Divaina tevzeme janis plaudis

Vēsture Lielie kapi atklāti 1773. gada 7. maijā - pēc Krievijas impērijas aizlieguma apbedīt mirušos baznīcā. Sākotnēji bija nodalījumi drau​dzēm: Doma, Pētera, Jāņa, Reformātu, Jēzus, Ģertrūdes, Jēkaba (katoļticīgie) un Pokrova (pareizticīgie). Bērinieki virzījās caur smiltājiem.

1824. gadā tika izbūvēta Miera iela. No vēsturnieka J. K. Broces zīmējuma (1798) redzams, ka apbedījumi tika izdarīti haotiski. (Arī pats zīmētājs apglabāts Lielajos kapos.) No Lībekas atbraukušais dārznieks J. Cigra 1823. gadā izstrādāja Lielo kapu plānojumu klasicisma stilā. Ar taisniem ceļiem un šķērsceliņiem tos sada​līja četrstūros.

Ap 1850. gadu kapi tika apzaļumoti.

Par vecākajiem pieminekļiem uzskatāmas akmens plātnes, kuras sedza zemē iebūvētas kapenes.

Daļu no plātnēm iemūrēja 1970. — 1972. gadā izveidotajā rindu kapeņu aizmugures sienā (arhitekts E. Slavietis).

Pirmā kapliča tika uzcelta 1776. gadā. Koka kapličas vietā drīz uzbūvēja mūra celtni. Kapsētā atradās arī t.s. Zaļā kapliča ar kapenēm. Te uz koka sastatnēm tika novietoti zārki, ko piederīgie negribēja guldīt zemē. Pēc sešdesmit gadiem sastatnes satrunēja un pārpildītās kapenes tika aizbērtas.

To vietā tika uzcelts liels marmora krusts.

19. gadsimta raksturīgs pieminekļu veids bija taisna kolonna ar nolauztu galu. Tā simbolizēja cilvēka aprauto mūžu. Sastopami smilšakmenī veidoti nocirstu koku stumbri. Katrs nocirsts zars simbolizē mirušu ģimenes locekli.

Kapos redzami īpatnēji pieminekļi: sarko- fāgs, kā arī urna, kura kopā ar postamentu veidota kaļķakmenī. Uz vāzes nereti attēlota čūska un taurenītis - mūžības un dvēseles nemirstības simbols.

Ievērību pelna augsti akmens obeliski, kā arī piramīdas, prizmas un stēlas. Krustus sāka uzstādīt tikai 19. gadsimta otrajā ceturksnī. Daudzi no tiem darināti smilšakmenī ar simboliskiem rotājumiem (lidojoši taure​ņi un ziedu vītnes).

19- gadsimta otrajā pusē parādās melni marmora krusti. Gadsimta beigās tika ieviesta bronzā atlieta sērojoša sievietes figūra ar melnu, pulētu marmoru fonā. Skaistākā skulptūra - marmorā veidots sievietes tēls Mailingeru ģimenes kapu piemineklī (19- gs. beigas). Jau gadu desmitiem akmens sievieti saēd kvēpi. Tai nodrupis deguns. Tā steidzīgi glābjama. Granītā kaltos cilvēku tēlus E. Kurava, A. Fol- ca, J. D. Felsko u.c. akmeņkaļu darbnīcās sāka veidot samērā nesen.

Lielākā daļa kapeņu jeb kapliču saglabājušās no 18. gadsimta beigām. Vecāko kapeņu rinda (28 celtnes), kā arī trīs kapenes gar Miera ielu atspoguļo 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta sākuma celtniecības stilus: baroks portāla apdarē raksturo vecāko būvperiodu, bet klasicisma elementi jaunāko. Jaunākās kapenes uzceltas dažādās vietās, portāla veidojumā parasti jaušamas eklektisma iezīmes. Laikā no 1773. gada līdz 1923. gadam tika uzcelti trīsdesmit astoņi sakrālās arhitektūras objekti. To autori bija izcili Latvijas un Igaunijas arhitekti - K. Ilāberlands, II. Šēls, S. Antonovs u. c.

1864. gadā pie vecajiem vārtiem uzbūvēta uzrauga māja. Nama gaitenī kādreiz rādījies gaisīgs tēls - to redzējusi bijusi mājas iedzīvo​tāja.

Vēsturnieks J. Juškēvičs spoku stāstus vērtē racionāli. -Vēl 19- gs. 90. gados šādus spoku stāstus par Lielajiem kapiem rīdzinieki zināja stāstīt simtiem. Šajos nostāstos minēti gan spoku baleti, gan procesijas, gan jātnieki, gan miroņu rati, bet it sevišķi dažādi mistiski tēli no sērgu laikiem «pelēkais vīriņš'», -baltā jaunava-, -elles suņi», -raganu kaki» utt. Ap kapličām vijās nostāsti par dzīvi apraktiem, par sveču gaismu pusnaktī kapenēs, par telefona satiksmi ar veļu valsti, par labo un ļauno garu sardzi pie kapeņu ieejām. Gar žogu, kur apglabāja pašnāvniekus, dzērumā nodurtos,