Laiks dzivot un laiks mirt - Erihs Marija Remarks

kad būs nākošais uzlidojums. Šīs ogļskābi saturošās pudeles eksplodē no gaisa spiediena vien. Mājās tās bīstamākas nekā rokasgranātas. Vai mums ir glāzes?

- Ūdens glāzes.

- Ūdens glāzes šampanietim der. Parīzē mēs to tā dzērām.

- Vai tu esi bijis Parīzē?

- Jā, kara sākumā.

Elizabete atnesa glāzes un notupās viņam līdzās. Viņš uzmanīgi attaisīja pudeli. Vīns dzirkstīdams lija glāzēs un putoja.

- Cik ilgi tu biji Parīzē?

- Pāris nedēļu.

- Vai viņi jūs tur ļoti ienīda?

- Nezinu. Varbūt. Netiku daudz neko manījis. Mēs arī negribējām nekā manīt. Mēs vēl ticējām lielākoties tam, kas mums bija iepotēts. Un mēs gribējām ātri pabeigt karu un sēdēt saulītē uz ielas kafejnīcu priekšā, un dzert vēl nebaudītu vīnu. Mēs bijām ļoti jauni.

- Jauni – tu to saki, it kā tas būtu bijis pirms daudziem gadiem.

- Tā arī liekas.

- Vai šodien tu vairs neesi jauns?

- Esmu gan. Bet citādi.

Elizabete pacēla savu glāzi pret karbīda lampas gaismu, kas ārā aiz loga plandījās. Viņa glāzi vieglītēm pakratīja un vēroja, kā vīns dzirkstīja putodams. Grēbers redzēja viņas plecus un matu vilni, un muguru, un mugurkaulāju ar garajām, vieglajām ēnām. „Viņai nevajag vēlēties visu sākt no gala,” viņš domāja. „Kad Elizabetei nav drēbes mugurā, viņai nav nekāda sakara ne ar šo istabu, ne ar savu nodarbošanos, ne ar Līzera kundzi. Viņa sader kopā ar gaismu, kas plandās aiz loga, ar nemierpilno nakti, ar asiņu aklo satraukumu, ar dīvaino atsvešinājumu pēc tam, sader kopā ar aizsmakušajiem saucieniem un balsīm laukā, ar dzīvi un, manis dēļ, arī ar mirušajiem, kurus tur atrok, - bet viņa nesader kopā ar nejaušību, tukšumu un bezjēdzīgo pamestību. Vairs ne! Viņa, šķiet, ir nometusi kādu masku, šķiet pēkšņi bez apdoma sekojam likumiem, par kuriem vēl vakar nekā nebija zinājusi.”

- Kā man gribētos, lai es būtu bijusi ar tevi Parīzē! – teica Elizabete.

- Man gribētos, kaut tagad varētu turp aizbraukt un nebūtu vairs kara!

- Vai viņi mūs ielaistu?

- Varbūt. Parīzē mēs neko nenopostījām.

- Bet Francijā?

- Ne tik daudz kā citās zemēs. Tur gāja ātri.

- Bet var būt, ka jūs esat pietiekami daudz nopostījuši, lai viņi mūs vēl ilgus gadus ienīstu.

- Jā, varbūt. Daudz kas aizmirstas, ja karš ilgi ievelkas. Varbūt viņi mūs ienīst.

- Man gribētos doties uz kādu zemi, kur nekas nav nopostīts.

- Nav vairs daudz zemju, kas nebūtu nopostītas, - atbildēja Grēbers. – Vai vēl ir kaut kas dzerams?

- Jā, pietiekami. Kur vēl tu esi bijis?

- Āfrikā.

- Āfrikā arī? Tu daudz esi redzējis.

- Jā. Bet ne tā, kā agrāk to tiku iztēlojies.

Elizabete pacēla pudeli un pielēja glāzes līdz malām pilnas. Grēbers skatījās, kā viņa to darīja. Viss šķita drusku nereāli, un tas nebija tikai tādēļ vien, ka viņi bija dzēruši. Vārdi mijkrēslī plīvoja šurpu turpu, tie bija bez nozīmes, un tas, kam bija nozīme, tas bija bez vārdiem un par to nevarēja runāt. Tas bija kā bezvārda upes pali un atplūdi un vārdi – kā buras, kas aizslīdēja pār to projām.

- Vai tu vēl kaut kur esi bijis? – Elizabete jautāja. „Buras,” domāja Grēbers. Kur viņš bija redzējis buras uz upēm?