Divaina tevzeme janis plaudis by firmaartcom

toreiz biju bērns, tik. mazs bērns, kādiem vēl spoki nerādās. Un vienai man pa šo bīstamo ceļu nekad nebija izdevības iet. Vēlākos gados, kad es sāku iet skolā, gan dažu labu reizi bailēs, ar pukstošu sirdi cilpoju, cik vien ātri kājas nesa, spoku gravai pāri.» Rūtai Skujiņai Ķiuvas kalns bijusi vienīgā daisku nepatīkamā vieta visā ceļā. Abās pusēs lietus un sniegi bija izgrauzuši vecās kapu vietas, un šur tur spīdēja pa kaulam. Seko viens no retajiem spoku stāstiem, ko latviešiem dāvājusi rakstniece. Laikam neatradīsies Latvijā neviens pagasts, kur nebūtu sava nozītnēta vieta dažādām parādībām, apslēptai bagātībai un šādām, tādām pārdabiskām lielām. (..) Viens no šādiem pārdabisku parādību apliecinātājiem dzīvoja tieši mūsu mājās. Toreiz viņš jau bija vecs. Vecais vājinieks Janka. Viņa sieva - tolaik jau vecā Grietiņa, kurai jaunībā bijis daudz gribētāju -arī dažs saimniekdēls. Janka bija ieņēmies prātā, ka viņš bez naudas Grieliņu nedabūs. Viņam jau sen bija zināms, ka Ķiuvas kalnā guļ zelta un sudraba lādes. Bet velns tās sargā. Kam pietiks drosmes to uzveikt, tam pils un mājas nodrošinātas zemes virsū. Toreiz vēl ļoti jaunais Janka nolēmis uzveikt velnu, iegūt bagātību un nodrošināt sev Grietiņas roku. «Uzticēju savus nodomus labākajam draugam Bezdelīgu Spricim. Sak, iesim cīņā ar velnu. Man palīdzēs mīlestība, tev lielais miesas spēks. Spricis ar mieru.- iesim (..). Pirmajā pilnmēness naktī abi ar Sprici likām lāpstas plecos, un, visai dzīvai radībiņai dusot pirmajā miegā, pa upītes malu lobām uz Ķiuvas kalnu. (..) Vietu, kurā jārok, jau laikus biju izmeklējis un novērojis. Ik dienas tur melns zalktis sānus saulītē sildīja, velna mantu sargādams. Vakar tur biju iespraudis paegļu kūju.» Sacīts, darīts. Abi draugi nelokāmi turpina gaitu uz kapsētu un ierodas tur lielā krēslā, lai ķertos pie darba. «Rokam abi klusēdami,» stāsta Janka. «Šņakstēdamas trūkst koku saknes, un smiltis kļūst arvien baltākas un smalkākas. Te lāpstā atduras pret kaut ko cietu. Tas smalki noskan kā zāģa mugura! (..) Duru lāpstu citā vietā un mēģinu celt. Uz lāpstas spīguļo kaut kas balts un ieapaļš. Tātad būs pods, nevis lāde. Drebošām kājām liecos un ņemu dārgo trauku rokās. Bet pirksti, kā uguni ieķerti, tūdaļ palaiž to vaļā. Uz izraktās dobes malas skanēdams noveļas - cilvēka galvaskauss. Spricim acis bailēs spīd kā vējlukturi. Bet mani sargā mīlestība, un es ar jaunu sparu metos pie darba. Te mēs jūtam un dzirdam, mums tuvojas soļi un balsis. Brauc!Zari sprakšķēdami lūst zem zirgu soļiem. «Tprrū!» Es pablenžu sāņus un redzu: piebraukusi melna kariete. Priekšā krāc četri melni ruma- ki, krāc un kašā kājām zemi. Bet es klusām čukstu Spricim: «Nebaidies. Tas joks jau zināms. Velns grib mūs iebaidīt. Tikai nešaubies - un uzvara būs mūsu!» Sviedros slapji kā jēri rokam tālāk, bet ar vienu aci blenžam uz karietes pusi. Redzam - karietes durvis atveras un izkāpj četri melni vīri. Rokās tur garas virves. Pieiet pie priedes un sāk taisīt zarā karātavas. Nelieši! Izdomājuši, kā mūs izbiedēt! Sprici, roc un neskaties apkārt. Tūliņ mēs būsim bagāti vīri!» Melnie mošķi visu laiku strādā klusēdami. Pēkšņi dobja balss prasa: »Kuru ņemsim pirmo?» -To - ar baltajām biksēm- pa priekšu.» Spriča lāpsta skanēdama iekrīt bedres dibenā, un man gar vaigiem noplivinās drauga svārku stūri - zeme dun zem viņa bēgošo kāju soliem. No tuvējām mājām atskan skaļš gaiļa kliedziens. (..) Pazuduši melnie vīri. Pazudušas karātavas un kariete ar krācošiem rumakiem.