no tiem arī sēdētu koncentrācijas nometnē. - Varbūt. Polmanis paskatījās uz Grēberu. - Jūs gribat precēties? - Jā. Vecais vīrs izvilka no grāmatu rindas kādu sējumu. - Es nevaru jums iedot nekā cita. Ņemiet līdzi šo te! Tur nav nekā, ko lasīt, tie ir attēli, attēli vien. Es dareiz caurām naktīm skatīju tikai attēlus, kad es vairs nevarēju lasīt. Attēlus un dzeju – to ņēmu rokā arvien, kamēr man bija petroleja. Pēc tam – tumsā – palika vairs tikai lūgšanas. - Jā, - nepārliecināti noteica Grēbers. - Es daudz par jums esmu domājis, Grēber. Un esmu arī pārdomājis to, ko jūs man viņreiz teicāt. Uz to nav atbildes. – Polmanis aprāvās un tad klusi teica: - Ir tikai viena: jātic. Jātic. Kas cits mums atliek? - Ticēt – kam? - Dievam. Un labajam, kas mīt cilvēkā. - Vai jūs nekad neesat par to šaubījies? – jautāja Grēbers. - Esmu gan, - atbildēja vecais vīrs. – Biei. Kā gan citādi es varētu ticēt? Grēbers devās uz fabriku. Bija sacēlies vējš, un sapluinīti mākoņi skrēja zemu pār jumtiem. Kāds kareivju vads pustumsā soļoja pāri laukumam. Tie nesa saiņus un bija ceļā uz staciju un uz fronti. „Es būtu varējis būt viņu pulkā,” Grēbers nodomāja. Viņš redzēja sagrautās mājas priekšā liepu tumši slejamies augšup un pēkšņi sajuta savus plecus un savus muskuļus, un to pašu stipro dzīvotgribu, kuru bija izjutis, kad pirmoreiz redzēja šo koku. „Dīvaini,” viņš prātoja, „es jūtu līdzi Polmanim, un viņš man nevar līdzēt, - bet katru reizi, pēc tam kad esmu bijis pie viņa, es izjūtu dzīvi dziļāk un pilnīgāk nekā parasti.”
XIX - Jūsu dokumentus? Pagaidiet mirkli! Ierēdnis noņēma brilles un paskatījās uz Elizabeti. Tad viņš gausi piecēlās un aizgāja aiz dēļu sienas, kas viņa lodziņu šķīra no pārējās telpas. Grēbers noskatījās tam pakaļ un pārlaida skatienu visapkārt. Ceļš uz izeju nebija brīvs. – Aizej līdz durvīm, - viņš klusi teica. – Gaidi tur. Ja redzēsi, ka noņemu cepuri, ej tūlīt pie Polmaņa. Par citu neko nerūpējies, ej nekavējoties, es aiziešu vēlāk. Elizabete vilcinājās. - Ej! – viņš nepacietīgi atkārtoja. – Var gadīties, ka tas vecais āzis kādu pasauc. Mēs ne ar ko nedrīkstam riskēt. Gaidi ārā. - Varbūt viņš vēl kaut ko gribēs no manis uzzināt. - To mēs redzēsim. Es viņam pateikšu, ka tu nejūties labi un uz brītiņu izgāji svaigā gaisā. Ej, Elizabet!